Paplašinātā meklēšana

‡ acmete, eine, die die Augen (die Blicke) auf jem. wirft: (Glīzdās) meitas... me̦tušas acis uz Silenieku... kas tas būtu Glīzdu acmetēm par prieku, ja... dabūtu Silenieku! Janš. Precību viesulis I6.

Avots: EH I, 2

‡ âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192

‡ aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27

àizķimerêtiês, sich verwickeln, z. B. von einer Schnur. Hasenp.

Avots: ME I, 35

àizkusme, àizkusums, Ermüdung, Mattigkeit: skūpstīt tuo asarās līdz aizkusmei R. Sk. II, 11.

Avots: ME I, 34

‡ àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz kādai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38

àizmeĩjuôt, -jât, tr., pļavas, durch eingesteckte Zweige bezeichnen, dass man auf den Wiesen nicht weiden darf.

Avots: ME I, 39

àizmeĩmeruôt, -uruôt, wegtrollen, wankend weggehen: viņš aizmeimeruoja uz klēti.

Avots: ME I, 39

‡ àizmèldêt ² Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?

Avots: EH I, 38

‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini ² mani pie mācītāja! Selsau.

Avots: EH I, 38

‡ àizmel˜nêt, sich mit dunklem Schmutz beziehen: luogs aizmelnējis.

Avots: EH I, 38

‡ àizme̦luôtiês, = ‡ àizmãnîtiês.

Avots: EH I, 38

‡ I àizmelst Druva I, 392, = piesẽrêt.

Avots: EH I, 38

II àizmèlst ² , -šu, -su Warkh., Warkl. "hin-, weggehen".

Avots: EH I, 38

àizmelˆzt, versanden lassen: Ve̦nta šai vietā aizme̦lzta gandrīz pavisam.

Avots: ME I, 39

‡ II àizmelzt Jürg., hin-, weglaufen.

Avots: EH I, 38

àizmeņ̃ģêt, tr., weglocken, fortbringen: vakar ve̦stu vedekliņu šuodien vilki aizmeņģēja BW. 22863.

Avots: ME I, 39

‡ àizmeñtêt Alt - Ottenhof, Lemsal, mit einer meñte 1 wegtreiben: a. suni pruojām.

Avots: EH I, 38

‡ àizmergžt (prs. und prt. -žu) acis Festen "die Augen zudrücken (schliessen)".

Avots: EH I, 38

‡ àizmerzgt (??) acis Lubn. n. Celm. "die Augen zumachen"; daneben gebe es da ein prs. aizmerdzu und ein prt. aizmirdzu (!).

Avots: EH I, 38

àizmest,

1) a. acis adīklim Bers.; ‡

5) hin-, wegwerfen.
Refl. -tiês,

3) : dažreiz arī izzibinē̦tā vārpā aizme̦tas graudi Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH I, 38

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts kā sudrabs skanēja un gāja bez kāda aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40

àizmetinât, ‡

3) zuschweissen (schweissend verschliessen):
a. caurumu dzelzs plāksnē.

Avots: EH I, 39

àizmetinât, tr.,

1) anknüpfen, befestigen:
virvi aiz kuoka;

2) vor dem Essen einen Imbiss machen.

Avots: ME I, 40

‡ àizmežģît diegus tīkla caurumam priekšā Stenden, ein Loch im Netz mit Zwirn zuflechten.

Avots: EH I, 39

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40

‡ àizsmelˆdzêtiês Meiran, Schwanb., àizsmelˆgtiês Bers., Lis., Wolmarshof, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bauske, Frauenb. (àizsmelgties): man zuobs aizsmeldzās.

Avots: EH I, 49, 50

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

àizstràume,

1) die Strömung in der Flusskrümmung;

2) der Ort jenseit des Stromes, des Flusses
JK.

Avots: ME I, 53

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija kāda ūdeņa aiztversme Konv. ² 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57

akme̦naîns: akmiņains auch Zvirgzdine.

Avots: EH I, 66

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, kā zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. ² 412.

Avots: ME I, 63

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

‡ akmeņčaksis Warkl., = akmenčakstis.

Avots: EH I, 66

akmenčakstis Karls., akmeņ- oder akminčaukstis, od. -čaukstiņš, auch -čaukste, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe).

Avots: ME I, 63

‡ akmeņdropes, Branntwein (scherzhafte Bezeichnung) Pernigel.

Avots: EH I, 66

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. ^2.

Avots: ME I, 64

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

‡ akmeņkrûts ² , -s Dond., ein Steinhaufen: akmeņainuos laukuos sakrautas akmeņkrūtis.

Avots: EH I, 66

‡ akmeņlauzis, ein Steinbrecher Veselis Saules kaps. 109.

Avots: EH I, 66

akmeņùogle: als Stoffbezeichnung gewöhnlich im Plural.

Avots: EH I, 66

akmeņùogle, Steinkohle.

Avots: ME I, 65

akmenuojs, akmeņuôts, akmiņuôts (li. akmenúotas "steinig"),

1) steinig, voller Steine:
tautu zeme akmeņuota BW. 7417; akmiņuota 7476;

2) steinern, von Stein:
akmiņuota gulu sē̦ta Ltd. 1021. dieviņš brauca akmenuoju (Var.: akmināju, akmeņuotu und gen. s. akmeņa) kumeliņu BW. 34067, 6.

Avots: ME I, 64

akmeņuôt: III p. prt. akmenuoja Ev.

Avots: EH I, 66

akmeņuôt, steinigen.

Avots: ME I, 65

akmeņpluka, ‡

2) eine zum Färben gebrauchte Steinflechte:
nuokrāsuoju vilnu ar akmeņpluku brūnā krāsā Dond.

Avots: EH I, 66

akmeņpluka, eine bräunliche Farbe, "kuo dabū nuo akmeņu plukām" Dondangen.

Avots: ME I, 64

akmens: akminis Zvirgzdine, akmins Salisb., Siuxt, gen. s. akme̦na BW. 9121 var.; 11806, 1 var. u. a., akmina BW. 11055.2; 5437 var., acc.-instr. s. akme̦nu BW. 10297, 5 var.; 12414; 16198, 5, akminu BW. 8916 var., loc. s. akme̦nā BW. 30144, 6 var., akminā BW. 27995, 1 var., gen. s. akme̦nas [?] BW. 14238, 3, nom., acc. plur. masc. akmen[i]s auch AP., Demin. akmisteņš auch Pilda n. FBR. XIII, 59, akmistiņš Pas. V, 293 (aus Welonen), acc.-instr. s. akmenīti BW. 8269, akminiņ[u] BW. 4341, akmantiņ[u] BW. 12180 var.

Avots: EH I, 66

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

‡ akmeņzivs, der Steinpeizger, Steingründel (cobitis taenia L.) Sassm.: akmeņzivs nēršuot trinas gar akmeņiem un uolām.

Avots: EH I, 66

āmeglis,

1) das Gespenst, der Alp
L. [bei L. mit -ē-];

2) Possenreisser
Bauske, AltRahden;

3) zirņu āmeglis, eine Erbsenscheuche
U. [Wohl zu ãmîtiês].

Avots: ME I, 239

âmeklis: āmēklis Fest.

Avots: EH I, 193

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies kā ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239

ame̦kns, durch Metathesis aus akmens, der Stein Etn. IV, 124.

