Paplašinātā meklēšana

‡ atšķẽršam "?": kâ a. ("verkehrt"?) cilvē̦ks dara! Stender Auz. Ern. 103.

Avots: EH I, 173

àupušãm (unter àupuš): ābuliņš kārstā jākraun a. AP. a. baltam valdziņam iemest pa zaļam ebenda, aptaisīt kaudzei sētu a. ebenda.

Avots: EH I, 187

‡ iêkšam ² Schrunden n. FBR. XllI, 104, Adv., = iekšām.

Avots: EH I, 523

‡ kašams Stenden, = kasîklis 1: ādu k., ar kuo kasa spalvas nuost.

Avots: EH I, 592

‡ necìešams, unerträglich, nicht duldbar.

Avots: EH II, 10

ne-izciešams, unerträglich: neizciešamas muokas, sāpes.

Avots: ME II, 715

ne-izdzèšams, unauslöschbar, unauslöschlich: visi bārenīšu muocītāji tapa bargi suodīti ar neizdzēšamu uguni Dīcm.

Avots: ME II, 715

nenùovḕršamĩba ,* die Unabwendbarkeit: nelaimes nenuovēršamība Asp. kas tâ tâ savā laikā pienāks ar dabisku nenuovēršamību Stari II, 460.

Avots: ME II, 725

nenùovḕršams, unabwendbar: lai sagatavuojas uz nenuovēršamuo Blaum.

Avots: ME II, 725

nepìecìešamĩba ,* die Unentbehrlichkeit, Notwendigkeit.

Avots: ME II, 727

nepìecìešams, unentbehrlich, notwendig: man tik nepieciešami jāiet gulēt LP. V, 27.

Avots: ME II, 727

nùovḕršamĩba, die Ablenkbarkeit: gara darbības nuovēršamība uz sānceļiem, A. XX, 497.

Avots: ME II, 886

pakaišam, Adv., = izkaišu (?): monētas, kas atrastas p., bet apmē̦ram vienkuopus, līdz ar saplīsušu ... puodiņu, nuo kuŗa, liekas, tās izsvaidītas Jaun. Ziņas 1932, № 179.

Avots: EH II, 139

pamîkšam Ruj., pamīkšām Peb., pamîkšuõnis Peb., [pamīkšus, pamīkšans N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411], für pamîšãm.

Avots: ME III, 71

paviršam, Adv., von oben, von der Oberfläche: ēd, Jēcīt, paviršam, neķer bļuodas dibe̦nā! BW. piel.2 19251.

Avots: ME III, 139

‡ rikšam BW. 1560 (aus Rutzau), = rikšus: r. bēri es palaidu 13989.

Avots: EH II, 371

šam, Dat. s. von šis, dieser: cilvē̦ks piede̦ruot šam (ve̦lnam) Etn. II, 144.

Avots: ME IV, 4

šamā Lis., šamī St. (šamie Lis.), Lok. s. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 4

šambierē̦ts "?": sirmi zirgi, kalti rati, šambierē̦ti braucējiņi BW. 15695, 3.

Avots: ME IV, 4

šamē̦r Manz. Lettus, U., šamē̦rt, šāmē̦r Glück, bis hieher, bis jetzt: tas nu šamē̦rt, dievam guods, padarīts Ruokas grāmata v. J. 1708, S. 3. nuo sava iesākuma līdz šamē̦r Glück Jesaias 18, 2. tie, kas... līdz šamē̦r ienīdē̦ti ir Apokr., S. 284. - vgl. kamē̦r und tamē̦r.

Avots: ME IV, 4

šamierêtiês Frauenburg, sich aufputzen; beruht wohI letzten Endes auf fr. chamarrer "aufputzen".

Avots: ME IV, 4

šàmpene ² Lennew., (mit am̃ ) Bershof, MSil., = šampiņa: (acs) bija balta kâ šampene MWM. VI, 123.

Avots: ME IV, 4

šampiņa Peņg., šampiņš U., = briedene, ein Champignon.

Avots: ME IV, 4

šamplešinis Wid., ein leinener Frauenrock.

Avots: ME IV, 4

‡ šàmpus ² Linden in Kurl., diesseits Lubn.: š. šķieta Linden in Kurl.

Avots: EH II, 622

‡ teišam (mit ostle. ei < ī?) Pas. IX, 483 (aus Lettg.), = tìešām 2.

Avots: EH II, 674

tiešam, s. tiešām.

