Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

‡ abrukaslis Üxküll, = abr(a)kasis.

Avots: EH I, 1

àizbrukt, ‡

2) anfangen abzubröckeln, zusammenzusinken:
ceplis jau aizbrucis, ilgi vaira nestāvēs Oknist.

Avots: EH I, 12

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20

‡ àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20

àizrukšêt Salis, grunzend hin-, weggehen: vepris aizrukšēja pa ceļu.

Avots: EH I, 46

‡ àizrukšķêtiês, einige grunzende Laute von sich geben: vepris aizrukšķējās.

Avots: EH I, 46

‡ àizŗukt Dunika, Kal., = ‡ àizŗaũkties.

Avots: EH I, 47

àizsprukt, intr., davonlaufen, entfliehen: ve̦lns pa kaklu, pa galvu aizsprucis LP. VI, 825.

Avots: ME I, 52

‡ àiztrukt, sich verzögern, sich aufhalten: kur nu tik ilgi aiztruki? Rutzau. a. kur līdz pašam vakaram Oknist.

Avots: EH I, 59

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

‡ apsprukt, eilig, flüchtend herumlaufen (um) Dunika, Kal. u. a.: nepaspēju a. ap istubas stari, kad suns jau ieķērās man biksēs.

Avots: EH I, 116

‡ aptrukt, = aplûzt: nagi aptrukuši Grünwald. mati aptrukuši Bers.

Avots: EH I, 122

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

‡ atŗukstêt Dunika, Kal., = atrukstēt.

Avots: EH I, 163

atrukstêt, atrukšķêt, atrukšêt, atrukšķinât, intr., entgegengrunzen: cūka (kuilis) atrukst LP. V, 35; V, 33.

Avots: ME I, 187

atsprukt (li. atsprùkti), ‡

3) entschlüpfen:
lācis, kas dīdītājiem atsprucis Pas. I, 228.

Avots: EH I, 170

atsprukt, intr.,

1) her-, zurückschlüpfen:
kaķis dabūjis pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā LP. IV, 88;

2) nachlassen, nachgexen (von einem Stricke).

Avots: ME I, 196

berukaza: be̦rukaza Neuenb., berukaza Siuxt.

Avots: EH I, 213

berukaza, die Pfuhlschneppe (Siuxt n. LP. V, 99). [Eine Umbildung von r. бекасъ "Schnepfe"? Vgl. le. merkaza dass.]

Avots: ME I, 280

bẽruks, ein braunes Pferd U. b. 61, 32; [bẽŗuks Brambergshof, bē̦ŗuks Naud.]

Avots: ME I, 292

‡ bŗuka NB. "= ŗukatä.

Avots: EH I, 248

I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.

Avots: ME I, 339

II bruka, die Natur: viņam laba bruka, er hat eine starke Natur, einen starken Magen Seew. n. U.

Avots: ME I, 339

brukām, s. atbruka.

Avots: ME I, 339

‡ brukaža PV., comm.,

1) = brukũzis;

2) "kas brauņā[ja]s".

Avots: EH I, 245

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

‡ brukline PlKur., Rutzau n. FBR. VII, 118, = brūkle.

Avots: EH I, 245

bruks (li. (brùkš), Interj. zur Bezeichnung eines Schalles beim Brechen, stampffenden, schelnden Davoneilen šļuks! bruks! uozuola zarā RKr. VII, 809.

Kļūdu labojums:
stampffenden, raschelnden Davoneilen = Stampfen

Avots: ME I, 339

I brukšas L., eine Sichel. [Vgl. etwa li. brũkšmis "Strich,

Avots: ME I, 339

II brukšas L., Etn. III, 130, Lagerholz, umgefallene Bäume, Graus, Schutt, dürre Wurzeln, Äste, Blätter, Abfall von Strauchwerk.

Avots: ME I, 339

brukši, brukšķi, Strauchwerk Ruj. Wain., der Windbruch, Abfall von Strauchwerk, Schutt Kand., Etn. III, 130.

Avots: ME I, 339

brukšis L., St. Deutsch-lett. Wrtb., Streicheisen, -holz zum Streichen der Sense.

Avots: EH I, 245

brukšis "wohl Streichholz = bruceklis" Mag. II, 3, 115. [Anderwärts sei brukšis eine Art Messer zum Schärfen der Sense.]

Avots: ME I, 339

‡ II brukšis "Hollunke" Stender Deutschlett. Wrtb. (aus L.).

Avots: EH I, 245

brukšķêt, - ēju,

1) schrammen
Biel. I, 406;

2) auch brukšķināt, verfalen, herunterkommen lassen; verwohnen ein Haus
L. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339

‡ II brukšķêt, = brukšķinât 2: brukšķē̦dams un brākšķēdams nuogāzās viss ... sēriens zemē Janš. Mežv. ļ. 1, 213.

Avots: EH I, 245

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

bruksla JR. VII, 50, brukslājs, mit Strauchwerk bewachsenes Weidenland, Gestrüpp; meža bruksla Cālītis [zu bruks?]; vgl. briksnājs [und li. brukščióti "хрустѣть"].

Avots: ME I, 339

‡ brukšļaîns, = ‡ brukstalains: krūmainas, brukšļainas ganības Frauenb.

Avots: EH I, 245

brukslājs, brukslis, eine morastige Stelle, wo man Gehend einsinkt Lesten. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 339

‡ bruksliens Frauenb., = brukstaliens: iekūluos tādā brukslienā, ka ne ārā tikt.

Avots: EH I, 245

brukšņi,

1): niedriges Gehölz
Sassm.: kas te par mežu - tik b. vien!

Avots: EH I, 245

brukšņi [brūkšņi Lennew.],

1) dürre Wurzeln, Äste, Blätter, Abfall von Strauchwerk
Kand., Sassm., Selg. n. Etn. III, 130;

2) fig., das Gesindel:
Kandavas sukšņi brukšņi, Krethi und Plethi.

Avots: ME I, 339

‡ brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245

brukstalas: pa mežiem un brukstalām maldīdamies Janš. Mežv. ļ. II, 73.

Avots: EH I, 245

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

brukstaliens: nuo... krūmiena un brukstaliena ārā Janš. Mežv. ļ. II, 357.

Avots: EH I, 245

brukstaliens, ein grösserer Platz im Nadelwalde, wo man junge Tannen und Michten wachsen Nigr.

