Paplašinātā meklēšana

‡ àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene ² III, 248.

Avots: EH I, 30

àizkar̂pe,

2) auch Sessw. (dort so, mit ar, auch gesprochen!).

Avots: EH I, 29

àizkar̂pe [in Bersohn],

1) der Grund, der Vorwand;

2) aizkārpe = atkārpe JK., Stenden.

Avots: ME I, 31

àizlemperêt: auch Salisb. (mit em̂ ² ).

Avots: EH I, 36

‡ àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37

‡ àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41

àizpelˆdêt, intr., wegsshwimmen, bis zu einer gewissen Stelle hinschwimmen, hinfahren: pa tāļā, jūŗām aizpe̦ld latvju kuģi Aus. I, 114. vai tu vari līdz malai aizpeldēt?

Avots: ME I, 43

àizpelˆdinât, fakt. zu aizpeldēt, wegschwemmen, bis zu einer gewissen Stelle schwemmen; baļķus pa upi līdz jūŗai.

Avots: ME I, 43

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43

àizpèlnît, ‡

4) (sich) verdienen, ersparen, erwerben:
jis ne˙reizi ciete badu, lai aizpelnīt (r. чтобы заработать) lieku rubli Lettg.

Avots: EH I, 41

àizpèlnît,

1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);

2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;

3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.

Avots: ME I, 43

àizpelˆt, durch bösen Klatsch vereiteln, verklatchen, abraten, besonders beim Heiraten: jau es būtu izpre̦cē̦ta, kaut vēveris neaizpēlis BW. 8402, 14.

Avots: ME I, 43

‡ aîzpem̂pt ² Siuxt, = àizpàmpt.

Avots: EH I, 41

‡ àizpeņ̃ģerêt, mühselig und unschön zuflechten Stenden: a. caurumu tīklā ar diegiem vai auklām.

Avots: EH I, 41

‡ àizpeņķerêt Lemsal, = ‡ àizpeņ̃ģerêt. Refl. -tiês: aukla aizpeņķerējusies Lemsal, die Schnur hat, sich verwickelnd (sich verreffelnd), sich an etwas angehäkelt.

Avots: EH I, 41, 42

‡ àizpeņ̃ķêt Stenden, = ‡ àizpeņ̃ģerêt.

Avots: EH I, 42

‡ àizpeñterêt,

1) a. dziju KatrE., Garn verreffeln und hin-, wegschleppen;

2) ungeschickt und nachlässig zuflicken:
a. caurumu;

3) taumelnd, schwankend hin-, weggehen.
Refl. -tiês, mit Mühe hin-, weggelangen, sich hinschleppen KatrE.: sliņķis nevar vien uz darbu aizpenterēties.

Avots: EH I, 41

‡ àizper̂deļuôt, Saikava, grimmig scheltend hin-, weggehen.

Avots: EH I, 42

àizperêt, tr., etw. bebrüten, anbrüten: aizpe̦rē̦tas uolas.

Avots: ME I, 43

‡ àizperinât, anbrüten: aizperinātas uolas.

Avots: EH I, 42

‡ àizpestît,

1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;

2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.

Avots: EH I, 42

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49

‡ àizseperêt, hin-, weggehen (von Kindern, die eben zu gehen anfangen) Saikava.

Avots: EH I, 47

‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48

‡ àizšķẽrpelêt Stenden, behauend splittern (intr.) machen: kuoks nav gludi nuotē̦sts, bet šur un tur aizšķē̦rpe̦lē̦ts.

Avots: EH I, 55

àizsper̂t, ‡

2) hinschreiten, -gelangen:
ik uz suoļa a. septiņas jūdzes tāļu Pas. VIII, 240; ‡

3) a. gaŗām, schnell vorbeieilen (gehend oder fahrend)
Siuxt: aizspēra gaŗām, ka ne labdienu nepadeva. Refl. -tiês, ‡

2) energisch hin-, wegeilen Siuxt; fortstieben, sich auf und davon machen
Segewold.

Avots: EH I, 50

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; kāju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51

àiztḕrpe, àiztḕ̦rps, Zukost PS., A. X, 1, 211. Cf. aizģērbt putru: also aiztē̦rps eig. der Schmuck.

Avots: ME I, 56

àizupe, der Ort jenseit des Flusses. aizupis U., àizupiẽtis, auch àizupniẽks, der jenseit des Flusses wohnt BW. 10330.

Avots: ME I, 58

‡ akmeņdropes, Branntwein (scherzhafte Bezeichnung) Pernigel.

Avots: EH I, 66

am̃pelêtiês Libau, = am̃plêtiês.

Avots: EH I, 69

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70

‡ añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl. ‡ antskābele.

Avots: EH I, 70

apecêt [li. apekéti], beeggen: lauku.

Avots: ME I, 85

‡ apèirìenis ² Oknist "ein runder apãrnis": siena piekratīts liels a.

Avots: EH I, 80

‡ apeirine Wessen "apars 3; der Umkreis (окружность)".

Avots: EH I, 80

apeja, ‡

2) der Weg (Gang) um etwas:
a. ap purvu.

Avots: EH I, 80

apeja, der Umgang, Verkehr Kronw.; besser dafür satiksme.

Avots: ME I, 85

apekle: auch Sonnaxt, Stomersee.

Avots: EH I, 80

apekle, der breite Saum am oberen Rande der Hosen: guovīm vajaguot ap kaklu apsiet ve̦cu bikšu apekli Etn. IV, 62 (aus Selburg); cf. apakle, apkakle.

Avots: ME I, 85

‡ apèlst Trik., = apskriet, umláufen: a. visu apgabalu.

Avots: EH I, 80

‡ àpèlte ² Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194

apenāji, Gichtbeere, Bocksbeere (Ribes nigrum L.) RKr. II, 77; s. apinājs.

Avots: ME I, 85

apenis: auch Linden, Ramkau, Samiten; nom. plur. apenieši BW. 13781, 3 var. aperenes: die dazu gegebene Etymologie ist wohl zu streichen J. Al.; vgl. appērsnes.

Avots: EH I, 80

apenis, dial. für apīnis [z. B. BW. 11375 var.].

Avots: ME I, 85

aperenes, Mehltau (Eurysyphe com.) Kaw. [Wohl zu ap und perêt].

Avots: ME I, 85

aple̦skât,

1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,

2) um etw. laufen:
ap pļavu C.

Avots: ME I, 101

apeža, der Ort rings um den Rein. Bers.

Avots: ME I, 85

‡ II apežas Lub., Meselau, Mesoten, = apîžas.

Avots: EH I, 80

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

‡ apkrepečuôtiês Wessen, sich mit krepeči 1 bedecken (?).

Avots: EH I, 94

‡ appeîķuôtiês ² Bassen, Schnehpeln "sich erkundigen, nachfragen": a., kâ klājas. Vgl. ‡ appēķuôtiês; mit ei aus ē?

Avots: EH I, 104

[appèisêt ² in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt ^2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar kāju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110

‡ appeĩžât Rutzau "unbeholfenbekritzeln; Sfriche ziehend verunreinlgen": a. galdu.

Avots: EH I, 104

(unter appèisêt ² ),

1): auch Wessen; ‡

2) "= apstaigât 2" Warkl. (mit altem ei?): a. visas malas.

Avots: EH I, 104

‡ appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valkāšanas.

Avots: EH I, 104

‡ appel˜cêt Dunika, Kal., = apmizt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = apmiztiês.

