Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'mā' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1063)

aizdomāt

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21


aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk kādu aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24


aizkamāt

àizkamât,

1) : auch Saikava. ‡ Refl. -tiês, mühsam hingelangen
Kalz., Lubn., Saikava: a. līdz piestātnei.

Avots: EH I, 28


aizkamāt

àizkamât,

1) mit Mühe hinschaffen
Spr.

2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].

3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].

Avots: ME I, 30


aizlamāt

àizlamât,

1) schimpfend vertreiben
KatrE.: a. nabagu pruojām;

2) im Schimpfen übertreffen
C.: viņš var visus a.

Avots: EH I, 35


aizmācīties

àizmâcîtiês, lernend hingelangen: a. līdz uotrai nuodaļai,

Avots: EH I, 38


aizmādīt

àizmâdît Schujen "schimpflich fortjagen".

Avots: EH I, 38


aizmāknis

àizmàknis, G. -kņa, die Wolke: saulei aizgāja aizmāknis priekšā Druv., JKaln.

Avots: ME I, 39


aizmākt

àizmàkt Trik., = nùomàkt, unterdrücken, ersticken (fig.): kuoki tur cits citu aizmāc.

Avots: EH I, 38


aizmākties

àizmàktiês,

1) sich bewölken:
debess bij aizmākusēs MWM. XI, 190. vakara puse aizmākusies C. aizmācies laiks, aizmākusies saule Sessau;

2) atemlos werden:
bē̦rns raud aizmākdamies Ziepelhof.

3) von aizmàkt: aizmāktas krūtis, belegte Brust.
Doblen.

Avots: ME I, 39


aizmākuļot

àizmãkuļuôt, intr., sich mit leichten Wolken bedecken: saule, debess aizmākuļuoja AP., JK.

Avots: ME I, 39


aizmānīt

àizmãnît, ‡ Refl. -tiês, unter einem ersonnenen Vorwand weggelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 38


aizmānīt

àizmãnît, hinlocken: meitu uz pilsē̦tu.

Avots: ME I, 39


aizmārša

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39


aizmāršība

àizmā`ršĩba [nach L. auch: aizmārsība], die Vergessenheit, Vergesslichkeit, Vergessamkeit: aizmāršības klēpī miegs viņu uzņēma Seib.

Avots: ME I, 39


aizmāršīga

àizmā`ršîga PS. (àizmā`rkšîgs Serb., Bers.), vergesslich: mugurā drēbi nevar šūt, tad paliek aizmāršīgs JK. II, 89, RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 39



aizsmādēt

àizsmãdêt, schmähend, mäkelnd wegbekommen (entfernen).

Avots: EH I, 49



ammāt

ammât, essen, in der Kindersprache.

Avots: ME I, 70


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apkamāt

apkamât, in der Hauptsache bewältigen: a. darbus ("veikt darba lielumu") Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 89


aplamāt

aplamât, beschimpfen Bauske, Saikava: viņš tuo aplamāja un aizgāja.

Avots: EH I, 97


apmācība

apmâcĩba, die Lehre, Exerzierübung: man būs jāiet apmācībā Vēr. II, 1343.

Avots: ME I, 105


apmācīt

apmâcît, tr., exerzieren: zaldātus; dressieren: zirgu.

Avots: ME I, 105


apmādīt

apmādît, ringsum einstecken, ringsum bestecken (tr., "обтыкать" ) Wid.: nāc, apmâdi man birzi (sējuot)! N.-Peb.

Avots: EH I, 101


apmājot

apmãjuôt U. (unter mājuot), beherbergen.

Avots: EH I, 101


apmākt

apmàkt,

1): apmākts, dämlich, stumpfsinnig
Ewers.

Avots: EH I, 101


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmākulis

apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.

Avots: ME I, 105



apmālām

apmālãm, auch apmalām, runât, in der Rede Winkelzüge, mit Umwegen reden, sich um eine Sache drücken [zu mala].

Avots: ME I, 105



apmālis

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â 2 ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101


apmālis

apmālis,

1) der Strudel
(atvars) Segew. (mit â 2 );

2) eine breitere Stelle im Flussbett
Drobbusch (mit ã ).

Avots: EH I, 101


apmālis

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds kā apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105


apmālis

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105


apmāņa

apmãņa, Täuschung, Illusion: sirds jūt, viss bij tik salda apmāņa Asp.; apmāņu šķidrums, eine Flüssigkeit, durch welche optische Täuschung hervorgerufen wird: ragana viesulim ielaida apmāņu šķidrumu LP.

Avots: ME I, 105


apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: kā tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? kāpēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105


apmārtot

apmārtuôt (zu mārte) RKr. XVI, 177 und 190 (aus Rutzau), das Haar der Neuvermählten am Hochzeitstag nach Frauenart ordnen und ihr den Kopfputz der Frauen aufsetzen.

Avots: ME I, 105


apmāt

apmât,

2): apmãts Dond., verwirrt;
apmāts Golg. "apburts".

Avots: EH I, 101


apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī kā apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106


apmātība

apmâtĩba, Verblüffung, Verwirrung Blaum.

Avots: ME I, 106


apmāžot

apmâžuôt, täuschen, begaukeln, behexen L.

Avots: ME I, 106


apsmādēt

apsmãdêt, verschmähen, zurückweisen: dāvanas, labu sirdi.

Avots: ME I, 123


atciemāt

atcìemât 2 Auleja, zu Besuch herkommen: atciemā kad da mums!

Avots: EH I, 138



atdomāt

atduõmât, sich erinnern, ins Gedächtnis zurückrufen: nevaru dziesmas atduomāt N. - Schwanb.; so auch refl. -tiês: es atduomājuos, ka man vajag iet ciemā Mar. RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 155


atkamāt

atkamât, (etwas Schweres, tragend od. längs der Erde ziehend) herschleppen Prl.: a. smagu maisu. Refl. -tiês,

1) mit Mühe herkommen, sich herschleppen
Prl.;

2) sich eine gewisse Zeit hindurch abstrapazieren:
tai (=tâ) visu dienu atkamājuos Pas. VIII, 395.

Avots: EH I, 145


atlamāt

atlamât, ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch oft schimpfen (intr.) Saikava: diezgan e̦smu atlamājies, bet gans kâ nelabuojas, tâ nelabuojas.

Avots: EH I, 153


atlamāt

atlamât, tr., entgegen-, zurückschimpfen.

Avots: ME I, 172


atmācība

atmâcĩba, Wiederholung des Gelernten: zemes sargus iesaukt atmācībā, die Landwehr zur Wiederholung der Übungen einberufen.

Avots: ME I, 176


atmācīt

atmâcît, tr.,

1) das Gelernte noch einmal lehren, wiederholen;

2) abgewöhnen
Spr.

Avots: ME I, 176


atmānīt

atmãnît [li. atmõnyti, russ. отманить], tr., mit Lug und Trug herweglocken: kalpu, meitu,

Avots: ME I, 176


atmārks

atmā`rks 2 Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmārkā: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155



atmārkšīgs

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176



atmāršīgs

atmār(k)šîgs, Gegens. von aizmāršīgs [und danach gebildet], mit gutem Gedächtnis begabt Serb.

Avots: ME I, 176


atmāt

atmāt [li. atmóti], tr., zurückwinken, abwinken, winkend herlocken.

Avots: ME I, 176


atņemu atņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


atņemu ņemām

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180


bāmāzis

bāmāzis, ein dummer Mensch Bartau.

Avots: EH I, 208




bērnmāte

bḕrnmãte, auch bē̦rna od. -nu māte, eine Mutter, die ein Kind wartet; [auch von einer Sau mit Ferkeln U.].

Avots: ME I, 290


bezmājas

bezmājas ļaudis, obdachlose Leute.

Avots: ME I, 284


bezmājība

bezmãjĩba,* Obdachlosigkeit, Heimatlosigkeit.

Avots: EH I, 214


bezmājis

bezmãjis Ar., ein Obdachloser.

Avots: EH I, 214


bezmātes

bezmātes saime, ein Bieneschwarm, der seinen Weisel verloren hat.

Avots: ME I, 284



bizmārīte

bizmarīte, der Marienkäfer: raibuo bizmarīti ruosiņā A. XXI, 646.

Avots: ME I, 302


blāmā

blāmā "?": vienā blāmā, in einemfort, fortwärend AP. [Wohl zu li. bloma "полоса земля" resp. blomas "слой, пласт, кусок".]

Avots: ME I, 311


bļammāt

bļam̃mât C., -ãju, faseln, prahlend leres Zeug schwatzen.

Avots: EH I, 233



brīvmāja

brĩvmãja, das Gesinde eines Freibuaers, eines brīzemnieks.

Avots: ME I, 335


brīvmākslinieks

brĩvmâkslinieks* (ein nach r. свободный художник gebildeter Titel), freier Künstler.

Avots: EH I, 243


būvmācība

bũvmâcĩba,* Baulehre, Anleitung zum Bauen.

Avots: EH I, 257


čamāns

čamāns PV.,

1) wer langsam und oberflächlich arbeitet:
vai nu tas kāds meistars! ir tik tāds č.;

2) ein unordenllich Angekleideter (dicht Eingehüllter).

Avots: EH I, 284


čamāt

čamât, -āju, nützliche Dinge mit unnützen vermischen Etn. I, 91.

Avots: ME I, 402


čāmāt

čāmât, -āju, ungeschickt arbeiten [vgl. li. čiomótis, мѣшкать, медленно дѣлать чтолибо]; ohne Zähne essen U.

Avots: ME I, 408


čammāt

čam̃mât,

1): auch (mit am̃ ) Wainsel n. FBR. XIV, 79, Lems., (mit àm 2 ) Mar., Stom.;

3) knillen, knittern
(mit am̃ ) Salisb., (mit àm 2 ) Stom.;

4) "gružus taisīt" (mit am̃) Dond. Refl. -tiês,

2) unmanierlich essen
Peddeln.

Avots: EH I, 284


čammāt

čammât, -āju, kauen, umherwälzen Fest., Drosth., [Kreuzb., Dond.]: krusttē̦vs paņēma kūku un sāka čammāt bezzuobainā mutē R. Sk. II, 138. Refl. -tiês, [čamuôtiês Stelp.], herumtappen, zögern, trödeln Grünh., Burtn., Fest.: kuo tu tur čammājies? Alm. [In Segew. in dieser Bed. auch čam̃mât.]

Avots: ME I, 403


caurmālu

caũrmãlu zeme, lehmiger Sandboden Sassm.

Avots: ME I, 365



čegamā

če̦gamā "?": meklē tāda ezeriņa, kur deviņas upes te̦k! devītā če̦gamā būs tev svārkus izmazgāt BW. 31982 (aus Lös.)

Avots: ME I, 409


celmājs

ce̦lmājs, ce̦lmains, ce̦lmuojs, ce̦lmuots, stubbenreich, vol von Baumstümpfen: ce̦lmainā, - ājā, - uotā līdumā BW. 8562; 19604.

Avots: ME I, 369


celmājs

ce̦lˆmājs, ce̦lmāja L., U., ce̦lmaine M, auch celmiens Kronw., ein Ort, wo viele Stubben sind: ce̦lmāju plēst; ce̦lmājā atauguši jauni kuoki LP. V, 43.

Avots: ME I, 369


ceļmāle

ceļmãle Orellen n. FBR. XI, 41, Grenzhof n. FBR. XII, 13, ceļmãlis Orellen n. FBR. XI, 41, = ceļmala 1: ganiņš gana ceļmālē BW. 29556, 1 var.

Avots: EH I, 264


ciemāt

cìemât 2 Auleja, Zvirgzdine, refl. cìemâtiês 2 Linden, ciemâtiês 2 Warkl., = ciemuôtiês: kai atgājām pie māsas, tai nedeļu ciemajām Zvirgzdine. svētdien laba ciemašana BWp. 2217, I. nāc uz mani ciemāties! BW. 8701, 4 var.

Avots: EH I, 277


ciemāte

cìemãte, [cie˙māte Neuenb.], cìenmãte, cienīga mãte, Demin. cienmãmiņa, gnädige Frau.

Avots: ME I, 393


ciemmājas

cìemmãjas, das benachbarte Gesinde Heniņ: mūsu mājās kūp dūmi, ciemmājās vāra putru.

Avots: ME I, 393



cienmāte

cienmāte (unter ciemāte): auch BW. 32720, 1 var.

Avots: EH I, 278




čomāties

čomâtiês Wirginalen, saumselig sein. Vgl. čumala I.

Avots: EH I, 293


čommāt

čom̃mât Wainsel n. FBR. XIV, 79, -ãju, unschön, die Speise im Munde herumwalzend, essen.

Avots: EH I, 293


čumāt

[čumât, -āju U., = čumêt.]

Avots: ME I, 420


dakamāt

[dakamât Spr.,

1) hinzuschleppen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschleppen.]

Avots: ME I, 433


damācīt

damâcît, nachträglich, bis zum vollständigen Erlernen lehren, unterweisen : juo vēl vajag d.: pats labi nepruot apieties ar arklu Kaltenbr. Refl. -tiês, =damanît(iês) Kaltenbr.: ar laiku damācīsies un būs par skrīveri.

Avots: EH I, 305


damājāt

damàjât 2 Auleja, hin und wieder (wiederholt) herkommen, zum Besuch kommen: jis vis damājäja pa(r) ziemu da jai.

Avots: EH I, 305


damāka

damaška "eine grosse gestrickte od. gewirkte Gurte" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 305


damākša

damākša (unter damaksnējs): vgl. den Sumpf-, bezw. Waldnamen Damākša Lvv. I, 12 (Gottbardsberg) und 10 (mit ã, Drosth.).

Avots: EH I, 305


damākt

damâkt Kaltenbr. "das Notwendigste teilweise erlernen".

Avots: EH I, 305


damānīt

[damãnît Drsth., täuschend heranlocken.]

Avots: ME I, 436



dievmāte

dìevmãte od. dievu mãte, Gottesmutter.

Avots: ME I, 485


domājums

duõmãjums, das Gedachte, der Gedanke, Einfall: māsiņ, tavu duomājumu, iet pie slikta tē̦va dē̦la! Ltd. 283.

Avots: ME I, 533


domāt

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


domātniece

duõmâtniece, die Fürsorgerin, Epith. der Mutter im VL.: duomātniece, gādātniece mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 533


druvmāle

druvmãle (> drûmãle 2 ) Siuxt, loc. s. druvmālē BW. 28321, 1 var., druvmãlis AP. "der Rand eines abgemähten Saatfeldes nebst dem Feldrain".

Avots: EH I, 337


dumājs

dumājs, trübes Wetter Stockm. n. FBR. VIII, 88.

Avots: EH I, 341


dūmājs

dūmājs: auch (mit ùa) Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Baltinow n. FBR. XI, 132,

2): auch Seyershof (d. zirgs).

Avots: EH I, 347



dūmākas

dùmākas 2 (unter dũmaka): auch (mit -āk-) Heidenfeld.

Avots: EH I, 347


dūmāks

dūmāks "Nebel, der nicht herabregnet" Lettg.

Avots: EH I, 347




dzelmājs

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541


ežmāle

ežmāle (unter ežmala): auch BW. 28320 var.

Avots: EH I, 371


ežmālis

ežmãlis (unter ežmala): auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 371


glāmāt

glàmât 2 (mit hochle. ā < ē̦?) Saikava, bei der Arbeit faul sein, nicht vorwärts kommen.

Avots: EH I, 392


gļemāris

gļe̦mãris Frauenb. "ein Schimpfname".

Avots: EH I, 396


glēmāt

[glè̦mât 2 Warkh., = gļē̦muot 1.

Avots: ME I, 626


gļemmāt

gļe̦m̃mât, mit langen Zähnen essen: ēd smuki, tâ negļe̦mmā! Dond., [Wandsen, C.].

Avots: ME I, 632





grēmāties

grē̦mâtiês, -ãjuos, iter. von gremties, zürnen, sich ärgern : uz puišiem grē̦mājās, ka neņēma kamanās BW. 11856.

Avots: ME I, 652



gumām

gumām, in gumu gumām watschelnd: gumu gumām tiem līdzi ve̦cais muzikants Baltp. [Wohl zu gumt.]

Avots: ME I, 680


iedomāt

ìeduõmât: jis neieduomā, ka i[r] citam sava žē̦l Oknist.

Avots: EH I, 510


iedomāt

ìeduõmât, auf etwas verfallen, auf etwas kommen, sich an etwas erinnern: "tad es aiziešu", viņš piepēži ieduomāja Apsk. v. J. 1905, S. 546. tu ne˙maz nevari ieduomāt, cik es vientulīgs jūtuos Vēr. I, 1199. tu arī par visu ieduomā! Blaum. cik es tevi ieduomāju, tik es gauži nuoraudāju BW. 3257. ieduomāju nemākuot četru nīšu audekliņa BW. 7327. var. Refl. - tiês,

1) auf etwas verfallen, sich an etwas erinnern, eingedenk werden, sich an etas erinnern, eingedenk werden:
viņš tikai ieduomājās naktī, ka viņš grāmatu aizmirsis LP. VII, 84. viņš ieduomājās sava tē̦va A. XI, 98. pats ieduomājas e̦sam debesīs LP. IV, 19. ne˙vienas meitas ne ieduomāties atrast LP. V, 110;

2) sich einbilden.

Avots: ME II, 12


iegremāties

ìegre̦mâtiês Auleja, sich ans Kauen gewöhnen.

Avots: EH I, 514


iekamāt

I ìekamât, (etwas Schweres) hineintragen, -schleppen Lubn.: ie. istabā maisu.

Avots: EH I, 518


iekamāt

II ìekamât "durchkitzeln, ermüden, abquälen" Līvāni; ans Geknautschtwerden gewöhnen Oknist: iekamāts bē̦rns (suns) neturas i[r] pretī; iekamât Lixna "iemuocīt, piekaut".

Avots: EH I, 518


ieklīmāt

ìeklìmât 2 [Bers., Mar., Kokn., in der Eile essend zu sich nehmen (was gerade an Speisen zu haben ist): tas kâ suns ieklīmāja un aizskrēja.] duodiet putras ieklīmāt! Duomas II, 291.

Avots: ME II, 28


ielamāt

ìelamât, ‡

2) anfangen als Spitznamen (Schimpfnamen) zu gebrauchen
Oknist: tis jam tik tāds ielamāts vārds.

Avots: EH I, 526


ielamāt

ìelamât, tr., einen Spitznamen geben: viņu ielamāja par Klibkrišu. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu schimpfen: meita ielamājās.

Avots: ME II, 36


iemājnieks

iemãjnieks, der Einwohner Kr. Barona Atmiņas 32: ieradīsies citās sē̦tās ... kādi iemājnieki Janš. Mežv. ļ. I, 182 (ähnlich: II, 333).

Avots: EH I, 529


iemāklis

iemāklis ,* der Eindringling Dr.: aizstāvēšuot savas tautas un tēvijas lietu pret svešajiem iemākļiem Latv.

Avots: ME II, 43


iemākot

ìemãjuôt: manā kumeļā iemājuojis (hat Wohnsitz genommen) pats liktenis Ezeriņš Leijerk. I, 123.

Avots: EH I, 529


iemākt

iemâkt 2: auch Dunika; tuo man vēl jāiemākst Gramsden. būs labu tiesu iemākuši ebenda. kamē̦r iemâkst, slikti ar juo strādāt Kaltenbr.

Avots: EH I, 529


iemākt

[iemâkt 2 , erlernen: viņš iemācies istabā.

Avots: ME II, 43


iemākties

ìemàktiês, ‡

2) in den Wolken verschwinden
(mit â 2 ) Ahs., Frauenb.: saule iemācas.

Avots: EH I, 529



iemānīt

ìemãnît, ‡ Refl. -tiês, sich mit List (Betrug) hineinschleichen: iemanījies dārzā pastaigāties Jürg.

Avots: EH I, 529


iemānīt

ìemãnît,

1) betrügerisch, einflössen:
citiem tās (draudzību, mīlestību...) iemānīt vai iemuļķuot nav par kaiti Rīg. Av.;

[2) herein -, hineinlocken
Wid.: lielie manu puiku ar iemānījuši kaimiņu dārzā Ronneb. u. a.; in Dickeln u. a. dafür ìemãnêt].

Avots: ME II, 43



iemāt

[ìemāt, mit der Hand winkend hereinzukommen bewegen: iemāt uotru istabā Kl.]

Avots: ME II, 43


ieņammāt

ìeņam̃mât, tr., etw. zu sich nehmen, essen (in der Kindersprache). Refl. - tiês,

1) essen (in der Kindersprache):
bē̦rns labi ieņammājās;

2) den Mund, wie beim Essen, bewegen:
tas pāri reizes ieņammājās ar muti A. XIII, 795.

Avots: ME II, 48


ienomāties

ìenuõmâtiês, sich einmieten: biju pie mīlīgās kundzes ienuomājies Lautb.

Avots: ME II, 48


iesmādēt

ìesmãdêt, anfangen zu tadeln Spr.

Avots: ME II, 68


immāties

immâtiês, -ãjuôs, kaprizieren, starrköpfig sein: [bē̦rns immājas Renzen.]

Avots: ME I, 707


izbļammāt

izbļammât, ausschwatzen, erzählen: kučē̦rs ... izbļammājis, ka kungu ve̦lni apē̦duši Pas. X, 19 (aus Smilt.).

Avots: EH I, 435



izdomāt

izduõmât,

1) ausdenken, ersinnen, erdichten:
niekus, me̦lus, līdzekļus. dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana izduomāta BW. 1360, 1. mīļas duomas izduomātas 15458, 3. neizduomājama duoma Vēr. I, 825. visu prātu izduomāt PS.;

3) ergründen, erforschen:
brīnums, kas nav izduomāts GL. Refl. - tiês, hin und her denken, reiflich überlegen: ķēniņš izduomājas vienādi, uotrādi LP. VI, 301. pagruoza galvu, izduomājas V, 325.

Avots: ME I, 730



izjamāt

izjamât, tr., austreten, verwühlen, zerstören Bilst. n. Etn. I, 137; [izjamât zemi, i. biezputru, i. ("sajauktu") sakārtuotas grāmatas Schujen, Serben, Ronneb. luopi izjamājuši (= izminuši) visu pļavu Nötk. cūka izjamājusi (= piebradājusi un izšķaidījusi ēdienu) sili Nötk. viņš izjamājis zupu (= izēdis visus biezumus un šķidrumu atstājis vai uotrādi) Nötk., Ringmundshof. - In Odensee bedeute es: durchschimpfen, izlamāt (?)].

Avots: ME I, 745


izkamāt

izkamât,

1) tr., herausziehen, herausschleppen
Spr.;

2) intr., herauskommen
Spr. Refl. - tiês, sich herausziehen, sich herauswickeln, herauswinden (aus einer schwierigen Lage) Spr.

Avots: ME I, 747


izklimāt

izklìmât 2 Erlaa, ausschlürfen. aus(fr)essen: viens pats izklīmājis visu.

Avots: EH I, 456



izlamāt

izlamât, tr., durchschimpfen: meitas tevi izlamāja par vaiņagu raustītāju Ltd. 353. ūdrītis be̦bru izlamāja leinajām kājiņām BW. 30588, 1. Refl. - tiês, einander gründlich durchschimpfen, schelten: tad abi divi krietni izlamājās MWM. VII, 882.

Avots: ME I, 762



izmācīt

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769


izmādīties

[izmādîtiês,

1) = izmūdīties N. - Peb.: viņa izkāpa nuo ratiem, saņēma dūkanuo pie galvas un grozīja starp kuokiem, kamē̦r beidzuot izmādījāmies atkal uz ceļa A. Austriņ;

2) "izākstīties" Manzenhof u. a.]

Avots: ME I, 769


izmākt

izmâkt: kuo tā jau izmākuse! Pas. XI, 324. viņi izmākuši citu nuosmiet Frauenb. kam ir spē̦ks, tis ir izmâkst (scil.: kult) Kaltenbr. tas man vēl jāizmākst Gramsden n. FBR. IX, 108.

Avots: EH I, 465


izmākt

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769


izmānēt

izmãnêt, austadeln: sainmiece izmānēja visu savu saimi Ahs.

Avots: ME I, 769



izmānīt

izmãnît, tr.,

1) aus -, herauslocken, ein Geheimnis durch Trug entlocken, abschwindeln:
tad varēšuot izmānīt kādam, kur kungs e̦suot LP. VI, 627;

2) trügen, anführen:
zinu gudru paduomiņu, kâ māmiņu izmānīt BW. 15545, 6. Refl. - tiês, sich durchschwindeln: dažs, lai gan bijis vainīgs, gudri izmānījies JU.

Avots: ME I, 769, 770


izmāžot

izmāžuôt, tr., verhunzen: kakti piekŗauti bij vis˙visādiem rīkiem, gan dzelžu pinekļiem, gan izmāžuotām lūškām MWM. VI, 484. Refl. - tiês,

1) [sich lächerlich machen, sich blamieren Arrasch]: kad nee̦smu tik izmāžuojies ar MWM. IX, 657. C.;

[2) zur Genüge
māžuoties].

Avots: ME I, 770



izņemmāt

izņe̦m̃mât Frauenb., ausessen (von Kindern).

Avots: EH I, 469


iznomāt

iznuõmât, tr., vermieten, verpachten: dzīvuokli, zemes gabalu. Subst. iznuõmâtãjs, der Vermieter.

Avots: ME I, 777


izsmādule

izsmādule die Verschmahte: kur tu jēmi ... līgaveņu? lielajā ciemeņā, visu ļaužu izsmāduli (Var.: vainuojamu) BW. 21850, 2.

Avots: EH I, 481


izummāt

izum̃mât Dunika, austrinken (in der Kindersprache): bērns izummājis visu butelīti.

Avots: EH I, 492


jamāt

jamât, [jam̃mât Nigr.], - ãju, jamuôt, mit vollem Munde essen (von Kindern) A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95



jaunlielmāte

jaûnliẽlmãte, die junge Herrin, Edelfrau im Gegensatz zu ve̦clielmāte A. XX, 506.

Avots: ME II, 101


jaunmāte

jaûnmãte, die Stiefmutter, eig. die neue Mutter Bers. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 101



jūsmājas

jūsmãjas, euer Bauernhof: pie jūsmāju pirts Janš. Dzimtene V, 437.

Avots: EH I, 570


kaimākslis

kaimāksis, wer viel zu essen pflegt Bērzgale.

Avots: EH I, 574


kalmācis

‡, kal˜mãcis AP. "ein Schimpfname": kâ k. - kâ skrien, tâ kuož (von einem Hunde gesagt).

Avots: EH I, 578


kamā

kamâ: k. (wo; worin, wohinein) viņš ielika pulksteni? Wessen.

Avots: EH I, 581


kamā

kamâ Bers., Lok. von kas, worin.

Avots: ME II, 149





kamāt

I kamât "irgendwo hineilen" Karls. [Vgl. auch aizkamât 2.]

Avots: ME II, 149


kamāt

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auchatkamât undiekamât I.

Avots: EH I, 581


kamāt

[II kamât "spaidīt, kutināt, mīlinuot saveikt" Wessen. Vgl. kamuot. I.]

Avots: ME II, 149


kapmāte

kapmãte, kapu mãte, ein weiblicher Schutzgeist des Friedhofs: cep, māmiņa, kukulīti, uz kapsē̦tu palaizdama, kuo man duot kapmātei (Var.: kapu matei) par vārtiņu vē̦rumiņ[u]! BW. 27434, 4.

Avots: EH I, 587



kimā

kimā, ostle. (z. B. Pas. V, 148) loc. s. von kas: k. (worin) tu nuonesi suvē̦niem ēst? Zvirgzdine.

Avots: EH I, 607



ķirmāle

ķirmāle, die Eidechse Fil. mat. 133 (aus Rutzau).

Avots: EH I, 704


klamācis

klamācis (unter klamacis),

2) ein plumpes, schwerfälliges, träges Wesen
N.- Peb.

Avots: EH I, 609






kļimāns

kļimāns, ein grosser, plumper, gefrässiger Mensch od. Hund Grosdohn Etn. I, 137.

Avots: ME II, 240



klīmāt

[klĩmât Salisb., Frauenb., klìmāt 2 Erlaa, hastig und viel (fr)essen: kad sunim ņe̦m trauku nuost, tad viņš klīmā Nötk., Odsen, Praulen.]

Avots: ME II, 230


kļīmāt

kļîmât, - āju, intr., tr., gierig essen, schlingen Laud., Lub.

Avots: ME II, 240


kommāties

kom̃mâtiês, - ājuôs, intim miteinander leben, sich zusammentun: kuo jūs divi ar˙vien kommājaties? Dond.

Avots: ME II, 254


kopmācība

kuõpmâcĩba ,* gemeinsamer Unterricht für Knaben und Mädchen Druva I, 1509.

Avots: ME II, 346



kramāns

kramāns, etwas Grosses: (ābuolus) lielus un skaistus kâ kramānus Vīt. 92. [vēzis liels kâ kramāns N. - Peb., Arrasch.]

Avots: ME II, 257


krāmāt

kràmât(iês) 2 Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645


krāmāties

kràmât(iês) 2 Warkl. "= krãmêtiês": viņš ilgu laiku ap pulksteni krāmājās un ir sabuojājis.

Avots: EH I, 645




kristumāte

kristumãte (unter krist(a)bē̦rns): auch Dok. A. Daugava 1928, S. 319.

Avots: EH I, 656


krūmājs

krũmãjs, das Gebüsch, Gestrüpp: šalc vējiņš krūmājā MWM. VIII, 432. viņš ar āzi krūmājuos BW. 25872, 1.

Avots: ME II, 292


krustmāte

krustmãte: Demin. voc. s. krustmātiņ BW. 1833 var.

Avots: EH I, 661


krustmāte

krustmãte, krusta mãte,

1) die Taufmutter;

2) die Patin:
agrākuos laikuos vajadzēja puisē̦nam divus krusttē̦vus un vienu krustmāti un meitenei uotrādi - divas krustmātes un vienu krusttē̦vu BW.I, S.178;

3) ehrende Bezeichnung einer älteren Frau.

Avots: ME II, 289





kulmāji

I kul˜mãji: "izkultu linsē̦klu paliekas bez smalkajām pe̦lūm" Salis.

Avots: EH I, 671


kulmāji

I kul˜mãji, Hanfschäben (Abfall) L.; Flachsstengel ohne die Köpfchen Rosenberger; Hülsen, abgeschnittene Enden vom Flachs U. [Alt-Ottenhof]; Lein-, Buchweizen-, Erbsenstroh, N.-Kmph. [Vielleicht kontaminiert aus kulāji (s. dies) und *kulmi, das vielleicht in kul˜mastis steckt. Nach Ojansuu Lisiäsuomalais-balttilaisiln kosketuksiin 51 aus den finnischen Sprachen (vgl. finn. kulmu "zerriebenes Heu, Strohhalm").]

Avots: ME II, 307


kulmāji

II kùlmāji 2 Oppek. "Schollen, die während des Pflügens und Eggens vom Felde aufgelesen werden".

Avots: ME II, 307


kumāšelis

kumāšelis Pas. XII, 235, Frauenb., geringschätziges Deminutiv zu kumâss.

Avots: EH I, 673


kumāss

kumâss: auch Alswig, AP., Behnen, Ermes, Frauenb., Gold., Gramsden, Iw:, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Lesten, Linden in Kurl., Luhde, Nikrazen, N.- Peb., OB., Orellen, Pankelhof, Ramkau, Rutzau, Salisb., Schnehpeln, Seyershtif, Siuxt, Smilten, Zögenhof: ne maizītes kumasiņa BW. piel. 2 18475, 1. tas malciņš, kumasiņš 1650, 2. dabūsi panakstu kumasu 19221. par dze̦guzes vai nabaga, kumāsu sauc maizes gabaliņu, kas ēduot pāri paliek RKr. XIX, 105. ubaga kumāsi (in Riga gehört), grosse, eben herunterfallende Schneeflocken.

Avots: EH I, 673


kumāss

kumâss, [Demin. verächtlich kumâselis Dunika],

1) der Bissen
[Lautb., Sessau, Trik., Schujen, Ruj., Bauske, Wolm., Dunika], PS., C.: ēd, ēd, tu Jānīti, pa maziem kumāsiem RKr. XVI, 127;

2) der Erdklumpen:
viens darbinieks lai ecē, uotrs kumāsus dauza Blieden n. Mag. XIII, 18. Vgl. kumuôss.

Avots: ME II, 310


kumāties

kumâtiês Saikava, dies und jenes (zuweilen gebückt) tun, sich mit etwas abgeben (beschäftigen): kuo šis tur tik ilgi kumājas, ka nevar ve̦zumu sasiet? Zu kumt?

Avots: EH I, 673


kurmāt

kurmât trödeln, nuscheln Infl. n. U.

Avots: ME II, 323


lāčmāte

lâčmãte, die Bärin: atrada lāčmāti migā guļuot BW. 34466, 1.

Avots: EH I, 726


lamāka

[lamāka od. lamāns,

1) ein grosser Hund;

2) ein grosser, fauler und plumper Mensch
Nötk.]

Avots: ME II, 417


ļamāks

ļamāks,

1) ein fauler und ungeschickter Mensch
Grawendahl;

[2) "ein dickes, schwer-fälliges Pferd"
Peb., Bers. - Vgl. lamāka].

Avots: ME II, 530


lamāns

lamãns (unter lamāka),

1): suns kâ l. AP.

Avots: EH I, 717


ļamāns

ļamāns, ein grosser, plumper, gefrässiger Mensch od. Hund Bers., Lub.: [zirgs tāds kâ lamāns N.-Peb. (etwas Plumpes und Träges). Vgl. auch lamāns].

Avots: ME II, 530


lamāt

lamât: amats nav lamāts Birk. Sakāmv. 55.

Avots: EH I, 717


lamāt

lamât, - ãju, tr., schimpfen, schelten: saimnieks baŗ un lamā kalpu. Mit doppeltem Akk.: Jānītis meitiņas ķeseles lamaja BW. 22774. lamāt vienā mutes atpē̦tumā, unaufhörlich schimpfen; lamāt vai nuo pasaules ārā, fürchterlich schimpfen. Refl. - tiês,

1) einander schimpfen:
sievas pa istabu lamājas;

2) viel, fürchterlich schimpfen:
tur lamājas, ka visas malas skan. [Nach Walde Wrtb. 2 420, Boisacq Dict. 553 f., Güntert Kalypso 135 (von der Vorstellung des geöffneten Rachens ausgehend) zu le. lamata (s), li. lemoti "lechzen", gr. λαμός "Schlund" u. a.; andres (zu slav. lomiti "brechen" usw.) darüber Lewy PBrB. XXXII, 142.]

Avots: ME II, 417


lamāties

II lamâtiês Seyershof "buojāties": es lamāšuos sevi tur kuopā un cietīšu.

Avots: EH I, 717


laukmāja

laũkmãja, ein Bauernhof: laukmājas īpašnieks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 78.

Avots: EH I, 722



ļemmāt

ļe̦m̃mât, ungeschickt, (fr)essen Seyershof: teļš ieņēmis lapu mutē un ļe̦mmā laikam nemāk nuorīt; ohne Zähne od. mit schwachen Zähnen (fr)essen Salis. Refl. -tiês Salis, Seyershof, = le̦m̃mât (aber intr.).

Avots: EH I, 770


lielamāte

liẽlamāte Grenzhof n. FBR. XIl, 12, Blieden, (mit ìe 2 ) Oknist, Pilda n. FBR. XIII, 48, (mit ie) BW. 15967,1; 32570, 6 var., = liẽlmãte.

Avots: EH I, 754



lielmāte

liẽlmãte: muižas lielmātei BW. 20690.

Avots: EH I, 755


lielmāte

liẽlmãte, die Edelfrau, die Frau des Gutsbesitzers, ehrender Titel einer vornehmen Frau überhaupt in Livl.

Avots: ME II, 500



limāns

limāns Grob. n. Etn. IV, 130, = livāns.

Avots: ME II, 470


līmāt

lĩmât (unter lĩmêt ): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau.

Avots: EH I, 750


līmātans

lìmātans 2 (mit hochle. ā, a aus ē, e̦?) Heidenfeld, limātins 2 Pest., (mit hochle. ā aus ē̦?) Saikava, = līmē̦tns: trauks līmātins Fest.; grāvji līmatini ar sniegu ebenda, vai nu purvs līmātans (pielijis)? Heidenfeld.

Avots: EH I, 750



ļumāns

ļumãns "etwas Quabbeliges" [Subst.?] Lub., AP.; ["ein sich langsam bewegendes und wohlbeleibtes Lebewesen Jürg.: viņam suns kâ ļumāns.]

Avots: ME II, 542, 543


ļumāt

ļumât Salis (gew. mit iz- ), ausrenken: dziedināt visādus lūzumus un ļumājumus.

Avots: EH I, 774


, für mãja,; mā iet, nach Hause gehen (tahmisch, z. B. in Alschw.)

Avots: ME II, 575


mācaba

mâcaba 2 AP., N.-Peb., Ramkau, = mâcība 2: šuogad jāiet mācabā.

Avots: EH I, 788



mācabnieks

mâcabniẽks N.-Peb., für mâcĩbniẽks.

Avots: ME II, 575


mācāms

mâcãms, Part. pass. von mâcît,

1) einer, der belehrt, unterrichtet wird;

2) wodurch jem. belehrt wird:
mācāma grāmata, das Lehrbuch RKr. VIII, 16.

Avots: ME II, 575


mācējs

mâcẽjs, f. mâcẽja, der (die) ein Sach versteht, der Kenner, die -in: es biju darba mācējiņa VL. [Wohl aus dem tahmischen Gebiet.]

Avots: ME II, 575


māceklis

mâceklis,

1) der Lehrling;
aptiekas māceklis, der Apothekerlehrling; kurpnieka māceklis;

2) der Jünger:
Jēzus mācekļi.

Avots: ME II, 575


mācenieks

mâceniẽks, mâc(i)niẽks U., einer, der erlernt hat, seine Sache versteht, der Kenner: tuo tiesu mācekli atkal veicināja viņa iesāktuo darbu Kundz.

Avots: ME II, 575


mācēt

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575


mācība

mâcība,

2): pa mācības laiku, zur Zeit des Konfirmandenunterrichts
Seyershof;

6): schon
Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 247).

Avots: EH I, 788


mācība

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576


mācībnieks

mâcĩbniẽks: auch Lemb.; mācībniekiem ierādīt nuotis Janš. Līgava I, 12.

Avots: EH I, 788


mācībnieks

mâcĩbniẽks, der Konfirmand AP., Blaum., Kaudz. M.

Avots: ME II, 576


mācīgs

mâcîgs,

1) gelehrig:
iedzīvuotāji ir nuo dabas labsirdīgi, bet gausi mācīgi Pet. A.;

[2) = sapratīgs Elger Diction. 14 und 46.]

Avots: ME II, 576


mācīgs

II mâcîgs 2 Frauenb., bewölkt, trübe: m. gaiss.

Avots: EH I, 788




mācināt

mâcinât: lehrett (mit ā ) Nidden, (mit ã ) Preiļi (Kur. Nehrung):Refl. -tiês Nidden, = mâcîtiês.

Avots: EH I, 788


mācināt

mâcinât [li. mokìnti, apr. mukint "lehren"], tr., abrichten, dressieren: dažs mācināts suns pruot, kad viņam tuo saka GG.

Avots: ME II, 575


mācīt

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576



mācītājiene

mâcîtãjiẽne, die Pastorin: lācis ierāvis mācītājieni savā alā LP. VI, 582.

Avots: ME II, 576


mācītājļaudis

mâcîtãjļàudis od. mâcîtãja ļ., die auf der Widme des Pastor wohnhaften Bauern.

Avots: ME II, 576



mācītājmuiža

mâcîtãjmuĩža od. mâcîtāja muiža, das Pfarrgut, das Pastorat.

Avots: ME II, 576


mācītājs

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789


mācītājs

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576


mācītava

mâcîtava ,* die Lehranstalt J. Allunan.

Avots: ME II, 576


mācītiņš

mācītiņš Lng. "der zu lernen [=lehren ?] ist". Vgl. li. mokytinis "Lehrling".

Avots: EH I, 789



mādīt

mâdît, ‡

5) màdīt 2 (oder mit ā aus ē, ?), prs. -u od. -īju Auleja, = mẽdît: kai mādīties mādī. Refl. -tiês,

2): kuo tu te kē̦muojies un mādies? Pas. XI, 321 (ähnlich XII, 370); ‡

3) màdīties 2 Auleja, = mẽdîtiês. - Zur Bed. vgl. auch samādît II.

Avots: EH I, 789


mādīt

mâdît [Kr.], -u, -ĩju,

1) herbeischaffen
L.; mit der Hand winken; zurechtlegen U.; bereiten: tu savu spē̦ku rādi, kur mēs vairs nespējam; tu palīgu mums mādi, kuo mēs vairs nere̦dzam. tam, kas tam sirdi rāda, viņš slastus, spruostus māda. dievs, kas vajaga mums, māda Diez. [sē̦tu apkārt mādīt (?), einen Zaun herummachen Diez. n. U.;

2) in
Peb. u. Burtn. n. U., = aušāties;

3) foppen
Arrasch;

4) "schimpflich fortjagen"
Schujen.] Refl. -tiês,

1) sich zubereiten, unternehmen
Diez n. U.;

2) [mâdîtiês Trik., Arrasch], = māžuôtiês, Possen treiben, Faxen machen, gaukeln Burtn., Wolm., [Weissenstein, Marzenhof. - Wohl zu māt, s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 1 und Prellwitz BB. XXVI, 310].

Avots: ME II, 576, 577


Mādža

Mãdža: "Spottname für eine alte, stark vermummte Frau (besonders für eine, die viele Kopftücher trägt)" AP.

