Paplašinātā meklēšana

âbuõlaite: auch Warkl. (âbùolàite ² ): ābuolaitē lini labi aug.

Avots: EH I, 192

aĩt, nein, ein in Anzen oft gebrauchtes Wort in der Antwort [aus liv. ei "nein"?].

Avots: ME I, 14

àita: aite auch BW. 1318 var., (mit aî ² ) Grob., Ahswikken; nom. pl. aitis BW. 1318 var.

Avots: EH I, 5

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àitâda, Schafsfell; àitcirpis, der Schafscherer Dr.; àitu diena, der 25. November Etn. II, 121; àitgans, aitu gans, Schäfer; àitu kūts, Schafsstall; àitu suns, Schäferhund; àitstallis, Schafsstall.

Avots: ME I, 14

àitainis, ein Pelz aus Schafsfellen; aitādu kažuoks (Stelpenhof).

Avots: ME I, 14

àitašķi, àitu-a., Schafgarbe (Achillea millefolium) RkR. II, 64, auch pelašķi.

Avots: ME I, 14

‡ aĩtele Frauenb., ein junges Schaf.

Avots: EH I, 5

‡ aitene, das Schaf Stomersee; ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege (mit aĩ ) Siuxt n. Fil. mat. 65: aunelim arvienu labāka vilna kâ aitenei.

Avots: EH I, 5

àitenes: anchusa arvensis; ‡

2) eine Art Pilze
(mit aî ² ) Salis, Sussikas.

Avots: EH I, 5

àitenes, Acker-Krummhals (Lycopsis arvensis L.) RKr. II, 73, Konv. ²

Avots: ME I, 14

‡ aĩtẽ̦ns Siuxt n. Fil. mat. 65, ein noch nicht erwachsenes Schaf od. eine solche Ziege.

Avots: EH I, 5

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àitiẽši, Schafe, aitiešu bars, eine Herde Schafe Kaudz. M.

Avots: ME I, 14

àitiņas, ‡

7) kleine, leichte, weisse Wölkchen
Bers., Oknist: re, kur pie debesīm aitiņas! - būs labs laiks Oknist.

Avots: EH I, 5

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àitinis ² fem. -ne Warkl., Adj., Schafer gehörig, Schaf-.

Avots: EH I, 5

àitkuopĩba, der Schafzucht. *

Avots: ME I, 14

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14

àitnĩca -ce, Schäferei˙*

Avots: ME I, 14

àitniẽks, ‡

2) ein Schafspelz Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 5

àitniẽks f. -niẽce, der Schäfer, die -in. Purap.

Avots: ME I, 14

‡ àitstal˜lis, der Schafstall BW. 33455.

Avots: EH I, 5

‡ aizaizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, adv., im Jahr nach dem nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 6

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizcitsvètdìenu od. àizcitu svètdìenu, den nachnächsten Sonntag. Ebenso àizcitu gadu, nedē ļu u. a.

Avots: ME I, 21

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

‡ àizcitgad(u) BW. 17769, 4, Prl. n. FBR. VI, 113, aizcitugada Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., im nachnächsten Jahr.

Avots: EH I, 14

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa kāzām, tur laikam viņam būs kāda aizkaita JK.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtîgs, erregbar, zornig. Spr.

Avots: ME I, 30

àizkaĩtinât, verärgern: ja pūķus aizkaitinuot, tad viņi atriebjuoties LP. VI, 48.

Avots: ME I, 30

àizķitêt, tr., verkitten: luogu.

Avots: ME I, 35

àizkritinājumi vārti, Fallgatter Brasche.

Avots: ME I, 33

àizkritne, Versenkung auf der Bühne, die Falltür: ve̦lni nuokāpj pa aizkritni R. Sk. II, 81.

Avots: ME I, 33

‡ àizkruitiês,

1) mühsam hin-, weggehen
Saikava;

2) = izbaduôtiês Golg.: tâ aizkrujies, ka nevar sagaidīt pusdienas.

Avots: EH I, 33

‡ àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35

‡ àizlituôt, schnell und flink hin-, weglaufen Bers., Mahlup: Spuļģis... aizlituo pār nuolejas tīrumu Burtnieks 1934, S. 31.

Avots: EH I, 36

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38

‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39

àizmitrît, davoneilen Lasd.

Avots: ME I, 41

‡ àizraitît, hinsenden, -schicken Saikava: a. kam ziņu.

Avots: EH I, 44

àizritêt, intr., hinwegrollen: kamuolis aizrit pruojām; jau atkal aizrit gads Vēr. II, 321.

Avots: ME I, 46

àizritinât, ‡

2) hin-, wegrollen
(intr.): aizgāja Katrīna, aizritināja BW. 33242, 1. aizritināja (= aizbrauca) kruogam garām Warkl. ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegschlängeln: čūska aizritinājās pa ceļu. acc. s. aizritināšanuos Pēterburgas Avizes I, 274.

Avots: EH I, 46

àizritinât, tr., weg-, hinrollen: bumbu A. XX, 769.

Avots: ME I, 46

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

‡ àizsitinât,

1) zuwickelnd verdecken
(àiztît) Dunika, Kal.: a. kam acis;

2) umwickelnd an etwas befestigen
Dunika: a. diegu (= aptît diega galu ap kuo, lai neiet vaļā).

Avots: EH I, 47

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

‡ àizšvitinât, vergeuden Kal.: a. mantu.

Avots: EH I, 57

‡ àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64

akme̦naite, akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358.

Kļūdu labojums:
akminaite, ein Steincomplex LP. VII, 358. = akminaite LP. VII, 358 ein Ort, wo sich viele Steine befinden, ein Steincomplex.

Avots: ME I, 63

‡ *akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66

apdùits ^2: auch Saikava.

Avots: EH I, 78

apdùits ^2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. ² unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

‡ apgaituôt, (zwangsweise) umhergehend besichtigen: a. savu apgabalu Bers.

Avots: EH I, 80

‡ apglitêt, ringsum glatt, schlüpfrig, schleimig werden, "sich verschleimen" Sassm., Wandsen: zirņi apglitējuši Wandsen.

Avots: EH I, 82

‡ apgļitêt, ringsum schleimig, glatt werden: gaļa ilgi stāvuot apgļitējusi Stenden.

Avots: EH I, 82

‡ I apkaitêt ringsum beschädigen: zaķi apkaitējuši jaunās ābelītes Lems. Refl. -tiês: kas tad nu jums apkaitējies, ka neatnācāt? Jürg.,

a) was ist euch zugestossen...?

b) warum seid ihr erzürnt...?

Avots: EH I, 88

‡ II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesaskābst KatrE.

Avots: EH I, 88

apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.

Avots: EH I, 88

apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.

Avots: ME I, 92

apklùit ² , -kluju Festen, verschlingen.

Avots: EH I, 92

apkluit"?": dēlieši savus gabalus ar reizi apkluja (verschlangen?) Vīt. 43.

Avots: ME I, 95

‡ apkritinât, umfallen machen, lassen (perfektiv): ragavas apkritinājis Janš. Dzimtene V, 169.

Avots: EH I, 94

‡ apkruitiês, mit Mühe um etwas herumgelangen: nevarēja ap purvu a. Saikava.

Avots: EH I, 94

‡ aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

‡ apmuit,

1) = ‡ apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103

‡ apritêt, = ‡ apripât: kamuols apritējis ap galda kāju.

Avots: EH I, 109

apritinât, tr., umringeln, umwinden: suņu asti ap kaklu BW. 20641. Refl. -tiês, sich umwinden: čūska viņam apritinājās ap augumu.

