Paplašinātā meklēšana

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

apkraũkaļât, apkraũkalêt, apkraũkulêt, apkraũkât, tr., bespucken, mit Schleim beschmutzen: ve̦lns apkraukaļā cilvē̦ku neglīti; dievam apkraukaļājums jāapgriež uz iekšpusi LP. VII, 1194, Etn. II, 144.

Kļūdu labojums:
neglīti = neglītu

Avots: ME I, 95

apsauka: auch (mit aũ) Grobin.

Avots: EH I, 111

apsauka, Verweis, Verbot: nuo pagasta valdes iznāca apsauka, ka upēs nav brīv linus mērkt. nuo vietas gan neizlika, bet dabūja tādu apsauku, ka nedrīkstuot tik traki dzīvuot Gold.

Avots: ME I, 117

atbraũkas,

[1) abgestreiftes Laub
C.,

2) an einem abgestreifen Stengel nachgebliebenes Laub
Ruj.];

3) Flachsabfälle:
kuļuot (linus) atbraukas krīt pīšļuos Vīt. 25.

Avots: ME I, 151

atmauka, was sich abstreifen lässt, was sich abgelöst hat: pievij tai virvei tuo atmauku Grühn.

Avots: ME I, 175

‡ *atsauka, = atsàuksme 2: veltīgi saucu un ūkšēju, nedabūdama ne˙kur ne˙kādu atsauku Janš. Mežv. ļ. I, 193.

Avots: EH I, 163

atslaũkas C., Pl. t., das Weggefegte, der Abfall: šīs atslaukas ir mazā labība Etn. III, 104.

Avots: ME I, 193

aũka: ceļas a. (Var.: vējš, vē̦tra) BW. 2799, 2 var. (ähnlich: 4886, 14); putnu aukas, Herbststürme (Ende August und Anfang September, wenn die Zugvögel fortziehen) Lis.: putnu aukas jau pārgājušas (auch fig. von vergangenem Zorn gesagt).

Avots: EH I, 186

aũka, [bei Glück öfters auks: Psalm 55, 9; Jes. 4, 6; 21, 1 28, 2; 29, 6; Hos. 8, 7], der Sturmwind: auka sacē̦lusēs. rudens jeb, kā arī sauc, briežu aukas jau sen iztrakuojušās Druva I, 44. Übertr.: aukas viņa sirdī trakuoja A. XVII, 390. [Zu le. ūkšuot "Jauchzen", li. ùžūksmis "ein gegen Wind und Wetter geschützter Ort", išaukti"išrėkti" Dirva-Žinynas 1903, № 8, S. 174, ũkas "Uhu; Rohrdommel", apr. aukis "Greif" (?), sloven. ûk "Jauchzen", serb. üka (wenn nicht aus hüka, das daneben noch vorkommt) "Geschrei" (zur Bed. vgl. le. kaũka "Sturmwind": kàukt "heulen, brausen") und weiterhin vielleicht zu got. auhjo'n "lärmen" (s. dazu Feist Wrtb. ² 48), ir. uch "Seufzen" u. a., s. Leskien Abl. 314 und Nom. 231, Bezzenberg BB XVI, 120 und XXI, 304 ¹ , Būga РФВ. LXXV, 151.]

Avots: ME I, 221

aũkaîns: sirds . . , aukaiņi pukst Janš. Maiga 25 (ähnlich Mežv. ļ. II, 278).

Avots: EH I, 186

aũkaîns, stürmisch: aukains laiks LP. VII, 99; aukaina ziema, jūŗa; auch aukaina sapulce B. Vēstn.

Avots: ME I, 221

bàuka,

1): auch Sermus; ‡

2) Schimpfname für eine alte Frau od. eine alte Kuh
(mit aû ² ) Frauenb. bauga ² zu ersetzen durch bauga 2.

Avots: EH I, 207

bàuka [Muremois], eine [wertlose Lemsal], verfallene Hütte Autz n. U. [Vgl. bauga ² .]

Avots: ME I, 267

bļauka (li. bliaũka "pļāpä): auch (mit aû) Gr.-Buschh, n. FBR. Xll, 77, Oknist, Warkl. auch von Erwachsenen gesagt).

Avots: EH I, 233

bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.

Avots: ME I, 319

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238

briêžauka Lasd., grosser Wind, Sturm (vom 15. Aug. - 8. Sept.) während der Brunstzeit der Elentiere.

Avots: ME I, 338

čauka,

1): auch (mit aũ ) Orellen; ‡

4) Plur. čaũkas Orellen, dürres Laub, Gras auf dem Waldboden:
čaukās dzīvuo mežzvē̦ri.

Avots: EH I, 286

čauka,

1) ein weicher, losblättriger Kohlkopf;

2) Reste mürben Schnees im Frühling;

[3) čaukas, Achterkorn
Neik. n. U.].

Avots: ME I, 405

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405

Dauka U., Davidchen.

Avots: ME I, 445

‡ griezauka,

1) ein Schimpfname
Lubn.;

2) Drehkrankheit der Schafe
(mit ìe ² ) Meiran;

3) = griezene 2 (mit ìe ² ) Meiran.

Avots: EH I, 408

‡ grieztauka, = grìeztaga ² Skaista, Warkl. (mit ìe ² ); "nikna sieva,: plē̦sauka" Kurmene.

Avots: EH I, 409

‡ gristauka (wahrscheinlich mit ostle. īz aus iez ), eine liederliche Frauensperson: sasities ar kaidu gristauku Pas. IX, 205 (aus Lettg.). Vgl. ‡ grieztauka.

Avots: EH I, 406

[iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. ² 134.]

Avots: ME II, 61

izbraũkalêt, ‡

2) hinaus-, fortfahren (von mehreren nicht gleichzeitig Fahrenden gesagt)
Kaltenbr.: viesi izbraukalēja pa mājām Pas. VII, 96.

Avots: EH I, 435

izbraũkalêt, hin und her wieder fahrend durchqueren: tas izbraukalē visus ārpagastus Latv.

Avots: ME I, 718

izmaũka, die Hure, ein Schimpfwort: tu tik tāda visu izmauka Naud.

Avots: ME I, 769

izslaũkas: auch St., Warkl.

Avots: EH I, 480

izslaũkas, C., das Ausgefegte, Auskehricht, Fegliss.

Avots: ME I, 799

kãjslauka ,* ein Fusswischer.

Avots: ME II, 189

kaũka,

1): lietus lāses par le̦du tiek un ar lielu šņākšanu, kauku un vē̦tru zemē birst Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 276;

2): ein unzufriedener Mensch, der häufig zu weinen und zu klagen pflegt
(mit aũ ) AP.;

6): "kaite mugurkaulā" Meselau: krustuos ieme̦tusies k. (sāpe).