Avots: EH I, 789


Mādža

Mãdža AP., Madža, Margarethe; gaŗā mãdža, der Mittelfinger Smilt., C., [Ronneb.], A. XIII, 229.

Avots: ME II, 577




mādži

mādži, = mâži, Gaukelbilder, Phantasien, Gespenster: mādži spiež pieguļnieku nuost LP. VII, 90. mādži ceļas nuo tādiem cilvē̦kiem, kas sev paši galu darījušies LP.

Avots: ME II, 577


mādziņa

màdziņa 2 Heidenfeld, Prl., ein Vorhängeschloss. Wohl ein Deminutiv von mãga.

Avots: EH I, 789


mādžoties

mādžuôtiês, sich mit Zauberei abgeben Krem. n. U. Gew. mâžuôtiês. [mādž- wohl kontaminiert aus māž(uoties) und mād(īties), s. Zubatý AfslPh. XVI, 399 1.]

Avots: ME II, 577


māga

mãga,

2): pilna m. kukainīšu BW. 2504;

3): die Wamme
Karls.

Avots: EH I, 789


māga

mãga, n. U. auch māģis,

1) der Magen:
man māga sāp Kand.;

2) der Kropf eines Vogels;

3) das fleischige Unterkinn
Salisb., Allend. n. U.;

4) gaŗā māga, der Mittelfinger in der Kindersprache
RKr. III, 1, 28 (zu dieser Bed. vgl. mādža). [In der Bed. 1-3 aus mnd. mage "Magen".]

Avots: ME II, 577


māgans

māgans, schwach: man māgana dūša, es ist mir schwach zu Mut Grünh. [mãgans schwach, hager, mager) cilvē̦ks; nuo slimības viņš kļuvis tāds mãgans Schujen, Naud., Irmelau; mãgana seja Stuhrhof, Grünh., Mitau; màgans 2 ("izdilis") luops Sessw., Stomersee. - Aus d. mager umgebildet?]

Avots: ME II, 577


māgāt

māgât Balt. Zemk. piel. 1884, S. 222 (aus Stockm.),

1) mit langen Zähnen essen;

2) mit den Fingern in die Schüssel greifen.

Avots: EH I, 789



māģetiņš

māģetiņš (unter māģetiņa): māģetiņi izskatās kâ pusluodes un ir ienaidnieki lapu utēm Kawall (1860), S. 184.

Avots: EH I, 789


māgot

māguôt: auch (mit à 2 ) Lubn.

Avots: EH I, 789


māgot

māguôt, māguļuôt, unappetitlich essen, mit den Fingern in die Schüssel hineinfahren Spr.

Avots: ME II, 577


māgrietiņa

mãgriẽtiņa C., mārgretiņa U., ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Punkten, von dem man sich wahrsagen lässt U.

Avots: ME II, 577


māguļāt

māguļât Erlaa, Linden in Livl. "kārnīt, jaukt ē̦damuo".

Avots: EH I, 789


māgužiņa

māgužiņa, die Hebamme; [màgužiņa 2 Sessw., Laud., N.-Schwanb.], ein Frauenzimmer, das sich grosse Kleider angezogen hat Kaugershof; ["eine gutherzige Alte kleinen Wuchses" Nötk.].

Avots: ME II, 577


māja

mãja,

1): auch Orellen, Ramkau, Salis;

2): lielā m. Orellen, das Herrenhaus (eines Gutsbesitzers);
iet uz mājām - auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), Ekau, Ellei, Erwalen, Hasau, Kr.-Würzau, Matkuln, Pāviluosta, Schmarden, Setzen, Stirniene, Wirginalen, uz māju - auch Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Linden in Livl., Marzen, Marzenhof, Meselau, Plm.; visa m. (das ganze Gesinde) nāks pie dieva galda BielU.;

3): mājas Lös., die Schamlippen.
Mikkola IMM. 1930 II, 442 lässt le. mãja aus den finnischen Sprachen entlehnt sein, ohne jedoch die Länge des wurzelhaften ā in le. mãja zu etklären. S. auch Kiparsky Fremdes im Baltendeutsch 52 ff. Vgl. auch: diripuerunt maias, id est habitacula, ubi cibi et pabula servabantur Script. rer. pruss. II, 112 (v. J. 1377).

Avots: EH I, 789


māja

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix

pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578


mājbite

mãjbite, die Hausbiene MWM. VIII, 553.

Avots: ME II, 578


mājdarbs

mãjdar̂bs, die Hausarbiet: sieviešu mājdarbi Janš.

Avots: ME II, 578


mājēklis

mâjêklis, ein alberner Mensch, ein Geck: viņš darās kâ mājēklis Aps., Laud. [Wohl zu māt.]

Avots: ME II, 578


mājene

màjene 2 Mar. n. RKr. XVII, 136, ein grosses Haus.

Avots: EH I, 789


mājenieks

mãjenieks: auch Lesten p. FBR. XV, 22,

3): = laũcinieks 1c Frauenb.: mājenieki daudz nekauj guovis.

Avots: EH I, 789


mājenieks

mãjeniẽks, mãj(i)niẽks,

1) der Hausmensch, Hausinsasse; mājnieki, die Menschen, die in einem Hause, in einem Gesinde wohnen, das Hausgesinde,

a) im Gegensatz zu Gästen od. Fremden:
līkstes cirtējus mājenieki sagaida ar dziesmām BW. 1692. grūti nākas izšķirt svēnieku nuo mājnieka RKr. XVII, 21;

b) im Gegensatz zu den Verreisten: mājinieki gaidīja ceļa vīrus pārbraucam. [es pats gan jūsu sprediķi šuodien nedzirdēju, - man jau bija jāpaliek par mājnieku Janš. Dzimtene V, 248];

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
L., St.;

3) mājinieks viņš nebūs, er wird sich als Wirt eines Gesindes nicht halten können.

Avots: ME II, 578


mājiens

mãjiêns, der Wink: neievēruojamas lietas neklausa ne˙būt dzejas mājienam Vēr. II, 16. Zu mãt.

Avots: ME II, 578


mājietis

mãjiẽtis, = mãjenieks: mājieši kāziniekus saņems ar lielu guodu MWM. II, 418.

Avots: ME II, 578


mājīgs

mãjîgs, häuslich, gemütlich.

Avots: EH I, 789


mājiņa

màjiņa 2 Saikava, ein auf eine bestimmte Art und Weise aufgeschichteter Haufen von Flachsbündeln (linu saujas): ja nav krustiņš pataisīts, tad linus kraun mājiņā. mājiņai apauškā paliek vienu pašu sauju; tai - virsum divas, un atkan divas, un atkan divas, kāme̦t gana. tad nuo virsas izbāž mājiņai ruoku cauri, saņemj aiz apauškejās sauļas un ne̦s.

Avots: EH I, 789


mājinieks

mãjinieks (unter mãjeniẽks),

1): mājinieki meitenes ... nuorājuši Pas. XV, 10.

Avots: EH I, 789


mājišķība

[mãjišķĩba ,* die Häuslichkeit: neplauktu mājišķība, nebūtu ģimenes Veselis Saules kaps. 24.]

Avots: ME II, 578


mājkārkliņš

mãjkârkliņš 2 Anzen, eine gewisse Zierpflanze in Gärten.

Avots: EH I, 789


mājkopība

mãjkùopĩba ,* die Hauswirtschaft, der Haushalt.

Avots: ME II, 578



mājlops

mãjluõps, das Hausvieh, Haustier: tiekuot laime... aitām, cūkām un citiem mazākiem mājluopiem Etn. II, 117. zirgs ir mūsu krietnākais mājluops A. XV, 490.

Avots: ME II, 578


mājmācība

mãjmâcība, häuslicher Unterricht: ieve̦duot draudzē stingru mājmācību A. Melnalksnis Mazsalaca 30.

Avots: EH I, 789


mājnieks

mãjniẽks (unter mãjeniẽks),

1)

b): eine Person, die die Kinder im Gesinde (= auf dem Bauernhof) behütet, während die Erwachsenem alle zum Abendmahl in der Kirche sind
BielU.

Avots: EH I, 789


mājoklis

mãjuôklis: sunim labs m. būdā Frauenb.

Avots: EH I, 789


mājoklis

mãjuôklis, die Behausung, Wohnung: pilsē̦tā jauki mājuokļi; ["ein kleines Haus" Stenden.]

Avots: ME II, 578



mājot

mãjuôt,

1): viņš mājuo luopu kūtī Siuxt. vai jums te irbes ne˙maz nemājuo? ebenda; agrāk diluoni (sic!) ne˙maz nebij tik vare̦ni; tagad tie briesmīgi mājuo Orellen;

3): auch Ev. Subst. mãjuôtãjs - schon
LLD. II, 22 6 .

Avots: EH I, 789


mājot

mãjuôt,

1) intr. leben, hausen:
te senāk briesmīgi daudz čūsku mājuojušas LP. VI, 203;

[2) vējš mājuo nuo tās puses vien U., der Wind bläst fortwährend aus der einen Richtung;

3) tr., beherbergen
Manz. Lettus: es e̦smu viesis bijis un jūs esiet mani mājuojuši Manz. Post. II, 401. ir citi nezinādami eņģeļus mājuojuši Hebr. 13, 2.] Refl. -tiês, hausen, vorkommen (von Zigeunern, Ratten, Mäusen). Subst. mãjuôšana, das Hausen, Leben; mãjuôtãjs, wer gern beherbergt, bewirtet U., [Glück Hebr. 13, 2.]

Avots: ME II, 578


mājotne

mãjuotne:* šī m. bija laipna Vindedze 42. aiziedams savā mājuotnē, augšstāvā 62.

Avots: EH I, 789


mājotne

mãjuotne ,* die Behausung, das Haus, die Heimstätte: tev mūsu mājuotne par sliktu bij Asp. dievu mājuotne MWM. VI, 204. brīvības mājuotne Janš. biederības jaunā mājuotnē RA.

Avots: ME II, 578


mājpieraugs

[mãjpieraugs, Hausaufseher: kâ viņiem par mājpieraugiem bija gājis Pas. II, 173.]

Avots: ME II, 578


mājputns

mãjputns od. mãju resp. mājas putns, der Hausvogel.

Avots: ME II, 578


mājrūķe

mãjrūķe die Haushälterin: strādīgā mājrūķe Plūd.

Avots: ME II, 578


mājrūpniecība

mãjrũpniẽcĩba, die Hausindustrie: mājrūpniecība, kâ pretstats fabrikas rūpniecībai, tāds sīkas rūpniecības veids, kuŗā pats strādnieks ar saviem palīgiem uzskatāmi arī par sava uzņē̦muma saimniekiem Konv 2.

Avots: ME II, 578


mājš

‡ *mājš (od. *mājis?), ein Haus: izskrēja nuo māja ārā Pas. IV, 82.

Avots: EH I, 789




mājulība

mãjulĩba ,* die Häuslichkeit, Heimlichkeit, Gemütlichkeit: dzīvuokļuos... sajust mājulību Vēr. II, 494.

Avots: ME II, 578


mājulīgs

mãjulîgs ,* häuslich: kaķi slavē par ļuoti tīrīgu un mājulīgu Wid.

Avots: ME II, 578


mājup

mãjup [auch Arrasch, Bauske, Wandsen], nach Hause Sassm.: un kauna acīm mājup aizrāpās Adam. viens uotrs duodas mājup JR. IV, 92.

Avots: ME II, 578


mājvieta

mãjvìeta od. mãjas vìeta, die Herberge, in die man einkehrt, das Obdauch; mājvietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen: ik+viens še zin savu mājvietu. mēs drusku iekuodām mājvietā Stari II, 171.

Avots: ME II, 578, 579



māka

mâka: auch (mit â 2 ) Karls.: visiem darbiem vajadzīga sava m. Warkh pilsē̦tas mākas Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79. ruota, šķē̦ps; ... lemesis, viss tas ir ... pašu mākā darināts Vindedze 25.

Avots: EH I, 789


māka

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579


mākačs

mãkačs, das Treibholz am Spinnrade. Auf russ. махать "schwingen" beruhend?

Avots: ME II, 579


mākars

I mãkars: Ost-Südostwind (mit ā ) Angern n. BielU.

Avots: EH I, 789


mākars

I mãkars, der Ostwind, Landwind [Nogallen, Markgrafen], Dond. n. U. - Aus estn. mākāŗ dass., [s. Thomsen Beröringer 269.]

Avots: ME II, 579




māķis

I mâķis, einer, der etwas versteht Biel.

Avots: ME II, 581


māķis

II māķis, ‡

3) miega m. VL. aus Rutzau "?".

Avots: EH I, 790


māķis

II māķis,

1) ein böser Geist, ein Gespenst:
ja nebūsi klusa, es pasaukšu māķi Adsel. pusnaktīs rāduoties māķi, kur kāds e̦suot pakāries, vai kur kāds mazs bērniņš nuožņaugts Druw.;

2) ein Tölpel, ein ungeschickter Mensch
Druw. Wohl zu mākt.

Avots: ME II, 581


mākla

mâkla Smilt., = mâka; kāršu māklas, Kartenkünste Dr.

Avots: ME II, 579


māklis

I mâklis,

1) einer, der etwas kann, versteht, der Künstler im verächtl. Sinn;
kāršu māklis, der Kartenkünstler Dr.;

2) die Kunst im verächtl. Sinne, der Kniff, Pfiff
[PS.], Smilt.: tur viņam savs māklis Seib.

Avots: ME II, 579


māklis

II māklis, ein aufdringlicher Mensch U. Zu màkt.

Avots: ME II, 579


māklis

[III mâklis 2 "ein konfuser Mensch (kas bieži apmulst, zaudē spēju orientēties, dažreiz nesapruot pat vienkaršas lietas)": viņam jau ne˙kā nevar iestāstīt; viņš tāds māklis Treiden.]

Avots: ME II, 579


mākls

[mākls L. (li. moklas "Lehre") "ein erlernter, begriffener Lehrsatz": labuos mākluos audzināts, in allem Guten erzogen.]

Avots: ME II, 579


mākņa

mâkņa 2 Naud., mâkne 2, Afterweisheit, Zauberkunst, Kenntnis: viņa, rau, māk visādas māknes A. VIII, 1, 353. ve̦cās māknes MWM. VI, 410.

Avots: ME II, 579


mākolis

mākuolis J. Grünberg, für mâkulis.

Avots: ME II, 580



mākoņa

mãkuôņa: auch Frauenb., (mit â 2 ) Iw., Kal., OB., Schnehpeln: mãkuoņa vakarā uz liêtu C.

Avots: EH I, 790


mākoņa

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa 2 Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis 2 Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis 2 Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa 2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580



mākoņgulta

mãkuôņgulta ,* das Wolkenbett: kaps par mākuoņgultu pāvē̦rsts šķiet Rainis.

Avots: ME II, 580


mākonis

mãkuonis (unter mãkuôņa): auch AP., Ermes, N.-Peb., Ramkau, Smilt., Wandsen, (mit à ) Trik., (mit à 2 ) Alswig, Heidenfeld, Kaltenbr., Meselau, Prl., Sessw., (mit â 2 ) A.-Ottenhof, Behnen, Frauenb., Lemb., Windau, Zögenhof.

Avots: EH I, 790


mākoņmētelis

mãkuôņmètelis ,* der Wolkenmantel (des Donnergottes): mākuoņmēteli tam me̦lnuo vējš... izplēta Asp.

Avots: ME II, 580


mākoņoties

mãkuôņuôtiês, sich bewölken, sich mit Wolken beziehen: uz pieres un vaigiem viņam it kâ dziļas bē̦das un sirdssāpes mākuoņuojas B. Vēstn.

Avots: ME II, 580, 581



mākoties

mākuôtiês, sich bewölken: lij līdams, lietus gaiss, kuo tik ilgi mākuojies? BW. 23317.

Avots: ME II, 581


māķoties

[mâķuôtiês, (stumm) gestikulieren Tirs. n. RKr. XVII, 68; "āvīties" Druw.]

Avots: ME II, 581


mākots

mâkuots: kas m. (= kas pruot), tas nuoskatās mežu. (kur labāki kuoki) Frauenb. ja nepruoti strādāt, paskaties mākuošam pakaļā! ebenda. viņa radās mākuote tuo darīt Dunika.

Avots: EH I, 790



mākša

màkša, comm., einer, der sich aufdrängt: turi muti! kā vajag vēl tādam mākšam? SDP. III, 42.

Avots: ME II, 579


māksla

mâksla,

1): viņš ir kaŗa mākslās rūdīts Vindedze 85.

Avots: EH I, 789


māksla

mâksla, mâkslis, auch ein Demin. māksliņš (vgl. li. mókslas "Lehre"),

1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli 2 jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;

2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. 2 2573. Zu mācēt.

Avots: ME II, 579



mākslīgs

mâkslîgs ,*

[1) gekünstelt];

2) künst lich:
mākslīgi mē̦sli, mākslīgs sviests.

Avots: ME II, 579


mākslīgums

mâkslîgums ,* das Gekünstelte, Künstliche, die Künstelei: mēs e̦sam jau pārbaŗuoti ar visādiem mākslīgumiem A. XIX, 33.

Avots: ME II, 579





mākslis

[mākslis L., ein Meisterstück, Kunstwerk; s. auch mâksla.]

Avots: ME II, 579


mākslisks

mâkslisks ,* künstlich: mājas uzce̦ltas tik māksliski... A. XI, 626.

Avots: ME II, 579


mākslot

mâksluôt ,* tr., künsteln; mâksluôts *, gekünstelt, erkünstelt: formai vajadzēja būt māksluotai JR. V, 155. viņš baudīja tiešām nemāksluotu laimi JR. IV, 75.

Avots: ME II, 579


mākslotība

mâksluôtĩba ,* die Gekünsteltheit, Unnatürlichkeit, Verschrobenheit: izteiksmes māksluotība Plūd.

Avots: ME II, 579


māksls

mâksls 2 (li. mókslas) Bartau "Lehre jeder Arbeit".

Avots: EH I, 790


māksna

[mãksna Grundsahl], mãksniņa [Ronneb., ein Bündelchen Walk, Trik., Lindenhof]: viņa paņēma māksiņu Vārds. Aus mār (k) sna.

Avots: ME II, 579



mākšs

mâkšs 2 AP., = mâžs: ne˙kādu mākšu netaisīja.

Avots: EH I, 790


mākt

màkt: nuogaidīt, kad būs visi darbi apdarīti, lai kāzu ne˙kas nemāktu Jauns. Raksti III, 107. Refl. -tiês,

1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡

3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.

Avots: EH I, 790


mākt

mākt St. (li. mókti "erlernen"), lernen, können. Jetzt nur mâcêt; nur das Part. Praet. Akt. von mākt noch erhalten, aber das Maskulinum nur in den obliquen Kasus, der Nom. nur vom weiblichen Geschlecht, wobei dieses Part. Praet. (einer, der gelernt hat der versteht, kundig) der Bedeutung nach sich nicht unterscheidet von dem Part. Praes. mākuots tautās gāju (Var.: tautas gāja izmākuse) BW. 22605. tikušam, mākušam (Var.: mākuošam) pie bajāra lē̦[ti] dzīvuot 31255. kas kait man mākušam nemākušu pamācīt? 5629. dzirnaviņas izmācīja nemākuošu malējiņu 7975.

Avots: ME II, 579, 580


mākt

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. 2 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580


māktin

māktin, Adv. zur Verstärkung von màkties: miega malis ... kâ m. mācas virsū Janš. Mežv. ļ. I, 67.

Avots: EH I, 790


mākuļa

‡ *mākuļa, = mâkule: es bij[u] laba mākuļiņa (Var.: strādeniece): par trīs gadi cimdu pāri kâ marguot nuomarguoju BW. piel. 2 10447, 1 var.

Avots: EH I, 790


mākuļains

mãkuļaîns: auch Ramkau, (mit à 2 ) Daudsewas n. FBR. XVII, 17, Sonnaxt, mãkulaiņš Siuxt.

Avots: EH I, 790


mākuļains

mãkuļaîns Grünh., [C., PS., Jürg., Salis, Wolmarshof, N. - Peb., Gr. - Essern, mâkule̦ns 2 Ruj. (-e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains)], mit Wolken bedeckt, bewölkt, trübe: mākuļains laiks; mākuļaina diena; mākuļains debesis. šuodien saule mākuļuoja (Var.: mākuļaina) BW. 4238.

Avots: ME II, 580



mākulāt

mākulât (mit ļ zu lesen?) Lng. "trüb sein".

Avots: EH I, 790


mākulis

mâkulis, f. mâkule, einer (eine), der (die) seine (ihre) Sache kennt, der Kenner, die - in [Stelp.]: mākulīti dieviņš māca, nemākuli māmuliņa BW. 3035. nāc, mākule, lūkuoties nemākules pūriņā! 25220.

Avots: ME II, 580


mākulis

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis 2 Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis 2 Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580


mākulis

I mãkulis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Pankelhof, Schwitten, Siuxt, Wainsel, (mit à 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Linden in Kurl., Līvāni, Oknist, Prohden, Saikava, Sonnaxt; eine kleine Wolke (mit ã ) AP., C., Salis, (mit à 2 ) Bērzgale, N.-Rosen: pie zilās; ar pare̦tiem mākulīšiem ruotātās debess Janš. Apskats 1902, 17. piesūcies kai m., völlig betrunken Warkl.; der Nebel Erlaa n. BielU.

Avots: EH I, 790


mākulis

III mākulis "der sich aufstopft" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aufstopfen" ). Zu màktiês 1?

Avots: EH I, 790


mākuļot

mãkuļuôt: màkuļuoja 2 un lija Heidenfeld (ähnlich - mit -ât Auleja). kad pie debesīm ir atsevišķi mākuoņi, tad saka, ka mākuļuo Ramkau.

Avots: EH I, 790


mākuļot

mãkuļuôt C., intr., bewölkt, trübe sein, sich bewölken: jau saulīte mākuļuo BW. 17449. atnāk kāda rītdieniņa, mākuļuot mākuļuot mākuļuoja 29305. Refl. -tiês, mākuļāties bei Manz. Spr. Sal. 25, 13: debess mākuļājas, bewölkt sich.

Avots: ME II, 580


mākumi

mãkumi: aus Salis und Seyershof auch der Sing. (mit â 2 ) bekannt.

Avots: EH I, 790


mākumi

mãkumi, die Wolken Wirben.

Avots: ME II, 580





māla

mâla 2

Seyershof, = màlis I: kviešu mālas man jāmaļ BW. 6726; auch: das gemahlene Korn.

Avots: EH I, 790


māļa

māļa: rudzu māļas, kviešu māļas, abas vienu grūtumeņu Tdz. 47024.

Avots: EH I, 791





mālainis

mãlainis, ‡

2) = mãlaîns 1: mālaine zeme Warkl.; "kas nuo māla" (Adj. od. Subst.?) Auleja (mit à 2 );

3) lehmfarben:
màlaine drēbe Pilda n. FBR. XIII, 48. Skardžius Arch. Phil. III, 52 erinnert an den li. ON. Mólainiai.

Avots: EH I, 790




mālains

mãlaîns,

2): auch Ramkau; hellgelb
(mãle̦ns) Seyershof.

Avots: EH I, 790


mālains

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581



mālājs

mãlãjs, der Lehmboden Wid.: jau iesēja (linus) mālājā (Var.: mālienā) BW. 28317.

Avots: ME II, 581


mālājs

I mãlājs (unter mãtaîns),

1): auch (mit 2 ) A.- Schwanb., Baltinow, Eversmuiža, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 790


mālājs

II mãlãjs: auch Orellen, Segew.

Avots: EH I, 790


mālāts

màlâts 2 Skaista n. FBR. XV, 51, = mãluôts 1 (unter mãlains): m. kalniņš.

Avots: EH I, 790


mālbedre

mãlbedre, mãldùobe, die Lehmgrube: ve̦lns aizgājis uz mālduobi LP. VI, 292. vilciņš savus zābaciņus mālduobē Var.: māldbedrē) balināja BW. V, S. 239.

Avots: ME II, 581


mālderis

mãlderis, der Maler. Dafür jetzt krāsuotājs, der Zimmermaler, gle̦znuôtãjs, der Kunstmaler. [Nebst est. māl (d) er aus mnd. maler; zum d s. Le. Gr. 178.]

Avots: ME II, 581


māle

I māle (unter màlis 1): such (mit à ) N.-Peb.

Avots: EH I, 790


māle

II mãle, die Farbe, der Anstrich Siuxt: galdi bij balti, bez māles.

Avots: EH I, 790




mālēt

mãlêt, -ēju Siuxt "traipīt": brida pa peļķi, kāmē̦r sāka viens uotru ar dubļiem m. caurumus grīdā mālēja ar māliem pilnus. Refl. -tiês "triepties" Siuxt. mālējās gar me̦dus pundulu un sviesta bļuodu. Aus d. malen.

Avots: EH I, 790


mālēts

mãlē̦ts AP., lehmgelb: mālē̦ta cūka.

Avots: EH I, 790


mālgans

mãlgans Salis, lehmfarben, hellbraun.

Avots: EH I, 790


mālgrauzis

mãlgraûzis, das Heimchen (eig. der Lehmnager): mālgrauzi, še tev kaula zuobs, duod man tē̦rauda zuobu! so redete man das Heimchen an, indem man einen ausgebrochenen Zahn auf den Ofen warf.

Avots: ME II, 581


māļi

mâļi: dazu ein nom. s. mâļš in AP.

Avots: EH I, 791


māļi

mâļi [Jürg.], die Kornmotten [Bers.]: māļi - kuodes, kukainīši, kas vasaru ve̦cuos miltuos vai putraimuos ieme̦tas un tuos saē̦d Druw. n. Etn. IV, 145. [Wohl zu mal˜t; wie verhält sich dazu estn. māľja "behaarte Raupe"?]

Avots: ME II, 582


māliene

māliene Warkl., = mãliêns; loc. s. mālienē BW. piel. 2 11449, 2 (aus Ranken).

Avots: EH I, 791


māliens

mãliêns: auch Frauenb., Gramsden, OB., Schnehpeln.

Avots: EH I, 791


māliens

mãliêns, der Lehmboden: man liņiņi mālienā BW. 5170; 5453; Prk.

Avots: ME II, 581



mālijs

màlijs 2 ,

1) "māla lauki" PV.: sēj kalnā, mālijā (Var.: mālājā)! BW. 28320, 2;

2) lehmhaltig
(vgl. dazu Kauliņš PBR. XIV, 70) Lasd., Prl.: m. tīrums, ceļš, PV. mālija zeme Fest.;

3) lehmfarbig
Gr.-Buschh., Oknist, Sussei, Wessen; "orange" Sonnaxt.

Avots: EH I, 791


mālīns

mālīns PV. "tīrums, kas ir mālijs" (Subst. ?).

Avots: EH I, 791


mālis

I màlis: auch Ramkau, Smilt., Trik., (mit ã ) Nötk., (mit à 2 ) Bērzgale, Kaltenbr., Warkl., (mit â 2 ) Schwitten.

Avots: EH I, 791


mālis

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene 2 I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581


mālis

I màlis C., PS., [N. - Peb., Wohlf., mâlis 2 Ruj., Salisb., Annenburgs], māle BW. 1946; 24261, auch maļa 8040, ['ls Wolmarshof, acc. s. mālu BW. 22542 var.], das zu mahlende Korn: [meitas gāja māļa malt Bers.] rupji gāja dzirnu mālis BW. 27967. malējiņas nedziedāja, smalka māļa gribē̦damas 661. labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt 28766. agri mani māte cēla, vieglu māli suolīdama 6688. BW. bietet mali fälschlicherweise [?] nicht selten mit kurzem a, z. B. 8018; 22542 u. a. [Nach Zeidler Mag. XVI, 39 aus einem plattd. Mahlliss; aber die Nebenformen māle, māls, māļa weisen eher auf Zugehörigkeit zu mal˜t.]

Avots: ME II, 581


mālis

II mãlis: auch (mit â 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 791


mālis

[II màlis N. - Peb. "eine Vorrichtung (eine Art Klotz) zum Herstellen (biegen) der Radfelgen"; vgl. liecamais.]

Avots: ME II, 581


mālis

II mãlis "ein betrunkener Mensch"[?]: nejē̦dz ne˙kā kâ mālis Katzd.; piedzēries od. pilns kâ māl [i] s Iwanden.]

Avots: ME II, 581




mālminis

[mãlminis Arrasch, N. - Peb. "ein Lehmtreter".]

Avots: ME II, 581




mālnieks

mālnieks Warkl., ein Lehmgräber.

Avots: EH I, 791


mālojs

mãluojs: auch (lehmig) Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137 (mit à 2 ); màluoja 2 žeme Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH I, 791



māls

[mā`ls, s. màlis.]

Avots: ME II, 581


māls

mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mālus mĩt, den Lehm treten. ve̦lns e̦suot licis ar zirgu mālus mīt LP. V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūr,a un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ māliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūr,as māli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mālu trauks, Lehmgeschirr; mālu minējs, der Lehmtreter. Zu li. mólis dass. [und vielleicht (wenn mit altem ā!) zu slav. malina "Himbeere", s. Berneker Wrtb. II, 12, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380.]

Avots: ME II, 581


māls

I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.

Avots: EH I, 791


māls

II mā`ls (unter màlis

1): rīta māla (māliņa 21951 var.) malējiņa BW. 3344 1 .

Avots: EH I, 791



māļuka

māļuka "die Mordgrube am Pferde" St.; [`ļuka O. - Bartau, māļuka Kreuzb., eine Pferdekrankheit (ein Geschwür). - Zu li. molúkas "eine Krankheit (Haarwurm) der Pferde"?]

Avots: ME II, 582


māļuks

mãļũks Dunika, eine alte, schwer zu heilende Wunde. Vgl. māļuka.

Avots: EH I, 791



māma

mãma,

1): auch Lng. (unter māte), OB.: duos m. cicīša BW. 2187. auklē, mām, sav[u] meitiņu! 33431, 1 var.; ‡

3) ein Vogelweibchen
Seyershof.

Avots: EH I, 791


māma

mãma [Ruj., Drosth. (li. momà (Kinderwort), slav. mama "Mutter", ahd. muoma "Muhme, Tante")], Demin. mãmiņa, māmuks Vārpas 6,

1) die Mutter
[voc. s. màm! PS.], das Mütterchen: duos māma cicīša Gold. n. Etn. II, 43. mirtin miršu es, māmiņa! BW. 27812, 20;

2) māmiņa, Mütterchen, - freundliche Anrede älterer Frauen. -
[Vgl. Berneker Wrtb. II, 14 f., Loś РФВ. XXIII, 60 und Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 582



māmiņa

mãmiņa Kegeln, Lems., Zögenhof, mâmiņš 2 (Stammform?) Salis, Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 791



māmīte

māmīte BW. 4739, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791


māmoliņa

māmuoliņa BW. 4232 var.; 7272, 1, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791



māmucīte

māmucīte A. Brigadere Dievs, daba, darbs, das Mütterchen.

Avots: EH I, 791


māmuķīte

mãmuķĩte A. XX, 620, das Mütterchen. Vgl. māma.

Avots: ME II, 582


māmuļa

mãmuļa: auch BW. 13978, 4 var.; 28955, Demin. māmuļīte BW. 4411; 6772 var.

Avots: EH I, 791


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


māmuļene

mãmuļene Frauenb., eine alte Frau.

Avots: EH I, 791


māmulība

māmulī˜ba Strods Par. vōrdn. 114 "?" (die Stummheit?).

Avots: EH I, 791


māmulis

màmulis 2 "kas nerunā" Lettg.; f. māmule Pas. IX, 211 (aus Lettg.), eine Stumme.

Avots: EH I, 791


māmuniņa

māmuniņa BW. 20397, 5 var., das Mütterchen.

Avots: EH I, 791


māmuņīte

māmuņĩte BW. 600, 6; 4095 var.; 24367, das Mütterchen. - [Beruht wohl auf poln. mamunia dass.]

Avots: ME II, 582


māņa

māņa, in der Verbindung meža māņa, das Waldgespenst LP. VI, 1018.

Avots: ME II, 583


māneklis

māneklis,

1): "māņi" (mit ã ) Seyershof; tie ir tik mānekļi un. sapņi Siuxt. tur vie˙nādi tādi mānekļi (Spuk, Spukerei) Segew. nuo Mīkāļa līdz Mārtīnam mānekļi (= veļi) gā[ju]ši pa ceļiem RKr. XX, 89 (aus Smilt.);

2): auch Segew., (mit ã ) Frauenb., Seyershof.

Avots: EH I, 791


māneklis

māneklis, mãnêklis C.,

1) [mãneklis Arrasch, Ruj., Bauske, mãnêklis PS., Trik.], das Trugbild, die Vision, die Täuschung, Gaukelei, Hilfsmittel zum Betören U.: viņš skatījās uz baltuo tē̦lu, kas stāvēja pret melnuo tumsu durvīs kâ nuoslē̦pumains, mē̦ms māneklis Zalktis v. J. 1908, № 4, S. 40 [mānekļus (Visionen) redzēt Bers.] visa ticība bez īstas atgriešanās un labuošanās ir tīri mānekļi Latvju Tauta XI, 1, 45; [mãneklis Lautb., etwas, womit man kleine Kinder von der Mutterbrust entwöhnend täscht];

2) der Betrüger, Flunkerer [mãneklis N. - Peb.]: Andris palicis liels māneklis, - tik mānās ar visiem Schwanb.

Avots: ME II, 582


mānestība

mānestība: Betrügerei, Gaukelei Segew.: ve̦cie cilvē̦ki ir mānestības darījuši visur Seyershof. katram darbam ir bijusi sava m. (abergläubisches Gebaren?) ebenda.

Avots: EH I, 791



mānēt

mānêt,

1): auch (mit ã ) Salis n. FBR. XV, 70, Seyershof;

2): auch (mit ã ) Dunika, Frauenb., Hasenp., NB:, Schnehpeln, Siuxt: nu es iešu mānē̦dama gar visiem ciemiņiem Tdz. 48497 (aus Libau). viņa mānēja ("apsmēja") , ka vēl nav nuoausts aude̦kls Frauenb.

Avots: EH I, 791


mānēt

mānêt, -ẽju,

1) = mānīt U.;

2) [mãnêt Dond., Wandsen, Lautb., Ruj., Nigr., mānēt Bers.], mäkeln, tadeln: [ja vieta laba un cilvē̦ks nav mãnējams, lai iet Janš. Dzimtene 2 I, 33. mãnēšana un liegšana pie precēšanās ne˙kad nav laba lieta... kur divi pre̦cas, lai pre̦cas! kas tur citiem kuo mãnēt vai ieteikt? Dzimtene 2 II, 365].

Avots: ME II, 582



mānība

mānība, Gaukelei: met nuost tādas mānības! Stobe 1797 III, S. 146.

Avots: EH I, 791


mānīgs

mãnîgs [Ruj.], betrügerisch U.: m. cilvē̦ks. [mānīgi ātri nuozuda biezuoknī Veselis Saules kaps. 130.]

Avots: ME II, 582


mānījiens

mānījiens PV., der Betrug: viņš nesaprata mana mānījiena nuolūku.

Avots: EH I, 791


mānis

mãnis: "2" vor "mãņi, Zaubermittel" ME. II, 582 durch "3" zu ersetzen, sowie "3" vor "mãņi, abergläubische" ebenda - durch "4"!

5) ein abergläubischer Brauch:
es tādu ve̦claiku mãni piekuopu Seyershof.

Avots: EH I, 791


mānis

mãnis [wruss. мань "Betrüger"],

1) ein Gaukler
L.,

2) das Trugbild, Gespenst
Bergm. n. U., die Vision: māņi ceļuoties nuo tam: ja kāds cilvē̦ks pakar,uoties jeb viņu nuonāvējuot jeb kaut kâ citādi bez laika nuomirstuot ātrāki, nekâ dievs viņam tuo nuolicis, tad tāds nelaiķis staigājuot līdz savai mirstamai dienai par māni apkārt LP. VII, 454. purvā bij māņi VII, 975. ar māņiem kauties, sich mit Trugbildern plagen U.; [acu māņi optiche Täuschung Wid.];

2) mãņi, Zaubermittel:
raganas staigājušas apkārt gan citiem guovis izslaukdamas, gan kādus māņus izlikdamas Etn. III, 24;

3) mãņi, abergläubische Vorstellungen, trügerische Lehren
U.: netici jel tādiem māņiem, glaube doch nicht solchen abergläubischen Geschichten! U.

Avots: ME II, 582


mānīt

mãnît: mit à auch N.-Peb., Ramkau, Smilt. Refl. -tiês,

3) mit seinem Betragen täuschen (intr.)
AP. u. a.: viņš jau te mānās nuo paša rīta. ‡ Subst. mānījums, der Betrug PV.: m. izdevās. Über das Verhältnis zu r. манить s. auch van Wijk Rev. des ét. sl. XIV, 75.

Avots: EH I, 791


mānīt

mãnît [Salis, Ruj., Wolm., Ronneb., AP., mànît Serbig.], -u od. -ĩju U., - -ĩju, tr., verblenden, täuchen, betrügen: tē̦vs šuo mānuot vien Upīte Medn. laiki 91. tu tik māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,

1) sich täuschen
U.;

2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]

Avots: ME II, 582, 583


māņoties

mãņuôtiês, ‡

2) Zauberei treiben
Frauenb.

Avots: EH I, 792


māņoties

mãņuôtiês, [gespensterhaft erscheinen]: pakrēšļi māņuojas, tikkuo re̦dzami Poruk V, 358.

Avots: ME II, 583


māns

mãns,

1): auch (mit à ) N.-Peb., Ramkau; ne˙kur neklīšti apkārt kâ m. Anna Dzilna 11;

2): auch (mit ā ) Segew., Pas, IX, 450, (mit ã ) AP.; (mit à 2 ) Kaltenbr., Meselau, Oknist, Saikava, Sonnaxt: tie ir lieli meitu māni Tdz. 40808; jem., der sich mit einer nichtigen Arbeit abgibt
AP.; ‡

3) Zauberei
AP.: tā jau vienmē̦r uz mãniem. man ne˙kādu tādu mãnu nazi;

4) "māņi; Unwahres"
Kaltenbr.: kuo tu man mànus 2 laid acīs? nenāc man ar māniem! komm du mir nicht mit Gaukelei, Lügen, Ausflüchten! Bauske n. BielU.; ‡

5) "?": miegs mācas virsū kâ m. A. Brigadere Dievs, daba, darbs 241.

Avots: EH I, 792


māns

mãns, māns,

1) das Trugbild, Gespenst:
(nemirstīguo cilvē̦ka daļu) sauca pa lielākai daļai par ē̦nu; bet ja tā parādījās vai kâ ne+būt darbuojās, - par garu, spuoku un mānu LP. VII, 13. pils drupas ar tuorni izskatās kâ ve̦cu laiku mãns Lautb. Luomi 112;

2) mā`ns 2 Mar., ein Lügner, Betrüger
Schwanb.: tu esi īsts māns un krāpnieks Purap. tad ir māns! das ist mal ein Lügner! Mag. XIII, 2, 68. viņš tāds māns: ne+kuo nevar ticēt Mar. n. RKr. XV, 125. [Vgl. li. mõnai "Zauberei".]

Avots: ME II, 583



māņticīgs

mãņticîgs, abergläubisch: arī pret citiem pagānu māņticīgajiem paradumiem mācītājs ar sekmi ņēmās kaŗuot A. v. J. 1899, S. 88. māņticīgās bailes Vēr. II, 1375.

Avots: ME II, 583



Māra

Mãŗa,

3): līdz Mārām, Mikeļiem BW. 3104;

4): Māras zeme; poetische Bezeichnung für Lettgallen;


5) garā M. AP., der Mittelfinger.

Avots: EH I, 793


Māra

Mãŗa, Mãre, ein Demin. Mārinĩte BW. 32449, 4,

1) die Jungfrau Maria
im VL.: Māres nē̦sātāji, die mit dem Marienbilde umhergehen und betteln U. Māriņa, svē̦tā sieviņa Br. 7. mīļā Māŗa, ze̦lta jumprava Br. 46;

2) = Māršava, Schutzpatronin der Kühe: man Mārīte guovi deva BW. 29175. mīļa Māre guovis slauca 29163, 1. šķir, Māriņa, manu guotiņu! 29187;

3) zur Bezeichnung christlicher Feiertage:
gavēņu Māŗa, pavasaŗa M. Ahs. n. RKr. XVII, 39, kāpuostu Māre od. Māra Upīte Medn. laiki 29 od. Māŗi L. od. kāpuostu Māres diena U., Mariä Verkündigung, 25. März; lielie Māŗi L., U., lielā Mãra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Himmelfahrt; mazie Māŗi L., U., māzā Māra Ronneb. n. RKr. XVI, 52, Mariä Geburt; rudens Mãŗa, Mariä Himmelfahrt, 15. August Ahs. n. RKr. XVII, 39; nach BW. III, 1, S. 319 rudens Māŗa, der 1. Oktober;

4) in genitivischen Verbindungen: Māŗas zeme, Livland
im Vl.; Māŗu pīnas, Weichselzopf U.; Māres plekste, die Scholle, platessa vulgaris U.

Avots: ME II, 585, 586


mārakas

mārakas,

1) = maranas, Labkraut Smilt.;

2) Meerrettich
U. [In der Bed. 2 assimilatorisch aus mārnakas?]

Avots: ME II, 583



māraliņa

māraliņa, Name einer Kuh: māmiņai pavaicāju, kuo telītēm vārdā likt. kas bij raiba - raibaliņa, kas sarkana - māraliņa BW. 32422, 5. viena pate man telīte, māraliņu (Var.: ziedaliņu) vārdu liku,... vairumiņa gribē̦dama 28961

Avots: ME II, 583


māranas

māranas: sīkajās māranās BW. 7135.

Avots: EH I, 792


māranas

māranas [?] L. "Kleeberkrautt".

Avots: ME II, 583


mārani

mārani Lng. "rot Kraut, damit man rot färbet".