Avots: ME I, 70

‡ amerîgs "gefrässig, unbändig" N.-Peb.

Avots: EH I, 69

ãmerîgs: "rijīgs" N.-Peb.

Avots: EH I, 193

ãmerîgs C., habgierig: tas jau tāds āmerīgs; ne nakti miegu neguļ Etn. I, 59; [vgl. āmarīgs.]

Avots: ME I, 239

apakšzeme,

1) das Unterirdische:
apakšzemes ūdens Konv. ² 517. vienu nuo strādniekiem nuolaida apakšzemē;

2) die Unterwelt:
zirneklis nuolaidies apakšzemes peklē Etn. II, 32; apakšzemes valdinieks LP. VII, 29.

Kļūdu labojums:
ūdens = ūdens (Grundwasser)

Avots: ME I, 74

apkaĩme: mūsu apkàimē ² zagļu nav Warkl.; die in der Umgegend (Nachbarschaft) wohnhaften Leute (mit ài ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 88

apkaĩme (li. apýkaimė), die Nachbarschaft, Umgegend: izgājuši visu tuvākuo apkaimi LP. VII, 296. skaņu viļņi nuobeidzas nedaudz desmitu asu apkaimē B. Vēstn.

Avots: ME I, 92

‡ apmedît

1) auf der Jagd (alle) erlegen:
visi zaķi apmedīti;

2) jagend durchstreifen:
visi meži jau apmedīti.

Avots: EH I, 101

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106

apmeĩjuôt, mit Maien bestecken, schmücken: ceļu.

Avots: ME I, 106

apmeklêt ‡

2) "meklēt sev vis˙apkārt (pa drēbēm u. c.)" Bers. Refl. -tiês, ‡

2) = apietiês I Siuxt: visas guovis jau apmeklējušās.

Avots: EH I, 101

apmeklêt, tr., besuchen: radus, draugus, skuolu. Refl. -tiês, einander besuchen.

Avots: ME I, 106

‡ apmelîgs A.-Laitzen, Elger Diction. 297, zu verleumden geneigt.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt: sienas apmelnējušas Warkl.

Avots: EH I, 101

apmel˜nêt, schwarz, finster werden: tā debess augšām būs apmellēj'si Jer. 4, 28.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦l˜nuôt,

1) verleumden, anschwärzen
Sessw.;

2) schwarz werden:
baļķi... bij tik nuo virsas apme̦lnuojuši Pet. Av. IV, 28.

Avots: EH I, 101

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106

‡ apmelst "verleumden" Bauske.

Avots: EH I, 101

‡ apmēmerêt "betrügen" Warkl.

Avots: EH I, 101

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101

apme̦r̂guôt, s. apmar̂guot.

Avots: ME I, 106

apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.

Avots: ME I, 106

apmest

1): tīrumā cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem; ‡

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;
‡

9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī ‡

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apmetinât, tr., ansiedeln, oft mit dem Zusatz: uz dzīvi.

Avots: ME I, 106

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Amerikā ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106

‡ apme̦ts,

1) = apmẽ̦rs: četru draudžu apme̦tā

Austriņš Nopūtas vējā 21;

2) eine Art Staubmantel
Renzen;

3) "der Bewurf"
(?) Wessen.

Avots: EH I, 101

aprumelêt: auch AP., Kegeln.

Avots: EH I, 110

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

apsarmes, apsarmas, Mehltaupilz RKr. II, 71 [zu sar̂ma.]

Avots: ME I, 117

‡ apsmeķêt, ein wenig abschmecken: a. ēdienu.

Avots: EH I, 115

‡ apsmekšêtiês Festen, ringsum schmutzig werden.

Avots: EH I, 115

‡ apsmeltêt ķieģeļus Warkl., oberflächlich (nicht lange genug) Ziegel brennen.

Avots: EH I, 115

apsmerdêt, ‡ Refl. -tiês Planhof, sich stark kompromittieren, den guten Ruf verlieren.

Avots: EH I, 115

apsmerdêt, tr., bestänkern: viņš ikvienu radības gabalu var apsmerdēt Liev., J. Kaln., C.

Avots: ME I, 123

apvā`rsme ^2,

1) der halbkreisförmige äussere Haufen, der beim Getreideworfeln entsteht
Lub.;

2) der Horizont:
pie apvārsmes uguņa blāzmas Dünsb.

Avots: ME I, 134

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: kādā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙kāda apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127

[apzeme"?": "tā vieta nav nekur par apzemi" (aus Stelpenhof eingesandt).]

Avots: ME I, 137

‡ aŗameņa (mit -ņa aus -ne?) Warkl., = ‡ aŗamzeme: jiem jau maz aŗameņas; pļavas vien tik.

Avots: EH I, 130

‡ aŗamzeme, das Ackerland.

Avots: EH I, 130

‡ ârmeîta, eine Magd, "kas strādā āra darbus" Dond.

Avots: EH I, 195

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs mācījušies Pav.

Avots: ME I, 244

‡ asme,* die Spitze: Kolgas raga a. E. Melngailis.

Avots: EH I, 131

asmens: asmins, -na auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 78, Siuxt, asminis Dunika, Kal., nom. pI. asmines PIKur.

Avots: EH I, 131

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144

‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.

Avots: EH I, 140

‡ atģisme Festen, = atģisma.

Avots: EH I, 144

atkarme, der Grund: met nu kādu atkarmi, sage nun einen Grund Etn. III, 146. viņam nav atkarmes, kuo atkārties, er hat keinen Grund, auf den er sich stützen könnte Etn. III, 145 und 146. Lösern, Lub. Bers.

Avots: ME I, 165

‡ atkumerêt, herlocken Dunika, Kal.: puišelis atkumerēja pie sevis runci.

Avots: EH I, 151

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176

atme̦luôt, intr., eine von der Wahrheit abweichende Antwort geben Apsk. I, 658.

Avots: ME I, 176

‡ atmelst, dummes Zeug antworten Prl.: viņš man kuo atmelsa.

Avots: EH I, 155

atme̦rgi "?": deviņi atme̦rgi (Var.: atmiegi) nuo sola suolā BW. 16753.

Avots: ME I, 176

atme̦sls, was weggeworfen wird, der Auswurf, das Verworfenste, Schund, das Verachtete: dzē̦rājiem, šiem plikiem pasaules atme̦sleim St.

Avots: ME I, 176

atmešņa, meist im Plural, minderwertige, wegzuwerfende Gegenstände, Schund: duod, ja ne vairāk, kādas atmešņas Naud., Bers., Lind. Auch von Menschen: tu tik esi tāds atmešņa Lind.

Avots: ME I, 176

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡

6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176

‡ atme̦taîns, = ‡ atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

‡ atme̦tas, Abfälle: nuo ... visvisādām atme̦tām saimniecībā taisa kompostu Pet. A. IV, 183.

Avots: EH I, 155

atmeteklis, ein ausgesetztes Kind, ein Findling L. In Linden = atmešņa.

Avots: ME I, 176

atmetinât, tr.,

1) loslösen, losflechten, einen verworrenen Strick auseinander wirren:
mazgu, virvi;

2) als Stütze gebrauchen, stützen
Mag. III, I, 96;

3) [tu atmetinā (in der letzten Auflage dafür: iznīcini)... dieva bijāšanu Glück (Hiob 15, 4)].

