Paplašinātā meklēšana

‡ àizdalbît, sich fort-, hinschleppen: kur tas nu aizdalbījis? Bauske, Mesoten.

Avots: EH I, 17

‡ àizdalît, teilend fortgeben: saimnieks visu mantu aizdalījis bē̦rniem Bauske.

Avots: EH I, 17

‡ àizdàlduôt ² Ass. - Kalt., sich herumtreibend fort-, hingehen: nezi kur jis jir aizdaldavis.

Avots: EH I, 17

‡ àizdàlsât ² Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.

Avots: EH I, 17

‡ àizdandaluôt, fortgehen; čigānietes beidzuot aizdandaluoja Bauske.

Avots: EH I, 17

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80

atdalît (li. atdalýti), tr., abteilen, absondern: graudus nuo pe̦lavām. Refl. -tiês, sich abtrennen, sich absondern, sich abheben: iz pulka atdalījās plecīgs bruņenieks Pump. sejas krāsa bija bāla, tā ka stipri atdalījās tumšās uzacis R. Sk. II, 127.

Avots: ME I, 153

be̦zdals,

1): loc. s. be̦zdalā BW. 34803, 1; ‡ 2 = dirselis 2 Dond.: tāds kâ b.: ne˙maz labi nepadarīji! ‡

3) ein winziges Quanlum
AP.: te jau tāds b. vien bij.

Avots: EH I, 213

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331

briêdala: auch Trik.

Avots: EH I, 243

briêdala, eine elenhaarige (graue) Kuh BW. 29516.

Avots: ME I, 336

‡ briêdale Warkl., Name einer Kuh mit steilen und spitzen Hörnern.

Avots: EH I, 243

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353

burgzdalât Fest., burgzdelêt Wid., = burgzdalas mest, burbulêt.

Avots: ME I, 353

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond. ‡ Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301

[dadalît Drsth., Spr., zuteilen.]

Avots: ME I, 429

dalabinât: wiederholt lockend angewöhnen Kaltenbr.: d. vušku Auleja.

Avots: EH I, 304

[dalabinât Spr., heranlocken. Refl. -tiês, sich anschmeicheln].

Avots: ME I, 434

‡ dalabuôt Römershof n. FBR.VIII,102 "?"

Avots: EH I, 304

dalaîst: bis zu einer gewissen Stelle od. bis zu einem gewissen Zeitpunkt tassen: d. kājas da zemei Kaltenbr. gribējām šituo balku d. (fallen lassen) tai blakam, bet aizšķiebēs Saikava. ka[d] dievs dalaistu da galam (wenn Gott gäbe, dass das Korn reif wird), tiktu visa kā Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

dalaîst, tr., hinzulassen, anpassen: viņš dalaiž balsi gluži labi, er hat ein gutes Gehör A. XIII, 476. [Refl. -tiês, hinzufliegen].

Avots: ME I, 434

[dalaistît Drsth., mehrfach hinzugiessen.]

Avots: ME I, 434

[dalakstît Domopol, hüpfend hinzueilen.]

Avots: ME I, 434

dalāmĩba, die Teilbarkeit: skaitļu d.

Avots: ME I, 434

‡ dalàpît ² "hin und wieder ausbessern" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

‡ dalasît "aussuchen, wählen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 304

dalaûzt Drsth., brechend hinzutun. Refl. -tiês, mit Gewalt sich hidurchdrängen zu.]

Avots: ME I, 434

‡ dalavîtiês, (heimlich) heran-, hinzuschleichen Auleja, Kaltenbr.: jis dalavās caps! ... baluodīši ruokā Pas. V, 292 (aus Welonen).

Avots: EH I, 304

dal˜ba,

3): "sitamais kuoks" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617;

7): cilā ... dalbiņu Janš. Līgava II, 398.

Avots: EH I, 304

dal˜ba Smilt., dal˜bs Kand., auch dalbe, dalbis,

1) der Stamm des Baumes
[dalbs U.];

2) eine Fischerstange zum Scheuchen der Fische
Smilt., Gsth.;

3) eine Stange zum Stossen, Rudern, Anhalten der Böte, der Flösse:
paņemi dalbu un pārceli svešnieku. ar dalbiem dze̦n pluostu pār upi pāri Kaudz. M.;

4) [dàļba ² Lis., dal˜bs N. - Peb.], eine Stange zum Umdrehen von Balken und zum Verbinden von Fudern
(= buomis);

5) [dal˜bs Kaugershof, dal˜ba Trik.], eine Stange, womit das Korn in der Riege gelockert wird, damit es von der Wärme durchdrungen werden könnte;

6) die Ofenkrücke;

7) [dal˜ba Nigr.], eine zweizinkige Gabel zum Aufladen der Garben
Kand.; [ eine Gartengabel Bielenstein Holzb. 503];

8) [dal˜bis Wandsen], langer Stiel einer Harke od. Gabel
Līniņ Wain.;

9) die Höhlung, die durch das Ausfaulen desMarkes im Baume entstanden ist
Sezzen;

10) von einem unachtsamen Menschen od. Tier, das den Weg nicht einhält:
pa ganībām gāja cilvē̦ks kâ dalba, uz vienu pusi un uz uotru pusi, ne˙maz pie ceļa neturē̦damies Selb. - [Zu le. delbis, de̦lbs, dilba, li. dálba "рычаг, шест; неуклюжiй человѣк", dilbis "Unterarm", délba "Forkenstiel", apr. dalptan "spitzes Werkzeug von Eisen, um damit Löcher zu schlagen", r. долби́ть "hacken, meisseln", altr. надолобъ "Fallbalken am Tor", klr. продóлоб "Pflugdeichsel", čech. dláto "Meissel", serb. dlijèto dass., ae. delfan "graben", ndd. dölben "schlagen" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4, 204, Leskien Abl. 323 u. Nom. 174 u. 208, Lidén Stud. 93, Persson Beitr. 423 f., Berneker Wrtb. I, 251, Trautmann Wrtb. 54. Die Bed. "Stange" wohl aus der Bed. "das zum Stochern Dienende".]

Avots: ME I, 434

dalbe (unter dal˜ba),

5): ņem dal˜bi un izbaksti riju! Seyershof;

7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.

Avots: EH I, 304

dalbinât, höhlen, schaben Spr.

Avots: ME I, 434

‡ dalbiņš,

1) = dal˜ba 7 Lipsthusen (mit alˆ); "eine Stange mit Spitze (?) und einem Querholz, damit die Garbe nicht auf den Spiess rutscht (?)" BielU.;

2) = labības statiņš vai zārds (?): apkārt celsies stalti dalbiņi A. Bergmanis Latv. Av. v. J. 1832.

Avots: EH I, 304

dalbis (unter dal˜ba),

5): auch Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616, (mit al˜ ) Orellen;

7): auch (mit al˜ ) Upesgrīva; "kuoks kūļu celšanai" ebenda; ‡

11) der Pflanzensteogel
Grob. (mit al˜); "spēcīgs puķes asns, jaunaugums" (mit al˜ ) Wirginalen.

Avots: EH I, 304

‡ dal˜bît Bauske, -ĩju "unnütz reden". Zur Bed. vgl. auch ‡ àizdalbît.