Avots: ME I, 339

brukt, - ùku, - uku,

1) abbröckeln, abgeben, (von der Farbe), abfallen, herabrutschen:
zeķes brūk nuo kājām;

2) zusammensinken, knicken:
kājas brūk BW. 8496; virsū br., überfallen: ienaidniekam;

[3) abfallen, abnehmen
U. - Zu le. bràukt, brucināt, braucīt, li. brùkti "einzwängen (s. Būga KSn. I, 227); трепать, бить" und vielleicht auch zu bulg. brъknъ "fahre mit der Hand wohin", r. брокать "werfen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. (s. Strachman BB. XX. 15); vgl. auch Leskien Abl. 293, Wiedeman BB. XXVII, 244, Persson Beitr. 783 und Berneker Wrtb. I, 93.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2.nozīme(zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 339

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

‡ II brukt "schlagen, treiben": cūkas b.. ein von Knaben gespiettes Gesellschaflspiel (wobei eine hblzerne Kugel mit Stöcken geschlagen hezw. getrieben wird) Rutzau.

Avots: EH I, 245

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

brukums, ‡

2) ein Absturz
Segew.

Avots: EH I, 245

[brukums Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 340

brukũzis: auch Druw., A. XI, 82.

Avots: EH I, 245

brukũzis, ein unordentlicher Mensch, dem die Hosen od. trümpfe herabrutschen Etn. III, 161, Lasd. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 340

I druka (entlehnt), der Druck (= Buchdruck); uotra druka, die zweite Ausgabe.

Avots: ME I, 503

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

[III druka (?) "dũša, gute Stimmung" Bauenhof (vgl. das entlehnte duka bei U.).]

Avots: ME I, 503

[drukas Mar. "alles, was fein zerstossen od. zerrieben ist (z. B. Stroh, Spreu, Gras, Schutt)".]

Avots: ME I, 503

drukât: (ein Gewebe) färben Orellen.

Avots: EH I, 336

drukât, -āju, drucken.

Avots: ME I, 503

drukâtava, die Buchdruckerei.

Avots: ME I, 503

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

druknums. die Dicke Stammhaftigkeit: sava mazuma un druknuma pēc tā spēj virzīties nuo vienas vietas uz otras Vēr. II, 1184.

Avots: ME I, 503

drukšķinât. drukšinât Bers., tr., abstossen (die Kohlen von brennendem Pergel): uogles nuo skala drukšināt Bers. [Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 503

drukšņât Spr. "сорить".

Avots: ME I, 503

drukstît. (schwelende Holzscheite aneinander) reiben, (um Funken zu erzielen): kuo druksti, neļauj ugunij iedegties Laud.

Avots: ME I, 503

drukts: drukti savā augumā (Dünsb.) Kuģenieku dziesma 1874, S. 12.

Avots: EH I, 336

drukts [li. drùktas "dick" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 109], stämmig, plump Etn., Bers. [Vgl. drukns.]

Avots: ME I, 503

ezeruks, pejoratives Demin. zu e̦ze̦rs: šuo niecīguo ezeruku Veselis Daugava 1934, S. 602.

Avots: EH I, 371

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

ìerukšinâtiês (migā), sich einwühlen (vom Schwein).

Avots: ME II, 59

[ìeŗukt, zusammenschrumpfen Wid.]

Avots: ME II, 60

ìesprukt, intr., herein -, hineinschlüpfen, herein -, hineinneilen, - rennen: kad tu ellē iespruktu! lapsa iespruka alā. Pēterītim jau pirksts iesprucis mutē.

Avots: ME II, 71

izbrukt, ‡

2) izbrucis, unordentlich angekleidet
PV., Saikava: iet i.

Avots: EH I, 436

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

‡ izbruku, Adv., ungegürtet (mit einem nach russischer Art über den Hosen getragenen Hemd) Kaltenbr.: kur tad jis ies i˙!

Avots: EH I, 436

‡ izrukšinât, auswühlen: i. dārzu, zemi Warkl. cūka dažkārt lakstus izrukšina, garumus pame̦t, smalkumns vien izē̦d Auleja.

Avots: EH I, 477

izsprukt (li. išsprùkti), intr., entgehen, entwischen, entfliehen, entgleiten: kādas elles tas izspruka BW. 15627, 9. lai tur man neizspruka gūstāmā cielaviņa 13389, 6. Sprw.: nelaimes brīdī ir nuo cirvja kāta uguns izsprūk. viņš kava visus stiprus, ka ne˙viens neizspruka Richt. 3, 29. šis vārds man tik tâ izspruka. cirvis man izspruka nuo ruokām.

Kļūdu labojums:
tas izspruka = tas izsprucis

Avots: ME I, 804

‡ izstrukt, heraustriefen: izstrukušie piena pilieni Dünsb. Vecie grieķi I, 155.

Avots: EH I, 483

‡ jè̦ruks ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Deminutivform zu jẽ̦rs, das Lamm.

Avots: EH I, 565

kruka Dond., = krũka.

Avots: ME II, 286

kŗukât, -ãju, tr., intr., rauchen: kŗukā vienā kŗukāšanā Gr.-Essern.

Avots: ME II, 297

krukņa, comm., kruknis, ein Mensch, der mit grosser Ausdauer an einer Arbeit hockt Mar., Smilt.

Avots: ME II, 286

kruknêt, -u, -ẽju, intr., kauern, hocken Erlaa, (Alswig, Notk.]: viņš kruknēja tur nekustē̦damies Blaum. arī laukā kruknēja ļaudis saīguši, gļēvi MWM. X, 825, Mar. n. RKr. XV, 120, Smilt., [PS., Trik.] kuo tu krukni, tāds sapīcis, kâ Ījabs uz pe̦lnu maisa Laiviņš. [Wohl zu ai. kŗn̂cati "krümmt sich" und sloven. ukrokniti "sich krümmen" (mit präsentischem Nasalinfix) und (vgl. Fick Wrtb. III4, 107) zu li. kriáuklas "Rippe", kriáukutis"menkas, sulinkęs žmogus", as. hruggi "Rücken" u. a.]

Avots: ME II, 286

kruknis, pl. krukņi, eine Art Pilze (helvella) Trik. n. RKr. III, 70; [="kārveles" Planhof].

Avots: ME II, 286

[krukšinât Pas. I, 245 (aus Lettg.), = rukšinât, grunzen: vepris aiziet krukšinādams.]

Avots: ME II, 286

liñdruks (unter liñdraki): auch Grob., NB., OB., Schnehpeln, Janš: Mežv. ļ. II, 385.

Avots: EH I, 743

matruki "mati un vilna, kas jē̦lā miesā ielīduši, kamdēļ arī vāts nedzīst; kad caur rudzu ruogām lejuot uz vâti ūdeni, matruki nākuot ārā" Nigr.