Avots: ME I, 176, 177

atme̦tums,

1) das Weggeworfene, das Aufgeben;

2) ein in eine Weide verwandelter Acker:
ve̦caines, kuŗas agrāki tika nemē̦sluotas apstrādātas, bet tegad pārvē̦rstas par ganībām (Erlaa); cf. atmats;

3) der Rest
Spr.

Avots: ME I, 177

atme̦zgluôt, auch atmežģīt, atmežģinât tr., lösen, entwirren: me̦zglu LP. VI, 50.

Avots: ME I, 177

atsàuksme,

1) Recension:
atsauksmes par grāmatām Vēr. I, 1412;

2) der Gegenruf, Widerhall:
šai ruņai se̦kuoja draudzigas atsauksmes B. Vēstn.

Avots: ME I, 188

atskamenis: acc. s. sluotas atskameni auch BW. 18500 var.

Avots: EH I, 166

atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].

Avots: ME I, 191, 192

‡ atsmeldze, nachwirkender Schmerz (?): sāpēja dvēselē... nebijušas mīlestības a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt, ‡

2) weg-, abschneiden
Dunika, Kal.: tâ tu vari sev pirkstu a.

Avots: EH I, 168

atsmelˆt tr., abschöpfen: ūdeni nuo katla, lai neietu pāri.

Avots: ME I, 194

‡ atšmelˆt ² Kal., weg-, abschneiden: atšmēlis pirkstu.

Avots: EH I, 174

‡ atzìme,*

1) der Vermerk:
taisīt atzīmi (atzīmes), vermerken, verzeichnen;

2) die Note, Nummer:
skuolniekam labas atzīmes.

Avots: EH I, 182

Aûgškùrzeme, Oberkurland; aûgškùrzemnieks, der Oberkurländer.

Avots: ME I, 219

‡ aûgstmežs, der Hochwald: tās nuoskrēja augstmežā; kur palika augstmežiņš? BW. 2221, 6.

Avots: EH I, 184

aûgšzeme,

1) die Oberwelt im Gegensatz zu
apakšzeme LP. III, 81;

2) Aûgšzeme, Oberland.

Avots: ME I, 219

aume, Ungestürm, Schwung: ar aumi Ronneb. [S. aũmakām.]

Avots: ME I, 225

‡ aumelis Dond., = aũmaļa: liels cilvē̦ks, bet a.

Avots: EH I, 187

‡ aumeliski Dond., Adv., rasend, tollend, albernd: bē̦rni iet a. vien pa istabu.

Avots: EH I, 187

àumeš ² (unter aumež): auch Stom.

Avots: EH I, 187

‡ àumešîgs ² A.-Schwanb., unbedacht, hastig, hitzig, heftig.

Avots: EH I, 187

àumešiņ, Adv., zufällig, unerwartet: man atnāca ciemiņš aumešiņ. es zaķim uzgāju aumešiņ virsū N. - Schwnb. Auch: zu viel [-meš- wohl zu mest; zur Bed. von au- vgl. apr. audāt sien "geschehen" und čech. udati se "sich ereignen".]

Avots: ME I, 225

‡ àumešs ² A.-Schwanb., Stom., ein unbesonnener, heftiger, hitziger Mensch.

Avots: EH I, 187

aumež, àumeš ² Mar., Adv., gar arg, gar viel, zu viel, zu sehr (vom Schimpfen, Schlagen, Saufen u. s. w. Oppek. Mag. XIII, I, 26): uz tirgus bija aumež pulka ļaužu Adsel A. X, 2, 66. Nach Bezzenberger BB. XVIII, 267 aus au- + med- cf. deutsch messen, lat. modus "Mass", [gr. μέδιμνος "Scheffel", air. med "Wege", got. mitan "messen" u. a.], also aumež "masslos".)

Avots: ME I, 225

‡ āzjuõmele Franeab. "tukša te̦lpa uz ē̦kas augšas pašā pažuobelē".

Avots: EH I, 196

‡ âžuõme ² NB. "aiz jūrmalas kāpām izraktas, nuolīdzinātas lejas, kuŗās stāda kartupeļus". Aus *āz-juome (zu juõma I).

Avots: EH I, 196

baîme: auch Auleja, PlKur., Skaista, Pas. III, 954, 450, Plur. baîmes Preili n. FBR. VIII, 14 (gen. plur. baîm), Kaltenbr.: jaunekli apjēme baimes Pas. V, 243 (aus Auleja). jam nuo baimēm aizmirsās, uz kuŗu pusi skriet Kaltenbr.

Avots: EH I, 199

baîme [Warkhof], Bers. (li. báimė) die Furcht.

Avots: ME I, 251

‡ bajãrmeîta, die Tochter eines Wohlhabenden, Vornehmen (bajārs): bajarmeitu lūkuoties BW. 13245.

Avots: EH I, 199

‡ baluožmeîta Pas. VII, 252, ein Taubenmädchen (ein in eine Taube verwandeltes Mädchen).

Avots: EH I, 203

bal˜takmenis: auch baltakmins: baltakmiņa dzirnaviņas BW.22571. dagulās baltakmeni 12672.

Avots: EH I, 201

bal˜takmenis, der Weisstein, Granulit: baltakmeņa dzirnaviņas VL.

Avots: ME I, 256

‡ *bal˜tmežs, in der Verbind. bal˜tmeža od. bal˜tmežu alksnis, die graue Erle Siuxt.

Avots: EH I, 202

bàme ² Ungestüm; Sturm: ar bāmi gāzties virsū Birs. [Assimilatorisch für * bāne? vgl. bãnis 1.]

Avots: ME I, 272

bē̦rme̦ta L. (für bḕ̦rnme̦ta), eine Kindesmörderin (Scheltwort).

Avots: ME I, 290

bezzemes ļaudis, strādnieki od. bezzemnieki, landlose Menschen, Arbeiter.

Avots: ME I, 287

‡ bikšmežā iet, seine Notdurft verrichten gehen Dond.

Avots: EH I, 219

‡ blâzme Preiļi n. FBR. VIII, 13, (mit à ² ) Warkl., = blãzma: ierauga mazu guns blāzmīti Pas. IX, 539 (aus Domopol).

Avots: EH I, 227

‡ blizme, die Weide (salix) Elger Dict. 117.

Avots: EH I, 230

bluôme,

1): auch (mit ùo ² ) Prl. n. FBR. VI, 88, Bers. und Saussen n. FBR. XIII, 163, Kalz., Saikava; ‡

2) der Pflaumenbaum
(mit ùo ² ) Saikava.

Avots: EH I, 232

[bluõme Wirginalen "die Pflaume".]

Avots: ME I, 319

‡ bļùome ² Oknist, die Pflaume; der Pflaumenbaum.

Avots: EH I, 234

‡ blozme, (loc. s.) "?": viss sasviests vienā blozme, (= blāķī?) Ugalen n. FBR. VII, 16.

Avots: EH I, 231

‡ blùme ² Sessw. n. FBR. XIII, 163, Lös., Lub., die Pflaume.

Avots: EH I, 232

‡ bluzme, die Milz Kaltenbr. Vgl. bluzne.

Avots: EH I, 232

‡ bùomelis ² Sonnaxt, Baumwolle (buõmvilna U.).