Avots: ME IV, 215

tiešams "taisns": tiešams cilvēks Dond.

Avots: ME IV, 215

tiestiešam, Adv., verstärktes tiešām, wirklich, wahrhaftig: tiestiešam tas nuotiks Manz. Post. I, 123. pestītājs e̦suots tiestiešam nuo miruogiem augšams cēlies 407.

Avots: ME IV, 215

tieštiešam, Adv., = tiešām 1: es par kalnu tieštiešam BW. 132681, 8 var.

Avots: ME IV, 215

vientiešam, Adv. "taisni": cilvēkam allaž jādzīvuo vientiešam, tad tam klāsies labi Dond.

Avots: ME IV, 667

vientiešams "taisns": cilvē̦kam jābūt vientiešamam Dond. tas cilvē̦ks ir vientiešams, tam var uzticēties ebenda.

Avots: ME IV, 667

tīšam (unter tĩšām): auch Lennew., Üxküll.

Avots: EH II, 686

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2

‡ àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

‡ àizcìemuôtiês,

1) Besuche machend, zu Gast seiend verweilen bis
... aizciemuojies līdz pašam vakaram Bauske;

2) ein wenig, eine kurze Zeitlang zu Gast sein:
dabūja tikai aizciemuoties, bet ne izciemuoties Bauske.

Avots: EH I, 14

àizdùrve auch AP., (mit ùr ² ) Kaltenbrunn, Oknist, āzdurve BW. 23375, 2 var., gen. s. aizdurvs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, loc. s. aizdurvī BW. 28542 var., Demin. aizdurvīte 2277: šūpulīšam vieta aizdurvī Kaudz. Izjurieši 27. pa istabas kaktiem vai nama aizdurvīm Janš. Dzimtene ² II, 395; àizdur(v)e, der Raum hinter der Aussentür im Vorhaus Kal., O. - Bartau.

Avots: EH I, 20

‡ àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām laikā uz sēdi.

Avots: EH I, 43

‡ àizsprũgt Schibbenhof, sperrend in den Weg treten: tapai, te̦kuošam ūdenim kas aizsprūgst priekšā.

Avots: EH I, 51

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

‡ àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai kājā Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54

‡ àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

‡ II ala "jele": jānuove̦lk gulta nuo luoga; ala gulīšam nenāks saltums virsū Sessw.

Avots: EH I, 67

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;

2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.

Avots: ME I, 74

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

apdzira, der Vorsatz, die Absicht: ka mēs nuo labu un svētīgu apdziru nenuovēršamies Kleinschmidt 51: dzirties.

Avots: ME I, 84

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

appuodziņa "?": appuodziņas vilnu kasa snusas egles virsaunē; šam spruodziņa, tam spruodziņa, man ar visu vācelīti BW. 34177 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 107

apriêbt, mit dem Dat., eklig, widerwärtig, unleidlich werden: kuo es biju apriebuse tai savai māmiņai BW. 1533. Refl. -tiês, eklig, widerwärtig, unleidlich, übel werden: man viņa pavisam apriebās Apsk. I, 415. man tas zemes darbs tā ir apriebies Vēr. I, 530. kā apriebusies ir pašam sirds A. XX, 882.

Avots: ME I, 116

âpsis,

1): suņi, āpša nerejiet! āpšam dziļa istabiņa BW. 13752, 1 var.; ‡

2) "cūku suga; maza cūciņä Salis.

Avots: EH I, 194

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: māte mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atslêgt [li. atslė´gti], tr., aufschliessen (eigentl. zurückdrücken): atslē̦gu, meton. durvis, pūru, skapi, zirgus JR. IV, 156, die eisernen Fussfesseln der Pferde öffnen. Übertr.: tā atslēdzu tautiešam mīlamuo valuodiņu Ltd. 1552. atslēdz, Jēzu, kalna vārtus Tr., erleichtere die Geburt. Refl. -tiês, sich öffnen, aufgehen: atslē̦ga atslē̦dzas LP. VII, 689. mana sirds tev atslēdzās Rain. ūdens bija atslēdzies tālu, e̦ze̦ram līdzīgi, das Wasser war weit zurückgedrängt, hatte sich aufgestaut Poruk.

Avots: ME I, 193, 194

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197

‡ atvarša (wohl mit -ār-) "tukšā te̦lpa jaunpiedzimušam bē̦rnam galvas kausa augšā, kas vē̦lāk aizaug cietï Frauenb. Wohl zu atvẽrt.

