Paplašinātā meklēšana

aûnpaũniņi ² , eine gelbe Blume Kand.

Avots: ME I, 225

čaũpata, ein leichtsinniger Mensch Dond.

Avots: ME I, 407

četrupadsmit (unter četrpadsmit): auch Borchow n. FBR. XIII, 29, Pilda n. FBR. XIII, 52.

Avots: EH I, 289

cũkpupa, auch dārza pupa, Gartenbohne (vicia faba) MWM. VII, 796.

Avots: ME I, 399

‡ cupa "?": graudiņi, uz ... (ābuoliņa sakņu) cupām (= čupām?) uzkrituši, neuznāktu Klapmeyer 1789, S. 111.

Avots: EH I, 280

I čupa: akmeņu č. BW. 2130. mē̦slu č. 3305.

Avots: EH I, 296

I čupa, čups Mar. n. RKr. XVII, 138, čupiņš BW. 25623, auch wohl čupis St., U., der Haufe: pe̦lnu, žagaru č.; čupu čupām, haufenweise. lapas sabirušas čupu čupām; čupā, vienā čupā, auf od. in einem Haufen, zusammen: čūkas ē̦d mierīgi čupā. čupu cūkas, ein Kartenspiel (Haufenschweinchen).

Avots: ME I, 421

II čupa: duod cūkai ar cirvi pa čupu (= čupru) Grobin.

Avots: EH I, 296

II čupa, ein Busch Haare, der Schopf (= čupra): ņemt, grābt zē̦nu aiz čupas Dünsb. (auch: aiz čupja; von čupis Mag. II, 3, 36). Aus r. чупъ "Schopf".]

Avots: ME I, 421

‡ čupains, büscheiweise Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 296

‡ čupana Bērzgale "= čupa I".

Avots: EH I, 296

čupata: ein kleines Häufchen Mar. n. RKr. XVII, 135, Heidenfeld.

Avots: EH I, 296

čupata, [eine Flocke Spiess n. U.], ein Weniges, ein klein wenig: mums siena vairs nav ne čupatas Kand. In Angermünde čupats, ein Stäubchen.

Avots: ME I, 421

‡ čupatka, ein Häufchen Kalz. n. Fil. mat. 26: č. malkas.

Avots: EH I, 296

‡ drupa (Sing. zu drupas) Diet., = drupata Baar in seinem Exemplar von U.; ein ungenügendes Quantum Auleja: kuo es tiê drupu ēšu?

Avots: EH I, 336

drupača: auch Grenzh. n. FBR. XII, 24, Salis n. FBR. XV, 65, Frauenb.: ne drupač[u] nedabūj[u] BW. 2231.

Avots: EH I, 336

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

‡ drupačans Salis n. FBR. XV, 57, = drupaîns: d. biezpiens.

Avots: EH I, 336

‡ drupačât PV., bröckeln (tr.).

Avots: EH I, 336

‡ drupačka PV. "ein Krümchen".

Avots: EH I, 336

‡ drupačnieks Frauenb. "ar biezpiena drupačām apkaisīts (ce̦pts) plācenis".

Avots: EH I, 336

‡ drupačuôt PV., = ‡ drupačât.

Avots: EH I, 336

drupaîns, drupaklains, drupalaîns, bröckelig: drupalains akmens Konv. ² 1279.

Avots: ME I, 504

drupala: auch Lös. (maizes d.).

Avots: EH I, 336

drupala Spr., s. drupača.

Avots: ME I, 504

drupaļiņa Lems., Wainsel "kārts gals, kuo uz ātru ruoku kur nolauž": paķēru tādu drupaliņu un izsitu visu kruogu tukšu.

Avots: EH I, 336

‡ drupaluôt PV. "bröckeln (tr.)".

Avots: EH I, 336

drupana: auch Skaista n. FBR. XV, 34, Auleja, Kaltenbr., Oknist, Pilda, Prl., Sonnaxt, Warkl., Zaļm., Zvirgzdine; pajēme tuo drupanu (drusku) rudzu Pas. IX, 508. bē̦rniem nava ni drupanas, kuo mutē bāzt VIII, 94. sudraba drupaniņas BW. 31280.

Avots: EH I, 336

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504

‡ drupanains Sonnaxt, Warkl., = drupaîns.

Avots: EH I, 336

‡ drupanât Warkl., = drupinât.

Avots: EH I, 336

drupans: vušku tauki ir drupani (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Mahlup.

Avots: EH I, 336

drupans [Warkh.], AP., drupe̦ns, [drupins Kl., Kreuzb.], bröckelig, mürbe: drupana zeme Purap.; drupans siers A. XX. 119; drupana maize C., AP., Aps., Smilt.

Avots: ME I, 504

drupas s. drupi.

Avots: ME I, 504

drupata: drupatām saplēsis Erlaa n. FBR. XIV, 128. drupatiņas lasīdams BW. 2221.

Avots: EH I, 336

drupata Wain., s. drupača. In Sonnaxt unterscheidet man drupanas "Brotkrümchen" von drupatas "überhaupt kleine Stückchen von verschiedenen Gegenständen".

Avots: ME I, 504

‡ drupatât PV., = drupinât.