Avots: EH I, 593

kaũka C., PS.,

1) das Geheul, der Sturmwind
Serb., Pabbasch;

2) der Schreihals, der Heulende, ein weinerlicher Mensch
[Wolm.], PS., Serb.: viņiem nee̦suot ne˙kādas darīšanas ar pļāpām sievietēm un kaukām bē̦rniem A. IV, 643. kas te kauc kâ kauka? vai nevari rimties? Serb.;

3) die Kehle, Gurgel:
dabūsi pa kauku Naud.; aiz kaukas ņemt, beim Schopf nehmen N. - Sessau, U.;

4) eine Zigeunerpeitsche:
saduodi tam ar kauku pa muguru A. - Rahden;

5) kauka, eine verächtliche Bezeichnung der lutherischen Letten seitens der katholichen Letten
[in Rubinen und] Polnisch - Livl., Biel. Gr. 14; A. XVII, 187;

6) Seitenstiche:
[viņam mugurā kaũka (vom Heben schwerer Gegenstände herrührend) AP., Nötk.] dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju jeb kauku (zur Bedeutung s. saukums, der Schaden). Zu kàukt. [Wenn kaukka 3 in der Verbindung aiz kaukas ņemt wirklich den Schopf bedeutet, so gehört kauka "Schopf" zu slav. къкъ od kyka "Haupthaar", čech. kučera "Haarlocke, sloven. kúča "Büschel, Schopf" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 637 u. 659.]

Avots: ME II, 173

‡ II kaûka Warkl., comm., = kaûslis.

Avots: EH I, 593

kaukainis: auch (mit aû ) Saikava.

Avots: EH I, 593

kaukainis, die Kröte Lasd., Laud. [Vgl. kaũcē̦ns.]

Avots: ME II, 173

I kàukala ² : Plur. kaûkalas Oknist, ein Band mit kugelförmigen Schellen, das bei der Hochzeitsfahrt dem Pferd um den Hals gelegt wird.

Avots: EH I, 593

I kàukala ² die Schelle [Wessen], Aknīste. [Vgl. kaukuolis I.]

Avots: ME II, 173

[II kaukala, ="kauka 2".]

Avots: ME II, 173

kàukaļa ² , der Heulende Lub.

Avots: ME II, 173

[kaukaļi (?)"Kartoffeln" Suhrs.]

Avots: ME II, 173

kaukals, ‡

2) "?": skrien kâ k., pflegt man von einem Tier (einem Hasen, Hund, einer Katze) zu sagen, das sehr schnell, aber ungeschickt und sich von Zeit zu Zeit überwerfend läuft
Saucken.

Avots: EH I, 593

kaukals, ein trockner, leichter Gegenstand [?] (z. B. ein Stück Holz) Spr. [Vgl. kaukuolis II.]

Avots: ME II, 173

[kaũkas, der Webstuhl (in spöttischem Sinn) Nötk., Essern.]

Avots: ME II, 173

‡ kaukaža PV., comm., = kaũka 2.

Avots: EH I, 593

kŗaũka, ein Hüstelnder, der immer Schleim und Speichel auswirft Selg. n. Etn. IV, 9Z. Vgl. krauka(ļa)s.

Avots: ME II, 295

[kraũkaîns PS., mit Schleimauswurf besudelt.]

Avots: ME II, 262

kraukaļas, kraũkas Sassm., [kràukas ² Lis.], n. U. auch der Sing. kraũka Wend., PS., der Auswurf, Speichel: tâ nuo ve̦lna kraukaļām un spļaudekļiem cilvē̦kiem cē̦lušās iekšas Etn. II, 144. mani muocīja briesmīgs kāsus un rūgtas kraukas Jauns. pa kraukām ne izbrist, ne pabrist LP. VI, 640; [krauka Mag. IV, 2, 122, U., Husten beim Vieh. Vgl. li. kriaukalaĩ od. krauklos "лягушачья икра"].

Avots: ME II, 262

‡ kraũkaļât C., Schwitten, = kraũkât,

Avots: EH I, 643

‡ kraukalêt Bērzgale, = kraũkât.

Avots: EH I, 643

kŗaũkas [Nigr.], Kand., = kraukaļas.

Avots: ME II, 295

kraũkatas C., [N. - Peb., kràukatas ³ Fest., Lis.], = kraukaļas, kraukas.

Avots: ME II, 262

‡ kvaûka ² ,

1) eine grosse Tabakspfeife
Dunika, NB.;

2) "ein grosser, schwerer, unbequemer, unschöner Schlittschuh"
Dunika.

Avots: EH I, 689

‡ laktauka, eine Schüssei für Hundefrass Lettg.

Avots: EH I, 717

‡ lāpauka Strods Par. vōrdn. 106 "?" lāpausis, ‡

2) ein Lümmel
(mit ā ) Live (bei Riga).

Avots: EH I, 728

‡ lâstàuka ² Auleja, das Schulterstück am Frauenhemde.

Avots: EH I, 729

I lauka L. [zu lesen: laukā?], = lauce.

Avots: ME II, 426

[II làuka ² "ein verommenes Frauenzimmer" Warkh.]

Avots: ME II, 426

ļàuka ^2,

1) etwas Durchnässtes, Weiches
Drosth. n. Etn. IV, 129: ce̦pure slapja, izžulgusi kâ ļauka Vīt. pastalas izmirkušas kâ ļaukas Nerft. (tu jau esi ļaûkās2 sasvīdis; ķēve sabraukta vienās ļaûkās ² Pampeln];

2) eine Krankheit, Anschwellung der Mandeln bei Schweinen:
cūkām ļaukas durt Nerft. pat cūkām ļaukas atslāba nuo viņas vārdiem Jauns. Zu laukas, li. liaũkos "Halsdrüsen des Schweimes; [Wellen", liaũkti "fliessen", vgl. Būga PФB. LXVI, 241 und (?) an. laug "Bad(wasser)"].

Avots: ME II, 531, 532

[laũkači N. - Peb. "= lakač I".]

Avots: ME II, 426

làukaîns, blässig, mit Flecken versehen.

Avots: ME II, 426

laũkakmens, - s od. - ņa, der Feldstein.

Avots: ME II, 426

làukala: auch (mit àu ² ) Liepna.

Avots: EH I, 722

làukala, làukaļa, eine Kuh mit einer Blässe an der Stirn Mat., RKr. III, 130.

Avots: ME II, 426

laũkapvâkas ² : Erntefest BielU.

Avots: EH I, 722

[laũkapvâkas ² Autz n. U., die Ertne.]

Avots: ME II, 426

I laukas [li. łaukos SzDi., s. Leskien Nom. 229],

1) die rote Suppe, die auf Schläge aus der Nase läuft
L.;

2) eine Schweinekrankheit, Mandeln
Angel.; der Rotlauf der Schweine RKr. III, 130. Vgl. ļauka.

Avots: ME II, 426

[II laukas, auswärts gelegene Felder Kurl. n. L.]