Avots: EH I, 259

‡ buõmeļ˜ļa BW. 34676, I, bùomèļvs ² Saikava, Baumöl.

Avots: EH I, 259

‡ brāzme "nuobrāzta miesas daļä Warkl.

Avots: EH I, 240

‡ I bresme, eine Krankheit - eiterige Blasen auf dem Gesicht od. einem anderen Körperteil Siuxt. Vgl. bresmes und brese.

Avots: EH I, 240

‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240

bresmes, die Euterentzündung: guovij pieme̦tušās tesmenī bresmes Ahs.

Avots: ME I, 330

briẽsmeklis, das Schreck -, Zerrbild, Schrecknis, Scheusal, Ungeheuer: seja pārvērtās nejaukā briesmeklī Poruks. tur nav pūķu un citu briesmekļu Purap. šausmīgs briesmeklis ir karš Rainis.

Avots: ME I, 337

‡ brìesmes ² Sussei n. FBR. VII, 140, = briẽsma.

Avots: EH I, 244

brĩvzeme, untaugliches Land, wofür man keine Pacht zu zahlen hat, ein unbenutztes, freistehendes Stück Land: manā zemē ir 10 pārvietu brīvzemes AP. tas apstrādājis šur tur gabaliņu brīvzemes Etn. II, 86, A. XI, 82.

Avots: ME I, 336

‡ bubulmercis (wo?) "eine breiartige Speise aus Grütze, Kartoffeln und Fleisch".

Avots: EH I, 248

[burtsmetis, ein Loswerfer Bielenstein Holzb. 710.]

Avots: ME I, 355

‡ burzme Warkl., = bur̃zma.

Avots: EH I, 256

‡ bũ[v]meĩstars,

1) der Baumeister;

2) der Spiessbock
( cerambyx heros. Bockkäfer) Dond. Beruht auf mnd. būmester.

Avots: EH I, 257

čalmene, eine Stange zur Befestigung des Strohs auf dem Dache N. - Bartau n. Etn. II, 1.

Avots: ME I, 402

‡ čamerîgs, wachsam, aufmerksam Fest.

Avots: EH I, 284

caũrme̦duots, honigdurchtränkt: caurde̦duotu alutiņu BW. 26280.

Avots: ME I, 365

čaurumelis, dial. für caurumelis, ein kleines Loch U.

Avots: ME I, 407

[cel˜melis Līn., Deminutiv zu ce̦lˆms.]

Avots: ME I, 369

celˆmene: auch Ladenhof n. FBR. XI, 68,

1): ein Pilz AP., Linden, Lubn., Meiran, (mit elˆ ² ) Dond., Salis;

3): auch Siuxt (hier: zweierlei Pflanzen),
Sonnaxt (auch: celˆmeņu lapa): celmenes rudzu rugājuos bij nuo vienas vietas Siuxt. citi celmenes plūc, duod guovīm; e̦suot labs krēms ebenda.

Avots: EH I, 263

celˆmene,

1) ein gelber Pilz, der auf modernden Baumstümpfen wächst;

2) Schwefelkopf (hebeloma punctatum,
auch armillaria mellea od. hypholoma fasciculare) RKr. II, 65;

3) plantago maior Buschhof, Neu - Bergfried, Ruhental, Schwand.

Avots: ME I, 369

‡ I cemere, sium latifolium Latv. konv. vārdn. 16659.

Avots: EH I, 265

‡ II cemere "mati pakauša daļā" Hopfenhof n. Latv. Saule 1927, S. 618. Zu li. kẽmeris "čumurs, če̦murs".

Avots: EH I, 265

‡ čemeres Frauenb., = cemeriņš.

Avots: EH I, 288

cemeriņš: cemeriņi Reņģe, ein gewisses Kraut, dessen Wurzeln als Heilmittel gebraucht werden.

Avots: EH I, 265

[cemeriņš, die Nieswupzel (helleborus) Wid.; zu r. чемери`ца, p. dial. czemier, ahd. hemera "Nieswurz", li. kemerai "Wasserdost", worüber Charpentier KZ. XL. 430 ¹ und Berneker Wrtb. I, 142 f.]

Avots: ME I, 372

‡ I cemeris, eine Pflanze Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine giftige Sumpfpflanze Warkl., Zaļmuiža; ein an Flussufern wachsendes Kraut Zvirgzdine: cemeri rudenī saldani; guovis juos ē̦d Zvirgzdine. Zu cemeriņš.

Avots: EH I, 265

‡ II cemeris "?": bē̦rns sēd kâ c. Wessen.

Avots: EH I, 265

‡ III cemeris Kurmene,

1) ein in einem unordentlichen Zustand befindliches Zimmer;

2) eine mit Gesträuch bewachsene sumpfige Steile in einem
Wald.

Avots: EH I, 265

cem̃me, ein in die Wand oder auch in den Türpfosten eingeschlagener Haken, worauf die Krampe oder der Schliesshaken kommt; [Krampe, Hemme U.; identisch mit liv. tsemm od. tsemp "Krampe am Schloss", aber woher?].

Avots: ME I, 372

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

‡ cêrume ² (mit ē !) Seyershof, = cḕrme.

Avots: EH I, 268

‡ četrlemesis Melnalksnis Mazsalaca 48, = četrlemešu arkls.

Avots: EH I, 289

četrlemešu arkls RKr. XVII, 38, ein Pflug mit 4 Pflugscharen.

Avots: ME I, 411

ciemene (unter ciemiņš),

2): auch A. Brigadere Dievs, daba, darbs 151, (mit ìe ) AP., (mit iê ² ) Siuxt, ciemenīte Trik.

Avots: EH I, 277

cìemmeita od. cìema, ciemu (BW. 11072) meita, das Dorfmädchen, ein Mädchen aus einem benachbarten Gesinde oder Dorfe: pašas nāca ciemmeitiņas BW. 12115.

Avots: ME I, 393, 394

ciêtzeme,* das Festland.

Avots: ME I, 397

cimene, der Nacken (namentl. von Tieren: Hunden, Katzen); [vgl. cimenis 4].

Avots: ME I, 383

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383

[I cimenis, der Riese (?) Wid.]

Avots: ME I, 383

[II cimenis "ein grosses Stück Fleich" um Grobin.]

Avots: ME I, 383

[III cimenis "schnittkohl" um Grobin.]

Avots: ME I, 383

[IV cimenis, ein Haarschopf im Nacken: saņemt aiz cimeņa; klupt cimenī. Vgl. cimini.]

Avots: ME I, 383

cirmenis (unter cirmis): cirmens, -ņa, AP., Demin. cirmentiņš auch Sonnaxt, acc. s. cirmentirsu BW. 1159 var.;

1): auch Nerft, Schujen, (mit ìr ² ) Prl., Sonnaxt.

Avots: EH I, 273

‡ cìrmeņuojs ² Lubn., N.-Schwanb., = cirmitains: cirmeņuoji tupeņi.

Avots: EH I, 273

‡ cirmeņuôts Schujen, = cirmitains: cirmeņuoti zirņi.

Avots: EH I, 273

‡ čuõmerêtiês Frauenb., = čuomîtiês.

Avots: EH I, 299

‡ čuõmeris Frauenb., = čuõma.

Avots: EH I, 299

‡ *čũkčemeriņš (gesprocnen: -čemriš) Ģipka n. FBR. XIII, 72 "cūkas deguns".