Avots: EH I, 336

‡ drupatis PlKur., = drupata.

Avots: EH I, 336

‡ drupatuôt PV. "= ‡ drupatât".

Avots: EH I, 336

dupa, der Hintere, das Gesäss U.; in Schwanb. so vom podex der Kinder (in der Sprache der Mütter). [Eher wohl entlehnt aus poln. dupa dass. als damit verwandt.]

Avots: ME I, 518

‡ džaupats, ein Unbändiger Dond.: tu esi tāds dž., ne˙maz nevari mierā stāvēt.

Avots: EH I, 365

‡ glupans Zvirgzdine n. FBR. X, 28, ein wenig dumm (?).

Avots: EH I, 395

‡ glupavât Kaltenbr., Dummheiten machen; tollen.

Avots: EH I, 395

‡ ìedrupačuôt Lubn., = ìedrupinât: ie. druskas.

Avots: EH I, 510

juozupausis, ein Vermummter, ein Umgürteter: mazais Jēcītis iztaisījies par juozupausi Gaw. juozupausis, kas lieliski savilcies un sajuozies Stockm.

Avots: ME II, 128

kànkarlupata, der Lumpen Spr.

Avots: ME II, 155

‡ kar̃tupanājs AP., = kar̃tupe̦lãjs.

Avots: EH I, 590

kaupa, die Eisente Natur. XXXVII, 239: nuo jūŗas, kur viļņu aijas vieg˙lītiņām šūpuo kaupas un kaijas Plūd.

Avots: ME II, 177

‡ *knupa od. *knups "?": iekritušu zārka knupu Pas. III, 72.

Avots: EH I, 634

kraupa, ‡

4) Betrüger, Spitzbube
Salwen (mit r ) n. IMM. 1932 1, 47.

Avots: EH I, 643

[kraũpa,

1) sich losgelöst habende Baumrinde;

2) ein Knorren od. knotiger Auswuchs, der sich an einer verletzten Stelle, eines Baumes bildet
Dubenalken, Wirginalen;

3) = kreve 1 Nerft. - Vgl. kŗaũpa.]

Avots: ME II, 264

kŗaũpa [auch Selg.], Grind der Pferde L.; Warze, Grind Biel.; Unebenheit auf der Kartoffel Spr. [Zu krupt, li. kraupùs "holperig", aksl. krupa "Krümchen", ae. hréof "rauh" n. a., s. Bezzenberger BB. II, 142 und bei Stokes Wrtb. 97, Berneker Wrtb. I, 630, Persson Beitr. 862, Walde Wrtb.2 690, Būga PФB. LXXI, 50 und KZ. LI, 119, Mladenov AfsIPh. XXXVI, 122 ff., Trautmann Wrtb. 143.]

Avots: ME II, 295

kŗaũpaîns: kŗaupaiņa kuoka miza Siuxt.

Avots: EH I, 665

kraupaîns, s. kŗaũpaîns.

Avots: ME II, 264

kŗaũpaîns, [kraupjaîns], grindig, räudig, schorfig, uneben, rauh: kŗaupains zirgs Lautb. īsa tava piedruokne, kŗaupaina ruoka RKr. XVI, 127, [Annenburg]. uolas ar kraupainu čaulu Konv. ² 2022. kŗaupaini [od. kraupjaini Annenburg] kartupeļi Kand. [kraupaiņas ruokas BW. 35174 var. (aus Alschw., Sackenhausen, Talsen).]

Avots: ME II, 295

‡ krupat Salis, "Kröte" (krupis) schimpfen.

Avots: EH I, 660

kupa [Ruj., Bers.], der Haufe: es biju, kur starp le̦dus kupām tik kaucam dzird vien ziemeli Asp. pār klusām ielejām snauž kupām kuoki smīdri MWM. VI, 403; VIII, 432. [Ungewiss, ob entlehnt aus slav. kupa dass. oder verwandt damit und mit le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

I kupača "?": kupača [identisch mit kupača II?] māte, gaŗastes tē̦vs, pulks mazu, apaļu bērniņu (Rätsel: Ofen, Brotschaufel, Brot) Tr. III, 589.

Avots: ME II, 317

II kupača: auch Auermünde, Wirginalen.

Avots: EH I, 676

II kupača, kupica, kupice, kupenice L., die Kupitze, ein Grenzmal: kuo tie tē̦va suņi rēja uz kupaču tupē̦dami BW. 13658. [In Dond. ein nom. pl. kupeš. - Beruht nebst estn. kupits auf r. кóпица "Grenzhügel".]

Avots: ME II, 317

kupačās nest, jem. auf dem Rücken tragen Grünwald. [Wohl zur Wurzel von kuprs.]

Avots: ME II, 317

‡ *kupačuôt, zu erschliessen aus sakupačuôt.

Avots: EH I, 676

kupalači, [kupalaču Wid.], kupalāču U., kupalāci Grünh., in der Verbindung k. nest, = kukarigâs n., huckepack, auf dem Rücken tragen: uzkāpu tavam tē̦vam mugurā, un tas mani nuonesa kupalači zemē JK. V, 35.