Avots: ME II, 426

làukaža ^2, ein Kind, das immer draussen sein will Lub. Zu laũks.

Avots: ME II, 426

I maũka,

1): auch BW. 32471; ‡

4) jūŗas m., der Hering (scherzweise)
Prl.

Avots: EH I, 786

I maũka,

1) die Hure:
Sprw. laimīgs kâ maukas bē̦rns. mauku pakaļa, ein Hurenjäger U.; [Zb. XV, 192 dafür małka, wozu Le. Gr. 146];

2) Beiname der Elster
im VL.;

3) mauku puķe, Einbeere (paris quadrifolia)
U. [Zu màukt, s. Leskien Abl. 303 und Nomina 231; zur Bed. vgl. z. B. d. Balg und la. scortum.]

Avots: ME II, 568

II mauka: Plur. maukas, Tannenborke zu Lubbendächern BielU.

Avots: EH I, 786

[II mauka (li. maukà "bybio atmaukiamoji oda" bei Būga РФВ. LXXII, 198) "was man abstreift, als die Schale von einer Schildkröte" Für. I.]

Avots: ME II, 568

maukaļa, ein unzüchtig Weib St.

Avots: ME II, 568

‡ maukaļât, = ‡ màukalêt ² : pirkstiņuos ... gredzentiņus nav maukaļājis Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH I, 786

‡ màukalêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, freqn. zu màukt, wiederholt (ab)streifen, (über)ziehen Auleja: m. apaušus Auleja. m. gre̦dzinu Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 786

maukars: maũkaris Dunika.

Avots: EH I, 786

maukars L., maukārs, ein unzüchtiger Mensch U. [Aus (s. Leskein Nomina 447) maũka + kãrs?]

Avots: ME II, 568

maukata, eine Kokette L.

Avots: ME II, 568

me̦l˜nplaûka: auch Dunika, Ramkau, Siuxt.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. ² 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598

me̦l˜nplaûkaîns, brandig, von Schmierbrand ergriffen: me̦l˜lplaûkaini ² kvieši, mieži RKr. XVII, 39; BW. 32747.

Avots: ME II, 598

[mẽ̦raũka Wolmarshof, ein ganz abgemagertes Lebewesen.]

Avots: ME II, 617

‡ II mẽ̦raũka AP.; eine Art Wirbelwind: m. ir lieloa vē̦tra tâ septembŗa sākumā un vispār labības pļaunamā laikā m. izjauc gubiņas tīri pa nieku.

Avots: EH I, 807

ņaũka,

1): auch ("tracis") Saikava (mit âu ² ).

Avots: EH II, 112

ņaũka,

1) das Tollen, Albern, der Lärm, der Trubel
Lös, n. Etn. IV 148: tur bij liela ņauka Wid.;

2) comm., der (die) Miauende, Jammernde
Peb.

Avots: ME II, 896

‡ nùobraũkalêt, eine gewisse Zeitlang hin und her fahren: uz zaķiem (auf der Hasenjagd) nuobraukalējām visu dienu Saikava.

Avots: EH II, 33

‡ nuobraukas, "die Abgängsel beim Abstreifen" Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223.

Avots: EH II, 33

nuomauka,

1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka ² [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;

2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.

Avots: ME II, 817

nuõplaũkas, Abgang von Flocken, Fasern (beim Flachsbrechen, Weben usw.) St., U., C.

Avots: ME II, 830

nuosaukas, der Jammer, der Schaden: kur kāju speŗ (raganas), tur tikai nuosaukas gaidi! LP. VI,10. reiz dzīvuojis milzenis, padarīdams ganāmiem pulkiem lielas nuosaukas V, 97. tu brīnumus un nuosaukas vien izdari A. VIII, 1, 207. [pēc lielas vē̦tras, kad zvejnieki uz jūŗas, būs lielas nuosaukas am kurl. Strande.] Zu nùosaukt.

Avots: ME II, 843

nuoslàuka, ‡

3) Plur. nuoslaukas "die Abfälle"
P. Alunāns; "vārpas un smalkāki salmi, kuo nuoslauka nuo graudiem, tuos vicējuot" Auleja.

Avots: EH II, 87

nuoslàuka, nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

‡ pabràukalêt ² Kaltenbr., eine Zeitlang hin und her fahren: p. pa pasauli Pas. VII, 465.

Avots: EH II, 122

‡ *pañkaũka od. *pañkaũks (zu erschliessen aus dem acc. s. pañkoũk Pernigel), = pañkuõks.

Avots: EH II, 160

[pārsauka, ein im Volksmunde übliches Schimpfwort, ein böser Vergleich N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411.]

Avots: ME III, 174

[pasaũka, Beiname, Spitzname Nigr.]

Avots: ME III, 94

paslauka,

1) der Abschaum; das letzte des ablaufenden, ungegorenen Biers
Döbner n. U. (vgl. pazlauka); [paslaûkas ² Ruj., die nach dem Melken im Euter oder nach dem Seihen im Eimer nachgebliebene Milch; die Bierneige;

2) ein Fusswisch, Fusstappen (auch übertragen):
negribu būt citiem par kāju paslauku Lis.]

Avots: ME III, 101

[paslaũkas, Kehricht Lautb., Ruj.]

Avots: ME III, 101

paũka, die Bassgeige Ruj.

Avots: ME III, 127

paûkare ² : auch Dunika, Grenzhof (Mežamuiža), Kal., OB., Puhren, Siuxt, (mit aũ) A.-Autz.

Avots: EH XIII, 184

paûkare ² Wain., Schlampen, paũkare Ahs., paûkars ² Iw., = pavakare: sen saulīte paukarē BW. 4440.

Avots: ME III, 127

‡ paûkaris ² Popen, (mit aũ) Stenden, = paûkare ² .

Avots: EH XIII, 184

paûkars ² (unter paûkare ² ): Demin. acc.-instr. paukariņu BW. 10599.

Avots: EH XIII, 184

‡ pe̦lnplaukaîns,= me̦l˜nplaûkaîns (?): kas duos saldu alutiņu, tam augs mieži grìezdamies: kas nedeva alutiņa, tam palika pe̦lnplaukaini Tdz. 53688.

Avots: EH XIII, 221

‡ peņaũka NB., (mit aû ² ) Dunika, ein faseriger Strick (verächtl. Bezeichnung): duošu ar šuo pašu peņauku pa muguru! NB.

Avots: EH XIII, 223

pìešļaûka ^2, was sich abstreifen, abtrennen lässt: pie linu pavediena piešļauka atmūk, atbrūk vaļā Grünh.

Avots: ME III, 301

pìešļaukaîns, Adj., wovon sich etwas abstreifen, abtrennen lässt: piešļaukaini vē̦rpta dzija Grünh.

