Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'su' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'su' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (903)

aizsukāt

àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53


aizsukt

àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsukās man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53


aizsulot

àizsuluôt, einen Saft von sich zu geben anfangen Lemburg: kuo tu raudi kâ aizsuluojis bē̦rzs?

Avots: EH I, 54


aizsunīt

àizsunît, hunzend wegtreiben: a. kuo pruojām nuo mājas.

Avots: EH I, 54


aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizsutināt

àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.

Avots: EH I, 54




apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118



apsukt

apsukt ‡ Refl. -tiês, sich umdrehen Kal., NB., Rutzau.

Avots: EH I, 118


apsukt

apsukt [li. apsùkti], tr.,

1) in die Runde drehen:
tē̦vs viņu... apsuk plānā RKr. XVI, 190 (aus Rutzau);

2) umwinden:
galva apsukta (scil. ar kasām jeb bizēm) ibid.

Avots: ME I, 127


apsula

apsula, der im Frühling zu einer kompakten Masse geronnene Saft verletzter Birken. Konv. 1

Avots: ME I, 127


apsulājis

‡ *apsulājs (zu erschliessen aus Apsulāja purvs Lvv. I, 66 und Apsulāj-kalns 78), =apsũla.

Avots: EH I, 118


apsulāties

[apsulâtiês in Ronneburg und Sunzel oder apsuluôtiês in Neuermühlen, Alt-Ottenhof, Kalzenau, sich mit sulas bedecken.]

Avots: ME I, 127


apsuļļāt

apsuļ˜ļât, tr., beschmutzen: grāmatas, ģīmi C., Smilt.

Avots: ME I, 127


apsumināt

apsuminât, tr., begrüssen, willkommen heissen: viesus. Refl. -tiês, sich begrüssen: un tie apsuminājās viens uotru II Mos. 18, 7.

Avots: ME I, 127


apsuņot

apsuņuôt, beschimpfen Warkl.

Avots: EH I, 118


apsusēt

apsusêt, apsust [li. apsùsti], intr., betrocknen, trocken werden: ceļi apsusējuši Aps. III, 3. jau zemīte apsususi St.

Avots: ME I, 127


apsusināt

apsusinât, caus., ein wenig trocken machen, trocknen: sienu.

Avots: ME I, 127


apsuškāt

apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.

Avots: EH I, 118


apsušķēt

apsušķêt, intr., verkommen, verkom mend struppiges, zottiges Haar bekommen: suns istabā turē̦ts un bē̦rnu muocīts apsušķ vien Naud.

Avots: ME I, 127


apsust

apsust [li. apšùsti],

1) intr., ringsum beschmoren, heiss werden:
gaļa tikai apsutusi, nav labi izce̦pusi;

2) vor Hitze leiden (von mehreren Subjekten):
mēs braucuot visi apsutām.

Avots: ME I, 127


apsutināt

apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.

Avots: ME I, 127


asums

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146


atsuinīt

atsuînît 2 Dunika, abreiben: a. jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zur Genüge, bis zum eignen Überdruss reiben, kratzen: kad ē̦d utis, vai kad nevar aizmigt, tad nevar a. vien Dunika.

Avots: EH I, 172


atsukas

atsukas, was abgekämmt, abgehechelt ist, der Abfall M.

Avots: ME I, 199


atsukāt

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172


atsukāt

atsukât,

1) tr., abhecheln, ab-, zurückkämmen:
matus;

2) intr., herbeieilen.

Avots: ME I, 199


atsukt

atsukt (li. atsùkti),

1) losdrehen
Rutzau: a. krānu vaļā;

2) zurückkehren
(tr.) Rutzau: a. zirgus atpakaļ. Refl. -tiês, zurückkehren (intr.) PlKur., Rutzau: a. nuo pusceļa atpakaļ.

Avots: EH I, 172


atsulāties

atsulâtiês: piens atsulājies, die Molken haben sich von der Milch abgesondert C., Erlaa, Bers., Laud.

Avots: ME I, 199


atsulināt

atsulinât,

1) = atsuluôt Lis.: a. pienu, machen, dass sich die Molken von der gegorenen Milch absondern;

2) = sasulinât 1 Nigr. Refl. -tiês, Lange Latv. ārste 8, = atsuluôt.

Avots: EH I, 172


atsulot

atsuluôt, eine Flüssigkeit absondern: atsuluojušuo de̦gunu Duomas I, 679.

Avots: ME I, 199



atsunīt

atsunît pretī Ar., zurückschimpfen, grob schimpfend, hunzend, tadelnd antworten.

Avots: EH I, 172



atsust

atsust (li. atšùsti),

2): auch Kurmene.

Avots: EH I, 172


atsust

atsust, intr., inch.,

1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;

2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.

Avots: ME I, 199


atsutināt

atsutinât (li. aišùtinti),

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172


atsutināt

atsutinât, fact.,

1) abbähen:
mizu; [sviedri ādu atsutina U., der viele Schweiss macht die Haut schmerzhaft]; übertr., abbläuen: es priecājuos redzēt, ka viņi viens uotram atsutinās ādu Purap.;

2) auffüttern:
cik labības gan nepāriet, kamē̦r tādu cuku atsutina Grünh.

Avots: ME I, 199


atvasu

atvasu Druw., atvastu Sessw. n. U., für atastu, atstatu, in einiger Entfernung. [Nach U.: abwärts von der Wand Wagn., Erlaa.] Zu atvasa nach Zubatý IF. III, 134. [Aber in der Bedeutung stimmt atvas(t)u garnicht zu atvasa. Eher vielleicht zu al. vásati "verweilt", got. wisan "verweilen", ahd. wist "Aufenthalt", air. foss "Bleiben, Ruhe" u. a. bei Walde Wrtb. 2 829 u. a.

Avots: ME I, 207


ausu

ausu, Interj. der Freude: ausu, ausu nuosaucuos uozuoliņa laiviņā BW. 30701.

Avots: ME I, 230


ausums

àusums, die Morgenröte: migla gaisā skaidruojas, pirmais ausums svīdis MWM. III, 331.

Kļūdu labojums:
jāizmet viss àusums. - Zu streichen ist der ganze Artikel àusums

Avots: ME I, 230


baltsunītis

bal˜tsunītis BW. 34509, 1 var., ein weisses Hündchen.

Avots: EH I, 202



bezsulu

bezsulu lapas, saftlose Blätter JK. VII, 80.

Avots: ME I, 286


česuls

če̦suls,

1) ein kleines, spitzes Werkzeug, um Löcher zu bohren,
z. B. für Bastschuhe nfl. n. U.; [s. Bielenstein Holzb. 696;

2) če̦sulis, eine Uhr
Druw.].

Avots: ME I, 410



delsu delsumis

de̦lsu de̦lsumis, holpernd: mazie ve̦zumiņi gāja de̦lsu de̦lsumis pār ciņiem JK.

Avots: ME I, 454


dievsunītis

dìevsunĩtis, ‡

3) die Kirchenglocke (in Rätseln).

Avots: EH I, 328


dievsunītis

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487


dirsu

dir̃su dir̃sum(i)s Salisb., sehr schnell.

Avots: EH I, 322




drosulis

druosulis, der Kühne. Waghalsige: jauneklim jābūt druosulim, pārgalvim Rainis. Dazu ein femin. Deminutiv druosuliņa BW. 30408.

Avots: ME I, 507


drosums

drùosums [li. drą̄sùmas], = druošums.

Avots: ME I, 507


dusulains

[I dusulains od. dusuļains, satvīcis, sadedzis: d-i milti, d-s siens, d-a (gubā sakarsusi, sadzeltējusi) zâle Mar.]

Avots: ME I, 522


dusulains

II dusulains [um Bauske, Daiben, Wandsen], schweratmig, engbrüstig: dusulains cilvē̦ks; [d. zirgs Bers.; in Weissenstein dusuļains.]

Avots: ME I, 522



dusuļains

[dusuļaîns Preekuln, fortwährend hustend; vgl. dusulains.]

Avots: ME I, 522


dusuļāt

dusuļât, -āju, husten Pilda, stark und oft husten Zvirgzdine, keuchen und oft husten Warkl.

Avots: EH I, 345


dusulēt

dusulêt, -ēju, hüsteln; beim Husten keuchen JK. VI, 48; [dusuļuôt Kārsava u. a.].

Avots: ME I, 522


dusulīgs

dusulîgs, engbrüstig, schweratmig: vecīgs un dusulīgs cilvē̦ks Janš.; dusulīga sieviņa Saul.

Avots: ME I, 522


dusulis

dusulis (li. dusulỹs "Engbrüstigkeit"),

1) Engbrüstigkeit, Asthma, Schweratmigkeit
[Bers.] (oft bei der Schwindsucht); oft = diluonis, die Schwindsucht: viņš dabūja caur dusuli nāvi Lautb.;

2) der Husten
Katzd.; gar,ais dusulis od. kāsus, der Keuchhusten;

3) der keuchet
Manz.; der Engbrüstige Mag. II, 3, 118. vārgie gara dusuļi U. b. 110, 55; [ einer, der fortwährend hustet U.];

4) ein Pferd, das den Bauchschlag hat
U.

Avots: ME I, 522


dusulis

I dusulis,

1): auch Warkl, n. FBR. XI, 107, Kaltenbr., Pilda;

2): Husten, wenn er gelöst ist Bixten
(in einem handschriftl. Vokabular): tē̦vu d. muoka cauru ziemu;

3): auch Zvirgzdine ("wer fortwährend hustet"),
Pilda, Warkl.: viņš jau tāds d. vien ir Golg.

Avots: EH I, 345


dusulis

II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345



dvēsums

[dvè̦sums Trik., Bers. "vē̦sums, die Kühle".]

Avots: ME I, 538



elsu

e̦lsu (instr. s.?), Adv. zur Verstärkung von èlst: skrien e̦. e̦lsdamš Kaudz. Izjurieši 85.

Avots: EH I, 369


elsus

e̦lsus Pēt. AV. II, īp. pielik. 11, das Atmen.

Avots: EH I, 369


gaisulis

[gaisulis (f. - le), ein Windbeutel, vēja grābslis Neugut, Stelp.]

Avots: ME I, 588


gaisuma

gàisuma: auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 183), (mit ài 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt.

Avots: EH I, 378


gaisuma

gàisuma, lokal (Ostliv.) für gaisma BW. 3987; 6528; 8273; 12595; 1368; 18523; 23261, 1; 35760; Spr.; [gaisums L., Und. Psalm. 30, 41 u. a., = gaišums].

Avots: ME I, 588


gausus

gaũsus, Nahrhaftigkeit, Verschlagsamkeit, Segen: pie ēdiena tai nee̦suot ne sātus, ne gausus Degl.

Avots: ME I, 613




iesukāt

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74


iesukties

ìesuktiês, sich hineindrehen, sich verwickeln: gruoža iesasukās ritenī Rutzau n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 74


iesunīt

ìesunît, tr., vornehmen, durchschelten, eine Lektion geben: Annu vajadzē̦tu labi iesunīt MWM. VI, 718.

Avots: ME II, 74


iesust

[I ìesust, intr., eintrocknen: pelce iesusina Bauske, C., Bers.]

Avots: ME II, 74


iesust

II ìesust,

1) heiss werden, sich einen Rausch anlegen:
tirgū puiši iesutuši BW. 10069;

[2) in feuchter Hitze wund werden:
kājai pirksti iesutuši Nigr. u. a.].

Avots: ME II, 74


iesutināt

ìesutinât, ein wenig abbrühen Spr.

Avots: ME II, 74


īksumi

îksumi Mahlup, (>iks-) Liepna. Ramkau, (mit î 2 ) AP., Seyershof, = îsumi, die kurze, unsaubere Wolle von den Beinen und der Leistengegend der Schafe.

Avots: EH I, 500


ikvisur

ik˙visur, überall: tam zīmuogs mans ik˙visur sirdī skatās MWM. X, 196.

Avots: ME I, 705


īsums

îsums,

1): dienas iet uz īsumu, die Tage werden kürzer
Kand.;

2)

a): die kurze Wolle von den Beinen und der Leistengegend eines Schafes
Frauenb., Sonnaxt: piecirpu gruozu i[r] gruoza vāku; gruozā garumi, vākā īsumi BW. 20097. īsumiņu villainīti Tdz. 38348.

Avots: EH I, 502


īsums

îsums,

1) die Kürze, das Kurzsein:
ej, dieniņa, īsumā, werde kürzer BW. 4453. kruodzenieku īsumā pārklaušināja Dīcm. I, 43;

2) īsumi,

a) Überbleibsel von getockter Wolle Frauenb., kurze, schmutzige Wolle
A. XIV, 1, 409: meitieši... kārsa vilnas īsumus Latv. [īsumiņus paturēja dzīparam BW. 35627;]

b) Kurzstroh:
īsumi - smalkie jeb īsie salmi, kuo atšķiŗ ar režģa palīdzību, kad piedarba klājiens jau nuokults Druw., Bers. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 838


izmisums

izmisums, die Verzweiflung: daudz izmisumā sasniedzu A. XII, 815.

Avots: ME I, 772


izsudīt

izsudît Gramsden "visas malas apjuozt (apskraidāt) vai izluožņāt".

Avots: EH I, 484


izsugot

izsuguôt, ausarten, aus der Art schlagen Wend. n. U.

Avots: ME I, 807


izsuinīt

izsuinît Selg., Wandsen, ausreiben.

Avots: EH I, 484


izsuinīties

izsuînîtiês, sich gehörig schuppen, scheuern, schaben: skruoderis tur izsuinās LP. I, 131.

Avots: ME I, 807


izsukas

izsukas, Ausgekämmtes, Hede; smalkumi, ka paliek linu puoļus sukājuot Bers., Lub., C.

Avots: ME I, 807


izsukāt

izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484


izsukāt

izsukât, tr.,

1) auskämmen:
galvu, matus; pieri, das Haar von der Stirn zurückkämmen: es skatījuos viņa izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz.;

2) aufessen:
visu bļuodu putras;

3) durchprügeln:
nerātni.

Avots: ME I, 807




izsunīt

izsunît, tr., durchschimpfen, durchhunzen, heruntermachen Dond.: bagātais izsunījis viņu un aizdzinis pruojām LP. V, 262. viņa darbi netuop izsunīti Joh. 3, 20.

Avots: ME I, 807



izsusēt

izsusêt, izsust, intr., austrocken, trocken werden, versiegen: lai e̦ze̦ri izsusē̦tu BW. 13467, 1. vai zeme nav pārāk izsusējusi? JU. upes izsus Etn. I, 78. izsusušas rīkles Apsk.

Avots: ME I, 807


izsusināt

izsusinât, fakt. zu izsusēt, austrocknen: drēbes, kre̦klus.

Avots: ME I, 807


izsust

I izsust, ‡

3) part. praet. act. izsutis, apathisch,
"nuolaidies" Ahswikken, Dunika, Gramsden: tas jau i., nevīžā dzievuot (arbeiten). Refl. -tiês,

2) sich ausschlafen
(verächtl.) Gr.-Würzau: nevar i.

Avots: EH I, 484


izsust

I izsust (li. iššùsti),

1) vor Hitze weich und biegsam werden, durchgebäht werden:
lùoks labi izsutis. dzijas pakāra pirtī, lai labi izsūt Etn. III, 58. izsutusi bē̦rzu sluota Skalbe;

2) vor nasser Wärme wund werden:
izsutuši kāju pirksti. balandes de̦r ielikt izsutušās vietās Etn. I, 65. ak tu izsutis ārā! wenn dich der Kuckuck holte! Refl. - tiês, zur Genüge gebrüht, getrocknet werden, schmoren: cik ilgi labība neizsutās pa riju Aps. Hierher wohl auch das Part prt. izsutis, verwöhnt (gesagt von jem., der beim Essen wählerich ist).

Avots: ME I, 807


izsust

II izsust: izsusa jūŗa Pas. III. 320.

Avots: EH I, 484


izsust

II izsust, s. izsusēt.

Avots: ME I, 807


izsutēt

I izsutêt, durchbeizen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 484


izsutēt

II izsutêt (?), = izsàutêt 1, izkàusêt: saule sniegus ... izsūtējusi Lange Latv. ārste 47.

Avots: EH I, 484


izsutināt

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. 2 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807


izsutums

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807



jūsu

jũsu [(li. jùsu, apr. ioson), jùsu od. jûsu], Gen. Pl., euer: ai auziņas, jūs[u] bij daudz BW. 27897.

Avots: ME II, 123


kaisums

kaisums, die Hitze, Glut: vaigs iekritis, bet acīs drudžains kaisums Asp.

Avots: ME II, 135



karsulis

‡ *karsulis, die Entzündung: ūdeņa trūkums miesā drīz dzemdē drudzi, kārsuli Pēt. Av. II, 235: vēl kārsulis vainīgā vietā neva Pēt. Av. II, īp. pielik., 11.

Avots: EH I, 590


karsums

kar̂sums Fianden, das Fieber.

Avots: EH I, 590


kāsulis

kãsulis (li. kosulỹs "Husten"),

1) der Husten
Kand. [in Dond. kãsals (aus * kãsuls od. * kãsls);

2) ein Hüstelnder, Schwindsüchtiger
C.: labāk ņēmu piržu sievu, nekâ kādu kāsulīti VL. [BW. 34929, 1 var.]

Avots: ME II, 205


kāsulkoks

kãsalkuoks Dond., der Schneeball viburnum opulus). [Vgl. kãsulis.]

Avots: ME II, 203



kasus

kasus: auch Burtn., Ermes, Kegeln, Lubn., PS., Roop, Salis, Serbigal, Trik., Wenden. k. ar drudzi gājuši caur mežu Pas. XIII, 343.

Avots: EH I, 592


kasus

kasus [Wolm., pl. kasi U.], die Krätze Smilt. Zu kast; [vgl. auch av. kasvīš "Hautausschlag" u. ai. kacchū-ḥ "Krätze", wozu Изв. XV, 2, 220.]

Avots: ME II, 170


kāsus

kãsus: auch Blieden n. FBR. XVI, 100, C., Dunika, Nikrazen, PS., Serbigal, ("Kratzhusten") Mesoten, (mit ā ) Jumpraweeten.

Avots: EH I, 606


kāsus

kãsus, der Husten: gaŗais kāsus, der Keuchhusten (tussis convulsiva). Nebst kãsa, kãsulis, kãsêt, kāšļi [zu slav. kašľь (oder kasъľь ai. kās - "Husten", - kāsatē "hustet", kymr. pâs, ae. hwōsta, alb. kołε "Husten"; s. Berneker Wrtb. I, 493 und Trautmann Wrtb. 119.]

Avots: ME II, 205


kausuls

kaũsuls Annenburg "?": egles kausulā ("ziemeļu") puse "egles liêls 3".

Avots: EH I, 595


ķeksu

ķe̦ksu juosta BW. 10527, U., ein Gurt mit Haken.

Avots: ME II, 361



klusu

klusu: gribēja kre̦klu k. (heimlich) pajemt Frauenb.

Avots: EH I, 624


klusu

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238


klusums

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238


kokasu

kùokasu (gen. pl.), mit hölzernen Achsen: k. dēļu vāģus Melnalksnis Mazsalaca 48. k. rata rumbā. Pas. XIII, 418.

Avots: EH I, 686


kosuls

kuosuls, ein Bienenstock von Bork Plm. n. U.: ar ratiem me̦du dzina nuo ve̦ciem kuosuliem BW. 30353, 2. Vgl. kuozuls.

Avots: ME II, 349


kreisums

[kreisums "obliquitas" Elger Diction. 558.]

Avots: ME II, 271


kuksu

kuksu kuksām (oder: kuksumis) "kūleniski" Grünh.: k. k. skriet; ķēve, kuksu kuksām ("?") te̦cē̦dama, aizvilka jaunuo pāri ... durvu priekšā Mekons Mellā grm. I, 57.

Avots: EH I, 668


kulsums

kulsums, kulsams Dond.,

1) das gedroschene Getreide
(kul˜sma): [2) kulsums, das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide Dond., Wandsen. - Wohl tahmisch aus *kulsms (vgl. kul˜sma) rein phonetisch entstanden].

Avots: ME II, 308


kursuls

kursuls, ein aus Brettern verfertigter Korb zum Grandführen, nuo dēļiem grants vešanai taisīts kurvis Setzen n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 326


kusulis

kusulis, ein kleines, zartes Kind Wain. [Vgl. kusls.]

Avots: ME II, 329


kūsuls

kūsuls, der Sprudel L. Zu kūsāt

I.

Avots: ME II, 338


lapsulēns

lapsulẽ̦ns, ein junger Fuchs Karls.

Avots: ME II, 422


lāsumains

lāsumaîns: auch (mit ã ) Frauenb.; kad drēbi krāsuo un neizduodas, tad tā paliek làsumaina 2 Linden in Kurl. lāsumainiem vaigiem Janš. Līgava I, 53 (ähnlich 433). gaišziluo, lāsumainuo saitni Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 729


lāsumains

lāsumaîns Duomas I, 785, = lāsains I: ūdens līmenis laistās lāsumainā spuožumā Saul. lāsumaini sivē̦ni Mat.

Avots: ME II, 442


lasumi

lasumi (so gesprochen!) Liepna "raibumi": plauši kad neve̦se̦li ir, tad zili ar tādiem vusādiem lasumiem. Vgl. lāsums.

Avots: EH I, 722


lāsums

lãsums: kumeliņš sudraba lāsumiem Tdz. 51436. sarkani lāsumi vaiguos Daugava 1934, S. 496.

Avots: EH I, 729


lāsums

lãsums [Nigr.], Mat., = lāse 2, der Sprenkel, Tupf, Fleck: mugura un sāni sarkani dze̦lte̦niem lāsumiem Konv 2 3052. nere̦dz vairs ne˙viena sniega lāsuma cirtuma dūmājuos AU. kâ me̦lni lāsumi rē̦guojas sūnu činkuri Upītis Nemiers 75.

Avots: ME II, 442


liesumelis

liẽsumelis Frauenb., Demin. zu liẽsums 2.

Avots: EH I, 757


liesums

liẽsums,

2): l. ar tre̦knumu kuopā audzis Janš. Apskats 1903, S. 192.

Avots: EH I, 757


liesums

liẽsums [li. liesùmas "Magerkeit:],

1) das Magersein;

2) ein mageres Stück Fleisch:
lūk, te smuks liesumiņš Purap., [PS., Wolm.].

Avots: ME II, 505



maisušķis

màisušķis 2 , das Sückchen Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME II, 552


māsuciņa

māsuciņa BW. 6387 var.; 12066, Demin. zu māsa, die Schwester, das Schwesterchen.

Avots: ME II, 586





milsums

mil˜sums Ermes, Karls., die Schläfrigkeit, der Schlummer: man uznāca m.

Avots: EH I, 814


mulsus

mùlsus, der Konfusionsrat Smilt., Lub., [Warkl.].

Avots: ME II, 665


mūsu

[mũsu (li. mùsų̄), mûsu od.] mùsu, unser, Gen. von mẽs; [s. Le. Gr. § 350.]

Avots: ME II, 680




mūsus

mūsus, Akk. von mẽs, für mūs: ieve̦d mūsus istabā BW. 13646, 3, Lub.

Avots: ME II, 680


neapkusuši

neapkusuši, Adv., unermüdlich Kronw. n. BielU.

Avots: EH II, 9


nepatiesu

nepatiesu (unter nepatìesi),

2): divi zirgi pa n. iejūgti BielU., Hasenp., Schwitten.

Avots: EH II, 17


nēsu

nẽ̦su deķis Orellen, eine grobe Decke, darin Grünfutter, Heu, Stroh, Kaff fürs Vieh getragen wird.

Avots: EH II, 24


nēsu

nè̦su, für nee̦smu, ich bin nicht.

Avots: ME II, 743


nesule

‡. ne̦sule (Neologismus?), der Ranzen Balt. Zemk. Pielik. 1884, S. 222.

Avots: EH II, 20


nesums

ne̦sums, das Getragene, Getragenhaben: burvja ne̦sumu ielika pirkstīs LP. VI, 23. šī nauda palika par ūdens ne̦sumu BW. I, S. 179. ne̦suma laiks - tas laiks, kad bites vis˙vairāk me̦dus ne̦s Vid.

Avots: ME II, 734


nesuntulīgs

nesuntulīgs zügellos (?): n. zieduoņa viesulis Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH II, 20


nesuntulis

nesuñtulis ein zügelloseŗ unruhiger, ausgelassener, alberner Mensch: kuo tu te ieskrēji kâ nesuntulis? Nigr. [Kāds te kalngalā viesulis! kâ nesuntulis rauj, plēš un grūž! Janš. Dzimtene V, 404.]

Avots: ME II, 734


nosucināt

nùosucinât Kokn., = nùosusinât: n. kartupeļus.

Avots: EH II, 92


nosudrabot

nùosudrabuôt, tr., versilbern: viņas gadi nuosudrabuojuši viņas kupluos matus Druva I, 1082.

Avots: ME II, 861


nosuimīt

nùosuimît, aufessen Ermes (mit uĩ: von Kindern und Ferkeln gesagt), Heidenfeld.

Avots: EH II, 92


nosuinīt

nuosuînît 2 abreiben Dond.: cūka nuosuina saŗus Stenden. cūka nuosuinījuse jē̦lu muguru Dunika, Rutzau. zirgs var n. spalvu Selg., Wandsen. n. drēbes, sich an etwas reibend, die Kleider beschmieren Schnehpeln, Stenden. Refl. -tiês,

1) sich abreiben:
sivē̦ns nez kur nuosuinījies Dunika, Rutzau;

2) sich beklagen:
viņš nuosuinījās vien, ka nuo tam ne˙kas neiznāk Schwitten.

Avots: EH II, 92


nosukas

nùosukas, ‡

2) "zirga vilna, kuŗu arsukām nuokasa pavasarī" (mit nuõ-) Frauenb.

Avots: EH II, 92


nosukas

nùosukas [Arrasch, Bauske, nuõsukas Jürg., Schujen], das Abgehechelte vom Flachs, die Hede: nuosuku aude̦klu lietuo kâ maisu drānu Apšciems.

Avots: ME II, 861


nosukāt

nùosukât,

1): n. ve̦zumu, mit dem Rechen eine Heu-, Stroh-, Getreidefuhre ringsum abputzen, damit die losen Halme sich beim Fahren nicht auf den Weg streuen
Frauenb.

Avots: EH II, 92


nosukāt

nùosukât [li. nušukóti], tr.,

1) abkämmen, abstriegeln, abputzen:
matus; zirgus ar sukām, ar skrāpi. atjāj Jāņa vakarā nuosukātu, nuoglaudītu BW. 32933;

2) abhecheln;

3) aufessen:
viņš nuosukājis ve̦se̦lu nuku maizes;

4) ab-, durchprügeln:
tē̦vs rājas, suolīdams nuosukāt MWM. X, 434;

5) zurücklegen:
sešas jūdzes lēkšus braucu, kâ sukāt nuosukāju BW. 29768. [Refl. -tiês, sich abkämmen.]

Avots: ME II, 861


nosuksnīt

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862



nosukstīt

nùosukstît,

1) (schnüffelnd?) absuchen
Heidenfeld;

2) beriechen
Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 28: nedabīji ne n˙! Refl. -tiês (s. ME. II, 862): nicht genügende Witterung haben, schnüffelnd die Witterung hörbar durch die Nase einziehen Vank.

Avots: EH II, 92


nosukstīties

nùosukstîtiês "?": nuosukstījās vien! A. XV, 165; ["schnüffeind gewisse Laute von sich geben": suns nuosukstījās vien N.-Peb., Bauske; "nuočāpstināties": n. pēc garda ēdiena Arrasch.]

Avots: ME II, 862


nosukt

nuosukt,

1) "nuogriezi" Rutzau: n. kre̦klu sausu;

2) abstreifen
("nuomaukt") Rutzau: n. kārklam mizu. Aus li. nusùkti?

Avots: EH II, 92


nosulāties

nùosulâtiês A.-Schwanb., = nùosuluôtiês: bē̦rzs nuosulājies, die Birke hat zu viel Saft verloren U. (unter suluot).

Avots: EH II, 92


nosuloties

nùosuluôtiês, viel Saft von sich geben: bē̦rzs nuosuluojies, die Birke hat zu viel Saft verloren.

Avots: ME II, 862


nosulpīt

nuôsulˆpît 2 tr., ahlecken, absaugen: bē̦rns nuosulpīja taukainuos pirkstus Ahs., Kand.

Avots: ME II, 862


nosunīt

nùosunît, tr., abkanzeln, heruntermachen: tad ta viņu nuosunīju! Lin. Akuotu viņa nuosunīja pekles dibe̦nā MWM. VII, 895.

Avots: ME II, 862


nosuņķēt

nùosuņ̃ķêt, tr., abkanzetn [Janš. Čāp.39]: mācītājs nuosunķē sprediķī dzērējus Ahs. n. RKr. XVII, 43. (dažs... mani... nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69.]

Avots: ME II, 862


nosusēt

nùosusêt: nuosusējušuos ... kalniņuos Janš. Līgava I, 438.

Avots: EH II, 93


nosusēt

nùosusêt, intr., abtrocknen, trocken werden: jau rasiņa nuosusēj[u]se BW. 22669. sen jau bij ceļi nuosusējuši Kaudz. vēl piens nav uz lūpām nuosusējis, bet jau kritiķi! RA.

Avots: ME II, 862


nosusināt

nùosusinât, tr., abtrocknen, trccken legen: purvus. muklājs nuosusināts Etn. II, 76.

Avots: ME II, 862


nosušķējis

nùosušķẽjis, nùosušķis, lumpig, zerlumpt, schmutzig, verwittert: vedekliņa uzse̦gusi nuosuškušu vilnainīti VL, zuosis nuosušķējušas, jāielaiž ūdenī, lai izmazgājas Naud. nuosušķējušas ē̦kas Naud.

Avots: ME II, 862


nosušķēt

nuosušķêt Segew., Zögenhof, besudeln.

Avots: EH II, 93


nosust

I nùosust,

1): es var[u] ... n. Pas. III, 369; = izsust I 1: mieži pēc lietus nuosutuši karstā laikā Fest.; ‡

3) herunterkommen, verkommen
Hasenp.: nuo nuosutušā žīdu kruodzinieka nepare̦dzē̦dami ne˙kādus ienākumus Janš. Bandavā I, 264. nuosutis luops Hasenp. nuosutis saimnieks Stenden. nuosutusi (dumm) meitene Popen.

Avots: EH II, 93


nosust

I nùosust [li. nušústi],

1) vor Hitze und Nässe wund werden:
slapjās vasarās kājas nuosutušas Etn. 11, 57. abas ausis nuosutušas vainadziņu valkājuot BW. 24452. [tāda nuosutusi vācu cūka De̦glavs Rīga II, 1, 221;

2) nùosutis kažuoks Linden n. U., ein fuchsig gewordener
Pelz.] Subst. nùosutums, eine durch Hitze und Nässe erzeugte Stelle am Körper: ar brūkleņu mē̦trām var īsā brīdī izārstēt nuosutumus Etn. II, 57.

Avots: ME II, 862


nosust

[II nùosust (li. nusùsti "räudig werden"), trocken werden LKVv.: ceļš nuosusis.]

Avots: ME II, 862



nosutināt

nùosutinât (unter nùosutêt),

1): ganiem kājas nuosutinātas nuo slapjuma karstā laikā Frauenb.; ‡

2) verprügeln:
zē̦ns paliek juo dienas stūrgalvīgāks. būs jānuosutina kādu reizi Veselis Netic. Toma mīlest. 145; ‡

3) "laufen"
Frauenb.

Avots: EH II, 93


paisukles

pàisukles 2 Bolwen, Fianden, Mahlup, = pàisītavas 2 .

Avots: EH II, 137


paisums

paîsums 2 ,

4) "?": ai, lielais p. aiz galda sēdēs! nu jau aizveda stāvausi aiz galda Tdz. 45338.

Avots: EH II, 137


paisums

paîsums 2 [Salis, Widdrisch], L.,

1) für paizums, neuerdings namentlich in der Verbindung
bē̦gums un paisums Mag. IV, 2, 132, Ebbe und Flut: pret spē̦ka bē̦gumu vēl cīnās gribas paisums Asp. jūŗās palielinās paisums un bē̦gums Konv. 2;

2) paisums, Sturm aus der See
L., = Nordostwind Mag. III, 1, 125; [pàisums N.-Peb. "ein Wirbelwind"];

3) cilvē̦ks iet paisumā (= re̦snumā) Kortenhof; [pàisums 2 Grawendahl, Bers., eine Menge (daudzums)].

Avots: ME III, 35


paisu paisumies

paîsu 2 paîsumies 2 , bunt durcheinander Kav.; vgl. paîsinât 2 .

Avots: ME III, 35


palsums

palsums, etwas Fahles: tur varēja nuomanīt tādu palsumu Saul.

Avots: ME III, 63


papasu

papasu Kurl. n. U., papasus, wiederholt hintereinander, nacheinander: divi svētdienas papasus gājis uz baznīcu LA. lietus lija divi dienas papasu Grünh. divas dienas papasu bijām mežā Grünhof. [papasu (abwechselnd, hintereinander, aber nicht gleichartig) strādāt MSil. Vielleicht zur Präp. pa und le. pastars, wenn in papasu das s auf sk̑ (vgl. apers. pasā "nach") zurückgeht.]

Avots: ME III, 80


pārsukāt

pãrsukât, tr., überhecheln, überbürsten, überkämmen: linus, drēbes, matus.

Avots: ME III, 179


pārsunīt

pãrsunît: uote̦rs ... pārsunīja tuo Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 144).

Avots: EH XIII, 212


pārsunīt

pãrsunît, tr., rügen, hunzen: viss mans darbs ir jāpārsuna, daudz ir manas blēdības GL.

Avots: ME III, 179


pārsust

I pãrsust, [abtrocknen (intr.)]: viņa krāva tuos kārtīgi krustis, lai pārstis Jauns.

Avots: ME III, 179


pārsust

II pãrsust: "gebähnt" ME. III, 179 in "gebäht" zu verbessern.

Avots: EH XIII, 212


pārsust

[II pãrsust, zu viel gebähnt werden; in der Hitze od. Feuchtigkeit wund werden: kājas pārsutušas.]

Avots: ME III, 179


pašiekaisums

pašìekàisums, die Selbstentzündung: viņi silda cits citu līdz pašiekaisumam Druva I, 1097.

Avots: ME III, 112


pasuga

pasuga, die Unterart, der Schlag Luopk. II, 38.

Avots: ME III, 109


pasukāt

pasukât, tr., ein wenig kämmen, bürsten, striegeln: matus, bārzdu.

Avots: ME III, 109


pasukstīt

pasukstît: nedabūsi ne p. (baudīt) nuo šitā alus Saikava. suns ce̦lmā pasukstīja un ni˙kā nesauode Warkl.

Avots: EH XIII, 177


pasukstīt

pasukstît, tr., ein wenig wittern, riechen: zagļi nuozaguši ābuolus, pats nedabūja ne pasukstīt. ēd, kuo tev duod, citādi nedabusi ne pasukstīt! Burtn.

Avots: ME III, 109


pasukt

pasukt (li. pasùkti) Rutzau, = pagrìezt: p. mašīnu. Refl. -tiês ebenda, = pagrìeztiês: tâ apģērbies, ka nevar ne p.

Avots: EH XIII, 177


pasulāties

pasulâtiês Vank., sich aussondern (von einer Flüssigkeit), austriefen: izsme̦ltuo biezpienu pakar kulītē, lai pasulājas!

Avots: EH XIII, 177


pasuliņa

pasuliņa, Molken U. (unter sula); Serum im Blute Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 177



pasunīt

pasunît, tr., etwas hunzen, rügen: tad viņš tuo pasunīja Vēr. II, 899.

Avots: ME III, 109


pasuntuls

pasuntuls Lng. (unter "gan") ein Tölpel".

Avots: EH XIII, 177


pasusēt

pasusêt, intr., abtrocknen: ceļš bij labi pasusējis Kaudz.

Avots: ME III, 109


pasusināt

[pasusinât, ein wenig trocknen (tr.) Bauske.]

Avots: ME III, 109


pasust

[I pasust (li. pasùsti), toll werden: viņš jau skaidri pasutis N.-Bartau n. U. zirgi pasufa un apgāza ve̦zumu Dunika. iet kâ pasutis Bauske.]

Avots: ME III, 109


pasust

[II pasust (li. pašùsti),

1) eine Weile brüten, schmoren, bähen
(intr.): pasutuši kāpuosti;

2) auch reflexiv, eine Weile schlafen:
gribas vēl pasust(ies) Wolm. (in grober Ausdrucksweise).]

Avots: ME III, 109



pasutināt

[pasutinât (li. pašùtinti), ein wenig, eine Zeitlang bähen: pasutināt veļu; brühen: pasutināt salmus ar karstu ūdeni; dämpfen: pasutināt katlā gaļu Jürg. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich quästen (in der heissen Badstube), ein Schwitzbad nehmen: jākāpj uz lâvas pasutināties; slimniekam de̦rē̦tu vannā pasutināties Jürg.]

Avots: ME III, 109


pasutināt

II pasutinât Dunika, rasen machen: p. zirgus.

Avots: EH XIII, 177


pēsumis

pē̦sumis, auch pē̦su pē̦sumis (laut mündl. Mitteilung von A. Brigadere) "nikni, ar sparu, ar visu augumu, it kâ plīvuojuošiem spārniem": iet ganiem pē̦sumis virsū Brig. Raksti X, 18. Aņus ... pā`rskrej. pē̦sumis, apraut baznīcas drānas Dievs, daba, darbs 206; pē̦su pē̦sumis Frauenb., eilig, mit flatternden Kleidern.

Avots: EH XIII, 229


piesukāt

pìesukât, ankämmen Spr.: matus.

Avots: ME III, 298


piesuļļātuties

pìesuļļâtiês, sich (beim Essen) zuschmieren, besudeln Serben, Bers.

Avots: ME III, 298


piesumēt

pìesumêt, sich mit Algen od. Schleim bedecken N.-Peb., Wandsen: ve̦cas, piesumē: jušas laivas dibe̦nā Duomas II, 258.

Avots: ME III, 298


piesunīt

pìesunît, zur Genüge hunzen: kuo nu viņu piesunîsi?

Avots: ME III, 298


piesust

I pìesust, einigermassen - trocken werden: ceļš jau tâ kâ piesusis C., N.-Peb., Bers.

Avots: ME III, 298


piesust

II pìesust,

1) berauscht werden (vom Trinken):
viņš jau tāds piesutis N.-Peb.;

2) in der Hitze und Feuchtigkeit ankleben
(intr.): zeķe piesutusi pie kājas. kad cūku ilgi tur karstā ūdenī, tad tai pluta piesūt (neatle̦c);

3) mit Schmutz vollkleben
(intr.): galva piesutusi;

4) "nicht gut ausbacken
(intr.)": maize piesutusi N.-Peb. garuoza maizei piesutusi ("?") Bauske.

Avots: ME III, 298


piesutināt

pìesutinât, zur Genüge, ein genūgendes Quantum schmoren, kochen Spr.; mit Gekochtem, Geschmortem anfüllen : piesutinājis sēņu pušmucu JR. IV, 72.

Avots: ME III, 298, 299


pirmsuga

pirmsuga* Konv. 2 511, 1252, 1746, die Urart.

Avots: ME III, 227


pīsuļu

pĩsuļu egles, Fichten aus einem grossen Wald mit glatter Rinde und feinen Jahresringen Stenden.

Avots: ME III, 234


pīsums

pīsums (?), vollauf Infl. n. U.; vgl. pèizums 2 I.

Avots: ME III, 234


plaisums

plaîsums 2 Salis, eine Ritze, ein Riss N.-Peb. (auch fig.): plaisums pie... ielīkuša mūra Glück Jes. 30, 13. kādā akmiņu-kalna plaisumā Jerem. 13, 4. liels šķiru plaisums Zeif. Latv. chrest. III, 183.

Avots: ME III, 316



plēsu plēsumis

plē̦su plē̦sumis, stark gestikulierend, Hals über Kopf (mit "ẽ̦") Behrshof, Lesten: iet kâ skaldara plē̦su plē̦sumis uzmetis vamzi puškārteņus; atskrien plē̦su plē̦sumis, lai guovis atvasēs nelaiž Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 341


plīsu

plīsu akmens "?": zem gultas ir plīsu akmens LP. V, 316 aus Neu-Rosen.

Avots: ME III, 349


pretsērsums

pretsē̦rsums, der Gegenbesuch, die Gegenvisite.

Avots: ME III, 389


pretsuta

pretsuta,* der Gegendampf: lokomotīves vadītājs duod tlzlīt pretsutu un bremzē Latv.

Avots: ME III, 390


priekšnesums

prìekšne̦sums* der Vortrag: mūrzikas, dziedāšanas priekšne̦sumi.

Avots: ME III, 396


pušausu

pušausu gaismiņa, halbwegs angebrochenes Tageslicht Lös. n. Etn. IV, 167; vgl. pusàusā.

Avots: ME III, 437


pušgaisu

pušgaisu, = pus˙gàisā: (kur brālis? -) p. - nepiede̦r ne. dievam, ne ve̦lnam Pas. X, 345 (aus Bers.).

Avots: EH II, 336


pusšķērsu

pusšķḕ̦rsu, Adv., halb schief, halb schräge: kāpēc, Jānīti, pusšķē̦rsu sēdi (Var.: tu šķībi sēdēji)? BW. 20395, 2 var.

Avots: ME III, 435


pussuķis

pussuķis U., Karls., Kand., BW. 29137 var.; 34380 var., pussuiķis LKVv., ein halberwachsenes Schwein, Halbschwein; auch als Schimpfwort gebraucht: kuo tu, pussuķi, kāzās nāci? BW. 19318, 2.

Avots: ME III, 435


pussuņāda

pussuņâda Pas. IX, 442, ein halbes Hundefell.

Avots: EH II, 334


pusudmala

pusudmala: auch Frauenb. n. Fil. mat. 79.

Avots: EH II, 334



pūsus

pūsus (?) "Wiederblasen, flatus" Für. I.

Avots: ME III, 451


risums

risums, ein Riss, ein Schlitz U., Katls. - Zu rist IV.

Avots: ME III, 532


rūsulains

rūsulaîns Alksnis-Zundulis, rostfarben: rūsulaiņa zuoss.

Avots: ME III, 573


rūsumaiņas

rūsumaiņas auzas Spiess "noch nicht ganz reifer Hafer (wo einige Rispen reif, andere noch unreif sind)".

Avots: EH II, 389


rūsumi

rūsumi "brūni ziediņi vaigā" Latv. Av. 1843, № 3.

Avots: EH II, 389


rusums

rusums, ein steiles, nacktes, abgerutschtes Ufer Matkuln. Nebst slav. rušiti "umstürzen", dän. ros, isl. rosm "Abfall", norw. rosa "sich lösen", rusk "Abfall" u, a. wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564


sānsuga

sãnsuga, ein Seitengeschlecht: viņš ir atvase, sānsugas auglis Druva II, 204.

Avots: ME III, 805


sasuinīt

sasuînît 2, zerreiben: sivē̦ns suinījās, līdz sasuinīja jē̦lus sānus. Refl. -tiês, sich zerreiben, sich abreiben: s., lai utis nekuož Dunika.