Avots: ME II, 317

kupana: auch Auleja, Warkl., (kupana) Linden in Kurl:, Oknist, Sonnaxt; vuškeņ, munu kupaneņ (Var.: gabaneņu) BW. 29060, 1 var.

Avots: EH I, 676

kupana, ein Schneehaufen N.-Sessan n. U., Wolm., AP.: sniegs krietnā kupanã bij sakritis Saul. [Nebst li. (plaukų̄) kùpana "ein Bündel (von Haaren)" Viltis 1908, 104 zu le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

kupaprecê paņemt, nest, = kukarigâs n., huckepack nehmen, auf dem Rücken tragen: viņš paņēma mani kupaprecē un pārstiepa pār upi Latv.

Avots: ME II, 317

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317

kupariņš U., = kupuriņš.

Avots: ME II, 317

kupata: auch Lixna, Pilskalne.

Avots: EH I, 676

kupata, Heuschober Oberl. n. St. und U. Nebst li. kùpeta "ein kleiner Heuod. Strohhaufen" zu le. kupt "sich ballen".

Avots: ME II, 317

‡ kupatna Kaltenbr., = kupana.

Avots: EH I, 676

laupa, ‡

2) "atplē̦sums nuo vâts" (mit aû ² ) Naud.

Avots: EH I, 723

[laupa (r. лýпа "Hautschuppe") "die Beute" Elgers Diction. 648. Zu làupît.]

Avots: ME II, 429

‡ làupacis ² Nautrēni, jemand, der schuldbewusst sich für unschuldig ausgibt und offen und zutraulich dem Scheltenden in die Augen schaut. Vgl. ‡ làupt ² 2.

Avots: EH I, 724

laũpata: auch Dunika.

Avots: EH I, 724

[laũpata Libau "ein vom Körper sich lösender Hautfetzen"; vgl. ļaupata.]

Avots: ME II, 429

ļaũpata,

1): atšķēlis lielu ļaupatu Siuxt.

Avots: EH I, 769

ļaũpata,

1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata ² Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];

2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]

Avots: ME II, 532, 533

līkaupas (unter lĩkaũps), ‡

2) ehemals eine gewisse Hochzeitszeremonie
Grob.

Avots: EH I, 748

‡ līklupats Pas. VIII, 464, = rīka lupats (s. unter rìks 4). Assimiliert.

Avots: EH I, 748

‡ *līkupas, = lĩkaũps: dzeŗam skruķa līkupeņas: mūsu māte, viņu māte samijušas skruķīšiem BW. 20929, 1.

Avots: EH I, 750

lupa: auch Strasden, Pas. II, 179; līdz divjiem lupas bij (war die Arbeit bewältigt) Behnen n. FBR. XVI, 147. lupas iet Behnen, zerbrechen (intr.), bersten. lupās sasist Dunika, Hasenp., zertrümmern. kartupeļi savārījušies lupās Mesoten. divejiem vīžu pāriem šai kulā jāiet lupās Janš. Mežv. l. II, 150. krūza saplīsa lupās Frauenb.

Avots: EH I, 762

lupa [= li. lupà "Metallkuchen"?], die Scherbe, ein kleines Stück, der Fetzen: drēbes saplēsis lupu lupās. [labi, ka pudele vēl neatsitās uz kādu akmeni vai kuoku, - tad bija lupās Janš. Dzimtene V, 406.) es viņu (pirti) būtu saārdījis lupu lupās Etn. I, 85. [Nebst lupata wohl zu lupt. Vielleicht formell identisch mit la. lupa "meretrix"; zur Bed. vgl. la, scortum "Fell; Hure" und le. màukt "abstreifen": maũka "Hure".]

Avots: ME II, 514

‡ lupas, der beim Anschlagen weiche Gegenstande entstehende Lärm Auleja: l. vien iet, kad saje̦m pērties.

Avots: EH I, 762

lupata: dieserbe Bed. hat auch li. lùpata

Avots: EH I, 762

lupata, lupats,

1) der Lappen, Fetzen:
kur tās manas lupatiņas? BW. 27454. [savīstītu lupata klumšķi Janš. Dzimtene V, 56.] rīka od. trauku lupata od. lupats, der Wischlappen;

2) lupatās od. lupatu lupatās, in Fetzen, in tausend Stücke:
uoliņa sašķīduse lupatās LP. III, 86. uozuolu pē̦rkuons saspēris lupatu lupatās Etn. II, 180. zvē̦ri ve̦lnu sapluosījuši lupatu lē̦vuruos LP. VI, 751;

3) der Lump, lumpige Person:
griez ceļu, lupata! LP. VII, 500. dē̦li nevaruot paciest, ka tāds lupata e̦suot par svaini IV, 65. Zu lupt.

Avots: ME II, 514

‡ ļupata Warkl., = lupata.

Avots: EH I, 774

lupataînis, der Lump, der Zerlumpte: puiši, puiši, lupataiņi, zirgi rudzu rugainē! BW. 10569, 7.

Avots: ME II, 514, 515

lupataîns: vārti tādi lupate̦ni (alt. zerbrochen ) Seyershof.

