Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ūz' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ūz' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (428)

aizbrūzgāties

‡ àizbrūzgâtiês, eine ganz kurze Zeitlang prusten, schnauben: zirgs aizbrūzgājās un sāka dzert Fest.

Avots: EH I, 12

aizdrūzmēties

‡ àizdrũzmêtiês,

1) sich mit Gedränge anfüllen:
iela pilnīgi aizdrūzmējusies;

2) sich fort-, hindrängen:
publika pa ielu aizdrūzmējās uz citu vietu.

Avots: EH I, 20

aizlūzājs

‡ àizlûzâjs Saikava "eine Stelte im Walde, wo viel Fallholz liegt".

Avots: EH I, 37

aizlūzt

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38

apdūzenēt

‡ apdūzenêt, 1) oft schlagend oder stossend einschüchtern Fest.;

2) "?": būzene, dūzene tā tautu meita: trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694.

Avots: EH I, 79

apdūzinēties

‡ apdùzinêtiês 2 Nautrēni "im Dunkeln bald am Fenster, bald an der Tür klopfen": apdūzinējās, apdūzinējās, i aizgāja.

Avots: EH I, 79

aplūzām

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

aplūzāt

‡ I aplūzât "ringsum brüchig werden" N.-Peb.: šuovasar dažām guovīm nagi apluzājuši.

Avots: EH I, 99

aplūzāt

‡ II aplūzât, umhergehend (dngsum) durchstreffen: a. visu apkārtni Warkl.

Avots: EH I, 99

aplūzt

aplûzt [li. aplúžti], intr., ringsum abbrechen: tas dzīvuo aplūzis, der lebt ohne Berücksichtigung der nötigen Ordnung Lasd.

Avots: ME I, 103

atlūza

atlûza, etwas Abgebrochenes, ein abgebrochenes Stück: pat uz klints atlūzām tie apme̦tušies Latv. [In Weinsch. dafür atlūznis], und Aspas. Ziedu klēp. 60 atlūzne.

Avots: ME I, 174

atlūzt

atlûzt [li. atlúžti], intr., abbrechen: zars atlūzis.

Avots: ME I, 174

bagūzis

bagūzis5 [Bers., Kalz.], ein altes baufälliges Gebäude A. X, 2, 438. [Erinnert an li. bakà "хата, убогiй кров"]. Hierher anscheinend auch bagūzīte Kalz., eine gekrümmte Alte.

Avots: ME I, 249

bakūzis

bakũzis, das Backhaus (aus mnd. backhûs).

Avots: ME I, 253

bēnūzis

bē̦nũzis,

1) Schafstall
[?] P. All.;

2) ein Dämelak, ein plumper, dummer Mensch:
stāv kâ bē̦nūzis, muti atplētis; kur nevajaga, tur mute kā laidars; kur vajadzētu, tur ne bū, ne bē Naud., Nogallen, Wandsen A. X, 2, 535. [Vgl. bē̦nausis.]

Avots: ME I, 290

bigūzis

‡ bigùzis 2 Linden "= grûslis (eine Speise)": bigūzi taisa un ē̦d Zaļajā ce̦turtdienā. bigūzis Lubn., Karloffelbrei.

Avots: EH I, 218

blugūzis

blugũzis Kok., ein altes Gebäude U. [Aus mnd. blockhūs "Blockhaus"?]

Avots: ME I, 317

blūzēt

blūzêt, -ēju, blūzgât, -āju, [auch blūžģêt Domopol und blūzgāties Kalz.], schlampen (kad zirgs, pa sili miltu me̦klē̦dams, ūdeni nuo viena gala uz uotru grūž) Lös n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

blūzga

I blùzga 2 ,

3): svētkuos ir nedzē̦rājs bij kâ b. pieblūzgājis Saikava; ‡

4) wer besudelte Kleider anhat
Meiran, Selsau.

Avots: EH I, 232

blūzga

I blùzga 2 [Bers.],

1) eine schlampende Kuh, ein schlampendes Pferd
Lös. n. Etn. III, 161; [

2) ein durchnässtes Weib
Kreuzb,;

3) ein Säufer
Warkhof.]

Avots: ME I, 319

blūzga

[II blûzga 2 Roop, blùzga 2 Bers., die sich ablösende Haut; die Spelze; zu blauzgas

Avots: ME I, 319

blūzga

III blùzga 2 : "ein bei der Arbeit ungeschickter und schmutziger Mensch" Saikava; "verächtl. Bezeichnung für einen unsympathischen Menschen" Warkl.

Avots: EH I, 232

blūzga

[III blùzga 2 Warkhof "ein Faulpelz", (als Schimpfwort) ein ungewandter Mensch Ober-Kurl.]

Avots: ME I, 319

blūzgāt

‡ II blùzgât 2 Kalz., Lubn., waten. Refl. -tiês.

1) waten
Kalz., Lubn., Sessw.;

2) "gramstīties" Bers.

Avots: EH I, 232

bradūzis

bradūzis,

1) jem., der seine Kleider und sein Schuhwerk schmutzig und nass macht
Mag. XIII, 2,47, A. XI, 82;

2) ein nasser, schmutziger Ort, wo man waten muss:
ķēķis kā bradūzis AP.

Avots: ME I, 322

brankūzis

brankũzis: vai tie mūsu brankuzīši ... nuode̦guši? BW. 19866.

Avots: EH I, 237

brankūzis

brankũzis, die Branntweinsbrennerei: viņš smird kâ brankūzis. [Aus einem nd. *brankhūs; vgl. Brankhaus bei Hupel 31.]

Kļūdu labojums:
Branntweinsbrennerei =

Avots: ME I, 324

brenkūzis

bre̦ñkũzis Mag. IV, 2, 111, A. XII, 206, [PS., auch bre̦ñgūzis C., Ruj., brañgūzis Salis], = brankūzis.

Avots: ME I, 330

brukūzis

brukũzis, ein unordentlicher Mensch, dem die Hosen od. trümpfe herabrutschen Etn. III, 161, Lasd. [Zu brukt.]

Avots: ME I, 340

brūzāšanās

[brũzâšanâs Stuhrhof "ein grosses Gewühl, Gedränge".]

Avots: ME I, 342

brūze

‡ brūze, jedes Nebengebäude auf dem Hof, auch das Waschhaus Walk n. BielU.

Avots: EH I, 247

brūzēt

brùzêt 2 , ‡

2) übermassig viel Speise od. Trank zubereiten
Wessen.

Avots: EH I, 247

brūzēt

brùzêt 2, - ēju, tr., übermässig trinken,übermässig viel zu triken geben: viņš brūzē bē̦rnam zāles Buschh. Refl. - ties, sich mit einer unsauberen Flüssigkeit begiessen.

Avots: ME I, 342

brūzga

brūzga, einer, der prustet: bruzgā kâ brūzga Stelp.

Avots: ME I, 342

brūzgalēt

brūzgalêt, spritzen, prusten (von Pferden): zirgs ir paēdis, tik brūzalē (brūzgalā) pa ūdens sili, miltus me̦kle̦dams Stelp.

Avots: ME I, 342

brūzgans

brũzgans: aucn (mit ù 2 ) Prl. n. FBR. VI, 80.

Avots: EH I, 247

brūzgans

[brũzgans, bräunlich, rostbraun C., Ruj., Wandsen, Salis, Lis., Bers.]

Avots: ME I, 342

brūzgas

[brùzgas 2, schaumblasen Saussen; brùzgalas 2 Warkhof, Bläschen auf dem Wasser, die beim Fallen der Regentropfen entstehen; brũzgas od. brũzgalas Salisb., die nach dem abzapfen des Biers nachgebliebene, mit Träbern (und Schaumblasen) durchsetzte Flüssigkeit. Zu r. бры́зги "всплески жидкости от толчка".]

Avots: ME I, 342

brūzgāt

[brũzgât, brùzgât 2 Bers., Warkhof, Laud., auch brùzgāties 2 Saussen, Ober - Kurl., bruzgâties Alt - Rahden, brùzât 2 Bers., brùzêt 2 Fehteln], viel Wasser vergiessen Spr., spritzen, prusten (von Pferden). Zu slav. brýzgati "spritzen".]

Avots: ME I, 342

brūžgu brūzgām

‡ brùžgu 2 brùžgām 2 Gr.- Buscnn. n. FBR. XII, 89, mit grossem Lärm.

Avots: EH I, 247

brūzis

brũzis, [brùzis C., PS.] aus mnd. bruwhūs),

1) das Brauhuas, die Brauerei:
miega pūnis, alus brūzis BW. 15602, 1, der Säufer;

[2) die Badstube
Salis].

Avots: ME I, 342

brūzma

[brùzma 2 Stelp., eine Menschenmenge; vgl. bruzma und brūzāšanās.]

Avots: ME I, 342

brūzulēties

brūzulêtiês, sich abschütteln (von einem nassgewodenen Vogel): zīlīte nuo aukstuma brūzulējās Plm.

Avots: ME I, 342

bukūzis

bukūzis, ein kleines, altes Gebäude od. ein solcher Anbau Plm. [Vgl. bukņa].

Avots: ME I, 347

būzains

‡ būzains, wollicht (von Pflanzenstengeln) Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 258

būzēlis

bũzẽlis,

2): auch AP., Sermus, Wenden; ‡

3) das Geschlechtsorgan
Sermus.

Avots: EH I, 258

būzēlis

bũzẽlis,

1) ein zottiger Kopf;

2) Knecht Ruprecht Dond.,
PS.: nerātnus be̦rnus māte mēdza baidīt ar būzēli. Vgl. būzis.

Avots: ME I, 360

būzene

būzene "?": būzene, dūzene tā tautu meita BW. 22694.

Avots: ME I, 360

būzīgs

[bũzîgs C. u. a., erbost, schlecht gelaunt]: meitiņa būzīgi pretuojās"labai partijai" U. b. 110, 51.

Avots: ME I, 360

būzinēt

‡ bùzinêt 2 Sakstagals, (mit û ) Bērzgale, matt (kraftlos, erschöpft) bellen oder so sprechen (ironisch).

Avots: EH I, 258

būzinis

‡ būzinis Bērzgale, Sakstagals, ein Hund, der nur noch matt bellen kann.

Avots: EH I, 258

būzis

būzis,

1): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Lemsal, Salisb., Wainsel; ‡

4) "bullis" Grünh. n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 258

būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīrumā stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360

būzīte

‡ būzīte (wo?) "Geschwulst".

Avots: EH I, 258

būzulains

bũzulains, zottig: būzulaina galva AP.

Avots: ME I, 360

būzuļos

būzuļuos iet, = ķe̦katās iet Schlehk.

Avots: ME I, 360

cerūzis

ce̦rũzis, cē̦rūzis,

1) das Haar, namentlich das verwühlte
Kav.: [kur tu iesi ar tādu nesasukātu cē̦rūzi!] cē̦rūžuos ķerties, in die Haare fahren;

2) verwühlter kopf, Struwelpeter:
ak tu ciema ce̦ruzīte BW. 531; zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

cērūzis

cẽ̦rūzis (unter ce̦rūzis),

2): ak tu ciema cē̦ruzīte! BW. 531, 1 var.

Avots: EH I, 268

cērūzis

cẽ̦rũzĩs [C., PS.], = ce̦rūzis 2.

Avots: ME I, 378

čūziņš

‡ *čūziņš oder *čūziņa, = čūtiņš (?): puķe palika par čūziņu un visādiem kukaiņiem Pas. IV, 187. Vielleicht mit fehlerhaftem z für ž.

Avots: EH I, 299

drūze

drūze U., die Schar, das Gedränge. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 507

drūzēt

drũzêt, -u, -ēju, frösteln; bes. in der Zstz. mit ie- und sa-.

Avots: ME I, 507

drūzma

drũzma: mit ù N.-Wohlfahrt; drūzmu drūzmām (haufenweise; von vielem Obst am Baum) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 337

drūzma

drũzma, drusma Alt-Rahden, grosses Gedränge, grosser Menschenhaufe: ļaudis drūzmām staigā pa ielām Vēr. I, 1155. nuo šķērsielām plūda ārā ļaužu drūzmas II, 297. sanākt drūzmu drūzmām. in sehr grosser Anzahl, mit grossem Gedränge. ļaudis nuo baznīcas gāzās ar drūzmu ārā.

Avots: ME I, 507

drūzmēties

drũzmêtiês, -ējuos, [drūzmuôtiês Fest.], sich drängen, haufenweise zusammenkommen: ļaudis drūzmē̦damies apstājuši ve̦zumus LP. VII, 775. visi drūzmējās pulkuos kuopā BW. III, 1. 14.

Avots: ME I, 507

drūzmīgs

‡ drūzmîgs "?": drūzmīgi šausmīgu (redzējumu virkni) A. Brigadere Daugava 1928, S. 837.

Avots: EH I, 337

dūzas

‡ dūzas,

1) Scherben
Warkl.;

2) ein Lärm :
d. iet, kai bē̦rni dauzās (mit ù 2 ) Zvirgzdine (hier auch von Hammer- und Beilschlägen gesagt); d. ("dūcuošs truoksnis") vien iet (beim Spinnen) Auleja (mit ù 2 ).

Avots: EH I, 349

dūze

dũze, dūzis,

1) [dūzene Lös.] Ass od. Daus in der Karte;

2) dũzis, ein brauchbarer, routinierter Mensch, ein Daus:
iet uzpūties kâ tāds dūzis Purap. D. 212. 36. [Nebst estn. tūz aus mnd. dūs.]

Avots: ME I, 530, 531

dūze

‡ II dũze NB., verächtliche Bezeichnung für eine Weibsperson: meitene tāda d. (nicht sehr gescheit). Vgl. dūzene I.

Avots: EH I, 349

dūzelēt

‡ dūzelêt, -ẽju "mit den Händen berühren, nicht in Ruhe lassen (auf Menschen: bezogen)" Fistehlen; bet tad viņš puiku dūzelē!

Avots: EH I, 349

dūzene

I dūzene "?": būzene, dūzene tā tautu meita, trīs reizes ap galdu apdūzenēja BW. 22694. [In Nigr. sei dũzenis, fem. dũzene, jem., der dūzenē III ; um Mitau dūzene, ein ungeschicktes, beschränktes Weib: vai nu tāda dūzene tuo izdarīs!]

Avots: ME I, 531

dūzene

[II dūzene Bers., ein Knüttel.]

Avots: ME I, 531

dūzene

‡ III dūzene, eine Feldblume Warkl.

Avots: EH I, 349

dūzenēt

I dūzenêt, -ēju, rollen (vom Donner) Bers.

Avots: ME I, 531

dūzenēt

II dūzenēt "?": ve̦cais brālis jaunuo brāli dūzenēt dūzenēja BW. 12458, 1. [Wohl zu dūzenēt I. - In Bers. bedeute dùzenêt 2: pakundzēties par uotru, tramdīt, dauzīt, dukņīt.]

Avots: ME I, 531

dūzenēt

III dũzenêt: erfolgios suchen Pankelhof.

Avots: EH I, 349

dūzenēt

[III dũzenêt, -ēju Nigr., ungeschickt suchen ;"ungeschickt arbeiten" um Mitau ; vgl. duzenêt.]

Avots: ME I, 531

dūzenis

[dũzenis "ein boshaftes, eigensinniges Kind" Alt-Autz.]

Avots: ME I, 531

dūzēties

[dùzêtiês 2 "sich grämen, sich beklagen": viņš par katru nieku dūzas Setzen.]

Avots: ME I, 531

dūzēties

‡ II dùzêtiês 2 , -uôs, -ējuôs, hohl tönen Auleja: dūzas vien, kad duod ar ragiem siênā.

Avots: EH I, 349

dūziēt

‡ dùzinêt 2 Auleja "hohl klingenden Lärm verursachen": pē̦rkūnis dūzinē.

Avots: EH I, 349

dūzīgs

‡ dũzîgs Siuxt n. Fil. mat. 68; langsam (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 349

dūzināt

dūzinât BW. 20817 var., = duzinât.

Kļūdu labojums:
duzinât = duzinât?

Avots: ME I, 531

dūzināties

[dũzinâtiês "trödeln, allzu langsam arbeiten": viņš dūzinās pie darba Pampeln.]

Avots: ME I, 531

dūzma

dūzma, das Gewühl, Gedränge: spēju es pacelties par zemes dūzmu tik cē̦li Rainis. [Wohl zu duzt.]

Avots: ME I, 531

dūzma

‡ III dūzma, der Hauch, Luftzug (?): nuo strauta tuvuma nāca pretim patīkami vē̦sa d: Janš: Dzimtene II 2 , 67.

Avots: EH I, 349

dūzme

dūzme L., dūzma St. "ein Geblase, Flötenton"; [vgl. dūzenêt I].

Avots: ME I, 531

dūzna

‡ dũzna Weissensee "= svītra": visa magura vienās dūznās sasista.

Avots: EH I, 349

dūzot

dūzuôt,

1) grübeln, nachdenken:
ve̦lns duomājis, dūzuojis, darīt šuo, darīt tuo LP. VI, 292 ;

2) = duzuot 3.

Avots: ME I, 531

dzegūze

dze̦gūze (unter dze̦guze): auch Pas. XI, 68, (mit ũ ) Orellen n. FBR. XI, 39, Ramkau; Siuxt, (mit û ) Gr.-Buschh. n. FBR: XII, 66, Lubn.; (mit ù 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt: āru dze̦gūzīte BW. 32070.

Avots: EH I, 352

ģērūzis

‡ ģè̦rūzis, Seyershof u. a., die Gerberei. Aus mnd. gerhūs.

Avots: EH I, 426

gļēmūzis

‡ gļẽ̦mũzis NB., ein bei der Arbeit langsamer Menseh.

Avots: EH I, 396

glūzdēt

glùzdêt 2 [Bers.], - u, - ẽju, [glūzdenêt Wid.], intr.,

1) knarren, schnarren (Ton der gedrehten leeren Handmühle):
jau glūzd manas dzirnaviņas BW. 686. glūzdēt glūzd dzirnaviņas 8013. tukšas dzirnavas glūzd Etn. III, 177. So auch refl. - tiês, auch glūznêtiês, glūdzêtiês: dzirnaviņas glūzdējās (Var.: glūznējās, glūdzējās) 8012;

2) brausen:
negaiss glūzdē̦dams vien aizgāja;

3) schreien (von Schwänen):
gulbji glūzdē̦dami skrien pa gaisu Lös. n. Etn. III, 177.

Avots: ME I, 631

glūzdināt

glūzdinât, mit Geräusch die Handmühle drehen, mahlen: uotra (dzirnaviņas) lē̦ni glūzdināja BW. 7978. malu, glūzdināju 8106. ne auziņas glūzvināju 10112.

Kļūdu labojums:
7678 = 7978 var.;
11012 = 10112 var.

Avots: ME I, 631

glūzds

‡ glūzds, = glùda: tur vajaga zila glūzda BW. 35107 var.

Avots: EH I, 395

glūzis

glùzis 2 [Warkh.], eine Art Weide blīgzna [Wessen], Illuxt, Infl., Lubahn,

Avots: ME I, 631

gnūzt

‡ *gnūzt, zu erschliessen aus sagnūzt.

Avots: EH I, 396

gņūzt

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

grabūzis

[grabūzis Jürg., eine alte Scheune.]

Avots: ME I, 636

grūzdināt

‡ gŗũzdinât Iw., = grūzdinât 2: uz kaila lauka, kur ne˙kā vairs nav kuo ēst, luopue var tikai g. ("badā tuŗēt").

Avots: EH I, 415

grūzdināt

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670

grūziene

grūziene, Kehrichihaufen, Schutthaufen: dabūju grūzienē vabuolīti BW. 1162.

Avots: ME I, 670

grūzis

grùzis,

2): auch AP., (mit ù 2 ) Oknist, Nautrēni, Warkl.;

3): sabēra kaņupes sietā un izsijāja grùžus 2 Mahlup;

4): ielas pilnas kâ grūžu A. Brigadere Daugava 1928, S, 1321; ‡

5) "?": kuo sauc grùzi 2 , tāda sìena luopi neē̦d Heidenfeld; vgl. unten grūžs.

Avots: EH I, 413

grūznis

[II grûznis 2 Ruj. "etwas Zerstossenes (Hanf, Kartoffeln u. a.)"; vgl. grûslis].

Avots: ME I, 670

grūznis

‡ III grūznis "?": tuos visus tie ...grūznī (in den Kampf?) savadīja Dünsb. Grieķu-persu kaŗi 4.

Avots: EH I, 413

gūza

gūza U., gūzīte BW. 2426 var., = guza 1.

Avots: ME I, 687

gūzēt

gūznêt, -u, -ẽju, hocken, seien Zeit müssig zubringen, trödeln: kuo nu tâ gūzni? vai darba nav? Lasd., Bers., Laud., Fest. Vgl. li. gų̄žė´ti "лежать в теплѣ" und gūžinė´ti "ходить наклонившись".

Avots: ME I, 687

gūzma

gũzma ["etwas, was man im Halbdunkel nicht deutlich sieht" N. -Peb.: nu līda pa durvīm iekšā milzum liela gūzma plašā zilā mētelī Kaudz. M. Atmiņas I, 70.] tik smagi gūzma slīd Plūd. LR. IV, Vgl. auch guzma 1.

Avots: ME I, 687

gūzmoties

gūzmuôtiês, gūzmâtiês, -ãjuos, undeutlich, nur im Umriss erscheinen: skaties, kâ gūzmuojas krūmi Dulbe.

Avots: ME I, 687

gūzna

‡ II gūzna, = guzma 1: me̦dus tur vajaga būt gūznām Janš. Mežv., ļ. I, 155.

Avots: EH I, 423

iedrūzēt

ìedrũzêt, anfangen zu frösteln.

Avots: ME II, 11

iegņūzt

[ìegņūzt, sich eckig enbiegen: luoks liecuot ieģņūzis, platmale iegņēzusi Üxkül.]

Avots: ME II, 17

izlūzt

izlûzt (li. išlùžti), intr., ausbrechen, schartig werden, ausfallen: cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. [visa sirds man tīri pa muti izlūzt U., mein ganzes Herz schüttete sich (in Worten) aus].

Avots: ME I, 766

kabūze

‡ kabûze 2 Lesten n. FBR. XV, 22, ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 572

kabūzis

kabũzis, kabuzis Mar.,

1) ein Anbau, eine Scheune, ein Ablageraum -
pieliekamas te̦lpas, ne būvē̦tas, bet kaut kâ saslietas Mar., Etn. I, 154 [um Libau];

2) ein altes, baufälliges Gebäude
Lasd., Bers., A. - Rahden, Naud.: kuo tur tādā kabūzī iet dzīvuot?

3) der Abtritt
Jummardehn n. A. XV, 2, 236. [Aus mnd. kabus(e) "kleines, niedriges Gebäude, Verschlag."]

Avots: ME II, 130

ķembūzis

‡ ķęm̃bũzis: auch (mit em̃ !) Stenden.

Avots: EH I, 694

ķembūzis

ķe̦m̃bũzis Sassm., das Kämmerchen, der Abtritt (jetzt ateja).

Avots: ME II, 363

ķerbūzis

ķe̦rbũzis, der Abtritt, das Privé Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 368

ķīķūzis

‡ ķĩķũzis Salis, ein schwacher, abgemagerter Mensch.

Avots: EH I, 706

knūza

knũza [Idwen, N. - Peb., = kūza]: birzī knūzu darināju BW. 12132, 8 var. Zum n vgl. knūja.]

Avots: ME II, 251

knūzāties

knūzâtiês,

1) "ap vienu darbu ilgi, agŗlaicīgi rīkuoties" Widdrisch;

[2) knībāt 2 Neu - Wohlfahrt;

3) knũzâtiês Kolzen, Widdrisch, = knuõterêtiês].

Avots: ME II, 251

krūza

krũzât (unter krũzêt), ‡

2) sich mit Eisblumen bedecken
NB.: luogi krūzā. - Zur Bed. vgl. auch nùokrūzât 2.

Avots: EH I, 663

krūza

krũza, krũze [Wolm.], Demin. verächtl. krũžele, ein irdener Krug: salde̦ns alus krūziņā. krūziņu likt, einen irdenen Krug - namentlich auf den Magen - legen - eine Volkskur: vainīguo vietu nuobrauka un nuoliek ar krūziņām Etn. II, 162. [Nebst li. krúzas und estn. (k)rūź aus mnd. krûs "Krug."]

Avots: ME II, 293

krūza

I krũza: auch Dunika, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt: dižā k. nemazgāta BW. 31147. zeltītā krūziņā 30281.

Avots: EH I, 663

krūza

I krũze: izlija me̦dus k. BW. 382,14.

Avots: EH I, 663

krūza

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

krūzains

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663

krūzains

krũzaîns, krũzans, krũze̦ns BW. 18354, kraus: krũzaini (Var.: krūzani) mati BW. 1319. nav ne˙viena uozuoliņa krūzainām lapiņām 10337.

Avots: ME II, 294

krūzāts

‡ krùzâts 2 Linden in Kurl., kraus, gekräuseit: krūzāti debeši.

Avots: EH I, 663

krūze

II krũze, krũza, [krũzeles Stenden], kruzeles Fest., die Krause; krūzes, krūžu (Pl.), auch krūzu mati, krauses Haar BW. 21719; 5087. atnes manus krūzu svārkus BW. 13730, 30. [Nebst li. krúzai "обшивка складочками" aus mnd. kruse "Krause".]

Avots: ME II, 294

krūzene

krũzene, Krausemünze (mentha crispa) Allend.

Avots: ME II, 294

krūzēt

krũzêt, -ẽju, krũzuôt, auch krũzât, -ãju, tr., kräuseln, kraus machen: staigā matus krūzē̦dami (krūzādami) BW. 5087. krũzê̦ts [PS.], krũzuôts [li. krūzúotas], Part. pass., kraus, gekräuselt: sveši ļaudis nuorāvuši krūzē̦tuo (Var.: krūzātuo) maguonīti BW. 18354. [Aus mnd. krusen "kraus machen".]

Avots: ME II, 294

krūzmētra

krũzmẽ̦tra, Krausemünze (mentha crispa): krūzmē̦tras pie mums dārzuos ieaudzē̦tas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 294

krūzs

krũzs, kraus: gan es tavus krūzus matus dzīvuodama izstaipīšu BW. 23199. tad būs tavi krūzi (Var.: krūzu) mati mana brāla ruociņā 13755. [Aus mnd. krûs "kraus".]

Avots: ME II, 294

krūzulēt

‡ *krūzulêt, zu erschliessen aus sakrūzulêtiês.

Avots: EH I, 663

krūzulis

krũzulis, gew. Pl., das Gekräusel, Gekraustes: krūzuļiem apkarināta eglīte B. Vēstn. ap kaklu viņai bij krūzuļu apkakle Latv.

Avots: ME II, 294

ķuktūzis

[ķuktũzis, das Gefängnis Ellei, Würzau.]

Avots: ME II, 391

ķuptūzis

[ķuptũzis "ein Häuschen zum Einsperren von Vögeln" Ellei, Schwitten.]

Avots: ME II, 392

kūrlūzis

kũrlũzis, ein verkommener Mensch Katzd.: gribēju labu vīru, es dabūju kūrlūzīti BW. 21423.

Avots: ME II, 337

kutūzis

kutūzis: zur Etymologle vgl. Zēvers IMM. 1928 II, 313.

Avots: EH I, 681

kutūzis

[kutūzis,

1) eine allzu kleine Räumlichkeit:
nav ne˙kā lādzīga; tāds kutūzis vien ir Bers.;

2) Gefängnis
Bers., Kreuzb.]

Avots: ME II, 330

ķutūzis

[ķutūzis,

1) ein mit allerhand Unrat bedecter Raum
Sessw., Nötk.,

2) ein verfallenes, altes Gebäude Freudenberg;

3) eine rauchvolle Küche
Ruj., Papendorf;

4) der Raum, wo der Bäcker den Teig knetet
Mitau;

5) Gefängnis
Arrasch, Kacē̦ni;

6) ein Verschlag fürs Vieh
Bauske.]

Avots: ME II, 392, 393

kūza

kũza: auch (mit ù 2 ) Erlaa n. FBR. XI, 10.