Avots: ME III, 301

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

pļaũka Karls., PS., Sassm.,

1) die Ohrfeige, Maulschelle:
puisis dabūja kaujuoties daudz pļaũku Sassm: es viņam devu pļàuku ² pa muti Mar. n. RKr. XV, 132. tā ielika viņam pļauku sejā Saul. III, 82. Skārdiņam viņš iecirtis negantu pļauku Vēr: I; 1174. Noltens krāva Krišam pļauku par valgu Krišs Laksts 79. mājas policija lietuojuse arī dunkas un pļaukas Etn. III, 172; "der Faustschlag" Ar.;

2) pļaũka, comm., ein Verschwender
Schibbenhof: viņš gan bija tas lielākais pļauka un plencis MWM. X, 425; pļaũka "ein Pantoffelheld, der sich von der Frau schlagen lässt" Gaweesen. Zu pļaut 1 3.

Avots: ME III, 366

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324

plaukaste Karls. "?": ķēvīt, mana plaukastīte! BW. 29788 var. kucīt, mana plaukastīte! 30516, 5, 6.

Avots: ME III, 324

I raũka: "I" vor dem Stichwort (ME. III, 487) zu streichen.

Avots: EH II, 357

I raũka Karls., ein Pflock Burtn.; die Wagenstütze, gew. der Plur. raukas, die Rungen am Bauernwagen W.-Livl. n. U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. 550). Aus estn. rõuk (gen. rõugu) "Pflock", s. Thomsen Beröringer 275.

Avots: ME III, 487

II rauka: der ganze Artikel ME. III, 487 ist zu streichen.

Avots: EH II, 357

II rauka, s. ŗauka.

Avots: ME III, 487

‡ riêtauka Auleja, comm., jem., der Grobheiten spricht od. lügt.

Avots: EH II, 379

‡ sabràukalêt ² Kaltenbr., = sabràukt 3: ve̦se̦lu nedēļu sabraukalēja.

Avots: EH II, 397

‡ samaukaļât, (mehrere Objekte) aufstreifen: samaukaļā pirkstuos spuožus gredzentiņus Janš. Līgava I, 338.

Avots: EH XVI, 429

‡ same̦stauka Planhof, = same̦staukla.

Avots: EH XVI, 430

saslaukas,

1): auch (mit aû ² ) AP., Ramkau, (mit au) N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH XVI, 448

saslaukas,

1) saslaũkas Ahs., saslànkas ² Mar. n. RKr. XV, 134, auch der Sing. saslauka Kav., das Zusammengefegte, der Kehricht Wid., saslaukas me̦t mēslienā Ahs. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas Janš. Dzimtene ² I, 229. avuotu viņi sagāna, gāzdami tur iekšā ve̦se̦liem ve̦zumiem saslauku Vēr. II, 670. laukums ar saslauku čupām A. XX, 45. bez smilts saslaukām Mazvērsītis Luopkuopība III, 37. - saslaukas - zusammengefegtes, mit Schutt vermischtes Getreide Fest.: viņš man iedeva tīrās saslaukas;

2) der Pöbel
Adam.

Avots: ME III, 736

saũka Karls., ein Rufname Ruj.

Avots: ME III, 771

saũkalêt: sāka viena uotru s. Pas. IX, 105. staigā jie, saukalē un ... XV, 150; zu nennen pflegen Pilda. Refl. -tiês, ‡

2) wiederholt rufen (intr.):
meklē pa mežu ..., saukalējas, bet dē̦la vis nava Pas. XV, 151.

Avots: EH XVI, 459

saũkalêt Jürg., sàukalêt ² Selsau, Warkl., Gr. - Buschhof, saũkaļât Siuxt, mehrfach, hin und wieder rufen. Refl. -tiês, einander mehrfach, hin und wieder zurufen, anrufen: iedami pa mežu aizmaldās, i šuodien meklē, viens uotru saukalē̦damies Pas. IV, 511 (aus Domopol).

Avots: ME III, 771

‡ skramàuka ² Kaltenbr., = kramenīca (Peuersteinflinte).

Avots: EH II, 506

I šļauka,

1): "kas bez vajadzības guļ" (mit "àu ² ") Kalz.

2): man nāk šļaûkas ² , - būs jāiet gulēt Seyershof; ‡

4) comm., wer streicht, massiert
(mit àu ² ) Lettg.

Avots: EH II, 644

I šļauka,

1) šļaûka Gr. - Buschh., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., einer, der sich rekelt
(šļaukā(ja)s);

2) šļauka U., Plur. šļaukas U., (mit aû) Bers., Kr., Lubn., Saikava, Sessw., das Recken, Rekeln:
man uznāca šļaukas Bers. Sessw. U. a. šļaukas vien bija, (das Fieber blieb aus,) es blieb nur noch das Recken und Brechen der Glieder U.;

3) šļaũkas Widdrisch, šļaûkas ² Salis, = šļuoka, die eingetretene Spur im Getreide oder Gras. Zur Bed. 1 und 2 vgl. šļaucīties 1, zur Bed. 3 - šļaukt I.

Avots: ME IV, 65, 66

II šļàuka ² : alus š. (= lase) Pas. XIII, 275 (aus Serbig.).

Avots: EH II, 644

II šļàuka ² Warkh., = šļanka: nu vairs spainī dibe̦nā tāda maza šļauķa vien ir Upīte Medn. laiki. Urspr. - ein Schluck?

Avots: ME IV, 66

III šļauka, der Schtauch; eine Spritze Latv.: luokans kâ gummijas šļauka Upīte Medn. laiki. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 66

šļaũkans,

1): š. (mit "aû"; "nuomieguojies") cilvē̦ks Laud.; ‡

2) "glatt"
(mit "aû") N.-Schwanb., Stom.; "glatt; schräg" (mit aũ) Nötk.

Avots: EH II, 644

šļaũkans Bershof, (mit aû) Bers., = šļaugans, schlotterig, schludrig Lennew., V. Zur Wurzel sleu- - bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 f.

Avots: ME IV, 66

slaukas: auch (mit àu ² ) Sessw.; Speisereste auf dem Tisch (mit aũ ) Kolberg.

Avots: EH II, 521

slaukas, Ausfegsel L., st.

Avots: ME III, 918

I šnaũka Karls., (mit àu ²⁾ Meiran, = šņauka 2 Wid.; šnaũka Schibbenhof, = šņauka 1; wer in alles seine Nase steckt, alles wissen will (mit àu ²⁾ N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 88

II šnaũka Kürbis, was vom abgesägten Baumstamm (beim Fall) abgerissen am Baumstumpf geblieben ist.

Avots: ME IV, 88

šņaũka,

2): ein Wählerischer, Unzufriedener
Nötk.; wer schnüffelnd umher geht Bers., Kalz.

