Paplašinātā meklēšana

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

agraîņa, die Frühe: nuo rītiņa agraiņā, in der Frühe des Morgens N. - Bartau; agraiņās, gew. im Instr. agraiņām ceļā devuos, ziemlich früh.

Avots: ME I, 11

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19

‡ aîzgņaûzt ² Dunika, verrenken: a. kaklu.

Avots: EH I, 24

àizņaũdêt, tr., miauend, wehklagend jem. vertreiben: ja man nebūtu tik negantas sirds, tad nezin kur jau viņas mani būtu aizņaudējušas A. XIV, 1, 53. Refl. -tiês, anfangen zu miauen, zu jammern.

Avots: ME I, 42

‡ àizšņakstêtiês: zuobi vien aizšņakstējās, (etwas Hartes beissend) gaben die Zähne einige knirschende Laute von sich.

Avots: EH I, 56

‡ àizšņakstinât: lietus aizšņakstina Trik., die Wolke zieht (intr.) leicht (ein wenig) regnend hin (weg).

Avots: EH I, 56

‡ àizšņàukt, hinter etwas oder hin-, wegschneuzen: a. aiz piedurknes; a. (ar vienu nāsi, uotru aizturuot) līdz sienai.

Avots: EH I, 56

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

‡ âkstuôņa Kalz., Meiran u, a., jem., der etwas geckenhaft (ungehörig) tut Domopol (âkstuonńe̦), N.-Peb., Selsau, (mit â ² ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 193

àlkšņaîns, erlenreich, mit Erlen bewachsen: upes alkšņainā gultne Stari I, 323.

Avots: ME I, 68

‡ apakšiņas, Frauenbeinkleider Janš. Dzimtene I ² , 288; V, 223 u. a.

Avots: EH I, 71

apgultiņa ûdens, stehendes Wasser, besonders im Felde Oger, Gold. A. X, 1, 308: apgùlt.

Avots: ME I, 89

apmaĩņa, der Austausch, Wechsel: dažādu produktu apmaiņa MWM.; vielu apmaiņa, Stoffwechsel A. XI, 724.

Avots: ME I, 104

‡ apmaņa, = samaņa, das Bewusstsein: tvaiks . . . ļaudīm galvu un apmaņu pārņe̦m, un tiem jāmirst Pet. Av. I, 124.

Avots: EH I, 100

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105

apmišņas, der Besuch, der Aufenthalt (zu apmist): iešu pie dē̦la apmišņās Etn. II, 129. Naud.

Avots: ME I, 108

apņauktiês (li. apsiniáukti), sich mit Nebel und Wolken beziehen; cf. Biel.

Avots: ME I, 110

appuodziņa "?": appuodziņas vilnu kasa snusas egles virsaunē; šam spruodziņa, tam spruodziņa, man ar visu vācelīti BW. 34177 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 107

‡ apšņàukt, schnaubend (schneuzend) bespritzen (besudeln): a. uotru cilvē̦ku. Refl. -tiês Bers., sich ab-, ausschneuzen.

Avots: EH I, 120

apvaiņaguôt, -kuôt, tr., bekränzen: tē̦lus guoda dienās apvaiņaguoja Pūrs I, 117; kapu A. XI, 108.

Avots: ME I, 133

apziņa, das Wissen um etw.,

1) die Aufsicht, die Fürsorge:
vakarbrālis līgaviņu tur savā apziņā, ka tai nenuotiek ķibele RKr. VI, 87;

2) bez apziņas, ohne das gehörige Wissen bei einer unzähligen Menge, daher unzählig, ungemein viel, reichlich:
tur uz reizi gadījušās zemenes bez apziņas LP. IV, 217. ķēniņa pilī viesu bez apziņas IV, 52, 161;

3) das Bewusstsein:
pie skaidras apziņas būt, bei klarem Bewusstsein sein Kaudz. M. le̦pnā apziņa, ka Sofiju pavadījis, tā arī bija kuo vērts A. XX, 105;

4) das Gewissen,
gew. mit dem Zusatz sirds: sirdsapziņa.

Avots: ME I, 137

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

apžubžņas, der Schimmel: nuokasi nuo maizes apžubžņas Naud.

Avots: ME I, 139

‡ aŗameņa (mit -ņa aus -ne?) Warkl., = ‡ aŗamzeme: jiem jau maz aŗameņas; pļavas vien tik.

Avots: EH I, 130

ārdiņas,

1) Rost (zum Braten);

2) ein Raum zum Obsttrocknen
Linden (Kurl). [Wohl ein Deminutiv zu ā`rds.]

Avots: ME I, 241

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243

‡ asiņains Dunika, Rutzau, Salis, Strasden u. a., = asinaîns.

Avots: EH I, 131

ašņadzeres: auch ašņadzêre Oknist, ašņadzira (> ostle. -dzyra) Oknist, ašņadziras Wessen.

Avots: EH I, 132

ašņadzeres (Lassen BD. 167), asinsdziras, ašņudzire Buschh., Schafgarbe.

Avots: ME I, 147

‡ ašņadziris, Schimpfname für einen hartherzigen Menschen, einen Ausbeuter Warkl. n. FBR. XI, 107, 120.

Avots: EH I, 132

‡ astuôņa ² Dunlka, = astuoņacis. astuoņacis, ‡

2) wer acht Augen hat
(fem. ostle. ostoņace Pas. VI, 199 aus Domopol).

Avots: EH I, 132

astuoņacis, die Acht im Kartenspiel.

Avots: ME I, 146

‡ astuotactiņa Pas. VI, 199 (geschr.: ostuotactiņa; aus Domopol), das achte Auglein.

Avots: EH I, 132

‡ astriņas, astriņi, astriņš "?": ilgsēdītes vainadziņš kâ astriņas [?] (Var.: astriņi [?], astriņš [?], austriņa) vizināja BW. 5912 var.

Avots: EH I, 132

‡ atduošiņa R. Klaustiņš Mūsu dzimt 82, = atduošu līgaviņa (s. unter atduôša 2).

Avots: EH I, 140

‡ atgaiņa, die Abwehr(ung) Kr. Goldingen: vis˙labakā a. nuo uzmācīga prasītāja ir: es nezinu.

Avots: EH I, 141

atkaņa, die Wiederholung Kalzenau.

Avots: ME I, 164

atmaĩņa, Rücktausch.

Avots: ME I, 175

atmaņa: visi ēde bez atmaņas AP. dzēre bez atmaņas Sonnaxt.

Avots: EH I, 155

atmaņa, Besinnung, Bewusstsein: bez atmaņas gulēt Etn. I, 86; nākt pie atmaņas; dabūt pie atmaņas, zur Besinnung bringen Kaudz M.

Avots: ME I, 175

atmešņa, meist im Plural, minderwertige, wegzuwerfende Gegenstände, Schund: duod, ja ne vairāk, kādas atmešņas Naud., Bers., Lind. Auch von Menschen: tu tik esi tāds atmešņa Lind.

Avots: ME I, 176

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

‡ atņaũdêt (pretim), entgegenmiauen Siuxt.

Avots: EH I, 157

atskaņa,

1) der Widerhall, das Echo:
Rīgā zviedza kumeliņi, šurp atgāja atskaniņas BW. 14180;

2) der Reim
* Neik.: dzeja ar viņas pantmē̦ruos un atskaņās tē̦rptuo valuodu Antr. II, 102.

Avots: ME I, 192

atziņa,

1) die Erkenntnis:
mūsu atziņas dzineklis ir apmierināts A. XII, 392;

2) das Gutachten:
lietpratēju, prokuruora atziņa.

Avots: ME I, 213

‡ auguoņaîns FBR. XIV, 75, = aûguonain̂s.

Avots: EH I, 186

‡ àukņa ² Warkl., der Bienenschwarm: liepā apmetēs aukņas.

Avots: EH I, 186

[aumaņas Werssen, Nerft, grosse Eile; wohl zu aume.]

Avots: ME I, 224

ausiņa, gleichbed. mit uosiņa.

Avots: ME I, 227

aũšuôņa, ausgelassenes, unbändiges Wesen, ein alberner Mensch Bers.

Avots: ME I, 230

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

‡ àuziņas ² Oknist "мальга, овcец" (kleine Fische) Wid.

Avots: EH I, 189

aužņa (??) "der Weber oder die Weberin" P. Allunan.

Avots: EH I, 189

‡ aventiņa U. (unter avs), BW. 16791, Deminutiv zu avs.

Avots: EH I, 190

bãbiņa,

2): bãbiņš Salis;

4): bābiņu siet, ein Kopftuch so umbinden, dass der Knoten auf die Stirn zu liegen kommt
Sessw.;

5): auch (mit à ² ) Linden: bābiņas bij, kur iespraust uguns skalu.