Avots: EH I, 298

čumeklis,

1): "juceklis" Smilt.

Avots: EH I, 295

čumeklis,

1) ein wimmelnder Haufe
[Roop, Burtn., Schujen, AP., Bers., Nigr., Gramsden, Dausewas], Wirrwarr, Knäuel: ļaužu jau čumēja uz ielas liels čumeklis, [čumēklis Morizberg], Sudr. E. tārpu č. MWM. VI, 603; skudru, čūsku č. Nauenb., Stuhrh., Erlaa, Kegeln u. a.; saraut čumeklī = čuokurā;

2) der Trödler, Zauderer, der Saumselige
[čumēklis Ekau]: kuo tu, čumekli, te čuminies Kand.

Avots: ME I, 420

čumekslis Naud., Mitau, = čumeklis 2.

Avots: ME I, 420

čumelêtiês, -ējuos, trödeln, etwas ungeschickt tun: čumelējas kâ čumelis Naud.

Avots: ME I, 420

čumelis Naud., = čumeklis 2.

Avots: ME I, 420

I čuminât, Refl. -tiês: auch Frauenb. (auch: sīkus darbus strādāt").

Avots: EH I, 295

‡ čumete Frauenb., ein ungeschickter odcr fauler Mensch; čumetes darbi, nicht vonstatten gehende Arbeiten.

Avots: EH I, 295

‡ damelêt, bettetn Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 305

‡ damalêtiês, -ẽjuôs, tollen, scherzen Linden, Schnehpeln.

Avots: EH I, 305

‡ damelêtiês Frauenb., Kurmene, Nikrazen u. a., albern, tollen. Aus nd. dameln (hd. dammelen) "herumschlendern, albern, unklug sich benehmen" (im Grimmschen Wrtb.).

Avots: EH I, 305

‡ damelîgs, unartig, albern unruhig, beweglich (von Kindern) Frauenb., Windau.

Avots: EH I, 305

damest, ‡

2) ein wenig bezahlen, vergüten
Kaltenbr.: jam saimnieks vis damete. cik damesi par tuo darbn? Refl. -tiês, ‡

2) überfallen (von einer Krankheit):
dame̦tas diluons Kaltenbr.

Avots: EH I, 306

damest, tr., hinzuwerfen, hinzutun: damest vēl kādas šķilas malkas (aber: piemest bedri ar smiltīm) PS. [Refl. -tiês Drsth., sich (unerwartet und schnell) hinzutun, hinzugesellen].

Avots: ME I, 436

‡ dametinât, oberffächlich anbinden Auleja: d. zirgu.

Avots: EH I, 306

dā`rgakmens, -s, od. -ņa, der Edelstein.

Avots: ME I, 448

dā`rzzeme, das Gartenland, der Gartenboden.

Avots: ME I, 449

‡ de̦gzeme U. (unter zeme), Torf.

Avots: EH I, 314

delme, die Schwindsucht Alt-Rahden.

Avots: ME I, 454

‡ demeklis Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, ein Schreihals, ein Weinerücher. Zu demt.

Avots: EH I, 315

‡ desmene Adiamünde, Ulpisch, = desmens.

Avots: EH I, 317

desmens: auch Adiamünde, Frauenb., Kegeln.

Avots: EH I, 317

desmens [Ruj. (hier mit dem Gen. desmeņa), de̦sme̦ns C.], desmins [Ronneb., Smilt.], Druw., Krem., Salisb., desmiņa Strutteln, = tesmens, Euter.

Avots: ME I, 459

deviņme̦zglains, mit neun Knoten versehen: d. pātadziņa BW. 18543. Dafür deviņme̦zgluots Asp. Ziedu klēpis 76.

Avots: ME I, 460

diẽnastmeîta Pas. X, 464 u. a., ein Dienstmädchen.

Avots: EH I, 327

dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.

Avots: ME I, 483

‡ dìevmeîtiņa, Beiname des Marienkäfers im VL.: mārietiņa d. BW. 33685.

Avots: EH I, 328

divlemešu arkls, ein Pflug mit 2 Pflugscharen RKr. XVII, 38.

Avots: ME I, 473

dižmeta, eine erwachsene Dienstmagd auf dem Lande: salīgu par dižmeitu Sassm.

Avots: ME I, 475

dižmežs, der grosse Wald, der Urwald: viņš izjāj dižmežā JK. V, 131.

Avots: ME I, 475

duõme ,*

1) die Stadtverordnung:
pilsē̦tas d. ;

2) die russische Duma, das russische Parlament.

Kļūdu labojums:
Stadtverordnung = Stadtverordneten(versammlung)

Avots: ME I, 533

drāsme, eine Schramme.

Avots: ME I, 494

dràusme ² : "Furcht, Angst" Bērzgale, "šausme" Warkl.; drausmi duot Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77.

Avots: EH I, 330

[dràusme ² (li. drausmė˜), die Zucht Warkh., Wessen. Zu draudêt.]

Avots: ME I, 492

[drausmenis, ein Schreckbild, ein Ungetüm Wid.]

Avots: ME I, 492

drem̃mele - wohl dissimiliert aus brem̃mele dass. Trik., wofür in Smilten - brem̃melis; bremmel- aber ist wahrscheinlich aus *brennel- (woraus breñdele dass. Wolmarshof) assimiliert, und dies aus *brenner- (woraus einerseits breñderis dass. Lemburg andrerseits - breneris dass. Schnehpeln) dissimiliert. Zugrunde liegt also wahrscheinlich d. Brenner.

Avots: EH I, 332

[drem̃mele, eine Pfanne zum Kaffeerösten Ronneb., Trik.]

Avots: ME I, 497

drīsme, eine Schramme, Ritzung, ein Riss Mag. IV, 2, 113, U.; [vgl. drìksna].

Avots: ME I, 501

druosme: druôsmes ² dēļ AP., dēļ drùosmes ² Kaltenbr., sicherheitshalber.

Avots: EH I, 338

druosme Bers., Spr., drùosma [C.]. Mut, Kühnheit: viņai nav druosmes atklāti uzstāties A. XIII, 859.

Avots: ME I, 507

drūme (unter drũma): spuoku re̦dzuot, man uznāca stipra d. Janš. Dzimtene II ² ; 105. baiga d: Mežv. ļ. I, 63. dziļa d. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH I, 337

‡ drumete Diet., die Trompete.

Avots: EH I, 336

drùsme ^2, die Rüge, die Strafe: jāduod bē̦rnam drūsme Lis.; [vgl. drūksts].

Avots: ME I, 507

‡ druzme Warkl., = drũzma.

Avots: EH I, 337

dukme, der Haufe, das Gedränge: tiklīdz parādās suns, aitas saskrej vienā dukmē Ahs.

Avots: ME I, 511

dulume̦lns, schwärzlich: dulume̦lns tautu dē̦ls BW. 21347, 1.

Avots: ME I, 513

‡ dumeķis, = ("richtiger für") dumiķis (in einem handschriftl. Vokabular): d. gāja pie sava zirga Pas. VII, 20.

Avots: EH I, 342

dũmeklis, Rauchloch, Schornstein L., Hug. Mag. II, 1. 70: milzums dūmekļu MWM. VII, 56.

