Paplašinātā meklēšana

‡ àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: dusmās aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvumā. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50

‡ apspārdît,

1) wiederholt (mit den Füssen) ausschlagend umstürzen
(tr.): kumeļš apspârdījis ² visas rudzu kuopīnas Dunika;

2) wiederholt ausschlagend bewerfen
Dunika: a. de̦guošuo krūmu ar zemi.

Avots: EH I, 115

‡ apspãrêt U. (unter spārêt), mit Sparren belegen.

Avots: EH I, 115

‡ atspârdinis ² Dunika "īpatnēja raksta aude̦kls": sešas siênas atspārdiņa.

Avots: EH I, 168

atspãrdît, ‡

2) atspârdīts ² Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.

Avots: EH I, 168

atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar kājām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.

Avots: ME I, 194

bal˜tsprāklis, -e,

1) einen weissen Hintern habend, Epith. der Bachstelze:
cielaviņa, baltsprāklīte;

2) bal˜tsprāklis, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe)
Nigr., [Wolm.]

Avots: ME I, 259

bal˜tspàrnis, -e, (li. baltsparnis, -ė), der, die Weissflügelige.

Avots: ME I, 259

‡ bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215

bezspā`rnis, fem. -ne, der (die) Flügellose: atskrien putniņš bez spārniņu, uzskrien uz kuociņu bez lapiņu, atnāk guosniņa,... ē̦d putniņu bezspārnīti RKr. VII, 1106 (Rätsel).

Avots: ME I, 286

bezspā`rnu (kukaiņi), flügellos (Aptera). *

Avots: ME I, 286

‡ četrspārnis, ein Insekt mit vier Flügeln.

Avots: EH I, 289

‡ divspārnis Strods Par. vōrdn. 69 "?".

Avots: EH I, 323

‡ divspā`rnu durvis A. Brigadere Skarbos vējos 267, eine Flügeltür; d. jumts Ruj., ein Satteldach.

Avots: EH I, 323

gaŗspārnis, fem. - ne, der (die) Langflügelige: raudavīte, gaŗspārnīte BW. 23850. In Erlaa heisst gaŗspārnis ein langflügeliges Insekt, welches man über dem Wasser fängt.

Avots: ME I, 607

grũtspā`rne, die Schwerflosse Neik. n. U.; ein beliebtes Beiwort der rauduvīte: rauduvīte, grūtspārnīte, sajauc dūņu e̦ze̦rā BW. 7542, 1; 23850.

Kļūdu labojums:
Schwerflosse = Schwerflügelige

Avots: ME I, 670

‡ gŗũtspā`rnīte BW. 23850, 1 var., = grũtspā`rne.

Avots: EH I, 415

ìespãrdinât zirgu, ein Pferd wiederholt zum Ausschlagen reizen, das Ausschlagen beibringen.

Avots: ME II, 69

[ìespãrdît,

1) mit den Füssen hinein -, hereinschleudern:
zirgs iespārdīja sniegu kamanās PS.;

2) mit den Füssen (ausschlagen) zu schlagen beginnen:
zirga iespārdīta guovs Warkl.]

Avots: ME II, 69

izspãrdît, Refl. -tiês, ‡

2) zappelnd heraus-, hinausgelangen:
bē̦rns izspârdījies ² nuo lupatām. Dunika.

Avots: EH I, 482

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

‡ liêkspârns ² NB. "ein Bestandteil eines Netzes, der ans Ende der spārni eines venteris gesteckt wird, wenn das Wasser breiter ist als der venteris, damit die Fische nicht vorbeischwimmen können".

Avots: EH I, 753

‡ naktspātari Janš. Bandavā II, 275, pātari zur Nachtzeit.

Avots: EH II, 4

nùospãrdît,

3): uotruo (sc.: bē̦rnu) zaķis nuospārdīja Tdz. 53881.

Avots: EH II, 89

nùospãrdît, tr.,

1) absperkeln:
apse̦gu;

2) ab-, wegschlagen:
arā kāds nuospārdīja sniegu sev nuo kājām A. XXI, 737;

3) nieder-, totschlagen:
zirgs nuospārdījis puisi. Refl. -tiês [li. nusispárdyti], sich abzappeln, sich absperkeln: bē̦rns šūpulī nuospārdījies.

Avots: ME II, 855

nuõspãre: auch AP.

Avots: EH II, 89

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855

nùospãrêt: auch U. (unter spārēt).

Avots: EH II, 89

nùospãrêt, tr., mit Sparren belegen Spr.

Avots: ME II, 855

‡ nuõspãrne Ramkau, = nuõspãre.

Avots: EH II, 89

nuõspãrnĩca, der Balken, auf dem die Sparren ruhen Mag. XIX, 2, 59.

Avots: ME II, 855

paspãrdît, tr., freqn., eine Zeitlang mit den Füssen stossen: bagāts mani nabadziņu ar kājiņu paspārdīja BW. 31172. Refl. -tiês, ein wenig gegeneinander ausschlagen, mit den Füssen zappeln, ausschlagen.

Avots: ME III, 104

paspãre, der Raum unter den Sparren Kand.

Avots: ME III, 104

paspãrne,

1): piebūves dataisa lai šuo tuo pie malas paspārnē nuoliktu AP.;

2): auch AP., Orellen.

Avots: EH XIII, 175

paspãrne [PS., paspā`rne Wolmarshof], paspârne ² [Salis, Widdrisch, Adiamünde, Selg., Wandsen, Dond.], Kand., paspārns Etv., Kronw., [bei Manz. Post. I, 361 der Pl. paspārņi (li. pāsparnė Tiž. III, 446, pãsparnis "was unter dem Flügel ist")],

1) der Ort unter dem Flügel, fig. das Obdach, die Zuflucht, der Schutz:
Krievijas paspārnē dzīvuo dažādas tautiņas;

2) für paspāre, der Raum unter den Sparren, . das untere Ende der Sparren:
kad es iešu pagalmā, lien mudīgi paspārnē! BW. 23375, 4. jāizluožņā visas paspārnes Saul. sudrabuota zīle dzied mana staļļa paspārnē BW. 13949, 3. kad sveču dienā paspārnes pil, tad gaidāms auksts pavasaris Etn. II, 25. mājas paspārnē; salmuos III, 192. Zu spā`rns, [aber jedenfalls durch paspãre beeinflusst.]

Avots: ME III, 104, 105

pìespānêt, hinzustopfen, vollstopfen, volllegen Spr. Refl. -tiês, vollgestopft werden, sich vollstopfen Spr.

Avots: ME III, 294

pìespãrdît, mit dem Fusse zu-, hinzustossen; vollschütten Spr.

Avots: ME III, 294

piespāre,

1) ein stark über die Wand hervorstehendes Dach:
es savai luopu kūtei liku ietaisīt piespāri Selb.;

2) piẽspãre Behnen, eine Stütze des Sparrbalkens
Bauske.

Avots: ME III, 294

plânspā`rņi* MWM. VIII, 590, mit plâni spā`rni Versehene: kukaiņu saime nuo plānspārņu grupas Konv. ² 1273.

Avots: ME III, 330

platspā`rnaîns, breitflügelig, mit breiten Flügeln versehen; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Fabr.