Avots: EH I, 208

bãbiņa, Dem. v. bãba,

1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];

2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. ¹ 172;

3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;

4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];

5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.

Avots: ME I, 270

‡ babiņas "sausi, sīki kuoki, kuo duod, mežu tīrījuot, žagaru malkā un kŗauj mē̦rā visā garumā, bet mērī tikai re̦sgalī" Stelp.

Avots: EH I, 197

bačiņas: auch Behnen, Frauenb. (hier: in Milch gekochte Beetenblätter), Siuxt(hier: eine Speise aus Beeten- und Meldenblattern und Grütze); bačiņi, Beetensuppe Grenzhof.

Avots: EH I, 197

bačiņas, ein Essen aus Beeten ([Auermünde und] Stockmannshof); aus Beetenblätern Blieden n. Etn. I 57 (in Scheden dafür bačiņš) oder aus Sauerampferblättern Kurs.; n. L. bačviņi, Kohl von Beetenblättern. [Direkt oder durch Vermittelung des li. bačviniai "ein saures Gericht von gehackten roten Rüben" aus wr. боцви́нне "свекольные листья и щи, составленные изъ нихъ".]

Avots: ME I, 247

badakšņa, der Nimmersatt Naud.; cf. baduokšņa.

Avots: ME I, 247

baduokšņa AP., Lub, comm., baduonis Burtn., Bers., ein Knauser, der aus Geiz von vorhandenen Vorrat keinen vollen Gebrauch macht (kas baduojas).

Avots: ME I, 248

badskariņa, stechende (badīt) Rispen (skara) habend, Beinahme des Hafers: ai auziņ, badskariņ, tavu asu sē̦naliņu BW. 3908. [Zusammensetzungen mit einem Verbum im ersten Teil sind aber im Lettischen sehr selten, und Haferrispen sind ja weniger "stechend" als Ähren der Gerste oder des Roggens. Eher also gehört bad- hier wohl zu bads "Hunger": in Hungerjahren hat man Haferbrot gegessen].

Avots: ME I, 248

bâkšuoņa ² der Lärm, der beim Fallen eines Gegenstandes ins Wasser entsteht Erlaa, Lös. n. Etn. II, 161.

Avots: ME I, 271

balciņas, Demin. von bal˜ka, die die beiden Überachsen, d˙h. die Klötze oberhalb der Wagenachse, verbinden den Stangen (anderswo: sãnu buomji) Spr., Selburg A. XI, 249.

Avots: ME I, 253

balkšņa, die Bleiche: ve̦cā māte balkšņa lika mirstamuos paladziņus Naud.

Avots: ME I, 254

‡ balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tactiņa, eine mit hellen Augen oder mit einem zarten, helten Gesicht: baltactiņu vizināt BW. 17115, 1 var. Wegen der Bemerkung von J. Alunans IMM. 1933 II, 227 sei hier hingewiesen dass bei Mühlenbach I, 256 unter bal˜tacis 1 vor baltactiņu nicht:, sondern; steht, so dass auch Mühlenbach baltactiņu nicht unmitteibar von bal˜tacis abgeleitet hat.

Avots: EH I, 201

bal˜taitiņa, weisses Schaf, ein beliebtes Kompos. im VL: pilna kūts baltaitiņu BW. 6924; kas gribēja baltaitiņas (Var.: baltas aitas) 32455, 5; dafür baltavetiņa RKr. XVI, 201.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

‡ *baltbikšiņa od. *baltbikšiņš, =bal˜tbiksis (?): vārna plēsa baltbikšiņ[u] BW. 12788. 1 var.

Avots: EH I, 202

I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].

Avots: ME I, 263

II baņa: auch Lemb.

Avots: EH I, 205

II baņa, eine grosse Wintermütze mit banīte vermischt ) A. X, 2, 439. [Wohl auf Grund des entlehnten banīte gebildet.]

Avots: ME I, 263

bàņa ² : grūst se̦ru lielām bāņām PV. cilvēki nāca bāņām vien PV.

Avots: EH I, 209

[bàņa ² Bers. "eine grosse Menge"; vgl. bãnis 1.]

Avots: ME I, 272

barbaliņas (unter bàrbata) "Fetzen, ein zerfetzter Saum eines Kleidungsstückes" Stackeln, Wohlfahrt.

Avots: EH I, 205

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: māte mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264

‡ batviņas, gestowte Beetenblätter Nerft n. BielU.; eine Speise aus jungen Beeten-, Schnittkohl- und Kohlblätlern Sonnaxt n. FII. mat. 187.

Avots: EH I, 206

‡ baûkņa ² A.-Autz, ein verfallenes Gebäude.

Avots: EH I, 207

bẽ̦rbaliņa, die Zottige, Flockige, Epith. des Schafes: aitiņ, mana bẽ̦rbaliņa BW. 32545 und LP. V, 13. Cf. bārbaļa.

Avots: ME I, 290

bezdeļactiņa, für bezdelîgas actiņa A. U.

Avots: ME I, 283

‡ bezdelīgactiņa AP., Ramkau, bezd[e]līgačiņš Pussen, primula farinosa.

Avots: EH I, 214

‡ bezdnikačiņas Dond., = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

bezkàuņa: kāzās iedama b. paliku BW. 20826 ¹ .

Avots: EH I, 214

bezkàuņa, comm., der, die Unverschämte: bezkauņa gul sē̦tmalī (Rätsel) RKr. VII, 847.

Avots: ME I, 284

‡ bezliñgačiņas Sehlenk n. FBR. VII, 35, = ‡ bezdelīgactiņa(s).

Avots: EH I, 214

‡ bezpiedurkņains, ärmellos Veselis Saules kaps. 29.

Avots: EH I, 215

bezsamaņas stāvuoklis, bewustloser Zustand.

Avots: ME I, 286

bezskaņas vārdi, klanglose Worte MWM. VIII, 597.

Avots: ME I, 286

‡ bezspārņains (?), flügellos R. Ērglis Pel. bar. vect. 127. Zu erwarten ware bezspārnains, wie z. B, in Bērzgale gesprochen wird.

Avots: EH I, 215

‡ beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215

bìežņa, das Dickicht: nuo biežņas izskrēja zaķis.

Avots: ME I, 307

‡ biriņa "aitiņä Warkl., Wessen.

Avots: EH I, 220

biritiņa, aitu biritiņa, eine Gottheit, die Beschützerin der Schafe Infl. n. Konv. ¹ 172 [?]

Avots: ME I, 298

birzetiņa (unter bir̃zs): ai, zaļajuo b˙! BW. 2762, 3.

Avots: EH I, 221

birziņa (unter bir̃zs): loc. s. birziņā BW. 10958 var.; 13355.

Avots: EH I, 221

bizmaniņa, ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Punkten (= margrietiņa): bizmaniņa, bizmaniņa, kuŗu pusi mani vesi? BW. 34084. [Vgl. bizmarīte.]

Avots: ME I, 302

‡ bizmariņa Schwanb., = bizmarĩte.

Avots: EH I, 222

bizuoņa, ‡

3) = bizenes laiks Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 222

bizuoņa,

1) eine biesede Kuh;

2) jem., der sich umhertreibt
Nigr.

Avots: ME I, 303

‡ blākšuoņa,

1) = ‡ blākšis 1 PV.: ar teļādu situot liela b.:

2) comm.,= ‡ blākšis 2 PV.

Avots: EH I, 227

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319

‡ bļaûstuoņa,

1) Geschrei
Bērzgale, (mit aû ² ) Mesoten, MSil.;

2) = bļaustuonis Mesoten, MSil.

Avots: EH I, 233

blaužguoņa, das Knattern, Poltern, Geschwätz: raķetes ar blaužguoņu bārstīja spuožus graudus visādās krāsās A. XV, 2, 361. [Entweder mit hochle. žg aus ž oder kontaminiert aus blauzg- und blaužģ-.]

Avots: ME I, 310

‡ bleikšuoņa PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

‡ blêņa ² Siuxt, = blèņas: kad viņš kādai blēņai pieķēras, tad vairs nebij miera.

Avots: EH I, 229

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

bluodiņa, in der Verbindung vēža b. "Muschelschalë Wahnen n. BielU.

Avots: EH I, 232

‡ blusiņas Ramkau, briza media.

Avots: EH I, 232

I buodziņa, Samenkapsel (z. B. des Mohns).

Avots: ME I, 360

[II buõdziņa, ein an beiden Enden diceres Stäbchen, worauf man die Schnur eines aus dem Waser gezogenen Netzes aufwickelt Salisb.]

Avots: ME I, 360

‡ boņa Dond., = baņa II.

Avots: EH I, 235

braũņa (unter braũna),

1): auch Salisb., Seyershof;

2): auch Salisb., Trik.; ‡

7) comm., "kas brauņājas" PV.