Avots: ME I, 116

‡ apsita Festen, ein Windstoss (virpulis).

Avots: EH I, 112

apsitām: vējš pūš a. auch Prl., Ramkau.

Avots: EH I, 112

apsitām, Instr. Pl. (apsist), stossweise (vom Winde), ungleich: vējš pūš apsitām. apsitu apsitām pūzdami sajauc jumtu Vīt. 2. striķis apsitām vīts, der Strick ist ungleich gedreht, wenn der eine Faden schärfer, der andere loser angezogen ist Lasd.

Avots: ME I, 120

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

apsitnis, ein Umleger: apsitņa kažuoks, ein Umlegepelz Latv.

Avots: ME I, 120

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apskàitît [li. apskaitýti], tr., berechnen, zählen: naudu, savus izde̦vumus Bers.

Avots: ME I, 121

apskaits, die Berechnung, Rechnung: viņš bija savās cerībās un apskaituos vīlies A. XVIII, 247.

Avots: ME I, 121

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

‡ apšvitinât Dunika, Kal., Rutzau, wiederholt schnell herumdrehen: a. pāte̦gu ap galvu; a. (dancuojuot) meitu.

Avots: EH I, 120

apveitêt (unter apviẽdêt), = apsutinât Lös.: luokus apveitē saulē vai krāsnī, lai tie liecuot nelūst;

2) apveitē̦ts (von der Schulbildung ein wenig beleckt)
cilvē̦ks.

Avots: EH I, 125

‡ apvitêt, ringsum weiss tünchen (perfektiv): figūras pie sienas ar kaļķiem apvitē̦tas Pet. Av. I, 224.

Avots: EH I, 126

‡ aŗamaite Auleja, = ‡ aŗamzeme.

Avots: EH I, 130

atritêt [li. atritė´ti], intr.,

1) herzurück-, wegrollen:
kamuolis atritēja pie viņa

1) sich loswickeln, sich lösen (wie
atrist): parastā matu spruodziņa bija atkal atritējusi Alm.

Avots: ME I, 186

‡ ârmeîta, eine Magd, "kas strādā āra darbus" Dond.

Avots: EH I, 195

astuôņdesmit, dial. astuņdesmit, achtzig, mit dem Gen. dial. auch Nom.: astuoņdesmit cilvē̦ku, dial. -ki. viņš ir iekš astuoņdesmits, er ist schon über 70 Jahre alt.

Avots: ME I, 146

astuôņdesmitaĩs, der achtzigste.

Avots: ME I, 146

astuôņpadsmit, aus dem veralteten und dialektischen astuoņpadesmit, dial. astuņpadsmit, achtzehn, mit Gen., dial. Nom.: tur astuoņpadsmit ve̦zmu und ve̦zmi, da sind 18 Fuder.

Avots: ME I, 146

astuôņpadsmitaĩs, dial. astuņpadsmitaĩs, der achtzehnte.

Avots: ME I, 146

‡ atdabuĩt Dunika, Kal., Rutzau, = atdabût. Refl. -tiês Dunika,

1) hin-, hergelangen:
putiņa deļ ve̦cā sieviete nevarēja a. līdz Kalē̦tiem;

2) zurückgelangen:
a. atkal pie samaņas, pie e̦lpas, pie turības, uz ceļa, pēc ugunsgrē̦ka saimnieks vēl nebija paspējis a. (sich wirtschafllich erholen, wirtschaftlich wiederum erstarken).

Avots: EH I, 138

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja kāds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157

atgaitîgs, mit einem Hindernis verbunden; hinderlich, behindert: atgaitīgi apstākļi B. Vēstn. atgaitīga sagre̦muošana Pūrs III, 22.

Avots: ME I, 157

atglitêt, wieder glatt werden, von der Erde bei eingetretenem Tauwetter: taks atglitējis pavisam glits Jan. Cf. li. glitùs, glatt.

Avots: ME I, 159

[atkait, wieder: infl. jis otkait soka Zb. XVIII, 277; ähnlich 283 u. a. Zu li. ãtkaitas "перемѣна", keĩsti "wechseln", le. sits.]

Avots: ME I, 163

atkaitêt: rächen, mit Bösem entgelten Ahs.: pagaidi tik! es tev tuo atkaitēšu.

Avots: EH I, 145

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa drukāta Baltijas vācu muižnieku drukātavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168

atkritẽjs, der Abtrünnige, Apostat.

Avots: ME I, 168

‡ atkritĩba* "отпадчивость" Wid.

Avots: EH I, 150

‡ atkritîgs "отпадчивыи́" Wid.

Avots: EH I, 150

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

‡ atkruitiês, langsam, mit Mühe herkommen Laud., Lemburg, Prl.: viņš nevar vien a.

Avots: EH I, 150

‡ atmitêt, = atmitêtiês: nuo greekims a. LLD. II, 19.

Avots: EH I, 156

[atmitēties, intr., ablassen: kate̦rs nuo grē̦kiem atmitās Manz. Post. II, 59.]

Avots: ME I, 178

atmitinât,

1): a. cietu malu ar ūdeni Doblen n. BielU.

Avots: EH I, 156

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178

‡ atmuîtiês ² Dunika, Kal., Rutzau, mühsam hergelangen.

Avots: EH I, 156

atraite (unter atraĩtnis): auch BW. 22172, 2 var., 27840, (mit âi ² ) Auleja (mit aî ² ) Gramsden; Demin. atraitiņa BW. 27883 var.

Avots: EH I, 160

‡ atraîtin, atraîtiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., leicht lösbar (gebunden): a. (mit einer leicht lösbaren Schlinge) sasiet.

Avots: EH I, 160

‡ atraitine Pas. IX, 479, die Witwe.

Avots: EH I, 160

atraitis: auch BW. 22200 var., 10102 var., (mit âi ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Auleja, Zvirgzdine, (mit aî ² ) Strasden; ein gen. s. atraita BW. 9778 var., dat. atraitam 10518 var., acc. atraitu 11626 var.

Avots: EH I, 160

[atraitis, s. atraitnis].

Avots: ME I, 184

atraitît (li. atraitýti), freqn. zurückkrämpen: es atraitīju bikses Jauns.

Avots: ME I, 184

atraitnĩba, atraiknĩba, die Wittwenschaft: un atraiknības neguodu tu vairs nepieminēsi Jes. 54, 4 Jud. 8, 5; MWM, III, 726.

Avots: ME I, 184

atraĩtnis: auch (mit ài ² ) Borchow n. FBR. XIII, 25; ein dat. s. atraitnam BW. 7193, 3 var.; atraitne - auch (mit ài ² ) Linden, (mit aî ² ) Strasden. Zu diesem Wort vgl. auch M. Niedermann IMM. 1924 II, 206.

Avots: EH I, 160

atraĩtnis, atraĩknis ² Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne ² Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

atreitene BW. 27849 var., =atrait(e)ne, die Witwe.

Avots: EH I, 161

atreitis (unter atraĩtnis): auch Wessen.

Avots: EH I, 161

[atreitis BW. 22182 und 22203 (aus Dubena)= atraitnis.]

Avots: ME I, 185

‡ atreitît (ein Hypernormalismus?) Sauken, = atraitît.

Avots: EH I, 161

atreitne Salastšana 34, 57 und 63, = atrait(e)ne, die Witwe.

Avots: EH I, 161

atrita, gew. Pl., was weggerollt ist: vai tad nu atritu vairs saritinās, sagt man von einem, der seine Ehre verloren hat Naud.

Avots: ME I, 186

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atsitenis,* ‡

2) der Puffer (am Waggon).

Avots: EH I, 165

atsitenis, Prellbock. * Dr.