Avots: ME III, 750


sasukāt

sasukât,

1): sieks kartupeļu, trīs mārciņas gaļas ... - voi ... kāds var tādu lē̦rumu uz reizes s.? Jauns. Raksti VIII, 343;

4): sievietes ... labi s. Apsk 1903, S. 66.

Avots: EH XVI, 452


sasukāt

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751


sasukināt

sasukinât Saikava, suk! suk! rufend (ein Füllen) heranlocken.

Avots: EH XVI, 452


sasuksnīt

sasuksnît,

1) durchprügeln:
s. puiku Saikava;

2) eine gewisse Zeit hindurch saugen:
bē̦rns vēl ilgi sasuksnīja (mātes krūti) Nigr.

Avots: ME III, 751


sasukstīt

sasukstît,

1) aussaugen:
s. rē̦tu Saikava, Schwanb.;

2) ausschnüffeln, erwittern:
suns sasukstīja pē̦das Bauske; s. peles Saikava. Refl. -tiês, sich beriechen: suņi mīl sasukstīties Jürg.

Avots: ME III, 751


sasukt

sasukt,

1): s. (rühren)
biezputru, lai nepiede̦g NB.;

3) einkehren:
kāzinieki nuo dižceļa sasuka Re̦me̦suos Rutzau.

Avots: EH XVI, 452


sasukt

sasukt,

1) in die Runde drehen:
puisis dejuojuot meitu sasuka Nigr., Rutzau;

2) sich in die Runde drehen:
kāzinieki sasuka istabas vidū Nigr. - Refl. -tiês, sich zusammendrehen: virve sasukās Rutzau.

Avots: ME III, 751


sasulināt

sasulinât,

1) (Milch) gerinnen machen:
s. pienu Nigr.;

2) "= saskalināt": s. rūgušpienu Widdrisch;

3) "= pãrraudzêt": s. pienu Bauske, N: Bergfried;

4) (Kohl) drücken und stampfen, bis der Saft herauskommt:
s. kāpuostus Arrasch.

Avots: ME III, 751


sasumināties

sasuminâtiês Bezzenberger Le. Di.-St. 25, Dziesmu grām. 1867, S. 176 "?".

Avots: EH XVI, 452


sasunīt

sasunît, grob durchschimpfen Dunika, Spr.

Avots: ME III, 751


sasuņķīties

sasuņ̂ķîtiês 2 Ekau, Grünw., sich allzu dicht ankleiden.

Avots: EH XVI, 452


sasurķēt

sasur̂ķêt, rauchend verbrauchen (verächtlich): s. visu tabaku Golg.

Avots: ME III, 751


sasusēt

sasusêt, intr., austrocknen: zeme jau sasusējusi Bauske.

Avots: ME III, 751


sasusināt

sasusinât, tr., austrocknen Dunika, Warkl., Jürg., Arrasch: s. ābuolus, salmus.

Avots: ME III, 751


sasust

I sasust, intr.,

1) ausbähen, durch langes Liegen in der Nässe verderben, sich in der Wärme, Feuchtigkeit zersetzen
Dr.: sasutušus kāpuostu lapu griezumus Jaunie mērn. laiki IV, 120; siens susutis; kājas pirksti sasutuši;

2) kartupeļi sasutuši, (die Kartoffeln) sind halbgar
U.;

3) eine gewisse Zeit hindurch schlafen:
s. visu nakti.

Avots: ME III, 751


sasust

II sasust, zusammentrocknen (intr.) LKVv.: dubļi sasusuši.

Avots: ME III, 751


sasust

III sasust Frauenb., traurig werden: ve̦cais tāds sasutis. Zu sasust I ?

Avots: EH XVI, 452



sasutināt

sasutinât: s. kumelītes Ceļi VIII, 236.

Avots: EH XVI, 452


sasutināt

sasutinât, tr., fakt. zu sasust, ausbrühen Spr.: luoku liecamuo kuoku vajaga labi sasutināt, lai liecuot neiegumst Fest., Golg.

Avots: ME III, 751




sīpolsula

sĩpuolsula, Zwiebelsaft: sīpuolsulas smaršu Blaum. Raksti IX 4 (1937), 23.

Avots: EH II, 493


šķērsu

šķḕ̦rsu: auch (mit ḕ̦r 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt.

Avots: EH II, 635


šķērsu

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37


šķērsums

šķḕ̦rsums,

1) die Querlage
Spr.;

2) die Wendung, Rundung
Spr.;

3) die Verwirrtheit, Unklarheit
Spr.

Avots: ME IV, 37


šķērsus

šķḕ̦rsus: auch AP.; jājiet ... krustus, š˙! BW. 26178, 6 var.

Avots: EH II, 635


šķērsus

šķḕ̦rsus, Adv., = šķḕ̦rsām, quer Rutzau; auch in der Verbind. krustus, šķḕ̦rsus, kreuz und quer Plm. n. RKr. XIX, 138; Serbigal n. FBR. lV, 58.

Avots: ME IV, 37


šķērsutne

šķērsutne, die Eidechse U., (mit -rz-) St. Mit ostle. ierz aus irz?

Avots: ME IV, 37


su

su! Interjektion, womit man Hunde fortjagt um Mitau.

Avots: ME III, 1113


subadrs

subadrs (von éinem alten Mann in Draw. gehört), = sudabrs.

Avots: EH II, 599


subene

subene: pūt subenē! Diet.

Avots: EH II, 599


subene

subene Grünh., Katzd., subine Dunika, = pakaļa, der Hintere, After: nu tava subene (Var.: pakaļa) zibiņus metīs BW. 18228 (aus N. - Battau). dabūsi pa subini Dunika. subeni palaidis Katzd. Dürfte aus li. subinė˜ "After(öffnung)" entlehnt sein; dies aus *snubinė˜ (zu mhd. snupfen "schnaufen" resp. snûben "schnarchen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 525)? Oder - wenn vom Begrift der wackelnden Hüften auszugehen ist - zur Wurzel von le. šaubîties?

Avots: ME III, 1113


subēt

subêt,

1): auch Frauenb.;

2) stauben
Jērcēni: sausā laikā ceļš sub.

Avots: EH II, 599


subēt

subêt, schimmeln Bauske, Memelshof; vgl. sūbêt.

Avots: ME III, 1113


subiķis

subiķis Lubn., N.-Schwanb., ein Vielfrass.

Avots: EH II, 599


subīt

subît, -īju Lubn., N.-Schwanb., viel essen.

Avots: EH II, 599



subraks

subraks Frauenb., Schimpfname für männliche Personen.

Avots: EH II, 599


subrs

subrs, der Auerochse Bielenstein Holzb. 317; subra rags, ein Kuhhorn zum Blasen L.; vgl. sūbrs.

Avots: ME III, 1113



suča(s)

suča(s) Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 599


suceklis

suceklis Grawendahl "matu vai vilnas suseklis".

Avots: EH II, 599


sucināt

*I sucinât oder *sucinêt, = sūkât, wiederholt (und nicht intensiv) saugen, lutschen: stipri kuodu cietu riekstu, mīksti plūmi sucine BW. 21070 (aus Selg.). Wenn nicht mit ū (zu sùkt) zu lesen, nebst suks(n)ît zu an. sog "Saugen", ahd. sūgan "saugen", mhd. souc (-ges), cymr. sugno, lat. sūcus "Saft" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469); vgl. auch sùkt 1.

Avots: ME III, 1113



sucināt

III sucinât, "suk, suk!" rufend (einen Hund) heranlocken Bauske, Drosth.

Avots: ME III, 1113


sudabrāt

sudabrât Strods Par. vōrdn. 167 "?"; sudabrâts Tdz. 45616 (aus Lettg.), mit Silber geschmückt.

Avots: EH II, 599


sudabrīgs

sudabrîgs: sudabrīgi ("?") gaiļi dzied Tdz. 55086, 2 (aus Kārsava).

Avots: EH II, 599


sudabrīgs

sudabrîgs (infl.) Liepna, sllbern: sudabrīgā maiksteņā BW. 13595, 20. sudabrīga (Var.: sudabruota) saule lēca 18137, 2.

Avots: ME III, 1113



sudabrs

sudabrs: auch Auleja, Dubena, Jāsmuiža, Kaltenbr., Kalupe, Kreuzb., Lubn., Oknist, Pilda, Skaista, Slate, Višķi, Zvirgzdine, Evang. 1753, S. 61, ("?") Ruj.

Avots: EH II, 599


sudabrs

sudabrs (li. sudābras Tiž. I, 410, Būga KSn. 1, 288 und Ponev. gov. II, 29) Gr. - Buschhof, Infl. (Preili n. FBR. VIII, 11, Lixna, Marienhausen, Liepna, Rositten, Gaigalava, Warkh., Warkl., Kraslaw, Zvirdzine, Stirniene, Kapini, Welonen, Borchow), = sudrabs, Silber: tē̦vs nekala sudabreņa BW. 16606, 3. ze̦lta zirgs ar sudabra asti Pas. IV, 20 (aus Ružina). māja ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem, tai ir laistās 255 (aus Nīcgale). Vgl. urslav. *sъrebro und le. sidrabs.

Avots: ME III, 1113


sudakālis

sudakālis Blieden, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 599


sudara

*sudara (?), = sadars: krustā sudarā (od. zu einem nom. *sudars?) bij ... mazs Jēzus pie krusta vai arī ... Jēzus galva Jauns. B. gr. 3 II, 154.

Avots: EH II, 599


sudara

*sudara (?)"?": divi da dučam, da deviņi sudaram RKt. VII, Rätsel 239 (Lösung: die Zitzen einer Sau und die Ferkel). Ganz unklar ist auch ein *sudārs oder *sudāra in sudāram (dat. s. von einem Eigennamen? Oder ein instr. pl. eines ā- Stammes?) balta kaza, se̦kumim cilājama BW. 29111. sudārs N. - Peb., ein Schimpfname.

Avots: ME III, 1113


sudaušķi

sudaũšķi Frauenb. "kleine Kinder" (scherzweise).

Avots: EH II, 599


sudeksis

sudeksis Seew. n. U., Konv. 1 311, Gyps; die weisse Oberschicht vom Gyps Dünhof; plur. sudekši V., Stuckatur. Nach Būga KSn. I, 288 zu li. sudoklis "gipsinė pustyklė".

Avots: ME III, 1114


sudene

sudene od. sudenica Frauenb. "der Podex" (zu kleinen Kindem scherzweise gesagt).

Avots: EH II, 599


sudermanis

sudermanis "jem., der in alles seine Nase steckt und alles auszuschnüffeln pflegt" Naud.

Avots: ME III, 1114


sudiķis

sudiķis "kas sudī l"Salgaln, Amboten, Sessau, A. - Autz; wer sich in fremde Angelegenheiten mischt Schrunden, Wain.; ein Kind, das Erwachsenen hinderlich ist (störend dazwischentretend); ein Taugenichts Stenden: tas tik tāds sudiķis!

Avots: ME III, 1114


sudiks

sudiks: pieder pie kungu apkalpuotāju sugas jeb tâ sauktiem sudikiem Janš. Atpūta, № 371, S. 8.

Avots: EH II, 599


sudiks

sudiks Nigr. "kas sudī 3".

Avots: ME III, 1114


sudīt

sudît,

2): wie ein Hund hin und her laufen
Gramsden; eilig gehen Frauenb.: cūka sudī uz labības šķūni.

Avots: EH II, 599


sudīt

sudît, -ĩju,

1) eilig, sorgfältig, schnüffelnd suchen (von Hunden und geringschätzig auch von Menschen)
Wain., Fehteln, Luttr., Salgaln, Amboten, Neuhausen, Ekau, Grünwald, Bauske, A. - Bergfried: suns visu dienu sudīja Nikr. aizgāja uz dārzu ābuolu sudīt Sessau;

2) kräftig, fröhlich, rasch gehen
Wid. (?): kur nu tu sudīsi? (zu einem kleinen Kind gesagt) Gold.;

3) aufwarten, bedienen
Nigr.

Avots: ME III, 1114


sudīteris

sudîteris 2 Siuxt, ein eilig gehendes und etwas suchendes Lebewesen.

Avots: EH II, 599


sudmalas

sudmalas: auch Ahs., Grob. (in Grob. gelegentlich auch der Sing. sudmala ), Iw., Katzd., Kurmene, Lesten, Linden in Kurl., Luttr., Mesoten, Neuhausen, OB., Puhren, Scheden, Schnehpeln, Schwitten, Stenden, Sonnaxt, Strasden, Wormen; gen. pl. sudmal[u] um Gold. a. d. J. 1683 n. FBR. XVII, 38; eine Wassermühle Oknist, (ūdens s.) Babīte; eine Windmühle Leegen, Perkunen; (unbek. in Aahof, Allasch, Alswig, AP., C., Fehteln, Heidenfeld, Jürg., Kegein, Korwenhof, Lasd., Lemb., Lems., Linden in Livl., Lis., Lubn., Marienhausen, Marzen, Meselau, Morizberg, N.-Laitzen, N.-Peb., Palzm., Pilda, Ruj., Salis, Salisb., Schwanb., Sessw., Smilt., Tegasch, Višķi, Wolm., Zögenhof). - Vgl. sutmalas.

Avots: EH II, 599


sudmalas

sudmalas Rutzau, Dunika, um Libau, Gramsden, Kalleten, Ahswikken, Wirginalen, Auermünde, Selg., Kurs., Frauenb., Wandsen, Memelshof, Gr. - Buschhof, Siuxt, Römershof, Selb., Pixtern, Neugut, Bielenstein Holzb.253, sudmālas N. - Sessau n. U., Bershof, Würzau, Lieven - Bersen, sudmala Bl., L., St., sudmalis Manz. Lett., (um Wolmar u. a. dafür dzir̃navas) die Mühle: ūdens s., Wassermühle, vēja sudmalas, Windmühle, tvaika s., Dampfmühle Wid., zirgu s., Pferdemühle Wid., zāģu s., Sägemühle Wid., kafijas s., Kaffeemühle Wid. Im VL. sind die sudmalas (Wassermühle) nur sehr selten erwähnt, im Gegensatz zu den sehr häufig genannten dzirnavas oder dzirnus (Handmühle): dzirnutiņas, padariet lielu kaunu lielūdeņu sudmalām! BW. 8236 var. tais[i], bāliņ, sudmaliņas ezeriņa maliņā! 22555. tautu dē̦ls lielījās maizīt[i] malt sudmalās; manas ruokas, grūtas dzirnus - tās tautieša sudmaliņas 22560 var. sudmaliņas, ein Spielchen Etn. II, 15, Druva I, 783, Janš. Bandavā II, 46; 264. - sudmalas Warkl. "eine Anstalt zum Herstellen von vadmalä. -sudmaliņas, eine Winde, Spule zur Herstellung von Stricken Bielenstein Holzb. 570 (mit Abbild.). Wenn sudmalas ursprünglich eine Wassermühle war, mit dm aus tm zu suta "Dampf" und malt "mahlen", s. Streitberg - Festgabe 45. Dagegen meint J. Loja (brieflich) mit einem Hinweis auf le. patmala (woneben padmalis Elger Dict. 637) "Mühle" (zu pats "selbst"), dass in sudmalas dm dissimilatorisch aus bm entstanden sei, und *submalas zu apr. subs "selbst" gehöre. Doch wäre wegen le. dial. megnis aus mednis oder Dignāja aus *Dubnāja eher ein gm aus bm zu erwarten, und im Le. - Li. gibt es sonst kein dem apr. subs entsprechendes Wort. - Der Anklang an av. suδuš "Mühle" ist wohl rein zufällig.

Avots: ME III, 1114


sudmālas

sudmālas (unter sudmalas): auch Grenzh. n. FBR. XII, 23, Ziepelhof, (mit ã ) Behnen, Plvv. II, 385, (mit â 2 ) Dobl.

Avots: EH II, 599


sudmalene

sudmalene V., Wid., Janš. Dzimtene V, 327, Bandavā II, 8, die Müllerin. sudmalis Elv., LP. VI, 515, Janš. Bandavā I, 94, Wid., Gramsden, Kalleten, Ahswikken, sudmalnieks Elv., Manz. Lettus, U., der Müller: grib mana meitiņa sudmaļa vīru BW. 33554, 5. sudmalim, vēverim, tiem es duošu sav[u] māsiņu 17608, 5 (ähnlich 12445). sudmalis atradis dīķī zārku LP. V, 264.

Avots: ME III, 1114



sudmalis

sudmalis: auch Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH II, 599


sudmalnieks

sudmalnieks (unter sudmalis),

2) wer zur Mähle zum Mahlen od. von der Mühle vom Mahlen fährt
Frauenb.

Avots: EH II, 599



sudrabbisīte

sudrabbisīte Grenzhof (Mežamuiža) n. Ceļi VIII, 231, - bigūzis (eine Speise: auf Brot mit Zucker gegossenes kochendes Wasser).

Avots: EH II, 599


sudrabene

sudrabene, ‡

2) "tauku putra" Frauenb.

Avots: EH II, 599


sudrabīgs

sudrabīgs, reich an Silber, mit Silber geschmückt Tdz. 37782; 45623.

Avots: EH II, 599


sudrabine

sudrabine, ‡

2) potentilla anserina Oknist.

Avots: EH II, 599


sudrabot

sudrabuôt: jau matiņi sudrabuoja Tdz. 56453. Refl. -tiês: sudrabuojas debestiņas Skalbe Raksti I (1938), 132. Subst. sudrabuõjums: e̦ze̦ra s. (Schimmer) Austriņš Raksti VII, 13.

Avots: EH II, 599


sudrabs

sudrabs: auch Alswig, AP., Ar-asch, C., Daudsewas, Dobl., Dunika, Fest., Fockenhof, Heidenfeld, Kal., Lasd., Leegen, Lieven-Bersen, Luttr., Mahlup, NB., Nikrazen, N.-Laitzen, N.-Peb., OB., Pankelhof, Perkunen, Puhren, Ruj., Rutzau, Salis, Schmnden, Sonnaxt, Trik., Ziepelhof; Orts- und Flurnamen mit sudrab- Plvv.I, 112, 115, 121, 129, 132, 147, 151, 162, 173, 184, 188, 191, 204, 219, 222, 248, 258, 270, 283; citam ze̦lts, sudrabiņš BW. 3902.

Avots: EH II, 599


sudrabzeltains

sudrabze̦ltains, wie Silber und Gold aussehend (?): zirgiem spalva palika ... sudrabze̦ltaina Pas. V, 20.

Avots: EH II, 599



sudu sudimis

sudu sudumis Ozolnieki (Kr. Mitau), Adv., schnüffelnd: suns iet pa istabu s. s.

Avots: EH II, 600


sudzenieks

sudzenieks "ein (guter) Vertreter seiner Rasse oder Art, ein Rassetier": nuo šī kumeļa izaugs labs sudzenieks Setzen, N. - Peb.

Avots: ME III, 1115


sudzīgs

sudzīgs N.-Laitzen, kinderreich: sieviete, kam daudz bē̦rnu, ir sudzīga; truši ir sudzīgi; sich leicht fortpflanzend: kārkli ir sudzīgi: iebāž rīkstīti mitrās smiltīs, - tūlīt aug. Zu suga II.

Avots: EH II, 600


sudzinieks

sudzinieks,

1) "?": putniņi iečarkstē̦damies pamuodināja arī citus sudziniekus Kaln. Uozuolk. m. 112;

2) = sudzenieks Serben, Drosth., Laud.

Avots: ME III, 1115


sug

sug! Interjektion, Zuruf für Pferde: sug, sug, zirdziņ! Pri, n. FBR. VI, 116.

Avots: ME III, 1115


suga

I suga,

1): kad rudenī ūdens izaukstē, tad nuo apakšas sāk celties s. (arī: tādas sugas kâ biezputra) Kaugurciems. ziema jau nāk un ūdeņi sastingst, balta kāpj nuo ūdeņiem s. Skalbe Raksti II (1938), 147.

Avots: EH II, 600


suga

I suga,

1) um Mitau, = soga 1 (s. dies), Treibeis: jūrai gar malu sadzīta suga B. V. suga pa upi iet, pe̦ld. piegājis pilns venteris ar sūgu Naud.; "gefrorener Schnee und Wasser" Skuolas druva II, 183: vilnīši piesizdamies pie sugas pļukšķēja Seifert Chrest. III, 3, 195;

2) Aufwasser auf dem Eise Doblen
n. U.

Avots: ME III, 1115


suga

II suga,

1) das Geschlecht, die Rasse, Art, Familie (in weiterem Sinne)
Mag. v, 2, 164: nuo lielas sugas U., aus grossem, vornehmem Geschlechte. vilkaču sugas (Var.: rada ) BW. 19392.1 mana sieva žīda sugas (Var.: rada )27225,1. nuo saimnieku sugas tikai tē̦vs ar dē̦lu bija mājās MWM. VI, 638. kustuoņu suga SDP. VIII, 39. iet ļaužu raibas sugas MWM. XI, 260;

2) Nachkommen
Bergm. n. U. (mit?); Überbleibsel U. Wenigstens in den Bedd. 1-2 nebst sugus 1 aus liv. sug resp. estn. sugu "Art, Geschlecht", s. Thomsen Beröringer 279.

Avots: ME III, 1115


suga

III suga "?":

1) sugām,

a) ganz und gar
W.-Livl. n. U.: sugām dzīvs Duomas IV, 475;

b) teils:
viņš sugām gāja, sugām jāja Erlaa n. U.;

2) pa sugai (= druskai) vien tuos zarus var atnest Roseneck; aus estn. sugu "etwas"
(in der Bed.2).

Avots: ME III, 1115


sugadu

sugadu, Adv., zum Nutzen, nützlich: varus it labi strigalis s. rasties Pas. X, 231 (aus OB.). Zu ide. su- "wohl, gut" (?) und le. gadît(iês).

Avots: EH II, 600


sugam

sugam Orellen, = sugām (unter suga III 1 a): tērce vasarā izžūst s. (auch: pa sugām) sausa. mice bij s. balta.

Avots: EH II, 600


sugāt

sugât Siuxt "?": upe sugā. Zu suga I? Vgl.suguôt.

Avots: EH II, 600


suģeķis

suģeķis "?": gudri vīri gudri prasa, suģeķam nesaprast BW. 34212.

Avots: ME III, 1115


sugot

I suguôt Kaugurciems, zufrieren: kad sāk s., tad vairs nevar zvejuot: nuo apakšas ūdens sāk salt, paliek auksts, biezs. Zu saga I 1.

Avots: EH II, 600


sugot

‡ *II suguôt, zu erschliessen aus izsuguôt.

Avots: EH II, 600


sugulis

sugulis Zvirgzdine, ein kleines Füllen.

Avots: EH II, 600


sugus

sugus,

1) Art;

2) Überbleibsel von Obst
Bergm. n. U.; zu suga II.

Avots: ME III, 1115


sui

sui, eine Interjektion: sui, sui, deviņi pe̦lē̦ki vanagi! BW. 18260, 1.

Avots: ME III, 1115


suiķinēties

suĩķinêtiês NB., sich ohne Arbeit umhertreiben.

Avots: EH II, 600


suiķis

I suiķis: pazudis viens suiķītis Pas. VIII, 349 (aus NB.).

Avots: EH II, 600


suiķis

I suiķis Burtn. u. Kurl. n. U., (mit ) Siuxt, suiķē̦ns ein Ferkel, ein Halbschwein U.: suiķē̦ns... gaļu deva BW. 2887, 1. aitu suiķis U., ein halberwachsenes Schaf. Etwa aus *suviķis (vgl. suvē̦ns und suķis ), wie z. B. dial. zuitina aus zu[v]itina (Le. Gr. 107)?

Avots: ME III, 1115


suiķis

II suiķis, ein Alschwangenscher Katholik; ein Sprachmenger U.; der Litauisch, Russisch, estnisch usw. unter das Lettische mengt St., L.; der unreinlettisch spricht (mit 2 0 Bl. (n. LSpr. I, 260 in Alschw. und im Oberland). Dürfte als ein urspr. kurisches Wort auf *suitis (gen. suiķa aus *suiti̯ā )zurückgehen (vgl. Bielenstein 1. c. und 182); vgl. suiti.

Avots: ME III, 1115, 1116


suiķiski

suiķiski U., suiķišķi St., Adv., sprachmengerisch.

Avots: ME III, 1116


suimīt

suĩmît: "essen" (mit 2 ) Zögenhof.Refl. -tiês, -ījuôs "baŗuoties, ēst" (mit ) Seyershof.

Avots: EH II, 600


suimīt

suĩmît Ermes, sùimît 2 Druw., Vīt., gierig, schnaubend und keuchend (und viel Adl.) essen: tad viņš nu suimī kāpostus; šņāc vien!

Avots: ME III, 1116



suinīt

suînît 2 ,

1): auch Iw., Rulzau, Stenden;

2) - ist ganz zu streichen, weil in den dort gegebenen Zitaten s. durch suimīt zu ersetzen ist;

4): katrs pa pudelei konjaka kabatās suinīdami ("?") Veldre Dižmuiža 20. Refl. -tiês,

1): auch Rutzau, Stenden; kuo tie puiši suinījās? Tdz. 59204. man jāsuinās, kad blusas ē̦d Frauenb.; ‡

3) "zweifeln"
(mit ui; wo?).

Avots: EH II, 600


suinīt

suînît 2

1) reiben
Kawall n. U., Uokte, scheuern Windau, V.: viņš suina muguru pie krāsns mūriņa Bauske, Nigr., Dond. und Dunika (mit 2 suinī savu pakaļiņu! BW. 35651, 1;

2) "?": braukdams vari suinīt Vīt. 83. ābuoļus izdalījis, sāk arī pats suinīt Vīt. 92;

3) schelten
(mit 2 ) Salis, (mit ùi 2 ) Adl., Bers.;

4) "= guorīt, gruozīt nuo vienas puses" (?) Naud. Refl. suînîtiês 2 Iw.,

1) sich reiben (durch die Bewegung des eigenen Körpers in der Bekleidung), sich scheuern, sich schuppen
PlKur., Kandau, Selg., Siuxt (mit 2 ), U., Postenden, Līn.: cūkas tā suînījās 2 pie žuoga, ka žuogs gan˙drīz apkrita Nigr., Dond., Dunika, Wandsen, Ipiķi. kuo te suînies 2 kâ utu bunga? Kurs. ve̦lns... suinīdamies deva kājām ziņu LP. VI, 410. kuo nu vēl suinīties? V, 343. vārpas berzē tai vietā, kur cūka suinījusies Etn. IV, 116;

2) "= guorīties": kuo suinies pa gultu, ka necelies augšā? Grobin. Subst. suinîšanâs "Sauerei" V.

Avots: ME III, 1116



suiš

suiš, Adv., reichlich, viel: žīdu ir s. Janš. Atpūta, № 371, S. 8. kāpēc dzīve nere̦dz laimīgus cilvē̦kus tik s., bet tikai re̦ti? Līgava II, 54. Zu suišs (unter suits II).

Avots: EH II, 600



suiti

I suĩti,

1): suitu puiši man patika, suitu svārki nepatīk BW. 20559, 1. gar tuo suitu istabiņu RKr. XX, 52; ‡

2) kleine Ferkel
NB. (die Leute von NB. kaufen sich Ferkel angeblich meist bei den suĩti 1). Eine sehr fragliche Etymologie von s. (von poln. świta "Suite") wird Suitu k. 7 gegeben.

Avots: EH II, 600


suiti

I suĩti Nigr., Dond., Gold., auch suĩtiņi, die katholischen Letten von Alschwangen LP. V, 4, Konv. 2 4067. der Name (vgl. auch suiķis II) beruht wahrscheinlich auf suiti oder suits "viel", wie nach Mag. IV, 2, 164 32 im Goldingenschen Kreise (zu dem auch Alschwangen gehört) häufig gesprochen werde, indem jene Letten (von ihren Nachbarn) nach einem speziell bei ihnen gebräuchlichen Ausdruck benannt sind.

Avots: ME III, 1116


suiti

II suĩti Dunika, sehr lebhafte, unruhige Kinder.

Avots: ME III, 1116


suiti

III suiti, Adv. "?": vārpsta izšļukuse nuo ruokām un avuotā iekšā. (pameita) izbailēs liekusies s. pakaļ, bet kāja stīdējuse ... LP. VI, 829.

Avots: EH II, 600



suitis

suitis OB. "sehr viel; eine Menge". Zu suits II.

Avots: EH II, 600


suitīties

*suitīties "?": kuo nu suities, utuojies? Pantenius.

Avots: ME III, 1116


suitme

suitme (??) "= grūtums, Schwierigkeit, Mühe" angeblich "ehemals" in AP.: ar lielu suitmi veikt darbu.

Avots: ME III, 1116


suits

I suĩts: konservātuorijā ... gājis diezgan suiti Austriņš Raksti V, 63; Kompar. suĩtāk AP. "grūtāk": slinkumu tā neieredzēja ne acu galā, un tālab dažreiz ve̦ctē̦vam iznāca var˙būt drusku s. (od. zu suits II?) Austriņš Raksti VII, 364.

Avots: EH II, 600


suits

I suĩts, Adv. suit, schwer: suits darbs, tas viņam bija par suit AP., gana dzīve suita Kaudz. Las. grām.

Avots: ME III, 1116


suits

II suits: tie taču tavam tē̦vam visi maksā muitu un, es ce̦ru, pie tam vēl tādu labu suitu (reichlich) Blaum. Raksti VIII4 (1937), 195. - Kompar. suitâk, b): auch (mit ùi 2 ) Meselau; tâ strādājuot viņam būs s. ("pārāk, grūtāk") ticis PV. strādā ar mē̦ru, ka nepadaries sev s˙! PV.

Avots: EH II, 600


suits

II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,

a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;

b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.

Avots: ME III, 1116


suits

III suĩts Siuxt, plötzlich: uznāca suits sals.

Avots: ME III, 1116


suja

suja, s. šuja II.

Avots: EH II, 600



suk

suk! Interjektion als Zuruf an einen Hund, dem man etwas zum Fressen hinwirft Vīt., Fest., Stelp., Salis; als Lockruf für ein Füllen Wessen: suk, suk kumeļš stalītī auzeņu ēst! Ulanowska Łotysze 55.

Avots: ME III, 1116


suka

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600


suka

I suka,

1) Bürste, Pferdestriegel
U., Hechel Dond., Memelshof: drēbju suka tam staigājuse pāri MWM. VI, 565. grib Krišu Lakstu reiz dabūt pie sukas Krišs Laksts 33. lietuvē̦nu... aizdze̦n ar linu suku LP. VII, 132, zirgu sukas;

2) das Kämmen; das Prügeln
Spr.;

3) = suķe 1 U. Plur. sukas (li. šùkos "der Kamm"),

1) die Hechel
Dunika, U., Bielenstein Holzb. 373; eine Vorrichtung zum Abhauen der Samenköpfchen des Flachses Stelph., Memelshof, Bielenstein Holzb. 518 (mit Abbila.); Bürsten, mit denen man leinenes Garn auf dem Webstuhl vor dem Weben anfeuchtend glättete Ronneb.; Kopfbürste H. Bl. Stud. 12: linu sukas (= suseklis) RKr. VI, 76, Mar. n. RKr. XV, 138; vilnas sukas Mar. n. RKr. XV, 138; Pferdestriegel Dunika;

2) Prügel
Rudbahren u. a.: sukas saduot bē̦rniem Dunika. sukas apsuolīt LP. I, 155. dabūt sukas Memelshof, Wain., LP. VI, 549;

3) suku lini Etn. III, 72, 74 und 134, Flachs zum Spinnen
Lis., Ruj. Nebst sukât, sukums zu slav. *sъčetь in polab. sacė´t "Hechel, Bürste, Borste", r. щеть "Borste" (s. Mikkola RSl. I, 18 und Trautmann Wrtb. 309 f.) und vielleicht (s. Charpentier MO. II, 29 f. und Bezzenberger BB. XXVII, 170 f.) zu ai. š̍ūka- "Granne, Stachel", av. sūkā "Nadel", vgl. auch Persson Beitr. 190 f. und Thomsen Beröringer 226, sowie sūce 1.

Avots: ME III, 1116, 1117


suka

II suka, das Füllen (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: ME III, 1117



suķans

suķans (unter suķāns): auch Pilten n. FBR. XX, 57.

Avots: EH II, 601



sukantiņš

sukantiņš "ein Ferkelchen" Neuenb.; uneigentliche Benennung von Kindern Bershof.

Avots: ME III, 1117


sukāt

sukât,

1): bürsten
AP.; s. galvu Sonnaxt; ar susekli matus s. Siuxt; s. (striegeln) zirgu ebenda; vilnu s. Druw., Ramkau; linus s. (die Samenköpfchen abhauen) Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (hecheln) Siuxt, Sonnaxt;

2): auch Dunika, Mahlup, Mežamuiža (Grenzhof), Siuxt, Sonnaxt, Wessen;

3): auch Laidsen, Mežamuiža (Grenzhof), Sonnaxt;

4): auch Saikava; viņš tik sukājis, kamē̦r mājā Salis. tagad bē̦rns jau sukā, kur tik grib Kaltenbr.;

5): sich energisch betätigen:
nu tikai sukāsim braukt! Diet. s. ar pļaušanu visu dienu Heidenfeld. sukā tik virsū ar pļaušanu (beeile dich mit dem Mähen)! Seyershof. s. ar ēšanu ebenda. sukā (ist energisch eine Zeitlang beschäftigt) ar drēbes velšanu Kaltenbr. pa kaimiņiem sukā rāties, ka skan vien Siuxt. nu tik sukā ēst ziemassvē̦tku biezputru Apsk. 1903, 83. nuo rīta sukā līt (es regnet stark), lai čīkst Siuxt. tad nu sukā lietus! Frauenb. neganti sukā (regnet) BielU. Refl. -tiês: "2" ME. III, 1117 durch "2" zu ersetzen;

3) energisch sich betätigen:
sukājies tik ar pļaušanu, ka dabū sestdienas vakaru! Seyershof. paraduši visi s. ap vienu bļuodu Laidsen; ‡

4) verschiedene Gänge tun
Seyershof: viņa katru dienu sukājas pa lauku (iet ciemā vai uz pilsē̦tu). Subst. ‡ sukâšana, das Kämmen: par galviņas sukāšanu BW. 13646, 6; ‡ sukâtājs, der Kämmende: galviņas sukātāju BW. 4640.

Avots: EH II, 600, 601


sukāt

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117


sukata

*sukata "?": sukatu izdevies tikai pašā vakarā veikt L. A.

Avots: ME III, 1117


sukata

II sukata, zehrende Krankheit (de̦lama vaina) Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Schwindsucht Bērzgale, Pilda, Rutzau, Zvirgzdine, (pl. t. sukatas ) Auleja. Aus slav. suxota.

Avots: EH II, 600


sukatas

sukatas "?": sukatas bē̦rnam vajaga izsukāt tūliņ, kâ piedzimst Vēr. Il, 656, Dric`e̦ni (gemeint seien damit vermeintliche Borsten auf dem Rücken).

Avots: ME III, 1117


sukātava

sukâtava Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 601


sukātnes

sukâtnes AP. "vilnas sukājamā mašīna (parasti pie dzirnavām)".

Avots: EH II, 601


suķe

suķe,

1): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt; Pēter[i]s suķes salasīja Tdz. 54116.

Avots: EH II, 601


suķe

suķe,

1) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine Scherbe Mag. IV, 2, 149, XIII, 2, 48, Selb., Gulben, Wessen, Tals., Spr. (in Stenden und Spahren unbek.): sasita... krūzi..., salasīja suķes Jauns. pie bļuodas suķēm Alm. Meitene nuo sv. 102, vedēji liek virsū vara naudu, pat kādus,... suķus RKr. XVI, 154; hierher wohl auch: ar šuo suķi (von einem Boot) jūrā? R. Sk. II, 255;

2) die Lücke
V.; suķu vieta Warkl., eine schmale Lücke zwischen 2 Wäldern;

3) "ein Zahnloser"
Warkl.;

4) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine schlechte Pfeife (zum Rauchen) Kokn. und Oppek. n. U. - In den Bedd. 1-3 (zu sukums, suka) etwa kontaminiert aus le. suka (od. sukums) und li. šùkė? In der Bed. 4 zu suķêt.

Avots: ME III, 1119


suķelēns

suķe̦lē̦ns Siuxt, Demin. zu suķis II.

Avots: EH II, 601


suķelis

suķelis (unter suķis II): auch Behnen (ein Halbschwein), Lesten, ("nepieaugusi cūka") Siuxt; suķelītis Frauenb., ein 4-6 Monate altes Ferkel.

Avots: EH II, 602


suķenītis

suķenītis P. W. Šis ar mani tiesāties? 4, ein Ferkel.

Avots: EH II, 602



suķēt

suķêt -ẽju Seew. Mag. XIII, 2, 52, Etn. II, 82, U., suķît Linden n. U., die Pfeife rauchen (von Knaben) U. Etwa aus *suksêt (vgl. suks(n)ît)

Avots: ME III, 1119


suķēt

‡ *II suķêt, zu erscbliessen ausapsuķêtiês.

Avots: EH II, 602


sukināt

sukinât, (ein Füllen) rufend (suk! suk!) heranlocken Saikava: kumeļu sukināt Etn. II, I8. Vgl. suk!

Avots: ME III, 1117



suķis

II suķis: ein Schwein AP., Puhren, Siuxt (in Siuxt meist ein vepris, aber auch - "nepieaugusi cūka"); suķa vē̦de̦rā BW. 20512, 2. met suķīti aizgaldā! 1063 var.

Avots: EH II, 602


suķis

II suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, Demin. suķelis (verächtlich) Ohscheneeken, suķē̦ns BW. 18545,1 var., 28838,1, suķêntiņš 32583,3, ein Halbschwein Karls., (in Dunika) ein Ferkel: kāzās ēdīs treknuo suķi Antuons. pie vistiņas, pie suķīša Upītis St. 4. Wenn kein Lituanismus, etwa aus *suks (nach sulķis f, teķis) umgebildet? Vgl. cymr. hwch "sus, porcus", ae. sugu "Sau" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 512 f.), sowie le. suvē̦ns.

Avots: ME III, 1119


sukīt

I sukît: sukī nu (pē̦das)! (zu einem Hund) Lis.

Avots: EH II, 601


sukīt

I sukît, -u oder -ĩju, - ĩju, wittern U., schnüffelnd suchen: suns sukī pē̦das U., Vīt., Kalz., Odensee. suns sukī ("uostīdams salasa") nuokritušas ēdiena drumslas Vīt. suns peli suka Oppek. n. U., der Hund gräbt nach einer Maus. Abgeleitet von suk?

Avots: ME III, 1117



suklacis

suklacis: auch AP., Birži (auch von schlechten Karten).

Avots: EH II, 601


suklacis

suklacis Saikava (als ein Schimpfname), ein Nichtiger, Winziger, Untauglicher Drosth.: mazajā suklaču zemītē Seibolt Bar. Bund.

Avots: ME III, 1117


suklenderis

suklènderis 2 Saikava "ein wertloser Mensch od. eine solche Sache".

Avots: EH II, 601


sukls

sukls Nigr., schnell, fix, flink: sukls zirgs, sukla meitene Janš. Nebst sukrs zu sukt(iês).

Avots: ME III, 1117


sukna

sukna "ein Faulpelz" Saikava; aus* sutna (zu sust I 2)?

Avots: ME III, 1117


sukņa

sukņa, Minderwettiges (vom Flachs und Getreide): sukņas lini (kurzer, untauglicher Flachs); kas tie nu par miežiem! tikai tāda sukņa! Jürg.

Avots: ME III, 1117


suknas

suknas,

1): linu nuomīstas, rupjās pakulas un citas šādas tādas suknas un sumpatas ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 601


suknas

suknas,

1) Flachsabfälle
Nigr.;

2) alte Kleider
Nerft.

Avots: ME III, 1117


sukne

sukne Višķi n. Ceļi IX, 402, Auleja, Lixna, ein Frauenkleid: Anītei timsas suknes BW. 20567 (aus Lettg.). S. die Bemerkung unter suknis II. Zu suknis II.

Avots: EH II, 601



suknis

II suknis, ‡

2) ein altes, abgetragenes Kleidungsstück; ein Fetzen
Kand.

Avots: EH II, 601


suknis

II suknis "grobes, wollenes Zeug aus minderwertiger Wolle" Alksn. - Zund.; suknīši,

1) kleine Stoffstücke
(drēbes gabali), Fetzen Frauenb.: ve̦cu drēbju suknīši A. XI, 5;

2) "?"Bers., Adsel. Wahrscheinlich nebst li. suknẽlė "Kleid"
(bei Bezzenberger Lit. Forsch. 178) aus r. сукнó "(wollenes) Zeug".

Avots: ME III, 1117


suknis

III suknis, etwas Zusammengerolltes, eine Rolle Spr.; zu sukt I?

Avots: ME III, 1117


suknīši

suknīši,

1) "kleine Ferkel"
Grawendahl;

2) "kleine, ungezogene Kinder"
A. - Schwanb.;

3) s. unter suknis II.

Avots: ME III, 1117


suknīties

suknîtiês NB. "pa baru luožņāt".

Avots: EH II, 601


sukot

sukuôt, bürsten Stender Deutsch-lett. Wrtb.; zirgu s., striegeln ebenda; vgl. auch sasukuots BW. 29671 var. (aus Gold.). Refl. -tiês, sich bürsten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 601


sukrene

sukrene,* das Bonbon: saimes galu pacienāja ar sukrenēm I. Leimane Latvju mēnešr. 1942, 235.

Avots: EH II, 601


sukrs

I sukrs,

2): auch (Adv. sukri) Grünh.; saņemšuoties tuoties citās dienās sukrāki Birznieks-Upītis Pastar. skolā 83. - "pilsē̦tu" ME. III, 1118 zu ersetzen durch "pilsē̦tu Pas. VI, 284 (aus Selg.)". Zur Etymologie s. auch E. Lidén KZ. LXI, 8.

Avots: EH II, 601


sukrs

I sukrs (li. sukrùs "agil, beweglich, flink, schnell"),

1) drall, sehr fest Spiess
n. U.: sukra dzija me̦tas skrudzē Siuxt. sagriez auklu labi sukri! Naud. sukrs diegs skrudzējas Ahs. n. RKr. XVII, 52;

2) energisch:
Sprw. ņem sukri ar rasu! Alksn.-Zund.;

3) schnell: gan iet sukri" bet ne˙maz nevar sasniegt pilsē̦tu;

4) "?": sukri zuobi O.-Bartau. Nebst sukls zu sukt(iês).

Avots: ME III, 1118


sukrs

II sukrs suns Wandsen "ein Hund, der Maulwurfshaufen aufzuscharren liebt"; zu sukit.

Avots: ME III, 1118


sukrums

sukrums,

1) die Bohlen eines Brunnenschachtes
Baltinow, Fianden, Mahlup, Marienhausen;

2) der bis zum Dach reichende Teil eines Gebäudes
Alswig: šķūnis sukrumā pilns; ein noch nicht bedachtes Gebäude Aahof n. Zemzare Lejasc. 114; "jauna nama stàvs" Lettg. Aus r. сукром "Verschlag; Blockwände der Bauemhütte".

Avots: EH II, 601


suks

suks zuobs NB. "īss, nuorauts, it kâ nuošķe̦lts zuobs".