Avots: EH I, 762

lupataîns, aus Lumpen bestehend, Lumpen aufweisend, zerlumpt, lappig: lupatains kažuoks Tr. III, 395. nauda mani salamāja lupatainu BW. 20033.

Avots: ME II, 515

lupatdañcis, ein von einem in Lumpen gekleideten Menschen ausgeführter Tanz; ein lumpichter, zerlumpter Tänzer, ein Lump: kuo tu nāci, lupatdanci (Var.: kankardanci), jaunu meitu pulciņā? BW. 20430.

Avots: ME II, 515

lupatdeķis, die Lumpendecke: tam ple̦cus lupatdeķis se̦dz Švābe.

Avots: ME II, 515

‡ lupatdriskās Linden in Kurl., = lupatâs (s. lupata 2): visi kamzuoļi būs l. sagriêzti.

Avots: EH I, 762

‡ lupatelis Janš. Līgava I, 296 Demin. zu lupats.

Avots: EH I, 762

lupatîgs, lumpig, lumpicht: viņš sajuta pret šuo lupatīguo pušpuisi rūgtumu Egl.

Avots: ME II, 515

lupatkrañcis, der Lump, das Lumpenpack: ej, žīdiņ, lupatkranci, vai es tava līgaviņa? BW. 31855.

Avots: ME II, 515

lupatlasis: auch Tdz. 47955, Erlaa, Kokn. Neugut, Oknist, Stockm.

Avots: EH I, 762

lupatlasis,

1) der Lumpensammler;

2) der Lump:
e̦smu literārisks lupatlasis Blaum.

Avots: ME II, 515

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

lupatniẽks,

1): hinter "zirgs" ME. II, 515 ergänze man "Birk. Latv. sakamv. un par. 2761" ‡

2) eine Lumpendecke
Gr.-Buschh., Kaltenbr., Kalupe, Lubn., Oknist, Sonnaxt

Avots: EH I, 762

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

[lupats U., ein kleines Tuch (im Gegensatz zu lakats); s. auch lupata.]

Avots: ME II, 515

lupàusis, ein Wesen mit herabhängenden Ohren Smilt.

Avots: ME II, 515

[nuodrupas, abgebröckelte Krümchen Wellig 33.]

Avots: ME II, 777

‡ nuolupatājies Segew., zerlumpt.

Avots: EH II, 64

ņupa, das Gekräusel, der Wirrwarr: dzijas savilktas vienā ņupā Dond.

Avots: ME II, 905

nu˙pat, nu˙patês Lub., [Fest., nu˙patās Salis], nu˙pate̦nâs, eben jetzt, eben erst: viņš nu˙pat te vēl bija.

Avots: ME II, 754

‡ nu˙patan Janš. Dzimtene I ² , 99, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28

nu˙patās (unter nu˙pat): auch Behnen n. FBR. XVI, 149, Lesten n. FBR. XV, 26, Wilkenhof n. FBR. XIV, 67, Dunika.

Avots: EH II, 28

nu˙patẽjs, neulich: tikai pēc nu˙patējā strīda viņš atzinās A. XVIII, 197.

Avots: ME II, 754

‡ nu˙patiņās Dunina, = nu˙pat.

Avots: EH II, 28

‡ nu˙patnās Segew., soeben.

Avots: EH II, 28

[padrup(an)s, etwas bröckelig: padrup(a)na zeme Warkl.]

Avots: ME III, 18

padrupas ("Gänge unter Ruinen" Bauske]: nāc ārā nuo tām padrupām! Rainis.

Avots: ME III, 18

pielaũpa Smilt., = pielaipe; vgl. piẽlups II.

Avots: ME III, 265

pielupaîns, strähnig: vīrs nekuoptu bārdu, gaŗiem, dze̦lte̦niem, pielupainiem matiem.

Avots: ME III, 269

pìlsdrupas, die Schloss-, Burgruine: pilskalns ar savām nuosirmuojušām pilsdrupām Lautb. Luomi 24.

Avots: ME III, 217

pļupa "?": ar pļupām putra Etn. II, 31.

Avots: ME III, 373

pļupata, comm., ein Schwätzer, eine Plaudertasche U. Zu pļupt.

Avots: ME III, 373

pupa (li. pupà), ein Demin. pupĩte BW. 32514 var., die Bohne: Sprw. beŗ kâ pupas, von einem, der sehr schnell spricht. vai vakar pupas esi ēdis? hast du gestern Bohnen gegessen? d. h. kannst du nicht hören? Misshof, Livl. n. U. ej pupās! geh zum Kuckuck! viņš drīz pupas duos, er wird bald sterben BW. III, 3, S. 878. Krišs Laksts nuokrita kâ pupa kungam pie kājām Krišs Laksts 7. - cūku pupa, Saubohne (vicia faba L.) RKr. II, 80; ķēvju pupa, phallus esculentus Mag. IV, 2, 30; kāršu pupa, phaseolus vulgaris Peņģ.; turku pupa, gemeine Bohne (phaseolus L.) RKr. II, 75, Mag. IV, 2, 58; vilka pupa, lupinus Konv. ² 2554; zemes pupas (od. pupas Warkl., Vidsmuiža), Kartoffeln Infl. n. U. pupiņas "= vanaga pieši": kad pupiņas nuogatavuojušās, tad ir laiks sienu pļaut Kreuzb. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 414

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415

I pupa: zirnīt[i]s, pupiņa, tā laba labība BW. 2828. balta (Var.: turku) p. 34046. sešas dienas pupas kūlu Tdz. 50282. pupas duot, a) sterben - auch Wessen; b) verprügeln Vank.