Avots: EH I, 178

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

aûgšstāvs, das obere Stockwerk, Obergeschoss: man pašam tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam LP. III, 652.

Avots: ME I, 219

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224

àuns,

1): balts auniņš BW. 30703, 13 var. raguotu aunu 19194; ‡

4) Demin. auniņš, eine Art Blasinstrument:
nuo Jurģu tirgus pārve̦stuos auniņus, pīlītes un citus pūšamuos Janš. Dzimtene V, 312.

Avots: EH I, 187

âzẽ̦ns (unter âzis 1): auch AP., nom. pl. āzē̦ni BW. 32806, 4: ņemsim vienu āzeniņu ar visiem radziņiem BW. 29420. puisīšam tāda muode kâ rudeni āze̦nam 35545, 1.

Avots: EH I, 196

[bādêt (li. bodė´ti "Ekel od. Grauen empfinden"), lästig fallen: infl. nabuod'ę̄škys šam Zb. XVIII, 248. Zu ai. bādhatē "bedrängt", bībhatsatē "ekelt sich"; s. Uhlebeck KZ. XL, 553 und Persson Beitr. 341.]

Avots: ME I, 270

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

bàudît: mit aũ auch Gramsden n. FBR. IX, 94, Orellen n. FBR. XI, 37, Wainsel n. FBR. XIV, 78, N.-Wohlfahrt. Subst. baudĩjums, der Genuss: dzē̦ruši uz pašam atvadībam kâ pēdējuo baudījumu katrs pa tasei kafijas Janš. Līgava II, 204.

Avots: EH I, 206

bezpràtis: bezprāšam man[i] iedevi, kuŗš prāteņa neturēja BW. 15325.

Avots: EH I, 215

bĩbis,

2): ein ängstlicher Mensch, der als Gast nicht zu sprechen wagt
NB.;

3): neraudi! bībītis dzirdēs Lems., Wainsel. neaiztiec! tas ir bībīšam ebenda; ‡

6) eine zerschlagene und angeschwollene Stelle (in der Kindersprache)
N.-Peb.

Avots: EH I, 222, 223

biñgât [AP., bìngât ² Bers., Laud.], -āju, intr., flennen, weinen: spītīgais bē̦rns iesāka bingāt A. X, 2, 536. vai nemetīsi mieru ar savu bingāšanu A. XVI, 867. ja nu sāksi bingāt, tad dabūsi žagaru. vai kauna nav tik lielam puišam vēl bingāt? Ramkau.

Avots: ME I, 297

bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 ¹ bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]

Avots: ME I, 320

bļuõda, die Schüssel: ē̦dama, mazgājama bļ., Ess -, Waschschüssel; nekauņas od. neguoda bļuoda, der, die Unverschämte Grünh. bļuodas laiža, Schüssellecker MWM. VII, 856. Sprw.: pie pilnas bļuodas draugu daudz. pats bļuodu piespļāvis, pašam jāizstrebj. Nebst bliūdas aus блюдо.]

Avots: ME I, 321

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327

brãkmanis, auch brāķmanis, brakmanis BW. 20861, der Tadler: tur jāj meitu brākmanītis. pašam meitu brāķmanim nava labas līgaviņas BW. 21318, 4.

Avots: ME I, 327

breša "?": kas šim brešam nekaiš siltā istabā? Naud.

Avots: ME I, 330

I brũnis, ein braunes Pferd: uz brūņa jāt. brūnītim auzas devu. nu apkalu brūnīšam te̦raudiņa pakaviņus BW. 29872,4.

Avots: ME I, 341

‡ bundzināt, Trommel schlagen Für. I; "daudzināt" Grünwald: nevajag pašam par sevi daudz b.

Avots: EH I, 253

bũvêt, - ēju, tr., bauen: ē̦ku, namu. Refl. - tiês, sich mit einer Bauarbeit beschäftigen, Bauten ausführen: saimnieks varēs būvēties, kâ pašam gribas Neik. [Aus mnd. būwen dass.]

Avots: ME I, 360

I cê̦lums,

1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;

2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;

3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.

Avots: ME I, 377

cūcietis,

1): auch (mit ù ² ) Gr.-Bnschh. n. FBR. XII, 75, Kattenbr.; auch als Schimpfname: cūciešam vāciešam BW. 35069, 1 var.