Avots: EH I, 104

‡ appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104

‡ appelˆdinât, um etwas herurnschwimmen lassen: a. zirgu ap laipām (oder laipām apkārt).

Avots: EH I, 104

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

appelˆt, tr., tadeln, rügen, schmähen: nu es biju tā appe̦lta BW. 8763.

Avots: ME I, 110

‡ appem̂pt ² Siuxt, = appàmpt.

Avots: EH I, 104

‡ appeñterêt Trik., verknotend herumwickeln um: a. kam dziju apkārt.

Avots: EH I, 104

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104

apperêt (li. apiperė´ti), bebrüten: vista uolas apperējusi.

Avots: ME I, 110

‡ apperinât, bebrüten machen (lassen) Trik.: apperinātas uolas.

Avots: EH I, 104

apperkšķêt, zusammenschrumpfen, Rostflecken bekommen, wird besonders von Blättern oder Blüten gesagt: lapas ir pavisam apperkšķējušas; kartupeļu laksti pavisam apperkšķējuši Mag. XIII, 3, 68. Linden.

Avots: ME I, 110

‡ apperpêt,

1) Borke (auf Wunden) ansetzen
U. (unter perpêt);

2) schlecht gedeiheu (von Pflanzen)
Mesoten: apperpējušas priedītes.

Avots: EH I, 104

‡ apper̂pt ² Annenburg, Ekau, Grünw., nicht gut wachsen: sivē̦ni, kas labi neaug, ir "appe̦rpuši".

Avots: EH I, 104

appestelêt, -ļuôt, bezaubern.

Avots: ME I, 111

‡ apšķipelêt,

1) beschaufeln:
a. mē̦slus ar zemi Salis;

2) schaufelnd glätten:
a. celiņus;

3) a. sniegu Lemburg, den Schnee abschaufeln.

Avots: EH I, 119

‡ apšķupelêt Dunika, beschaufeln: a. kartupeļus rudenī ar zemi.

Avots: EH I, 119

‡ apsleperêt Gulbene "?".

Avots: EH I, 114

‡ apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar kāju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116

‡ aptraipelêt, beflecken: uogām, kuo visi putniņi var a. Pet. Av. I, 40.

Avots: EH I, 122

‡ atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147

atkar̂pe: auch Nötk.

Avots: EH I, 146

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atkārpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atkārpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165

‡ atkarpeņus, Adv., zurück: vīrs atliecis gatvu a. Im.

Avots: EH I, 146

‡ atkleperêt, mit Mühe herkommen oder (mit einem schlechten Pferde auf schlechtem Wege) herfahren Dunika, Kal., OB.

Avots: EH I, 148

‡ atlùmperis ² Warkl. ein in Lumpen gehüllter und verbummelter Trunkenbold.

Avots: EH I, 154

‡ atlupe̦ns Ar., = atluobans: a. rācenis, atlupe̦na miza.

Avots: EH I, 154

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

[atpèisêtiês ² Saussen, ausfasern.]

Avots: ME I, 181

atpeizêt, tr., verzehren Etn. III, 146.

Avots: ME I, 181

atpelˆdêt, intr., heranschwimmen: atpe̦ld (dial. atpelž BW. 13595, 2) zaļa līdaciņa.

Avots: ME I, 181

atpelˆdinât, tr., heranschwemmen: malku, uozuolu LP. V, 230.

Avots: ME I, 181

atpèlnît, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, = atpèlnît: kad es tuo varēšu a˙!

Avots: EH I, 158

atpèlnît [li. atpelnýti], tr., abverdienen: parādu.

Avots: ME I, 181

atpelˆt: auch Warkl.

Avots: EH I, 158

atpelˆt, tr., durch Tadel abspenstig machen: tu atpēli dieveŗam sance̦rē̦tu ļaudaviņu BW. 8770.

Avots: ME I, 181

‡ atpèņķêt ² Oknist, = atpiņķêt, loswirren, -reffeln.

Avots: EH I, 158

‡ atpeñterêt,

1) entwirren
Memelshof, Wolm. u, a.: a. dzijas;

2) mühsam, ungelenk oder strauchelnd herkommen
Oppek.;

3) wirre Antworten geben
Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 158

‡ atperêtiês,

1) bis zum eigenen Überdruss brüten:
vista atperējusies (vairs negrib perêt) Memelshof u. a.;

2) lange brütend abmagern und schwach werden
Memelshof.

Avots: EH I, 158

atpestît, ‡ Refl. -tiês, sich befreien: a. nuo suņiem, slikta cilvē̦ka, sē̦rgas Dunika, Kal., Rutzau. kad es vare̦tu nuo šīs nelaimes a˙! Jürg. kai nuo tās a. Pas. I, 384.

Avots: EH I, 158

atpestît, tr., befreien: zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā tīklu atpestīt LP. VII, 1108; bibl. erlösen: Kristus mūs atpestījis nuo ve̦lna varas.

Avots: ME I, 181

atsâpes: auch bei St. (unter sāpēt).

Avots: EH I, 164

atsâpes, Nachwehen Grünh.

Avots: ME I, 188

atskar̂pe (unter atskarbis I): auch Nötk. ("der Widerhaken").

Avots: EH I, 166

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

atšķipelêt,

1) tr., her-, wegschaufeln:
sniegs bij tīri atšķipe̦lē̦ts Vēr. I, 1300;

1) intr., herschlendern:
viņš atšķipelējis šurp Kand.

Avots: ME I, 201

‡ atšķupelêt Dunika, Kal., Rutzau, = atšķipelêt I: a. sniegu nuo durīm.

Avots: EH I, 174

atspenderis "?": ciema a. (veräcnaiche Bezeichnung für eine Mannesperson) BW. 14517, 7.

Avots: EH I, 168

‡ atspeņģeris BW. 14517, 9, = atspenderis.

Avots: EH I, 169

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it kā gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194

atsperîgs, elastisch: priekšme̦ts Vēr. II, 77.

Avots: ME I, 194

atspernieki * Seibolt, gleichbed. mit atspeŗu rati, Federwagen.

Avots: ME I, 194

atsper̂t,

1) auch - auf-, losstossen überhaupt:
alus pudeli atspēris vaļā Siuxt.

Avots: EH I, 169

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - kārklā kājas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar kāju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195

atsper̂tene,

1): Līžukam tā a. (gemeint ist das weibliche Schamglied)
stingrāka Anekd. IV, 234;

3) "?": (mājiņas) ārpuse tāda brūna kâ žāvê̦ta vepŗa a. Fr. Mekons Mella grāmata II, 11.

Avots: EH I, 169

atsper̂tene, atsper̂tne,

1) die Feder,Springfeder;

2) ein Ort, wogegen man die Beine stemmen kann
Sessw.;

3) dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203. uz atspertnēm stādīt, auf die Hinterbeine stellen
Grünh.

Kļūdu labojums:
piemērs ''dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. = Das Beispiel '' dze̦lza vīrs ar atsperteni (atspertni) mugurā LP. VII, 202, 203 '' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 195

‡ atsper̂tenis,

1) "?": ar muti brauc, bet darbuos tads a. vien ir AP. nuo tāda atsperteņa ne˙kuo vairāk nevar gaidīt ebenda;

2) der Fuss eines Schafes (scherzweise?)
AP.

Avots: EH I, 169

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198

atstuõpe, das Gebinde ...: auch AP., (mit ùo ² ) KatrE.

Avots: EH I, 172

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198

atstuopele"?", atstuopnieks "?": bē̦rza atstuopele BW. 14517, 11, lauku atstuopnieks 14517, 8, als Schimpfwörter. Vgl. atstuope.