Avots: ME I, 190

atsitiêns, ‡

2) "der Absprung, das Abprallen"
Segew.; ‡

3) uz atsitienu Segew. "im Wurfe (eineu Fisch mit dem Stecheisen treffen)".

Avots: EH I, 165

atsitiens Ahs., Zurückschlag: sitiens grūts, bet atsitiens vēl grūtāks Sprw.

Avots: ME I, 190

atsitinât, ‡

2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).

Avots: EH I, 165

atsitinât svārkus, den Rock zurückschlagen, locker machen. Refl. -tiês, sich losknöpfen, die Kleider loser machen, damit es nicht so heiss wäre Grünh.

Avots: ME I, 190

atsitu: auch Jumpraweeten.

Avots: EH I, 165

atsitu, atsitus, abseits, seitwärts, abgelegen, fernliegend (zu atsist): nuogriezties uz kādu atsitu stāvuošu priekšme̦tu, auf einen fernliegenden Gegenstand kommen. Mežklāji bij visiem atsitus. Vielfach in Verbindung mit nuost. Biel. II, 278.

Avots: ME I, 190

atsitus (unter atsitu): tas jau ir a. nuost pa˙visam Siuxt. tā atruodas... a. nua visām muižām Janš. Mežv. ļ. I, 247.

Avots: EH I, 165

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191

atskàits,

1): baušļu, ticības luocekļu atskaiti, die Lutherschen Erläuterungen zu den Geboten und dem Glaubensbekenntnis
Golg.

Avots: EH I, 165

atskàits,

1) das Hersagen;

2) der Abzug, die Abrechnung.

Avots: ME I, 191

‡ atšvaĩtîtiês Rutzau, = atgaiņâtiês 1.

Avots: EH I, 175

‡ atšvitêt Dunika, = atspîdêt: laukā kāds gāja ar lukteri; lukteŗa gaisma atšvitēja luogā un uz sienas.

Avots: EH I, 175

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

àuzaite (unter àuzājs): auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; vgl. den Wiesen- od. Weidenamen Auzaite Lvv. II, 61 (aus Memelshof).

Avots: EH I, 189

‡ avitele Gramsden, Demin. zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ bajãrmeîta, die Tochter eines Wohlhabenden, Vornehmen (bajārs): bajarmeitu lūkuoties BW. 13245.

Avots: EH I, 199

‡ baluožmeîta Pas. VII, 252, ein Taubenmädchen (ein in eine Taube verwandeltes Mädchen).

Avots: EH I, 203

bal˜taitiņa, weisses Schaf, ein beliebtes Kompos. im VL: pilna kūts baltaitiņu BW. 6924; kas gribēja baltaitiņas (Var.: baltas aitas) 32455, 5; dafür baltavetiņa RKr. XVI, 201.

Avots: ME I, 256

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

[bibite "Brei aus gebeutelten Mehl" Pampeln.]

Avots: ME I, 293

biritiņa, aitu biritiņa, eine Gottheit, die Beschützerin der Schafe Infl. n. Konv. ¹ 172 [?]

Avots: ME I, 298

‡ bitaîns, mit Bienen behaftet Warkl.: b. kuoks, rāmis.

Avots: EH I, 222

bite: gen. plur, bitu BW. 13041,7 var., Demin. bitiņa BW. 7249 var.; 12610.

Avots: EH I, 222

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bitenes, Nelkenwurz (geum rivale) RKr. II, 71; auch dunduru puķe, zirgu nadži.

Avots: ME I, 301

bit(e)nieks: bitenieks auch Ramkau, bitinieks auch BW. 22236, I, Warkl.

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

bit(e)nieks, -inieks, der Bienenzüchter (li. bìtininkas): ceļaties kājiņas, ve̦cu bišu bitenieki BW. 30427.

Avots: ME I, 301

‡ bitinêt Gramsden. = dravêt, zeideln.

Avots: EH I, 222

bitka,

1) das Mahlheur, Unglück:
es tevi labā bitkā iedzīšu Lubahn n. Etn. I, 59; tagad tu esi bitkā Adsel;

2) das Bet (beim Kartenspiel):
vakar iegriezām ārstam krietnu puļķi: mizierī septiņas bitkas Seibolt. Wohl das russ. убытокъ (A. X. 2, 536);

3) = birga, der Dunst [?].

Avots: ME I, 302

‡ bitki, Unarten, Unsinn, dumme Streiche Dunika: netaisi bitkus!

Avots: EH I, 222

bit(e)nieks: bitenieks auch Ramkau, bitinieks auch BW. 22236, I, Warkl.

Avots: EH I, 222

‡ bits, -s (li. bitìs) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIII, 51, Auleja, = bite.

Avots: EH I, 222

bitulē̦ns, der Bienenzüchter: ceļaties kājiņas, ve̦ci bišu bitulē̦ni BW. 30427.

Avots: ME I, 302

‡ bleĩtêt AP., stark und schallend schlagen. Vgl. pleitêt 1 und ‡ bleivêt II.

Avots: EH I, 227

blitka, ein kleiner aus Zinn gegossener Fisch, in dessen Munde eine Angel mit roten Läppchen od. roter Wolle, um Hechte damit zu ködern Mag. III, 1, 128, Salis.

Avots: ME I, 315

‡ bļitka Salis, = blitka.

Avots: EH I, 233

‡ bļitkuôt Ziepelhof, bļitkat Salis, mit einer bļitka angeln, fischen.

Avots: EH I, 233

‡ blitne, eine Art Angel mit einem daran befestigten metallenen Fischchen, mit der man im Winter Barsche fischt Lubn. Vgl. blitka.

Avots: EH I, 230

‡ blitnêt, mit einer blitne fischen (angeln) Lubn.

Avots: EH I, 230

‡ blīvite Bleiweiss Diet., Ageluth Jauna labu z. un p. grām 4 (1817), S. 158. Aus dem Niederdeutschen.

Avots: EH I, 230

brãlaitene: auch Janš. Mežv. ļ. II, 423, Līgava I, 461.

Avots: EH I, 239

brãlaitene, des Bruders Frau, Schwägerin: Juris nevarēja diezgan nuolielīt brālaiteni Janš.

Avots: ME I, 328

‡ brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

‡ britins, = britans.

Avots: EH I, 242

‡ britns Warkl., = brikns; "bailīgs".

Avots: EH I, 242

‡ buît Erlaa n. FBR. XIV, 124, = bût, sein.

Avots: EH I, 249

‡ bùļbaite ² Pilda, Skaista, = buļvaine.

Avots: EH I, 252

bulbite, = bula bite, ein Insekt, das lange Zeit auf einer Stelle summend flattert und dann plötzlich davon fliegt Tals. n. A. IX, 325.

Avots: ME I, 347, 348

‡ bùrkānaite ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254

‡ četradesmit vierzig Pas. VI, 267.

Avots: EH I, 289

‡ če̦trapadsmit AP., = četrpadsmit, 14.

Avots: EH I, 289

četrdesmit, četrudesmit Lis., vierzig, gew. mit d. Gen.: cetrdesmit vīru. - četrdesmitais, der vierzigste.

Kļūdu labojums:
cetrdesmit = četrdesmit

Avots: ME I, 410

četrpadsmit, četrupadsmit Lis., vierzehn, gew. mit d. Gen.: četrpadsmit aitu, zirgu. [četrpadsmitais, der vierzehnte.]

Avots: ME I, 411

četrriteņu rati, ein vierräderiger Wagen.