Avots: EH I, 238

braũžņa, einer, der sich viel unter die Leute mengt: tas tik ir braužņa: gar visiem grib braužņāties Sassm. [Zu braukt.]

Avots: ME I, 327

bràžņa ^2, das Gewühl, das Gedränge Mar. n. RKr. XV, 108, [Wid..

Avots: ME I, 329

‡ brāzuoņa, das Toben, Brausc Lärmen: dzirdēja ... duobju dūkuoņu un brāžuoņu Janš. Dzimtene V, 405

Avots: EH I, 240

brē̦kuoņa, das Geschrei: vinda taisīja tik nejauku brē̦kuoņu Jauns.

Avots: ME I, 331

‡ brēteliņa BW. 30938, brẽtliņa, brētliņš, ein Fisch (clupea sprattus), Bratling.

Avots: EH I, 241

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331

briẽsmuoņa, comm., LP. II, 43, gew. briẽsmuonis, f. - uone, der (die) Grausame, Schreckliche, Abscheuliche, der Wüterlich, das Scheusal, Ungeheuer, Schreckbild: pē̦rkuonis briesmuoņus tramdīja. es e̦smu bads, pasaules briesmuonis Vēr. I, 677. briesmuoņa mežkungam jānāk nuo kapa laukā LP.VII, 111.

Avots: ME I, 337, 338

brĩkšņa, ‡

2) "ein dichter, junger Wald an einem feuchten Ort"
(mit ì ² ) Kalz.

Avots: EH I, 242

brĩkšuoņa, brĩšķuoņa, das Krachen, Knacken, der laute Krach: zaru, kuoku, ē̦ku br. kaulu brīkšuoņa neapklusa Niedra.

Avots: ME I, 334

brekšņa, die Pfütze Brandenburg n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 330

bruņas: smalkas b. kaldināju BW. 32014, 1. smagas b. ne̦sājuot 32120, 1. kaŗa bruņu nē̦sātājs 32106. kara vīru ar visām bruņiņām 18306.

Avots: EH I, 245

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzamās br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340

bukņa, die Hütte, ein elendes, jämmerliches Häuschen, das Blockhaus Mag. XIII, 3, 67, RKr. II, 55. [Etwa eine Erweiterung von buka U. (aus budka) dass.?]

Avots: ME I, 346

buņava = bungu vāle, kalta vāle Etn. III, 161.

Avots: ME I, 352

‡ bunčkiņa "ein sehr kleines Vorhaus; ein kleiner Raum" (?) Frauenb.

Avots: EH I, 252

bundziņa U., ein Döschen.

Avots: ME I, 351

‡ bunkšuoņa, ein dumpfes, hohles Geschalle PV.

Avots: EH I, 253

‡ burgzduoliņa (erschlossen aus acc. pl. bo`rgzdūleņas BW. 19122, 2 var., aus Lixna), eine kleine Wasserblase.

Avots: EH I, 254

‡ buržgaliņa, das Wasserbläschen: te̦k upīte pret upīči, buržgaliņas mē̦tādama BW. 19122, 9 var.

Avots: EH I, 256

‡ burzùoņa ² Warkl., = bur̃zma.

Avots: EH I, 256

butuliņa, das Fläschchen: ņem, lapsī, butuliņu BW. 2008; s. butele

Avots: ME I, 356

bužiņa, eine Speise, aus gegorener Milch und gebröckeltem Brote bestehenden. [Zu buza "Kaffee, susla" (nebst li. buza "жидкая кашица, размазня" aus r. oder poln. buza)?]

Avots: ME I, 357

‡ čabiņa, das Füsschen (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 281

čabuliņas, cabas I, 400 zu ersetzen durch čabuliņas, = čabas.

Avots: EH I, 281

čabuliņas, čabas: cūka taisa čabuliņas; jākāpj zīļu uozuolā BW. 2420 (aus Kreuzb.). [ča - in Kreuzb. könnte aus ķe̦- entstanden sein; vgl˙li. kẽblė "ходуля".]

Avots: ME I, 400

‡ čakažiņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem sievas skaistas, baltas, man bij tāda č. BW. 27264, 5 var.

Avots: EH I, 283

‡ cakiņas (?) "= tītavas" Erlaa.

Avots: EH I, 260

‡ čãkstiņa AP., ein loses, weiches Kohlköpfchen.

Avots: EH I, 287

čaluoņa, das Geschwätz, Geplätscher: viļņu čaluoņa Vēr. II, 943.

Avots: ME I, 402

‡ capatiņas "die Füsschen eines kleinen Kindes" (?) Salwen.

Avots: EH I, 260

čarkstuoņa, das Rauschen: dūmu mutuļi ar lielu čarkstuoņu plūda.

Avots: ME I, 405

‡ čašņa, ein Raum, wo Pferdefutter aufbewahrt wird Frauenb.

Avots: EH I, 285

čaukstuoņa, das Rascheln: lapu čaukstuoņa Niedra.

Avots: ME I, 406

‡ čẽ̦giņa Dond. "kas čē̦ga". Deminutiv zu čẽ̦ga.

Avots: EH I, 289

celiņas, Wegerich (plantago maior) n. U.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦puoņa, die Hitze Heidenfeld.

Avots: EH I, 266

‡ ce̦turtactiņa Pas. VI, 199, das vierte Auglein.

Avots: EH I, 267

‡ *cibiņa od. *cibiņš "?": saules meita pazuduse uozuoliņu cibiņā BW. 34022,1. Deminutiv zu ciba II?

Avots: EH I, 269

čĩčiņa Salisb. Herrgottskühlein; [vgl. cĩcītis; čīč- also aus cīč-].

Avots: ME I, 415

cielajiņa (unter ciẽlava): BW. 30439 var.

Avots: EH I, 277

cìeņa,

1): kāda tā c. bij, tādu pacienāja; un paēda visi Siuxt; ‡

2) die Achtung
AP., Jürg., KatrE., Kegeln, Laud., Saikava, Salis, Smillen, Trik.; ‡

3) (eine Tracht) Prügel
Frauenb.

Avots: EH I, 278

cìeņa, die Bewirtung: iesākās cieņa RKr. XVI, 91. vai tādam kādu sliktu cieņu liks priekšā? Apsk. I, 346. veļu laikā nesa vecīšiem cieņas Pūrs I, 108. man arī guldāmās cieņas BW. 25089,1 var.

Kļūdu labojums:
25089,1 var. = 25089 var.

Avots: ME I, 395

[čikaliņa Serbigal, eine unzarte Benennung von Mädchen und Frauen.]

Avots: ME I, 412

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

čĩkstuoņa,

1): auch PV.;

2): auch AP.; ‡

3) jem., der zu weinen oder sich zu beklagen pflegt
AP.; wer mit allem unzufrieden ist Saikava; ‡

4) wer zu feilschen liebt
PV.

Avots: EH I, 292

čĩkstuoņa,

1) andauerndes, lautes Knarren, Knistern, das Geknarre:
durvju č. A. XX, 122. nuo mākuoņiem vientuļā čīkstuoņā birst sniega pārslas;

2) etwas, was knarrt:
diezin, kamdēļ tev tās čīkstuoņas (knarrende Stiefel) vajadzēja Poruks. visās istabās čīkstuoņu krē̦sli.

Avots: ME I, 416

‡ cilsuõņa ² Ramkau, comm., wer viel zu gehen pflegt ("liels izgājējs").

Avots: EH I, 271

cìņa,

1) der Kampf:
cīņā duoties, ielaisties; cīņu izcīnīt; dūŗu, vārdu c., Faustkampf, Wortgefecht;

2) das Streben:
un tuomē̦r cīņu nepame̦t, līdz uzrāpjas Treum.

Avots: ME I, 391

ciņaîns, cinains, ciņuojs BW. 226000, 1, voller Hümpel: ciņaina pļava.

Avots: ME I, 384

cinātiņa (unter cinata): par purva cinātiņu BW. 9808, 4.

Avots: EH I, 272

cinetiņa (unter cinata): par purva cinetiņu BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 272

‡ činkaliņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem daiļas sievas: man bij tāda č: BW. 27264 var.

Avots: EH I, 290

‡ cinstiņa Mekons Melia grām. I, 24, = cintiņa (unter cinis).

Avots: EH I, 272

‡ čìrkiņa ² PV., = čērkstele II.

Avots: EH I, 291

čir̃kstuoņa, čirpstuoņa, anhaltendes lautes Gezwitscher, Geknister: viņš klausījās sniega čirkstuoņā A. XIV, 10.

Avots: ME I, 415

‡ čuõčĩna Trik. "eine unreinliche Alte, der die Arbelt nicht vonstatten geht".

Avots: EH I, 299

‡ čoliņa, der Einbaum (Boot) Rig. Strand.