Avots: EH II, 326

‡ *II pupa od. *pupe, zu erschliessen aus pup (fem.) Salis, die Zitze (von Tieren).

Avots: EH II, 326

pupacĩte,

1) "?": pupacīte (Var.: pupucīte, pupuzīte), Jāņa diena, atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.;

2) eine Pflanze, die der Bohne ähnlich blüht und an Zäunen wächst
Warkl., Malta.

Avots: ME III, 414

I pupaine, ‡

2) ein Feld, wo Kartoffeln abgenommen sind
Lettg.

Avots: EH II, 326

I pupaine, ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind Wid.

Avots: ME III, 414

II pupaine, eine säugende Sau Biel. n. U.

Avots: ME III, 414

‡ pupaite,

1) ein Feld, wo Bohnen abgenommen sind
Wessen;

2) = pupaine I ‡ 2 Lettg.

Avots: EH II, 326

‡ pupalājs Seyershof, ein welker Bohnenstengel, dessen Bohnen schon ausgeschotet sind.

Avots: EH II, 326

pupalellis, ein Säugling (verächtlich): brangs karalis, pēc sievas tvīkdams, kâ pupalellis piena dīkdams Druva I, 144.

Avots: ME III, 414

pupana: auch Auleja, Tdz. 53906 (aus Naujene), 53907 (aus Kapiņi), 54574 (aus Kalupe), 56646, 6 (aus Andrupine), 57547 (aus Jāsmuiža), ("?") Kalupe n. FBR. XVIII, 41.

Avots: EH II, 326

pupana, der Nabel Sussei. Auf r. пупъ dass. beruhend?

Avots: ME III, 414

puparka,

1) "ļuoti salāpīti kamzuoļi, zeķe";

2) die Flickerin
Etn. IV, 167. In der Bed. 1 erinnert es an r. фуфайка "Kamisol", vgl. auch pupurêt 1.

Avots: ME III, 414

‡ pupate Pas. XIII, 141 (aus Kreuzb.), = puputis, der Wiedehopf.

Avots: EH II, 326

pupauksĩte,

1) "?": Jāņu diena, pupauksīte (Var.: pupacīte, pupucīte, pupuzīte) atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1 var.; 2, pupau(k)sīte "eine Gartenblume mit blauen Blüten"
Bērzpils.

Avots: ME III, 414

pupausis Wid., pupauss Kokn. n. Etn. II, 17, verächtliche Bezeichnung für einen Schwerhörigen. Vgl. pupa.

Avots: ME III, 414

raupa (serb. rȕpa "Loch, Grube", an. rauf "Loch"), ràups ² Gr.-Buschhof, die Gänsehaut: āda nuo aukstuma raupā sarāvusies Kokn. n. U. Zu ràupjš.

Avots: ME III, 488

raũpains, schorfig, grindig, uneben: r. kartupelis Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 488

rìklupata, s. unter riks.

Avots: ME III, 537

‡ rupača (Druckfehler für rumpača?), = rumpača 1: rupjās pakulu rupačas vietā es dabūnu ... smalku kre̦klu Janš. Līgava I, 189.

Avots: EH II, 385

‡ rupaîmi Liepna, = rupumi (unter rupjš): kad ruoku dzirnūs maļ, ne milti, ne putraimi ar vienas reizes malumu nav smalki diezgan, un tāpēc pēc katra maluma jāsijā; rupjās daļas, kas sijājuot paliek sietā, ir r.

Avots: EH II, 385

rupakšķis L., = rupucis, die Kröte.

Avots: ME III, 562

rupatenes, rūpatenes, rūpatiņas, rupetes L., rupetnes RKr. II, 67, rupietes U., Mag. III, 1, 132, Betonie (betonica officinalis L.) RKr. II, 67, U., betonica vulgaris L. Konv. ² 3517; 3723 (rūpetnes); stachys Karls. (rupetne): buldurenes, rupatenes (Var.: rubatenes; rūpatenes 32379; rūpatiņas piel. ² 32401), tās īstās Jāņa zâles BW. 32390 var.

Avots: ME III, 562

rupetes L., rupetnes, s. rupatenes.

Avots: ME III, 563

‡ sadrupačât PV., sadrupačuôt PV., = sadrupinât: s. gaļu smalkās drumslās.

Avots: EH XVI, 404

‡ sadrupatât PV., = sadrupinât: ar āmuru s. akmini drupatās.

Avots: EH XVI, 404

sakupačuôt, gärend sich mit Schaum bedecken: putra sakupačuojusi Golg.

Avots: ME II, 659

‡ salupučâtiês Auleja "?": buļbas salupučāvās.

Avots: EH XVI, 428

‡ salupatuôt, zerfetzen: galīgi salupatuotās drānas Līg. medn. 192.