Avots: ME I, 411

četrudesmit (unter četrdesmit): auch Pilda n. FBR. Xlll, 52, Pas. VI, 173; VII, 435, 489 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 289

četrupadsmit (unter četrpadsmit): auch Borchow n. FBR. XIII, 29, Pilda n. FBR. XIII, 52.

Avots: EH I, 289

cìemmeita od. cìema, ciemu (BW. 11072) meita, das Dorfmädchen, ein Mädchen aus einem benachbarten Gesinde oder Dorfe: pašas nāca ciemmeitiņas BW. 12115.

Avots: ME I, 393, 394

‡ cinaite, = ‡ cinaine; vgl. den Gesindenamen Cinaites Lvv. I, 30 (Odsen), 55 (Ringmundshof).

Avots: EH I, 272

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

‡ citad (li. kitadà), Adv., sonst, zu anderer Zeit Prl. u. a. n. FBR. VI, 113 und IX, 159, AP., Bers., Bērzgale, Kalz., Liepna, Lubn., Sessw., Warkl.: c. es nenākšu, kâ svētdien Erlaa und Ogershof n. FBR. Xl, 21.

Avots: EH I, 275

‡ citâd Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90, Kattenbr., Adv., = citââi.

Avots: EH I, 275

citâdi (unter citâds),

2): brauc ātri! c. (sonst)
nuokavēsim.

Avots: EH I, 275

‡ citâdîgs, = citâds: ķēniņiene pārģērbjas par citādīgu veceni Pas. IX, 297. Adv. citādīgi, sonst RKr. XX, 89.

Avots: EH I, 275

‡ citâdiņ Saikava, = citâdi 2, sonst.

Avots: EH I, 275

citâds [li. kitódas; in Westkurl. auch citējāds], anderer Art, anders gestaltet, aussehend: pie jums ar pa˙visam citādas ierašas nekā pie mums; adv. citâdi,

1) auf andere Weise, anders, in anderer Beziehung, sonst:
es pie šā darba ķe̦rtuos citādi. citādi viņš krietns cilvē̦ks;

2) sonst, zu anderer Zeit, in früheren Zeiten:
vēl aiz˙vien viņš nebij pārnācis mājās, kâ tuo citād(i) mēdza darīt A. XIV, 2,33.

Avots: ME I, 389

‡ citaidiņ Warkl., Adv., = citâdi: kai būs c.

Avots: EH I, 275

‡ citaiž Pas. IV, 152 (aus Rositten), citaiži VIII, 161, (mit aî) Borchow n. FBR. XIII, 30 u. anderswo im Infl., citaižâk Skaista n. FBR. XV, 48, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

‡ citâži Serbigal n. FBR. IV. 58, AP., citâžīgi AP., citâtiês N.-Laitzen n. FBR. VIII, 34, Adv., = citâdi.

Avots: EH I, 275

citiena Pūrs I, 104, = cituriene.

Avots: ME I, 389

‡ citiene PV., Segew., = citiena.

Avots: EH I, 275

citkā`rt: ci[t]kā`rt ² Warkl. n. Fil. mat. 104, Lixna, Skaista.

Avots: EH I, 275

citkā`rt, vormals, früher, sonst: raudzīsim tuo āriņu, kur citkārt līguojām.

Avots: ME I, 389

citkā`rtējs, vormalig, ehemalig, früher: citkārtēja tē̦va laime nu manā ruociņā BW. 3767.

Avots: ME I, 389

‡ ci[t]kā`rtijs <sup>2</sup> Skaista, = citkā`rtējs: ci[t]kārtijuos laikuos Warkl. n. Fil. mat. 104.

Avots: EH I, 275

‡ ci[t]kārtiņ Warkl., = citkā`rt.

Avots: EH I, 275

‡ *ci[t]kārtinis, früher, einstig: vai atmini ci[t]kārtiņus laikus? Warkl.

Avots: EH I, 275

citkā`rtlaĩkuos, vormal, früer: citkārtlaikuos ve̦lnam bijuši savi luopi LP. VII, 1165.

Avots: ME I, 389

citpagastnieks, ein Mann aus einer anderen Gemeinde.

Avots: ME I, 389

citpakaļ, cita od. citas, einer nach dem anderen (von mehr als zwei Personen): dienas aiztecēja citpakaļ citas. tuos citpakaļ cita tu, sle̦pkava, rijis. Dünsb. kas blakām un citpakaļ cita tur nāca Dünsb.

Avots: ME I, 389

citreiz,

3): guovēm c. atnāk divi teļi AP.

Avots: EH I, 275

citreiz,

1) ein anderes Mal:
aiziešu pie tevis citreiz;

2) einst, vormals:
citreiz dzīvuoja vecīši LP. V, 42;

3) zuweilen:
nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas;

4) citreiz - citreiz, bald - bald:
alās dzīvuojuot ve̦lns, parādīdamies cilvē̦kiem citreiz par āzi, citreiz par cūku LP. VII, 949.

Avots: ME I, 389

citreĩze: juo radi nuo citreizes (von früher her) e̦sam mēs Dünsb.

Avots: ME I, 389

citreĩzējs, eheamlige, vormalig: citreizējā le̦pnā pils tagad sagŗuvusi drupatās.

Avots: ME I, 389

‡ citrît, Adv., morgen früh Heidenfeld, Wandsen.

Avots: EH I, 275

cits,

7): auch Oknist.

Avots: EH I, 275

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

‡ cittàutas,* andere Völker: Krievijā dzīvuojuošās c. Konv. ² 2311.

Avots: EH I, 275

‡ cittàutĩbnieks,* = cittàutietis.

Avots: EH I, 275

cittautietis,* jem., der seiner Abstammung nach einem anderen Volke angehört, der Fremdstämmige.

Avots: ME I, 390

‡ citticĩbnieks,* ein Andersgläubiger.

Avots: EH I, 275

citur: hinter dem Stichwort fehlt ein Komma.

Avots: EH I, 275

citur dial., z. B. Nigr., Apschuppen, citūr (li. kitur̃), anderswo; anderswohin; oft in der Verbindung mit kur, irgendwo anders: ej citur kur savas laimes meklēt; dial. pie citūr jāiet, man muss anderswohin gehen Nigr.

Avots: ME I, 390

citūr (unter citur): auch (mit ū) Frauenb. n. Fil. mat. 78, Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, (mit û ² ) Iw. n. PBR. VI, SI, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Schrunden n. FBR. XIII, 100.

Avots: EH I, 275

cituriena (unter cituriene): jāiet būs uz cituriẽnu AP.

Avots: EH I, 275

cituriene, cituriena, citurene, ein anderer Ort: nuo citurienes, von anderswo, anderswohin: citurienē meklēt savu laimi. viņš aizgājis uz citurieni.

Avots: ME I, 390

citur̂ž Borcnow n. FBR. XIII, 30, = citur.

Avots: EH I, 275

‡ citzemnieks Diet.. = ârzemnieks 2.

Avots: EH I, 275

‡ dābuolaita A. Upītis Vecas ēnas 74, = ‡ dâbuolaine.

Avots: EH I, 311

dabuit (unter dabût): auch (mit uî ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 124, Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 301

‡ dâbulaite Linden, ein abgemähtes Kleefeld: dābulaiti nuogana. dābulaitē vis˙biezākā ve̦lē̦na.

Avots: EH I, 311

‡ daũdzskaitlība* M. 246, das Zahlreichsein, r. многочисленность.

Avots: EH I, 310

‡ daũdzskaitlîgs* M. 246, zahlreich, r. многочисленный.

Avots: EH I, 310

daũdzskaitlinieks, ein Plurale tantum.

Avots: ME I, 444

daũdzskaitlis, der Plural, die Mehrzahl: daudzskaitlinieki ir tādi vārdi, kas lietuojami tikai daudzskaitlī.