Avots: EH I, 293

čuopiņa [Bauenhof], kleiner Kornhaufen W. - Livl. n. U., Mag. IV, 151, für kuopiņa.

Avots: ME I, 426

čubiņa, (Liebkosungswort) mein Herzchen, mein liebes Frauchen.

Avots: ME I, 417

‡ cucaliņa, verächtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem labas sievas, mana tāda c. BW. 27261.

Avots: EH I, 279

‡ cūčiņa BW. 29216 var., Demin. zu cũka, Schwein.

Avots: EH I, 280

[čuĩdiņa, ein leichtes Getränk, wie Tee od. Kaffee Trik.]

Avots: ME I, 418

cũkactiņas, cūka acis, cūkacīši BW. 21571, ein Muster: cūkactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202. cūkacīšu cimdi BW. 25471.

Avots: ME I, 398

cūkastiņa, ein Muster BW. piel, ^2, 4760 ^1.

Avots: ME I, 398

čukstuoņa, das Geflüster A. XX, 244.

Avots: ME I, 419

[čuliņa, der Trank für das Vieh Wid.]

Avots: ME I, 419

II čumiņa: auch (aus Wasser, Brot und Zucker) Brucken n. Latv. Saule 1924, S. 170.

Avots: EH I, 295

I čumiņa, Demin. von čuma,

1) der Wirrwarr, der Knäuel, Klumpen:
pūķis saraujas čumiņā LP. VI, 80.

Avots: ME I, 420

II čumiņa, = biguze, čubītes Etn. I, 20.

Avots: ME I, 420

čuražiņa, s. čaraža.

Avots: ME I, 422

I čuriņa, ein kleines, elendes Wohnhaus od. Zimmer Mag. XII,3, 61.

Avots: ME I, 422

II čuriņa, = čuruls n. Etn. I, 112.

Avots: ME I, 422

‡ III čuriņa Saikava, das weibliche Schamglied (in der Kindersprache). čuriņas: auch Wessen.

Avots: EH I, 296

čuriņas, Grieben: čuriņas ir izce̦ptas tauku dzīslas un plēves Etn. II, 185.

Avots: ME I, 422

‡ čuružiņa BW.12424, 4 var., = čaraža I.

Avots: EH I, 297

‡ čušņaks Frauenb., = čušnaks.

Avots: EH I, 297

‡ čužiņa PV., Deminutiv zu čužas I: pamet sivē̦nu migai kādu čužiņu!

Avots: EH I, 297

‡- čužņas Keweln, = čužas I.

Avots: EH I, 297

dādiņa od. dãdiņu [Ruj.] kar,š, das Gezänk, Gelärm: kas jums te bij par dādiņa kar,u MWM. VII, 43.

Avots: ME I, 446

daiļskaņa, der Wohllaut.

Avots: ME I, 431

daĩņa [Autz], das Volkslied, das Lied: es nenāku ar skaņu daiņu Asp. Zu li. [dainė˜ od.] dainà [acc. s. dàiną od. daĩną] "Vokslied; [Melodie" Jušk. 704; vgl. auch dainužėlė Niemi Nr. 1187 ( "Jammerlied"? ). Weitere Beziehungen sind unsicher. Am ehesten wohl nach Sommer Balt. 35 zu le. daiņuôt "kreischen, lustig sein" und li. dejà "Weheklage" (Wurzelbed. etwa: laut sein, schreien ); dagegen nach Solmsen PBrB. XXVII, 363 unter Voraussetzung einer älteren Bed. "Tanzlied" zu le. diet "tanzen" (s. dies) und anderen Formen, die auf eine Wurzelbed. "eilige Bewegung" hinweisen (ähnlich, zu diet, auch nach Prellwitz Wrtb. ² 116, Boisacq Dict. 189, Leskien Abl. 271, Trautmann Wrtb. 50, Wiedemann Prät. 30, Būga KZ. LI, 116, und auch Sommer l. c. bezieht auch diet), aber eine ältere Bed. "Tanzlied" scheint nicht nachweisbar zu sein. Noch anders Oliphant, s. Indog. Jahrb. I, 61 (zu ai. dhēnā, av. daēnā), W. Meyer KZ. XXVIII, 173 (zu rum. doină "Volkslied"; dakisch?), v. Patrubány IF. XXXII, 327 und de Saussure Mémoire 38].

Avots: ME I, 432

I daĩņa (li. dainia Tiž. I, 143): cīruļi tilina savas ... daiņas Janš. Dzimtene I ² , 219.

Avots: EH I, 303

‡ II daiņa (?), comm., ein unruhiger, unbandiger Mensch PV.: daiņājas kâ d., lai tik varē̦tu kur aizliebt.

Avots: EH I, 303

‡ *III daiņa, in der Verblnd. savā daiņā, für sich hin, in sich zurückgezogen (savā nuodabā) Memelshof: viņš savā daiņā ē̦d.

Avots: EH I, 303

‡ dakšiņarkls Atschw., Lieven-Bersen "der kleine Pflug".

Avots: EH I, 304

‡ damaņa, die Geschicklichkeit, das Verständnis Kaltenbr.: jam nav vēl damaņas pie šitā darba.

Avots: EH I, 305

dãņa: dâņas ² Salisb.; dàņas ² Schwanb. (früher gebraucht!), von Gästen mitgebrachte Geschenke; dāņa, Arrendebezahlung Gramsden: tā dāņu jeb rentes būšana L. Av. 1850, № 12.

Avots: EH I, 311

dãņa [N. - Bartau], auch dānis Salis, Etn. II, 1 [aus Lenzenhof], die Gabe, das Geschenk ( in Katzd. die Abgabe, das Deputat): dāņas nesīšu es nuo draudziņa A. XI, 186. juo re̦ti cilvē̦ks te pēc rudens dāņas tiecās MWM. VIII, 9. [dàņa "Belohnung (für eine Arbeit) in Naturalien" Kosenhof. - Nebst li. donìs (acc. dõnį) "Abgabe" wohl eher entlehnt aus slav. danь "Abgabe", als damit verwandt, es sei denn, dass das ā (statt uo) in dāņa aus Formen wie dālavas, dāsns u. a. entnommen ist.]

Avots: ME I, 447

daņava: izdangātāa dubļu daņavā Azand. 4 (ähnlich 188); vgl. Daņava (Name einer Flachsweiche) Lvv. I, 90 (Burtn.).

Avots: EH I, 307

daņava, die Lache, Pfütze auf dem Wege, eine mit Kot oder Jauche gefüllte Grube, eine kotige Stelle: izpeldēties laidara daņavā Etn. III, 31. [sūdu daņava Trik. Etwa zu mnd. dane "Niederung an Flüssen"?]

Avots: ME I, 438

‡ dàraviņas ² "?": kur būs likt... māršas d. FBR. XIII, 59 (VL. aus Pilda).

Avots: EH I, 311

‡ *daražiņa od. *daražiņš "?": auklē, māte, dižinuo daražiņu! BWp. 1873. 1 (aus Saussen).

Avots: EH I, 307

daudaliņa, ein heiteres Kind Etn. I, 137.

Avots: ME I, 443

daũdzuokņa, dial. für daudzuokņa Latv.

Avots: ME I, 444

dauzakņa [Meuermühlen, Erlaa, hier von einer Mannsperson auch - dauzaknis; dàuzakņa ² Mar., dauzākņa Kalz.], = dauzuoknis.

Avots: ME I, 445

dēgšņa, dē̦gsna, eine ausgebrannte Stelle im Morast od. im Walde Krem.

Avots: ME I, 461

deĩbiņa, Bachforelle Talsen. [Vgl. teiba, Forelle.]

Avots: ME I, 453

dēņa: "savvaļa, nuodaba" (mit è ² ) Saucken.

Avots: EH I, 319

[dēņa Wessen: savā dēņā od. nuo savas dēņas, nach eigenem Ermessen od. Belieben. Vgl. dēna.]

Avots: ME I, 464

de̦rguoņa, ein Ekel, Widerwillen erregender Mensch Gr. - Sess.

Avots: ME I, 457

‡ de̦smitactiņa Pas. VI, 200, das zehnte Äuglein.

Avots: EH I, 317

‡ devîņa ² Dunika, = deviņnieks.

Avots: EH I, 317

deviņace, Neunauge Biel. I, 457 [li. devynãkė], deviņacis, die Neun (im Kartenspiel).

Avots: ME I, 460

‡ devītactiņa Pas. VI, 200, das neunte Auglein.

Avots: EH I, 317

‡ *diciņa od. *diciņš, der penis: acc. s. diciņu Anekd. IV, 18.

Avots: EH I, 319

dīduoņa, comm., ein unruhiger, unbändiger Mensch Etn. IV, 97.

Avots: ME I, 477

dìevgùosniņa: vgl. r. божья коровушка dass.