Avots: EH II, 601


suksantiņš

suksantiņš " ein nichtiger Mensch" ("kas visur šaudās") Edw.; "ein Unerwachsener, der sich ins Gesprach mischt" Launekaln; "ein lebhaftes, lustiges Kind" Odensee.

Avots: ME III, 1118


suksariņš

suksariņš, ein Kosewort für ein Kind Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 1118


sukši

sukši, kurzer Flachs Wid.

Avots: ME III, 1118


suksināt

suksinât Kegeln "sīkiem suolīšiem tecēt": zirgs suksina.

Avots: EH II, 601


sukšināt

sukšinât Wolmarshof, Arrasch, in langsamem (und kurzem) Trab laufen: tas (zirgs) sāka sukšināt pamazuos riksīšuos MWM. VII, 845. zirdziņš sukšināja, sukšināja un gāja atkal suoļuos X, 801. tâ sukšinādami gan šuodien mājā netiksim Wolm.

Avots: ME III, 1118


suksis

I suksis Grawendahl, Lasd. "ein Pferd, das nicht mehr gut laufen kann".

Avots: EH II, 601


suksis

II suksis Nötk. "prasta, rupja drēbe".

Avots: EH II, 601




suksīt

suksît (von Ferkeln gesagt) Planhof "=rietinât (pupu)"; fressen Salis, Wolmarshof; "beschnüffeln" Bauske: nedabūsi ne suksīt Widdrisch; vgl. *sucinât und suksnît.

Avots: ME III, 1118


suksītis

suksītis Seyershof, ein Bisschen: ne˙vienu suksīti gaļas vairs nedabū ēst.

Avots: EH II, 601



sukšķis

II sukšķis "wer schnüffelt" Bauske; zu sukstît 1.

Avots: ME III, 1118


suksnas

suksnas Zabeln, alte Kleider, Lumpen.

Avots: ME III, 1118



sukšņi

sukšņi Lis., kurzer Flachs mit viel Hede.

Avots: ME III, 1118



suksnīši

suksnīši,

1) "?": ve̦cu drēbju suksnīši Plūd. LR. III, 387;

2) "kurzgewachsener Plachs
(auch in Lis.); kurzes Frauenhaar" Gaiken.

Avots: ME III, 1118


suksnīt

suksnît,

1): auch Frauenb.; ‡

2) schnüffeln (vom Hund); eifrig suchen
Kurmene.

Avots: EH II, 601


suksnīt

suksnît, -ĩju, hörbar saugen Nigr.: tas jau suksnī tik dušīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt Janš. Dzimtene V, 436. Nebst suksît zu *sucinât.

Avots: ME III, 1118


sukspīre

sukspīre, Gabelweihe Mag. XVII, 1, 91.

Avots: ME III, 1118


sukstene

sukstene "kas sukstenējas".

Avots: EH II, 601


sukstenēties

sukstenêtiês "Ungewandt, schwerfällig etwas tun": tu tik tâ sukstenies (zu verbessern in sukstenējies?) kâ tāda sukstene Janš. Precību viesulis 8.

Avots: EH II, 601



sukstēt

*sukstêt(iês), zu erschliessen aus nùo-sukstêtiês; anscheinend zu suktiês "sich drehen."

Avots: ME III, 1118



sukstēties

*sukstêt(iês), zu erschliessen aus nùo-sukstêtiês; anscheinend zu suktiês "sich drehen."

Avots: ME III, 1118


sukstīt

sukstît,

1): auch Salis, Sermus.

Avots: EH II, 601


sukstīt

sukstît,

1) schnüffeln
Jürg., Bers., Lubn., Burtn., Verlorenes suchen U. (unter sakstît): kuo tas suns tur sukstī? Jürg. (oder suksta Grünwald, Kurmene). man pēdiņas sukstīdamas BW. 22054;

2) beriechen:
lapsai arī nedeva ne sukstît Etn. III, 32; "geniessen" Saikava;

3) =sūkstîtiês 2: suksti nu par saviem nedarbiem! Burtn.;

4) "?": ja gribi pārduot, tad ņem septiņus rubļus un ne sukstīt vairāk! Vīt. In den Bedd. 1-2 wohl zu sukît; in der Bed. 4 zu sūkstîties?

Avots: ME III, 1118


sukt

I sukt: stabulīti s. - auch NB.

Avots: EH II, 601


sukt

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118


sukt

II sukt: ej s˙! "packe dich!" (im Zorn und mit der Voraussetzung, dass der so Angeredete irgendwo verschwinden wird) Kurmene. Vgl. auch suktiês unter sukt I.

Avots: EH II, 601


sukt

II sukt, sùku, suku U., schwinden L., entwischen Livl. n. BI. Von Trautmann Wrtb. 291 zu sukt l gestellt. Die von U. angegebene Bedeutung dürfte sich in einem Kompositum entwickelt haben, vgl. li. išsisùkti "entschlüpfen" und das intrans. suķ unter sukt I.

Avots: ME III, 1118


suktene

suktene, eine kleine, platte Flasche LP. VII, 296, Wid.: katrai sava suktene kabatā, kuo puišus cienāt Janš. Dzimtene 2 IlI, 260. dažā eglītē vēl iekārta suktene sīvā Etn. III, 141.

Avots: ME III, 1118


suktine

suktine, eine Schnapsflasche von gewundener ("savitä) Form Rutzau; zu sukt I.

Avots: ME III, 1118


suku

suku sukumis, Adv.,

1) gebückt
Schibbenhof: meita skrēja pa kaktu kaktiem suku sukumis ēst rne̦klē̦dama LP. VI, 504;

2) eilig, schnüffelnd; störend dazwischentretend
Pe̦nkule, Bixten, Luttr., Platohn, A.- Autz: iet suku sukumis nuo vieuas matas uz uotru Naud., Neuenb., Gaiken, Grünh.

Avots: ME III, 1118


suku!

suku!

1) Lockruf für ein Füllen
(vgl. suk): suku, suku, kurneliņ! BW. 20232, 6 var.;

2) eine Interjektion: suku, suku, suku, auru, auru! kur mans maisiņš? RW. 21072.

Avots: ME III, 1118


sukulis

sukulis: ein nicht sehr starkes Pferd Nautrēni.

Avots: EH II, 601


sukulis

sukulis Warkl., sukuls Lubn. n. Etn. 111, 1, Wid., ein kleines Füllen.

Avots: ME III, 1118


sukuls

sukuls (unter sukulis): Demin. sukuliņš, ein kleines Füllen Lubn.

Avots: EH II, 601



sukumains

sukumains: sukumaini izcirpt Gramsden.

Avots: EH II, 601



sukums

sukums, Lücke, Scharte Kronw. n. U., Ahswikken, V., "vaina" Dr.: izgriež vēl lielākus sukumus Latv. Av. v. J. 1901, № 29. izraut ve̦se̦lu sukumu; maizi griêzt sukumiem Libau. cirvim izsists sukums zuobuos Katzd. kaļķi atkrituši sukumiem Valter Florence 48. Nebst li. šùkė "Scharte, Scherbe" zu suka (s. dies).

Avots: ME III, 1118, 1119


sukurs

I sukurs: auch Lng., Alswig, AP., Kal., OB., Orellen, Ramkau, Seyershof, Azand. 167, Z. Mauriņa Dzīves vilcienā 33. sukurs (gen. s.) muca Serbig. n. FBR. IV, 57 (etwa nach sāls muca?).

Avots: EH II, 601


sukurs

I sukurs Elv., Drosth., Dunika, Saikava, Lis., KL, Golg., Gr.-Buschhof, Lös., Wolm., PS., Peterskapelle, Salisb., Zucker: sukura kamzuoļi LP. VI, 779. sukuriņš, der Zuckerapfel Saikava. Nebst estn. sukur aus mnd. sucķêr.

Avots: ME III, 1119


sukurs

II sukurs: sukuriņus skrabinuot BW. 32120, 1. Aus r. сухарь.

Avots: EH II, 601


sukurs

II sukurs Salisb., der Zwieback: dienastā... varēšuot... grauzt... sukuriņus Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 1119


sukveidīgs

sukveidîgs,* bürstenförmig, hechelförmig: smalki, sukveidīgi zuobi Konv.2 3553.

Avots: ME III, 1119


sula

sula: me̦lnā s. - auch Siuxt; ein kleines Quantum einer Flüssigkeit ebenda; eine ziemlich flüssige Speise ebenda: jāizvāra miltu suliņa; jede Flüssigkeit Salis: kad maize ir, tad kādu, sulu piestrēbj klāt; sviesta sulas Ramkau, = panijas; "zilās suliņas" ir skaidras, zilas sulas, kas atdziestuot nuostājas virsū, ja uzvāra piena sulas Ramkau; suliņas "sūkalas" AP.; "zilās suliņas" atdalās nuo biezpiena (pēc rūgušpiena sildīšanas) ebenda; biezuopienu silduot atdalās suliņas Fest. mātei gaļa, bē̦rniem s. bļuodiņā BW. 2186. apšu s. 4426, 2 var. sēņu s. 26551, 5 var. arājam piena sulas 32462. tē̦vam gaļiņa, ... bē̦rnam suliņa 2186, 2. suliņās mazgājuos 2929 var.

Avots: EH II, 602


sula

sula (li. sulà "der fliessende Baumsalt", apr. sulo "geronnene Milch"), sule PlKur., eine sich absondernde Flüssigkeit, wie Saft von Bäumen: bē̦rzu sula U. oder sulas Wolm., Schwanb., Birkenwasser; piena sula oder suliņa U. resp. sulas Schwanb. oder suliņas Wolm., Spr., Molken; gaļas sula, Fleischbrühe; asins sula U., Blutwasser (Serum); paniņu sulas Etn. II, 137, tās ieliek sietā lai nuosūcas sula ebenda. me̦lna sula, ein Gericht aus Schweineblut und Grütze Etn. II,137. sula, ein Gericht aus den Eingeweiden, Füssen, dem Kopf und Rückgrat vom Vieh, das weichgekocht mit Grütze (in Blut geknetet) vermengt wird Blieden n. Etn. I, 57; suliņa, ein dünnflüssiger, fetter Mehlbrei 42, ein Gericht aus Grütze und Fleisch in Wasser Grünhof. vē̦de̦ra sula Jaun. Dr. 1902, 360. sulu mēnesis Einhorn, Etn. 11, 82, der April. Zu sūlât, ai. súrā "Branntwein", av. hurā "Kumys" (wo r auf l zurückgehen kann), gr. ύ'λη; (mit langem u ) "Kot", ac. sol, norw. saula "Schlamm", ahd. sūrougi "triefäugig", an. saurr "Kot", ahd. sou, air. suth "Saft", gr. ύ'ει (mit langem υ ) "es regnet", alb. ši "Regen", ai. sundti "presst aus" u. a., s. Walde Vrgt. Wrtb. II, 468 f.

Avots: ME III, 1119


sulainis

sulaînis: duošu kunga sulaiņam BW. 2213. saules sulainīt[i]s 33884.

Avots: EH II, 602


sulainis

sulaînis, f. sulaine Glück Römer 13, 4, ein (verächtliches) Demin. sulainelis MWM. X, 435, der Bediente, Diener: ja visi gribē̦tu kungi būt, kas tad sulaiņi būs? Jelg. sak. v. 246. Aus estn. sulane "Diener", s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1119


sulains

sulaîns: s. ābuols Strasden. sulans (= sūkalains) piens Salis. taukao, sulainuo zāli pļaut Blaum. Raksti II 5 (1939), 239.

Avots: EH II, 602


sulains

sulaîns, vollsaftig: s. auglis. balss bija skaļa un sulaina J. R. VII, 122. sulât, -àju L., sulâtiês L., Spr., einen Saft, eine Feuchtigkeit von sich geben, langsam fliessen, tröpfeln U.

Avots: ME III, 1119


sulāt

sulât: guovs, kas tikkuo ap Lieldienām bij atne̦susies, nu jau trūka cieti, visu vasaru tā tikai sulājusi Jauns. J. un v. 252. kuo viņš sulā (weint)? Seyershof. Refl. -tiês: ve̦cā mēnesī cirsts kuoks sulājas un nežūst Seyershof.

Avots: EH II, 602


sulāt

sùlât 2 ,

1): "čūlāt" Oknist, (mit ū ) Hasenpot; slapja malka sùlā 2 Auleja. lai sūlāja pīredziņi (krāsnī ce̦puot) BW. 8117;

2): atstāju savu māti kai ceplīti sūlājuot Tdz. 47091.

Avots: EH II, 608



sulātns

sûlâtns: saftig Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73: s. ābuols, pīrāgs.

Avots: EH II, 608


sulēt

sùlêt 2 (III p. prs. sūl 2 Heidenfeld), in einem fort regnen.

Avots: EH II, 608


suļģīt

suļ˜ģît, saugen Planhof; "(ungeschickt einatmend) rauchen" Grawendahl.

Avots: ME III, 1120


sulība

sulĩba,* die Saftigkeit Wid.

Avots: ME III, 1119


sulīgs

sulîgs, saftig: mīkstuo, sulīguo zâli Apskats 1903, S. 334. sulīga barība Lopkopība Il, 123. uotra (sakne) zaļa, sulīga LP. VI, 15. Subst. sulîgums, das Saftigsein: dārzāji daudz zaudējuši nuo sava sulīguma un garšas Konv.2 512.

Avots: ME III, 1119


sulināt

sulinât,

1) die Milch von den Molken befreien
U.: kādi tur pieni: rūguši, sulināti, kupināti Janš. Dzimtene V, 114. saimniece sulina biezpienu N.-Wohlfahrt;

2) fliessen machen:
skrieš[u] kaimiņu guovu slaukt, zilu sulu sule̦nāt BW. 29207; in Adsel bedeute zilu sulu sulināt - schlecht und kärglich beköstigen.

Avots: ME III, 1119


suļķēt

suļ˜ķêt: eine Pfeife rauchen (mit uļˆ ) Bers., Kalz.

Avots: EH II, 602


suļķēt

suļ˜ķêt Arrasch, (mit ùļ 2 ) Adl., suļˆķêt Dubena, Saikava, Goig., Lubn., -êju Erlaa und Gr.-Jungferh, n. U., sulķît, -ĩju Laud., rauchen: tabaku sulķē Druva 11, 770. namiķis suļķēja kaļķi MWM. VI, 658. Reimwort zu ļuļķêt und tuļķêt. Vielleicht aus suķêt + tuļķêt oder luļķêt; oder nebst ahd. swelhan "verschlucken" u. a. zur Wurzel su̯et- (unter sulpīt)?

Avots: ME III, 1120


suļķis

suļˆķis,

1): eine Pfeife (zum Rauchen)
Bers., Kalz.;

2): auch Bers., Kalz.; vai ve̦ctē̦vs nebij vare̦ns s.? Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 152.

Avots: EH II, 602


suļķis

suļˆķis,

1) ein zerkautes Zigarrenende
Dubena; was man raucht Saikava, Schwanb.: viņš kabina savu suļķi Vīt. 24;

2) ein Raucher (verächtlich)
Saikava, Golg., Fest.

Avots: ME III, 1120


suļļa

sùļļa 2 ,

2) "?": nee̦smu nekāds s., ka likšu sevi apsuļļāties (blamieren)
Serb.

Avots: EH II, 602



suļļāt

suļļât,

2): beschmutzen; verleumden
Nötk.

Avots: EH II, 602


suļļāt

suļļât, -ãju,

1) weinen
Wid., (mit ùļ 2 ) Mar. n. RKr. XV, 138;

2) suļļāt C., PS., Ermes, sujât U., beschmutzen; wohl mit ļļ aus lnj; nebst ae. sylian, ahd. sullen "beschmutzen"
zu sula;

3) "= sūkât" Arrasch (mit uļ˜), Bers.

Avots: ME III, 1120


sulojs

suluojs: gatavi ābuoli ir suluoji; s. dazu FBR. XIV, 73.

Avots: EH II, 602


sulojs

suluojs KL., saftig: kāpuosti suluoji Etn. II, 74. suluojs laksts Prl. n. FBR. VI, 94.

Avots: ME III, 1120


sulošs

suluošs, = suluojuošs: gar suluošu snipes muižu RKr. VII, m. 1175. suluošs bē̦rzs Nigr., Siuxt, Lubn.

Avots: ME III, 1120


sulot

suluôt: lai suluoja pīrādziņi BW. 8117 var. Refl. -tiês: priekšnamā suluojās stipri salijis ... mētelis Sārts Str. 196.

Avots: EH II, 602


sulot

suluôt (li. sulúoti "Birkensaft fliessen lassen"), suluôtlês U., = sulât(iês).

Avots: ME III, 1120


sulots

suluôts: s. ābuols AP., Ramkau.

Avots: EH II, 602


sulots

suluôts, = suluojs: kuplajā, suluotajā zâlē Saul. III, 178. nuo suluota sarecējuma Konv.2 489. suluotam lupam Stari 1, 142. galviņas - mīkstas un suluotas Krišs Laksts 11. suluots bass Leijerkaste I, 20.

Avots: ME III, 1120


sulpīt

sulˆpît 2 ,Refl. -tiês Wahnen "?": kuo nu sulpies?

Avots: EH II, 602


sulpīt

sulˆpît 2 Matk., Kab., beleckend saugen, lutschen: s. taukainu pirkstu, galu. Nebst li. sulpė´ti "saugen", sulpinti "säugen" (und sùltis "Saft" ?) zur Wurzel su̯el- "schlingen, essen, trinken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 530)?

Avots: ME III, 1119, 1120


sulpstīt

sul˜pstît NB. "sūkāt": zē̦ns sulpsta bumbu; belecken (mit ul ) OB. Refl. -tiês OB. "nicht geben wollen" (?). Vgl. sulˆpît 2 .

Avots: EH II, 602


sulteķis

sulteķis Janš. Mežv. ļ. II, 135, der April. Aus li. sùltekis dass.

Avots: EH II, 602


suma

suma,

1): s. - tē̦vs, māmiņa; plinte - līgaviņa BW. 31928;

2): rausies, suoma, rausies, s., mana brāļa klētiņā! BW 18861.

Avots: EH II, 602


suma

suma,

1) = suoma, Ranzen, Schlauch U.: tas... rādījis uz... sumu LP. VI, 872. nesa kara vīru ar visām sumiņām BW. 18393, 1 var.;

2) ein Schimpfwort
A. v. J. 1892, I, 142; ein Tölgel Siuxt: tu esi gatavs suma! Nebst suoma aus r. сумà "Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1120



sumazgas

sumazgas: auch Alswig, Auleja, Daudsewas, Jakobstadt, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Liepna, Mahlup, Nerft, N.-Laitzen, Oknist, Preiļi (in Lettg.), Selb., Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, Pas. IX, 55 (aus Kalupe).

Avots: EH II, 602


sumazgas

sumazgas, samazgas, Spülwasser Oppek. n. U., N. - Rosen n. FBR. VIII, 32, Schwanb., Warkh., Memelsh., Gr. - Buschhof, Wessen. Roseneck, Marienhausen, Baltinov, Birsen; abgekochtes Gemüse oder Laub für Kühe Mar. n. RKr. XVII, 137 und N. - Rosen. Zum su- vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1120


sumba

sumba (?), eine ausgeschlagene Lücke Nerft n. U.; U. hat aber dies Wort wahrscheinlich aus Mag. IV, 2, 149, wo für sumba vielmehr ein sumbra gegeben ist. Nach Petersson Zur Kenntn. 18 f. zu npers. sumb "Höhle, Loch", bal. sumbag "bohren". Neben diesem k̑umb- ein k̑ump- in li. šumpis "Mastdarm, Bürzel, Steissbein".

Avots: ME III, 1120


sumbra

sumbra,

1) "ein mit Algen bewachsener Sumpf im Wald"
Pe̦nkule;

2) s. sumba.

Avots: ME III, 1120


sumbri

sùmbri (?) "Nachbarn" Lubn.; vgl. suburs.

Avots: ME III, 1120


sumbrs

sumbrs L., U., Bielenstein Holzb. 317, 581, 585, 785, Pas. II, 292, (mit um̃) Bl., = stumbrs, sūbrs, Auerochse: ar vīnu pildīts sumbra rags (ein Horn [Kuhhorn L.] zum Blasen Bielenstein Holzb. 726) Lautb. Luomi 103. ieraudzīja sumbru, ķēra pēc stuopas JK. V, 137. Unklar ist das Verhältnis zu apr. wissambrs "bos primigenius" und slav. zǫbrъ "bos jubatus".

Avots: ME III, 1120


sumburkšķi

sum̃bur̃kšķi: eine gewisse Pflanze mit weissen Blüten und mit Blättern, die Möhrenblättern ähneln (mit um, ur ) Lennew., Schujen, Serben.

Avots: EH II, 602


sumburkšķi

sum̃bur̃kšķi, anthriscus silvestris Schibbenhof, Matk., (mit ùm ) Smilten, (mit ùm 2 ) Adsel; in Saikava, Kokn., Laud., Sawensee, Fehteln und Odsen: skmburšķi 2; sum̂ur̃šķi 2 "conium maculatum" Grünwald, Ekau; sumburkši Mor., eine Pflanze; zu suņburkšis.

Avots: ME III, 1120


sumelis

sumelis, ein Befreundeter Gr. - Buschhof; zu sumis.

Avots: ME III, 1120


sumēlis

sumēlis L. (in Kurl.), ein beredter Gesellschafter. Ableitung von sumêt, oder aber von sumis?

Avots: ME III, 1120


sumestava

sume̦stava Sonnaxt, die Kummetschnur.

Avots: EH II, 602



sumestuvis

sume̦stuvis Auleja, Kaltenbr., Kalupe, Līvāni, Oknist, Wessen, die Kummetschnur: zirgam sakas, s. BW. p. 1002 1 (aus Līvāni).

Avots: EH II, 602


sumēt

sumêt,

1) grüssen
Für. I; aus *sumnêt (vgl. suminât 1)?

2) summen
Smilten, Adsel: mīļi un jauki tās sumēja ausīs man A. v. J. 1897, S. 211;

3) leise und undeutlich sprechen
Zerrauxt.

Avots: ME III, 1120


sumēties

sumêtiês Seyershof, zürnen: uz kuo s.

Avots: EH II, 602


sumīgs

sumîgs:* viņš runā tâ sumīgi ("glaimīgi"); kas zin, neduos Alksnis-Zundulis.

Avots: EH II, 602


sumīgs

sumîgs,* ehrerbietig Wid.: "nāc! nāc!"tâ svē̦tmeitas sumīgi gauž Etn. I, 45.

Avots: ME III, 1121


sumināt

I suminât,

1): das Zitat aus BW. 32013 (ME. III, 1120) dürfte unter 3) gehören; Belege aus den ältesten Texten gibt Zēvers IMM. 1932 I, 144;

3): meita nuo priecas sumināja jam ruokas Pas. XV, 138 (aus Kokoreva). puišus ... apķe̦rdama sumināju Tdz. 41503,2 (aus Kārsava). Refl. -tiês,

4) einander küssen:
jie gribēja s. Tdz. 58729 (aus Šķaune).

Avots: EH II, 602


sumināt

I suminât L. (in Kurl.),

1) bewillkommnen,
(Warkl., Bauske) ehrfurchtsvoll begrüssen U., Bershof, in Kurl. n. L. II, 333, Elv., Manz., Elger, Glück: ne˙viens māsiņu nesumināja RKr. XVI, 179. šuodien tevi baznīcā trīs eņģeļi sumināja (Var.: sveicināja, sludināja) BW. 1408. meitas šur brauc puišu suminātu 20935. lai es tevi sumināju ar tē̦rauda zuobentiņu 13730, 18. bajārs mani nabadzinu ar kājiņu sumināja (Var.: sveicināja) 31172, 3. es savam kumeļam nagu nagus sumināju (Var.: pabučuoju) 32013. uozuols liepu sumināja Biel. 1278. mēs... tevi suminam MWM. IV, 685. tūkstuoškārt es tevi suminu Vēr. II, 454. ja tuo sumināja par "kungu" Alm. Kaislību varā 38. dievu sumināt ("ehren und anbeten") Warkl. esi augsti sumināta! R. Sk. II, 34. tavu varu sumina Rainis Ant. un Kl. 74, visiem tâ sumināta (gefeiert) A. v. J. 1892, II, 38. bažas par kungu sumināšanu Alm. Kaislību varā 67;

2) "?": miegs tev[i] sumina U., der Schlaf meldet sich bei dir.
miedziņš mani sumināja (Var.: labināja, aicināja, karināja) BW. 6768. miegs sāka drīz viņai acis sumināt Janš. Paipala 30;

3) küssen
Warkl., Warkh., Zvirdzine, Gaigalava. Refl. -tiês,

1) sich begrüssen:
(kuoku) galuotnes vēja luocītas sasniedzas, sastuopas un viena ar uotru suminās Janš. Dzimtene V, 20; sich bekannt machen Elv., St., Für. I;

2) "sich begeistern"
A. - Autz;

3) prahlen; einander rühmen
Smilten. Nebst sumêt 1 zu sumis?

Avots: ME III, 1120, 1121


sumināt

II suminât, summen Salisburg n. Etn. I, 32 (hier daneben angeblich auch sumt; dies vielleicht fehlerhaft für sumêt auf Grund der III p. prs. sum konstruiert), Lös. n. D. L. feļet. 1891 (hier auch vom Summen eines Menschen): bites sumina (auch in Laud., Odensee), ka visi kuoki līguojas Etn. I, 32. vaguļi suminādami liduo pa gaisu. saņēmās vēsmiņa čukstēt un maigi sumināt A. 1897, S. 211. Refl. -tiês "sich leise unterhalten" Zerrauxt.

Avots: ME III, 1121


sumis

sumis L. (in Kurl.), ein guter Freund, ein Nachbar. Wenn etwa mit m aus mn, vielleicht zu ai. su-mna- "wohlwollend".

Avots: ME III, 1121


sumistuvis

sumistuvis Līvāni, die Kummetschnur.

Avots: EH II, 602



sumkāsis

sumkās(l)is "ein Nimmersatt; Heisshunger" Naud.

Avots: ME III, 1121


sumkāslis

sumkās(l)is "ein Nimmersatt; Heisshunger" Naud.

Avots: ME III, 1121



sumpatas

sumpatas: šādas tādas suknas un sumpatas (acc.) ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 602


sumpatas

sumpatas "dažādi drēbju gabali" Grünh., "allerlei Kram und Kleider" (mit um̃ ) Bershof; "mazas lietas un krāmi (apkārt ceļuojuošiem amatniekiem)" Naud.; Wolleabfälle nach dem Tocken; alte, zerfetzte Kleider (mit um̃ ) Mitau, Siuxt.

Avots: ME III, 1121


sumpuris

sumpuris (unter sùmpur̂nis): auch (als Schimpfname; mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 602


sumpurnes

sumpurnes Veselis Trīs laimes, eine Art Bastschuhe ("vîzes, kam lūka gals purnā ieliekts uz iekšu un iestiprināts pinumā") O. - Kurl.: jāstaigā ar sumpurnēm Jauns. III, 326.

Avots: ME III, 1121



sumpurnis

sùmpur̂nis: sumpurņiem izdalāms BW. 2887, 2. nāc ārā tu, sumpurni! (als Schimpfname zu einem Menschen) 13730, 25 var.

Avots: EH II, 602


sumpurnis

sùmpur̂nis, f, -ne Etn. III, 127, sumpurnene Pas. III, 491 (aus Ronneb.), sumpuris Allend. n. U., Salisb., Glück Jes. 34, 14, Hundsschnauze; ein (fabelhafter) Menschenfresser Wid., Spr., Nigr. Als Schimpfwort Aps. III, 31. Zu suns + pur̂na; vgl. li. šumbur̃nis Jaunis Gramm. 59 oder šun(i)aburnis Tiž. I, 128.

Avots: ME III, 1121




suņa

suņa: viena liela s. skrēja pa˙priekšu Janš. Mežv. ļ. I, 351. ciemiņu s. II, 153.

Avots: EH II, 603


suņa

suņa, ein Hund (als Schimpfwort): tāds suņa, ka lai dievs neduod! Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 1123



suņāda

suņâda, Hundefell: ar suņādas zābakiem Blaum. Pie skala ug. 9.

Avots: ME III, 1124


sunaglis

sunaglis (unter sunnaglis): auch Oknist.

Avots: EH II, 603


sunāki

sunāki Autz n. U., das Gefolge. Zu nãkt; zum su- s. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1121



sunāks

sunãks "?": ak tu sunāks tāds (sagt eine Mutter zum Kind, ohne böse zu sein) Ukri. Zu suns?

Avots: ME III, 1121


suņaks

suņaks: auch A.-Schwanb., Sessw.

Avots: EH II, 603


suņaks

suņaks Dunika, Mar., Lasd., Lubn., Hasenpot, Bers., suņāks Saikava, Fehsen, suņāks Sussei n. FBR. VII, 140, Gr. - Buschhof, Sauken, = šunelis; ein Hund (als Schimpfwort): jūs e̦sat suņaki, ne cilvē̦ki! Druva III, 359; vgl. sunē̦ks.

Avots: ME III, 1123, 1124


suņāks

suņāks (unter suņaks): auch Višķi, Wessen.

Avots: EH II, 603


sunanīte

sunanīte U., ein kleiner Hund (verächtlich); aus suntanīte dissimiliert?

Avots: ME III, 1121


suņaste

suņaste, ‡

4) der Schwanz eines Hundes:
(Līzītei) s. kaklā BW. 20421.

Avots: EH II, 603


suņaste

suņaste,

1) cynosurus cristatus Mežuos un ārēs II, 51;

2) ein Schimpfwort:
suņaste gatava! A. 1902, S. 497;

3) suņastīte, ein Stickmuster
RKr. XVII, 33.

Avots: ME III, 1124


suņāt

suņât, -āju Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 603



sundaka

sundaka U., sundaks Wid., sunde̦ga U., sundurs U., die Wandertasche, das Tornister (auf r. сундукъ "Koffer" beruhend); prũšu sundaka U., das Ei der Tarakanen. Figürlich vom Bauch: šis sundaku grib pildīt LP. VI, 781.

Avots: ME III, 1121


sundārs

sundārs "?": tē̦vs mani sauca šad un tad par sundāru. šai vārdā jūtama it kâ labvēlība, varbūt pat zināma le̦puošanās ar savu dē̦lu. tuo saku gan vairāk tikai kâ minē̦dams šā mazdzirdē̦tā vārda nuozīmi Austriņš Raksti VII, 15.

Avots: EH II, 603



sunds

*sunds oder *sunda "?": piekūst manas kājas, ruokas tādu sundu (Var.: tempi) vadājuot (gemeint ist ein Bär) BW. 25681 (aus Schlehk). Etwa abstrahiert aus einem deminutivisch aussehenden *sunduks (aus r. сундукъ, woher sundaka; zur Bed. vgl. sumka)?

Avots: ME III, 1121


sunegle

sunegle Kaltenbr., ein Geschwür (bis zur Grösse eines Wildapfels), ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 39. Vgl. sunaglis.

Avots: EH II, 603


suneglis

suneglis Sussei n. FBR. VII, 135 "?"

Avots: ME III, 1121


sunēks

sunē̦ks (unter sunešs): auch Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH II, 603


suņēks

suņē̦ks Kaltenbr., Kalupe, ein Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603




sunelis

sunelis (unter suns): auch Allend. n. FBR. XIX, 83 ("ungewöhnlich"), Frauenb., Sonnaxt; raibiem suneļiem Tdz. 40779.

Avots: EH II, 603


sunelis

sunèlis 2 Nerft, Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603



sunešs

sunešs Mar. n. RKr. XVII, 137, sunē̦ks Le. Gr. 265, Warkl., Warkh., Zvirdzine, sunē̦ns Plm. n. RKr. XVII, 76, ein kleiner Hund: kâ sunē̦ns pie sava saimnieka Duomas IV, 354.

Avots: ME III, 1121


suņģis

suņģis (?) AP. n. U., ein kleiner Vogel, der den Kuckukc begleitet; vgl. zuņģis.

Kļūdu labojums:
Kuckukc = Kuckuck

Avots: ME III, 1124


sungurķis

sungur̂ķis Kal., archangelica officinalis.

Avots: EH II, 603


sungurksnis

sungurksnis, eine Pflanze Ahswikken: s. aug pļavu krūmājuos, ar cauru vidu, baltiem audiem.

Avots: ME III, 1121


sunināt

‡ *suninât, zu erschliessen ausizsuninât.

Avots: EH II, 603


sunine

sunine, chrysanthemum leucanthemum Auleja.

Avots: EH II, 603


sunis

sunis Grenzh. n. FBR. XII, 16, Auleja, Oknist, Višķi, (angeblich neben suns ) Perkunen n. FBR. XVIII, 124, Nigr. und (?) Smilt.

Avots: EH II, 603


sunīši

I sunīši: pulicana dysenterica Lubn., Meiran.

Avots: EH II, 603


sunīši

I sunīši, Dürrwurz L.; Distelsamen Mag. XIII, 2, 67 ("ar sunīšiem nuolipt"); Odermennig U.; erigeron acer Konv. 2 4071; Flohkraut (pulicaria dysenterica) RKr. II, 76; cynoglossum officinale Birsman; Zweizahn RKr. II, 68 (Mag. IV, 2, 47 dafür der Sing. sunītis, formell mit li. šunýtis "Hündchen" identisch); eine Art Pflanzen ("ruobainas zâles dīķu grāvjuos") Etn. III, 58.

Avots: ME III, 1121, 1122


sunīši

II sunīši, ein nIedriger und tanger Lastwagen der Rigaschen Fuhrleute L., St.

Avots: ME III, 1122


sunīši

III sunīši Frauenb. "salmu jumtu jumjuot pažuobelē liekami mazi, sasieti gaŗsalmu kūlīši, kam ar izkapti re̦sgaļi nuogriezti līdze̦ni".

Avots: EH II, 603


suniskis

suniskis Frauenb., Adv., hündisch, böse: tik s. iesaucas un ne˙maz ar mīlestību.

Avots: EH II, 603


sunisks

sunisks: Ansis ... rēja pa suniski Pas. XII, 60.

Avots: EH II, 603


sunisks

sunisks L. (li. šùniškas), hündisch, hundemässig: duosim sunisku pērienu mācītājam Kaln. Uozuolk. māc. 3. suniskā bailība Vēr. II, 1006, suniski apieties LP. II, 8. nabagi, suniski ze̦muodamies Vēr. I, 1173. Bei Für. I auch eine Adverhform suniški.

Avots: ME III, 1121


sunīt

sunît (li. šunyti "schimpfen" Geitler Lit. Stud. 115): auch AP. (prs. sunu ), Dunika, Seyershof. Refl. -tiês,

2) "?": sunies tak tâ runādams! (sagt man zu jem., dem man Schamgefühl einflössen will)
Seyershof.

Avots: EH II, 603


sunīt

sunît, -ĩju, hunzen, grob schimpfen, heruntermachen, tadeln, schelten Ruth 2, 16, Wessen, Celm.: sunīs tevi māmuliņa; ja negribi sunījams BW. 6384 (ähnlich 24496). ve̦lns sācis dievu sunīt LP. VII, 1180. visus tā sunīja, lamāja VI, 254. Refl. -tiês, anhaltend schimpfen (ohne ein Objekt): apnicis sunīties uz visām pusēm Leijerkaste II, 19, es gan sāku sunīties un klāju visu vaļā 167, Zu suns.

Avots: ME III, 1122


sunītis

sunĩtis,

3): saules s. Dunika; dieva s. "ķirpis, jāņtārpiņš" AP.;

4): auch (Bed. wie in Segewold ME. III, 1122) Orellen; "kuoka daikts, kas aužuot rēgulē nītis" Liepna: nītis ir pakārtas sunīšuos pie ruociņām Mahlup; ‡

5) kalna s. Lipsthusen, der Bergfink (fringilla montifringilla).

Avots: EH II, 603


sunītis

sunĩtis (li. šunýtis),

1) Deminutiv zu suns, Hund;

2) s. sunīši;

3) eine Art Raupen:
brūni pūkainuos (kāpurus) saucām par sunīšiem Brigader Vizb. 80; dieva sunītis Etn. IV, 63, = dievsunĩtis 1;

4) ein Hölzchen, auf das ein Knäuel gewickelt wird
Segewold, St., Garnflöte, Violchen Bielenstein Holzb. 3891 (mit Abbild.); Plur. sunīši "vairāki kuociņi pie nītīm aude̦klu aužuot" Mar. n. RKr. XV, 138.

Avots: ME III, 1122


sunk

sunk Für. 1, Adv. (= li. suñku "schwer"), ungern, mit Unwillen, verdrossen: līdzēja, bet sunk, er half, aber mit Unwillen. Als ein Kuronismus zu li. sunkùs "schwer", ae. swangor "schwerfällig".

Avots: ME III, 1122


sunka

sunka, ‡

4) "ve̦cs, nuonē̦sāts apģē̦rba gabals; ve̦ca lupata" (mit ) Kand.

Avots: EH II, 603


sunka

sunka,

1) = sumka I (hieraus entstanden) Lis. (mit ùn 2 ), Ruj. (mit un 2 ), Etn. II, 1: lācim sunka sānuos RKr. VII, 552;

2) der Bauch:
vai piebāzāt sunkas, frage man Kinder nach dem Essen;

3) ein Vielfrass:
piebāzies kâ sunka.

Avots: ME III, 1122



sunkāsis

sunkāsis, ein bösartiger Husten, die Schwindsucht JlgRKr. VI, 42 und 48 f.

Avots: ME III, 1122



suņķēt

suņ̃ķêt Ahs. n. RKr. XVII, 54, sùņķêt 2 Gr. - Buschhof, schimpfen. Refl. -tiês, = lamâties, bārties: tās vecenes kâ tiek kuopā, tâ sāk suņ̃ķēties Smilten.

Avots: ME III, 1124


suņķis

suņķis O. - Battau n. U., ein mittelgrosses Schwein; vgl. suķis II.

Avots: ME III, 1124



suņķīt

suņķît 2 "allzu warm und dicht bekleiden, einwickeln" Grünwald, Ekau.

Avots: ME III, 1124


suņķīt

sùņķît 2 Warkh. "= nievât"; in Bers., Adsel, N. - Wohlfahrt, Festen, N. - Schwanb., Laud. und Sawensee und bei Wid. gleichbed. mit suņķêt, sunît: palaidni suņķīja uz nebē̦du Fest. Refl. -tiês MWM. 1896, S. 875, = suņ̃ķêtiês, nörgeln.

Avots: ME III, 1124



sunkuļiem

sunkuļiem tuo bij kult "Hundsschläge sollte man dem geben" Für. I. sunkūlam kult, wie einen Hund prügeln.

Avots: ME III, 1122



suņnaglis

suņnaglis Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 603


suņot

‡ *suņuôt, zu erschliessen ausapsuņuôt.

Avots: EH II, 603


suņpeķis

suņpeķis "?": mēs tevi sauksim suņpeķa vārdā BW. 21091.

Avots: ME III, 1124



suns

suns: a. pl. sunis Getzel Psalm 59; kāds s. kuodis, ar tāda spalvu jāsvēpē (sagt man beim Katzenjammer Alkohol trinkend) Lis. suņa nagla - auch C.

Avots: EH II, 603


suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123



sunskāsis

sùnskāsis "?" kad bē̦rnam bija sunskāsis, liela ēdelība, tuo trīs ce̦turtdienas vakarus... guldīja paslieksnē un trīs reizes lecināja suni pāri Ruj. n. Latv. Saule 1928, S. 730.

Avots: ME III, 1123



sunsnagla

sùnsnagla: auch (mit ùn 2 ) Fehteln, Heidenfeld, Linden in Livl., Lubn.

Avots: EH II, 603




suntene

sùntene 2 Mar. n. RKr. XVlI, 138, Golg., Schwanb., woraus suntana N. - Rosen n. FBR. VIII, 42 (mit ùn 2 ), Oppek. n. U:, ein grosser Hund (verächtlich); suntanīte, ein kleiner Hund (verächtlich); auch ein unverschämtes Kind Oppek. n. U. - Zu got. hunds u. a., s. Le. Gr. 215, Osthoff Parerga 241, Persson BB. XIX, 282 und Beitr. 585.

Avots: ME III, 1123



suntuļi

suntuļi "?": tīklu suntuļiem Bigauņciems 112.

Avots: EH II, 603


suņuks

suņuks; auch A.-Ottenhof, AP., Behnen, Gr.-Buschh., Kal., Kalupe, OB., Oknist, Sonnaxt, Višķi.

Avots: EH II, 603


suņuks

suņuks (li. šuniukas) Dunika, Stockm., Römersh., Laud., Erlaa, Drosth., Memelshof, Golg., Schwanb., Jauns. Vēja ziedi 63, ein kleiner oder junger Hund.

Avots: ME III, 1124


sunulēns

sunulē̦ns O. Skrinda Latv. vol. gram. 24, Demin. zu suns.

Avots: EH II, 603


sunuška

sunuška, eine kleine Hündin Oppek. n. U.

Avots: ME III, 1123


supata

supata,

3): supatas "krāmi, lupatas" Dobl.: tâ pēra, ka s. gāja pa gaisu Ziepelhof; Lumpen, Fetzen, alte, abgetragene Kleider Stenden.

Avots: EH II, 603


supata

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124


supats

supats Kand., ein abgetragenes Kleidungsstück, ein Fetzen.

Avots: EH II, 603


supena

supe̦na Nigr., ein kleines, aber stämmiges Weib: sieva... tāda paze̦ma, pare̦sna supe̦na ir Janš. Bandavā I, 22.

Avots: ME III, 1124


supine

supine NB., ein dicker, ungewandter Mensch. Vgl. supe̦na.

Avots: EH II, 603


suplak

suplak: auch Auleja, Domopol; s. kalpa lāvas Pas. IX, 466 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 603


suplak

suplak Lubn. n. Etn. II, 97, Wid., Borchow, Warkf. u. a., suplakus, suplaku Gr. - Buschh., Adv., Präp., = blakus. līdzās, neben(bei): turpat suplak stādīja Lubn. suplak (neben) vardītes kambara bija... brāļa kambaris Pas. IV, 320. Zu plaks II; vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1124


suplāk

suplàk 2 , nebeneinander Kalupe n. FBR. XVIII, 44, Pilda n. FBR. XIII, 53.

Avots: EH II, 603


suplaks

suplaks, ein heruntergekommener ("panīcis") Mensch Schibbenhof, ein Schimpfname Frauenb., Golg.; suplakus (schlechte Karten) vien man sade̦vuši Trik.

Avots: ME III, 1124


suplaku

suplaku (unter suplak): auch Ekengraf, Nerft.

Avots: EH II, 603


supraka

supraka Oppek. n. U., Schwanb., Aahof, suprags Adsel, Aahof, BW. II, S. 244, suprē̦gs Lis., suprata, supratka U., Mar. n. L., Spinn - Talkus U., gesellschaftlicher Abend (namentlich am Donnerstag) zum Tocken (der Wolle) oder Spinnen. Aus r. cýпрядка dass.

Avots: ME III, 1124




supties

*suptiês (bekannt nur supies und III p. prt. supâs), (taumelnd oder schwerfällig?) weggehen Bauske: supies (= ej) nu pruojām! Etwa (nebst li. sùpti "wiegen"?) zu sloven. svepati "wanken", ksl. svepiti se, "agitari" und (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 524) nd. swabbeln "wogen"?