Avots: ME I, 444

desmit: de̦smit Erlaa n. FBR. XI, 13 und XIV, 123 mit dem e, von de̦smitais Le. Gr. 66.

Avots: EH I, 317

desmit, desmits, zehn, ist eigentlich ein zu den i- Stämmen gehöriges fem. Subst.: te vēl vienas desmits trūkst. viņš bij iekš septītās desmits Luttringen. Dieser i- Stamm ist aber in die ē- und ā- Stämme übergegangen: Uoliņš bij vīrs ce̦turtā desmitē uz beigām Kaudz. M. cilvē̦ks jau tuvu pie piektās desmitas A. XX, 84. tē̦vam gadu jau pāri par se̦stuo desmitu Janš. pēdējā gadu desmitā tulkuots jau labs skaits stāstu A. XII, 391. jau kuopš gadu desmitām zinātņu vīri nuopūlas MWM. II, 155. bij nuotecējušas vairāk nekâ divas gadu desmitas Kaudz. M. desmit und ebenso das mit der erstarrten Nominativendung in manchen Gegenden, z. B. Kandau, vorkommende desmits in attributiver Stellung indeklinabel gebraucht: Nom. desmit vīru, sehr oft auch desmit vīri, Gen. desmit vīru darbs, Dat. desmit vīriem te kuo strādāt, Akk. desmit vīru od. vīrus; Lok. desmit vīruos. Wenn aber dem Zahlwort desmit kein Hauptwort folgt, dann ist die Deklination unerlässlich: pulksten desmituos. pulkstens iet uz desmitiem. pēdējā gadu desmitā. cita saraujuot 1000 sauju un vēl kādas desmitas (auch desmit) virsū Etn. III, 89. deviņus maksāja, desmitus [möglich wäre auch: desmit] nuozaudēja RKr. VI, 5. desmit pirkt, ein Aufgabespiel, in dem es auf Aufmerksamkeit im Zählen ankommt. [Mit Metathese aus desimt (so noch in Perwelk u. a., s. Le. Gr.§ 332); zu li. dẽšimtis, dẽšimt, apr. dessimpts, aksl. desętь, ai. dáša "zehn", daśati-ḥ, "Dekade", gr. δέχα la. decem, air. deich n-, got˙taihum, ahd. zehan u. a.]

Avots: ME I, 459

I desmita (unter desmits), ‡

2) der Zehnte (eine Abgabe):
duot nuo katra gada kūluma muižai desmitu Janš. Mežv. ļ. I, 146; ‡

3) = desmite 2: nuo stāda daža laba d. aizstaigā līdzi gaŗnadžam PV.

Avots: EH I, 317

‡ II desmita Seyershof, = desmens.

Avots: EH I, 317

‡ desmitace Pas. VI, 199, die Zehnäugige.

Avots: EH I, 317

‡ de̦smitactiņa Pas. VI, 200, das zehnte Äuglein.

Avots: EH I, 317

desmitais: de̦smitais ausser Le. Gr. 66 auch Baltinow, Erlaa, Ermes, Gr.- Buschh., Kārsava, Kraslava, Oppek., Salisb., Sussei, Wessen, Wolmarshof.

Avots: EH I, 317

desmitais, der zehnte. Zu li. dešim̃tas, [apr. dessīmts, aksl. desętъ, gr. δέχατος got. taihunda].

Avots: ME I, 459

desmitdaļa, ein zehntel: deviņas desmitdaļas, 9/10.

Avots: ME I, 459

desmite,

1): "mazāka pagasta vienība" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 81; "māju skaits (bieži vairāk par 10), kas jāapstaigā reizi nedēļā tâ saucamam desmitniekam ar pagasta valdes ziņām" Kaltenbr.;

2): "zehn Stück"
Lettg.; "zehn Paar Flachsbündel (saujas)" AP.: nuorautās linu saujas saskaitīja desmitēs, tas ir, salika kuopā pa 10 pē̦dām (pē̦da = 2 saujas), lai vieglāk varē̦tu izskaitīt.

Avots: EH I, 317

desmite,

1) an einigen Orten soviel als
pagasts, Gebietsteil;

2) = desmits; s. desmit.

Avots: ME I, 459

desmitkā`rt, zehnfach.

Avots: ME I, 459

desmitnieks, ‡

7) wer in einer
desmite 1 den Botendienst verrichtet Kaltenbr.

Avots: EH I, 317

desmitnieks,

1) eine vom Gemeindeältesten und von den Vorstehern der Gemeinde gewählte Amtsperson;

2) eine von je 10 Knechten gewählte mit Stimmrecht versehene Vertrauensperson;

3) der Anführer von 10 Soldaten;

4) die Zehn in der Karte;

5) der Zehnrubelschein;

6) der Zehner:
atskaituot un saskaituot desmitnieki jāraksta zem desmitniekiem.

Avots: ME I, 459

‡ desmitreĩz, zehnmal.

Avots: EH I, 317

desmits, -s,

1) auch desmita, der Zehner:
e̦smu iekš septītās desmits gadiem, ich bin schon gegen 70 Jahre alt. Der Lok. desmitā BW. 25864: es atradu trīs trešā desmitā, d. h. dreiundzwanzig;

2) dial. noch für desmit;

3) desmits (als o- Stamm U.) oder desmita, Dekade:
10 saimnieku, kuŗi iztaisa desmitu Setzen.

Kļūdu labojums:
gegen 70 = über 60

Avots: ME I, 459

I desmits (o-Stamm?), ‡

4) = desmite 2 (zehn Paar Flachsbündel) AP.; līdz trešam desmitam BW. 33331. nav skaišam desmitiņ[a] 19138.

Avots: EH I, 317

‡ II desmits (o-Stamm?) Seyershof, = ‡ desmita II.

Avots: EH I, 317

desmittiek, zehnmal zo viel.

Avots: ME I, 459

deviņdesmit, neunzig, mit dem Gen., auch mit d. Nom.: deviņdesmit cilvē̦ku od. cilvē̦ki. [deviņdesmitais, der neunzigste.]

Avots: ME I, 460

deviņpadsmit, deviņpadesmit Adolphi, neunzehn. [deviņpadsmitais, der neunzehnte.]

Avots: ME I, 460

diẽnastmeîta Pas. X, 464 u. a., ein Dienstmädchen.

Avots: EH I, 327

‡ dìevmeîtiņa, Beiname des Marienkäfers im VL.: mārietiņa d. BW. 33685.

Avots: EH I, 328

‡ dijdesmit KatrE. und Erlaa n. FBR. XIV, 127, zwanzig.

Avots: EH I, 319

‡ dijpadsmit KatrE. und Erlaa n. FBR. XIV, 127, Prl. n. FBR. VI, 97, zwölf.

Avots: EH I, 319

‡ ditkus Brucken "eine ehemalige Silbermünze mit eingebogenem Rand". Entlehnt nebst li. dìtka "eine Dreikopekenmünze" und le. diķis aus d. Dütchen.

Avots: EH I, 323

divdesmit, divdesmits, divudesmit, dividesmit Mar. n. RKr. XVII, 141, zwanzig, gew. mit d. Gen.: divdesmit vīru, aber auch vīri.

Avots: ME I, 471

[divdesmitais, der zwanzigste.]

Avots: ME I, 471

‡ dividesmitnieks Janš. Dzimtene II, 448, ein Zwanzigkopekenstück.

Avots: EH I, 323

divipadsmit Adolphi, für divpadsmit, zwölf.

Avots: ME I, 472

divpad(e)smitniece, eine zwölf Pud schwere Keule LP. VI, 524.