Avots: EH II, 651

šņaũka AP., Bauske, Drosth., Jürg., Wolmarshof, (mit àu ²⁾ Schwanb., Selsau,

1) wer oft und laut zu schneuzen pflegt
(mit aũ) Grünw., (mit àu ²⁾ Bers., Kaltenbrunn, Warkl.;

2) comm., einer, der das Essen mäkelt
AP. n. U., ein Wählerischer überhaupt Bers., Stelp., (mit aũ) Drosth., Smilt., (mit àu ²⁾ Druw., Plm., eine eingebildete (unzufriedene N.-Peh.) Person Jürg. u. a.: me̦lnā guovs ir tāda šņauka, negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. šī meita tāda šņauka vien ir, viņa neapprecēsies Bers. u. a. kuo tu, šņauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152; wer alles wissen will (mit àu ²⁾ Fehgen, Fehsen, Selsau, Stomersee;

3) auch šņaũku te̦bẽ̦ka PS., Schnupftaback
(mit àu ²⁾ Plm.;

4) ein geringes Quantum
(mit àu ²⁾ Adl., Golg., Warkl., (mit aû ²⁾ Grünw., Ekau: š. miltu Golg. pašu strādnieku nevarēja redzēt, tik pacēlās maza lāpstaslieluma zemes šņauka . . . un mīksti nuoplakstēja pie citām šņaukām Veselis Saules kapsēta 91;

5) "?" : avīžušņauka Saul. I, 64. vīstuokli papīra, kuŗu . . . šņaukas žīds iedevis Etn. III, 31.

Avots: ME IV, 92

šnaũkalas, ‡

2) "šķaudas" (mit au) Lubn.

Avots: EH II, 650

šnaũkalas Arrasch, Wid., = šņaukalas.

Avots: ME IV, 88

šņaũkalas C., Jürg., (mit àu ²⁾ Bers., Warkl., Unrat aus der Nase L., St., U.

Avots: ME IV, 92

šņàukalêt ² Warkl., = šņaukât, wiederholt schneuzen.

Avots: ME IV, 92

‡ šņaũkas Frauenb., die Nase (häufiger von Kindern): izšņauc savas šņaukas!

Avots: EH II, 651

sprauka, die Not, Verlegenheit, Klemme: bija gan sprauka, bet nu mēs atkal e̦sam cilvē̦ki Veselis Netic. Tuoma mīlest. 150. Zu spraukt I.

Avots: ME III, 1011

stauka Meiran, staukas Baldohn, Prügel; dabūsi nuo manis krietnas staukas.

Avots: ME III, 1049

‡ taukainis, ein Fettiger: izcepu ... taukainīti kukulīti Tdz. 50766.

Avots: EH II, 668

tàukaîns: t. ūdens AP.; "tre̦kns" (mit àu ² ) Liepna.

Avots: EH II, 668

tàukaîns Wolm., fettig, fett U.: taukaina mute BW. 19234, 3. taukainām acīm R. Sk. II, 11. kuoks paliekuot taukains (so wahrscheinlich zu lesen statt des gedruckten tankains) Etn. II, 179.

Avots: ME IV, 136

taukaste* Konv. 77, ovis platyura.

Avots: ME IV, 136

*taukatnis (oder *taukatne?), ein gewisses Gebäck: cept... taukatnīti plācenīti BW. 16301; vgl. taukuots.

Avots: ME IV, 136

*trauka od. *trauks, der Schlag: trauku dabūt Kalleten. Zu traukt.

Avots: ME IV, 224

vakarpaũkarē Ahs., gestern gegen Abend.

Avots: ME IV, 448

vè̦lnàuka ² : auch Nerft, Tdz. 57584, 5 (aus Preiļi).

Avots: EH II, 769

vè̦lnauka ² Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Saikava (> ve̦llauka), eine Teufelin (?): mācītājs... apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par ve̦lnauku pārvērsties LP. VII, 509.

Avots: ME IV, 531

vienpaukar Ahs., Dond., Dunika, Stenden, vienpavakar Salis, = vienā pavakarē, eines Tages gegen Abend.

Avots: ME IV, 662

zāmauka,

1): mit à ² Līvāni, Lubn.; ‡

2) eine Prostituierte
Warkl.

Avots: EH II, 803

zāmauka Dweeten Gaigalava, um Illuxt, (mit à ² ) Borchow, Warkh., Warkl., zàmaukts ² Līvāni, Lubn., Meiran, zāmauksts Lubn., Meiran, Saikava, zāmauts Lubn., ein Schlangenbalg: atradu purvmalī čūskas zāmauku. Vgl. nuomauk(š)a.

Avots: ME IV, 699

zàuka ² Bers., comm., ein Säufer. Aus baltisch-d. Soffke "Säufer".

Avots: ME IV, 692

I žauka,

1): mit aû Kokn., Oknist.

Avots: EH II, 817

I žauka,

1) comm., ein Ausgelassener; wer hin und her klettert
Memelshof, Saikava, (mit aû ) Gr. - Buschh., Lubn.;

2) eine Hure
(mit aû ² ) Lemsal (in neuerer Zeit in Gebrauch gekommen);

3) Schimpfwort (mit aû ² ) Gramsden. Zu žauties 1.

Avots: ME IV, 790

II žaûka Lubn., comm., wer Unsinn, Unwahrheiten spricht. Zu žaut III.

Avots: ME IV, 790

I žīdauka U., Brasche, Mag. XIII, 3, 58, die Jüdin (verächtlich): pulka žīdu un žīdauku Jauns. Aus r. жидóвка.

Avots: ME IV, 812

II žìdàuka ² Kaltenbrunn, = žīdavs I.

Avots: ME IV, 812

žīņauka LP. VII, 522, eine Wahrsagerin.

Avots: ME IV, 813

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats mājās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5

âbuõliņš,

2): âbuoliņš auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 17, Heidenfeld, KatrE., Ramkau, Saikava, Sessw., (mit â ² ) Grob., plur. ābuoliņi BW. 29689 var.; 33841, ābuoltiņš BW. 32367: ceļa malas ābuoliņš BW. 11967. lauka ābuoliņš 28992. sarkanais ābuoliņš 8867; cūku a., weisser Klee (trifolium repens) Sassm.

Avots: EH I, 192

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizbũbêt, anfangen zu schimmeln: traukam vāks aizbūbējis Bauske.

Avots: EH I, 13

àizar̂t,

1) bis zu einer bestimmten Stelle pflügen:
aizari līdz vagas galam;

2) abpflügen, wegpflügen:
nuo sava kaimiņa lauka kuo aizart un savam pieart (Elv.);

3) pflügend zerstören:
ceļu aizart; pflügend versperren (einen Weg): bij draudējis - (ceļu) aizart un aizsēt Druva II, 278.

Avots: ME I, 17

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizbluķêt, mit der Feldrolle bis zu einem gewissen Punkt abrollen: a. līdz lauka uotram galam Siuxt.