Avots: ME II, 566

‡ mē̦r[r]uks, = mẽ̦rrutks: mē̦r[r]ukus ar me̦du vie[n] ēdis Pas. XV, 188.

Avots: EH I, 809

‡ mē̦r[r]uks, = mẽ̦rrutks: mē̦r[r]ukus ar me̦du vie[n] ēdis Pas. XV, 188.

Avots: EH I, 809

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

nùobrukt, intr.,

1) abfallen, abbröckeln, herabrutschen:
man zeķes nuobrukušas; meton. auch kājas nuobrukušas das Part. nùobrucis, zerlumpt: dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi mē̦dz pārveiduoties; tās vai nu pāriet mazgājamā šķidrumā, vai arī zaudē savu spilgtumu; pirmajā gadījumā krāsviela nuobrūk, uotrā nuoplūk Konv. ² 2941;

[2) = nùobalêt: lindraki nuobrukuši Dond.].

Avots: ME II, 765, 766

nùodrukât, tr., abdrucken, fertig drucken: grāmatu.

Avots: ME II, 777

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nùodrukšķinât: n. (= nuobirdinât) skalu Festen.

Avots: EH II, 41

nùodrukš(ķ)inât Bers., tr., abstossen, ablösen: zē̦ns, uogli nuodrukšķinājis, paceļ skalu Vīt.; kuokam mizu drusku nuodrukšķināja, bet jau tīri nenuomizuoja Etn. III, 162; [hier dafür auch nùodrušķinât].

Avots: ME II, 777

nùodrùkstît ^2, durchshelten Mar.

Avots: ME II, 777

nùokukņât, verfaulenzen: trīs dienas tu esi nuokukņājusi A. XVIII, 315.

Avots: ME II, 803

nùorukstêt, nùorukšķêt, nùorukšêt, intr., einen grunzenden, brüllenden Laut von sich geben: kuo cūciņa nuorukstēja, man gaŗām paiedama VL.

Avots: ME II, 841

nùosprukt, intr., entwischen, sich verbergen, abgleiten: cirvis nuosprucis nuo kāta.

Avots: ME II, 857

nùostrukt, intr., abtröpfeln: lai zupa nuo gaļas nedabūtu nuostrukt uz galda... RKr. VI, 94.

Avots: ME II, 861

nùotrukšķinât, tr., intr., entziehen, abknappen: gan jau saimniece pratīs nuotrukšķināt Alm. nuotrukšķina, cik vien var Alm.

Avots: ME II, 877

nùotrukt, ‡

3) aushalten
Wessen: viņš ilgāk nevar n., uz mājām nebraucis. nevarēja n. līdz guodību beigām, bet brauca mājās tūliņ.

Avots: EH II, 102

nùotrukt,

1) "?": viņa acis bij nuotrukušas sausas De̦gl.;

[2) "abbrechen"
(intr.) Grünwald.)

Avots: ME II, 877

pabrukt, ‡

2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.

Avots: EH II, 122

[pabrukt, zum Teil weichen, entweichen: jālaiž luopiņi ganuos, - būs salna pabrukusi Janš. Bārenīte 5.]

Avots: ME III, 10

padrukns, ziemlich stämmig: padrukns jauneklis JR. IV, 214. krustknābji padrukni putni Konv. ² 2033.

Avots: ME III, 18

pakaļdrukât, tr., nachdrucken: grāmatas.

Avots: ME III, 39

pãrsprukt: dažam pārsprūk kāds vārds, es entfährt einem wohl ein Wort Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "entfahren").

Avots: EH XIII, 212

pā`rsprukt mājās, nach Hause entwischen.

Avots: ME III, 178

pãrsprukt, intr., hinübergleiten, entwischen: lūkuoja bez suoda pārsprukt pāri dažiem skuolā nepieciešami vajadzīgiem mācības gabaliem.

Avots: ME III, 178

‡ parukšinât, = parukstêt: paēde panākši, parukšināja Tdz. 57026.

Avots: EH XIII, 168

parukstêt: auch Tdz. 48645 (aus Gold.), 50784 (aus Sackenhausen).

Avots: EH XIII, 168

paŗukstêt (unter parukstêt): auch Dunika, Stenden.

Avots: EH XIII, 169

parukstêt, paŗukstêt, parukšķêt, parukšêt, ein wenig grunzen: kâ cūciņa parukstēja, man gaŗām paiedama VL. cūciņa paŗukstēja BW. 29219 var.

Avots: ME III, 92

‡ parukt "?": lij, lītiņ, vienu dienu, nelij visu vasariņu! parūk mana viena diena, nava visu vasariņu. VL. aus Laud.

Avots: EH XIII, 168

pasprukt: = li. pasprùkti.

Avots: EH XIII, 175

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

pìebrukt,

1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;

2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.

Avots: ME III, 240

piedrukle Ruj., piedrukne BW. 4156, 3 var. (aus Brucken), = piedurkne.

Avots: ME III, 246

pìerukņât, herbetschaffen Etn. I, 102: pūķis tam pierukņāja labību klāt LP. VI, 113.

Avots: ME III, 286

piespruka, Möglichkeit, Zuflucht zu finden : tur viņam ar˙vienu piespruka Annenburg, Bergfried.

Avots: ME III, 295

pìesprukt,

1) "?": "jums jāpaliek gan", piespruka ir S. MWM. VII, 505;

2) eilig (und ohne Erlaubnis) gelangen
zu : šad un tad dabūja piesprukt pie zemenēm. uguns piespruka pie pakulām;

3) fliehend hinzueilen
Ronneb.; sich flüchten: viņš nezināja vairs, kur piesprukt Annenburg, Bergfried.

Avots: ME III, 295

pìestrukt (prs. -strùku), volltröpfeln (intr.): trauks piestrucis pilns ar lietus ūdeni Dond.

Avots: ME III, 298

‡ pitruks "ein kleines Lämpchen ohne Zylinder" AP.

Avots: EH XIII, 239

pretuzbrukums, die Kontrattacke.

Avots: ME III, 390

‡ ruk, Interjektion zur Bezeichnung des Grunzens: (cūka) urdēja nemiera pilna: r. r. Brigadere Skarbos vējos 58.

Avots: EH II, 382

ruka sakne PS. "eine Baumwurzel, die sich gerade in die Erde hineinbohrt" N.- Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411. Für rutka sakne.

Avots: ME III, 556

ruka, s. ruks.

Avots: ME III, 556

rukainĩte, rukaciņa, rukselĩte, rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

ŗukainĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 588

‡ rukašiņa BW. 34285, = rukažiņa.