Avots: ME III, 1124


supu

supu oder supu supumis Migr., Adv., schwerfällig; supu, supu, dē̦lu māte, treji brūni mugurā; mindžu, mindžu meitu māte ar pakulu lindrociņu Rönnen n. Latv. Saule No 55 / 56, S. 620.

Avots: ME III, 1124


supuris

supuris Nautrēni, ein schwacher, hagerer Mensch (selten: ein solches Tier).

Avots: EH II, 603


surba

surba: "làse 1" (mit ur̂ 2 ) Dobl.; ein kleines Quantum einer dünnflüssigen Speise; eine beinahe ohne Zutaten gekochte Speise (mit ur̂ 2 ) Lemb.

Avots: EH II, 603, 604


surba

surba, surbe, surbiņa 2 Sessau, ein Weniges von Flüssigkeiten Plūd. LR. IV, 127, Naud.: paduod vēl kādu surbu Alm. Kaislību varā 79. ne surbas (dzeršanai)! De̦glavs Rīga II, 1, 440. nav vairs ne surbes II, 2, 799. kafijas laikā, kur taču ar pats nabadziņš savu surbiņu uzsilduot A. 1892, I, 265. ne˙vienas surbiņas vairs jums neduošu Brigader Vizb. 75. tie tai būtu kādu ūdens lāsīt[i] jeb alus surbīt[i] priekšā cē̦luši Manz. Post. I, 161. viena vīna uoga uotrai savu lāsu un surbiņu duod 375. nedabū ne kumuosu, ne surbu II, 22. surbiņu ūdens 250. Zu sarbt.

Avots: ME III, 1124


surbele

sur̃bêle (li. surbėlė˜) Dunika, der Blutegel. Zu surbt.

Avots: ME III, 1124



surbt

surbt (li. sur̃bti "saugen",) surbju, surbu, schlürfen U. Das -ur- (vgl. auch poln. sarbać dass.) hier entweder aus reduziertem ide. -or- (vgl. r. сербать, lat. sorbēre dass., alb. ģerp "ich schlürfe", arm. arbi "ich trank", sowie mhd. stirpfeln "schlürfen" und Trautmann Wrtb. 294), oder aber kontaminiert aus -ru- (in struba u. a.) und -er-; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 704.

Avots: ME III, 1125


surce

surce, eine Fackel: darvas surce Diez n. U. ("scheint sonst nicht bekannt").

Avots: ME III, 1125


surdzēt

I sùrdzêt Arrasch, hörbar rieseln; zeme sùrdz 2 Warkl., der Boden schallt vom hineinrieselnden Wasser.

Avots: ME III, 1125


surdzēt

II surdzêt oder surzêt, -u, -ẽju U., sauer sehen, murren, heulen und weinen. Zu li. surgti "wimmern, winseln" (vgl. auch Krček Grupy 53); daneben ein zurd(z)êt.

Avots: ME III, 1125


sure

sure: sures (einer Jüdin) še̦kumā BW. 35464.

Avots: EH II, 604


sure

sure, Siuxt, Bauske, ein Frauenzimmer mit verwühltem, zottigem Haar; wohl aus (jüdischem) sore, wie dafür in Nigr. gesprochen wird.

Avots: ME III, 1125



surķis

I surķis Golg., wer raucht.

Avots: ME III, 1125


surķis

II surķis: "pusčūcis" (mit ur̂ 2 ) Orellen; ein gut aufgefüttertes Schwein (mit ur̂ 2 ) Salis, Seyershof; ein hässlicher Mensch (mit ur̂ 2 ) NB.

Avots: EH II, 604


surķis

II surķis, ein Ferkel Lemsal und Salis n. U., Sermus, (mit ùr ) C., Arrasch, Wolmarshof, Ermes, Serbigal, (mit ur̃) Salis, Ruj., (mit ur̂) Sussei; sur̂ķis 2 ein schlecht fressendes Ferkel Bauske; ein Schimpfname Dond.; ein Frechling Wessen.

Avots: ME III, 1125


surkstēt

surkstêt,

2): kam acis surkst Austrums XX, 741.

Avots: EH II, 604



surme

I surme,

1) der Saft
Lettg.: ve̦lk cilvē̦kam visu sùrmi 2 (Warkl., Zvirdzine, mit ur̂ Warkh.) ārā Ķemp;

2) der Nutzen, das Gedeihen
Warkh., Warkl.: zagta ēšana neiet surmē (poln. "na poz ) Zb. XVIII, 264;

3) die Mistjauche
Warkl.

Avots: ME III, 1125


surme

II sùrme 2 "schwüles Wetter vor dem Regen" (?) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1125


surmēts

sùrmē̦ts 2 Warkl., fett, fruchtbar (vom Boden): surmē̦ta zeme.

Avots: ME III, 1125


surmuks

surmuks, ein unsauberer Mensch von schlechtem Betragen Mar.: kur nu tu iesi cilvē̦kuos netīrs kâ surmuks!

Avots: ME III, 1125


sursuls

sursuls "?": šis s. muld par avīzēm un gramatām Azand. 84.

Avots: EH II, 604



surzis

surzis, ein Sauertopf, Brummkater; wer immer weint U.

Avots: ME III, 1125



susējs

susējs Strods Par. vōrdn. 167 "?".

Avots: EH II, 604


suseklis

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604


suseklis

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125



suselnieks

suselnieks: auch Fehteln, Heidenfeld, Kegeln, Mahlup, N.-Laitzen, N.-Peb., Zögenhof.

Avots: EH II, 604


suselnieks

suselnieks Wolm., PS., Lis., C., Golg., Bers., Schwanb., Salis, Ruj., Burtn., Arrasch, Ermes, Kl., Schujen, Selsau, Saikava, ein russischer Hausierer, der Borsten und alte Bürsten (susekļi) aufkaufte; ein Bürstenbinder Dr.: agrāk, kad vēl staigāja suselnieki A. 1904, 4. suselnieks ar sarkanuo bārzdu A. XXI, 562. šādām, tādām suselnieku bildītēm Dienas L. feļ. No 172. Wohl dissimilatorisch aus *susekl(i)nieks.

Avots: ME III, 1125


susenis

susenis, der trockene Südostwind Ar.

Avots: ME III, 1125


susens

suse̦ns: iekšpusē ābuliņš (der Klee) ir tīri susans ("pasauss") AP.

Avots: EH II, 604



suserītis

suserītis Ermes, Bauske, susers, die Haselmaus (myoxus avellanarius) Naturf. XXXVII, 43; suserītis "?"RKr. VII, 440. Vgl. susuris II.

Avots: ME III, 1125


susēt

susêt: auch Fest., Heidenfeld, Oknist, Saikava.

Avots: EH II, 604


susēt

susêt, -u, -ẽju, trocken werden U., Celm.: balta migla kalnuos kāpj, skaidri avuotiņi sus RKr. VII, 1042. asni slaps un susēs MWM. XI, 256. izkapti cilā un neļauj tai susēt J. Alunan. Zu sust II.

Avots: ME III, 1125


susētuvis

*susẽ̦tuvis: auch Bērzgale (der Schatten eines Lebewesens), Kalupe, Lubn., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Skaista, Zvirgzdine, Pas. XII, 426 (aus Preiļi); stāvēt var "pakrēslī", bet cilvē̦kam vai kuokam ir "s." Borchow. kuo ej pēc mani kai s.? Zvirgzdine. bailīgs kai s. ebenda. likās, ka tikai s. nuostiepās; pat pē̦du nepalika, kur viņa pārskrēja Sprūdžs Daugava 1939, 601.

Avots: EH II, 604


susētuvis

*susē̦tuvis (erschlossen aus infl. susāťiv́ś) Trasun 6, (mit ê̦ ) Warkh., Warkl., Birži (in Lettg.), susê̦tuve Lubn., Meiran, susētava Lubn., infl. susativs Zbiór XVI, 217, ostle. susātevs Lubn. (n. Etn. II, 81), susateve Lubn., susetavs Lubn., susātyvs Borchow, der Schatten, das Schattenbild (vom Menschen): vai tas (der Schatten) ... nav kāda... pūķa susātivs? Austriņš M. Z. 24. Damit identisch ist wahrscheinlich susatēvs, ein Doppelgänger Döbner n. U. susētuvis beruht wohl auf einem Stamm *susē̦tū- (wie apr. insuwis "Zunge": slav. języ-къ). Wenn die Wurzel hier sēt- ist und s aus ide. sk̑ hat, so gehört es zu air. scáth, ahd. scata "Schatten", got. skadus, gr. σχότος, "Dunkel(heit)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 600)., Zum su- vgl. le. suplak u. a., sowie mcymr. cy-scawd "Schatten".

Avots: ME III, 1126


susināt

susinât Dunika, Wessen, trocknen (trans.): saulīte susināja viņa valguo pieri Blaum. St. 51. mūža vēji jau susinājuši tē̦va acis Mērn. 1. 11. mātes radi, izvilkuši (mani nuo ūdens), saulītē suse̦nāja BW. 3893 var. susināmais (papīrs), das Löschblatt Purapuķe, A. XX, 254. Zu sust II.

Avots: ME III, 1126


susinbačka

susinbačka U., ein hausierender russischer Krämer. Zu susiņš.

Avots: EH II, 604


susiņš

susiņš, eine Haarbürste aus Schweineborsten Bielenstein Holzb. 706.

Avots: ME III, 1126


suska

suska,

1): jem., der sich beschmutzt hat
Orellen; bija suskas, bija pe̦skas BW. 19143. s. leca kambarī Tdz. 54395;

2) "dunkles Heu, das im Spätherbst oberhalb des Eises gemäht wird"
Seyershof; zirgam uz vienu un uz uotru pusi stāv tādas suskas (ungestriegelte Mähne) ebenda. Hierher gehören wohl auch die suskas bei ME.

Avots: EH II, 604


suska

suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.

Avots: ME III, 1126



suška

I suška: auch Nötk., Orellen.

Avots: EH II, 605


suška

II suška PV., ein Langschläfer.

Avots: EH II, 605


suskas

suskas, Abfälle vom Speisetisch (Prt., Odensee), vom Getreide (Kalz., Festen).

Avots: ME III, 1126


suskāties

suskâtiês Kr. Talsen "?": kuo tu tur suskājies, ka nedari darbu?

Avots: EH II, 604


suškāties

suškâtiês Ronneb., Smilt., Trik. "smērēties".

Avots: ME III, 1127


sušķene

sušķene, ein minderwertiges Mädchen: kuo tu tādu mazu sušķenīti, un vēl manu māsiņu, jūsini? Janš. Dzimtene V, 420.

Avots: EH II, 605


sušķēt

sušķêt,

1) "nuovārtīt" Allend. n. FBR. XIX, 78;

2) "(schlechten Tabak mit einer Pfeife) rauchen"
Bers. Zur Bed. vgl. auch apsušķêt und nùosušķējis.

Avots: EH II, 605


sušķīgs

sušķīgs Seyershof, sich beschmutzt habend, schmutzig: s. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 605


sušķis

sušķis (li. sùskis "Krätze, Grind; ein Räudiger, Krätziger" bei Jaunis Pon. gov. II, 29 und Jušk. LD., No 9, 7 ),

1) jem., der sich unreinlich hält
U., Wolm.;

2) etwas Geringeres, Minderwertiges:
sušķi ābuoli A. 1892, II, 257. sušķa vilna Naud., Schafswolle vom Bauch und von den Beinen: tu, mazā sušķe! (zu einem kleinen Mädchen gesagt) Janš. Bandavā I, 179;

3) ein harziges und hartes Stück Kieferholz
Dunika. Nebst av. huška- "trocken, dürr" zu sàuss, vgl. W. Schulze Lat. Eigennamen 2091.

Avots: ME III, 1127


sušķis

I sušķis,

1): auch Allend., Lems., Salis, Seyershof; "skrandains cilvē̦ks" Grenzh. n. FBR. XII, 24;

2): "augumā īsi un slikti izgatavuoti lini" Frauenb.; pļavas malā labi auguši sušķi ("?"), par kuŗu sē̦klām ... ne tik daudz priecājās kâ par viņu pe̦lavām Jürgens 20; "Beinen:" ME. III, 1127 zu ersetzen durch "Beinen;" ; tāda meitenes sušķe Janš. Dzimtene V, 306. prātīgāks e̦smu par visiem tiem sušķiem ("Laffen")
Fausts (1936) 76, kuo jūs, sušķi, lielāties? BW. 20849, 1.

Avots: EH II, 605


sušķis

II sušķis PV., ein Langschläfer.

Avots: EH II, 605


susla

susla,

1): "sula" Grenzh. n. FBR. XII, 24; "sula, šķidrums, zâļu tēja, nuovārījums" Nötk.; ein schlechtes Getränk AP., N.-Peb.; "plāna dzira (tēja)" Lasd.; eine Brotsuppe NB.; ‡

3) "kas suslā (leise weint)"
Pilda.

Avots: EH II, 604


susla

susla,

1) ein mit Syrup süss gemachtes Getränk (als Tee auf Mārkten ausgeboten), ein schlechter Absud, jämmerliches Kaffee
Linden n. U., N. - Peb., ein schlechtes Getränk überhaupt Stomersee, Etn. II, 137, MWM. IX, 41, eine schlechte Speise Salisb., eine dünne, wenig nahrhafte Suppe Mar., "šāds, tāds samačāts ēdiens" Gramsden: izlīst visa susla Druva I, 411, tik tāda susla 133;

2) jem., der leicht in Zorn gerät:
jau susla atkan lūpu uzmete Gr. - Buschhof. Nebst estn. susta aus r. сусло "Bierwürze".

Avots: ME III, 1126


suslāt

I suslât, ein schlechtes Getränk, eine schlechte Suppe schlürfen Wid.

Avots: ME III, 1126


suslāt

II suslât, stilI weinen Jauns. III, 345, Wessen, Nerft.

Avots: ME III, 1126


suslis

suslis: gekochte Milch mit Bier; warmer Kaffee ohne Zucker; eine schlechte Speise; "sakūpējis siens" Lems.

Avots: EH II, 604




susna

II susna, gemischtes Mehl (Gerste, Weizen, Erbsen u. a.), das man allein oder mit gegorener Milch isst Schujen, Sermus, Arrasch.

Avots: ME III, 1126


susna

III susna,

2): ""Suppe"" ME. III, 1126 durch "Suppe"" zu ersetzen!

Avots: EH II, 604


susna

III susna,

1) schlechtes Klefetholz
Etn. II, 129, durchnässtes Holz Wid.; aus r. сосна "Kiefer"? Oder zu sust I?

2) "eine schlecht zubereitete Speise, schlechte"Suppe"Fehsen
(vgl. susla 1);

3) "wer sich sehr warm anzukleiden pflegt"
Pe̦nkule; ein Schimpfwort Zerrauxt.

Avots: ME III, 1126


susna

IV susna "ein schlecht fressendes Schwein" Bauske.

Avots: ME III, 1126



susnabki

susnabki,

1) "Abfälle, Nachbleibsel vom Getreide, Essen, Holz u, a."
Wain.;

2) "die kleinen, grünen Heuschrecken"
(?) Hirschenhof;

3) "?": kuo ar tādiem susnabkiem lai iesāk (von schlechten Karten)?
Etn. IV, 41.

Avots: ME III, 1126


susnējs

susnējs PV. "sausnējs": s. laiks (pēc lietus): susnēji (drusku nuo virsus apžuvuši) dubļi.

Avots: EH II, 604


susnes

susnes malka, feuchtes und faules Holz AP., Doblen.

Avots: ME III, 1126




suspuris

suspuris Frauenb., Schimpfname für einen zornigen Menschen.

Avots: EH II, 604


suss

suss (Adj. od. Subst. ?) Druw. "sabuozies; cilvē̦ks, kas sadusmuojies".

Avots: EH II, 604


suss

suss,

1): s. (angeblich: "sutris; kas sũt") guļ devīņuos kažukuos Rätsel aus Silajāņi.

Avots: EH II, 604


suss

suss,

1) "?": suss ve̦d guovi gar dzirdekli (Rätsel) RKr. VII, 1175;

2) = sàuss Tirsen, Warkl., Bauske, AP.: susa zeme.

Avots: ME III, 1126


sust

I sust: prs. sùtu 2 od. sustu Auleja, sūstu Strods Par. vōrdn. 167,

1): "bähen, gebähnt"
ME. III, 1126 zu ersetzen durch "gebäht"; ja uoša kuoks saulē dabū s., tad tas paliek sīksts Linden in Kurl. kuoks ilgi sutis ūdenī OB.; "auguot pūt (par lakstiem)" Saikava: tupeņi sūt;

2): auch Heidenfeld, N.-Peb., Saikava, Salis. ‡ Subst. sušana, das Sichbefinden in heisser Luft:
izgājušvasar tik lielas sušanas ("tik karsta laika") nebij Linden in Kurl.

Avots: EH II, 604


sust

I sust (li. šùsti "schmoren, brühen, faulen in Nässe und Wärme"), sùtu (n. U. auch sùstu), sutu,

1) heiss werden, schmoren, bähen, gebähnt werden:
bē̦rnam luoceklīši sāka sust Neiken 7. jutīs, kas tur sutīs Br. sak. v. 456. aste nuo ve̦rduoša azaida sūt Lapsa - Kūm. 286. manas kājas suta (Var.: mirka) BW. 28872, 2 var. pieci gadi (vīra māte) ellē suta 23301, 1;

2) müssig liegen, schlafen (geringschätzig; eigentlich: schlafend, liegend heiss werden)
Golg., Aahof, Schwanb.: vai neiesi vienreiz sust? U. kuo tas var sust! Mar., Wolm. vai tiksi pruom sustu! Etn. II, 188. nevari sust pa naktīm? MWM. X, 81. rīt vari sust vai visu dienu VII, 846. vai nevarēja turpat sust? A. 1902, S. 123. Wenn im Anlaut ide. ks- zugrunde liegt, nebst sàutêt (nach Fortunatov BB. III, 71) zu ahd. swedan "Dampf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 471); anders Froehde BB. XXI, 330, J. Schmidt KZ. XXV, 125 2 Trautmann Wrtb. 310 u. a. (zu ahd. siodan "sieden" u. a.; dagegen Charpentier KZ. XL, 428 f. und Walde I. c. 472).

Avots: ME III, 1126, 1127


sust

II sust: pirms nuo zemes rasa susa J. Alunāns.

Avots: EH II, 604


sust

II sust (li. sùsti "räudig werden"), prs. und prt. susu Lis., Kl., Bers., Arrasch, Gr. - Buschhof, Schwanb., Siuxt, Saikava, dürre, trocken werden U. Nebst slav. sъхnǫti "verdorren, welken" zu sàuss.

Avots: ME III, 1127


sust

III sust, sūtu, sutu Dunika "trakuot; skriet": uzmanies, ka zirgs nesāk s˙! kad bē̦rni sāk s., tad rītu gaidāms vējš. Zu šust I.

Avots: EH II, 604


sustarenes

sustarenes (sarkanās un me̦lnās) Nigr., suste̦ri Bl., susteres oder sustriņi L. (so auch Dond. n. FBR. V, 128), sustrenes Wid., Johannisbeeren (ribes); hierher wohl auch der gen. pl. sustaru in lielajā mežā sustaru krūmā BW. 292. Aus estn. sõster dass., s. Thomsen Beröringer 280.

Avots: ME III, 1127


susteres

susteres (unter sustarenes): auch Strasden.

Avots: EH II, 604



sustrenes

sustrenes (unter sustarenes): = upenes Seyershof; wilde und auch kultivierte Johannisbeeren Stenden.

Avots: EH II, 604


susurāt

susurât: auch - ohne ernsten Grund weinen (susutāt) Mahlup.

Avots: EH II, 604




susuris

I susuris: auch (susurs) A.-Schwanb.; susurīt[i]s gauduoja, liepiņa līguoja Tdz. 55411.

Avots: EH II, 605



susuris

II susuris: auch Auleja. Fehteln, Heidenfeld, Lubn., susurītis N.-Bergfried.

Avots: EH II, 605


susuris

II susuris Bershof, die graue (Gr. - Jungfernhof n. U.; in Lennew. n. U. susurs) oder die schwarze (Kokn. n. U.) Spitzmaus. susuriņš Grünwald, Ekau, Grünh., Annenburg, = cirslītis. Nebst susers zu bulg. sъsar oder sъsel "Ratte", čech. sysel "Erdzeisel" (und ksl. sysati "zischen", bulg. sъskam "zische")? Oder - wenn le. susur- älter ist als suser-, und su- Reduplikation ist - zu gr. ύ'ραξ "Spitzmaus", lat. susurrus "das Zischen", d. surren u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 527 f.)?

Avots: ME III, 1127


susurot

susuruôt: slimā acs susuruo Lis. n. FBR. I, 33. nuokults, puika vēl ilgi susuruoja ebenda.

Avots: EH II, 605


susurot

susuruôt, tr., intr., beständig eine Feuchtigkeit von sich geben: slimās ruokas vāts pastāvīgi susuruo Druw. n. RKr. XVII, 80. Staburags vienmē̦r susuruo ūdeni ebenda.

Avots: ME III, 1127


susurs

susurs Sonnaxt, susuriņš Bers., Kalz., Kurmene, = susuris II: kustīgie susuriņi Straumēni 3 156.

Avots: EH II, 605


suta

suta: auch Orellen; "silts mitrums" Siuxt; sutas Lng., der Qualm.

Avots: EH II, 605


suta

suta Bielenstein Holzb. 99, suts Bielenstein Holzb. 89; 99, Spr., suti U., die Bähung, das Dampfbad; Nässe von einem siependen Schaden; sutas, (heisser) Dampf, Qualm; sviêdru suta, Schwitzbad, Angstschweiss; bē̦du sutas, quälende Sorgen, Leiden U.; suts, Getreidedampf in der Riege Mag. XIII, 2, 48, Dampf: jāvāra tâ, ka suts neiziet Etn. II, 136. vari kurināt, cik tik tīk, suti vien griežas Vīt. 21. suta jūra sabiezēja Plūd. Llv. 2, 266. suts vien kāvās viņam pa muti Kaudz. Izjurieši 92. suta spēks (A. XI, 392), katls (A. XX, 31), kumeļš (Apskats 1905, S. 169). suta luogi, Dampfluken in der Riege Bielenstein Holzb. 89, 99. dabūt krietnu sutu (pērienu, bārienu) Ar. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127


sutains

sutaîns: s. (sehr warm und windstill) laiks Linden in Kurl., Ramkau, (sutans) Salis.

Avots: EH II, 605


sutains

sutaîns, qualmicht U., gewitterschwer: s. gaiss Segew.

Avots: ME III, 1127


sutājs

sutājs "ein kleiner, sumpfiger Wald" Meiran; vgl. skutājs I.

Avots: ME III, 1127


suteklis

suteklis,

2): guļat, mīļi suteklīši! Tdz. 55625; ‡

3) gebähtes Viehfutter
Salis; ‡

4) eine zum Bähen dienende Masse
Stenden: likt puikam pie sāpuošā kakla sutekli nuo linsē̦klām.

Avots: EH II, 605


suteklis

suteklis,

1) Kellerassel, Tausendfuss (oniscus asellus)
Wid.;

2) wer viel schläft
Lis., PS., Saikava, Arrasch, Nötk., Lubn., Ruj.: guļ kâ suteklis.

Avots: ME III, 1127


sutenice

sutenice Spr., eine geschmeidige Rute, Gerte.

Avots: ME III, 1127


sutenis

sutenis,

4): ein Faulpelz
Heidenfeld, NB.; ‡

5) = suteklis ‡ 4 Heidenfeld.

Avots: EH II, 605


sutenis

sutenis,

1) ein Gericht aus Kartoffelscheiben, die in Fett gebrüht sind Grenzhof
(Mežmuiža);

2) ein Küttishaufen zum Anzünden
Fest.: suteņus kraut rāceņu sēšanai;

3) eine gebähte Rute, Gerte
Wid.;

4) ein Langschläfer
Butzkowsky, Ar., Fest.

Avots: ME III, 1127


sutens

sutens Kand. "sehr warmes Wetter": šuodien tāds s., ka ne˙maz nevar strādāt; sutens Ringen n. BielU., schwule, heisse, drückende Luft.

Avots: EH II, 605


sutēns

sutē̦ns U., ein geschmeidiger Stock zum Prügeln; zu suta.

Avots: ME III, 1127


sutēt

sutêt,

1): ausīs sut (es brennt in den Ohren)
Kalz. n. BielU.; ‡

2) qualmen
(birgu laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

3) = sust I 2 Sessw.: ej nu tu s˙!

Avots: EH II, 605


sutēt

sutêt, -ẽju, sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128


suti

suti (unter suta): Dampf, Qualm Lauternsee n. FBR. XVII, 97.

Avots: EH II, 605


sutīgs

sutîgs: s. laiks Linden in Kud.

Avots: EH II, 605


sutīgs

sutîgs, schwül drückend, schwitzen machend: priekš pē̦rkuona sutīgs gaiss N. - Peb., Erlaa, Fest. gaiss bij palicis vēl spiedīgāks un sutīgāks A. v. J. 1900, S. 1061. Zu sust I.

Avots: ME III, 1128


sutiņa

sutiņa, jem., der viel zu liegen oder schlafen pflegt Mar.: viņš ir liels sutiņa.

Avots: ME III, 1128


sutināt

I sutinât (unter sutêt): s. graudus Siuxt. s. kāpuostus Warkl. nebūtu sutinājis (= bijis tik karsts laiks), lini būtu atdzīvājušies Linden in Kurl. saimnieks pa gaŗiem ziemas vakariem neduomāja vis kaulus s. aizkrāsnē Neikens; prügeln Warkl. Refl. -tiês: auch Salis; sich durch Bähungen kurieren Ramkau: ar reumatismu sirgstuoši ņe̦m skudres nuo pūļa, savāra un tad sutinājas.

Avots: EH II, 605


sutināt

‡ *II sutinât, zu erschliessen aus pasutinâtII.

Avots: EH II, 605


sutiņi

sutiņi, Küttis Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 451 (aus Laud. und Oppek.): sutiņus celt, die Küttishaufen schüren. Wohl zu sust I.

Avots: ME III, 1128


sutinis

sutinis, ‡

2) wer bei warmem Wetter sich allzu dicht kleidet
Bērzgale.

Avots: EH II, 605


sutinis

sutinis Le. Gr. § 151, = sutnis 2: šuodien tāds sutinis, sviedri vāliem te̦k Mar. n. RKr. XV, 139.

Avots: ME III, 1128


sutins

sutins,

1) heisses Wetter
Warkl.;

2) "vieta, kur suta un tvaiki" Seyershof: istaba tâ kâ s., - ne˙kur elpu nedabū. tad nu gan ir s. (= sutme?), - būs laba pēršanās.

Avots: EH II, 605


sutis

sutis "?": kur tu jāsi, speltes suti? BW. 14432. Vgl. unten sutnis 3.

Avots: EH II, 605


sutka

sutka, ein schlechtes, heruntergekommenes Pferd Dond.: šis zirgs tāds sutka vien ir.

Avots: ME III, 1128


sutka

sutlē̦gs, die Flachshechel Wid.

Avots: ME III, 1128


sutmalas

sutmalas: = sudmalas Kaltenbr., Oknist, Wessen, Plvv. II, 276, 281, 295, 302, 323, 326.

Avots: EH II, 605


sutmalas

sutmalas Sussei n. FBR. VII,134 "?".

Avots: ME III, 1128


sutmalnieks

sutmalnieks Kaltenbr., wer in einer Dampf-, Wasser- od. Windmuhle arbeitet.

Avots: EH II, 605


sutme

sutme, feuchte Hitze Odensee: rijā liela sutme.

Avots: ME III, 1128


sutmuguris

sutmuguris,

1) ein Faulpelz
Frauenb.;

2) wer bei grosser Hitze sehr warm gekleidet ist
Grünh.

Avots: EH II, 605


sutņa

sutņa, wer viel schläft Saikava; zu sust I 2.

Avots: ME III, 1128


sutnājs

sutnājs Stelp., eine schtammige, einschiessende, mit Gras überwachsene Stelle, wo im Winter das Gefrorene "izsūt".

Avots: ME III, 1128



sutnes

sutnes: eine gewisse Mehlspeise Auleja, Erlaa, Kaltenbr. (in Kaltenbr. gelegentlich auch der Sing. sutne), Schujen, (s. Ceļi VIII, 225) Warkl.

Avots: EH II, 605


sutnes

sutnes Wessen, Festen, Sussei, Warkh., ein Gericht von (gebrühtem) Hafermehl und Grütze L., U.; in Wasser oder Milch gerührtes Mehl verschiedener Kornarten Saussen, Saikava. Wohl zu sust I.

Avots: ME III, 1128


sutnis

sutnis,

1): auch AP., (sutns) Lubn.;

3): ein Faulpelz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; kur tu jāsi, speltes sutni ("?")? BW. 14437, 1; ‡

4) feuchtes Holz
Lenzenhof n. Etn. II, 1; ‡

5) ein Moosmorast
Bērzgale.

Avots: EH II, 605


sutnis

sutnis,

1) = sutnes U.; Latv. Saule 1924, S. 170;

2) sehr heisses, schwüles Wetter
Salisb., Peb. n. U.;

3) Schimpfname für die Strusenkerle
Gr. - Jungfernhof n. U.: sutņi tādi! Austriņš M. Z. 40.

Avots: ME III, 1128


sutņu

sutņu ("?") kule (Schimpfname für eine weibliche Person) BW. 21225, 5; pirtī ... kavušies ap tuo sutņu ("?") piedurknīti Tdz. 58630.

Avots: EH II, 605, 606


sutoņa

sutuoņa (unter sutuonis 1): auch Dunika, Gr.-Buschh., Kaltenbr.

Avots: EH II, 606


sutonis

sutuonis,

1): kad sutuoņa gaiss, tad gaidāms pē̦rkuns Linden in Kurl.

Avots: EH II, 606


sutonis

sutuonis, sutuoņa laiks U.,

1) auch sutuôņa Saikava, Fest., Prl., Stelp., sehr heisses, schwüles Wetter
Ugalen n. FBR. VII, 17: sutuoņa laikā A. v. J. 1899, S. 492. saules sutuoņa Austr. kas par nepane̦samu sutuoņu! Blaum. Pie skala ug. 59;

2) sutuoņi, der Dampf
Erlaa, Peb. n. U.;

3) sutuoņi L., wasserhaltiges Land
(auch: sutuoņu zeme) U.;

4) gebrannter Rasen im Küttis
U.;

5) sutuoņa Fest., Stelp., die Eile, Hetze.

Avots: ME III, 1129


sutot

sutuôt Orellen, dampfen: tik traki sutuo ("ruodas suta"), ka ne˙kā nevar redzēt.

Avots: EH II, 606


sutra

sutra,

2): Mistjauche
Kurmene;

3): eine Langschläferin;
"palaidne, puišalä; eine faule weibliche Person PV.; eine ungewandte weibliche Person Dobl.; "eine unschöne, unreinliche, dicke weibliche Person" AP.; ‡

4) ein Haufen Kartoffeln od. Gemüse (unter freiem Himmel), zum Aufbewahren mit Erde, Langstroh und (oben) Mist bedeckt
AP.

Avots: EH II, 606


sutra

sutra,

1) der Dunst, Dampf
Lemsal n. U.;

2) die Mistjauche; dünnflizssige Exkremente
(skaluoja ar sutru LP. VI, 838); "jē̦la cilvē̦ku izkārnījumu čupä Naud.; "Rasenstücke auf Reisig als Düngemittel"(gemeint ist wohl eine Düngerstätte) Kalzenau;

3) ein unsauberes, liederliches Mädchen
Blieden. In der Bed. 1 jedenfalls nebst li. šutringas "dunstig" zu suta, s. Leskien Nom. 438 und 439; in der Bed. 2 dagegen nebst li. sutrė, sùtros "Spülwasser; Mistjauche; eine trübe, schmutzige Flüssigkeit; Bodensatz; der Schmutz auf dem menschlichen Körper" (Geitler Lit. Studien 113, Tiž. III, 356, Lit. Mitt. IV, 404) und (nach Būga PФB. LXVI, 233) apr. sutristio "Molken" zu air. suth "Saft, Milch" (und r. сыта "Honigwasser"?), le. sula (s. dies) u. a., oder aber (wenn sutr- dissimilatorisch aus *srutr-, vgl. Būga Aist. Stud. 29) zu le. strutas (s. dies).

Avots: ME III, 1128



sutraine

sutraine,

1) "ein Sumpf"
Katzd.;

2) ein Misthaufen
Jürg., Līn., Wain.

Avots: ME III, 1128


sutrainis

sutrainis, sutraiņi,

1) Qualm
U.;

2) Jauche,
(Siuxt) Misthaufen L., Manz. Lettus, U.; sutraiņi, eine Düngerstätte U., Naud., Lieven - Behrsen, eine nasse Mist- und Schmutzgrube (z. B. vor dem Viehstall) Gramsden: laidaru varēja nuosaukt arī par sutraini Konv. 2 2148. jūsu nami taps par sutraiņiem darīti Glück Daniel 2, 5. sliņķis tuop... līdzināts ar vērša sūdiem sutrainī Sirach 22, 2. mē̦sli nuo sutraiņa jāizve̦d uz lauka Lieven - Behrsen. mē̦slus izve̦d uz sutraini Konv 2 2056. mē̦slus sutrainī izklīdināt Mzv. m. 37. kâ šādā sutrainī mājuot? Dünsb. Par. 25. netīrs kâ sutrainis (von einem Schmutzigen) Alksn. - Zundulis.

Avots: ME III, 1128




sutrājs

sutrãjs,

1) Mistjauche
Bauske, Stomersee, Lennewarden (auch: sutrenis), Konv. 2 1356, Peņģ. Sakņu dārzs 10; eine Jauchgrube Kalleten: tagad mums nāk sutrājs virsū LP. VI, 132. es būt[u] tādu pasmē̦luse sutrājā, vircājā BW. 21260, 2 var. brida pa laidara sutrāja dīķi Seibolt. laidara sutrājā aprakt LP. I, 112. dzīvuot sutrājā MWM. VI, 792. sutrāji "sutraiņi": sutrājus sataisīt;

2) ein Faulpelz, eine Schlafmütze
Freiziņ.

Avots: ME III, 1128



sutrāties

sutrâtiês: sutrājas kâ tada sutra Dobl. (sagt man von einer ungewandten weiblichen Person, die nichts rechtzeitig verrichten kann).

Avots: EH II, 606


sutrāties

sutrâtiês "saumselig und tölpelhaftgehen" Grünh.; zu sutris.

Avots: ME III, 1128



sutraunis

sutraunis, eine Düngerstätte Katzd.; ein grösserer Misthaufen (namentlich Seetang) Lasd.

Avots: ME III, 1128


sutri

sutri "?": sutri pitri, nenākat! BW. 14548, 2.

Avots: ME III, 1128


sutrienis

sutrien(i)s, eine feuchte, sumpfige Stelle Katzd.; sutriens Nigr., eine Mistgrube beim Viehstall Kurs., Nigr.: sutrājs sate̦k sutrienā Bauske; ein Misthaufen Līn., Wain.

Avots: ME III, 1128, 1129


sutriens

sutrien(i)s, eine feuchte, sumpfige Stelle Katzd.; sutriens Nigr., eine Mistgrube beim Viehstall Kurs., Nigr.: sutrājs sate̦k sutrienā Bauske; ein Misthaufen Līn., Wain.

Avots: ME III, 1128, 1129


sutris

sutris: sivē̦ni gul kâ vieni sutri, kad ir sauss AP.

Avots: EH II, 606


sutris

sutris, ein fauler, schläfriger Mensch N. - Peb.; zu sust I 2.

Avots: ME III, 1128


suts

suts: auch ("Dampf") Adl., Adsel, AP., Auleja, Bers., Birži, Drosth., Golg., Kaltenbr., Kand., Kl., Marzen, Meiran, Ramkau, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, BW. 20527, 1 var. (aus Taurup); sade̦vuši šim krietnu sutu (man habe ihn tüchtig verprügelt) ar spriguļiem AP.

Avots: EH II, 606



sutums

sutums,

1): ir tāda kâ sutuma smaka, kad griêž ne̦gus zirgam Seyershof.

Avots: EH II, 606


sutums

sutums,

1) erstickende, dumpfe, von Gerüchen geschwängerte Luft
Amboten, Neuhausen: siltums izplata smagu sutuma smaku Upītis St. 60;

2) grosse, schwüle Hitze
Zerrauxt, Grünwald, Ekau, Sawensee; feuchte Hitze Adsel; heisser Dampf Laud.; "nuoplaucējums, iekaisums nuo karstuma un mitruma Laud., N. - Peb., Roop, Schujen, Sermus, Mor., Sessau, Salgaln ("sutumi ruodas kājās");

3) "ein schlecht geschmortes Essen"
Kalz.;

4) "ein Faulpelz"
Neuenb.;

5) Spreu oder Heuabfälle, in heissem Wasser zum Viehfutter gebäht
Festen, Fehsen, Lub. Zu sust 1.

Avots: ME III, 1129


sutvāri

sutvāri,* Dampfkochtöpfe Konv. 2 3098.

Avots: ME III, 1129


suveksis

suveksis Dahlen, das am Sonntag nach dem Michaelitag beginnende und 3 Wochen dauernde Fischen (in der Düna) von Wemgallen.

Avots: ME III, 1129


suvēnelis

suvēnelis Brasche Anl. 404, ein Ferkelchen.

Avots: EH II, 606


suvens

suve̦ns Aahof, Alswig, Liepna, Mahlup, Marienhausen, N.-Laitzen, (suve̦ns) BW. 31249 var. (aus Kab.), = suvē̦ns; Demin. suveniņš BW. 34814 (aus Aizkuja).

Avots: EH II, 606


suvēns

suvē̦ns: auch Blieden, Dunika, Fehteln, Fest., Frauenb., Heidenfeld, Iw., Kal., Lasd., Marzen, Nerft, OB., Perkunen, Schrunden, Selb., Sessw., Sonnaxt, (in der Sprache alter Leute) Smilt., (suvans) Daudsewas, Rojen.

Avots: EH II, 606


suvēns

suvē̦ns Kalz., Kl., Lis., Adsel, Aahof, N. - Rosen, Stockm., Kokn., Aiviekste, Uodziena, Serbigal, Golg., Schwanb., Bers., Lubn., Saikava, Kreuzb., Selsau, Fehgen, C., Tirsen, Nerft, Memelshof, Westkurl., Spr., = sivē̦ns, das Ferkel. Zu lat. sūs, gr. υ̊˜ς, av. hū-, alb. ϑi, cymr. hwch, ai. sūkará-ḥ "Schwein", ahd. sū, ae. sugu "Saü, aksl. svin "vom Schwein" u. a., s. Waide Vrgl. Wrtb. lI, 512 und Kretschmer Glotta XIII, 132 ff.

Avots: ME III, 1129


tisu

tisu, Interjektion, beim Necken gebrauchl: tisu, tisu, puisīt! BWp. 2143.

Avots: ME IV, 198


totiesu

tuoties(u), daher, dafūr: bet tuotiesu kuo priekšā slavējuši, aiz muguras lādējuši LP. I, 161. dzīvības strāva te̦k . . . tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6. tuoties tad bij uzietamas tādas zivis, kādas tagad pat sapnī neredzēsi Akmenogles 15.

Avots: ME IV, 287


traksuns

traksuns, ein toller Hund: skrej un kuož kâ traksuns Dond.

Avots: ME IV, 219


trīsklasu

trîsklasu skuola Konv. 2 2092, eine dreiklassige Schule.

Avots: ME IV, 241


trīsuļains

trīsuļains, zitternd (?): balss trīsuļaini plūda Sārts Str. 284.

Avots: EH II, 696


trīsuļi

trīsuļi,

1) s. trīsulis II;

2) eine dreizinkige Heugabel
N.-Sessau n. U. Richtiger mit z (statt s )?

Avots: ME IV, 242


trīsulis

I trĩsulis Salis, = trīse, die Tritze, der Kloben U.; trìsulis 2 Aahof, Festen, Sessw., ein Schelbenrädchen am Webstuhl zum Befestigen der Weberhefteln.

Avots: ME IV, 242


trīsulis

II trīsulis,

2): auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 696


trīsulis

II trīsulis,

1) Erzittern, Schauer:
man uznācu tāds trĩsulis Bauske. man pārskrēja trĩsuļi pār kauliem Sessau. viļņu trīsulīši Vēr. II, 1296;

2) wer oder was (Angehängtes) zittert
Nötk. (mit ì ), Laud. (mit ì 2 ); trìsuļi 2 Laud., zitternder Schmuck am Kleid;

3) ein Unkraut in Feldern (meist im Klee) mit kleinen, weissen Blüten
(mit ĩ ) Nikrazen.

Avots: ME IV, 242


trīsuļot

trīsuļuôt, zittern, beben: e̦lpuoja trīsuļuojuošuos šņācienuos A. v. J. 1893, S. 534. lē̦ni trīsuļuoja izirušuo viļņu paliekas Duomas I, 755.

Avots: ME IV, 242


trosuļoties

truosuļuôties, kochen (intr.): puodiņš truosuļuojas Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 254


trusus

trusus, zur Verstärkung von trust: zirgam aste ar dunduriem kaujuoties tīri trusus nuotrususi Lub.

Avots: ME IV, 249



tusulis

tustulis Salis "puiku pistuole".

Avots: EH II, 706


ursuks

ur̂suks Sonnaxt "ein tückischer Knabe, der stets widersprechen will".

Avots: ME IV, 308


ursuls

ursuls eine Art metallenes Gerat zum Pfeifenreinigen N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618; = urķis: nav ursula, kuo sàrtu sakārtuot. krāsni rušina ar ursulu N.-Peb.

Avots: ME IV, 308


uzsudīt

uzsudît, aufschnüffeln: suns uzsudījis zaķi Luttringen.

Avots: ME IV, 386


uzsukāt

uzsukât,

1): bārdiņa neuzsukāta A. Upītis Ģertr. 211. vecis nuoliecās un ar pirkstiem uzsukāja nuomītuo zâli Jauns. Raksti IV, 237.

Avots: EH II, 735


uzsukāt

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386


uzsukīt

uzsukît Golg., uzsukstît Bers., aufschnüffeln, witternd aufsuchen: suns uzsuk(st)īja peles.

Avots: ME IV, 386


uzsuknīt

I uzsuknît (?) Bauske "= uzvilkt, anziehen": ar muokām uzsuknīt kažuoku.

Avots: ME IV, 386




uzsukt

uzsukt Dunika, = uzdejuôt: u. dižuo danci.

Avots: EH II, 735


uzsulot

uzsuluôt, Saft nach oben von sich geben (perfektiv) Saikava: bē̦rza svaigais ce̦lms uzsuluojis.

Avots: ME IV, 386


uzsunīt

uzsunît, ein wenig hunzen Saikava: saimniece viņu uzsunīja, lai vairs tâ nedara.

Avots: ME IV, 386


uzsusināt

uzsusinât, auftrocknen (trans.): u. (mehr nur an der Oberfläche) purvu Adiamünde. vējš uzsusinājis zemi.

Avots: ME IV, 386


uzsust

I uzsust: "gebähnt" ME, IV, 386 in "gebäht" zu verbessern.

Avots: EH II, 735


uzsust

I uzsust,

1) gebähnt aufgehen (von Geschwüren):
auguons uzsutis Bauske;

2) noch länger müssig liegen oder schlafen:
u. vēl kādu stundu Bauske.