Avots: EH I, 304

dal˜buôt, dalbât Druw.,

1) mit dem dalbs die Fische in das Netz treiben;

[2) dal˜buôt Salis, mit einem dalbs in der Riege das Getreide durchwühlen, damit es besser trocknet:
d. se̦ru;

3) sìenu dal˜buôt Wandsen, mit einem dalbis Heu auf die
kaudze hinaufreichen].

Avots: ME I, 434

dalbs (unter dal˜ba): auch Grob. (eine zu verschiedenen Zwecken gebrauchte Stange),

2): ar dàlbu ² zuvis dukurē Saikava;

3): - auch (mit àl ² ) Saikava;

5): auch (dalbs) Salis; ‡

11) der Pflanzenstengel
(mit al˜ ) Grob. (in- dieser Bed. häufiger das Demin. dalbiņš).

Avots: EH I, 304

dàlcis ² : auch Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 304

[dàlcis ² (aus dalicis?), jem., der etwas verteilt Domopol.]

Avots: ME I, 434

‡ dal˜darainis AP., ein grossgemustertes Tuch.

Avots: EH I, 304

‡ daldarains, = dal˜derains, grossgemustert (?): daldarainās villaines Azand. 182.

Avots: EH I, 304

‡ dàldât ² Kaltenbr., -ãju, ziellos umherirren.

Avots: EH I, 304

‡ dal˜deŗaiņi Ramkau, dal˜de̦rainītis AP. ein Strickmuster für Handschuhe; dàlderaiņi ² Saikava "cimdi, kam daldeŗu raksti".

Avots: EH I, 304

dal˜derains: dal˜de̦rains AP. (von Pferden gesagt), dàldeŗains ² Saikava (von Pferden und Geweben).

Avots: EH I, 304

dal˜derains, dãlderains, mit talerrunden Flecken geäpfelt, namentlich von Pferden: dalderains zirgs; aber auch: dalderains cimds.

Kļūdu labojums:
geäpfelt =, geäpfelt

Avots: ME I, 434

dal˜deris,

1): acc. plur. dalderiņus BW. 25645; sudraba dalderītis BW. 3770 var. sīkajiem dalderiem 31761, 2;

2): daldeŗus mērījuši ne tikai pēc zemes lieluma, bet arī pēc labuma AP. d. - trīs pūrvietas, kad vidīna zeme; kad labāka zeme, tad uz daldera krīt tikat viena pūrvieta; kad pa˙visam slikta zeme, tad daudzi pūrviešu Saikava; ‡

3) alectorolophus minor Ramkau.

Avots: EH I, 304

dal˜deris, dãlderis,

1) der Taler;

2) als Mass der Bodenabschätzung:
10 pūrvietas uz viena dalder,a; 80 dalder,i uz viena arkla Wolmar. [Nebst estn. tālder aus mnd. dālder "Taler".]

Avots: ME I, 434

dal˜dzenĩca C., die Sense. Zu dalgs.

Avots: ME I, 434

‡ dale Kaltenbr. (neben daļa), acc. s. dali Oknist, = daļa.

Avots: EH I, 304

dalèkt, intr., herbeispringen (pielēkt): dale̦c vilks, aizne̦s kazu BW. 13339. [Gleich li. dalė˜kti "fliegend erreichen" bei Ekblom Manuel phonét. de la langue lit. 63.]

Avots: ME I, 434

dal˜gs: Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LVI, 216 f.

Avots: EH I, 304

dalgs L. (von ihm als"lit."bezeichnet), U., die Sense. Nebst li. dal˜gis od. dal˜gė, del˜gė, apr. doalgis "Sense" [der Form (und Bedeutung) wegen wohl (nach Fick BB. II, 198, Lewy PBrB. XXXII, 148, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 158, Walde Wrtb. ² 239 u. 269, Niedermann Essais ďétym. et de crit. verb. lat. 23; vgl. auch Berneker Wrtb. I, 207) eher zu an. telgia "behauen, (zu)schneiden, schnitzen", als (nach Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 106) zu an. dálkr "Nadel, Dolch", ir. delg "Dorn, Tuchnadel" oder (nach Fick Wrtb. III ^4, 210) zu ae. dolg "Wunde" resp. (nach Froehde BB. XVII, 310, der auch ein preuss. -le. dalkis (das nicht echt le. sein kann) "Aalangel" heranzieht, Mikkola BB. XXV, 74 und Junker IF. XXXV, 276) zu la. falx "Sichel, Sense"].

Avots: ME I, 434, 435

dalĩba,

2): sievai nāca dalība (Erbteil)
nuo mājas Seyershof. kas man par dalību? od. kas man dalības par tuo? was geht es mich an? Kand.; ‡

4) par dalības laiku, in der Zeit des Übergangs des Winters zum Frühjahr
Ringen n. BielU.

Avots: EH I, 305

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

dalĩbnieks, der Teilnehmer, Gesellschafter: kongresa, ruotaļu, svē̦tku d. lai saimnieks ir gājējiem dalībnieks priekuos un bē̦dās B. Vēstn. dzīvs dalībnieks un priekšnieks dažādās biedrībās Vēr. II, 1266.

Avots: ME I, 435

‡ dalìdzinât ² Kaltenbr., endgültig ebnen: vē̦lāk dalīdzināja ar strīķi (von der zu schärfenden Sense).

Avots: EH I, 305

[dalìekt Drsth., Spr., hinzubeugen. Refl. -tiês, sich hinzubeugen.]

Avots: ME I, 435

daliêt, hinzugiessen: daliet pienu pie putras.

Avots: ME I, 435

‡ dalīgs, teilbar Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 305

[dalīgt Drsth., hinzubedingen.]

Avots: ME I, 435

‡ daliklis, Teil, Anteil, so einem zukommt Für. I.

Avots: EH I, 304

dalikt: dalika ruokas Pas. VIII, 201. Refl. -tiês, ‡

2) "nuolikt pa reizei vienu, uotru lietu zināmā vietā" Auleja; ‡

3) sich hinzutun, hinzugesellen:
četri ē̦dāji daliksies vairāk Kaltenbr. citi daliekas (nehmen an der gemeinsamen Arbeit und den Ausgaben teil), kad taisa pirti; a cits i[r] nedalicies kurina, iet Auleja.

Avots: EH I, 304

dalikt [li. dalìkti], tr., hinzulegen, hinzufügen: dalikt kādus gabalus. (Aber pielikt pilnu gruozu). [es auklēju bāleliņu, pie mutītes dalikdama BW. 1884, 1. Refl. -tiês, sich dazu (neben jem.) hinlegen; d. pie zemes, sich niederlegen od. auch hinfallen.]

Avots: ME I, 435

dalinieks: = pušelniẽks Livl. n. BielU.

Avots: EH I, 305

dalinieks [li. daliniñkas], der Teilnehmer, Teilhaber Spr.

Avots: ME I, 435

[dalipinât Spr., tr., ankleben.]

Avots: ME I, 435

dalipt: dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201; angesteckt werden (von einer Krankheit) Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

[dalipt Drsth., Spr., intr., ankleben.]

Avots: ME I, 435

[dalis, Teil, Anteil Gr. - Essern nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, Nr. 260. Vgl. daļa und li. dalìs "Teil".]

Avots: ME I, 435

[dalìst Drsth.,

1) hinzukriechen;

2) (bis zu einer gewissen Stelle) hinkriechen.]

Avots: ME I, 435

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

I dalît,

1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡

3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!