Avots: EH I, 685

kūza

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

ķūza

ķũza: auch (mit ù 2 ) Oknist; sutināta ievas ķ. BW. 32462 var. ķ. (Var.: kūza, kūja) klaudz 13151 var.

Avots: EH I, 709

ķūza

ķũza [Tr. 69, ķūze 20, ķūze Wessen], s. kũza.

Avots: ME II, 393

kūzava

kūzava U. (aus Mar.) od. kùzavs 2, ein hohler, ausgehöhlter Bienenbaum Mar. [Nebst li. kūzavas aus r. кузовъ dass.; vgl. kuozavs].

Avots: ME II, 339

kūze

kūze (unter kũza): auch (mit ù 2 ) Saussen

Avots: EH I, 685

ķūze

ķūze (unter ķũza ): auch (mit ù 2 ) Kaltenbr., Sonnaxt; (von einem eisernen Bein) Pas. XIV, 298.

Avots: EH I, 709

kūzerīte

kūzerīte, die Zerzauste (?), mit verwühltem Haar: ak tu ciema kūzerīte (Var., ce̦rūzīte) BW. 531.

Avots: ME II, 339

ķūzēt

‡ ķūzêt (wo?), mit einer ķūze schlagen.

Avots: EH I, 709

kūzinieks

kũziniẽks, kũzniẽks, ein mit dem Stocke (kũza) Umhergehender, ein ungebetener Gast RKr. XI, 80; Wachtkerl, der den Prügel als das Zeichen der Wacht dem andern, an den die Reihe kommt, abgibt.

Avots: ME II, 339

ķūznieks

‡ ķūznieks A. Leitāns, ein Raufbold.

Avots: EH I, 709

kūznīties

[kùznîtiês, -uôs, -ĩjuôs C., kûznâties 2 Bauske, sich wiederholt bücken und hernach aufrichten.]

Avots: ME II, 339

kūzulains

kūzulaîns, zerzaust, verwühlt: kūzulaiņi (= izpūruši) vedējiņu kumeliņi RKr. XVI, 114.

Avots: ME II, 339

kūzuls

kūzuls U. (mit ostle. ū aus uo? vgl. kuozuls), ein an einem Waldbaum gehängter Bienenstock.

Avots: ME II, 339

ļēļūzis

ļēļūzis, ein unordentlich angekleideter Mensch Vīt.

Avots: ME II, 539

linūzis

‡ linũzis AP., jemand, der grosse (lange) Kleider trägt.

Avots: EH I, 743

lustūzis

lustũzis, das Lusthaus, der Pavillon: muižas dārzā atradās ve̦cs lustūzis Lautb. tā iegājuse lustūzī LP. VI, 929. [Aus einem nd. lusthūs.]

Avots: ME II, 516

lūza

lūza: auch (mit û ) Kaltenbr., Oknist: visādas lūzas (gen. s.) ira Kaltenbr.; dichtes Gesträuch, Dickicht (mit û ) Auleja.

Avots: EH I, 765

lūza

[lūza "eine Menge (von gefällten Bäumen)" Bers., Warkl.]

Avots: ME II, 520

lūzāt

[lūzât "schwerfällig gehen" Warkl.]

Avots: ME II, 520

lūzāt

‡ II lûzât, bersten, platzen: le̦dus sācis l. AP., Heidenfeld, Lubn., N.-Peb., Saikava, veitē̦tas rīkstes ir sīkstas un nelūzā PV.

Avots: EH I, 765

lūze

lūze, lûza 2 Matkuln,

1) eine Schwache, Hinfällige:
neduomā tu, tautieti, ka es tada lūze būtu! BW. 21780;

[2) lûze 2 Bauske "= ieplîsums": stīvā drēbē ir lūze.) Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

lūzene

‡ lūzene Warkl. "eine gewisse Gartenblume".

Avots: EH I, 765

lūzenis

‡ lūzenis "?": sunīt[i]s rēja lūzenī, es lūzeņa maliņā Tdz. 43009.

Avots: EH I, 765

lūzens

lûze̦ns, zerbrechlich: Spr. vārīgs kâ lūze̦ns le̦dus Rainis. lūze̦ns kuoks C. Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

lūzerīgs

lūzerîgs, phlegmatisch, unachtsam, nachlässig Allend.: nee̦suot bijis lāga. - tāds lūzerīgs A. XVII, 769.

Avots: ME II, 520

lūzeris

lūzeris, der Phlegmatiker, der Nachlässige Allend.

Avots: ME II, 520

lūziens

lûziẽns, der Bruch: māsas, lūzienu sadzirdējušas, sarāvušās LP. III, 84.

Avots: ME II, 520

lūzīgs

‡ lūzīgs Elger Diction. 166 "fragilis"; "trausls" (mit û ) C., Ermes, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 765

lūzin

lûzin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: sirds tam lūzin lūza.

Avots: ME II, 520

lūzinēt

‡ lūzinêt, = lûzât ‡ II (?): pa ustabu dzirdies pa sienas i[r] visām malām taida plīsāšana i[r] lūzinēšana Andrupine.

Avots: EH I, 765

lūziņš

[lūziņš Dond. (vgl. lûznis), ein vom Sturm gebrochener und umgestürzter (nebst den Wurzeln) Baum: bij liela vē̦tra, un nu mežs pilns ar lūziņiem. uzgāju mežā lūziņu, nuo kuŗa iznāk labs baļķis.]

Avots: ME II, 520

lūziņš

‡ II lũziņš Strasden eine Mannsperson ohne männliche Eigenschaften" (ironisch z. B. von einem Nichtraucher).

Avots: EH I, 765

lūzma

lûzma, der Wirrwarr, die Menge, Masse: tikai iznīcības draudas mani lūzmā attur MWM. III, 413. tirgū bija lūzma ļaužu Grünh.

Avots: ME II, 520

lūzmeklis

lûzmeklis, der Wirrwarr, Wust Rainis.

Avots: ME II, 520

lūzna

lūzna,

1) das Fegsel, Kehricht;

2) die Zange
L. Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

lūznaine

‡ lūznaine pļava Warkl. "lūžņaina pļava".

Avots: EH I, 765

lūznājs

lūznãjs,

1) = lūznis Smilt.;

2) etwas Zerbrochenes, das Geröll:
es neveidīguos uzskatu par mālu puodu lūznāju MWM. III, 658;

3) der Kehrichthaufen:
meita izbēra lūžņu lūznājā Annenburg.

Avots: ME II, 520, 521

lūznis

lûznis, der Ort im Walde, wo viele gebrochene Bäume sind Naud.: līdz tie par puostašu un lūzni neizvirtīs... MWM. VI, 487; [Matiņa lūznis, ein Wald in Segewold RKr. IV, 112.] Der Pl. lûžņi,

a) Fall-, -Lagerholz.
rāceņiem vīknes kâ lūžņi, von üppigen Kartoffelstauden Kand. caur dažādiem dūkšņiem un tuksnešiem un lužņiem un gravām un brikstuļiem Dünsb.;

b) allerlei Kram:
sentē̦vu lūžņi, Urväterhausrat. Vgl. lûžņa. Zu lûzt.

Avots: ME II, 521

lūzt

lûzt,

1) pavasaŗos strauts ir pilns ar ūde̦nu, tâ ka lūst Siuxt.

Avots: EH I, 765

lūzt

lûzt (li. lúžti), lûstu, lûzu, intr.,

1) brechen:
kuoki, zari lūst. sirds lūst. kājas aiz nuoguruma tīri vai lūza Lautb. tam jānuotiek, vai lūst, vai plīst, das muss um jeden Preis geschehen. kur sāk tā pielikt ruoku, tur darbs kâ lūzdams lūst, da geht die Arbeit herrlich von statten Stari II, 205;

2) niederkommen, gebären.
Subst. lûzẽjs, wer od. was bricht: kam tu lūzi, uozuoliņ, vai nav kuoku lūzējiņu? lûšana, das Brechen; lûzums, das Gebrochene, das Gebrochensein, der Bruch. (Zu laûzt (s. dies).]

Avots: ME II, 521

lūztin

lûztin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: dzirnu galdi lūztin lūza, brachen schier, ganz und gar BW. 8062.

Avots: ME II, 521

mangūzis

mangūzis, ein grosser, plumper Mensch: iet kâ mangūzis, ka vai visa grīda līguojas Laud.

Avots: ME II, 561

mintūzis

mintūzis, Münzhaus Bergm. n. U.; n. Etn. II, 113 neben dieser Bed. auch: einer, der Geld verleiht: kur tas mintūzis ir, kur tu ņem naudu, ka vari tik zaļi dzīvuot? [Aus nd. münthūs.]

Avots: ME II, 630

mītūzis

‡ mītūzis L. Av., eine Wechselbude.

Avots: EH I, 823

mūzāt

‡ mũzât, -āju NB. "essend den Mund vollstopfen".

Avots: EH I, 839

nobrūzēt

‡ nùobrūzêt, besudeln Sonnaxt.

Avots: EH II, 35

nobrūzēties

[nùobrūzêtiês, sich mit einer unsauberen Flüssigkeit begiessen: visa nuobrūzējusies Laud., Bers.]

Avots: ME II, 766

nodūzenēt

[nùodūzenêt, vertrödeln: visu cēlienu nuodūzenējuši, - ka jel kuo prātīgu būtu padarījuši! Annenburg, Garrosen, Bergfried.] Refl. - tiês, vergeblich eine verlegte Sache suchen: diezin, kur nu būs nuolicis, nevar ne atrast; nuodūzenējies vien Kleinh.

Avots: ME II, 778, 779

nokrūzāt

nùokrūzât, ‡ Refl. -tiês N.-Bergfried, sich kräuseln.

Avots: EH II, 57

nokrūzāt

nùokrūzât,

[1) sich kräuseln, faltig werden
Kursiten]: sireiņiem ļauj siltâ vietâ dienas divas pastāvēt un nuokrūzāt Konv. 2 3812; [Swehthof;

2) "verkümern nicht in die Höhe wachsen":
labība nuokrūzā Erlaa].

Avots: ME II, 802, 803

nokūznīties

[nùokūznîtiês "auf einem verschneiten Weg sich mühsam fortbewegen" Vank.]

Avots: ME II, 804

nolūzt

nùolûzt: "Šķiņķa" ME. II, 814 in "šķiņķa" zu verbessern.

Avots: EH II, 64

nolūzt

nùolûzt [li. nulúžti], intr., abbrechen: Šķiņķa zirgam kāja nuolūzuse. kakls nuolūzis.

Avots: ME II, 814

noplūznēt

[nùoplūznêt "vertrinken, verprassen" Vank., Vīt.]

Avots: ME II, 833

norūzāts

‡ nuorũzâts Frauenb. "sārts, nuotvīcis": n. ģīmis.

Avots: EH II, 83

nūza

‡ nũza N.-Peb. "liela kūja". Aus nūja + kūza?

Avots: EH II, 29

padrūzmēties

‡ padrũzmêtiês, ein wenig drũzmêtiês: ja zemnieks muižā ... padrūzmējās Jürgens 131.

Avots: EH II, 128

palūzt

[palûzt (li. palúžti), ein wenig brechen (intr.): palūzis le̦dus.]

Avots: ME III, 64

pārlūzt

pãrlûzt, intr., durch-, entzweibrechen: ratiem pārlūzusi ass.

Avots: ME III, 165

pelūzis

pe̦lūzis (unter pe̦lūde): auch (mit ũ) Siuxt, (mit û 2 ) Lesten n. FBR. XV, 22.

Avots: EH XIII, 222

piebrūzēt

pìebrūzêt,

1) "нанести, поразвести много воды" Spr.; "vollgiessen"
Autz, Matkul; "nevīžīgi strādājuot pielaistīt (grīdu) ar šķidrumu" Vank.;

2) "(reines Wasser) verunreinigen"
Bers., Sessw., Romershof, Fehsen;

3) "ein so grosses Quantum von einer Speise zubeieiten, dass man nicht alles aufessen kann"
Zirsten; reichlich zubereiten N.-Peb.

Avots: ME III, 240

piepūznīt

piepũznĩt C., sich mit Eiter anfüllen Druw., Sessw., Golg., Schujen, Bers., N.-Peb.: piepūznījušām actiņām MWM. VIII, 598; dafür auch piepũžņuôt PS.

Avots: ME III, 282

pleidūzis

pleidūzis, ein uneigentlicher Ausdruck für die vulva oder den anus: iepūt man pleidūzī!

Avots: ME III, 333

plūznas

plūznas "Flachs- oder Hedefasern" Lemburg; plüznas, zottige Fasem Jürg.

Avots: ME III, 363

plūznēt

plūznêt, übermässig (in Schenken) saufen Vank.

Avots: ME III, 363

plūznis

plûznis C., PS., Jūrg., N.-Peb., Golg., Saikava, plûznis 2 Lautb:,

1) ein Durchnässter
Erlaa;

2) ein Säufer
Erlaa, (plûznis) Fest. und Golg., einer, der unordentlich angekleidet geht Lenči n. Etn. II, 17: pleika - plikadīda, plenderis, plūznis Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 363

plūznīties

plūznîtiês,

1) "?": laikam atkal kaut kur kādu nuocirpuši pliku, ka tâ var plūznīties Blaum. Pazudušais dē̦ls 50;

2) "zerfasern"
(intr.) Lemburg.

Avots: ME III, 363

porūzis

puõrũzis PS., Salis, Wolm., das Vorhaus U.: saimniekgalā četras istabas un stikta puorūzts Blaum. gauži raud kruoga meita, uz puorūža (Var.: uz durvīm, trepēm) stāvē̦dama BW. 14144, 2. Aus mnd. varhûs.

Avots: ME III, 457

puntūzis

puntūzis,

1) Kartoffeldickgrütze
Stelp.;

2) ein Rotzlöffel
Kreuzb. n. Etu. IV, 167;

3) ein Dickbäuchiger; ein dickes, ungewandtes Kind
Bauske;

4) puñtūzis "ein zänkischer Knabe"
(?) N.-Peb.

Avots: ME III, 413

pūzdu pūzdams

pùzdu pùzdams, sich ohne Ende erholend Dr.: "te jau nākam nuo paša rīta pūzdu pūzdamās," viņa nuogurusi atbildēja Kaudz. M. 5. Zu pùst(ies).

Avots: ME III, 453

pūzere

‡ pūzere, eine mit zerzaustem Haar (?): visas manas mazās māsas gludanām gāliņām; viena pati pūzerīte, - tuo ieduos čigaiņam Tdz. 42123 (aus Ugalen).

Avots: EH II, 344

pūzeris

pùzeris 2 Biržgalis, pūzēris Warkl., Meiran, pūzers Lubn. n. Etn. III, 1, = pūslis. Aus r. пузырь "Blase".

Avots: ME III, 453

pūziķis

pũziķis Dond., ein Mensch mit zerzaustem Haar Dr.; "ein (böser) Knabe mit zerzaustem Haar" Wandsen; ein erboster Knabe Dond.

Avots: ME III, 453

pūzma

‡ *pūzma od. *pūzms. = pùlis I 1: cik skudrīšu pūzmiņā BW. 1326, 2 (aus Ahs.).

Avots: EH II, 344

pūzma

*pũzma, in vēja pũzmiņa Lautb., pūsma.

Avots: ME III, 453

pūzna

pùzna 2 : ein durch einen Splitter verursachtes kleines Geschwür Spr.

Avots: EH II, 345

pūzna

pùzna 2 , Bläschen, Blatter: bē̦rns apmeties ar pūznām Warkl.

Avots: ME III, 453

pūzne

‡ pùzne 2 Kaltenbr., etwas Moderndes: kas tur par malku, - tik tāda p˙!

Avots: EH II, 345

pūznes

pūznes,

1) Modererde
Bergmann n. U.;

2) = pūžņi, Eiter U. Zu pũt.

Avots: ME III, 453

pūznīgs

‡ pũznīgs Siuxt "čaugans, irde̦ns, cē̦ls": pūznīga zeme, maize.

Avots: EH II, 345

pūznis

pũznis,

1): ein Misthaufen
Für. I; etwas Moderndes (mit ù 2 ) Kaltenbr.: vai tur lāgas siens? tik tāds p.; pũžņi (Eiter) - auch AP., Orellen, (mit ù 2 ) Auleja, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: vai tev p. netecēja Tdz. 54584, 2;

2): skudru p. auch - AP., Salis, (mit ù 2 ) Oknist; loc. s. pūzniņā BW. 1326, 3 (cik skudriņas pūzniņe); lapseņu p. Salis;

3): laba sieva ir vīra kruonis, slikta sieva - p. ("?") Kaugurciems.

Avots: EH II, 345

pūznis

pũznis,

1) Fauliges, Eiterndes
U.; der Plur, pũžņi, pùžņi 2 Kl., Mar., auch pūšņi, Eiter: viņam auguons pārtrūcis, - pūžņi nāk ārā Mar. n. RKr. XV, 132. acu pūžņi, Augenbutter Dr. pa acīm nākuši vēl pūžņi ārā, kamē̦r tad nuomirusi LP. VII, 1115;

2) pùznis 2 Ekengraf, Lager, Lagerstätte eines Tieres
N.-Sessau n. U., der Haufe: skudru pūznis, = sk. pūlis, der Ameisenhaufe U., Mar.: kâ skudrītes siliņā lielu pūzni (Var.: pūli) savilkušas BW. 34218. kur tik ciņuos uodžu bari savus pūžņus cē̦luši MWM. X, 257;

3) fig., miega pūznis (pũzna Līn.), ein verschlafener Mensch, eine Schlafmütze:
kas guodīga saimeniece, apiet savu rudzu lauku; kas bij kāda miega pūzne, i[r] ap dārzu neapgāja BW. 32550 var. es jau tevi neprecēšu, tādu slinku miega pūzni 15235. miega pūžņi, vai celsities? saule jau gabalā! LP. IV, 128; niķu pūznis, ein nückischer, launischer Mensch LP. I, 138. Zu pũt (s. dies) und an. fúke "Stank" (s. Persson Beitr. 465 f.) resp. li. pũz[d]nis "faulendes Holz" in Dusetos n. PFB. LXV, 321.

Avots: ME III, 453, 454

pūznīt

pũznît: acis pũznī AP., (mit ù 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 345

rīdūzis

rīduzis, ein Kniewärmer Stelp.; rìdūzes 2 , Tücher, die man statt der Strümpfe ums Bein wickelt Kl.; rīdužas, Reithosen, halbe Hosen, Strümpfe ohne Füsslinge Für. I, unter rimbus. Aus einer niederd. Form für Reithose.

Avots: ME III, 535

rīdūzis

rĩdũzis Gr.-Sessau, (auch rĩdūža, comm.) Bauske, einer, der viel isst (aber doch mager bleibt), ein Vielfrass.

Avots: ME III, 535

rinkūzis

rinkūzis,

1) ein grosser Raum:
kur nu tādu rinkūzi piekursi! Alksnis-Zundulis;

2) eine Vorratskammer (unter einem Dach mit dem Wohnhaus).

Avots: ME III, 529

ŗūkūzis

‡ ŗũkũzis Rutzau, eine Hütte zurn Räuchern von Fischen.

Avots: EH II, 394

rupūzis

‡ rupũzis Dunika,

1) eine grosse Kröte;

2) ein halbwüchsiger Junge.

Avots: EH II, 386

rupūznis

rupūznis, ein grober Brummbär: es tāds stāvraģis un rupūznis ne˙kad nee̦smu bijis... mums, maziem cilvē̦kiem, kungi jāguodē Janš. Dzimtene IV, 99.

Avots: ME III, 563

rūza

rûza 2, Wetterleuchten Ruj.; vgl, rūsa I 3.

Avots: ME III, 574

rūzains

rūzaîns, rùzans 2 (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans 2 Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns 2 Bers., Meiran, rùzins 2 Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

rūzans

rūzans: auch Lems. (mit -an-), Wessen, (mit ù) Ramkau, (rũzans) AP.; rūzani pe̦lē̦ks vilks Jauns. Raksti VII, 135; cilvē̦ki ar rūzanām acīm ir sirdīgi AP.; "rāvains" (mit ù 2 ) Lettg.

Avots: EH II, 390

rūzāt

‡ *rũzât, zu erschliessen aus ‡ nuorũzâts.

Avots: EH II, 390

rūze

‡ *rūze od. *rūzis od. *rūžas, = rûza 2 (?): salnas ē̦sti, rūžu me̦sti Tdz. 42438 var.

Avots: EH II, 390

rūzele

‡ rũzele Seyershof "ein arbeitsamer, sorgfältiger und sparsamer Mensch": ve̦cais iet tâ kâ r.

Avots: EH II, 390

rūzena

‡ rūze̦na "?": kâ raibā r. (Schlange?), kas gulēja cintiņā Tdz. 46783, 1. Vgl. ‡ ruze̦ns.

Avots: EH II, 390

rūzēt

rũzêt: drēbe aiz vecama sāk r. (mit ù 2 ) KatrE.

Avots: EH II, 390

rūzēt

rũzêt, -u, -ẽju Jürg., Siuxt, bräunlich werden : zâle rūz A. XX, 954. pe̦lē̦ka drēbe valkājuot rùz 2 Lös., Selsau, Meselau, (III prs. rùzē 2) Vank.; "die Farbe verlieren" N.-Peb.

Avots: ME III, 574

rūzganīgs

‡ rũzganīgs Siuxt "iesārts": plaukšņas ir rūzganīgas.

Avots: EH II, 390

rūzgans

rūzgans: mit ù Ramkau, mit ù 2 Lubn., Zvirgzdine; baltas auga avitiņas, rūzganām kājiņām Tdz. 50663.

Avots: EH II, 390

rūzinis

rùzinis 2, etwas Rötliches, Gelbbraunes (z. B. vom Hasen) Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 574

rūzins

rūzins: mit ù 2 Fest. n. FBR. XVII, 85; r. suns KatrE. rùzina 2 drēbe ebenda.

Avots: EH II, 390

rūzis

rùzis 2 : auch KatrE.

Avots: EH II, 390

rūzis

rùzis 2 Bers., Kl., ein rostfarbener, brauner Hund.

Avots: ME III, 574

rūzīt

‡ *ruzît, zu erschliessen aus uzrūzît.

Avots: EH II, 390

rūzītis

‡ rũzītis AP., Name eines bräunlichen Hundes.

Avots: EH II, 390

sablūzgāt

sablūzgât, tr., durchprügeln: māte bē̦rnu sablūzgāja par nepaklausību Wessen.

Avots: ME III, 596

sabrūzgāt

‡ sabrûzgât Lubn. n. Fil. mat. 29 "= ‡ sablūžģinât, samaitāt (kuo lietājamu)": s. ūdeni. bē̦rni sabrūzgājuši ēdienu.

Avots: EH II, 398

sadrūzma

sadrūzma:* pie ... vārtiem liela s. Janš. Līgava II, 246.

Avots: EH XVI, 404

sadrūzma

sadrūzma,* sadrūzme*, der Auflauf, das Gedränge: ļaužu sadrūzme Baltpurviņš.

Avots: ME III, 615

sadrūzmēties

sadrũzmêtiês, sich zusammendrängen : pilsētnieki . . . sadrūzmējās ap kuģi LP. IV, 112. mākuoņi sadrūzmējušies vairāk tâ uz debess malu Saul. I, 96. luktuŗu ugunis bij sadrūzmējušās daudzkrāsainā grupā D. Goŗkijs 43.

Avots: ME III, 615

sagnūzt

sagnūzt, sich krümmen: iet sagnūzis (salīcis) Bers., Wandsen.

Avots: ME II, 627

sagņūzt

sagņūzt: sagņūzušuo augumu A. Upītis Pirmā nakts 199.

Avots: EH XVI, 409

sagņūzt

sagņūzt, zusammenknicken: salms sagņūzis Üxkül. cilvē̦ks nuo stipra darba sagņûst 2 Ekau.

Avots: ME II, 627

sagrūzgēt

‡ sagrùzdêt 2 Sonnaxt, = sagruzdêt: kad gaļu stingrāk ce̦p, tad sagrūzd.

Avots: EH XVI, 411

sakrūzulēties

sakrūzulêtiês, sich kräuseln (perfektiv): svārki slikti uzšūti: pakaļā savilkušies, sakrūzulējušies Stenden.

Avots: ME II, 656

saķūzēt

saķūzêt, tüchtig verprügeln Annenburg.

Avots: ME II, 664

salūzāt

‡ salûzât, bersten, platzen: s. (= sasprē̦gāt) var ruokas Dunika. kad lûki ir sakaltuši, tie salūzā AP.

Avots: EH XVI, 428

salūzt

salûzt, intr.,

1) zerbrechen:
kungam ceļā salūza kariete LP. V, 324. satrūkst mani zīda gruoži, salūst vaŗa kamaniņas BW. 30963, 3 var.;

2) niederkommen
U.: meita salūzusi, hat ein Kind bekommen U.

Avots: ME II, 677

saplūznīties

saplūznîtiês, zerfasern: kad aukla vai dzija atirusi vaļā vai nuodilusi, tad viņa ir saplūznījusies Lemburg.

Avots: ME II, 704

serūzis

se̦rūzis: auch (ein Anbau an der Riege für das zu dreschende Getreide) Orellen (mit ũ), Kürbis, Seyershof.

Avots: EH XVI, 478

serūzis

se̦rūzis, der Ort, wohin das zu dreschende Korn geführt wird Allend., Lems., Salisb., Salis n. U.; zu se̦rs I.

Avots: ME III, 820

sierūzis

‡ sierūzis Mitau "jem., der auf den Weg nicht achtet und daher belm Gehen dies und Jenes umstürzt": iet kâ s.

Avots: EH II, 495

skabūzis

skabũzis: "veca bukņa" Grünh.; "ve̦ca, slikta te̦lpa" Morizberg; ar skabūzim līdzīgu klētiņu Veselis Cilv. sac. 127. ilgāk viņš te nenīks šitajā skabūzī A. Upītis Sm. lapa 44. niecīguo, ve̦cuo skabūžu dēļ Janš. Līgava I, 125.

Avots: EH II, 496

skabūzis

skabũzis PS., skabūzis Freiziņ, Wid., Dr., Adsel, Ramelshof, Naud., Kand., skabuzis U., Kosenhof, Stürzenhof, ein altes Gebäude: vai tad šinī skabūzī cilvē̦ki ar dzīvuo? Ramelshof. mūsu istaba gatavs skabūzis: kāds gaiss laukā, tāds iekšā Naud.; ein Hundestall U.; eine Abteilung im Stall züm Aufbewahren des Viehfutters Kurl. n. U.; ein alter Schrank Frauenb. Aus kabūzis.

Avots: ME III, 863

skapūzis

‡ skapūzis BielU., ein Käsehäuschen; "ein Abschlag". Aus einem nd˙* schaphūs.

Avots: EH II, 501

šķimbūzis

šķim̃bũzis Lems. n. U., ein altes Gebäude.

Avots: ME IV, 41

šķītūzis

šķītūzis,

1) das heimliche Gemach
Bergm. n. U., "netīra vieta" Tirs.: jums istaba netīra kâ šķitūzis 2 Tirs.;

2) "te̦lpas, kur kuo šķin (apiņus, zirņus)" N. - Peb. In der Bed. 1 aus mnd. schîthûs; in der Bed. 2 durch šķit beeinflusst.

Avots: ME IV, 50

skretūzis

skre̦tūzis, ein schmutziger Mensch Gr.Sess.

Avots: ME III, 891

skrūzains

skrūzaîns, skrūzans, skrūzē̦ts, skrūzuots, gekräuselt, kraus: nav neviena uozuoliņa skrūzainām (Var.: skrūzē̦tām, skrūzuotām, krūzainām, krūzē̦tām, krūzuotām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. skrūzanam uozuolam 20470 var. (aus Sauken). nuorāvuši skrūzē̦tuo (Var.: krūzē̦tuo, krūzainuo u. a.) maguoniņu 18354, 4 var. Vgl. krũzaîns.

Avots: ME III, 900

skrūze

skrūze: auch (mit ù 2 ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; sācis sist skrūzīti Pas. XII 481 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 513

skrūze

skrūze Infl., Zaļmuiža, skrùze 2 Sussei n. FBR. V1I, 139, Saikava, = krūze. der Krug.

Avots: ME III, 900

skrūzēt

skrūzêt, -ẽju, kräuseln U., locken: (meitas) skrūzē matus BW. 5537. - Part. praet. skrūzē̦ts, s. skrūzains; vgl. krũzêt.