Avots: EH I, 10

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mārkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

àizgribêtiês: jam aizgribējās (r. захотѣлось ) pabraukaļāt Pas. VII, 465.

Avots: EH I, 25

‡ àizķuĩdît, -u, -ĩju Siuxt, = àizvākt, wegschaffen: a. netīrumus uz lauka.

Avots: EH I, 35

‡ àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl ² ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam; ‡

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63

apbraũcît, tr., ringsherum streicheln: vecīši apbrauka bucīšiem vē̦de̦rus LP. IV, 43.

Avots: ME I, 77

‡ apnîgruõtiês ² Sassm., = apriêbtiês: nuo netīra trauka man apnīgruojās ēst. man sirds apnīgruojas nuo tādiem netīrumiem.

Avots: EH I, 103

aprunât,

2): aprunāts (= apvārduots, appūšļuots) ūdens Frauenb.; ‡

3) = âizrunât 4: nuo tā lauka .. sē̦klu aprunā! Pet. Av. I, 47. Refl. -tiês, ‡

2) sich versprechen
Stomersee: vai e̦smu pareizi minējuse, vai aprunājusēs? Janš. Mežv. ļ. ll, 14.

Avots: EH I, 110

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

‡ ârceles ² od. ârceļu ² bal˜ki Grob. "re̦sni baļķi, auka%20sien%C4%81s">kas iestiprināti rijas istabiņas lauka sienās, kur uztikt ārdus": pa ārcelēm grūsta ārdus. Zu ārdcila.

Avots: EH I, 194

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atber̂zt Spr., tr.,

1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.

Avots: ME I, 150

‡ atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138

atdusa, die Erholung, Rast, Ruhe, Schläfchen: bet ja reiz pēc aukas ruodu miera uostā atdusu Rain. pļāvēji gulēja dienvidus atdusu Etn. IV, 90. pēdējuo atdusu kauliem es atrašu.

Avots: ME I, 155

‡ atkacinât, herlocken rik.: a. zirgu nuo lauka.

Avots: EH I, 145

atkapât ‡

4) weg-, abmähen (bei der Mahd übriggebliebene Getreide- od. Grasbüschel)
Frauenb.: ej viens, atkapā lauka malā atlikumus! Refl. -tiês, ‡

3) sich erwehren
Dunika: man uzkrita tik bļauri suņi, ka gan˙drīz nevarēju nuo viņiem a.

Avots: EH I, 146

atkàusêt, tr., abschmelzen, zum Schmelzen bringen: le̦du nuo trauka Smilt.

Avots: ME I, 165

atkusa, atkusnis, atkusuonis Naud., atkusis Spr., atkuši Mar. RKr. XV, 105, das Tauwetter: laiks bij atkusnī. aukstums bij pārvērties miglainā atkusnī A. XII, 181. druvas katru reiz atkušņuos pārplūst B. Vēstn. pēc aukas un vējputeņa nāk atkusnis Kaudz. M.

Avots: ME I, 169

atliêt [li. atlieti, r. отлить], tr., abgiessen: pienu nuo viena trauka uotrā. Refl. -tiês, bis zum Überdruss giessen, bis zum Überdruss einander begiessen.

Avots: ME I, 174

‡ atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā traukā Bauske.

Avots: EH I, 156

atmietêt: gaŗas naktis atmietē kamaru uz lauka Doblen n. BietU.

Avots: EH I, 156

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177

‡ atmudinât, hereilen machen Salis: a. meitu nuo lauka uz māju.

Avots: EH I, 156

atplaûkt: Ezerniece . . atplauka nuo ... lielajām nuobīlēm Janš. Bandavā I, 108. tiklīdz kâ sāka runāt par tādām lietām, kas viņam patīk, tū˙līt atplauka valuoda Siuxt.

Avots: EH I, 159

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

bañgât, -āju, gew. bañguôt [li. banguôti], intr., wogen: jūŗa nāca bangādama, vēja māte svilpuodama BW. 13415, 1. ūdens banguo, šļāc. kā auka banguojuot ceļas tev sirds Rain. refl. -tiês, wogen, brausen: sācis viss e̦ze̦rs banguoties LP. VII, 1302.

Avots: ME I, 262

bauska,

1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);

2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;

3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;

4) baũska [Jürgensburg, bàuska ² Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 276)?]

Avots: ME I, 268

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs ² Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. ² 314 u. a.]

Avots: ME I, 292

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

‡ bļaûska PV., Schwanb., (mit aû ² ) Lemb., (mit aũ ) Smilten, comm., = auka">bļauka.

Avots: EH I, 233

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

I bļurga, das Scheusal: tuo bļurgu tik augsti guodāju Dünsb. daba tur ačgārniski izperē nejaukas bļurgas Dünsb.

Avots: ME I, 321

braũkaļât, - alât, - āju, auch braũkalêt, - ēju, freqn., demin., hin - und herkarren, - fahren: abi iekāpa kuģī un iesāka braukalēt LP. VI, 504.

Avots: ME I, 325

braũcît,

1): b. linus AP.,

a) Flachs schwingen
Rutzau, b) "halbgebrochenen Flachs durch die Flachsbreche ziehen" Dunika. b. ādu, das zu gerbende Fell mit Hilfe eines Streichwerkzeugs (braũkamais, braũķis) bearbeiten Frauenb., Siuxt. b. dzeņauksti, eine dz. aus Kuhfell anfertigea Siuxt;

2): dievs asu rīksti brauka Janš. Dzimtene I ² , 333. Refl. -tiês, ‡

2) sich schuppen
Segew.; ‡

3) dahingleiten, sich durchzwängen (zwischen etwas)
Segew.

Avots: EH I, 238

braũķis [Nigr.],

1) ein Streichwerkzeug des Gerbers:
ādu ar brauķi izbrauka mīkstu Konv. ¹ 22, [Bers.];

2) der Violinbogen

Avots: ME I, 326

brāzêt, refl. - tiês, intr., stürmen, brausen, tosen: auka sacē̦lusies un brāzējusies kuokuos LP. VII, 991.