Avots: ME IV, 386


uzsust

II uzsust, auftrocknen (intr.) Saikava.

Avots: ME IV, 386


uzsutināt

uzsutinât, aufbähen, aufbrühen: u. kāpuostus.

Avots: ME IV, 386


vārpsulīti

vārpstulīti (acc. s.) "?": māsiņa ... trīs darbiņus līdzi ņēma: adeklīti, v. (Var.: ē̦rkulīti), šuveklīti azuotī BW. 29323, 5 var.

Avots: EH II, 764


vasura

vasura Kaltenbr. n. FBR. XVII, 44, = vasara.

Avots: EH II, 760


vējsudmalas

vẽjsudmalas, die Windmühle: vējsudmalu spārni Janš. Bandavā II, 266.

Avots: ME IV, 552


vējsudmalnieks

vẽjsudmalnieks Jauns. Raksti IV, 332, der Inhaber einer Windmühle.

Avots: EH II, 775


vēsulis

vẽ̦sulis Schrunden, = viesulis, Wirbelwind.

Avots: EH II, 779


vesuls

vesuls (?), = viesulis: skriteļi kâ vesuls (wie ein Sturmwind) Glück Jesaias 5, 28. Falls mit ē, zu lesen, = li. vė´sulas "Wirbelwind" (Lit. Mitt. I, 369 und 383 und bei Būga KSn. I, 16 und 167).

Avots: ME IV, 546


vidsustaba

vidsustaba AP., das mittlere Zimmer.

Avots: EH II, 781


viesulaiņš

viesulaiņš, = viesuļaîns*: viesulaiņiem dančiem Apsk. 1903, S. 51.

Avots: EH II, 798


viesuļains

viesuļaîns,* wirbelwindartig: viesuļains uztraukums Vēr. II, 572. viesuļaina prieka saplūdumā Upītis Sieviete 228.

Avots: ME IV, 671


viesulis

viẽsulis: auch Behnen, Burtn., Dobl., Dunika, Ermes, Karls., Lemb., Morizberg, Trik., Waidau, (mit ìe) Smilt., (mit ìe 2 ) Marzen, (mit 2 ) N.-Peb.

Avots: EH II, 798


viesulis

viẽsulis Bl., C., Iw., Lin., Ramkau, Schnehpeln, Siuxt, Stenden, Wolmarshof, viesulis N.-Wohlfahrt, PS., (mit ìe 2 ) Kl., Prl., (mit 2) AP., Arrasch, Jürg., viẽsuls (li. víesulas LitMnd. I, 55 und Būga РФВ. LXV1I, 247 und KSn. I, 16) Frauenb., Kand., Salis, Tr., viesuls U., viẽsuls Ruhtern, vìesûls 2 Warkh., viesuolis, viesuols L.,U., Spr., viesals Gr.-Buschh. (mit ìe 2 ) Pas. III, 238 und 384, viesals, der Wirbelwind: ar viesuli un ar aukiem Glück Jesaias 29, 6. viesulis viņu sašķels Ezechiel 13, 11. viesuls smiltis putināja BW. 31313. kuri vēji, viesuliņi (Var.: viesulīši)... durvis virināja? 22001. es iejūdzu vēja zirgu viesulīša (Var.: viesuliņa, viesuolīša, viesaliņa [aus Windau]) kamanās 2298. burvis skraidījis viesulī LP. VII, 700. viesulī skrējēja Janš. Līgava II, 475. viesuļa maitāts zirgs L. "ein Pferd, so den Drachenschuss bekommt". Zu ksl. vixъrъ, r. ви́х(о)рь, "Wirbelwind" sloven. vihεr "Haarwirbel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 242 f.), s. Trautmann Wrtb. 345.

Avots: ME IV, 671


viesuļot

viesuļuôt: jau viesuļuo viss lauks Virza Kar. Nameitis (1939) 52.

Avots: EH II, 798


viesuļot

viesuļuôt Dr., (mit iẽ ) Bauske, C., Salis, wirbeln: sniegs (siens, smiltis) viesuļuo pa gaisu Saikava, Sessw.

Avots: ME IV, 671


viesuls

vìesuls (unter viẽsulis): mit ìe 2 Marienhausen, Saikava.

Avots: EH II, 798



vīnsula

vĩnsula Fausts (1936) 117, der (ausgepresste) Rebensaft.

Avots: EH II, 793




virsum

virsum: auch Pas. XI, 257 (ausNB.), Aizsils Sen. k., S. 184, mit ìr 2 Borchow, Kaltenbr., Lubn., Saikava, mit ir̂ 2 Iw., Schnehpeln; v. zemes Evang. 1753, S. 104.

Avots: EH II, 788


virsum

virsum Zabeln n. FBR. IV, 66, (mit ìr 2 ) Adl., Golg., (mit ir̂ 2 ) N.-Bartau, vir̂sûm 2 Dunika, vir̃sûm 2 Rutzau, virsūm Meiran, Adv., = vìrsū: virsum (Var.: virsū, virsā, virsuo) raibas, apakšā BW. 16530 var. puisē̦niem ne virsum (Var.: virsū) nevēros 5508, 1 var. izvede ... jērzeli, iesē̦da virsum Pas. IV, 404 (aus Welonen). sēsties virsum! V, 150. duod ... desmit rubļus virsum Janš. Bandavā I, 9. knābsim virsum 29. Instr. s. (= li. viršumi, r. верхом) zu vìrsus.

Avots: ME IV, 614, 615


virsums

virsums St., Oberende, Oberteil.

Avots: ME IV, 615


virsun

virsun Mag. XX 2, 57, = vìrsū.

Avots: EH II, 788



virsus

vìrsus,

1): caura virsus ce̦purīte BW. 12398 var. dabūja pa virsu (= muguru, pakaļu?), cik uziet Janš. Nīca 34;

3): auch Oknist; nuoēdis piena puodiem virsus Jauns. Raksti IV, 137. citādi (pienam) nuozudīs visi virsiņi Jauns. J. un v. 94.

Avots: EH II, 788


virsus

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss 2 Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir 2 ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ 2 ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss 2 ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa 2 C., Plur. vìrsi 2 Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss 2 Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. 1 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III 4 , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615


virsutne

virsutne Spr., = virsuotne: cilvē̦ks stāv... pašā dzīves jaukama virsutnē Kaudz. M. 62.

Avots: ME IV, 615


virsuts

vìrsuts 2 Mar. n. RKr. XVII. 146, = virsū? Mit dem gleichen Ausgang ebenda nuôstuts (aus *nuôstudz[i]?) und ciêšuts.

Avots: ME IV, 615


virsuvejs

virsuvejs: vir̂suvêjs 2 Dunika, Kal., OB.

Avots: EH II, 788



virsuzraudzība

vìrsuzraũdzĩba, die Oberaufsicht: zem muižniecības virsuzraudzības A. v. J. 1899, S. 21.

Avots: ME IV, 615


visuļi

visuļi (fälschliclt für vizuļi?) St., U., Flitter, Goldlahn.

Avots: ME IV, 627


visums

visums,* das Ganze; das All: visums, kas sastādīts nuo vairākām atsevišķām daļām MWM. X, 154. visums ... sabirza gabaluos Pūrs III, 90. lai visu vē̦sturi vārē̦tu saņemt viņas visumā Pūrs 1, 8. pasaules visums A. v. J. 1899, S. 266. klīst pa bezgalīguo visumu 1898, S. 183. plašā visumā viņš ... izgaisa JR. V, 144.

Avots: ME IV, 627


visunevisāds

visunevisâds: visunevisādas meitas Pas. VI, 84. visunevisādi (Adv.) izduomā[ju]sies VIII, 19.

Avots: EH II, 790


visunevisāds

visunevisâds, visunevisâdîgs, visuvisâds, allerlei, verschieden: uzbrūk . . . sē̦rgas visunevisādas MWM. VIII, 28. visuvisādi (auf verschiedene Weise) bij izpūtušies sveces LP. VI, 591. visunevisādīgi putn(īn)i Pas. VI, 81, VII, 14.

Avots: ME IV, 627


visupēc

visu˙pêc, Adv., ganz zuletzt: pirmie gani, pēc arāji, visu˙pēc jaunas meitas BW. 32353. visu˙pēc (Var.: vispēdīgi) tā (= apsīte) izplauka 30632, 1. visu˙pēc iztecējā ... māmuliņa 7876, 2.

Avots: ME IV, 627




visur

vi˙sur (unter visur): auch Kalupe, Nerft, Višķi.

Avots: EH II, 790


visur

visur (li. visur̃), vi˙sur Oknist, visūr Apschuppen, Behnen, Dunika, Frauenb., Iw., Rutzau, Siuxt, visurās Biel. n. U., visuren Ladenhof n. FBR. XI, 79, Adv., allenthalben, überall: meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. Ill, 83. Vgl. kur, tur, citur.

Avots: ME IV, 627


visurene

*visurene, *visuriene, in der Verbind. nuo visurenes Adiamünde, A.Ottenhof, AP., Ruj., Salis, Schwanb., Sessw., Wandsen, nuo visurienes Golg., Lubn., Warkh., Zögenhof, von überall (her): iespaidi nuo visurienes Vēr. II, 496. nuo visurienes runāja atgādinājums Kaln. Ozolk. māc. 24.

Avots: ME IV, 627


visuriene

*visuriene (unter *visurene): nuo visurienes Evang. 1753, S. 58.

Avots: EH II, 790


visurietis

visurietis, einer, der überall zu Hause ist: vai jūs šejienietis? - šejienietis un visurietis A. Niedra.

Avots: ME IV, 627


visuvaldītājs

visu˙vàldîtãjs, der alles Beherrschende, der Alleinherrscher: dievs ir visu˙valdītājs Gesangbuch 301, 4.

Avots: ME IV, 627



visvisur

visvisur Aps. J. Raksti I 2 , 149, überall.

Avots: EH II, 790


vosus

vosus (wohl mit hochle. o aus a ) U., vozve Oppek. n. U., strenges Lehmland; Land mit Lehmuntergrund, wo gute Baumarten wachsen. Vgl. vasa zeme.

Avots: ME IV, 675



vursulis

II vur̂sulis Warkh., wer schnell und undeutlich spricht Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 677


vursuļot

vursuļuôt Pilda, undeutlich sprechen Mērdzine.

Avots: ME IV, 677


vusur

vusur Lubn., = visur.

Avots: EH II, 799


zosulēns

zùosulē̦ns: mit ùo 2 Kaltenbr., mit 2 Frauenb.

Avots: EH II, 813


zosulēns

zùosulẽ̦ns C., (mit ùo 2 ) Bers., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Meiran, Saikava, Sessw., Sonnaxt, (mit 2 ) Arrasch, Salisb., zuosulē̦ns L., BW. 17605 var., Memelshof, zùose̦lē̦ns 2 Warkh., zùosale̦ns 2 Oknist, zùosalāns 2 Prl. n. FBR. VI, 94, zuôslē̦ns 2 Bauske, Schnehpeln, Stenden, Wandsen, zuoslē̦ns St., U., BW. 30566, 1, ein junges Gänschen.

Avots: ME IV, 760


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (301)

aizbalsot

àizbàlsuôt,

1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;

2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.

Avots: EH I, 7


aizrasoties

àizrasuôtiês, beschlagen: luogi aizrasuojušies.

Avots: ME I, 46


aizsoļot

àizsuôļuôt, weg-, hinschreiten: viņš lē̦ni aizsuoļuoja uz lauku.

Avots: ME I, 53


apkrāsot

apkrāsuôt, tr., bemalen: durvis, luogus.

Avots: ME I, 95


aplāsot

aplāsuôt,

1) betauen, beschwitzen:
luoga rūtis aplāsuojušas AP., Jürg.;

2) sich mit Pünktchen, Flecken bedecleen:
kuokiem lapas aplàsuojušas Trik.

Avots: EH I, 98


aprasot

aprasuôt,

1) tr., betauen;
aprasuoti kuoka zari JR. IV, 132;

2) intr., mit Tau bedeckt werden:
aprasuojuse pļavas puķīte Lautb. visa zeme aprasuojusi Latv. Refl. -tiês, sich benetzen: tad dzirdē̦tājai acis aprasuojās A. XI, 127.

Avots: ME I, 113


apsoļot

apsuôļuôt,

1) im Gehen überholen
Warkl.: apsuoļuojis visus, nuo baznīcas mājā nākdams;

2) herumschreiten (um etwas).

Avots: EH I, 118


atbalsot

atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1

Avots: ME I, 150


atsoļot

atsuôļuôt, intr., herschreiten Liev. 142.

Avots: ME I, 199


atviesoties

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211


balsonītis

balsuonītis,* die Stimmgabel Kaudz. Mērn. laiki 154.

Avots: EH I, 201


balsot

bàlsuôt,

1) stimmen, die Stimme bei Wahlen abgeben;

2) (ein Instrument) stimmen:
kuokli A. XXI, 772.

Avots: ME I, 256


barsonis

barsuonis Palzmar, ein grosser, dicker Holzhammer der Zimmerleute zum Anschlagen der Balken.

Avots: ME I, 265


blusot

blusuôt, ‡ Refl. -tiês Seyershof: ūdens sāk b., das Wasser fängt an zu kochen und dabei kleine Bläschen emporzuschleudern.

Avots: EH I, 232


blusot

[blusuôt: "ūdens blusuo" sagt man vom Wasser, wenn es voll ist vom herabgefallenen Blütenstaub der Wasserpflanzen Ruj., Salisb.]

Avots: ME I, 318


blusoties

blusuôtiês "langsam arbeiten" beruht wohl auf blusuôtiês "sich flöhen" J. Al.

Avots: EH I, 232


blusoties

blusuôtiês, langsam arbeiten: strādā labi, tâ neblusuojies Dond.

Avots: ME I, 318



censonis

ce̦nsuonis, jem., der vorwärts strebt, der sich für das Allgemeinwohl abmüht: es satikuos ar kādiem mūsu jaunlaika ce̦nsuoņiem Purap.

Avots: ME I, 372



drasot

drasuôt (unter drasêt): nuo pakaļas drasuo ("?") spuožuos mundieŗuos viņa kaŗaspē̦ks Pas. IV, 482.

Avots: EH I, 330


drosonis

druosuonis, der Mutige Druva I, 228.

Avots: ME I, 507


dusot

dusuôt, intr., seufzen, asthmatisch sein Bers. n. A. XI, 761; sich grämen Lasd. n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 522


elsonis

e̦lsuonis Bers., die Schwindsucht; e̦lsuons (aus einem Manuskript), Bauchschlag der Pferde.

Avots: EH I, 369


gaisonis

gàisuonis,

1): ein wildes, unbändiges Pferd:
ar tuo gaisuõni 2 nav ne˙kāda braukšana Orellen.

Avots: EH I, 378


gaisonis

gàisuonis, gàisuons [PS.],

1) ein Windbeutel; ein unruhiger Mensch
Burtn.;

2) slikts gaisuons, schlechtes Wetter
Burtn. n. U. [Zu gaiss.]

Avots: ME I, 588


gaisons

gàisuons (unter gàisuonis): auch (mit 2 ) Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 378


gaisoties

gaisuôtiês,

2): albern tollen
(mit àI ) C., Wolmarshof, (mit 2 ) Jürg., Lems.; "unnützerweise wohin gehen od. fahren" (mit ài) Trik., (mit ài 2 ) Lubn.: kur nu atkal gaisuosies?

Avots: EH I, 378


gaisoties

gaisuôtiês,

1) "?": sniegi, vēji gaisuojās (Var.: gaisu jauca) BW. 12348. šuodien saule gaisuojās 5061;

2) unruhig, unstet sein
Burtn.

Avots: ME I, 588


gaisotne

gaisuotne* "?": acis urbās... dzidrajā gaisuotnē Veselis Netic. Toma mīlest. 38.

Avots: EH I, 378


gaisots

[gaisuots, luftig, mit luft gefüllt Wid.]

Avots: ME I, 588



iebalsot

ìebàlsuôt,

1) in die Rede fallen
AP., Golg., Ludsen, Schwanb.: "zināms!" Bezis iebalsuoja Deglavs Rīga II, 1, S. 195;

2) durch Abstimmung wählen
(perfektiv): ie. par pagasta ve̦cākuo. ie. kādu saeimā;

3) (ein Lied) zu singen anfangen od. den Ton angeben
Lettihn.

Avots: EH I, 503


ieelsoties

ìee̦lsuôtiês, = ìeèlstiês: skaļi iee̦lsuojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 250. tikkuo dzirdamas iee̦lsuošanās traucē̦ts Daugava 1928, S. 1098.

Avots: EH I, 512


iekamsot

[ìekamsuôt "?": liela, gaŗa dē̦lu māte iekamsuoja istabā BW. 15159.]

Avots: ME II, 24


iemiesot

ìemìesuôt ,* tr., verkörpern: viņš iemiesuojis skaistumu Vēr. II, 1012. Refl. - tiês, sich verkörpern: dvēsele atkal nuo jauna iemiesuojas Stari II, 876. Subst. ìesìesuõjums, die Verkörperung.

Avots: ME II, 46


iesoļot

ìesuôļuôt, intr., herein -, hineinschreiten: viņš mundriem suoļiem iesuoļuoja istabā.

Avots: ME II, 75


izbalsot

izbàlsuôt ,* tr., ausballotieren: viņu izbalsuoja uz piecām sēdēm Latv.

Avots: ME I, 715


izdrasoties

izdrasuôtiês,

1) wandernd froh die Zeit verbringen:
viņš Jāņu nakti izdrasuojies;

2) sich austollen, austoben:
kustuonīši izdrasuojās pēc sirds patikas.

Avots: ME I, 728


izgaisot

izgaisuôt (unter izgàist ),

1): smaka izgaisuo nuo drēbes Seyershof. nuovārīts ķipluoks izgaisuo ēdienā ebenda;

2) sich auslüften
AP.: pavasarī sē̦klas izbeŗ uz palagiem, lai izgaisuo.

Avots: EH I, 447


izkamsot

izkamsuôt, hinauswatscheln: liela gaŗa dē̦lu māte iekamsuoja istabā; iekamsuoja, izkamsuoja BW. 15159.

Avots: ME I, 747


izkrāsot

izkrāsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bemalen: dažas sievietes mīl i.

Avots: EH I, 458


izkrāsot

izkrāsuôt, tr., aus -, bemalen: istabas, namu. izkrāsuojuši sev ādu MWM. VI, 499.

Avots: ME I, 754


izplaisots

izplaîsuôts, geborsten, zerrissen: izplaisuoti kalni MWM. VI, 518.

Avots: ME I, 781


izšķērsot

izšķē̦rsuôt, durchqueren: izšķē̦rsuojis ... jūras Rīts 1936, vom 28. April.

Avots: EH I, 485


izsole

[izsuole ,* der öffene Ausbot, Torg.]

Avots: ME I, 808


izviesoties

izvìesuôtiês, zur Genüge zu Gaste sein, gehörig gastieren: es gribēju pie jums izviesuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 831


jūsot

suôt ,* s. jūsēt.

Avots: ME II, 123


kamsot

‡ *kamsuôt, zu erschliessen aus izkamsuôt.

Avots: EH I, 583


karsone

karsuone (mit -he, <* -ņa zu lesen?) Lettg., die Hitze.

Avots: EH I, 590


karsonis

karsuonis. (untex kar̂suõns): auch Bers.; kad galvas k. gaovij, tad ausis karstas Frauenb.

Avots: EH I, 590


karsons

kar̂suõns: bē̦˜rnam piesities galvas k. AP.

Avots: EH I, 590


karsons

kar̂suõns L., C., karsuonis, hitziges Fieber: ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. Zu kar̂st.

Avots: ME II, 165


karsot

karsuôt "?": iekšā sirds gan trūka un karsuoja Dünsb. Vecie grieķi II, 192.

Avots: EH I, 590


klātesošs

klâtesuošs, anwesend: viens nuo klāte̦suošiem ņēmās nelaiķa dzīves gājumu atstāstīt LP. VII, 410. So verbindet sich nicht selten klât mit einem Part., aber auch mit dem Infinitiv und den Nomina agentia auf - ẽjs, - tãjs: lūdzas mūsu bāleliņus, lai iet nakti klātgulēt BW. 526. vai gribi, māsiņa, klātgulē̦tāju RKr. XVI, 201.

Avots: ME II, 219


krāsojs

kràsuojs 2 Fest. n. FBR. XVII, 85 "?": krāsuoji mati.

Avots: EH I, 646


krāsoklis

krāsuoklis ,* ein Pinsel (des Malers): katram krāmuokļa vilcienam Zeltmatis Stari III, 211.

Avots: ME II, 268


krāsot

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269


krāsotājs

kràsuôtãjs, der Maler, Färber Vēr. II, 1452.

Avots: ME II, 269


krāsotava

kràsuôtava ,* die Färberei: audumu kr. Konv. 2 873.

Avots: ME II, 269


krustot

krusuôt,* hageln Neik. n. U.

Avots: ME II, 290


kusoņa

kusuoņa,

1) Tauwetter:
pa kusuoņas laiku Janš. Dzimtene III 2 , 82;

2) Asthma
PV.

Avots: EH I, 680


kūsot

suôt: priekš, kas viņam... kūsuo krūtīs Janš. Līgava II, 97.

Avots: EH I, 684


kūsot

suôt, s. kûsât I.

Avots: ME II, 338


lāpstot

lãpsuôt "die Füsse schleppend gehen" Lautb.]

Avots: ME II, 440


lāsot

suôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â 2 ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729


lāsot

suôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. 2 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442




māsot

suôt, jem. öfters "Schwester (māsa)" nennen.

Avots: EH I, 793


māsoties

suôtiês, = māsēt, Schwester sein, vorstellen: kad es šeit Klitemnēstrai māsuojuos Asp., Faust MWM. v J. 1897, S. 722; [einander "Schwester" nennen Lautb.]

Avots: ME II, 586





melsoņa

me̦lˆsuoņa 2 Schwitten, Talsen "kas melš".

Avots: EH I, 799


melsonis

mè̦lsuonis (unter mèlsis): ein Fasler (mit è̦l 2 ) Auleja.

Avots: EH I, 799


melsons

me̦lsuons (unter mèlsis): Phantast L.

Avots: EH I, 799


miesot

mìesuôt ,* verkörpern: grieķi miesuojuši fantaziju spārnuotajā dzejas zirgā Pegazā SDP. VI, 11. Refl. - tiês, sich fleischlich vermischen Dr.

Avots: ME II, 655


mietpilsonība

mìetpìlsuonĩba ,* Spiessbürgertum, spiessbürgerliches Wesen.

Avots: ME II, 656




misot

[misuot (?) Für. I, für mizuôt.]

Avots: ME II, 637


mulsonis

mùlsuonis,

1) auch mùlsuoņa, = mulsis Smilt., Lub., [C.];

2) die Konfusion, Verwirrung, Phantasie:
vienam nuo mums ir mùlsuonis 2 nuo karstuma Aps.;

[3) "kas mu (l) sina citus" Grawendahl.]

Avots: ME II, 665


mūsos

suos, Lok. von mẽs, in uns: arī mūsuos kâ apkārtējā dabā kas dīga un plauka DL., LUb.

Avots: ME II, 680


mūsots

[suôts, = mũsaîns: sarkanmatis ar mūsuotu seju Austriņš Nuopūtas vējā 14.]

Avots: ME II, 680


neesošs

nee̦suošs, Part. Praes. von nebût, nicht seiend: jāduod ir nuo tā paša nee̦suošā nabadziņam, man muss dem Armen geben, auch wenn man selbst wenig hat Naud.

Avots: ME II, 711


nobalsot

nùbàlsuôt, tr., intr., abstimmen: vijuoli A. XX, 510. nuobalsuoja ielūgumu pieņemt Asp. Subst. nùobàlsuõjums, die Abstimmung; nùbàlsuôšana, das Abstimmen; nùobàlsuôtãjs, wer abstimmt.

Avots: ME II, 759


noblusot

[nùoblusuôt, abflöhen L.: Sprw. suns suni nuoblusuo, ein Hund tut dem andern Gefälligkeit.]

Avots: ME II, 763


nodrasot

nùodrasuôt "?": bāliņš ... kaŗa pulku nuodrasuoja Tdz. 52934.

Avots: EH II, 40


nokrāsot

nùokrāsuôt, tr., bemalen: visu iežuoguo brūni nuokrāsuota sētiņa A. XII, 134. Refl. -tiês, sich färben: viss ir nuokrāsuojies zils MWM. IX, 902.

Avots: ME II, 801


nolāsot

nùolãsuôt, tr., beträufeln: nuoraisīja asinīm nuolāsuotuo skuoteli Klienb.

Avots: ME II, 809


norasot

nùorasuôt, intr., betauen, mit Tau benetztwerden, beschlagen, beschwitzen: visi krūmi nuorasuoja BW. 2258. luogi nuorasuojuši. [piere... bija drusku nuorasuojusi Kr. Barona atmiņas 52.]

Avots: ME II, 837


nosolaba

nùosuolaba, das Versprechen, Gelübde [Ar.]: tagad mutīte, ar kuo šuo nuosuolabu apzēģelēja, bija jau pilnīgi apzinīga Ramānu Aleks.

Avots: ME II, 863


nosoļot

[nùosuôļuôt, hinschreiten, hingehen: nuosuoļuojis līdz tai vietai Salis.]

Avots: ME II, 863


nosovarāt

nùosuovarât, tr., durchprügeln Erlaa.

Avots: ME II, 863


nosovarot

nùosuovaruôt, = nùosuovarât: nu tad tik es viņu nuosuovaruošu! Blaum. Ļaunais gars.

Avots: EH II, 93


osot

ùosuôt PS., tr., mit Henkeln, Öhren versehen, öhren Smilt.; Löcher in die Balkenenden hauen (um die Balken in Flösser binden zu können) Golg.

Avots: ME IV, 422



paisotne

[II paisuotne, = padauze: neklausies uz šās paisuotnes! viņa pati iet pa gaisu un sarunā visādas gaušas Vīt.]

Avots: ME III, 35


paisotne

[III paisuotne "eine Hanfbreche" Marienhausen.]

Avots: ME III, 35


paldiesot

[paldiesuôt, wiederholt danken (paldies sagen): ak, kuo nu paldiesuo tik daudz! Juris Brasa 151.]

Avots: ME III, 58


palsot

palsuôt, intr., schimmern: tīruma mala palsuoja viņa arkls Baltp.

Avots: ME III, 63


pārbalsot

pãrbàlsuôt,

1) überstimmen:
viņš padevās kâ jau pārbalsuots Aps.;

[2) noch einmal abstimmen:
balsuojuot pielaista kļūda, un tāpēc jāpārbalsuo].

Avots: ME III, 150


pārkrāsot

pãrkràsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich überfärben, sich mit einer Farbe bestreichen: pārkrāsuojies, tâ ka viņu nevar pazīt Pas. XII, 461 f.

Avots: EH XIII, 203


pārkrāsot

pãrkràsuôt, überfärben, überstreichen: jumtu.

Avots: ME III, 161


pārmiesot

pãrmìesuôt, ‡ Refl. -tiês "?": mākslinieki pārmiesuojas simtējādās dzīvēs Daugava 1939, S. 274.

Avots: EH XIII, 207


pārmiesot

pãrmìesuôt, tr., verkörpern: pārmiesuotais ideāls JR. IV, 161.

Avots: ME III, 168


pārsoļot

pãrsuôļuôt M. 386 u. a., hinüberschreiten.

Avots: EH XIII, 212


pasole

I pasuôle, pasuôlis (li. pasúolis) RKr. VII, 1087, pasuôls Etn. II, 24, der Raum unter Bank: bēdz, tautieti, pasuolē! BW. 13697. visa istaba izslāucīta, pasuolītes neslaucītas 11234.

Avots: ME III, 110


pasole

II pasuole, der Sensenstiel [Infl. n. Bielenstein Holzb. 496], Lubn. n. Etn. III, 1; der untere Teil des Sensenstiels Dond. n. Etn. II, 33.

Avots: ME III, 110


pasolis

I pasuôlis (unter pasuôle I): auch Tdz. 45460.

Avots: EH XIII, 178


pasolis

II pasuôlis Saikava, = pasuole II (?): pasien īsāku pasuoli!

Avots: EH XIII, 178


pasoļot

[pasuôļuôt, ein wenig schreiten: p. drusku uz priekšu.]

Avots: ME III, 110


pastuinīt

pasuînît 2 Dond., Dunika, = paber̂zêt, pakasît: uz liêliem āda pasuinīta caura. Refl. -tiês Dunika, = paber̂zêtiês: cūka piegājusi pie žuoga p.

Avots: EH XIII, 177


piebalsot

pìebàlsuôt, beistimmen, zustimmen: te dziedāja tautu meitas, lakstīgalas piebalsuoja Treum. Gaujm. 61. "kā tad nu citādi", Spruoģis piebalsuoja De̦glavs Ve̦cais pilskungs 53. viņa piebalsuoja reizēm vienaldzīgi A. XX, 485. "tiešām!" krīda sieviete piebalsuoja A. XI, 109. Subst. piebàlsuojums, die Zustimmung Stari II, 792.

Avots: ME III, 237, 238


piemāsoties

pìemãsuôtiês, sich gleichsam zur Schwester machen bei jem.: sērdiene tur piemāsuojās U. (unter māsēt).

Avots: ME III, 271


pierasot

pìerasuôt, pìerasinâtiês Bers., sich mit Tau bedecken: lapuotie, pierasuojušie zari R. Kam. 156. kuoku zari pierasuojuši pilni rasas lāšu D. Kleinb. J. 47. ar alus pierasuotām ūsām un bārzdām De̦glavs Riga II, 1, 292.

Avots: ME III, 283


piesodīt

pìesuodît, strafen: viņš jau tâ dieva piesuodīts Plūd. LR. III, 50.

Avots: ME III, 299


piesolīt

pìesuolît, anbieten: kādreiz buodnieks vai žīds kaut kuo uzbāzīgi mē̦dz piesuolīt Etn. IV, 77. viņš gan tev piesuolīs citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies! LP. IV, 86. vai būs mani māmuliņa dzē̦rājam piesuolīj[u]se? BW. 20031. Refl. -tiês, sich anbieten: viņa arī druoši piesuolījās doktōram (par sievu) MWM. XI, 207.

Avots: ME III, 299


piesoļot

pìesuôļuôt, herbei-, hinzuschreiten: krustdē̦ls lē̦ni piesuoļuoja un iemetās kuoka ratuos Ezeriņš Leijerkaste I, 92.

Avots: ME III, 299


pilsonis

pilsuonis,* der Bürger (seit Kronw.).

Avots: ME III, 217


pilsonisks

pilsuonisks,* bürgerlich: pilsuoniska izskata vīrs A. v. J. 1896, S. 220.

Avots: ME III, 217


plēsonis

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341


plosoņa

pluosuoņa,

1) pluôsuoņa C., comm., auch pluosuonis, ein Unartiger, Unbändiger;

2) das Toben, der Lärm:
tur nebija trakas lē̦kāšanas un pluosuoņas Druva II, 304.

Avots: ME III, 365





pulsot

pulsuôt, pulsieren: sirds, kas strauji pulsuojuot dzina asinis . . . Ezeriņš Leijerkaste I, 100.

Avots: ME III, 408, 409


pusore

pusuõre Misshof, eine niedrige uõre I.

Avots: EH II, 334


pusosiņa

pusuosiņa Jürgens 72, = puskuõrtẽlis.

Avots: EH II, 334


pusotrinieks

pusuotriniẽks,

1) "?": atsūtiet katrs vienu pusuotrinieku! Alm. Kaislība varā 82;

2) "150" N.-Peb.;

3) "pus˙uotra zirga arkls" Aahof.

Avots: ME III, 436


pussolis

pussuôlis, der halbe Schritt, ein kleiner Schritt: viņa sastinga uz pussuoļa Ezeriņš Leijerkaste II, 100. pussuolīšiem viņš aiziet MWM. VI, 724.

Avots: ME III, 435


rasols

rasuols, feiner Regen, Staubregen: rasuols lē̦ni smidzina Smilt. Zu rasa.

Avots: ME III, 479


rasot

rasuôt,

4): lieti līņā, rasuo rūtis Skalbe Raksti II (1938), 69.

Avots: EH II, 355


rasot

rasuôt (li. rasúoti "betauen"),

1) sich mit Tau bedecken, tauen:
dārzā vēl tik rasuo J. R. III, 2;

2) staubregnen
U.;

3) tröpfeln
(intr.): sviedri rasuo nuo pieres Janš. Čāp. 34. me̦dutiņš pil un rasuo ārā nuo šūnām un kārēm Janš. Dzimtene V, 47;

4) beschlagen (von Fenstern)
Spr. Part. praet. rasuôts (li. rasúotas), = rasains, tauig, mlt Tau bedeckt: rasuota zâle Vēr. II, 1190. zeme bija rasuota Zalkt. I, 51. tautiet[i]s mani bridināja pa rasuotu rudzu lauku BW. 13727, 1.

Avots: ME III, 479, 480


remesot

re̦me̦suot Für. I, zimmern.

Avots: ME III, 510


rūsot

suôt, ‡

2) "padarīt rūsainu, apbērt ar rũsu" (mit ũ) Orellen.

Avots: EH II, 389


rūsot

suôt, s. rūsêt.

Avots: ME III, 573


sabalsot

sabalsuôt, zum Singen stimmen, vorbereiten: nu rīkles sabalsuotas Fausts (1936), S. 142.

Avots: EH II, 395



saposot

sapuôsuôt 2 , in einen eiternden Zustand geraten: acis sapuosuo Siuxt.

Avots: ME II, 711


sarasot

sarasuôt, ‡

2) "?": lietus ... sarasuo nuo mākuoņiem Pēt. Av. I, 232.Refl. -tiês, sich in Tautropfen verdichten (?):
(uogļskābe) sarasuojās lāsēs Pēt. Av. I, 123.

Avots: EH XVI, 440



sašķērsot

sašķḕ̦rsuôt, tr., durchqueren, durchkreuzen (perfektiv): sašķē̦rsuots apvidus "= pārtraukts kalniem, upēm" Dr. Refl. -tiês, in Feindschaft geraten Kav.

Avots: ME III, 755


sasojs

sasuojs, voll Schmutz, räudig Zaļmuiža.

Avots: ME III, 752


sasoļot

sasuôļuôt, eine gewisse Zeit hindurch schreiten: s. visu laiku ve̦zumam blakus.

Avots: ME III, 752


sasots

sasuôts, mit kleinen Geschwüren bedeckt: izvilka brālīti sasuotu Pas. III, 293 (aus Bewern).

Avots: ME III, 752


sausoklis

sausuoklis BielU., ein dürrer Baum; ein dem Tode entgegenquienender Mensch.

Avots: EH XVI, 461


sausokne

sausuokne, vertrocknete Bäume, abgestorbener Wald Wid.

Avots: ME III, 777


sausoti

sausuoti sàuss Pas. VII, 349, pulvertrocken: sausuoti sausās malkas Pas. XI, 362.

Avots: EH XVI, 461


sesenēt

susenêt "?": ubagiem, kuri še muižiņā susenē A. v. J. 1892, I, 358.

Avots: ME III, 1125




sīkpilsonisks

sîkpìlsuonisks,* kleinbürgerlich: sīkpilsuonisks redzes apluoks Vēr. I, 1280. sīkpilsuoniskā valsts Stari III, 261.

Avots: ME III, 852


sīksolīši

sîksuôlīši, kleine Schritte: tu sīksuolīšiem žigli staigā JR. VII, 114.

Avots: ME III, 853



šķērsot

šķḕ̦rsuôt: (guovs) šķē̦rsuoja nuoru Jaun. Ziņas 1938, № 152.

Avots: EH II, 635


šķērsot

šķḕ̦rsuôt, kreuzen, queren: ceļu B. Vēstn. Refl. -tiês, sich kreuzen LKVv., Celm., sich queren: kur šķē̦rsuojas divas... plaisas MWM. X, 330. dažādie tē̦li, kuŗi te̦lpā šķē̦rsuojas Pūrs III, 86. kuoks šķê̦rsuojas 2 pāri ceļam Bauske, befindet sich quer über dem Weg.

Avots: ME IV, 37


šķērsotne

šķḕ̦rsuotne,* der Kreuzungspunkt, die Kreuzungsstelle Dr.: dzelzceļu šķē̦rsuotne Konv. 2 425, 431, 1184, 2675 u. a. baznīca stāv... pie lielceļu šķē̦rsuotnes Kaudz. Vecpiebalga 25.

Avots: ME IV, 38



snunēns

sunē̦ns (unter sunešs): auch AP., Erlaa, Lubn., Orellen, Pas. IX, 260; X, 204.

Avots: EH II, 603


so

suo, in suo˙vā, womit man in Nigr. einen Hund heranrufe; identisch mit li. šuõ "Hund"?

Avots: ME III, 1135


so

suo- (Ii. sam-, san-, są-, apr. san-, som-, aksl. s -),

nominales Präfix; zu ai. sam, germ. sin- u. a., s. Le. Gr. § 569.

Avots: ME III, 1135


sobara

suobara,

1) die Abgabe für den Prediger
(mit ) Weinsch.;

2) = sabārstas: pagasta magazīnā tādas suobaras (minderwertiges Getreide) dabūjamas par pusce̦nu Duomas IV, 475;

3) suobaras BW. III, 1, 90 (aus Windau), = atvārži. Nebst li. sąberinis alùs "Bier von aufgeschüttetem Getreide" zu suo. bērt.

Avots: ME III, 1135


sobarāt

suôbarât Lubn. n. FBR. XVII. 138 "suchen".

Avots: EH II, 609


sobare

suobare L., ein Pestopfer; ein Piknik.

Avots: ME III, 1135


sobari

suõbari "Wolleabfälle" Preekuln; vgl. nuobara 2; "Übermass an dem Korn, das die Bauern im Hofe abgeben" St.

Avots: ME III, 1135


sobarība

suobarība, Gesellschaft Depk. n. U. ("möchte kaum gehört werden"); hierher wohl sobarība "Bruderschaft" Für. I.

Avots: ME III, 1135


sobars

suobars,

1) ein Opfer in heidnischen Zeiten
St.; zu suobara;

2) sobaris "Bauerhändler in Städten"
L., sohbars "ein Bauerhändler in Pernau" U.;

3) sobars "Mitgesell, Dutzbruder"
Für. I; sobaris "Kamerad" L. Wenn mit o zu lesen, aus estn. sõbr "Freund".

Avots: ME III, 1135




soburs

suôburs Lubn., ein zänkischer Mensch.

Avots: EH II, 609


soburs

II suôburs AP. "?": brunčiem grunti lika cauri me̦lnu kâ suoburu. "suôburiņš", - tâ mīlinuot sauc ir bē̦rnu, ir jē̦rē̦nu.

Avots: EH II, 609


soda

suoda BW. 28354, 5 var., = sùods, Strafe, Plage.

Avots: ME III, 1135


sodara

suodara,

1): suolu suôdaras Auleja; ‡

3) "vieta, kur aduot vienu kārtu beidz un sāk jaunu adīt" Erlaa.

Avots: EH II, 609


sodara

suodara (li. sądara "Einigkeit"),

1) = sadars, sadura 1 C. (mit ), Warkh. (mit ), Spr.: suola suodara Kl. pašā vārtu suodarā BW. 35060. suola suodarā 35180, 1, (nom. "suodars") Selb.; eine Feldgrenze Vīt.; zu suo-. darīt;

2) "eine Stelle im Felde, wo die Saat vom Schnee ausgelegen ist"
(?).

Avots: ME III, 1135


sodars

suodars, die Dachkehle, das Zusammentreffen zweier Dächer Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 1135



sodēji

suôdēji: auch ("Russ") Lng., (mit 2 ) Frauenb., Puhren; uzkaisi suodējus (duobēm)! Latv. Av. 1857, № 12.

Avots: EH II, 609


sodēji

suôdēji Kr., Kl., Vīt., AP., (mit 2 ) Bl., suodejas St., suodāji Stockm., Vīt., = suôdrēji, Tabaksol in der Pfeife Kokn. n. U., Bers., Festen, Spr.; Russ U.; Ohrenschmalz: ar ausu suodējiem jeb sviedriem Etn. IV, 52. Der Sing. suodējs A. XI, 111 als Schimpfname.

Avots: ME III, 1135



sodīgs

suodīgs "?": ne tik suodīgs, liels in guodīgs Fürecker.

Avots: ME III, 1135






sodreibe

suodreibe L., Tabaksol U. ("scheint nicht bek.").

Avots: ME III, 1136


sodrējains

suôdrējains 2 Dunika, suôdrājaiņš 2 Behnen n. FBR. XVI, 145, Siuxt, mit Russ bezogen: s. stieģelis.

Avots: EH II, 610


sodrēji

suôdrēji: auch Bers., Fehteln, Ramkau, (mit 2 ) Dunika, Seyershof; pīpes s. N.-Peb.

Avots: EH II, 610


sodrēji

suôdrẽji Wolm., Kr., Drosth., Ronneb., Neuenb., suôdrēji 2 Līn., Iw., suôdŗi 2 Dond., suodri U., Adsel, (mit 2 ) Roop, Selg., Baldohn, (mit ) Schwanb., Gr. - Buschhof, Sermus, Smilten, N. - Wohlfahrt, Notk., der Russ; Tabaksol: pīpes suodrēji Etn. IV, 106, 113 oder suôdri Odensee. lād, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt RKr. VI, sak. v. 760. nuosmulēja... ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, S. 18. suodrēju vārpas, Mutterkorn Bergm. n. U., schwarze Āhren im Korn Burtn. n. U. Nebst li. súodžiai, r. сáжа, čech. sáze, an. und ae. sôt "Russ" zu sêst(iês); eigentlich: Angesetztes.

Avots: ME III, 1136


sodrenīca

suodrenica "?" pīpi ar astru viduci, raga suodrenicu un baltmāla galviņu Seibolt.

Avots: ME III, 1136


sodrs

suôdrs Ogershof, = suôls: pašā suodra (beņķa) galiņā Tdz. 56842 (aus Hirschenhof).

Avots: EH II, 610


sods

II suods P. Alunāns, der Russ; suoda zeme (von demselben), Schwarzerde. Vgl. auch die ON Suodums (ein Sumpf) Plvv. II, 314 und 375 und Suôdus 2 (eine Wiese) 390.

Avots: EH II, 610


sodu

suôdu 2 zeme Sessau (s. Būga LM. IV, 448), Schwarzerde, Humus (nach St. in Livl.). Zu suôdrẽji.

Avots: ME III, 1136



sogs

suogs "?": pilsuonība pret feodālismu bij plašāka skaitā un sogāka, progresīvāka saimniecībā Uz priekšu 1919, No 4.

Avots: ME III, 1136


sok

suok (III p. prs.)"?": smags trūdu tvans nuo svešas zemes suok Bārda Zem. d. 142.

Avots: ME III, 1136


sokla

suôkla: "ein Sumpf, wo hier und da kleine Kiefern und Birken wachsen" Fehteln; "eine feuchte Stelle; eine Quelle; ein Bach" Warkl.