Avots: EH I, 792



mārcains

mārcaîns, [fleckig, gesprenkelt (von Pferden) Modohn, Selb.; (am Halse) weiss gestreift Sessw., Warkl.]: ielēca rūse̦ns ielēca pe̦lē̦ks, nuo pašas pakaļas mārcainu kaklu BW. 19126, 1. [Vgl. mārks

II.]

Avots: ME II, 583


mārciņa

mā`rciņa: ziepīšu m. BW. 25665.

Avots: EH I, 792



mārcis

I mārcis, ein grosser Hammer aus Holz Allend. n. U. [Der Anklang an la. marcus "grosser Schmiedehammer" (worüber Walde Wrtb. 2 464) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 583


mārcis

[III mā`rcis 2 Warkl. "ein Hund (od. eine Katze) mit weissem Halse".

Avots: ME II, 583


Mārcis

II Mãrcis: Demin. Mārčiņš BW. 25001, voc. s. Mārčīti BW. 19243, 6.

Avots: EH I, 792



mārdega

mãrde̦ga [AP., eine Art Pflanzen Domopol]: baltās, vijīgās mārde̦gas Bračs Nuo atzīš. kuoka 23. [māradaga (mit hochle. -a- aus -e̦-?) "eine Frühlingsblume mit bläulichen Blüten" Lös., Druw.]

Avots: ME II, 583


Māre

Mãre,

3): laid... man[i] tirgā i[r] Mārē, Miķelī BW. 33111, 2;

5) gaŗā M. BielU., der Mittelfinger.

Avots: EH I, 792



mārene

mārene Adsel, der Meerrettich.

Avots: EH I, 792


mārga

I mārga: auch (ein Mädchen) Zvirgzdine: šuodien m. (> ostle. muorga), rītu bāba Tdz. 45148.

Avots: EH I, 792


mārga

I mārga, ein erwachsenes Mädchen, die Braut Infl., Illuxt: mārga guodu paslē̦pusi zem bērziņa lapiņām BW. 6576 (aus Lennewarden). meita, meita, mārga, mārga, pelni guodu dzīvuodama! 951 (aus Lubn.) [Hochle. mārga beruht auf mē̦rga (s. dies); in Lennewarden aber wird ē, sonst nicht zu ā, sodass mārga dort vielleicht ein Lehnwort ist.]

Avots: ME II, 583


mārga

II mārga,

1) der Gang:
viņš pataisīja mārgu visam namam, er bauete auch einem Gang oben auf dem ganzen Hause herum I Kön. 6, 10;

[2) tilta mārgus Kalleten, = mar̂gas

I 1. - Zu mar̂ga

I.]

Avots: ME II, 583


mārga

III mārga L., U., = me̦rga

III (s. dies), ein sanfter Regen.

Avots: ME II, 583



mārga

V mārga, = marga II: mārgu vīt vainadziņu BW. 5869 var. (aus Nerft).

Avots: EH I, 792



mārgot

[II mārguôt (?) "melst, tukšu runāt" Neu - Laitzen.]

Avots: ME II, 583


mārgot

III mārguôt, ‡

2) = marguôt I 4: par trīs gadi cimdu pāri kâ m. nuomārguoju Tdz. 39793.

Avots: EH I, 792


mārgot

[III mārguôt Nerft, Sauken, = marguôt

I 1: pūpuoli mārguo pavasarī.]

Avots: ME II, 583


mārgoties

[mãrguôtiês "sich aufdrängen"(?): Grieta mārguojas virsū Ansim Wirginalen.]

Avots: ME II, 583


mārgrietiņa

mãrgriẽtiņa, Margaretchen U., Marienkäfer (coccinella) Konv 2 2588.

Avots: ME II, 583


mārgs

mārgs "?": mārgiem Rīga izmārguota BW. 31775 var. (aus Sissegal und Wolm.).

Avots: EH I, 792


mārietiņa

mārietiņa "?" mārietiņa dievmeitiņa, dievgaldiņa slaucītāja BW. 33685.

Avots: ME II, 584


mārika

mãrika Seyershof, Name einer Kuh, die an einem Marientag geboren ist.

Avots: EH I, 792




mārināt

mārinât "?": mārināti vītuolīši BW. 30401 var.

Avots: EH I, 792


māriņi

māriņi, asperula odorata L.: pret šīm (vē̦de̦ra) sāpēm lietuo arī miešķus jeb māriņus; tie jāiemē̦rc brandvīnā un pie ūdens jāpiepilina Etn. I, 28. [Wohl zu mārakas, maranas.]

Avots: ME II, 583


mārīte

mãrĩte, Sonnenkälbchen (coccinella septempunctata) Sassm.: raibā mārīte rāpuoja pa dze̦lte̦nās pienenes ziedu B. Vēstn.

Avots: ME II, 583, 584


mārka

I mā`rka: bāleliņi pa mārkai same̦tuši BW. 6055. pūriņa neduošu bez simtu mārku 16657, 1.

Avots: EH I, 792


mārka

I mā`rka, die Mark, eine früher in Livland und Kurland gebräuchliche kleine Münze, = 3 Kopeken U. [Aus mnd. mark "(Geld) gewicht; ein halbes Pfund; eine Münze", woher auch estn. mark "Münze, Mark, Pfund".]

Avots: ME II, 584


mārka

II mârka 2 : auch (mit à 2 ) Kaltenbr.; jāizruok ... m. Pas. VII, 396.

Avots: EH I, 792


mārka

II mârka 2 [Dond., Lautb., Bauske], s. mārks.

Avots: ME II, 584


mārkains

‡II mā`rkains 2 Lubn., mehrere (ehemalige) Flachsweichen enthaltend: mārkaina zeme.

Avots: EH I, 792


mārkains

[mārkains "bunt, gestreift": m. suns, zirgs Warkl.]

Avots: ME II, 584


mārkains

I mārkains: pīļu tēviņam m. kakls Saikava. suns mârkainu 2 (mit einem weissen Streifen) kaklu Zögenhof.

Avots: EH I, 792


mārķi

mārķi "?": tur piemīt mārķi jeb māņi LP. VII, 989.

Avots: ME II, 584


mārķis

mārķis Jauns. B. gr. 3 I, 209, = mārķītis. Zu mā`rks 2 II.

Avots: EH I, 792


mārķītis

mārķītis, [ein Hündchen mit einem weissgestreiften Hals Nerft]: viņai izdevās vienu mārķīti (nuo ūdens) malā dabūt, bet tas bija sastindzis un maz vairs dzīvs Jauns.

Avots: ME II, 584


mārkļi

[mārkļi Schwanb., wilde Träumereien, Phantasiebilder in unruhigem Schlaf.]

Avots: ME II, 584



mārks

I mā`rks,

1): auch Warkl., (mit ã ) Rutzau (unbek. in Dunika, Hasenp., Schnehpeln); ap mārkiem linus zaga BW. 20486. markā mērcu priežu skalus 25308; zemes m. Salis, eine Flachsweiche, durch die kein Wasser fliesst; (übertragen) jede sehr feuchte Stelle
Salis: nu jau visas pļavas ir viens m.;

2) eingeweichter Flachs oder Hanf
Auleja: lini ir timsi, kad elkšņus liek uz mārka. linu mārka smagumiņu BW. 24741, 3.

Avots: EH I, 792


mārks

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks 2 Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584


mārks

II mā`rks 2 : suns mārku ("= ar baltu pakakli") kaklu Prl.; "= puogs" Wessen.

Avots: EH I, 792


mārks

II mā`rks 2, [hell, weiss Laud.]: viņai bija skaists, me̦lns sunītis mārku ["braun" Gr. - Buschhof] kaklu Druva I, 1460; [Bers.; suns jeb kaķis ar mārku kaklu Warkl.; mārka (hell) drēbe Bers.; mā`rks 2, weiss gestreift Bers.]

Avots: ME II, 584



mārksla

I mãrksla: auch Schnehpeln; die Wamme Frauenb.

Avots: EH I, 792


mārksla

I mãrksla Kurs., die Speckfalte, das Doppelkinn Katzd.: pakaklē ietaisījusies itin laba mārksla - tik˙pat kâ tre̦knam bullē̦nam Apsk. v. J. 1903, S. 346. [Wohl nebst mārksna

II (mit mārks- aus mārsk- zu serb. mrska "Runzel",
poln. marsk "Falte", r. морщить "runzeln".]

Avots: ME II, 584



mārkslis

mãrkslis (gespr. mar̃kslis) Siuxt "smailums guovij žuokļu iekšpusē": guovīm aiz dze̦ruokšļa zuobiem mārkšļi.

Avots: EH I, 792


mārksna

I mãrksna,

1): auch Ermes, Serbig.; iede̦vusi ...ve̦selu mārksnu villas Pas. VI, 201 (aus Serbig.);

2) "leinen od. wollen Tuch, worin ein Kind zur Taufe getragen wird"
Durben n. BielU.

Avots: EH I, 792


mārksna

I mãrksna, [mãrksniņa Burtn.], ein kleines Bündel Smilt., [Drosth.]: māte atraisīja savu kliņģer,u mārksniņu A. V, 386.[Zu mārsns.]

Avots: ME II, 584


mārksna

II mãrksna, das Doppelkinn Nigr., [mãrksnis Assiten, mârksnis 2 Wirginalen], die Speckfalte: apaļām, veselīgām guovīm mē̦dz būt pavēderē iegar,e̦ns augstums, it kâ uzpampums, kuo arī par mārksnu sauc Nigr. Vgl. mārksla

I.

Avots: ME II, 584


mārksne

II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792



mārksns

mārksns: auch Pas. XV, 165 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 792




mārkstis

mãrkstis (gespr. mar̃kstis) Siuxt, plur. t., die Wamme: citai guovij gaŗas m., citai īsas.

Avots: EH I, 792


mārkstīt

mãrkstît Trik., langsam und mühsam hin und her wenden (bewegen): m. acis.

Avots: EH I, 792


mārļaka

mãrļaka, ein Unkraut im Flachs Grob.

Avots: EH I, 792


mārlakas

mārlakas: eine gewisse Pflanze, die sich um Karfoffelstauden u. a. windet (mit ã ) Lemb.

Avots: EH I, 792


mārlakas

mārlakas U., = maranas, madaras. [Wie verhält sich dazu li. mar̃lakos Goldhafer, Windekraut, Heckenwicke"?]

Avots: ME II, 584



mārnadze

‡ *mārnadze, eine gewisse Pflanze: mārnadzīte pupiņās Tdz. 49126, 1.

Avots: EH I, 792



mārnakas

mãrnakas: auch Manz. Post. I, 201, Lng.; ein Unkraut in Gemüsegärten Seyershof.

Avots: EH I, 792




mārnavas

mārnavas, ein klebriges Kraut Ruj. n. U.; [Galiumarten.]

Avots: ME II, 584


mārneklis

mârneklis 2, [mãrnēklis Bathen], ein aufdringlicher Mensch, "kas mārnās uotram virsū" Wain., [Nikrazen.]

Avots: ME II, 584


mārnīt

‡ *mārnît, zu erschliessen aus pìemārnît.

Avots: EH I, 792


mārnīties

mârnîtiês 2, -uos, -ĩjuos, sich aufdrängen Līn., Wain., [Nikrazen, Sessau, Dunika], Nigr.: kuo tu man mārnies virsū? [Schrunden], Janš. [Zu ahd. mornēn "sorgen", gr. μέριμνα "Sorge", la. mora "Verzug" u. a.? Oder eher zu slav. mora, an. mara Alp" u. a. (bei Berneker Wrtb. II, 76)?]

Avots: ME II, 584



mārots

māŗuôts "?": es nejātu par jūrmali bez māŗuota BW. 30962, 1. māŗuoti vedējiņi 13611 var.

Avots: ME II, 586


mārpuķe

mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen: kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.

Avots: ME II, 584


mārrozīte

mārruozĩte, eine Art Pflanzen: te mārruozītes; es gribēju jums duot vijuolītes... Hamlets 86. [mãrruozīte"kāda puķīte, kam ziedi līdzīgi pīpenes ziediem, tikai ar sīkākām ziedlapiņām" Lemburg.]

Avots: ME II, 584


mārrutks

mãrrutks, der Meerrettich (cochlearia armoracia L.] RKr. II, 69; Konv. 2 2588. [Entlehnt; zum ā vgl. nd. mahrreddick u. a. bei Hoops PBrB. XXIII, 559 f., sowie estn. māŗja - reigas dass.; ein le. mārjas - rutks dass. bei Für.]

Avots: ME II, 584


mārša

mā`rša: auch Lng., Ramkau, (mit ā`r 2 ) Heidenfeld, Lubn., Meselau, Saikava, Sessw., Warkl., (mit ãr ). Karls., Seyershof, Demin. voc. s. māršīt BW. 23664, 1.

Avots: EH I, 793


mārša

mā`rša [PS., AP., mârša 2 Lautb., RKr. XVI, 172, mãrša Bauske, Tr., Wohlf.], `rša 2 Kl., des Bruders Weib: māršiņ, brāļa līgaviņa, kam ar mani nerunā? BW. 23711, 2, cūka, cūka, ne māršiņa, bāliņ, tava līgaviņa 23912. brālīšam dārga maize, māršai barga valuodiņa 17405. vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli, tâ tad līgavu par māršu RKr. XVI, 207. [Zu li. martì "Braut; eine im Hause der Schwiegereltern wohnende Schwiegertochter" apr. acc. s. mārtin "Braut", krimgot. marzus "nuptiae" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 206, Stokes Wrtb. 211. Boisacq Dict. 621, Walde Wrtb. 2 466 (unter marītus), Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 74.]

Avots: ME II, 585


Mārša

Mãrša [Ruj.], Māršava, Demin. Maršaviņa, auch Māršieviņa BW. 26192 var., Māršaliņa 29161, Schutzgöttin der Kühe: ai, mīļā Māršaviņa, svētī manas raibaliņas, duodi pienu, duodi sieru, duodi labu ganu zemi! BW. 29610. man, Māršava, simts telīšu 29174. liela guovu Mārša lielas guovis audzējuse BW. 29173. [Mārša beruht wohl (nach Dr. J. Velme) auf dem Genitiv Mãrš (aus Mãŗas) in der Verbindung Mārš - diena Ruj. < Māŗas - diena; vgl. Mãŗa.]

Avots: ME II, 585


māršalks

‡ *māršalks, der Marschall (?): māršalku brāliņ! BW. 25739.

Avots: EH I, 793


māršans

[māršans Borchow "der Bruder des Vaters"(?); mãršanas Preekuln, lobende Bebebbubg einer Mannsperson.]

Avots: ME II, 585


māršava

II māršava, = `rša: salaulāties ... bez māršavām un dieveŗiem Janš. Bārenīte 93.

Avots: EH I, 793


Māršava

I Māršava (unter Mãrša): guovu Māršavai Tdz. 50771. jūŗmalā gājis kâ daždien māršaviņu ("?") vakarā Austriņš Gaŗā jūdze I, 419.

Avots: EH I, 793


māršaviņa

māršaviņa, die Weibsperson, die das Vieh der Braut (mārša) zum Bräutigame hintreibt U.

Avots: ME II, 585


māršēns

[māršē̦ns Warkl. "eine Art Verwandter".]

Avots: ME II, 585


mārsna

mârsna 2 [Lautb.], Laken od. Decke, worin Kinder zur Taufe nach der Kirche gebracht werden Biel. n. U. [Zu mārsns.]

Avots: ME II, 584



mārsns

mãrsns [Wolm.], ein Bündel; eine Tracht, so viel, als man auf einmal in ein Laken gebunden wegtragen kann U. - In Bilsteinshof nach Etn. I, 137 mārsniņš = ciema kukulis: [lūk kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām... viņa nuometīs savu mārsniņu zemē Pas. I, 357 (aus Dünab.). Nebst li. márška "простыня (in Dusetos); dichtes Fischernetz", márkškonas "von Leinen gemacht" wohl zu einer Wurzel mer- "binden, flechten", s. Lidén bei Setälä FUF. XII, 269 2 und Petersson IF. XXIII, 389.]

Avots: ME II, 584, 585


mārstīt

mārstît "?": Mārcis atturīgi mārstīja ruokas Sārts. Daugava 1934, S. 800. Vgl. marstîtiês.

Avots: EH I, 793



mārte

mārte: die Schwiegertochter (mit ã ). OB., Rutzau.

Avots: EH I, 793


mārte

mārte, die Braut Rutzau: mārtes radi tikai tad būšuot panāksnieki, kad uotrā dienā nuonākšuot jauniķa mājās RKr. XVI, 123. [Wohl als ein Lituanismus zu mā`rša.]

Avots: ME II, 585



mārtene

mārtene,

1) die junge Frau
Rutzau;

2) die Schwiegertochter
Nieder - Bartau.

Avots: ME II, 585


Mārtiņš

Mãrtiņš: gaŗais Mārteņš Lettg., der Mittelfinger.

Avots: EH I, 793


Mārtiņš

Mãrtiņš, Martin. - Der Pl. Mãrtiņi, Martini, der 10. November. Zu weilen in dieser Bedeutung auch der Sing.: nuo Miķeļa uz Mārtiņu (von Michaelis bis Martini) uz luodziņu vien lūkuoju BW. 14103. nuo Miķeļa līdz Mārtiņam slauku tīru istabiņu. Mārtiņ[a] rītu izslaucīj[u]se, me̦tu sluotu sē̦tmalē BW. 14087, 8. - Mārtiņu vakars (Mārtenīšu v. BW. 30232), der Abend vor Martini, der Abend vom 9. November, an welchem man vermummt in der Nachbarschaft umhergeht. - Mārtiņu bē̦rni Lös., [Salis], Mārtiņu veči LP. VI, 757, die am Mārtiņu vakars verkleidet, vermummt umhergehen. Mārtiņus dzīt, die Martini - Mummerei treiben U.

Avots: ME II, 585


mārtīns

mãrtĩns NB. "die Flügelachse einer Mühle".

Avots: EH I, 793


mārtot

mārtuôt, = mičuot, der jungen Frau die Haube aufsetzen: mārtuošanu izdara kāda jauniķa klātu radeniece (sieva) un kāda mārtes īsteniece (sieva) tādā kārtā: nuoje̦m mārtei kaspinus, sasuk kasas (= bizes) uz pieri, uzsien kusku un uzliek galvā apgubeni Rutzau n. RKr. XVI, 190. [Vgl. li. apmartóti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]

Avots: ME II, 585



māsa

mãsa,

3): auch Frauenb.;

5) die Kusine
Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 793


māsa

mãsa [li. móša "des Ehemanns Schwester", apr. moazo "Muhme"], Demin. verächtl. māšele, mašelīte BW. 6387 var.,

1) die Schwester;
īstā māsa, leibliche Schwester; māsiņa in der Anrede auch "brāļa od. māsas meita" Döbner n. U.;

2) die Freundin, gebraucht in der Anrede bei Mädchen
resp. Frauen untereinander: vai meitiņas, vai māsiņas, guodājat arājiņu! BW. 27902. ai māsiņa, brāļa sieva! 1833, 4;

3) māsiņa (in Sassm. n. RKr. XVII, 39 sānu māsa), die Hure
U., Wolm.: [tâ tām vīriešu māsiņām iet! Janš. Bārenīte 83.] māsiņu nams, das Bordell U., Grünh.;

4) sarkanā māsiņa, eine Blume.
[Vgl. dazu Bezzenberger Altrp. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 586


māša

I māša, in der Verbindung gaŗā māša, der Mittelfinger Etn. II, 188.

Avots: ME II, 586


māša

II māša: auch (= mā`rša?) BW. 15948,1; 18850 var.

Avots: EH I, 793


māša

II māša,

1) = māsa: saki, māš, kas tu tāda esi? Alm.;

2) = sievas brāļa sieva BW. I, S. 178. [Anscheinend aus li. móša "des Ehemanns Schwester".]

Avots: ME II, 586


māsaciņa

māsaciņa, māsacĩte BW. 25390 var. [aus Odensee], die Schwester des Ehemannes, Schwägerin: labāk man daudz dieveŗu nekâ daudz māsaciņu BW. 23799 var. [aus Lennewarden]. neņem sievas, bāleliņ, kamē̦r mani tautas veda; ja būs laba māsaciņa, tā būs tava līgaviņa 12168 [aus Lennewarden]. - māsacīte, Kusine, Verwandte Oppek. n. U.

Avots: ME II, 586


māsactiņa

māsactiņa BW. 6387 var., Demin. zu māsa, Schwesterchen.

Avots: ME II, 586


māse

māse BW. 3668, 2; 27506, = mãsa; bārgai tautu māsītei (Var.: māsicai; Schwägerin) BW. 24613 var.

Avots: EH I, 793





māsēna

mãsē̦na: auch (māsena) BW. 3528, 1 var.

Avots: EH I, 793


māsēna

mãsē̦na [od. mãse̦na] Rutzau n. RKr. XVI, 158, Demin. māsesiņa BW. 25411, māsenīte 598, 4, die Schwester, das Schwesterchen; [um Pussen dafür māse̦ns (wohl mit e, aus ē̦).]

Avots: ME II, 586


māsene

mãsene (unter mãsē̦ns),

1): sava tē̦va mā,seni II. Mos, 6, 20; ‡

2) Amplifikativform zu mãsa Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: EH I, 793


māsenēties

[mãsenêtiês "lange womit beschäftigt sein"(?) Līn.; "meklēties, grābstīties" O. - Bartau.]

Avots: ME II, 586


māsenica

māsenica "?": sūra mana m. BW. 8927.

Avots: EH I, 793


māsēnietes

māsēnietes: auch (mit ã ) AP. (hier auch Kusinen überhaupt).

Avots: EH I, 793


māsēnietes

[māsēnietes "Töchter von Schwestern" Sessw., Lös., Selsau.]

Avots: ME II, 586



māsēns

mãsē̦ns,

1): auch (mit à 2 ) Saikava; mãsē̦ni AP., Kinder von Schwestern;

2): auch Lubn. n. BielU.;

3): auch Puhren n. FBR. XIV, 47; nu es tavus bāleliņus pa durvīm izvadīšu; nu es tavus maseniņus ar pagali šmidzināšu BW. 10857, 9.

Avots: EH I, 793


māsēns

mãsē̦ns, f. māsene,

1) der Schwesterssohn
[N. - Peb., Warkh., Warkl.], die Schwestertocher U., Nigr.: māseniņi brāleliņi (Var.: māsu bē̦rni, brāļu bē̦rni) BW. 3850 var. - leiši palikuši tāļu pakaļā saviem māsē̦niem latviešiem Purap.;

2) mātes māsas dē̦ls [Kl.], U.;

[3) mãse̦ns (vielleicht mit e, aus ē̦) Ruj., Lautb., eine Art Deminutiv zu mãsa, die Schwester.]

Avots: ME II, 586



māsēt

mãsêt, -ẽju, Schwester sein, vorstellen U.: tâ ziedēja sērdienīte, pie tautām māsē̦dama BW. 4502. [Refl. -tiês, einander "Schwester" nennen Bauske, schwesterlich, nach Art der Schwestern zusammenhalten: Lūsiņa un Ilga pašas vien draudzējas un māsējas Janš. Dzimtene V, 83.]

Avots: ME II, 586


māsīca

mãsīca: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 58 (mit à 2 ),

1): die Schwester des Mannes
Auleja, Warkl. (mit à 2 ), Pas. IX, 205, Lng.;

2): "Nigr.," ME. II, 586 zu verbessern in "Nigr.;".

Avots: EH I, 793


māsīca

mãsĩca C., BW. I, S. 168, [Smelt. 8],

1) [māsīca Lng., màcîca 2 Warkh., Warkl., màcīca 2 BW. 23710], māsice U., [BW. 23800 var.], die Schwägerin: kas tev [i] gauži raude̦nāja, vai dieveris, vai māsīcas? BW. 21697;

2) māsīce, die Schwesterstochter
Nigr.,

3) [màcīca 2 Kl.], die Kusine.

Avots: ME II, 586


māsice

māsice (unter mãsĩca 1): auch Druw.

Avots: EH I, 793


māsīce

māsīce (unter mãsĩca),

1): die Schwester des Mannes
(mit ã ) AP.

Avots: EH I, 793


māsīgs

māsîgs, schwesterlich: ar māsīgu mīlestību Dünsb. Koša rot. kast. 68. Neologismus?

Avots: EH I, 793


māsiņa

‡ *II mãsiņa,

1) ein gewisses Muster für Gewebe, woraus man Säcke anfertigt
Seyershof (gespr.: mãsina): māsiņās auda ar divām paminām un četrām nītīm; tâ ruodas biezāks aude̦kls Seyershof. māšiņās auž kādu specialu audumu Salis;

2) "strīpa, kas ruodas vienkāršā aude̦kla, kad pārtrūkst kāda me̦tu dzija" Salis.

Avots: EH I, 793


māšināt

‡ *māšinât, zu erschliessen aus nùomāšinât.

Avots: EH I, 793


māsinēt

māsinêt "?": kur tu māsinē (ej nezinādams, kurp)? te˙pat ir! Gramsden. Zur Bed. vgl. nùomāsinêt undìemãsinêt.

Avots: EH I, 793


māsitiņa

māsitiņa BW. 7203, des Ehemanns Schwester.

Avots: ME II, 586



māsnica

māsnica,

1) der Mannes Schwester, die Schwägerin:
ja tev, mārša, asi zuobi, kuodies vārtu stabiņā; nekuodies māsnicās...! BW. 21744 var. labāk man daudz dieveŗu, nekâ daudz māsniciņu; dieveŗuos kâ brāļuos, māsnicās kâ kuņās 23800 var. labāk savu vaiņadziņu uz akmiņa sadaudzīju, nekâ duodu jāguodē bargajām māsnicām 24591, 3 var. - Bei U. in Dieser Bed. māsnece;

2) [mãsnīca N. - Peb., màsinīca 2 Kolup], die Kusine, Verwandte
Kokn. n. U.

Avots: ME II, 586


māsnieks

māsnieks "?": viņš, guodāja Stīpnieku par savu brālnieku, Stīpnieks viņu citkal par savu māsnieku Janš. Dzimtene IV, 52.

Avots: EH I, 793


māsot

māsuôt, jem. öfters "Schwester (māsa)" nennen.

Avots: EH I, 793


māsoties

mãsuôtiês, = māsēt, Schwester sein, vorstellen: kad es šeit Klitemnēstrai māsuojuos Asp., Faust MWM. v J. 1897, S. 722; [einander "Schwester" nennen Lautb.]

Avots: ME II, 586


māsts

màsts 2 , -s Zvirgzdine, die Farbe (des Tierhaares): zirgs me̦lnās māsts. Aus r. масть.

Avots: EH I, 793


māsuciņa

māsuciņa BW. 6387 var.; 12066, Demin. zu māsa, die Schwester, das Schwesterchen.

Avots: ME II, 586



māt

mãt: auch AP., Serbig., Zögenhof, (mit â ) AP., Ermes, Heidenfeld, Lubn., Meselau, Prl., Saikava, Sessw., Trik., (mit â 2 ) Dunika, Karls., Nikrazen, Salis, Selg. - Zur Bed. vgl. auch apmât.

Avots: EH I, 793


māt

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587


mātaine

[màtaine 2 Warkl. "die Mutter".]

Avots: ME II, 587


mātainīte

mātainĩte [eine Alte Sessw., Laud., N. - Schwanb.]: čigāns savu mātainīti (Var.: čigānieti) ar karbaču džindžalāja BW. 33532, 2 var. [màtainīte 2, eine kleine (erwachsene) weibliche Person Mar.; eine sau, Henne oder Ente mit ihren Jungen Baltinov.]

Avots: ME II, 587


mātara

mãtara: auch Ugalen n. FBR. VII, 15, Stenden; nevaid uogu mātariņu BW. 12189. aveņu, brūkleņu, rāceņu mātaras Stenden. mātaras jemt ebenda, das erste Abnehmen der Kartoffeln nach dem Aufpflügen; wobei die Stauden zerstört werden: rāceņus nuovācuot je̦m mātaras, nuoecē lauku, ataŗ un nuoecē uotrreiz. jūs jau ataŗat, bet mēs vēl tikai je̦mam mātaras.

Avots: EH I, 793


mātara

mãtara Nigr., [mātars Dunika, Rutzau], = mē̦tra, die Staude: vaiņadziņš nuo brūkleņu mātarām Janš. [melliņu mātari Rutzau. te̦lpas... bija pušķuotas... mātarām un puķu vītnēm Janš. Dzimtene 2 II, 218. Vgl. mẽ̦tra.]

Avots: ME II, 587


mātars

mãtars (unter mãtara): auch Kal., OB.

Avots: EH I, 794


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mātējums

mãtē̦jums Salis "tīkla acs piesējums pie auklas".

Avots: EH I, 794


mātēna

mãtê̦na Rutzau, Demin. von mãte, Mutter.

Avots: EH I, 794


mātene

mātene,

1) "sieviete" Memelshof: neplātait, mātenes, tik plati mutes! Ceļi VIII, 356;

2) in der Verbind: zeme m. (> ostle. ziema-motienia), Mutter Erde
Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 794


mātenīte

[mãtenīte Lautb., die Frau eines Zigeuners VL.]

Avots: ME II, 589


mātens

[mãte̦ns, der Mutter ähnlich: meita māte̦nāka, ähnelt mehr der Mutter.]

Avots: ME II, 589


mātēns

màtē̦ns 2 : auch (mit ã ) Nötk.

Avots: EH I, 794


mātēns

[màtē̦ns 2 Stelph., mãte̦ns (wohl mit e, aus ē̦) Pussen, Usmaiten, Gr. - Rönnen, eine Koseform für mãte.]

Avots: ME II, 589


māteres

māteres, Mutterkraut L., Herzgespann U., Löwenschwief (leonurus cardiaca L.) RKr. II, 73. [Vgl. li. móteržolės "Mutterkraut".]

Avots: ME II, 589


mātes

mãtes, der alte Schwarm ("die Mütter") im Bienenstocke U.

Avots: ME II, 589


mātēt

mātêt, jem. öfters "Mutter (mãte)" nennen: kuo tu mani te vienādvien mātē? kas es par māti? Janš. Mežv. ļ. I, 338.

Avots: EH I, 794


mātīca

mātīca,

1): die Mufter des Mannes
Lubn. n. BielU., (mit à 2 ) Pilda, Zvirgzdine, (acc. s. mātici) BW. 23402 var.

Avots: EH I, 794


mātīca

mātīca, mātice St., U.,

1) die Schwiegermutter:
mātīciņa, mātīciņa, abi viena bargumiņa BW. 23853; [23193, 1; 23389;

2) die Mutter
Warkl.;

3) mãtica Lautb., die Schraubenmutter.]

Avots: ME II, 589


mātieņu

mātieņu od. mātiešu bikses Segew., Frauenbeinkleider.

Avots: EH I, 794


mātiga

mātiga: dat. s. mātīgai Tdz. 39888.

Avots: EH I, 794


mātiga

mātiga Döbner n. U., BW. 25348, 10 var., die Schwiegermutter, Mutter des Ehemannes.

Avots: ME II, 589


mātīši

[mātīši, verheiratete Frauen, Mütter Golg., Warkh.]

Avots: ME II, 589


mātisks

mātisks L., mātišķs, mütterlich: pateicuoties jūsu mātišķai gādībai Duomas I, 737. [màtišķa 2 mīlestība Warkh., Warkl. - Substantiviert: mãtišķis Ruj., = sieviete.]

Avots: ME II, 589


mātīte

mãtīte (unter mãte),

1): eine Frau
AP., Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); eine weibliche Person Orellen, Segew. (auch ohne eine verächtliche Bed.); sigānu m. BW. 18931. ar ve̦cām mātītēm 17684; "netikla, nekārtīga sieviete" Dunika, eine Hure BielU.;

2): ein, Weibchen von Tieren überhaupt
Segew.; ‡

5) Deminutiv zu mãte "Mutter"
Frauenb.: dē̦la mātītei BW. 10409, 1. vai jūsu m. ve̦sala? Frauenb.; ‡

6) die Öse für einen Haken
AP., Golg., Linden in Kurl., Selb., Sessw.

Avots: EH I, 794


mātītis

mãtītis Salis, Seyershof; = mãtīte 1 (mit verächtl. Bedeutung). Vgl. mātīši.

Avots: EH I, 794


mātnīca

[mātnīca, des Mannes Mutter BW. 21714, 1 (aus Blieden).]

Avots: ME II, 589


mātot

mãtuôt,

1) =mātêt;

2) "?": iekāpa mātuodams (unanständige Wörter sprechend?)
kāds krievs A. Grīns Dvēs. put. III, 11. Refl. -tiês, =mãtuot 2: krievi māk tikai m. un smakuot A. Grīns Dvēs. put. II, 179.

Avots: EH I, 794



mātraji

màtraji 2 Mar. n. RKr. XV, 126, [mātrāji Warkl,], die Stauden: zemeņu, brūkleņu m.

Avots: ME II, 589


mātrāji

mātrāji (unter màtraji 2 ): auch (mit 2 ) Bērzgale, Pilda, (Kartoffelstauden) Zvirgzdine; auch der Sing: Kalupe n. FBR: XVIII, 18, ("laksts") Bērzgale: nuorāva kai uodziņu nuo mātrāja Tdz. 46478. Aus Pilda ist auch ein Adj. màtrājs 2 "?" mitgeteilt.

Avots: EH I, 794


mātuža

mãtuža Salis, eine Koseform oder Pejorativform zu mãte, Mutter.

Avots: EH I, 794


māvas

māvas, das Brüllen Sessw.: luopu m. A. Brigadere Daugava 1928, S. 826.

Avots: EH I, 794


māvēt

māvēt (?) Lng. (unter mirkšķināt), winken.

Avots: EH I, 794


māvīt

mâvît Saikava, waten,: m. pa mārku.

Avots: EH I, 794


māz

mâz 2 (Komparativ mâzāk 2 ) Salis n. FBR. XV, 56, = maz, wenig.

Avots: EH I, 794


māžans

‡ *mâžans 2 Salis, sich mit Zauberei befassend.

Avots: EH I, 794



māžeklis

māžeklis, [mâžêklis Arrasch, Wolmarshof], das Gaukelbild: netīk ne+maz māžekļuos lūkuoties, mich kann die Gaukelei gar nicht erfreuen Asp. MWM. v. J. 1897, S. 779.

Avots: ME II, 589



māžināt

māžinât U., Blendwerk machen, begaukeln, vexieren.

Avots: ME II, 589



mazmāja

mazmãja, ‡

2) mazmājiņa, der Abtritt
(in Riga gehört).

Avots: EH I, 788


mazmāja

mazmãja, eine Häuslerei Sassm.: es piedzimu Zuņģu māju mazmājiņā Dz. V.

Avots: ME II, 573


mazmājnieks

mazmãjnieks, der Häusler: dažās vietās apmē̦tušies vairāk mazmājnieki Sassm.

Avots: ME II, 573


mazmāra

mazmãra, Mariä Geburt (8. Septembr): brauksim uz Mazmāras tirgu Dond.

Avots: ME II, 573



māžot

māžuot,

1) intr., Zauberei treiben
(mit â 2 ) Salis, Seyershof;

2) tr., verzaubern, besprechen:
tādu brūti, kuŗai ve̦cā māte pare̦guojusi nāvi bē̦r[na] vājumā (im Wochenbett), bijis jāmāžuo, lai nemirst un lai viņai nav bē̦rnu Seyershof;

3) bilden, mahlen
Lng. (geschr.: mahjoht). Refl. -tiês (s. ME. II, 589): auch (Zauberei treiben) AP. (mit â ), Salis (mit â 2 ), Frauenb. (mit ã ); (Faxen machen) Frauenb. (mit â 2 ), Trik. (mit â ); "niekuoties; liederlich arbeiten" Orellen (mit â 2 ); "jem. das Licht vertreten" (mit ã ) Frauenb.: kuo nu māžuojies man gaismai priekšā? Zur Bed. vgl. auch izmâžuôt.

Avots: EH I, 795


māžoties

mâžuôtiês [Kr., C.], Gaukelei treiben, Faxen machen; Zauberei treiben U.: kuo māžuojies? vai duomā, ka es nesapruotu, kuo tu gribi? Laud. kas tur mežā ar kapsē̦tas pulksteni māžuojas? LP. VII, 38. viņa izskatās kâ bē̦rns, kas māžuodamies ietērpies mētēlī Druva I, 1112. - Subst. māžuôšanâs, das Albern, Faxenmachen: tā māžuošanās vien galu galā apriebjas MWM. IX, 588; mâžuôtãjs, der Gaukler.

Avots: ME II, 589


māžs

mâžs,

1): auch Trik.; ‡

2) ein Gaukelbild, eine Vision; "spuoks" (mit â 2 ) Orellen; ‡

3) ein Bild, Gemälde
Lng.; griezts m. Lng. "ein geschnitztes Bild".

Avots: EH I, 795


māžs

mâžs [Schwanb., Kr.], ein Gaukler U.: tu esi gatavs māžs MWM. v. J. 1899, S. 429. katrs māžs nevar vis būt draudzes skuoluotājs Seibolt. - Der Pl. mâži [Kr., C., PS., Trik., Wolm., Jürg.], Gaukelbilder, Phantasien U., Salisb., Gr. - Roop: māži ir spuoki, ē̦nas, īstenības tāļās nuoskaņas Druva III, 302. nuo dīvainiem māžiem apmulsis Plūd. Llv. II, 215. sapņi ir tukši māži Plūd. Rakstn. I, 124. [Zu māt, apmāt, mādīt u. a., s. Zubatý AfsPh. XVI, 399, Berneker Wrtb. II, 7.]

Avots: ME II, 589


melmārciņš

me̦lmārciņš "unrichtig Pfund" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pfund").

Avots: EH I, 798


melnamās

me̦lnamas zâles L., Vitriol; me̦l˜namās zâles Siuxt, ein schwarzer Farbstoff (zum Wollefärben): m. z. pirka lieliem gabaliem. Vgl. mel˜nît.

Avots: EH I, 798



mežmālis

[mežmālis Bauske, Wolmarshof, eine am Wald gelegene kleine Wiese.]

Avots: ME II, 611


mežmāmiņa

me̦žmãmiņa, Koseform zu meža māte (s. unter mãte 4): m. (Var.: meža māte) putnus skaita BW. 2675, 1 var.

Avots: EH I, 805



mūsmājas

mūsmãjas, unser Gesinde: liekas, ka tādu māju nav kâ mūsmājas Jauns. es te˙pat nuo mūsmājām A. XXI, 414. katru gadu bij mūsmājās bēres Stari I, 231.

Avots: ME II, 679



naktsmāja

naktsmãja: še es ņemšu naktsmājiņu BW. 19058.

Avots: EH II, 4


naktsmāja

naktsmãja, die Nachtherberge, das Nachtlager: Sprw. kas taisnību saka, tas naktsmāju nedabū. tur naktsmāju dabū I Mos. 24, 23.

Avots: ME II, 691



ņammāt

ņam̃mât, -ãju, ņē̦m̃mât Gold., tr., intr.,

1) essen, schlabbern (von Kindern):
bē̦rns ņammā maizi. ņe̦mmā nu, bērniņ, putriņu! RKr. XVII, 69, Wain., [Salis];

2) schmatzen, murren:
kad jāiet rijiņā. iet kâ lācis ņammādama BW. 21352, 1; Etn. I, 192.

Avots: ME II, 895, 896


ņaumāt

ņaumât "?": lāci jūdza ve̦zumā. saka lācis ņaumādams: redz, kur smags ve̦zumiņš! Tdz. 44309.

Avots: EH II, 112


nedomājot

neduõmãjuõt, Adv., unverhoft, unerwartet.

Avots: ME II, 711



nemācētājs

nemâcêtãjs, der Unkundige, Unwissende: es paliku vēl ilgu laiku par grāmatas nemācētāju Dok. A.

Avots: ME II, 723


nemācnieks

nemâcniẽks, einer, der nicht gelernt hat. was er gelernt haben sollte: nuosacīja dažam nemācniekam, ka šuovakar vē̦de̦rs palikšuot tukšā Neik.

Avots: ME II, 723


nemāķis

nemâķis 2 Ahs., U., s. nemâklis.

Avots: ME II, 723


nemāklis

nemâklis: auch (mit â 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 15


nemāklis

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723


nemākslinieks

nemâksliniẽks, der Dilettant (in der Kunst), der Nichtkünslter Stari III, 274.

Avots: ME II, 723


nemākslotība

nemâksluôtĩba ,* Ungekünsteltheit, ungekünsteltes Wesen, Natürlichkeit Plūd.

Avots: ME II, 723


nemākslots

nemâksluôts ,* ingekünstelt: nemāksluots tē̦luojums.

Avots: ME II, 723



nemākulīgs

nemâkulîgs, einem nemâkulis eigentümlich, unverständig, dilettantisch.

Avots: EH II, 16



nemāršnieks

nemāršnieks "?": duod man tuos zābakus kuo tāpīt un tad runā. n˙! Saul.

Avots: EH II, 16


nemāte

nemāte Lasd. u. a. n. FBR. IX, 160, eine schlechte Mutter, Rabenmutter.

Avots: EH II, 16


nemāz

ne˙mãz Blieden n. FBR. XVI, 97, = ne˙maz.

Avots: EH II, 16


ņemmāt

ņe̦m̃mât, -ãju, essen (in der Kindersprache) Ahs.; vgl. ņammât.

Avots: ME II, 897



neuzmācīgs

neuzmācīgs, unaufdringlich, dezent: mīlīguo, neuzmācīguo smaržu Daugava 1936, S. 873.

Avots: EH II, 22


ņimmāt

ņim̃mât NB., weinen, flennen (von Kindern).