Avots: EH XVI, 427

sîkkraupaîns, schorfig, kleine Unebenheiten aufweisend: āda sīkkraupaina jeb pubuļaina Konv. ² 491.

Avots: ME III, 852

šķẽ̦llaupa Smilt., ein abgerissener Teil (Haut oder Holz) U., ein der Länge nach abgespaltenes Stück vom Balken L., ein Splitter Smilt.; ein eingerissenes Stück an Brettern Smilt.; eine Risswunde Smilt. Zu *sķē̦la und laupît?

Avots: ME IV, 32

šķẽ̦rlàupa PS., U., = šķē̦llaupa; hieraus dissimiliert?

Avots: ME IV, 34

skrupata, ein Krümchen, ein Wenig: nuo sarmas un kuoku aple̦duojumiem bij palikušas pāri nuožē̦luojamas skrupatas R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 45. Etwa zu lat. scrūpulum "kleinster Teil eines Gewichtes" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 587)? Vgl. auch krups.

Avots: ME III, 899

‡ šļupata Zvirgzdine n. FBR. X, 28 "?".

Avots: EH II, 646

staũpaîns Jürg., Arrasch, U., ausgetreten; staupains ceļš.

Avots: ME III, 1049

strupaîns: s. (mit einem Stumpfschwanz) suns Lasd., Laud.

Avots: EH II, 590

strupaîns "?": pats bildē bij izdevies tāds strupains Kundz. Kronw. 67.

Avots: ME IV, 1095

strupausis, wer kurze Ohren hat Wid.; f. strupause, ein Schaf (mit kurzen Ohren) Spr.: pilns mežs strupausīšu RKr. VII, 203.

Avots: ME IV, 1095

‡ strupala, eine Höhle mit nur einem Ausgang (?): iedzinuši medījamuo kustuoni strupalā A. Upītis Pirmā nakts 352.

Avots: EH II, 590

strupastis: auch Salis; fem. strupaste: strupastes ķēve Tdz. 56953.

Avots: EH II, 590

strupastis U., V. (f. -te), strupasts (?), strupašķis U., LP. V, 87 (f. -ķe), ein Stumpfschwanz U., ein Stutz V.: man māmiņa iede̦vuse strupastīti telēniņu; nuo tā viena strupastiņa (Var.: strupastīša) pilni... tīrumiņi BW. 16452, 2. visas zivis kūtī, strupaste vien lai paliek LP. VII, 542. strupasti suņi Vēr. II, 1177. - strupaste, ovis brachyura Konv. 47.

Avots: ME IV, 1095

strupausis: fem. strupause (ein Schaf) BW. 1317, 1.

Avots: EH II, 590

‡ strupàušķe ² Linden in Kurl., = strupause.

Avots: EH II, 590

I stupa, =stupe 3: sluotas stupa LP. VII, 830.

Avots: ME III, 1107

II stupa Schibbenhof, die Stufe; zu staupe? Oder auf r. ступéнь "Stufe" beruhend?

Avots: ME III, 1107

stupas,

1) Blutfedern
St.;

2) kleine Ruten
Oppek. (hier kann -as aus -es entstanden sein) n. U. Zu stupe.

Avots: ME III, 1107

supata,

3): supatas "krāmi, lupatas" Dobl.: tâ pēra, ka s. gāja pa gaisu Ziepelhof; Lumpen, Fetzen, alte, abgetragene Kleider Stenden.

Avots: EH II, 603

supata,

1) = nuôbara 2 (minderwertige Frühlingswolle) Gr. - Behrsen n. Etn. I, 90: auda sveša māte man supatas villānīti VL. n. Alksn. - Zundulis; Wolleabfälle nach dem Tocken Erwalen;

2) "?": ve̦cā supata (= lupata?), ved labi ceļu! Frauenb. n. RKr. XVI, 204; ein Schimpfwort Bershof;

3) allerlei unnützer Kram
Spiess n. U.; Lumpen, Fetzen (Nigr., N. - Bartau, Siuxt), zerfetzte, alte Kleider Erwalen, Neuenb., Satingen: sviežati supatas pa luogu laukā! BW. 20729. Eher wohl nach Gerullis AfslPh. XLI, 155 als "Ausgeschüttetes" zu apr. suppis "Damm", aksl. suti (prs. sъpǫ) "schütten, streuen", sypati "schütten", sъpъ "Haufe", svepiti se, "agitari", lat. supāre "werfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524), als nach Charpentier MO. II, 29 zu li. š(i)ùpti "faulen", ai. ōpha- "Geschwür".

Avots: ME III, 1124

‡ supats Kand., ein abgetragenes Kleidungsstück, ein Fetzen.

Avots: EH II, 603

‡ teju˙pat Salasīš. 5, hierselbst.

Avots: EH II, 674

traũklupata, ein Scheuertuch, Wischlappen Ar.

Avots: ME IV, 224

trupeknis,

4): "trupēksnis Vīt." ME. IV, 247 zu streichen!

Avots: EH II, 698

‡ trupalns Auleja, = trupans.

Avots: EH II, 698

trupans: leicht bröckelnd (intr.) Auleja, Ramkau: t. siers.