Avots: EH I, 280

I čuža,

1) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101;

2) ein träges Mädchen
(vgl. li. čiùžė dass.): pirmajam vedējam čužu veda līgaviņu; tam uotram, tam trešam kâ uguņa dzirkstelīte BW. 21860.

Kļūdu labojums:
ein träges Mädchen = ein ungeschicktes (träges) Frauenzimmer
pirmajam vedējam = pirmajam dēliņam

Avots: ME I, 424

‡ daārdît, bis zu einer gewissen Stelle auftrennen AP.: daārdi vien līdz pašam īkšam (den zu strickenden Handschuh)!

Avots: EH I, 300

dabiskums, die Natürlichkeit, Naturgemässheit: vai man pašam nav paticis šis gluži neliekuļuotais dabiskums Rainis.

Avots: ME I, 428

‡ dailietis, ein Schöner, Anmutiger, Netter: daila augu dailiešam (Var.: ļaunajam), ne kādam neliešam BW. 9432 var.; 9433.

Avots: EH I, 302

dailis, der Schöne: daiļa augu dailīšam BW. 9430.

Avots: ME I, 431

dakstît,

1): "izdāvāt" Lemb., Salis; verschwenderisch geben, verschenken Ramkau: bij atnesis maizi, bē̦rniem dakstīja; ‡

2) (von jem.) leihen, borgen
Salis: pašam ne˙kas nav; daksta nuo viena, nuo uotra.

Avots: EH I, 303

dãļât, -āju, tr., namentl. in der Zstz. mit iz-, leichtsinnig weggeben, verteilen: viņš tikmē̦r visiem dāļāja, kamē̦r pašam ne+kā neatlika AP.

Avots: ME I, 447

‡ dapaisît,

1) beim Flachsbrechen einem andern gleichkommen:
kur tu dapaisīsi da puišam! Auleja;

2) "pilnīgi izpaisīt": kai drīžāk paisa, cits i[r] nedapaisīta nuoliek Auleja.

Avots: EH I, 307

darījums,

1) die vollendete Handlung, Tat, Vollendung:
žē̦l man sava darījuma BW. 7269. dievs duod algu tautiešam par valuodu darījumu 8864. tik manai māsiņai kâ darbiņa darījums;

2) das Resultat der vollendeten Handlung, das Erzeugnis, das Gemachte, Hervorgebrachte:
še, tautieti, tie cimdiņi, mans pirmais darījums 15560. māmiņ, tavu darījumu tautiņās nuovalkāja;

3) darījums, in Lub. der Pl. darījumi, eine durch Rodung entstandene Wiese
Lasd., Druw.;

4) das Strickzeug
U.;

[5) in der Neuzeit auch für Abmachung,
russ. сдѣлка].

Kļūdu labojums:
8864 = 8364

Avots: ME I, 440

debesis,

1): debeši briest, es droht Regen
Diet.; ‡

2) auch Plur. debeši, der Himmel:
izauga... da pašam debešam BW. 5035, 3. nuogāja uz debešiem (in den Himmel) BWp. 2221, 6 var.

Avots: EH I, 313

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

dèlve ² [Kreuzb.], die Pfote od. Tatze eines Bären: lāča d. Lettg. lācīšam, brālīšam, pieci nagi delvītē BW. 30480.

Avots: ME I, 454

denkša,

1) ein feiner Stutzer:
kâ nu tādam denkšam meitas neskries pakaļ? Naud.;

2) ein weinerliches Kind.

Avots: ME I, 455

I desmits (o-Stamm?), ‡

4) = desmite 2 (zehn Paar Flachsbündel) AP.; līdz trešam desmitam BW. 33331. nav skaišam desmitiņ[a] 19138.

Avots: EH I, 317

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

I dievuots,

1) = dievuojs: es dievuota malējiņa BW. 8062, 2 var. dievuotam puyisīšam 23009 var.;

[2) "vergöttert"(?)
Bixten; vgl. apr. deiwūts "selig"].

Avots: ME I, 487

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

‡ dubins, = dube̦ns: skaidra ... istabiņa li pašam dubinam BW. 19085 var.

Avots: EH I, 338

dùnka: auch (dunka) Dond., (mit ùn ² ) Saikava, . (mit un̂ ² ) Siuxt: dunkas duod grūdeniski; siteniski ne Saikava. liku šam dunku sānuos ebenda. dabij[u] dunkas mugurā BW. 22111, 2.