Avots: ME III, 323

platspā`rnis, f. -ne, auch ein Demin. platspārniņa,

1) wer breite Flügel (auch Flossen) hat:
rijiņa platspārnīte (Riege mit weit vorragendem Dache) BW. 28781,1. tu plekstiņ, platspārniņ! 30885;

2) platspārne, Breitflosse, Butte, Flunder
Neik. n. U.

Avots: ME III, 323

platspā`rnu* (gen. pl.), mit breiten Flügeln, breitflügelig: platspārnu putni Hom. Od. V, 82.

Avots: ME III, 323

plēvspā`rnaiņie* kukaiņi Konv. <sup>2</sup> 2066, plēvspā`rņu kukaiņu dzimta Konv. ¹ 248, Hymenoptera.

Avots: ME III, 342

pliksprākle, comm., "kahler Kerl" Für. I.

Avots: ME III, 344

plikspārnis Zaļmuiža n. Latv. Saule 1923, No 12, S. 112, = sikspārnis. die Fledermaus.

Avots: ME III, 344

prìekšspā`rns Konv. ² 1131, der Vorderflügel (eines Schmetterlings).

Avots: ME III, 397

pusciêtspā`rnaînie* Konv. <sup>2</sup> 2066 od. pusctêtspā`rņu* dzimta ebenda 2176, Hemiptera.

Avots: ME III, 424

puspãrniẽks MWM. VII, 846. ein verheirateter Knecht, dessen Frau nicht zu dienen braucht Wolm.

Avots: ME III, 431

‡ puspãŗš Salis,

1) Mann und Frau ungleicher Konfession;

2) palikt us puspār, = palikt par puspārnieku.

Avots: EH II, 333

rudspā`rniņš, Bartgrundel, Bachschmerle (cobitis barbatula) Sassm.

Avots: ME III, 554

samtspā`rnis,* wer sammetweiche Flügel hat: siltvējiņ, samtspārnīt! Asp.

Avots: ME II, 689

sar̂kanspā`rnis,* der Flamingo JR. III, 6, Sk. Dr. II, 124.

Avots: ME III, 721

sārtspārnĩtis "краснокрылка" Dr.

Avots: ME III, 808

saspãrdît, tr., freqn. zu sasper̂t, (mehrfach) mit den Füssen ausschlagend zerschlagen; mit den Hufen übel zurichten (von Pferden) U.; zerhauen, zerscheitern U.; einschlagend zerstören (vom Blitz); kājām krē̦slu saspārdīju VL. te̦cē̦dama saspārdīju sapraulēj[u]šu bē̦rza ce̦lmu BW. 15097, 2. saspārdīju le̦dus kalnu deviņuos gabaluos 132681, 4. gribējās tuo... saspārdīt, saārdīt gabalu gabaluos Vēr. I, 1387. pē̦rkuoņa saspārdīts kuoks LP. VII, 462.

Avots: ME III, 740

‡ saspārêt, Sparren zusammenfügen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 449

‡ saspãruôt Autz, Grünh., die Sparren aufrichten: jaunais nams jau saspāruots.

Avots: EH XVI, 449

sešspā`rnis, wer 6 Flügel hat; sešspārņu kumeļš LP. II, 46.

Avots: ME III, 821

‡ siksnspârnis ² Salis, = sikspãrnis.

Avots: EH II, 486

‡ sikspâris ² Seyershof,

1) die Fledermaus;

2) = spãre II.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis: auch AP., (mit â ² ) Dunika; Demin. sikspārnītis (Var.: sikspārnīte) BW. 2675, 3 var.

Avots: EH II, 486

sikspãrnis PS., sikspārnis Deg., Natur. XXXVII, 1, 6, 7, RKr. VIII, 85, Wolm., Nigr., sikspārne Glück, L., U., sīkspārnis (?) LP. VII, 676,. Demin. sikspārnelis MWM. IX, 189, die Fledermaus: "sikspārnis ievelsies matuos", baida bē̦rnus, kas neļaujas sukāt galvu Nigr.; sikspārnis, eine Libelle. Nerft. - Nebst li. šikšnósparnis dass. als der "Lederflügler" zu siksna.

Avots: ME III, 837

sīkspārnis Welonen, = sikspārnis, die Fledermaus: ar sīkspārņa kauliņu LP. VII, 676.

Avots: ME III, 853

sīkstspārnis, = sikspārnis.

Avots: ME III, 853

sir̂dspãrme̦tumi, Gewissensbisse: uznāca atkal žē̦lums un sirdspārme̦tumi par viņas citkārtējuo ļaunuo nuoduomu Janš. Dzimtene V, 440.

Avots: ME III, 845

šķil˜spãre Usmaiten, die Libelle. Zu spārvs, spāre "Bremse".

Avots: ME IV, 40

‡ slaidspārnains, schlanke Flügel habend: slaidspārnainuo putnu Veselis Cilv. sac. 126.

Avots: EH II, 519

‡ spâksts ² , -s AP., = pâksts, die Schote.

Avots: EH II, 547

slâpeklis,* der Stickstoff LKVv.

Avots: ME III, 923

spānêt, drücken, quetschen Spr.

Avots: ME III, 986

‡ spãŗbaļ˜ķe (> spẽ̦r-) AP., = ‡ spãrbaļ˜ķis.

Avots: EH II, 548

‡ spãrbaļ˜ķis Orellen, der Sparrbalken: sēdēja uz pirtiņas spārbaļķa gala Jauns. Neskaties saulē 25.

Avots: EH II, 547

spãrdaļa Līn., eine Kuh, die mit den Füssen stösst, ausschlägt Stelp., Fest.

Avots: ME III, 986

spārdauniece, spārdaunīce Bers., eine Stute, die auszuschlagen liebt: pie savas ķēves, spārdaunieces A. 1902, S. 125.

Avots: ME III, 986

‡ spārdeklis Ar., = spãrduônis.

Avots: EH II, 547

spãrdelêtiês, dann und wann mit den Füssen ausschlagen Nigr.

Avots: ME III, 986

spãrdelîgs Siuxt, Nigr., spãrdîgs, oft ausschlagend: spārdīgs zirgs Segewold, Salis, Ruj., Drosth.

Avots: ME III, 986

spārdelis Bers., = spar̂dulis.

Avots: ME III, 986

‡ *spãrdinât, zu erschliessen aus iespãrdinât.

Avots: EH II, 547

spãrdît: auch Dobl., Jürg., Kegeln, Kolberg, Lemb., Lems., Morizberg, Schwitten, Tegasch, Trik., (mit ā`r ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit âr ² ) Dunika, Durben, Kal., Luttr., Perkunen, Pussen, Strasden; sprengen Diet. Refl. -tiês: spārdās vienu kāju, uotru kāju; "lamāties" Orellen.

Avots: EH II, 547

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

spā`rduoņa ² Selsau, wer mit den Füssen heftig ausschlägt: saķert spārduoņu (gemeint ist ein Ferkel) pa vidu MWM. X, 889; in Bers. bedeute spārduoņa wiederhoites Ausschlagen (mit den Füssen) gegen einander.

Avots: ME III, 987

spãrduônis Drosth., wer auszuschlagen, um sich zu schlagen liebt: spārduoņus... zibeņus Asp. Z. klēp. 135.