Avots: ME III, 900

slaktūzis

slaktũzis, das Schlachthaus Brasche. Aus nd. slachthūs.

Avots: ME III, 914

šļukūzis

šļukūzis Fest., = šļukbiksis; ein liederlich Gelcleideter Bers., Erlaa; in Lub. auch eine Scheune, deren Dach sich schlet geneigt hat.

Avots: ME IV, 74

slustūzis

slustūzis, = lustūzis, das Lusthaus: vadā mani sveši ļaud[i]s pa visiem slustūžiem BW. 25569.

Avots: ME III, 942

šlūzisku

šlūzisku nuoiet, vom Berge od. die Treppe herab schurren Für. I (unter šlūžāt).

Avots: ME IV, 60

snapūzis

snapūzis: "blēdīgs cilvē̦ks" Grawendahl.

Avots: EH II, 541

snapūzis

snapūzis, ein griesgrämiger Mensch ("īgnuma pilns cilvē̦ks, kas pats nezin, kuo darīt, un izturas, it kâ citi būtu vainīgi").

Avots: ME III, 972

spinūzis

spinũzis Sassm., die Filzlaus: tam puisim ir spinūži.

Avots: ME III, 998

stenūzis

ste̦nũzis "einer, der viel stöhnt und immer unbeholfen ist" Gr. - Sessau.

Avots: ME IV, 1062

stienūzis

stienūzis, eine Hofsschenke ohne Stadolle (eigentl. ein Steinhaus) U.; aus mnd. stēnhūs "Steinhaus".

Avots: ME IV, 1079

strūzēt

strūzêt, im Übermass etwas trinken Infl. n. U.: tēju strūzēt Celm. Mit ostle. ū aus uo?

Avots: ME IV, 1098

stukūzis

stukūzis, ein altes Haus U.; ein kleines, ungeräumiges Häuschen (stukuzis) Fest., Bers., Laud., Lasd.; ein kleiner, dunkler Raum N. - Peb.; das Gefängnis U., Bers., PS.: ē̦kas bij ve̦ci un nepietiekuoši stukūži Balss. Aus mnd. stockhûs "Gefangenhaus".

Avots: ME III, 1102

tuktūzis

tuktūzis, ‡

3) "saīdzis cilvē̦ks" Gr.-Buschh.

Avots: EH II, 701

tuktūzis

tuktūzis,

1) tuktūzis Grünh., Usingen, (mit ũ ) Gr.- Sessau, tuktuzis das Gefangnis:
negribēja. lai tuktuzī iesluoga JK. tūliņ tuktūzī iekšā Alm. jūs vai tuktuzī vai Sibirijā mirsiet Hug. kē̦rājs, kas atnācis viņu uz tuktuzi vest Deglavs Rīga II, 1, 491;

2) ein Anbau
Grünh., Usingen; ein altes Gebäude (mit ũ) Sassm.: kas tādā tuktūzī var dzīvuot! Sassm. n. RKt. XVII, 59. Aus einem mnd. *tuchthūs.

Avots: ME IV, 258

tullūzis

tullūzis, das Zolthaus Mag. XIII, 2, 59. Aus einem nd. *tolhūs.

Avots: ME IV, 259

tuptūzis

‡ tuptūzis Grenzhof (Mežmuiža), das Gefängnis. Vgl. tuktūzis 1.

Avots: EH II, 704

tutūzis

‡ tutūzis Diet, = tuktūzis 1.

Avots: EH II, 706

tūzerēties

tūzerêtiês "sich lange und umständlich mit etwas befassen (bes. mit seiner Toilette)" Kurmene.

Avots: ME IV, 284

tūzis

tũzis Jürg., (mit ù 2 ) Golg., Meiran, Sessw., der Daus, das Ass in der Karte U. Vgl. tuza und dūzis, dūze, li. túzas.

Avots: ME IV, 284

tūznīgs

tūznîgs Memelshof, (mit ũ) Nötk., = tūļīgs: viņš varēja nuoaust... tikdaudz, cik vis˙labākais audējs un divreiz vairāk par tūznīgu strādnieku Dz. V.

Avots: ME IV, 284

utūzis

utũzis,

1) eine ganz jämmerliche Behausung:
man pašam negribas tanī nabaga utuzī līst A. v. J. 1900, S. 293;

2) ein Lausbube
Wolm. u. a.

Avots: ME IV, 311

ūz

ûz 2 -: auch Lesten, (mit ù-) Blieden.

Avots: EH II, 741

ūz

ūz: auch Blieden n. FBR. XVI, 102.

Avots: EH II, 741

ūz

ûz- 2 (li. úž-) Westkurland (z. B. Dunika, Kand., Lin., Selg.), Siuxt, ũz Behnen, ūz- Frauenb., Präfix, = uz-. S. Le. Gr. 533.

Avots: ME IV, 410

ūz

ūz in alten Texten, Praeposition, = uz.

Avots: ME IV, 410

ūza

ūza, ‡

2) die Hose:
velc ... ūzas galu galviņā! BW. 25661. vien[a] ūziņa nuoplīsuse 15592. 1.

Avots: EH II, 741

ūza

ūza, die Wolle am Bein des Schafes Bielenstein Holzb. 371. Eigentlich wohl: die Hose.

Avots: ME IV, 410

ūzači

‡ ûzači 2 Pilten, die Augenbrauen.

Avots: EH II, 741

ūzacis

‡ ûzacis 2 (n. pl.) Frauenb., die Augenbrauen Blieden.

Avots: EH II, 741

ūzainis

ũzainis C. "wer Hesen (ūzas) trägt" Spr., Lubn. (in Fest. gewöhnl. von Kindern gesagt): ūzainīti, biksainīti BW. 2922. nu ir ūzainis U., nun hat der Knabe schon Hosen. ūzainĩte, Epitethon des Schafes im VL.: aitiņ[a] mana, ūzainīte, ūzainām kājiņām BW. 7563.

Avots: ME IV, 410

ūzains

ũzaîns, behoset U.: ūzains gailis U. aitiņ[a] ūzainām kājiņām BW. 7563.

Avots: ME IV, 410

ūzas

ūzas,

1): auch (mit ũ) AP., (mit ù 2 ) Kaltenbr. (ehemals nur leinene Hosen),
Višķi, (leinene Hosen, nur im Munde alter Leute) Warkl.; nav ne˙viena Līderie ar biksēm: ar ūzām ... kâ ar miltu kalītēm BW. 20575. platajām ūziņām 14477, 1. kas gulēja ūzītēs 35438 var. (neben ūzas ebenda).

Avots: EH II, 742

ūzas

ūzas,

1) ũzas Drosth., PS., ùzas 2 Bers., Kl., Prl., Sessw., ūzas Fockenhof, Infl. (z. B. in Bikava, Dricē̦ni u. a.), ūzes Lassen, gen. pl. ùžu 2 BW. 12434, I. Demin. verächtl. ūželes Ezeriņš Leijerk. II, 264, die Hosen; weite Hosen, Unterhosen
U.; leinene Hosen (ũzas) Jürg.; eine Art Unterhosen, die mit einer Schnur um die Mitte zusammengezogen werden Illuxt; kurze Hosen: viņš valkāja ūzas ar prievietiem Kandz. M. 21. linu ūzām būs uz viņu gurniem būt Glück Ezechiel 44 18. par ūzām mēdza saukt tādas biksas, kas sniedzas tikai līdz ceļiem Plutte 75;

2) Demin. ūziņas, die Wachshöschen der Bienen
Sackenhausen n. U.;

3) gaiļa ūzes Ulanowska Łotysze 13, primuta officinalis. Wohl gleich estn. hūzad "Hosen"
aus schwed. huso "lange Hosen", s. Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 259; mnd. hose hätte ein le. *uozas ergeben.

Avots: ME IV, 410, 411

ūzāties

ũzâtiês (in Ronneb. gehört), -ãjuôs, sich lange mit Anziehen der Hosen beschäftigen (von Kindern gesagt) Biel. n. U.

Avots: ME IV, 411

ūzaukla

‡ ūzaukla, die Hosenschnur: ar ūzauklu sasējuši Tdz. 42182. apsējuse ve̦ca žīda ùzaukleņu 2 BW. 20437, 1. Vgl. ūzaukliņa ME. IV, 411.

Avots: EH II, 742

ūzaukliņa

ūzaukliņa, die Hosenschnur Ulanowska Łotysze 42.

Avots: ME IV, 411

ūzbante

ūzbante U., die Hosenschnur; ûzbants 2 Stenden, = prievīte: uz tiltiem meta ziedus: cimdus. ūzbantes RKr. XVI, 106. ar ūzbantu sasien bikses, apsien kāju (zeķi zem ceļa), apsien gruozus, uzsien priekšautu Stenden.

Avots: ME IV, 411

ūzdegunis

‡ ûzde̦gunis 2 Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20 "?".

Avots: EH II, 742

ūzderības

‡ ūzderības Lng. (unter derības), Verlobung, Vermählung.

Avots: EH II, 742

uzdrūzmēties

uzdrũzmêtiês, sich (hin)aufdrängen: viss bars uzdrūzmējās virsū zirgam Stenden.

Avots: ME IV, 326

ūziķis

I ūziķis,

1): lai duod ūzas ūziķam BW. 12434.

Avots: EH II, 742

ūziķis

I ūziķis,

1) = ūzainis, wer Hosen trägt Lubn. (bes. von Jungen), Gr.-Salwen, Sessw. (mit ù 2); "wer Hosen mit einem breiten Boden trägt" Selsau; wem die Hosen hinunterrutschen oder wer allzu breite Hosen trägt Saikava, N.-Peb.; wer seine Hosen liederlich trägt Lubn., Sessw.; ein Kind, das mit herabgerutschten Hosen und Strümpfen umhergeht Stelp.: staigā kâ ūziķis Stelp. esi jau liels ūziķis, sagt man scherzweise zu einem kleinen Knaben, der anfängt Hosen zu tragen Vīt.; "wer Hosen näht" Gr: Salwen; in A.-Schwanb. auch ein Hahn mit befiederten Beinen;

2) das Hosenvöglein
Bielenstein Holzb. 460: pūti, pūti, ūziķīti (Var.: baluodīti)! BWp. 2427, 1 var. ja ūziķis aizdzied, tad kājas nuomūkuot LP. V,106;

3) "?": ūziķītis ūzu prasa BW. 12434.

Avots: ME IV, 411

Ūziņš

Ūziņš LKVv., Etn. II, 103, = Ūsiņš: stiprākais zirgu Ūsiņš Br. 643. bagātais Ūziņš 656. - Ūziņu diena U., = Ūsiņa d., der Georgitag; Ūziņu mieži U., Georgigerste. Vielleicht in der Aussprache an ūzas angelehnt ("in Beziehung auf die mit Wachs bedeckten Bienenschenkel genannt" LKVv.).

Avots: ME IV, 411

ūzkalas

ū^zkalas: auch Mahlup, (mit û 2 ) Siuxt, (auch der Sing.) Frauenb., Grob.

Avots: EH II, 742

ūzkalas

ûzkalas (li. úžkalos in Dusetos nach Būga) Mar. n. RKr. XV, 142, = uzkalas (s. unter uzkala 1).

Avots: ME IV, 411

ūzkale

‡ ûzkale 2 Siuxt, = uzkale I 2: ūzkales satur mietnes kuopā.

Avots: EH II, 742

ūzkārta

ûzkârta 2 Sassm., = uzkā`rta: par nakti sniegam apsaluse ūzkārta Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

ūzkoda

ûzkuôda 2 Ahs., = uzkuôda: duod ciemiņam kādu ūzkuodu! Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

ūzkupša

ûzkupša 2 Sassm., comm., ûzkupšis 2 Dunika, = uzkupcis: ūzkupša uzpē̦rk un pārduod Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

ūzkurs

ûzkurs 2 Nigr., = uzkurs; vgl. li. ūžkurỹs "der zweite Ehemann einer Frau".

Avots: ME IV, 411

uzlūzāt

uzlūzât, auf-, losbrechen (intr.): le̦dus uzlūzājis KatrE.

Avots: ME IV, 354

uzlūzt

uzlûzt,

1) brechend
(intr.) auf etw. fallen: man uzlūza zars virsū;

2) auf-, losbrechen
(intr.): le̦dus uzlūzis; netiek vairs upei pāri KatrE., Stenden.

Avots: ME IV, 354

ūzma

I ũzma (?) Ruhental, die Menge: ve̦se̦la ūzma drēbju!

Avots: ME IV, 411

ūzma

II ūzma ("soll heissen uzmava"), der Muff L.

Avots: ME IV, 411

ūzma

III ūzma, ein Schimpfwort Oberl. n. U.

Avots: ME IV, 411

ūzmals

ûzmãls 2 Sassm., = uzmālis: ūzmālā aug laba labība Sassm. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 411

ūznīca

ūznīca,

1) der Gurt
Wid.;

2) die Gürtel-, Taillenstelle
Wid., Vīt., (mit ũ ) C.: tev ūzas nuošļukušas uz gurnu galiem; sarauj viņas kārtigi līdz ūznīcai! Vīt. pļavas, kur zâle līdz ūznīcai Kaudz. M. 239. cilvē̦ks stidzis vai līdz ūznīcai iekšā (sc.: purvā) Upīte Medn. laiki;

3) der Hintere:
dabūsi pa ūznīcu! Bers.;

4) die Hosen, besonders der um den Hinteren befindliche Teil der Hosen
N.-Peb.: bē̦rns pietaisa ūznīcu.

Avots: ME IV, 411

ūzpase

ûzpase 2 Ahs., die Aufsicht: ar laiku skuolās smalkāka ūzpase ieve̦sta Ahs.

Avots: ME IV, 411

ūzpīlis

ûzpĩlis 2 Dond., Nigr., Wandsen, ūzpīlis Hasenpot, ûzpîles 2 Siuxt, = uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 411

ūzpurnis

‡ ûzpur̂nis 2 Siuxt, = uzpur̂nis 1 und 3.

Avots: EH II, 742

uzrūzīt

uzrūzît (mit -rūs-?) "?": gaiss vakaruos uzrūzī (= uzrūsina?) uz lietu Dienas Lapas feļet. 1891.

Avots: ME IV, 374

uztūzīt

‡ uztūzît PV., aufwecken; aufstehen machen: gul bez jē̦gas; grūti būs viņu u. pie darba.

Avots: EH II, 738

ūzupis

ūzupis "?": ūzupītis (Var.: ūziķītis) ūzu prasa BW. 12434 var.

Avots: ME IV, 411

ūzvalka

ūzvalka Lng. "eine grobe Leinwanddecke, so die Lettinnen um sich werfen". Vgl. li. úžvalkas "Bettbezug".

Avots: ME IV, 411

ūzvārde

‡ ūzvārde Gramsden, = uzvārds, der Beiname.

Avots: EH II, 742

vāgūzis

vãgũzis: kamaniņas vāgūzī BW. 26532, 1 var.

Avots: EH II, 761

vāgūzis

vãgũzis Ahsuppen, Wolm. u. a., vāgūze L., das Wagenhaus, die Wagenremise U. (unbek. in Dunika, Memelshof, Zvirgzdine). Aus dem Niederdeutschen.

Avots: ME IV, 493

vārtūzis

vā`rtũzis, eine Pforte mit einem Dach darüber Schibbenhof; "sevišķa vieta pie vārtiem, kur zirgus pabrauc" in Grünw. gehört; "ein Obdach für Wagen" Fehteln, Meselau, Seltingshof; "vieta, kur ierīkuoti vārti": škūnim tādas lielas duris kâ vārtūzis Schibbenhof. Zur Form vgl. vãgũzis.

Avots: ME IV, 511

vējūzis

vẽjūzis,

1) ein Gebäude, durch dessen Wände der Wind bläst
Frauenb.;

2) eine den Winden ausgesetzte Stelle
Pankelhof. Gebildet nach vāgūzis u. a.

Avots: ME IV, 554

vešūzis

‡ vešūzis Sonnaxt, Waschhaus (für Wäsche).

Avots: EH II, 773

vīnūzis

vĩnũzis, das Weinhaus, die Weinschenke Wid. Aus einem nd. wînhûs.

Avots: ME IV, 640

zegūze

‡ ze̦gūze Tdz. 38238 (aus Bērzgale), 48675, 1 (aus Baltinow, Liepna), = ze̦guze.

Avots: EH II, 803

zemlūze

zemlūze, eine Kuh mit niedrigen (kurzen) Füssen N.-Bartau n. U.; zemlūza Ar. "eine Kuh mit Schaufelohren".

Avots: ME IV, 712

zūza

zùza 2 Vīt., comm., wer viel trinkt.

Avots: ME IV, 755

zūzāt

II zūzât, s. zūzêt II.

Avots: ME IV, 755

žūzāt

žũzât Karls. "langsam durch Schmutz fahren".

Avots: ME IV, 838

zūzenis

I zūzenis, ein kleines Sausekindlein L.; ein Spielpüppchen L., eine Puppe U.; zũze̦ns C., zũzins AP., Bauske, AP., PS., ein kleines Kind (scherzweize PS.); zũzenis C., ein Knabe; zũzans AP., ein 5 - 6-jähriger Knabe: apaļš, brangs kâ zũze̦ns Nötk.

Avots: ME IV, 755

zūzenis

II zùzenis 2 Vīt., ein säuselnder Wind.

Avots: ME IV, 755

zūzenis

III zùzenis 2 Vīt., ein Säufer.

Avots: ME IV, 755

zūzeris

zūzeris St., eine Puppe (nach U. wohl ein Druckfehler für zūzenis).

Avots: ME IV, 755

zūzēt

I zūzêt Bers., Bewershof, Fest., Lasd., Laud., Odensee, Wessen, (mit ù 2 ) Vīt., -ẽju, zùzât 2 Vīt., -ãju, viel (Bier Odensee) trinken (verächtlich); zūzât Bilsteinshof n. Etn. II, 50, ständig trinken: mēs zūzējām visu augu nakti Bers. baltuo (Schnaps) vien tik zūzē Domas III, 19.

Avots: ME IV, 755

zūzēt

II zūzêt, -u, -ẽju,

1) 1, summen
(mit ũ ) Nötk., Wandsen, (zũzinât) Nötk., (zùzinât 2) Vīt.; säuseln; rascheln: zūz kuoki Apsk. v. J. 1903, S. 244. sēdējām pie zūzuoša patvāra A. v. J. 1900, S. 825;

2) wortlos singen, pfeifen
(zũzinât) Smilt., (mit ù 2 Meselau;

3) einlullen
(zūzinât) Mag. IV, 2, 149, singend wiegen, einschläfern (zūzinât) U., (zũzêt) Bauske; (ein Kind einschläfernd auf den Armen) schaukeln, wiegen (zũzinât) Schibbenhof, (zūzât) Alksnis-Zundulis. Wohl aus nd. sūsen "sausen; einschläfern" (bei Frischbier Wrtb. II, 388).

Avots: ME IV, 755

zūzins

I zũzins, s. zūzenis I.

Avots: ME IV, 755

zūzot

zūzuôt,

2): laimes māmiņa visus nezuzuo savā klēpī (jeder ist nicht zum Glück geboren)
Diet.

Avots: EH II, 813

zūzot

zūzuôt,

1) = zūzêt II 1: lē̦ns vējiņš zūzuoja MWM. VIII, 161. vē̦smas zūzuoja par tuo MWM. VIII, 165;

2) = zūzêt II 3: eisā, bērniņ, eisā! kas tev[i] rītu zūzuos? BW. 2107, 4;

3) "?": gaisā zūzuo spēcīga... smarša RA.

Avots: ME IV, 755

zūzū

zūzū, Interj., Einschläferungswort für Kinder: zūzū, bērniņ, pūpās! BW. 2105, 8. zūzū, bērniņ, zūzū! 2107, 6.

Avots: ME IV, 755

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

r;uzens

rūze̦ns: auch Weissensee; gan strīpuota, gan rūze̦na Tdz. 46801.

Avots: EH II, 390

Šķirkļa skaidrojumā (434)

abai

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

abaju

abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].

Avots: ME I, 5

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizcīkstēt

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

aizdauzīt

‡ àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18

aizgrust

‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25

aizsainis

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

aizsprēgāt

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

aizvākt

àizvâkt, tr., hin-, wegschaffen: rati jāaizvāc uz vāgūzi. Refl. -tiês, sich entfernen: jaunekļi reiz aizvāksies pruojām Jans.

Avots: ME I, 59

āliķis

āliķis, schlechter Branntwein: brūzī par tuo laiku āliķi vien dabūjuši LP. VI, 12; vgl. nãliķis.

Avots: ME I, 238

apduzt

‡ apduzt (III p. prs. -dust), ringsum abplatzen Warkl.: krūzei mala apduza.

Avots: EH I, 79

apkacēt

‡ apkacêt, (einer ganzen Anzahl von Objekten) herumreichen: saimnieks apkacēja alus krūzu visiem viesiem Dunika, OB.

Avots: EH I, 88

apkratīt

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apmergot

apme̦r̂guôt, ‡

3) ringsum mit einem Ornament versehen
(?): skujiņām apme̦rguotā baltā blūze Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 101

aprumbāties

aprumbâtiês,

1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;

2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.

Avots: ME I, 116

apsitām

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

apstruvēt

‡ apstruvêt

1) sich (von fliessen dem Wasser) mit Schleim bedecken
Spr.;

2) = ‡ applekšêt, ‡ appūznît Bers., Fest.: zē̦nam visa pade̦gune apstruvējusi.

Avots: EH I, 118

apurdīt

‡ apurdît,

1) mit einem Stöckchen bewegend umstürzen
(tr.) Dunika: apur̃dît ve̦cu sēni;

2) = aprušinât: a. uogles ar smiltīm, lai neatdziest Dunika, Kal., Rutzau;

3) = ‡ apdūzenêt 1 Festen.

Avots: EH I, 124

asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atkleberēt

atkleberêt, atkleģerêt,

1) intr., sich herschleppen (auf einem Klepper)
Spr.; mühsam mit einem schlechten Pferde od. Wagen herfahren: zirgi tam tīrie klebeŗi, kad viņs atkleberēs? Irmlau, Schrund. salūza rats, bet atkleberēja gan Peb.;

2) muhsam etw. verrichten:
ta ta bij kleberēšana, līdz atkleberēju atslē̦gu (aufschliessen). Refl. -tiês, sich loslösen: jaunie rati un visi dēļi jau atkleberējušies Irmlau.

Avots: ME I, 167

atlīt

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar kārava dūzi var a. kārava kungu; ‡

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;
‡

10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;
‡

11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês; ‡

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi! ‡

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert; ‡

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165

atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193

atspaidīt

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

banga

‡ II bañga Frauenb. "ein Musikorchester": zaļumuos spēlēja skruoderis ar savu bangu. b. mūzikantu Deglavs Vecais pilskungs, Schibbenhof. Zu bañga I 3?

Avots: EH I, 204

bazūne

bazũne: mūzikanti ... ar bazunēm BW. 33616. astes kâ bazūnes 2381, 2.

Avots: EH I, 207

bezosas

bezuosas krūze, ein henkelloser Krug.

Avots: ME I, 286

biksains

biksains, behoset, Subst. biksainis, -ne,

1) der (die) Behosete, Hosenträger:
lai es varu pamieluot ūzainīti, biksainīti BW. 2922;

2) Epith. eines dickwolligen Schafes, - nach dem Wuchs der Wolle an den Beinen: viena pati man aitiņa, bet jau laba biksainīte BW. 7903;

3) biksains gailis, ein Hahn mit bewachsenen Füssen
St., U.

Avots: ME I, 295

blauzgas

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blizas

blizas: sasita krūzi vienās blizās (in Scherben) Dond.

Avots: EH I, 230

braikšķēt

braikšķêt, braikšêt, braišķêt Schwaneb., - u, - ēju, intr., krachen, klirren: zars braikšķē̦dams pārlūza Dok. A. visas rūtis braikšķēja Degl. le̦dus plīsdams braikš Plūd.

Avots: ME I, 322

brākšķēt

brãkšķêt (unter brakstêt): auch (mit à 2 ) Saikava. Refl. -tiês: mežā kaut kas bràkšķējās 2 , kâ kad kuoks lūza Saikava.

Avots: EH I, 239

brāzdēt

brãzdêt, brazdêt, - u, - ēju, intr., poltern, brausen, sausen, krachen: tūk- stuots kuoku galuotņu lūza brāzduot MWM. VI, 391. krist uozuoliem brāzduot Rainis. [Vgl˙li. brózdauti "цроизводить несильный шум".]

Avots: ME I, 329

brēga

brẽ̦ga,

1): auch Serbigal n. FBR. IV, 53, Nabben n. FBR. XI, 70: brēgu tecināt BW. 31874, 3 var. brūzī brē̦gas smēlējiņa 20527, 3 var.; ‡

2) = jama III 1 Nötk.

Avots: EH I, 241

buduksnis

[II buduksnis, auch budurksnis (Oppek.) und budūzis (Sinolen) "eine aus Brettern angebaute Hütte für Schweine".]

Avots: ME I, 345

burkste

burkste, ein Menschengewühl, Gedränge, ļaužu drūzma, kas uz reizi spiežas pa durvīm iekšā Kokn. n. Etn. III, 33.

Avots: ME I, 353

buža

II buža, [buzis], bũža PS.,

1) die Laus in der Kindersprache
[Bers., Sessau; in Ronneb., Smilt., Trik.: buzis; nach Persson Beitr. 258 nebst li. bužiai "Ungeziefer" zu engl. bug "Wanze", buggin "Laus"];

2) der Schund, Quark:
čuža, čuža, buža, buža, ne diže̦ni panāksnieki BW. 21101. čuža, buža tava sieva BW. 22359;

3) = būzis: kuodīs buža (Var.: buži, buka бука "Schreckgespenst"),
bubulis) kājiņā BW. 29068 var.

Avots: ME I, 356, 357

čākšt

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364

cegris

[cegris (vielleicht *ce̦grs)"?": tē̦vam ste̦ga (gemeint ist damit der penis) nuolūzusi..; vēl tas cegris (auch: stegris; ein Stumel?) cilājās BW. 34960; vielleicht aus stegris entstanden.]

Avots: ME I, 367

cucurs

cucurs [Morizberg, AP., Drosth., cucere Smilt., Ronneb., cucūzis Posendorf], cūcaurums. [cuc - aus suc - (zu sakums "Lücke")?].

Avots: ME I, 397

čurkstulis

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

dārdi

dãrdi (unter dãrdiens): orķestŗu mūzikas d. A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.

Avots: EH I, 311

dricināt

dricinât,

1): (ein sich widersetzendes Wesen) führen, ziehen; mühsam schleppen
Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau: d. kazu, nuolūzušu kuoka zaru;

2): auch Ugalen n. FBR VII, 23, AP.

Avots: EH I, 333

drūdzēt

drūdzêt,

1) "sastingt, sasalt. erstarren vor Kälte"
Lös. n. Etn. IV, 18;

2) [drũdzêt, trösteln C., N. - Peb.]; frierend zittern:
sāk man jau ruokas drùdzêt 2 Vīt. 67, [kuo drùdzi 2? strādā! būs silti Fest. (III prs. drùdz 2). Wenigstens in der Bed. 2 zu drudzis, slav. drygati "zittern"; zur Bed. 1 vgl. drūvêt u. drūzêt.]

Kļūdu labojums:
2:trösteln = frösteln

Avots: ME I, 506

drūsma

II drūsma, das Gedränge: baznīcā bija liela drūsma Nigr., Kand. drūsmā vingrums rasies Lautb. Ind. un Arija 24. drūsmām, in grossen Scharen Mag. IV, 3, 113. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 506

drūsmēties

drũsmêtiês Kand., = drūzmēties, sich drängen: duomas drūsmēties drūsmējas pa galvu Pav.

Avots: ME I, 507

druzma

[druzma Kokn. n. U., Salis. = drūzma.]

Avots: ME I, 506

dūsināt

‡ dūsinât "?": ve̦ca māte dūsināja (Var.: dūze̦nāja, bubināja u. a.) BW. 29142 var.

Avots: EH I, 348

dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

duzenēt

duzenêt, in Gedanken versunken gehen und (etwas) erfolglos suchen Ruhental n. Etn. I, 58. [Auf mnd. dusen "gedankenlos dahingehen" beruhend? Vgl. dūzenêt III.]