Avots: EH I, 343

[duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

dzedzelaiņš "?": meitu māte man suolīja dzedzelaiņu kumeliņu; es negribu dzedzelaiņu, man pašam sirms zirdziņš BW. 16489.

Avots: ME I, 539

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562

dzîguôt,

1): auch (mit î ² ) Salisb.; puišam laba dzīguoše̦n[a] BW. 5290 (aus Salisb.); ‡

2) sich mit etw. beschäftigen od. spielen (von Kindern)
Oppek. (mit î), Salisb. (mit î ² ).

Avots: EH I, 361

dziļums: jūŗas dziļumā BW. 33613. pāri pašam dziļumam 10495, 4 var.

Avots: EH I, 358

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gàist, - stu, - su (li. gaĩšti "schwinden, vergehen"), intr., schwinden, vergehen: tâ˙pat tev diena gaisa, ir neveikli auklējuot BW. 1873. ik˙vasaras Jānīšam bikses gaisa 20500,1. prieki man gaist Rainis. [Eher wohl nach Būga KSn. I, 250 zu li. ve"jo ātgaiša "das Hauchen des Windes", ãtgaišis "Zugwind" u. a. (urspr. also"hauhcen"; vgl. li. dvė˜sti "hauhcen; verenden, издыхать"), als nach Fick BB. VI, 211, Wood KZ. XLV, 64 u. a. zu gr. βαιός "gering" u. got. gistjan "verderben" (vgl. auch Fick Wrtb. 1 ^4, 397 und Preillwitz Wrtb. ² 71) resp. nach Fick KZ. XXII, 383, osthoff Perf. 630, Walde Wrtb. ² 359 zu la. haerēre "hangen, stecken, festsitzen", wozu die Bed. von gaist nicht passt.]

Avots: ME I, 587

gaituôt, Frohndienste leisten: būs jāsāk svešam kungam gaituot B. Vēstn.

Avots: ME I, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gandarījums,* Genugtuung: cietušam duot gandarījumu Vēr. I, 1261.

Avots: ME I, 599

‡ gaņģerītis "?": labajam puisīšam teju auga līgaviņa; kas jau kāds gaņģerīt[i]s, lai jāj zemes gabaliņu BW. 12409, 1 var.

Avots: EH I, 383

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

‡ gãrgulis,

1) der Husten
NB.;

2) "neskaidra, krē̦paina e̦lpa" Gramsden: mirstuošam cilvē̦kum g. rīklē.

Avots: EH I, 390

‡ garžuôt,

1) = gar̂šuôt 1: arī pašam tad labāk garžuoja Ezeriņš Leijerk. I, 36;

2), = gar̂šuôt" 2: (zirgs) garžuoja ... ābuoliņu Ezeriņš Leijerk. I, 120.

Avots: EH I, 385

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696

gùods: schon LLD. II, 3 ₁₇ ; in Sonnaxt laute der gen. s. gùoda ² und gùods ² ),

1): guôda ² vârds ² Salisb. "palama". vai tad šī ar labu guodu (aus einem anständigen, ehrenhaften Anlass) šāvēs? Sonnaxt. pats nuo sava guoda Spiess, aus eigenem Antrieb (Ehrgefühl);

2): pēc amatiem un guodiem vien tik dzē̦nuoties Janš. Dzimtene V, 125;

3): kad pašam g., tad luopam suods Ramkau. pa ziemu biju kāduos trejuos guoduos Auleja, Saikava, Zvirgzdine; in Dunika in dieser Bed. nur der Plur. guôdi ² .

Avots: EH I, 423, 424

grabêt, - u, - ẽju,

1) rascheln, rasseln, klappern:
kas tur čab, kas tur grab? BW. 30477. nedz čakst, nedz grab Aus. I, 102. jābrauc, vai čīkst, vai grab A. VIII, 68. ve̦cam puišam kauli grab BW. 13151. lietus grabē̦dams sitās pret luogu rūtēm Aps.;

2) faseln, schwatzen
Wain.: kuo jūs grabiet? LP. V, 146. grab kâ kažuociņš od. kâ ve̦cs kažulks od. kâ žīda rati. velti grabi tu, puisīti BW. 10873. Refl. - tiês, stark, vergnügt rascheln, rasseln, klappern: cik gribēju meitās iet, tik kažuoks grabējās BW. 20451; 12556, 1.