Avots: EH I, 305

‡ II dalît "līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

[dàlkata ² Mar., = dalba 2, daļģis 2.]

Avots: ME I, 435

II dalkata, comm., ein Schwätzer, ein alberner Mensch Ringmundshof.

Avots: EH I, 305

‡ dalkatuôtiês Ringmundshof "aũšāties".

Avots: EH I, 305

‡ dalkuôtiês Ringmundshof, = ‡ dalkatuôtiês.

Avots: EH I, 305

[dalùocît Drsth., mehrfach hinzubeugen. Refl. -tiês, sich mehrfach hinzubeugen.]

Avots: ME I, 435

‡ daluôtiês, zanken, streiten Frauenb.

Avots: EH I, 305

‡ I dàlsât ² Saikava, gehen, spazieren, schlendern: d. pa mežu.

Avots: EH I, 305

‡ II dalsât "rupji, bez vajadzības runāt" Prl. Zu dèlst ² .

Avots: EH I, 305

‡ dalu dalumis, (im Streit) lärmend: pa kruogu gāja d. d. Frauenb.

Avots: EH I, 305

[dalùgt Drsth., heranbitten: d. ciemiņu pie galda.]

Avots: ME I, 435

dalza, ‡

2) "?": tas ve̦cais d. (geringschätzige Bezeichnung)
bija apzadzies Daugava 1934, S. 486.

Avots: EH I, 305

dàlza ^2, ein unruhiger, ungezogener Mensch Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 435

dàlzât ² , ‡

2) sich herumtreiben
Stom.

Avots: EH I, 305

dàlzât ^2, -āju, sich unruhig bewegen: dalza, vai beigs dalzāt Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 435

dañdala,

1): eine lange. ziemlich dicke, glatte Gerte
Kegeln und Waidau n. Lalv. Saule 1927, S. 616; ‡

3) ein unartiges, unruhiges Kind (von erwachsenen Menschen nur selten gebraucht), auch ein solches Tier
Siuxt.

Avots: EH I, 306

dañdala, n. U. auch dandara, eine Zigeunerpeitsche Kand. [In Trik. sage man: iet kâ dañdala ("?") kuzu kuzām.]

Avots: ME I, 437

I dandalâtiês, ‡

2) unartig sein (von Kindern)
Siuxt (mit añ).

Avots: EH I, 306

I dandalâties Nigr., mit einer Peitsche fuchteln.]

Avots: ME I, 437

II dandalâties, -ājuos, über Grüfte mühsam fahren U.

Avots: ME I, 437

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

‡ dañdalêtiês, beim Pferdetauscn streifen Wandsen; beim Pferdekauf lärmen Stenden.

Avots: EH I, 306

dandaluôt, mit der Zigeunerpeitsche schlagen: čigāns savu čigānieti ar dandalu dandaluoja BW. 33532, 2.

Avots: ME I, 437

‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

daudaliņa, ein heiteres Kind Etn. I, 137.

Avots: ME I, 443

‡ dèidelnība ² Lettg., das Wesen eines ‡ dèidelnieks ² .

Avots: EH I, 314

divdalība ,* Zweiteilung, Zweiteiligkeit: rindas divdalība RKr. IX, 103.

Avots: ME I, 471

divdalîgs ,* divdaļains * Latv., zweiteilig: rinda ir divdalīga RKr. IX, 111.

Avots: ME I, 471

dũdaliņa, ‡

2) auch dūdaļiņa, verachtl. Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem skaistas (Var.: lielas) sievas, man bij tāda dūdaliņa (Var.: dūdaļiņa) BW. 27264 var.

Avots: EH I, 346

dũdaliņa (Liebkosungwort), Täubchen, Herzblättchen: māsas manas, dūdaliņas, me̦lnajuos lindrakuos Krem.

Avots: ME I, 524

džandala U., džañdžala [Zabeln], Ahs., BW. 21034, Lautb. Luomi 189, die Zigeunerpeitsche.

Avots: ME I, 563

[gadalaiks, die Jahreszeit.]

Avots: ME I, 581

ģe̦ñdals, ein Tanz Dond. [Vgl. je̦ndaliņš, jandāliņš.]

Avots: ME I, 696

gùodàlga ,* der Ehrenpreis, der Preis: iegūt guodalgu.

Avots: ME I, 688

gùodàlgôts ,* preisgekrönt: guodadguota luga, preisgekröntes Theaterstück.

Avots: ME I, 688

[gramzdalains Nerft, = gre̦mzde̦lains.]

Avots: ME I, 637

[gruzdalas, Nachbleibsel von geschmolzenem Fett Ronneb., Smilt.]

Avots: ME I, 666

ìedalbât, ‡

3) "iekalt" (mit alˆ ) Warkl. In dieser Bed. wohl durch r. вдолбить "einmeisseln" beeinflusst.

Avots: EH I, 507

ìedalbât,

1) ["sich hineinverirren"
Drosth.; "mit einem Stab in der Hand hineingehen od. hereinkommen (von unangenehmen Personen)" Tirsen]: liela gaŗa dē̦lu māte iedalbāja ustabā; iedalbāja izdalbāja (Var.: ielīkāja, izlīkāja), malējiņas nedabūja BW. 23516. [sē̦tā iedalbāja sveša guovs Drosth.;

2) mit dalbas (Fische ins Netz) hineintreiben
Mar., Fest.; auch iedalbuot Druw., Lasd.]

Avots: ME II, 8

‡ ìedalinât, = iedalît: iedalinājis visu ... iekš trim vienlīdzīgām daļām Klēfelda Padoms 61.

Avots: EH I, 507

ìedalît, einteilen: gadu iedala 12 mēnešuos. Refl. - tiês, sich einteilen.

Avots: ME II, 8

‡ ìedalˆsît ² Salisb., = iepḕrt 2: šis viņu dūšīgi iedalstījis.

Avots: EH I, 507

[I izdalbât,

1) "?": (dē̦lu māte) iedalbāja (istabā), izdalbāja, malējiņas nedabūja BW. 23516;

2) mit einem dal˜bs durchwühlen:
dalbs ir kuoks, ar kuo izdalbā se̦ru rijā, lai labāki žūst Wolm.; izdalbuot krāsni Karkel; izdal˜bât "izjaukt": i. sìenu Freudenberg:

3) "zertreten"
Domopol: guovs purvu izdalbāja (= izmīņāja) Trik. braucēji izdalbājuši ceļu (t. i. zirga kājas gājušas cauri sasalušās zemes kārtai) Serbigal;

4) "mit Mühe und Not erfragen"
Domopol;

5) mit einer Stange Fische aus den
paceres oder Menschen aus dem Zimmer hinaustreiben Mar., Sessw.;

6) ausklopfen:
putekļus nuo drēbēm izdal˜bât Gold.]

Avots: ME I, 724, 725

[II izdàlbât ² , mit einer Hohlaxt einen Trog, Bienenstock u. dgl. aushöhlen Pededze.]

Avots: ME I, 725

[III izdal˜bât Auermünde, Fockenhof, ="izdabāt" (?): es mūsu kungam izdalbāju.]

Avots: ME I, 725

‡ izdalinât (li. išdalìnti "austeilen"), zerteilen (?): (lauku) licis i. un ar stabiņiem nuozīmēt Klēfelda Padoms 1789, S. 60.