Avots: ME I, 198

[atstulpe, s. atstuõpe.]

Avots: ME I, 198

‡ attape̦ns Strasden, = attapĩba: man a[r]˙vien bi[ja] tas attape̦ns, kuo atsacīt; es nepalik[u] ne˙kad klus[u].

Avots: EH I, 175

‡ âzkãrpe ² Iw., derjenige Teil des Dachziegels, womit derselbe an die Latte angehangt wird.

Avots: EH I, 196

beņķkãjkņuope, eine kleine Spange, eine Schnalle: vīrieša kre̦klu mēdza saturēt saktiņa, tā sauktā beņķkājkņuope Plutte 75, 78.

Avots: ME I, 279

bẽ̦rzlape (unter bē̦rzlapa),

1): auch AP., Kaltenbr., Linden Mahlup, Ramkau, Demin. bē̦rzlapīte BW. 2842 var.

Avots: EH I, 217

‡ bẽ̦ržlapene (sic!) Pussen, = bē̦rzlapa 1.

Avots: EH I, 217

bezlape, Schuppenwurz (latharea squamaria L.) RKr. II, 73.

Avots: ME I, 284

‡ bezpelnis, wer keinen Verdienst hat (nichts verdient) Pumpurs Raksti II, 338.

Avots: EH I, 215

bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.

Avots: ME I, 285

‡ brũnpe̦lê̦ks, braungrau: b. sūneklis Veselis Saules kaps. 106.

Avots: EH I, 246

čapele, ein alter, schlechter Kasten Freiziņ.

Avots: ME I, 404

čarpe, čarpājs, steinichter Grandboden Naud. Vgl. čarba.

Avots: ME I, 405

caũrupe, ein Fluss, der an gewissen eisenhaltigen Stellen nie zufriert Nigr.

Avots: ME I, 366

‡ cepe Strods Par. vōrdn. 63 "?"

Avots: EH I, 265

‡ cepecis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Zvirgzdine, acc. s. cepeci Pas. VIII, 355, = cepetis. Zur Form s. KZ. L, 27.

Avots: EH I, 265

‡ ceplenīca, der Backofenquast Orellen n. FBR. XI, 38.

Avots: EH I, 266

cepelnieks,

1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;

2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;

3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.

Avots: EH I, 265

‡ ce̦pe̦nas (li. kẽpenos "Leber"),

1) in der Verbmd. ce̦pe̦nas cept, die edlen Teile der Eingeweide braten
Lubn.;

2) auf der Pfanne nachgebliebene Abfälle von Pfannkuchen
Rutzau.

Avots: EH I, 265

cepenis,

1): auch Saikava; ‡

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265

cepenis, heisses, schwühles Wetter Kaul., Mat.; [vgl˙li. kepenỹs "der Braten"].

Avots: ME I, 373

‡ *cēpere od. *cēperis, orangefarbenes Wollgarn Rutzau n. Fil. mat. 131.: kre̦kli izrakstīti ar.., cēperi; Plur. cēpeŗi Dunika, Rutzau "dzīpari". Wohl auf d. Zephyrrmolle berohend, das im Rigaschen Deutsch mit e in der 2. Silbe gesprochen wird.

Avots: EH I, 268

‡ cepesis "ein Faulpelz" Frauenb.

Avots: EH I, 265

‡ če̦pe̦slât Warkl., -ãju, zaubern. Refl. -tiês, sich mit Zauberei befassen.

Avots: EH I, 288

‡ če̦pe̦sls,

1) eine auffällige, wunderliche, komische Erscheinung
Auleja: ieveŗas kaidu če̦pe̦slu i[r] pirk:

2) ein Zauberer
Warkl.;

3) če̦pe̦sli, Zaubermittel
Warkl.; "māņi" Zvirgzdine: grē̦ks ticēt visaidiem če̦pe̦sliem.

Avots: EH I, 288

cepetis: acc. s. cepiti BW. 2966 (aus Windau), Demin. cepetiņš 33414, acc. s. cevetiņu 19190, 1; izceps tevi cepetī BW. 2625. cāļa cepetīti 13250, 34.

Avots: EH I, 265

cepetis, dial. cepietis, der Braten: cūku, vēršu, zuosu c.; vilka cepetis, ein Schimpwort.

Avots: ME I, 373

cērpe, die Schafschur: par aitu cērpi pasniedz šādas ziņas Etn. II, 122.

Avots: ME I, 378

‡ četratspeŗu (gen. pl.), mit vier Springfedern versehen Melnalksnis Mazsalaca 48.

Avots: EH I, 289

cilpene, Bauernsenf, Schleifenblume (iberis) Konv. ¹ 675. [neologismus?]

Avots: ME I, 382

‡ cìlpeniski ² siet Sonnaxt, = atvilceniski s.

Avots: EH I, 271

‡ cipe Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, Demin. cipīte Zvirgzdine, = cipa.

Avots: EH I, 272

‡ cìneklis ² (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276

‡ cipers "?": nee̦suot ne˙kāds c., sie soll keine Reize, nichts Wohlgefälliges haben BielU.

Avots: EH I, 272

cirpe, s. cirpa.

Avots: ME I, 386

cirpeklis, die Schur: tas ir viss cirpeklis, das ist alle Wolle dieser Schur Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME I, 386

I cir̂pele, ein Knten im Garm: dzijas sacē̦rtas cirpelēs Mar. n. RKr. XV, 109; [vgl. cirka 1].

Avots: ME I, 386

[II cirpele "ein Kotklumpen" Wid.]

Avots: ME I, 386

cirpenis, = ķimis Erlaa n. U. [Wohl zu cirmis; mit p nach cirpt oder nach tārps.]

Avots: ME I, 386

‡ II cir̃penis AP. "ein Gerät zum Scheren".

Avots: EH I, 273

‡ čuôpene ² Frauenb., eine weibliche Person, die alles, was ein anderer wegwirft oder nicht benutzt, für sich aufhebt und benutzt.

Avots: EH I, 300

‡ cũklẽpe Pussen, tussilago farfara.

Avots: EH I, 281

[dapelˆdêt Drsth.,

1) hinzuschwimmen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinschwimmen.]

Avots: ME I, 438

dapelis, ein im Herbst geborenes Schaf Kurl.

Avots: ME I, 438

[dapèlnît Drsth., hinzuverdienen. Refl. -tiês, für sich hinzuverdienen.]

Avots: ME I, 438

‡ dèmpe ² Zvirgzdine, = ‡ demiķis.

Avots: EH I, 315

‡ dèmperis ² Gr.- Buschh. "ein kleiner, rundlicher Mensch, der beim Gehen schnell cilā kājas".

Avots: EH I, 315

depe,

2): lāča depei Pas. VI, 102. vēzis ar depēm (Krebsscheren) daplikšinā Pas. VII, 433.

Avots: EH I, 316

depe,

1) die Kröte
RKr. VIII, 101;

2) die Pfote
Modohn, [Preili, Sk. Do. 46]: lāča bē̦rns platajām depītēm BW. I, S. 903, Nr. 2105. [Wenigstens in der Bed. 1 zu depene, depis, depîgs, de̦puks, de̦puris, depsis und nach Persson IF. XXXV, 202 ff. zu norw. dabb(e) "kleine, dicke Figur; kleiner, dicker Knabe", schwed. dial. dabbe "Tölpel", mhd. tappe "ungeschickter Mensch".]

Avots: ME I, 455

depene, ein dickes Mädchen Janš.