Avots: EH II, 610


sokla

suôkla Druw. n. Etn. III, 33, Plm. n. RKr. XVII, 78, suokle Zalktis I, 95, Alksn. - Zund., suôklis N. - Rosen, KL. - Laitzen, Lis., Bers., suôkls Mar., eine niedrige, schmale Wiese (auch ein solcher Acker Alksn. - Zund.), die sich in einen Wald (oder Acker Mar. n. RKr. XV, 138) hineinstreckt Plzm. n. RKr. XVII, 78; "sprauga mežā"(suôkla) Warkl.; ein Waldstreifen zwischen Äckern (sùokla 2 ) Warkl.; eine feuchte Niederung N. - Rosen; eine schlammige, mit Riedgras bewachsene Stelle in einer Wiese Mar. ("cūkas izpeldējās pa suoklu pļavā"); "= apara", eine Niederung im Acker (auch in einer Wiese Schwanb.) Bers.; das Land zwischen einem Sumpf und Acker (suoklis); ein kleiner Sumpf mit fester Unterschicht (suoklītis) Etn. I, 106, (suokliņš) Golg.; (suokla) ein Dickicht von jungen Bäumchen Bew.; ein im Sumpf wachsender Nadelbaum (suoklis) Kronw.: caur mežu suoklēm Zalktis I, 95. suokļa (= purva) bē̦rzs Konv. 1 213. purva suoklī krājas rāvs RA. Wenn vom Begriff der Senkung, Einbiegung auszugehen ist und wenn mit suok aus ide. su̯onq-, wohl zu an. suangi "die Leisten, Weichen"("Einbiegung"), suangr "dünn, schmal (aus Mangel an Nahrung)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 526 f.; vgl. daneben von der Wurzelform su̯ong-

dän. svank "Tal",
schwed. svank "Einbiegung, Senkung" u. a. bei Walde 1. c.); oder (weniger wahrscheinllch) wenn mit suok- aus ide. sōk-, - zu mengl. saggen "sich senken" u. a. (bei Walde 1. c. 474).

Avots: ME III, 1136




soklajs

suoklajs Plm. n. RKr. XVII, 78, der Rand (nuomale) einer sumpfigen Wiese am Waldesrand; suôklājs Lis., Golg., eine Gegend mit suôklas.

Avots: ME III, 1136


sokle

II suokle N.-Peb. n. Latv. Saule 1043 "egle, kam kuoka kārtas vienā pusē rupjākas, uotrā - smalkas." Vgl. suôklējs.

Avots: EH II, 610


soklējs

suôklējs kuoks KL, Etn. I, 106, ein ziemlich weicher, an der Nordseite rotlicher, grosser Baum; eigentlich wohl: ein in einer suôkta gewachsener Baum.

Avots: ME III, 1136


soklējs

II suôklējs Kokn. "ein Ahornwäldchen" (??).

Avots: EH II, 610


soklijs

suôklijs, langsam in einem Sumpf gewachsen Saikava: s. kuoks; in einer suôkla wachsend od. gewachsen Laud.

Avots: EH II, 610


soklis

suoklis,

1): eine mit Gras bewachsene Niederung im Acker
A.-Schwanb., Stom.; "papurvijs egļu mežs" (mit ) Saikava; ciets un sīksts kâ suokļa kuoks Stērste A. Z. 10. liels un plecīgs kâ suokļa priedes ce̦lms A. Upītis Laikmeta griežos I, 135. "Lis." ME. III, 1136 unter suôkla zu streichen (in Lis. werde sùokls 2 gesprochen).

Avots: EH II, 610


soklis

suoklis,

1) s. suôkla;

2) (mit ), = suoklējs kuoks, ein Fichtenbaum, der langsam, mit dünnen und harten Jahresringen gewachsen ist Vīt.: kuoks izaudzis suoklī. Wohl von suôkla abgeleitet.

Avots: ME III, 1136


sokls

suôkls (unter suôkla),

1): "papurvijs egļu mežs" Saikava; suôkliņš ebenda "mazs purviņš";

2) suõkls "?": s. kuoks ir smags N.-Peb. n. Latv. Saule 1043.

Avots: EH II, 610


sokstīt

suokstît: suôkstît, -stu, -stīju Erlaa, mit einer Rute prügeln.

Avots: EH II, 610


sokstīt

suokstît Spr., prügeln; ungewiss, ob mit uo oder o zu lesen.

Avots: ME III, 1136


soktin

suoktin, Adv. zur Verstärkung von suoktiês: tas viņam s. suokas Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 610


solis

suôlis (li. *šuolỹs, wovon instr. pl. šuoliaĩs "im gestreckten Galopp"; bei Būga LM. IV, 432 šúolis "Sprung"),

1) suola Manz. Lettus, der Schritt:
suoļus mest, spert, schreiten U. pame̦t pa svētdienas rītu garāku suoli A. XX, 721. sper, māršiņ, garus suoļus!... ja tu īsus (suoļus) strikškināsi,... BW. 22321. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. kal. v. J. 1893, S. 61. slaidu suoli laist (beim Tanzen) A. v. J. 1899, S. 361. viegli suoļi Biel. 1917. dievs palīdz mudīgam mudīguos suolīšuos BW. 11711. pēc stingru suoļu mērījumiem Aus. I, 105. velti suoļus mērīt (einen vergeblichen Gang machen) Blaum. Skala ug. 60. iet suoļus skaitīdams (geht langsam) RKr. VI, sak. v. 765. iet suoļuos (schrittweise) A. v. J. 1893, S. 7 oder suoļiem, (Dunika) suoļis. braukt suolī (schrittweise) A. Brig. ik suoļu pabrauc, ik... LP. IV, 7. sācis palikt suoļuos (Schritt gehen) VII, 976. tikkuo suoli pa suolim (schrittweise) spēj kāpt Siliņš 58. neatkāpties ne suoļa LP. I, 146. nuo katla ne pa suoli neatstājies Krilova pas. 38. starpība tuop suoli pa suoli (mit jedem Schritt) lielāka SDP. VI, 29. suņi suoli pa suoli pakaļ mediniekam LP. VI, 285. tas tur izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 1411, uotra suolis viegls, bet nelīdze̦ns Br. sak. v. 118l. kāds zirgs, tādi suoļi Saikava. gaiļa suolis, Hahnentritt Lopkopība II, 56, Konv. 1 494, krusta suoļi ("?") Br. 41;

2) ein Gang zur Verrichtung der laufenden Arbeiten und Obliegenheiten, die alltägliche Mühewaltung, Arbeit:
e̦smu suoļus metis un kuopis U., ich habe keine Mūhe gespart. apkuopi tik labi sē̦tas suoli! LP. III, 93. lai sē̦tas suoli juo drīzi padarītu Latv. Av. 1898, No 2 pielik. par sētas un nama apkuopšanu A. v. J. 1896, S. 331. jāapte̦k... visi sē̦tas suoļi LP. IV, 146. nespēju izmest mājas suoli Apsk. v. J. 1903, S. 210. vakara suoli... aptecējusi Sarķis MWM. vakara suoli kuopt A. XII, 440. rīta suoli apkuopusi Mērn. laiki 71. ej nu tu... savā suolī! A. XX, 410. ikreiz, kad tu... duodies izšķiruošā suolī, vai arī nuo tā neizšķīries atgriezies Daugava I, 442. nav suolīša gājējina BW. 3083. jauniete rīkuojas pa suoli Kārstenis. rīkuojās... saimniecības suolī A. 1896, S. 336. izgāja... paraudzīt saimniecības suolī A. X, 733. kuopa savu saimnieces suoli Mērn. laiki 50. Zu ai. š̍ālūra-ḥ "Frosch", š̍alabhá-ḥ "Heuschrecke", resp. zu mhd. schel "springend", ahd. scelo "ScheIIhengst", oder aber zu got. skēwjan "gehen", s. Watde Vrgl. Wrtb. II, 600, sowie Petersson AfsIPh. XXXVI, 147 und Ar. und arm. Stud. 84.

Avots: ME III, 1137


solis

suôlis,

1): būt[u] man spē̦ks strādājuot, būtu s. te̦kājuot BW. 5355. suolīšuos staigājuot 3745, 1 var. meita suoļiem gāja 3745, 2. jāiet suoļis Janš. Dzimtene III, 298. nu bē̦rais iet pilnīgu suoli Siuxt;

2): auch Wessen; nav kas aiz manis suoli aizme̦t Saikava. aizgāja vakara suolī Anna Dzilna 40. gāja vai brauca gaŗā vai īsā suolī Ciema spīg. 159. staigāt darba suolī Sieva 35. apkuopdams muižas suoli Vanagu ligzda 52. darīt, kas tam tikās savā sē̦tā un tās suolī Vindedze 148; ‡

3) suôlī Saikava, = ciemā, viesuos: iešu s.

Avots: EH II, 610


solis

II suolis Lettg. n. BielU., die Ofenbank.

Avots: EH II, 610


soliski

suoliski Diet, schrittweise.

Avots: EH II, 610


soļot

suôļuôt, schreiten: s. lē̦nām uz priekšu.

Avots: ME III, 1138


soļots

suoļuots zirgs, ein tüchtig, gut ausschreitendes Pferd Nigr.

Avots: ME III, 1138


sols

suôls (li. súolas "Bank"), suola Manz. Lettus, Demin. suolītis Bielenstein Holzb. 230, eine Bank, Fussbank, Kirchenbank, Kniebank am Altar U., die feste Bank, die an der Zimmerwand entlangläuft Bielenstein Holzb. 284, ein dickes Brett auf Klotzen vor dem Hause zum Sitzen oder Hinlegen von Gegenständen Selb.: guļams suols, die Schlafbank. sēd[i], māsiņa, suoliņā! BW. 16322 var. nuo suola suolā 25701. Zu alb. g "Platte, auf die man Viehsatz legt", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 503, Petsson Beitr. 174 und 380 ff., Jokl alb. Stud. 29.

Avots: ME III, 1138


soļus

suoļus: auch (mit ) Linden in Kurl., (mit 2 ) Grob.; zirgs iet s.

Avots: EH II, 610


soļus

suoļus, schrlttwelse, im Schritt Nigr., Dunika, Wid.

Avots: ME III, 1138


soma

suoma,

1): suomu es viņam (scil: vilkam) nuomaukša Janš. Mežv. ļ. I, 66. naudas s. (Var.: kule) mugurā BW. 30906, 3.

Avots: EH II, 610


soma

suõma PS., Dond., Drosth., Ermes, Wolm., Jürg., Arrasch, Schujen, Bl., suôma Kr., Lis., Saikava, Prl., Gr. - Buschhof, (mit 2 Bauske,

1) suoms Glück, der Ranzen, Bettelsack, Balg, Schlauch
U.: ceļa suoma (Notk. mit uô) A. XXI, 701, mednieku suoma VPr. II, 841. medību suomas A. XX, 858. viņa izvilka tuo galvu nuo sava suoma Glück Judith 13, 15. kuo tu duomā savā suomā (worüber sinnst du nach)? Etn. IV, 41. gluma suoma, die Schlange Br. 411;

2) ein Musikinstrument:
ar kuoklēm un suomām un stabulēm Lapsa - Kūm. 284; bei Elv., Manz. und Glück suomas stabule, der Dudelsack;

3) suomas luops, die Ziege:
jūdz zemē suomas luopu! BW. 20791; 25872, 5;

4) eine dicke, klotzige Person
U.: velcies, suoma, istabā! Etn. IV, 152. Doch wohl aus aruss. сумà "Beutel, Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1138


somainis

suomainis,* ein Beuteltier Dr., Konv. 2 2109.

Avots: ME III, 1138



somākli

suomākli Erlaa "māņi"; suomākļi Wid., Trug.

Avots: ME III, 1138


somakšas

suomakšas: auch Lng. (unter sakas).

Avots: EH II, 610


somakšas

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit ) Saikava, suomastevis Selb., (mit ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit ) Jürg., (mit ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla 2 Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs 2 Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138


somalis

suômalis 2 der Klebitz N. - Bartau: suomali gan cēlās gaisā, gan laidās... lejup, kliegdami...: ķivit, ķivit Janš. Bandavā II, 290. Wohl zu sē̦malis.

Avots: ME III, 1138


somasta

suomasta aukla (unter suomakšas): auch Kurmene.

Avots: EH II, 610


somastaukla

suomastaukla (unter suomakšas): auch (mit ) AP.

Avots: EH II, 610


somasteve

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610



somaustaukla

suomaustaukla (unter suomakšas): auch (mit ) AP.

Avots: EH II, 610


somazgas

suômazgas: auch AP. (nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Erlaa, Fehteln (in F. nach einem andern Gewährsmann mit ùo 2 ), Fest., Heidenfeld, KatrE., Lasd., Linden in Kurl, Linden in Livl., Lubn., Meselau, N.-Peb,(in N.-Peb. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Pilda, Ramkau, Skaista, Wallhof, (mit ) C. (aber nach RKr. XV, 95 mit !), Weissensee, (mit ùo 2 ) Marzen, (mit uo ) Schwanb., Sessw.; suomazgu sile BW. 20120, 1 (aus Eversmuiža). In AP. suomazgas "Speisereste als Viehfutter" neben samazgas "Spülicht".

Avots: EH II, 610, 611


somazgas

suômazgas Golg., Warkl., Jürg., Drosth., Serbigal, Saikava, Prl., Kreuzb., (mit ùo 2 ) Odensee, Los., Eversmuiža, (mit 2 ) Bauske, suomazgas L., Wid., Stockm., Zalmuiža, suômuzgas Lis., demin. suomazdzeņas Zb. XVl, 145, = samazgas, Spülicht: mēs dzirdām guovis... ar suômazgām Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. suomazgu katlu Vīt. 5.

Avots: ME III, 1138


some

suome Bielenstein Holzb. 727, der Dudelsack.

Avots: ME III, 1138


someklis

suômêklis Laud., ein Gespenst: kapuos un rijās suomēkļi rādās. Zu mēklis.

Avots: ME III, 1138





somiski

suõmiski, Adv., finnisch.

Avots: ME III, 1139


somiskis

suõmiskis Serbig. n. FBR. IV, 58 "?".

Avots: EH II, 611



soms

suõms, ein Finne: suomu zeme, Finnland Manz. Lettus.

Avots: ME III, 1139


soms

II suoms U., Adsel, der Balg (und zwar in Adsel und nach Bielenstein Holzb. 579 1 727: ein - ohne ihn entzweizuschneiden abgestreifter Balg); suoma (U., Bielenstein Holzb. 727, Glück I Chron. 26, 1; II Chron. 5. 12 u. a.) oder suomu (Vēr. I, 655) stabule, ein Dudelsack U.; vgl. suoma.

Avots: ME III, 1139


sonaris

*suonaris (li. "Glied"), erschlossen aus ostle. sunaris "membrum" bei Kurmin unter anatomia.

Avots: ME III, 1139


sones

suones, kleine Gräben, welche zum Fangen der Hechte dienen U. ("nicht bekannt in Livl."). Nach Leskien Nom. 376 aus estn. son "Ader, Wasserader, Flüsschen"; vgl. sānes (?).

Avots: ME III, 1139


soplak

suôplak: auch Auleja, Skaista, Warkl., Pas. XII, 87 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 611


soplak

suôplak Warkh., Infl., Adv., = suplak Sk. Do. 13, Wessen.

Avots: ME III, 1139


soraibs

suoraibs U., suoriba (wohl mit ī) U. (acc. s. szoribe "Aufruhr" Und. Ps. 25; dat. pl. soribims Evang. u. Epist.), *suoriebs (wie wahrscheinlich sorubs U. zu lesen ist), Zwiespalt, Verdruss: nuo suoribu un ļaunu saderēšanu pasargi Manz. G. L. 126. Zu suo-. riebt.

Avots: ME III, 1139



sors

suôrs Domopoi "ein Graben".

Avots: ME III, 1139


soste

suoste U. (anderswo: zuoste), = mērce, die Sauce.

Avots: ME III, 1139


soste

II suoste U., Koder zum Krebsfangen (z. B. ein gebratener Frosch); n. U. aus *sauoste (?).

Avots: ME III, 1139


sovara

suôvara: šķuori apklāja krijiem un pārsēja suovarām Jürgens 7.

Avots: EH II, 611


sovara

suôvara Kl., PS., Erlaa, Bers., = savara (s. dies), das Querholz auf der Egge Ronneb., Smilten, Spr., Wid., A. XV, 2, 76; "= pārkala" Etn. IV, 162; suovaras "kuoka atstuopes ragavām" Bers., Ronneb.: izgājis suovaru cirst Etn. III, 31.

Avots: ME III, 1139


sovarāt

‡ *suovarât, zu erschliessen aus nùosuovarât.

Avots: EH II, 611


sovārdis

suôvãrdis: auch (mit 2 ) Lieven-Behrsen, Luttr., (mit ùo 2 ) Heidenfeld, Marienhausen, Schwanb.

Avots: EH II, 611



sovarot

‡ *suovaruôt, zu erschliessen ausnùosuovaruôt.

Avots: EH II, 611


sovista

suovista (wohl mit ī ) Manz. Lettus, Elvers 102, suovīsta Manz., suovists St., U. ("nicht bekannt"), sovisti L., Kindsbinde, (plur.) Kinderwindeln: bij tai mātei suovīstas un autiņus meklēt Manz. Post. I, 52. pādīte, suovīstās! BW. 1858, 2 var. Zu suo- + vîstît. Dieselbe Bedeutung hat wahrscheinlich auch der acc. s. suovastu: pādītē (dat. s.) suovastu tīt BW. 1500 (aus Neuhausen).

Avots: ME III, 1139


šursoņa

šursuoņa, das Rauschen: sievietes gāja...garām ar ... drēbju šuršuoņu A. XVII, 299. Auf r. шуршáть "rauschen" beruhend?

Avots: ME IV, 107


taisnums

‡ *taisums, erschlossen aus dem Demin. taisumiņš BW. 27581, 1 var. (aus Rothof), = taisījums.

Avots: EH II, 665


targasot

targasuôt Saul. "in ein längeres Gespräch treten"; "laut schwatzen" Bauske (mit ar̃); vgl. te̦rgavât. Wohl aus r. торговáть "handeln, feitschen"; zur Bed. vgl. le. tirguoties U. "handeln, feilschen; lärmen".

Avots: ME IV, 132


trīsoņa

trīsuoņa, (eine Zeitlang anhaltendes) Zittern: lapu trīsuoņu Sārts Druvas san 25.

Avots: EH II, 696




tumsonība

tùmsuonĩba* die Unbildung, die Verfinsterungswut, Obskuranz: mūku tumsuonība Konv. 2 1270.

Avots: ME IV, 263


tumsonīgs

tùmsuonîgs,* ungebildet, der Bildung abhold, verfinstert: nuoziedzīgs, ļaunprātīgs un tumsuonīgs Duomas I, 558.

Avots: ME IV, 263


tumsonis

tùmsuonis,* ein Ungebildeter; ein Verfinsterter; wer der Bildung abhold ist, ein Dunkelmann: neizglītuoti tumsuoņi A. XI, 50. kamē̦r šie tumsuoņi pie gaismas nāk Vaidelote 29.

Avots: ME IV, 263


ūsots

ūsuôts (li. ūsúotas), = ūsaîns: ūsuotuos miežus Balss.

Avots: ME IV, 410


uzkrāsot

uzkràsuôt, ‡ Subst. uzkrāsuojums, Aufgemaltes: pēc ... pavieglā uzkrāsuojuma Janš. Dzimtene II, 467.

Avots: EH II, 725


uzkrāsot

uzkràsuôt,

1) aufmalen:
uzkrāsuot gle̦znu uz siênas. pūra lāde ar... uzkrāsuotiem putniem Kaudz. M. 115;

2) malen, färben, streichen
(perfektiv): uzkrāsuot lūpas, gle̦znu, grīdu.

Avots: ME IV, 344


uzrasot

uzrasuôt,

1) = uzrasinât 2 Nigr.;

2) sich bilden auf (vom Tau):
uzrasuojusi liela rasa Schwanb.

Avots: ME IV, 371


uzsokstīt

uzsuôkstît Erlaa, (mit einer Rute od. mit einem Strick) Schläge verabfolgen.

Avots: EH II, 735


uzsoļot

uzsuôļuôt,

1) hinaufschreiten:
u. kalnā;

2) u. uz, langsam oder feierlich schreitend auftreten auf (betreten):
u. svinīgi uz skatuvi.

Avots: ME IV, 387


vasot

vasuôt MSil. "spẽt" (?): es vairs nevaru vasuot. vasuo vaļā (fange an, energisch zu arbeiten)! Vgl. vazuot 2.

Avots: ME IV, 486


vasot

II vasuôt Ermes "pastaigāties".

Avots: EH II, 760



veisols

veĩsuôls (unter veisuolis): auch Pas. XIII, 335 (aus Serbig.), XV, 178 (aus Bilskenshof).

Avots: EH II, 768


veisonis

veisuonis Plm. n. RKr. XVIl, 85, ein kleiner viesulis auf dem Wege.

Avots: ME IV, 525


veisons

veĩsuons Trik., Pas. XIV, 410 und XV, 36 (aus Bilskenshof), = veisuonis.

Avots: EH II, 768


vēsot

vē̦suôt,

1) kühl wehen:
miklums vē̦suoja sejā Upītis Sieviete 29. purva smaka vēsuoja ap viņu 287;

2) fächeln
Brasche.

Avots: ME IV, 571



viesot

vìesuôt: man neklājas te v. Dünsb. Od. 117.

Avots: EH II, 798


viesot

vìesuôt U., gew. refl. viesuôtiês U.,

1) zu Gaste sein, zum Besuch sein:
viena dzimta pie uotras viesuodamās Apsk. v. J. 1905, S. 41. viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas BW. III, 1, S. 61. jaunekļi sanākuši viesuoties LP. VII, 85. šuodien... ciemuojama un viesuojama diena Janš. Paipala 17;

2) "?": ai, menciņ ze̦ltspārnīti, nāc ar mani viesuoties! es tev duošu kumuosiņu BW. 30695.

Avots: ME IV, 671


viesot

‡ *II viêsuot 2 , zu erschliessen ausII ieviêsuôtiês 2 .

Avots: EH II, 798


viksot

viksuôt, laufen: iznāca prāvs gabals, kuo viņam pakaļ viksuot R. Ergtis Pel. bar. vectēvi 9. Vgl. viksêt 2.

Avots: ME IV, 584


virso

vìrsuo 2 : auch Fest., (mit ir 2 ) AP.

Avots: EH II, 788


virso

vìrsuo 2 (loc. s. zu vìrsus ) Stockm. n. FBR. VIII, 90, Erlaa, Golg., KatrE., Kl., Saikava, Seisau, Sessw., = virsū.

Avots: ME IV, 616


virsokne

vir̂suôkne 2 Frauenb., = virsuotne, der Baumwipfel: vārna tup pašā egles virsuoknē Frauenb.

Avots: ME IV, 616


virsom

vìrsuom 2 : mit ir̂ 2 Perkunen.

Avots: EH II, 788


virsom

vìrsuom 2 Meiran, = virsum. Wohl aus virsuo + virsum kontaminiert.

Avots: ME IV, 616


virson

virsuon (?), droben Manz. Lettus; geschrieben: wirsson, wo mit o auch ein offenes u gemeint sein könnte.

Avots: ME IV, 616


virsone

virsuone (li. viršuonė bei Specht KZ. LIX, 265), s. virsaune.

Avots: ME IV, 616



virsotne

vìrsuôtne: strazdiņš dzied virsuotnē BW. 3704 var.

Avots: EH II, 788


virsotne

virsuotne, der Gipfel: zaļa egle, caune grauza virsuklīt[i] Var.: (virsaunīti, virsūnīti, virsuotnīti) BW. 4210 var.

Avots: ME IV, 614


virsotne

virsuôtne C., Trik., Wolm., (mit ìr 2 ) Kl., Saikava, der Gipfel, Wipfel (eines Baumes od. Berges): egļu zari un virsuotnes Aps. II, 3. vītuoli ... nuoliektām virsuotnēm B. Vēstn. kalna virsuotne LP. VII, 1027. kupluo matu virsuotnes Janš. Līgava I, 264. pašas saviesību virsuotnes A. v. J. 1896, S. 652. viņa lauza virsuotnīti BW. 2767 var. Vgl. li. viršuotė "die Spitzstange im Heuhaufen".

Avots: ME IV, 616


visogi

visuogi Selsau "visādā ziņā": vai tad viņš v. neatnāks šuovakar?

Avots: EH II, 790

Šķirkļa skaidrojumā (12839)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, kā es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


ā

ã, Wolm.] (li. á), Ausruf der Überraschung, der Angst, der Erfüllten Erwartung, der Verdienten Zurückweisung: ā, te viņš ir! ā, tad tāds tu esi! ā, dieviņ! BW. 4957.

Avots: ME I, 234


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


abejup,

abejup, nach beiden Seiten hin: diže̦nu cirvi tā sniedza tam, - abejup asu O. V, 235.

Avots: ME I, 5


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpusējs

abpusējs, beiderseitig: su pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarāmā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


ābuls

âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],

1) der Klee;

2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.

Avots: ME I, 234


āče

ã˙če, ãče˙ku, auch a˙če (wohl aus ā te še), Interj. der Hinweisung, des Erstaunens: āče, kas tad te? LP. VII, 150. [Eher wohl aus ā r(e)dz še!]

Avots: ME I, 235


acmete

acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adatains

adataîns, voll Stacheln, Nadeln, stechend: adatains sniegs A. XX, 882; a. pabērzis JR. IV, 149.; telītēm adataiņu kūti taisu BW. 32477.

Avots: ME I, 11


ādaunieks

âdaũniẽks (wohl für * âdaũneniẽks, eine Weiterbildung von * ādaunis, für schriftle. * āduonis, wie virsaune für virsuone), die Schindmähre PS. [Eher dürfte ein * ādava zugrunde liegen.]

Avots: ME I, 236


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11



agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iekāpu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


aisīt

àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]

Avots: ME I, 14


aitāda

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14


aitenes

àitenes: anchusa arvensis;

2) eine Art Pilze
(mit 2 ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

I aĩza: aîza auch N. - Wohlfahrt, àiza 2 Warkl. Zu li. aiža s. Būga Arch. Phil. I, 53 und Liet. k. žod. sub voce.

Avots: EH I, 5


aizart

àizar̂t, ‡

4) aiz rītdienas jau tu nevari a. Saikava, du kannst ja das, was morgen zu pflügen ist, nicht heute aufpflügen.
‡ Refl. -tiês,

1) viņam aizaries par tālu, pflügend ist er - ohne es zu merken - zu weit hingeraten;

2) a. (kam) priekšā, pflügend vorbeigelangen:
viens aizaries uotram priekšā;

3) viņam ceļš aizaries, er hat (zufällig, ohne Absicht) pflügend den Weg versperrt od. zerstört;

4) sich vom Pflügen hinreissen lassen:
saimnieks aizaries, nenāk pusdienā Saikava. ‡ Subst. àizarums"aizartā daļa" Ar.

Avots: EH I, 6


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizaust

àizàust, intr., inch., anfangen zu tagen Ar. - rīts aizausis; gaisma aizaususe Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbalināt

àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.

Avots: EH I, 7


aizbarot

àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbiedināt

àizbiêdinât, wegscheuchen: suņi aizbiedinājuši putnus.

Avots: EH I, 10


aizblāst

‡ *aizblāst (?), in der Verbind. diena aizblāsusi (?), der Tag ist angebrochen Für. I. Für *aizblāzusi?

Avots: EH I, 10


aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11


aizbļaut

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20


aizburbis

àizbùrbis [Grawendahl un Serben], verwachsen mit weichen, porösen Gewächsen: aizburbis avuots, ein mit Moos verwachsener Quell; aizburbušas acis, die im aufgedundenen Gesichte in Fett versunkenen augen, besonders von Säufern gesagt. Konv. 1 30.

Avots: ME I, 20


aizčalot

àizčaluôt, intr., murmelnd dahin fliessen: sudrabuotuo Uogres vilni, čaluo ātrāk - aizčaluo A. XX, 942.

Avots: ME I, 21


aizcerēt

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizciemoties

àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizcīsties

àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14


aizčuidīt

àizčuidît, fort-, hintreiben, -jagen: a. suni uz ganiem KatrE., Prl., PS., Trik. a. čigānus Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčurāt

àizčurât, Urin lassend beschmutzen: bē̦rns duru prieksu aizčurājis Dunika, Heidenfeld, Schwanb.

Avots: EH I, 16



aizdalīt

àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17


aizdangāt

àizdañgât,

1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;

2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtkārt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitkārt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdegune

àizde̦gune, ‡

2) comm. "pļāpa, kas visur bāž savu de̦gunu" Bers.

Avots: EH I, 18


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdīkt

àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 19


aizdimdēt

àizdimdêt,

1) dröhnend sich entfernen:
suoļi aizdimdēja gar istabu;

2) von einem dröhnenden Lärm zufallen, betäubt werden:
man ausis aizdimdējušas Lems. Refl. -tiês, erdröhnen, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen zu dröhnen: tur kas aizdimdējās.

Avots: EH I, 18


aizdimt

àizdimt, dröhnend sich entfernen: aizdima viņa suoļi... uz asfalta A. Brigadere Daugava I, 1514.

Avots: EH I, 19


aizdipt

aizdipt Bers., schallend sich entfernen: ātri tie (= suoļi) aizdipa gaŗām A. Brigadere Daugava I, 562; nach MSil.; flink hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 19


aizdīrāt

àizdìrât, àizdiŗât,

1) bis zu einer gewissen Stelle abhäuten, schinden:
aizdīŗājis zaķi līdz pusei Dunika;

2) anfangen abzuhäuten, zu schinden:
aizdīrājis ādu, viņš aizgāja Ass. - Kalt., C.;

3) fort-, hinschleppen:
suns aizdīrājis sprāgušuo kustuoni Trik.

Avots: EH I, 19


aizdirst

àizdìrst, tr., beschmutzen, besudeln: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise kann nicts werden.

Avots: ME I, 23


aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrāzt

àizdrãzt,

1) tr., beschabend anspitzen:
puļķi;

2) intr., hinlaufen, sich davon machen, schnell wohin gehen:
aizdrāzīšu uz kaimiņiem; auch refl., so: Ede aizdrāzās sulaiņiem gar,ām Blaum.

Avots: ME I, 23


aizdrebēt

àizdrebêt, anfangen zu zittern: es aizdre̦bu pie katra viņs suoļa (Asp.); gew. refl.: rūts aizdrebējās MWM. X, 241.

Avots: ME I, 23


aizdūkt

àizdùkt,

1) tr., summend betäuben:
mušas viņam aizdūkušas ausis;

2) summend übertönen:
mušas aizdūca viņa vārdus Stari II, 37;

3) intr., summend wegfliegen:
alenīte aizdūca uz ligzdu MWM. VII, 412. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu summen, brausen, tosen: pē̦rkuonis, bite, vabuolīte aizdūcās.

Avots: ME I, 23


aizdundurot

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23


aizdungāt

àizdungât AP., àizdunguôt, (eine Melodie) summend, brummend sich entfernen, Refl. -tiês. plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen (eine Melodie) zu summen: gans aizdungājās AP.

Avots: EH I, 20


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav nekāda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa: àizdusis 2 auch KatrE., Oknist, aizduss Wessen, (chronischer Husten) Zvirgzdine: jam cieši liels aizdusis. jis ir miris ar aizdusi Oknist. ar aizdusi (Var.: aizdusu) pipelīte BW. 35056.

Avots: EH I, 20


aizdzenāt

àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja mākuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21


aizdziedāt

àizdziêdât, ‡

4) singend fort-, hinschaffen:
gribējušas a. Ģinteru uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 66; singend verscheuchen: tās ar savu nejaukuo dziedāšanu jūsu laimi... aizdziedājušas pruojām Janš. Mežv. ļaudis II, 302.

Avots: EH I, 22


aizdzinīgs

àizdzinîgs, gierig, unersättlich: cik tas zirgs aizdzinīgs - nuoē̦d visu uotram! Seyershof. cik es aizdzinības uz karpeļiem: man ir uz telēķa, bet es vēl lieku ebenda.

Avots: EH I, 21


aizdzirdēt

àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22


aizdzist

àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22


aize

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22


aizelsis

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25


aizēna

àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: su māja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizgāds

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26


aizgaist

àizgàist, verschwinden, verloren gehen: kur tās šķēres aizgaisušas? Bauske.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgalēties

àizgalêtiês, ‡

2) "zu lange hungern"
Ligat, Salisb.: suns aizgalējies (ist sehr hungrig) Fest., Prl., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 23


aizgalot

àizgaluôt,

1) die Enden befestigen (?):
a. lakatu"lakata bārkstis sapīt, lai lakats neirst" Bauske;

2) fortschaffen:
suni aizgaluojis Trik.

Avots: EH I, 23


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizgānīt

àizgānît,

1) schimpfend, schmähend verjagen, forttreiben:
a. ciemiņu pruom;

2) besudeln, verunreinigen:
a. duru priekšu. aizgānīt visu istabu Mahlup.

Avots: EH I, 24


aizgaudēties

àizgaudêtiês, aufheulen: suns aizgaudējās Schwanb.

Avots: EH I, 23


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis kādu reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga mājām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27


aizgult

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28


aizgumdīt

àizgumdît, fort-, hintreiben: a. vistas KatrE. sieva vīru aizgumdīja (bewog hinzugehen) uz tiesu.

Avots: EH I, 26


aizgumzīt

àizgumzît,

1) heimlich entfernen:
čigāniete kuo aizgumzīja Trik.;

2) heimlich hinter etwas stecken:
a. kuo aiz gultas Trik.;

3) herunter bekommen:
a. kumuosu lejā (z. B. von Enten gesagt).

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirdzēt

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizjūgums

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu māsu par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30


aizkaimiņš

àizkaimiņš "?"; su aizkaimiņi Janš. Līgava II, 406.

Avots: EH I, 28


aizkairināt

àizkairinât Lubn., verärgern, böse machen: a. suni.

Avots: EH I, 28


aizkakle

àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.

Avots: ME I, 30


aizkāmēt

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30



aizkarst

àizkar̂st, intr., inch., erhitzt werden: viņš atminējās viņas aizkarsušuo vaigu Wil.

Avots: ME I, 31


aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32


aizkaukt

àizkàukt, heulend sich entfernen Oknist: suns aizkauca uz mežu.

Avots: EH I, 29


aizkaunināt

àizkàuninât, Schamgefühl hervorrufend vertreiben, hintreiben: a. suni.

Avots: EH I, 29


aizkaust

aîzkaûst 2 , verscharren: suns aizkausis bedri.

Avots: EH I, 29


aizkavēt

àizkavêt, tr., aufhalten, verzögern, verabsäumen: dažu labu cimdu pāri uogas, rieksti aizkavēja BW. 24316,2. bij steidzamas darīšanas, kas mani aizkavēja Pur. kuo šodien aizkavēsi, tuo vairs ne mūžam nepanāksi. Refl. -tiês, aufgehalten werden, verweilen, verbleiben: tur par ilgi aizkavējāmies. Subst. àizkavê̦tãjs, -ãja, einer (eine), der (die) aufhält; aizkavẽjums, das Aufhalten, Versäumnis.

Kļūdu labojums:
24316,2 = 29376, 2

Avots: ME I, 31


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķest

àizķest, hin-, wegeilen Janš.: pate aizķe̦suse Silarājuos Janš. Bandavā II, I34.

Avots: EH I, 34


aizķēzīt

àizķèzît, tr., beschmutzen, besudeln: acis, durvis, ceļu.

Avots: ME I, 35


aizķīlāt

àizķìlât,

1) verpfänden, vorenthalten:
parādnieka mantu;

2) in Anspruch nehmen, einnehmen:
šis darbs aizķīlājis visus manus spē̦kus Kronw. uz līdze̦nas vietas ē̦kas aizķīlā daudz derīgas zemes Vīt. 2.

Avots: ME I, 35


aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32


aizklaust

àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32


aizkliegt

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkrākt

aîzkŗâkt 2 balsu Kal., Rutzau, (vom Schreien) heiser werden.

Avots: EH I, 33


aizkrekls

àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.

Avots: ME I, 33


aizkrēst

àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33


aizkukot

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34


aizkūkot

àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34



aizkust

àizkust, ermüden, ermatten: viņš apstājās, juo bija stipri aizkusis Vēr. II, 906. aizkūst dūša MWM. X, 577. aizkusis vējiņš Skalbe. krietni aizkusu MWM. VIII, 745.

Avots: ME I, 34


aizkustināt

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34


aizlabināt

àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35


aizlaiku

àizlaĩku, àizlaĩkus, Adv., vorzeitig; bei Zeiten: es mērķus aizlaikus sev nespraužu Latv. viņš varēja adresi aizlaikus zināt Jaunsudr.... kuŗš aizlaikus jau gādāja, lai Jurģu dienā būtu vieglāk Jauns.

Avots: ME I, 36


aizlaizīt

àizlaizît, beleckend zuheilen machen: suns aizlaiza pušumu Golg.

Avots: EH I, 35


aizlamāt

àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35


aizlāpīt

àizlãpît, tr., zuflicken: biksas, zeķes, maisus. Refl. -tiês, für sich zuflicken.

Avots: ME I, 36


aizlavīties

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
kāds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlienēt

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37


aizļipot

àizļipuôt, weggehen, fortlaufen: cūka prātīgiem suoļiem aizļipuoja pruojām uz citām draudzenēm A. VIII, 330 (Denominativ von ļipa).

Avots: ME I, 38


aizlīst

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37


aizlūgt

àizlùgt,

1) bitten wohin zu gehen, einladen,
mit der Pers. im Acc., seltener im Gen. (in Livl.): saimnieks aizlūdz bērniņu nuokristīt Aps. mana tē̦va arī aizlūdza dzīŗās LP. VI, 386;

2) ein gutes Wort für jem. einlegen, für jem. bitten, Fürbitte tun:
piegāji vien pie Andŗa-tē̦va, lai aizlūdz pie Matveja, dass er ein gutes Wort bei M. einlege; aizl. dievu par aizgājēja dvēseli. aizl. tē̦va reizi, das Vaterunser für jem. sprechen. Subst. àizlùdzẽjs, Fürsprecher.

Avots: ME I, 38


aizlūgums

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: mācītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38


aizluksnāt

àizluksnât, in kleinem Trab hin-, weglaufen Kal., Rutzau: suns, zē̦ns aizluksnāja uz riju.

Avots: EH I, 37


aizluncināt

àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38


aizmastīt

àizmastît,

1) beim Stricken die ersten Maschen aufwerfen
U.;

2) einfriedigen, umzäunen;

3) mit Bohnenstangen bestecken
Dobl.;

4) flicken:
zeķes, maisu Annenburg. sē̦tā caurumu a., zuflechten.

Avots: ME I, 38


aizmelst

II àizmèlst 2 , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38


aizmentēt

àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38


aizmetiens

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40


aizmielot

àizmieluôt, ‡

2) prügelnd verjagen
Trik.: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 40


aizmiģēle

àizmiģēle Memelshof, Oknist, Sussei "eine weibliche tūļa".

Avots: EH I, 39


aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirzt

àizmirzt "langsam, mit kleinen Schritten hin-, weggehen" Bers.: suns aizmirza pār kalnu.

Avots: EH I, 39


aizmūrēt

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it kā aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42


aizmūžs

àizmûžs, die Zeit vor oder nach der Zeit, die Ewigkeit: bailes nuo aizmūža suoda LDP. VIII, 7. aizmūžā nuotika brīnums Pump.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aiznikt

àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41


aizorēt

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58


aizost

àizuôst,

1) : suņi aizuoda pirts sluotā ve̦lnu Pas. III, 320.

Avots: EH I, 60


aizpērnais

àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.

Avots: ME I, 43


aizpildīt

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. kādu vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44


aizpīpināt

II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.

Avots: EH I, 42


aizpļekāt

àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43


aizplēst

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44


aizplevināt

àizplevinât, hin-, wegflattern machen: vējš aizplevinājis visus lakatiņus nuo valga Lemsal.

Avots: EH I, 42


aizpļūtīt

àizpļũtît, Durchfall habend besudeln Dunika Kal. u. a.: a. duru priekšu.

Avots: EH I, 43


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizpucināt

àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44


aizpurņīt

àizpurņît, hin-, wegtreiben Ar.: a. visus ļaudis.

Avots: EH I, 44


aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45


aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46



aizraudzēt

II àizraûdzêt, mit Rauch anfüllen Kaltenbr.: a. visu pagalmu ar dūmiem.

Avots: EH I, 45


aizraust

àizràust, tr.,

1) wegscharren:
sarkanas uogles nuo krāsns;

2) wühlend zuschütten:
cūka aizraususi mē̦sliem sili Mar. Refl. -tiês, (wühlend) sich hinziehen: ceriņi aizrausušies tāļāk līcī MWM. X, 245.

Avots: ME I, 46


aizraustīt

àizraustît,

1) lose zunähen (zutrakeln)
Trik.: a. maisam caurumu;

2) wiederholt zerrend hin-, wegschaffen
Bauske u. a.: a. pilnu maisu uz klēti. raustīja maisu, kamē̦r aizraustīja. Refl. -tiês, (beim Sprechen) wiederholt stocken: a. runājuot.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47


aizriet

àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo mājas.

Avots: EH I, 46


aizrieties

àizriêtiês, anschlagen, vom Gebell des Hundes: kaut kur aizrējās suns A. XIV, 2, 82.

Avots: ME I, 47


aizripot

àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.

Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols

Avots: ME I, 46


aizrobs

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48


aizrotīt

àizrùotît 2 Meselau, lose zunähen: a. maisu.

Avots: EH I, 46


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizsalkt

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48


aizsanēt

àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.

Avots: EH I, 47


aizsarkt

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizsērst

àizsērst (Bersohn), = àizsẽrst: ve̦lns piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. ve̦lns, Salaci aizsē̦rsdams, nesis sagšā akmeņus LP. VII, 479. milzis aizsērsis se̦nākuo e̦ze̦ru LP. VII, 1304. ve̦lns aizsērš upes LP. VII, 1104. Subst. aizsērsējs LP. VII, V, der Teufel, der Riese, der die Flüsse, Seen verschüttet; aizsē̦rsums, der Erd-, Steinaufwurf LP. VII, 1304.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP VII, 480; 640

Avots: ME I, 49


aizsiet

àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;

2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.

Avots: EH I, 48


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


aizsīkt

àizsìkt, summend sich entfernen Trik. u. a.: uods aizsīca. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu summen anfangen Golg., Meseiau: uods aizsīcās.

Avots: EH I, 47


aizskart

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas kājas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizskārums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50


aizšķelt

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54


aizšķēršļot

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55


aizšķiest

àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55


aizšķīst

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55


aizšķīt

àizšķĩt,

1) anfangen abzustreifen, abzunehmen:
apiņi aizšķīti ir, bet nav nuošķīti Aps.;

2) sich aus dem Staube machen:
ta ta tie e̦suot aizšķinuši, die haben sich rasch davongemacht Lind. Mag. XIII, 3, 69, JK., Aps.

Avots: ME I, 55


aizskriet

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja kā ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50


aizšķūtēt

àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.

Avots: EH I, 55


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin kā aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ kā aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslāt

àizslãt,

1) tr., zuschlagen, verdecken, verbergen, schützen:
kuoks aizslāj mani nuo saules stariem Grünh.; vorhängen: (kluonā, labību vētījuot) aizslāj (= aizklāj) maisu, lai labība nebirst kaktā Ruhental;

2) wegschleichen
Bers.

Avots: ME I, 50


aizslēgs

àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.