Avots: ME III, 986

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986

spā`rdzêt ² , -u, -ēju, tönen, schallen Mar. n. RKr. XV, 137: dēlis gāzdamies uz grīdas spārdzēja Mar. n. RKr. XV, 137. Anscheinend zu li. spìrginti od. (bei Būga KSn. I, 106) spargìnti "braten (Fettstückchen)", ai. sphūrjati "prasselt" u. a. (bei Walde Vrgl, Wrtb. II, 673).

Avots: ME III, 987

I spãre: dieva dē̦ls pirti dara, ze̦lta spāres spārē̦dams BW. 33844, 1. zīle dzied staļļa spāres galiņā 1036; 13948. uz ustabas, aiz spārītes Tdz. 59097, 5.

Avots: EH II, 547

I spãre, die Sparre, der Sparrbalken: spāres celt (aufrichten) Br. 489, Grünhof; vēja spāres, die Sparrbalken an der Aussenseite des Giebels, die die Balken des Giebels zusammenhalten B. Vēstn. Aus mnd. spare.

Avots: ME III, 987

II spãre: auch Salis, (mit ā ) Hofzumberge n. BielU.: silā mani uodi ēda, spāres sila maliņā BW. 30668. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši 16889, 1.

Avots: EH II, 547

II spãre Līn., Sassm., Karls., Dond., spāre Aufz, Bremse U., Karls., Dond., Kl., Wasserjungfer, Libelle Sassm. (plekšu sp.), (mit ã) Dunika, Siuxt, Bershof, Nigr., Grünh., Behnen, Ruj., Jürg., Zögenhof, (mit à ² ) Selsau, Bers.: nemuocīs dunduri, spāres tavus luopiņus LP. V, 1. pavasari spāres skrien ap luopiem un tuos tramda Dond. nu rūc kâ spāres JIgRKr. III, 5. piecas spāres nuome̦tušās uz spāres gala Nigr. Zu spārs II.

Avots: ME III, 987

*III spāre, Zope (abramis ballerus), zu erschliesseu (wegen li. spõrė dass.) aus spare RKr. IX, 94 (woher vermutlich spare Konv. ² 2320 entnommen ist).

Avots: ME III, 987

spãrêt, -ẽju, mit Sparren belegeu U., Sparren aufrichten Spr.: dieva dē̦ls pirti dara, ze̦lta spāres spārē̦dams BW. 33844, 4.

Avots: ME III, 987

spārgas, ‡

2) Fetzen an Kleidern
Bromberg n. Etn. II, 34.

Avots: EH II, 547

spārgas, Kram, Abfälle Wid.

Avots: ME III, 987

spāri: "Hautkrankheit (nicht: Kinderkrankheit)" Diet.

Avots: EH II, 547

spāri, sogenannte Mitesser, eine angebliche Kinderkrankheit L., U.

Avots: ME III, 987

‡ spārinīca, der Sparrbalken Strods Par. vōrdn. 163.

Avots: EH II, 547

spāris, ‡

2) = spãre II, Libelle Fravenb., Seyershof, Stenden: spārīt[i]s glāžu spãrniņiem Rainis Dz. un d. II, 245.

Avots: EH II, 547

spāris (?) "eine Art giftiger Wespen" Smilten.

Avots: ME III, 987

spā`rnaîņi, Geflügel; Vögel: mazuo pulciņu spārnainīšu Purapuķe 187. vē̦ruoju divus spārnaiņus Leijerk. II, 70. stiprs lietus šiem spārnaiņiem (= medņiem) var... sāmaitāt dziesmu prieku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42 f.

Avots: ME III, 987

‡ spā`rnainis, der Geflügelte, der Vogel: vista vai cits kāds s. JK. VI, 40. Vgl. spā`rnaiņi ME. III, 987.

Avots: EH II, 547

spā`rnaîns, spārnīgs (?) Für. I, geflügelt, gefiedert U.: spārnainais . . . ienaidnieks Ārstn. kal. II, 20. spārnainais mētelis, Flügelmantel Zeif. III, 3, 43.

Avots: ME III, 987

spā`rneklis, ein Geflügelter: mazuo spārnekļu (= putnu) balsis Kaln. Uozuolk. m. 112.

Avots: ME III, 987

‡ spãrnesis Iw., der Sparrbalken, Sparrenträger.

Avots: EH II, 547

spā`rngali, die Spitzen der Flügel: vārnas aizne̦sušas (uguni) spārngaluos BW. 30164 var. vanadziņu . . . zeltītiem spārngaliem 30611, 2 var. vanadziņ, sudrabuotiem spār[n]galiem! 33627, 9.

Avots: ME III, 987

spārnīca Zaļmuiža, = pavārnīca.

Avots: ME III, 987

‡ spãrnicas Siuxt, (gespr.: spar ^a nicas) Lesten n. FBR. XV, 19, die Einsegnungsfeier eines Neubaus, nachdem die Sparren aufgerichtet sind.

Avots: EH II, 547

‡ spārnīgs Lng., geflügelt.

Avots: EH II, 547

‡ *spãrnis, = spãre II od. spārns II (?): uodi kuoda siliņā, spārņi sila maliņā BW. 30668 var. .

Avots: EH II, 547

‡ spārnīte, die Beflügeite (Kosewort): skaistā s., saules bitīte! Rainis Zelta zirgs (1910), S. 69.

Avots: EH II, 547

spārnuojs, spārnains, spārnuôts: spārnuojas skudras Erlaa.

Avots: ME III, 988

spārnuôt: auch (mit âr ² ) Seyershof: (mē̦slu vabuole) zirgu mē̦sluos ceļas augšā - spārnuo un skrien un rūc. ‡ Refl. -tiês (> spârnates) Salis "celties spārnuos, kustināt spārnus": lai zuosis nedabū s.

Avots: EH II, 547

spārnuôt, fliegen Wid.: kâ viegli taurenīši ap viņa galvu spārnuoja Fallijs Krē̦slā 39; eilig laufen: ve̦lni spārnuoja pakaļ LP. VI, 963.

Avots: ME III, 988

spā`rnuôts (li. sparnúotas), geflügelt: uzbruka nespārnuoti divkāji LP. VII, 73. spārnuotās stundas J. R. V, 163. spārnuota valuoda Vēr. I, 137. spārnuotus vārdus Stari II, 501.

Avots: ME III, 988

I spā`rns: zuoses lielus gabalus aizskrien spārnuos Linden in Kurl. vistas laižas nuo laktas zemē spārnuos ebenda; als Teil des Spinnrades - auch AP., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (pl. t. spā`rneņi ² ) Auleja.

Avots: EH II, 547

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

II spārns: auch Pilda; plur. spārni "kustuoņa" Strods Par. vōrdn. 163.

Avots: EH II, 547

II spārns Baltinov, =spār(v)s, die Bremse: spārnu māte nuorējuse uoda tē̦vu BW. I, S. 927, № 2749, 3.

Avots: ME III, 988

spārnulis, ein Geflügelter Leijerk. I, 57 (von einer Fliege).

Avots: ME III, 988

spāruôt,

2): auch (spãruôt, mit r !) Frauenb., (spāruôt) Allend., Drobbusch, Gilsen, Golg., N.-Peb., Ohlenhof, Prl., Selsau, Sessw.: kad tavs nams vēl nebij spāruots A. Brigadere (mündlich) pirti dara, ze̦lta spārus spāruodams BW. 33844, 4. var

Avots: EH II, 547, 548

‡ spãŗuôt AP., = spãruôt 2.