Avots: ME I, 635

grasis,

1): ze̦lta grasi BW. piel. ² 33143, 4. pieci graši nemaksāja BW. 988, 9. same̦tam pa grašam 2228. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 305 aus nd. grosse.

Avots: EH I, 398

grasti "?": neizciešami zem ikdienības grastiem Stari II, 454.

Avots: ME I, 638

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

‡ *grīnietis, wer böse, streng, hartherzig ist: grīniešam (Var.: sīvajam) tautiešam BW. 21671, 15 var.

Avots: EH I, 406

gruñte, gruñts, - s,

1) der Grund, der Boden, die Erde
[in dieser Bed. nach St. grunts als o-Stamm];

2) das Fundament, die Grundlage:
tādam puisiešam nav gruntes un tikuma Tirzm. Entlehnt nebst li. gruñtas.

Avots: ME I, 666

gudrĩba: lai vilkam tā g, kas tai meitu māmiņai BW. 17968, 1. izvilku tautiešam vispēdīgu gudrībiņu 33125, 5. gudrībām (Var.: izgudrēm) dē̦lu māte aicin[a] mani linu plūkt 28429 var. gudrību pieduot, guten Rat geben BielU.

Avots: EH I, 416

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675

guļa,

1) das Liegen, das Schlafen:
paē̦dušam guļa grūta. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725;

2) das Lager, die Schlafstelle, das Bett:
[kas viņa guļu aizkaŗ, tam būs savas drēbes mazgāt Glück III Mos. 15, 5.] jauns bij mans bāleliņš, nezināja guļas vietu BW. 24886; 19904, 1; guļu vieta BW. III, 1, 44. gauži raud tautu dē̦ls, guļas stabu turē̦dams BW. 1123. piesien pie guļas (gew. gultas) kājas... zaru JK. VI, 30;

3) die Krankheit:
gulšņāja, gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņa gulēja tādu lielu guļu, war schwer krank Blied. kad tev smaga guļa uznāktu! karstuma guļa, Fieber LP. VII, 1248; krūšu g., Brustkrankheit JK. VI, 47; sarkanā Tr. IV, 14 od. vē̦de̦ra guļa, die Ruhr; in Aahof guļa ein ansteckende Krankheit;

4) die Schlafmütze, jem., der viel schläft:
viņa pēdējā guļa un snauža Purap. krūmu guļa (Var.: gulis), lapu luožņa,ne maizītes devējiņš BW. 21893, 1. krūmu luožņa, lapu guļa BW. 13548; 15602, 2; 23464. meitas... visas tādas cepļa guļas 12958. In Mar. in dieser Bed. nur das Demin. guļiņa: ekur ir guļiņa: guļ vienā gulēšanā.

Kļūdu labojums:
24886 = 24885

Avots: ME I, 679, 680

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

guza,

1) der Kropf:
cīrulīšam pilna guza (Var.: kuza, ku(g)zna) BW. 2054, 1 [I, S. 918]. putniņi tukšām guzām, weil sie nicht gegessen haben. [labu guzu pieēsties U., sich mit Essen gehörig vollstopfen];

2) der Steiss, Bürzel
Dr.;

3) der Haufe, die Menge;
guzu guzām, Haufenweise Lub. [Wegen guzums und guzma sit die Annahme (zu der Leskien Nom. 190 u. 227 und Solmsen Beitr. 220 f. geneigt sind), dass guza aus dem Slavischen entlehnt sei, nicht gerade wahrscheinlich, wenigstens nicht notmendig. Eher verwandt (nebst gũža) mit li. gùžas "Knorren", gaužė "Kopf", gaũžitis "sich zusammenknäueln", sloven. gúza "Hinterer, Höckerer", poln. guza "Hinterer", guz "Knopf, Knorren" u. a.; vgl. Būga LM. IV, 483 u. KSn. I, 228, Trautmann Wrtb. 102, Berneker Wrtb. 343 u. 375, Zubatý AfslPh. XVI, 394, Persson Beitr. 114 ² u. 465, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 34 f., Zupitza Germ. Gutt. 148.]

Avots: ME I, 685

ìebràukt, ‡

4) ein-, herein-, hineinfahren
(tr.): ie. vāģus šķūnī AP., Saikava. kad bij iebraukti piedarbā pajūgi Brigadere Daugava 1928, S. 302; ‡

5) = ìebraũcît Dunika (mit aũ ): saimnieks visu naudu iebrauca sev saujā. ‡ Refl. -tiês,

1) vai tev būs īstās mājās iebraucies? Saikava, wirst du - den Weg nicht gut kennend ins rechte Gesinde hineingefahren sein?