Avots: ME I, 50


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi māsu aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizslogs

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51


aizsmaidīt

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51


aizsniegt

àizsniêgt, (dial. àizsnêgt), erreichen: Jānis nuoliecās, lai meitene varē̦tu aizsniegt ce̦puri Dok. A. viņi aizsniedza meža malu LP. VII, 952. viņš visu bij àizsniedzis ar paša uzcītību.

Avots: ME I, 51


aizsolīt

àizsùolît, bietend hingelangen: a. ūtrupē līdz tūkstuoš latiem. Refl. -tiês, versprechen: aizsuolījuos (= dzīruos) viņam duot piecus latus Meselau.

Avots: EH I, 54


aizspārdīt

àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês,

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50


aizspert

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51


aizspriest

àizspriêst, tr., versperren (die Tür). Refl. -tiês, sich drängend wo stecken bleiben, stocken: vārds aizspriedās līdz ar kumuosu kaklā Aps. II, 38. atrauj aizspriedušuos e̦lpu Vēr. I, 1414.

Avots: ME I, 52


aizspringt

àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),

Avots: EH I, 51


aizstaipīt

àizstàipît,

1) mühsam hin-, wegschleppen:
a. smaguos maisus uz klēti;

2) hinter etwas ziehen
(tr.); "затянуть" Spr.;

3) a. (kam priekšā), sperrend vor etwas hinziehen, -strecken:
zirnekļi aizstaipījuši savus tīklus luogam priekšā; a. uz ielas aude̦klu un aiz tā sarīkuot izstādi;

4) etwas davorziehend sperren:
zirnekļi aizstaipījuši visus kaktus; a. duobi ar diegiem. Refl. -tiês,

1) sich hin-, wegschleppen, sich windend hin-, wegktiechen:
čūska aizstaipījās pa zâli. sliņķe aizstaipījusies uz kaimiņiem;

2) sich hinbreiten:
salmi aizstaipījušies (ne̦suot piebiruši) līdz kūtij Saikava;

3) mit Davorgezogenem verdeckt (abgesperrt) werden:
krūmi aizstaipījušies ar zirnekļu tīkliem.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sīkā priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: su kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizstebīt

àizstebît,

1) hin-, wegtrotten, langsam und steif hin-, weggehen
Lis., Salis;

2) (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. maisu līdz durīm.

Avots: EH I, 52


aizstenēt

àizstenêt,

1) stöhnend, ächzend sich entfernen oder hingelangen;

2) stöhnend, ächzend (etwas Schweres) hin-, wegschleppen
C.: a. smagu maisu;

3) aufstöhnen
Spr. Refl. -tiês, aufstöhnen, -ächzen.

Avots: EH I, 52


aizstīdīt

àizstîdît, weg-, forthetzen Golg., Schwanb., Selsau: a. čigānus ar suņiem.

Avots: EH I, 53


aizstirāt

II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53


aizstīvēt

àizstĩvêt, mühsam hin-, wegbekommen, -schleppen: šai tai (=šâ tâ) aizstīvēja tuo zirgu līdz mežam Pas. VI, 365. a. smagu maisu uz klēti. Refl. -tiês, mühsam einander hinziehen: cīnuoties viņi aizslīvējās līdz grāvim.

Avots: EH I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53


aizsūtīt

àizsùtît, tr., absenden, hinschicken, verschicken, verbannen: ar gulbīti aizsutītu sagš' un baltu paladziņu BW. 9969. aizs. uz Sibiriju.

Kļūdu labojums:
9969 =9989

Avots: ME I, 53


aizsvaidīt

I àizsvaidît, ‡

2) (sperrend) vollwerfen:
sieva visu ustabu aizsvaidījusi ar vadmalu Pas. IX, 501. Refl. -tiês, irrend hin-, weggeraten: bēgļi aizsvaidījušies pa malu malām.

Avots: EH I, 54


aizsvērties

àizsvērtiês, sich hinneigen: ve̦zums aizsvēries uz vienu pusi, tas cilvē̦ks aizsvēries uz kreisuo pusi.

Avots: EH I, 54


aizsvilpt

àizsvìlpt,

1) einen pfeifenden Laut von sich geben:
aizsvilp! jis atskries Pas. VI, 388 (aus Lettg.);

2) pfeifend wegrufen;
a. suņus.

Avots: EH I, 54


aizsvilt

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54


aizsvīst

àizsvîst, intr.,

1) sich mit (Fenster-) Schweiss bedecken:
caur aizsvīdušu luogu Skalbe;

2) anfangen zu tagen,
mit dem Subj.: gaisma jau aizsvīda LP. VII, 245, od. subjektlos: jau aizsvīda, es fing schon zu tagen an.

Avots: ME I, 54


aizsvurkšt

àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55


aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztīklot

àiztìkluôt: zirnekļi visus kaktus aiztīkluojuši Oknist.

Avots: EH I, 58


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aizto

àiz˙tuo, ‡

2) deshalb
Golg.: aiz˙tuo man likās, ka suņi kādu plēš.

Avots: EH I, 60


aiztrankāt

àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztrāpt

àiztrāpt, -pu Fest., Lubn., =àiztrāpît 1: a. kuo vēl mājā. jauni suņi vilkā, kuo tik aiztrāpdami.

Avots: EH I, 59


aiztraukt

àiztraukt,

1) verscheuchen
Fest., Golg., Nitau, Salis, Sessw.: caur tuo (saukšanu) tik zagļi būtu aiztraukti Pet. Av. I, 54. a. zvirbuļus nuo kaņepēm;

2) fortreissen:
vējš aiztrauca lapas;

3) (Obst) herunterschlagend hin-, wegschleudern:
tālu a. ābuolus. Refl. -tiês,

1) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš kam garām;

2) sich aufregen
(mit ) Ahs.: bē̦rns bija aiztraucies un klusu un bailīgi nuoskaitīja savu pantiņu.

Avots: EH I, 58, 59


aiztreipt

àiztreĩpt, zuschmieren, verschmieren Rutzau: a. kam acis. a. ar māliem mūra plaisu.

Avots: EH I, 59


aiztrenkāt

àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aiztrust

àiztrust, trocken zu faulen beginnen Stenden, Wandsen: riteņu spieķi aiztrusuši.

Avots: EH I, 59


aiztuļķēt

àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aizvajāt

àizvajât, verfolgend hin-, wegtreiben: a. vilkus pruojām ar suņiem.

Avots: EH I, 61


aizvazāt

àizvazât, tr., fortschleppen: suns pluosīdamies aizvazājis pastalu žuogmalā.

Avots: ME I, 59


aizvažāt

àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul˜ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61


aizvemt

àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62


aizvērt

àizvẽrt, ‡ Subst. àizvẽ̦rums, einmaliges, vollendetes Zumachen (Schliessen): staļļa durvis vakarēju aizvē̦rumu BW. 3137 var.

Avots: EH I, 63


aizvest

àizvest, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ace.) hin-, wegführen:
zaglis neļāvās aizvesties uz tiesu Dunika, Kal.;

2) = ‡ àizvadâtiês Kal.: kas . . . uz citām zemes daļām aizve̦dušies Pet. Av. I, 48.

Avots: EH I, 62


aizvest

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59


aizvienējs

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: su tīrumā pamātes (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizviļināt

àizviļinât, tr., hin-, weglocken: mēģina daždažādiem apsuolījumiem viņu aizviļināt JK. V, 142.

Avots: ME I, 60


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizvilt

àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63


aizzilināt

àizzilinât putru = aizdarīt, wohl nur ein wenig Milch zu der gekochten Grütze zugiessen, sodass diese eine bläuliche Farbe annimmt Lit. tr., bezeichnen, begrenzen bis zu einer gewissen Stelle: pietē̦sumu jeb kaķējumu Konv. 2 1588.

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 61


akats

akats, -s Zvirgzdine, eine einschiessende, unpassierbare Stelle im Motast, wo nur Moos und Sumpfgras, aber keine Bäume und Sträucher wachsen Warkl.: dvēseles krīt uz mūžīgu dusu nāves akatīs Akurater Jaun. Ziņas v. 31. März 1925. ap akatīm un siekstām Austriņš M. z. 33.

Avots: EH I, 65


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


aklis

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmeņpluka

akmeņpluka, ‡

2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.

Avots: EH I, 66


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


āķot

ãķuôt, Haken machen (vom Hasen) U. Refl. -tiês, sich durchschwinden. Subst. bēdīga āķuošanās trauriges Beginnen Vēr. I, 694.

Avots: ME I, 237


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


akts

akts, -s, gew. Pl. aktis, Acten, Actenstücke: tur atne̦suši tādu blāķi tiesas akšu viņa istabā A. XII, 345.

Avots: ME I, 65


ala

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 3].

Avots: ME I, 66


alass

alass Kaltenbr.,

1) von lautem Sprechen, Schreien, Bellen, Gackern usw. herrührender Lärm :
vistas kladzinuot (suņi rejuot) taisa alasu;

2) "?": kuo tu bļaun kâ alass! Nebst oder durch li. ãlasas "Lärm"
aus poln. hałas "Lärm" resp. wr. голос.

Avots: EH I, 67


ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238


aldarīgs

aldarîgs, = al˜derîgs (?): sudmalim bij meitiņa, gan ļuoti aldarīga Janš. Pag. pausm. 18.

Avots: EH I, 67


aldzināt

àldzinât, besolden: visu aldzināts Apsk. I, 328; gew. alguot.

Avots: ME I, 66


ālēties

ãlêtiês, -ẽjuôs,

1) sich unruhig gebärden, lärmen, tollen, toben:
ve̦lns ālējās visu nakti JK. III, 74 [vgl. āle und āļa];

2) sich abmühen
Lind., Selburg. [zu ālêt 2?]

Avots: ME I, 238


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


ali

ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).

Avots: ME I, 67


aliņš

aliņš, Dem. von alus,

1) das Bierchen;

2) der Hopfen:
es aliņu malt iedama, bitīt nesu ruociņā RKr. V, 1221.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen der Artikel) aliņš

Avots: ME I, 67


alka

alka, der Hunger: ar ūdens lāsīti ir mierā tava alka MWM. VI, 333, MWM. VIII, 943. Sudrabu Edž.

Avots: ME I, 67


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Sakāmv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alksnene

alksnene, alksnĩte, alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. 2 1689.

Avots: ME I, 68


alksnis

àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 68


allis

aļļis, ein Pfahl im Sumpfe. N. - Bartau.

Avots: ME I, 69


alots

aluots, Lettgallen, Mar., Nerft n. U. Subbat n. BD. 20, = avuots. [Wohl verwandt mit aluogs und alksna 2 oder aluksna].

Avots: ME I, 69


alūksnējs

alūksnējs (mit ostle, ũ aus uo ?) Nerft, morastig, sumpfig: alūksnēja vieta.

Avots: EH I, 68


alumis

alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68


āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka nekā nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238


āmarot

ãmaruôt Dunika, =ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amilka

amil˜ka Sermus, comm., wer viel und schnell isst, ein gefrässiger Mensch: ak tu amilka, visu aprijis! Sermus. trakais amilka, izrijis viens pats visu strēbienu! Saikava.

Avots: EH I, 69


amis

amis, Demin. -ĩtìs (von am!), das Hündchen: sunīti, amīti, tec tu LP. IV, 170. [Eher wohl aus franz. ami "Freund", als Hundename gebraucht].

Avots: ME I, 70


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


ampelēties

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70


āmrija

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij kā āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239


āmrijīgs

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien kā āmrija Serb.

Avots: ME I, 239


āmriks

ãmriks Misshof,

1) Subst., = ãmrija: Jānis ir liels ā.;

2) Adj., gierig, gefrässig:
Jānis ir ļuoti ā.

Avots: EH I, 193


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber māte heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71



ankravas

ankravas (mit ñ AP.): Grüfte (Vertiefungen) auf Wegen, Äckern und namentlich in sumpfigen Wiesen N -Peb.

Avots: EH I, 70


ankšu

ankšu (gen. pl., "nötige Dinge") Für˙l: nāku pēc ankšu, ich komme, was zu suchen, zu fordern. Zu li. ankščia "Darlehen" (bei Daukša Post. 284)?

Avots: EH I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apadas

apadas,

1) die Beendigung einer Strickarbeit
Saikava: vai būs šuovakar apadas?

2) : "apadījuma daļas" Bers. n. M. Arons: a. vien palikušas; visa zeķe nuoplīsusi; "Umstrickungen"
Wessen.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da kājām.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšpēle

apakšpẽle, ein Unterpfühl; figürlich kunga a. BW. 35086, eine Konkubine: mani . . . nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69 (ähnlich Līgava 1, 100).

Avots: EH I, 71



apalot

III apaluôt, aushöhien Fest.: kurmji apaluojuši visus pamatus dzīvuoklim.

Avots: EH I, 71


apals

apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;

4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .

Avots: EH I, 71


apalvot

apalˆvuôt, ringsum verzinnen.

Avots: ME I, 74


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. kādu drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙apkārt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apars

apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,

1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;

2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;

3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];

4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;

5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].

Avots: ME I, 75


apaudzēt

apaûdzêt, apaûdzinât, tr., bewachsen lassen: pļavu krūmiem. viņš apaudzējis bārdu Jaunsudr.

Avots: ME I, 75


apauglināt

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. 1

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 2

Avots: ME I, 75


apaugt

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75


apbadīt

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76


apbakstīt

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei;

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73


apbalēt

apbalêt, ringsum (ein wenig) bleichen (intr.) Siuxt u. a.: mati saulē apbalējuši.

Avots: EH I, 73


apbalināt

apbalinât, ein wenig oder ringsum weissen (tr.), bleichen (tr.) Wid.: drusku a. sienas Zvirgzdine. Refl. -tiês Spr., ein wenig oder ringsum bleichen (intr., so namentlich von der Wäsche).

Avots: EH I, 73


apbalsināt

apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.

Avots: EH I, 73


apbalzīt

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. mājnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76


apbarot

apbaŗuôt, tr.,

1) etwas mästen;

2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;

3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.

Avots: ME I, 76


apbāzīt

apbâzît, ‡

3) ringsum (stopfend) bewickeln (einhüllen):
a. traukus kamanās ar sienu.

Avots: EH I, 73


apbāzīt

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie kājām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76


apbāzt

apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73


apbēdināt

apbèdinât, auch apbè̦dât nach L., tr., betrüben, in Trauer versetzen: visu mūžu tu mani allaž apbēdināji LP. VII, 87; apbē̦dāta sirds, bekümmertes Herz GL. Refl. apbè̦dâtiês, in Angst, Sorge sein (L.).

Avots: ME I, 77


apbedīt

apbedît, tr., beerdigen, begraben: cilvē̦ks staigājuot pa zemes virsu tik ilgi, līdz viņa miesas tiekuot apbedītas.

Avots: ME I, 76


apbeigties

apbèigtiês, zugrunde gehen (von vielen Subjekten) Saikava: pīlē̦ni apbeidzēs: bij dabūjuši mušmires saknābāties; ausgehen, zu fehlen (mangeln) anfangen Dunika, Mahlup: mums milti apbeigušies.

Avots: EH I, 73


apbērot

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê 2 ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73


apberzēt

apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 73


apbezdēties

apbezdêtiês, heimlichen Magenwind streichen lassen: suns apbezdējies.

Avots: ME I, 76


apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: kāpuostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77


apbikstīt

apbikstît Trik. u. a., ringsum schüren (perfektiv): a. uogles.

Avots: EH I, 73


apbirt

apbir̃t,

1) : hinter "abfallen" hinzuzufügen: (von einer ganzen Anzahl von Subjekten).

Avots: EH I, 74


apbirzēt

apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74


apbirzt

apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74


apbīties

apbîtiês, plötzlich in Furcht geraten (von mehreren Subjekten): paspīdēja vēl divas asaras, bet apbijās, atplaka Duom. I, 5.

Avots: ME I, 77


apbizenēt

apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram apkārt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74


apblandīt

apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


apbliezt

apbliêzt,

1) um etwas herumlaufen Bauske, Erlaa;

2) schwerfällig um etwas herumgehen:
a. ap purvu;

3) a. visu pagastu Golg., Neuigkeiten durch das ganze Gebiet austragen.

Avots: EH I, 74


apbolīt

apbuolît, begaffen Golg.: a. visus viesus.

Avots: EH I, 75


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74


apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77


apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77


apbrāzāties

apbràzâtiês 2 Warkl., sich ringsum zerkratzen (schrammen).

Avots: EH I, 74


apbrucēt

apbrucêt,

1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;

2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.

Avots: EH I, 74


apbučot

apbučuôt, tr., beküssen: visu pasauli viņš apbučuojis Duomas II, 1029.

Avots: ME I, 78


apbungāt

apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75


apburnīt

apbur̂nît, ringsum ein wenig zerknittern: apburnītas drēbes. Refl. -tiês, sich das Kleid (den Anzug) ringsum ein wenig zerknittern: kur tu tāds apburnījies iesi?

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78


apburzīt

apburzît,

1) stellenweise ein wenig zerknittern (zerknüllen); "apvalkât" Siuxt (mit ur̂ 2 ): apburzītas drēbes (Schnehpeln, Trik.), grāmatas (Stenden);

2) ringsum (an der Oberfläche) zerkrümeln ("окрошить")
Spr.: a. maizi.

Avots: EH I, 75


apčabināt

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu;

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76



apčamdīt

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcepināt

apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apciemot

apcìemuôt, ‡ Refl. -tiês BielU. "wo zum Besuch weilen".

Avots: EH I, 76


apciemot

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atkārtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80


apcienāt

apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80



apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. apkārt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcirknis

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79


apcirkšņi

apcirkšņi, Eigensinn, Laune, Nücken: su kaimiņam ir tāda untumīga sieva, bieži viņai uznāk tādi apcirkšņi JK.

Avots: ME I, 79


apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79


apcirst

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês,

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties;

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apcirtums

apcìrtums, das Behauene, Niedergehauene; akas apcirtums, Brunneneinfassung Jaudz.

Avots: ME I, 80


apcūkāt

apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76


apcūkot

apcũkuôt, beschimpfen; beschmutzen Ahs.: a. citus cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich besudeln.

Avots: EH I, 76


apčupinēt

apčupinêt,

1) umhertastend auffinden
Gr.-Buschh.;

2) umhüllen
Gr.-Buschh.;

3) betasten
Gr.-Buschh.;

4) "= apkuopt (scherzweise)" Sussei.

Avots: EH I, 76


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apdaidzīt

apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.

Avots: EH I, 76


apdairēties

apdàirêtiês 2 Kaltenbr., (nach etwas suchend) umhersehen, Umschau halten: jis apdairējās, bet neatrada.

Avots: EH I, 76


apdakstīt

apdakstît, ringsum einstecken Selsau: a. klūdziņas ap puķu dārzu.

Avots: EH I, 76


apdalīt

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80


apdarene

apdarene,

1) eine Wiese, um die ein Zaun gemacht
(apdarīts) ist Edwahlenn. Etn. III, 129;

2) die Einfassung einer Brille
Dr.; luogu apdarene, Fensterbekleidung Dr.

Avots: ME I, 80


apdarīt

apdarît,

3) : visi darbi apdarīti Pas. IX, 464. Refl. -tiês,

4) mit der eigenen Strickarbeit fertig werden
Siuxt: pa vakariem vien visu sev apdarījuos: gan cimdus, gan zeķes.

Avots: EH I, 77


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80



apdārzis

II apdārzis (part. prt. act.), ringsum einen apdā`rzs 2 bekommen habend: mēness dzeltenīgi apdārzis Austriņš Nopūtas vējā 115.

Avots: EH I, 77


apdastīt

apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.

Avots: EH I, 77


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdedzināt

apdedzinât (li. apdẽginti), tr.,

1) etwas ringsumher anbrennen:
apdedzināta milna Etn. I, 102;

2) brennend vernichten (im grossen Umkreise), niederbrennen:
visus krūmus.

Avots: ME I, 81


apdegt

apdegt, intr.,

1) ringsumher anbrennen, Brandwunden bekommen;
es parušināju apde̦gušās pagales Aps. IV, 6;

2) versengt werden:
apde̦guse zāle LP. VII, 339;

3) einbrennen, von der Sonne gebräunt werden:
viņš ieskatās savas sievas saulē apde̦gušā ģīmī Blaum.;

4) abbrennen, durch Feuer beraubt werden, verarmen:
nav vairs ne skalgana, tā apde̦guši LP. VI, 148, es ist kein Pergel mehr vorhanden, so abgebrannt sind wir, d. h. so ist unser Pergelvorrat verbraucht. tas apdedzis, der ist abgebrannt, verarmt durch Feuer A. XV, 2, 5.

Avots: ME I, 81


apdeķēt

apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat kāju galiņam BW. 29725.

Avots: EH I, 77


apdēnēt

apdēnêt Spr., ringsum faul werden, verwittern, verwesen ("обгнить").

Avots: EH I, 77


apderināt

apderinât, ‡

2) = apdarinât, ringsum abhauen, bekappen: a. kuokiem zarus Warkl. apderināja divas priedītes RKr. XIX, 138 (aus Palzmar).

Avots: EH I, 77


apdēstīt

apdēstît (li. apdė´styti "belegen"),

2) um etwas herumpflanzen:
ap pieminekli . . . apdēstīti kuoki Brīvā Zeme 1931, No 175. ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beenden: vai nebūsit jau apdēstījušies? Subst. apdēstījums, die Anpflanzung (Gartenanlage): esplanādes apdēstījumi Jaun. Ziņas 1928, No 15.

Avots: EH I, 77


apdiedelēt

apdìedelêt, bettelnd durchstréifen: a. visu apkaimi.

Avots: EH I, 77


apdiegt

apdiêgt, tr., ringsum antrakeln: panākstu meitas apdiedza precenieku jaunekļiem krustiski pār ple̦ciem dvieļus un cimdus piediedza pie ce̦purēm Jk. II, 45.

Avots: ME I, 81


apdimīt

apdimît Selsau, mühsam (etwas Schweres) um etwas herumtragen: a. maisu ap riju.

Avots: EH I, 77


apdīŗāt

apdìŗât,

1) ringsum abschinden (abhäuten, abrinden):
a. kāju, ādu, mizu;

2) (eine Reihe von Objekten) abschinden:
a. visus teļus;

3) hetrügen.

Avots: EH I, 77


apdirst

apdìrst, tr., besudeln, bescheissen: durvis. Refl. -tiês,

1) sich besudeln;

2) fig. überdrüssig werden:
tik jau bija: apdirsās Wid.

Avots: ME I, 81


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdot

apduot, tr.,

1) herumreichen, austeilen:
brūtes tē̦vs apdeva visiem smalku šņabi BW. III, 1, 44;

2) ringsum geben, überall erlassen:
apduot ziņu Zb. XVIII, 332. Duksītis visiem apduošuot ziņu JK.;

3) zum Umlegen, Ankleiden geben:
es apdevu baltu kre̦klu savam siena pļāvējam BW. 28619, 3.

Kļūdu labojums:
visiem = viesiem

Avots: ME I, 83


apdragāt

apdragât Spr., ringsum bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78


apdrakāt

apdrakât Spr., ringsum zerbröckeln (tr., "окромсать"), bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78


apdrakšt

apdrakšt, ringsum nass und weich werden Raipol.

Avots: EH I, 78


apdrauzāt

II apdrauzât, ringsum abschürfen (abreiben) Warkl.: luopi apdrauzājuši ābeles. Refl. -tiês,

1) sich ringsum abschürfen
Warkl.: kur viņš apdrauzājies kâ luopiņš?

2) mit Schinn bestreut werden
Schwanb.: kur viņš tâ apdrauzājies?

Avots: EH I, 78


apdrāztelēt

apdrãztelêt, ringsum ein wenig beschnitzeln: a. kuoku.

Avots: EH I, 78


apdrāztīt

apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à 2 ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78


apdreijāt

apdreĩjât, ringsum bedrechseln.

Avots: EH I, 78


apdrucēt

apducêt Spr., ringsum (vom Donner u. ä.) erschallen ("огремѣть").

Avots: EH I, 78


apdrunēt

apdrunêt ringsum verwittern (" обгнить") Fest., KatrE., Kl., Laud., Prl., Saikava, Spr.

Avots: EH I, 78


apdrupēt

apdrupêt,

1) ringsum anfaulen
Oknist: apdrupējis zuobs; 2 = apdrupt, ringsum abbröckeln (intr.).

Avots: EH I, 78




apducināt

apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78


apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdult

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78


apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82


apdunēt

II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78


apdūrēt

apdūrêt Warkl., ringsum lose benähen (besäumen): a. drēbei malu.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei;

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79


apdurstīt

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82


apdurt

apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79


apdusmot

apdusmuôt, erzürrten (tr.): neapdusmuojiet jūsus bē̦rnus! LLD. II, 24.

Avots: EH I, 79


apdusmoties

apdusmuôtiês, intr., erzürnen: kungs jūsu dēļ bij pret (besser: par) man apdusmuojies V Mos. 3, 26.

Avots: ME I, 82


apduzt

apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79


apdzaldīt

apdzaldît Warkl., ringsum (mit Nesseln) zerstechen (versengen): a. ruokas ar nātrēm.

Avots: EH I, 79


apdzelt

apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla kājas.

Avots: EH I, 79


apdzievāt

apdziêvât 2 ,

1) bearbeiten
Dunika, Kal.: a. laukus;

2) besudeln
Dunika, Kal.: bē̦rns apdzievājis suolu;

3) verletzen, beschädigen
Dunika, Kal.: gans apdzievājis (mizu apdrāzdams) visus jaunuos kuociņus. Refl. -tiês,

1) gewisse Arbeiten beenden
Dunika, Kal.: e̦smu nu apdzievājies (auch: apsadzievis, von einem Infinitiv *apdzieties, s. Le. Gr. § 610); varu atpūsties; sich besudeln Dunika, Kal.;

3) = apzagties; etwas Schlechtes begehen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 80


apdziras

apdziŗas [li. apgirios "чемерица"], apdziras, apdzires, apdzirenes N.-Schwanb., apdziŗu- oder apdziru- zāles (in Gr.-Autz dafür nach U. adziras), Bärlapp, Waldfarrenkraut L., Tannen- Bärlapp (Lycopodium selago) RKr. II, 73; XII, 10; Etn. I, 109; nach Birsmann Lycopodium annotinum; apdziŗu laksti (herba Lycopodii annotini); nach Konv. 1 apdz., Kohlen-Bärlapp (Lycopodium clavatum), ain wichtiges Heilmittel in der lettischen Volksmedizin. apdziŗas auguot priežu mežuos un e̦suot līdzīgas staipekļiem LP. VI, 149.

Avots: ME I, 84


apdziras

II apdziras AP., Bewern, N.-Peb., Sessw., Reste von Getränken, die gewöhnlich bei einer Nachfeier konsumiert werden.

Avots: EH I, 79


apdzirdēt

apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙apkārt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79


apdzirdināt

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84


apdzīt

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
su Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84


apdzīvot

apdzîvuôt, tr.,

1) bewohnen:
sauszemi, salas, visu namu; apdzīvuotãjs, der Bewohner: e̦ze̦ramalas apdzîvuotāji LP. VII, 1295;

2) eine Arbeit beenden:
visi rudzi apdzīvuoti, die Roggenernte ist beendet.

Avots: ME I, 84


apēdināt

apêdinât,

1) (den ganzen Vorrat) auf(fr)essen machen:
meitas apēdinājušas jau visu ē̦damuo Siuxt. a. sienu luopiem Stenden;

2) a. cilvē̦ku Wolmarshof, einem Menschen etwas Schädliches zu essen geben
(perfektiv): ar netaisnu maizi gan savu bē̦rnu neapēdināšu Kaudz. Izjurieši 163;

3) sättigen, beköstigen
Jürg.: nevar visu saimi a.

Avots: EH I, 80


apelst

apèlst Trik., = apskriet, umláufen: a. visu apgabalu.

Avots: EH I, 80


apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85


apērst

apḕrst, ringsum auftrennen Trik.: a. lakatam malas.

Avots: EH I, 80


apgabalis

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgalēt

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81


apgaņģis

apgaņ̃ģis AP., die Gegend, der Umkreis: su apgaņģī nav kaļķakmeņa.

Avots: EH I, 81


apganīt

apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81


apgānīt

apgànît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln, verunreinigen:
sievai abas acis izvē̦lušās, tādēļ ka svē̦tuo e̦ze̦ru apgānījusi LP. VII, 1306;

2) entweihen, entehren, schänden:
ja tu ar dzelzi pie tā strādāsi, tad tu tuo apgānīsi II Mos. 20, 25. neguods apgāna mūs visus LP. IV, 119. Refl. -tiês, sich beschmutzen, unrein werden IV Mos. 5, 2.

Avots: ME I, 87


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: su kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81


apgaudot

apgauduôt

1) heulend beklagen:
suns apgauduo miruoni Arrasch, Jürg.;

2) vējš apgauduojis kartupeļus, die dem Winde ausgesetzten Kartoffeln sind bitter geworden
Arrasch, Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: EH I, 81


apgaut

apgaut (li. apgáuti, übervorteilen; cf. apgũt), tr., bewältigen: viņš viens pats grib visu darbu apgaut Gold. tik daudz, ka nevar apgaut, so viel, dass man nicht beschicken oder empfangen kann Neik. nach U.; A. X, 1, 308. viņš mani apgava, er betrog mich Grünh.

Avots: ME I, 86


apgāzīt

apgâzît, (wiederholt) umstürzen, über den Haufen werfen: rudzu statiņus priekš vešanas vajaga apgāzīt, lai apsus apakšas KatrE.

Avots: EH I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģērbt

apģḕrbt, Subst. apģèrbẽjs, fem. -ja, wer bekleidet: valsts apgērbēja Pas. IX, 237.

Avots: EH I, 86


apģībt

apģìbt, intr., in Ohnmacht fallen (gew. von vielen Subjekten ausgesagt): visi viņi apģība Sessw.

Avots: ME I, 90


apglernīt

apglernīt,

1) auf(fr)essen:
tas jau vieas pats visu apglemzīs Erlaa, Kegeln, Lemburg;

2) verleumden, anschwärzen
(fig.) Bauske, Nitau: a. citus.

Avots: EH I, 82


apglitēt

apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82


apgļitêt

apgļitêt, ringsum schleimig, glatt werden: gaļa ilgi stāvuot apgļitējusi Stenden.

Avots: EH I, 82


apglītināt

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. māju sestdienā.

Avots: EH I, 82


apglotēt

apgluotêt (unter apgluodubt): auch (mit ) Bers., Golg., Laud., Nitau, Sessw., ringsum schleimig werden: spainis apgluotejis.

Avots: EH I, 82


apgludināt

apgludinât, ringsum glätten, glatt machen (perfektiv): a. malas.

Avots: EH I, 82


apglumināt

apgluminât,

1) =apgludinât: a. malzes klaipus priekš cepšanas Bauske;

2) ringsum mit Speichel benetzen, begeifern:
a. maizi, bet neapēst Jürg.

Avots: EH I, 82


apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87


apglūnēt

apglũnêt, ringsum (aus dem Hinterhalt) beselīen, belauern: a. kuo nuo visām pusem Bauske.

Avots: EH I, 82


apgnauzt

apgnauzt "(mit den Lippen) ringsum beknabbern" a. ar lapām maizi Bauske.

Avots: EH I, 83


apgodīt

apgùodît oder apgùodât, tr., ehren, pflegen, ringsumher Ordnung schaffen, reinigen, fegen: tuos gribu cienīt, apguodīt GL. eita, apguodiet kaudzi.

Avots: ME I, 89


apgozēt

apguôzêt,

1) ringsum in der Sonne erwärmen:
a. saulē sānus AP.;

2) (auf Kohlen) ringsum berösten, bebraten
Palejas J. VII. Refl. -tiês. sich ein wenig ringsum in der Sonne erwärmen: drusku apguozējies AP.

Avots: EH I, 86


apgrābāt

apgrãbât [nach L. dafür auch apgārbāt], apgrābstît,

1) mit der Hand umhergreifen, haschen, betasten, begrabbeln:
zirgu siles Līb. Lābans apgrābstīja visu telti I Mos. 31, 34;

2) mit der Harke beharken, nur oberflächlich harken:
bē̦rns te tik tā apgrābājis.

Avots: ME I, 87, 88


apgrabēt

apgrabêt ringsum abgenutzt, abgeschliffen werden: apgrabējis skapis Jürg.

Avots: EH I, 83


apgrabināt

apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83


apgrābstīt

apgrābstît (unter apgrãbât),

3) etwas oberflächlich verrichten:
labi viņa ne˙ka nepadara, visu tikai apgrābsta Siuxt.

Avots: EH I, 83


apgrābt

apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83


apgraizīt

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87


apgramstīt

apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83


apgramžāt

apgram̃žât Stenden, ringsum mit Kralzern versehen, zerkratzen: bērni gumijas bumbu jau apgramžājuši.

Avots: EH I, 83


apgramžļāt

apgram̃žļât Dunika, ringsum anbeissen, benagen: a. kauļu.

Avots: EH I, 83


apgrandīt

apgrandît,

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) abschütteln:
vējš apgrandījis ābuolus Golg.;

2) ringsum schaben, kratzen
(perfektiv), zerkralzen: a. piede̦gušu grāpi Dunika;

3) niedermetzeln (von einem Massenmord)
Golg.: viens zaldāts apgrandījis daudz turku.

Avots: EH I, 83


apgraudēt

I apgraudêt, ringsum rösten (perfektiv): a. zirņus. kaņepes. miežus AP.

Avots: EH I, 83


apgrauļāties

apgràuļâtiês 2 Nautrēni, ringsum mit Kuhmist (graule) beklebt werden: guovs apgrauļājusies.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

I apgràulêt 2 Golg., KatrE., Selsau, auf(fr)essen, verschlingen: a. visu ēdienu.

Avots: EH I, 83


apgraulēt

II apgraulêt, mit Kuhmist beschmutzen Bers.: luopi apgraulējuši visu laidara priekšu. Refl. -ties, sich mit seinen Exkrementen besudeln Bers.

Avots: EH I, 83


apgrauzdēt

apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83


apgraužļāt

apgraũžļât Dunika. Kal., =apgraûzît: a. ābeles. suns kaulu apgraužļājis un atstājis.

Avots: EH I, 83


apgrauzt

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87


apgrebt

apgrebt, tr., ringsum abkratzen, abschaben, beschaben Grünh. rupji apgre̦btais kuoka e̦lks Antr. III, 56; Grünh.; apgreb karuoti ar grebli! Auermünde u. a.

Avots: ME I, 88


apgremot

apgre̦muôt, bekauen: a. kumuosu (bet nenuoēst) Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84


apgremzdēt

apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, kāli;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84


apgremzt

apgremzt, (ringsum) benagen Bauske, Lems., Nitau, Schwanb.: zirgs apgremzis sili. Refl. -tiês, zornig werden (perfektiv): ve̦ctē̦vs apgremzies Bauske.

Avots: EH I, 84


apgreznot

apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgropēt

apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi apkārt.

Avots: EH I, 84


apgrozība

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89


apgrozīt

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: su kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89


apgrūdīt

apgrûdît

1) (Eisen, ins Wasser senkeud) ringsum härten:
a. dzelzi ūdenī Warkl.;

2) (wiederholt) teilweise, oberflächlich stossen, stampfen
(perfektiv): a. miežus piestā Bauske, Warkl.

Avots: EH I, 84


apgrust

* apgrust, intr., anschwelen, ansengen: apgruzduši zari Sudr. E. gaļa bij apgruzdusi Purap.

Avots: ME I, 88


apgrūstīt

apgrūstît,

1) (wiederholt) umstossen, umstürzen
(tr.): skraiduot bē̦rns apgrūstījis pudeles Trik. u. a.;

2) = ‡ apgrûdît 2: a. miežiem akuotus;

3) (ringsum) leicht ab-, bestossen:
jaunās kurpes pa akmeņiem ejuot jau apgrūstītas Stenden.

Avots: EH I, 84


apgrūtināt

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89


apgružot

apgružuôt, (ringsum) mit Schutt bestreuen: a. sē̦tu, uogulājus.

Avots: EH I, 84


apgubot

apgubuôt, (gubas) ringsum beharken: visas gubas jau apgubuotas Fest.

Avots: EH I, 85


apģuģināt

apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgulšņāt

apgulšņât, liegend plattdrücken (niederdrücken): luopi apgulšņājuši druvu Nitau. apgulšņāt visus sē̦tmaļus Bauske, an allen Zäunen (hin und wieder, aus Langerweile) liegen.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgumzāt

apgumzât,

1) (ringsum) ein wenig verknillen:
apgumzāts lakats Bauske, Lems., Memelshof, Nitau;

2) auf(fr)essen, verschlingen
(mit um̃) Lemburg, (mit ùm 2 ) Fest., KatrE.: liels ēdējs visu apgumzājis.

Avots: EH I, 85, 86


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apieskāt

apieskât (li. apieškóti "absuchen"), Läuse absuchen: a. kam galvu, in jemands Kopfhaar die Läuse absuchen.

Avots: EH I, 87


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
su guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apirdināt

apir̃dinât,

1) ringsum auftrennen
(tr.): a. lakatam malas Trik.;

2) rings um etwas auflockern:
a. zemi ap ābeli. a. ābeles, die Erde um die Apfelbäume auflockern.

Avots: EH I, 86


apirt

II apirt (li. apìrti), sich ringsum (leicht) auftrennen Spr.: lakatam mala apirusi Trik.

Avots: EH I, 87


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91


apjausma

apjàusma, die Fassungsgabe, der geistige Horizont: plašāka apjausma Alm.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjautāt

apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc kārtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87


apjoms

apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.

Avots: EH I, 88


apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92


apkabināt

II apkabinât Scinibbenhof "(einen Baum vor dem Abhauen) ringsum behacken".

Avots: EH I, 88


apkacināt

apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88


apkaime

apkaĩme: su apkàimē 2 zagļu nav Warkl.; die in der Umgegend (Nachbarschaft) wohnhaften Leute (mit ài 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 88


apkaime

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92


apkaist

apkàist (li. apkaĩsti),

1) ringsum glühend (rot) werden:
dzelzs ātri apkaist AP.;

2) sich ringsum entzünden:
vâts apkaitusi Trik. acs apkaitusi (apkaisusi) Fest.

Avots: EH I, 88


apkaitēt

I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88


apkaitēt

II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88


apkaitināt

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkalne

apkalne, Demin. -ĩte, eine kleine Insel im Sumpfe Lub.

Avots: ME I, 92


apkalt

apkal˜t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.

Avots: ME I, 93


apkaltēt

apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89


apkaltināt

apkàltinât 2 Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ 2 ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkampstīt

apkampstît,

1) "umarmen"
Spr.; = apkampaļât Ahs. (mit am̃);

2) wiederholt greifend, haschend ringsum säubern, glätten
(perfektiv): a. ve̦zumu ("nuoraut tuo, kas karājas") Wandsen (mit am̃). Refl. -tiês, einander mit den Zähnen gleichsam beknuspern (bekneipen): zirgi apkampstās.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās mātei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkamsāt

apkàmsât 2 Mahlup, heisshungrig auf(fr)essen: tas jau visu apkamsājis.

Avots: EH I, 89


apkamsīt

apkamsît (li. apkamšýti "ringsum voll stopfen"), =apkâmsât 2 (mit âm ) C., Nitau, (mit àm 2 ) Golg.: a. maizi.

Avots: EH I, 89


apkapāt

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90



apkārnīt

I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91


apkarot

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93


apkarpīt

apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. kāpuostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90


apkarsēt

apkar̂sêt, ein wenig (ringsum) erwärmen, erhitzen: a. ūdeni Mahlup u. a. a. seju saulē Bauske.

Avots: EH I, 90


apkarst

apkar̂st, ein wenig (ringsum) heiss werden (perfektiv): ūdens jau apkarsis.

Avots: EH I, 90


apkārst

apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārtāt

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkārteņš

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkārtnes

apkārtne̦s, dial. (Loc. Pl.) Dond. für apkārt, umher, ringsum LP. VII, 900.

Avots: ME I, 94


apkasas

apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90


apkašāt

apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90


apkasīt

apkasît (unter apkast),

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi;

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90


apkast

apkast [li. apkàsti], tr.,

1) beharken
[auch apkasît = li. apkasýti]: sienu;

2) vergraben, verscharren:
suns apkaš maizi, der Hund vergräbt das Brod.

Avots: ME I, 93


apkāst

apkāst, seihend bespritzen, besudeln: kāšuot pienu viņa sev priekšautu apkāsusi.

Avots: EH I, 91


apkaustīt

apkaustît: auch Wallhof n. Manzel, Oknist, Sussei.

Avots: EH I, 90


apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93


apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. mājas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo kā vislabāk var nuoskārst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķērnāt

apķē̦rnât: man netīk savus nagus gar tevi a. (schlagend) Janš. Mežv. ļ. II, 460. t Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns apķẽ̦rnājies (hat sich mit seinen Exkrementen besudelt) Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96


apķērnāt

apķē̦rnât, beschmutzen, besudeln (visas malas).

Avots: ME I, 98


apķērnēt

apķẽrnêt, tr., beschmutzen, besudeln: mušas visu apķērnējušas.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t, ‡

3) a. darbus, eilig alle Arbeiten verrichten
Siuxt. ‡ Subst. apķê̦rums, das (einmalige, vollendete) Begreifen: ātrs a. šeitan var līdzēt Pump. R. I, 421.

Avots: EH I, 96


apķesties

apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96


apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96


apķēzīt

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
kājas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98


apķirmēt

apķirmêt, mit einer schimmligen Schicht sich beziehen, ringsum schimmeln: apķirmējis kreims Grünh.

Avots: ME I, 98


apkladzināt

apkladzinât,

1) = ‡ apklabinât 2 Golg.;

2) Neuigkeiten erzählend, klatschend durchstreifen:
viņa jau būs visu pagastu apkladzinājusi Trik.

Avots: EH I, 91



apklapēt

apklapêt, (rfngsum) beklopfen: saimniece katru kukuli ar ruoku labi apklapēja un tad šāva krāsnī Dunika. lai dabūtu sviestu ārā nuo spannīša, tuo vajag nuo visām pusēm apklapēt Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 91



apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91



apklempt

apklèmpt 2 Adl., Laud., Saikava, langsam, schweren Schrities durch tiefen Schnee watend ringsum durchwändern: mednieks apklempis visu mežu.

Avots: EH I, 92


apklemsēt

apklèmsêt 2 KatrE., gierig auftressen, verschlingen: cūka viena pati apklemsējusi visu ēdienu KatrE., Ruj.

Avots: EH I, 92



apklenkāt

apkle̦nkât, ungelenk (von Haus zu Haus gehend) durchstréifen: a. visu pagastu Schnehpeln. Vgl. apklencêt.

Avots: EH I, 92


apkležāt

apkležāt Stenden "nachlässig, unachtsam um etwas herumgehen": ve̦cais savās tupelēs lē̦nām apkležāja visus dārzus.

Avots: EH I, 92


apklūgāt

II apklùgât 2 Golg. "nachlässig, Gerüchte verbreitend ringsum durchstreifen": a. visu pagastu.