Avots: EH I, 441

izdalît (li. išdalýti), tr., aus -, verteilen: naudu nabagiem, veltes viesiem, pūru. maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. Refl. - tiês, sich verteilen, unter sich verteilen: apsmērē sāpuošuo vietu, lai izdalītuos asinis Etn. III, 159. gaļu izdalījušies līdzīgi JU.

Avots: ME I, 725

‡ izdàlsât ² Saikava, = izstaĩgât 3: i. visu me˛u.

Avots: EH I, 441

‡ izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441

‡ jâdalêt Lubn., = jâdelêt.

Avots: EH I, 561

jadals, s. je̦de̦ls.

Avots: ME II, 95

jañdalêt, jandelêt, - ẽju, den jañdaliņš tanzen: trīs dieniņas, trīs naksniņas jandalēja, priecājās Etn. I, 27. arī ve̦cie jandalēja un priecājās LP. VII, 410. Refl. - tiês, [auch jandalīties], nach Herzenslust tanzen, sich belustigen, tollen: pēc maltītes tas sāka stabulēt un kungi un kundzes jandalēties LP. VII, 624. kāzinieki dzēra, jandalējās VII, 907. bē̦rni, kuo jūs te jandelējaties, kad tē̦vs gul Gaweesen A. XV,1, 408. [Aus den finnischen Sprache? vgl. estn. jändama od. jandama "lärmen, tollen".]

Avots: ME II, 96

jañdaliņš [Gr. - Essern, jañdāliņš Wolm., Drosth., N. - Peb., Trik., Bers., Kl., je̦ndaliņš U.], jandalis [Nigr.], Konv. ²

1) ein lettischer Tanz:
jandāliņš gājis vaļām LP. IV, 222;

2) [jañdals Wolm., Jürg., AP., Treiden, Behnen], Streit, Zank, Lärm
[Salis]: sacelsies liels jandaliņš Vēr. II, 1316. [Aus den finnischen Sprache? vgl. jañdalêt und estn. jandlema oder jändlema "keifen, streifen."]

Avots: ME II, 96

‡ je̦dals Angern n. BielU., = je̦de̦ls.

Avots: EH I, 562

laidaliņš BW. 25808, = laidariņš.

Avots: ME II, 402

lĩdzdalĩba ,* die Teilnahme, Beteiligung: līdzdalību un līdzjūtību sajust pret citiem; sieviešu līdzdalība draudzes dzīvē Vēr. II, 1443.

Avots: ME II, 479

‡ lùodalêt ² Kaltenbr., Sonnaxt, = luõdât (aber weniger intensiv!).

Avots: EH I, 766

mañdala: auch AP., Karls., Ramkau, Seyershof.

Avots: EH I, 782

mañdala C., mañdaļa, Name einer Kuh, die am Montage gefallen ist U.

Avots: ME II, 560

me̦dalus, Honigbier, Met U.

Avots: ME II, 590

naûdala ^2, Namme einer Kuh Karls.

Avots: ME II, 696

nedalãmĩba, die Unteilbarkeit.

Avots: ME II, 710

nedalãms, unteilbar: nedalāms skaitlis.

Avots: ME II, 710

‡ nedalîgs, unzerteilbar Stender Deutsch-Lett. Wrtb.

Avots: EH II, 10

nenùodalîts, unabgeteilt, unartikuliert: mēs dzimstuost varam tik nenuodalītas skaņas nuo sevis izduot Teod.

Avots: ME II, 724

‡ niedalājs Dobl., = niêdrãjs.

Avots: EH II, 27

nùodalît, ‡ Subst. nùodalījums, Abgeteiltes, Abteil(ung).

Avots: EH II, 38

nùodalît [li. nudo`bti "zu Tode quälen"] Drosth., = nuosist, erschlagen; [nuodâbt (herunterschlagen) ābuolu nuo ābeles Lis.]

Avots: ME II, 772

padalît,

2): verteilen:
vajadzēja tuos (puišus) arī p. pa pils laukiem pie ... darbiem Vindedze 137. padalīja atlikušuos ēdienus pagrabā un klētī Sieva 154.

Avots: EH II, 126

[padalît (li. padalýti,

1) eine Weile teilen:
padalīja zemi, bet nepabeidza C.;

2) ungleichmässig verteilen:
saimniece padalīja plūcējām baltmaizi Bauske;

3) austeilen
(perfektiv): dalām naudu,... ni˙kai nevar padalīt Pas. III, 455. Refl. -tiês, unter sich verteilen: viņi padalījās savā starpā Warkl.]

Avots: ME III, 15

‡ padàlka ² Saikava, das Kummetpolster.

Avots: EH II, 126

pãrdalît,

1): das Teilen beenden
Auleja: p. dāvanas. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zerteilen:
zē̦nu pulks pārdalījās Hasenp. u. a.;

2) unter einander etwas zerteilen:
brāļi jau pārdalījušies Saikava. p. ar padēli par pusi Kaltenbr.

Avots: EH XIII, 197

pãrdalît, tr.,

1) teilen, zerteilen, entzweihauen:
viņš pārdalīja aunu gabaluos III Mos. 8, 20. gribeja manu piena spanni vidū pušu pārdalīt BW. 2233. istabiņa pārdalīta uz pusēm JR. V, 4;

[2) noch einmal, von neuem teilen, verteilen:
zemes ir jāpārdala, un vis˙pirms pārbaudāms Cē̦su apriņķis Leijerk. I, 213].

Avots: ME III, 152

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pirdals,

1) ein Furz;

2) jem.; der schnell ärgerlich böse wird
Dobl. n. Etn. IV, 165: Sprw. skraida kk pirdals pa sietiņa dibinu.

Avots: ME III, 222

‡ puodalaišķis BielU., der Zeigefinger.

Avots: EH II, 345

puôdalaiža Etn. II,188, puôdlaiža Dr., puôdulaiža Wid., puôdiņlaĩža Salisb., puodlaizis Antrōp. III, 4, der Zeigefinger.

Avots: ME III, 454

‡ puodalaižka, = puôdalaiža: ar puodalaižkas pirkstu Kaudz. Izjurieši 188.

Avots: EH II, 345

priedala, priedals, s. priedaine.

Avots: ME III, 392

pusdalderis, s. pusdãlderis.

Avots: ME III, 424

rūdaliņa, Epitheton der Erde im VL.: ai zemīt, rūdaliņ! BW. 27550. ai zemīte, rīidalin (Var.: trūdalina), tu parūdi dažu labu: tu parūdi kuokiem lapas, tu māmiņas auklējumu 27551, 1 var. Wohl zu rūdêt.

Avots: ME III, 567

sadalbât, mit einer dalba 2 (Fische) in ein Setznetz zusammentreihen Ar.

Avots: ME II, 607

sadalît, tr., zerteilen, verteilen: sadalīt mantu vairākās daļās. sadalīt maizi starp ē̦dājiem. Refl. -tiês, sich zerteilen; verteilen: viņa ķīmiskā ceļā diezgan grūti izkūst jeb sadalās Japana 43.

Avots: ME II, 607

‡ šadalks Linden in Kurl. "?": aizjūgs stingrāk stāv, kad š. ir. Gleichbed. mit sedulks?

Avots: EH II, 621

saldalutiņš BW. 26158 var., süsses Bier.

Avots: ME II, 668

se̦dalka: auch Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 474

se̦dalka Spr., = se̦dulka.