Avots: EH II, 548

spāruôt,

1) "?": izde̦gu zelmenī gāja. luodāja un spāruoja dažādi kukainīši Latv.;

2) spãruôt Ronneb., Serbigal, Schibbenhof, Autz, Roop, Wenden, Schujen u. a., = spārêt.

Avots: ME III, 988

I spārs (gen. s. spārna?), der Flügel beim Spinnrade Kawall n. U.; aus spā`rns entstanden.

Avots: ME III, 988

II spãrs: uoda dē̦li nuokuoduši spāram tē̦vu, māmuliņu BW. 2749, 1. nuolaidās s. (Libelle) Sudrabkalns V. b. I. 81.

Avots: EH II, 547

II spãrs Karls., Wolm., PS., C., Salis, die Bremse U.: lai spāri nekuostu Etn. II, 99. dundurs un aklais spārs, kas dzīvuo nuo citu asinīm Kaudz. Ve̦cpiebalga 67. pa dienas viduci viņus spāru laikā ieve̦d staļļuos Etn. III, 125; die Libelle PS., Wassernymphe V.: zivtiņas kamstīja pēc... uodiem un spāriem Alm. Meitene nuo sv. 27. spāri . . , laidelējās pa kalmēm Plūd. Mazā And. bērn. atm. 16; fig., ein Leichtfertiger (?): tik vieglu spāru, kāds tas, nuovedīs drīz nuo ceļa grāvī iekšā Jaunie mērn. laiki III, 59. Wohl aus spārvs entstanden.

Avots: ME III, 988

‡ III spārs, = spãre

I: dieva dē̦ts pirti dara, ze̦lta spārus spāruodams BW. 33844, 4 var.

Avots: EH II, 547

spãrve, Libelle N.-Bartau.

Avots: ME III, 988

‡ spãrvîši ² NB., eine gewisse Schlingpflanze.

Avots: EH II, 548

spārvs, die Bremse L., N.-Autz n. U.; die Form spārvis (Libelle?) Vēr. II, 1070 ("aizliduoja zils spārvis") ist vielleicht wie purvis (für purvs) Le. Gr. 51 zu beurteilen. Zu li. sparvà "Bremse" und (?) nach Uhlenbeck got. Wrtb. 137 u. A. zu got. sparwa "Sperling".

Avots: ME III, 988

tàisnspā`rnaîni(e)* kukaiņi, Geradflügler Konv. ² 1091, 2066.

Avots: ME IV, 125

tàisnspā`rnaîni(e)* kukaiņi, Geradflügler Konv. ² 1091, 2066.

Avots: ME IV, 125

uzspānêt "aufschwellen machen, aufbauschen" Spr.

Avots: ME IV, 381

uzspãrdît,

1) (mit den Füssen) ausschlagend schleudern
(perfektiv) auf: u. kam dubļus virsū;

2) mit den Füssen emporschleudern:
zirgs uzspārdījis zemes nuo sniega apakšas.

Avots: ME IV, 381

uzspārnis Dr., Dond., die Flügeldecke (eines Käfers).

Avots: ME IV, 381

vieglspā`rnaîns, leichtbeflügelt: (fig.) vieglspārnains... soprāns Daugava I, 314.

Avots: ME IV, 654

viênspârna ² (gen. s.) jumts Ruj., ein Pultdach (ein D. mit nur einer geneigten Ebene). Vgl˙li. viensparnas der "einflüglige Sack" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 198.

Avots: ME IV, 666

vìrsspā`rns, die Flügeldecke (?): uzspārni jeb virsspārni Konv. ² 2064.

Avots: ME IV, 614

vispãr, vispãri,

1) Präp. mit dem Dat. od. Acc.-Instr., über:
izsẽjis sudrabu vispār dārzu (über den ganzen Garten) LP. III, 30. apsitās kašķis vispār miesām (über den ganzen Körper) kā . . . bruģis VI, 865. ne sniedz ... vispāri bļuodai! BW. 19369, 2. akmentiņi izkaisīti vispāri grīdai Pas. IV, 37 (aus Selg.). vispār seju nuotvīkdama Janš. Bandavā I, 177;

2) Adv., ganz darüber:
saskatīja ... Miķeleni, .. vispāri ... lakatu pārklājušuos A.Brigader Daugava I, 303;

3) Adv., überhaupt:
tajuos laikuos vispār bij daudz dzimtļaužu MWM. VII, 199.

Avots: ME IV, 624

‡ vis˙pàrāk ² Saikava, Adv., alle übertreffend: lei ar Jaņuks labi pļaun, bet mūsu pašu puisis - v.

Avots: EH II, 790

vispãrcìlvẽcisks,* (all)gemeiamenschlich.

Avots: ME IV, 624

vispārderîgs A. XXI, 730, gemeinnützlich: vispārderīgas vērtības Stari III, 160.

Avots: ME IV, 624

vispārẽjs, = vispãrîgs: vispārēja baduošanās.

Avots: ME IV, 624

vispãr(i),

1): ielāps vispār muguru Tdz. 58169, 1. vispãr ("vis˙cauri gar") vē̦de̦rapužu Seyershof. laid luopus vis˙pàri ² ganībām! Saikava.

Avots: EH II, 790

vispāri, s. vispãr.

Avots: ME IV, 624

vispãrĩba,* die Öffentlichkeit, das Gemeinwesen: vispārības darbinieki A. XI, 121. aizmirsdams sevi vispārības dēļ A. v. J. 1897, S. 378. pret vispārību nuoziegties 1898, S. 172. strādāsim ... vispārības tīrumā Vēr. 11, 605.

Avots: ME IV, 624

vispãrîgs, allgemein: vispārīgiem mērķiem Ar. Kr. Valdemārs 10. Subst. vispãrîgums, die Allgemeinheit: sprieduma vispārīgums MWM. X, 150.

Avots: ME IV, 624

vispārim, Adv., allgemein, im Allgemeinen; überhaupt: lietuošana vispārim izplatījusies Pūrs 1, 119. kuo vispārim tauta lasa Vēr. Il, 668. vispārim Krievijā Konv. ² 167, vispārim se̦nākuos laikuos Etn. IV, 151. čūsku kuodumu un vispārim uzpampumu nuoslābina 1.

Avots: ME IV, 624

vispārināt,* verallgemeinern.

Avots: ME IV, 624

vispãrnùoderîgs MWM. X, 151, = vispārderîgs.

Avots: ME IV, 624

vispãrsaprùotams Stari III, 57, (all)gemeinverständlich.

Avots: ME IV, 624

vispārte̦kulis Etn, III, 177 "= ērzel[i]s".

Avots: ME IV, 624

zaļspā`rnīte: voc. zaļspārnīt BW. 30807, 4.

Avots: EH II, 801

zaļspā`rnĩte, die grüne Flossen (eigentl.: Flügel) Habende (Beiname des Hechtes im VL.): līdeciņa zaļspārnīte.

Avots: ME IV, 687

zè̦ltspā`rnĩte, Epitheton des Fisches im VL.: līdaciņa ze̦ltspārnīte (mit goldfarbenen Flossen?) BW. 30807. menciņu ze̦ltspārnīti! 30885, 1.

Avots: ME IV, 706

zè̦ltspāŗu (gen. pl.), mit goldenen Sparren: ze̦ltspāru klēts Konv. ² 2349.