Avots: EH I, 92


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apknabināt

apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92


apknaibīt

apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92


apknakstīt

apknakstît, mit unzüchtigen Griffen ringsum anfassen: a. meitas Golg.

Avots: EH I, 92


apkņērpāt

apkņẽ̦rpât Frauenb., benagen, ringsum abbröckeln (tr.): bē̦rns visu maizes klaipu apkņē̦rpājis.

Avots: EH I, 93


apknidis

apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92


apkniebt

apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam apkārt Golg.

Avots: EH I, 93


apkniedēt

apkniẽdêt ringsum vernieten: a. mucu.

Avots: EH I, 93


apknietēt

apkniẽtêt Wandsen, aufessen, ver schlingen: a. visu maizi.

Avots: EH I, 93


apknist

II apknist, ringsum (vom Schweiss) zu jucken anfangen: es e̦smu pēc svī šanas rijā tāds apknitis Stenden. tam, kas ilgi svīdis, miesa apknitusi Golg.

Avots: EH I, 93


apknubināt

apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93


apkņudēt

apkņudêt, ringsum (vom Schmutz) zu jucken anfangen: ilgi nee̦sam pirtī bijuši; āda pa˙visam apkņudējusi Siuxt.

Avots: EH I, 93


apkodīt

apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit 2 ) Lems., (mit ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.

Avots: EH I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


apkošļāt

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98


apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97


apkraistīt

apkraistît, (eine Anzahl von Objekten wiederholt) abrahmen: a. visus spainīšus Lemburg u. a.

Avots: EH I, 93


apkramstīt

apkramstît,

1) ringsum mit den Zähnen aufgreifen, aufhaschen
(mit am̃ ) C.: a. nuobirušuo sienu;

2) beknabbern, benagen
Bauske, Schwanb.

Avots: EH I, 93


apkramt

apkram̂t 2 Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93


apkramtīt

apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93


apkrapēt

apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94


apkratīt

apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93


apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96


apkraut

apkŗaũt: malku a. apkārt, ringsum Holz aufstapeln.

Avots: EH I, 94


apkreikt

apkreĩkt Rutzau, bestreuen, ringsum etw. ausstreuen; a. salmus ap guovi. Aus li. apkreĩkti.

Avots: EH I, 94


apkrēst

apkrēst [li. apkrė˜sti], auch apkrest, tr., besudeln, beschmutzen, bescheissen.

Avots: ME I, 95


apkriet

apkrìet, (eine Anzahl von Objekten) abrahmen: a. visus puôdus Bauske.

Avots: EH I, 94


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkrupēt

apkŗupêt, ringsum grindig, räudig, schorfig werden: apkŗupējis rācinis, de̦guns Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 94


apkrupt

apkŗupt (unter apkrupt): kâ pirts de̦rē̦tu! e̦su nuo me̦lnumiem galīgi apkŗupis (die Haut ist sehr schmutzig) Frauenb.

Avots: EH I, 94


apkūdīt

apkūdît, (eine grössere Anzahl von Objekten) aufhetzen: a. visu pagastu Mesoten.

Avots: EH I, 95


apkūpēt

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97


apkurst

apkurst [in Jahteln: apkuõrst], intr., müde werden, aufhören: suns jau apkurtis riet AP., Lub., Aps., [Angern]. [es pavisam apkursis "ermüdet" in Senten].

Avots: ME I, 96


apkurtēt

apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95


apkūsāt

apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.

Avots: EH I, 95


apkust

apkust,

1) von allen Seiten auftauen, schmelzen;

2) ganz matt, müde werden, ermüden:
apkusuši kumeliņi BW. 14149.

Avots: ME I, 96, 97



apkvēpt

apkvêpt, auch apkvêpêt, ringsum räucherig werden, sich mit Russ überziehen: dūmiem apkvē̦pušas sienas; apkvē̦pusi bilde Kaudz. M. 21.

Avots: ME I, 98


aplabināt

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96


aplabināt

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98


aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplādēties

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙kāda aizbildināšana, ne˙kāda nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aplaitīt

aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97


aplakt

aplakt (li. aplàkti "leckend befressen"), (eine flüssige Speise) leckend auffressen: a. visu pienu Salis.

Avots: EH I, 97


aplaktot

aplaktuôt, ringsum mit Lalten beschlagen Frauenb : kad spāres uzce̦ltas, tad jāaplaktuo jumts Siuxt.

Avots: EH I, 97


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplams

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99


aplancīt

aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97


aplāsināt

aplāsinât, beträufeln, bespritzen: a. duobi (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Salis. krāsuotājs aplasina siênu (so, dass ein Pünktchenmuster entslel).

Avots: EH I, 98


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100


aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97


aplauzīt

aplaûzît, ‡ Refl. -tiês, wiederholt (ringsum od. leichthin) abbrechen (intr.): ābelīlem zari ve̦duot aplauzījušies Lems.

Avots: EH I, 97


aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši kājas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100


aplēzēt

aplẽzêt Frauenb. "auffinden, einkreisen": puišeļi mūsu zirņus jau aplēzējuši; šķiņ nuost Frauenb. a. mežā vilku ebenda.

Avots: EH I, 98


apliecināt

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99


apliekšēt

apliekšêt, beschmutzt werden, sich besudeln: guovis ar sīvuo apliekšējušas A. XVI, 380. Grünh. [in Serben mit iê]. Refl. -tiês: pasaule jau apliekšas man "wird widerwärtig" Dietz.]

Avots: ME I, 102


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103



aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) su kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


aplinot

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98


aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101


aplīt

aplît

1): šī ar aplīst ar ze̦ltu Pas. IX, 464; ‡

2) ringsum überstrtimen:
zemi apiija .. . purpura blāzma Ezeriņš Leijerk. II, 182.

Avots: EH I, 99


aplobīt

apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100


aplobt

apluôbt, tr.,

1) ringsherum ablösen, abrinden:
kaimiņa puika apluobis mūsu alkšņus;

2) umgehen, durchwandern:
ziņnesim jāapluobj viss pagasts J. Kaln.

Avots: ME I, 103


aploči

aplùoči: = iẽlùoks 1: ne tai mirka ze̦lta kurpes, ne sudraba apluocīši (Var.: ieluociņi, ieloki vilnainei) BW. 33930 var.

Avots: EH I, 100


aplodēt

apluõdêt, ringsum zusammenlöten: a. spainim dibe̦nu.

Avots: EH I, 100


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


apložņāt

apluõžņât, auch apluõdât, tr., freqn., um etw. kriechen, heimsuchen: aukstā vē̦sma apluožņāja pavasara bē̦rnus R. Sk. II, 119.

Avots: ME I, 103


aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103


aplūkot

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99


aplūkot

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103


aplupināt

aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99


aplupt

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103


aplutis

aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99


aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103


aplūzāt

I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99


aplūzāt

II aplūzât, umhergehend (dngsum) durchstreffen: a. visu apkārtni Warkl.

Avots: EH I, 99


aplūzt

aplûzt [li. aplúžti], intr., ringsum abbrechen: tas dzīvuo aplūzis, der lebt ohne Berücksichtigung der nötigen Ordnung Lasd.

Avots: ME I, 103


apmādīt

apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101


apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104


apmaksāt

apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.

Avots: EH I, 100


apmālis

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105


apmalt

apmal˜t, ‡

3) su sudmālas apmaļ visas apkārtējās mājas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100


apmalt

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104


apmāņa

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105


apmangot

apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas mājas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


apmašot

apmašuôt,

1) a. (visus) malējus Sessw., Trik., Wolmarshof u. a., von (allen) Mahlgästen die Metze abnehmen;

2) a. (visus) ve̦zunsus Stenden, heimlich aus allen Fuhren etwas für sich entnehmen.

Avots: EH I, 100


apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104


apmazgāt

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105


apmeklēt

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106


apmērdēt

apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101


apmergot

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


apmetne

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Amerikā ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106


apmēzt

apmêzt

1) mit Dünger bewerfen, verschütten ("завалить")
Spr.;

2) die Mistausfuhr beendigen
Wid.;

3) ringsum abfegen
Wid.

Avots: EH I, 102


apmiegt

apmiêgt, tr.,

1) ringsum drücken
Spr.; [bedrücken, unterdrücken: latgaliešus apmigt Latg. Wōrds 1922, Nr. 9; ähnl. ibid. 1921, Nr. 40];

2) um etw. laufen, herumlaufen:
viņš apmiedza ap kalnu C.

Avots: ME I, 108


apmiekšķēt

apmiekšķêt,

1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:

2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.

Avots: EH I, 102


apmielot

apmiẽluôt, tr., bewirten (viele, im grossen Umfange): visus kaimiņus.

Avots: ME I, 108


apmienot

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108


apmigt

apmigt, einschlafen (von einer ganzen Reihe von Subjekten) Bauske: visi jau apmiguši.

Avots: EH I, 102


apmilst

I apmilˆst 2 , -stu, -su MSil., = apmilˆzt 2 I: apmilsušas acis.

Avots: EH I, 102


apmilzt

II apmilˆzt, intr., ringsum anschwellen, schwären: pirksts apmilzis PS. apmilzums, eine angeschwollene Stelle des Körpers, besonders am Finger, der Schwär.

Avots: ME I, 107


apmīņāt

apmĩņât, freqn. von apmĩt, fortgesetzt ringsumher abtreten, abtrampeln: zāli.

Avots: ME I, 108


apmirdināt

apmirdinât,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) sterben machen
Trik.: tâ jau var visus cilvē̦kus apmirdināt;

2) (Lebewesen) erstarren machen
Bauske: mušas tikai apmirdinātas, bet nav pa˙galam;

3) = ‡ apmirdît 1 Festen.

Avots: EH I, 102


apmirkt

apmìrkt [li. apmir̃kti], intr., inch., ringsum nass, weich werden: pastalas ūdenī jau apmirkušas. apmirkuši... kamzuoliņi BW. 32942.

Avots: ME I, 107


apmišņas

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108


apmīstīt

apmīstît,

1) perfektive Form zu mîstit I: lini jau apmīstīti;

2) aufessen
(pejorativ) Lemburg: viens pats visu apmĩstījis.

Avots: EH I, 102


apmīžlāt

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108



apmuit

apmuit,

1) =apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103


apmuļināt

apmuļinât, tr., besabbeln: maizi; beschmutzen, unordentlich, ohne die gehörige Gründlichkeit eine Arbeit tun: apmuļināts vien vēl ir; nav nekas padarīts SP. su ausis ir vācu valuodas apmuļinātas, unsere Ohren sind durch die deutsche Sprache unsicher, abgestumpft worden.

Avots: ME I, 109


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


apmūrīt

apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103


apnabagot

apnabaguôt, bettelnd besuchen (viele?) Saikava: a. visus kaimiņus.

Avots: EH I, 103


apnaglot

apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota kāja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).

Avots: EH I, 103


apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110



apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apnīkt

apnĩkt: saimniecei šuoruden visi suvē̦ni apnīka (apsprâga) Rutzau. apnīkuši (nuovājināti) jē̦ri Frauenb.

Avots: EH I, 103


apnīkt

apnĩkt (li. apnỹkti), allmählich verkommen, auch verkommen (von mehreren Subjekten): kuoki apnīka.

Avots: ME I, 110


apņurgāt

apņur̃gât 2 Stenden, beschmutzen; leichthin verknüllen: a. jaunas drēbes. Refl. -tiês, sich beschmutzen (besudeln) Stenden.

Avots: EH I, 104


apņurīt

apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


apogs

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs 2 in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu kā apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ kāds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 1 li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133


apokšķerēt

apuõkšķerêt Siuxt, beschnüffeln, neugierig beschauen: a. visus pakšķus.

Avots: EH I, 124



apostīt

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133


appaijāt

appaĩjât, tr., beglätteln, ringsum streicheln: vaigus.

Avots: ME I, 110


appampt

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: kājas appampušas.

Avots: ME I, 110


appētīt

appẽtît ‡ 2 prüfend ringsum besichtigen: zē̦ns ilgi mazuo appētījis Anekd. IV, 8.

Avots: EH I, 104


appilt

appilˆt 2 Kal., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appilis.

Avots: EH I, 105


appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111


appižāt

appižât, tr., bepinkeln, besudeln: drāniņas. Refl. -tiês, sich bepinkeln, besudeln.

Avots: ME I, 111


applaisāt

applaisât, ringsum Risse bekommen Wolm.: maizes kukulis applaisājis.

Avots: EH I, 105


applāt

applãt, ‡

4) ringsum (von oben) bedecken
Renzen: a. piena bļuodu ar lakatu.

Avots: EH I, 105


applāt

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111


applatīt

applatît, tr., ringsum ausspannen.

Avots: ME I, 111


applaukāt

applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105


appļekāt

appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106


applekšēt

applekšêt Golg., Warkl., ringsum mit Schmutz u. a. bekleben (intr.): kubulam malas applekšējušas ar raugu.

Avots: EH I, 105


applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.).Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105


applēst

applêst [li. apiplė´šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111


applēsties

applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.

Avots: ME I, 111


applicēt

applicêt Warkl., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum glätten (perfektiv): a. smilšu vai siena (s)kaudzi.

Avots: EH I, 105


applikšināt

applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105


appļikšināt

appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106


applīst

applîst [li. apiplýšti], intr., ringsum abgerissen werden, abbröckeln: applīsušas papīra lādītes A. XI, 401, ē̦kas Saul.; applīsis vīrs, zerlumpt Zb. XVIII, 375.

Avots: ME I, 111


applosīt

appluosît, riugsum zerreissen, -fetzen, -zausen: vē̦tra appluosījusi kuokus, kuokiem zarus. trakais suns appluôsījis guovis Jürg., der tolle Hund hat einige Kühe (von der Herde) gebissen.

Avots: EH I, 106


appluinīt

appluinît, ringsherum ausraufen Lemburg: a. kam visus matus.

Avots: EH I, 106


applukt

applukt,

1): applucis . . . draugs Anekd. IV, 406; ‡

2) ringsum (ein wenig) verschiessen (abbleichen, abfärben,
intr.) Stenden, Wandsen: applucis apģē̦rbs, applukusi krāsa;

3) ringsum (ein wenig) struppig (zottig, zerlumpt) werden:
applukusi vista C. applukušas drēbes Stenden; ‡

4) von einem färbenden Stoft (Zeug) ringsum (ein wenig) gefärbt werden
(perfektiv).

Avots: EH I, 106


appluskāt

appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106


applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106


appļūtēt

appļũtêt [und appļũtît], tr., besudeln, bescheissen: visas malas. [stabu appļūtīja BW. 35225 var.].

Avots: ME I, 112


appļūtīt

appļũtît (unter appļũtêt),Refl. -tiês Dunika u. a., Durchfall habend sich besudeln: bē̦rns appļūtījies.

Avots: EH I, 106


appodziņa

appuodziņa "?": appuodziņas vilnu kasa snusas egles virsaunē; šam spruodziņa, tam spruodziņa, man ar visu vācelīti BW. 34177 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 107


appogāt

appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu apkārt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107


apposāt

appuôsât 2 Siuxt, sich ringsum mit Eiter bedecken: acis appuosājušas.

Avots: EH I, 107


appost

appùost [li. apipúošti], tr., ringsum reinigen, in Ordnung bringen: istabu. Refl. -tiês, sich reinigen, schmücken: meitas jau appuosušās, die Mädchen sind mit ihren Arbeiten fertig.

Avots: ME I, 113


appostīt

appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): kāpuri appuostījuši kāpuostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107


apprasīt

apprasît (slav. oprositi) Spr. u. a., (eine ganze Anzahl von Personen) befragen (verhören, ausfragen): visus bē̦rnus apprasuot, pagāja labs laiks.

Avots: EH I, 106


apprašņāt

apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai kāds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106


appraulēt

appraûlêt, intr., ringsum modern, faulen: appraulējis kuoks.

Avots: ME I, 112


appuinīt

appuinĩt,

1) ringsum zerknittern
C.: a. drēbes;

2) = apbàlzît Ronneb.: vai e̦sat nu kamanās krietni appuinīti?

Avots: EH I, 106


appulcēties

appùlcêtiês, sich ringsum ansammeln: ļaudis... sāka a. ap Uzkrekli Kaudz. Izjurieši 73.

Avots: EH I, 106


appulcināt

appùlcinât, ringsum ansammeln Kl.: a. ļaudis ap sevi.

Avots: EH I, 106


appūļot

appùļuôt Trik., ringsum zu eitern anfangen: pirksts appūļuojis.

Avots: EH I, 107


appuņķot

appuņķuôt, auch appuņķêt, mit Nasenschleim besudeln: visas malas. Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim besudeln. strādā appuņķuojies, von einer schwierigen, langwierigen Arbeit.

Avots: ME I, 112


appūpēt

appũpêt (wo?), ringsum zu schimmeln (faulen) anfangen: siens appūpējis.

Avots: EH I, 107


appurināt

appurinât Spr., Warkl., appurinêt Warkl., ringsum abschütteln: a. kuokiem augļus, lapas. Refl. -tiês Warkl., sich beschütten: a. ar sniegu.

Avots: EH I, 107


appurņīt

appurņît,

1) weg-, abstossen:
viņš nuo jumta appurņījis visus salmus zemē Etn. II, 81;

2) umstossen
(ve̦zumu) Marienb.

Avots: ME I, 112


appušķot

appušķuôt und appuškuôt, tr., ausschmücken, ringsumher schmücken, putzen: ce̦puri, zirgus, vārtus, maģu ņēmu līgaviņu, lai var gre̦zni appuškuot BW. 11060.

Avots: ME I, 112


appust

‡ *appust, = apputêt: saimnieks pārbrauc nuo sudmalu apputis ar miltis Rutzau.

Avots: EH I, 107


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; kāju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


apputēt

apputêt, ‡

2) =apputenêt: sniegs juo (= viņu) visu apputēja Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 107


apputināt

apputinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., = apputêt 1: sudmalis viss apputinājies ar miltiem.

Avots: EH I, 107


aprakņāt

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113


aprakstīt

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113


apranstīt

apran̂stît 2 Nigr., ringsum einkerben: nebūs galdus a.

Avots: EH I, 108


aprantīt

apran̂tît 2 Dunika, Kal., Stenden, ringsum einkerben, behauen: a. kuoku nuo visām pusēm. kuoks bija jau aprantīts, bet vēl bija daudz kuo cirst (kamē̦r nuocirta).

Avots: EH I, 108



aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec nekā simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


apraukt

apraukt, tr., ringsum enger machen, zusammenziehen, die Maschen beim Strumpfstricken abnehmen: adi, mana meitiņa, apraukdama BW. 7206.

Avots: ME I, 114


apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust kāpuostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114


apraustelēt

apraustelêt linu sauju Oknist, aus einer linu sauja die lose abstehenden Fasern ringsum ausreissen.

Avots: EH I, 108


apravēt

apravêt [li. apravė´ti], tr., ringsum bejäten: es, pupiņas ravē̦dama, apravēju maguonīti BW. 14140. Refl. -tiês, mit dem Jäten fertig sein, das Jäten beendigen: vai jūs jau e̦sat apravējušies?

Avots: ME I, 114


apredzēt

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108


apreibināt

aprèibinât, fact. zu aprèibt, schwindlig machen, betäuben: viesulis, griezdams laivu riņķī vien, apreibināja braucēju LP. V, 258. viņu bij apreibinājuse cerība Vēr. II, 159. viņas apreibinātie prāti MWM. II, 362. Refl. -tiês, schwindlig, betäubt werden: nuo truokšņa viņš apreibinājās.

Kļūdu labojums:
-tiês = -tiês, sich berauschen, sich betäuben

Avots: ME I, 115


aprībināt

aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109


apricinis

apricinis Oknist (wohl hierher die Deminutiva apricinîtis Sussei n. FBR. VII, 131 und apricinīte Wessen n. FBR. XIII, 84), = aprika.

Avots: EH I, 109


aprīdzēt

aprîdzêt 2 , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109


apriekstot

apriẽkstuôt visu krastu, am ganzen Ufer die Nüsse absuchen.

Avots: EH I, 110


apriet

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116


aprikšot

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam apkārt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz kādu laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115


apriņķis

apriņ̃ķis,

1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;

2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.

Avots: ME I, 115


aprīt

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116


apritināt

apritinât, tr., umringeln, umwinden: suņu asti ap kaklu BW. 20641. Refl. -tiês, sich umwinden: čūska viņam apritinājās ap augumu.

Avots: ME I, 116


aprobīt

aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110


aprotāt

apruotât, ringsum ausschmücken Spr. (" обрядить "): manas miesas apruotātas bas ar tādu spuožumu Vidz. dziesmu grām. v. J. 1809, 159.

Avots: EH I, 110, 111


aprubināt

II aprubinât, kollernd (falzend)erschallen machen Saikava: kuo tu vēl guli? rubeņi jau visu kalnu aprubinājuši!

Avots: EH I, 110


aprucināt

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110


aprucināt

I aprucinât, um etwas einsclvumpfen machen (?): es šķitu Ilzīti ce̦puri galvā: suvē̦na kuņģīti aprucināj[u]se BW. 20423 (aus NB.).

Avots: EH I, 110


aprudināt

aprudinât, ringsum rötlich (braunrot) färben: a. dzijas Bauske, Wandsen.

Avots: EH I, 110


aprūdīt

aprūdît, einigermassen abhärten: a. dzelzi, cirvi, miesu. Refl. -tiês, sich einigermassen abhärten.

Avots: EH I, 110


aprūķēt

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙kādas teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110


aprūkt

aprùkt,

1) ringsum brüllen, tosen, rollen:
pē̦rkuonis aprūcis;

2) bespringen:
ērzelis ķēvi aprūcis Etn. III, 146.

Avots: ME I, 116


aprušināt

aprušinât, tr., Erde (Asche) wühlend mit derselben ringsum bedecken: aprušinat puķes Vēr. II, 206; naudas kuli pe̦lnuos LP. V, 401.

Avots: ME I, 116


apružģīt

apružģît, besudeln: apružģītām drēbītēm Pūt, vējiņ 43.

Avots: ME I, 116


apsākt

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118



apsargāt

apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā mājas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.

Avots: ME I, 117


apsarkt

apsar̂kt, intr., inch., ringsum rot werden, sich etwas röten: apsarkušas acis. lē̦ni apsarka debess MWM. VIII, 890.

Avots: ME I, 117


apsauciens

apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111


apsaukt

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117


apsauļot

apsaũļuôt, besonnen, den Sonnenstrahlen aussetzen: a. miesu. Refl. -tiês, sich (be)sonuen.

Avots: EH I, 111




apsaust

apsàust: zeme jau bij labi apsaususi Azand. 10.

Avots: EH I, 111


apsaust

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117


apšaust

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ).Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119


apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apsautēt

apsàutêt, tr., ein wenig ringsum bähen, kochen, trocknen. viņš tikai apsautē̦ts, er hat wenig gelernt AP.

Avots: ME I, 118


apse

apse: gen. s. apsas BW. 12709, 6 var.: purvā auga ruda apse BW. 23387, 1. sarkana apse 11758. rūgts kâ apšu sula Siuxt. apsu BW. 5837 zu korrigieren in: apsu BW. 5837, 2 var.

Avots: EH I, 111


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apsegt

apsegt: ‡ Subst. apse̦gams U. (unter se̦gums), eine Decke, Bedeckung; die wollene Tagesdecke.

Avots: EH I, 111


apsekšķēt

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118


apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: su LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119


apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij kādu apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119


apsēt

apsẽt [li. apsė´ti], tr.

1) besäen:
ar divi zirņi visu laiku apsēj (Rätsel);

2) ringsum säen, s.
apsẽja 2;

3) das Säen beendigen:
baznīckungs apsējis zirņus. Refl. -tiês,

1) das Säen beendigen:
vai jūsu tē̦vs jau apsējies? Stari II, 350;

2) von sich selbst besäen:
zeme pate apsējas LP. III, 9.

Avots: ME I, 119


apsidrabot

apsidrabuôt, tr., ringsum besilbern: kaŗuotes. Auch apsudrabuôt.

Kļūdu labojums:
ringsum besilbern = versilbern

Avots: ME I, 119


apsiekalot

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120


apsīkstēt

apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112


apsirgt

apsìrgt: ar karsuoni apsē̦rg Stobe 1797 I, 128.

Avots: EH I, 112


apsirot

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120


apsirt

apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112



apsist

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;


5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;


6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apskaisties

apskàistiês, selten apskàist (li. apkaĩsti, ringsum heiss werden), unwillig, zornig werden: ve̦lns briesmīgi apskaitās LP. VII, 1163.

Avots: ME I, 121


apskaldīt

apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112


apskalot

I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.

Avots: ME I, 121


apskambāt

apskam̃bât, ringsum zersplittern (tr.), verletzen, beschädigen: a. mizu Warkl. malku skalduot a. cirvim kātu N.-Peb. a. ratus (akmeņus ve̦duot) N.- Peb.

Avots: EH I, 113


apskandināt

apskañdinât ar dziesmām visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113


apskarāties

apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113


apskaris

apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113


apskārst

apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113


apskatiens

apskatiêns, der einmalige Blick ringsum, die Umschau: nebij ne apskatiens, tad jau bij ap ē̦ku apbraukts Lautb., ehe man sich's versah.

Avots: ME I, 121


apskatīgs

apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās kā apskatīgs vagaris Janš.

Avots: ME I, 121


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122


apskave

apskave,* die Einfassung, der Rahmen (?): izškīdusi viņas ģīmetnes a. J. Sārts Daugava 1933, S. 977.

Avots: EH I, 113


apšķelt

apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119


apšķibīt

apšķibît: ringsum abbrechen, abreissen Bers.: a. zarus, lapas; (eine ganze Anzahlvon Objekten) abpflücken Ewers, Frauenb.: a. augļus, pākstis.

Avots: EH I, 119


apšķīst

apšķîst, ‡

2) ringsum auseinanderfallen (zergehen):
vārīt kartupeļus, kamē̦r apšķīst.

Avots: EH I, 119


apšķīst

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129




apskrambāt

apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.

Avots: EH I, 113


apskrambāt

apskram̃bât, tr., leichthin, od. ringsum abschrammen: drusku pirkstiem ādu Alm.

Avots: ME I, 122


apskramstīt

apskramstît, tr., mit den Zähnen ein wenig anfassen, beissen, benagen (gew. von Pferden): suns apskramstīja kaulu J. Kaln. Refl. -tiês, einander ein wenig mit den Zähnen anfassen, beissen: zirgi apskramstās C.

Avots: ME I, 122


apskrēdāt

apskrē̦dât vor Schmutz oder scharfen Winden ausgesetzt ringsum rissig werden (von der Haut) Plm. n. RKr. XVII, 77, Golg.

Avots: EH I, 113



apskriet

apskrìet, ‡

5) im Laufen überholen:
ja es apskriešu tevi Pas. I, 383; ‡

6) vergehen, dahinschwinden (von der Zeit):
tie gadi apskrien BielU.; ‡

7) begatten, befruchten:
apskrej mūsu kazu! Ulanowska Łotysze 43; sich belaufen (sich begatten) Siuxt: ķēve apskrēja ar jaunuo ērzeli;

8) im Verkehr (hin und her eilend) erfahren (ermitteln):
cik dabūju a. Janš. Atpūta № 382, S. 4.

Avots: EH I, 113


apskriet

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusmām, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122



apskrūvēt

apskrũvêt, schraubend ringsum befestigen.

Avots: EH I, 113



apskumdināt

apskumdinât, betrüben Salis: a. savus ve̦cākus. Subst. apskumdinâšana, das Betrüben Pet. Av. II, 179.

Avots: EH I, 113


apskūpstīt

apskūpstīt, ringsum belecken: pirkstus apskūpstīdami Vīt. 43.

Avots: ME I, 122


apšķūrēt

apšķũrêt, ringsum abscheuern, bereinigen Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt: a. visas malas, bē̦rnus. Refl. -tiês Dunika, Kal., aufräumen (intr.), alles rein machen.

Avots: EH I, 119


apskust

I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114


apslaistīt

apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114


apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123


apšļankāt

apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120


apslapt

apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114


apslāt

apslàt 2, tr., durchwandern: visu pagastu Bers., Spr.

Avots: ME I, 123


apslaucīt

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123


apslaukt

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123


apslenderēt

apsleñderêt, schlendernd (bummelnd durchstreifen Salis: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 114


apslīdēt

apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114


apsliet

apslìet, tr., ringsum etw. aufrichten, herumlegen. Spr.; ringsum stützen: apsliet māju AP.

Avots: ME I, 123


apslinkt

apsliñkt: ‡ Subst, apsliñkums, das Faulgewordensein: gurdums un apslinkums viņu pārvarējis Janš. Mežv. ļ. I, 69.

Avots: EH I, 114


apslīpēt

apslīpêt, ringsum abschleifen: a. stiklu. Refl. -tiês, sich die Umgangsformen einigermassen aneignen.

Avots: EH I, 114


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su">su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apslokāt

apsluokât Bauske (mit ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.

Avots: EH I, 115


apšļokāt

apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120


apsmakt

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123


apsmalstīt

apsmalstît, ringsum abschöpfen: a. putas.

Avots: EH I, 115



apsmiekls

apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.

Avots: ME I, 124


apsmirdināt

apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124


apsmullāt

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124


apsmurst

apsmur̃st, -r̃stu, -tu, erschöpft sein: Frēda rīkuojās vai apsmurtusi saimniecības suolī A. XII, 336 (cf. li. smur̃tnas "wie todt").

Avots: ME I, 124


apsnapstēt

[apsnapstêt, tr., ringsum abreissen, abnagen Oppekaln, Talsen.]

Avots: ME I, 124


apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");


2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115


apšņaukt

apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.

Avots: EH I, 120


apsniegt

apsniêgt, tr.,

1) umherreichen:
Prātnieks apsniedz cigārus visiem Kaudz. M.;

2) umfassen:
gaŗi, gaŗi gruoži apsniedz visu pasauli, tik savu galvu nevar apsniegt (Rätsel).

Avots: ME I, 124


apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128


apspaidīt

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124


apspalēt

apspalêt, niederhauen (eine grosse Anzahl von Objekten) Stenden: a. visu mežu. Auch statt apspaļêt I, 124 muss apspalêt gelesen werden.

Avots: EH I, 115


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124



apsprādzēt

apsprādzêt sprādzes Druva III, 199, tr., Schnallen ringsum festschnallen.

Avots: ME I, 125


apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125


apsprēgāt

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125


apspridzināt

apspridzinât,

1) bespritzen:
a. grāmatu ar tinti Kl. lietus apspridzina laukus N.-Peb., Schwanb.;

2) sprengend bestreuen:
a. ar drumslām visu lauku Dunika;

3) sprengend umstürzen
(tr.) Salis.

Avots: EH I, 116


apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež kāzas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);


5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116


apsprukt

apsprukt, eilig, flüchtend herumlaufen (um) Dunika, Kal. u. a.: nepaspēju a. ap istubas stari, kad suns jau ieķērās man biksēs.

Avots: EH I, 116


apspurgt

apspùrgt 2 Aps., apspurt [li. apspùrti], intr., inch., ringsum ausfasern: dīvanam apvilkums pavisam apspuris A. XVIII, 314. apspurušas bikses Purap.

Avots: ME I, 125


apstādīt

apstãdît, ‡ Refl. -tiês, das Pflanzen beendigen Dunika, Kal.: su saimniece jau apstādījusies.

Avots: EH I, 116


apstaipīt

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117


apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126


apstāte

apstâte 2 Dond., die Erholung (Unterbrechung): stradā visu dienu bez apstātes.

Avots: EH I, 117


apstatīt

apstatît

2) = apstãdît 1, bepflanzen: apstatīja visu dārzu Pas. V, 135 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116


apstibīt

apstibît,

1) (etwas Schweres) mühsam herumschleppen, -tragen um:
a. maisu ap stūri C., Wolmarshof;

2) steif, unbeholfen herumgehen um:
apstibīt ap stūri Salis.

Avots: EH I, 117


apstiept

apstìept, tr., ringsum ziehen, spannen: es apstiepu zaļu zīdu visapkārt nuovadam BW. 13588.

Avots: ME I, 127


apstigot

apstiguôt, tr., ringsum mit Pfählen bezeichnen, übertr., umgeben: pa maura apstiguotu taku Stari I, 205.

Avots: ME I, 126



apstrēbt

apstrèbt,

1) beschlürfen:
Juris nebij tas vīrs, kas visu, tā sakuot, apstrebj ar muti Vēr. II, 191;

2) schlürfend verzehren, verbrauchen:
putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem A. XX, 269. vai tu prātu putrā apstrēbis?

Avots: ME I, 127


apstukņīties

apstukņîtiês,

1) einen Fiest streichen lassen;

2) die Hosen besudeln
(Bers.).

Avots: ME I, 127


apstutēt

apstutêt, tr., ringsum stützen: ē̦ku.

Avots: ME I, 127


apsūbēt

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt 2 von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt 2 in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127


apšustīt

apšustît Plm. (zu einer ganzen Anzahl von Objekten) geschaftig hin und her laufen: viņš jau apšustī visus.

Avots: EH I, 120


apšūstīt

apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai apkārtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apšuva

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130


apsvaidelēt

apsvaidelêt, wiederholt bewerfen: a. suni ar akmeņiem, lauku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 118


apsvaidīgs

apsvaidîgs,

1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. su saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;

2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.

Avots: ME I, 128


apsveicināt

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128


apsvērt

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, kāds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128


apsviest

apsviêst: visu tīrumu apsviež (=apsẽj) Pilda n. FBR. XIII, 57. apviede ap galvu Pas. IV, 251.

Avots: EH I, 119


apsviķot

apsviķuot, -êt, tr., mit Pech ringsum verpichen: tev būs tuo (šķirstu) apsviķēt I Mos. 6, 14.

Avots: ME I, 128


apsvilināt

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118


apsvilpt

apsvìlpt (li. apšvil˜pti) suņus, Hunde durch Pfeifen sich beruhigen machen.

Avots: EH I, 119



apsvilt

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128


apsvīst

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128


aptaisīt

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121


aptaisīt

aptaĩsît [li. aptaisýti], tr.,

1) herummachen, umgeben:
sē̦tu ap dārzu;

2) besudeln, beschmutzen.
Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptaisījies.

Avots: ME I, 130


aptaišķīt

aptaišķît Stockm., besudeln: a. drēbes.

Avots: EH I, 121


aptašķīt

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130


aptāst

aptāst Wid. "(Birkenrinde) ringsum abschalen".

Avots: EH I, 121


aptaucēt

aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121


aptaucis

aptaucis (part. prt. act.), ringsum fett geworden Bauske, Saikava, Salis: sivē̦ns jau aptaucis.

Avots: EH I, 121


aptaukšķēt

aptaukšķêt, (ringsum, ein wenig) rösten: aptaukšķē̦ti zirņi.

Avots: EH I, 121


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙kā izdarīt, kā aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


aptaustīt

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130


aptauzēt

aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


apteikt

aptèikt: ‡ Subst. aptèicẽjs, wer über etwas zu verfügen (zu bestimmen) hat: Jūs e̦sat . . . īsta apzinātāja un apteicēja . . . pa visu nuovadu Janš. Līgava I, 225 (ähnlich II, 392).

Avots: EH I, 121


apteikt

aptèikt, tr., verkündigen (in einem grossen Umkreise): lai apteiktu visur Dünsb.

Avots: ME I, 130


aptelzt

aptèlzt 2, vergeuden: pats visu apdzēris, aptelzis Aps. IV, 52. C.

Avots: ME I, 130


aptempt

aptempt, (ein grosses Quantum) austrinken Bauske: a. visu pienu.

Avots: EH I, 121


aptencināt

aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121


aptērēt

aptẽrêt,

1) verzehren, aufessen:
līdakas aptērē zivis;

2) verprassen:
visu mantu.

Avots: ME I, 130


aptēst

aptèst, auch aptest, ringsum behauen, berappen, glatt machen: baļķi jau aptē̦sti LP. IV, 155. Übertr., viņš paliek stūrains un neaptē̦sts, er bleibt eckig und unbehauen Vēr. I, 1408.

Avots: ME I, 131


aptiesāt

aptìesât,

1) tr., verurteilen (von vielen Objekten):
zagļus, visus blēžus. J. Kaln.;

2) aufessen:
aptiesās (werden aufessen), ka nemanīs Blaum. strādnieks pusdienā divas siļķes aptiesāja J. Kaln.

Avots: ME I, 131


aptiņāt

aptiņât, mehrfach umwinden (umwickeln) C.: zirnekļi aptiņājuši saviem tīkliem visus kuokus.

Avots: EH I, 122


aptraipīt

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131


aptraišķīt

aptràišķît 2 [li. aptráiškyti], tr., beschmutzen, besudeln Erlaa: braukdams ar mucu, viņš aptraišķijis ar netīrumiem visu ceļu. Refl. -tiês, sich besudeln: bē̦rns aptraišķījies Bers.

Avots: ME I, 131


aptramdīt

aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122


aptrapēt

aptrapêt Ahs., intr., ringsum anfaulen: slapjā rudenī rāceņi sāk aptrapēt.

Avots: ME I, 131


aptrenēt

aptrenêt, ringsum verwittern: ratu ule aptrenējusi Stenden.

Avots: EH I, 122


aptrepēt

aptrepêt Mahlup, Trik., ringsum verwittern: aptrepējis kuoks.

Avots: EH I, 122


aptresēt

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131


aptrīt

aptrĩt [li. aptrìnti], ringsum schleifen, glätten: akmeni MWM. IX, 220.

Avots: ME I, 131


aptrūkt

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131


aptrupēt

aptrupêt, auch aptrupt, intr., ringsum anfaulen: aptrupējis bē̦rzs A. XVIII, 193.

Avots: ME I, 131


aptrupināt

aptrupinât, ringsum ein wenig faulen machen: a. nuošautuo irbi KatrE. a. sieriņus Arrasch.

Avots: EH I, 122


aptrust

aptrust, inch., durch Reibung kürzer werden: zirgam aste aptrususi Bers., Nerft.

Avots: ME I, 131


aptūcīt

aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123


aptūkšt

aptûkšt C., Warkh., ringsum anschwellen: kab jie neaptūkštu tai˙pat Pas. IX, 408.

Avots: EH I, 123


aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131


aptūkt

aptûkt (unter aptukt): izskatās pēc apsutināta, aptukuša veča Kaudz. Izjurieši 238.

Avots: EH I, 123


aptumšot

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. mācītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132


aptupēt

aptupêt (li. aptupė´ti "kauernd auf etwas sitzen"),

1) a. visus krūmus Saikava, neben allen Sträuchern kauernd sitzen:
zaķi aptupējuši visus krūmus;

2) niederhockend bescheissen
Jürg.: pulkas aptupējuši visu klētspakaļu;

3) (sich) niederhocken
Stenden: slē̦pdamles a. aiz krūma. Refl. -tiês Salis, Stenden, = ‡ aptupêt 3.

Avots: EH I, 123


aptupināt

aptupinât,

1) (sich) niederhocken machen:
a. bē̦rnu, suni Bauske, Dunika;

2) (sich) unter etwas niederhocken machen
Salis: a. vistu apakš sieta;

3) mit gleichsam hockenden Objekten bedecken
KatrE.: slapjuos rudeņuos aptupina visus uzkalnīšus ar linu saujām.

Avots: EH I, 123


aptvars

aptvars,

1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.

Avots: EH I, 123


aptvars

aptvars, der Umriss, die Contour, der Umfang: e̦smu jau uzmetis gle̦znas aptvaru MWM. IX, 11. molekulu dzīvā spē̦ka summa līdzīguos aptvaruos dažādām gāzēm vienāda Konv. 2 1736. Auch: Umfassung.

Avots: ME I, 132


aptvarstīt

aptvar̂stît (li. aptvárstyti),

1) allmählich (alle) abfangen:
se̦sks aptvarstījis visus cāļus Saikava;

2) ringsum, alles locker Abstehende abzupfend, abglätten
Bauske: a. siena ve̦zumu;

3) eilig aufräumen:
a. istabu Schwanb.

Avots: EH I, 123


aptvert

aptver̂t, ‡

3) hemmen:
sausums aptveŗ zemi (d. h., das Wachstum) BielU. Hierher gehört auch a. asinis (unter aptver̂t 1); ‡

4) ereilen, überraschen:
meža zemnieku aptvēra nakts Pas. IX, 81. ‡ Subst. aptvê̦rums, die (vollzogene) Auffassung: šis vīrs radījis jaunu pasaules aptvē̦rumu Burtnieks 1934, S. 258.

Avots: EH I, 123


apubagot

apubaguôt, bettelnd durchstrdifen AP.: a. visu pagastu.

Avots: EH I, 123


apukaļ

apukaļ Iw. n. FBR. VI, 56, Suhrs n. FBR. VII, 52, Linden, Zabeln, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123


apurbināt

apurbinât,

1) ringsum (kleine Löcher hinterlassend) abhröckeln
(tr.): a. maizi;

2) mühsam (pflügend oder grabend) auflockern:
a. zemi Trik.

Avots: EH I, 124


apurbt

apùrbt, ringsum anbohren: bē̦rzs apurbts nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 124


apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apvāpēt

apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene 2 III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125


apvārēt

apvãrêt, (eine ganze Anzahl von Arbeiten) bewältigen Lemsal: a. visus darbus.

Avots: EH I, 125


apvārtīt

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134


apvaržot

apvar̂žuôt Prl. "in Bastschuhe (ringsum) die Schnüre einfädeln (hineinziehen)".

Avots: EH I, 125



apveķēt

apveķêt,

1) ein wenig mit der Hand abprügeln
Bauske;

2) aufessen
Trik.: a. visu sviestu.

Avots: EH I, 125


apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, māmiņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra māti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135


apvelt

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135


apveltīt

apvèltît, tr.,

1) beschenken mit Brautgeschenken:
brūte apveltīja brūtgana radus BW. III, 1, 85; visas ē̦ku durvis ar prievītēm 11;

2) beschenken überhaupt:
suns apveltījis zemnieku ar naudu LP. VII, 483. pavasaris grib nuo jauna apveltīt dienas radības JR. V, 25. apveltīt ar lielā me̦stra guodu MWM. VI, 412.

Avots: ME I, 135


apvemt

apvem̃t: ve̦lns ... apvēma visu tuo kalnu ar uguni un dūmiem Pas. II, 442.

Avots: EH I, 125


apventēt

apventêt, tr., (eine Reihe von Objekten) niederschlagen: visus alkšņus ar cirvi apventējis. plūcuoties tas visus pretiniekus apventēja gar zemi T.

Avots: ME I, 135

Šķirkļa labojumos (2)

bagatirs

bagatirs, der Reiche Vornehme (nebst li. bagotyrus auss russ. богатырь): kad es jāju par laukiem, sauc man lielu bagatiru BW. 2990.

Kļūdu labojums:
suac man = sak[a] man[i]
2990 = 29900

Avots: ME I, 249


izgālēt

izgālêt, = izgailêt, verglimmen: izgālējusi uguntiņa Stari II, 125; auch refl. - tiês,: krāsns vēl nav izgālējusies, noch nicht fertig zum Brotbacken U.

Kļūdu labojums:
izgālējusies = *izgālējusies(U. schreibt: #; die rictige lesung unsicher)

Avots: ME I, 737