Avots: ME III, 811

‡ sîkdalībnieks,* ein Teilhaber, der einen geringen Anteil an etw. hat: bankas sīkdalībnieka dēls Līg. medn. 43.

Avots: EH II, 491

šķaudaluôtiês, niesen De̦glavs.

Avots: ME IV, 21

šķe̦ndala Segew., = šķembele: rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja šķe̦ndalās VL. A. v. J. 1893, S. 559. lai saplīsa tautu galdi deviņām šķe̦ndalām BW. 26296, 13. Dissimiliert aus *šķe̦ldala (vgl. šķe̦lda)? Vgl. šķindala.

Avots: ME IV, 27

šķè̦ndalains ² Lubn., = skabar̂gaîns: šķ. dēlis; šķe̦ñdalaini (= šķe̦ltnaini) zirņi AP.

Avots: ME IV, 27

I šķiñdala Nigr. die Scherbe (namentlich vom Glas), der Splitter Gr. - Würzau Laud.: būs tautu glāzēm šķindalās iet! BW. 19577. Dissimiliert aus *šķildala (vgl. šķe̦ndala)?

Avots: ME IV, 41

II škiñdala Mesoten "= šķindele".

Avots: ME IV, 41

III šķiñdala Mesoten "eine Schwätzerin".

Avots: ME IV, 41

‡ skrandals Diet. "ein Umhertreiber".

Avots: EH II, 507

‡ smaîdalīgs PV. "smīnīgs".

Avots: EH II, 532

snaudala, snaũdaļa C., Bauske, eine verschlafene, schlafmützige Person: snaudala (Var.: snaudule), miegala adītāja BW. 25237 var. snaudaliņas (Var.: snaudaļiņas) vaiņadziņu 24618, 4 var. vainadziņu snaudaļai uzliekam 24612, 3. sauca [mani] snaudaliņu 7018, 1. snaudaļ[a] mana māsa bija 8216. snaudaļai ruoku duot 16005. snaudaļa (Var.: snaudule) kuodeļu dedzināja 30290. Vgl. li. snaudãlius "wer bei der Arbeit oft einschläft".

Avots: ME III, 972, 973

‡ snaudale BW. 7376, 2 var., = snaudala.

Avots: EH II, 542

‡ snàudalêt ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, = snaũdelêt.

Avots: EH II, 542

‡ spîdala ² Seyershof, ein Kuhname.

Avots: EH II, 552

spidaliņa,

1) "?": spidaliņa brē̦c uz miglaiņu vai lietaiņu laiku: grīst, līst! Etn. III, 8;

2) spidal(iņ)a "ein sehr ausgelassenes Kind"
Sessau.

Avots: ME III, 994

‡ II spîdaliņas Linden in Kurl., eine Art Blumen (mit dünnen, kleinen Blättchen und einer kleinen, roten Blüte).

Avots: EH II, 552

spindala: "= spin`dele 1" (mit iñ ) Kolberg; "niķīga būte" Allend., Kolberg.

Avots: EH II, 551

spindala U., = spindele; spiñdala Ermes, = spiñdele 2.

Avots: ME III, 997

‡ špiñdala Seyershof, comm. "bailīgs un neizturīgs kustuonis vai cilvē̦ks." Vgl. spiñdele 2.

Avots: EH II, 655

‡ spiñdalīgs zirgs Kolberg, = spārdelîgs zirgs.

Avots: EH II, 551

‡ *spraudula "?" : spraudu sprauduliņu (Var.: sprēdu sprēdaļiņu) Ziemassvētku vakarā; kuo darīji nespraudusi šādu ziemas gabaliņu? Tdz. 54357, 2.

Avots: EH II, 557

stadala (unter stadals): auch Kaltenbr.; taisni brauca stadalā (od. zum nom. stadals?) BW. 35308, 1.

Avots: EH II, 567

stadals: auch Auleja.

Avots: EH II, 567

stadals U., stadala Wolm., Planhof, Spr., stadula Ronneb., Smilt., Dr., staduls Kaudz. M. 43, C., Lis., stadeles L., U., stadola U., stadols, die Stadolle, der Stall bei Krügen: zirgu nuolikām stadulā A. v. J. 1898, S. 14. stadula pie kruoga Aps. III, 4. kruoga stadols LP. V, 57. stadalas durvju platumā Kaln. Uozuolk. m. 96. Woht nebst li. stadolê, stadalà und estn. tadol aus wruss. стодола dass., s. Leskien Nom. 478; für stadeles kommt aber auch mnd. stadelhof "Hof, wo man sich niederlässt" als Quelle in Betracht.

Avots: ME III, 1037

standala,

2): "par stañdalām sauc re̦snas kārtis, kuo lietuo ē̦ku ceļuot; tās pieslien slīpi pie būvējamās sienas, un tad ar virvēm pa tām ve̦lk augšā baļķus" Ramkau.

Avots: EH II, 570

standala,

1) ein Eiszapfen
Ermes, (mit añ ) Walk n. U.;

2) ein Hebel
N. - Peb., (mit añ ) Nötk.; ej gulēt, citādi man rītā būs jāliek standalas apakšā! Ramkau;

3) eine Frau mit übermässig kurzem Rock
Bers.; kas nu tas par apģērbu; izskatās tīri kâ standala! Falls dissimiliert aus *staldala, zu mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645 f.); vgl, auch stangala und stente.

Avots: ME III, 1043

stàndals ² N. - Schwanb. "ein Krug (Trinkgefäss) aus Wachoiderholz"; vielleicht mit ostle. a aus e̦.

Avots: ME III, 1043

trejdalîts,* dreiteilig (?): trejdalītas marmortrepes Vēr. II, 1272. trejdalītā zeme Rainis Ant. un Kl. 89.

Avots: ME IV, 229

‡ tūdal BielU., = tūdaļ.

Avots: EH II, 707

‡ tūdalīgs, sofortig Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 707

‡ ūdala Zeme, daba, tauta II, 355, = ûdele I.

Avots: EH II, 740

uzdalbât,

1) mit einer Fischerstange aufscheuchen:
uzdalbāt (ar dalbu) zivis nuo pacerēm Golg.;

2) uzdalbuôt, mit einem dalbis (s. dalba 8) hinaufreichen:
sìenu uzdalbuot kaudzē Wandsen.

Avots: ME IV, 323

uzdalît,

1) hinzuteilen, beim Teilen hinzulegen:
uzdali man vēl virsū kādu gabalu! Stenden;

2) prügeln
(perfektiv), (Schläge) aufzählen: uzdalīt bē̦rnam Lubn.

Avots: ME IV, 323

uzdàlka ² : uzdalkām auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 158.

Avots: EH II, 720

uzdàlka ² Saikava, was über das Mass hinausreicht, die Zugabe: kad grantes gubā saber trīs skastes, tad ir vēl maza uzdalka klāt pie kubika Saikava, uzdalkām, dis Zugabe: duod ce̦turtuo uzdalkām! Celm. vienu sauju piemet vēl uzdalkām! Saikava. Wohl mit dem k des Rnssizismns priba(v)ka "Zugabe".