Avots: EH II, 114


nodomāt

nùoduõmât, tr., intr.,

1) (ernstlich) denken, erwägen:
tas labi, ka tuo zinu, meita nuoduomā pie sevis LP. IV, 181. ja es pati nuoduomāju, būš[u] atraikņa līgaviņa BW. 9623;

2) in Gedanken, im Auge haben, beabsichtigen:
es jau sen nuoduomāju visu mūžu naska būt BW. 6853. sulainis bij citu kuo nuoduomājis LP. III, 77. es nuovērsuos nuo nuoduomātā plāna Apsk. nuoduomātais ļaunums palicis pie paša burvja LP. VII, 669;

3) in Gedanken erwählen, bestimmen:
beidzuot meita nuoduomāta BW. III, 1, 99. teicēja pamāja ar ruoku uz tuo viesi, kam dziesma nuoduomāta BW. III, 1, 8. kuo man dieviņš nuoduomāja Ltd. 678;

4) nuoduomāt paŗ für jem. halten:
viņš nuoduomāja mani par Grabovsku Kaudz. M. Refl. - tiês, sich mit trüben Gedanken abplagen, betrübt sein: kādēļ esi nuoduomājies? LP. IV, 71. saimnieks pāriet nuoduomājies LP. VI, 382.

Avots: ME II, 779


nokamāt

nùokamât,

1) = nùokamuôt 1 Wessen: n. zirgu Kalz. n. Fil. mat. 28, Oknist. puiši meitu (spaiduot, kutinuot) nuokamava Oknist;

2) quälend töten
Oknist: juo (= viņu "sie") tie ("dort") nuokamāja neškīsti gari Pas. XV, 263;

3) = nùokamuôt 2: kamē̦r nu nuokamāšu līdz mājai! Kalz. n. Fil. mat. 28. Refl. nùokamâtiês Auleja, Pilda, Warkl., Wessen, = nùokamuôtiês.

Avots: EH II, 51


nokumāties

nùokumâtiês Saikava, eine gewisse Zeit hindurch sich abmühen: bez kalēja mēs te nuokumāsimies da vakaram.

Avots: EH II, 57


nolaimāt

nùolaimât, segnen (?): Laima gāja laimādama, zaļu birzi luocīdama; kai man bija sluotās griêzt nuolaimātus žagariņus! Tdz. 54818.

Avots: EH II, 60


nolamāt

nùolamât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge schimpfen: nuolamājas ... un aiziet pruojām Pas. XII, 192.

Avots: EH II, 60


nolamāt

nùolamât, tr., durchschimpfen, abkanzeln, einmalig schimpfen: meitas mani nuolamāja BW. 11312. kundziņš manus bāleliņus bajāriņus nuolamāja 31325.

Avots: ME II, 808


nomācēties

‡ *nuomâcētiês (erschlossen aus gesprochenem nuomâctiês 2 ) Kand., = nùomàktiês: jau pa˙visam nuomācejies.

Avots: EH II, 67


nomācīt

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67


nomācīt

nùomâcît, tr., intr., einschärfen, beibringen: viņš tam nuomācīja, kuo lai izsaka. [Refl. -tiês, ablernen, sich (von jem.) aneignen LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 817


nomājot

[nùomãjuôt,

1) verleben:
es tur nuomājuoju 70 gadu Ruj.;

2) unterbringen:
Pēteri nuomājuoja klētī Salis.]

Avots: ME II, 817


nomākt

nùomàkt, ‡

2) ersticken
BielU.

Avots: EH II, 67


nomākt

nùomàkt, tr., überwältigen, überwinden, vernichten: tu nuomāc visus, kas manu dvēseli apbēdina Psalm 143, 12. manas dusmas mani gandrīz ir nuomākušas 119, 139. sveša, ļauna griba bija pārveikusi, nuomākusi manu labuo gribu Plūd. vispārības apziņa viņam galīgi nuomākta Vēr. I, 1438. [tevi nuomākt Pas. II, 177]. Refl. -tiês, sich bewölken: debess nuomākusies.

Avots: ME II, 817


nomāktība

nùomàktĩba,* gedrückte Stimmung, Wehmut: nuoskumšana un nuomāktība, ar kuo cilvēce slimuo Zalkt.

Avots: ME II, 817


nomākuļot

nùomãkuļuot, intr., sich mit leichten Wolken bedecken Spr.

Avots: ME II, 817


nomālēt

nuomãlêt Siuxt "nuotraipīt": kad vairs nerūgst, tad spunni aizsit un nuomālē ar māliem vai mīklu ciet lai nedvašuo.

Avots: EH II, 67


nomānēt

[I nùomãnêt MSil., = nùopaļât, tadeln Neuhausen, L., Gramsden, Mitau, Frauenburg; begaukeln L.]

Avots: ME II, 817


nomānēt

II nùomãnêt,

1): "ar daudzkārtējui mānīšanuos nuomānīt" Nötk.; ‡

2) "juokuojuoties teikt nepatiesību, la tic" Frauenb.

Avots: EH II, 67



nomānīt

nùomãnît: brāli n. (= piemānīt) Pas. XII, 373. n. (apmānīt) acis citiem Seyershof.

Avots: EH II, 67


nomānīt

nùomãnît, tr., betrügen, durch Betrug herab-, weglocken. Refl. -tiês,

1) täuschen, betragen:
"ēdīšu!" tā nuomānījās MWM. X, 835;

2) "mit Hilfe von Selbstbetrug etwas zustande bringen"
[?] Spr.

Avots: ME II, 817




nomāšināt

nùomāšinât, begauklen L.; ["nuoburt, nuovārduot" Talsen.]

Avots: ME II, 818


nomāsinēt

[nùomāsinêt, so hinlegen od. hinwerfen, dass man nachher nicht leicht finden kann Gramsden.]

Avots: ME II, 817, 818


nomāt

nuõmât [li. nuomoti], nuõmuôt, tr., mieten, [verdingen]: tas gan būs nuomuots zirgs. [tie ir par maizi nuomāti kļuvuši Glück I Sam. 2, 5.]

Avots: ME II, 818


nomāt

nuõmât [li. nuomoti], nuõmuôt, tr., mieten, [verdingen]: tas gan būs nuomuots zirgs. [tie ir par maizi nuomāti kļuvuši Glück I Sam. 2, 5.]

Avots: ME II, 818


nomāt

nùomāt, (ab)winken (mit der Hand) Spr.

Avots: ME II, 818


nomāt

nùomāt, (ab)winken (mit der Hand) Spr.

Avots: ME II, 818


ņomāt

ņuõmât, ohne Zähne kauen BielU.

Avots: EH II, 117


nomāžināt

[nùomãžinât,

1) mit List entwenden:
čigāni nuomāžināja meitai cimdus Nigr.;

2) ("mit
â") mit einer nichtigen, zwecklosen Arbeit beschäftigend abplagen Alswig.]

Avots: ME II, 818


nomāžināt

[nùomãžinât,

1) mit List entwenden:
čigāni nuomāžināja meitai cimdus Nigr.;

2) ("mit â" ) mit einer nichtigen, zwecklosen Arbeit beschäftigend abplagen
Alswig.]

Avots: ME II, 818


nomāžoties

[nùomāžuôtiês (mit â ) C., Lis., PS., Wolm., Gr.-Essern, (mit ã ) Bauske, eine Zeitlang māžuoties: nuomāžuojās vien, bet ne˙kā nepadarīja.]

Avots: ME II, 818


nomāžoties

[nùomāžuôtiês (mit ã) Bauske, eine Zeitlang māžuoties: nuomāžuojās vien, bet ne˙kā nepadarīja.]

Avots: ME II, 818


nommāties

nuoum̃mâtiês Dunika, = nùodzer̂tiês 1 (in der Kindersprache): bē̦rns nuoummājies.

Avots: EH II, 103


nonomāt

nùonuõmât, tr., abpachten: zirgu, mājas MWM. VIII, 493.

Avots: ME II, 825


nošļamāt

nùošļamât, ‡

2) = nùošļam̃pât 3: n. pļavā zâli Bers.

Avots: EH II, 96


nošļamāt

nùošļamât Spr., tr., beschmutzen. Refl. -tiês, sich beschmutzen: viņš nuošļamājies prz dubļiem.

Avots: ME II, 867


nosmādēt

nùosmãdêt, tr., herabsetzen, heruntermachen: arājiņu nuosmādēji BW. 14767.

Avots: ME II, 854


nozūmāt

nuozũmât (unter nuozũmêt): mit List wegnehmen Gramsden.

Avots: EH II, 109


ņummāt

[ņum̃mât, mit voligestopftem Munde essen Ruj.]

Avots: ME II, 905


omāt

I uomât, -ãju,

1) wahrnehmen, beachten
Manz. n. U.;

2) wollen, vermögen:
viņa jau neùomā 2 (= nevīžuo) pat ne istabas izslaucīt Erlaa, Golg., KatrE.

Avots: ME IV, 419



otrmāja

uotrmãja: pie sē̦tas, kas šķiŗ mūsmāju nuo uotrmājas Daugava 1936, 870. pie uotrmāju ruobežas 872.

Avots: EH II, 745


otrmāja

uotrmãja, der Nachbarhof: uotrmājas ļaudis.

Avots: ME IV, 425


padimāt

padimât "vorwärtskommen": bez tiltiņa palīdzības maz varēja padimāt uz priekšu Blaum. Skal. ug. 9.

Avots: ME III, 17


padomāt

paduõmât,

2): izpildīšu visu tuo, kuo tu paduomāsi Pas. IX, 103. kâ viņš paduomājis darīt Seyershof.

Avots: EH II, 129


padomāt

paduõmât, tr.,

1) ein wenig, eine Zeitlang nachdenken, überlegen:
viņs brītiņu paduomāja Dok. A.;

2) im Sinne, im Auge haben, vorhaben, vornehmen, ein Auge auf etw. werfen:
cilvē̦kam de̦r paduomāt arī uz tādiem laikiem, kur nevar vis ik˙katru brīdi pelnīt Kaudz. paši dārāt, kâ paduomājuši Ahs. n. RKr. XVII, 44. vai tie bija paduomājuši māsiņām mituoties? BW. 10792. jau bij dażs pāduomājis, nedrīkstēja bildināt 15075. čigāns mani paduomāja 33531, [35630 var.].

Avots: ME III, 20


palamāt

[palamât, ein wenig schimpfen: viņai patikās palamāt meitu. Refl. -tiês, ein wenig schimpfen (intr.): gribas drusku palamāties.]

Avots: ME III, 56



pamācība

pamâcĩba, die Belehrung, Ermahnung, Anweisung: bē̦rniem jāduod visāda. laba pamāczba Ahs. dabūja pamācību, lai visus dukātus nẽkad nemainuot līdz LP. VII, 98.

Avots: ME III, 68


pamācīgs

pamâcîgs,* belehrend, lehrreich: visām reliģijām kāds pamācīgs saturs Pūrs I, 95.

Avots: ME III, 68


pamācināt

pamācinât (li. pamokìnti) Perwelk, = pamâcît.

Avots: EH II, 154


pamācīt

pamâcît, Subst. pamâcîšana: auch LLD. II, 2412.

Avots: EH II, 154


pamācīt

pamâcît [li. pamokinti], tr., belehren, anweisen: pamācīju bāleliņu, kâ gulēt pie meitiņas BW. 24907, 2; pamācīts, etwas gebildet: tie katram pamācītam latvietim zināmi A. XI, 740. Refl. -tiês, ein wenig lernen: lai bē̦rns pamācās skuolā. Subst. pamâcĩjums, die Belehrung, Anweisung; pamâcîšana, das Belehren, Anweisen: pamācīšana duod gudrību; pamâcîtãjs, wer belehrt, anweist.

Avots: ME III, 68


pamājiens

pamãjiens, der Wink: rādīdama ar galvas pamājienu Janš. Bandavā I, 6. ruokas p. Jauns. Augšz. 67.

Avots: EH II, 154


pamākt

pamàkt: miesas spē̦ki bija pamākti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 63.

Avots: EH II, 154


pamākt

pamàkt, tr., niederdrücken: drīz pamāks sirdi Kaudz.

Avots: ME III, 68


pamālains

[pamālaîns, aus Lehm und Sand bestehend Wid.]

Avots: ME III, 68


pamālijs

pamālijs, Lehm enthaltend Vīt.

Avots: ME III, 68


pamāls

[pamãls Lehm und Sand Wid.]

Avots: ME III, 68


pamāmiņa

pamãmiņa,

1) die Stiefmutter (Koseform)
Pēt. Av. 1862, S. 200;

2) viala tricolor AP.

Avots: EH II, 155


pamānēties

pamànêtiês 2 Kaltenbr. "uzkavēties bez sevišķi svarīga ieme̦sla": jis grib te p.

Avots: EH II, 155


pamānīt

pamãnît [slav. pomaniti], tr, ein wenig anführen, betrügen: es plūcējus pamānīju BW. 797. Refl. -tiês, ein wenig gaukeln, Dummheiten machen, spielen: skrien arī kâ muļķis, kad es pamānuos LP. VII, 1115. tikai trešā dienā pamānījās ar pienu un maizi Blaum.

Avots: ME III, 68


pamāsa

pamãsa, die Stiefschwester.

Avots: ME III, 68


pamāsēties

pamāsêtiês, ein wenig mãsêtiês: dabūs ... meitē̦ns ... ar mani parunāties, p. Janš. Bandavā II, 338.

Avots: EH II, 155


pamāšņu

pamāšņu lapas, tussilago RA.; [zu pamãte 2; Vank. kenne auch eine Pflanze pamāšas (zu pamaša 4?)].

Avots: ME III, 68


pamāt

pamãt [li. pamóti], intr., einen kleinen Wink, ein Zeichen geben, hinweisen: pamāt ar galvu Vēr. I, 1164; ar ruoku Pump. viņai tik vajadzēja pamāt ar mazuo pirkstiņu A. XVI, 364. kâ viens lai prieku jūtu, kaut zieduonis pamāja? Rainis. viņš pamāja uz tīruma pusi Lapsk.

Avots: ME III, 68


pamāte

pamãte,

2): "eine im Frühling blühende Pflanze mit gelben Blüten"
Zvirgzdine; tīrumā pamātes ("?") aizaviesušas nuo ve̦cā dārza Zvirgzdine.

Avots: EH II, 155


pamāte

pamãte (li. pãmotė),

1) die Stiefmutter:
nejājat, le̦pnas tautas! man pamāte māmuļīte BW. 14278;

[2) tussilago farfara
Zb. XV, 280].

Avots: ME III, 68


pamātīte

pamãtīte: viola tricoior - auch Ramkau, (pamãtiņa) Pussen.

Avots: EH II, 155


pamātīte

pamãtĩte, Demin. von pamãte, eine Art Pflanze: pamātītes tēja pret izsitumiem Etn. IV, 119; [in Salis pamātīte, das Stiefmütterchen (viola tricolor)].

Avots: ME III, 68



pārdomāt

pãrduõmât,

2): auch Oknist n. FBR. XV, 184.

Avots: EH XIII, 198


pārdomāt

pãrduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken:
ļauj jel maņ pārduomāt, kas darāms!

2) falsch denken, fälschlich halten:
es pārduomāju piektdienu par sestdienu Ahs.

Avots: ME III, 154


pārlamāt

pãrlamât, durchschimpfen (?): pārzākāt un p. viņa agrākuos darbus Daugava 1934, S. 306.

Avots: EH XIII, 204


pārmācība

pãrmâcĩba, die Rüge, Züchtigung: tādās dziesmiņās mācības labuoja drīzāk nekâ sausuos vārduos duota pamācība un pārmācība BW. I, S. 330; pārmācības cietums oder nams, das Zuchthaus.

Avots: ME III, 166


pārmācīt

pãrmâcît, Refl. -tiês,

3) likties p. Manz. Post. 4 959, sich rügen lassen.

Avots: EH XIII, 206


pārmācīt

pãrmâcît, tr., rügen, züchtigen: (dievs) kâ tē̦vs mūs pārmācīs GL. kad aizgāju tautiņās, tautu dē̦lu pārmācīju BW. 21769. spīganu nuotvert un pārmācīt LP. VII, 545. Refl. -tiês,

1) das Gelernte noch einmal durchnehmen, lernen:
tev baušļi jāpārmācās; tu viņus vēl labi nemāki;

2) lernend sich überanstrengen:
viņš mācījies, mācījies, kamē̦r pārmācījies. Subst. pãrmâcîšana, das Rügen, Strafen; pãrmâcîtãjs, wer rügt, züchtigt.

Avots: ME III, 166


pārmājot

pārmājuôt, einkehren zur Herberge (iebraukt, mājas vietu ņemt, piemājuot) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 206


pārmākt

pãrmàkt: miegs mazuo dzīvību pa˙visam pārmāca Jauns. J. un v. 352.

Avots: EH XIII, 206


pārmākt

pãrmàkt, tr., überwältigen, überwinden: šķīstuo mīlestību pārmākuse mežuonīga kaislība Janš.; [überanstrengen: viņš pārmāc ir cilvē̦ku ir zirgu Vank.; niederdrücken, unterdrücken: lielie kuoki pāraug un pārmāc mazuos N.-Peb. - Refl. -tiês, sich überanstrengen: viņš pārmācas par daudz ar darbiem Vank.].

Avots: ME III, 166


pārmānīt

pārmānît, einem etwas einbilden (citu p.), einem Ding eine Farbe anzustreichen wissen (kādu lietu gruozīt, p.) Steuder Deutsch-lett. Wrtb. (unter "einbilden" und "Farbe").

Avots: EH XIII, 206


pārmāts

[pãrmāts Horstenhof bei Ronneb. "vollständig apmāts 2".]

Avots: ME III, 166







pasmārdīt

pasmā`rdît 2 , -īju Gr.-Buschh., =pasmar̂šuôt.

Avots: EH XIII, 174


piečammāt

pìečam̃mât, mit Abfällen vollwerfen: p. istabu Dond.

Avots: ME III, 242



piedomāt

pìeduômât,

1) zu-, hinzudenken;

2) gedenken, an jem. denken:
daža laba zeltenīte pieduomāja pie staltā puisieša Jaun. mežk. 4;

3) zur Genüge denken.

Avots: ME III, 247


piemācīt

pìemācît, beeinflussen, bereden, dazulehren Spr.: piemācīja nelaimīguo sieviņu, lai tā me̦klē̦tu palīdzību JK. ve̦lns māsu piemācīja aizsūtīt aizsūtīt brāli uz... ... Pas. III, 318. tev nu būs tuo vārdu nuo manas mutes klausīt un tuos nuo manas puses piemācīt Glück Ezech. 33, 7. Refl. -tiês,

1) sich bereden, beeinflussen lassen:
neļaujas piemācīties Glück Ezech. 33, 4;

2) hinzulernen.

Avots: ME III, 271


piemāguļot

pìemāguļuôt Spr., mit den Fingern hineinfahrend, eine Speise ungeniessbar, unsauber machen (von Kindern gesagt); vielleicht mit hochle. ā aus ē̦.

Avots: ME III, 271


piemājnieks

piemājnieks, Beiwohner Für. I unter mājuot.

Avots: ME III, 271


piemājot

pìemãjuôt, beiwohnen Für. I unter mājuot, Manz. Lettus, wohnen: akmeni atstāj zem grīdas, tad Laima piemājuos! LP. V, 368. ve̦lns... izkausis klintī alu un tur piemājuojis V, 413. birzē piemājuoja dievu gari VII, 357. pēc raganu piemājuojuma šis kalns nuosaukts par raganu kalnu VII, 654. tais mājās, kur mēris piemājuojis... Etn. II, 59. (tie) piemājuoja tur nakti Glück I Mos. 24, 54.

Avots: ME III, 271


piemākt

pìemākt Wid., zwingen, vergewaltigen. Refl. -tiês, sich beziehen, bewölken U.: debess bija vispāri piemākusies A. XXI, 758.

Avots: ME III, 271


piemānīt

pìemãnît,

1) durch Betrug hinzufügen:
pie svara kādu puodu piemānīja klāt Jaunā Raža IV, 50;

2) betrügen:
tas piemāna kēniņieni LP. VI,1001. viņi var valsts vietniekus piemānīt Kaudz. M. 70. Refl. -tiês, sich betrügen, betrogen werden Spr.

Avots: ME III, 271


piemārnīt

pìemārnît, besudeln: cūkas piemārnījušas sili Bauske.

Avots: ME III, 271


piemāsoties

pìemãsuôtiês, sich gleichsam zur Schwester machen bei jem.: sērdiene tur piemāsuojās U. (unter māsēt).

Avots: ME III, 271


piemāt

pìemāt,

1) heranwinken:
p. suni ar ruoku pie sevis KL;

2) "betrügen":
čigāns piemājis saimnieku Saikava.

Avots: ME III, 271


piešļamāt

pìešļamât, volltrampeln, trampelnd, tretend verunreinigen: piesļamāt istabu Bers.

Avots: ME III, 301


pirmāk

pìrmâk: auch (mit ir̂ 2 ) Rohjen n. FBR. XIII, 80,

1): auch (mit ir̂) AP., (mit ir̂ 2 ) Iw.;

2) vor Auleja: p. rudzu sākām miežus pļaut.

Avots: EH XIII, 237


pirmāk

pìrmâk Golg., pirmâda N.-Bartau, Adv., früher, eher, zuerst: darījis tuo pašu, kuo jau pirmāk Etn. III, 47. pirmāk nāca tautu meita, pēc nenāca raudādama BW. 15806. pirmāk darbu izmākuse, tad es gāju tautiņas 22643. miruši... celsies pirmāk augšam Glück I Thess. 4, 16. grē̦ki, kuo tu pirmāk esi darījis Glück Apokr., S. 293. pirmāk (zuerst) tuo kaulu jis uzmauce sev uz galvas, ... tad mauce mazajam Pas. III, 102.

Avots: ME III, 225


pirmāks

pirmâks, ‡

2) = pìrmâk 1 (mit ir̂ 2 ) Schrunden n. FBR. XIII, 104: p. šķūni uztaisīs Frauenb. pirmaks palē̦ni, bet tad ar˙vien ātrāki Janš. Dzimtene IV, 223. In Rothof dafür piêrme̦ks 2 ("vorhin"),
aus *pirmākis?

Avots: EH XIII, 237




plūmājs

plũmãjs Wid., plũmãji U., Pflaumengesträuch; meža plūmāji, Schlehdorn (prunus spinosa) U., Mag. IV, 2, 78 u. 83.

Avots: ME III, 362




pusaizmārša

pusaizmārša, halbe Vergessenheit, Halbschlaf: nevis tādā īstā miegā, bet pusaizmāršā Niedra.

Avots: ME III, 422


pusdzērumā

pusdzê̦rumā, pus˙dzê̦rumā, loc. s., adverbial gebr., halb betrunken: nācis dzirnavnieks pus˙dzē̦rumā nuo kruogā LP. VII, 951.

Avots: ME III, 425


pusmācība

pusmâcĩba* Seifert Latv. chrest. III, 290 "?".

Avots: ME III, 430


pusmācītājs

pusmâcîtãjs Lis., ein nicht ganz legitimer Pastor mit geringerer Bildung.

Avots: ME III, 430


pusmācīts

pusmâcîts Seifert Latv. chrest. III, 288, haibgebildet, halbgelehrt.

Avots: ME III, 430


pusmāja

pusmãja, das halbe Haus; das halbe Gesinde (auch der Plur. pusmãjas): dzīvuoja savā maizē un nuomāja nuo tē̦va pusmājas MWM. v. J. 1899, S. 436.

Avots: ME III, 430


pusmāksla

pusmâksla,* halbe (nicht echte) Kunst Stari II, 610.

Avots: ME III, 430


pusmākslīgs

pusmâkslîgs Turg. Muižn. per. 138, halb künstlich, halb gekünstelt.

Avots: ME III, 430


pusmāls

pusmãls Iw., mit Schwarzerde od. Sand gemischter Lehm: kur tāds p., tur aug laba labība.

Avots: EH II, 333



pusmāsa

pusmāsa, die Stiefschwester.

Avots: ME III, 430


pušmāsa

pušmāsa (unter pušmāse): pušmàsa 2 Sonnaxt.

Avots: EH II, 337


pušmāse

pušmāse: auch (mit ã) Ramkau, (mit à 2 ) Fest. n. FBR. XVII, 84, Sonnaxt.

Avots: EH II, 337




rammāt

rammât Friedriehstadt, (mit am̃) Katzd., -ãju, (Pfähle) eintreiben. - Vgl. ramêt II und ramuôt.

Avots: ME III, 476


rammāties

ram̃mâtiês Seyershof "rāpties": r. augšā kaudzē. r. ārā nuo grāvja.

Avots: EH II, 353


rumāks

rumāks (unter rumaks I): kâ kungam patika zemnieku meitene, tâ˙pat viņa ... rumākam ... zemnieku ķēvele Janš. Mežv. ļ, II, 170; (mit -a-) ein dunkelgelbes od. bräunliches Pferd Erkull.

Avots: EH II, 383


ruzmāt

ruzmât, gierig essen, schlucken Trik.

Avots: ME III, 566


sačammāt

sačam̃mât,

1): zerknüllen
(mit àm 2 ) Stom.;

3) "ar pilnu muti saēst (apēst)" Stom.

Avots: EH II, 400


sačammāt

sačam̃mât,

1) "unachtsam fassen, unordentlich zusammenfalten":
saluoki kārtīgi: nesačammã! Salisb.;

2) mit Abfällen vollstreuen:
maisus bāžuot te tik daudz sačammāts Dond.

Avots: ME III, 604


sačurmāt

sačur̂mât, tr., verknüllen: nesačurmā drēbi: nevarēs nuogludināt Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME II, 606


sadomāt

saduõmât, ‡

2) = ìecerêt: tā bij saduomājuse šuo, bet šis nelikās par šuo ne zinis AP. Refl. -tiês,

1): apsē̦dusies uz akmens un saduomājusies par tuo baznīcu Skalbe Raksti V, 27; ‡

2) denkend sich überanstrengen:
tu esi pārāk saduomājusies Sārts Jaun. Ziņas 1938, № 73.

Avots: EH XVI, 405


sadomāt

saduõmât, tr., intr., ausdenken, einen Einfall bekommen; besorgen, verschaffen U.: viņš saduomāja daudz kuo A. XX, 565. tē̦vs saduomā nuomirt MWM. VIII, 604. nevarēju saduomāt, kur bij ņemt līgaviņ[u] BW. 11360. ne˙viens nevarējis ne˙kādu vārdu saduomāt Etn. IV, 44. kaķītis duomā - ne˙kā saduomāt LP. IV, 87. beidzuot saduomā par dakteri teikties (es fällt ihm ein, sich für einen Arzt auszugeben) V, 317, kungs saduomāja saviem saimniekiem paaugstināt viņu māju nuomaksas Dīcm. pas. v. I, 41. ve̦lns nevarējis saduomāt, kuo radīt ebenda S. 73. saduomā: liksies... lielceļa malā... paguozīties LP. V, 273. kur nu mēs saduomāsim luopiem pakaisu? woher nehmen wir Streu fürs Vieh? U. Refl. -tiês, in Gedanken versinken Spr.: kuo... nu tâ saduomājies? Brigader. - valdnieki saduomājas kuopā Psalm 2, 2, ratschlagen miteinander.

Avots: ME III, 619


sagremāt

sagrè̦mât 2 Liepna, = sagre̦muôt 1.

Avots: EH XVI, 410



sakamāt

sakamât: ve̦lns viņu par daudz sakamājis Pas. XI, 250. ‡ Refl. -tiês, sich zu sehr anstrengen: grāvjus rakdams sasakamājis, guļ slims Nautrēni.

Avots: EH XVI, 415



salamāt

salamât: mani smagi salamava Kaltenbr. Refl. -tiês: in Streit geraten Salis.

Avots: EH XVI, 423


salamāt

salamât, tr., durchschelten, durchschimpfen. Refl. -tiês, einander durchschimpfen.

Avots: ME II, 666


salmājis

salˆmājis Auleja "lakstauga stublājs".

Avots: EH XVI, 426


šamā

šamā Lis., šamī St. (šamie Lis.), Lok. s. von šis, dieser.

Avots: ME IV, 4


samācīt

samâcît, ‡

2) gründlich unterrichten:
kuo turienes ... skuoluotājs ... samācījis Janš. Bandavā II, 35.

Avots: EH XVI, 429


samācīt

samâcît, tr., (zu Bösem) instruieren (perfektiv): samācījuši manu vīru, ka šim vajaguot labāk pie tiesas Plūd. Rakstn. II, 373. rīšmete... visus samācīja... uz zemes prasīšanu Janš. Bandavā I, 5: Refl: -tiês, (viel) auslernen.:

Avots: ME II, 682


samādāt

samādât (?), verstehen, imstande sein.

Avots: ME II, 682


samādīt

sam̃dît,

1) besorgen, anschaffen, borgen Polangen:
s. naudu; Geld sich leihen Dunika;

2) bezahien, lohnen (Arbeiter)
Rutzau: šuovasar būs jāsamda daudz cilvē̦ku. Beruht wohl auf li. samdýti "mieten".

Avots: ME II, 682


samādīt

I samādīt, anschaffen L.: nepruotami tie saldumi, kuo tu... samādi Diez (in spätern Auflagen des Gesangbuches dafür: sagādā).

Avots: ME II, 682


samādīt

II samādît, aneinanderhetzen Salisb. n. U.

Avots: ME II, 682


samādīt

III samādît Gramsden "auf etwas verfallen"; nesamādīt ebenda "sich nicht zurecht finden können, nicht wissen".

Avots: EH XVI, 429


samākslot

samâksluôt,* tr., (ver)künsteln: samāksluotais vārds Klaust: 101. mazliet samāksluotām... dziesmām Zalktis II, 131. mūsu samāksluotā laikme̦tā Vēr. II, 280.

Avots: ME II, 682


samākt

samàkt,

1) intr., sich bewölkenz
samācis gaiss Für. I (unter mākuon[i]s);

2) tr., bedrängen; (andere Gedanken) aufdrängen:
viņš senāk tāds nebija; viņa viņu samākusi pēc sava prāta Naud. Refl. -tiês, sich bewölken: laiks samācies, taisās uz lietu Ahs. n. RKr. XVII, 50. laiks nemīlīgs un samācies De̦glavs Rīga II, 1, 135. debess samācies Tirs. bij samācies, vē̦ss gaiss Pasaules lāpitājs 117. piere bij sagrumbuojusēs un samākusēs A. XX, 867.

Avots: ME II, 682



samānēt

samãnêt, stark mäkeln, fadeln: pagāns izjaucis ar savu samānēšanu un saliegšanu Janš. Dzimtene 2 II, 365.

Avots: ME II, 682


samānīt

samãnît, tr., verblenden, betrügen, täuschen (perfektiv): gan˙drīz mani samāni! Vīt. 58. mans samānāmais nabaga bē̦rns! Jaunie mērn. laiki IV, 42.

Avots: ME II, 682


samāsēties

samāsêtiês, sich anfreunden (von weiblichen Personen): tâ mēs e̦sam samāsējušās Janš. Bandavā II, 97.

Avots: EH XVI, 429


samāt

samãt, ‡ Refl. -tiês, einander mit der Hand zuwinken: ļaudis ... sarunājās, samājās Līg. medn. 143.

Avots: EH XVI, 429


samāt

samãt C., Bauske, samât Lis., Kl., samàt Wolmarshof, mit der Hand winkend zusammenkommen lassen: s. visus kuopā.

Avots: ME II, 682


samātēt

samãtêt Salis, (Schnüre ans Netz) annähen: s. auklas pie tīkliem.

Avots: EH XVI, 429


saņammāt

saņammât (in der Kindersprache), aufessen; zerbeissen Dunika: s. visu maizes riecienu.

Avots: ME II, 694


sarmāt

sar̂mât,

1) = sar̂muôt: šuodien smagi sarmā Kaltenbr. kuoki sarmā ziemu Mahlup;

2) "?": kad guovs sarmā, tad glaubersāls jāduod, lai izve̦lk karstumu Mahlup.

Avots: EH XVI, 443


sašļammāt

sašļam̃mât Nötk. "sajaukt, samaisīt": ē̦duot kumuosu s.

Avots: EH XVI, 454



sausmātan

sàusmàtan 2 Heidenfeld, Prl., =sàusman 2 .

Avots: EH XVI, 461


savmāmiņa

savmãmiņa Bw. 4715, 2, für sava māmiņa, die eigne Mutter (im Gegensatz zu pamāte, Stiefmutter).

Avots: ME III, 791


sēmāt

sè̦mât 2 Warkl. n. Ceļi VIII, 278, sē̦ms (sirms) werden; sich mit leiddem Schaum bedecken: alus kubuls sē̦ma. Vgl. auch den ganzen Artikel "sàmuôšanä ebenda 277 f.

Avots: EH II, 481



sētmālis

sẽ̦tmãlis (unter sẽ̦tmala): auch Grenzhof n. PBR. XII, 13. Orellen n. FBR. XI, 39, Lesten, Siuxt. BW. 22528, 2.

Avots: EH II, 484



šiemmāja

šiẽmmãja Adiamünde, ein benachbarter Bauernhof: šiemmāju vistas izkasa manas duobes.

Avots: EH II, 627



sienmālis

siênmālis (unter siênmala): kâ caur siênmâli 2 izvilkts (d. h., sehr schwach, dürr) Lesten n. FBR. XV, 27; siê[n]-mālis 2 A.-Ottenhof, Behnen, Grenzhof (Mežamuiža), Orellen; caur sienmāli (kann auch zu einem nom. sienmāle gehören) es dzirdēju BW. 8603, 13 var.

Avots: EH II, 495


šimā

šimā, šimī Adolphi, Baldohn, Ekau, Gr. - Roop, Lipskaln, Ronneb., Salisb., Wolm., loc. s. von šis, šī, diese(r): šimī pusē e̦ze̦ram, diesseit des Sees Kl.

Avots: ME IV, 18



slamāns

slamāns Fest., ein Faulpelz, ein Weichling; wer liederlich einhergeht, seine Kleider beschmutzt Ar.; vgl. lamāns.

Avots: ME III, 915


šlamāns

šlamāns: "ein ungewandter, fauler Mensch; ein träges Pferd" N.-Peb.; "ein Fauler; ein vom Regen durchnässtes Lebewesen" Kalz.

Avots: EH II, 642



šļamāns

šļamāns ein (meist junges) feistes Lebewesen; "slinks un izlaidies cilvē̦ks" Meselau; ein schwerfälliger Mensch Bers.

Avots: EH II, 643


šļamāt

šļamât,

1): "staigāt vai braukāt bez liela darba vai lielas nuozīmes" Bers., Kalz.

Avots: EH II, 643


šļamāt

šļamât, -ãju,

1) (durch Kot oder Tau) waten, mit durchnässter Fusshekleidung hörbar gehen:
viņš šļamā pa dubļiem Bers.; langsam gehen Sawensee;

2) (die vorgesetzte Speise) verschmurgeln (indem man das Beste heraussucht):
cūkas lāgā neē̦d, bet visu ēdienu tik šļamā Fest.

Avots: ME IV, 62, 63


šļammāt

šļam̃mât,

1) "mischen, durcheinander rühren (eine aufspritzende Flüssigkeit)"
Nötk.;

2) "ungehörig reden, schimpfen, verleumden"
Nötk.;

3) gierig fressen:
cūka šļammā kāpuostu lapas Stenden.

Avots: ME IV, 63




šļemmāt

šļe̦m̃mât, fressen Bauske, Wandsen, (im Munde hin und her wälzend) Dond. Aus d. schlemmen?

Avots: ME IV, 70



šmādaris

šmàdaris 2 od. šmàderis 2 PV. "urkņītājs; iznicinātājs; pārgudrinieks": tādam šmāderim ne˙kad nevar izdabāt.

Avots: EH II, 648


smāde

smãde Karls., der Tadel Grafental: tādu smãdi tas nebija pelnījis Sessau. smãdêt, -ẽju, tadeln, schmähen; verschmähen, verachten: nebūtu . . . viņš . . . smādējams, juo ir lē̦ns un saticīgs A. v. J. 1900, S. 1128. Aus mnd. smâden "verhöhnen".

Avots: ME III, 955




šmāderēt

III šmāderêt "?": ja kas izliekas par lielu strādnieku, bet patiesībā ne˙kā nepadara, uzme̦zdamies darba biedriem par revidentu, saka, ka viņš tâ˙pat šmāderē, ne˙kā nepastrādā N.-Schwanb., Stometsee.

Avots: ME IV, 83


smādēt

smãdêt: smādēja citus Elger (Günther Attle, Sprachd. I, 185). dievu nevar s. (mäkeln) BielU. ‡ Subst. smãdê̦tãjs, f. s-ja, wer schmäht, tadelt: dziesmu smādē̦tāja BW. 925.

Avots: EH II, 534


smādzi

smādzi (?) Preip. 156, Milben; smãdži Drobbusch "kleine Mücken"; s. smadzis.

Avots: ME III, 955


šmāgans

šmāgans, ein Mensch, der einen langen Hals hat Bilsteinshof n. Etn. II 97; vgl. šmē̦gans; in Bauske angeblich (?) von Gänsen gebraucht (mit ã).

Avots: ME IV, 83


šmāgarēt

šmāgerêt(iês) "naschen" Hirschenhof.

Avots: ME IV, 83



šmāgeris

šmāgeris "wer zu naschen liebt" Hirschenhof.

Avots: ME IV, 83


smāķis

smãķis: tas ir gan brangs s˙! (von gutem Bier) Frauenb.

Avots: EH II, 534


smāķis

smãķis Gr.-Sessau "mērce"; eine Speise Talsen; Schmiere, Kleister: kas tas par smāķi tur puodiņā? Dond.; vgl. smãrķis und snāķis; etwa aus mnd. make "Mache" ?

Avots: ME III, 955


šmāksteris

šmāksteris Frauenb. "der Geliebte, Bräutigam".

Avots: EH II, 648


smārde

‡ *smārde (od. *smārds, -s?), der Geruch: vē̦sma nesa saldenīgu kūtsmē̦slu smārdi Jauns. J. un v. 138.

Avots: EH II, 534


smārdes

smā`rdes 2 Saikava, eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 955


smārdīgs

smā`rdîgs 2 (so ist das Stichwort ME. III, 955 zu lesen!): auch Andrupine, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 534


smārdīgs

smā`rdīgs Gr.-Buschhof, Saikava, Sussei, = smar̂dîgs: smārdīgas ziepes Ekengraf, Memelshof.

Avots: ME III, 955



smārdīt

smā`rdît 2 (čech. smraditi), -ĩju, duften: liepas smārdī Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 955


smārds

smā`rds 2 : auch Auleja, Kaltenbr., Oknist, Selb., Pas. IX, 175 (aus Zvirgzdine).

Avots: EH II, 534


smārds

smā`rds 2 Zaļmuiža, Warkl., Borchow, Kraslaw, Stirniene, Kapiņi, = smar̂ds: ievas ziedi smārdam labi BW. 12720, 1 und 2 (aus Lettg.), ähnlich 11907. vilkam pieskrēja nāsīs smārds Pas. I, 157 (aus Preili). liepām gards smārds Gr.-Buschhof, Lixna. kas te tāds par smārdu. - vai nede̦g muns kažuoks? Pas. IV, 491 (aus Lixna).

Avots: ME III, 955



šmārīt

šmàrît 2 Mar., -ĩju,

1) stark (mit der Peitsche) schlagen:
šmārī pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 140;

2) stark regnen:
līti šmārīja, plīkšēja vien Mar. n. RKr. XV, 140. Aus r. шмáрить "schlagen, peitschen".

Avots: ME IV, 83


smārķis

smãrķis, Schmiere, Kleister: ar smārķi apsmērē papĩŗa lentes priekšluogu aizklīsterēšanai Dond. n. RKr. XVII, 53; vgl. smãķis.

Avots: ME III, 955


smārks

smãrks: es werde in Jürg. mit âr 2 gesprochen!

Avots: EH II, 534


smārks

smãrks "tüchtig, gehörig" Jürg.: s. sitiens, kritiens. smārki piekāva, iedzēra. Anscheinend zu li. smarkùs "heftig, stark, streng", smer̃kti "in Not zu versetzen suchen", d. dial. schmorgen "darben" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 278.

Avots: ME III, 955



smāžāt

smāžât OB. "ohne Arbeit sein".

Avots: EH II, 534


šmāznīce

šmàznīce 2 Ekengraf, šmàžnìca 2 Nerft, šmàželnīca 2 od. šmàželnieks 2 Sussei, ein kleines Gefäss, worin man Wagenschmiere aufbewahrt. Beruht wohl auf einem r. смазница.

Avots: ME IV, 83


šmāznieks

šmàznieks 2 Oknist, ein Gefäss für od. mit Birkenteer.

Avots: EH II, 648


šmāžnieks

šmàžnieks 2 Nerft, ein Stöckchen zum Einschmieren der Wagenräder.

Avots: ME IV, 83


šmāžoties

šmãžuôtiês Dunika "vairākkārt aizliekties vai aizstāt gaismai priekšā".

Avots: EH II, 648


somākli

suomākli Erlaa "māņi"; suomākļi Wid., Trug.

Avots: ME III, 1138


šomāte

šuomāte: auch Pas. XV, 213, (mit ùo) AP.

Avots: EH II, 660


šomāte

šuomāte, die Wirtin vom Nachbargesinde Golg.

Avots: ME IV, 112





sudmālas

sudmālas (unter sudmalas): auch Grenzh. n. FBR. XII, 23, Ziepelhof, (mit ã ) Behnen, Plvv. II, 385, (mit â 2 ) Dobl.

Avots: EH II, 599


šurpmāk

šurpmāk: auch (mit ur̂) Wolmarshof.

Avots: EH II, 658



svešmāmiņa

svešmāmiņa BW. 7356, 1 var., eine fremde Mutter.

Avots: EH II, 615


svešmāte

svešmãte Bw. 4444, für sveša mãte, die Stiefmutter.