Avots: ME I, 522

duzināt

duzinât "?": jaunais brālis sievu ņēma, ve̦cais brālis duzināja (Var.: dūzināja, dudināja) BW. 20817.

Avots: ME I, 522

duzot

duzuôt,

1) = duzenêt: duzuodama, me̦klē̦dama, ietecēju niedrājā BW. 5036;

2) müssig sein
Etn. I, 32;

3) = dunguot Etn. I, 32: kuo jūs, meitas, duzuojiet (Var.: dūzuojiet), ka jūs skaļi nedziediet BW. 780, 1 var.;

4) betrunken sein und ohne Arbeit umhergehend andere stören
Etn. I, 44.

Kļūdu labojums:
3) = dunguot Etn. I, 32 = 3) dunguot Etn. I, 32; = duzât, pūst (?)
skaļi nedziediet = dziesmu nedziediet

Avots: ME I, 522

dūžot

[II dūžuot Bers. "Karten spielen": vai tu pruoti dūžuot? Zu dūze 1.]

Avots: ME I, 531

džerkstēt

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

dzersis

dzèrsis,

1): krūzi ar skābu dzersi L. Av. 1863, № 9.

Avots: EH I, 356

dzidre

dzidre, der Äther, der heitere, unbewölkte Himmel: caur dzidri caurspīdīguo slīdu Krūza. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 549

dzintars

dziñtars, dzintārs Kurisch-Haff, [dzinteris BW. 13282. 5 var.],

1) der Bernstein:
viz māršas pūriņš dzintariem vien BW. 13282;

2) skudru dzintars "satecējis me̦lns muskultiņš skudru pūznī" JK. VI, 48. [Kurisch für echtle. dzītars.]

Avots: ME I, 552

elmēties

elmêtiês "?": me̦lns muskulis ve̦ldamies truokšņuo, elmējas [= ellējas?] pa vāgūzi LP. VII, 123.

Avots: ME I, 568

elst

èlst, - šu, - su,

1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;

2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]

Avots: ME I, 569

gācinieks

gàcinieks 2 : die Schnur im Hosengurt Bērzgale, Nautrēni, Zvirgzdine: seņāk taidu ūzu nešuva, ai puogām ka samest apakli, a ievēre gācinieku Zvirgzdine.

Avots: EH I, 388

gaida

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582

gambe

‡ gambe (?) "kuokle": kuokle jeb g. bija savāds mūziķa rīks Tas latv. draugs 1845, № 40, S. 159.

Avots: EH I, 382

grābeklis

grâbeklis,

1) die Harke :
grābeklim zari nuolūzuši ;

2) der Fasler ;
gaisa (BW. 4833) od. vēja grābeklis ; der Windbeutel : skrien kā vēja grābeklis ;

3) ve̦lna grābekļi od. grābeklīši, Christophskraut (acatea spicata)
RKr. II, 64. grābeklītes, Reiherschnabel (erodium cicutarium) II, 71.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): (BW. 4833)

Avots: ME I, 642

grimzdēties

grimzdêtiês, -ẽjuos, knarren, schnarren (von dem Geräusch einer leeren Handmühle) : grimzdējās (Var. : klaudzējās, glūzdējās, dimdējās, ŗūca) tukšas dzirnaviņas BW. 8012 var.

Avots: ME I, 655

grodi

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671

grūda

grûda 2 [Nigr.],

1) ein ZusammenStoss von Menschen
U.;

2) beiseite gelegte, untaugliche Sachen, alter Kram:
saimniekam vāgūzī ir visāda grūda Trik., "draza" Adleen.

Avots: ME I, 667

gruzis

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667

grūžs

[grūžs Lubn., = ašķis; vgl. grūzis 2.]

Avots: ME I, 670

guģot

guģuôt, ‡

4) untätig sitzend die Zeit verbringen
Kal.: kuo tā vecine tur guģuo visu dienu? Refl. -tiês,

1): auch Ruj., Salisb., (guģeties) Strasden: kad ar bij kuo ēst, viņam vien˙mē̦r patīk g. Strasden. guģuodamās, ka pašai nee̦suot ne˙cik daudz Janš. Mežv. ļ. II, 102 (ähnlich 133); ‡

2) bekümmert, voll Sorgen sein
Kal.: māte guģuojas par meitas izprecināšanu; befürchten, besorgt sein Frauenb, (guģeties) Strasden: viņš guģejās, ka tik nepietrūkst Strasden. es arvienu guģuojuos, kur viņa palikuse Frauenb, tie guģuojas, ka līst: nevar ābulu savākt ebenda. vaimanāju it kâ lielās sāpēs, guģuodamās (oder mit der Bed. I ?) un baiļuodamās, vai tik nebūs lūzis kauls Janš. Mežv. ļ. II, 329.

Avots: EH I, 416

gulgt

‡ gulˆgt PV., Serben, (mit ùl 2 ) Baltinow, prs. guldz PV., Serben, gulgst Baltinow, Birži, ein Schallverbum: guldziens pec guldziena nuoiet dibinā, ka guldz (gulgst Baltinow) vien PV., Serben. kas tev gulgst kaklā? Birži. kad nuo pudeles lej ārā šķidrumu, tad tur skrien iekšā gaiss gulgdams Schujen. dziļš e̦lsājiens... lauzās uz augšu, gulgdams kâ ... vaids A. Brigadere Daugava 1928, S. 307. e̦lpa guldza kaklā 837. dzelmēs tas (spē̦ks) guldza un šalca kâ ārprātīgi smiekli ebenda. ūdens gulgšana vannā atskan kâ ielas ... rūkuoņa Veselis Dienas krusts 96. gulbji guldz (singen dumpf, im Herbst wegfliegend) PV. guldz sakarsē̦ts ūdens, plūzdams pāri katla malām Laidsen. Vgl. ‡ gulˆdzêt.

Avots: EH I, 417

gūt

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao i ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. 2 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

gūža

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

guzma

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685

iedaža

iedaža,

1): princim ... iešāvusēs ... jauna ie. prātā Janš. Līgava I, 395. gudra dēkle tev de̦vuse iedažu salūzušuos ratus iebraukt izlabuot Mežv˙ļ. II, 125. tā nebija mūsu pašu ie.; bet ... neapduomāts suolis, se̦kuojuot ... paziņu priekšzīmei Burtnieks 1934, S. 454; " ieradums, ieduoma" (mit iẽ ) Siuxt: sava ie. jau viņiem tur ir;

3): tur jau bija sava ie. Ramkau.

Avots: EH I, 508

iekrikstēties

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

ielaist

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III 2 , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, ‡

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies; ‡

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526

ielūdz

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41

iemuities

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

ieslīmēt

ìeslīmêt, intr., herein -, hineinschleichen: viņš nuopūzdamies ieslīmēja istabā Līg.

Avots: ME II, 67

iešņīpāt

[ìešņĩpât, einritzen, streifen Schujen, Ronneb., Mar., Druw.: viņš manā pavārnīcā kādu zīmi iešņīpājis. iešņīpājis ar nagu grāmatā Jürg.] Refl. - tiês,

1) streifend sich worin bilden:
sarkanā vaiņagā iešņīpājās tumšas strīpas A. Up. Sieviete 260;

[2) an verschiedenen Stellen ein wenig bersten:
krūze iešņīpājusies Serben].

Avots: ME II, 78

iesprakšķēt

ìespraukš(ķ)êt,

[1) laut einplatzen:
glāze iesprakšķēja Schujen;

2) prasselnd hineinspringen:
uogle iesprakšķēja klēpī Druw. tauki iesprakšķēja acīs Mar., Wenden, Serben.] dziļumuos iesprakšķ maz dzirkstele A. Up Sieviete 213. [Refl. - tiês, einen krachenden Laut von sich geben: nuo smaguma zars iesprakšķējās vien un nuolūza Ronneb.]

Avots: ME II, 70

iestrēbt

ìestrèbt,

1) einschlürfen, schlürfen:
putru, pienu;

2) den Anfang des Schlürfens machen:
iestrē̦bta krūze MWM. X, 804. Refl. - tiês,

1) eine flüssige Nahrung zu sich nehmen, schlürfen:
bada tiesai iekuoda vienu pašu klaipu maizes, iestrēbās, cik katliņā bij Kaudz. M. lai ātri duoduot kāpuostus iestrēbties LP. VII, 678;

2) sich betrinken:
viņš labi iestrēbies.

Avots: ME II, 74

īlens

ĩle̦ns: ĩlē̦ns auch Bauske, Perkunen; īle̦nus drāž BW. 20973 var. izdurtu... ar īleniņu 20161, 2, nuolūza īlentiņš 9530.

Avots: EH I, 500

irkls

ir̃kls (li. ìrklas), [ir̃klis C., Arrasch, ìrklis 2 Lis., Bers., irklis Sventāja], irkla, irkle Spr.,

1) das Ruder:
daudz tu man irklu lauzi (Var.: irkles) BW. 30692, 1; irkles 30859, 1. lūza irkla (Var.: jirkla) 26495, 1; [

2) das Steuer
Bielenstein Holzb. 632]. Zu irt I.

Kļūdu labojums:
30692, 1 = 30692 var.

Avots: ME I, 710

izdobināt

izduobinât, izduobuļuôt, izduobuôt, izduobt (li. išdúobti), tr. , aushöhlen: kuoku izduobināt un tâ iztaisīt laivu Skrūzītis. pamats izduobts Rainis. izduobt nuo kuoka laivu Konv. 2 2049. izduobt (= izgrebt) sili, kaŗuoti Mar. izduobuļuots kuoka gabaliņš Tirzm. izduobts, ausgehöhlt, hohl: rīks ar izduobtu galu. izduobties spuoguļi Antrop. III, 18. Subst. izduobuojums, etwas Ausgehöhltes, Hohles: pakalniņa sānuos ir izduobuojumi LP. VII, 492.

Avots: ME I, 730

izģērbt

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743

izkļaut

izkļaût,

1): gierig austrinken
(mit aũ ) Frauenb.: i. visu krūzu (spaini) tukšu; ‡

2) ausbiegen
(mit aû ) Auleja: pirksts līks izkļauts. ‡ Refl. -tiês, sich auseinandergeben U. (unter kļaut): mucas galdi izkļāvušies U. (rateņus) nuo bē̦rza kuoka taisa: jie ni izkļaunas, ni Auleja.

Avots: EH I, 457

izlēkt

izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,

1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;

2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.

Avots: ME I, 763

izpļempt

‡ izpļem̂pt 2 Dunika, (viel und schnell) austrinken: i. visu krūzu.

Avots: EH I, 474

izsautēt

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

izšļaupt

izšļàupt, ‡

2) "izsist slīpu ruobu" Frauenb.: kas tai krūzai tâ varēja i.?

Avots: EH I, 486

izspārdīt

izspãrdît [li. išspárdyti ], tr., mit den Füsse stossend, ausschlagend zerstören, vernichten: pūzni, siekstu BW. 16856, jumtu 18544. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1. Refl. - tiês, zur Genüge zappeln, um sich schlagen: lai vēl izspārdās. nuo galda atstājušies, puiši un vīri vēl izspārdās un izgrasās kâ nekâ pa plānu RKr. VI, 115. sakrājušies padebeši izspārdījās (sich entladen) pē̦rkuonī Kronw.

Avots: ME I, 801, 802

izspiest

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

jauns

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. 2 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

jebkāds

jeb˙kâds, irgend welcher, einer (adjektivisch 9: iemantuojis krūzu bez jeb˙kādas kaites LP. V, 15.

Avots: ME II, 108

joņot

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127

kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

kanna

kañna, die Kanne: cik tu kannu izdzēris, cik vīru sakavis? saldais alus krūziņā, ne uozuola kanniņā BW. 10600. zara kanna, die Pfeifkanne: zara kanna villainīšu BW. 11559. alus kannas ar cauru zara pīpi sauc par zara kannām Plutte 91. Das Demin. kañniņa, die Zelle: tad bite kanniņas aizšuj Konv. 2 kanniņa ar kanniņu aorganiski kuopuojas JR. IV, 162. [Nebst kann] aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 156

kāpa

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191

kāpiens

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193

kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

ķērnāt

ķẽ̦rnât, -ãju, ķērnêt, -ẽju, schmieren, schmaddern: neķē̦rnā tâ sviestu! Refl. -tiês, im Schmutz wühlen, unsauber umgehen, stümpern: bē̦rns ķē̦rnājas ar pirkstiem pa bļuodu. viņš ilgi ķē̦rnājas ap siena gubu. nuopratis, ka ve̦lns te ķē̦rnājies LP. VII, 1312. kuo tur viena zagļa dēļ par daudz atkal ies ķē̦rnāties LP. VI, 17. [viņš tur ilgi ķē̦rnājās (= nesekmīgi darbuojās) gar salūzušajiem ratiem. ja nemāki ēvelēt, tad labāk neķē̦rnājies gar ēveli! Stenden. Li. ker̃noti "мѣшать с грязью" nach Būga KSn. I, 229 aus le. ķẽ̦rnât, das wahrscheinlich aus den finnischen Sprachen stamme (vgl. finn. kärnätä "tadeln", liv., kǟrnǝ "besudeln")]

Avots: ME II, 376

ķikala

‡ ķikala, ķikalīte, verächtl. Bezeichnung einer weiblichen Person: nu sāka ķikala [?] priecāties, re̦dz manu bāliņu kâ gaigaliņu BW. 18930. neduomā ..., ka es tāda ķikalīte (Var.: lūze, ze̦muliņa, sīkalīte) 21780, 2 var.

Avots: EH I, 701

ķimene

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. 1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

klandīties

klañdîtiês,

1): auch Wandsen, (mit an̂ 2 ) Zögenhof; aizlūzis kuoka zars klandās pie kuoka Schwanb.;

2): mit an̂ 2 auch Ahs.

Avots: EH I, 610

klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

klausma

‡ klausma K. Krūza, der Dienst.

Avots: EH I, 611

klikstināt

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kļuma

‡ kļuma Wandsen "ein Unfall": man ceļā gadījās k.: salūza ritenis.

Avots: EH I, 626

kļūma

kļūma, ‡

3) = kļũme Behnen (mit ũ ), Laidsen, Gr.- Würzau: man gadījās uz ceļa k.: salūza rati, ‡

4) (mit ũ; wo?) "kam neveicas".

Avots: EH I, 626

kļūmīgs

kļũmîgs, unglücklich, verhängnisvoll: draugi, kālab gan šis truoksnis kļūms? RA. kļūmi ķē̦rcuot vārnu bari brūniem plūdiem pāri skrej Treum. kļūmā slimība Plūd. Rakstn. II, 380. nāve, nenāc mani atduot iznīcībai kļūmai Krūza. tur aiz tumšā, kļūmā meža A. XXI, 34. tev aizvest tālē kļūmā, nezināmā A. XX, 587. me̦lns mūris pacēlās iz kļūmajiem bezdibeņiem Plūd. sev cisas uztaisu uz nātrām, ne gulēt iet pie tāda kļūma (Ungeheuer, Missgeburt) Druva I, 37. [Nach U. ist kļūms gleichbed. mit kļūme.]

Avots: ME II, 240

knakstēt

knakstêt, knacken: tur bez mitēšanas šņāc, šalc, knakst un sīc A. Up. J. b. 1. [spieķis pārlūza, ka knakstēja vien Wessen.]

Avots: ME II, 242

kņedēt

kņedêt, = kņadēt 1: ļaužu nere̦dz, balsis kņe̦d Frīdenbergs - Mieriņš. kņe̦d akmeņainās ielās ļaužu drūzma Druva II, 392.

Avots: ME II, 252

knipeles

‡ knipeles, eine Art Spitzen (?); "nuokars, ruotājums" Wessen: blūze ... aplikta jaunām knipelēm Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 82. micīti sudrabiņa knipelēm BW. 24463, 1. tu, meitiņa, pasmējies zem baltām knipelēm; dažu dienu nuoraudāsi knipelītes valkājuot 24812. Aus balt.- d. Knüppel, s. Schwers. Unters. 54 f.

Avots: EH I, 631

krodze

‡ *kruodze, = krùoze 2 (?): lej man pienu kruodzītē (krūzītē?)! Tdz. 50830.

Avots: EH I, 663

krušaks

‡ krušaks Lubn. n. FBR. XVII, 127 "paliela krūzīte".

Avots: EH I, 661

kūja

kūja [li. kūja "Stelze"], der Stab, Stock, die Keule [Alt-Ottenhof, Wolmar]: ve̦cajam kūja (Var.: kūza) klaudz BW. 13151. kur, meitiņ, kūju liki, ar kuo māti kuldintīji? 233l0. dē̦ls pruom pie kalēja, lai kaļuot šim kūju LP. VI, 524. [Nebst li. kūjis "Hammer", slav. kyjь "Hammer, Knüttel" wohl zu kaût, s. Berneker Wrtb. I, 676, Trautmann Wrtb. 123, Būga P#B. LXXI, 54 und KZ. LI, 125.]

Avots: ME II, 908

ķuluzis

ķuluzis, ķūluzis, [ķulūzis Wid.], ķūlūzis, fem. auch ķūlūza, eine unbedeutende Person: tik tādu kūluzi (wohl ķūluzi zu lesen, vgl. ķũlis; Var.: ķūlūzu) nuolūkuoji BW. 21167. man bij tāds ķuluzītis 21508 var. [ķuluzītis Lems. n. U., ein Dürrer, Hagerer.]

Avots: ME II, 391

kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313

ķūsis

I ķūsis [?], ein grosser Knüppel latv. [Vielleicht mit -z- zu lesen, vgl. ķūze.]

Avots: ME II, 393

ķutuzis

ķutuzis,

1) = ķutūzis Mar.;

2) Gefängnis
Ruj., Laud., Fest.;

3) ein mit Rauch und Staub gefüllter Raum
Mar.]

Avots: ME II, 392

kvēla

kvè̦la, kvèle, neuerdings in der Poesie kvē̦ls,

1) die Flamme glühender Kohlen, Feuerbrand, Feuerglut:
es sveicinu tevi, saules kvē̦las karali Vēr. I, 1220. viņš nuoņēmis nuo kvē̦las katlu LP. VII, 435. meita meklējuse pa pe̦lniem, uoglēm uguns kvē̦lu VII, 329. viņa acis kâ divas kvēles raudzījās uz ziemeļiem Skalbe. kluss, ugunīgs saules kvē̦ls JR. V, 78 ;

2) fig., die Glut, das Feuer:
sen, sen jau karstā kvē̦la viņa dzisusi Aps. [viņi savu kvē̦lu grib apliet krūzītēm Leijerk. I, 255.] tad ņē̦mat manu lūpu pēdējuo kvē̦li. tas kvē̦ls, nuo kur,a dzelzs un šķē̦pi kūst Rainis. kuo palīdz man šie jūtu kvē̦li? Rainis. elektriska kvē̦lu lampa, elektrische Glühlampe Konv. 2 485 ;

[3) kvēle, Entzündung einer Wunde
U.].

Avots: ME II, 353

kvēlēt

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402

lāpsalis

làpsalis, [làpselis 2 Bers., lāpsals Erlaa, làpsals 2 Kr.], eine Art leinenen Zeuges: lāpsalis [="rupjš, skujains aude̦kls" AP.] ir aude̦kls, kuŗam vairākas dzijas iet ratā, citas atkal vienkārtnī; caur kuo panāk bez krāsām strīpas ratā Laud. kājās viņam nātni lāpsaļa auti Vīt. tam lapsala (sic!) ūzas re̦dz apģē̦rba A. XII, 139, Peb.

Avots: ME II, 440

lauzene

‡ II lauzene Warkl. "eine gewisse Gartenblume (auch: lūzene)".

Avots: EH I, 724

lazna

‡ lazna AP. nach PV. "ležņa, neapkuopīga miega pūzne".

Avots: EH I, 725

lenkt

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene 2 I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene 2 I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

lēts

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 1]

Avots: ME II, 463

lēverains

lè̦ve̦raîns, lè̦varaîns,

1) zerlumpt, abgelumpt:
lè̦varains karuodziņa nesējiņš BW. 18571; lē̦ve̦raini lindraki Druva II, 530;

2) gelappt:
lē̦ve̦rainas jeb pirkstainas lapas Konv. 2 1689;

3) "?": šī (krūze) bāla, lē̦ve̦raina, tieva Druva I, 135.

Avots: ME II, 464

līgot

lĩguôt,

1): līguoja grīda, bet ... nelūza Jauns. Raksti VIII, 325;

2): kājām l., zu Fuss gehen
VL. n. BielU.;

4): kūlēju līguotās dziesmas Janš. Mežv. ļ. I, 214;

8): vēl ne˙maz nesāk pļavu l. (= pļaut) Wallhof. l. (mähen)
spaili pēc spailes ar izkapti ruokā Janš. Dzimtene II 2 , 271. Refl. -tiês: pa tuo ceļu visi līguojas iekšā (strömt alles in die Stadt) Segew. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 181 und 186.

Avots: EH I, 748

ļumāt

‡ ļumât Salis (gew. mit iz- ), ausrenken: dziedināt visādus lūzumus un ļumājumus.

Avots: EH I, 774

lupa

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lūškas

lũškas, [lùškas 2 Lis., Warkl., Bers., Domopol),

1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;

2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]

Avots: ME II, 520

lūža

lûža 2,

1) comm., eine plumpe, ungeschickte Person
Wainoden, Swehten; [lũža Wolmarshof, ein plumpes Weib]: sieva mana, kāda Lūža, pie tās jāiet klāt gulēt Kokn. BW. 12408, Matkuln;

[2) lūža U., eine Träge. -
In der Bed. 2 nach Stokes Wstb. 244 vielleicht zu ndd. lug "faul, träge"; doch vgl. auch estn. lūzima "müssig umher gehen, zaudern", lūzik "Müssig-gänger"].

Avots: ME II, 521

maigulītis

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

makanīt

‡ maka˙nĩt Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt: nuosmeķējis m: nuo piena krūzes Pas. X, 204 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 779

mēsls

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809

mētra

mẽ̦tra [auch Salis, Ruj., Serbigal, AP., mè̦tra PS.],

1) Minze (mentha)
[bei U. auch ein plur. mētri]; bišu m., Zitronenmelisse (melissa officinalis); cūku, lauku, zaķu m., Ackerminze (mentha arvensis) RKr. II, 174; kaķu (sievu) m., Katzenminze (nepeta cataria); krūzu m., Krausenminze (mentha crispa); mātes m., Moosauge, Porzellanblume (pyrola uniflora) RKr. II, 76; palejas od. blusu m., mentha pulegium Peņģ.; sievu m., Salbei (salvia pratensis) RKr. II, 77; ūdens, valka m., Wasser-, Bachminze (mentha aquatica) Sassm., Etn. II, 10; Vāczemes m., Balsamkraut, Frauenminze (tanacetum balsamita) RKr. II, 79;

2) die Staude, der Blätterstengel, hauptsächlich von allen vaccinium-Arten
[Erlaa], z. B. brūkleņu, dzērveņu, melleņu mē̦tras; auch zemeņu mē̦tras;

3) mē̦trām, insel-, schichtweise:
tur tie mieži, krūmi ieiet tādām mē̦trām Etn. IV, 146. [In der Bed. 1 nebst li. mėtros "Krauseminze" Bezzenberger Lit. Forsch. 141, mėtra Klaip. 34, Lit. Mitt. II, 135 und mėtà jedenfalls auf r. мята "Minze" beruhend; in der Bed. 2 ist vielleicht die Nebenform mãtara älter (zum ā > ē, s. Mē̦traine), und in diesem Fall gehört mẽ̦tra

2 vielleicht zu māte "Mutter",
vgl. z. B. ksl. matica "Weinstock" (aus mē̦tra

2 würde dann das r von mē̦tra

1 stammen).]

Avots: ME II, 622

metus

‡ me̦tus, -us Siuxt,

1) das Ansehen
(vgl. me̦ts 2): dze̦gūze ir tādā me̦tū kâ vēja vanaģelis;

2) "?" (in Vergleichen, von gut gemästetem Vieh):
tas īksti ir kâ tāds m. (nämlich: "brangs"). es gribē̦tu baŗuokli tādu labu uztaisīt, kâ tādu me̦tu.

Avots: EH I, 804

miegs

mìegs [li. miẽgas] der Schlaf: Sprw. miegs nāk, - būs ciemiņ. miegs nabagu manta. nuo miega maizi nece̦p. tas nāk man virsū tīri kâ miegs. miegs nāk, der Schlaf kommt, übermannt einen. šam nenācis ne acu galā miegs LP. VII, 761. muļķītis... kaujas ar miegu (plagt sich mit dem aufkommenden Schlaf) IV, 59. pie miega iet, schlafen sehnen Diez. n. U. miegu vārdzināt Kav., schlaflos daliegen. - pirmais miegs od. me̦dus miegs U., der erste Schlaf; salds miegs süsser, fester Schlaf: salds miedziņš līpina acis LP. IV, 112; ciets, dziļš m., fester, tiefer Schlaf; caurs m., der Halbschlaf, unruhiger Schlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam stiprā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs miegs A. XI, 724. jautrs m. BW. 423, 1, leiser Schlaf; ilgs m., langer, fester Schlaf: ilgu miegu nuogulēju, nav darbiņš padarīts BW. 6695. viņam nav jau ne putna miega, er hat nicht einmal den leisen Schlaf eines vogels. nāves miegs Kaudz. M. 210, der Todesschlaf: vai tā mana līgaiņa nāves miegu aizmigusi? BW. 26913. grē̦ku miegs, der Sündenschlaf: sirds bij grē̦ku miegā gulējusi Neik. miegs uzkrīt U., uzbrūk, uziet, der Schlaf überfällt: Ābrāmam uzkrita ciets miegs [bei Glück: krita ciets miegs uz Ābrāmu] I Mos. 15, 12. vidējam dē̦lam arī uzbrūk miegs LP. IV, 59. miegs acis rausta, der Schlaf meldet sich U. - pa miegam, pa miegiem, im Schlaf, schlaftrunken: ķēniņa meita pa miegam jau vienreiz nakuodaļā lūpas LP. IV, 85. pa miegiem dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 9. it kâ pa miegiem manīt De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 479. Auch sonst zuweilen der Pl.: miegi nāca jaunajām meitiņām BW. 6766, 6 var. apstāja Pēteri me̦lnie miegi 25098. nuo miegiem pamuodies Rainis Ze̦lta zirgs 8. bē̦rnu, kad viņš uzmuostas, tūliņ neģērbj, lai tam miegi pūznis [auch Glück Spr. Sal. 23, 21], miega pūce U., ein verschlafener Mensch, Schlafmütze. - miega Kažus [Mačus BW. 6766, 1, Mačis 1 var.] mani pre̦c mir kommt der Schlaf Kav. iesim uz miega muižu, (scherzweise) wollen wir schlafen gehen U., [Wolm., Salis]; miega me̦li, Phantasien U.; miega sē̦rga, Schlafsucht; miega zâles,

1) Tausendgüldenkraut
L.; Nachtschatten (solanum nigrum) U.;

2) ein Schlafmittel.
[Nebst apr. meicye "schlafen", acc. s. maiggun "Schlaf", li. maigũnas "Schlafbank" zu migt u. a., s. Būga РФВ. LXXII, Lidén IF. XIX, 334.]

Avots: ME II, 651

mīteniski

mîteniski, wechselweise [Bers., Salis]: pārlūzušajai kārtai salika galus mīteniski un sasēja klūgām, die Enden legte man übereinander; [mîteniski 2 iet Bauske "die Fussohlen nach innen kehrend gehen"].

Avots: ME II, 649

mudžeklis

mudžeklis, mudzêklis PS., der Wirrwarr, Mischmasch, das Wirrsal, die Verknotung, das Gewimmel: nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365. dzijas sagājušas mudžeklī Kand. tirgū bij ļaužu tāds mudžeklis kâ skudru pūznī; kur tādā mudžeklī pazīstams atrast? Kand.