Avots: ME IV, 323

vadala, vadale U., vadele (li. vadẽlės LChr. 3774, Arumaa Lit. mund. Texte a. d. Wilnaer Geg. 173, Miežinis "gruoži") U., der Zaum U.; der Zügel U.; der Strick am halfterähnlichen Zaum (vadale) Bielenstein Holzb. 533; Plur. vadales "valgi; Ketten" Lautb.: kur liks... kumeliņu? siesim vara vadelēs (Var.: vadalēs, vadalās, vedelēs, ve̦dalēs) BW. 32911, 1. turē̦dama vadeles (= der Strick, an dem ein Blinder geführt wird) . . . galu Janš. Līgava I, 186. viņš ... bez manis ... nevarē̦tu .. . iztikt. viņš man tik˙pat kâ vadelē vadājams Mežv. ļ. I, 228. Zu vadît.

Avots: ME IV, 429

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦dale(s), s. vedeles.

Avots: ME IV, 519

ve̦dalêt Nötk. "= vadât (oft führen)."

Avots: ME IV, 519

veidalis,* veidals*, Ideal (?): mans veidalis ir patiesība Mācītāja meita 40. tautas garīgais veidals Plūd. Rakstn. I, 19. gribu mīlēt un buojā iet, lai veidals nepaliktu tikai veidals Zalktis v. J, 1908, No 4, S. 129.

Avots: ME IV, 522

vindale, die Fettschicht auf der Suppe Wallhof; das Häutchen auf eisenhaltigem Wasser ebenda. Aus d. Windel "membrana"??

Avots: ME IV, 599

viñdals Dond. "sagriezta grīzte, gurste". Aus d. Windel "ein gewundenes Bündel Stroh".

Avots: ME IV, 599

žĩdalka Bauske, Pankelhof, = žīdauka. Vgl. li. žydélka dass.

Avots: ME IV, 812

zîdals (li. žindalas" zīdals" Miežinis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., KatrE., Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Wolmh., Zvirgzdine, (mit î ² ) Frauenb., Karls., N. - Salis, Ruj., Siuxt, Widdrisch, die Muttermilch L., U.: zīdals mazam bē̦rnam RKr. VII, 1402. pazīdināt bē̦rnu ar savu zīdalu LP. VII, 160. uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbra JK. VI, 38. zīdala nav; naudas nav, kuo piena pirkt Vēr. I, 1490. kumeliņu tēju sievieši dzeŗ, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV, 118.

Avots: ME IV, 731

ziêdala: auch Liepna, Pilda, Ramkau.

Avots: EH II, 810

ziêdala AP., C., Nötk., Trik., Wolm., ziêdala ² Ruj., ziêdaļa AP., Vers., Golg., Jürg., Kl., Lubn., Saikava, ziêdaļa ² Frauenb., Nigr., Siuxt, ziedaļa U., Spr., Etn. III, 117, Dond., ziêdele Kaltenbrunn, Oknist, voc. s. ziedeliņ BW. 29030, 6 var. ziêduļa Prl., ziedaliņa (eine getigerte Kuh) Mag. IV, 2, 143, Name einer bunten Kuh: kuo... vārdu liksi... telītēm?... kuŗa raiba - ziedaliņa BW. 32422, 3. telīt mana, ziedaliņa (Var.: ziedaļiņa)! 29028 var.; 16434 var. guosniņ manu, ziedaliņu! 28902, 1 var. aizve̦duši... telītes: rītuliņu, zieduliņu 16494. ganīja guovis (raibaļas, ziedaļas...) LP. V, 238. ziedala... pilnu muti zâļu rauj Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 738

ziedaliņš,

1) ein Blütchen
Mag. IV, 2, 143;

2) ein Bunter
U.

Avots: ME IV, 738

[bùrzdala ² Kreuzb., = burzgulis 1.]

Avots: ME I, 355

dandaluôi: zur Bed. vgl. auch ‡ àizdandaluôt.

Avots: EH I, 306

skraidalêt: auch (mit ài ² ) Auleja, Sonnaxt.

Avots: EH II, 506

skraidalêt, skraidaļât, s. skraidelêt.

Avots: ME II, 885

snaudalaîns, schlafmützig: miegalaiņa, snaudalaiņa... tava līgaviņa BW. 21971.

Avots: ME III, 973

vadale (unter vadala): (kumeļu) sienat vaŗa vadalē! BW. 32911, 1 var.

Avots: EH II, 746

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ kāzu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1

adîklis, dial. [in Meiran und Serbigal] adeklis (li. ãdyklys, Strickzeug BF.; adỳklis Jużk. oder adìklis "hölzerne Nadel"), Strickzeug; Gestricktes: veltījuot izdalīja ap 100 adekļu (cimdu, zeķu) BW. III, 1, 45.

Avots: ME I, 11

âgeris Gr.-Buschh. "veikls cilvē̦ks, kas ātri tiek uz priekšü: tāds ā. kâ viņš visur pratīs dalīst. Vgl. āgaris.

Avots: EH I, 192

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši kāju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54

‡ alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja kājās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl. ‡ alass.

Avots: EH I, 67

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. ²

Avots: ME I, 81

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83

apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],

1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.

2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.

Avots: ME I, 89

apradi, ferner stehende Verwandte: pie īstiem radiem viņa neiet sērst, tikai pie tādiem apradiem Gold. brūte izdala apradiem... BW. III, 1, 80; Druva I, 910.

Avots: ME I, 113

‡ atbungât,

1) trommelnd herkommen
Warkl.;

2) herbeitrommeln;
(fig.) mit Oberreden, Zwang, Skandal herbeiholen Ar.: vai tu nevarēji viņu a.?

3) durchprügeln
Warkl.

Avots: EH I, 137

atkupinât pienu, Milch gerinnen lassen = "sarūgušu nuokrejuotu pienu turēt siltā krāsnī, pie kam atdalās sukalas, un piens dabū tumīgu, patīkamu garšu" Dobl., Spr. u. a.

Avots: ME I, 169

atminîgs, mit gutem Gedächtnis begabt BW. I, S. 176. viņam atminīga galva Dalbingen.

Avots: ME I, 177

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

auslecīte, Corydallis solida RKr. III, 70 (Stockm.). Cf. aûgstlècīte [und auslecēm].

Avots: ME I, 227

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

balêt, -u, -ēju, [li. balė´ti, bleich werden ], intr., bleichen: tavi kauli tūdaliņ balēs LP. VII, 482 duod, dieviņ, tā balēt (Var.: balēties) man auguma pēlējam 8871. Auch tr., bleichen Mag. III, 1, 107, M., = balināt.

Avots: ME I, 253

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs ² Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.

Avots: ME I, 299

‡ blaisma (?) Dorotheenhof, scadalina papulosa.

Avots: EH I, 225

blaîza [Bers.], der Skandal: vakarvakarā kruogā iznāca liela blaiza Plm. [Zu blaizît.]

Avots: ME I, 308

[I blĩmêt Ramkau, woran geschmiegt dastehen. Vgl. etwa li. blýžoti "woran geschmiegt daliegen und le. blīnêt "schlaflos liegen"].

Avots: ME I, 316

brãlîgs, brüderlich: brālīgas jūtas; [brālīga mīlestība Glück Hebr. 13, 1]; brālīgi un kristīgi izdalīt mantu.

Avots: ME I, 328

bram̃manis,

1): pašu nuovadā div[i] brammaņi dalījās BW. 10422. dižmaņa, brammaņa meita 24198; ‡

2) = brakmanis, der Tadler: meitu brammanim (Var.: brākmaņam, brāķerim) BW. 21318, I.