Avots: ME III, 1152


talmāt

tàlmât 2 : vielleicht falsch aus ostle. tolmàt erschlossen, vgl. tolmât.

Avots: EH II, 665



tamā

tamā, loc. s. (dial.) von tas, tã; tamâs, loc. pl, (dial.) von tã, die.

Avots: ME IV, 128


tēvmāsa

tẽ̦vmãsa: Demin. tē̦vmāsiņa BW. 26491.

Avots: EH II, 679




timāk

timāk: t. nemitējas, kamē̦r viņu aizdzinuši Blaum. Raksti IV 5 (1937), 215.

Avots: EH II, 682




tolmāt

tolmât, merken, spüren, wittern Treu (aus Oppek.) n. U.: šis bē̦rns jau labi vārdus tolmāja, hat schon einen Begriff davon U.; verstehen, begreifen Stomersee. Wohl auf r. dial, толмить "begreifen" beruhend.

Avots: ME IV, 216


tūmā

tûmā 2 : auch Allend., A.-Ottenhof, (mit ù) Waidau, Wolmarshof, (mit ù 2 ) Lubn., Oknist.

Avots: EH II, 708


tūmā

tûmā 2 (< tuvumā) Salis, Adv., in der Nähe Salisb.: tur˙pat tūmā bijusi . . . rija Etn. IV, 171; LP. VII, 75.

Avots: ME IV, 281


turpmāk

tur̃pmāk, Adv., fürder, weiterhin (auch lokal), in Zukunft U.: turpmāk vēl, Fortsetzung folgt; turpmāk beigas, Schluss folgt.

Avots: ME IV, 272


turpmāks

tur̃pmāks, folgend (temporal): turpmākā darbībā Etn. IV, 139. uzglabā... turpmākiem laikiem A. v. J. 1896, S. 21. viņš atrada ceļa biedri turpmākai dzīvei 358.

Avots: ME IV, 272



ulmāka

ùlmāka 2 Sessw., Schimpfwort; ein starker und infamer Grobian Katharinenhof, Saikava.

Avots: ME IV, 298


ūmāte

ũmãte Irmlau, Ruhental, Rutzau, Wain., die Grossmutter Dobl., Gr.-Essern. ū- aus nd. ō- (in Omama "Grossmutter" bei Frischbier II, 111).

Avots: ME IV, 409


ummām

um̃mām Dond., in grosser Menge̦vollauf: tam cilvē̦kam naudas ummām Dond. N. RKr. XVII, 60.

Avots: ME IV, 298


ummāt

um̃mât, trinken (in der Kindersprache) Dunika.

Avots: ME IV, 298


upmāle

upmãle Grenzhof n. FBR. XII, 13, = upmala.

Avots: EH II, 714


upmālis

upmãlis (unter upmala): auch (mit â 2 ) Schrunden, BW. 11035.

Avots: EH II, 714


uzdomāt

uzduõmât,

1): uzduomā un izdara Frauenb. kur uzduomā, tūliņ iet Seyershof. vēl bij pēdējās nuo uzduomātām mājām jāizciemuojas Blaum. Raksti II 5 (1939), 90. ganiņš uzduomājis iet pie ķērniņa Allend. n. FBR. XIX, 94; ‡

2) = uzcerêt 1: ja jau tu esi mani uzduomājis, tad es tevi ņe̦mtu gan Ciema spīg. 183. Mārtiņš tevi uzduomājis Blaum. Raksti VI 5 (1939), 231. Refl. -tiês,

1): kad uzduomājas, tad aiziet Salis, Seyershof.

Avots: EH II, 721


uzdomāt

uzduõmât, auf etw. kommen U.; an jem. zu denken anfangen Spr., aussinnen U. Refl. -tiês,

1) einen Vorsatz fassen:
ja tas bij uzduomājies pruom, tad tur nelīdzēja... ne˙kāda pierunāšana A. Brigader Daugava I, 3;

2) begehrlich werden:
puisis tâ uzduomājies tās meitas (gen. s.), ka ne˙kur dēties Bauske.

Avots: ME IV, 327


uzkumā

uzkumā U., Bers., Druw., uzkumām U., uzkumu Lös. n. A. XI, 170, AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., N.-Peb., PS., Schujen, Adv., in spitzem Winkel; vornüber gebeugt (uzkumu) Zaravič: uzkumā (uzkumām, uzkumu) izkapti siet, die Sense an den Stiel in spitzem Winkel (U., im Haken Bielenstein Holzb.499) binden. ja izkapts ir par daudz pieliekta pie izkapts kāta, tad viņa ir uzkumu Kalzenau, Nerft. galva maz˙liet uzkumā MWM. VII, 816. Zu uzkums I und kumt I.

Avots: ME IV, 346


uzlamāt

uzlamât: ūdris be̦bru uzlamava (= nuolamāja?) kleivajām kājiņām Tdz. 37446.

Avots: EH II, 727


uzlamāt

uzlamât, = ielamât: uzlamāt uotru cilvē̦ku par vīzde̦guni KatrE., PS.

Avots: ME IV, 351


uzlīmāt

uzlīmât Dunika, uzlĩmêt, aufleimen, -kleben: uzlīmēt marku uz vē̦stules.

Avots: ME IV, 353


uzmācība

uzmàcĩba, die Aufdringlichkeit: tiesības aizstāvēt pret citu... uzmācībām A. v. J. 1899, S. 21.

Avots: ME IV, 357


uzmāciens

uzmàciêns, das einmalige Bedrängen, Befallen, der Überfall: vē̦tras uzmāciens Baltpurviņš Domas I, 1098.

Avots: ME IV, 357


uzmācīgs

uzmàcîgs, aufdringlich: skuopulis grib nuo uzmācīgā vecīša vaļām tikt LP. VII, 923. uzmācīguos baigus jaunava dzina pruojām Vēr. II, 197. mušas ir tik uzmācīgas JR. IV, 112.

Avots: ME IV, 357

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

klamēns

[klans,

1) ein gross ausgewachsener, ungelenker Mensch od. ein solches Tier;

2) ein Vielfrass
Lub., Fest. - Zur Bed. 1 vgl. kle̦me̦nts und li. klemėžúoti "идти неуклюже".]

Avots: ME II, 211


ūmakām

ùkām 2 Lubn., = ūmakām 2: lietus nāk ū.

Avots: EH II, 741

Šķirkļa skaidrojumā (8554)

aa

a˙a, a˙ã

1) (li. aà) Ausruf nach einer genügenden Belehrung:
vai pats jās? - nē, viņš uz lauka. - aa, tad es viņu dabūšu.

2) Ausdruck des Selbstbewusstseins:
viņš jau tevi pārspēj. - aa! Er übertrifft ja dich. - Keine Spur davon!

Avots: ME I, 5


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka miņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abis

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; cītājs un viņa ciente - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6


āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


abpus

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas siņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6


abpusējs

abpusējs, beiderseitig: mūsu pusē abpusējas sūdzības par padarītā un padarā darba daudzumu un labumu traucē saimnieku un gājēju labuo satiksmi Etn. III, 90.

Avots: ME I, 6


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, jās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apnīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; siņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


adāmais

adãmais, das Strickzeug; adā dzija, das Strickgarn.

Avots: ME I, 11


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adā a. Strick-, lāpā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstā (BW. 7179), Häkel-, šuja, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adatots

adatuôts (= adataîns): mana ja dzelzīm kalta, visi jumti adatuoti (Var.: adatām jumti) BW. 32490, 3.

Avots: ME I, 11


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz jām zirgam kājas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievana iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs kā rīta kuoņi un kā agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11


agrīms

agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms 2 Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīs visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4


agrums

agrums, die Frühe: pašā rīta agru, morgens ganz früh.

Avots: ME I, 12


aijādīt

àizjādît,

1) wiederholt hin-, wegreiten
(mit ã ) Lems.;

2) =àizjādelêt (mit â ) Peb.;

3) wegtreiben, -jagen:
a. čigānus nuo jas (mit â ) C.

Avots: EH I, 27


aijas

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, miņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4


aile

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa la ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4


aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


aitgans

àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. siņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz tes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir kārs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusm, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesm luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusm u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām siņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz miņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz miņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz ršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, muliņu oder tē̦va dēļ, tes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sāku" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei kādu graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
zie kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sāku" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6


aizauklēt

àizaũklêt,

1) bis zu einem gewissen Zeitpunkt wiegen, wiegend in einen gewissen Zustand versetzen, einschläfern:
aizauklēt bē̦rnu līdz miegam Kl. te aizauklēja bē̦rnu sapņu pasaulē. auklē̦dams vis nevar šās aizauklēt (einschläfern) Saikava. auklēja bē̦rnu, kamē̦r aizauklēja (d. h. ins Jenseits, bis das Kind starb) C.;

2) wiegend fortscheuchen:
miegu aizauklēt Schwanb.

Avots: EH I, 6


aizbailes

àizbaîles, Furcht, Entsetzen: ar aizbailēm tā sauca sas palīgā.

Avots: ME I, 18


aizbaknīt

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar liem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7


aizbars

àizbars,

3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu līt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupu BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.

Avots: EH I, 8


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duoju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbazūnēt

àizbazũnêt,

1) (laut weinend) vollposaunen, betäuben
(perfektiv): a. kam ausis;

2) laut weinend sich entfernen:
zē̦ns aizbazūnēja uz jām Dunika.

Avots: EH I, 8


aizbēdināt

àizbèdinât, bekümmern, sich grämen machen: meita ti aizbēdinājusi.

Avots: EH I, 9


aizbēdzināt

àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairu pilsē̦tās Pūrs III, 52.

Avots: ME I, 19


aizbīdelēt

II àzbĩdelêt, forttaumeln, bis zu einem gewissen Punkt hintaumeln: a. uz ju Stenden.

Avots: EH I, 9


aizbimbāt

àizbim̃bât,

1) laut weinend sich entfernen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
vinš aizbimbāja;

2) laut weinend betäuben, zufallen machen:
bē̦rns aizbimbāja tei ausis.

Avots: EH I, 9


aizblēdīt

àizblèdît, durch Betrug fortschaffen, hinschaffen: a. mantas nuo jas pruom. Refl. -tiês, heimlich, durch Betrug sich entfernen, hingelangen: a. uz kruogu.

Avots: EH I, 10


aizblieķēt

àizbliẽķêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt flach schlagen:
piedarba kulu aizblieķēja līdz vidum;

2) (mit einer Lehmschicht, sie datüber breitend und festschlagend) sperren:
a. ar liem žurku alas.

Avots: EH I, 10


aizblisēt

àizblisêt, faulenzend, sich herumtreibend fort-, hingehen: vai uz ju aizblisēja? Saikava.

Avots: EH I, 10


aizblīšķēties

àizblìšķêtiês 2 Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar rku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbrist

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz kuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas laukā MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20


aizbučot

àizbučuôt, küssend schliessen, zuküssen: dē̦ls nuomirušai tei aizbučuoja acis.

Avots: EH I, 12


aizbuldurēt

àizbul˜durêt,

1) fort-, hintaumein:
a. uz ju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;

2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.

Avots: EH I, 12


aizbūvēt

àizbũvêt,

1) vor etwas bauen
(perfektiv), verbauen: a. kam kuo priekšā. a. ceļu;

2) "zur Arbeit abfertigen":
visi jau tīru, bet šās nevar vien aizbūvēt uz tīrumu! Saikava. Refl. -tiês, (in einiger Entfernung) einen Neubau ausführen und dahin übersiedeln: a. mežmalē.

Avots: EH I, 13


aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle jas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili;

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13


aizčibināt

àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčīnīt

àizčīnît, mit Mühe, schleppend fort-, hinschaffen: a. žagaru nastu uz ju Bauske, Heidenfeld. Refl. -tiês, mühevoll fort-, hingehen: a. līdz mežam Bauske, Heidenfeld.

Avots: EH I, 16


aizdauzīt

àizdaũzît,

1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. la trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;

2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;

3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;

4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.

Avots: EH I, 17, 18


aizdāvināt

àizdãvinât, wegschenken; mit gewissen Bedingungen abtreten Warkh.: tē̦vs bē̦rniem aizdāvinājis ju.

Avots: EH I, 18


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās duss. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdenderēt

àizdenderêt, fort-, hintaumeln Golg.: piedzērusi aizde̦nde̦rē̦tu uz jām Anekd. IV, 312.

Avots: EH I, 18


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēs..., tur tuo... izdarīja bez kādiem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdipēt

àizdipêt und aizdipinât, sich wegbewegen, wegtrippeln: gar,ām aizdip vējiņš Stari II, 931. bē̦rns aizdipināja pie tes.

Avots: ME I, 22


aizdobīt

àizduobît,

1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;

2) (ein Loch) zumauern:
sametām lus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.

Avots: EH I, 21


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduos, auch aizduo atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizdot

àizduôt, ‡

4) ein wenig (Nahrung) verabfolgen:
vajag vēl a. zirgam Kaltenbrunn. mudri zirgam aizdevu ēst ebenda; ‡

5) aizduot (nach r. задáть gebildet) mīkli Infl. (z. B. Zvirgzdine n. Pas. IV, 473), Kaltenbrunn, ein Rätsel aufgeben.
Refl. -tiês,

2) einander (ver)leihen:
naudu aizdevās un aizņēs... paši cits citam Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 21


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļu, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdrēgāt

àizdrè̦gât (wo?), bis zu einem gewissen Zeitpunkt das Kränkeln aushalten: kaut nu sli te varē̦tu a. līdz ziemsvē̦tkiem!

Avots: EH I, 19


aizdricināt

àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz ju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19


aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) rkā vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23


aizducinēt

àizducinêt, ein wenig zu rollen (vom Gewitter) anfangen: ta pusē jau aizducinēja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 20


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz ju Golg.

Avots: EH I, 20


aizdusmot

àizdusmuôt, erzürnen Ass. - Kalt., Golg. Refl. àizdusmuôtiês Golg., Infl., àizdusmâtiês Kaltenbrunn, zornig werden, in Zorn geraten: cieši aizdusjies Pas. VIII, 207. aizadusja uz savas meitas VI, 172.

Avots: EH I, 21


aizdzenāt

àizdze̦nât, wiederholt forttreiben, hinter etwas treiben, bis zu einer gewissen Stelle hintreiben: a. mušas nuo piena. a. miegu. vējš aizdze̦nāja kuoņus saulei priekšā. suns zaķi aizdze̦nā līdz meža galam.

Avots: EH I, 21


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā jiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš kādu darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizdzirdēt

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu rks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21


aizelsāt

àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz ju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22


aizēna

àizẽ̦na, ein schattiger Ort, der Schatten: mūsu ja atruodas meža aizē̦nā Sassm.

Avots: EH I, 22


aizēnot

àizẽ̦nuôt, beschatten, in den Schatten stellen: kuoks aizē̦nuo luogu (dārzu, sauli). (fig.) viņa slava aizē̦nuoja citus ksliniekus.

Avots: EH I, 22


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz cītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai sa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pir ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo jas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; kslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgalvot

àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu ju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz jas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nāka piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizgavēties

àizgavêtiês, anfangen zu fasten: ta dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23


aizgāzt

àizgâzt,

1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;

3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,

1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;

2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;

3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;

4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.

Avots: EH I, 24


aizģeņģerēt

àizģeņ̃ģerêt, intr., weg-, hingehen: viņš aizģeņģerēja jās B. Vēstn.

Avots: ME I, 29


aizģist

àizģist, tr., für jem. eintreten, sorgen: par kuo tu mani neaizģidi Etn. III, 145. tē̦vs rāj dē̦lu, te viņu aizģied.

Avots: ME I, 29


aizglaust

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies tei aiz muguras.

Avots: EH I, 24



aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva na man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrausties

àizgraustiês, -žuôs, -duôs, anfangen zu donnern, zu rollen: tāļu dun, tad aizvien tuvāk, aizvien stiprāk sāk aizgrausties Etn.

Avots: ME I, 27


aizgrauzdēt

àizgràuzdêt, anfangen zu rösten: aizgrauzdē̦tas kaņepes. Refl. -tiês, anfangen zu schwelen: kuoks lielā karstu aizgrauzdējies.

Avots: EH I, 25


aizgribēt

àizgribêt,

1) irgendwohin weggehen wollen:
te gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.

Avots: ME I, 27


aizgrīļot

àizgrĩļuôt, refl. -tiês, hinwankend, taumelnd hinweggehen: B. aizgrīļuo līdz suolam Vēr. I, 1356. viņa aizgrīļuojās līdz kunga jām Blaum.

Kļūdu labojums:
hinwankend = hinwanken

Avots: ME I, 27


aizgrust

àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstu aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,

Avots: EH I, 25


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos kārti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - kā aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena jās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizguldināt

àizguldinât,

1) schlafen legen
(perfektiv): a. bē̦rnu;

2) hinter etwas betten:
a. bē̦rnu aiz skapja;

3) verschlafen lassen:
te meitu aizguldinājusi (hat nicht zeitig geweckt).

Avots: EH I, 26


aizgult

àizgul˜t, ‡

2) sich mit Schmutz anfüllen, versanden:
laikam caurums ir aizgulis, ka nete̦k Ass. - Kalt. Refl. -tiês: aizgājis uz ju un aizgulies Pas. IV, 212 (aus N. - Peb.).

Avots: EH I, 26


aizgurne

aizgurne "vieta aiz sietavām": ve̦cā te izvilka tuteni nuo aizgurnes Vīt.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesm Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdas, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdas (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgūtne

àizgũtne,

3) aizgūtnēm

b) auch AP.: jas darbi tâ˙pat aizgūtnēm vien ir jāpadara;

c) grib aizgūtnēm, will über die Gebühr
BielU.

Avots: EH I, 26


aizgūtne

àizgũtne,

1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;

2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;

3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,

a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;

b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie jas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 28


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja tei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz ti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk nekā pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizjauda

àizjaũda, Vorahnung: tes aizjaudas izrādījās par dibinātām B. Vēstn. ar nelāgām aizjaudām viņš sāka savu kumuodi vē̦ruot B. Vēstn.

Avots: ME I, 30


aizjūgums

àizjûgums, die schon erfolgte Tätigkeit des Anspannens: es tev duošu savu su par kumeļa aizjūgumu Ltd. 1930.

Avots: ME I, 30


aizkabināt

àizkabinât,

1) anhaken, anhängen:
Ješkas aizkabināja labās ruokas pirkstu cauru LP. VI, 566;

2) leichthin anspannen:
aizkabini ķēvi kamanās.

Avots: ME I, 30


aizkājot

àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz jām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30


aizkaramais

àizkaŗamaĩs, womit man etwas verdeckt, was man vorhängt: luogu aizkaŗamie, Fenstervorhänge; aizkaŗa atslē̦ga, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkarsēt

àizkar̂sêt,

1) ein wenig erhitzen
Kalz.: a. ūdeni;

2) sehr schnell wegfahren
Golg.: a. uz ju.

Avots: EH I, 29


aizkaukties

àizkàuktiês, anfangen zu heulen: tad duss sarkdams aizkaucās JR. V, 38.

Avots: ME I, 31


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. ksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru jās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātru valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizklausīt

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu ti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32


aizklejot

àizklejuôt, intr., hin-, wegschlendern: neaizklejuojiet tādā pasaules malā, kur vairs neziniet atrast ceļu uz jām Alm.

Avots: ME I, 32


aizklempt

àizklèmpt 2 Saikava, schwerfällig durch Schnee oder Kot hin-, weggehen: kamē̦r aizklempu līdz jai, pienāca vakars.

Avots: EH I, 31


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu ju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja jas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkrāsne

àizkrâsne, àizkrâsnis [bei Lange, in Dondangen, Wandsen und Salis auch: aizkrāsis], der Raum hinter dem Ofen; der Aufenthaltsort der Schwachen: atmini, miņa, aizkrāsnes bērniņus BW. 977; besonders gebr. der Lok. aizkrāsnī, hinter dem Ofen; bildl. vernachlässigt, unbeachtet sein: gul darbiņi aizkrāsnē Ar. 1038. Sprw.: pats aizkrāsnē gulē̦dams, meklē citu aizkrāsnē. neviens nemeklēs citu aizkrāsnē, kas pats nebūs aizkrāsnē bijis. ar muti Rīgā, Je̦lgavā, bet ar darbiem aizkrāsnē (von einem Prahlhans).

Avots: ME I, 33


aizkratīt

àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz ju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizkrekle

àizkrekle: siņai divi veģi aizkreklē BW. 5558. In einer Wörtersammlung aus Sassm. ist dies Wort mit -rē- (richtig?) geschrieben.

Avots: EH I, 33


aizkrepēt

àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slis acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33


aizkrept

àizkrep(ê)t Dond., mit Schmutz zukleben (intr.): slis acis aizkre̦pušas oder aizkrepējušas.

Avots: EH I, 33


aizkruķēt

àizkruķêt, tr., mit der Krücke wegschieben: uogles uz krāsns dibe̦nu; übertr. - entfernen: ar kruķīti aizkruķēju sav siņu tautiņās.

Kļūdu labojums:
sav māsiņu tautiņās = sav[u] māsiņu tautiņās BW. 18185, 2

Avots: ME I, 33


aizkūkot

àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadīju kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34


aizkulties

àizkul˜tiês, hinschlendern, hingeraten: meitenes naktī aizkūlušās uz svešu ju LP. VI, 27. viņas pirmais brūtgans aizkūlies svešu LP. IV, 88.

Avots: ME I, 34



aizlādēt

àizlâdêt,

1) fluchend vertreiben;

2) verfluchen:
aizlādi... ju! Pas. III, 119 (ähnlich IX, 448).

Avots: EH I, 36


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās sas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas jas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz jām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlecināt

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz ju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36


aizļekāt

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz cītāja galu.

Avots: ME I, 38


aizlidināt

àizlidinât, dahinschweben, fortfliegen: aizskrēja vanags, aizlidināja. Refl. -tiês: dvēsele aizlidinājās uz viņsaules laimes juokļiem Alm.

Avots: ME I, 36


aizlīdzināt

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar liem.

Avots: EH I, 37


aizliedzīgs

àizliêdzîgs, ungefällig; neaizliedzīgs, gefällig Neik.: viņš jau nebūs sai aizliedzīgs B. Vēstn.

Avots: ME I, 37


aizliegt

àizliêgt,

1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;

2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzcas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2

Avots: ME I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
te vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
cītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlinot

àizlinuôt, sich hinwegbegeben, dahingehen: viņš aizlinuoja pa ežu uz ju A. XVIII, 121.

Avots: ME I, 37


aizlūgums

àizlùgums, Fürsprache, Fürbitte, auch àizlùgšana: cītājam aizlūgumu lasuot, sacēlās negaiss LP. VI, 136; aizlūgumu pimbeŗi, das für die Fürbitter gezahlte Geld. Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
Fürbitter = Fürbitten

Avots: ME I, 38


aizļurkāt

aîzļur̂kât 2 Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz jām.

Avots: EH I, 37


aizmargojums

àizmarguõjums, die Schranken im Gerichtsaale: nuostāties grēcnieka aizmarguoju B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
die Schranken im Gerichtsaale = Einfriedigung mit einem Geländer, mit Schranken

Avots: ME I, 38


aizmaukt

àizmàukt, sich davonmachen, fliehen: tad aizmauca jiņā BW. 12494; [Refl. -tiês: guovs aizmaukusies nuo ganāma pulka " hat sich unbemerkt entfernt " in Wandsen und Neuermühlen].

Avots: ME I, 38


aizmaut

àizmaut, -āvu, weg-, hinschwimmen: viņš aizva uz salu.

Avots: ME I, 38


aizmaut

II àizmaut, vollbrüllen, brüllend betäuben Dunika: a. kam ausis. Refl. -tiês, aufbrüllen: guovs aizvās.

Avots: EH I, 38



aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krū Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien kā mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzu kā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirgot

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja tes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man tei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: tei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās tei ruoka nebučuota; kuŗu dienu t' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. miņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmocīt

àizmuõcît, tr., mit. Mühe wegschleppen: nastu līdz jām. Refl. -tiês, mit Müh und Not wohin gelangen: kaut dievs palīdzē̦tu aizmuocīties līdz galam Aps. V, 32.

Avots: ME I, 42


aizmūdīties

àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts jai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.

Avots: ME I, 42


aizmudrīt

àizmudrît,

1) weg-, hinlocken
Gr. - Essern;

2) gewandt und schnell weg-, hingehen:
sadzinis guovis jā, tâ i aizmudrīja uz upīti Bers., Laudohn.

Avots: ME I, 41


aizmugura

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu kuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦ru aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40



aizmurīt

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz ju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. te lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēs par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas kājas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai muļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aiznīdēt

àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša te! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.

Avots: EH I, 41


aiznirt

àiznirt,

1) untertauchend hin-, wegschwimmen
C., Wandsen: a. līdz salai;

2) sich hinter etwas versenken:
saule aiznira aiz kuoņiem.

Avots: EH I, 41


aizost

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs siņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58


aizpaijāt

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos ņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43


aizpaļāt

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs siņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43


aizpestīt

àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo jas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz ju.

Avots: EH I, 42


aizpickāt

àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar liem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42


aizpirkt

àizpìrkt,

1) Handgeld einzahlend kaufen:
šī ja jau aizpirkta Kaltenbrunn, Laud., Saikava, Warkh.;

2) a. atriebēju Kaltenbrunn, sich einen Rächer erkaufen.

Avots: EH I, 42


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle hen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai tei aizpre̦c meitu tāļu par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44


aizpūlēt

àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz ju.

Avots: EH I, 44


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobu; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpūtināt

àizpūtinât, sich anstauen machen Spr.: a. ūdeni aizdambēju.

Avots: EH I, 44


aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatu e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46


aizrāpot

àizrãpuôt, intr., hinwegkriechen, hin-, wegschleichen: bē̦rns aizrāpuoja pie tes.

Avots: ME I, 46


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvu LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz kuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa tei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizredzēt

àizredzêt, bei Lebzeiten zu sehen bekommen: es tuo cilvē̦ku vēl aizredzēju Kaltenbrunn, Oknist, ich habe den Menschen noch vor seinem Tode zu sehen bekommen. šādas parašas aizredzējusi mana te Gr.-Buschhof,

Avots: EH I, 45


aizrīdināt

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas jas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47


aizriebt

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse muliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47


aizriet

àizriêt,

1) bellend verscheuchen:
suns aizrēja zagli;

2) schimpfend wegtreiben:
a. uotru cilvē̦ku nuo jas.

Avots: EH I, 46


aizripināt

àizripinât, hin-, wegrollen (tr.): a. ripu. Refl. -tiês, (sich) hin-, wegtrollen: vai tu vis vēl neesi aizripinājies uz ju? Trik.

Avots: EH I, 45


aizrūķēt

àizrũķêt,

1) sorgfältig etw. irgend wohin schaffen:
ve̦cā te visas savas mantiņas aizrūķējusi uz klēti Tirs., JK.;

2) verbieten
Sessw. n. U.; verhindern: es būtu nuo kunga dabūjis zirgu, bet vagaris aizrūķēja Jan.

Avots: ME I, 48


aizrūkt

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo nies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: cie tâ aizrunājuos, ka netiku laikā jās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizsacīt

àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) cītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsēdināt

àizsêdinât, tr., hinsetzen: vīra te aizsēdināja jaunuo pāri galda galā BW. III, 1, 18.

Avots: ME I, 49


aizsegt

àizsegt, tr., be-, zudecken: puisis aizsedza acis LP. III, 41. kuoņi mēnesi aizse̦guši LP. VII, 475. kaps ar akmeni bij aizse̦gts LP. VII, 402. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 49


aizsērēt

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē 2 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49


aizsiet

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā jā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsiena aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50


aizsilt

àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk skābt. viņš duss aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47


aizsist

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli;

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
ti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47


aizskaut

àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo jas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48


aizšķendēt

àizšķeñdêt, schimpfend (scheltend) wegbekommen: a. kuo nuo jas (pruojām).

Avots: EH I, 55


aizšķielēt

àizšķiẽlêt gaŗām, schielend (lauernd) vorbeigehen: viņa aizšķielēja jai garām Jürg.

Avots: EH I, 55


aizšķilmīt

àizšķìlmît 2 Saikava, weggehen: a. uz ju.

Avots: EH I, 55


aizšķūrēt

àizšķũrêt, 1): auch in Nötk. und Stenden; ‡

2) durch feindseliges Verhalten wegbekommen
Golg.: ve̦de̦kla vīrati aizšķūrēja nuo jas.

Avots: EH I, 55


aizšļākt

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļu aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55


aizslēģot

àizslẽģêt, àizslẽģuôt, tr., (luogus, jas), die Fensterladen schliessen: aiz aizslēģuotiem luogiem Vēr. I, 1034.

Avots: ME I, 50


aizslēgt

àizslêgt, tr., verschliessen: durvis, šķirstu. brāļi su aizslē̦guši aiz deviņu atslēdziņu BW. 13358, 1. Refl. -tiês, sich schliessen, sich verschliessen: pumpurs aizslēdzās. un dieva nams spraikšķē̦dams aizslēdzās cieti Vēr. I, 734.

Avots: ME I, 50


aizslīdēt

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: kuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49


aizslīdēt

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija tes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51


aizsliet

àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.

Avots: ME I, 51


aizslogāt

àizsluogât, beschweren, niederpressen AP.: a. linu rku ar akmeņiem.

Avots: EH I, 49


aizslogs

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut kāda aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51


aizšļukāt

àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā te aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56


aizšņākt

àizšņàkt,

1) tr., im Schnarchen übertreffen;

2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļu Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.

Avots: ME I, 55


aizspārdīt

àizspãrdît, àizspar̂dît, wiederholt mit dem Fuss wegstossen: duss aizspārdīja pruojām visu, kas gādījās tuvu. Refl. -tiês, um sich schlagend, zappelnd hin-, weggelangen: zivs aizspārdījās līdz ūdenim.

Avots: EH I, 50


aizspēt

àizspẽt: zemnieku ceļā aizspēja nakts Pas. VIII, 295 (ähnlich 109 und IX, 55 und 211). jās jā (= viņa) neaizspēju Oknist.

Avots: EH I, 50


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
te gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, itkā sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizsprauslāt

àizspraũslât PS., K., tr., schnaubend, prustend vertreiben: lācis duojis nuo de̦guna bites aizsprauslāt A. XX, 53.

Avots: ME I, 52


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest jās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizspriedīgs

àizspriêdîgs, vorurteilsvoll: mana tē̦vsa bija senāk ļuoti aizspriedīga Lautb.

Avots: ME I, 52


aizspringt

àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kusu),

Avots: EH I, 51


aizstaigāt

àizstaĩgât, intr., freqn., hinzugehen pflegen: tē̦vs vai te aizstaigāja pie līgaviņas ve̦cākiem BW. III, 1, 42.

Avots: ME I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet te viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība su pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos kā aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstāvētājs

àizstãvê̦tãjs, Verteidiger, Beschützer: viņš gājis apktiesm un nespējniekiem par aizstāvē̦tāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 53


aizstāvis

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis sas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav nekāda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53


aizstrādāt

àizstràdât,

1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;

2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu jā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;

3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.

Avots: ME I, 53


aizstuidīt

àizstuidît, (stossend) hin-, wegtreiben Bauske, Erlaa, Schnehpeln, Stenden: te viņu aizstuidīja uz aku pēc ūdens Pas. IX, 81.

Avots: EH I, 53


aizstumt

àizstum̃t, ‡ Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: ar laivu a. līdz uotram krastam Salis. tâ jau mēs ar smaguo ve̦zumu līdz naktij neaizstumsimies uz jām Dunika, Stenden. jūdza pelēķīti ilksīs un... aizstūs pruojām Janš. Dzimtene IV, 197.

Avots: EH I, 53


aizstūrēt

àizstũrêt,

1) a. kam garām, an etwas vorbeisteuern:
a. laivu bākai garām;

2) hin-, weggehen
Sessw. u. a.: a. nuo kruoga uz ju; a. kam garām. Refl. -tiês ar laivu kam garām, ein Boot an jem. vorbeisteuern.

Avots: EH I, 53


aizsunīt

àizsunît, hunzend wegtreiben: a. kuo pruojām nuo jas.

Avots: EH I, 54


aizšūpot

àizšũpuôt, -ât, schaukelnd wegtragen, wegschaukeln: jūŗas viļņi aizšūpuo tuo svešu Aps. Refl. -tiês, sich hinschaukeln: reizēm viņa aizšūpuojās līdz egļu virsaunēm Vēr. II, 9.

Avots: ME I, 55


aizsvētīt

àizsvètît,

1) : sāku viņš stipri dzēra, bet vē̦lāk dievs viņu aizsvētīja ("?") Sessw., anfangs pflegte er viel zu trinken (saufen), aber nachher hat ihn Gottes Segen dem Saufen abwendig gemacht;

2) schimpfend wegtreiben.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi necēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55


aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līku, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56


aiztenterēt

àiztenterêt, hin-, wegstraucheln; mühsam hin-, weggelangen: aiztenterējis aizvējā aiz jas stāra K. Students Latvis No 1567, a. nuo kruoga uz ju. slimais kaut kâ aiztenterēja līdz durīm Schujen. Refl. -tiês, (nach saumseliger Vorbereitung) sich wegbegeben Trik., Wolmarshof: nevar vien aiztenterēties.

Avots: EH I, 57


aiztept

àiztept, verschmieren, zuschmieren Dunika, Rutzau: a. caurumu ar liem.

Avots: EH I, 57


aizterkšķēt

àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļauja mašīna aizterkšķējās.

Avots: EH I, 57


aiztīt

àiztît, tr., zuwickeln, verbinden, verdecken: brūtei acis aiztina ar villaini BW. III, 1, 32. Refl. -tiês, sich bedecken, einwickeln: tei aiztinusies paceļas aiz tē̦va gultas Rain.

Avots: ME I, 57


aiztošāt

àiztuõšât, stöhnend (langsam) hin-, weggehen: guovis tâ saē̦dušās, ka nevar aiztuošāt vien uz ju.

Avots: EH I, 60


aiztrāpīt

àiztrãpît,

1) antreffen
Dunika, Kal., Kalz., Lubn. u. a.: a. kuo jā;

2) a. garām, das Ziel verfehlen:
a. g. šaujuot (schiessend) Wandsen. a. g. ar adatu (diegu veŗuot) ebenda.

Avots: EH I, 59


aiztrāpt

àiztrāpt, -pu Fest., Lubn., =àiztrāpît 1: a. kuo vēl jā. jauni suņi vilkā, kuo tik aiztrāpdami.

Avots: EH I, 59


aiztreipt

àiztreĩpt, zuschmieren, verschmieren Rutzau: a. kam acis. a. ar liem mūra plaisu.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: te nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aiztulkot

àiztul˜kuôt lĩdz, übersétzen (perfektiv) bis: a. ronu līdz pusei.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies jā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl jās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizvažot

àizvažuôt, intr., hin-, wegfahren: braucan barucu, aizvažuoju uz tuo meitu muliņu Ltd. 1818.

Avots: ME I, 59


aizvēre

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam rkā, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59


aizvest

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦da diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59


aizvēsture

àizvè̦sture, die vorgeschichtliche Zeit: viņš sastādījis ziņas par slavu, leišu un ģerņu tautu satiksmi aizvē̦sturē Etn. III, 101.

Avots: ME I, 60


aizviesties

àizvìestiês,

1) sich fortpflanzend in einer bestimmten Richtung weiterwuchern (von Pflanzen)
KatrE.: mans bē̦rnu pulks . . . tur aizviesies Juris Brasa 172. krūms aizviesies līdz sē̦tai; sich aus der Fremde her durch Fortpflanzung vermehren und einbürgern Nautrēni: mūsu tīru pates (eine Art Pflanzen) aizviesušās nuo Garuozu ve̦cā dārza;

2) "zu keimen anfangen"(?)
Wessen;

3) sich davonmachen
Wolmarshof; weggehen Bers., Golg., Sessw.

Avots: EH I, 64


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt cie, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizviļņot

àizviļˆņuôt,

1) : redzēju ... paceļamies ve̦se̦lu kuoni strazdu, kas ... viegli un ātri aizviļņuoja (sich wellenartig fortbewegten)
pāri ielejai Janš. Bandavā 1, 226.

Avots: EH I, 63


aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo cību iekš maniem cekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it kā tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61


aizzibēt

àizzibêt,

1) sich blitzend (glänzend) entfernen:
pamanīja rīta aus aizzibuošus . . . durkļus Veselis Daugava I, 428;

2) eilig hin-, weglaufen, -fliegen:
kas tur aizzibēja gar luogu?

3) zu grünen anfangen
Wandsen: sēja aizzibējusi (= sākusi dīgt).

Avots: EH I, 64


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, kā vien cē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it kā tur nebūtu nekādu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizzviest

àizzviest, tr., verkleben, verleimen: sienas šķirbas aizzviež ar liem Tirs., Sessw. spainis te̦k; še aizzvied ar maizi Kaul., Bers., Lub.

Avots: ME I, 61


ajēgs

ajē̦gs (unter ajē̦ga): meist in der Verbind. ajē̦gs, nejē̦gs gebraucht: ej nu ej, ajē̦gs, nejē̦gs, kâ tu nāc uz tādām neprāša duom! Vīt. tīrais ajē̦gs, nejē̦gs! P. W. Šis ar mani tiesāties? 4.

Avots: EH I, 65


āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai cēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237


akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvu akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezu, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu cējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. siņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


ala

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis jās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 3].

Avots: ME I, 66


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa ja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


alksnis

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazu Rol.

Avots: ME I, 68


aloties

aluôtiês "?": nebij liesmai, kur aluoties Ramkau. liesma spraišļuos viegli aluojas (sage man in Jürg. von einem Ofen, der einen guten Zug hat). kuoņi aluojas ("šaudās") Salis.

Avots: EH I, 68


amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, kādus latvieši paši taisa savā amatniecībā un jrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70


amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas miņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
kāzu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iecīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, cītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lats. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš ās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, kā pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


ancīši

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar rka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71


andogi

anduogi, die gröberen und engmaschigeren Teile des Zugnetzes (vads): kuopējā lašu vadā vidus iziet anduoguos un ā. anduogi ir vada pusgabali Etn. II, 106.

Avots: ME I, 71


andrus

andrus, auch [in Nogallen] añdra (aus liv. andør(s) estn. andur, Gen. andru, Schiffskiel, Thomsen Ber. 252), der Schiffskiel, dann auch die Einfassung desselben, während der Kiel selber te heisst. Mag. III, 1, 88. caur viļņiem andrus izaŗ vagas leju Hug.

Avots: ME I, 71


Antiņš

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc jās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


Antons

Añtiņš, Añtuõns, auch Tenis, Anton: prātiņ, nāc jās, antiņ, pūt stabulīti oder antiņ, kur stabulīte? sagt man zu einem Unbesonnenen.

Avots: ME I, 71


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa sa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt su, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši rciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


ap

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, miņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs kārtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu ju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, miņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la te manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apakšnieks

apakšniẽks, f. -niẽce,

1) der Untertan, Untergebene:
dzīvuojuši varcīgi valdinieki, nebē̦dādami par savu apakšnieku labklājību LP. VII, 627. kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144;

2) der Besiegte, Überwundene:
šim būšuot jāpaliek par apakšnieku LP. VII, 1173, er werde unterliegen müssen, den Kürzeren ziehen; dafür gew. apakšā palikt.

Avots: ME I, 73


apaļniski

apaļniski (s), rund, ohne Ecken, daher leicht rollend, wie eine runde Kugel wegschnellend, rasch: apsien platu linti apaļniskis ap galviņu JK. VI, 27. pate apaļniski vien ievē̦lusies upē LP. IV, 218. stiprs sitiens iztriecis apaļniski šuo nuo alas LP. VI, 959.

Avots: ME I, 74


apaugt

apaûgt, ‡

2) im Wachsen überholen
AP., Warkl.: maza sa drīz tevi apaugs;

3) auswachsen, zu klein werden (von Kleidern)
Linden: krekliņi bē̦rnam ātri apaug.

Avots: EH I, 72


apaust

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu ju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75


apavas

apavas (unter apavi): tes duotas apaviņas BW. 16006.

Avots: EH I, 72


apbalzīt

apbàlzît, tr., ringsum stopfen: apbalzīt gultu = gultas se̦gas un palagu sabāzt starp gultas malu un gultas maisu C. jnieki iznāca ārā braucējus apbalzīt Seib.

Avots: ME I, 76


apbēgt

apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. jai apkārt.

Avots: EH I, 73


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad ris, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki cītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77


apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai apkārt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap ju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77


apbruģēt

apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap ju.

Avots: EH I, 74


apbūvēt

apbũvêt, bebauen: savu zemes gabalu vasaras jām.

Avots: ME I, 78


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. te bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ra;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēm iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apciems

apcìems, der Kreis der benachbarten Gesinde, die Nachbarschaft: visā apcie vairāk augstskuolnieku nebij atruodami MWM. III, 533. jas guļ vienā blāķī jeb apcie Konv. 2 2222.

Avots: ME I, 80


apcienāt

apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās jas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duoja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apdainēt

apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējas kājas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76


apdalīt

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs siņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. te apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas kājas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. kājas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
zie jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apderināt

apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta tes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savukārt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.

Avots: ME I, 81


apdiebt

apdiêbt Golg., um etwas herumlaufen: a. ap ju.

Avots: EH I, 77


apdiet

apdiet,

1) intr., in die Runde tanzen,

2) tr., be-, umtanzen:
apdeju, aple̦cu miņas pē̦das A. XII, 375.