Avots: ME I, 455

‡ deperîgs "lebhaft, beweglich" Kalz.: d. bērns.

Avots: EH I, 316

‡ deperis "ein lebhaftes, bewegliches Kind" Pampeln.

Avots: EH I, 316

divlape, listera cordata Druva III, 433.

Avots: ME I, 473

‡ dižkãpeļu dir̂sējs ² Dond. "wer vieles will, aber wenig ausrichtet".

Avots: EH I, 324

dižupe, der Strom BW. 4502.

Avots: ME I, 476

drapes, auch drapas, Tropfen (Medizin). [Nebst estn. (t)ropid aus mnd. drape od. drope.]

Avots: ME I, 490

‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".

Avots: EH I, 332

‡ drepele "?": kâ d. drepelēja Lubn.

Avots: EH I, 333

[drepelêt Lubn. "guorīties".]

Avots: ME I, 497

‡ II drepelêt "skrebelêt" Druw., nicht im Ernst etwas tun: vder sprechen Saikava; "= dripelêt II (namentlich kritzeln)" Oknist.

Avots: EH I, 333

‡ drepelîgs "nicht ernst" Saikava.

Avots: EH I, 333

drepelis: ein nicht ernster Mensch Saikava.

Avots: EH I, 333

drepelis [Morizberg], ein unruhiger Mensch, ein Hitzkopf Lasd., Druw. n. A. XI, 761, Etn. IV, 49; ["kas dauzās" Lubn.; "ein Raufbold" Mitau, Kokn.; "aušīgs, nenuoteiktas dabas cilvē̦ks" Laud.; "ja kāds kuo strauji un nepareizi izdara, saka: ak tu, drepel[i]s tāds!" Meiran].

Avots: ME I, 497

drepenêt, langsam schneien Setzen n. Etn. IV, 49.

Avots: ME I, 497

dre̦pe̦ns, dre̦pans Naud., bröckelig, morsch, zerbrechlich: dre̦pe̦ns kâ siers Naud., Kokn. A. XI, 761. [pavasarī dr. le̦dus Mar.]

Avots: ME I, 497

dripe: dripju rati St., ein Triebrad.

Avots: EH I, 334

dripe, der Zahn am Rade, Kammrade L., St., U.

Avots: ME I, 499

[dripele, = dripa, Unebenheit im Gewebe Stelp.]

Avots: ME I, 499

[I dripelêt, ungleichmässig weben Stelp.]

Avots: ME I, 499

[II dripelêt, schnell und unbedacht etwas tun Stelp.]

Avots: ME I, 499

drumpetnes U., [drumpetes Wid.], = drumbetnes. [Wohl dissimilatorisch aus * brumpetnes [vgl. brumpetnis dass. Elger Dict. 27 > brunpetnis Manz. Phras. lett. XVI "braune Betonie" ), s. Zēvers Izgl. min. mēn. 1923, 536].

Avots: ME I, 503

drupeklis U., [Bers.], ein Krümchen, ein Brocken.

Avots: ME I, 504

drupe̦na Nigr., drupene, Krümchen, Brocken: nemē̦tā maizes drupe̦nas pa zemi Nigr. Das Demin. drupeniņa ist ein Liebkosungswort für die Schwester: māsiņ. ze̦lta drupeniņ BW. 18005. Vgl. drupana.

Avots: ME I, 504

drupenis, eine Speise. - in gegorene Milch eingebröckeltes Schwarzbrot Bers. n. Etn. I, 41.

Avots: ME I, 504

drupe̦ns (unter drupans): drupe̦ni tauki Siuxt.

Avots: EH I, 336

‡ dùmpenieks ² Prl, n. FBR. VI, 94, = dum̃pinieks.

Avots: EH I, 342

dupenis: auch NB.

Avots: EH I, 343

dupenis, eine Fischerstange, mit der man die Fische ins Netz treibt Lasd. [Zu dupêtiês.]

Avots: ME I, 518

‡ dupeņuôt, mit einer Fischerstange (dupenis) hantieren NB.

Avots: EH I, 343

dupe̦ns, stumpf.

Avots: ME I, 518

duperes L., dupenes Karls., eine Art Vogelschlingen.

Avots: ME I, 518

dupes L., Krebsnester (an Bachufern. [Vielleicht zu dupis.]

Avots: ME I, 518

dze̦lte̦npe̦lē̦ks, gelbgrau.

Avots: ME I, 542

dziļupe, ein tiefer Fluss, Bach BW. 3640, 29099.

Avots: ME I, 550

dzir̃navupe, der Mühlenbach Aps.

Avots: ME I, 555

dzir̃nupe, = dzirnavupe.

Avots: ME I, 555

‡ dzîsllape Barbern, Neugut, Stelp., = dzîslene ‡ 2. Vgl. li. gýslapis dass.

Avots: EH I, 362

el˜pe,

1): auch (mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 368

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

elperis, ein Gaul (Wid.) Erlaa.

Avots: ME I, 568

elpesteris, ein alberner, unruhiger Mensch Wenden, Gr"unh.

Avots: ME I, 568

‡ emperlītis; eine Art Vogel: e. sarkankrūtis BW. 2686, 4. Aus d. Emmerling?

Avots: EH I, 369

ẽrpe: "kartupeļu sijājamā ierīce" Ugalen n. FBR. VII, 15.

Avots: EH I, 373

ẽrpe Wandsen, [Dunika], ērpis Grizgaln, ērps Tals., eine primitives Gerät zum Windigen. [Ausmnd. herpe.]

Avots: ME I, 576

gàišpe̦lê̦ks od. gàiši pe̦lē̦ks, hellgrau, silbergrau: gaišpe̦lē̦ki brunči Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 588

gartupeļi, = kartupeļi Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME I, 604

guovspe̦ka, der Kuhpilz (boletus bovinus) Sassm.

Avots: ME I, 693

grepe,

1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;

2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 650

grèpele ² Bers., = grepstele 3.]

Avots: ME I, 653

‡ grīvupe "ein Fluss nach dem Zusammenfluss zweier anderer" BielU.

Avots: EH I, 407

gruõpe,

1): auch (mit uõ ) Frauenb., Iw., Ramkau;

2): iebrauktu riteņu gruopēm Janš. Līgava 1, 353.

Avots: EH I, 413

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. ¹ 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671

gŗuõpe [Tr.], Kand., s. gruope.

Avots: ME I, 673

‡ grupe Kal., = ‡ gruce 1 und 2.

Avots: EH I, 411

gùrnstar̂pe ² , die Stelle zwischen den Hüften Mar. n. RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 684

‡ ìeknĩpet Stenden, (etwas Schweres) allmählich hineinbefördern: mēs tikai četratā varējām akmeni ie. īstajā vietā. puiši skapi ieknīpeja kaktā.

Avots: EH I, 521

[ìepeinêtiês, sich verwickeln in iepīties: kuo tu ar viņu iepeinējies? M. Aron.]

Avots: ME II, 50

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50

iẽpe̦lê̦ks [C., PS., Līn., Nigr., Selg., Jürg., Schujen, ìepe̦lê̦ks Arrasch, iêpe̦lē̦ks ² Salis, Ruj.], ins Graue fallend, graulich.

Avots: ME II, 50

ìepelêt, intr., anschimmeln: maize iepelē̦jusi. drusku iepelējis piens A. XX, 644.

Avots: ME II, 50

ìepelnît, tr., ein wenig erarbeiten, erwerben: pilsē̦tā viņš iepelnījis drusku naudas. Refl. - tiês, für sich erwerben: pilsē̦tā var labi iepelnīties.