Avots: ME IV, 706

zìlspā`rnīte "?": reņģīte zilspārnīte BW. 30807, 2.

Avots: ME IV, 721

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

‡ àizčuõža AP. "pažuobele, paspārne": aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla, sāniski jumtam AP.

Avots: EH I, 17

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senākās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àizkapât, etwas abhacken, anhacken: vanagam aizkapāt spārnus.

Avots: ME I, 30

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

àizsist,

1) zuschlagen:
luogu, caurumu ar tapu, muti aizsist, mit einem Hiebe zum Schweigen bringen;

2) austra aizsitusi, die Morgenröte ist angebrochen
Buschh,;

3) neaizsiti man vājuo ruoku, berühre meine kranke Hand nicht
Mar. RKr. XV, 104;

4) pa nuosistuo mušu starpu spārdījās aizsistās, zwischen den erschlagenen Fliegen zappelten die vom Schlag (zwar) getroffenen (aber noch am Leben gebliebenen)
Duom. II, 455.

Avots: ME I, 49

‡ àizstiprinât,

1) hinter etwas befestigen
Bauske: a. kuo aiz spāres;

2) a. dūšu Bauske, das Herz (trinkend) kräftigen.

Avots: EH I, 52

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

‡ al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.

Avots: EH I, 67

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69

anduogi: āmim katrā pusē spārni - añduôgi ² Kaugurciems.

Avots: EH I, 70

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb kāpuri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, kā uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv ^2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79

apgraizît, tr., freqn., wiederholt od. gewohnheitsgemäss beschneiden: apg. putnam spārnus, lai nelaižas. katram vīrišķim jūsu starpā būs apgraizītam tapt I Mos. 17, 10.

Avots: ME I, 87

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

‡ aplaktuôt, ringsum mit Lalten beschlagen Frauenb : kad spāres uzce̦ltas, tad jāaplaktuo jumts Siuxt.

Avots: EH I, 97

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz apkārt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai apkārt).

Avots: EH I, 110

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

apvâzt (li. apvóžti), bedecken: trauku. sikspārnis jāapvāž ar sietu uz skudru pūļa LP. VI, 20.

Avots: ME I, 135

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

‡ atplest Dunika, Kal., Rutzau u. a., = atplèst: a. muti. a. spārnus vaļā. Refl. -tiês, sich ausbreiten, sich weit öffnen Dunika, Kal. u. a.: nuo brīnumiem viņam mute atpletās pa˙visam plata.

Avots: EH I, 159

‡ *atvēst (??), aushreiten (?): viņš atvēda spārnus Stari II, 613.

Avots: EH I, 180

aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.

Avots: ME I, 219

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bauksti, die kleinen Querbalken zwischen den Sparren, šķērši, kas spāres valda (Hug. Mag. III, 1, 109), Türbande (L.).

Avots: ME I, 267

beñdele [anscheinend aus mnd. bendel "Binde"],

1) der die Sparren verbindende Querbalken, der Hahnenbalken:
ķē̦ms apķēries ap spāŗu bendeli LP. VII, 42;

2) die Schicht, die Abteilung des Heues od. Getreides,
gew. panta genannt: pats kāpšuot uz bendeli LP. VI, 19; A. X, 2, 536.

Kļūdu labojums:
42 = 428

Avots: ME I, 279

bizenes Druva II, 279 od. [bizenis C., PS., Bers. und] bizeņu resp. bizeņa laiks, bizines laiks Stockm., biza [od. bizu Lis.] laiks Mar., die Bieszeit, die Zeit, wo das Vieh biest, spāru un dunduru laiks, kad guovis bizuo Etn. I, 45.

Avots: ME I, 302

blaukt, schallnachahmende Interjektion zur Bezeichnung des Schusses: mežsargs nācis uz tuo vietu, kur briedē̦ns spārdījies, un... blaukt! dūmi vien nuokūpējuši. kâ ieraudzījis lāci, gaili vaļā un tūliņ - blaukt! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

‡ bluķelis "venteris bez spārniem" NB.

Avots: EH I, 231

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš ² ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

buks! auch buku! bũks! Interj. zur Bezeichnung des Tones, der mit einem Schlage od˙mit eiliger Flucht verbunden ist riju kuļu buku (buka) buks! sasit spārnus buks, buks, buks! RKr. VII, 104. čuks, buks - uozola zarā 809.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht

Avots: ME I, 346

bur̃kšis, bur̃kšķis Gr. - Sessau, das Gepolter, der Lärm: dzird pa iekšpusi lielu burkši LP. VI, 866. zuosis taisa ar spēcīgiem spārnu plivinājumiem lielu burkši Konv. ² 3688.

Avots: ME I, 353

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ ce̦purbaļ˜ķis Orellen "baļķis, kas iet pāri sleņģiem un vispār kādam stabam".

Avots: EH I, 266

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

čir̃kstinât, čirkšķinât, čir̃pstinât,

1) intr., anhaltend zirpen, zwitschern:
bezdelīgas, zvirbulis, circeņi, sienāži čirkstināja bez ziņas. klusi, klusi meži šņāca, nedzird putnu čirkstinām BW. 2670;

2) knarren, knistern, knirschen, klirren od. zwitschern machen:
lai tas mani visu mūžu kâ atslē̦gu čirkstināja BW. 9727. jātnieks ar zuobeni čirkstināja pie dzelzs makstīm LP. VII, 1062. brūnsvārči sāka čirkstināt savus spārnus A. XI, 5. citi putni savus bē̦rnus pa krūmiem čirkstināja BW., piel. ^2, 2434. [Vgl. cirkstinât.]

Avots: ME I, 414, 415

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. ² 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

‡ čižinât PV., ein Schallverbum: cāļi zem vistas spārniem laimīgi čižina (plepen leise). ragavas saltā ziemas laikā braucuot čižina (knistern?).

Avots: EH I, 291

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ daciêtinât, befestigeu AP.: ģēveles galuos tīk daciête̦nāta uotra spāre.

Avots: EH I, 301

‡ dadur̃t,

1) hinzustecken, -stechen;

2) (leicht beröhrend) anlegen
Kaltenbr.: dadūris pirstu pi zuobina Pas. VIII, 150;

3) berühren:
dadūra juo ar savu vē̦zu Pas. IX, 408. Refl. -tiês, berühren Auleja, Kaltenbr., Warkl., Zvirgzdine: daduras putnam pi spārnu Pas. V, 210. (aus Lettg.). d. ai ruoku Zvirgzdine. ir dasadurts pi ... perves Pas. VIII, 316.

Avots: EH I, 301

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

‡ dika Dunika "kas dikājas, spārdās" (Zuruf an ein Schaf): dika, vai stāvēsi (cē̦rpama) mierā!

Avots: EH I, 319

dikât, Refl. -tiês, ‡

2) "spārdīties" Assiten, Dunika, Kal., OB., Schrunden, "raustīties" Assiten.

Avots: EH I, 320

diks, Interjektion zur Beruhigung eines beim Scheren sich sperkelnden Schafes: diks, diks aitiņ, nespārdies! Ahs.

Avots: ME I, 466

dìņâtiês ² [Oppek.], -ājuos, sich unruhig gebärden, unruhig stehen: zirgi dīņājās, kārpījās, spārdījās B. Vēstn. Vgl. diet, deinis I, dīžāties.