Avots: ME II, 660

mudžēt

mudžêt, -u, -ẽju, sich regen, wimmeln, kribbeln: [upe ar vardēm mudžēt mudžēs Glück II Mos. 8, 3.] tur mudžēt mudž visādi zvē̦ri Psalm 104, 25. adījuse tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši LP. IV, 179. ielas mudžēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587. Oft verbunden mit čumêt, kustêt, ņudzêt: tārpi čum un mudž. bites kust un mudž citas caur citu A. XI, 464. purvs ņudzēja un mudžēja nuo... čūskām LP. VII, 1263; mudžêšana, das Wimmeln. Vgl. mudzêt.

Avots: ME II, 660

mudzināt

mudzinât, mudžinât [Dond.],

1) wimmeln machen, verwühlen, verwirren, verknoten:
mudzinât (Kokn., [Erlaa], Gold., Tuck., Spr.,) od. mudžināt matus, linus Etn. IV, 147. tēviņš mani kult gribēja, pātadziņu mudžināja BW. 3048;

2) fig., verwirren, belästigen, stören:
nemudžini man, ļauj strādāt! Dond. kādi ve̦lti trejdeviņi tavu sirdi mudināja (Var.: mudzināja)? BW. 14336. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
šī mudžinājusies, mudžinājusies, kamē̦r samudžinājusies pa˙visam un pakārusies LP. V, 82;

2) wimmeln:
mudzinās kâ pa skudru pūzni Kand.;

3) eine kleine, heikle Arbeit tun, trödeln, nuscheln:
kuo tik ilgi mudzinies klētī? Kand., Ahs. ve̦lns sāka pie bišu struopa mudžināties LP. VI, 410. Subst. mudžinãjums, das Verwickelte, die Verwikkelung; mudžinâšanâs, das Sichverwickelt; mudžinâtãjs, wer ververwühlt, stört. [Vielleicht zu ai. múhyati "wird irre", mugdhá-ḥ "ver(w)irrt", mōgha-ḥ "eitel, zwecklos".]

Avots: ME II, 660

mulst

mùlst [PS., C., mùlst 2 Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665

murza

I mur̃za, murze,

1) der Mischmasch, ander Bers., Lub.;
[mur̂za 2 Nigr., Dunika, murza Kreuzb. "drūzma"];

2) comm., der Schmierfink
[Wessen], Zbiōr XVIII, 306, Spr.; [nebst li. murza "ein schmutziger Mensch" zunächst wohl aus wruss. мýрза dass.];

3) der Plumpsack, Einfaltspinsel
C.; ein dämlicher Mensch, Konfusionsrat Mag. XIII, 3, 65;

4) die Schnauze
Stomersee.

Avots: ME II, 671

mūžs

mûžs, lokal mūža BW. 5598,

1) die Lebenszeit, das Leben:
kar, Dēklīte, vieglu mūžu! BW. 1203. ruzu kaudze tam gadam, tē̦va dē̦ls mūžiņam BW. 22912. kâ es mūžu nuodzīvuošu? 25958. viņš tur nuodzīvuoja gaŗu, ilgu, sirmu mūžu. es neraugu mūžu labu (vieglu lē̦tu), kad tik labs mūža draugs. viņš gribēja tiem saldināt sūruo mūzu Pav. pati māte durvis vēra man mūžiņu vaicādama; kuo vaicāji man mūžiņu? vai tu pati ne- zināji, kādas dienas kalpiņam? JK. I, 97. Sprw.: saules mūžu (-a) ne˙viens nedzīvuo. de̦guna galu var redzēt, mūža gala nevar. dzenis ir raibs, cilvē̦ka mūžs vēl raibāks. mūžā jāre̦dz daža diena, gan balta, gan me̦lna. vecītis tādu labu ēdienu un dzērienu vēl dzērienu vēl savā mūžā nebij baudījis Dīcm. kas tuo savu mūžu dzirdējis? wer hat das je gehört? vai gan visu mūžu (so auch: visu cauru mūžu) bez īpašuma jāblandās man še? Aus. lai dievs tev duod cāl,a mūžu un zvirbuļa veselību, scherzhaft bei der Danksagung Etn. II, 14. nezin, kas nav piedzīvuots tai kaķa mūžā, in dem kurzen Leben. kalpiņš mūža (gew. mūžam) neslinkuoja, der Knecht hat nimmer in seinem Leben gefaulenzt BW. 10103. Oft in Verbindung mit diena: mūžu dienu, mūža dienu od. dien, dienu mūžu, immer, in negativen Sätzen - nimmer: es tevi neredzēju mūža dienu Rainis. juo cilvē̦ks un daba mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 461. ķēniņ' gudruo dienu mūžu LP. IV, 111. muļķim dienu mūžu laime;

2) der Vokativ als verwundernder Ausruf: ak mūžs, kas jumtu! Vēr. II, 1457. tu mūžs, cik neredzīgas jau palikušas acis! Aps.;

3) Der Pl. mūži, Zeiten:
mūži nāks un atkal paies MWM. X, 256. princesei uz visiem mužiem būtu jāpaliek stikla kalnā Rainis; uz mūžiem, für immer, so auch uz mūžu, mūžu mūžuos in alle Ewigkeit: tas slēdz savas acis uz mūžiem! Rainis. aizdarīt acis uz mūžu Purap. tumsas valguos mūžu mūžuos viņi smaks Vēr. II, 86;

4) in genitivischen Verbindungen: mūža draugs, der Gatte;
mūža maize, Lebensunterhalt, Brot für das ganze Leben Ltd. 1688; mūža mežs, der Urwald; mūža miegs, der Tod; mūža nams, der Sarg: ej sē̦tā brūvē alu, taisi man mūža namu! BW. 1137. [Demin. dazu - mūžiņš, mūdiņš und mūziņš BW. 9213, 2. Nach Fortunatov BB. XXII, 160 1, der zur Bed. li. ámžias Lebensdauer": apr. amsis "Volk" vergleicht, zu slav. mǫžь "Mann"; vgl. zur Bed. auch an ǫld "Zeit(alter), Menschengeschlecht" und ahd. ferah "Leben": firihi "Volk", gen. pl. virho "der Männer, Leute". Wenn Fortunatovs Etymologie richtig ist, war mūziņš die älteste Deminutivform, wofür mūdiņš (vgl. auch mūdīns) etwa nach dem Muster von mežs "Wald": * mediņš. Nicht ganz undenkbar wäre auch ein Zusammenhang mit li. ámžias und apr. amsis, wenn diese dissimilatorisch (vgl. z. B. li. dilal endrė neben nėndrė "Rohr") ein m- verloren haben; zu le. mū- aus * mun- < * mum - vgl. z. B. le. mìesa < * mensā, apr. mensā: got. mimz; zum Ablaut vgl. z. B. li. tamsá le. tùmsa "Finsternis".]

Avots: ME II, 680, 681

nabags

nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,

1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;

2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;

3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;

4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]

Avots: ME II, 685, 686

narica

narica (unter narîca ): "lūciņš, kuo aizver zirgam aiz ādas, lai vaina izpūznī un sadzīst" Seltingshof: vietā, kur naricu grib vilkt, būs ādu ... 2 vietās pārgriêzt Mekons Zelta māj. grām. 242.

Avots: EH II, 5

necils

‡ necils* (E.), nicht hervorragend, bescheiden: ārēji necilākais šai mūziķu dzimtā Jaun. Ziņas 1937, .№ 36. katru, pat necilākuo... darbinieku Daugava 1938, S. 168.

Avots: EH II, 10

nekā

ne˙kà, Gen. Sing. von ne˙kas, nichts: kādam ve̦cam vīram nebij ne˙kā kuo ēst LP. I, 78. saimnieks skatījies, skatījies, bet ne˙kā ieraudzīt, I, 148. izmeklē visas malas, kâ ne˙kà, tâ ne˙kà I, 146. attinis sasējumu: ne ruokai kāda brūce bijuse ne˙kā LP. V, 411. ne grābekļa kāts lūza ne˙kā, der Harkenstiel brach gar nicht VII, 708.

Avots: ME II, 718

nelaicnieks

‡ nelaicnieks,

1) ein Unzeitgemässer:
dze̦gūzi, tādu nelaicnieci, kas ziemas vidū kūkuojuot Pas. XI, 68 (aus Serbig.);

2) ein Selbstmörder
RKr. XX, 81.

Avots: EH II, 14

nevēstē

nevēstē (loc. s.), ins Ungewisse(?): tas nuove̦d nevēstē. ceļš, kas tuo var nuovest nevēstē Krūza. kaut viņš ar nuove̦stu nevēstē MWM. X, 927. nevē̦sta oder nevēstē Peb. (nevēstī) liels, unerhört, ungemein gross Mag. IV, 2, 130. materiālā ziņā mēs pazaudējuši nevē̦sta daudz. šā nasta e̦suot neve̦sti (ungemein) smaga LP. VI, 74. [beruht wohl auf r. невѣсть"невѣдомо", vgl. z. B. r. невѣсть ("viel") что войска протло!]

Avots: ME II, 739

nīkšēt

I nĩkšêt: auch Gr.-Buschh., Saucken. ‡ Refl. -tiês, schallnachahmendes Verbum: lūza lazda, nīkšējās Ultanowska Łotysze 45.

Avots: EH II, 26

ņikšķēt

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902

nobļuzgāt

nùobļuzgât, [nùobļūzgât Grünwald, Lub., beschmieren, beschmutzen, besudeln]: seja nuobļuzgāsta Walter. [netīrā darbā visas drēbes nuobļuzgā Jürg. kâ tas galds nuobļuzgāts! Grünwald.]

Avots: ME II, 763

nobrākšķēt

nùobrākšķêt: tāda vēja bulte pārpūte pāri, ka visi meži nuobrākšķēja Saikava. Refl. -tiês: egle, kad lūza, nuobrākšķējās vien un nuokrita Saikava.

Avots: EH II, 34

nodrūdzēt

nùodrūdzêt [Kaudz. M., Fest., nùodrūzêt N. - Peb.], nùodrūgt, intr., durchfrieren: nuodrūdzējis nākdams Skalbe. ubags atmuodās nuodrūdzējis lielajā kruogā A. XXI, 30. uguns siltums mums izliekas vis˙mīļāks, kad aukstumā nuosaluši un nuodrūguši nākam viņas tuvumā Saul. viņi gaida cimdu savām pie ieruoča nuodrūgušām ruokām Latv. cimdi paliek slapji un ruokas nuodrūdz Vīt. 67.

Avots: ME II, 777

nojume

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nokara

nuõkara, nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

nokāst

nùokãst,

1): n. tupeņus nuo ūzdens, lai sausi Saikava; ‡

2) durchprügeln
Frauenb.: n. kam muguru.

Avots: EH II, 53

noknikšķēt

nùoknikšķêt: dēlis (ielūzdams) nuoknikšķēja; man laužuoties mugura nuoknikšķēja Vank.

Avots: EH II, 54

nokraukšķēt

nuokraũkšķēt, nuokraũkšêt intr.,

1) einen krachenden, Laut von sich geben:
nuokraukšķēja atslē̦ga Latv. [bē̦rns apēda sukura graudu, ka nuokraukšķēja vien Selg. pārkuoda riekstu, ka nuokraũkšēja vien Salis.] luocīklā nuokraukš, kad viņu luoka Etn.II, 148;

2) abkrächzen
Brasche. [Refl. -tiês, = nùokraukšķêt

1: vītuols nuolūza, ka nuokraukšķējās vien Ar.]

Avots: ME II, 801

nokrausīt

‡ nuokrausît BielU., = ‡ nuokraûsêt 2 . Refl. -tiês (s. ME. II, 801): auch (mit aũ ) Ramkau; nuokràusījušies 2 mieži "pārgatavuojušies, tâ ka vārpas pa daļai atlūzušas; fig. nuomete visas drēbes nuost, - nuokrausījās kâ vārpa Ramkau.

Avots: EH II, 55

nokrimšķināt

nùokrimšķinât, intr., sich ein weing räuspern, hüsteln: viņš vairāk reizes nuokrimšķināja Druva III, 249. mācītājs nuokrimšķināja un tad uzsāka A. IX, 1, 347. Refl. -tiês, sich ein wenig räuspern, hüsteln: ve̦cais pūzdams, nuokrimšķinās Druva II 397.

Avots: ME II, 802

nokukot

‡ nuokukuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch schreien (vom Kuckuck)
Salis: savu laiku dze̦guze nuokukuo, un tad ir cauri;

2) schreiend etwas schlechtes bewirken (vom Kuckuck)
Siuxt: kad dze̦gūze nāk gar ē̦kām, tad sveikā nepaliek, lai kuo viņa nuokukuo.

Avots: EH II, 57

nolaušķēt

nùolaušķêt,

[1) "eine Zeitlang laut plappern"
Sessw.;

2) "einen krachenden Laut von sich geben"
Alswig, Vank.]: kaut kas nuolaušķēja zem piedurknes A. XX, 373. [zars aizlūza, ka nuolaušķēja vien; izluocīju pirkstus, ka nuolaušķēja vien Vank. In Mar. (mit àu 2 ) so auch das Reflexiv.]

Avots: ME II, 808

nolēkt

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nomeklēt

nùomeklêt: simtu ceļu, kuo nuoskriet, simtu vietu, kuo n. Brigadere Skarbos vējos 24. gan nuomeklēju dakteri, bet velti, nebij mājās Diet: nuomeklēju (un nedabūju) izkaptis pa vāgūzi Ramkau. zirņi ar nuomeklē (trachten nach) tuo zemi Frauenb.

Avots: EH II, 67

noņikšķēt

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

noplāvāt

nùoplāvât, nùoplāvuôt C., intr.,

1) sich lagern
[Bers.]: "tad ta nuoplāvājuse labībä, saka tik˙pat nuo tādas labības,kas pārgatavuojusēs un jau ze̦mi salūzuse tīrumā, kâ arī nuo tādas, kas vēja salauzta un pie zemes piesista Etn. I, 45;

[2) ausbleichen, von der Sonne fleckig werden
Bers.].

Avots: ME II, 830

norūsināt

nùorùsinât, fakt., verrosten lassen MWM. X, 170. [nùorũzêt, fuchsrot werden Erlaa, N.-Peb., Ar., Tirsen, Festen, Lub., Meselau, (auch: nùorūzuot) Sessw.: kažuociņš...ar mazu, nuorūzējušu apkakli Austripš M. Z. 92. ce̦pure pa˙visam nuorūzējusi saulē un lietū Jürg.; "nuobaluot" Erlaa, Schujen, Selsau, Sessw., Lös., Lis.: nuorũzējis mētelis Alschw.]

Avots: ME II, 842

noruzēt

[nùoruzêt Vīt., für und neben nùorūzêt, fuchsrot werden.]

Avots: ME II, 841

nošķūnis

nuõšķũnis: nuošķūnī jeb vāgūzī ir arkli, ... rati un ragus Dünsb. Bērnu draugs I, 25.

Avots: EH II, 95

nospēlēt

nùospẽlêt, tr.,

1) verspieten:
savu mantu uz kārtīm Kaudz.;

2) abspielen:
mūzikas gabalu.

Avots: ME II, 855

novākot

nùovâkuôt,

1): mit einem Deckel bedecken:
krūza bij nuovākuota Brigadere Dievs, daba, darbs 249. ‡ Refl. -tiês, sich von der Bedeckung befreien: krievu mācītājs lika visiem n. (die Kopfbedeckung abnehmen). uz ielas Frauenb.

Avots: EH II, 105

novetelēt

‡ nùovetelêt, Perfektivform zu vetelêt: tâ ruopelnieks nuovetelē vienā laidā uz vīnūzi čāpādams P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH II, 106

ņudzeklīgs

ņudzeklîgs,

[1) "verpinkert"
Ve̦cāķi: ņudzeklīga dzija Autz, Grünh., Gramsden. bārkstis ir ņudzeklīgas Peb., Serben, Erlaa, Segewold, Nitau, Alswig, Ruj.;

2) "wimmelnd":
ņudzeklīgs skudru pūznis MSil.]

Avots: ME II, 904

ņurkstēt

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt 2 Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

osains

ùosaîns, mit Henkeln, Öhren versehen: uosains puods Brig. uosaina krūze Stenden. uosainiem spaiņiem ne̦s ēdienu uz tīrumu Schwanb. uosains dālderis.

Avots: ME IV, 421

pagrabnieks

pagrabniẽks, f. -niece, der Kellerbewohner, die -in Latv.; der Inhaber einer Bude, einer Wirtschaft im Keller: nu pagrabniece ar krūzēm tur jautri vairs nestaigā Rainis.

Avots: ME III, 30

pagrūst

pagrûst, tr.,

1) etwas stossen:
pagrūzdams Ķenci kādus suoļus atpakaļ Kaudz.;

2) hinabstossen, stossend unter etwas bringen:
es pagrūdu tautu dē̦lu zem ruozīšu lapiņām BW. 13392, 1;

3) umstossen, stossend zum Fall bringen:
viņš pagrūda bē̦rnu gar zemi;

4) verspielen:
nupat e̦suot divas reizes lielu naudu pagrūdis Saul.

Avots: ME III, 31

pakaļass

pakaļass, -s, die Hinterachse: ratiem pakaļass pārlūzusi.

Avots: ME III, 39

pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43

pakarams

pakaŗams, Part. praes. pass. von pakãrt,

1) was angehängt wird, angehängt werden kann:
pakaŗama atslē̦ga, das Vorhängeschloss Etn. II, 100;

2) wer aufgehängt werden muss:
pakaŗamie nuoziedznieki;

3) woran angehängt werden kann, das Anhängsel:
svārkiem pakaŗamais pārtrūcis. skapī pakaŗamie nuolūzuši. [pakaŗamais, der Kesselhaken Bielenstein Holzb. 274 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 41

pakrišņi

pakrišņi, gebrochenes, auf den Boden gefallenes Reisig: sausi pakrišņi lūzdami skaļi kliedz Duomas III, 1039.

Avots: ME III, 49

pamīlināt

pamĩlinât, tr., ein wenig liebkosen, laben, weiden: paņēma atkal kārtis un pamīlināja acis ap sarkanuo dūzi A. XIII, 462. Refl. -tiês, ein wenig charmieren, sich liebenswürdig machen.

Avots: ME III, 72

paņāt

pàņât 2 , ‡ Refl. -tiês "ēdienu nicināt" Robinsons Krūziņš (v. J. 1912), S. 54.

Avots: EH XIII, 195

pareģonis

pareģuonis (unter pareģis): dze̦gūze uz luopiem ar e̦suot p., kad luopi kādreiz krītuot Siuxt; fem. pareģuone - auch Pas. XII, 130.

Avots: EH XIII, 167

pārgatavoties

pãrgatavuôtiês, überreif werden: labība, kas pārgatavuojusēs un jau uz zemi salūzuse tīrumā Etn. I, 45.

Avots: ME III, 155

pārkaut

pãrkaût, tr., überstechen: pārkaut desmitnieku ar dūzi.

Avots: ME III, 160

pāršļākt

pãršļàkt, tr., mit Geräusch hinüber-, übergiessen: ūdeni. Refl. -tiês, hinüberstürzen, sich mit Geräusch ergiessen: tumsuoņu me̦lnā drūzmā pāršļācās lielas asiņu strūklas R. Kam. 195.

Avots: ME III, 181

pārspēlēt

pãrspẽlêt, tr., noch einmal, von neuem spielen: mūzikas gabalu. Refl. -tiês, sich krank spielen, sich spielend überanstrengen: tā e̦suot spēlējusi, kamē̦r pārspēlējusies B. Vēstn.

Avots: ME III, 177

pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

paspraukt

[paspràukt, eilig unter etwas kriechen: kaķis paspraucā zem dēļiem C., Golg. Refl. -tiês, sich eine Weile drängen durch: p. caur cilvē̦ku drūzmu.[

Avots: ME III, 105

paukšēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

paukšķēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128

pazode

pazuôde,

1): "der Unterkiefer"
Frauenb.: kad nuokauj, atcē̦rt pazuodi nuost Frauenb.; vāverītes pazuodīti BW. 31518; ‡

2) "rīks pie vijuoles, ar kuŗu mūzikants vijuoli tur" Oknist.

Avots: EH XIII, 193

pelūde

pe̦lūde (li. pelūdè) L., St., U., Ahswikken, Annenburg, Ekau, Mesoten, Nerft, Bauske, Mag. XX, 3, 217, (mit û 2 ) Līn., pe̦lude (li. pelùdė) Hasenp., Ranken n. RKr. XVI, 113 u. 127, Grünh., Wind., Assiten, pe̦lude Alschw., pe̦lūtne Annenburg, Ekau, Mesoten, pe̦lūzis Salis, Spreu- od. Kaffscheune od. -kammer: salmu pe̦ludīte BW. piel. 2 2470, 2. Wohl zu pe̦lus und dēt "legen", s. Preliwitz BB. XXII, 94.

Avots: ME III, 198

pieklabināt

pìeklabinât,

1) anklopfen
Spr.;

2) dazwischen klopfen od. klappern:
klabatas, ar kuo pieklabināt pie lielās mūzikas klāt R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 257

pieklundzēt

pìeklundzêt,

1) "?": p. krūzi ar alu Salmn. un zelt. kal. 1893, 31;

2) sich vollsaufen:
guovis tâ pieklundzējušas, ka tām pacē̦lušies tukšumi Alt-Rahden.

Avots: ME III, 258

pina

pina: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, 1): auch Oknist; ‡

2) ein geflochtenes Band
Auleja; "nuo diegiem sapīta aukliņa vai nuoplē̦sta šaura drēbes strēmelīte, ar kuo mē̦dz kuo apsiet (piemē̦ram, zeķi ap kāju)" Warkl.; snātines ar pinas sējām Auleja; ūzu p. BW. 25388; ein ins Haar geflochtenes Band Oknist: me̦lni mani mati bija, zaļas manas matu pinas BW. 5526; ‡

3) *pina od. *pine (gespr.: pin) Salis, eine zopfartig geflochtene Fussfessel der Pferde.

Avots: EH XIII, 233

pīpene

II pīpene Grünw., pīpe̦ns Sessw., ein Vogel, der pī-pī-pī- ähnliche Laute von sich gebe: pīpens aizpīpināja = dze̦gūze aizkūkuoja Grawendahl, Sessw. kuo pīpens aizpīpina - tas paliek dze̦ltāns Etn. III, 9.

Avots: ME III, 233

piznu piznās

piznu piznās, in kleinen Bruchstücken; lūzušā kuoka zari piznu piznās bija apkārt vēja izmē̦tāti U.

Avots: ME III, 229

plarkšēt

plar̃kšêt Karls., plar̂kšķêt C., Smilt., Lub., Bers., -u, -ẽju,

1) schnarren:
dūmakā plarkšķ kruogus mūzika Duomas I, 592; (plarkšķēt) auch vom Tone geborstener Glocken gebraucht Mag. IV, 2, 135;

2) reissen, bersten(von etwas Weichem)
Freiziņ: plīsa pīzda plarkšķē̦dama BW. 35705 var.;

3) schnattern (von Enten)
Wid.; ( dummes Zeug Freiziņ) schwatzen U., (plaršķêt) Stomersee.

Avots: ME III, 319, 320

pleika

pleîka Saikava, Golg., Jürg., Selsau, Fehgen, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, comm., ein leichtsinniger Mensch, ein Säufer, ein Taugenichts Erlaa, Laud., Fest., (pleîka) Bers., ein Zerlumpter Wid.; "plikadīda, plenderis, plūznis" Lös. n. Etn. IV, 165: seglenieks es e̦smu liels" varbūt tikai pleika es e̦smu vēl lielāks Leijerk. II, 140. kas tuo būtu duomājis, ka jaunkundzes šituo pleiku tik smalki ievē̦ruo. jūs, ve̦lna pleikas! Jaunie mērn. laiki I, 43.

Avots: ME III, 333, 334

plūst

plûst (li. plústi "überfliessen"), -stu, -du, intr.,

1) sich ergiessen, überströmen, ūberschwemmen
U.: ūdens, asaras plūst. alus plūst Aus. I, 7. re̦dzamas me̦lnas švītras, kur plūduši sviedri Vēr. I, 1393. kad mēs trīs šķirsimies, plūdīs žē̦las asariņas BW. 3635, 3. Mit dem Lok.: sievietes plūda asarās Sadz. viļņi 284. gulē̦tājs, sviedruos plūzdams... LP. VII, 424;

2) fig., sich ausbreiten, ruchbar werden
St., U.; valuoda plūst, von einer fliessenden Rede. - Subst. plûšana, das Fliessen, Strömen; plûdums, der Strom, der Guss, Fluss; bē̦gums un plūdums, Ebbe und Flut: mūžības bezdibenī nav ne plūduma, ne bē̦guma Pürs I, 78. Zu plaûst I.

Avots: ME III, 363

pods

I puôds,

1): der Kessel
Livl. n. BielU., Salisb.: zâļu p. ugunī BW. 20131 (aus Schrunden). ne vairs vārīšu, ne vairs cepīšu, nei sava puodiņa dedzināšu 19279 (aus Livl.); zvirgzdu p. Siuxt "čuguna puods, kam dibe̦ns šaurs, vidusplats un augša atkal šaurāka"; puodiņš Schujen, ein Gefäss, in dem das Essen gekocht wird; puôdeņš Auleja, Lixna "krūz(īt)e";

5): auch (mit uô) Lis., Lubn.; "bē̦rzlape" (mit uô) AP.; ruozē̦tais puôdiņš AP., ein gewisser Pilz; ‡

6) puodiņus likt, schröpfen (?):
slimiem vīriem viņa puodiņus lika Jauns. B. gr. 3 I, 68.

Avots: EH II, 345

priekšcēlums

prìekšcê̦lums,* der Vortrag: mūzikas gabala priekšcē̦lums Vēr. II, 1137.

Avots: ME III, 394

prievains

prievaîns,

1) priẽvains: "gefurcht,
rievains" Bauske: prievaini ragi Skalbe Stari II, 737;

2) "mit Stickereien od. Ornamenten verziert":
priẽvaina vilnaine, blūze;

3) "ruobains" Seppkull (mit iê 2 ).

Avots: ME III, 399

pūlis

I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis 2 Kl., Nerft, pûlis 2 Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,

1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,

7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;

2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;

3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;

4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis 2 nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".

Avots: ME III, 446, 447

pušmuca

pušmuca PS., Prl., pušmuce Gr.-Buschhof, pušmuc̄. Ugalen, pušmucis Lis. n. RKr. XVII, 94, = pusmuca, eine halbe Tonne; eine kleine Tonne: siļku ve̦se̦la pušmuca Duomas II, 1038. saldu alu izbrūvēju divas mazas pušmucītes BW. 9423, 7. brūzis bijis pilns ar pušmucām LP. VI, 599.

Avots: ME III, 438

pusrikšus

pusrikšus Ahs., pusrikšis, pusrikšuos, im halben Trabe: ziņnesis pus˙rikšus nāca nuo mājas Saul. III, 99. puisis... vagas apar tik drīzi, ka mums jāstrādā pus˙rikšus Janš. Dzimtene V, 318. darvdeģe runāja pūzdama, e̦lzdama un pus˙rikšis steigdamās Ādamam pakaļ ebenda 11. tautu meita klibuodama vien staigāja; kâ ierauga man[u] bāliņu, tâ palaida pusrikšuos B W. 21248, I var.

Avots: ME III, 433

pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pūt

pũt (li. púti "faulen"), pũstu, puvu, intr.,

1) fauten, modern:
Sprw. purvi, meži pūst, parāds ne. Māŗas vakarā nevajaguot uguni dedzināt - tad rudzi pūstuot ārā Etn. II, 73;

2) lange schlafen
Ronneburg, faulenzen: vairāk neziniet, kâ pūt - gulēt Alm. tad ta nu pūst, ka pūst, der schläft mal lange Mag. XIII, 2, 52. - Subst. pũšana, das Faulen, Modern; das lange Schlafen, das Faulenzen; puvums, das abgeschlossene Faulen, Modern; die Fäulnis: birze izdvašuo mitru gaisu, pildītu kâ ar puvuma tvaiku Aps. II, 31. Nebst pūznis, puveši, pūdêt, praûls zu ai. pūyati "wird faul", pūti-ḥ "faul; Eiter", arm. hu "eitriges Blut", gr. πῡ´ϑω "mache faulen", πύον "Eiter", la. pūs "Eiter", pūtidus od. puter "faul", mi. othrach "Misthaufen", got. fūls "faul", an. fúna "faulen", fauskr "faules Holz", feyja "verfaulen lassen" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 82, Trautmann Wrtb. 234, Boisacq Dict. 827 f., sowie Zubatý BB. XVIII, 256 f. und AfsiPh. XVI, 408 f.