Avots: ME I, 473

divpadsmit, divi pa desmit, zwölf (Konstruktion die von desmit): divpadsmit vīru und vīri. pulkstenis jau pāri par divpadsmitiem.

Avots: ME I, 473

‡ divpadsmitace Pas. VI, 200, die Zwölfäugige.

Avots: EH I, 323

[divpadsmitais, der zwölfte.]

Avots: ME I, 473

divpadsmitgalˆvis, der Zwölfköpfige.

Avots: ME I, 473

divpad(e)smitniece, eine zwölf Pud schwere Keule LP. VI, 524.

Avots: ME I, 473

‡ divriteņi Diet., = divriči.

Avots: EH I, 323

divritenis ,* der Velociped; divriteņu braucējs; divriteņu rati, ein zweirädriger Wagen.

Avots: ME I, 473

divskaitlis ,* der Dual.

Avots: ME I, 473

dižaîta ^2, ein erwachsenes Schaf. Sprw.: jē̦ram jē̦rs, dižaitai pāris Dond.

Avots: ME I, 474

duîriteņi ^2, ein Wagen mit zwei Rädern Wirginahlen.

Avots: ME I, 511

‡ dujpadesmit Perkunen, dujpadsmit Dunika, Kal., OB., Rutzau u. anderswo in Westkurland, = divpadsmit.

Avots: EH I, 340

‡ dujriteņu rati BW. 33778, 3, ein zweiräderiger Wagen.

Avots: EH I, 340

gàita: mit aĩ auch Siuxt, mit aî ² AP., Gr.-Roop, Ruj., Salis, Salisb.,

2): "ātrums, spars" Linden in Kurl.: viņam pa˙visam cita g.;

3): iet savā gaitā Siuxt. katrai gaitai savs ieruocis ebenda;

4): gaitās od. uz gaitam iet AP. tavu gaitu dienē̦dama BW. 16459;

6): liela dūmu gaîta ² Gr.-Roop. es nevaru tuo be̦ku gaîtu ² pauostīt (ich kann den Barawickengeschmack nicht vertragen)
Seyershof. kad uzlej ūdeni virsū be̦kai, tad nuoietuot tā meža g. nuo[st] ebenda.

Avots: EH I, 378, 379

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

‡ gaite, = gàita 6: tam sviekstam veikla g. Salisb. n. Melnalksnis Mazsal. 54.

Avots: EH I, 379

‡ gaîtenieks ² Orellen, = gàitniẽks 1: vieni bija uotarnieki, vieni - gaitenieki.

Avots: EH I, 379

‡ gaitenis,* ein Korridor: Viktōrs gaitenītī sāka darbuoties ap savu velosipedu Veselis Dienas krasts 52.

Avots: EH I, 379

[gàitenis ² Warkl. "= liska, nuosis, nuoza".]

Avots: ME I, 589

gaiters,

1) = gaitnieks Lös. n. Etn. IV, 18;

2) = gaisteklis Bers. n. A. XII, 869;

3) iet kâ gaiters, unaufmerksam gehen
Sissegal.

Avots: ME I, 589

gàitîgs: gaîtīga ² ķēve Salis. jaunā menesī zirgs jāiebrauc, tad gàitīgāks ² KatrE: gaitīgi pabeidza ... darbu Pas. VI, 162.

Avots: EH I, 379

gàitîgs [C., AP., Jürgensb.], hurtig, behende, gewandt, erfolgreich: gaitīgs zirgs, auch cilvē̦ks. zirgs iet gaitīgi. viņš gaitīgi patapa vaļā Lautb., A. XII, 869. gaitīgs uz nebē̦du Vīt. 85.

Avots: ME I, 589

‡ gàitins ² "apaļa juosta" Bērzgale; eine kleine Schnur zum Binden Nautrēni.

Avots: EH I, 379

gaitniecība "?": rakstnieka gaitniecības (Wanderschaft? Wirksamkeit?) ceļš Stari II, 618.

Kļūdu labojums:
Wirksamkeir = das Wirken, die Tätigkeit

Avots: ME I, 589

gàitniẽks,

1): auch AP.;

2): kas ... tavi gaitnieki un aptekšņi būtu bijuši Lange Latv. ārste, S: 3. saimnieks ... gaitnieci bij padzinis Azand. 40.

Avots: EH I, 379

gàitniẽks,

1) der Frohnarteiter:
man gaitās ejuot labi, ja atlika dienvidus brītiņš, kamē̦r citi gaitnieki gulēja A. XVI, 434;

2) der Arbeiter, der Knecht:
jāduod gaitniekam liela alga Plūd. rakst. I, 137;

3) der Wanderer*
Latv.

Avots: ME I, 589

gaituôt, Frohndienste leisten: būs jāsāk svešam kungam gaituot B. Vēstn.

Avots: ME I, 589

[*gaits, - s, nur im loc. s. vienā gaitī St. "aus einem Stück nach der Reihe (z. B. lesen)". Zu gaita.]

Avots: ME I, 589

ganmeîta od. gana meita, das Hirtenmädchen.

Avots: ME I, 600

glitaîns, schleimig, schlüpfrig, glatt: pēc lietus ceļš paliek glitains Sassm.

Avots: ME I, 627

glita, der Schleim: siltā vasaras laikā svaigā gaļa pārklājas ar glitu Sassm. [Vgl. li. glìtas "липкая слизь".]

Avots: ME I, 626

glitêt [li. glitė´ti "становится липким, клейким"], intr., inch., schleimen, schlüpfrig, glatt werden: nesālīta gaļa siltā laikā ātri glitē Sassm.

Avots: ME I, 627

‡ gļitêt Stenden, = glitêt.

Avots: EH I, 396

‡ *glitinât, erschlossen aus nùoglitinât:

Avots: EH I, 393

glits (li. glìtas "schleimig"),

2): auch Gramsden, Grob. (von Kartoffeln).

Avots: EH I, 393

glits (li. (glitùs "glatt; клейкiй, слизистый; водянистый"),

1) schlüpfig, weich:
pēc lietus ceļš tik glits, ka kājas iekšā vien līp Nigr. taks atglitējis pa˙visam glits Apsk. I, 176;

2) schliefig, glitschig
Naud.: glita maize kâ klīsteris LP.; gliti kartupeļi, wässrige Kartoffeln (in gekochtem Zustand) Naud., [Neuenb.]; gliti rāceņi Gold. [Zu glids (s. dies), glietēt, la. glis (gen. glitis) "humus tenax", ae. œtclíƥan "ankleben" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 627

‡ gļits Stenden "glums, jē̦ls".

Avots: EH I, 396

glitums: die Glätte (glumums); ein leimartiger Stoff Siuxt: kaulam ir tāds g. virsū.

Avots: EH I, 393

glitums [li. glitùmas "Glattheit"), der Schlief: maizes glitums W.

Avots: ME I, 627

‡ goĩtars Seyershof, ein unschöner Mensch von hohem Wuchs.

Avots: EH I, 397

‡ graitai, Adv., geschwinde Für. I.

Avots: EH I, 397

greituôtiês, ‡

2) "sich krollen (grecelêtiês)" Līvāni.

Avots: EH I, 403

greituôtiês "?": viņs greituojas pa viesībām A. XII, 92. (Gleich li. greitúoti "торопиться"?)

Avots: ME I, 647

greits,

1): Adv. greĩti "ātri" Rutzau; ‡

4) grèits ² Warkl., satt:
guovs greita; betrunken: šuodien viņš nuo agra rīta bij g. (greitā); visu dienu staigā greitā (= pil˜nā 2); ‡

5) = grùods II 1 Līvāni: greîts pavediens.