Avots: ME II, 50

ìepelˆt, tr., den Grund zum bösen Rufe legen, verleumden: meitu.

Avots: ME II, 50

[ìepenterêt,

1) einflechten,
"iepīt" Nerft; (übertragen): viņš man runājuot iepenterēja starpā savus niekus Kl.;

2) unordentlich beginnen:
kalpuone aude̦klu tikai iepenterējusi Nigr. viņš nav ne˙kāds stāstītājs: tikai iepenterē, bet ne˙kad nebeidz Ruj.;

3) verwirren:
bē̦rns dzijas iepenterējis Arrasch;

4) nachlässig hereinkommen od. hineingehen:
iep. istabā Bauske. Refl. - tiês, sich in etw. verwirckeln: viņš bez vajadzības iepenterējis šai lietā Jürg.]

Avots: ME II, 50

[ìeperêt,

1) zu bebrüten anfangen:
vista ieperējusi uolas un tad atstājusi Ruj.] iepe̦rê̦ta uola Lubn., ein angebrütetes Ei;

[2) zur gewohnten Brutstätte machen:
tā vistām iepe̦rē̦ta vieta Lis.].

Avots: ME II, 50

[ìeperinât,

1) = ieperēt 1: ieperinātas uolas Salis;

2) ans Brüten gewöhnen:
vistu Ruj.;

3) sich einnisten (ansiedeln) machen:
viņš savā muižā ieperināja kolōnistus Nigr.] Refl. - tiês, sich einnisten: miesās ieperinās slimības dīgļi. namā prūši ieperinājušies. grūtāki nāksies svešniekiem ieperināties mūsu tē̦vzemē A. XX, 3. [viņš šai mājā labi ieperinājies (= iedzīvuojies) Arrasch.]

Avots: ME II, 50

iẽslìpe̦ns, iẽslìps, [iêslîps ² Salis], etwas schräg, etwas geneigt: krasti ir ieslīpe̦ni A. XI, 592. paliecis putras tuoveri ieslīpi LP. V, 339.

Avots: ME II, 67

ìesper̂t,

1) einen Hieb versetzen:
sper viņam ribās od. pa ribām; besonders vom Ausschlagen des Pferdes:

2) einschlagen (vom Blitz):
zibe̦ns iespēris ē̦kā;

3) dazwischenwerfen, hineinfügen:
es arī iesperšu kādu vārdu pulkā Alm.;

4) iespert čarku, glāzi, einen hinter die Binde giessen;

5) iespert kāju, seinen Fuss irgendwohin setzen:
tik es kāju neiespēru dziļā dubļu avuotā BW. 15477. [Refl. - tiês: kāja iespērās rāvā, beim Schreitengeriet der Fuss unversehens in eine sumpfige, eisenhaltige Stelle.]

Avots: ME II, 69

‡ īzapene, eine Blume (hyssopus officinalis?): īzapenes, buldurenes, tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: EH I, 502

izkâpelêt, ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge klettern: izkāpelējās pa gŗavas atkalnēm Janš. Bandavā I, 224. kuo gan tis kaķis nav izkāpelējies pa aizgaldu! Saikava.

Avots: EH I, 454

‡ izķeperêtiês Līvāni, = izķe̦parâtiês.

Avots: EH I, 460

‡ izkrēpelêt, ausqualstern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 458

‡ izlepelis (li. išlẽpėlis ), ein verzärtelter Mensch, ein Weichling Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 190, (mit -el- ) PV.

Avots: EH I, 462

‡ izpečâtiês Frauenb., zur Genüge schwatzen.

Avots: EH I, 470

‡ izpeicība, die Gewohnheit, sich zu verwöhnen (?): jaunuo greznībai un izpeicībai nav vairs mē̦ra Janš. Mežv. ļ. II, 313 (ähnlich 147).

Avots: EH I, 470

izpèikstêt, intr.,

1) verglimmen:
uguns izpeikstējis Aps. uguns gluži izpeikst Ramkau;

[2) allmählich zugrunde gehen:
peiksti, kamē̦r izpeikstēsi Fest.]

Avots: ME I, 778, 779

[izpeikt, sich verwöhnen: nedrīkstam būt pārāk izpeikušas Janš. Dzimtene I, 295.]

Avots: ME I, 779

I izpeikt: izlutuse un izpeikuse Janš. Mežv. ļ. ll, 326 (ähnlich Līgava II, 258). Subst. izpeikšana, das Sichverwöhnen: cilvē̦ku izlušana un izpeikšana Janš. Līgava I, 327; ‡ izpeikums, das Verwöhntsein: greznības, sprengstības un izpeikuma dēļ Janš. Mežv. ļ. II, 312.

Avots: EH I, 470

‡ II izpeikt "iznīkt, izpurēt" N.-Peb.: nuo labi iekuoptas mājas nevar tik viegli i.

Avots: EH I, 470

‡ izpeineties,

1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi ² ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos ² , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;

2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.

Avots: EH I, 470

‡ izpèisêt ² Gr.- Buschh.,

1) ausscharren:
vistas izpeisējušas sīpuolus:

2) "izpuostīt; pārmācīt": es viņu izpeisēšu.

Avots: EH I, 470

‡ izpeizât,

1) "izvañdît" Kokn.: i. kārtīgi saliktus salmus;

2) = izpèizêt 2; materiell schädigen Römershof: viņš mani galīgi izpeizāja.

Avots: EH I, 470

izpèizêt,

2): uotru brangi i. ("pārmācīt") Gr.- Buschh.; ‡

3) = ‡ izpêisèt ² 1 Gr.-Buschh. ‡ Refl. -tiês, sich bei einer verwickelten Arbeit abmühen Druw. n. RKr. XVII, 72: e̦smu visādi izpeizējies, bet saplīsušā tīkla nee̦smu varējis sataisīt.

Avots: EH I, 470

izpèizêt, tr.,

1) verschleudern, vergeuden, vretun: viņš visu savu mantu izpeizējis Lös. n. Etn. IV, 34;

2) zum besten haben, ausnarrieren Lös. n.
A. XIV, 480. Bers., Lub. Vgl. išpeĩzoti "истратить попусту."

Avots: ME I, 779

izpeķuôt,

1) erfragen
Karls.;

[2) "verbrauchen":
izpeķuojis visu krējumu Nigr., Windau].

Avots: ME I, 779

[izpeķuôtiês Fest. "jārēties, knakstīties".]

Avots: ME I, 779

‡ izpekstêt "schwach, schlaff, mager und träge werden" Frauenb.: izpekstējusi meita.

Avots: EH I, 470

izpeļas, s. izpaļas.

Avots: ME I, 779

‡ izpeļât AP., Geistershot, Laidsen, Lubn. "izpaļât".

Avots: EH I, 471

‡ izpel˜cêt (in der Kindersprache) Dunika, = izpel˜cêtiês.

Avots: EH I, 471

izpel˜cêtiês, sich auspissen Wain.

Avots: ME I, 779

‡ izpel˜cinât Gramsden, sich auspissen lassen.

Avots: EH I, 471

‡ izpelde, das Schwimmen nach Belieben (?): pīles, kas pat˙laban atradās savā rīta izpeldē Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 471

izpelˆdêt, intr.,

1) herausschwinden:
nuo jūriņas izpeldēja divi dze̦lte̦ni kumeliņi;

[2) sich herausschieben (z. B. von einem Sacke od. anderen, auf ein Fuder gebundenen Dingen gesagt, die aus den Stricken herausquellen, sich verschieben) U. Refl.
- tiês, zur Genüge schwimmen].