Avots: ME I, 527

‡ dūmele "?": zili me̦lns tautu dē̦ls, ziemā dzimis dūmelē [?] BW. 21347, 6 var.

Avots: EH I, 347

dũmene: boletus subtomentosus L.

Avots: EH I, 347

[dũmene, eine Art Kuhpilz mit dunkler Oberfläche Ronneb., Smilt.]

Avots: ME I, 527

‡ dũmenieks,

1) das Räuchergefäss der Bienenzüchter
AP.: d. ir tas, kur kvēpina bites. dūmeniekā iebeŗ ve̦cus praulus un tad aizdedzina, kad bites spietuo;

2) ein Rauchloch, eine Rauchluke
A.-Schwanb.

Avots: EH I, 347

‡ durme "?": tik tumšs; ka ne acī durmes nevar redzēt Peb.

Avots: EH I, 344

dusme (unter dusmas): auch Pilda n. FBR. XIII, 51. Plur. dusmes Līvāni, Pas. I, 329; VII, 97; IX, 211: laide skaudību un dusmi vaļā Pas. X, 66.

Avots: EH I, 345

dūzme L., dūzma St. "ein Geblase, Flötenton"; [vgl. dūzenêt I].

Avots: ME I, 531

dzelˆme: eine Tiefe im Fluss od. See (mit el˜ ) Salis; eine tief einschiessende Stelle im Morast (mit elˆ ) Auleja; "purva avuots, kas neaizaug ciet" (mit el˜ ) (Orellen: triju dzelmju dziļumuos BW. 28796. dziļi dzelmes dibe̦nā 22319.

Avots: EH I, 353

dzelˆme [Kr.] (li. gelmė˜ "Tiefe").

1) [dzelˆme Warkh., Nigr.] die Tiefe (im Wasser. besond. im Flusse):
iesim dzelmē mazgāties. iekrist kâ dzelmē, spurlos verloren gehen;

2) die Tiefe
auch sonst: zvaigznes debess dzelmē Vēr. I, 829;

3) eine Höhlung (wie im Bienenstocke)
L.;

[4) dzelˆme ² Ruj., dzel˜me Salis, eine tiefe Wassergrube
(akacis) im Morast. - Zu dziļš; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 321],

Avots: ME I, 541

dzeme, für zeme In Lubn. n. Biel.

Avots: ME I, 544

‡ dzêsme ² Seyershof, = dzẽ̦sma: tāda auksta dz. nāk iekšā pa durvīm Seyershof. vasarā citreiz ir pa˙visam silta dz. ebenda; der leise Hauch am frühen Morgen bei sehr kalter Witterung

Avots: EH I, 357

‡ dziêsmenīca Lub., eine, die viele Lieder kennt, zu singen weiss.

Avots: EH I, 364

dziñtarzeme, das Bernsteinland: vai laba braukšana dzintarzemes meitiņas lūkuoties? BW. 13246.

Avots: ME I, 552

dzir̃nakmens: auch BW. 16731.

Avots: EH I, 360

dzir̃nakmens, -s, der Mühlstein.

Avots: ME I, 554

‡ dzītarzeme, = dziñtarzeme: braukšana uz dzītarzemi BW. 13282, 10.

Avots: EH I, 362

dzelˆmenis, die Tiefe, dzelme: upes dzelmenī viņa lūkuojās JR. V, 167. jūŗas dzelmenī Asp. dzelmeņi apkārt veŗas Rainis Gals un sākums 191.

Avots: ME I, 541

elmerêt: "tollen; verspotten; quälen" (mit èl ² ) Saikava; hier in ähnlicher Bedeutung auch reflexiv: tie gribēs ar mani elmerēties.

Avots: EH I, 368

[elmerêt "tollen, toben"Wessen.]

Avots: ME I, 568

[elmeris Wessen "ein sehr arbeitsamer Mensch".]

Avots: ME I, 568

ēmeklis, ‡

2) wer andere nachäfft
AP.

Avots: EH I, 372

[ẽmeklis W. - Kurl., eine abscheuliche Kreatur, ein Auswurf. Vielleicht aus *ērmeklis (zu ē̦rms).]

Avots: ME I, 574

‡ emeñde Salisb. "draiska skuķe".

Avots: EH I, 369

emerītis: em̃merĩtis Zoden, ein Lehmkrug. Aus mnd. emmer.

Avots: EH I, 369

[ẽ̦rme̦klis Salis (> ẽ̦rmke̦ls Dond.), = e̦rms.]

Avots: ME I, 575

‡ gàisme ² Auleja (daneben das Demin. gàismeņa ² ), Evang. 1753, S. 6, = gàisma.

Avots: EH I, 377

‡ gaismeklis,* ein Beleuchtungskörper (eine Laterne?): viņš steidzās lejup ar gaismekli Veselis Daugava 1934, S. 428. ar druošības drātīm appītu vēja gaismekli Netic. Toma mīlest. 128.

Avots: EH I, 377, 378

‡ gaismele, Demin. zu gàisma, das Licht BielU.

Avots: EH I, 378

galmeniẽks ,* galmniẽks *, d. Höfling: algu kādam galmniekam Rainis.

Avots: ME I, 592

‡ gãmeklis Lems., Wainsel, = gãma: tas g. jau viens pats grib visu nuorīt.

Avots: EH I, 389

ganmeîta od. gana meita, das Hirtenmädchen.

Avots: ME I, 600

gar̂me [Lis. n. RKr. XVII, 90], eine (geringe) Wärme: krāsnī nebija vairs ne garmes Lis., Bers. istabā ir vairs tikai garme Druv. [Zu gars (s. dies) und apr. gorme "Hitze", ai. gharmá-ḥ "Glut", gr. ϑερμός la. formus, arm. jerm "warm" u. a.]

Avots: ME I, 603

garmetis: auch Grünh., Siuxt.

Avots: EH I, 384

garmetis, garmete, garmetnis LP. VII, 528, der Dampfwerfer (garu mest), ein kurzstieliges Gefäss, mit dem das Wasser aus die heissen Steine des Badstubenofenes gegossen wird: nuo pirts aizejuot, uz lāvas jāatstāj garmete RKr. VI, 73; Biel. H. 114 [und 335].

Kļūdu labojums:
garmetnis = *garmetnis oder *garmetne

Avots: ME I, 603

gaũme: ielikt gàumē ² Fest., sich merken. švaka g. (Gedächtnis) palikuse: kuo saka, tūleņ aizmirstu Zvirgzdine. barība (ne)iet gaume, gereicht (nicht) zum Segen, schlägt (nicht) an Erlaa.

Avots: EH I, 387

gaũme, auch gauma, früher nur in der Verbindung: gaumē ņemt od. likt, wahrnehmen, beobachten, sich merken, jetzt auch in allen Kasus gebräuchlich für Geschmack: tai bij visai smalka gaume JR. IV, 14. Ludviga XIV. gaumē A. XI, 517. [In Fest. sei gaume gleichbed. mit gausa od. sāta "Gedeihen, Segen beim Essen:" tam nav gaumes (= tam nav sātas); ē̦d bez gaumes. - Nebst gaumêt wohl aus dem Altgermanischen (otischen oder Altnordischen) entlehnt (vgl. an. gaum "Aufmerksamkeit", mhd. guome nemen "wahrnehmen", got. gaumjan "beachten" ); s. Leskien Nom. 426, Diefenbach KZ. XVI, 225, Persson Beitr. 729, Zupitza Germ. Gutt. 172 (der auch Verwandtschaft für "möglich" hält).]