Avots: EH I, 237

‡ I brazda, comm.,

1) wer hin und her watet
(brazdenē) Gr.-Buschh.;

2) ein Raufbold, Randalist
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: tāds b., ka ni˙kur ramiņu jemt.

Avots: EH I, 238

‡ briêdaļa,

1) die Elenkuh:
viņam (= briedim) pakaļ ... se̦kuoja b. Janš. Dzimtene I, 159. man telītes kâ briedaļas, staigā ausis sacē̦lušas BW. 29516;

2) = dala">briêdala Golg., (mit iê ² ) Lemburg, Salis.

Avots: EH I, 243

‡ briêdele Oknist, = dala">briêdala.

Avots: EH I, 243

‡ burgzdule Druw., = dala">burgzdala.

Avots: EH I, 254

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

[I čušs Gramsden, eine still abgehende Blähung (be̦zdals).]

Avots: ME I, 424

II da,

1) Präp. (im östlichen Teil Lettl.) mit d. Gen. od. Dativ:

a) bis
(= schriftle. līdz): augsti kalni, gar,i meži da manai māmiņai BW. 227. ir da vārtu nedajāju. nuo rudeņa da rudeņa puišiem zirgu luocīšana BW. 18775;

b) zu
(schriftle. pie): iesim da kungam;

2)

Präf. (= schriftle. pie), hat ein weiteres Verbreitungsgebiet nach Westen hin als die Präp. da, so in Wolmar, Trikaten, Ronneburg, Wenden. Das Präf.

da- bezeichnet:

a) das Erreichen des Ziels:
linu druvu dagājusi BW. 632. meita daskrējusi pie brāļa LP. VII, 142;

b) die nach der Erreichung des Zieles erfolgte Hinzufügung, das Hinzukommen einer Person
od. eines Gegenstandes zu etw. anderem: daliet [schriftle. pieliet] pienu pie putras; dadzīt guovi pie ganāmā pulka PS. [Zu li. da-, slav. do, do-, ahd. za "zu" u. a.; s. Le. Gr. 521 - 3.]

Kļūdu labojums:
BW. 18755 = 13775

Avots: ME I, 427

daaûgt (li. daáugti),

1): dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201;

2): nezin, vai dēls daaugs da tē̦va Warkl.

Avots: EH I, 300

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dãlderis (unter dal˜deris),

1): acc. s. dalde̦ru BW. 19957, acc. s. dāldari BWp. 1601, 1 var., Demin. gen. plur. dalderiņu BW. 30486, 1; klabē̦tu d., uz galda me̦tams BW. 1788, 2. šķē, paini dālderi pādītes nauda 1795.

Avots: EH I, 311

dãlderis, s. dal˜deris.

Avots: ME I, 447

dãlêtiês [Ruj.], Possen treiben, toben, albern sein [Bers.], Karls. [Anscheinend aus mnd. dalen "unsinnig sein"].

Avots: ME I, 447

daļģe (unter daļ˜gis),

1): (die Sense) auch Brinkenhof bei Hasenpot; die in der Fabrik hergestellte Sense (im Gegensatz zur hausgeschmiedeten)
Fest.

Avots: EH I, 305

‡ dàļģenīca ² KatrE., = ‡ dal%CC%A7">daļ˜ģene: pirktās izkaptis sauce par daļgenīcām.

Avots: EH I, 305

daļ˜ģis, daļģe [entlehnt aus dem Li.],

1) die Sense
Mitau, Grünh.; in Hofzumb. n. U. die kurzstielige, mit einer Hand geschwungene Sense (= vienruocis). In N. - Sessau daļģe, Sensenklinge; die Klinge der langstieligen Sense; n. L., U. auch dalgs (s. dies);

2) eine Fischscheuche
(= purga) Kmph.

Avots: ME I, 436

‡ dañdelêt Kabillen, = dalu%C3%B4t">dandaluôt.

Avots: EH I, 306

[dargi "?": pasargi (mani), kad elles gari sir,, kad tie dalaužas dargi Diez. Wohl zu li. dargus (dargūs ir dargėtuvai žmonės Daukša Post. 22, 17; piktieji turės kūnus bjaurius ir dargius 23, 15); vgl. dardzêtiês.]

Kļūdu labojums:
dardzêtiês = dardzêt

Avots: ME I, 440

dasist: dasitis ... sievai uz ple̦ca Pas. VIII, 201. līt[u]s dalija, dasita; tān guļ mieži uz zemes Auleja.

Avots: EH I, 309

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445

dauzuoknis, [daũzuokņa Jürgensburg], dauzuonis, dauzuoņa Lub., dauzakņa, der Randalist, Raufbold, jem., der alles zerschlägt: labs pulciņš nuo šiem dauzuokņiem tika aizve̦sti uz policiju Latv.

Avots: ME I, 445

dêjals ² [Ruj., Salisb., dêjala und dêjals Trik.], dējale U.,

1) die Milch in der Mutterbrust; der Zuschuss von Milch
U.;

2) die Milch (der Fische)
V.; (zu dēt, saugen, [mit dem Suffix von zîdals]).

Avots: ME I, 461

delbis, eine zweizinkige Gabel zum Garbengeben Spiess n. U., [Bielenstein Holzb. 503]. Zu dalba.

Avots: ME I, 453

de̦lbs,

1) der Oberarm:
ruokas būšuot pieaugt pie de̦lbiem LP. VI, 314; [de̦l˜bs Ruj., der Unterarm];

2) der Pl. de̦l˜bi in Dond., Stangen zum Tragen von Heu.
Zu dalba.

Avots: ME I, 453

delît, = dalît Mar. n. RKr. XVII, 120. [Zum Vokalismus vgl. apr. dellieis "teile".

Avots: ME I, 454

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

dielâties, zögern Salis n. U. dielêt, -ēju, tr., teilen (gew. dalīt). Refl. -tiês, sich teilen: tē̦vs ar māti, svešs tautietis klēliņā dielējās BW. 15067,5. [Aus mnd. dēlen "tellen".]

Avots: ME I, 481

dielinš, = dal%C4%ABba">dalība PK. n. U. (Aus mnd. dēlinge "Teilung".]

Avots: ME I, 481

‡ dievkārtîgs Segew., gottgefällig; dievkārtīgi dalīt ebenda, recht und billig teilen.

Avots: EH I, 328

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

dìrva ² : auch Bērzgale, Pilda; "lauka strēmele" Zvirgzdine: tīrumu sadala dirvās.

Avots: EH I, 322

divslejīgs, divsleju, zweispaltig: divslejīgs iekārtuojums, divsleju iedalījums Plūd. Llv. I, 173.

Avots: ME I, 473

divzare: cilā divzari (zweizinkige) dalbiņu Janš. Līgava II, 398.

Avots: EH I, 324

dolkata,

1) Name einer Kuh
U.;

2) dolkata, dalkata "jem., der mit seiner Rede weit ausschweift"
Alt-Rahden.

Avots: ME I, 488

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dũduliņa BW. 12684, = dũdaliņa.

Avots: ME I, 524

‡ džandželīte BW. piel. ² 27625 ¹ , = dala">džandala.