Avots: ME I, 779

izpeldinât, tr., ausschwemmen: zirgus. zirgs nuojāts tik slapjš kâ izpeldināts LP. V, 18. [Refl. - tiês, zur Genüge baden: izpeldinājām zirgus un paši izpeldinājāmies N. - Peb.]

Avots: ME I, 779

izpelêt, intr., kahmig werden: kad tu izpe̦lē̦tu! dass dich der Teufel hole! Refl. - tiês, lange Zeit schimmeln: cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā.

Avots: ME I, 779

izpeļņa, comm., ein verwöhnter, übermütiger Mensch, dessen Ansprüche nicht leicht zu befriedigen sind, ein Feinschmecker: izpeļņa, vai ēdīsi? izpelņam pat me̦dus rūgts Naud.

Avots: ME I, 763

‡ izpe̦lnât Warkl., = izplẽnêt I: uogles izpe̦lnājušas.

Avots: EH I, 471

izpelnît, tr., verdienen, erwerben: slavu, guodu. citā laikā Blaumanis būtu izpelnījis laurus Vēr. II, 755. Refl. - tiês, verdienen, sich erwerben: skaistās valuodas dēļ latvieši izpe̦lnuoties guodu Kron.

Avots: ME I, 779

‡ izpeļuôtiês Schwanb. "eine Zeitlang Mause fangen (von Katzen)".

Avots: EH I, 471

izpelˆt, tr., heruntermachen, tüchtig schmähen: es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299. kâ tu pati sē̦rstu iesi, bāleliņus izpē̦lusi BW. 20700.

Avots: ME I, 779

‡ izpencêtiês Druw. n. RKr. XVII, 72, zur Genüge zanken.

Avots: EH I, 471

‡ izpenêt (?) "(svešiem) niekus izrunât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

‡ izpenêtiês MSil. "genesen"

Avots: EH I, 471

‡ izpèņķêt ² Lubn, n. FII. mat. 27, Oknist, Wessen, = izpiñķêt: i. diegus. Refl. -tiês Lubn. n. Fil. mat. 27, = izpiņ̃ketiês: i. nuo klizmām.

Avots: EH I, 471

[izpennêtiês Wid., Selg. "attīstīties".]

Avots: ME I, 779

‡ izpènterêt ² Erlaa, = izrežģît: nevar i. sarežģījušuos dziji.

Avots: EH I, 471

izpe̦ra [Erlaa, Trik., Arrasch, Nigr.], auch izperu sluota LP. VI, 81, ein alter, abgebrauchter Badequast: pirtī auga daiļi puiši nuo ve̦cām izperām BW. 1148.

Avots: ME I, 779

‡ izpe̦rât (?) "(niekus) izdaudzinât, izne̦sât" Frauenb.

Avots: EH I, 471

izperêt, ‡ Refl. -tiês, = izperinâtiês 1: nuo pe̦lnu izperēsies kumeliņš Pas. X, 82.

Avots: EH I, 471

izperêt (išpere"ti), izperinât, tr., ausbrüten: tie jūsu dē̦tas uolas, kuo izperēja skuolas Aus. kas blēdību izperē taisnības vietā Psalm 94, 20. tad tādas lietas tu par mani izperini? Purap. izperinâtiês,

1) ausgebrütet werden:
par trejdeviņām dienām izperinājies putniņš LP. VI, 106. cik duomu piedzima un izperinājās viņa galvā!

2) mit dem Brüten fertig werden:
lai vistas izperinās.

Avots: ME I, 779

‡ II izperinât, mit den Füssen und Flügeln aushöhlen, ausscharren Seyershof: nav jau tas ne˙kāds liels pērklis, tik tāds kā zemē izperināts viducītis.

Avots: EH I, 471

‡ izperņît Gr.- Buschh., hinauswerfen: i. kuo pa durīm.

Avots: EH I, 471

‡ izper̃vêt, = izkrāsuôt: izpervē matu citā krāsā Pas. IV, 152. ar ziluo pienu var siênas i. Ramkau.

Avots: EH I, 471

izpestît,

1) entwirren, entwickeln:
izpestī tuos mazdziņus nuo maniem tīkliem LP. VI, 168;

2) befreien, erlösen:
Kristus mūs izpestījis nuo ve̦lna varas. Refl. - tiês, sich befreien, retten: cilvē̦ks var izpestīties MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 779

‡ izrĩpelêt Lems., Perfektivform zu rĩpelêt 2: saimniece savas meitas izrīpelējusi: nu ir visa māja tīra, ka spīd un laistās.

Avots: EH I, 477

izšķipelêt, izšķipêt Bers., Sessw., tr., ausschaufeln: mē̦slus nuo kūts.

Avots: ME I, 811

izšķipes, Ausgeschaufeltes Lub.

Avots: ME I, 811

izsper̂t, ‡ Refl. -tiês, "gewaltig schnell herausspringen" Jürg.: izspērās (ar truoksni) pa durīm ārā.

Avots: EH I, 482

izsper̂t, tr.,

1) ausschlagen, mit dem Fusse schlagend ausgiessen:
Sprw. pati guovs pienu deva, pati izspēra;

2) herausnehmen, herausstehlen:
zaglis izspēra puisim naudas maku nuo kabatas Ahs.

Avots: ME I, 802

iztĩpenêt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., = izmēģinâtiês: puišelis iztīpenējās ilgi, bet nedrīkstēja pa laipu pāriet.

Avots: EH I, 490

iztĩpenêt, ausfragen, ausforschen Kurs.

Avots: ME I, 819

‡ iztrepelêt "izkaisīt, izjaukt" Bērzgale, Līvāni: bē̦rns iztrepelēja vilnu; "izrakņāt" Sussei.

Avots: EH I, 490

‡ jemperis Seyershof, ein Mensch von kleinem Wuchs.

Avots: EH I, 562

jeperîgs, mobil, fix Strutteln, [Bers.].

Avots: ME II, 110

‡ *jezupeņas od. *jezupeņi (mit el ), eine gewisse Pflanze: jezupeņu krūmeņā BW. 17839, 2.

Avots: EH I, 563

‡ *jēzupeņas od. *jēzupeņi (mit ē !), eine gewisse Pflanze: jēzupeņu krāmeņā BW. 13250, 8.

Avots: EH I, 565

‡ *juzupeņas od. *juzupeņi, eine gewisse Pflanze: juzupeņu krūmeņā BW. 13250, 28.

Avots: EH I, 568

‡ kãjstar̂pe AP., Dunika, BW. 34481, 1, Anekd. IV, 8, = kãjstar̂pis.

Avots: EH I, 599

‡ kalˆnupe, ein Sturzbach: k. uz gŗavu gāžas Janš. pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 578

‡ kalpene, die Frau eines Knechts: es augu kalpenēm BW. 17850. tev, kâ jau kalpenei, auzu ne˙cik nav Janš. Precību viesulis 14.

Avots: EH I, 578

‡ kalpekieks Ev., ein Knecht.

Avots: EH I, 578

[kàlpenis ² , die Schlinge Kl. Zu cilpa.]

Avots: ME II, 144

‡ kàlpèris ² Auleja, ein (dem Wuchs od. der Leistüttgsfähigkeit nach) geringerer Knecht: kalpērs ņēma mātes meitu BW. 22277 var. kas bij kāds kalperīt[i]s 988, 8 (dies schon ME. II, 144 unter kal˜ps erwähnt).