Avots: ME I, 81


apdomība

apduõmĩba, Überlegung, Umsicht, Bedachtsamkeit: kuo Valders teicis, tas nācis nuo dziļas pārliecības un apduomības Ar. pat pie ze̦kiem dzīvniekiem ievē̦ruojam, ka viņu darbība nuotiek bez gribas un sajustas apduomības Pūrs I, 51. griez savu ausi pie manas cības, ka tu sargi apduomību Spr. Sal. 5, 2. apduomību nuoziegumi Konv. 2

Kļūdu labojums:
noziegumi Konv. 2 = noziegumos Konv. 2 132

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? miņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdrāvēt

apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: te apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.

Avots: ME I, 81


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošinā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem kuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūku tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdult

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apkuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82


apdumt

apdumt: apdumis laiks Golg., Kl., Kurmene, Laud.; apdumis (= apts) prāts Mar., Schwanb.

Avots: EH I, 78


apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj su tautiņās kā saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesm apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdzīt

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
su Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84


apēnot

apẽ̦nuôt, tr.,

1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. kuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;

2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;

3) betrügen
(Rujen nach U.).

Avots: ME I, 85


apgabenis

apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejema vieta".

Avots: EH I, 80


apgādāt

apgãdât,

1) tr., versorgen, besorgen:
es jūs apgādāšu ar maizi Dīc. P. I, 41. bē̦rniem jāapgādā ve̦cais tē̦vs un te;

2) für den Druck der Bücher sorgen, verlegen, in Verlag nehmen:
grāmatas apg. - Refl. -tiês, sich versorgen, für sich besorgen: viņi apgādājušies savas mūža-jas Apsk.; apg. ar barību, sich mit Nahrung versehen.

Avots: ME I, 86


apgādnieks

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. te, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87


apgaidīt

apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks te! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80


apgaismot

apgàismuôt,

1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;

2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuoju Vēr. II, 885. apgaismuošana,

1) die Beleuchtung:
ielu apg.,

2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.

Avots: ME I, 86


apgarīties

apgarîtiês, sich antblöden, sich erdreisten: viņš apgarījās savi tē̦vu lat Mar. RKr. XV, 105. [Wohl zur Wurzel von gars; vgl. li. garúoti "усердствовать; сильно желать"].

Avots: ME I, 86


apgausināt

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86


apgaust

apgàust, apgaudêt,

1) beklagen, betrauern:
draudze apgaudēja savu mirušuo cītāju Sessw.;

2) verklagen, anklagen:
likteni vairs apgaust nevar SDP. VI, 88; Popen, Dond. A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 86


apgauzt

apgaũzt Dond., anklagen, verklagen: viņš mani apgauza pie tes.

Avots: ME I, 81


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas jas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, ja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apglabāt

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: cītājs apglabāja ti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87


apglāsīt

apglãsît, tr., streicheln: vēl reiz bē̦rns apglāsa tes vaigus Aps. IV, 7.

Avots: ME I, 87


apglaudīt

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. cītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87


apglītināt

apglîtinât, (ringsum) ordentlich, sauber, schmuck machen (perfektiv): a. ju sestdienā.

Avots: EH I, 82


apgremdēt

apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus rkā, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa ju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgrimdināt

apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus rkā Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84


apģuģenēt

apģuģenêt, =apģuģinât (?): nav mana siņa kâ vakarēja: jau tuo tautas apģuģenēj[u]šas BW. 24790 (aus Gaweesen).

Avots: EH I, 86


apģuģināt

apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā te apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.

Avots: EH I, 86


apguldināt

apgùldinât oder apgùldît [li. apguldýti], zu Bette legen: bē̦rnus. tē̦va ti apguldīju BW. 30196, 1.

Kļūdu labojums:
tē̦va māti = tē, vu, māti
30196, 1 = 30961, 1

Avots: ME I, 89


apgulēt

apgulêt,

1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;

2) "?" pie siņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . siņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;

3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,

1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;

2) einschlafen
Lems., Salis;

3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.

Avots: EH I, 85


apgult

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, miņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89


apgūt

apgũt,

1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡

2) berücken (bestricken):
tas s[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).

Avots: EH I, 86


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi cīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas cījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apjāšus

apjâšus JU., apjâšis PS., rittlings: zē̦ns sēdēja apjāšus uz tē̦va atzveltņa krē̦sla sāniem. Juris briežu tei uzsēdies apjāšus JU.

Avots: ME I, 91


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus cītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât (li. apjóti),

1) intr., um etw. herumreiten:
ap istabu;

2) tr., reitend ringsum durchstreifen:
šuo pusi e̦smu apjājuse LP. V, 396;

3) reitend Kreise bilden:
dažus riņķus pa pagalmu un ap ju apjājuši BW. III, 1, 14;

4) reitend umwerfen:
bē̦rnu.

Avots: ME I, 91


apjaust

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjauša sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91


apjemt

apjemt,

1) apjemt sievu Salisb. u. a., (eine Frau) heiraten;


2) überkómmen (von einem psychischen Zustand):
raganu apje̦m dusmes Pas. IX, 309. kungam apje̦m baile 412. Refl. -tiês,

2) = apņemtiês 3: puišis apjēs viens pats druvu nuopļaut Dunika, Kal., Rutzau (ähnlich Pas. II, 180 aus OB.).

Avots: EH I, 87


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuo viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuo ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apjums

apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apju rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.

Avots: ME I, 92


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
te guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar kārtīgi salikt, ar kādu auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkaikarāt

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, siņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92



apkampt

apkàmpt, tr., umfassen, umarmen: ceļus. viņa jautāja, tuo apkampdama Vēr. II, 154. Refl. -tiês, sich umfassen, umarmen: viņas sēdēja, viena uotru apkampušās Vēr. I, 52. viņa apkampās tei ap kaklu Alm. apkampiens, die Umfassung, Umarmung: viesulis satveŗ viļņu barus stiprā, aukstā apkampienā Apsk. I, 194.

Avots: ME I, 93


apkarināt

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prism apkārdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93


apkārtīns

apkā`rtîns, = apkàrtẽjs 1: apkārtīnās (die fn der Umgegend, Nachbarschaft wohnenden) tes Heidenfeld.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz cīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkārtot

apkā`rtuôt,

1) =apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. jas.

Avots: EH I, 91


apkavēt

apkavêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (ein wenig) verspäten
Wid.: apkavējies ar sēšanu Bauske. apkavējies ciemiņš Bers. jas darbi ļuoti apkavējās Launitz S. 13;

2) sich eine Weile aufhalten:
ceļā īsu laiciņu pakavējuos Warkl. vēl labu brīdi apkavējās smēdē Pas. III, 393.

Avots: EH I, 90


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): cītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātru nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduojās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apķipt

apķipt, Praes. -ķîpstu 2 , Prt. -ķipu. = aplipt Dunika OB.: pastalas apķipušas ar lis. Vgl. apķibt.

Avots: EH I, 96



apklausīt

apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
cītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . ti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91


apklaust

apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: te nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apkopa

apkùopa, die Pflege, das Beschicken: te patlaban atlānk nuo luopu apkuopas LP.

Avots: ME I, 97


apkopīgs

apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā jā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt jas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad ja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa jām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkost

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu jas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi ju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkum

apkum Warkl., apkumu Bērzgale (hier auch ein Komparativ apkuk), Adv., = uzku.

Avots: EH I, 95


apkūvēt

apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši jai apkārt Saikava.

Avots: EH I, 95


aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā te bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplaidelēties

aplaĩdelêtiês Kal., (wiederholt) um etw. herumfliegen, -flattern: putns vairāk reižu aplaidelējās ap ju Salis.

Avots: EH I, 96


aplakstīt

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cākā cienti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99


aplam

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra tei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam laties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplamība

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības cītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99


aplamis

aplamis: viņš iet (skrej, dara) kâ aplamis Dond. tāds kâ aplamis! šis duo izgriezt ve̦zumu nuo lik lielas grambas! Saikava. papriekšu apduo un tad runā, ka nepaliec par aplami! ebenda.

Avots: EH I, 97


aplamis

aplamis (li. ãplamis), -e, Demin. -ĩtis, f. -ĩte, der Tor, der Unsinnige, die -: ej nu, aplame MWM. III, 453. tu jau tāds aplamis AP. aplamīte, muļiņa, negudruo paduomiņu.

Kļūdu labojums:
aplame = aplame!
māmuļiņa, negudruo paduomiņu = māmuliņ [a], ne gudruo paduomiņu BW. 17250, 4.

Avots: ME I, 99


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
cītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100



aplēkt

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu miņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā sa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101


aplenkt

aplènkt [li. apleñkti], tr., einkreisen, umzingeln, umgeben, belagern: vīru aple̦nkuši vilki LP. III, 106. viņš aplencis lielu briežu ti LP. VI, 727. viļņiem aple̦nkta sala O. I, 11. lai nuo manis neizbēga sen aple̦nkta vāverīt RKr. XVI, 89. aple̦nkums, die Belagerung.

Kļūdu labojums:
neizbēga = neaizbēga

Avots: ME I, 100


apļepināt

[apļepinât, tr., bewerfen: sienas ar liem Weinsch.]

Avots: ME I, 103


aplidot

apliduôt (unter aplidinât),

2) um etw. herumfliegen:
putns apliduoja ap jas jumtu.

Avots: EH I, 98


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz ju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103


aplīgot

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, ju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102


aplīgt

aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,

1) su kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);

2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk: auch (mit ì 2 ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. jām vien Janš. Dzimtene 2 III, 126.

Avots: EH I, 99


aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. sa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pacīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102


aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur apkārt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēs vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101


aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus jiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


aplinki

*aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinkām): bez kādiem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdas meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98


aplinot

aplinuôt: cītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98


aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu ju ar bakām.

Avots: ME I, 101


aplīpināt

aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga cēt aplīpināt Tals.

Avots: ME I, 102


aplobīt

apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙apkārt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: jas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100


aplodāt

apluõdât (unter apluõžņât): auch Wid, Salis: sāka a. jiņu Ezeriņš Leijerk. II, 148.

Avots: EH I, 100


aplupt

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
te aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103


apmalt

apmal˜t, ‡

3) su sudlas apmaļ visas apkārtējās jas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100


apmangot

apmanguôt,

1) beltelnd durchstréifen (besuchen)
Erlaa, KatrE.: čigāni apmanguojuši visas jas Bauske, Stenden;

2) "mit einem dukurs I 1 fischend umgéhen" Sehren: a. visus upes līčus.

Avots: EH I, 100


apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104


apmaut

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101


apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv kā apmauts. vai tad dievs tevi apvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīsta vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105


apmauties

apmàutiês 2 Bewern, Schwanb., aufbrüllen: guovs apvās.

Avots: EH I, 101


apmelot

apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda jskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.

Avots: ME I, 106


apmērkt

apmḕrkt (li. apmer̃kti), eintauchen (tr.) Dunika, Kal. u. a.: a. spalvu tintē, linus rka.

Avots: EH I, 102


apmest

apmest

1): tīru cilas . . . sniega ... apme̦stas Azand. 195;

2): a. mēteli ap ple̦ciem;

8) a. sienu, Heu mit einer Harke umwenden;


9) a. kūleņus pār galvu Wessen, einen Purzelbaum schlagen
(perfektiv). Refl. -tiês,

3): apme̦tas par vecini Pas. IX, 309;

5): vē̦de̦rā apmesties Baltpurviņš, = a. pūlī

6) sich umkleiden
(?): a. labākajās drēbēs Celm.; ‡

7) behaftet werden
Segew.: a. ar iesnām, kraupi, kašķi.

Avots: EH I, 101


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. sa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmičot

apmičuôt, tr., der jungen Ehefrau die Haube (mice) aufsetzen: dē̦lu te lielījās mani labi apmičuot BW. 24650.

Avots: ME I, 107


apmierināt

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādas ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108


apmiga

apmiga, ein Schläfchen, ein Nachschläfchen: tikusi te, tikusi meita, negāja pirtī apmigu gulēt BW. 25515, 6 (Var.: atmiegu).

Avots: ME I, 107


apmīļot

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni ti apmīļuo, kā vien cē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108


apmīžalēt

apmĩžalêt Ahs., = apmižļât: atjāja Mārtiņš sirmu zirgu, atnāca Katrīne, apmižarēja VL.

Avots: EH I, 102


apmudīt

apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus rkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103


apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar ņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103


apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. ns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožu apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēs tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēs aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnicīgs

apnicîgs,

1) Überdruss, Langweile empfindend
Etn. IV, 99;

2) Überdruss erregend, langweilig:
gŗūts un apnicīgs darbs, apnicīgas cības B. Vēstn. (Brīvzemnieks); dafür apnīkstams: cik apnīkstams tāds ceļš Sil.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, miņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk jās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apnižģināt

apnižģinât,

1) bepatschen, betätscheln:
te raušus apnižģinājuse BW. VI, 897. bē̦rns mutē apnižģinājis maizi.

Avots: ME I, 110


apolīt

apuolît ju,

1) die üblichen häuslichen Arbeiten verrichten (das Vieh beschicken, die Speisen bereiteu usw.)
Planhof;

2) am Sonnabend (das Haus, die Wolinung) aufräumen (in Ordnung bringen)
Serbigal.

Avots: EH I, 124


appaļāt

appaļât, freqn. von appelˆt, tr., tadeln, verleumden: rša mani appaļāja, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402.

Avots: ME I, 110


appērslot

appḕ̦rsluôt, intr., mit Flocken von Schnee, Asche bedeckt werden: kuoki zie appē̦rsluojuši.

Avots: ME I, 111


appērt

appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani mulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.

Avots: ME I, 111


appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, siņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111


appirsties

[appir̂stiês, einen Furz (unvermutet) von sich geben: apsapirda... ķēvīte BW. 34451, a. ve̦da 34479, 3.]

Avots: ME I, 111


apprecēt

apprecêt, ‡

2) verheiraten:
apprecēja... meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (ähnlich: IX, 479). apprecēja [kādu puisi] ar meitu VI, 45.

Avots: EH I, 106


apprecēt

apprecêt, tr., heiraten (vom Manne, eig. kaufen): arājs mani apprecēja BW. 7294. kas pēc mantas pre̦c, mantu appre̦c Sprw.; auch von der Frau: sa apprecēja kalēju Alm. Refl. -tiês, sich verheiraten: tie nedz appre̦cas, nedz... Luk. 20, 35. lai jele Juris appre̦cas Apsk.

Kļūdu labojums:
7294 =7293, 5

Avots: ME I, 112


aprast

aprast, sich an etw. gewöhnen, mit Acc. und mit ar: jau es biju apradusi svešas tes valuodiņu BW. 4276. ļaudis aprada ar viņu LP. VI, 43. Refl. -tiês, sich gewöhnen: bij ar jauniem dzīves likumiem jāapruonas Aps. IV, 46.

Avots: ME I, 113


apraudināt

apraûdinât, weinen machen (perfektiv): meita apraudināja ti Lemsal, Nitau, Salis, Trik.

Avots: EH I, 108


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, miņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz siņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


apraust

apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais jās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo cītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apredze

apredze,

1): apredzes malā jau ceļas kuoņas Janš. Mežv. ļ. l, 252 (ähnlich 153).

Avots: EH I, 108


apredzēt

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un jas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108


apriebt

apriêbt, mit dem Dat., eklig, widerwärtig, unleidlich werden: kuo es biju apriebuse tai savai miņai BW. 1533. Refl. -tiês, eklig, widerwärtig, unleidlich, übel werden: man viņa pavisam apriebās Apsk. I, 415. man tas zemes darbs tā ir apriebies Vēr. I, 530. kā apriebusies ir pašam sirds A. XX, 882.

Avots: ME I, 116


apriet

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši ju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116


aprika

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rikām grieza, ve̦cā te aprikām (Rätsel).

Avots: ME I, 115


apripināt

apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap ju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.

Avots: EH I, 109


aprīt

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duoja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116


aprūgt

aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu muliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110


apsāpēt

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēs, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118


apsargāt

apsar̂gât, tr., beschützen, bewachen: suns apsargā jas. jaunuo sievu cieši apsargāja BW. III, 1, 51. Refl. -tiês, sich beschützen.

Avots: ME I, 117


apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap jas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apsegt

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu miņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118


apsērt

apsḕrst, tr., besuchen: su LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.

Kļūdu labojums:
manim = manis

Avots: ME I, 119


apsēta

apsè̦ta 2 Kaltenbr., apsête 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist, eine Einkehr (iebrauca vieta).

Avots: EH I, 112


apsiet

apsìet, 1): apsienamie Frauenb., Strumpfbänder. Refl. -tiês,

2) sich
(acc.) von selbst (unversehens) ümbinden: Zofijai bij apsējusies Māras juosta A. Niedra Latvis № 1534.

Avots: EH I, 112


apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augu Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119


apskandināt

apskañdinât ar dziesm visu nuovadu, im ganzen Gebiet Lieder erschallen lassen.

Avots: EH I, 113


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduojies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa sas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskaudība

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iecījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121


apskaut

apskaût, Refl. -tiês, auch Laud. n. BielU.: bē̦rns apskâvies 2 ar abām ruokām tei gar kaklu Dond.

Avots: EH I, 113


apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apskāvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apskāva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apskāvis tei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apskāvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apskāvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apskāvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122


apskraidelēt

apskraidelêt (ein wenig pejorativ), in verschiedenen Richtungen oder mit Unterbrechungen laufend durchstréifen Bers. u. a.: a. visas jas ar jaunām ziņām.

Avots: EH I, 113


apskriet

apskrìet [li. apskriẽti],

1) tr., laufend durchstreifen, besuchen:
visu pagastu, in der ganzen Gemeinde in seiner Angelegenheit gewesen sein Mag. XIII, 2, 44;

2) intr., um etw. herumlaufen:
R. bij ap riju apskrējis Dok. A. 53;

3) sich bespritzen, sich füllen:
drēbes ar asinīm apskrēja. acis apskrēja asarām Dok. A.;

4) schwellen vor Zorn (vom Herzen):
sirds kūmiņam vienreiz tad arī apskrēja Dünsb. L. 14. - Refl.,

1) sirds apskrienas, apskrejas aiz dusm, auch apskrienas ap sirdi Liew. 142, das Herz schwillt vor Zorn, es wird einem übel zu Mute;
in letzter Bedeutung auch: dūša apskrejas, in ersterer auch: viņam apskrējās žults MWM. 96, 483, ihm lief die Galle über. jau uzskatuoties vien, siekalas apskrējušās Etn. III, 31, schon beim blossen Anblick sei der Speichel im Munde zusammengelaufen;

2) sich belaufen (vom Vieh).

Avots: ME I, 122


apslaistīt

apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. ju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114


apsliet

apslìet, tr., ringsum etw. aufrichten, herumlegen. Spr.; ringsum stützen: apsliet ju AP.

Avots: ME I, 123


apslīkt

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. jas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123


apšļūkt

apšļùkt C., herumgleiten um: a. ap ju.

Avots: EH I, 120


apsolīt

apsùolît, tr., versprechen, geloben, zusagen: te mani auklē̦dama vāciešam apsuolīja BW. 10226. precinieks lūkuo brūtei izdabūt apsuolīšanas vārdu BW. III, 1, 86. Refl. -tiês, sich geloben: nu ir liela uzauguse, apsuolās bagātam BW. 11296. apsuolies man par līgavu LP. IV, 168. Mit abhäng. Inf. od. ka: dē̦li tuo apsuolījušies darīt Etn. III, 131.

Avots: ME I, 128


apsoļot

apsuôļuôt,

1) im Gehen überholen
Warkl.: apsuoļuojis visus, nuo baznīcas jā nākdams;

2) herumschreiten (um etwas).

Avots: EH I, 118


apstaigāt

apstaĩgât,

1) herumgehen:
saimnieks apstaigājis ap ju LP. VII, 311;

2) tr., umwandeln, herumgehend sich ansehen:
apstaigāt un aplīguot druvas JK.; laukus RKr. VIII, 39.

Avots: ME I, 125


apstāt

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = jvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi jas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês,

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117



apstāvis

apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duojams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117


apstulbums

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbu nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127


apšūt

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. ju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120


apsūtīt

apsùtît "обослать, оповѣстить" Spr., (eine Nachricht oder Sache) von einem Ort zum andern hinschicken (herumschicken) Festen: a. ziņu nuo vienas jas uz uotru.

Avots: EH I, 118


apsvētīt

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
cītājs lai nāk ve̦lna pilnuo ti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128


apsviest

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. te apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129


aptaisināt

aptaĩsinât

1) um etwas herummachen lassen
Trik. u. a.: a. sē̦tu ap dārzu;

2) = apbàlzît Jürg.: te rūpīgi aptaisināja kamanās iesēdinātuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 120


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan miņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


aptept

aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar lis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apnīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptrūkt

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgs nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131


aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duoju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131


aptumšot

aptùmšuôt [in Texten des 17. Jahrh. auch aptumsuôt], tr., verfinstern: zeme tapa aptumšuota II Mos. 10, 15; übertr.: kaislība aptumšuo cilvē̦ka prātu Vēr. I, 1261, dvēseli Kundz. Refl. -tiês, sich verfinstern: mēness, saule aptumšuojās LP. VII, 598. cītāja vaigs sāka aptumšuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 132


aptumums

‡ *aptumums: lasīt vienā aptumu Celm. "lesen, ohne sich zu erholen".

Avots: EH I, 123


aptuvums

aptuvums, Umgegend; viņiem vaigi de̦guna aptuvu krunkaini Druva I, 1096.

Avots: ME I, 132


apūbēt

apûbêt, intr., beschlagen, anfaulen: kuoka bluķis mitru gulē̦dams apūbējis J. Kaln. kartupeļi apūbējuši J. Kaln. apūbējuši klinšu bluķi Saul. [in Neuermühlen dafür apūpêt].

Avots: ME I, 132


apvaļņot

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo kuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134


apvāpēt

apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es neku a. Janš. Dzimtene 2 III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125


apvārdot

apvā`rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi k apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.

Kļūdu labojums:
zāles = sāli

Avots: ME I, 134


apvārsnis

apvãrsnis, auch apvārksnis Kronw., der Horizont: apvāršņa malā sāka lasīties kuoņi Aps. kuoņi bija radušies viņa dzīves apvārsnī Lautb. nespē̦dams tik ātri se̦kuot jaunuo duomu apvāršņiem A. XX, 372. [Nach U. eine Neubildung; zu vērties "schauen"?].

Avots: ME I, 134


apvēlēt

apvelêt, tr., bewaschen: visu saimi; es, miņu ve̦lē̦dama, apvelēju vīra ti BW. 23150. Refl. -tiês, die Arbeit des Waschens beendigen: vai esiet jau apvelējušies?

Avots: ME I, 135


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
jiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. kādu ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvezt

apvezt, tr., umlegen, umbinden: meita apve̦zusi tes vežu, die Tochter hat sich das Tuch der Mutter umgelegt (Schnickern). [? Vielleicht mit ē zu lesen; vgl. apvēzt.]

Avots: ME I, 135


apvilkt

apvìlkt, 2): skaisti apvilktuo... meitini Pas. IX, 309. Refl. -tiês,

2) sich ankleiden:
sas apsavilka Pas. V, 87 (ähnlich VII, 493; VIII, 318).

Avots: EH I, 126


apvilnīt

II apvilnît

1) herumlaufen um
Trik. (mit ìl ), Oknist: a. ap lauku;

2) mit dem Schwanz eine wellenförmige Bewegung machen
Saikava: līdaka apvilˆnīja un pazuda dziļu.

Avots: EH I, 126


apvīt

apvît (unter apvîstît): a. pušķus ap durīm Dunika, Kal. Marta apvija ruokas tai ap kaklu Saul. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) umwickeln: apvīdas grīzti ap galvu Janš. Bandavā II, 87;

2) sich
(acc.) umwinden: Elza apvijās Jānim ap kaklu Salisb. u. a.

Avots: EH I, 127


apzaidīt

apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar liem.

Avots: EH I, 127


apziest

apzìest, tr., beschmieren Spr., Buschh., Zb. XVIII, 383: dē̦ls ar liem strādādams apziedis savas ruokas ar liem Buschh., J. Kaln.

Avots: ME I, 138


apžilbināt

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gais apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139


apzināt

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: tīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137


apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, cītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138


apžļaukt

apžļàukt 2 Bērzgale, teilweise umstürzen (tr., ?): a. rudzu status tīru.

Avots: EH I, 129


apzviest

apzviest C., = apziest: a. siênu ar liem. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, miņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', siņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, tes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āravietis

âravietis (zu ârs + vieta), der Auswärtige A. XII, 7; 204; ein Bauer auf einer freien, waldlosen Fläche: āravieši ir zemnieki, kas dzīvuo klaju, ārpus mežiem - nuost nuo Gaujmalas Aps.

Avots: ME I, 240


ardievas

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidza ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141


ārdraudze

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt jas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241


ārds

ā`rds: ãrdi auch Mežamuiža,

1): ā`rds, -a AP., (mit ā`r 2 ) Mahlup, (mit âr 2 ) Grob., Iw., Seyershof, Siuxt, ā`rds, -s Ramkau, (mit ā`r 2 ) FBR. IX, 140, Erlaa u. KatrE. n. FBR. XIV, 125, Mahlup, Plur. ârdi 2 Frauenb., Orellen, Salis: rijas ārdi BW. 6732; 2): Plur. ardi BielU., ā`rdis 2 Auleja: iet ršiņa istabā, me̦t actiņas ārdiņuos, vai būs malkas pagalīte BW. 23249.

Avots: EH I, 194


arīg

arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),

1) auch:
arīg šās te bijuse burvene Etn. II, 87;

2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.

Avots: ME I, 141


ārisks

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagal stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duoju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242


ārs

ârs,

1) = âra: āruos sa uzaugusi, aizve̦d purva maliņā BW. 22347;

2) der Geck
(Naud.); s. âra.

Avots: ME I, 244


aršāki

aršâki: auch aršāk: vajaga viņam izdarīt pa prātam, citādi viņš aiz dusm vēl aršāk atriebsies Wessen.

Avots: EH I, 130


ārstēt

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējas zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244


art

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, nekā kāris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, nekā ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīru vieglāka aršana, nekā plē̦su. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141


ārzeme

ârzeme,

1) das nicht mit dem übrigen Bezitse in Verbindung liegende Land
U.;

2) das Ausland:
šie vīri bij ārzemēs cījušies Pav.

Avots: ME I, 244


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' ršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


aši

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), sai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147


āslaka

āslaka, verachtl. Bezeichnung für eine Frauensperson: ja nevajadzẽ̦tu sviestiņa.... tad tādas āslakas vis ti neatminē̦ta (von den in der Stadt wohnhaften Töchtern gesagt) Daugava 1933, S. 1.

Avots: EH I, 195


asmens

asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),

1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās duss nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;

2) Spitze der Ähre
St.;

3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]

Avots: ME I, 144


asmīte

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa ja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144


asprātība

aspràtĩba, der Scharfsinn: palas it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94.

Avots: ME I, 144


asums

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cu, nagi asu;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu ršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atastums

atastums (li. atstùmas), die Entfernung: stādi stādāmi 2 - 3 pē̦du atastu Peņģ. 25.

Avots: ME I, 148


ataugt

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīru, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149


atbalsot

atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās sa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1

Avots: ME I, 150


atbalstīt

atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdas Vēr. II, 148.

Kļūdu labojums:
r. = tr.

Avots: ME I, 150


atbārt

atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: kāds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duojuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134


atbildēt

atbilˆdêt: mit il˜ Līn., Salis. Refl. -tiês,

2) = atbilˆdêt Seyershof: šī atbilˆdas 2 , ka nav pie tes dzīguojusi.

Avots: EH I, 135


atbļaudināt

atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz ju Oknist.

Avots: EH I, 135


atbļaustīties

atbļaûstîtiês Lubn., wiederholt schreien her-, zurückkommen: a. nuo kruoga jā.

Avots: EH I, 135


atblenzt

atbleñzt Stenden, wahrnehmen: rīta gais drusku varēju a., kurp e̦smu nuokūlies.

Avots: EH I, 135


atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz jām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136


atbrīvēt

atbrĩvêt, erlauben, frei machen: mežkungs man atbrīvēja tuos zarus nuo meža nest A. XX, 266. viņš it viegli varēja atbrīvēt divus zirgus MWM. VII, 441.

Avots: ME I, 151


atbučot

atbučuôt, den gebührenden Kuss geben, küssen, wie es sich geziemt: tā nu viņi apgādāti atbučuoja tē̦vam un tei ruokas LP. VI, 647.

Avots: ME I, 151


atbudzīt

atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz ju.

Avots: EH I, 136


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. te atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152


atcerēt

atcerêt, gew. refl. -tiês, sich erinnern, gedenken mit dem Acc. und Gen.: kad tu augsi diža meita, tad es tevi atcerēšu BW. 1824. miņu atce̦ruos 13254 viņš atce̦r Jāņa svē̦tku MWM. VIII, 483. Mit abhäng. Part. od. ka: atce̦ruos aizmirsuse sešu mīšu audekliņu BW. 7327, 1.

Avots: ME I, 153


atcērtāt

atcẽ̦rtât Wolmarshof, (die Schneide) abstumpfen: a. izkapti (nekulīgi pļaujuot).

Avots: EH I, 137


atcibāt

atcibât Sassm., = atčâpuôt, langsam herkommen: ve̦ctē̦vs viens pats atcibājis nuo ciema jās.

Avots: EH I, 137


atcilpot

atcil˜puôt, intr., herschlendern: jās neviens nezin, ka es atcilpuojis līdz šejenes A.

Avots: ME I, 153


atdancāt

atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas jās.

Avots: EH I, 138


atdancināt

atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz ju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138


atdevas

atde̦vas, atdevĩbas, die Abgabe, Wiedergrabe, Zurückgabe, die Vergeltung: vīrs ieduod naudu uz atde̦vām LP. VII, 1149; žē̦li, žē̦li turējām mūs siņas atdeviņas BW. 17593; naudu uz atdevībām tapināt LP. VI, 237; braucējam pieradies atde̦vām cits zirgs LP. VII, 929.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņas = mūs[u] māsiņas

Avots: ME I, 154


atdīdīt

atdĩdît,

1) gewaltsam herführen:
a. kumeļu nuo ganiem uz ju Jürg., Laud., Meiran;

2) tollend herschaffen
AP. u. a.: kas tuos krē̦slus šurp atdīdījis? Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss, zur Genüge tollen: bē̦rni jau atdīdījušies.

Avots: EH I, 139


atdipināt

atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ jās.

Avots: EH I, 139


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
tei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās jās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atdzemdināt

atdzèmdinât, wiedergebären, erwecken: es negribu grieķu kslu atdzemdināt JR. V, 13. Volga viņus gluži atdzemdina, erweckt (übertragen) zum neuen Leben.

Avots: ME I, 155, 156


atdzist

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa kādu veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pir lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156


atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam sa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156


atgādāt

atgãdât,

1) herbeischaffen, besorgen:
M. tev atgādās visu Laps.;

2) (sich) erinnern:
iegādāju, atgādāju, aiz kuo mani te kūla BW. 3039. atgādāju vakarēju dzē̦rumiņu 19558. [pagājušas lietas netuop atgādātas Glück.] Refl. -tiês, sich erinnern, mit dem Gen. u. Acc. od. mit ka: muļķis atgādājās kruodznieka meitas. [atgādādamies... darba Glück.] es atgādājuos, ka man jāiet cietu.

Avots: ME I, 158


atgādnieks

atgādnieks, f. atgàdnīca 2 , wer sich gut erinnert, wer ein gutes Gedächtnis hat Festen: es vienīgā nuo jām ešu tik laba a.

Avots: EH I, 142


atgaiņa

atgaiņa, die Abwehr(ung) Kr. Goldingen: vis˙labakā a. nuo uzcīga prasītāja ir: es nezinu.

Avots: EH I, 141


atgaiņāt

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, te atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157


atganīt

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar ti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158


atģaugties

atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, te nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144


atgavilēt

atgavilêt, atgaviļuôt, daraus dial. atgauļuôt BW. p. 244, auch refl., intr., entgegenjodeln, jodelnd antworten: gaviļuo tu, siņa, es pretim atgav(i)ļuošu BW. I, 244.

Avots: ME I, 158


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lat LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka te nav vis cie JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atgodēt

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit 2 ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās jās.

Avots: EH I, 143


atgorīties

atguôrîtiês 2 Dunika,

1) wackelnd oder sich rekelnd herkommen;

2) zur Genüge trödeln (säumen, sich rekeln):
meita nevarēja a. vien pa jām un aiziet pie darba.

Avots: EH I, 143, 144


atgremot

atgre̦muôt, wiederkäuen: tāds auniņš, kas atgre̦muo ze̦lta naudu LP. IV, 90, solch ein Widder, der Geld zurückwürgt, Geld speit. atgre̦muoj(u)ši izgrūdīs (vilki tevi) ceļa maliņā BW. 20708; auch uneigentl., wiederholen: atgr. cita cības.

Avots: ME I, 159


atgriezt

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu te ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160


atgulēt

atgulêt, Refl. -tiês,

2) liegend allhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143


atgumzīt

atgùmzît C., wackelnd herkommen : a. nuo meža jā.

Avots: EH I, 143


atgūta

atgūta, atgūtne, der Atem, das Atemschöpfen, die Erholung: nevar atgūtas dabūt N. - Schwnb. bet tē̦vs runāja bez atgūtnes Dz. V. mašīna atgūtnēm izgrūda dūmu kuoņus A. XI, 192.

Avots: ME I, 161


atiet

atiet (li. ateĩti), intr.,

1) zurückkommen, herbeikommen:
Rīgā iešu es, miņa; dieviņš zin, vai atiešu Ar. 1827. [atej "komm!" in Kaunata u. a.]. atiet lietus, der Regen kommt BW. 14258. vakariņš atiedams 8 Var.: atnākdams, so gew. in Kurland) gaida mani padziedam BW. I, 136;

2) weggehen, sich entfernen:
te atgāja nuo loga. runātājs atiet par daudz nuo lietas MWM. VIII, 282; abgehen (vom Zuge);

3) abschwinden, um seine Notdurft zu verrichten:
šai jāatejuot LP. VII, 880;

4) pflichtgemäss an bestimmten Tagen gehen:
brālim ar sava ganadiena jāatiet (Deglavs Lielā Lav. 63). Refl. -tiês sich erholen (von einer Krankheit): vai viņam nuo tās slimības vēl nav atgājies Etn. III, 129. viņam slimais pirksts atgājies Mar., Bers., Lub., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 161, 162


atjāt

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês,

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies Trik.

Avots: EH I, 144


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt jās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo muliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atjēlēt

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitru stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163


atjemt

atjemt, ‡

4) öffnen, losmachen:
atjem (oder zum Infinitiv atjimt?) tuo bruodeņu! luopiem karsts Auleja. Refl. -tiês,

2): brīdi klusējusi, it kâ atje̦mdas Janš. Līgava II, 138. dabūju tādu belzienu, ka ilgi nevarēju a. Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃);

5) (für) sich wegnehmen:
a. savu tiesu biezputras Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 144


atjūdīt

atjũdît C., herjagen: a. čigānus nuo meža uz ju. Refl. -tiês,

1) irrend hergeraten
Erlaa: nuo kurienes tas te atjùdījies 2 ?

2) mühsam hergelangen
Jürg.: ar muokam atjûdījuos pa sliktuo ceļu uz ju.

Avots: EH I, 145


atjūgt

atjûgt, tr., abspannen, abjochen: zirgu, vērsi LP. IV, 172; atjūdziet (Var.: nojūdziet) jūs, miņas, Rīgas meitu jūgumiņu BW. 31801. Refl. -tiês, sich abspannen, abjochen: atjūdzās kumeliņš BW. 909.

Kļūdu labojums:
māmiņas = māsiņas

Avots: ME I, 163


atjukt

atjukt, abfallen, sich abtrennen (von einem Holzhaufen Spr.), sich trennen, lösen: pār vagu kāpjuot atjūk mati pavasaŗam Bārda. li... atjuks šķidri A. Brigader, Druva I, 132.

Avots: ME I, 163


atjūkt

atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā te pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,

1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;

2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].

Avots: ME I, 163


atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešu dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164


atkan

atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana muļiņa ikdieniņas ve̦cu BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]

Avots: ME I, 164


atkapìt

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iekām Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzcās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duom A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda kā miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165


atkašņāt

atkašņât (unter atkasît): auch Dunika, Kal., OB., Rutzau: a. zemi nuo saknēm. briedis atkašņājis sniegu tīru. kašņādas vistas atkašņāja smiltīs apraktus kaulus.

Avots: EH I, 146


atkast

atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. zie zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146


atkaukt

atkàukt (li. atkaũkti),

1) entgegenheulen
(perfektiv) Salis: kaimiņu suns atkauca pretī;

2) durch Geheul heranlocken:
kuo nu raudat? atkauksit vēl vilku nuo meža Lemburg;

3) a. jā, heimkehren
(pejorativ) Trik.: gans jau atkaucis ar luopiem jā.

Avots: EH I, 146, 147


atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duom Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165


atķenkarāt

atķe̦nkarât "?": sen sai gaidīju deviņu vedēju: astuoņi ke̦nkari atķe̦nkarāja BW. 16273.

Avots: EH I, 151


atķert

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. 2 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: te tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170


atklabināt

atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz jām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148



atklanīties

atklanîtiês,

1) sich verabschieden
(r. откланяться) Wid.;

2) wiederholt (mit dem Kopfe) nickend (schlummernd oder auf einem grüftigen Wege) herfahren
Trik.: atklanījuos beidzuot jā.

Avots: EH I, 148


atklumzāt

atklum̂zât 2 Dunika, Kal., Rutzau, schwerfällig herkommen, herannahen: ve̦ca te atklumzāja nuo pirtes.

Avots: EH I, 149


atkramšāt

atkram̃šât Seyershof, etwas Schweres herbringen, -schleppen: man bij visi kartiņi pa kaklu jāatkramšā jā.

Avots: EH I, 149


atkrāpt

atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja jā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150


atkraut

atkŗaũt, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": a. savu tiesu malkas Dunika, Rutzau;

2) sich erwehren:
bērni bāzās virsū, ka te nespēja ne˙maz a. Siuxt.

Avots: EH I, 150


atkrava

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam kāda manta, atkrava vien ir Druw. pilna ja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168


atkritalas

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvu sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgākās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168


atkūdināt

atkūdinât, weghetzen Dond.: te grib savu dē̦lu nuo sievas a.

Avots: EH I, 151


atkūdīties

atkūdîtiês, (langsam?) "herkommen": atkūdījies pa sliktu ceļu uz mūsu ju N.-Peb.

Avots: EH I, 151


atlaidināt

atlaîdinât,

1) a. dzelzi (nicht: Eisen härten, sondern) Eisen erweichen
Festen u. a. a, cirvi, kas pārāk trausli nuorūdīts Golg. a. nazi Siuxt, ein Messer durch Hitze stumpf machen: karstā ūdenī nazi nedrīkst bāzt, juo tad tuo ātri var a.;

2) kulītis atlaidināja BielU. "der Nebel wandelte den Frost in Tauwetter".

Avots: EH I, 152


atlaidināt

atlaîdinât, fact.,

1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;

2) kulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);

3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.

Avots: ME I, 170


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa jās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerēju;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltu atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusm vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdas un atlaizdas, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlakt

atlakt Spr., [Kalz.], tr., (einen Teil) wegsaufen. Refl. -tiês, sich satt, bis zum Überdruss trinken, saufen (namentl. von Hunden und Katzen): ve̦lna te izlaka visus e̦ze̦rus, kamē̦r atlakās LP. VI, 485.

Avots: ME I, 171


atlasināt

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: cītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172


atlasīt

atlasît tr.,

1) lesend sondern:
mazuos rāceņus nuo lielajiem:

2) die gelernten Lesestücke dem Prediger wieder vorlesen, sich einem Examen im Lesen unterwerfen:
aizveda pie cītāja atlasīt Kaudz. M. Refl. -tiês, bis zum Überdruss sammeln, lesen: visu dienu lasuot, kaut arī jauks stāsts, atlasās arī Deglau.

Avots: ME I, 172


atlavīties

atlavîtiês, ‡

2) herschieichen, heimlich herkommen
Siuxt, Wolm. u. a.: guovs atlavījusies jā(s).

Avots: EH I, 153


atļekāt

atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas jās.

Avots: EH I, 154


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦ca laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās muliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atļepāt

atļe̦pât, atļe̦puôt, ungewandt herkommen Siuxt: te gaidīja, lai mazais pie viņas atļe̦pā.

Avots: EH I, 154


atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz jām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atlingot

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu te atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173


atlingot

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu te atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173


atluksnāt

atluksnât, in kleinem Trab zurück-, heriaufen Rutzau, Wandsen: suns atluksnājis atpakaļ jās.

Avots: EH I, 154


atļurkāt

atļur̂kât 2 Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas jās.

Avots: EH I, 155



atmanīt

atmanît, tr., merken, fühlen: neviena luocekļa neatmanīju Jauns. Refl. -tiês,

1) zur Besinnung kommen
P. Allunan;

2) herkommen, umbemerkt, den richtigen Augenblick abpassend:
tē̦vam, tei guļuot atmanījuos šurp.

Avots: ME I, 175



atmaut

[atmaût oder refl. atmaûtiês, entgegenbrüllen: guovs atvās Salis, Salisburg u. a.]

Avots: ME I, 176


atmaut

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... va. nuo visam kūtīm atvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155


atmauties

II atmaût(iês): Pērle (eine Kuh) ... va. nuo visam kūtīm atvās pretī A. Brigadere Dievs, daba, darbs 7, (mit àu) Wolmarshof, dzirdēja briedaļu mežā atmaunamies Janš. Mežv. ļ. II, 393.

Avots: EH I, 155


atmiekšķēt

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): lu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179


atmiņa

atmiņa

1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;

2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;

3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un ņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.