Avots: EH I, 328

dìevgùosniņa, coccinella septempunctata Tals. n. Birsm., [Weinsch., Annenburg].

Avots: ME I, 484

‡ dìevmeîtiņa, Beiname des Marienkäfers im VL.: mārietiņa d. BW. 33685.

Avots: EH I, 328

dìevruociņa, geflecktes Knabenkraut (orchis maculata); auch dievaķe̦pas genannt n. Konv. ² 677.

Avots: ME I, 485

‡ dīkaduoņa Mekons Barons M. 1870, S. 33, = dīkduoņa.

Avots: EH I, 325

dīkduoņa [Nerft], einer, der ohne zu arbeiten sein Brot hat: kas tādiem dīkduoņām nekaiš dauzīties Jauns. [Vgl. li. dykadúonis "wer umsonst sein Brot isst".]

Avots: ME I, 478

‡ diķiņa, = ‡ diķis: čakstēja d. (Var.: naudiņa), nuo maka ve̦lkuot BW. 1787 var.

Avots: EH I, 320

‡ dìkuoņa ² PV.,

1) Geheul;

2) "= dīcējs".

Avots: EH I, 326

dìmduoņa: auch (mit im̃) AP.

Avots: EH I, 320

dìmduoņa [C. u. a.], dimduonis, dimds, das Dröhnen, Getöse: vējš atne̦s baznīcas zvanu dimduoņu Vēr. I, 1373. dzird pakavu dimduoņus Latv. dimd atkal dimantkalnuos sauļu dimds Eglītis. jūŗas dimds U. b. 85, 75.

Avots: ME I, 468

dinduoņa: auch Bers., (mit iñ) Ramkau.

Avots: EH I, 320

[dinduoņa Lis., Kreuzb., = dimduoņa.]

Avots: ME I, 469

dipuoņa: suoļu dipuoņu... dzirdēt Janš. Atpūta № 380, S. 4.

Avots: EH I, 321

dipuoņa, das Getrampel: dzird kāju dipuoņu Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 469

[II dir̂bņa Mar., der Schauder, das Erbeben.]

Avots: ME I, 469

‡ dir̂buoņa PV.,

1) schnelles Laufen oder Fliehen;

2) wer schnell läuft oder flieht.

Avots: EH I, 322

I dirbņa, feiner Regen: kas nu sienam vainas; mazs dirbņa uzdirbinājis Naud.

Avots: ME I, 469

‡ divactiņa Pas. VI, 163, die Zweiäugige.

Avots: EH I, 323

duoņa, 1): tā (kundzene) bija gaŗa, slaika kâ upes: duoņa Janš. Mežv. ļ. II, 78;

2): (das Brotende)
auch. Selg., (mit uõ ) Glūda.

Avots: EH I, 350

[duõņa Paplacken, Desseln, = duonis I. duoņa (?) Setzen, = duona I.]

Avots: ME I, 534

‡ doņ̃ņa Dond., ein voller Magen (in der Kindersprache).

Avots: EH I, 328

‡ duotiņa, die Gabe: mazas duotiņas Austr.

Avots: EH I, 351

‡ drabeņa, ein gehaltloser, leichtfertiger Mensch Warkl.; plur. drabeņas, Treber Kaltenbr., Warkl.; drabeņu vācietis Warkl., = kārklu vācietis?

Avots: EH I, 328

[drabiņa od. drabiņkule Bers., ein ausgelassenes Mädchen.]

Avots: ME I, 488

drabiņas (unter drabenes): d. kubulā BW. 20837. kas... drabiņas ēdīs? 19318, 2.

Avots: EH I, 328

[drabuoņa Bers. (vielleicht mit hochle. a aus e̦), Getöse, Dröhnen: braucuot dzirdama liela drabuoņa.]

Avots: ME I, 488

I draņa, ein dicker Mensch: viņš tâ nuobaŗuojies kâ draņa Sassm.

Avots: ME I, 489

II draņa, = dreņa.

Avots: ME I, 489

draņas, eine feuchte, oft überschwemmte Wiese Burtn.

Avots: ME I, 489

drauguliņa, s. draugala.

Avots: ME I, 492

‡ dravantiņa C., = dravantnīca.

Avots: EH I, 331

drãzteliņa, [Schnitzwerk L.]; sirds drāzteliņa (Liebkosungswort gegen Kinder), Püppchen.

Avots: ME I, 495

dre̦buoņa,

1) auch dre̦buoņi N. U., der Schauder, das Zittern:
dre̦buoņas viņu pārņēma Latv., A. XI, 761. dre̦buļi uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Lös. n. Etn. III, 162;

2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.

Avots: ME I, 496

dreņa, ein Schimpfwort (aus дрянь): ak tu dreņa! auf Menschen, aber auch auf alte Pferde Krem. und schlechtes Brot (Alt-Rahden: jē̦la atce̦pusi maize) bezogen A. XI, 761; ein dicker Mensch Etn. III, 162.

Avots: ME I, 497

‡ droņa Dond. "ein dicker, fetter Mensch" (?): viņš nuoēdies kâ d. Vgl. draņa I.

Avots: EH I, 335

‡ droņaks Strasden, = ‡ droņa ("ironisch"):

Avots: EH I, 335

[druõpstiņa Ruj. "ein Zwirnende".]

Avots: ME I, 507

druosaliņa, die Beherzte, Kühne: paga, paga druosaliņa, pasacīšu māmiņai BW. 11508.

Avots: ME I, 507

druõztiņa, = druoztaliņa: nāc, druoztiņ, šurp MWM. VIII, 810. [Semershof]. tu smalkā ēģiptiešu druoztiņa Rainis Ant. u. Kleop. 118. [luoguos salika druoztiņas (Schnitzel) Bolwen, Daiben, Telssen.]

Avots: ME I, 508

drũmaliņa, die Betrübte, Finstere: meitenītes, drūmaliņas, aiziet ciema sētiņā Aus. I, 65.

Avots: ME I, 506

drupaļiņa Lems., Wainsel "kārts gals, kuo uz ātru ruoku kur nolauž": paķēru tādu drupaliņu un izsitu visu kruogu tukšu.

Avots: EH I, 336

‡ drusliņa (?) Für. I, = drusciņa.

Avots: EH I, 337

druvaliņa, druvaļiņa, druvuliņa, [eine Magd für Feldarbeiten]: ej druvā, druvaliņa! kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 3169, 1 [ähnlich 3168 und 27972 - 3].

Avots: ME I, 505

dubiņa (unter duba): auch ( = stats

2) Behrshof, Blieden, Lieven-Bersen, Siuxt (hier auch von Flachshäufchen auf dem Felde), ("= kuõpiņa") Weitenfeld: sasien kuopiņas, saceļ dubiņu Siuxt.

Avots: EH I, 338

‡ dūciņas, die Tränen, das Weinen (?): pilu, pilu, d., ragutiņas spēlē... BW. 2180 (Kinderreim. womit man ein weinendes Kind beruhigt). - Vgl. dũka I 4.

Avots: EH I, 345

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa (Liebkosungwort), Täubchen, Herzblättchen: māsas manas, dūdaliņas, me̦lnajuos lindrakuos Krem.

Avots: ME I, 524

dũduliņa BW. 12684, = dũdaliņa.

Avots: ME I, 524

dugņa Etn. III, 153; anscheinend gleichbed. mit dukņa 2.

Avots: ME I, 510

[dûgņa ² Dond., = dūkņa II.]

Avots: ME I, 524

[dũkaņa (?)"ein Waldgeist weiblichen Geschlechts" Stuhrhof: dūkaņas mežā spuokuojas. Vgl. dūkņa I.]

Avots: ME I, 525

‡ II dùkaņa ² Sessw., Name einer unkelbraunen (? dūkana) Kuh Bauske.

Avots: EH I, 346

I dukņa, ein Rippenstoss, Faustschlag: dē̦lē̦ns dabūja dukņu mugurā [Morizberg. Remten] JR. IV. 187. pirmais iegrūž tam krietnu dukņu tukšumuos A. XIV. 16.

Avots: ME I, 511

II dukņa, eine Nymphe, Dryade, Baumelfe Aus. I, 22; auch dugņa, dūkņa. [Wohl ein Buchwort. das auf ein li. dukna, dugna bei Narbautt Mitol. lit. 82-4 zurückgeht.]

Avots: ME I, 511

[III dukņa. = birga 1: pirtī vēl liela dukņa Planhof.]

Avots: ME I, 511

[IV dukņa, ein einschiessender, zertretener Sumpf AP., Sessw., Lubn., Frauenburg, Schujen, Daiben.]

Avots: ME I, 511

[V dukņa Kortenh. bei Schwnb. "jem., der zu dūkt pflegt".]

Avots: ME I, 511

[dùkna ² Bers. "eine Art Wasservögel".]