Avots: EH I, 578

kampeklis,

1) der Gift, die Umfassung:
es šuo kuoku apkampu ar vienu kampekli, ich umfasste diesen Baum mit einem Griff Hug. Gew.: ar vienu kampienu;

[2) "ein Hohlaxt"
Neugut.]

Avots: ME II, 151

‡ kam̃penis Preekuln "die Stelle, wo man über einen Zaun steigt".

Avots: EH I, 582

kampeša, der Rauchfang in der Wand der Badstube: aiztaisi jel tuo kampešu ciet, lai gars neiziet ārā."mute kâ pirts kampeša", sagt man zu einem, der ungewaschen einhergeht.

Avots: ME II, 151

kampetis, = kampeša.

Avots: ME II, 151

kaņape (unter kaņepe): loc. plur. kaņapās BW. 10217 3 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 585

kaņepe: Demin. kaņepiņa BW. 8361 var., kanepīte BW. piel.2 2848, 2, kaņepīt[i]s BW. 2848, 7 var.; kaņepīte, gaŗaudzīte BW. 2848, 6. zīle dzied kaņepēs 10217, 2 var.; vēja k., paris quadrifolia Ramkau; raibās kaņepes, eine Speise, bestehend aus gestossenem Hanf, Quark und Sahne Ramkau. Zur Etymologie s. auch E. Lewy IF. LIII, 122.

Avots: EH I, 585

kaņepe, auch kaņipe [Erlaa], kaņupe, kaņape BW. 10217, gew. Pl. kaņepes, der Hanf; kaņepji, = kaņepāji, Hanfstengel Mag. XIII, 40; suņu kaņepe (cynanchum) Konv. ² 2099; vēja kaņepe, Bingelkraut (mercurialis) RKr. II, 74; zilā vēja kaņepe (veronica longifolia) III, 73; kaņepĩtis od. kaņepju putniņš, der Bluthänfling (fringilla cannabina) Natur. XXXII, 72, RKr. VIII, 90 [Gleich kanãpės zunächst wohl aus dem Slavischen; vgl. Thomsen Beröringer 177 f. und Berneker Wrtb. I, 559.]

Avots: ME II, 156, 157

kaņipe: auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 64, Wessen n. FBR. XIII, 83, Iw., Strasden,. acc. plur. kaņipas BW. 9627, 3 var. (aus Edwalen): kaņipes plūca BW. 1666. kaņipu dārzā 3016.

Avots: EH I, 585

kaņipe, s. kaņepe.

Avots: ME II, 157

kaņupe (unter kaņepe): auch Gr.-Buschh. n. FB Xll, 64, Sussei n. FBR. VII, 132, Dunika, Grob., Kal., Mahlup, OB., Oknist: kâ k. dārziņā BW. 21506. par gaŗām kaņupēm 12662 var.; vēja kaņupes "debestiņas" Alswig.

Avots: EH I, 585

kaņupe [Rutzau], s. kaņepe.

Avots: ME II, 157

kape, s. kapa 2.

Avots: ME II, 158

‡ II kape,

1) das Grab
Popen;

2) eine von Schweinen ausgewühlte Grube
Popen.

Avots: EH I, 586

I kãpe, s. kãpa I.

Avots: ME II, 192

II kâpe: auch AP., Fest., Oknist, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 601

II kâpe [Kr., Kl., Erlaa], gew. kâpurs, die Konhraupe Bers., Kaul., die Raupe - "weil sie [d. h. diese Raupen] vor ihrem Verpuppen die Wände hinanzusteigen pflegen" Mag. IV, 2, 119: tās kāpes ēde visu, kas dārzuos aug Amos 4, 9. kukaiņi un kāpes (kāpuri) ir nuoē̦duši Joel 2, 25. lai nenuoē̦stu kāpes stādiņu K. Müller. [Wohl nicht (woran Fick Wrtb. I ⁴ , 19 J. Schmidt KZ. XXV, 77 und Hirt BB. XXIV, 26 gedacht haben) zu ai. ved. kapanā "Raupe, Wurm", sondern (nach Prellwitz Wrtb. ² 206) zu kâpt "klettern, steigen".]

Avots: ME II, 192

III kâpe ² , in saules kāpe, die Zeit, da die Sonne niedrig steht, gegen Abend geht Dond.: rudzus pabeidzām ievest pa saules kāpi.

Avots: ME II, 192

‡ kapeĩga AP., Ramkau, Trik., = kapeĩka.

Avots: EH I, 586

kapeĩka: dārgām kapeikām BW. 1781.

Avots: EH I, 586

kapeĩka, kapeĩks, der Kopeken: Sprw. ja kapeikas netaupīsi, rubļa nesakrāsi JK. II, 217. bez kapeikas rubis nav pilns. Aus копейка.

Avots: ME II, 158

‡ kapeiķis Dunika u. a., = kapeĩka.

Avots: EH I, 586

kapeĩks (unter kapeĩka): auch Oknist; pa grašam, kapeikam BW. 988, 5.

Avots: EH I, 586

‡ kapekle, ein kleiner Amboss zu Dengeln von Sensen Rutzau.

Avots: EH I, 586

kâpekles, eine hölzerne Treppe Mar. n. RKr. XV, 118. Zu kâpt.

Avots: ME II, 192

kapeklis,

1): auch (kapeklis) NB., Schwarden.

Avots: EH I, 586

[kapeklis,

1) kapeklis Ronneb., ein Hackeisen um Libau, Kurs.:
paņem kapekli un sakapā guovīm burkānus;

2) kapeklis Wenden, Trik., Mar., Sermus,
= kaplis 1;

3) = kaplis 3 Setzen, Selburg.]

Avots: ME II, 158

I kâpeklis, ‡

2) einer, der viel zu steigen pflegt
Wessen.

Avots: EH I, 601

[I kāpeklis Golg. "eine mehrzinkige Mistgabel, ar kuo mē̦slus izkāpj nuo ve̦zuma." - Zu kāprt II, kãpa "Düne" (s. dies).]

Avots: ME II, 192

I kâpeklis, ein Fusstritt; Bank zum Aufsteigen; Tritt am Wagen L., St., U.; eine einfache Treppe Mar. - Zu kâpt "steigen."

Avots: ME II, 192

I kapele, ‡

2) eine beim Dorschfang gebrauchte Angel mit zwei Haken NB.

Avots: EH I, 586

I kapele, eine ANgelschnur Lasd.

Avots: ME II, 158

[II kapele U. "jeder kleine Haufen" (siena k., smilšu k.). Wenn wirklich mit a (und nicht ā, vgl. kāpele) zu lesen, nebst kapuole zu slav. kopá "Haufen" (bei Berneker Wrtb. I, 562.]

Avots: ME II, 158

[III kapele (?) U. "Stufe einer Treppe". Vgl. kâpele.]

Avots: ME II, 158

‡ IV kapele "eine Fleischsuppe, in die kalte gekochte Kartoffeln hineingetan werden" Wain.

Avots: EH I, 586

kãpele,

1): auch NB., (mit -ite aus -ele ) PlKur.

Avots: EH I, 601

kãpele, eine Deminutivform von kãpa I,

1) der Haufe:
mē̦slu kāpele Wain., Frauenb., [Dunika]. uz lauku izvedis, izgāzi šuo ve̦zumu uz trim kāpelēm Gaw. vienā kāpelē (čupā) skaidri graudi, uotrā - juo lielā - pe̦lnu vien LP. VI, 648. attecēja rauga māte, sajauc visu (d. i. miežus, apiņus) kāpelē BW. 19726, 4. kraujat (akmeņus) kāpelēs Tr. IV, 213; [dẽļu, baļķu kãpele Stenden (gewöhnlich von paraleler Lage der Bestandteile)]; malkas kāpele Brasche, Dr., Wid.;

2) eine kleine Grube im Schnee auf der Schlittenbahn:
kamanas sitas pa kāpelēm Serb.