Avots: ME I, 478

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350

I dripinât, [beben machen Fest.; dröhnen oder klirren machen]: pats (sisenis) sev spārnu bungas stilbiem dripina.

Avots: ME I, 499

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520

dze̦luonis (li. geluõ, geluonìs), dze̦luons BW. 28643. n. Tr. IV, 421 auch dze̦luone, der Stachel: pret dze̦luoni nede̦r spārdīties. [Bei Manz. Lettus und Glück auch in der Bed. "Gift": (mēli) pilnu ar nāvīgu dze̦luonu Jak. III, 8.]

Avots: ME I, 543

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

dze̦nulis,

1) = dze̦luonis, der Stachel:
[pret dze̦nuli spārdīt Glück Apost. 9. 5]; der Stachel an der Schnalle U.;

2) "?": bet tie jums būs par dze̦nuļiem Richt, 2, 3;

3) die Triebfeder, der Beweggrund *
Kronw.: griba virzīt publiku zināmā ceļā bija ar˙vien viņu vaduošais dze̦nulis Vēr. I, 1186. [Zu dzenēt. dzìt.]

Kļūdu labojums:
teikums no Richter 2, 3 pievienojams 1. nozīmes nodalījumam (die Phrase aus Richter 2, 3 gehört zur Bed. 1),

Avots: ME I, 545

dziñdzinât [Nigr.], summen Zirau n. U.: kuo, mušiņa, dzindzināji gar tuo manu vainadziņu? bite.,. dzindzināt dzindzināja BW. 5802. divspārņi laižuoties dūc, džinkst un dzindzina Konv. ² 620. Vgl. dzinkstêt.

Kļūdu labojums:
bite... dzindzināt = bite manu vainadziņu dzindzināt (?)

Avots: ME I, 551

dzinkstinât, einen Laut, ein Geräusch hervorbringen, klingen machen: bitīte spārnus dzinkstināja BW. 17763.

Avots: ME I, 552

‡ ẽ̦kaûgša Ramkau; der obere Teil einer ē̦ka: izkaptis aizbāž ē̦kaugšā aiz spāres.

Avots: EH I, 372

[è̦lsa ² Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.

Avots: ME I, 569

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi ² "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. ² 2318.

Avots: ME I, 605

garkšinât "?" briedis sācis eglītēs garkšināt un spārdīties Upīte Medn. laiki. [gar̃kšinât (mit ar̃ für schriftle. ãr) Neuenb., klappern (vom Stroch); zuosis garkšina Homelshof, zischen gackernd.]

Kļūdu labojums:
"?" = röchelnde Laute hervorbringen?

Avots: ME I, 603

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

gnĩdlaîdis AP., = gnĩdlaiža: gnīdlaiži (ar raibiem spārniņiem) laiž gnīdas zirgiem.

Avots: EH I, 396

gražîgs,

1) kapriziös, launisch, eigensinnig
Lös. n. Etn. III, 177 : lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs BW. I, 182. tē̦vs bija palicis gražīgs kâ mazs bē̦rns Vēr. II, 320. viņa runā gražīgi un spārdās ar kājiņām Latv. viņš sauc un labina gražīguo vēju A. XIV, 11. gražīga sirds R. Sk. II, 29 ; [

2) "lepnigs, aušīgs" Ruj. ;

3) "strādīgs, rūpīgs, veikls" Salisb., Naukschen].

Avots: ME I, 642

grẽviņš, [ein Merkzeichen für Fischer auf der Wasserfläche, welches zeigt, wo ein Netz hineingelassen ist Markgrafen] : četri stabi jūŗā, grēviņš vidū, sasit spārnus RKr. VII, 1144.

Avots: ME I, 653

grûdeniski, stossend, stossweisse: sikspārņi, grūdeniski lidinādamies... MWM. VI, 396. grūdeniski izrunā pirmuo zilbi Etn. I, 91. [grūdeniski sist Fest.]

Avots: ME I, 667

grunči,

1): auch (mit uñ ) Frauenb., Iw.; Holzabfälle
(mit uñ ) Strasden; Trümmer BielU.; savilku visus (izspārärtuos skudru pūžņa) grunčus kuopā Pas. VII, 351 (aus Selg.).

Avots: EH I, 411

grunči,

1) = brunči I Dobl., allerlei Abfälle, Schutt Ahs., [Wandsen]: gruñči ir sīkas skaidiņas un vispār atkritumi Dond.; [

2) gekochtes Schweinefleisch,
"izvārīti apgriezumi nuo žāvējamas cūkgaļas" Weinsch. grunc- vielleicht aus grumķ-, vgl. grumši].

Avots: ME I, 665

[ìeglâbt, hineinretten: iegl. labību paspārnē. Refl. - tiês, sich hineinretten, hineinflüchten: pele ieglābās alā. viņš nuo lietus ieglābās istabā.]

Avots: ME II, 17

[ìegliebtiês Bers., = ieglābties: viņš ieglābās paspārnē.]

Avots: ME II, 17

[ìegramstît,

1) einharken:
iegram̃stît salmus paspārnē Ruj.;

2) zu harken anfangen:
tīrums palika iegramstīts Ruj.;

3) ein wenig worin zusammenraffen, - scharren:
iegr. zirgam auzas PS.;

4) ein wenig fressend zu sich nehmen:
guovis nuo rīta jau kuo iegramstījušas Lis. Refl. - tiês,

1) ein wenig (fr)essend zu sich nehmen:
viņš jau drusku iegramstījies Wolm., Bauske;

2) sich verwickeln in, sich einmischen in:
viņš ar tai lietā iegrastījies Jürg.;

3) sich oberflächlich einüben in:
viņš drusku iegramstījies vācu valuodā Wandsen.]

Avots: ME II, 17

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìeskvir̃binât,

[1) hineindrehen:
ieskv. ratiņa spārnuos linus Wandsen; zu drehen anfangen Dond.;]

2) ieskvirbinât grāvi "einen Graben zu graben anfangen (und nicht beenden)"
[?] Kav.

Avots: ME II, 66

[ìespurgtiês, = iespurkties II, 2: putni (irbes, zvirbuļi) laišanās sākumā spārniem iespurdzas Mar., Bers.; vgl. iespurkstēties.]

Avots: ME II, 71

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

[ìevẽcinât, in Schwung bringen; zu schwingen anfangen: spārnus, šūpuli, pātagu Arrasch.]

Avots: ME II, 87

ieve̦lka,

1) eine unebene Stelle im Holz:
kuoku (sevišķi bē̦rza) ēvelējuot bieži atgadās, ka kuoks vispāri gluds, tikai vienā vietā neliela skabarga it kâ stāvu iecē̦rtas kuokā, - tuo sauc par ievalku, ieve̦lku Wend. n. A. XII, 561;

2) die Bucht:
apiet nelielu jūŗas ieve̦lku.

Avots: ME II, 87

ìevērĩba, die Aufmerksamkeit: mūsu laikuos piegriež sevišķu ievērību sadzīves jautājumiem. viņš ieguvis od. izpelnījies vispārēju ievērību.

Avots: ME II, 88

ìežvîkstêtiês A. XII, 561, [Lettihn u. a., = iežvīkstēties: putns aizskrēja, ka spārni vien iežvīkstējās Kokn.]