Avots: EH I, 403

greits (li. greĩtas "flink"),

1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;

2) grèits ² Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;

3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].

Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 647

gritelêt, s. gricelēt.

Avots: ME I, 656

‡ grituļu grituļiem "?": braucuot pa grubuļainu ceļu, iet g. g. Grünh.

Avots: EH I, 406

‡ ìedabuit Dunika, Kal. OB.. Oknist, Rutzau, = iedabût 1. Refl. -tiês, mit Mühe hineingelangen Dunika, Kal., OB., Rutzau: re̦snā saimniece nevarēja ie. ratuos.

Avots: EH I, 507

ìekaitêt, ‡ Refl. -tiês (III p. prs. iekaîtas ² Lesten n. FBR. XV, 30),

1) anfangen
zu kaĩtêt Siuxt: ja tam kas iekaĩtēsies, tad jau lielā vaidēšana;

2) anfangen zu kàitêt ² II Bērzgale: bē̦rns ir labi iekaitējies; nu būs miers.

Avots: EH I, 517

[ìekaitêt, erhitzen: iek. dzelzi Sissegal, Bers., Sassau.]

Avots: ME II, 24

ìekaĩtinât,

1): auch AP., Dunika; Salis, Seyershof: ie. vērsi.

Avots: EH I, 517

ìekaĩtinât,

1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;

2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.

Avots: ME II, 24

ìekaitît, erzürnen: kâ iekaitīts zvē̦rs metās uz dedzinātāju Alm.

Avots: ME II, 24

ìekluit: auch Geistershof, Lis., Lös., N.- Schwanb.

Avots: EH I, 520

ìekluit Fest., [= ieklīmât:] kur tad nu tik ātri ieklujis Vīt. 29.

Avots: ME II, 28

iekrite̦ns: iekrite̦nu glāzi vien vajag liet Saikava.

Avots: EH I, 522

iekrite̦ns Kokn., Lasd., [iekritins Bers.], iekritans Tirs. "nicht ganz voll": iekrite̦ns pūrs. [Auch ein Adverb dazu: ūdens vasaru mārkuos stāv iekritin (= unter der Norsmalhöhe) Bers.]

Avots: ME II, 30

iekritîgs, [angenehm, passend: iekritīga drēbe; iekritīgs cilvē̦ks Smilt, Nitau, Lettihn; in Seltingshof dafür: iekritîgs].

Avots: ME II, 30

ìekritinât,

3): "(Bauhölzer) zwischen zwei Ständern von oben hineinsenken"
Biel. n. U. (unter kriteņi).

Avots: EH I, 522

[ìekritinât,

1) hineinschütten:
iekr. rāceņus pagrabā Wandsen;

2) einfallen od. sich senken machen (beim Backen):
meita iekritinājusi maizi Trik.;

3) sich fallend hineinfügen machen:
iekritināja trīs puosmus Nigr.]

Avots: ME II, 30

iekruit: ìekrùit ² Saikava, stibitzen, sich aneignen: kad pluosti pajūk, iekruj ir tu!

Avots: EH I, 523

iekruit Nerft, = iegūt.

Avots: ME II, 30

[ìekšmeîta Dond., eine Magd, die innerhalb des Hauses zu arbeiten hat.]

Avots: ME II, 31

‡ ìelitìnât Borchow, Lubn., Meiran "= ielutinât, verwönnen".

Avots: EH I, 527

ìemàitât: "leiblichen Schaden verursachen" Ahs.: ar pārcelšanuos puisis sev iemaitājis sirdi.

Avots: EH I, 528

ìemàitât, tr., ein wenig verderben, den Grund zum Verderben legen: viņam sirds glaimiem iemaitāta. [Refl. - tiês, schadhaft werden, zu verderben (intr.) anfangen: auglis iemaitājies Salis.]

Avots: ME II, 42

ìemitinât, Behausung, Wohnort irgendwo anweisen: es viņu iemitināju rijā. Gew. refl. - tiês, sich einnisten, Wohnung nehmen: spuogi iemitinājušies upītē LP. III, 103. puosts iemitinājas nabagu ļaužu šķirās Pūrs. III, 59.

Avots: ME II, 45

ìemituôt, tr., einwechseln, eintauschen: zirgu.

Avots: ME II, 45

[ìemùitiês,

1) muhsam eine Arbeit erlernen
Bruw.: bē̦rns jau labi iemujies lasīšanā Wolm.;

2) "eigensinnig widersprechen
ietiepties" Lausd.;

3) sich zwischen andere hineinmischen
Wessen, Mar.: iemujies kâ purvâ šinī cilvē̦ku drūzmā Fest. iemuities cita lietās Domopol;

4) einschiessend einsinken
Mar.;

5) sich hineinverirren
Mar.;

6) in eine unangenehme od. schwierige Lage geraten
Sessw., Mar.;

7) "iejukt" (von leblosen Gegenständen)
Odsen;

8) "iekulties; ar grūtībām nuokļūt kaut kur iekšā" Druw.]

Avots: ME II, 46

ìepleĩtêt, - ẽju, [ein wenig durchprügeln Serben, Schujen:] iepleitēju līgaviņu BW. 27207. [kad kūtruo melni] ar pātagu labi iepleitē, tad iet ar Ci.

Avots: ME II, 52

ìeritêt, intr., sich herein -, hineinwälzen, herein -, hineinrollen: muca ieritēja upē.

Avots: ME II, 58

ìeritinât,

1) rollen machen:
medinieks ieritina kamuolu LP. V, 325;

2) herein -, hineinwälzen, herein -, hineinrollen:
malu, malu tautas dzirnas, ieritinu upītē BW. 8101;

[3) hineinwickeln:
ier. zirņus kamuolā Ruj.;

4) gewandt herein - od. hineinfahren:
žīds ieritināja sē̦tā Nigr., Laubt.] Refl. - tiês, sich hinein -, hereinwälzen, sich hineinwühlen: suns gul gubenī ieritinājies. es zināms e̦smu ieritinājies šiem vidū Vēr. I, 1156.

Avots: ME II, 58

ìesitinât, tr., einschlagen, einhüllen: kur mana lielā kuplā sagša, kur savu pādīti iesitināšu BW. 1487.

Avots: ME II, 64

[iesitums, die Einfassung Wid.]

Avots: ME II, 64

[ìeve̦dmuĩta ,* Einfuhrzoll.]

Avots: ME II, 87

it: kura ... it (vollständig) princese gan nee̦suot Janš. Ligava I, 362. it kâ, wie (so) zum Beispiel: sakarinādamas gar griestiem dažādus pakarus ..., it kâ:... Janš. Dzimtene V, 213. Zur Form vgl. K. Būga Tiž. I, 375 und le. īt.

Avots: EH I, 432

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

itâ (hochle.), so Mar. n. RKr. XV, 116. [Zum Pronomen itis.]

Avots: ME I, 711

itâds, = šitâds Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME I, 711

‡ itaî Auleja, Zvirgzdine u. anderswo in Lettg., = itâ.

Avots: EH I, 432

itaîds: auch Lubn.; in Auleja auch eine Deminutivform itaîdeņš: i. gredzineņš, so ein Ringlein.

Avots: EH I, 432

[itaîds, in Lettg., = itâds.]

Avots: ME I, 711

‡ itais Oppek. n. BielU., = itis.

Avots: EH I, 432

ite: auch Schwanb., Lettg. (z. B. in Auleja, Baltinow, Borchow, Liepna, Pilda, Skaista, Zvirgzdine): kas i. nu būs Pas. VIII, 151.