Avots: EH II, 382

I rukât, ächten, verfehmen, "rucken" (in Studentenkreisen): es nezinu, kuo konvents uz tam teiks. katrā ziņā tiksi rukāts, var˙būt pa˙visam izslē̦gts De̦glavs Rīga II, 1, 295.

Avots: ME III, 556

II rukât, -ãju, mit Kraftanwendung arbeiten Adiamünde: divi vīri nuostājušies pie riteņa rukā (griež ar spē̦ku) sviedriem vaigā Dunika; bekannt auch in Gr.-Essern, Wandsen, Salis. Aus d. rucken.

Avots: ME III, 556

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene ^{2 III, 189.}

Avots: ME III, 588

‡ rukats Iw., = ŗukata: rukatu, kas var būt viss kas, ieme̦t baļļā, kur veļ vadmalu.

Avots: EH II, 383

rukažiņa, s. rukainite.

Avots: ME III, 556

rukît, -u, -ĩju, tr., (die Erde mit den Händen) aufwühlen (wie man es im Herbst beim Kartoffelaufnehmen tut) Mar. n. RKr. XV, 133, graben: iesim rukītu kartupeļu! Mar. Refl. -tiês, ein wenig graben, wühlen: kuo tu tur rukies pa smiltīm? Mar.

Avots: ME III, 556

I rukņât Warkl., Bers., = rakņât: cūkas rukņā zemi.

Avots: ME III, 556

*II rukņât, zu erschüessen aus pìerukņât.

Avots: ME III, 556

‡ rukņît, -īju Mahlup, = rukņât I: cūkas dziļi rukņī.

Avots: EH II, 383

ruks,

1): auch A.-Ottenhof, AP., Ermes, N.-Peb., Ramkau, Ruj., Salis, Seyershof, Smilt., Trik., Wainsel, Walk; ‡

2) der Schwanz einer Katze
Seyershof: suns pie ruka kaķam klāt.

Avots: EH II, 383

ruks, auch ruka U., = rutks, der Rettig U., Karls., Salisb., Serbigai, PS., Wolm., C., Jürg., Arrasch, Sinohlen, Wesselshof: ganuos gāju, ruku ēdu BW. 9915 var. (aus Annenhof, Kr. Riga). sūra ruka māmiņai par dēliņa auklējumu 14569. ruku rakt dārziņā 26102 (aus Drosth.). ruciņus rakt, ein Spiel Lis.

Avots: ME III, 556

‡ rukša Strods Par. vōrdn. 150, ein wühlendes Schwein.

Avots: EH II, 383

‡ rukse Auleja, ein Ferkel (als Kosename).

Avots: EH II, 383

rukšelis (unter ruksis): rukšelītis Degunen.

Avots: EH II, 383

rukselĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 556

rukšêt (unter rukstêt): auch AP., Seyershof, Wessen.

Avots: EH II, 383

ŗukšêt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

I rukš(ķ)êt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

ŗukšķinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

I rukšinât: auch AP.

Avots: EH II, 383

I rukšinât, rukšķinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

II rukšinât: cūka rukšina ar smeceri pa sili Warkl. ‡ Refl. -tiês Auleja, sich Futter suchend wühlen (von Schweinen).

Avots: EH II, 383

II rukšinât, wühlen U. (unter racinât): es neduošu tā kalniņa cūciņām rukšināt FBR. Vl, 47 (aus Nirza).

Avots: ME III, 557

ruksis: auch A.-Schwanb., Sonnaxt; tu kâ r. vazājies Tdz. 57865 (ähnlich 42332).

Avots: EH II, 383

ruksis Freiziņ, rukšis Karls., Demin. auch ruksē̦ns MWM. X, 422, rukšans N.-Peb., verächtl. rukšelis, ein (junges) Schwein: Juris pārveda de̦glainuo "ruksi" Vēr. II, 189. karš... starp viņas . . . dagluo un saimnieka baltuo ruksi ar līkuo smeceri Seibolt.

Avots: ME III, 556

rukšis, s. ruksis.

Avots: ME III, 557

II rukšķêt Spr., sich beschmutzen, besudeln, im Schmutz wühlen.

Avots: ME III, 557

I rukšķêt: auch Siuxt; cūka rukšķ, kad tā guļ un tuo uzrunā, vai arī kad tā baŗuo sivē̦nus Grünw. ‡ Refl. -tiês, dass. Siuxt.

Avots: EH II, 383

I rukš(ķ)êt, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

rukstêt: Marija sarija ve̦se̦lu vepri; pukstēja, rukstēja visu cauru nakti Tdz. 56988.

Avots: EH II, 383

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,

ŗukstêt Gr.-Essern, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

rukstinât, s. rukstêt.

Avots: ME III, 557

ŗukstinât Gr.-Essern, s. rukstêt.

Avots: ME III, 588

rukstiņš (?) Elv., ein Schlag.

Avots: ME III, 557

rukšulītis,

2): auch (Ferkel) Nötk., Ren zen, Sauken, Sermus.

Avots: EH II, 383

rukšulĩtis,

1) "?": ak tu cūku rukšulīti var.: Tenīsiņ), tavu skaistu suvēniņu! BW. 29194 var.;

2) "ein kleines (weisses und sauberes) Ferkel"
Schwanb., Golg., Selsau, Allendorf, Peb.; auch eine Koseform für kleine Kinder.

Avots: ME III, 557

rukt, s. ŗukt.

Avots: ME III, 557

ŗukt U., Nigr., Gr.-Essern, Neuenb., rukt (li. rùkti "runzelig werden") Dond., Karls., praes. ŗùku Neuenb., rûku ² Karls., praet. ŗuku (ruku), intr., einschrumpfen, faltig werden, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden : man jau cimds sāk rukt Dond. rūk un raucas ve̦cā zâle Rainis. dienas pret rudeni ŗūk Nigr. - Subst. ŗukums, rukums,

1) das Zusammengezogene, Eingeschrumpfte, die zugespitzte Stelle beim Strickstrumpf resp. Handschuh:
rukt rukumā, stark zusammenschrumpfen. '/2 uolekts jāskaita rukuma tiesas Schibbenhof. es nesarāvuos vairs rukumā Ezeriņš Leijerk. II, 121. e̦smu jau pieadījis pie rukuma Dond.;

2) ein angebliches Mittel zum Einschrumpfen:
pa juokam liek bērniem pārnest nuo kaimiņiem rukumu, kas palīdzē̦tu vadmalu velt. Mit ŗ- (für r- ) aus ŗaukt.

Avots: ME III, 588

‡ II rukt (?) Dobl. "grunzen" (vom Schwein).