Avots: ME III, 452

pūžņot

pũžņuôt C., pūžņât, -ãju, pūznît, -ĩju, auch pūšņuôt Konv. 2 271, eitern: pūznījuša rē̦ta MWM. VIII, 374. kāja pūznīja Niedra Kad mēnesis dilst 281. pret lieku gaju un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru Etn. IV, 1. nuo iekšējiem iekāisumiem nākas pūžņuojumus nuovadīt uz ārieni Konv. 2 658.

Avots: ME III, 454

rads

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. 2 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

raibot

ràibuôt,

1): sīpuolnīcās vārīta un skudru pūznī raibuota uola Brigadere Dievs, daba, darbs 281. pie raibuotā pīlara Dünsb. Od. 209. es nedevu nuomizuotus kartiņus; raibuoju vie[n] drusku tuos me̦lnumus ārā (d. h. machte die Kartoffel bunt, indem ich die schlechten Stellen herausschnitt)
Seyershof;

2): gar acīm raibuoja, ausīs nuodunēja A. Upītis Pirmā nakts 470. cauri kuoku galuotnēm raibuojās ... pilsē̦tas nameļi 57.

Avots: EH II, 351

raits

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472

rankains

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

raucene

raũcene, ‡

2) "ar kuo kaut kuo sarauc" (mit au) Grünh.: ūzes bij bez kņuopēm, bez klapēm; r. vien tās valdīja Mekons Debess vaļa" (1873), S. 9; ‡

3) raucenes Segew. "Beinkleider".

Avots: EH II, 355

raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs, ‡

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359

rēdains

rē̦daîns,

1) "?": nav ne˙viena uozuoliņa rē̦dainām (Var.: rūtainām, krūzainām, ruobainām, kruokainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var.;

2) rẽ̦dains "undicht, ungleich gewebt":
r. audums Bauske. In der Bed. 2 wohl zu rē̦ds II.

Avots: ME III, 517

rētains

rẽ̦taîns,

1) mit Narben bedeckt, narbig, pockennarbig:
rētaiņa mute U., pockennarbiges Gesicht, vaigs rē̦tains Seifert Chrest. III, 2, 256. tautu meita pinnaina, rē̦taina BW. 21164;

2) gekerbt;
re̦ti, re̦ti uozuoliņi rē̦tainām (Var.: ratainām, ruobainām, krūzainām, burtainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 8. vītuols auga sē̦tmalā rē̦tainām lapiņām 17699 var.

Avots: ME III, 521

rijdūris

I rijdūris (?), wer viel isst, ein gieriger Esser Stelp., Thomsdorf; vgl. rīdūzis.

Avots: ME III, 523

rīkot

rìkuôt, tr.,

1) anordnen, verfügen; zu irgend einem Behufe anwenden, aufbieten (z. B. Menschen zu einer Arbeit)
U.: viņš ļaudis rīkuoja pie sudu vešanas, er stellte die Leute beim Mistfahren an U. rīkuojis ļaudis LP. IV, 164. saimnieks izgāja rīkuot saimi Kaln. Uozuolk. m. 51. saimnieks saderējis čigānu par ve̦ckalpu, juo tas pratīšuot vis˙labāki darbus rīkuot, izdzīt LP. VI, 356. Juris rīkuo luopu baru R. Kam. 157. - zaldātus rīkuot, exerzieren, mustern U. - vai man nav brīv savu sievu rīkuot (in Zucht halten, züchtigen)? Oppek. n. U.;

2) vorbereiten, fertigmachen, zurichten
Bielenstein Holzb., veranstalten : kāzas, kristības, bēres. gudrie dē̦li rīkuo kazas LP. VI, 369;

3) ein Pferd beschirren
Bielenstein Holzb. 562. Refl. -tiês,

1) hantieren, sich zu schaffen machen; sich mit etwas abgeben:
izveicīgi rīkuoties LP. I, 163. Zūza rīkuojas... pa cepešu krāsni Krišs Laksts 22. Mē̦tra rīkuojās ar traukiem A. XX, 930. rīkuoties ar pīpi Kaudz. M. 30;

2) sich anschicken; Vorbereitungen treffen :
rīkuojās braukt uz baznīcu BW. III, 1, 72. (pilī) pat˙laban kāzās rīkuojās LP. IV, 11. - Subst. rìkuôšana,

1) das Anordnen, Verfügen;

2) das Vorbereiten, Zurichten, Veranstalten;
rìkuôšanâs, das Tun, Handeln; das Sichabgeben: uz mūsu duomāšanu... un rīkuošanuos... dara iespaidu daž˙dažādi apstākļi Vēr. II, 177; rìkuõjums,

1) die Verfügung:
valdības rīkuojums; viņam jāklausās dē̦la rīkuojumā A. XI, 476;

2) die Veranstaltung
(gew.: izrìkuõjums): ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkuojumā De̦glavs Riga II, 1, 58; rìkuôtãjs,

1) wer anordnet, verfügt:
jauna, ve̦ca klausīdama, tiku pati rīkuotāja BW. 3065. mājās palika lielākie rīkuotāji De̦glavs Ve̦cais pilskungs 126;

2) wer vorbereitet, zurichtet, veranstaltet.
Nebst li. rykáuti "regieren, schalten, herrschen" nach Būga KSn. I, 65 zu rìks, was aber der Bedeutung wegen wohl nur für le. rìkuot 3 und vieileicht rikuoties 1 zutrifft. Dagegen rìkuot 1 ist nebst li. rykáuti schwerlich von apr. rikawie "regiert" zu trennen, das vom entlehnten (aus einem germ. *rīkīs) rikijs "Herr" abgeleitet ist.

Avots: ME III, 538

rindens

riñde̦ns Salisb., Ruj., rinde̦ns U., Mar., rindans U., = re̦mde̦ns· lau(warm): r. ūdens. es dabūšu krūzīti kapijas, ... būs vēl rindana A. v. J. 1900, S. 481.

Avots: ME III, 527

riteklis

riteklis, ritêklis Nötk., was sich dreht: ūdens un uguns drūzmējas chaotiskā riteklī Vēr. I, 236; "was sich zusammengerollt hat" Dond.

Avots: ME III, 532

rugaine

rugaine,

1) rugaine BW. 34446. U., Bers., Lös., rugaîna Prl. n. FBR. VI, 76, rugaite Spr., rugaita, ein Feld, wo Roggen gestanden hat; ein Stoppelfeld:
es neiešu rugainē (Var.: rudzaitē; rugājā), rugaine kājas bada BW. 232631. sējiet, brāļi, man liniņus jaunā rudzu rugainā! 28386, 1. ciema rudzu rugaine Ld. 10.878. nuo rugainēm un sazęlušiem ziemas rudzu laukiem ceļš ieveda... nuorās Austriņš M. Z. 35. lai mēs ejuot uz rugaini art Blaum. rugaines rudas rūst lietū Krūza Ze̦lta laipa 70. viņa saļuma tur˙pat rugaitas gravmalā Sniega pārslas;

2) rugainĩte, der Stoppelschwamm
Karls. - Zu rudzis.

Avots: ME III, 555, 556

rummēt

*rum̃bêt (li. rumbė´ti "vernarben"), zu erschliessen aus sarumbêt und aprumbêt. Refl. rumbêtiês, verwachsen, verheilen Nigr.: kauls lūzuma vietā jau sāk rumbēties.

Avots: ME III, 558

rušķot

rušķuôt , knurren, brummen Kawall n. Ü. Etwa zu li. ruzgus "mürrisch", rūzgėti "murren, brausen", mhd. rūschen "brausen, la*rmen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 351)?

Avots: ME III, 565

ruzens

‡ ruze̦ns "?"; gulēja dē̦lu māte kâ raibā ruze̦nā (Schlange ?), ... kas gulēja cintiņā Tdz. 46783. Vgl. ‡ rūze̦na.

Avots: EH II, 386

saaugt

saaûgt,

1): divi kartupeļi var kuopā s. lūzušais kauls var s.;

2): saauga ļuoti liela rudzzâle Kaltenbr.;

3): viņš bija saaudzis diezgan brašs un plecīgs puisis Jauns. Raksti IV, 146.

Avots: EH II, 395

sablādēt

sablādêt, tr., zusammenschwatzen: kuo tāds niķu pūznis tev nesablād! LP. I, 138. Refl. -tiês, viel faseln (intr.): viņš atkal sablâdējies 2, ka ne žīds nevar izprast, kas viņa runā patiesība, kas me̦li Dond.

Avots: ME III, 594, 595

sadraiskāt

sadraiskât, sadraisķît, tr., zerreissen, zerfetzen: miega-pūznis staigās sadraiskāts (wird zerrissene Kleider tragen) Glück Spr. Sal. 23, 21. ieraudzīja diegus samežģinātus un sadraisķītus Kra. Vit. 33.

Avots: ME III, 612

sadrauvēt

sadrauvêt, tr.,

1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;

2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;

3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,

1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;

2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;

3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;

4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;

5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.

Avots: ME III, 612

saduļķēt

saduļ˜ķêt, saduļ˜ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês, sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.

Avots: ME III, 616

saduzt

I saduzt, prs. -dūzu Nigr., saduzêt, gew, das Part. praet. saduzis, saduzẽjis gebraucht,

1) dunstig, trübe, finster, böse, übellaunig werden:
saduzusi (in Nebel gehüllt) saule U. saduzēj[u]se saule lēca, lietus gaisa gaidīdama; saduzējis mans prātiņš: iešu tautās. vai neiešu? BW. 10591. saduzuse (Var.: sadugusi, sadūgusi, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduza (Var.: saduga, sadūga, saduma, sadūca; saduzuse) man sirsniņa pret nelieti tē̦va dē̦lu 21902 var. saduzis (Nigr., Katzd.) od. saduzējis (Ahs.) laiks, trübes, bewölktes Wetter. tādas mūžam saduzušas dienas . . . padara cilvē̦ku drūmu Janš. Dzimtene IV, 122. - tagad nu viņš saduzis (bedrückt Stelp., Smilt, Laud., Bers., Lub.) sēdēja uz suola MWM. X, 194. Subst. saduzums, Übellaunigkeit: ne˙kādas liekas rūpes, ne˙kāds saduzums Janš. Bandavā I, 75;

2) krank sein
U.: tē̦vs ir tāds saduzis (unwohl), salti vien. e̦suot, nij ē̦d, ne˙kā Kokn.; (vom Heu) schimmelig werden Oppek. n. U.; saduzējuši (nuo slapjiem graudiem malti un pikuos sagājuši) milti Schlampen; gaļa saduzējusi, hat schlechten Geruch bekommen Salisburg.

Avots: ME III, 618

saduzt

II saduzt U., N.-Peb., auch sadūzt, intr., sich zerschlagen Infl. n. U., zerbrechen L.: saduzis puodiņš Lettg., H. Lieventhal, Trik. uoliņa nuokrita zemē un saduza Pas. I, 339 (aus Kolup). sviede (sc.: miruoņa) galvu zemē, un tī galva saduza III, 451. akmins piepēži saduzīs un sasprē̦gās Ve̦cā dz. gr. meteōrs sadūzis vairākuos gabaluos MWM. VI, 950. trauks sadūst Ruj.

Avots: ME III, 618

sagrust

sagrust,

1): sagruzduši graudi Dunika. griesti ir sagruzduši, - cik tur vajaga, ka var attīstīties uguns AP. kažuociņš sagruss (III p. fut.) ... kas tur grūzd? ... kažuoks ... sagrudis (für sagruzdis?) Pas. IV, 510; ‡

2) "?": pasaver, vai milti (scil.: maļuot) nav sagruduši Pas. VIII, 437 (aus Atašiene).

Avots: EH XVI, 410

sajimt

sajimt, ‡

2) intensiv beginnen (von mehreren Subjekten ausgesagt)
Auleja: ar rateņiem ka[d] sajims (scil.: sprēst), dūzas vien iet.

Avots: EH XVI, 414

sakacēt

‡ II sakacêt (?), = sakazât (?): ņēmuši šuo tâ s., ka visi zari grābeklim izlūzuši Pas. XV, 94.

Avots: EH XVI, 415

sakalt

sakal˜t, tr., schmieden; zusammenschmieden; fesseln; beschlagen: ze̦ltu sakala plakanu II Mos. 39,3. nuoziedznieku sakala ķēdēs. sakaltu kumeliņu Biel. 1588; kalēju, kas lai sakaļ man (pārlūzušuo) zizli Pas. II, 171. Refl. -tiês,

1) vieles fertigschmieden (lassen): s. daudz izkapšu. saimnieks sakalis visam gadam;

2) unversehens zusammengeschmiedet werden: dzelzi kaļuot caurums sakalies Salis.

Avots: ME II, 644

sakārsināt

II sakā`rsinât 2, (Getreide) lange ungemäht lassen: s. miežus, kamē̦r sāk jau vārpas lūzt Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME II, 648

sakkoks

sakkùoks Spr., häufiger der Plur. sakkuoki Für. I (unter kuoks), Bielenstein Holzb. 563, das Kummetholz, die Kummethölzer: ass lūza, sakkuoks brakšēja Latv. sakkuoki kâ cilpas šaujas gar zirgu... kakliem Duomas IV, 450.

Avots: ME II, 648

saklēburēt

‡ saklẽ̦burêt Seyershof "salūzt un saliekties": kvieši saklē̦burējuši zemē.

Avots: EH XVI, 417

saklupt

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saknipelēt

‡ saknipelêt Sonnaxt, eine Reihe von Schlägen verabfolgen: sviedu cūkām ar ķūzi pa kājām, - brangi saknipelēju.

Avots: EH XVI, 418

salīdzināt

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

samilzīt

samilˆzît (unter samilzt): kad kas ieduŗas, tad pa˙priekšu satūkšt, samilzī, un tad sāk pūznīt Ramkau.

Avots: EH XVI, 431

samilzt

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. 2 393.

Avots: ME II, 685, 686

saogot

sa-uôguôt,

1) sammelnd anfüllen mit Beeren:
s. pilnu krūzi; (viele) Beeren zusammensuchen: s. daudz uogu;

2) eine gewisse Zeit hindurch Beeren sammeln:
s. visu dienu.

Avots: ME III, 778

sapūlēt

sapūlêt Ar., = sastrādāt 2 und 3. Refl. -tiês, sich stark anstrengen: kungs bij tâ sapūlējies, ka sviedri uz pieres bij izlīduši Krišs Laksts 14. esi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. Zūza bij ļuoti sarkana nuo sapūlēšanās Krišs Laksts 22.

Avots: ME II, 710

sarepēt

sarepêt: kaula lūzums var s. Salis. kad ruokas ieme̦ln, tad saka, ka tās ir sarepējušas Ramkau. strādājuot smagu darbu ruokas var s. (= sacietēt) Dunika, Wessen. viņa piere bija sarepējusi vienās rē̦tās Jauns. Raksti IV, 273; "einschrumpfen" Diet.

Avots: EH XVI, 441

sarepēt

sarepêt U., Ronneb., Druw., Kalzenau, Selg., N. - Bergfried, Grünh., sarept U., PS., intr., verheilen (insbesondere von Brüchen) U., vernarben; einen Kallus ansetzen L., U., hornhäutig werden Dr.; hart, zäh werden Druw.; uneben (A. - Schwanb., Seltingshof), rissig werden (auch von der Baumrinde): kad kāds pārlauzis kāju un kad viņa saaug atkal kuopā, tad viņa sarep Grünh. lūzums sarumbējās un sarepēja R. Kam. 124. pieres kauli sarepējuš[i] BW. 13087, 1. vāts jau sarepējusi PS. muļķīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. cilvē̦ki ar sarepējušām un sacietējušām ruokām Apsk. v. J. 1903, S. 187. me̦lnumuos sarepējušām ruokām Vēr. I, 906. ruokas sarepa, kâ allaž īstam darba rūķim Dz. V. sarepējis, zarains kuoks N. - Bergfried. sarepējis uozuoliņš BW. 13041, 12. par sare̦pušuo priežu galuotnēm Aps. V, 3. (mamzele) ve̦ca un sare̦pusi kâ piepe De̦glavs Rīga II, 1, 451. - Subst. sarepẽjums, der Kallus auf gebrochenen Stellen U.

Avots: ME II, 715

sarumbēt

sarumbêt,

1) tr., heilen, vernarben lassen:
zâles kaklu sarumbēja un sadziedēja LP. VI, 963;

2) intr., auch refl. sarumbêtiês, zuheilen, verheilen, vernarben:
kāja sarumbēja, t. i. pārlauztais kauls saauga atkal kuopā Schrunden. kāja sarumbēs Etn. II, 162. kaulu sadragājumi var... saaugt un sarumbētiēs A. XX, 116. lūzums sarumbējās un sarepēja Janš. Čāp. 19. vaŗš nuoiet līdz lūzumam, kuŗš tad sarumb JK. VI, 53.

Avots: ME III, 723

saskaņot

saskaņuôt, tr.,

1) in Übereinstimmung bringen
Wid., harmonisch machen, zusammenstimmen: viņš dabu un dievus grib saskaņuot A. XXI, 644. darbs, kas jāsaskaņuo ar visiem citiem apstākļiem B. Vēstn. lai saskaņuotu viņu dvēseles dzīvi iekšējā harmonijā Zalktis I, 140. dvēseles stīdziņas saskaņuojuši Apsk. v. J. 1903, S. 501. it kâ manā dvēselē tiktu saskaņuoti mūzikas instrūmenti Vēr. II, 435. vēja nuopūta ar tumsas pirkstiem saskaņuojuse kuokli A. XX, 412;

2) komponieren
Lautb.

Avots: ME III, 732

sašķelt

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

saspīlēt

saspîlêt, tr., zusammendrücken, -zwängen, anspannen: saspīlēt pakrūtis dzelzs stīpām Puriņa stāsts 40. blūze bij saspīlē̦ta līdz iziršanai Stari II, 263. Refl. -tiês,

1) sich zusammenschnüren:
dāmas saspīlējušās korsetēs;

2) = sasprūst 2: baļķi saspīlējušies upes šaurajā vietā Warkl., Dond.;

3) fig., gespannt werden:
attiecības saspīlējušās C.;

4) sich überanstrengen:
darbā par daudz saspīlēties Bauske.

Avots: ME III, 741

sasprengt

sasprengt,

1) fest einschnüren
V., Assiten: krūtis tâ saspre̦ngtas... blūzē Janš. Bandavā II, 232. kāja kâ saspre̦ñgta! Wain. sasprengt 2 (fest zusammenziehen) siksnu zirgam ap vidu Kurl.; s. vijuoles stīgu N.-Peb.; sasprengt ve̦zumu Dunika;

2) = saspriesties 1: le̦dus sasprendzis Sessau. Refl. -tiês, sich fest zusammenschnüren Gaweesen.

Avots: ME III, 743

saspundēties

‡ saspundētiês, sich fest zusammendrängen: caur ļaužu drūzmu spiedies, kas priekšistabā bij saspundējusēs Pēt. Av. III, pielik., 5.

Avots: EH XVI, 450

sašvārboties

sašvārbuôtiês, ins Wanken getaten: sašvārbuojās baldachins (baznīcā), kâ jūra salīguojas ļaužu drūzma Austriņš M. Z. 14.

Avots: ME III, 760

saurdīt

sa-urdît,

1) zusammenschüren:
s. malkas pagales, lai labāk de̦g Jürg.;

2) aufwühlen:
s. skudru pūzni Dunika; durcheinander mischen, verwirren: s. tīklus Saikava;

3) aufwecken:
s. bē̦rnus augšā PS.;

4) anspornen, aufmuntern:
s. ļaudis uz darbu Wolmarshof;

5) aufwiegeln, aufhetzen:
angļi saurdīja turkus pret krieviem Nigr.

Avots: ME III, 774

savādīgs

savâdîgs: princesei e̦suot kādi trīs savādīgi mati Pas. X, 188. Adv. savādīgi, sonst: s. ēst nedevis, kamē̦r katrs izdzēris krūzīti ūdens Pas. XII, 252 f.

Avots: EH XVI, 464

saveitēt

I savèitêt 2 Bers., welken und trocknen (intr.) lassen: Saveitē̦ta ievas ķūza BW. 32462 var.

Avots: ME III, 784

savītēt

savĩtêt Koddiack, savìtêt 2 Gr. - Buschhof, Mar.,

1) = savietēt; welken lassen Neugut, (mit ĩ) Nötk., Jürg., Kl. - Dselden; "ļaut apvīst, bet neizkaltēt gluži sausu" Sessw., Selsau, Schwanb., Druw., Golg., Laud., Aahof, Lös., N. - Peb. u. a.: s. zâles;

2) = sasautêt Fehsen, Vank., Sessw., (mit ĩ) Serben: savītēju vīksnes kūzu BW. 23213, 1. Refl. -tiês, sich abbähen: sestdien būs pirts, tad varēs savītēties N. - Peb.

Avots: ME III, 790

sēkt

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt 2 Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

šēna

*šēna od. *šēns, šêne 2 Dond., eine Art Tanz: jaunie ļaudis kristībās dancuoja pēc dūdas mūzikas... šēnu BW. I, S. 194. Betuht nebst r. шен auf fr. chaîne.

Avots: ME IV, 17

senējs

senẽjs: man vēl ir senējas ("ļuoti se̦nas") krūzas Frauenb.

Avots: EH XVI, 477

sēstin

sêstin, Adv., zur Verstärkung von sêst: mūziķi tirgus placi bij sēstin apsē̦duši A. XI, 452.

Avots: ME III, 832

siets

I siêts (li. síetas "ein feines Sieb"),

1) das Sieb:
kratāmais s., grosses Riegensieb Bielenstein Holzb. 506; ašķu s., Rosshaarsieb; Marke des Imkers Bielenstein Holzb. vētījamais siets A. v. J. 1898, S. 11. Sprw.: caurs kâ siets;

2) der Weberkamm
St.;

3) Demin. siêtiņš 2 "= ķesele" Barbern;

4) Demin. siêtiņš, das Siebengestirn
(li. dangaus sietas), der Orion U.: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. meitas sēd vakarā, sietiņā raudzīdamas. jau sietiņš pusnaktī, vēl meitiņas negulēja BW. 67821. sietiņš jau rādīja pāri pusnakiij Niedra;

5) siêtiņš, die mit Schellen versehene Handtrommel
U., das Tamburin Bielenstein Holzb. 735: bungas jeb sietiņš Antrop. II, 108. netrūka arī mūzikantu ar pijuolēm, sietiņu un klarneti BW. III, 1, 95. pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi Pas. IV, 483 (aus Selg.);

6) sieliņuos iet U., Etn. III, 188 od. sietiņus dzīt Etn. II, 70, ein Kinderspiel mit dem Plumpsack
U. sietiņu tecināt St., Sieb laufen lassen (ein abergläubisches Mittel, um Verborgenes zu entdecken). Nebst slav. sito (serb. sȉto) "Sieb" wohl zu sijāt, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 459, Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Trautmann Wrtb. 254, Būga KSn. I, 261.

Avots: ME III, 861

sīpolnīca

‡ sīpuolnīca,

1) die Zwiebelschale
(?): sīpuolnīcās vārīta un skudru pūznī raibuota uola A. Brigadere Dievs, daba, darbs 281;

2) = ‡ sīpuolnica N.-Peb.;

3) ein Gefäss für Zwiebeln
C., Schwitten.

Avots: EH II, 493

sist

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skaņot

skaņuôt, tr.,

1) ertönen lassen:
mednis skaņuoja savu dziesmu Stari I, 22;

2) (ein Musikinstrument) stimmen, den rechten Ton geben:
orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. mūzikanti sāka skaņuot vijuoles Deglavs.

Avots: ME III, 872

skara

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873

šķautne

šķàutne 2 Adl., Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kl., Lis., Lubn., Saikava, Selsau,. Sessw., Vīt., (mit aû) C., = šķaute: spîeķi salūza pret klinšu cietajām šķautnām R. Sk. II, 107 (ähnlich: Vēr. I, 1416; II, 1111). uz krasta šķautnes J. R. V, 1. pār šļūduoņu šķautnēm Niedra Zemnieka dē̦ls 56. nuo augstākajām kalnu šķautnām Ken. 159. sānuos tam (dzeņa knābim) ir pa asai šķautnei MWM. VI, 947. sē̦klas ir ieslē̦gtas auglī, kam trīs augstas, asas šķautnes Etn. II, 149.

Avots: ME IV, 23

šķerba

‡ šķe̦r̃ba Seyershof "skabarga; ass atlūzums vai ieplīsums"; vēja lauztam kuokam ir šķe̦rbas vis˙gaŗām.

Avots: EH II, 631

šķerbala

šķe̦rbala: = skaîda 1, šķembele 1 (mit e̦r̃ ) Königshof, Mitau, Nötk., ein grosser Splitter (mit e̦r̃ ) Pēternieki, Wrangelshof: ilkss, lùoks var salūzt vienās šķè̦rbalās Trik.; "kaut kas ne pilnīgi atplīsis" Smilt. "Smilten" ME. IV, 28 zu verbessern in "Smilten,".

Avots: EH II, 631

šķiebt

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe 2 ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê 2 ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti 2 lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

šķiedrains

šķiedraîns, faserig (auch vom Fleisch) U.: ar šķiedrainu ze̦ltu cauraustu (palagu) Skalbe Āb. 19. šķiedrains lūzums Konv. 2 2549. šķiedrains ("kad padebeši šķiedrā") gaiss Nötk.

Avots: ME IV, 52

šķilains

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39

skrauzains

skrauzaîns, gekräuselt, kraus: skrauzainiem (Var.: spruogainiem) matiņiem BW. 1319, 4. (aus Gr.-Buschhof). Wahrscheinlich mit falschem au für hochle. ou aus ū, vgl. skrūzains.

Avots: ME II, 889

skretele

skretele, das Rad (am Wagen) Mar., Korwenhof, Stom., Schwanb.; ein schlechtes Rad Karls.; Plur. skreteles, die Vorderräder eines Wagens mit Achse und Femern A. XI, 249, Selb., Wessen, Memelshof, Nerft; ein alter Wagen Holmhof, Aahof: ratiem skretele salūzusi Mar. n. RKr. XV, 135. zirgs salauza skriedams skreteles Selb. bē̦rni izrāvuši skreteli nuo ass LP. VII, 261. Neben diesem skret- ein altes skreit- in skritulis.

Avots: ME III, 891

skripšķis

‡ skripšķis "traukam ielūzis ruobs" Ziepelhof; "ruobs; nuo kā ve̦se̦la nuosists gabals" Grünh.: spuolei izlūza s.

Avots: EH II, 510

skruzda

skruzda Grob., Hasenp. n. Etn. III, 65, skruzde (li. skruzdė˜) Rutzau n. FBR. VIII, 141 ; N.-Bartau n. Mag. XX, 3, 180; BW. 25480, 6 var. (aus Usingenl, (gen. plur. skružģu) Sessau, skruzdēle Sessau (li. skruzdėlė˜), skruzdele Hasenp. n. Etn. III, 65, Wid., Swehthof, die Ameise: skruzdeļu pūznis Swehthof. pie lielā skruzdu pūžņa BW 28403. skruzde ceļu pārtecēja Ld, 10884. Im Li. daneben skrudė˜ dass. (bei Būga PФB. LXV, 322); skru(z)d- mit Metathese aus sku(z)dr- (in skudra)?

Avots: ME III, 899

skudra

skudra Lis., Adleenen, Golg., Ermes, Bers., Schwanb., Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, Adiamünde, Dunika, Kurs., Memelshof, Wolm., U., Karls., skudre Kl., Dond. n. FBR. V, 130; Schlehk n. FBR. VII, 45; Preili n. FBR, VIII, 13, Spr., PS., Gr.-Buschh., Pas. II, 521 (aus Serbig.), Dond., Deg., Gramsden, Wandsen, Grünh., Gr.-Buschhof, Saikava, Warkl., Jürg., C., skudrs Manz. Post. II, 106, St., skudrene Birsman, die Ameise (formica rufa L.): paskaties skudrītē, kâ skudrīte pūznī vilka visas uogu māteriņas! VL. skudrīte bijuse mūs[u] māsiņa, kâ skudre (Var.: skudra) pievilka sav[u] pūriņu BW. 25234. me̦dus skudra, myrmecocystus hortus deorum Wesm. Konv. 2 2674. - skudru lācis, Zieselbär St. wohl zu li. skudrùs "flink, scharf" und weiterhin zu skaudrs.