Avots: EH II, 698

trupans AP., Stom., = trupe̦ns: zeme palika trupanāka AP. kad cūku svile̦na, tad trupanāka āda paliek ebenda.

Avots: ME IV, 247

tupa Manz. Lettus, U., Siuxt, ein Heuschober, Heuhaufen (nach U. in Livl. unbekannt); Demin. tupiņa, ein kleiner Heu- oder Getreidehaufen Sassm.: pamiklu sienu krauj tupiņās Sassm. n. RKr. XVII, 59. tu kā tupa, es kâ kaudze BW. 892. Nach Leskien Nom. 227 zu tupêt; zur Bed. vgl. etwa guba.

Avots: ME IV, 266

tupaļuôt, = tupuļuôt: jau sāka ceļuos mesties un tupaļuot Jauns. Baltā gr. I, 226.

Avots: ME IV, 266

upa! Interjektion, hopp! Kinderwort, wenn das Kind verlangt auf den Schoss genommen zu werden U.

Avots: ME IV, 300

upača, = istaba, ustaba (in der Kindersprache gebraucht): iesim uz upaču! upačā būs silti Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 300

upaîns, reich an Flüssen: upaiņa zeme V Mos. 10, 7.

Avots: ME IV, 300

‡ upars Auleja, = uperis, upuris 1.

Avots: EH II, 713

uparts: "ietiepša, stūrgalvis" Lubn. n. Etn. II, 17.

Avots: EH II, 713

uparts (Adjektiv?) "tielīgs, tiepīgs cilvē̦ks" N.- Sessau n. Alksn.- Zund: Wenn aus *uparn[t]s, zunächst aus li. uparnas "störrig, trotzig".

Avots: ME IV, 300

zempupas, Kartoffeln Nerft, Saucken.

Avots: ME IV, 712

zupa: bē̦rnam zupiņa pastrubināt BW. 2186, 5 var.; "sula" Kaltenbr., Linden in Kurl.

Avots: EH II, 812

zupa, auch zupe U., die Suppe; auch zur Bezeichnung anderer Flüssig-, resp. Feuchtigkeit gebraucht: saimei es izvārīju gaļu gaŗā zupā (in viel Wasser), tev tuo pataisīju īsākā zupiņā (mit weniger Wasseŗ kräftiger) Benj. Miglā 25. kuopu zupa Kaudz. M. 40, gemeinschaftliche Speise. smird kâ ve̦ca rutku zupa BW. 13022, 1 var. brūna zupa, kuŗu dažkārt re̦dzam nuo kūtīm... ārā sūcamies (d. h. die Jauche) Mzv. m. 22. kaķe saģiftējusēs ar pīpes zupu Etn. Ii, 147. kad iegriêze, tad visa zupe nāce ārā, nach dem Einschnitt floss der Eiter heraus U. duošu pa de̦gunu, ka tev zupe nāks ārā, ich werde dir auf die Nase (einen Faustschlag) geben, dass dir das Blut herauslaufen soll U. Nebst. li. zupà und estn. supp zunächst aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 751

‡ zupains Pilten "zupā vārīts": zupaiņi rāceņi Iw., eine Kartoffelsuppe.

Avots: EH II, 812

županas "Fetzen (skrandas)" Warkl. Aus poln. župan "Unterkleid"?

Avots: ME IV, 832

‡ pupalkšķis (fehlerhaft für puplakšķis?), menyanthes trifoliata (?): še auga trusītis, še - pupalkšķītis Tdz. 54555. Vgl. puplakšķi (unter puplakši).

Avots: EH II, 326

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizklupt,

1) stolpernd hinfallen hinter...:
bē̦rns aizklupa aiz baļķa Salis;

2) bewusst niederstürzen
(intr.) hinter...: mednieks aizklupa aiz krūma un gaidīja zaķi.

Avots: EH I, 32

àizlìkumuôt, in Krümmungen, im Zickzack weg-, dahingehen: pār viņa galvu bij nupat zibins aizlīkumuojis Laps.

Avots: ME I, 37

‡ aîzmur̂dît ²

Dunika, mühsam hintet etwas stopfen (stecken):
a. lupatu starp skapi un siênu.

Avots: EH I, 40

ancĩši, Odermennig (Agrimonia eupatoria L.) RKr. II, 65. Identisch damit wohl anči: ja saimniecei prasa:"kuo nu ēdīsim?"tad atbild:"sīkuos ančus ar mārka vabulēm Etn. II, 109.

Avots: ME I, 71

apklupt, intr., straucheln, fallen; frühzeitig in die Wochen kommen L.; A. 1, 308. razbainieki man apklupa, die Räuber überfielen mich U.; Bers.

Avots: ME I, 95

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it kā ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96

‡ apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā laikā, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93

apkrecêt [li. apkrekė´ti], intr., sich mit einer Kruste beziehen, rings herum gerinnen: zupa apkrecējusi Stenden, Kursiten.

Avots: ME I, 95

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

aplupt (li. aplùpti),

1) tr., ringsum abschälen;

2) übertr., bestehlen, betrügen:
māte aplupa meitu Mesoten, Mag. XIII, 2, 53. Auch intr.: aplupis kuoks, abgerindet; aplupis cilvē̦ks, abgelumpt.