Avots: EH II, 383

rukts Gr.-Essern, ruktus, = rutks: ruktus [?] biju, ne rācenis, kam jūs mani mizuojat? BW. 21031. Durch Metathese aus rutks.

Avots: ME III, 557

ruku, Interjektion: ruku, ruku, rāvu, rāvu[?], kur jāj četri brūtgāniņi! BW. 14517, 7.

Avots: ME III, 557

ŗuku, ruku, zur Verstärkung von ŗukt (rukt): dziedi, ganu meita, lai aug pupi lielumā; ja tu labi nedziedāsi, saruks ruku rukumā BW. 719.

Avots: ME III, 588

rukulĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 557

II runkuls "?": rudzu runkuliņš LP. VI, 87 (gemeint ist damit der pūķis - me̦lna runča izskatā).

Avots: ME III, 562

rukums, s. ŗukt.

Avots: ME III, 557

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sadrukstît, zerbröckeln (tr.), sasmalcināt: s. uogles Ar.

Avots: ME III, 613

sadrukt, -drùku, -druku,

1) zusammenschrumpfen;

2) verfallen, einstürzen
(intr.): sadrukusi būda Ruj.; vgl. auch sadrucis.

Avots: ME III, 613

sakŗuõkât, sakŗuõkuôt, s. sakruõkât.

Avots: ME II, 657

sakruknêt, intr.,

1) eine gewisse Zeit hindurch hocken, kauern:
cik ilgi viņš tur sakruknēja PS., Wolm.;

2) auch reflexiv, zusammenkauern.

Avots: ME II, 656

saŗukt: pastalas uz mūra saŗuka NB.

Avots: EH XVI, 445

sarukt, s. saŗukt.

Avots: ME III, 723

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sasprukt, eilig hineinflüchten (von mehrern Subjekten): peles saspruka caurumā.

Avots: ME III, 744

sastrukt (III prs. -strùk) Dond., = sapilêt: viss ūdens nuo slapjajām drēbēm sastruka uz grīdas Dond.

Avots: ME III, 749

satrukt,

1): "sich erschrecken" ME, III, 766 zu verbessern in "erschrecken (intr.)"; ‡

2) sich auf etwas besinnen
Wessen: tik nu satruka, ka tas jādara.

Avots: EH XVI, 457

satrukt Brasche, refl. satruktiês U., sich erschrecken, aus der Fassung kommen, die Fassung verlieren: gans satruka, mani tâ uz reiz ieraudzīdams Janš, Dzimtene IV, 161. Anss satrūk Janš. Bandavā I, 9. - Subst. satrukums, der Schreck: satrukumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 190.

Avots: ME III, 766

še̦ruks: auch Kl.-Salwen, Kurmene, Schönberg.

Avots: EH II, 625

še̦ruks, ein (verheirateter) Viehpfleger und Hirt (namentl. auf Gütern) zwischen Bauske u. Nerft längs der li. Grenze. Als ein Lituanismus zu li. šérti "füttern"?

Avots: ME IV, 17

sprukas, bei Wid. der Sing. spruka, die Klemme, Verlegenheit: nu dē̦ls pa˙visam sprukās JK. III, 71. ļaunās dvēseles ir sprukās LP. VII, 497. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1023

šprukuôt, Spass machen, spassen.

Avots: ME IV, 102

špruks, der Spass: špruki tādi, kuo tu vēl nebūsi dzirdējis! Alm. Rud. 19. sāka arī man iepatikties tie špruki 12. vai tur lieli špruki ar tādu! Alm.

Avots: ME IV, 102

spruksti (unter sprukstis): auch (heisse Asche) Dunika, Okte.

Avots: EH II, 561

‡ *sprukšļât od. *sprukšļuôt, prusten: II p. prs. sprukšļe, Dond. n. IMM. 1932 I, 21.

Avots: EH II, 561

spruksnes: auch (heisse Asche) Latv. Av. 1851, № 31.

Avots: EH II, 561

spruksnes Libau, Hasenp., = sprukstis.

Avots: ME III, 1023

‡ sprukštāt, prusten, prausten wie ein Pferd Für.

Avots: EH II, 561

sprukstenis: kâ nu neaizies, tāds s˙! Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 44.

Avots: EH II, 561

sprukstenis Wid., = spruksts 2.

Avots: ME III, 1023

sprukstes,

1): auch Pussen, Schnehpeln; bērs sprukstes (acc.) virsū Tdz. 57633, 1.

Avots: EH II, 561

sprukstes,

1) s. sprukstis;

2) = ķe̦za: biju lielās sprukstēs Iw. In der Bed. 2 wohl zu spruga(s).

Avots: ME III, 1023

sprukstiņs, s. spruksts.

Kļūdu labojums:
sprukstiņs = sprukstiņš

Avots: ME III, 1023

sprukstiņš (so ist es statt sprukstiņs ME. III, 1023 zu lesen!), ‡

2) eine (gekaufte!) Mausefalle
AP.

Avots: EH II, 561

sprukstis,

1): auch Frauenb.; beŗ sprukstis (acc.) virsū Tdz. 57633, 2; ‡

2) = sprukas: kas tāpēc nu ir lielās sprukstīs Veselis Cilv. sac. 134.

Avots: EH II, 561

sprukstis (nom. pl.) U., Dond., Kurs., sprukstes Nigr., Iw., Wain., spruksti Dond., heisse Asche (mit kleinen Kohlen darin), sprukstis (nom. pl.), die Kohlengrube vor dem Riegenofen L.: ieraus rāceņus sprukstēs, lai ce̦p! Nigr., Wain. lai cits nuo sprukstīm izrauj karašas! Lautb. Vidv. II, 76. ja sprukstis izdzisa, tad bij jāiet uz kaimiņiem pēc uguns Dond. gruzdini... savus pirkstus sprukstuos! Seifert Chrest. III, 2, 291. kaķis . . . pe̦lnus, sprukstus sabārstīja sle̦pkavam acīs Pas. I, 314; sprukstis (nom. pl.) Nigr., Schrunden, Nikrazen, der nach dem Braten von Fleisch nachbleibende Bodensatz von Fett und Salzlake. Wohl zu sprukt resp. (wenn mit ks aus gs) zu sprauga; vgl. zur Bildung sprikstis.

Avots: ME III, 1023, 1024

spruksts,

2): "viegla rakstura cilvē̦ks" AP.; kurpnieks pret viņu ir tīrais s. Austriņš Raksti VII, 333; ‡

3) = sprukas: nu reiz ir ticis sprukstā Pas. XII, 330; ‡

4) "?": sasālījusi ēdienu kâ sprukstu Talsen.