Avots: ME I, 611

‡ ģẽmele Seyershof "izskatā vājš cilvē̦ks".

Avots: EH I, 426

‡ ģìeme̦sls ² (> gìmaslys) Lettg. "tārps kas izē̦d rudzu sẽjumu rudenī".

Avots: EH I, 428

ģime U., das Geschlecht, die Familie Nerft: Degšu mājās vairs nebij labas ģimes MWM. VIII, 493.

Avots: ME I, 699

‡ ģĩme Seyershof, = ģīmis.

Avots: EH I, 428

ģimene,

1) das Geschlecht, die Familie
Smilt., Bers., Dond., N. -Autz: uz ģimeņu ģimenēm, von Geschlecht zu Geschlecht Dond. A. XIII, 81.

1) ne ģimen[e]s, keine Spur, keineswegs:
ne ģimen[e]s nuo guoda tiem nebija Dünsb. nav tā ne ģimen[e]s nuo kūmiņa slakas Dünsb. Aus li. giminė˜ "Geschlecht".

Avots: ME I, 699

ģimenietis, ein naher Verwandter Illuxt.

Avots: ME I, 699

ģimenis, = ķimenes, die Kimmen, Zargen an Tonnen AP.

Avots: ME I, 699

ģĩmetne ,* die Photografie.

Avots: ME I, 700

ģisme: "prāts, jē̦ga" Saikava.

Avots: EH I, 427

[ģisme, nuojauta, nuomaņa, Ahnung: nebij ne ģismes, kas mani uzrauga Fest.]

Avots: ME I, 700

‡ ģismene "jē̦ga; prāts" Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 427

glaume̦ns, glatt: glaume̦ns ceļš; glaume̦nas slieces. kuoks nuoē̦ve̦lē̦ts glaume̦ns Plm.

Avots: ME I, 622

glaumes, Trespe im Lein Bergm., Ackerlolch (lolium arvense) RKr. III, 71. Wohl nach Leskien Abl. 296 u. Nom. 426 zu glaums.]

Avots: ME I, 622

gleme,

1): glemes ve̦cām sēnēm Nikrazen; ‡.

4) feuchter Lehmboden
Saikava.

Avots: EH I, 392

gleme, s. gle̦ma.

Avots: ME I, 624

[glême Kreuzb., der Schleim; vgl. gle̦ma.]

Avots: ME I, 626

[gļème ² Fest., jem., der langsam, ohne Appetit isst.]

Avots: ME I, 632

glemesis L., gliemesis. [In Nitau, Serben, Ronneb. bedeute es etwas Glattes und Schlüpfiges: sēnes kâ glemesis.]

Avots: ME I, 624

glieme Ruj. n. U., die Schnecke, Muschel: gliemju miesa pastāvīgi apklāta gļuomām D. [Zu gliemas.]

Avots: ME I, 628

[ gliẽmeklis Salis, eine Schnecke od. Muschel.]

Avots: ME I, 628

gliemene, anodonta mutalis Karls.: līdzīgāki ir viņi citām gliemenēm Zalkt. 1908, No 4, 137; [glìemine ² Wakh. "eine Art Wurm".]

Avots: ME I, 628

gliemenis, die Muschelschale [?]: jūŗās uzturas neliels, skaists gliemenis (gliemju vāks) D. [In Serben, Freudenberg u. a. sei gliẽmenis eine Muschel od. Schnecke nebst ihrer Schale.]

Avots: ME I, 628

gliẽmezis, ‡

3) der Regenwurm
(mit -e-) Seyershof.

Avots: EH I, 394

gliẽmezis [Trik., Segew.] (li. gliemežys "mussel - fish" Lalys), gliẽmêzis [zum Suffix vgl. li. gl`ẽmėžius "слизь"] PS., [Nigr., Serbigal, C., N. - Peb., Arasch, Jürg., Dunika, glìemezis ² Kl., Kreuzb.],

1) die Schnecke, Muschel, das Schaltier;

2) die Muschelschale:
sēdēja sevī ierāvies kâ gliemene savā gliemezī MWM. VIII, 308. In Sessw. u. Ermes soll gliẽmesis Schleim, gliemêzis dagegen die Schnecke bezeichnen. [Zu gliemene u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 303 und Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 628, 629

[glĩme Stenden, die glitschige, porenlose untere Schicht eines schlecht gebackenen Brotlaibs; davon ein Adj. glĩmains: līmaina maize, Brot mit glīme. Vgl. li. glìmti "превращаться в слизь", glieme u. a.]

Avots: ME I, 627

gluõme: zur Etymologie s. FBR. XIII, 98.

Avots: EH I, 395

gluõme, gluõma Nigr., die Pflaume Manz. [Vgl. glūme.]

Avots: ME I, 632

gluõmene, gelbe Pflaume AP.

Avots: ME I, 632

glùd - zeme, die Tonerde.

Avots: ME I, 631

glume,

1) eine schleimige Flüssigkeit:
glume - glums šķidrums, īpaši kas cēlies kaut kuo glumu mazgūjuot Etn. IV, 49;

2) symphytum officinale Mag. IV, 2,77.

Avots: ME I, 629

glūme,

1): zur Etymologie s. FBR. XIII, 98.

Avots: EH I, 395

glūme,

1) = glūmis n. U. [wohl aus plūme unter dem Einfluss von glums umgebildet];

2) symphytum Mag. IV, 2, 28. [Vgl. glume.]

Avots: ME I, 631

‡ glumekli Scnwanb., = glumeklis.

Avots: EH I, 394

glumeklis ,* schleimige Substanz, Schleim ar šķidriem glumekļiem Konv. ² 355.

Kļūdu labojums:
schleimige Substanz, Schleim = eine ölige, fettige Substanz, um etwas glatt zu machen

Avots: ME I, 629

glumene, die Fettwurzel U.

Avots: ME I, 629

glumenīca, ‡

3) "gluma, neizcepusi, jē̦la maize" Kalz. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 394

glumenĩca,

1) = glumenieks AP., Fest., Stelp.;

2) eine oberflächliche Arbeiterin
Stelp., Fest.

Avots: ME I, 629

glumenieks: auch AP.

Avots: EH I, 394

glumenieks, glumnieks, der Labmagen Lasd., Bers. n. A. XIII, 251.

Avots: ME I, 629

guõmele [Dond.], guomeļa,

1) eine Art grosser Erdbienen
L., St., U., Hummel, raiba, liela zemes bišu suga Dond. A. XIII, 252; MWM. IX, 638: par mušām ne˙maz nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles XV, 491;

2) der Name einer Kuh
Lems. n. U.

Avots: ME I, 692

‡ grabšmete Grünh., comm., = ‡ grabšķis 3.

Avots: EH I, 397

‡ grâusme ² Kaltenbr., gràusmis ² ebenda "das Rollen des Donners": līt[u]s bija bez grausmes. g. gràuž, nuo karstā laika sataisās grausmes. liela g. iet virsā.

Avots: EH I, 399

[gremeklis Wessen "jem., der unschön isst ; ein Dicker".]