Avots: ME III, 901, 902

skuja

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515

slābs

slãbs C,, PS,, slàbs 2 Kl,, Prl.,

1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;

2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;

3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;

4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.

Avots: ME III, 921

slaka

II slaka, = kava, die Art, das Geschlecht U., Karls.: tāds bij tas saimnieks, tādi tie viesi, viss vienā slakā Manz. Post, II, 287. vai nu tuo izmācīsi citādi, tas jau nuo tādas slakas! Laud. brāļa ābelei katru gadu ābuoļi, tā nuo labas slakas ebenda. šie kartupeļi neauglīgas slakas Mar. es pārvedu brālītim krievu slakas līgaviņu BW. 22462. žīdu slakas sievu ņēmu (Var.: sieva mana žīda rada; sieviņ[a] mana žīdu tautas) 27225, 3 var. tās nemīl mūziku kâ visa nezvē̦ru slaka MWM. VII, 607. man ar kaimiņiem cūkas ir vienas slakas Memelshof; die Farbe (im Kartenspiel) Memelshof, Lieven-Bersen. Aus mnd˙slach "Schlag".

Avots: ME III, 914

slēpumains

slē̦pumaîns, slē̦pumîgs. geheimnisvoll: mūzika mūs slē̦pumaini saldi skumdina Puriņš Nauda 34. slē̦pumīgi skatīties Lāčpl. 28.

Avots: ME III, 930

šļūdēt

šļûdêt AP., Bers., C., Drosth., Jürg., Kalz., Kl., Lasd., Laud., Lennew., Lis., Lubn., Nötk., Odsen, PS., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Serben, Sessau, Schujen, Schwanb., Wenden, Wolmarshof, (mit û 2 ) Grünw., Salisb., Selg., Schibbenhof, -u, -ẽju, intr., gleiten, ausgleiten, rutschen Adl., Alswig, Kokn., Mar., Meselau, N. - Peb., Ramkau, Smilten, Stomersee: kāja sāka šļūdēt Adsel, Erlaa, Fest. te nest nav viegli: kāja drīzi šļūd Juris Brasa 340. tas debesis ne˙maz nevaruot paiet - šļūduot LP. V, 58. šļūdēt nuo zirgā uz leju Libek Pūķis 36, krasts šļūd uz leju Schibbenhof, Wolmarshof. sausā laikā pastalas šļūd Jürg. kad pakulu zeķes adījām, tad adatas šļūdeja tīri stāvu laukā AP. ātrāk viļņi šļūd Apsk. v. J. 1903, S. 226. daudz jūŗā gulbju šļūd Stari III, 114, ve̦zums sāka šļūdēt uz leju pa gluduo slīpumu Bers., Drobbusch, Druw., Fehsen, Lös., Sessw, gar sārtajām puķēm izkapte šļūd MWM. v. J. 1896, S. 650, šļūd- für šļūz- (vgl. služât) nach slîdêt, oder aber zu einer Wurzelform sleu-d(h)- neben sleu-g̑-, sleu-b-. Analog ist wohl auch slude̦ns zu beurteilen.

Avots: ME IV, 78

šluksts

‡ šluksts N.-Peb., ein Schluck, Zug: strādnieks nuome̦tas pie skābuma krūzes un ieve̦lk kādu šlukstu. Aus d. Schluck umgebildet.

Avots: EH II, 643

šļūtiski

šļũtiski AP., Arrasch, C., šļūtiški U., Adv., gleitend, glitschend Lennew., Nerft, U., (nach Mag. IV, 2, 143) Sunzel: skapi iedabūja kantuorī šļūtiski (pa palikteņiem bīduot). ceļa slīpumā ragavas slīdēja šļūtiski Lennew. baltiņš... apstājās... priekškājas šļūtiski dubļuos sagrūzdams uz priekšu Kaudz. Izjurieši 83; "schlimm, schiel" (mit ù 2 ) Bers.

Avots: ME IV, 80

šnibis

II šnibis Bershof, Siuxt, die Schnipfe: krūzes šnibis; ein dreieckiger Einschnitt vom in einet Bluse (am Halse) N.-Peb. Aus d. dial. Schnibbe.

Avots: ME IV, 88

snipis

snipis,

1): krūzei ir s. Frauenb.; ‡

3) ce̦pures s. Grünh., der Schirm einer Mütze?

Avots: EH II, 543

snīpis

snĩpis: vistas s. BW. 2141. dzers alu Jāņu bē̦rni snīpus krūzā mē̦rcē̦dami Tdz. 53154.

Avots: EH II, 543

šnīpis

I šnĩpis AP., Dond., Dunika, Kurs., Neuhausen, Ruj., Selg., Stenden, (mit ì 2) Erlaa, Laud., Mar., Memelshof, Sonnaxt, Stockm., šnīpis U., Fest., = snīpis, šņīpis: iet šnīpi nuometis (mit hängender Nase, mit langem Gesicht) Fest. šnīpjus nuokāruši LA. krūzas šnīpis Dunika.

Avots: ME IV, 89

šņipis

šņipis,

1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;

2) die Nase
MSil. Bewersh.;

3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).

Avots: ME IV, 95

šņucis

šņucis,

1) = snucis, die Schnauze (li. sniùkis In Kvėdarna): jūsu cūkai gaŗš šņucis Lennew., Kl.-Salwen, Meiran, Saikava, Wessen. cūka ruok ar šņuci Daudsewas. sēdi,... mārša, lielu šņuci (Var. snuķi u. a.) uzme̦tusi BW. 18922 var.;

2) die Schnauze (an Gefässen)
Golg., Lennew.; die tütenartige Ausbuchtung am Sack, die beim Herausschütten des Inhalts entsteht: pa šņuci lej nuo krūzas pienu glāzā Ahs. pa šņucīti ber miltus nuo kules traukā ebenda;

3) der Winkel, die Ecke, die Kante
Spr.: pašā šņucī starp krustcelēm ir mums mazs tīrumiņš Druw. n. RKr. XVII, 82. nuozāģē galdam šņuci! ebenda; die Spitze: kuoka šņucis Gr.-Buschhof;

4) ein kleines Stück (gabaliņš) Nötk. Mit dem š- von d. Schnotz "Schnauze"?
Zur Bed. 4. vgl. šņuks.

Avots: ME IV, 97

spējš

spèjš: auch Smilt., (spèjs 2 ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ẽ ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji 2 ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549

špika

‡ špika "nuolūzusi rīkste" Domopol.

Avots: EH II, 655

spraislums

II spraislums (?) "ein Bruch (lūzums)" Grawendahl (mit "aî").

Avots: ME III, 1009

sprančadata

sprañčadata, eine Art Nadel: man nuolūza sprančadata zīda kre̦klu vīlējuot BW. 7371 var. kaut man būtu sprančadata (Var.: būt[u] man spranču adatiņa), es tai acis izbadītu 23229, 4.

Avots: ME III, 1010

spranda

sprañda Dond., U., sprànda 2 Saikava, sprañds Wandsen, Frauenb., lw., U., spran̂ds 2 Bershof, Līn., sprandis St., der Wirbel im Genick Elv.; das Genick U., der Nacken Dond.; der Kopf (mit an̂ 2 ) Dunika; der Hinterteil eines Tieres (spranda) Selb.: sprandu lauzt, das Genick brechen. tre̦nc zirgu dziļajā grāvī, var . . , vai sprandu nuolauzt Alm. Kaislibu varā 66. kaut spranda būtu lūzuse šim lācim! Lautb. Vidv. II, 79, grābis vijuolnieku aiz spranda LP. VII, 621. Klintainis tuo turēja, satvēris aiz spranda R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 85. viņš dabūja ar dūri pa sprandu. (zirgam) aplam cieta spranda Janš. Čāp. 53. kad zirgs paceļ kaklu un tuo pie spranda nuoliec Konv. 2 1422: sadevu melnim pa sprandu, ka vilna vien nuoputēja Selb. gari luocīs savus cietuos sprandus pie viņa kājām Kra. Vīt. 17. - spranda dūriens, Nackenstich Preip. 67. Als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu li. sprándas "Nacken, Genick", das von Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278 ohne Begründung zu li. spréndžiu (le. spriêžu, s. spriêst) gestellt wird, ohne dass ein Zusammenhang der Bedeutungen ohne weiteres zu ersehen ist. Wie man nun deutsch vom aufgerichteten, stolzen Nacken spricht (so auch gr. αὐχήν "Nacken" zu αὐχή "Stolz, Prahlerei" und - wenn mit X aus kh - zu got. auhuma "höher" und zum apr. Superlativpräfix ucka-?),-so könnte der li. Nackenname als etwas "Gespreiztes" zu mhd. sprenzen "sich spreizen, einherstolzieren" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 676) resp. zu ae. sprindel "Spannhaken" gehčiren; vgl. auch spriêst und sprîdis.

Avots: ME III, 1010

sprūds

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda 2 ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025

sprūst

sprûst (li. spr(i)ústi "heftig gleiten") Neuenb., sprûst 2 Līn., Iw., -stu (tr. -žu), -du,

1) tr., klemmen
Bielenstein Holzb. 323; mit Bandruten knebeln U.: tu tuos pie nāves kâ pie miega sprūdi Diez.;

2) intr., eingeklemmt werden
(mit û 2 ) Bl.; stecken bleiber.: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē, un kumuosi ar visu vari jārij, līdz tuo dabūn dibe̦nā Janš. Dzimtene 2 11, 126. (dūmi) veļas... pa... luodziņiem ārā spiezdamies un sprūzdami 15. ragi sprūduši, ķē̦rušies LP. VII, 669. asins strūkles dzīslās sprūda MWM. X, 69;

3) hervorwachsen als dünne Bandruten, Ausschösslinge
L. Zu spraûst, vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXVIII, 148 und Siebs KZ. XXXVII, 303 f.

Avots: ME III, 1026

štavot

štavuôt, wecken: tāds miega pūznis: nuo rītiem nevari ne štavuodams izštavuot Naud. Auf r. вставáй "steh auf" beruhend?

Avots: ME IV, 103

stega

ste̦ga "?": tē̦vam ste̦ga (gemeint ist der penis) nuolūzusi BW. 34960. Wohl zu stagars resp. stagaris.

Avots: ME III, 1057

stembs

stembs (unter stèmbis 2 ): ein verdorrter Baum mit abgebrochenem Wipfel A.-Schwanb.; "ce̦lms, kas nuolūzis" (ste̦m̃bs) AP.

Avots: EH II, 576

stepenis

stepenis "?": mūsu riteņiem salūza stepeņi.

Avots: ME IV, 1062

stramkšināt

stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.

Avots: ME IV, 1081

stramkšķināt

stramkš(ķ)inât, tr., klingen machen, klimpern: Mūzas dē̦lu stramkšķinātā melōdija Latv. dzirdēju stramkšinam citaru ebenda.

Avots: ME IV, 1081

strauja

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME IV, 1081

strukuls

strukuls, ein Tönnchen, worin man den Arbeitern aufs Feld zu trinken mitgibt, auch ein Biertönnchen Druw.: uz pļavu braucuot es ieliku vāģuos strukulu dzeŗamā Druw. nuopirc brūzī strukulu bairiša! ebenda. Zu strucis.

Avots: ME IV, 1094

stubs

stubs,

1) = ce̦lms Elger Diction. 131 und 138; das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem U.: nuolūza, stubs vien palika U. pa līdumu - stubiem un vijām Mag. II, 3, 48;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U.;

3) kurz, abgenutzt
Schibbenhof.

Avots: ME IV, 1099

studzināt

studzinât,

1) drohend schwingen, fuchteln:
st. kam dūri gar de̦gunu Kurs., Frauenb., Kalleten; schnell hin und her resp. auf und ab oder vorwärts und zurück bewegen Stenden, (vom Geschlechtsakt) Turlau, Lennew.: ērzelis studzina savu mīsli MSil., Naud. Jancis pimpi studzināja BW. 35078. studzini, brālīti, sav[u] labu lietu! 35534; puišiem tāds ieradums pīpi zuobuos studzināt Naud.; "bakstīt" Frauenb.; schütteln Frauenb.: kāp man (ābelei) virsū, studzini, purini! BW. VI, S, 154; "samudināt, saskubināt" Grünwald; "= stedzinât II" Schibbenhof; 2) "etwas lange in der Hand halten" (?): studzināja tuo krūzīti tik ilgi, kamē̦r izsvieda ar Swehthof; 3) studzināt (vielleich mit -ū-?), sich langsam vorwärtsbewegwn, bes. Vom langsamen Fahren Salis. Refl. -tiês, = raustīties, Zuckungen habeh: kamdēļ tu tâ studzinājies, vai nevari mierīgi gulēt? Dond. studzinâ(ties) 1 wohl nebst stugurêt zu norw. stauka, anfrk. stūkan "stossen", obd. stauchen "mit dem Fuss stossen; steif in die Höhe stehen machen", li. stúgti "in die Höhe stehen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f., s. auch Būga KSn. I, 222); zur Bed. 3 vgl. Speziell li. stauginėti "schlendern" (wozu Walde l. c. 617).

Avots: ME IV, 1100, 1101

stūkuzs

stūkuzs (??), = stukēzis, ein kleines, dunkles Zimmer: kas nu par kuorteli, tāds stukūzs vien ir! Ap.

Avots: ME III, 1109

sudrabbisīte

‡ sudrabbisīte Grenzhof (Mežamuiža) n. Ceļi VIII, 231, - bigūzis (eine Speise: auf Brot mit Zucker gegossenes kochendes Wasser).

Avots: EH II, 599

suķe

suķe,

1) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine Scherbe Mag. IV, 2, 149, XIII, 2, 48, Selb., Gulben, Wessen, Tals., Spr. (in Stenden und Spahren unbek.): sasita... krūzi..., salasīja suķes Jauns. pie bļuodas suķēm Alm. Meitene nuo sv. 102, vedēji liek virsū vara naudu, pat kādus,... suķus RKr. XVI, 154; hierher wohl auch: ar šuo suķi (von einem Boot) jūrā? R. Sk. II, 255;

2) die Lücke
V.; suķu vieta Warkl., eine schmale Lücke zwischen 2 Wäldern;

3) "ein Zahnloser"
Warkl.;

4) auch suķis U., Bramberge n. Etn. II, 82, eine schlechte Pfeife (zum Rauchen) Kokn. und Oppek. n. U. - In den Bedd. 1-3 (zu sukums, suka) etwa kontaminiert aus le. suka (od. sukums) und li. šùkė? In der Bed. 4 zu suķêt.

Avots: ME III, 1119

svākšēt

svākšêt: ūdens svākš ("krāc") plūzdams pār kādu šķērsli Roop, Sermus.

Avots: EH II, 612

svārki

svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks 2 Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.

Avots: ME III, 1144

šveplis

šveplis Nerft, eine Schlafmütze (miega pūznis). Aus *sveplis und zur Wurzei von sapnis?

Avots: ME IV, 115

svīķis

svĩķis Karls., Kurs., = sviķis II 1 Hasenpot, Wid.: svīķi raudami e̦sat uzmanīgi, ka nenuošļācat sev drēbes! Janš. Dzimtene 2 I, 396. pielaidis krūzīti, viņš aizsita svīķi cieti 397. svīķa caurums, das Luftloch in der Tonne Wid.

Avots: ME III, 1163

švipstiski

švipstiski Bers., Adv., undeutlich, lispelnd: ja kāds priekšzuobs izlūzis, tad runa iet švipstiski.

Avots: ME IV, 116

tempt

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt 2 AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt 2 Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

ticēt

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

ticis

ticis (li. tìkęs "wohlgeraten"), f. tikusi, auch tikušs Warkl., Part. praet. act. zu tikt I, = tikls: Sprw. tikušam sēnes aug, netikušam kāti vien Br. sak. v. 1077. es tikuse darbeniece (Var.: laba darba meita) BW. 7013, 1 var. es tikuse mātes meita 7276, 2. kam tā (= māsiņa) auga netikuse, kam staigāja neraže̦na? 5731. audz, mana pādīte, audz labi tikuse! tikušas lūkuo bajāru dē̦li 1456. tāda māte, tāda meita, abas divas netikušas: dzīva vilna pūriņā, ciemā te̦k villainīšu 6917, 3. pašam meitu brāķmanim nav tikusi ligaviņa 21318, 3 var. maza biju, bet tikusi 7522. netikuša (für netikusi) tā meitiņa, kās man pate dāvājās 11154, 2. kupa liela dziedātāja, tā tikusi darbiņā VL. aus Kalleten. tikuši vīri (fleissige Männer) Glück I. Chron. 27, 9. ticis saimnieks Ob.-Bartau. kāds ticis (wohlgeartet) puisis! St. ticis suns Gramsden. esi rātna, paklausīga uiz tikusi! Kaudz. M. 4. visādi ticis vīrs LP. VI, 849. viņš ... būs katrā darbā krietns darītājs un vaduonis, juo viņš ir vispār ticis jauneklis Janš. Dzimtene V, 249. māte je̦m drēbītes līdz baznīcā, lai bē̦rns būtu ticis darbā JK. VI, 37. caur tikušu strādāšanu . . . sakrājis Lautb. Luomi 167. tikuša (für tikusi) paskubināšana ūz atgriešanu nuo grē̦kiem Glück Zephanja 2. - Adv. tikuši,

a) gehörig, wacker, hurtig, fleissig, anständig
U.: strādāja tikuši Glück Nehem. 3, 20; Kaudz. M. 26. strādā tikuši un turies guodam! Saul. Daugava I, 54. es tikuši darbuojuos Glūck Judas 3 (ähnlich: Aps. VII, 25). ja jūs tikuši klausīsiet Glück II Mos. 15, 26. tikuši uzlūkuot, fleissig aufsehen Elv.;

b) "gar bald"
Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 180

tie

II tiê, Adv.,

1) = tur, dort PlKur. (mit iê 2 ), Pas. VI, 147, Eversmuiža n. FBR. VI, 41, Domopol, Nötk., Serbigal: iegāja . . . mežā. tie nebija ni˙viena dzīvuotāja Pas. IV, 18 (aus Ružina). kad tu pieiesi pi . . . pils, tie stāvēs zirgs 20. tie jis vēl tagan 83 (aus Malta). kas tie (Var.: tur) spīd, kas tie viz tīrumiņa galiņā? BW. 5944, 3 var. judrītēm tie ūzaugti! Mag. VIII, № 977 (aus Goldingen). kur šie aizgāja? eku tie viņi aiziet Nötk.;

2) = turp, dorthin Ve̦c-Zvidzine, (mit iê 2 ) N.-Bartau, Schnehpeln, Wain.: ej tie! geh dorthin!

3) cik tie, wieviel; eine Zeitlang; eine gewisse Strecke:
jie staigāja, staigāja, nevar zināt, cik tie dienu, var˙būt arī gadu Pas. IV, 18 (aus Ružina). cik tie pēc nāves tē̦va dē̦ls padzīvuoja viens pats; tad sa-duomāja . . . 79 (aus Malta). cik tie ceļavīrs gāja, bet jau cieši piekusa 82. S. Le. Gr. § 474; ein li. tie (?) "dort" bei Dorič Lit. Mitt. VI, 27.

Avots: ME IV, 208, 209

tikām

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit iê 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

tracināt

tracinât: t. suņus Seyershof. sirdis un kajas (acc.) jau sāk t. ... mūzikas dārdi A. Grīns Dvēseļu putenis II, 200.

Avots: EH II, 689

trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234

trizuļot

II trizuļuôt,

1) = vizuļuôt, funkeln Bers., Schwitten, Wid., funkelnd zittern, flimmern Sessw., kräuseln Zeif: III, 3, 197: karstās vasaras dienas gaiss trizuļuo Lubn., Alksn.-Zund. vārpas vē̦smā trizuļuo Aus. I, 11;

2) "?": nevarīgi trizuļuoja... zvana sitieni Brigader Daugava I, 1217. dažādā stiprumā trizuļuojuošais... mūzikas viļņuojums Veselis Tīr. ļaudis. uz sejas re̦dz tūdaļ tam trizuļuojam Bārda Zem. d. 248.

Avots: ME IV, 239

truksnis

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

tulzna

tùlzna: auch Trik. (eine Brandblase), (mit ùl 2 ) Kaltenbr., (mit ulˆ 2 ) Seyershof; t. (> tūzna) mēles galiņā Tdz. 59661.

Avots: EH II, 702

tupulis

I tupulis Wid., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Golg., Odensee, Selb., = tupenis, die Kartoffel: brāļi māsu pārde̦vusi par tupuļu (Var.: tupiņu) vācelīti BW. 15524 var. pupiņas, tupulīši 2937. tupurt[i]s brūzī brauca, kartupel[i]s pavadīja 28576. Vgl. zur Verbreitung Niedermann WuS. VI, 44 und 55.

Avots: ME IV, 268

tusnāt

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

tust

tust U. (unter tuost), Adsel, Alswig, Bewershof, Bolwen, Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Lennew., Meiran, Nerft, PiIda, Sessw., Sonnaxt, Warkh., Warkl., Wessen, Vīt., Zvirgzdine, Praes. tušu (in Jürg.: tuôšu 2 , das eigentlich zu tuost gehört), Praet. tusu, schwer ausatmen, keuchen, stöhnen: ne tuš, ne pūš Br. 207. pārāk re̦sns cilvē̦ks tuš, it kâ ka tam būtu aiztusnis Sessw. tas tuš it kā zem rudzu maisa Blaum. kuo nesa ... brāļi tusdami, rē̦kdami? BW. 25248. tusdama un ste̦nē̦dama viņa gāja pa istabu A. v. J. 1896, S. 332. vepruks tikkuo var pavilkties aiz branguma, tuš vien A. v. J. 1900, S. 366. krūtīs kaut kas tusa Skalbe Kâ es 33. mašīnas tusdamas un e̦lsdamas attīstīja . . . zirgu spē̦kus A. XXI, I75. nuo smagās Marča tušanas spriežuot bij jāduomā, ka Marčs . . . strādā . . . grūtu darbu Vatdis Stabur. b. 8. tie tur stāv, ste̦n un tuž (wohl fehlerhaft fūr tuš) Liev. Brez. un Hav. 152. tusdams un pūzdams kāpis augšā Latvju tautas anekd. IV, 346. Reimwort zu dust I. Nach Scheftelowitz KZ. LVI, 183 zu an. ƥyss oder ƥausk "Lärm", ahd. dōsōn "tosen"; doch bedeuten die an. Wörter auch "Getümmel", was zu le. tust schlecht passt. Eher nach Büga LM. IV, 444 zu poln. cuch "Gestank" und serb. ćûh "Hauch". An und für sich könnte das u in tust auch die Schwundstufe von ve in tvest (s. dies) sein.

Avots: ME IV, 273, 274

tuza

tuza Wolmarshof, tuze PS., Serbigal, tuzis Salis, das Ass (im Kartenspiel): trump[j]a tuze Seibolt MWM. VI, 644; tuzis Ar., eine wohlbeleibte Person; etwas Dickes. Zunächst nebst tūzis aus r. туз dass.

Avots: ME IV, 277

tvanēt

tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,

1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;

2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;

3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.

Avots: ME IV, 288

ulītis

‡ ulītis Lng. (unter ūzas), ein semgallischer Spottname für einen Kurländer (angeblich, weil Kurländer enge Hosen tragen, die an ules "Radnaben" erinnern).

Avots: EH II, 712

urdzēt

urdzêt (li. urgėti "ворчать" bei Būga PФB. LXV, 323), -dzu, -dzẽju, rieselnd leise rauschen, murmeln Arrasch, Jürg., Salisb. (mit ur̃), Adl., Gr. - Buschhof, Saikava, Schwanb., Warkl. (mit ùr 2 ), Smilten (mit ur̂ ), Bauske, Segew. (mit ur̂ 2 ): strautiņš urdz Jauna Raža IV, 28 (ähnlich Austr. kal. 1893, S. 31). urdzēja... avuotiņš Janš. Dzimtene IV, 55 (ähnlich A. XX, 220). skumīgi urdz upītes Lautb. Lomi 30. upe lē̦ni urdz Skalbe Āb. 12. upe... jautri urdzēja A. Brigader Daugava I, 1521 (ähnlich MWM. XI, 111, Zalktis 1908, № 3, S. 105). dzirdēju ūdeni duobji un dusmīgi urdzam A. XI, 852. upes ūdentiņš lē̦ni urdz un čurkst Lautb. Lomi 90. avuotiņu ūdentiņš strautiņiem žigli te̦k un urdz 63. ūdens urdzē̦dams lāsēm pil nuo akmiņa Vēr. II, 1211. dūkstīs un urdziņās jau urdz un pukst jautra pavasara dzīvība Aps. Bag. radi 31. (figürlich) ceļi urdzēja kâ upes nuo ve̦zumiem A. Brigader Daugava 1928, S. 161. (bē̦rns) pūzdams nuo mutītes juocīgus burbulīšus, patīkami urdzē̦dams, kâ sarunādamies Druva III, 856. Zu urgt I.

Avots: ME IV, 303, 304

ūsa

ūsa, gew. der Plur. ũsas Arrasch, Bauske, Bl., Iw., Lin., Pankelhof, Salis, Salisb., Sessau, Siuxt, ûsas 2 Jürg., ûsas Kaugershof, PS., ùsas 2 Golg., KatrE., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, ûsas 2 Gold., Demin. ūstiņas Selsau, (mit ũ) Wain., (mit ù 2 ) Alswig, Kerstenbehm, Kortenhof, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Stom., Tirsen, der Schnurrbart U., Memelshof: lielūsis... izraustījis sev gan˙drīz visu ūsu LP. VI, 524. nu bijis Šļupstim ar Cimbulu... vējš ūsās (von grossem Schreck gesagt) Upīte Medn. laiki. Nebst li. ūsaĩ "Schnurrbart", estn. ūz und le. usas dass. aus r. усы.

Avots: ME IV, 409

uzblensties

‡ uzblenstiês Lng. (unter blensties; mit dial. ūz-) "aufsehen".

Avots: EH II, 718

uzbraunīt

uzbraunît, = uzbraũcît: ar abām ruokām ieķēries ūzu rastē viņš ātri uzbraunīja atkal līdz juoslas vietai Vīt. 16.

Avots: ME IV, 318

uzdiedelēt

uzdìedelêt,

1) sich (bummelnd) einfinden:
uzdiedelēja pie mums ubags Arrasch, Wandsen;

2) aufdringlich bittend über ein gewisses Mass hinaus erlangen:
uzdiedelēt mūziku;

3) bettelnd erlangen
(perfektiv): ubags uzdiedelējis sev jaunas bikses. Refl. -tiês, = uzplīties: čigāns man atkal uzdiedelējās Stenden.

Avots: ME IV, 325

uzratu

‡ uzratu baļķi, = uzrates (?): piedarbam u. baļķi pārlūzuši FBR. III, 109.

Avots: EH II, 731

uzskatiens

‡ uzskatiêns Frauenb. (hier mit ūz- gesprochen), der Anblick, ein einmaliges Anschauen.

Avots: EH II, 733

uzstabulēt

uzstabulêt, auf einer stabule aufspielen Janš. Līgava I, 73: kādu (mūziku) tur tagad vilki paši sev uzstabulē Janš. Mežv. ļ. II, 498.

Avots: ME IV, 383

uzvilstīt

‡ uzvilstît (aus einem Manuskript), = uzvilinât: mēgina āķim karūzas u.

Avots: EH II, 739

vagulis

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

vaina

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina 2 Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine 2 Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna 2 od. *vaîne 2 Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa 2 Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. 2 200) od. sarkana vaina (U., Konv. 2 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vairākbalsīgs

vaĩrâkbàlsîgs, mehrstimmig: vairākbalsīga dziedāšana Kaudz. Vecpiebalga 72. vairākbalsigā instrūmentālmūzika Konv. 2 1345.