Avots: EH II, 561

spruksts,

1) ein Knebel, Hölzchen zum Vorlegen
C., Bers.;

2) spruksts U., Etn. IV, I66, C., Lub., Bers., sprukstiņš U., Salis, wer (was) sich schnell bewegt; ein Leichtfüssiger, ein Springer
L., U.; ein beweglicher, kurzweiliger Mensch U., ein Irrwisch, Sausewind Salis; ein munteres Pferd U.: viņš kâ sprukstiņš aizspruka pruojām LP. VI, 827. viņa kâ sprukstiņš mukuse atpakaļ VII, 181. Pēteris nebij vairs nebēdnieka spruksts" bet guodīgs puisis Stāsti Kraukļu kr. 87. In der Bed. 1 (wenn mit ks aus gs ) wohl zu sprudzenis usw.; in der Bed. 2 eher zu sprukt, vgl. Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1024

sprukt: kâ salmu kūlis izput, kad pie viņa sprūk uguns Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 200.

Avots: EH II, 561

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

‡ šprukt Kaltenbr., Nerft, = sprukt.

Avots: EH II, 655

špukteris: auch Dunika.

Avots: EH II, 655

‡ stãvbrukām, = stāvbrakām (dies mit -ru- zu lesen?): istaba piepildījās s. pilna Mekons Deb. vaļā (1873), 24.

Avots: EH II, 573

‡ struksnis Schujen "patukls, brangs zē̦ns vai sivē̦ns" (scherzhaft).

Avots: EH II, 589

strukt: strūkuošas nāsis Dünsb. Bībeles dabas stāsti2 91. Vgl. ‡ strūkt.

Avots: EH II, 589

strukt Wid., strūku, struku, triefen Dond.; strotzen V.: Jānis iekrita upe un nu tik slapjš, ka strūk ² vien Dond. n. FBR. VI, 67. Nebst li. struklė (wenn mit altem k!) "eine Röhre, durch welche etwas fliesst" zur Wurzel von straujš.

Avots: ME IV, 1093, 1094

strukuls, ein Tönnchen, worin man den Arbeitern aufs Feld zu trinken mitgibt, auch ein Biertönnchen Druw.: uz pļavu braucuot es ieliku vāģuos strukulu dzeŗamā Druw. nuopirc brūzī strukulu bairiša! ebenda. Zu strucis.

Avots: ME IV, 1094

‡ tpruka, Kosename für Kühe Auleja.

Avots: EH II, 689

‡ truka "siena smalkumi" Liepna; "atliekas, saslaukas" A.-Schwanb. Aus r. mpyxá.

Avots: EH II, 698

‡ trukņa A.-Schwanb., comm., "kas labāk ne˙kā nedara".

Avots: EH II, 698

‡ truknêt A.-Schwanb. "trūdēt".

Avots: EH II, 698

‡ truknis A.-Schwanb. "satītu drēbju vai lupatu rullītis".

Avots: EH II, 698

‡ truks Pilda, Nachbleibsel vom vorjährigen Heu in der Scheune. S. ‡ truka.

Avots: EH II, 698

trukšinât, ‡

2) "?": lieli gudrinieki ir tādi ve̦ci zirdziņi kâ šis pelēcis, - trukšinãja suolīti pie suolīša A. Upītis Ģertr. 352.

Avots: EH II, 698

trukšinât, abwechselnd langsam und schnell fahren Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 245

I trukšķinât Grünh., Schibbenhof, auch refl. -tiês Grünh., geizen: kuo tu tâ trukšķini? ielej taču kâ nākas! Schibbenhof. kuo tu tik daudz trukšķinies? kad duod, tad duod! Grünh.

Avots: ME IV, 245

II trukšķinât Nötk. "tru-tru- ähnliche Laute von sich geben".

Avots: ME IV, 245

‡ tuksnīgs, öde: tuksnīguo jūŗu Dünsb. Odiseja 6.

Avots: EH II, 701

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

I trukt Bl., U., Ugalen n. FBR. VII, 14, N.- Schwanb., trūku, truku, = trūkt, zusammenfahren, erschrecken. In Schwanb. in dieser Bed. auch reflexiv: viņš dabūja trukties.

Avots: ME IV, 245

II trukt,

1) "izturēt, paciest(ies)" Wessen;

2) (angeblich nur im Präteritum gebraucht)
"(aiz)kavēties" Dunika, Rutzau: es par daudz ilgi truku Dunika. Wahrscheinlich entlehnt aus li. trùkti "dauern, währen; мѣшкать, медлить".

Avots: ME IV, 245

truktele (wo ?), das Mädchen.

Avots: ME IV, 245

‡ truktiņš Lubn., ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 698

trukts, der Packen: trukts burtnīču Druw. n. RKr. XVII, 83. trīs trukti skalu ebenda. trukts rīkstīšu Tirs.

Avots: ME IV, 245

uzbrukt,

2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.

Avots: EH II, 719

uzbrukt,

1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;

2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.

Avots: ME IV, 319

uzdrukât, aufdrucken: ce̦na grāmatai uzdrukāta.

Avots: ME IV, 326

uzdruksnît, stossend aufmuntern: uzdruksnīt zirgu, lai iet ātrāk Saikava.

Avots: ME IV, 326

uzŗukt, einschrumpfen, sich zusammenziehen: drēbe pēc mazgājuma uzpūk Windau. pastalām de̦guni (purni) uzrukuši ("saslējušies uz augšü) Base.

Avots: ME IV, 375

uzspurkš(ķ)êt: nuo ... jumtiem uzspurkšķēja nuobijušies baluoži Sudrabkalns V. b. I. ² 58.

Avots: EH II, 734

uzsprukt, ‡

2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 69.

Avots: EH II, 734

uzsprukt, hinaufflüchten: uzsprukt... priedē Pas. III, 66 (ähnlich LP. I, 166).

Avots: ME IV, 383

varuksis U., varuksnis U., das Seitenbrett am Boot ("scheint in Livl, unbekannt"). Aus liv. varūkst "angesetzte Seitenbretter am Boote"; s. Thomsen Berbringer 286.

Avots: ME IV, 481

‡ veprukāns Tdz. 59329, Demin. zu vepŗuks.

Avots: EH II, 771

vepŗuks: auch Borchow, Dunika, Kalupe, OB., Oknist, Wessen.

Avots: EH II, 771

vepŗuks Sussei n. FBr. VII, 140, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Meiran, Memelshof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, vepruks Spr., Demin, zu vepris, ein kleiner (kastrierter) Eber: vepruks re̦sns kâ bluķis A. v. J. 1900, S. 364. kâ pē̦rnie veprukiņi BW. 20314.