Avots: ME I, 525

I dūkņa, die Elfe Druva I, 383: dūkņas čukst kuoku zaruos Aspaz. Vaidel. 38 [vgl. dukņa II].

Avots: ME I, 525

[II dùkņa ² Liepna, Warkh., dûkņa ² Wormen, Dond., = dukņa IV, eine einschiessende Stelle; in Karlsruhe: eine vom Vieh ausgetretene Pfütze: ganceļā liela dūkņa; in Neu- Schwaneb.: "cilvē̦ks, kas dzīvuo purvainā vietā un tuo apstrādā".]

Avots: ME I, 525

[III dùkņa ² Mar.,

1) eine Kuh, die oft (leise) brüllt
(vgl. dūkt);

2) ein (z. B. mit Bitten) aufdringlicher Mensch.]

Avots: ME I, 525

dūkuoņa, bei Damberg Druva II, 1175 dūkuoņi, das Brausen, das Getöse: sacēla tumšu dūkuoņu A. XII, 575. bungu duobjā dūkuoņa Apsk. I, 614.

Avots: ME I, 526

dūmuojiņa, s. dūmals.

Avots: ME I, 528

dùmuoņa ² : "=dūmaka" (mit ũ) Sermus. dūmuoņains (unter dūmuonaiņš): dūmuoņaina diena Mar.

Avots: EH I, 348

dùmuoņa ² [Meiran]. Bers., Rauchmasse, rauchgefüllte Luft od. eine solche Stube: [pirtī, kad tuo iekuŗ, ir nāvīga dūmuoņa; arī vasaru, kad meži de̦g, ir dūmuoņa Mar.].

Avots: ME I, 528

dũmuliņa, = dũmaliņa, eine dunkelbraune Kuh BW. 16494.

Avots: ME I, 528

I duņa, das Getöse: nuo kaŗa duobjās duņas MWM. VI, 768. duobjā duņā nuoskan auss Rainis Gals un sākums 138.

Avots: ME I, 518

II duņa, ‡

2) "neveiklis" Bers.

Avots: EH I, 343

II duņa [?] "ein weibliches Gespenst, das man ihr der Geisterzeit um Mitternacht in Badstuben und Riegen gesehen habe ": duņa, duņa izbiedēja pieguļnieka jājējiņu (so laute ein Volkslied in Irmelau [?]).

Avots: ME I, 518

[duņains, schmutzig graubraun: d. zirgs, duņaina guovs Mar.; zugrunde liege ein duņa (?) = "schmutzig graubraune Farbe ".]

Avots: ME I, 518

dùņaîns, schlammig: nuo dūņaina [Var.: dūņāja, dūņuoja, dūņuota] ezeriņa BW. 637; 7540; 12350; 18269; dūņainas kājas 7291. 1 var.

Avots: ME I, 528

dùņas, dûņi ² [Salis], gew. Pl.; Sing. tant. in Saussen.

1) Schlamm:
dūņu purvs. [vai aši aug bez dūņiem ? Glück Hiob 8. 11]. iegrūdi kāju šķidrā dūņā Jauns. kur velēšu brāļa kre̦klu ? dūņa vien e̦ze̦rā BW. 7524;

2) dūņi Mag. II, 3. 118. nach der Blüte zu Boden sinkende und an dem Schlamm wachsende Wasserpflanzen:
tīkls piene̦sts dūņām; [in Zabeln: dûņa ^{2 =} "Schlamm" neben dûņas ² "schleimige Wasserpflanzen "];

3) dūņu niedras. Schilf. Rohr. Dazu die gleichbed. Ableitungen dūnis BW. 21331 var. [aus Absenau und Edwahlen] (tâ kâ dūnis [Var.: duonis] jūŗmalā) und dūniņi: dūniņi. duoniņi aug dumbra zemē pāris pē̦du gaŗumā un tai re̦snumā kâ rudzu stiebrs LP. IV. 179. [Nach Persson Beitr. 44 zu mndl. dūne "Düne ",
ae. dūn "Hügel" u. a.]

Avots: ME I, 528

I dùņas: der Singular auch Pas. IX, 425, XI, 54, (mit ù ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, Heidenfeld, Kaltenbr., Sonnaxt, dūņe BW. 30987, 3; ‡

4) Sing. dūņa, Moorerde
(mit ù ² ) Mahlup: letecam virsā pieved labas zemes un dūņas; die nasse Erde an morastigen, einschiessenden Stellen (mit ù ² ) Auleja: purvā d. izvē̦rsta uz augšu nuo mīdīšanas; "ein Strich Land am Lubahnschen See, Moorland mit Eichen bewachsen" BielU.

Avots: EH I, 348

‡ II dũņas Ahs., (mit ũ ² ) Sonnaxt, = dũnas.

Avots: EH I, 348

duņavas, kleine Flüsschen, Quellen, aufgestaute Gewässer, die nicht zufrieren Mag. IV, 2, 114.

Avots: ME I, 518

‡ dunčkiņa, eine kleine Schachtel oder Dose Smilten.

Avots: EH I, 342

dunuoņa, das Getöse, Dröhnen (vielfach in der Ferne): sadzirdama smaga dunuoņa A. XV, 250. nuokust nuo dienas dunuoņas Vēr. II, 1220. pē̦rkuoņa, lielgabalu dunuoņa Fest., Stelp.

Avots: ME I, 518

‡ duratiņa, eine kleine Tür: aizvērās d. BWp. 1095, 2.

Avots: EH I, 343

‡ *durniņa od. *durniņš "?": kam tu raud[i], kam tu sēd[i] durniņē? BW: 3229 (aus Selg.).

Avots: EH I, 344

[dzel˜kņains Salis, stachelig.]

Avots: ME I, 541

dze̦luoņaîns Dunika u. a. = dze̦luonaîns: (fig.) dz. naids Veselis Netic. Toma mīlest. 156.

Avots: EH I, 354

‡ dzè̦lzuoņa AP., comm., "ve̦ca, nederīga dzelzs": ja vindes uotrs gals ir viegls, tad piesien tādus ve̦cus dze̦lzuoņas: ein Eisenwerkzeug (?): pati (eine Nadel) ... izrūsē̦tu..., tā ir dze̦lzuoņas daba Kaudz. Izjurieši 97.

Avots: EH I, 354

dzèlztiņa, ‡

3) das krumme Eisen am Ende des Schwungholzes beim Spinnrad
Segew.

Avots: EH I, 354

dzèlztiņa, dzèlztiņš Mag. XIII, 3, 52.

1) ein kleines Stück Eisen
Grünh.: kal pūriņu, kalējiņ, trejādiem dzelztiņiem BW. 7661. LP. VI, 473;

2) eine kleine Metallplatte, die vor Kommoden- und Schranktüren geschraubt wird zum Schutze der Schlüssellöcher
Neu-Plat.

Avots: ME I, 544

[dzeņa, wohl = dzenis IV: kapli kalt. dzeņu vīt BW. 1985.]

Avots: ME I, 545

dzeņaukša (unter dzeņankste): auch (mit aû) Linden in Kurl., (mit aû ² ) Salis, dzeņaũkša AP.: dzeņaukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauksis (unter dzeņaukste): auch Dond.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nauksniņa (Demin.), = dzeņaukste: dze̦nauksniņu vīdināj[a] BW. 30261, 3.

Avots: EH I, 355

dzeņaukste: auch Assiten, (mit aû ² ) Grob., Siuxt, Demin. dzeņaukstīte BW. 2372.

Avots: EH I, 355

dzeņaukste, dzeņauksts, -s, dzeņaukša [Drsth.], Grünh., Tirs., dzeņaũska PS., hochle. dzeņaukša Saussen. dzeņauksis Mag. III, 1. 97. LP. VI, 75. dze̦nūška (mit hochle. šk aus šķ) Selb., [Kreuzb., Grawendahl], dzeņauste, [dzenauksis Glück Hoib 39. 13], dze̦naukša [Warkh., Lis,, N. - Peb., Wessen], Upīte. dze̦nuôška (mit hochle. šk für šķ) RKr. XVII, 129. ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstange verbindet, die Kummetschnur, Kummet-. Würgriemen [vgl. Bielenstein Holzb. 565]: arāji dzeņaukstis pārgriezuši LP. VII, 1294. vilks iekuodis zirgam saku dzenaukšās Upīte Medn. laiki 11. [Nach U. auch: ein jeder Strick mit einer Schlinge am Ende. Zu dzenis IV?]

Avots: ME I, 546

‡ *dze̦naukstiņa (Demin.), = dzeņaukste: dābuoltiņš dze̦naukstiņu vietiņā BW. 30261, 3 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauksts (unter dzeņaukste): dzeņaûksts ² (Stammform?) Salis; dzeņaukstiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

dzeņauška (unter dzeņaukste): auch Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 355

‡ *dze̦nukšiņa (Demin.), = dzeņaukste: dze̦nukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

‡ dzeņuksniņa (Demin.), = dzeņaukste: dzeņuksniņas darināju BW. 30258 var.