Avots: ME I, 329

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma ² Stelp., brâzma ² Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāzmā (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329

brãzt [Bl., Bächhof, Grünwald, brâzt Kr., Kl., Salisb., Ermes, Muremois, Stockm., C., PS., Warkhof], - žu, - zu, intr.,

1) brausen, toben, lärmen:
auka šalc un brāž ² (lärmt) Libau];

2) wohin stürmen, schnell fahren, laufen:
[brâžat tik iekšā! Ruj. brãz taisni caur mežu Grenzhof.] brāž pa galvu, pa kaklu istabā;

3) tr., streifen, treffen, sczleudern, hauen,
[brâzt, verletzen Wessen]: es nodrebēju kā vētras brāzts Vēr. I, 1299. kuŗā dienā meži tuop brāzti, nuo tā laika pēc mēneša būs kušana, von dem Tag, da der Sturm streut, bricht über einen Monat das entschiedene Tauweter des Frühjahrs heran Hr. n. U. tā brāza mucu pret akmeni LP. VI, 757. driķus brāzt BW. 25056,1. (Var.: malt). Refl. - tiês, lärmen, toben, brausen, polternd, krachend fallen, dahinstürmen: kuo nu brāzies? pali nu brāžas un šļāc Stari II, 112. [mēs brâžamies ² ar ragutiņām nuo kalna Libau. kuoki brāžas (fallen vom Sturm gebrochen) Ekau.] vē̦tra brāžas˙viņš brāzies uz priekšu. viss ir mutuļuojis un brāzies par šuo laiku Vēr. I, 740. [brâztiês Ronnenb., Neunburg, Ruj., Wandsen, eilig und gewalsam sich durchdrängen: viņš brāžas pa mežu, ka zari vien brakšķ Kokenhusen. - Zu li. bróžti "оцарапать", poln. brazg "Klang, Schall", la. frāgor "Getöse"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 495, Walde Wrtb. ² 312 und Būga РФВ. LXX, 101 f.]

Kļūdu labojums:
25056,1 = 25056 var

Avots: ME I, 329

‡ II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240

bùkât ² [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358

būlīte "?"uzspļauj būlītei virsū un brauka ar naža muguru JK. VI, 53 [= Beule, Geschwult? In diesem Fall wohl eher entlehnt aus mnd. būle "Beule", als damit verwandt.]

Avots: ME I, 358

bunte die Scheide (makstis) Mag.IV,2,112; mieži palika buntēs (= neizplauka).

Avots: ME I, 352

I čala,

1) das Geschwätz
[Bers., Nigr.], Gemurmel, Geflüster: uz reizi čala gāja pa zãli Apsk. I, 328. tur bija nemitīga, nejauka čala. So auch lakstīgalu, meža, viļņu čala. krāšņie ziedi nuozuda upes jautrās čalās A. XXI, 619;

2) die Schwätzerin:
viņa ir tik tāda čaliņa; [die Elster Nigr.].

Avots: ME I, 402

cebe, [cēbe Wid.], lauka cebe, euphrasia officinalis Doblen n. Birsm.

Avots: ME I, 367

cĩsas: auch der Sing. gebräuchlich;

1): auch Iw., Pussen; šuogad labi rudzi: uz lauka cīsa pie cīsas Dond. cīsas jasane̦s kūlīšuos ebenda.

Avots: EH I, 276

‡ cìšķi ² (> ostle. ćèišĸ΄i) Baltinow n. FBR. XI, 135, Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Adv., rein, sauber: itī sluota c. slauka Pilda n. FBR. XIII, 53.

Avots: EH I, 276

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;
‡

8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III ² , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer; ‡

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė´gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

datecêt, intr.,

1) herbeilaufen, hinlaufen:
uozuoliņš datecēja pie liepiņas kalniņā;

[2) laufend hinzugelangen:
te̦cē̦dama datecēju trīs... ezeriņus BW. 4375. es nebiju lauka puķe, date̦kama, nuoraujama Sprogis 193.]

Avots: ME I, 443

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461

deñcis [Ruj.], ein Knabe von 13 od. 14 Jahren. dencis ir zē̦ns, kas,gana gadus beidzis, sāk pie lauka darbiem iet Ruj., Krem.; ein kleiner, derber Junge U.; [dèncis ² Laud., ein unartiger Junge. - Wohl zu de̦nkts.]

Avots: ME I, 454, 455

de̦sa (li. dešerà od. dešrà),

1) der Darm, die Wurst:
de̦sas mē̦dz darīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137. Sprw.: lai dievs duod de̦su, bet ne tik re̦snu. de̦sas nemeklē suņu stallī. nuo suņa nevar de̦su pirkt. tas bij kâ lācim zemeņu uoga, kâ piliens uz karstas krāsns, kâ sunim de̦sa, das war bald verzehrt. kâ sunim jē̦la de̦sa ap kaklu, sagt man von einem, der etwas rasch aufisst oder leicht verschleudert, verliert. - gluma de̦sa, das Lab U. putraimu de̦sa, Grützwurst, tauka de̦sa, eine fette Wurst, Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411;

2) als Schimpfwort: Tölpel, Tor:
ak tu de̦sa! MWM. 805; oft mit vorhergehendem muļķa, plika: ak jūs, muļķa (plikas) de̦sas; tiepuma de̦sa, ein rechthaberischer, halsstarriger Mensch; de̦su puolis, ein sehr eigensinniger Mensch; so auch de̦su Juris;

3) d. Pl. de̦sas, ein Spiel
Etn. II, 15, III, 11: uz de̦sām iet Jauns. Dzīve 84.

Avots: ME I, 458

dìrva ² : auch Bērzgale, Pilda; "auka%20str%C4%93mele">lauka strēmele" Zvirgzdine: tīrumu sadala dirvās.

Avots: EH I, 322

dràusmîgs ² [Warkh., draûsmîgs ² Wandsen],

1) schrecklich, fürchterlich, schauerlich, grauenerregend:
pa aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832. Kaukazijas drausmīgie kalnāju apgabali MWM. V, 965;

2) angstvoll:
sirds man drausmīga Seibolt.

Avots: ME I, 492

driska,

1): staigā driskās Salis. ābuolu ... nuoslauka ar ... driskām Pas. X, 551 (aus NB.); 2): d. dē̦lu māte, nuaplīsuši lindraciņi BW. 23628 var.

Avots: EH I, 334

I duga,

1): kad zirgu izve̦d nuo ūde̦na, viņam vēl tāda d. ir virsū Siuxt; der von ausgetretenem Wasser herrührende Schlamm auf dem Grase
Segew.; trübes Wasser Segew.; Trübes in einer Flüssigkeit Lems., Trik.; der Bodensatz Adsel, Trik., Wolmarshoi: trauka dibe̦nā sākusi nuostāties d.; ‡

5) "sumpfiger Boden an niedrig gelegenen, quelligen Stellen"
Burtn.

Avots: EH I, 339

‡ dùrsnis ² ,

1) = dur̃steklis: jis uz lauka ar dursni durstelē usnes Warkl.;

2) stechender Schmerz, Seitenstiche
Warkl.: man d. duŗ krūtīs;

3) eine Art Stechfliege
(auch dzelža muša genannt) A.- Schwanb.