Avots: EH I, 432

ite, hier Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 711

iten (unter itin): iten Iw., ite̦n Puhren n. FBR. XIV, 50, Wahnen.

Avots: EH I, 432

‡ iteņâ Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., = ite.

Avots: EH I, 432

‡ iteņâceņ Pilda n. FBR. XIII, 54, iteņâkeņ ebenda, Adv., "?".

Avots: EH I, 432

itene Mar. n. RKr. XVII, 136, in den Verbind. iz iteni (hierher), nuo itenes (von hier) N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, = šejene, das Hier.

Avots: EH I, 432

‡ itik Auleja, Adv., so viel.

Avots: EH I, 432

itin: vgl. li. itin "recht, ziemlich" bei E. Fraenkel KZ. LXI, 260.

Avots: EH I, 432

itin, iten, verstärktes it: vai tad itin ne˙kāds paduoms neradīsies LP. V, 273. jauna, itin (Var.: iten) jauna glauda manu kumeliņu BW. 11512. itin pa˙reizi, ganz recht.

Kļūdu labojums:
11512 = 11502, 3

Avots: ME I, 711

itis (hochle.), fem. itī [itā BW. I, S. 848, № 688], dieser N. -Schwanb., Mar., n. RKr.XV, 116; [vgl. li. itas "dieser", s. Le. Gr. § 372].

Avots: ME I, 711

‡ it˙lĩdz, gerade (fig.) AP.: tâ i. desmit stuopu iet spainī. i. kâ nuosita pulkste̦ns desmit, tâ luopi nāce mājā.

Avots: EH I, 432

it˙maz Stenden,

1) wenigstens:
i. pa svē̦tkiem atbrauc!

2) vai tad i. nebūs citāds laiks? wird denn das Wetter garnicht anders werden ?

Avots: EH I, 432

‡ itu! Interjektion: i., kuo tu gan duomā? Janš. Mežv. ļ. II, 450. i., tādas palaidnes! 451.

Avots: EH I, 432

‡ izgaita, Hurtigkeit, Gewandtheit, gefälliges Benehmen Segew.

Avots: EH I, 447

izkàitêtiês, ‡

2) eine Zeitlang (zur Genüge) sich am Ofen wärmen, erhitzen
(mit ài ² ) Oknist.

Avots: EH I, 452

izkàitêtiês, nach Herzenslust, zur Genüge tändeln, spielen: viņas vēl jauniņas, lai vēl izkaitējas ar puišiem A. XVI, 317.

Avots: ME I, 746

izkaĩtinât, tr., abärgern: vīru, sievu.

Avots: ME I, 746

I izknitinât: i. graudus Schujen.

Avots: EH I, 457

‡ II izknitinât, in der Verbindung i. pienu Dunika, durch wiederhöltes unvollständiges Ausmelken es dahin bringen, dass die Kuh nicht mehr milcht.

Avots: EH I, 457

‡ izkritinât Dond., N.-Schwanb., Wandsen, = ‡ izkre̦tulât: vai esi izkritinājis, kuo šuorīt izvētījām? Dond. ar vēju graudus nuo pe̦lūm izšķir (izvētī un izkritina) Dünsb. Bērnu draugs I, 7.

Avots: EH I, 459

izlàitît, ‡

2) duchmassieren
Lis.: i. kam muguru. Refl. -tiês; zur Genüge massieren.

Avots: EH I, 461

izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.

Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)

Avots: ME I, 762

izmàitât, ‡

2) vernichten (iznīcinât) KatrE.

Avots: EH I, 465

izmàitât, tr., verpfuschen, verderben: acis. ķēniņiene izmaitājusi labuo peļņu LP. VI, 135. Refl. - tiês, verderben, zu Grunde gehen: labība vietu vietām izmaitājusies.

Avots: ME I, 768

izmitinât, tr., aus -, durchfüttern: luopus pa ziemu. [izmitināja tuos ar maizi Glück I Mos. 47, 17.] Refl. - tiês, sich durchfüttern, leben: nuometās, lai varē̦tu izmitināties St.

Avots: ME I, 772

izmituôt, tr., austauschen: Baltijas Vēstnesi tu sāktu izmituot pret "Keleivis" Kronw.

Avots: ME I, 772

‡ izmuîtiês ² Dunika,

1) mühsam heraus-, hinausgefangen:
i. nuo purva;

2) eine Zeitlang Schwierigkeiten zu überstehen haben:
kâ man bez pārtikas i. tik ilgi?

3) sich abplagen.

Avots: EH I, 467

‡ izmuĩtuôt Frauenb. "ohne Erlaubnis herausnehmen".

Avots: EH I, 467

‡ izpleitêt, = izpleĩkst II (?): tuos (= cimdus) izpleitējis pie ... trepju staba Kaudz. Izjurieši 87.

Avots: EH I, 472

‡ izplùitiês ² Oknist, eine Zeitlang sich (ängstlich) sorgen: par velti tu izplujies: redz, ka ne˙kā ļauna nav!

Avots: EH I, 473

[izritêt U., dünne werden (wie das Korn vom Nordwinde).]

Avots: ME I, 792

izritinât: izritinājis arī dažas prieka asaras Dünsb. Vecie grieķi II, 48. ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., = izritêt, I: juosta izritinājusies uz grīdas:

Avots: EH I, 477

izritinât, tr., fakt. zu izrist, izritēt, hinaus -, herausrollen, hinaus -, herauswälzen, auseinanderrollen: (Rätsel) ne˙viens nevar tē̦va juostu izritināt Ahs. [Vgl. li. išritintė´ti "mehrfach hinausrollen."]

Avots: ME I, 792

‡ izsitaļât, = izsitinât: pa ziemu guovīm astes kuplas izaug, bet pavasarī krūmuos izrausta un izsitaļā gar kuokiem Siuxt.

Avots: EH I, 479

izsitinât, ‡ Refl. -tiês, (bei wenig Schnee mit dem Schlitten) sich durchschlagen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 479

izsitinât, auklopfen: mēs izsitinājām kulītes Druva III, 802.

Avots: ME I, 797

izsitums, der Ausschlag: pret galvas izsitumiem un plaukstām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME I, 797

izskàitît, ‡

3) durchlesen
(mit -êt ) Kaltenbr.: i. grāmatu.

Avots: EH I, 479

izskàitît (li. išskaitýti), tr.,

1) aus -, durchählen:
kas var zvaigznes izskaitīt? BW. 38. kas skujiņas izskaitīja, tas lai mani bildināja 14983. Sprw.: vilks ņe̦m arī nuoskaitītā;

2) hersagen:
tē̦vureizi, pātarus. tad ta nu izskaitīja pātarus! Das war eine schöne Gardinenpredigt! Refl. - tiês, zur GEnüge zählen, hersagen: varēs kādu dienu pātaru izskaitīties Vēr. II, 902.

Kļūdu labojums:
nuoskaitītā = nuo izskaitītā

Avots: ME I, 797

‡ izskol˜drit Ugalen n. FBR. VII, 16, hin und her bewegend von der Stelle bringen, herausbekommen: i. mietu.

Avots: EH I, 480

‡ izsvitinât, = izšvitinât 1: de̦nkti (skuķi) izsvitināju Janš. Līgava II, 325.

Avots: EH I, 484

izšvitinât

1): = izdañcinât Dunika.

Avots: EH I, 487

izšvitinât,

[1) so schnell drehen, dass der Rock sich hebt]:
meitas viņš tad izgrieza un izšvitināja Janš.; [gehörig wedeln: izšv. lakatu pa gaisu Dunika;

2) vertun, vergeuden:
izšv. visu naudu Nigr.].

Avots: ME I, 814