Avots: EH I, 355

[dže̦rkstuoņa Fest.,

1) das Geknarre;

2) kas džerkst (in dieser Bed. auch džerkste und džerksts).]

Avots: ME I, 564

dzēzniņa Nerft "ein sehr magerer Mensch od. ein solches Tier".

Avots: ME I, 549

‡ dzilstiņa (?) Karls., ein Teil des Spinnrades.

Avots: EH I, 358

dziņa ,* der Trieb, Drang Janš.: vai viņai dziņai lai es klausu, soll ich gehorchen jenem Drang Rainis,

Avots: ME I, 552

džinkstuoņa, das Klingen, das Sausen: ausu džinkstuoņa Konv. ² 778. zvārguļu džinkstuoņa Upītis Sieviete 34.

Avots: ME I, 564

‡ džir̂kstuoņa Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 26, andauerndes Knirschen, Knarren: ragavu dž.

Avots: EH I, 366

dzirnatiņas (unter dzir̃navas): BW. 8041, 1; 13709, 11; 30270, 3 var.

Avots: EH I, 360

‡ dzirnuviņas BW. 7941 var., = dzir̃naviņas.

Avots: EH I, 360

dzîstiņa ² : auch Salisb.

Avots: EH I, 362

dzîstiņa ² [Ruj., Bers.], = dzìtiņa: cik dzīstiņu aude̦klā Karls.

Avots: ME I, 558

dzìtiņa, Demin. von dzija.

Avots: ME I, 559

ecektiņas [vgl. atsegte], der Spannstock am Webstuhl Karls.

Avots: ME I, 565

ê̦dmaņa,

1): auch AP., PS.

Avots: EH I, 371

ēduoņa,

3): auch Warkl.; ‡

4) "krāpīgs vai plēsīgs cilvē̦ks" Warkl.; ‡

5) ein Leuteschinder, Tyrann
Segew.

Avots: EH I, 372

‡ ē̦dūkšņains Warkl. "sulīgs": ē̦. ābuols.

Avots: EH I, 371

‡ ê̦dūņa Warkl., ein sehr fleissiger; arbeitsamer, auch sparsamer Mensch.

Avots: EH I, 371

‡ e̦glũņa Ramkau. = e̦glājs.

Avots: EH I, 367

eiliņa BW. 28128 var., = ailiņa, Reihe. [Daneben auch ein gleichbed. èiļa ² (= li. = eilià): meitas stāvēja sastatītas eiļā Borchow.]

Avots: ME I, 566

elkšņaine (unter èlksniens): elkšņi vien elkšņainē BW. 11623 var.

Avots: EH I, 368

gabaiņa, der Haufe: kupla aitiņa kâ sniega gabaiņa Etn. II, 122. gabaiņa, = gabana, kušķis, cik ruoka var saņemt LP. VII, 306. [Aus gabaniņa?]

Avots: ME I, 578

‡ gaisaļiņa "?": viena puse timsin timsa, uotra gaisa g. [?] BW. 33205, 1.

Avots: EH I, 377

gaišumiņa, für gaisumiņa in Sauken n. BW. 8687.

Avots: ME I, 588

‡ galaũdiņa Orellen, = galuôda.

Avots: EH I, 379

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589

gâliņa, Demin. von tahm. gāla, Wiesenfuchschwanz (alopecurus pratensis) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 617

[galvaiņas "sēnes (Pilze)".]

Avots: ME I, 597

‡ galviņaîns (wo?), mit Leinkapseln versehen: galviņaini lini.

Avots: EH I, 381

[gaņa (hochle.), = gane: cūku gaņa BW. 21161, 1 (aus Warkland; hier vielleicht rein phonetich aus gane).]

Avots: ME I, 600

gàņa,

1) jemand, der schimpft und flucht
[Bauske];

2) Schmutz, Dreck
PS., der Pl. gāņas, Asche, aus der Lauge bereitet worden ist A. XII, 868; gāņas, Exkremente Bers., Laud.

Avots: ME I, 618

garaiņas (unter araiņi): auch (mit aĩ ) Ramkau, Siuxt, (mit aî ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 383

garkstnoņa Weinsch., andauerndes Röcheln.

Avots: EH I, 384

gârkstuoņa ² [Telssen], eine Art Geräusch: kauja nuobeigusēs.. lielā gārkstuoņā Druva I, 494. [gārkstuoņa Neugut "eine gackernde Henne, die sich ein Ei zu legen anschickt; gā`rkstuoņa "trīcuošs, dre̦buošs truoksnis slimās krūtīs" Serben, Hirschenhof, gãrkstuôņa (Annenburg) "truoksnis kaklā" Schujen: viņš nevar skaidri parunāt, viņam kaklā gārkstuoņa. Auch ein Mensch, der oft gārkst: tas ir tīrais gārkstuoņa Hirschenhof.]

Avots: ME I, 618

‡ garuodziņa, Demin. zu garuôza, die Brolkruste: ar maizītes garuodziņu BW. 31190.

Avots: EH I, 384

gauduoņa, das Geheul: suņu, zvē̦ru, vēja gauduoņa Vēr. II, 1331; MWM. X, 825.

Avots: ME I, 610, 611

‡ gauduliņa, die Klagende, Wehmütige: sirsniņ mana. g., kam tu gauži sē̦ruojies? BW. 17725, 1.

Avots: EH I, 387

gausaliņa, die Langsame: lē̦ni nāca gausaliņa BW. 18508.

Avots: ME I, 612

gaušņa, in der Verbindung gaušņas māte, Personifikatio des Segens Naud.

Avots: ME I, 613

I gaušņa, ‡

2) "= gaũša I" (nach Mitteilungen von Schülern) N.- Peb.

Avots: EH I, 388

‡ II gàušņa ² Geistershof "wer der Arbeit ausweicht und immer über schwere Zeiten jammert" (?).

Avots: EH I, 388

‡ ģìbùoņas ² Oknist, die Ohnmacht: ģ. je̦m.

Avots: EH I, 428

ģīguoņa laiks, ģīguonis "laiks uz pē̦rkuoņa negaisu, kad saule aiz dūmakām dze̦lte̦ni sarkana spīd" Naud.

Avots: ME I, 700

ģirkstiņa Buschh., = dzirkstele, der Funke. guns ģirkstiņa, dianthus deltoides.

Avots: ME I, 699

‡ glabējiņa BW. 23339, = glabâtãja.

Avots: EH I, 391

glãztiņa (unter glãze): ein gläsernes Gefässchen Schampen n. BielU.

Avots: EH I, 392

‡ gleņa KatrE., weicher; schleimiger Schmntz: siens piene̦sts ar gleņu.

Avots: EH I, 392

glimduoņas laiks Dünab., = gļimdenis.

Avots: ME I, 626

glũņa, glũna,

1) die Lauer, der Hinterhalt:
paslēpa glūņā tas tuos O. uz glūņu iet, nuostāties O.;

2) der Lauernde, Laurer
(glùņa ² Mar. n. KRr. XV, 114): nāk laukā, tu glūņa A. XXI, 151. viņa mazajās glūņas acīs Druvall, 57. lē̦niem, nedzirdamiem glūnas suoļiem Rainis.

Avots: ME I, 631

glũnactiņa, der Lauernde, jem., der lauernde Augen hat: puiši glūnactiņas BW. 12331.

Avots: ME I, 631

gņaûba, etwas Kleines, Unbedeutendes der Winzige: iet kâ gņauba pa kājām Mar., Bers. [Zu li. gniáubti "обхватывать"

Avots: ME I, 634

gņaũzt: vgl. ‡ àizgņaûzt ² .

Avots: EH I, 396

[gņaũzt (li. gniáužti "fest schliessen") Dunika, drücken, quetschen.]

Avots: ME I, 634

gùosniņa, verächtlich guosnele, Demin. von gùovs, die junge Kuh: ja saimnieks pirmais jaudājis klēpi nuolikt, tad guovīm būs bullīši, ja saimniece pirmā, tad guosniņas Etn. II, 120.

Avots: ME I, 692

guostiņa BW. 10569; 16471; 28901, Demin. von gùovs, Kuh.

Kļūdu labojums:
28901 = 28902, 3 var.

Avots: ME I, 692

‡ guoteņa, in der Verbindung mīkstā g. Ulanowska Łotysze 88 "boža krówka"; vgl. guôtiņa 2.

Avots: EH I, 424

guõtiņa,

2): auch Borchow.