2) hineinfahren:
netīšam iebraucuos meitu mātes sētiņā Tdz. 40049;

3) fahrend in Schwung kommen:
viņš tâ iebraucies, ka nevar zirgu nuoturēt Laud., Lubn., Sessw.

Avots: EH I, 504

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

ìedarît,

1): nevarēji šam ni˙kā ie., lai ar teicies saliekt kâ nazi! Saikava;

3): ne˙kuo nevar ie.; man kann nichts anfangen zu tun
BielU. darbs paliek iedarīts (unvollendet) Ramkau. iedarījuši ve̦zumu un aizgājuši Saikava; ‡

4) hineintun:
kad jau nu ir iedarīts ve̦zumā, tad jāve̦d mājā Ramkau. nevar redzēt, kâ ir iedarīts ("= kâ ielikts aude̦kls stellēs") Frauenb.; ‡

5) einquetschen, zerquetschen
Dunika: ie. pirkstu durīs. ‡ Refl. -tiês Dunika,

1) sich verletzen:
puišelis sev kuo ar nazi iedarījies;

2) unversehens eingequetscht werden:
pirksts iedarījies durīs. ‡ Subst. ìedarìjums "?": (piena) ie. jāsalej ķē̦rna Kand.

Avots: EH I, 508

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

ìedzîve,

1) Wirtschaft, Lebenseinrichtung, Inventar: nāc līdz manā iedzīvē LP. V, 236. kas ve̦cu iedzīvi apnicis Etn. II, 45. [viņam jau nu pašam sava iedzīve Wolm.] viņu iedzīvīte gāja brangi uz priekšu Janš. saimnieka iedzīve ar māju LP. VII, 788. visa iedzīve bijuse ierīkuota LP. VI, 770. atstāja savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. [Das Demin. iedzīvīte in Laud. öfters von dürftigen Verhälnissen gebraucht;

2) der Wohnort:
uz iedzīvi jāiet Stenden.]

Avots: ME II, 14

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

ìekutinât, Kitzel erregen (?): izkutinājuos, bet šam vis nevarēju ie. Saikava.

Avots: EH I, 524

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

‡ ìemidziens, das einmalige Eingeschlafensein: učīt (wecken) nuo pirmā iemidziena augšam Janš. Atpūta № 372, S. 7. pēc ... laimīga iemidziena Cieba uzmuodās Līgava I, 412.

Avots: EH I, 530

ìevadžuôt, tr., einpflöcken: bārda bijusi ievadžuota (ce̦lmā) līdz pašam zuodam LP. VI, 476.

Avots: ME II, 85

ìevedĩbas die Einführung, der Einzug: es nāku, ja ne vairs uz izvedībām, tad jel uz ievedībām, juo man arī pašam ir šuodien jātaisās pie jauna saimnieka Kaudz. M.

Avots: ME II, 87

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

il˜guošãm: pa il˜guošam Schrunden n. FBR. XIII, 106; pa ilguošu Janš. Dzimtene V, 35. par ilguošu (mit der Zeit, nach geraumer Zeit) Līgava I, 439; II, 305.

Avots: EH I, 430

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837

II izdĩkt (li. išdỹkti), sich dem Müssiggang ergeben, faulenzen: kâ tev izdīkušam ēst lai smeķē.

Avots: ME I, 728

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdusa,

1) das Ausruhen, die Ruhe:
pēc īsas izdusas būs jāstājas suoģa priekšā Kaudz. M. īss ceļš uz gaŗu izdusu A. IX, 1,347;

[2) "?": brālīšam ar izdusu (Var.: aizdusu) pakaļiņa BW. 35056 var.].

Avots: ME I, 730

izdvèst [li. išdvė˜sti "aussterben"], izdvest, tr., intr.,

1) aushauchen, ausatmen:
kalvju stiebri izdvesa skābu smaršu A. XX, 860. krāsns likās izdvešam aukstumu un naidu Niedra;

2) leise sprechen, leise hervorbringen
Stari II, 748; Subst. izdvē̦sums, die Aushauchung.