Avots: ME IV, 538

vijrùklis ² Warkh., = vijurklis. Wohl mit Metathese aus vijurklis.

Avots: ME IV, 583

vīruks (li. vyrukas), Männchen, Männlein: tevi saukšu par savu vīruku Janš. Līgava II, 139.

Avots: ME IV, 642

zvê̦ruks (li. žvėrukas, r. звѣрокъ Gr. - Buschh., (mit ê, ² ) Bauske, Demin. zu zvê̦rs, wildes Tier.

Avots: ME IV, 773

‡ žvêŗuks Kalupe, Demin. zu zvê̦rs.

Avots: EH II, 824

izruktiês, izŗùktiês, zur Genüge brüllen, tosen, rollen: pē̦rkuonis nu jau diezgan izŗūcies.

Avots: ME I, 793

[pãrbrukt, hinüberrutschen: stīpas mucai pārbrukušas pār malām.]

Avots: ME III, 151

abr (a) kasis, rukasis">abrukasis, rukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, rukasis">abrukasis, rukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

àizblàndîtiês, sich wohin verirren, sich umhertreibend wohin geraten: tik neblandies vien atkal Poruk. tē̦vs pats nezin kur aizblandījies Saul.

Avots: ME I, 19

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

àizšļûdinâtiês, hinglitschen, hingleiten: aizšļūdināties pa uolainuo ceļu uz istabu Poruks.

Avots: ME I, 55

‡ àizsprūkt (?) Nötk. "= rukt">àizsprukt".

Avots: EH I, 51

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

‡ apakšliñdraks Janš. Bandavā I, 19, Plur. apakšliñdraki Siuxt, apakšliñdruks Dunika, O.- Bartau, ein Frauenuntertock.

Avots: EH I, 71

apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].

Avots: ME I, 78

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78

‡ apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100

apmẽdît, tr., höhnen, verspotten: bet tie apmēdīja dieva vēstnešus 2. Chron. 36, 16. tu nenicināji tuo, kuŗu daudzi apmē̦da un nievā Poruks.

Avots: ME I, 106, 107

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drukātavu Kundz.; fact. von applûst.

Avots: ME I, 111

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, kājas Poruk.

Avots: ME I, 122

apspir̃dzinât, tr., erquicken: skābums viņu lieliski apspirdzināja Poruk.

Avots: ME I, 124

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126

aptrũkt, ‡

3) = ‡ rukt">aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atrakšêt (unter atrukstêt), ‡ Refl. -tiês Dunika, entgegengrunzen.

Avots: EH I, 162

‡ atrakšķêt (pretī) Siuxt, = rukst%C3%AAt">atrukstêt: jaungada naktī meita jāj ar kruķi un piedauza pie kuiļa durīm; ja kuilis atrakšķ pretī, tad meita tai gadā apprecēsies.

Avots: EH I, 161

atslêgt [li. atslė´gti], tr., aufschliessen (eigentl. zurückdrücken): atslē̦gu, meton. durvis, pūru, skapi, zirgus JR. IV, 156, die eisernen Fussfesseln der Pferde öffnen. Übertr.: tā atslēdzu tautiešam mīlamuo valuodiņu Ltd. 1552. atslēdz, Jēzu, kalna vārtus Tr., erleichtere die Geburt. Refl. -tiês, sich öffnen, aufgehen: atslē̦ga atslē̦dzas LP. VII, 689. mana sirds tev atslēdzās Rain. ūdens bija atslēdzies tālu, e̦ze̦ram līdzīgi, das Wasser war weit zurückgedrängt, hatte sich aufgestaut Poruk.

Avots: ME I, 193, 194

‡ atšmuka Stelp., = ruka">atbruka.

Avots: EH I, 174

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock; ‡

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171

atvẽrtne,

1): eine Öffnung überhaupt:
pa durvju atvērtni (durch den offenen Türspalt) iespruktu istabā A. Brigadere Skarbos vējos 187. kuŗu (= ratu) atvērtnē redzēja starp kurvjiem un maisiem vairākas... galvas Daugava 1928, S. 824.

Avots: EH I, 180

bãbuot, tr.,

1) weibisch machen:
kas tā bābuo savu dzīvi * Poruk;

2) mit einer Winde
(bāba 4) heraufziehen Aahof. Refl. -tiês, sich mit Weibern abgeben: bābuoties nemīlu, bet meitenei pakavēt laiku var Austriņš U. b. No 41, S. 41.

Avots: ME I, 270

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo ² ) Warkl., rukle">barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo ² ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden; ‡

3) das Viehfutter
(mit ùo) ² Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206

bẽris (li. bė´ris), Demin. bẽrĩtis, auch bẽruks Mag. XIII, 3, 63, ein braunes Pferd: iekrustim bēŗi tē̦k. vakar bēri peldināju. augsti bēris kājas cēla BW. 26781.

Avots: ME I, 290

bezvā`rdis, fem. -de

1) der (die) Namenlose, ein Antonymus:
teicies, bezvārdi, kas tev vārdā BW. 21091. kāds bezvārdis ņēmies man uzbrukt avīzēs;

2) jeder ausländische Baum, dessen Namen man nicht kennt.
bezvārde

a) bezvārda koks

b) Cornus sanguinaea (Mag.IV, 2,27: bezvārža koks).

Avots: ME I, 286

bìedre [li. bendrė], bìedrene, die Gefährtin, Freundin: tad viņa nuogāja ar savām biedrenēm Richt. 11, 38. es tevi re̦dzu biedreņu barā MWM. XI, 178. mūža biedre Poruk, die Lebensgefärtin, Gattin.

Avots: ME I, 305

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

‡ bļur̂šķis Saikava "ein nicht recht bestimmbares Geräusch": spruka vaļā tāds b., ka visiem bij smiekli.

Avots: EH I, 234

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, rukulai%C5%86i">brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

[brikns, widerwärtig Wessen, Warkhof; brikns zirgs Kreuzb., ein Pferd, das ausschlägt, sich heftig sperrt. Wohl eine Umbidung (unter dem Einfluss von nikns) entweder von *bri[t]ks (vgl. dial. ruks aus rutks) aus wruss. бридкiй "гадкiй", oder von brigns > *bridns = li. brìdnas "гадкiй" (zum entlehnten brìdytis "имѣть отвращенiе", vgl˙wruss. бридзицьца dass.).]