Avots: ME I, 177


atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nekuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177


atmirdzēt

atmirdzêt, intr., erglänzen, sich glänzend wiederspiegeln: drīz viņa seja atmirdz liesmas sarkanu Up.

Kļūdu labojums:
wiedrespiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 177


atmist

atmist, -mìtu, -mitu, intr., inch.,

1) feucht und weich werden:
siens atmitis [Dond., Wandsen, Bers.], das (trockene) Heu ist feucht geworden (palicis mitrs), was besonders beim Sonnenuntergang geschieht. pamērcē šinī šķidru pirkstus, lai atmīt LP. V, 156. aplaisti sade̦gušuo cepeti, gan tas atmitīs labu labais LP. VI, 702. atmitis laiks, Tauwetter; krē̦sli atmīt, die Stühle gehen aus dem Leim in der Feuchtigkeit U. [in dieser Bedeutung zu mitrs];

2) wieder zur Leibesfülle kommen, sich auffüttern:
tas tagad ir labi atmitis;

3) Ablager haben
L.

Avots: ME I, 178


atmīt

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sīkā naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu te, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178


atmocīt

atmuõcît,

1) mühsam herbringen oder herführen
Siuxt u. a.: a. mucu uz istabu;

2) mühsam losbekommen
Stenden u. a.: beidzuot šuo lādi atmuocīju gan vaļā. Refl. -tiês, mühsam hergelangen: a. ar ve̦zumu jā.

Avots: EH I, 157


atmudināt

atmudinât, hereilen machen Salis: a. meitu nuo lauka uz ju.

Avots: EH I, 156


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēs Kaudz. M. pirk atņēs Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


atnesāt

atne̦sât, wiederholt herbringen Dunika: a. utis (nuo citām jām).

Avots: EH I, 157


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, siņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. jasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atorēt

atuõrêt,

1) herschaffen, -bringen
Lemb.: kad nu visu (kas aizne̦sts uz lauku) atuorēsim jā?

2) mühsam hertreiben
Stenden: a. luopus uz apluoku.

Avots: EH I, 177


atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar tes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157


atpērt

atpḕrt, = nùopḕrt, durchprügeln: labi atper kruodznieku Pas. VIII, 93. Refl. -tiês, mit Mühe hergelangen: gŗūti bija pa tādu ceļu a. līdz jām Dunika.

Avots: EH I, 158


atpēžos

atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju cie; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158


atpļaut

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās Wolmar.

Avots: ME I, 182


atpļēguroties

atpļẽ̦guruôtiês, bis zum eignen Überdruss liederlich leben Rutzau: vai neesi vēl atpļē̦guruojies? nāc nu jās!

Avots: EH I, 159


atplest

atplèst, tr., aufreissen, aufsperren, öffnen: acis, muti, rīkli. Subst. atplè̦tums, das Aufreissen, das Öffnen, die Offnung: tā lajās vienā mutes atple̦'tu LP. V, 232.

Avots: ME I, 182


atprasīt

atprasît (li. atprašýti, [russ. отпросить]), tr.,

1) abfragen:
galvasgabalus, uzduotuo dziesmu Vēr. II, 519;

2) zurückbitten, -fordern:
miltus LP. VI, 276. lai zeņķis atprasuot ķēniņam viņa tē̦va naudu LP. VII, 212. Refl. -tiês,

1) sich frei-, losbitten:
nuo skuolas uz jām;

2) bis zum Überdruss bitten.

Avots: ME I, 182, 183


atprecēt

atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. te, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.

Avots: EH I, 159


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo muliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


atraitnis

atraĩtnis, atraĩknis 2 Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne 2 Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu ti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]

Avots: ME I, 184


atrakstīt

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam ju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184


atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
jiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo ju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej siņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duom, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atreibt

atrèibt, intr., inch., nüchtern werden: kāzinieki, ūdeni dze̦rdami, drīzu atreiba LP. VI, 854.

Avots: ME I, 185


atremt

atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruokā (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēs uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162


atriebt

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēs raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186


atriedīt

atriẽdît Dunika, mit Lug und Trug weglocken, atnît: a. uotram saimniekam ganu. Refl. -tiês Dunika, sich zurechtmachen: saimniece nevar a. vien.

Avots: EH I, 162


atritināt

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. kāzas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožu Degl.

Avots: ME I, 186


ātrums

ãtrums, die Schnelligkeit, Heftigkeit; ātru, auch ātrumuos, in der Eile: ātrumuos nezināju, kuo darīt Alm.

Avots: ME I, 245


atruna

atruna, atruņa, Entgegnung, Gegenrede: te šīm atruņām ticēja A. XVII, 865; Pūrs III, 49.

Avots: ME I, 187


atsacības

atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jācās atsacības.

Avots: EH I, 163


atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerēja brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187


atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs si atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atsarkt

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši kuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188


atsaukt

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra te, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188


atsaule

atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "kuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar kuoņu kārtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretī bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163


atsēdināt

atsêdinât, faut.,

1) hinsetzen, sich setzen, sitzen lassen:
istabā atsēdināja brūti uz krē̦sla BW. III, 1, 49;

2) übertr., (eine Krankheit) rückgängig machen, ersticken:
auguoni Etn. III, 159, ruozi II, 165. suņanaglu var pašā sāku atsēdināt, ja tuo trīs reiz apraiba IV, 21;

3) zurücksetzen:
Trīna jutās gan atsēdināta MWM. IX, 495.

Avots: ME I, 189


atsegt

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur miņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it kā se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189


atsēsties

atsêstiês [li. atsisė´sti], auch atsêdêt, sich hinsetzen: atsēduos bez darbiņa uz pelē̦ka akmentiņa BW. 9363. atsēsties! kas tev ju atduos? "Setze dich! Wer wird dir sein Haus abgeben", sagt man, indem einem eiligen Gast einen Stuhl reicht Tr.

Avots: ME I, 189


atsišķis

atsišķis, atsišņa, wer seinem Aussehen und seinem Charakter nach einem andern ähnlich ist (atsit), das Ebenbild. te un meita atsišņas; dē̦ls un tē̦vs atsišķi Naud.

Avots: ME I, 190


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanu Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atšķaidīt

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. 2 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, ru arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas jas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atšķetināt

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetinā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzu bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201


atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra muliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo tes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdas nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202


atskubināt

atskubinât (li. atskùbinti), herzukommen antreiben Salis: a. puiku uz ju.

Avots: EH I, 167


atslapstīties

atslapslîtiês, sich heimlich herbegeben: a. nuo meža šurp uz ju.

Avots: EH I, 167


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas te, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗa od. pakaŗa atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dza atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā ja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atslenderēt

atsleñderêt Salis, Stenden, herschlendern: a. nuo kruoga uz ju.

Avots: EH I, 167


atsliesties

atslìegtiês 2 [Kreuzburg; atsliêgties 2 Salis, Wandsen], sich stützen, sich zurücklegen Smilt. kas tur atsliedzies aus. I, 22. sēdēja atsliedza krē̦slā, Lehnstuhl Lautb. [atsliegsies pie sava nama Hiob. 8, 15.]

Avots: ME I, 194


atslīpēt

atslĩpêt,

1) weg-, abschleifen;

2) "im Schlitten auf wenig beschneitem Wege herführen"
Seyershof: te jau var a. žagarus ar ragūm jā.

Avots: EH I, 168


atslīst

atslīst (unter atslîdêt),

3) "=atslidinâtiês (?): atslīstiet, puiši, pēc pusdienas!" Bers.;

4) "= nuoslīst" Vīt.: ve̦zums ir atslīdis (=siens ve̦zu tâ nuošļucis, ka taisās ārā krist);

5) sich herbegeben
Salis.

Avots: EH I, 168


atslogāt

atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus rkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168


atspaids

atspaîds, Gegenstütze, eine schiefe Stütze: atsaspiede (schriftle. atspiedās) ve̦ca liepa jaunajā uozuolā; tā sacīja uozuoliņš: vai es tavs atspaidiņš BW. 11324. balta jiņa, sarkani atspaidi (Rätsel). ņemsim saules atspaidiņu (33828 dafür atspiediņu), atspiedīsim ve̦cākus BW. 4355. atspaids - kuoks ar stakli galā, kuŗu lietuo gubas atspiešanai pa abām pusēm Mar. RKr. XV, 106. Übertr. tu duo izaudzēt sev ve̦cuma dienām atspaidu Purap.

Avots: ME I, 194


atspert

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, la VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195


atspertene

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (jiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169


atspīļu

atspīļu izkapti siet, die Sense in spitzen Winkel binden; cf. uzku.

Avots: ME I, 195


atspoguļot

atspuõguļuôt, tr., wiederspiegeln: ūdens atspuoguļuo mēnesi Laps. mēs re̦dzam tē̦lu, kas sevī dzīvi atspuoguļuo jaunu pasaules ieskatu Vēr. I, 1434. Refl. -tiês, sich wiederspiegeln: viņās (palas) it sevišķi atspuoguļuojas tautas asprātība Etn. II, 94. viņa sejā atspuoguļuojās nuogurums Vēr. II, 143. atspuõguļuojums, auch atspuogulis Lautb., Stari II, 573, Wiederspiegelung, Abglanz, Widerschein, Reflex: priekšme̦tu atspuoguļuojums gaisā.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln
Wiederspiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 196


atstāstīt

atstâstît, tr., wiedererzählen: stāstu, nuotikumu, atgadījumu Vēr. II, 184; atstāstīts teikums, der angeführte Satz; atstāstā izteiksme *, der modus relativus.

Avots: ME I, 197


atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo miņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197


atstātans

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana muliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197


atsteigt

atstèigt [li. atsteigti], tr., eifrig arbeitend das Versäumte einholen: visu jau tu jā atkal atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, herbeieilen: ienaidnieks turp atsteidzies LP. VII,475.

Avots: ME I, 198


atstibot

atstibuôt, schwerfällig, lahmend herkommen: gan, padzīta, drīzi atstibuosi jās R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 132.

Avots: EH I, 171


atstiept

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu te, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnu tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atstrādāt

atstràdât, tr.,

1) abarbeiten (eine Schuld:
parādu);

2) fleissig arbeitend das Versäumte einholen:
visu jau tu jā atsteidzi, atstrādāji A. XV, 124. Refl. -tiês, sich müde, zum Überdruss arbeiten.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 198


atstumt

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. te e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198


atsveicināt

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: cītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199


attālēm

attâlẽm, Adv., in einiger Entfernung: re̦dz attālēm (par gabalu) spuožu, labu ju Etn. I, 79.

Avots: ME I, 203, 204


attāliene

attâliene, die Ferne: duosimies vēl sirkā attālienē Etn. III, 183.

Avots: ME I, 204


attālināt

attâlinât (li. attólinti), attâļinât, tr., entfernen, weiter rücken: katrs nuodzīvuots mirklis attāļina mani nuo tām stundām Vēr. II, 52. Refl. -tiês, auch attâļuoties, sich entfremden: viņa iesaucās attāļinādas JR. V, 92. cilvē̦kam ir iespējams attālināties nuo dabas Vēr. I, 1133.

Kļūdu labojums:
sich entfremden = sich entfernen; sich entfremden

Avots: ME I, 204


attāls

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālu tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204


attapība

attapĩba, der Scharfsinn, Witz, die Fähigkeit, sich in die Lage zu finden, od. eine treffende Antwort auf eine schwierige Frage zu geben: viņš visiem laiku pakavēja ar savu attapību LP. I, 164. ķēniņa dē̦ls ar savu attapību izglāba savas sas Dīcm. I, 72.

Avots: ME I, 203


attiesāt

attìesât, auf gerichtlichem Wege zurückerlangen: viņš attiesāja savu ju atpakaļ Sessw., AP.

Avots: ME I, 205


attikt

attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,

1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;

2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;

3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),

1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;

2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];

3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirs reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;

4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;

5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.

Avots: ME I, 204, 205



attrīt

attrīt,

1) durch Reiben erwarmen
(? vgl. r. оттирать): attrin (su) ar zâlēm Pas. III, 117 (aus Welonen);

2) dareh Reiben oder ungeschicktes Wetzen abstumpfen
(tr.) Vīt. u. a.

Avots: EH I, 177


attupēt

attupêt, (eine Gefängnisstrafe) absitzen: a. trīs nedēļas cietu. Refl. -tiês, zur Genüge hocken: vai neesi vēl diezgan attupējies?

Avots: EH I, 177


atturēt

atturêt, tr., zurückhalten: nuo aplamības Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zurück-, fernhalten:
pienācīgā atstatu Laps.;

2) sich enthalten, abwehren
(nuo): nuo slinkuma Kundz.; mit abhäng. Inf. od. Part.: nevarēja atturēties paskatīt (od. paskatījis), kāds tas pūķis e̦suot LP. VI, 71;

3) sich entgegenhalten, sich verteidigen:
uzcējiem ienaidniekiem. cikkuo spēju atturēties miegam pretim JR. IV, 33.

Avots: ME I, 205, 206


atvadīt

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: te meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206


atvākt

atvâkt, tr.,

1) her-, fortschaffen, herholen:
viņi atvākuši nuo jām ir zuosis, ir vistas Vēr. I, 1393. tā atvāca bļuodiņas nuo viņa nuostāki A. XIII, 796;

2) öffnen, aufklappen:
nazi A. XIII, 789, Up. [Bed. 2 wohl unter dem Einfluss von vâks "Deckel".]

Avots: ME I, 207, 208


atvaļināt

atvaļinât, tr.,

1) befreien:
te viņu, kur varēja, atvaļināja nuo darba A. XVI, 363;

2) beurlauben, verabschieden:
zaldātu, ierēdni. Refl. -tiês, sich befreien, Urlaub nehmen. atvaļinājums, der Urlaub: bij aizgājis atvaļināju A. XX, 102.

Avots: ME I, 207


atvasināt

atvasinât, tr., ableiten: vārdus atvasina ar atvasinām galuotnēm, die abgeleiteten Wörter bildet man mit Suffixen. sociālas parādības atvasināt nuo viena un vēl tik nenuoteikta faktuora Vēr. I, 1385. Von Kronwald in die Schriftsprache eingeführt, jetzt allgemein gebr.

Avots: ME I, 207


atvēlēt

atvẽlêt, tr.,

1) auf einen Wunsch mit einem Wunsche erwidern, anwünschen:
laba vē̦lē̦tājam labu pretī atvēlēt Etn. I, 55;

2) beim Abschied jem. etw. wünschen:
aizjādami, bāleliņi, atvēliet siņai labu mūžu dzīvuojuot Ltd. 1460;

3) jem. etwas gönnen, bescheiden, geben, erlauben:
labprāt jums naktsju LP. VII, 256; atvēlējis baru vēršu kaimiņam LP. IV, 82; meitu tautām BW. 6449, 7428; atvēlēt pakuoklēt LP. V, 151; dancuošanu BW. III, I, 77;

4) vermachen:
tu, tētiņ, nuomirdams, kuo tu man atvēlēsi BW. 27822, 2.

Kļūdu labojums:
naktsmāju = naktsmājas

Avots: ME I, 209


atvērt

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. cītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209


atvest

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, muliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209


atvidžināt

atvidžinât, intr., entgegenzwitschern, freundlich antworten: tūlīt, tēt, tūlīt, mana te atvidžināja Jauns.

Avots: ME I, 210


atvilkt

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211


atvirzīt

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. 2 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās tes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211


atvizēt

atvizêt, = atspîdêt: spuoguļi, kuŗuos baigi atvizēja .. . pe̦lē̦kais tē̦rps J. Veselis Daugava 1928, S. 429. (upju teces) likās plūstam ..., atvizē̦damas žilbinuošā ... mirdzu A. Brigadere ebenda S. 842, gaisma, kas līst lejup pa zariem, atvizē̦dama galuotnēs A. Brigadere Skarbos vējos 145.

Avots: EH I, 181


atzelt

atzelˆt (li. atžélti), intr., inch., wieder grünen, von neuem grün, übertr. kräftig, gesund werden, wieder zu Blüte gelangen: zāle tagad pēc lietus labi atzē̦lusi. tie ir agru kā zāle, kas atzeļ. pēc slimības nav tā atzēlis Vēr. II, 262. garīgais labums sāka atzelt Kundz. Refl. -tiês, wacker werden: jūs nu e̦sat atzē̦lušies par man gādāt Phil. 4, 10.

Avots: ME I, 212


atzīdelis

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad te, atstādama bē̦rnu jā, paliek kaut kur cie par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213


atžirbt

atžir̃bt, intr., inch., zu sich kommen, sich erholen, munter werden: vīrs cik necik atžirbis aizbē̦g LP. VII, 105. ciente nuo savām izbailēm atžirbuse Liev. 240. Refl. -tiês, U., wieder zu sich kommen.

Avots: ME I, 214


atzīt

atzĩt, tr.,

1) erkennen:
tuo gan atzīstu Kaudz. M. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem;

2) anerkennen:
no jaunākajiem rakstniekiem Eglītis atzīst Falliju Vēr. I, 1419. Refl. -tiês,

1) sich bewusst werden, inne werden:
kā neatzinās, tā neatzinās, uz kuŗu pusi ja e̦suot LP. VI, 26;

2) sich bekennen:
kas gan atzīsies tik kaili? Rain. Subst. atžĩšana, das Anerkennen, die Erkenntnis; grē̦ku atzīšana, Sündenerkenntnis; atzīšanâs, Bekenntnis.

Avots: ME I, 213


au

a˙u! (zweisilbig), auch a˙vu, Interjektion,

1) des Unwillens, der Abweisung, der Überraschung:
tad šitāds ķē̦ms duo visu izjaukt, a.(v)u! A. XVIII, 406. bet a˙u! LP. V, 4. a˙u, tev jau naudas kā ve̦lnam pe̦lavu;

2) der nicht erfüllten Erwartung, sehr häufig in Verbingung mit dem Vokativ dieviņ: bet a˙vu dieviņ, kas tuo deva Etn. IV, 105; I, 102; A. XIII, 529. bet a˙vu brāl, kā pēcāk klājās! Līb.

Avots: ME I, 214


audums

aûdums,

1) die vollendete Handlung des Webens:
te mani uzslavēja par šīs dienas čakluo audumu, die Mutter lobte mich, dass ich heute so fleissig gewebt habe;

2) das Gewebte, Gewebe:
visas klētspriekšas apklātas gan ar actainiem, gan ar žuburainiem audumiem Alm. vai mūsu satiksme nebija it kā mūžīgs audums iz vissmalkākajām jūtām Rain.

Avots: ME I, 215


audzēt

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, su BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par siņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216


audzin

aûdzin, dial. aûdzen BW. 9372 (Absenau, Stockmannshof, Bers.), audzan (Sessw.), zur Verstärkung von aûgt dienend: audzin augu es, miņa BW. 9372. viņu sirdis bij kā audzin saaugušas Kaudz. M.

Avots: ME I, 216


audžu

aûdžu,- in audžubē̦rns, Pflegekind; audžudē̦ls, Pflegesohn, audžumeita, Pflegetochter; audžute, Pflegemutter; audžutē̦vs, Pflegevater; meist getrennt geschrieben: audžu bē̦rns u. s. w.; audžu der Gen. Pl. von audzis resp. audze.

Avots: ME I, 216


auglis

aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],

1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;

2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo tes miesām Tr.; augļu te, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;

3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.

Avots: ME I, 216


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusm uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


augšcilpām

aûgšcil˜pām, aûgšcil˜piem, Instr. Pl., mit hohen Sprüngen (wie der Hase): zaķis cita(di nek iet kā augšcilpiem LP. VII, 1167; A. XVIII, 242.

Avots: ME I, 218


augši

aûgši,

1): zie iet a. (= sehr weit ins Meer hinaus)
zvejuot re̦nģes Kaugurciems. tis nav a. skuolāts Kaltenbr.;

2): auch Wessen n. FBR. XIII, 90, Sonnaxt: a. (= auf dem Heuboden)
var gulēt Sonnaxt.

Avots: EH I, 185


augšlēcienu

aûgšlēciņu, aûgšle̦cām, augšlecēm Dr., aûgšle̦cu le̦cām, augšlē̦cu Duomas I, 155, hochspringend, in hohen Sprüngen, schnell, flink: augšlēciņu palēcuos Naud.; vīrs augšle̦cu le̦cām steidzās uz ju LP. VII, 72; augšlecēm vien pretī skrien Dr.

Avots: ME I, 219


augstlēcīte

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo jām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti cīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


augstsirdība

aûgstsir̂dĩba ,* Hochherzigkeit: nekad nedrīkstam duot, ka vīrestība un augstsirdība nevar būt savienota vienā un tai pašā cilvē̦kā A. XI, 65.

Avots: ME I, 218


augstums

aûgstums, die Höhe: pūriņš auga od. kāpa augstu BW. 8779. Aspazijas ideāli paceļas nesasniegtā augstu Vēr. II, 186; II, 97.

Avots: ME I, 218


augšus

aûgšus, Adv. zur Verstärkung des Verbs aûgt, wachsen: cība dvēselē augšus ieaug SDP. VIII, 37.

Avots: ME I, 219


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augu [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗu BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stipru Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augu, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augu iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augu, manneshoch; divu vīru augu Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augu, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augu Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


auklēt

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, muļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu miņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
miņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222


aulekšot

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz jām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223


aumaļāties

aũmaļâtiês Sassm., gleichbed. mit aũšāties 2: kad te nav iekšā, bē̦rni sāk aumaļāties.

Avots: ME I, 224


aumašām

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. tei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielu;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesm un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


aurības

aurības, (Sessw.), aũri, Demin. auriņi,

1) lautes Rufen, Jodeln, Heulen:
viņa nelikās pates aurus nemaz dzirduot MWM. VI, 637. bet visi braucēji nuoklausās vē̦tras auruos A.;

2) Brunst; = suņu kāzas, arī kaķu vilku un zaķu vaislas laiks. kaķiem tagad aurības, aures, auru, auriņu laiks AP., Brunstzeit
A. X, 2, 66. kaķiem uznāk auri, die Brunst befällt die Katzen Asp.; kaķi gāja auruos Kaudz. M. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226


ausā

aũsã, Interj. des Iubels: ausā, miņa, redz, kur dēliņš! BW. 14703. Auch BW. 32705 und Band. V, S. 476 (№ 2293 1 ).

Avots: ME I, 226


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦ctes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesm, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229


austrums

àustrums: aũstrums auch Salisb., plur. aũstrumi AP., (mit àu 2 ) Zvirgzdine: Rīgā man lieli radi, austru bāleliņi BW. 34094.

Avots: EH I, 188


aut

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvu (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 2 Walde Wrtb. 2 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231


auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā siņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231


avai

avai, Interj.: avai, miņa, tavu skaistu aubi BW. 24649.

Avots: ME I, 232


avens

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, muliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232


avoksnējs

avuoksnẽjs, quellig: avuoksnējas pļavas, avuoksnēji lauki C., Smilt., Erlaa, Bers., Konv. 1 178, [Austriņš, Māras zeme 119].

Avots: ME I, 232


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, muļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233




baciņš

baciņš, ein Päckchen Lös.: b. šņaucas tabakas. Vgl.II baka.

Avots: EH I, 197


bādin

bâdin pabâdis [Warkhof], äusserst widrig geworden: ļaudīm bija muliņa i bādin pabāduse BW. 4105, 1. (Var.: nicin bija apnikuse); cf. li. bóstis "sich ekeln".

Avots: ME I, 270


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads ca strādāt, aukstums tecēt; bads ca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248


bagātīgums

bagâtîgums, der Reichtum, die Fülle: apgabala bagātīgums ar tautas dziesm A. IX, 625.

Avots: ME I, 249


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā jā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra jā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu muļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


baiga

baiga,

1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduojuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;

2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.

Avots: ME I, 250


bail

baîl, angst: kauns man ļaužu, bail miņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]

Avots: ME I, 250


bailestība

baîlestĩba: bailestībā (aus Furcht) saduojis nuogādāt ... Janš. Līgava II, 212 (ähnlich 140).

Avots: EH I, 199


bailestība

baîlestība, die Furcht, Ehrfurcht: vai tad tagad kāda bailestība nuo cītājiem AP., Serb., Bers.

Avots: ME I, 251


baiļot

baîļuôt, tr., ängstigen, in Furcht setzen: ka nav neviena, kas mūs baiļuo Aus. I, 31. Aktiv ungew.: gew. refl. baiļuoties, sich ängstigen, sich fürchten: zē̦ns sāka baiļuoties LP. V, 225. mana sirds baiļuojas par visu Kaudz. M. meitene jau baiļuojusies no viņa, ka ka šis tā uzcas LP VII, 669 [Bei Glück dafür mehrfach bailuoties V Mos. 7, 21; 28, 66; 31, 6; Micha 1, 8 u. a.]

Avots: ME I, 251


bais

baîs [Kolup], Bauske, gleichbed. mit baîl: man bais; man tuop bais. [kauns man ļaužu, bais (Var.: bail) miņas BW. 9329 var.] [Wohl identisch mit li. baĩsu "страшно", baĩs "schreklich"].

Avots: ME I, 251


baisma

baîsma [Feht.], die Furcht, der Schrecken: baismas mani c Asp. un ārā j tumsa un baisma MWM. V, 367. viss pilns nuo kādas neizteiktas baismas R. Sk. II, 95.

Avots: ME I, 251


baist

baîst: auch Kaltenbr., Oknist, Prohden, Skaista: jai tika ... b. Pas. IX, 328 (ähnlich VIII, 386). dē̦lam ... bija ... b. nuo tes VII, 133.

Avots: EH I, 199


bajārs

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es siņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252


bakāt

bakât,

1) (stopfen):
auch Lems., Wainsel: b. biezputru mutē Dunika, Kal., OB ;

2) (stampfen):
auch Gramsden, Iw., Walgalen: ar stumpu bakd rāceņu biezputru Iw. b. lus Dunika, Kal., OB.Refl. -tiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 199, 200


baknīt

baknît, kneten, stampfen, stopfen: b. maizi; b. lus cauru Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 200


balamute

balamute: auch Kaltenbr. (fem. g.), Linden (comm.), balamutis - auch Grenzhof, Kaltenbr., balamuts, -a Zvirgzdine: ve̦cais tē̦vs, balamute BW. 2201, 2. taids liels balamuts ni tē̦va, ni tes nebīstas Zvirgzdine. Zu diesem Wort s. auch P. Sdnmidt FBR. VII, 8.

Avots: EH I, 200


bālēt

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. sai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271


balgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs siņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253


balgs

balgs, [verleumdet?]: balga, balga sērdienīte, kam nebija tē̦vs, miņa Zehrxten; vgl. baldzināt.

Avots: ME I, 254


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai sai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana muliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, sas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, tes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272


balkšņa

balkšņa, die Bleiche: ve̦cā te balkšņa lika mirstamuos paladziņus Naud.

Avots: ME I, 254


baļļa

baļ˜ļa: drēbju baļļu piemē̦rkusi BW. 4703 var. re̦sna b. dē̦la te 25506.

Avots: EH I, 203


baloda

baluoda: eine Art Unkraut (mit ) Heidenfeld; ju b. Saikava, chenopodium album L.

Avots: EH I, 203


balodis

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. jbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duoju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,


balot

baluôt [li. baluoti "blass werden" Niemi 1100],

1) tr., = balinât, bleichen:
dzīpariņus BW. 7121. liec, miņa, pūriņā nebaluotus linu kre̦klus 16541;

2) intr., bleichen, falb werden:
jau lapas baluoja MWM. III, 755. Refl. -ties, 1) gehörig bleichen, der bleichenden Wirkung der Sonne ausgesetzt sein: balti lini baluojās ezeriņa maliņā BW. 6852;

2) sich weiss, rein machen od. derartig werden:
Jāņa nakti ze̦lta rasa, tad aitiņas baluojās BW. 32455, 3.

Avots: ME I, 260


balšņa

balšņa "?": ve̦cā te balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201


balsnēt

balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār kuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]

Avots: ME I, 255


balss

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] siņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nekuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


baltgalvis

bal˜[t]galˆvis, westkurl. bal˜gâlis, -e, (li. bal[t]gal˜vis), der, die Weissköpfige, Blonde: ciema gani balgālīši BW. p. 2 29394; mūs siņa balgālīte RKr. XVI, 141. baltgalve, beliebter Name einer Kuh; im VL. Beiname der Bachstelze: cielava, balgalve; balgalvji, Wollgras (Eriophorum polystachion) Mar. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 253


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar tes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā muliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, siņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltums

bal˜tums,

1): tīra sniena balta BW. 24738, 1. saulītes baltumiņa 8493. se̦rmuliņa baltumiņu 28314. pieliet baltumu pie putras Golg., Milch zur Grütze giessen.

Avots: EH I, 202


baltums

bal˜tums [li. baltùmas],

1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltu LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltu, das Hemd ist schneeweiss;

2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.

Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.

Avots: ME I, 259


bālums

bãlums, die Blässe, die blasse, bleiche Farbe: kā tumšā alā vājš svecītes bālums spīd zinātnes stars Vēr.II, 236. vaigs līķa bālu, leichenblass. bāluma kaite od. bālumkaite die Bleichsucht (Chlorosis). bāluma pusē mesties (nuo bailēm), erbleichen (vor Furcht) Etn. III, 1, 129.

Avots: ME I, 272


balva

bal˜va PS., [Bers.; li. balva "ein Geschenk zur Bestechung" Daukša Post. 327, 26], auch bal˜ve, das Geschenk, Gabe, [nach U. auch Bestechung, Leckerbissen]: meitām balvas tīk, tāpēc iet uz tirgu Hug. dabas balvām nabadzīga zeme Vēr. II, 242. tautu meita balvu suola BW. 12381. kur tu liksi ļaužu balvas 31446. dē̦la te gribējās ar balvēm balvuojama BW. 23211. Aus balva westkurl. ball(a) in Wensau, und BW. 31446 ball(e) aus balve>

Avots: ME I, 260


banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdu Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
kuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


bangains

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi kuoņi Weinsch. = "kuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262


bangāt

bañgât, -āju, gew. bañguôt [li. banguôti], intr., wogen: jūŗa nāca bangādama, vēja te svilpuodama BW. 13415, 1. ūdens banguo, šļāc. kā auka banguojuot ceļas tev sirds Rain. refl. -tiês, wogen, brausen: sācis viss e̦ze̦rs banguoties LP. VII, 1302.

Avots: ME I, 262


bānis

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, lu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū kties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272


bārda

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r 2 ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr 2 ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man siņu BW. 18209, 2;

2):

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā sauca bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bārdainis

bā`rdaînis, `rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. te mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273


bardzināt

bar̂dzināt, tr., streng vornehmen, anfahren, heftig schelten: te meitu bardzināja, kam tik ilgi nuogulēja BW. 6758.

Avots: ME I, 263


bāre

bãre (s. auch bàris): ne bārei (Var.: bārītei) tes pūra BW. 4871, I. ai bārīte, bārenīte! 4958.

Avots: EH I, 209


bāre

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne miņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man mulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez miņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas muliņas 4390.

Avots: ME I, 273


bārens

bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem muliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209



bargot

bar̂guot Manz., gew. refl. -tiês, sich ereifern, grollen, wüten: [ļaudis trakuo un bārguo Glück, Psalm 2; bārguojās pret saviem bē̦rniem Glück, Hiob 39, 19]. pret jas gariem nebija ieme̦sla priesterim barguoties Pūrs I, 116. pē̦rkuonis beidzis bārguoties Dünsb. [netaisns bārguotājs nevar taisnuots tapt Glück].

Avots: ME I, 264


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina mulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


barguliņa

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: te mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264


bāris

bā`ris [C. PS., Ruj., Ermes, Salisb., AP., Jürgensburg, Roop, Wolmar, Lemsal], bāris Kand. [Dond., Selg., Erw., um Libau, Bauske, Neuenburg, Wandsen], Dem. bārītis und bāriņš, die Waise: bāram pūra prasīt, von einem Waisenkinde Mitgift verlangen BW. 4929; bāriņas pūrs, die Mitgift eines verwaisten Mädchens 4921. sveša te bārītei 4429; bāra od. bāru [mit r auch in Bachhof, Dond. und um Libau] bē̦rns, das Waisekind; bāru od. bāriņu nauda, Mündel-, Pupillengeld; bāru od. bāriņu tiesa,

1) das den Waisen Zukommende, der Anteil am Getretde im Kornmagazine;

2) das Waisengericht.
Nach BW. 16804 soll bāriņš für bāliņš gebraucht werden. [Zu bārt "schelten"?]

Avots: ME I, 274


bārksts

bā`rksts, -s C., -ste; bārsts, -s BW. 32277, bārksta,

1) der Fadensaum, die Franse:
jāzieduo, ja ne vairāk, kāda lakatiņa bārksts LP. VII, 83. Gew. PL.: karuogs bija nuo balta zīda ar ze̦lta bārkstīm Vēr. I, 831;

2) die feine weisse Birkenrinde
Etn. IV, 93; das an den Bäumen herabhängende Moos, bes. an den Tannen, auch bārstes A. X, 438; Tirs.;

3) das von der Sense nicht erfasste Gras in der Schwande:
slikts pļāvējs atstāj bārstis apakš spailes (nenuopļautus zāles kušķus);

4) die Faser, das Härchen [auch am Blüten], der Faden, das Fühlhorn:
sūnas ar ķeŗam bārkstiņām Konl. 2 859. mazuo zarnu iekšpusē atruodas sīki matiņi jeb bārkstiņas Vēr. II, 40. kustuonīši, kuŗi ar ritulī nuostādītām bārkstiņām žigli kustējās MWM. VI, 316; [

5) Plur. bārkstes, Warzen od. Borsten im Maule des Hornviehs
L., St., U.];

6) der Saum am Kleide:
dara savām drēbēm platas bārkstas Mat. 23, 5. [Wohl zu ai. bhṛṣ̌ṭi-ḥ "Zacke, Spitze", ahd. burst "Borste" u. a.; s. Persson Beitr. 23 und Thomsen Berör. 102].

Avots: ME I, 274


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziess klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un la kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lajas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275


baudīt

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu tes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267


baurot

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât 2 Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cu;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268


bauzēt

bauzêt -ẽju,[bauzât Wid.],

1) schlagen, prügeln:
tuo (bauzi) bauzēšu dē̦la ti RKr. XVI, 226;

2) bedachtig, langsam, jedes Wort hervorhebend reden, sprechen:
viņš jau tā runā, lē̦ni bauzē̦dams Naud. zē̦ns jau tāds bauzis, bauzē kā ve̦ctē̦vs Naud. [ bauzêt 1 zu bauze 1; bauzêt 2 wohl zu bauzis 2.]

Avots: ME I, 268, 269


bāža

II bãža Ruj., Demin. bãžiņa (auch: bāžins) ebenda, ein Proviantpacken, "ciema kukulis": te atbraukusi uz skuolu ar bãž(iņ)u bē̦rnam Ruj. svētdienās nāk ar bāžiņu Seyershof.

Avots: EH I, 210


baznīca

baznîca,

1): svētdien iešu baznīcā BW. 7108, 1. ieiet Māras baznīcā 33625, 6; ‡

2) der Gottesdienst:
macītājs turēja baznīcu Kaltenbr. baznīca jau bija sākusies Golg. priekš (pēc) baznīcas, vor (nach) dem Gottesdienst.

Avots: EH I, 207


baznīcnieks

baznîcnieks, fem. -niece, der Kirchengänger, die -in: viņi ir lieli baznīcnieki, sie besuchen die Kirche gern, oft. arī bērniņa tei jāapģērbjas kā baznīcniecei un jāsēd gultā sē̦dus BW. I, S. 192 baznīcnieks in Kurl. = baznīcē̦ns in Livl.

Avots: ME I, 269


bazūnēt

bazũnêt, -ēju, posaunen: kungs bazūnēs ar bazūni Zach. 9, 14. "tēte jā!"bazūnēja puisē̦ns Niedra.

Avots: ME I, 269


be

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot cītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210


bēdāt

bè̦dât, -ãju [li. bedati Lit. Mitt. V, 152, poln. biadač "jammern"], Sorge hegen, sich kümmern um etw., sich aus etwas machen, konstr.

a) mit dem Akk.,

b) mit par,

c) mit dem prädikativen pass. Part.:

a) lai bē̦dāja bē̦da bē̦das, es bēdiņas nebē̦dāju BW. 17490. es bij' liela nebēdniece, es tautiņas (Var.: tautiņu, par tautām) nebē̦dāju 489. es tuo daudz (Var.: par tuo) nebē̦dāju, ka man barga vīra te 61. bē̦da saule rīta rasu RKr. XVI, 225;

b) lai bē̦dāja velns par bē̦du, es par bē̦du nebē̦dāju. ne+kuo par mani nebē̦dājiet;

c) nebē̦dāju es paļama BW. (8718. uzteicama negribēju, brāķējama nebē̦dāju 8994. Refl. -ties, sich grämen, sich Sorge machen:
kuo bē̦dājies, vai dzīvs bedrē līdīsi? labāk lusti lustējuos, nekā bē̦du bē̦dājuos BW. 9211 (gew. aktiv: bē̦das bē̦dāt). Mit pēc konstr.: ķēniņš gaužām bē̦dājies pēc meitām LP. VI, 470.

Avots: ME I, 288


bedējs

bedējs (auch G. Bergmann Sprediķu cības S. 211): cimdus, zeķes bedējiem, dvielīt[i] krusta nesējam BW. 27812, 11.

Avots: EH I, 211


bedre

bedre (li. bẽdrė "Grubë Tiž. I, 355),

1): gar lu bedri BW. 20196;

2): skauģis manim bedri (Var.: kapu) raka BW. 9110 var. guli ... tumšā smilkšu bedrītē! BW. piel. 2 27625 1 .

Avots: EH I, 211


beidzamais

bèidzamais: "ultimus" Kurl., "pessimus" Livl. n. BielU.; beidzamais, der letzte neben bei˙dzamais "quisquis" Segew.; beidza galā "am letzten Endë BielU.

Avots: EH I, 211


beidzamais

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidza vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277


beigas

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izcījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277


beigums

bèigums: mums darbs beigu (zu Ende) Seyershof. kad jumtu jumjuot beĩgums (= beigas) nāk, tad jumta pedīgā kārts tiek piesieta AP.

Avots: EH I, 211


beka

be̦ka, Demin. beciņa, auch becĩte BW. 2842,

1) der Kuhpilz (Agaricus cinnamonus):
nesēdi, krustte, kā be̦ka birzē BW. 1416. [Auch ciêtā be̦ka genannt, zum Unterschied von den nahe verwandten àuna be̦ka und uôzuolbe̦ka oder uôzuolene)];

2) eine alte Mütze;

3) be̦kas uz ple̦ciem, scherzhaft für Epauletten.
Cf. pe̦ka.

Kļūdu labojums:
1416 = 1486

Avots: ME I, 278


belzt

belˆzt, -žu, -zu, [Bers., LAUD., Saussen, Muremois, Roop, Bächhof u. a.], [bèlzt PS., C.],

1) einen Schlag versetzen:
sargs belž līķim ar milnu JK. V, 41. nu zvanus belž, man läutet (schlägt) die Glocken Rain.;

2) [stützen
Warkhof;

3) gehen:
viņš belž nuo kruoga jās Gaiken, Stomersee. - Über belzt 2 s. bàlziens (mit balˆstît); belz- "schlagen" ist vielleicht eine Kontamination von beld- (in li. béldžiu "poche, klopfe" = le. * belžu, wozu mnd. anebelte "Amboss" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 268) und telz- "schlagen" (wozu le. talzīt "durchprügeln" und li. télžti "бросить со стукомъ" bei Būga РФВ LXVI, 251).]

Avots: ME I, 278


berbelēt

berbelêt Stelpenhof,

1) schnell und undeutlich sprechen;

2) eine fremde Sprache radebrechen:
sāka tik berbelēt un iecījās vāciski runāt.

Avots: ME I, 280


bērnīdze

bērnīdze, die Kinderreiche: bērnīdze te, eine fruchtbare, kinderreiche Mutter Tr. IV, 399.

Avots: ME I, 290


bērnīgs

bḕrnîgs, kinderreich, fruchtbar, mit vielen Kindern gesegnet: bērnīga te.

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦ctes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu ti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, jas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērzgaliņš

bē̦rzgaliņš, der Wipfel einer Birke: labāk laužu alkšņa rīksti, nekā bē̦rza galuoksniņu: alkšņa rīkste man nekait, b. miņai BW. 34129.

Avots: EH I, 217


berzt

ber̂zt: tuos (= stāstus) es ... tiku berzis vai nezin cik reizes cauri, von wiederholtem Lesen gesagt Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873. Refl. -tiês,

2) scheuern
(intr.): sestdienās beržas visās jās Siuxt.

Avots: EH I, 213


best

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦da diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281


bez

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas jas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282


bezbēdība

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦ru un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282


bezdelīga

bezdelîga, dial. (in Westkurl.) bezdelinga Druva I, 909, Rutzau, Nied. - Bart., Kand., Zabeln, auch bezdeliņš Pernigel, die Schwalbe: bezdelīga čivina, vidžina, zwischert. jas b., die Hausschwalbe (Hirundo urbica L.), auch čur̃kste genannt; dūmu b., die Rauchschwalbe (Hirundo rustica); klints, lāņu, saules b., Mauerschwalbe, Steinschwalbe. Zu li. blẽzdinga, blezdingė˜; aus einer dem entsprechender Form das le. Wort volksetymologisch im Anschluss an bezdêt od. bezdelêt umgebildet. [So auch Leskien Nom. 528. Eher aber wohl rein dissimilatorisch aus * blezdelīga.]