Avots: ME I, 731

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

izkãst [li. iškóšti], tr., durchseihen, filtrieren: pienu. taukas dzīres... nuo ve̦ca, izkāsta vīna Jes 25, 6. izkāsu alutiņu BW. 32761. izkāšamā ietaise, der Filtrierapparat.

Avots: ME I, 750, 751

izkrist,

3): man pašam neizkrīt, für mich selbst ist es ungelegen (nicht gut möglich)
Deglavs Rīga II, 1, 150; ‡

4) zugrunde gehen, ruiniert werden, sein Hab und Gut vertun
Frauenb.: kad saimnieks izkrita, tad luopus izdzina muižā. izkrituši (ausgestorben) vēži upēs ebenda; ‡

5) fallend sich ausstrecken:
zirgi izkrīt izšļauku nuo bailēm (bei Gewitter) Frauenb.

Avots: EH I, 458, 459

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izkutinât, ‡

3) = izvilˆt Saikava: tik ar māniem es šam vienu latu izkutināju. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang kitzeln Dunika u. a.

Avots: EH I, 459

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

izpaļât, izpaļuôt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: dievs duod algu tautiešam, ka tas mani izpaļāja BW. 8364.

Avots: ME I, 778

izredzêt,

1) aussehen, sich nach etw. aussehen, ausspähen, genau besehen:
kalnā kāpu, juo kalnā, lai varē̦tu izredzēt tautu dē̦la bagātību BW. 25919. mît es gribu kumeliņu, bet nemīšu šuovakar; mîšu rītu saulītē, lai varē̦tu izredzēt BW. 30242, 1;

2) ausersehen, auserwählen:
dieva izre̦dzē̦tie; izre̦dzē̦tuo tauta. Juris aplaimuos savu izre̦dzē̦tuo LP. VII, 33;

3) gründlich besehen, erleben, erfahren:
tu biji tāļu izstaigājis, tu bij daudzi izredzējis BW. 19, 1. lai dievs neduod tuo uotram piedzīvuot, kas Krišam bij jāizre̦dz Dok. A. Refl. - tiês,

1) sich gründlich besehen, ansehen:
nav tur sagaidāma ne˙kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

2) sich ausersehen, auserwählen:
dievs izredzēsies par de̦dzamu upuri jē̦ru I Mos. 22, 8;

3) erleben, erfahren:
tik bē̦du jāizre̦dzas Aps. kur jau viņa nebij izredzējusies? A. XVI, 781.

Kļūdu labojums:
rīta saulītē, lai vaŗē̦tu = rītu saulītē, lai varēju

Avots: ME I, 791

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izsmelgt,

1) "?": pielūkuo, ka pašam zuobus neizsme̦ldz naudas vakarā kruodziņā JR. IV, 87;

[2) izsmelgt "zu schmerzen aufhören"
Marzenhof, Freudenberg u. a.: zuobs sme̦ldz, kamē̦r reiz izsme̦ldz Fest.].

Avots: ME I, 801

izstrèbt (li. išprė˜bti), tr., ausschlürfen: Sprw. nespļauj bļuodā, nāksies pašam izstrēbt. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi.

Avots: ME I, 806, 807

iztèst, tr., aushauen, ausmeisseln: galdam kājas; akmeņus vienādā lieluma bluķuos. mūsu priekšā stāv tauta, kuŗa, tâ sakuot, vēl iztešama Kaudz. St

Avots: ME I, 817

‡ *iztresêt (oder *iztrest?), aussprechen: neiztrešames vārdes Ev.

Avots: EH I, 491

izùrbt (li. išur̃bti), tr., aus -, durchbohren: caurumu dēlī, dēli. manas kājas tie ir izurbinājuši Psalm 22, 17. šis slānis nav vēl ne+kur visā biezumā cauri izurbts Konv. ² 588. Refl. - tiês, sich durchbohren, hindurchbringen: bises luode izurbās tam caur galvu. darbu kaudzes, kuŗām bija cauri jāizurbjas Egl. tie tad arī izurbās ar lielu enerģiju līdz pašam mērķim MWM. VIII, 308.

Avots: ME I, 822

izvìkšt,

1) ausrichten, veranstalten:
kādas man pašam bēres izvīkšuši Aps., C., Smilt.;

2) hinausgeleiten:
rīdzinieki jāizvīkš C.

Avots: ME I, 830

je̦lgaviņa, eine Dachstange (pie salmu jumta nepieciešami vajadzīga pietē̦stā kārtiņa) Subbat.

Avots: ME II, 109

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113