Kļūdu labojums:
brikns zirgs = brikns zirgs [nach J.Allunan auf dem gleichbed. r. #]

Avots: ME I, 332

brĩvêt, - ēju, brĩvinât, brĩvuot, tr., befreien, losmachen: jūs sevi vīrišķi nuo suoda brīvējat Rainis. tik nāve vien iespēj uz dzīvi(bu brīvuot MWM. IX, 242. brīvināt nuo verdzības Rainis. Refl. - tiês, sich befreien: nuo zemes lietām brīvējies gars Poruks V, 62.

Avots: ME I, 335

brūcene, eine elende Hütte (zu brukt): izārdīt brūceni kâ vārnas ligzdu Neik.

Avots: ME I, 341

brucêt, - ēju, fact. zu brukt, brühen,abbrühen: cūkas Freisiņ.

Avots: ME I, 338

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

brūkle, gew. brūklene, [brûklene Neunburg, brùkline ² Preili], die Strickbeere, Preisselbeere (vaccinium vitis idaea); wegen ihrer roten Farbe vielfach mit rotwandigen Mädchen verglichen: tâ pie manis puiši nāca kâ pie brūkles siliņā BW. 9657. es ielēcu istabā, kâ brūklīte nuosarkusi 14537. es piesarku kâ brūklene Ltd. 1648. Zu braukcīt, brukt, li. brùknė "Preisselbeere"; [vgl. Berneker Wrtb. I, 90].

Kļūdu labojums:
9657 = 9659

Avots: ME I, 341

‡ brūkšinât, = ruk%C5%A1%C4%B7in%C3%A2t">brukšķinât 1 (?): naktī ne̦zkas sāka b. un ēst, ka šļakst vien Pas. IV, 207 (aus Nīcgale).

Avots: EH I, 246

brūkšķinât (unter brukšķinât),

1): kas mežā brūkšķināja? Warkl.

Avots: EH I, 246

‡ brūkstalienas, = rukstalas">brukstalas: krūmuos, brūkstalienās vai mežā Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 246

‡ *brūkstaliens oder *brūkstaliena, = rukstaliens">brukstaliens: suoļuodama... pa brūkstalienu un meža ceļu Janš. Līgava I, 51.

Avots: EH I, 246

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341

‡ bur̃dains, mit einer Borte versehen Dunika, OB.: b. lindruks.

Avots: EH I, 254

čabelêt, ein wenig rascheln, schwatzen: lūk, čabelē Poruka bērni MWM. VII, 532.

Avots: ME I, 399

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

cinājs, ein von Hümpel bedeckter Ort Poruk MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 384

čiv! čiva! čivi! schallnachahmende Interj. zur Bezeichnung des Zwitscherns, Gesanges der Vögel: putniņš dzied čiv, čiv. čivi, čivi čivulītis Poruk. Vgl. čava 1.

Avots: ME I, 415

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

čūsliens, čūskliena Duomas IV, 127, ein schlangenreicher Ort Poruk.

Avots: ME I, 426

divpadsmit, divi pa desmit, zwölf (Konstruktion die von desmit): divpadsmit vīru und vīri. pulkstenis jau pāri par divpadsmitiem.

Avots: ME I, 473

‡ dižât, = dĩžât 2 (?): dižā tautu kumelīni, gaida manis uzauguot RKr. XIX, 119 (aus Plm.). Refl. -tiês, = dīžâtiês 1 (?): zē̦ni ... smejas un dižājas Poruk III, 2.

Avots: EH I, 324

draisks, albern, ausgelassen: draiskie zē̦ni Poruks III, 242. draiski bē̦rni, ausgelassene, unartige Kinder Druw. Substantivisch und daher im Gen. appositionalis: draiska zē̦ns A. XX, 34.

Avots: ME I, 489

drucka, ein kurzer, gedrungener Klepper; ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3. 117. [Vielleicht kontaminiert aus * drucis od. * druca und * druka dass.; oder gleich drušķis aus li. drùčkis "толстый коротыш"?]

Avots: ME I, 502

I drugt, sich mindern [Lng.], zusammensinken Kronv. n. U. [Am ehesten zu ae. drýge, mnd. droge "trocken", an. draugr "verdörrter Baumstamm" u. a. resp. zu as. drukno (adv.) "trocken", vgl. von Grienberger Wiener SB. CXLII, Abh. VIII, 59, Berneker Wrtb. I, 231 und Wood (s. Indog Jahrb. III, 104).

Avots: ME I, 503

‡ druķêt Kaltenbr., = ruk%C3%A2t">drukât, drucken.

Avots: EH I, 336

druķis, ein kurzer, gedrungener Klepper, ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3, 117. Līniņ Wain.: meitas mani dullu sauca, druķi manu kumeliņu BW. 20017, 1; 11308. [Zu drukns.]

Avots: ME I, 503

‡ drûkns ² Sassm: "starkknöchig, beleibt": d. puisis: Vgl. drukns.

Avots: EH I, 337

[I drùkstît N. - Peb. "schieben, stossen": dr. le̦du. Vgl. drukstît.]

Avots: ME I, 506

drūkts [li. drúktas] Gramsden n. Etn. III, 162, dick; vgl. drukts.

Avots: ME I, 506

drūkts: auch ("rukns">drukns"; mit û ² ) Dunika.

Avots: EH I, 337

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

dze̦rûkslis [PS.], dze̦rukstis RKr. III, 128. dze̦rūksts, -s Kreuzb., Kl. [li. gerúkštis], = dze̦ruokslis,

Avots: ME I, 547

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gaļuôts, fleischig, mollig, fett: tas bija ļuoti gaļuots un tamdēļ vārdu Pepi dabūjis Lautb. druknais puisis ar gaļuotuo ģīmi Latv. gaļuots augs Konv. ² 860.

Avots: ME I, 598

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu ² [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610

ģība, comm.,

1) [ģĩba C., ostle. džèiba ² Warkh.], ein schwächlicher Mensch
Ar.;

2) ein Ohnmachtsanfall:
ģībā migu, pirms asiņuoju Poruk V, 50.

Avots: ME I, 700

I ģīga,

1): raut ģĩgas vaļā Rutzau. rijā kuokles, namā ģīgas BW. 23972, 11;

3): "ein schlechter
(sliktas dabas) Mensch, der viel jammert (čīkst) Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 27;

4) das Flennen
AP., Bers., Fest., Lerus., Sessw., (plur. ģīgas) Lub., Meselau, Zögenhof: galā tuomēr spruka ģ. vaļā, un galvu nuolicis uz piemūriņa, raudāju Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 867. laid nu ģĩgas vaļā! Zögenhof.

Avots: EH I, 428

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642

grebēze,

1): der Pilz überhaupt
(mit ê ) Auleja; ‡

2) "ve̦ca, sabrukusi vecene" Lettg.

Avots: EH I, 401