Avots: ME II, 94

‡ îkšņâtiês ² Ahs., -ãjuôs "spārduoties zviegt": zirgi spãrdās un īkšņājas.

Avots: EH I, 500

izbuozît (freqn.) und izbuozt,

1) ausspreizern, aufplaustern:
putniņi ar atlaistiem spārniem un izbuoztām spalvām Saul.;

2) aufsperren, aufreissen:
acis grose Augen machen [Rositten], Dreimann. Refl. -tiês, sich ausspreizen, sich aufplaustern, sich borsten, sich sträubig machen: cūkas izbuožas, guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364. sausās rudzu vārpas izbuozušas saulē A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723

‡ izgram˛uôt, = izgram̃˛ât 1 (?): zemi vietām ... izspārdītu un izgramžuotu Dünsb. Temps. 56.

Avots: EH I, 449

izgrasîtiês, sein Wesen treiben, scherzen, toben: puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115.

Avots: ME I, 739

izkaũlẽt, tr., abdringen, erfleichen, erbetteln, erwipken Ahs.: ķēniņš iznācis vienu zaķi izkaulēt LP. IV, 203. meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas Vēr. II, 204. māte izkaulēja sev tiesību dzīvuot kādā nuo spārniem Stari II, 102. izkaulēt, lai atlaiž tevi A. XI, 545. Refl. - tiês,

1) lange feilschen, dingen:
gan saimnieks izkaulējies, bet lē̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31;

2) für sich abdringen, erbitten, erbetteln:
bērni izkaulējās nuo mātes lampiņu Anrop. II, 119. velti pēc tās palīga izkaulējies Stari II, 328. lūgdamies izkaulējas sev vienu ruozīti BW. V, S. 225.

Avots: ME I, 749

izklabinât, tr., ausklopfen: pīpi uz rata spārna Aps.

Avots: ME I, 751

‡ izkļe̦bačâtiês Auleja, = izšķuôbîtiês: spārneņi izdilst, izkļe̦bačājas.

Avots: EH I, 457

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776

izplãtît: i. spārnus Ubbenorm n. BielU.

Avots: EH I, 472

izplèst (li. išplė˜sti), izplest, tr.,

1) ausbreiten, ausspreizen:
spārnus, palagu. [es izplešu ruokas Glück Jes. 65, 2.] kâ ragana ar izplē̦stiem matiem, mit zerzausten, fliegenden Haaren. skrej bitīte, izplet spārnus BW. 12333;

2) aufsperren:
acis. Refl. - tiês, sich aus -, verbreiten, sich ausdehnen: nuo šiem ir izplē̦tušās pagānu salas I Mos. 10, 5. zīlīte izplēšas lielāka Konv. ² 269. liesmas izplētās neticamā ātrumā. bija jau diena izplē̦tusēs Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
skrej bitīte = skrej, bitīte
zīlīte = acu zīlīte

Avots: ME I, 782, 783

‡ izskrapstîtiês, eine Zeiflang kratzen (intr.) AP.: (liels gailis ar spārniem kuldamies) vēl izskrapstījās (gar durīm) Dünsb. Piķis un Stintis 37; eine Zeitlang suchend stöbern Schwitten.

Avots: EH I, 480

izspraûdît, freqn. zu izspraûst, tr., aus -, bestecken: kapu skujām. [... bē̦rzu meijiņām, kuŗas izspraudīju aiz spārēm Latvis 1924, No 962.]

Avots: ME I, 803

[izvẽcinât, tr., schwingend hin und her bewegen (perfektiv): izv. spārnus C., PS., Arrasch. pļaudams tâ izvēcināju ruokas, ka vakarā sāpēja Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge schwingend hin und her bewegen: izvēcinājuos ruokām, neredzēja Salis. pļaudams tâ izvēcinājuos, ka vakarā sāpēja ruokas Nigr.]

Avots: ME I, 827

[izvèdzinât ² Warkh., = izvēcināt: izv. spārnus.]

Avots: ME I, 827

[izvèzinât ² Warkh., = izvēcināt: izv. spārnus.]

Avots: ME I, 828

jûgt, ‡

2) spāres kuopā j., Sparren zusammenfügen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Sparren"). Refl. -tiês: j. klāt pie darba Saikava.

Avots: EH I, 569

jùmtlāses, vom Dache herabträufelndes Wasser: viņa nuostājas aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571.

Avots: ME II, 119

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III ⁴ , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

II kàirs ² [Warkl.(li. kaĩras)], link BW. 15467, 9: [nuo visām partijām, labā un kairā spārna L. W. 1921, No 45, 2. kairuo kāju kratīdama BW. V, S. 456, No 718, 3 (inflänt.). - Aus * krair(a)s; vgl. ķeiris, kreilis, kreiss.]

Avots: ME II, 134

kañtiski,

1) kantig, auf der Kante liegend:
ja piespiež viena spārna galu plakaniski pie galda, tad uotrs gals stāv kantiski uz augšu D.;

[2) gewürfelt U.]

Avots: ME II, 156

kar̂cenêt,

1): auch Lubn.; aitas cē̦rpuot karcenē Erlaa. dažs, kad nepacietīgs, karcenē ebenda; ‡

2) = kar̂cinât l Kalz.; Lubn., Meiran, Saikava: kaķis kāju vien karcenē (streckt wiederholt aus und zieht wieder zurück), ar peli kūvē̦dams Saikava. zvirbul[i]s guļ paspārnē, abas kājas karcenē Tdz. 42210; ‡

3) "hängen"
Kreuzb. ‡ Refl. -tiês Kalz., = kar̂cinât 3: nekarcenējies, strādā mierīgi!

Avots: EH I, 588

II kãrts, -s.: Demin. kārtiņa BW. 3378, 2, gen. s. kārtītes 2059,

1): uoša k. BW. 12982, 2. sit ... gaiļa kārti (Var.: laktu)! 23278, 9 var. dzelžu kārtis (Schaukelstangen)
1861. jumta k. (auf den Sparren unter Strohdächern) Siuxt. vēja k. (an die untere Seite der Sparren angeschlagen, "ieslīpi škē̦rsām spārēm"`) ebenda. aizšaujamā k. ebenda, eine Holzstange, die in einem Zaun ein Tor vertritt. kārtiņa ebenda, eine Stange zum Kleidertrocknen am Ofen. nom. pl. kãrtis Ramkau "aude̦kla ve̦lkamās kārtis";

2): auch Frauenb. (14 Fuss),
Siuxt (13 Fuss 4 Zoll).

Avots: EH I, 605

II kãrts (li. kártis), - s, Gen. Pl. kãršu,

1) die Stange:
es dabūju nuo muižas baļķus un kārtis. uotrā rītā kūmas brauc pakaļ uz mežu šūpuoļa kārti cirst BW. I, 194. Sprw.: āda pār kārti, gaļa baļļā. [abi vienu kārti me̦tami.] jumiķa kārts, Stange des Dachdeckers Biel. H. 22. apliec veselības kārti apkārt mūsu paspārnim, lege die Stange der Gesundheit um unser Obdach Tr. IV, 379, - eine Beschwörungsformel. vistu kārts,

a) die Hühnerstange,

b) ein Sternbild
MWM. V, 356;

2) ein Längenmass:
aude̦kls desmit kārtis gaŗš C. Zu apr. kartano "Stange" [und vielleicht - nach Petersson (s. Idg. Jahrb. IV, 214) - zu gr. χορσός· χορμός s. auch Persson Beitr. 172 und 176 f.]