Avots: EH I, 424

guõtiņa [Tr.], Demin. von gùovs,

1) die junge Kuh, Färse, oft als Liebkosungswort für Kuh überhaupt:
man guotiņas nedzē̦rušas BW. 6928. dabū man triju gadu guotiņu I Mos. 15, 9;

2) dieva guotiņa coccinella septempunctata Latv.;

3) ["der Blütenkolben des Kalmus" Nerft]: tu man plūci skalbju guotiņas Stari II, 92.

Avots: ME I, 692

guovtiņa, Demin. von gùovs RKr. VII, 1359; wohl etymologisch für gesprochenes guotiņa geschrieben.

Avots: ME I, 693

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

grãbstuoņa, ein diebischer Mensch Grünh.

Avots: ME I, 643

I greņa, frischer Kuhmist Sunzel.

Avots: ME I, 650

[II greņa, ein schlechte Spinnerin Wid.]

Avots: ME I, 650

grežņa, der Schmuck, die Pracht, die Kostbarkeit : brūtes grežņa Brautschmuck ; pirkt grežņas Kaln. Uo.

Avots: ME I, 651

I griežņa, die Schnarrwachtel RKr. VIII, 95.

Avots: ME I, 664

II griežņa, das Ausdrehen der Wächse (um sie von Wasser zu befreien): šuodien laba griežņa. Naud.

Avots: ME I, 664

‡ griezuoņa, = griezuons: uzgājusi aitām g. Janš. Precību viesulis 32.

Avots: EH I, 410

[grīņa Weinsch., = grīnis I.

Avots: ME I, 657

gripiņa das herabgebogene Stück an den Enden oder in der Mitte eines Hufeisens Schwanb. : pakavam visas gripiņas nuodilušas.

Avots: ME I, 656

‡ griuzdiņas Widdriseh, griũzdiņi Pernigel, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: EH I, 406

grīztaiņa juosta, gedrehter Gürtel Bielenstein Holzb. 422. grīztaiņš me̦tums, ein Muster RKr. XVII, 32.]

Avots: ME I, 658

gruotiņas: BW. 30049 var.

Avots: EH I, 413

gruotiņas [?], für gruozīši, Demin. von einem * gruota, st. gruoža.

Kļūdu labojums:
[?] = BW. 300049 var.

Avots: ME I, 671

gruožņa, einer, der sich dreht, vipu vapu tauku de̦sa, zemes luoža, saules luožņa, saules gruožņa, pineklis Naud.

Avots: ME I, 672

[grūšņa L., ST., eine Trächtige (vom Vieh).]

Avots: ME I, 669

grūžņa: der Haufe, die Menge: ieraudzīja ... ve̦se̦lu grūžņu vē̦stuļu Janš. Dzimtene II ² 473. malkas grē̦dām un žagaru grūžņām Bandavā II, 401. nameļu grūžņā Nīca 24. ve̦se̦la g. dažādu ē̦ku Līgava I, 193 (ähnlich 265). ve̦se̦la g. braucēju Mežv. ļ. II, 233.

Avots: EH I, 413

grūžņa, das Gedränge Sackenhausen; s. auch grūžām.

Avots: ME I, 670

grūžņas, vom Hause weit entfernte Waldwiesen Katzd.

Avots: ME I, 670

guberņa, das Gouvernement; aus russ. губернiя

Avots: ME I, 674

gudraļiņa, gudraliņa, die Kluge: ārā ņēmu gudraliņu (Var.: gudraļiņu) nuo deviņu bāleliņu BW. 13309.

Avots: ME I, 674

guliņa, das Ganze; uz guliņu, ein gros, im Grossen, im Ganzen: cik gribi uz guliņu? t. i. cik gribi tu par precēm, cik viņu tev ir Ogershof. Gebildet nach dem r. огу́ль "Ganzes", огу́льно "im Ganzen". Vgl. auch guļņa II.

Avots: ME I, 678

I guļņa,

1) gelagertes, etwa von Pferden niedergetretenes Getreide;

2) übriggebliebene Schneemassen im Frühling:
sniega guļņa, kur sniegs pavasarī ilgi stāv; [

3) gùļņa ² "eine Bett-Schlafsielle"
Fest.: viņš nuolikās uz guļņu (zum Liegen auf längere Zeit);]

4) ein Mensch, der fast immer schläft
Bers. A. VIII, 492.

Avots: ME I, 680

II guļņa, das Ganze: preci pārdeva uz guļņas, en gros AP., Mar. n. RKr. XV, 115. Aus dem russ. огульно "im Ganzen" entnommen.

Avots: ME I, 680

guluôņa, comm., einer (eine), der (die) viel schläft Nigr.

Avots: ME I, 679

gùlšņa ² [Fest.], comm., jem., der viel zu schlafen liebt.

Avots: ME I, 678

‡. gùlšņava ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Schlafmütze, Faulpelz; "kas gulšņavā" Festen.

Avots: EH I, 417

‡ guļšņava PV., = guļava.

Avots: EH I, 418

gùlšņavât ² "von Zeit zu Zeit sich hinlegen und wieder aufstehen" Fest.]

Avots: ME I, 678

‡ guļšņavniece PV., eine weibliche guļava.

Avots: EH I, 418

‡ gùlšņavuôt ² Fest. "= gùlšņavât ² ".

Avots: EH I, 417

‡ gumžiņas Nerft, eine Harmonika ("gumžiņu vidējā daļa - plēšas - ir sagumzīta, saluocīta").

Avots: EH I, 420

‡ guņa (< gune?) BW. 8322, 2, = guns.

Avots: EH I, 420

gušņa: Plur. gušņas Frauenb.,

1): auch Grünw., Lubn, Pussen, Salisb., Schönberg, Seyershof, Wolm.; nom. s. gušnis Salis; vai bij gušņas, vai bij nātras BW. 32402, 2. izmin guḍòus..., lai aug tīri kāpuostiņi! 32523 var.

Avots: EH I, 421

gušņa, [gusnis "волчецъ" Treiland Mat., S. 214], gew. der Pl., auch gušņi,

1) Acker- od. Saudistel,
auch cūku gušņi genannt Konv. ¹ 324 (cirsium arvense);

2) carduus crispus Konv. ² 681;

3) ein Kohl von grünem Kraute, der im Frühling gegessen wird.
[Vgl. ušņas, ušņi. Bezzenberger meint BB. XXVII, 178 ¹ : "die Übersetzung "Gänsedistel" verrät die Herkunft von gušņa. Aber es findet sich jetzt guš,ņa auch in Gegenden wie Wolmer, wo der Gänsename nicht mit g- anlautet (wie in guža), weshalb Bezzenbergers Erklärung nicht sicher ist.]

Avots: ME I, 684

gušņaîns, voll mit Disteln: gušņains lauks Ahs.

Avots: ME I, 684

‡ gužņa Salisb. n. Latv. Saule 1929, S. 800, Wessen, = gušņa 1; gužņas "Bergdisteln, die einen guten Kohl geben" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 421

‡ ìekņazât Saikava, = ‡ ìeknuozât: vistas ir iekņazājušas un nu var dzīvuot.

Avots: EH I, 521

‡ ìelìekiņa ² Saikava, = iêliẽkņa ² : kur kāda ie., tur tik stāv ūdens.

Avots: EH I, 527

iêliẽkņa ^2,

1): auch (ieliekņa ² ) Oknist, Sonnaxt; ‡

2) "galds ar ieliekņu" Oknist.

Avots: EH I, 528

[iêliẽkņa ² Nigr.], iẽliekņ, [ieliekna Laud.], eine Niederung, eine feuchte, niedrig gelegene Stelle: rudzi ieliekņās izpuvuši Kokn., [Welonen]. viņas brida pa kapiem un ieliekņām Vēr. II, 30. upe ar saviem krastiem un ielieknām Līb. 42. [ìelìekņa ² "mežā ieliecies pļavas gabals" Nerft. Vgl. liekna.]

Avots: ME II, 40

ìemaņa, die Gewandtheit: pie katra darba vajadzīga sava iemaņa Sassm.

Avots: ME II, 43

ìeņam̃mât, tr., etw. zu sich nehmen, essen (in der Kindersprache). Refl. - tiês,

1) essen (in der Kindersprache):
bē̦rns labi ieņammājās;

2) den Mund, wie beim Essen, bewegen:
tas pāri reizes ieņammājās ar muti A. XIII, 795.

Avots: ME II, 48

ìeņaũdêtiês, einen miauenden, murrenden, jämmerlichen Laut von sich geben: kaķis ieņaudējās."kuo lai dara, brāļa sieva ieņaudas MWM. XI, 222.

Avots: ME II, 48

ieskaņa ,*

[1) der Anlaut];

2) der erste und dabei unbetonte Teil eines Verfusses:
ritumu ar vieglu ieskaņu mums nav RKr. IX, 116;

[3) der Anklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

4) der Prolog
Janš.].

Avots: ME II, 64, 65