Avots: ME I, 648

‡ II gremeklis Kaltenbr., eine Pferdekrankheit, bei der das Pferd während des Fressens zeitweise mit den oberen Zähnen den Rand der Krippe zu beissen versucht un dabei die durchs Verbum gremt II 1 bezeichneten Laute erzeugt.

Avots: EH I, 403

‡ grẽmeklis Salis "Magensaft"; grēmekli (grēmekļus) dedzina, Sodbrennen Salis.

Avots: EH I, 405

grēmene,

1) vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia)
Kronw. n. RKr. III, 71, Konv. ^{1, 2} ;

2) [grēmenes Salis], Sodbrennen
Sissegal n. A. XIII, 329 ; [bei L. dafür der Plur. : grēmenes māc. man ir grēmenes (auch grēmiens) Ruj. "slikta dūša"].

Avots: ME I, 652

grēmens, -s, [grēmeles Riga], grẽmes [N. -Peb.], Grünh. RKr. XII, 8, das Sodbrennen : mani dedzina grēmens, grēmes, grēmezis, grē̦ms. ich habe Sodbrennen. [Nach Berneker Wrtb. I,351 zu slav. grěti "wärmen".]

Avots: ME I, 652

grēmens: auch Stender Gramm. 48; g. māc in einem handschriftl. Vokabular; g. rīkli dedzina Dünsb. Trīs romant, gadīj. 87. Plur. grēmeņi; Sodbrennen Bauske, Mitau.

Avots: EH I, 405

griemelis [mit ostle. ie aus ē?], für grēmens.

Avots: ME I, 659

gruzme, = drūzma Erlaa n. U.

Avots: ME I, 667

‡ iedvesme* Jaun. Ziņas vom 20. Jan. 1925, = iedve̦sma.

Avots: EH I, 511

iegaume, ‡

2) "die Beobachtung"
(?) Līvāni.

Avots: EH I, 513

[iegaume "Einsicht, Beobachtungsgabe, Gedächtnis".]

Avots: ME II, 16

‡ ìekar̂me Golg., der Grund, die Ursache: viņas nākšanai bija sava ie. - gribēja kuo dabūt zināt.

Avots: EH I, 518

‡ iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522

[ìekšmeîta Dond., eine Magd, die innerhalb des Hauses zu arbeiten hat.]

Avots: ME II, 31

ìekšzeme ,* das Inland: iekšzemes ziņas.

Avots: ME II, 32

‡ ìekumerêt, herein-, hineinlocken Frauenb.: gailis visas vistas iekumerējis klētī.

Avots: EH I, 523

‡ ielīksme, die Freude, Fröhlichkeit, Heiterktit: sle̦pe̦nuo ielīksmi, kādu saceļ jaunu pārdzīvuojumu gaidas Brigadere Daugava 1928, S. 147.

Avots: EH I, 527

[ìemedît, erjagen, jagend erwerben: viņš šuodien maz iemedījis Arrasch.]

Avots: ME II, 43

ìeme̦duôt, in Honig tauchen, versüssen: vai, māsiņ, brāļa sē̦ta tev ar me̦du ieme̦duota BW. 22431.

Avots: ME II, 43

‡ ìemeimuruôt, herein-, hineintaumeln: viens ... ar tuo savu nesamaņu iemeimuruojis kāpuostdārzā Saul. Burtnieks 1936, S. 87.

Avots: EH I, 529

I iemeklis U., = emeklis, ein Gespenst.

Avots: ME II, 43

[II iemeklis Stom., ="iedzirklis I."]

Avots: ME II, 43

[III iẽmeklis Spahren, = iemeteklis.]

Avots: ME II, 43

[IV iemeklis Stom., ="iemaukti" (?)]

Avots: ME II, 43

[V iẽmeklis "ein zu stricken angefangenes Netz; tīkls, kas iesākts mest" Roop, N. - Peb.]

Avots: ME II, 43

‡ ìemekšît verprügeln Seyershof: ie. suni.

Avots: EH I, 529

‡ iemelnẽjs, schwärzlich: sejs... iemelnēju bālumu Kaudz. Izjurieši 31.

Avots: EH I, 529

‡ ìemel˜nêt, lange nicht gewaschen, so schmutzig werden, dass der Schmutz nicht mehr abgeht: kad lāgā nemazgā ruoku, tad viņas ieme̦l[n]; tad saka, ka ir sarepējušas Ramkau.

Avots: EH I, 529

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44

‡ iemelsins Wessen, = ‡ iemelsis 1.

Avots: EH I, 529

‡ iemelsis,

1) "wer einem etwas aufsthwatzen will"
Wessen;

2) "einer, der immer auf den Hals kriecht"
(?) Celm.

Avots: EH I, 529

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529

ìemèlst, einem etw. einflüstern, aufschwatzen, weissmachen, vorspiegeln: pēc kāda laika tie iemelš kungam LP. IV, 221. kaķis iemelsa žurkai, ka viņas māte mirstuot nuost LP. VI, 287. viņš grib man iemelst visādus niekus Ahs. Refl. - tiês,

1) sich einbilden
Karls.;

[2) zu
melst anfangen Lautb.].

Avots: ME II, 44

‡ ìemelstiês, sich verirren (?): vistas ieme̦lsušās runkuļuos Lubn.

Avots: EH I, 529

‡ I ìemelzt Wessen, = iemèlst.

Avots: EH I, 530

‡ II ìemelˆzt Bers., Drosth., einen starken Schlag versetzen Adl., AP., Lis., Sclawanb.

Avots: EH I, 530

‡ III ìemelzt, hineinlaufen Jürg.

Avots: EH I, 530

iemesle (unter iẽme̦sls

2): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 77, Auleja, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 530

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 ₃ ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

ìemest, Refl. -tiês, ‡

6) "erschrecken
(intr.)" Frauenb.: ieme̦tas un skrien mājā (von weidenden Schafen).

Avots: EH I, 530

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

ìemetẽjs, wer hineinwirft; ein Säufer.

Avots: ME II, 44

iẽmeteklis, ein Setznetz Karls., [Usmaiten].

Avots: ME II, 44

‡ iême̦te̦kls ² Seyershof, = iẽmeteklis.

Avots: EH I, 530

‡ iẽmetenis Salis "tīkls ar liekaci".

Avots: EH I, 530

ieme̦ti U., = iemaši, iemati.

Avots: ME II, 44

ìemetinât,

3): kad būvējuot baļķis par īsu, tad iemetina viņam galā citu kuoka gabalu Frauenb.; ‡

4) Schläge versetzen (?):
ie. par galvu ar kāšiem Oknist.

Avots: EH I, 530

ìemetinât,

1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;

2) vorspannen:
zirgu kamanās;

[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].

Avots: ME II, 44

[iemetne Stom., = iedzirklis I.]

Avots: ME II, 44

iemetnis: "tīkls, kuo ielalž e̦ze̦rā, lai zivis ietinas" Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH I, 530

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45

‡ ieme̦ts Meselau, = iemats, iemetnis.

Avots: EH I, 530

[ieruosme ,* der Impuls: gribas ieruosme.]

Avots: ME II, 60

iesirme̦ns Lub., Fest., iẽsir̃mans, graulich, ins Graue spielend: iesirmana bārzda, galva. iesirmani mati (von Niedra oft gebraucht) A. XX, 543. [Vielleicht mit hochle. a aus ę.]

Avots: ME II, 63