Avots: EH I, 344

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

II dzîve [apr. giwei "Leben"],

1) das ökonomische Leben, die Lebensweise, die Art der Lebensführung:
bezrūpīga, ē̦rta, jauka, laba, zaļa, raiba, rūgta, sūra, vienmuļīga, nesaderīga dzīve; laulības, puosta, ze̦lta dz., Eheleben, unglückliches, goldenes od. herrliches Leben; viņā dzīvē aiz-, ieiet, sterben. miruonim duod uz viņu (jenseitiges) dzīvi dažādas lietas līdz LP. VII, 382. saimniekam dzīvē ne˙maz neveicies LP. VI, 49. ar bezrūpīgu dzīvi viņš savas mājas izputinājis. tur būs dzīve kâ pa kāzām VI, 244. uzsākt jaunu dzīvi, ein neues Leben anfangen; apmesties uz dzīvi, sich niederlassen; jaunā dzīvē ieiet, eine neue Wohnung, Wohnstelle beziehen, eine neue Wirtschaft anfangen. ej, māsiņa, tautiņās, lai dzīvīte taisījās Ltd. 2098. savu dzīvi apnikt, seines Lebens, seiner Lebensweise überdrüssig werden; savu dzīvi vilkt, vilcināt, sein Leben fristen, seine Lebensweise kläglich fortsetzen. dzīves cilvē̦ks, ein Mensch, der sein Auskommen finden wird U.

Kļūdu labojums:
1) das = das

Avots: ME I, 559

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. ² 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡

6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

gaŗšļaũku, gaŗšļaûku C., Dond., gaŗšļaũkus Gr. - Sess., [gàŗšļiêkis Ronneb., Smilt., gaŗšļiêkus Serbig., gaŗšliêku ² Ruj., gaŗšlauku Dubena], gaŗsļiêku, Adv., der länge nach gestreckt, ausgestreckt, die Länge lang, streckelang: gaŗšļaukus atlaisties, izlaisties, nuolaisties, izstiepties, likties, gulēt, pakrist: kungs likās gaŗšļaukus LP. VI, 392. sāpēs vilks atgūlies gaŗšļaukus VI, 26. viņš nuolaidās gaŗšļaukus uz zemi JR. V, 84. Vgl. gaŗgāzu, izšļauku; šļauka.

Avots: ME I, 608

ģĩmis [Wolm., Līn., Gr. -Essern, Dond., Selg., Ruj., Salis, PS., Arrasch, Jürg. ģìmis C., [Trik., N. -Peb.], das Gesicht, das Antlitz: dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja I Mos. 1, 27. viņi abi vienā ģīmī, sie sehen beide gleich aus. skābu ģīmi rādīt, saures Gesicht zeigen; ģīmi saviebt, das Gesicht verziehen. Jāņa vakarā ģīmis jāmazgā, bet nav jānuoslauka Etn. IV, 68. [Wohl aus li. gỹmis entlehnt.]

Avots: ME I, 700

guobzemis, der Besitzer der guobas zeme, vondem im VL. mit Respekt gesprochen wird; der Landrächter Biel. I, 324; der Besitzer eines ergiebigen Bodens, der Reiche Spr.: "kur jājat, bandenieki? zīda pušķi zemi slauka." - guobhemjwm viena meita, tās jājam lūkuoties Ltd. 983. In Gold. sei guobzemis der Besitzer zweier Gesinde.

Avots: ME I, 688

gùodĩba,

1) die Herrlichkeit:
viņš mirdams ne˙kuo neņems līdz, un viņa guodība tam neies pakaļ Ps. 48, 18. vairs nesapruotuot ve̦claiku guodību Kundz.;

2) ernstes, feierliches, würdiges Wesen:
pretim man brauca baznīcē̦ni ar svētdienas guodību uz sejām JR. IV, 33;

3) das Fest, der Schmaus, die Festlichkeit:
kāzu guodībā jābūt visam spuodram un jaukam BW. III, 1, 100. Gew. d. Pl.: vilciņš zaķi aicināja sava bē̦rna guodībās BW. 2321. visi rīkuojās, it kâ uz kādām lielām guodībām Kaudz. M. viņš pa guodībām vien vairāk dzīvuojuot Kaudz. M. raduos arī ne˙kad guodību netrūkst Kaudz. M. bišu guodības, das Zeidlerfest LP. V, 410.

Avots: ME I, 689

graûdniẽks, f. - niêce,

1) (= pusgraudnieks) der Halbkörner, die - in;

2) ein Knecht, der als Lohn Korn bekommt:
graudniekam liek uz gabaliem strādāt Etn. III, 135. graudniece iet tik pie lauka darbiem un kulšanas III, 136.

Avots: ME I, 638

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

grava, gŗava,

1) die Schlucht, ein schroffes Tal :
strautiņš te̦k pa dziļu gravu ;

2) eine aucgefahrene Gruft :
gravas ir ceļā izbrauktas duobes St., Selb., Ruj. ratu grava, Wagengeleise Ruj. n. U. ;

3) die Menge, der Haufe :
saredzējis sila malā lielu gravu apslē̦ptas mantas LP. V, 231. In Ahs. "vēmekļu čupa". Zu gŗaut, [woher auch das ŗ. - Būga zitiert Aist. Stud. 64 aus Daukant ein li. greva (wohl aus * griava)].

Avots: ME I, 641

grãvis: lauka grāvja maliņā BW. 9307. te̦kuošā grāvītī 8346, 2.

Avots: EH I, 401

I grîns ² ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406

‡ gruîžļi ² Dunika, Fegsel ("muižļi, saslaukas").

Avots: EH I, 410

‡ gŗũzdinât Iw., = grūzdinât 2: uz kaila lauka, kur ne˙kā vairs nav kuo ēst, luopue var tikai g. ("badā tuŗēt").

Avots: EH I, 415

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670

gundene, eine Blume, wohl = gunde̦ga: aiz tē̦va mājiņas uz zaļa maura daudz skaistu gundeņu un sviesta puķu plauka A. XV, 98. [Wenn wirklich gleichbedeutend mit gundēga, wohl daraus im Anschluss an Pflanzennamen auf -ene umgebildet; vgl. aber auch gunderes].

Avots: ME I, 682

[gûŗât ² , = gūrāt 1: šķitu lāci gūŗājam viņā lauka galiņā RKr. XVI, 114.] Refl. gûŗâtiês ² , -ājuos, sich in gebückter Stellung mit etwas beschäftigen: kuo tas vecis tur gūŗājas pie zemes Ahs.

Avots: ME I, 686

gūrnât, -ãju, sich rekeln, sich in der Ferne bewegen: šķitu vilku gūrnājam viņa lauka galiņā BW. 14476. [Wegen des ū vor tautosyllabischem r wohl aus * gūrināt (vgl. li. gūrinéti "ходить мелким шагом" (сгорбившись)"); zu gūrât.]

Kļūdu labojums:
vilku... viņa = lāci... viņā

Avots: ME I, 686

ìeaũrêtiês, ìeaũruôtiês, aufschreien, aufheulen: auka drūmi, duobji ieaurējās A. XI, 127. Apse ieauruojās pilnā kaklā Upītis Sieviete 63.

Avots: ME II, 2