Avots: ME II, 192

kâpele, gew. Pl.,

1) eine niedrigere Stelle im Zaun zum Übersteigen für Fussgänger
Ruj.: kāpeles manā priekšā gatavas K. Kaln.;

2) Stufe einer Treppe;

3) nach Lautb. kãpeles, die Terrasse:
kalna k. Vidvuts II, 50.

Avots: ME II, 192

‡ I kapelêt, -ẽju "sparen, verschaffen" Behnen, Golg.: jāsāk k. nauda nuomai.

Avots: EH I, 586

‡ II kapelêt, -ẽju, mit einer kapele I 2 angeln NB.

Avots: EH I, 586

kâpelêt: auch Auleja, Gr.- Buschh., Oknist, Saikava, Sonnaxt, (mit ã ) Zabeln.

Avots: EH I, 601

kâpelêt [Serbigal, PS., AP., Preili, Nerft, Ruj., kãpelêt Salis], - ẽju, = kâpaļāt.

Avots: ME II, 192

kâpelîgs, zu klettern liebend Ar.

Avots: ME II, 192

‡ kape̦na Kurmin Słownik 11 nach Arch. Phil. I, 61 "ein Armvoll".

Avots: EH I, 586

kapene (unter kapenes), ‡

2) ein Steinhaufs
Siuxt: laukuos, kur ir pulka akmiņu, same̦t čapu vienā vietā: tā ir k. In der Bed. 2 zu ‡ kape̦na, kapele II.

Avots: EH I, 586

[kâpene Kl., Kohlraupe. - Zu kâpe II. }

Avots: ME II, 192

[kāpene,

1) kãpene, = "spraga" N. - Rahden;]

2) kâpene [Kr.], der eingetretene Fussteig auf der Landstrasse
U. - Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 192

I kāpene, ‡

3) die Stufe
Diet.

Avots: EH I, 601

I kàpene: auch Mar., (mit à ² ) Saikava, Sonnaxt; vietām sniegs nuokusis, vietam vēl ira; tad saka: k. (Stellen, wo der Schnee weggeschmolzen ist) ir Sonnaxt. gāja basām kājām, kad tik k. bija ebenda.

Avots: EH I, 601

I kàpene, eine schneelose Stelle auf der Strasse, Stellen, wo man mit dem Schlitten auf blosser Erde fährt Mag. IV, 2, 119: kāpene - plika zeme uz ceļa ziemas laika beigās, īpaši pavasarī C., [Lis., N. - Peb., Bers., Kreuzb.], AP., Erlaa, Kaul., Gsth., Seesw., Stom., Kokn.: uz ceļa jau vietu vietām kāpene od. ķeŗ kāpeni AP. te vairs nejūt kāpenes, bet kamanas te̦k viegli pa gludu ceļu Aps. uz ceļa jau daudz vietās kāpenes un ūdens peļķes A. XXI, 789. pa kāpeni aizkūlās vēl veršu 30 Apsk.

Avots: ME II, 192

II kàpene: kàpeni ² kādam taisīt ("= nuotērēt, nuotiesāt") Sessw. neapēd visas sēnes viens pats un nenuodari man kâpeni ^{2 (= pārestību,} Unbill, Beeinträchtigung)! AP.; "trūkums" Taurup: mums šuogad ar luopbarību k. AP. tē̦vs naudu nuodzēris; nu mums mājā kàpene ² Prl., Sessw. mums maizes ziņā uznākusi īsta kàpene C.; (mit â ² ) AP. saimniec, sadali sviestu, lai cits citam kāpeni nenuodara! Sessw, Zu kàpene I?

Avots: EH I, 601

[II kàpene, in der Verbindung kàpeni padarīt zirgam Drosth. "ein Pferd überanstrengend schinden".]

Avots: ME II, 192

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

kâpenes, gew. Pl., eine Treppe: kalējs nuocirtis ābeli un iztaisījis nuo tās kāpeni JK. III, 3. kāpenes - kuoks, kuŗa vienā pusē izcirsti ruobi kāpšanai 16. kas gul uz mērķa kāpenēm Asp. tempļa priekšte̦lpas ar platām lieviņa kāpenēm Kēn.

Avots: ME II, 192

kapeniẽks: ein Begräbnisteilnehmer, der zum Leichenschmaus nicht geladen ist Frauenb.; kapenieku brandaviņš BW. 27622. vdenkāršu kapenieku... nebija visai daudz Janš. Līgava II, 484.

Avots: EH I, 586

kapeniẽks, kapiniẽks, ein Teilnehmere am Leichengefolge, an der Beerdigung: kapinieku bij salisījies labs pulciņš Balss. katrs kapenieks nuolauza egles zaru BW. III, 3, 865.

Avots: ME II, 158

kãpeniẽks: auch Perwelk, PlKur.

Avots: EH I, 601

kãpeniẽks, ein Dünenbewohner; kāpu apdzīvuotāji paši sevi saucas "kāpenieki" (li. kõpininkai) RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 192, 193

kapèrle, ein alter Schuh, Pantoffel [Mar. n. RKr. XV, 118].

Avots: ME II, 158

[karpe od. karpis L., ein Bootshaken.]

Avots: ME II, 163

II kārpe (vgl. kãrpa II und kārpis II), ‡

2) (mit ãr ) Seyershof, = ciba II.

Avots: EH I, 603

‡ kar̂pelãjs ² Orellen, = karpe̦nājs.

Avots: EH I, 589

karpeļi: (nebst dem Sing. karpelis) auch Luhde, (mit ar̃ ) AP., Trik., (mit àr ² ) KatrE., (mit ar̂ ² ) Orellen, Seyetshof.

Avots: EH I, 589

[karpeļi, Kartoffeln; s. Niedermann WuS. VIII, 42.]

Avots: ME II, 163

kārpeļi Mehrhof, = kartupeļi.

Avots: ME II, 198

karpe̦nājs: kar̃panājs AP.

Avots: EH I, 589

karpe̦nājs, ein Kartoffelnfeld nach der Abnahme der Kartoffeln Laiviņš.

Avots: ME II, 163

[kar̃peņi Trik., Kartoffeln.]

Avots: ME II, 163

‡ kā`rstar̂pe ² Auleja, = ‡ kãjstar̂pe.

Avots: EH I, 604

‡ kartpelis, kartpulis (beides mit steigender Intonation gesprochen) Sönnaxt, die Kartoffel.

Avots: EH I, 590

‡ kartupe̦laine Oknist; = kar̃tupe̦tãjs.

Avots: EH I, 590

kar̃tupe̦lãjs [Wolmarshof, kar̃tupelãjs C.], das Kartoffelfeld, gew. ein solches, von dem schon die Kartoffeln abgenomen sind: viņš sameklēja uz tuvējā kartupelāja vēl atlikušuos kartupeļus Degl. mē̦zusi mē̦slus, kuŗus ve̦duši nākuoša gada kartupelājam Etn. II, 35.

Avots: ME II, 165

‡ kàrtupeleite ² (mit ei ) Linden in Kurl., = kar̃tupe̦lãjs: kartupeleitē pa˙visam neizduoduoties rudzi.

Avots: EH I, 590