Avots: ME II, 202

ķe̦gna, das Wurzelende eines Baumes an den Sparren des Lubbendaches: jumtiem se̦nākuos laikuos ņēma spāres ar ķegnām ; egli, kur,ai (viņu izruokuot) apcirta visas saknes un tikai vienu re̦snākuo atstāja, uz kur,as lubstājus uzlikt Konv. ² 1509. [Vgl. ce̦guone.]

Avots: ME II, 359

ķève [Serbigal], Jürg., Schujen, AP., N. - Peb., C., PS., Wolm., ķêve ² Salis, Ruj.], ķẽve [Tr., Bl., Līn., Gr. - Essern, Dunika, Dond., Lautb., Blieden], Demin. verächtlich ķēvele, [ķēvelīte N. - Peb.], die Stute: ubagam tāda nātna ķēvele, eine schlechte, magere Stute LP. VI, 304. iedeva tam nātnu ķēvīti JK. V, 28. Sprw.: balta ķēve jāmazgā, smuka sieva jāsargā. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš, wer das Glück hat, führt die Braut heim. kuo tu tam darīsi od. kuo tam darīt, kam ķēve spēj, was kannst du dem anhaben, der die Macht hat. jāj atkal tuo pašu ķēvi, er singt wieder das alte Lied. es e̦smu ar viņu rada nuo baltas ķēves trešā (od. devītā) augumā od. nuo baltas ķēves kreisās puses - so antwortet man dem, der mit unablässigen Fragen nach dem Verwandtschafts- verhältnis quält. - gaišzilā ķēvīte, oedipoda caerulescens; platspārnainā ķēvīte, bryodema tuberculata Latv. Wohl aus li. kė´vė "кляча".

Avots: ME II, 377

klaũks! auch: klaukt! Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: sasit stelles kliuks, klauks! Kand. sasit spārnus kliukt, klaukt! RKr. VII, 1144. klaukt ar dūri par nazi LP. VII, 229. muca nuiet klaukt pret vienu priedi IV, 42.

Avots: ME II, 215

kļaustîtiês,

1): wackeln
- auch Auleja: iet i[r] kļaustās uz vienu malu da uz uotru. beņķam kāja kļaustās, drīž izkri[tī]s ārā. ‡

2) "?": apčūrējušas priedītes, kuru galuotries kļaustījās kâ putnu spārni Jauns. B. gr.3 II, 163; ‡

3) "= kaûtrētiês 2; zögern" (mit aû ) Bērzgale: kā tu kļausties, ka neej ar citiem pie galda? zirgs ar ve̦zumu neiet uz priekšu, tik kļaustās vien.

Avots: EH I, 625

kņadzêt, - u, - ẽju, [schallen Nötk.]: vēži spārdās, ka kņadz vien Jaun. mežk. 50.

Avots: ME II, 252

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

knaũsis [Bl., Līn., Nieder - Bartau], Demin. knaušelis, die Stechmücke (culex pipiens) Nigr., [BW. 29284, 4]: knausis dzied, sīc Etn. II, 51. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši BW. 16889, 1. nuo de̦guna tas nenuodzīs ne knauša, tik viņš ir saticīgs Jaunības dzeja 78. [Nebst knausīties, knusis, knūst, li. kniaũsties "зарываться" zu gr. χνύω "schabe, kratze", χνύϑος· ἄχανϑα μιχρά an. hnióđa "stossen" u. a., s. Persson Beitr. 809 f. und 882 und Būga LM. IV, 434 und 438.]

Avots: ME II, 243, 244

[kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

kņubinât: auch Oknist; vista kņubina spārniņu Frauenb. kad viņam kas kņubinams Janš. Mežv. ļ. II, 194. kņubinādamies un darbuodamies Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. III, 31.

Avots: EH I, 637

krančuôtiês,

1) sich wie ein Betrunkener gebärden:
ej labāk mājās, kuo te vēl krančuojies Gold., Wid. cilvē̦ki vispāri krančuojas A. XX, 645;

[2) (mit añ) sich ungehörig, ungewöhnlich kleiden
Bauske].

Avots: ME II, 259

* kre̦gale od. * kre̦galis, der Raum unter dem vorsprinngenden Dache: paspārni pie mājām ve̦ci ļaudis sauc par kre̦gali jeb pažuobeli Burtn. [Aus * kre̦k(l) - gal -? In diesem Falle zu li. krẽklas "стропило", wozu poln. krokiew "Dachsparren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 621.]

Avots: ME II, 270

krekšêt (unter krekstêt),

1): auch Orellen n. FBR. XI, 44, Rutzau, Salis, Segew.; krekšēja kâ rauduve e̦ze̦ra niedrās Jauns. Neskaties saulē 23. nuo vēja mājai visas spāres sāk k. (krachen)
Warkl.

Avots: EH I, 648

krẽ̦sls,

1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;

2): auch Zvirgzdine; ‡

4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡

5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.

Avots: EH I, 651, 652

krikūži,

1): "spāŗu kūniņas upēs" Adl., Drosth., Druw., N.-Peb., Sessw., Tirs.; ‡

2) Krümchen
N.-Peb., Selsau; Speisereste N.-Peb.

Avots: EH I, 653

kruôplĩba, die Verkümmerung, Krüppelhaftigkeit: mazam nee̦suot spārni cirpti, nuo kam vienīgi kruoplība ceļuoties BW. I, 183.

Avots: ME II, 295

‡ kuînîtiês ² , -uôs, -ījuôs Assiten "spārdīties, raustīties": pieci, seši vācieteļi vienu pašu uti kāva; visi seši brīnījās, ka tā ute kuinījās.

Avots: EH I, 668

kulinât [vgl. li. kulinė´ti "vielfach ein wenig hart schlagen"] Mar. n. RKr. XV, 121, kuļinât, tr., freqn. zu kul˜t, wiederholt schlagen, klopfen, schütteln, mischen, quirlen, wedeln, [schnell bewegen Fest.]: nevērīgi kājas kuļinādama, viņa sāka atlaist matus vaļā RA. vistiņa pāri reizes kuļināja ar kŗeisuo spārnu Purap. kulināt uolas, sviestu Mar. viņš lūgdamies kulināja asti MWM. VII, 694. Refl. -tiês, sick bewegen: re̦snais vē̦de̦rs tâ kulinājās, ka man uznāk bailes Druva I, 1079. [kuo tu kāju kuļini Fest.]

Avots: ME II, 306

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

kumuruôt, intr., sich bewegen, zappeln: bet burvei uzbrē̦cuot, nuo jauna kumuruoja A. XV, 194. turē̦dams lauku peli, kas spārdījās un kumuruoja Sudr. E. Refl. -tiês,

1) sich zappelnd bewegen:
pa kreisi kumuruojās grēcinieki Stari II, 822. sakruopluotie... kunkst asins recekļuos un kumuruojas Bārda. kas tur kalnā kumuruojas? DL.;

2) sich langsam vorwärtswälzen, langsam, mühsam gehen:
nabags kumuruojas pa sniegu Aps., Bers., Gsth.

Avots: ME II, 313

‡ kurîca Liepna "lubu jumta daļa, kas atbilst apmē̦ram tagadējām spārēm".

Avots: EH I, 678