Avots: ME I, 282


bezdvēsele

bezdvēsele, -lis,

1) wer keine Seele, kein Herz hat:
kuo tu dziedi, bēzdvēsele! tev nebija dvēselīte BWp. 869. spīganas bezdvēseles rumpis LP. VII, 534. nāc šurp tu pārgalvis, nebēdnieks, bezdvēselis Manz.;

2) die Puppe, ein Gemälde, lebloses Bild:
stāsti bez labām cībām ir kā... bezdvēseles, kas gan liekas kā cilvē̦ki, bet kam dvašas nav St.

Kļūdu labojums:
bēzdvēsele = bezdvēsele

Avots: ME I, 283


bezgalīgums

bezgalîgums, das Unendliche: mēs pazūdam pasaules bezgalīgu.

Avots: ME I, 283


bezgodis

bezgùodis, fem. -de, der (die) Zuchtlose, Schamlose, Unverschämte, ein Frechling: kāzās iedama bezguode biju, pametu guodiņu pie tes BW. 950.

Avots: ME I, 283


bezucains

bezucains "?": man iedeva jauna rša bezucainu linu kre̦klu BW. 25270.

Avots: ME I, 286


bezziedots

bezziêduots, durch ein Opfer nicht geweiht, ungeweiht [?]: nedzeŗ mani kumeliņi bezzieduotu [vielleicht = bez(vien) zieduotu] ūdentiņu. me̦tu rku upītē, lai dzeŗ mani kumeliņi.

Avots: ME I, 287


biedi

biedi, Pl., das Schreckbild, Schrecknis, der Schrecken: aizbēgs šausmainie un biedi Rainis. šausmas un biedi JR. V, 59. kuoņi, ne̦sat šurp graujuošuos biedus Vēr. II, 1219. [Neologismus?]

Avots: ME I, 305


bieķīzis

biẽķĩzis Dunika, OB., biêķĩzis 2 Dunika, eine dicke Masse, was schwer umzurühren ist: la b., lehmhaltiger Kot.

Avots: EH I, 224


bieziens

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit 2 ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezu) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224


biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pati, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307


biezums

bìezums,

3): zemenes klaju aug, ne tādā biezu, kur brūklenes un mellenes Linden; ‡

5) die Dicke:
velies, manu vadmaliņ, treju pirkstu biezu! BW. 7499, 1.

Avots: EH I, 225


biezums

bìezums,

1) das Dicke (z. B. in der Suppe):
gan tev te pabaŗuos ar sivē̦na biezumiem BW. 19951;

2) die Menge, Fülle:
ārā bijis tāds biezums, tik daudz kāzinieku kâ pašā ellē LP. VII, 61. nu lustīgs tē̦vs, miņa, nu ies radi biezu BW. 13237;

3) das Dickicht:
pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies LP. V, 258;

4) ein Dickkopf, ein langsamer, träger Mensch:
Jē̦kus pēdējā laikā tapis tāds biezums, ka knapi tuo var pašķūrēt Alm.

Kļūdu labojums:
gan tev = gan tev[i]
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufügen): Plur. bìezumi,

Avots: ME I, 307


bija

bija, die Ehrfurcht: un sniedza ruoku, kuŗu šis ar pazemīgu biju, tik tik pie lūpām nespieda Apsk. I, 268. ļauj tavu ruoku man bijās skūpstīt Rainis. bij man biju bijāties, bij kauniņu kaunēties BW. 3060. ceļus manim bija lē̦na, bet ne baiļu dre̦bas liec Latv. nerauguoties uz lieluo biju, kādu Pēteris sajuta lieltes priekšā Seibolt.

Avots: ME I, 294


bijāt

bijât: katri tuo bija Kat. 1586, LLD. II, 21, 32. bijāšanai maliņa BW. 3071.

Avots: EH I, 218


bijējs

bijējs, fem. -ja, nomen agentis zu bîtiês, sich fürchten: jau zināja sav[u] siņu ne darbiņa bijējiņu BW. 22599, 1.

Avots: EH I, 218


bikstīt

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, te bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]

Avots: ME I, 295


bilde

bil˜de: tu dzīries . . . siņu sliet par bildi kaktinā BW. 26087.

Avots: EH I, 219


bildēt

bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),

1) sprechen, sagen:
duod duodama te, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [

2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]

Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um

Avots: ME I, 295


bildināt

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga tes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu ti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296


bīles

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuos un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304


bilst

bilˆst, -stu, -du,

1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam cīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;

2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu tes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]

Avots: ME I, 296


bimbāt

I bim̃bât, -āju [Nigr., Bächhof], intr., unaufhörlich weinen: vairāk nezin, kâ bimbāt un šņaukāt Alm. meita tāda mīkstčaulīte, bimbā vien. nu kuo tu atkal tur bimbā Līniņ, Wain. bimbā te, bimbā meita, nav kuo kŗaut ve̦zu Rutz. n. RKr. XVI, 158.

Avots: ME I, 296


bingulis

bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis jā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]

Avots: ME I, 297


birums

birums,

1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;

2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;

3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedu, gan biru šuogad diezgan labi.

Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās

Avots: ME I, 298, 299


birze

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. 2 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sēju ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagal BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 1 , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299


birzums

I bir̂zums, das Gebröckelte (zu bir̂zt),

1) zerbröckeltes Heu,
sabirzušais siens: aiznes birzumus uz ju un saber baļļā guovīm AP.; auch andere zerbröckelte Gegenstände: pirktās glāzes tā sašķīdušas, ka nuo tām birzumi vien palikuši A. X, 2, 536;

2) birzumu putru (eine Speize)
vāra nuo bīde̦lē̦tiem (miezu, rudzu, kviešu) miltiem, kuŗiem bļuodā uzlej karstu ūdeni un sajauc labi bieži; tad ar ruokām berž un me̦t katlā, un kad gatavs, pielej pienu Etn. I, 57. kad (sagrūstu kaņepju) rupjuos nuosijājumus sajauc ar sāli, tad tuo sauc par birzumu Ogren n. Etn. I, 20.

Kļūdu labojums:
aiz 1) jāiesprauž (hinter 1) ist einzufugen): Plur˙birzumi

Avots: ME I, 300


birzums

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļu nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300


bisiņi

bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas tes bezeichnet BW. 2834.

Avots: ME I, 300


bīstams

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstaka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304


bīstīties

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu te gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304


bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra ju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, tes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra miņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu te, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra te bišuozuola resnu BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301


bīte

I bĩte,

1) Beute, der Gewinn
Füreck., Elv.: šuo bīti nāve nepatur GL. tā bīte nav izpruotama, kas kristītiem ir pelnīta GL. [Nebst estn. pü(ū(t "Beute" aus mnd. büte.];

2) der Proviantsack, die Speisepaudel:
meža vīri aizmirsuši savu bīti jās Gr. - Sess., Bergfried.

Avots: ME I, 304


bīte

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un k pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša te, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


biuāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r te nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


biuvāt

biũ(v)ât, -āju, intr.,

1) flennen, trotzig weinen:
biuā vien, kamē̦r te nāks ar rīksti mierināt Ruj., Ruhtern, Pernigel, Adiamünde, Ulpisch;

2) [auf der Maultrommel spielen
U.].

Avots: ME I, 302


bize

bize

1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.

Avots: EH I, 222


bizins

II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai cie sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]

Avots: ME I, 302


blādēt

blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesāku blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]

Avots: ME I, 311


blāgs

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à 2 ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à 2 ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) cītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226


blāķis

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, kuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālu Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311


blāsma

blãsma, blãsmains, blãsmuots, st. blãzma u. s. w. Kand., Dond., Zabeln; [tavas blāsmas ("Sirahlen") atskrēja Glück Psaml 77,18; nuokāve... viņu sīkmaņus ar blāsm ("mit Strahlen, Blitzen") Psalm 78, 48.]

Avots: ME I, 311


blauks

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pir dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310


bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pate Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233


blāvains

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gais nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusm zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312


blāvauti

blãvauti, Tüchter matter, nicht schöner Farbe: zilauti, blāvauti vakara sai; silā mazgāti, ceplī žāvē̦ti BW. 20593, 2.

Avots: ME I, 312


blāvēt

II blāvêt, -u, -ēju, blāvuôt(iês) MWM. X, 930 [zu blāvs], silbern schimmern, scheinen: ārā blāvuo jau rīta krē̦sla Ed. Cālītis. dārzs duomīgs vienuos augļuos stāv,... tam pāri ze̦la mēness blāv Latv. Virza. kā marmora krusts bez ruokām mēneša miklajā gais blāv Bārda, Zemesdēls, 19.

Avots: ME I, 312


blāvs

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas 2 "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs siņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312


blēdis

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo jeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314


bļekšķēt

bļe̦kšķêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (von einem undeutlichen Geräusch) Siuxt n. Pil. mat. 67: mīcās pa liem, ka bļekšķ vien. tâ vārās rāceņi cūkām ka bļe̦kšķ.

Avots: EH I, 233


blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīru izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313


bļemmas

bļe̦m̃mas NB., =bļam̃mas: vai neturēsi muti? dabūsi pa bļe̦mm!

Avots: EH I, 233


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, siņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blēņot

blèņuot, gew. blèņuoties, dial. blèņâties Mag. XIII, 3, 66, dumme Streiche machen, Possen treiben: kuo blēņuojies? viņš blēņuodamies taisījis mazu silīti, lai miegs nenuoc LP. VII, 244.

Avots: ME I, 315


blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta sa 13355, 1. es miņas meitu jēmu, miņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314



blēžot

blèžuot, intr., dumme Streiche machen, Possen treiben: neduo ne juokuot, ne blēžuot Sudr. E. Refl. -tiês, falsches Spiel treiben: blēžuojas arī ar mani Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 315


blīdums

blîdums (unter blîst): sablīduse pilnā blīdu Janš. Mežv. ļ. II, 266 (ähnlich 97 und 474).

Avots: EH I, 230


blieķie

II blieķis,

1): auch N.-Peb.; ‡

2) feste Lehmerde Neuermtihlen;
"= ‡ bliẽkä AP. (mit iẽ): man ir pliena un la zeme; kad salīst, tad iznāk kâ b. AP.

Avots: EH I, 231


blieķis

IV bliẽķis,

1) der Lehm-, Kalkschlägel
(rīks, ar kuo blieķē, blietē, t. i. rīks, ar kuo sasist lu kulu cietu un glumu [PS.], L., Serb. n. A. XI, 81; [zu bliẽķēt".];

2) der Waschbläuel
Adsel A. XI, 81.

Avots: ME I, 317


blieziens

blieziens, der Schlag Naud.;

2) schleppen:
padusēm vien šņabi jās bliež. blieza izstieptām ruokām lieluo sieka bļuodu iekšā Seibolt;

3) (intr.) schnell und energisch arbeiten
Grosdohn;

4) schwärfällig geben:
Pēteris blieza uz cītāja muižu MWM. VIII, 244; schnell laufen: tad bliezām gan, kuo kājas nesa Drost.;

5) schleudern
(ein Wort): nevar jau visu kuo taisni pierē bliezt Vīt. 58.

Avots: ME I, 317



blīnis

I blīnis, blīniņš, das Brettchen am Spinnrade, um welches der Flachs gewickelt wird Dobl. n. Etn. I, 89; [ der Wockenstock Biel. Holzb. 379 f.], die Tocke: tes meitas linu blīnis rumpučains, pumpučains Etn. I, 89.

Avots: ME I, 316


blisināt

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa ju Seibolt.]

Avots: ME I, 315


blīst

blîst, -stu, (-žu n. U.), -du, auch [PS., Lis.] blîzt, -stu, -zu, schnell zunehmen, quellen, aufdunsen, dicker werden: zē̦ns vēl nav blīzis Etn. I, 32. viņš krietni audzis un blīzis MWM. VII, 803. - Subst. blîdums, die Zunahme, körperliche Entwickelung: bē̦rns auga augu un blīdu. [Zu bliest "dick werden", bluožs "dicht" ]; vgl. Leskien Abl. 321 f. und blinst 1.

Avots: ME I, 316


bļorcāt

bļorcât,

1) stampfen:
lus, kaļķus Ruhtern, Ulpisch;

2) durch den Schmutz waten
(auch blorcât).

Avots: ME I, 321


bloze

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas jas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


bļurkšis

bļurkšis,

1) das nomen actionis zubļurkšêt 1 PV.;

2) einer, der undeutlich spricht, lallt; ein Schwätzer
(mit ur̂ ) PV.: dzē̦rājs skurbu ir tīrais b.

Avots: EH I, 234


blusināt

II blusinât, [blusît Fest., Stelp.], blusuot, tr., flöhen: Sprw. suns suni blusina. Refl. -tiês, sich flöhen: sievas te bij izgājusi blusuoties LP. V, 369. meitieši vakaruos blusās RKr. XV, 10.

Avots: ME I, 318



boksts

II buõksts [Salis], buoksts, - s Spr., der Buchstabe, [das Buchstabieren]: bē̦rns jau iet pa buokstu od. ar buoksti Spr., das Kind buchstabiert schon. es ku buokstu, auch buoksteri Kok., Sessw. n. A. XI, 82.

Avots: ME I, 361


bomburēties

bom̃burêtiês Seyershof, haufig stecken bleiben (beim Gehen, Fahren, Zahlen usw.): kad nek skaitīt, tad bomburējas visu gabalu cauri.

Avots: EH I, 235



brāga

brãga, auch brē̦ga, brāgs Branntweinspülich: man pazuda miņai brūī brāgu smeļamais. brāga kubulītis BW. 21559, 1. brāga muca 22702. Von schlechtem Essen: kas tādu brāgu lai strebj! AP. - brāgas vē̦ders, ein Vielfrass, Schmerbauch. [Nebst li. broga, brõgas aus r. брага.]

Avots: ME I, 327


brakalaiņi

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es siņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322


braks

I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduota. mēs duojam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack

Avots: ME I, 322


brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d su, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323


brālēns

brãlē̦ns (brolėnas "Neffe"),

1) Brudersohn
[Kreuzb.], der Neffe;

2) der Vetter:
brãlēniņi = brāļu bē̦rni BW. 3850, dann aber Vettern überhaupt; cf. sē̦ns;

3) der Stiefbruder, der von demselben Vater, aber von einer anderen Mutter stammt:
brālē̦ni ir viena tē̦va un savas tes be̦rni Buschh.

Avots: ME I, 328


brālis

brãlis,

1): b. ar su BW. 30987, 3. īstais b. 16625; 19066;

2): "līgavas vai līgavaiņa pavaduonis, braucuot uz baznīcu laulāties" Kaltenbr.; alus brāļi BW. 12241; zvejnieku vīri, amata brāļi, zvejuosim līdakas! 30941; vārda b., der Namensbruder;

4): auch AP. Nach E. Fraenkel KZ. LIV. 300 durch "innere Kürzung" aus *brāterēlis entstanden.

Avots: EH I, 239


brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, tes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietu; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328


brančuki

brañčuki Frauenb. "die Kleider, der Rock": tev te uzies (uzduos) pa(r) brančukiem (so droht man, efn kleines Kind zu verprügeln) Frauenb.

Avots: EH I, 237


brangums

brangums brangùmas "das Teuersein"], die Herrlichkeit, Pracht, Trefflichkeit, Korpulenz: daba parādās mums savā bragu.

Avots: ME I, 324


braucin

bràucin, auch braucen, braucan, braucien, brauktin, verbales Adverb zur Verstärkung von bràukt "fahren": braucin braucu vai važuoju uz... meitu muliņu BW. 13955; 13956.

Kļūdu labojums:
13955,6 = 13955; 13956

Avots: ME I, 325


braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (su) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325


braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbrauca diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju miņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326


brauzdēt

brauzdêt, - u, - ēju, brauzît [?], - u, - īju, intr., poltern, Geräusch machen, knopfen: kas rīb, kas brauza [fehlerhaft für brauzd?] gar istabiņu? svē̦ta Māŗa rībēja, svē̦tā Māŗa brauzdēja BW. 1443; Mag. XX, 3, 206. [Vgl. bruzdêt "klappern".]

Avots: ME I, 327


brazgu

brizgu, brazgu,

1) mit Lärm:
es tā piena strē̦busēs, brizgu brazgu kaņepēs BW. 32581,

2) brizgu brazgu ["?"] te, apaļi bē̦rni RKr. VII, 3.

Avots: ME I, 333


brāzma

brāzma, auch brāsma, das Ungestüm, der Anprall, Drang, Stoss, der Windstoss [bràzma 2 Stelp., brâzma 2 Salis], Menschengewühl [brãzma Libau], das Gedränge: šis spars tuo apņēma kâ nece̦rē̦ta brāzma MWM. VIII, 8. brāzma milzīgs ļaužu bars, kuŗā liela spiešanās. [šajās dzirnavās mazāk malēju, nav tik liela brāzma Stelp.]. vēja, aukas brāzma, der Windstoss: lūšana lielā brāz (von starkem Winde) Füreker n. Plūd. Llv. II, 64; skaļu vārdu brāzma, der Wortschwall MWM. X, 551: [tu nu gan dabūji veselu brazmu (Libau), Tüchtige Schelte].

Kļūdu labojums:
Füreker = Fürecker

Avots: ME I, 329


brēcināt

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. te mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, te brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


brice

brice, die Schelte, Rüge: dabūju nuo tes brici Gr. - Sess.

Avots: ME I, 331


brīdēt

brĩdêt: auch ("schelten") Golg., Kabillen, ("cīt bē̦rnu situot") Līn.: ne tuos tâ brīdē Janš. Atpūta N# 384, S. 6.

Avots: EH I, 242


brīdēt

brīdêt, - ēju, [brîdêt 2 Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē su manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333


brīdis

brìdis: brĩdis Zabeln n. FBR. IV, 63, Demin. gen. s. brīdīša Pas. IV, 318, VII, 325: aizies b. duojuot BW. 4270 var. mazu brīdi pagulēja 8582, 1.

Avots: EH I, 242


brīdis

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirsta brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334


bridums

bridums, die erfolgte Tätigkeit des Watens: maksājiet siņai dziļu dubļu bridumiņu.

Avots: ME I, 331


briedis

briêdis (li (bríedis, apr. braydis), das Elen, auch alnis (cervus alces);

2) briedis od. Vāczemes br., der Rothirsch (cervus elaphus);

3) fig., von einem sicher auftretenden, stolz einhergehenden Menschen:
iet kâ briedis, krūtis ihgāzis; ceļas kâ briedis augšā, er steht wie ein len auf, d. h. leicht, sicher. Von Frauen, so briežu te, Elenkuh, gebr.: sēž kâ briežu te, sie spielt die Herrin, tut nichts. Sprw.: brieža medīt ejuot, vieta jātaisa, lāča medīt ejuot, kaps jāruok;

4) ein elenhaariges Pferd:
kâ briedīši man zirdziņi BW.28003. briedītis, ein schwarzer Käfer (lucanus cervus L.). - [Zur Etymologie vgl. allenfalls Loewenthal Indog. Jahrb. V, 193 (zu an. brīmi "Flamme")].

Kļūdu labojums:
4.nozīmes nodalījumā jāizmet (unter 4) ist zu streichen): ein elenhaariges Pferd: kâ briedīši man zirdziņi BW.28003.

Avots: ME I, 337


briedums

briêdums, die Anschwellung, die Zunahme im Wachstum, Grobkörnigkeit, das Reifen des Getreides: nuoplakstināt pupuru, briedumu, Anschwellung, Geschwulst. kuo līdz rudzu gar̀umiņš, kad nav labs briedumiņš. šuogad labība gan briedu, gan biru laba; vārpu briedums, die Grobkörnigkeit der Ähren. briedu briest, pieņemties, gewaltig anschwellen, üppig gedeihen, in die Ähren schiessen. jumprava dej deju, vē̦de̦rs briest briedu (Rätsel).

Avots: ME I, 337



briesma

briẽsma, gew. Pl.,

1) die Gefahr:
izglābt nuo uguns, kar̀a briesm;

2) schreckliches, Fürchterliches:
viņš dzīvuo, ka briesmas kuo dzirdēt; briesmu lietas, ziņas izpaust, schreckliche Nachrichten verbreiten, briesmu darbus darīt, furchtbare Taten verüben;

3) man briesma, briesmi [aus briesm(a) i(r)?], briesm, mir ist angst:
man vilka briesmi K. kauns man ļaužu, briesm miņas BW. 7142, 9329, BB. XIV, 148. [Wenn mit ie aus ei, am ehesten zu slav. bridъ bei Berneker Wrtb. I, 86.]

Kļūdu labojums:
9329 = 9329 var.

Avots: ME I, 337


briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnu. tēvs dilst de̦lams, te briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338


brillēt

brillêt "?": kslinieks viņu ... nuobildējis, kâ b. nuobrillējis Janš. Bandavā II, 429.

Avots: EH I, 241


brīnīties

brĩnîtiês, - uôs, - ĩjuos, brĩnêtiês - ẽjuôs, brĩnuôtiês, staunen, sich wundern. Mit d. Dat.: brīnās ļaudis dziesm manām, brīnās manai valuodai; seltener mit d. Akk. - Inst.: brīnās tautas manu dziesmu BW. 188, 16791; gew. mit par: par tuo ne˙maz nav kuo brīnīties; mit einem abhängigen Satze mit ka, kad, kâ: visi ļaudis brīnījās, ka (kad) es gāju maltuvē. brīnums man od. brīnumiem (selten: brīnumam BW. 5926) jābrīnās, ich muss mich sehr wundern BW. 11691.

Avots: ME I, 334


brīnum

brĩnum: šķūnī irbēm būtu b. juošana (hätten gutes Wohnen) Siuxt.

Avots: EH I, 242


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc jā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug siņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga tei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brist

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida kuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, muliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridu dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridu BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333


brīvība

brĩvība,

2): tas brīvības (Var.: vaļiņas) vien neva, dieveŗam ršu rāt BW. 23792 var. kaut man bij[u]se tā b., līdzi vest līgaviņu 32061, 2.

Avots: EH I, 243


brīvnieks

brĩvnieks, brīvinieks,

1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas cījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;

2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;

3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.

Avots: ME I, 335, 336


brīvprātība

brĩvpràtība,

1) die Freiwilligkeit

2) die Freisinnigkeit, der Freisinn:
Valders nuo brīvprātības principiem ne suoli nav atkāpies *.

Avots: ME I, 336


brīvs

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs juoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nek lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336


brizenes

brizenes, auch breziles U., Brasilienholz zum Färben: tad tuo (dzīparu) lika brazdām brizenēs vai me̦lnuojas zālēs RKr. VII, 34. [Wohl fremden Ursprung, wie die synonyme Nebenform breziles U. (aus mnd. bresilien).]

Avots: ME I, 333


brizgu

brizgu, brazgu,

1) mit Lärm:
es tā piena strē̦busēs, brizgu brazgu kaņepēs BW. 32581,

2) brizgu brazgu ["?"] te, apaļi bē̦rni RKr. VII, 3.

Avots: ME I, 333


brošāt

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Alija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343


bruņas

bruņas, die Rstung, der Panzer, Harnisch: krūšu, lielu bruņas, Brust -, Knieharnisch; bruņu ce̦pure, der Helm; se̦dzas br., der schild St., U. (dafür jetzt vairuogs); bruņu kre̦kls, Panzerhemd; bruņu nams, das Zeughaus L., St., U.; bruņu kuģis, das Panzerschiff; bruņu rupucis, die Schildkröte. [Nebst apr. brunyos entweder aus slav. brъńa (nach Būga KSn. I, 71) oder aus got. brunjō (nach Hirt PBrB. XXIII, 347 und Trautmann Apr. Spr. 314)].

Avots: ME I, 340


bruzda

bruzda,

1): unverhofftes Tadeln od. Strafe
Bartau; Schelte, Prügel NB.; ‡

2) Lärm, "truokšņains nuotikums" Dunika, Kal.: kas tur priekšna par bruzdu? Zur Bed.2 vgl. li. bruzdà "bruzma"

Avots: EH I, 245


bruzdināt

bruzdinât, ein knarrendes Geräusch hervorbringen, klopfen: kas na bruzdina BW. 2723. kāds braucējs pa ceļu bruzdināja Sudr. Ed.; pie durvīm br.

Avots: ME I, 340


bubināt

I bubinât,

1) bu, bu, bu hervorbringen, von Pferd, wenn sie Hafen od. Mehl wittern, entgegenwiehern:
kad zirgam auzas duod, tad viņš bubina. jāsim brāļi, laime būs: zirgi zviedz, nebubina BW. 13857. Im VL. auch mit einem Obj. im Gen. od. Akk.: kumeliņi, baltsarīti, vai bubini tīras auzas BW. 13860;

2) leise murmenl, girren:
ve̦ca te bubināja, sivē̦niņus ganībama Ltd. 4458. žīdi jau bubina, die Juden (babbeln) halten ihr Gebet. baluoži bubina Zalkt. Zu li. bùbinti "кричать бу-бу-бу", [bubénti "dumpf dröhnen", baũbti "brüllen", la. būbere "pfeifen, tönen"(von der Rohrdommen), būbō "Uhu", nd. pupen "pedere"; s. Leskien Abl. 293, Fick Wrtb. III 4, 200, Johansson KZ. XXXVI, 343 und Persson Beitr. 38].

Avots: ME I, 343


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu te bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344



bučot

I bučuot, tr., küssen: bē̦rnu, tei ruoku. Refl. - tiês,

1) rezipr., sich küssen:
viņi bučuojas;

2) die Intensivität der Handlung bezeichnend: es savai miņai būtu ruociņas bučuojies BW. 9860. Nach L. ist
bučuot kurländisch. [Nebst li. bučiúoti wohl entlehnt; vgl. d. butschen Frschb. und schweiz. butsch "Kuss".]

Avots: ME I, 344, 345


buks

III buks "?": sit ar dūri un saka pauokam: "še tev suņa buks!" Wessen. kad nav ē̦da, tad ē̦d suņa buku ebenda, vairāk ne˙kā nedabūsi kâ tik suņa buku ebenda.

Avots: EH I, 250


buksnīt

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu te puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347


buku

buku! Interj., = buka, buks: buku, buku velējuos BW. 10864. tili tili, buku buku, sieviņ(u) vedu ve̦zu BW. 27241.

Avots: ME I, 347


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo ju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula kuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


bulta

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz jām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349


bumburnieks

bum̃burnieks [PS., C.,v Ruj.], bum̃barnieks Walk,

1) der Häusler, Kätener

2) Hofsknecht, der zum Lohn nicht Geld oder Getreide bekommt, sondern ein Stück Land (etwa 5 Lofstelen) zur Benutzung erhält;

3) 3 - 15 Loftstellen besitzende kleine Kronswirte,
in Kurl. mazjnieki genannt. [Vgl˙li. bumbilas "земледѣлец, бладѣющiй третью или четвертою долею участка земли".]

Avots: ME I, 350


bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pate bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352


burēt

II burêt "?": duoju tevi jājam, tiklīdz dzirdēju, ka valka tiltiņš burēja Janš. Mežv. ļ. I, 331.

Avots: EH I, 254


burgzt

burgzt, - žu, - zu intr., weinen, flennen: kuo tur tik daudz burgz(i)? vai tad tādēļ tūdaļ jāburgž, kad te uz ciemu neņe̦m Etn. III, 1.

Avots: ME I, 353


burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗa reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354


burtnieks

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana te raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355


buru buriem

II buru buriem, = baru buriem, haufenweise, massenhaft: baznīcē̦ni gāja klausītuos jaunā cītāja buru buriem Mar.; [vgl. būris "Haufe"].

Avots: ME I, 355


burveklis

burveklis,

1) ein zur Schädigung seines Nächsten irgendwo hingelegtes Zaubermittel
[bùrveklis C., Salis, būrvēklis 2 Bers., Laud., Fehteln, bur̃veklis Ruj.]: burveklis - laukuos vai ē̦kās nuolikta lieta, kâ uola, pele, cālis u. t. pr. Konv. 1 kad atruon savā jā vai nuome̦stu pautu, vai citus atstātus burvekļus, tad tuo darījis ļauns cilvēks Tr. IV, 525;

2) der Haus -, Baumschwamm, dessen Erzeugung der Zauberei zugeschrieben wird
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 355


burzgulis

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis 2 Laud., Bers., bur̂zgulis 2 Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: siņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356


burzma

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma 2 Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burz A. XI, 268.

Avots: ME I, 356


būšana

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas ju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359


būt

bût (bũt Rutzau; prs. bûnu Auleja, Oknist neben einem prt. biju): kâ nebijis (gesprochen: nabìs 2 ) Saikava, irgendwie. ‡ Refl. -tiês: šuo tuo daries un būnies (gibst dich ab mit?) visu laiku Auleja. vai būsies ("uzksies") atkal man? (aus einem Märchen von NB.).

Avots: EH I, 257


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duot (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


butinais

buti˙nais, gänzlich, ganz: jas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".

Avots: ME I, 356


būtne

bûtne, das Wesen: ieraudzīju tumši sarkanu būtni skrienam LP. VI, 69. progress nuo ze̦kām būtnēm uz augstākām Vēr. II, 75.

Avots: ME I, 360


būzēlis

bũzẽlis,

1) ein zottiger Kopf;

2) Knecht Ruprecht Dond.,
PS.: nerātnus be̦rnus te mēdza baidīt ar būzēli. Vgl. būzis.

Avots: ME I, 360


būzis

bũzis Wolm., buzis U., buznis Naud., buzulis, būža Naud.,

1) Popanz, Knecht
Ruprecht: atnāks būža, iebāzīs maisā, so schreckt man kleine Kinder. sabuo zies kâ būža. bīsties, būža nāk! Seibolt. nuobūdājusēs kâ būža Naud. tīru stāv ecē(k)šas; ve̦lns prasa: kas tas tāds par buzuli Etn. IV, 157;

2) in Adsel, Aahof, Kortenhof, Stom. buzuls auch ein böser Hund;

3) buzulis, jem., der böse, ärgerlich ist.
Burtn. [Beeinflussung durchs Germanische (vgl. nd. būsemann "Gespenst" und schwed. buse "Popanz" ) scheint wenigstens für die Forman mit ū wahrscheinlich; wegen li. baũžas "пугатель", babaũžis od. babužỹs "лохмотник, (коим дѣтей пугают)", bužỹs "Popanz" aber scheinen wenigstens die le. Formen mit u altererb zu sein, vgl. etwa an. púki "Teufel", ae. púca od. púcel "Kobold" und an. pokr "Butzenmann" resp. engl. bug "Wanze" (s. buža) > Vgl. KZ. XLIV, 64 (und über an púki auch Persson Beitr. 264).]

Avots: ME I, 360


čabāt

čabât, - āju, auch čabuôt, čabât, rascheln; [unbeholfen] gehen: čūbā, čābā lagzdu kru Tr. III, 466. čabu, čabu vist(a) ar gaili, kur jūs abi čabāsiet? BW. 2470, 5.

Avots: ME I, 399


čabata

I čabata, ‡

3) čabatas, (schlechte) Bastschuhe:
viņš nek pīt skaistu vīžu; iznāk tādas čabatas Warkl.

Avots: EH I, 281


cābelīte

cābelīte "?": atradu ... brālīti vez jūs[u] sas cābelītes BW. 34832. ved kundziņa bībelīti pie gaspažas cābelītes 35636.

Avots: EH I, 261


čabināt

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu te ar tuo meitu muliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399


čabiņš

čabiņš,

1) der Schwätzer
Dond.: ak tu čabiņš! Kand.;

2) ein Leichtsinniger, Leichtgläubiger:
ej, tu tads čabiņš, vajaga apduot Dond.; vgl. čaba 1.

Avots: ME I, 400


čāburītis

čāburītis, der Hahn: čīburīti, čāburīti, kuo tu vedi ve̦zu BW. 2479. [Vgl. cābulis 1.]

Avots: ME I, 407


čagums

III čagums Stockm. n. Etn. I, 6, der Dachfirst: viņš uzkāpis pašā čagu; [vgl. ce̦gums].

Avots: ME I, 401


čagums

IV čagums, ein gabeliger Ast, die Gabelstelle der Äste: perēklis atruodas pašā čagu Stockm. n. Etn. I, 6; [vgl. čaga 2.]

Avots: ME I, 401


caicala

caicala, die Gattin, die Braut: Pēter, ved nu tu ar rudenī kādu caicalu Ramkau; [jüdisch].

Avots: ME I, 363


čaki

čaki [Bers., Gaukeleien]: verieties, kādi čaki (Var.: ē̦rmi) tīru! pieci kaķi arklu vilka BW. 31864 var. [aus Lubahn].

Avots: ME I, 401


čakste

čakste, der Würger. brūnā od. sē̦tas čakste, der Neuntöter, lielā č., der Raubwürger (lanius excubitor); sir č., grauer Würger (lanius minor). lakstu čakstīte, Braunkehlchen Ar.; tumšā č., Schwarzkehlchen (saxicola rubicola) Ar.; [Bei L. ist čakste "ein Küchlein oder Vögelein, so eben aus den Schalen gekrochen"; auch Kosewort für etwas Kleines. Wohl zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 401


čalināt

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pir prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402


cālis

cãlis, fem. cãle BW. 24723, 1, Demin. cãlẽ̦ns, - ĩtis, das Küchlein, das Hühnchen. Sprw: cālis grib vistu cīt. dumbra cālis, Wasseroalle (rallus aquaticus L.) Natur. XXXVII, 17_; niedru c., punktiertes Sumpfhuhn ebenda 168; cāļu puķes, Windröschen (anemone L.) RKr. II, 66; [cāļu zieds, anemone nemorosa Ronneb., Smilt.]. Das Demin. cālītis ist ein beliebtes Liebkosungswort: tiesa gan, cālīt.

Avots: ME I, 367


čalīt

čalît,

1): auch Dunika, Kal.; ‡

2) = čaluôt Bartau: smiedas un čalīdamas Janš. Līgava II, 155.

Avots: EH I, 284


čalkstēt

čalkstêt, -u, -ēju, klirren: luoga rūšu šķe̦rbuļi čalkstē̦dami nuobira pie cītāja kājām Kaln. Uo. 86.

Avots: ME I, 402


čamstināt

čamstinât, die Lippen auf- und zutun: čamstināja lūpas kâ aktieris bez balss Austriņš. Refl. -tiês, sich bewegen, schnappen, schmatzen: lūpas atvāzās čampstinādas A. XII, 581.

Avots: ME I, 403


čapstināt

čapstinât A. IX, 1, 282, XI, 177, čâpstinât, čapstît Dond., čāpstît, -u, -īju, den Mund, die Lippen rasch und mit Geräusch öffnen und schliessen, jappen, schnappen: viņa čāpstināja muti kâ uz runāšanu taisīdas A. XIII, 844. viņa čāpstina lūpām MWM. VIII, 242. kâ zivis sausā pēc e̦lpas čāpstīdami Blaum. Vgl. li. čapsė´ti "чмокать губами".]

Avots: ME I, 404


caur

caũr, ‡

4) = gar, langs, entlang: brāzāt muguru c. siênu Warkl. caur munu jiņu te̦cē̦tu... upe Pas. VII, 492.

Avots: EH I, 260


caurēm

caũrēm, zur Verstärkung des Adv. cauri, cuar,

1) durch und durch, gründlich:
ņēs muižu apskatīt caur caurēm. viņš caur caurēm nesamaitāts. viņš pruot savu darbu caur caurēm;

2) caur caurēm, in Bausch und Bogen
Kauliņ.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nek ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; ņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


čavāt

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu te, ap tuo meitu muliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407


cebelis

cebelis, ein kleines Brot: te izcepa bē̦rniem cebelīti Plm.

Avots: ME I, 367


čeberkājis

čeberkãjis, f. -je"?": ve̦ca te, čeberkāje BW. 14837 (aus dem Infl.); [mit ostle. č aus ķ? - In Trik. u. a. sei čeberkājis ein Bänkchen, als dessen Füsse die Äste od. Wurzeln desselben Baumes dienen; in Daiben ein Bänkchen mit wackeligen Füssen].

Avots: ME I, 409



čečerītis

čečerītis, geringschätzige Bezeichnung für einen Mann: tev, siņa, gre̦zns vīrs..., man bij čāds č. BW. 21508 var.

Avots: EH I, 288


cegums

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gu AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367


cekuliņi

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvu ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368


cekuls

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: t, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263


cekuts

ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: te ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263


celaks

ce̦laks "?": k ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263


celāt

ce̦lât, - āju, oft heben: te, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368



celmiens

celmiens (unter ce̦lˆjs): mežmales celmiena zâle Janš. Bandavā 11, 4 (ähnlich Mežv. ļ. II, 467).

Avots: EH I, 263



celmots

ce̦lmuots [li. kelmúotas], s. ce̦ljs.

Avots: ME I, 369


celms

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai tei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III 4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurinām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa te VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


cēls

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lu BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, ju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies te, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet te tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
cītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļa, veda) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusm mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
kuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


celtin

celˆtin, zur Verstärkung von celt: paši brāļi savu su celtin cēla lielu BW., piel. 2, 5700.

Avots: ME I, 370


cēlums

I cê̦lums,

3): te ir diža cē̦luma Janš. Mežv. ļ. II, 123; ‡

4) (kurmja) cē̦lums, der Maulwurfshaufen:
kad kurmis ceļ, tad sprauž cē̦lumuos izkaptes, tad neruokuot AP. ieraudzīja... kurmju cē̦lumu Janš. Dzimtene V, 227.

Avots: EH I, 267, 268


cēlums

II cē̦lums, die Erhabenheit, die Lockerheit: cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lu; auguma, valuodas cē̦lums.

Avots: ME I, 377


čemurot

če̦muruôt, sich in doldenförmige Büschel zusammenballen (?): biezēja če̦muruodams negaisa kuonis Daugava 1934, S. 501.

Avots: EH I, 288


cencele

ceñcele Dond., Ahs., [Tals.], das Bein, die Hüfte: tei plikas cenceliņas BW. 7811 [aus Dond.]; vgl. cenklis.

Avots: ME I, 372


censt

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusu luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372


čepesls

če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "ņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288


cept

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas te raušus nece̦p. te tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373


cepurot

ce̦puruôt, - êt [li. kepurė´ti], - ēju U., einer jungen Frau die Haube aufsetzen: brūti veda uz klēti ce̦puruot BW. III, 1, 41. man siņu ce̦puruoja ve̦cā salmu gubenī BW. 24313.

Avots: ME I, 374

Šķirkļa labojumos (12)

aizkrustīt

àizkrustît, -uôt,

1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;

2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;

3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.

Kļūdu labojums:
jāizmet pir nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu

Avots: ME I, 34


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalīju. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


atspertene

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalīju. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195


atviesoties

atvìesuôtiês,

1) Abschieds-, Gegenvisiten machen;

2) bis zum Überdruss zu Gast sein:
šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan.

Kļūdu labojums:
teikums ''šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem Jan. '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalīju. - Der Satz '' šīs divi nedēļas pagāja atviesuojuoties un atvaduoties nuo pazīstamiem un piederīgiem5 Jan.'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 211


bargaliņa

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. 2 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķira vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263


braunains

braũnains, braunaiņa = brauņaina, schorfig: āda ir grubuļaina, bez spīduma, bruņaina Konv. 2 1273.

Kļūdu labojums:
aiz šķira vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist eizufügen): braũņaîns
braunaiņa = brauņaina

Avots: ME I, 327


bridaliņa

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķira vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331


buka

I buka, buks, der Faustschlag, Puff: saduot bukas pa muguru Serb.; dabūj(u) buku mugurā BW. 22111. [Nach Persson Beitr. 257 u. 264 5 nebst bukstêt zu li. bukùs "stumpf".]

Kļūdu labojums:
aiz šķira vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen): buks,
buku mugurā BW.22111,1 = buka mugurā BW.22111,1 var.

Avots: ME I, 346


cēliens

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalīju.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377


ēška

ēška,

1) ēšķis Konv. 2 1920, [êška Warkh.] ein Vielfrass
Sessw. n. U., Lasd., Lub., Wend.: nevar vien pieēst kâ ēška;

2) ein zänkischer Mensch:
kuo tu vienumē̦r uz mani ēdies kâ ēška Lub. [Hochle. ēška kann auf *ēšķa zurückgehen, ein niederle. ēška durch Mischung von ēšķis und *ē̦ska entstanden sein.]

Kļūdu labojums:
ēšķis Konv. 2 1920 jāpārceļ 1. nozīmes nodalīju (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 578


glums

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glu de̦sa
gluma zâle = glu zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630


gumza

gùmza C., gum̃za PS., gum̂za 2 Grünh.,

1) eine jähe Biegung, Krümmung, Unebenheit
Etn. I, 18: sliecei, luokam liela gumza C., AP., Lös., Lubn., Tirs. pašaura vē̦de̦ra gumza Konv. 2 491;

2) eine unebene Stelle im Kleide, die Falte:
biksas bij vienās kŗuokās un gum̃zās Dond. gumzu gumzām,

a) kraus
Mag. XIII, 2, 50; dzija gumzu gumzām, ungleich gesponnenes Garn Bers.;

b) schief und krumm,
līkumu līkumiem: siena izbūvē̦ta gumzu gumzām A. -Rahden;

c) gumzu gumzām iet, schlotternd, wackelnd gehen
Druw., Etn. II, 94; A. XIII, 493;

d) [gumzu gumzām ēst, eilig essen, schlucken;]

3) ein Töpfel, Trödler, ein ungeschickter Mensch, einer, der wackelnd geht
Etn. IV, 33, [gum̂za 2 ] Dond., [Dricēni]: tu, gumza, pat tādu nieku nepruoti padarīt, kâ nākas A. XIII, 493. tāda čāčiņa, tāda gumza Alm. [gumz- ist wohl aus gum- in gumt) erweitert (etwa mit dem z von burzît).]

Kļūdu labojums:
fraze no Konv. 2 491 jāpārceļ 2. nozīmes nodalīju (die Phrase aus Konv. 2 491 gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 681