Avots: ME IV, 441

vāla

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla 2 Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle 2 Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle 2 Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls 2 Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls 2 Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à 2 ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à 2 ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à 2 ) Kreuzb., (mit â 2 ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

vāle

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à 2 ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à 2 ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â 2 ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle 2 ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â 2 ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à 2 ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) 2 Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) 2 Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi 2 Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. 2 1144, vilku vàle Jürg., (mit à 2 ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â 2 ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte 2 Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. 2 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) 2 Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes 2 , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

vanga

I vanga,

1): "spaiņa vai tuoveŗa uoss" (mit añ) Ermes, "krūzes uoss" (mit añ) Ruj., "spainim ne̦samais" (mit àn 2 ) Kalnemois;

2): vàngas 2 Meselau, Schlingen zum Vogelfangen;

3): es jau tagad kâ vañgas dzīvuoju AP.;

8): "sijājamais" (mit añ) Gr.-Roop.

Avots: EH II, 756

vārde

I vārde,

1): gen. pl. vāržu Tdz. 58709; celsim (mūzikantus) vārdēs skalus grabināt BW. piel. 2 20892, 1.

Avots: EH II, 762

vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

vargans

I vargans,

1) vargans Golg., Plur, varganes Zvirgzdine, vàrgani 2 Warkl., Vidsmuiža, var̂gani Zvirgzdine, die Orgel
(in Golg. nur von der Orgel in der katholischen Kirche gesagt): jie sakāpe uz vargānu (acc. s., oder gen. pl.?) Pas. III, 450; vargans Meiran, Plur. var̂gàni 2 Oknist, die Harmonika (in Oknist scherzweise gesagt); vargana U., vargans U., die Maultrommel; vargana U., vargans L., U., das Brummeisen; varganas Bers., ein schlechtes Musikinstrument;

2) "čīkstuoša mūzika" Bers. Nebst li. vargõnai "Orgel" zunächst aus dem Slavischen (vgl. wruss. варгáн(ы) "Orgel" und r. варгáн "Maultrommel").

Avots: ME IV, 478

vārgs

vā`rgs 2 (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r 2 ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr 2 ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r 2 ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. 2 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504

varkšēt

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt 2 Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt 2 Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ 2 ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt 2 Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt 2 Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt 2 Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

vārpsta

vārpsta (mit ã) N. - Wohlfahrt,

1) auch vārpste oder vārpsts, -s (li. varpstė˜ oder varpstìs "eine bewegliche Achse; Spindel"), die Spindel
Kaltenbrunn, Laitzen, Saikava, Schwanb., Sehren, (mit ãr ) Bauske, Ruj., Siuict, Stenden, (vā`rpste) Arrasch, C., Jürg., Schujen, (mit ā`r 2 ) Bers., Erlaa, Golg., Gr. - Buschhof, Kl., Oknist, Sessw., (vā`rpsts 2 , -s) Zvirgzdine, (vārpsts) Spr.; die Spille (vārpste) L., Manz. Lettus; eine Art Wockenstock Subbat n. Bielenstein Holzb. 380, (Demin. vârpstiņa 2 ) Bauske, (mit ā`r 2 ) Schwanb., Sehren; der Trittstock am Spinnrad Bielenstein Holzb. 385; ein Stäbchen, das in der Mundöffnung des Spinnwockens bespult wird (wonach das Aufgespulte abgestreift und auf die Weberspulchenachse aufgeschoben wird) Bielenstein Holzb. 403; ein Stäbchen, worauf die Spulen beim Garnwinden aufgereiht werden (vā`rpste 2 ) Bers., Kalzenau: senāk visi vērpe ar vārpstēm Gr. - Buschh. vārpstīte, uz kuras vērpjuot uztin linu sauju Janš. Bandavā I, 176. vārpsta, kuru lietuo spuolītes tinuot A. XI, 83. jam drēbes uz vārpsts kratāmas (von zerrissenen Kleidern gesagt) Zvirgzdine;

2) die Spindel, das Treibholz an der Handmühle
U., Bielenstein Holzb. 259, 261, Schwanb., (mit ãr ) Bauske;

3) vārpste Stom., der Pflugsterz
Laitzen, (vārpste) Mar., das Wendeholz am Pflug Oppek. n. Bielenstein Holzb. 475: arklam nuolūzusi vārpste Mar.;

4) vā`rpste 2 Oknist, die Achse der
tîtavas und me̦stuves. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 507, 508

varza

varza,

1): "sarežģījums" (mit ar̂) Sonnaxt; "sarežģījies juceklis" (mit ar̂) KatrE.; varzas "visādas nederīgas piemē̦tātas lupatas, valgi u. c." A.-Schwanb.;

2): auch Lng. (unter zvejuot); "ein Netz zum Aalfang im Strom"
(mit ar̂) Saikava;

4): "sarežgīta lieta, būšana; nepatīkama darbība" (mit ar̂) Sermus, (mit ar̃) AP.; "sarežgītas padarīšanas" Meselau; doktors neielaidās gaŗākā varzā, juo bija jau pārliecinājies, ka vārdiem vien nav laužama ... ieduomīgā daba Sārts Druvas san 33;

5): "daudz dažādu un nepatīkamau sanācēju" Meselau: "... pìeklīdīs atkal mūsu māja pilna ar visādu varzu" ... "kas nu par varzu? nav jau ne˙kādi svešinieki" Azand. 4; eine Schar unruhiger, lärmender Kinder
(mit ar̂) Grosdohn, Warkl.; "lielāka drūzmēšanās" Mērdzine; varzas A.-Schwanb., Kinder, die allzu viel hin und her laufen;

7): auch (mit ar̂) Kalupe.

Avots: EH II, 758

varza

varza (li. várža "Fischwehr" Jaunis Pon. gov. II, 27),

1) der Wirrwarr, wirres Garn
Spr., Aps., Dickeln, Erlaa, Fehteln, Kokn., Odensee, Ramkau, Serben, Stockm., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Borchow, Drosth., Golg., Jürg., Kalz., Kokn., Oknist, Prl., Ronneb., Saussen, Stockm., (mit ar̃ ) Salis; "kas nekārtībā same̦sts, sajaukts" (mit ar̂ ) C., Nötk.: dzijs viena varza, ne+kâ nevar atmudžināt Golg. tīrā varza, ne+kâ vaļā dabūt! Serben;

2) die Fischwehr
Depkin n. U., N.-Bergfried, (mit ar̂ 2 ) Kr.-Würzau, Platohn;

3) = ķīpa 2, ein aus Stricken geflochtener Korb zum Tragen Oknist;

4) eine verwickelte (und unangenehme) Sache
Kokn. n. U., Aps., Lennew., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Gr.-Buschh., Jürg., KL, (mit ar̂ 2 ) Bauske, (mit ar̃ ) Salis; "lietas, kas kādā gaitā kavē" Fehgen, Sessw.; "neveikšanās kādā gaitā" Sessw.; "daudz pūļu, klapatas" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂ ) Druw.; "pīšanās" (mit ar̃) AP.; "возня" Spr.; "niekuošana" Celm.: ar tuo man iznāca liela varza Sessw. iznāce tāda varza, ka lai dievs neduod Gr.-Buschh. man ar pusgraudniekiem liela varza Druw. n. RKr. XVII, 85. šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais murkšis un varza Austriņš Nopūtas vējā 119;

5) "kņada, drūzma" Kosenhof (mit ar̃), eine (lange N.-Peb.) Reihe Vīt.; "virkne" Oberland; eine Menge Sessw., (mit ar̂ ) A.-Laitzen, AP., C., Meiran, (mit ar̂ 2 ) Bauske; "pūlis" (mit ar̂) Bers., Golg., Gr.Buschh., Kalz., Lubn., Meiran; "neliels pūlis" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂) Trik.; "lielāks pulks" (mit ar̂) Druw. n. RKr. XVII, 85; eine Schar ausgelassener Kinder (mit ar̂ ) Jürg.; ein regelloser, wirrer Haufe, eine Schar von Lebewesen (Menschen, Hunden) Nötk.; "eine sich mit unnützer Arbeit beschäftigende Kompagnie" Wessen: tur nāk visi vienā varzā Vīt. saņem tu aiz viena paša zirnīša visa kuopiņa nāk kâ varza līdz N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. atjāja ve̦se̦la varza zaldātu Trik. vai daudz bija? - tāda varza bija (eine zieml. geringe Anzahl) ebenda. laba varza (ziemlich viel) ebenda. mēs bijām ve̦se̦la varza nebēdnieku Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu visus bē̦rnus kâ varzu ņemsi uz ciemu līdzi! Druw. n. RKr. XVII, 85. viņam ve̦se̦la varza radu Bauske;

6) die Verwandtschaft
Sessw. n. U.: viņam liela varza U.;

7) Schimpfwort
Gr.-Jungfernhof n. U.; 8) "ein Geschwätziger" Dickeln. In der Bed. 7 nach Volter Разысканiя 51 aus r. ворзá "шалун, баловник, проказник". In den Bedd. 1-4 (und 5-6?) nebst varzi(s) zu vĕ̅rzēt, vērzt, virz(ī)ties, li. ver̃žti "schnüren", varžýti "mehrfach zusammenschnüren", vir̃žis "Strick", aksl. -vrěsti (prs. - vrьzǫ) "binden", r. пáворозъ "Zugschnut (am Beutel)", č. pov(r)islo "Strohband", an. virgill, and. wurgil "Strick", ae. wyrgan "erwürgen", gr. ὀρχάνη "Zaun", ἔρχατος Hes., alb. φραγμός "entwöhne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 f., Trautmann Wrtb. 355, Persson Beitr. 505, Torbiörnsson Liqmet. II, 102 f., Būga Aist. Stud. 107. In der Bed. 5 zur Wurzel von virk(s)ne u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 266)?

Avots: ME IV, 481, 482

vasara

vasara: le̦pna (= audzelīga) v. Frauenb.; sausa būs šī v. BW. 34713. vasariņa - laba sieva 27949. lei v., kam v., mūsu tē̦vam vasariņa: tam salūza ... vāģi vasariņu (= vasaras ražu) vizinuot VL. aus Saikava.

Avots: EH II, 759

vaukšēt

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt 2 Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt 2 Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt 2 Bers., KatrE., vaûkšķêt 2 Bauske, vàušķêt 2 Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu 2 ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt 2 Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt 2 Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt 2 Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

vāza

vāza (mit hochle. ā aus ē, ?) VL. n. U., vāze (?) Lubn., = vē̦za: lai viņam kaļuot vāzu (nūju) LP. VI, 457 (aus N. - Rosen). mana vāze (?) pārlūza Lubn.

Avots: ME IV, 513

vecs

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vēdars

vê̦dars,

1): auch Smilt., Trik., (mit ê̦ 2 ) A.-Ottenhof; balts v. BW. 19389 var. (aus Siuxt);

2): "krūzes resnākā daļa" Frauenb.

Avots: EH II, 774

vēderains

vê̦de̦raîns Vīt., dickbäuchig: (fig.) vē̦de̦rains trauks MWM. X, 600, Arrasch, Dond., Golg., Jürg., Lubn., Oknist, Schujen, Schwanb., Sessw., Stenden, Wandsen. vē̦de̦raina krūzlte A. XX, 644. siena kaudzes, tādas vien vē̦de̦rainas Niedra Bār. 60.

Avots: ME IV, 548

vējusis

vējusis (vējūzis zu lesen?), = vẽjũzis (?): tādā vējusī stāvē̦dama Alm.

Avots: ME IV, 554

velēknis

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

velis

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531

vieglināt

vieglinât, leicht machen, erleichtern U.: vieglināt ciešanas ar līdzjūtību B. Vēstn, lai dievs... vieglina mūsu krustu Janš. Bandavā I, 37. manu (sc.: sirdi) vieglu vieglināji BW. 23307. bieza putra, tauka gaļa, tā man[i] vieglu vieglināja 31089. mūziņu vieglināja 9213, 2.

Avots: ME IV, 653

vienmuks

viênmuks Uodziena n. DL., Dweeten, Gr.-Buschh., Nerft, Oknist, Sonnaxt, Vīt., überall gleich dick: vienmuka priede Gr.-Buschh. vienmuka meita,-tādai ne˙viena blūze nestāvēs labi Gr.-Büschh. Vgl. muka 3.

Avots: ME IV, 661

vietām

vìetām vìetāms, Adv., stellenweise: vietām labs, vietām slikts, teils gut, teils schlecht U. viņu vietāms sauc par līdzskrējēju veļu drūzmā Pūrs II, 68.

Avots: ME IV, 673

vijole

II vijuole: saņe̦m mūs mūzikanti ... ar vijuolēm BW. 33616. (skan) vēl gaužāki vijuolīte(s) 4023 var.

Avots: EH II, 782

vīkņāt

vīkņât, -ãju "schleppen, sammeln": vīkņā visu kâ skudra pūznī Alksnis-Zundulis. Zu vīkât.

Avots: ME IV, 636

vīkšēt

II vīkšêt, ‡ Refl. -tiês, vom Geräusch beim Brechen: lazda lūza, vīkšējās Tdz. 58220.

Avots: EH II, 792

viļāt

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597

virkš

virkš! Interjektion, bezeichnend das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht: (suns) ieķeras ūzās un virkš! izrauj . . . strēmeles Kaudz..Izjurieši 219. virkš! kartūns plīst Apsk. v. J. 1903, S. 654.

Avots: ME IV, 606

virmot

virmuôt Allendorf (mit ir̂ 2 ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ 2 ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr 2 Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

virmulis

virmulis, = mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem 2 (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608

vižņi

vižņi Erlaa, Kokn. und Peb. n. U., Aiviekste, Arrasch, C., Frauenb., KatrE., Kreuzb., Lis., Lubn., Ramkau, Saikava, Salis, Schwanb., Selsau, Sessw., = vizas, viznes: nuoskatījies le̦dus vižņu iešanā A. v. J. 1896, S. 656. laistās saulē vižņi MWM. X, 243. ūdens krūzē pārvilkās ar vižņiem A. v. J. 1899, S. 262.

Avots: ME IV, 633

žagata

žagata,

1) žagate Gr. - Buschh., Oknist, Demin. žagatīte BW. 23380 var.; 23592, die Elster (pica caudata L.):
zila, zaļa, raiba žagata Br. 75. me̦lna žagata 76. silā raiba žagatiņa BW. 22806. sila žagatiņa 11555 ver. žagatiņa gaŗastīte 28161. žagata žadzina, čākst Etn. II, 51. - jūŗas žagata Konv. 2 2319, der Austernfischer (haematopus ostralegus L.) Natur. XXXVII, 181; sē̦tas žagata,

a) der Neuntöter (lanius collurio L.)
U. (auch sātu ž.), RKr. VIII, 91;

b) rotrückiger Würger
Karls.;

2) ein geschwätziges altes Weib
Frauenb.: nuo žagatām dzirdējis (von der Verbreitung unberündeter Nachrichten U.) RKr. VI, 825;

3) žagata Kurs. n. A. XI, 84, Frauenb., Siuxt, žagatiņa Grünh., der Pflock hinter dem Kehrholz des Pfluges Manz. 10 Gespr., der Pflock am Querholz des Pfluges L., U., ein längliches Klötzchen, welches keilförmig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist Bielenstein Holzb. 473 (Abb. s. S. 468, Fig. 444 f.), ein Hölzchen, das die Pfluggabel an die Femern heranzieht und mit ihnen zusammenhält Angern n. Bielenstein Holzb. 474;

4) ein Teil der Handmühle (der Mahlstock?):
mal maldams, kalpa vīrs! kuo tik ilgi tuoņājies? klusi, klusi, saimeniece! man nuotrūka žagatiņa (Var.: man salūza milnas kuoks) BW. 8076 var.;

5) žagatiņa, majanthemum bifolium D. C. Wenden n. RKr. III, 71;

6) žagatu akmeņi "durchsichtige Steine (Quarz?)"
Aahof. In den Bedd. 1 - 2 wegen des ž- (für z-) anscheinend entlehnt aus. li. žagata "Elster", wozu le. zadzinât II; in den Bedd. 3 - 4 zur Wurzel von žagars?

Avots: ME IV, 786

zaiga

zaiga, zaigs,

1) der Schimmer, der Glanz, das Flimmern
Nötk.: mēneša zaigā Vēr. 130. varvīksnas zaiga R.Sk. II, 37. saulguoža zaiga JR. V, 145. gaismas zaigs Vēr. II, 9. rīta zaiga Krūza Zelta laipas 74. veras zvaigžņu zaigā Asp. Saul. st. 81. galva cara kruoņa zalgs Latv. ārprātīgā acu zaigā Stari II, 928. re̦dzam... fosfora zaigu Zalktis I, 31. krāsu zaigā viņš laistījies Plūd. Llv. 170;

2) Plur. zaigas Ruj., die farbige Oberschicht auf stehendem Wasser;

3) "?": nuo vaiga dzisīs skūpstu zaigas. wenigstens teilweise wohl ein Neologismus.

Avots: ME IV, 680

žākle

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis 2 Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis 2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis 2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis 2 Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle 2 Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. 1 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

žeirāt

žeirât, -ãju,

1) intr., fliessen
Wid.;

2) längere Zeit regnen
Plm.; žèirêt 2 Lubn., stark regnen;

3) tr., Bier aus dem
žeiris fliessen lassen (žeirêt) Fehteln, Kreuzb., Laud., "laist misu cauri žeirim (žeirêt) Vīt., (mit eĩ ) Jürg.;

4) giessen
(žèirêt 2 ) Druw., Lis., Sessw.;

5) ein dünnes Getränk (z. B. dünnes Bier) bereiten, eine lange, magere Suppe kochen
Vīt., (žèirēt 2 ) Golg., Meselau, Sessw., Vīt.: nežeirā nu tik gaŗas dziras! kas viņu izzūzās? Vīt.;

6) saufen
(mit eĩ ) AP. (auch žeirêt), (žèirêt 2 ) Golg., Kl., Lubn.; viel trinken (mit èi 2 ) Golg., Sessw.;

7) (ins Bett
Vīt.) harnen Wid.;

8) weinen
Spr., Mag. XIII, 3, 56, Neugut, Peb. (hier auch žeirêt), Stockm., Vīt., Zirsten (hier auch žeirêt); stark weinen (von kleinen Kindern gesagt) Gr. - Jungfernhof und Linden n. U.; laut weinen (žeirêt) Laud., Ramdam; "lange lärmen (z. B. vom Brüllen einer Kuh, vom Weinen eines Kindes)" Erlaa; brüllen (von Kühen) Setzen: kad es tev duošu reiz, tad tu sāksi tūlīt žeirāt, wenn ich dir einen Schlag (Hieb) geben werde, wirst du sofort anfangen zu weinen Mag. XIII, 3, 56. ja kas puikam nav pa prātam, tūliņ žeirē Laud. guovs žeirā Setzen;

9) viel, aber unproduktiv arbeiten
(žeirêt) Fehteln.

Avots: ME IV, 802

žēlas

žẽ̦las, Leid, Traueŗ Wehmut Wid., AP., Ar., Dickeln, Drosth., Gotthardsberg, Grünw., Kalnmuiža, Kegeln, Luttr., Nötk., Ronneb. - Neuhof, Ruj., Wesselshof, Vīt.; Sehnsucht: darīs žē̦las māmiņai BW. 16140, 4 var. žē̦las māc krūti JR. V, 118. sirds man tiek tik pilna žē̦lu Krūza Zelta laipa 76. bija lielas žē̦las Drosth. viens pats dē̦ls un nuomiris. ve̦cajiem lielas žē̦las Vīt. mani sagrāba pēc tevis tādas žē̦las Deglavs Rīga II, 1, 603.

Avots: ME IV, 805

zeltadata

zè̦ltadata (als zè̦ltī[a] adata aufzufassen?), eine goldene Nadel: nuolūza ze̦ltadata zīda kre̦klu vìlējuot BW.7371.

Avots: ME IV, 705

zeme

zeme: "1)" ME. IV, 708 (vor zems, -s) zu streichen! zemes (der Boden) tur bij tik stipras, ka gar lielceļu auga mežruozītes Jauns. Augšz. 34. augstākā "jūŗas z." od. "se̦lgas z." Kaugurciems, = se̦lga. zemes "Torf" Grenzh. n. FBR. XII, 23. zemju (= lauku) skatuvēm Blaum. Raksti XI 1 4 (1938), 8. zemju (= lauku) mūzikai I 5 (1936), 39. zemju (= laukū) spirdzinuošuo labvēlību Jauns. Augšz. 3. zemes (= lauku) dzīve. zemes ir̂ss Lubn., die Wespe. zemes puse Auleja, die Unterseite. zemes sīpuols Etn. II, 10, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH II, 804

zencele

‡ zencele Druw. "lieka izkapts pē̦da, kuo pieliek nuolūzušās vietā".

Avots: EH II, 805

zīme

zìme (li. žymė˜ "Merkzeichen"),

1) das Zeichen, Mal; das Merkzeichen; die Spur:
(telei) zīmīt [e] astes galiņā BW. 28923, 3 var. dzimuma zīmes (Geburtsflecken) atruodas nuo dzimšanas uz bē̦rna miesas un nav iznīcināmas Frauenb. šīs "mātes zīmes" jāapspaida ar" uotru pusi", tad tās bē̦rnam nuozudīšuot BW. I, S. 175. ne˙re̦ti... lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi; ja iezīmējums mazs, tad tuo apzīmē par zīmi Konv. 2 1892. ze̦lta zīme pierītē BW. 29031. čigāna zīmīte de̦guna galā 18546. šīs zīmes nuosauc par māju zīmēm (Hausmarken) A. v. J. 1896, S. 902. viņš nuo pils neatradis ne zīmes Pas. V, 199 (aus Bewershof). zīmi dedzināt St., Brandmarken;

2) das Anzeichen, Merkmal
St.: brīnuma zīme, ein Wunderzeichen St., U. ilgi nedzīvuošu, man zīmīte rādījās...: man pārlūza ze̦lta sakte BW. 18167. ja jūs man(i) neticat, es jums zīmi parādīšu: dižajam vedējam kājas, galva kabatā 19283, 5. zirgs duod zīmi (gibt ein Zeichen), ka tas arī līdzi ņe̦mams;

3) das Schriftzeichen:
rakstu zīme, der Buchstabe St., U. pieturas zīme, das Interpunktionszeichen. bē̦rns ir lielās zīmēs U. od. bē̦rns ir uz (lielām) zīmēm Wellig 109, das Kind lernt das ABC;

4) der Zettel
(zīmīte) L., St., das Billet U.; die Bescheinigung Brasche: krustāmā zīme, das Taufzeugnis, der Taufschein. ķīlu zīme, der Pfandbrief. zīmītes jemt Gr. - Buschh., sich beim Pastor als Brautleute melden. Mit ī aus urbalt. in; zu zinât.

Avots: ME IV, 734, 735

zlarkšēt

‡ zlarkšêt, ein Schallverbum: ielīkiem zuobe̦niem zlarkšuot Mūzikas apskats 1934, S. 109. spainis zlar̃kš, kad tuo nuome̦t Breslau, Ermes, Lemb. kuo tu zlar̃kši ("muldi")? Kaugershof.

Avots: EH II, 811

žlarkstēt

žlar̃kstêt Serben, -u, -ẽju, plärren: samaitājies (saplīsis) mūzikas instrūments žlarkst Serben. kuo tu te žlar̃ksti (schwatzest) ? Arrasch. Vgl. žļarkstêt.

Avots: ME IV, 814

zlaugzna

zlaugzna,

1) Aufwasser
Celm., (mit àu ) AP., (zlàugzne 2 ) Lubn.; zlaugzne) die zweite (obere) Eisschicht, die von der untern durch Wasser oder durch Luft getrennt ist Schwanb˙n. BielU.; die dünne Eisschicht bei gefrorenem Aufwasser (zlàugzna 2 ) Erlaa, Golg., Warkh., (zlàugzne 2 ) Gr. - Buschh., Lubn., Vīt.; (zlàugzne 2) "ein leerer Raum unter dem Eise" Ludsen; "= slaugzna" (zlàugzna 2 ) Pilda, Warkl.: pa zlaugznu braucuot gāja aplūzām, juo bij jau krietni pa virsu uzsalis Vīt. ziemas ceļš beidzies: uz e̦ze̦riem zlaugzna Austriņš. purvainā e̦ze̦rā uz zlaugznas ders. kad ir zlaugzne, tad grūti braukt pāri e̦ze̦ram Lubn.;

2) zlaugzna Sessw., zlaugzne ebenda, ein starker Regenguss, der die Saat ausspült und die Erde hart schlägt:
tuo puostu izdarīja tā lielā zlaugzne Sessw. Ansheinend zu li. žliaũgti "течь, мочить" žlùgti "мокнуть" u. a. (bei Būga PФB. LXVI, 253), wozu Specht KZ. LV, 8 lat. ingluviēs "Gefrässigkeit" stellt.

Avots: ME IV, 745

zobs

zùobs,

1): metiet, kūmiņi, zuobiņu naudiņu, lai zuobiņi nelūza garuozas graužuot! BW. 1764, 3;

2): zuobi Lettg. n. BielU., Haken am Kleide.

Avots: EH II, 813

zobs

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv 2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. 2 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. 1 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. 2 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. 2 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. 2 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

žuburis

I žuburis,

1): vienu žuburi (ästige Stange)
iedzen vienā ... galā! Pas. IX, 454. (ceļa) ž. (Abzweigung) Atpūta, № 371, S. 6; ein dürrer Ast Loddiger; žuburiņš Trik., ein Quirl; ‡

3) "ein Revier oder Rand am Wasser, da man was antreibt"
Lng.: kuŗā žuburī mēs pluost[u] ūziesim?

Avots: EH II, 821

zutenis

I zutenis, ein geschmeidiger Stock zum Prügeln Mag. XIII, 41 (zutens), LKVv., Gr. - Sessau, Grünh.; eine Gerte; "zaļa kuoka sitamais" Alksnis-Zundulis; Plur. zuteņi, frisch gehauenes, noch nicht trockenes Holz od. Reisig Naud.: dabūsi ar zuteni par sāniem! Grünh. kāzenieki grābj pēc zuteņiem un sāk... mūzikantu mieluot LP. VI, 258. slapjš (piemircis) kâ zuteņis Alksnis-Zundulis. kur nu tādi zuteņi degs! ders. tik tādus zuteņus vien save̦d, sausu kuŗamuo ne˙maz Naud. zuteņa malka "dünnes Holz" Gr. - Sessau. Von zutis abgeleitet? Vgl. aber auch sutenis 3.

Avots: ME IV, 752, 753

žūžot

žūžuôt,

1) = zūzuôt 1: lē̦ni vējiņš žūžuoja JR. IV, 68. vēja žūžuošana telegrafa drātīs Latv. maigi žūžuo... ērģeles Juris Brasa 125;

2) = zūzuôt 2, wiegen Frauenb., (mit ũ ) C., Fockenhof; (ein Wiegenlied singend) einschläfern, einlullen U., (mit ũ ) AP.: liepiņa līguo, ūsiņš žūžuo (Rätsel: die Wiege und das Kind) BW. 2132.

Avots: ME IV, 838

zvaņa

I zvaņa, das Läuten, das Geläut; Plur. zvaņas "ar kuo zvana" Warkl.: zvaņu dzirdēja Stāsts Krieviņ 10. sirds šūpuojas kâ svē̦tku zvaņās Druva I, 5. rīta zvaņas stāstuošās Krūza Zelta laipa 77.

Avots: ME IV, 766

žvarkstēt

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr 2 ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst 2 grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr 2 ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842

žverkstēt

žverkstêt,

1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;

2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;

3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.

Avots: ME IV, 844

zvērot

I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, 2 ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, 2 ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774

žvikāt

žvikât Bers., Vīt., mit Geräusch und sinnlos reiben, wetzen, Striche (hin und her) ziehen (z. B. auf einer Schiefertafel mit einem harten Griffel oder Nagel); mit einem stumpfen Messer etwas Hartes schneiden: kuo tu žvikā ar kaŗuoti pa krūzīti? maisi bez truokšņa! Vīt. nepruot izkapti strīķēt: tik žvikā vien gar zuobien izkaptij Vīt. viņš neraksta (nezīmē), bet žvikā tik strīpas krustu un šķē̦rsu. In Nötk. angeblich ein Schallverbum. Vgl. žvīkât.

Avots: ME IV, 844, 845

zvīļot

zvìļuôt 2 Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì 2 ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î 2 ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780