Avots: EH I, 365

‡ dzīŗa, = dzīras: appļāvu dzīŗā ... ierasties Janš. Dzimtene II ² , 385. piedalīties ... dzīŗā Bandavā I, 341. dzirdē̦dami ... svinam dzīŗu Mežv. ļ. II, 138. uz tā dzīŗas saimenieka BW. 19809.

Avots: EH I, 361

džendžele, ‡

2) = dala">džandala Prl.

Avots: EH I, 365

gaibs,

1) ein Windbeutel
Freiziņ;

2) "?": aiz tevis ķē̦muosies vilkači, gaibi, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalb. 66. [Zu gaiba.]

Avots: ME I, 582

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gane, ‡

2) "dal%C4%ABbniece">līgavas pūra vedēju dalībniece" Kaltenbr.

Avots: EH I, 382

gaņģenieks Aahof, jem., der einen Teil eines Gesindes bearbeitet: klaušu laikuos katra īsta saimnieka zeme dalījās apmē̦ram 3 daļās, kuŗas apstrādāja 3 gaņģenieki, kuŗus izrīkuoja īstais saimnieks.

Avots: ME I, 601

ģeida, ein ausgelassenes, mutwilliges Mädchen [ģeĩda Salis.], Burtn.; eine Närrin LD. n. U.; eine Hexe [?]: aiz tevis ķē̦muosies vilkači, ģeidas un raganas Kaln. Kaz. Dalbs. 66. tieva, gaŗa sieviete kâ ģeida [Bedeutung?] Rump.

Avots: ME I, 695

ģervelis,

1) jem., der eine heisere Stimme hat
U.;

2) wer viel plappert
Bers. N. A. XIII, 81; [ģer̂velis Arrasch, ģer̃velis Ruj. "ein unruhiger Mensch, ein Randalist"].

Avots: ME I, 697

ģilstags, Lärm, Skandal Grünh.; auch ģilstuogs [Wenden], A. VIII, 1, 407; ein Acc. ģilstuoku Plūd. LR. IV, 150, Hofzumberge. Hierher wohl auch ģilste̦gs Oppek. N. U., ein Spass.

Avots: ME I, 698

glūža,

1) "tāds, kas lien un glūnē̦dams kādas blēņas pasle̦pe̦n padara",

[2) ein ungeschickter, fauler Tölpel (dabei oft von hohem Wuchs und um sich herumblickend):
nuoskatās kâ glũža, lai uotrs vai nuo pade̦gunes nuoņe̦m Planhof. kas nu tādu glužu derēs; tas jau sev maizes nenuopelnis C., PS. Wohl zu li. glúdoti "still angeschmiegt daliegen".]

Avots: ME I, 631

gŗaût ² [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673

II grīst (III Pers. prs.) "?": spidaliņa (dzied) uz miglainu vai lietainu laiku : grīst (es wird ekelhaft?), līst Etn. III, 8 (aus Linden in Kurl. - Wohl = li. grį̄sta "wird überdrüssig").

Avots: ME I, 658

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡

2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673

gùldinât [li. guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li. guldýti), tr.,

1) schlafen legen, niederlegen, betten:
es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179. māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949. pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3. tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;

1) schlafen, rasten lassen:
svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1. ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;

3) (guldît) term. techn. für das Betten des Brautpaares:
ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.

4) anlegen:
naudu bankā. Refl. -tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90. [kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7]. guldîts, Part. pass., niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44: šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98. [guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]

Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja

Avots: ME I, 676

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

iẽte̦ka [Karls., Jürg., Nigr., ìte̦ka Drosth., Trik., iête̦ka ² Bauske, Ruj.], iete̦ks, das Hineinfliessen, ein Bach, der sich in einen Fluss ergiesst, die Mündung: te̦k upīte pie upītes, kad nevaid ieteciņas BW. 26479. šim iete̦kas ne˙maz nav, tikai izte̦kas LP. VII, 1303. Jalu upe savā lejas galā sadalās ļuoti daudz iete̦kās A. XX, 300.

Avots: ME II, 81

iraîd ² Kand., [iraida Glück Matth. 6, 34], irâd ² O. -Bartau, Kalleten, iraîdâs ² Kand., iraîdan ² Biel. II, 130, iraîdanâs ² Kand., Selg., iraîdinâs U., iraîn ² Sessau, iraînâs Würzau, Sessau, Dalbingen, = ir, ist: iraid labi navaid labi, kad man divas māmuliņas BW. 23638.

Avots: ME I, 708

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711

izblîzt od. izblîst, intr., breit, dick werden, ausfliessen (vom Körper): meita vare̦ni izblīza Kremon. miesas, kas ve̦cumā izblīdušas stadalas durvju platumā Kaln. izblīdušas, dubļiem sabristas kamašas AU., Mag. III, 117.

Avots: ME I, 717

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

‡ izstigât,

1) = izstiguôt: pirms ciršanas. mežs jāizstigā Stenden; "sadalīt, zemes gabalu" N.-Wohlfahrt;

2) (hoch gewachsenes Gras) austreten
AP.: i. pļavu.

Avots: EH I, 483

je̦de̦ls [Nogallen], U., jedelis, jadals Konv. ¹ , Südwind. [Aus liv. jedāl "Süd"; s. Thomsen Beröringer 254.]

Avots: ME II, 109

juôsla [Ronneb.],

1) ein gürtelartiger Streifen:
juoslām vien, dze̦lte̦na un sarkana, bija pilna pļava vizbuļu Brig. šinī tīrumā zeme juoslām Bers. mājas izdalītas juoslām Sessw. cūkai juosla ap vidu; juoslas cūka, ein Schwein mit einem gürtelartiger Streifen um die Mitte Paul.;

2) * die Zone, der Erdgürtel;

3) n. Preip. 36 - Regenbogen.

Avots: ME II, 127

jûkste ² [Nigr.], jûksts ² Dond., der Trubel, Lärm, Skandal: kad jūkstē šādā tur nuolaidās vakars Dünsb. tad ir jūksts un trimiņš bez gala Dünsb., RKr. VI, 90.

Avots: ME II, 122

kãje̦ns, auf den Beinen, im Schwunge seiend, gebräuchlich, bekannt, gang und gäbe: visi jau kāje̦ni Kaw. tāds ieradums bijis kāje̦ns arī dažuos cituos nuovaduos RKr. XVI, 99. pūru dalīšana visur kāje̦na 68.

Avots: ME II, 188

kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]

Avots: ME II, 141

kàmpa ² [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151

kanta, ein Flachenmass (= 10 - 15 Lofstellen): Puopē vairāki saimnieki sadalījuši savu zemi 10 - 15 pūrvietu lieluos gabaluos jeb " kantās " Duomas II, 1312. [Zu kante?]

Avots: ME II, 156

II kàpene: kàpeni ² kādam taisīt ("= nuotērēt, nuotiesāt") Sessw. neapēd visas sēnes viens pats un nenuodari man kâpeni ^{2 (= pārestību,} Unbill, Beeinträchtigung)! AP.; "trūkums" Taurup: mums šuogad ar luopbarību k. AP. tē̦vs naudu nuodzēris; nu mums mājā kàpene ² Prl., Sessw. mums maizes ziņā uznākusi īsta kàpene C.; (mit â ² ) AP. saimniec, sadali sviestu, lai cits citam kāpeni nenuodara! Sessw, Zu kàpene I?

Avots: EH I, 601

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594