Avots: ME I, 103

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apkāra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111

aptapt: bē̦rni aptupa ap ugunskuru Dunika, Kal.

Avots: EH I, 123

aptîstît, ‡ Refl. -tiês, sich wieder holt umwickeln: a. ar lupatu Trik.

Avots: EH I, 122

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu kā cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131

apvañdît, tr., umrühren, umwühlen: sienu. apvandīja lupatu smalki sagrūstā krītā Alm.

Avots: ME I, 134

ãrzdags Dond. "das Haartuch: kāds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atpļaũt

1) (li. atpjáuti), tr., wegschneiden:
šis atpļauj tādu ļaupatu pakaļas ciskai LP. VI, 566;

2) ausmähen, abmähen (Ränder):
žuogmaļus, grāvjus. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss mähen;

2) sich eilig herbegeben:
pats atpļāvās mājā Wolmar.

Avots: ME I, 182

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: kāpjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170

atvaga A. XII, 593,

1) eine um den aufgepflügten Acker gezoge Furche.
In Podsem sei atvaga eine Furche, die längs dem Feldrain so gezogen ist, dass die Schollen auf den Acker fallen;

2) die Furche zwischen den Kartoffelreihen
(Aahof);

3) eine freigelassene Furche:
piemē̦ram pupas stāduot trijās vagās me̦t graudus, ce̦turtā paliek tukša, tā ir atvaga Grünh.

Avots: ME I, 206

atvîstît (li. atvýstyti), dial. atvîkstît, tr., loswindeln: bē̦rnu; loswickeln: lupatiņu vaļā LP. VI, 98.

Avots: ME I, 211

aûguõnis, aûguõns PS. [li. auguonis Būga LM. IV, 422], das Geschwür: auguonis iemeties padusē; veļa auguonis, ein weiches Geschwür; kad bē̦rnam veļa auguonis, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts, un aptin ar līķa lupatu JK. VI, 50. auguoņu vārdi, die Zauberworte, mit denen man Geschwüre heilt Tr. Übertr.: cilvēces auguoņi, die Auswüchse der Menschheit Alm.

Avots: ME I, 221

‡ aũmaļis Planhof, Adv., = aũmaļām: zupa (= das Regenwasser) te̦k a, pa visām vìlītēm.

Avots: EH I, 187

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

bàlziêns PS., [bal`zienis ² Gr. - Buschhof],

1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];

2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III ⁴ , 268, Feist Wrtb, ² 57, Persson Beitr. 267, 799 ² und 849 ¹ .]

Avots: ME I, 260

bâslis [Bers., Fehteln, Laud.], ein Mensch, [

1) "kas ar netīrām lupatām, ar saplīsušām nederīgām mantām piebāzis visas malas, jeb kas arī derīgas lietas mīl nuobāzt tā, ka tās vē̦lāk ir pašam, ir citiem grūti atruodamas Bers.];

2) der sich aufdrängt;

3) ein Zauberer; [

4) ein Hurer
Bers.] [Zu bāzt].

Avots: ME I, 275

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

bezpupe od. bezpupu meita, keine (volle) Brust habend, ein flachbrüstiges Mädchen: kuo nāci kāzās, bezpupu meita (Var.: bezpupe) BW. 20191. kā jau bezpupa bē̦rns, wie schon ein Kind sein kann ohne Mutterbrust Mag. XIII, 1, 5.

Avots: ME I, 285

bir̃dinât [C., Wolm., Salis, Dond., Selg. u. a., bir̂dinât ² Tr. (li. bìrdinti)], auch birdît, -u, -īju,

1) fact., streuen, schütten, fallen machen:
vējš birdina ziedus, rasu; sē̦klu zemē birdināt; asaras b., Tränen vergiessen, auch asaras kā pupas b. vāverei pieci pirksti, pieci ze̦lta gredzentiņi; le̦c priedē, le̦c eglē, ze̦lte vien birdināja BW. 2346. cīrulis birdina savus dziesmu trizuļus A. XX, 165;

2) fallen (von Schneeflocken, vom Regen in geringen Masse):
lietutiņš, sniegs sāk birdināt; so auch lietus, sniegs birdina. Refl. -tiês, fallen, fliessen: daža asara birdinājas iz acīm Liev. 167.

Avots: ME I, 297

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

[buba Weinsch. "Bohne" (sonst: pupa); etwa zu li. bùbas "ein Apfel od. Ei" (in der Kindersprache)?]

Avots: ME I, 343

‡ II bûksnis Kalz., (mit û ² ) Bauske "= žûksnis": iznesa būksni avīžu Daugava 1928, S. 18. "upat%C4%81m%20sav%C4%ABst%C4%ABts%20aizb%C4%81%C5%BEamais">nuo salmiem vai lupatām savīstīts aizbāžamais; savĩstīts salmu vai siena klēpis" Grünwald.

Avots: EH I, 257

čãkstere: auch Frauenb., NB., Siuxt: katram pupam sava č. Siuxt. tai guovij dižas čāksteres NB.

Avots: EH I, 287

‡ *čapana oder *čapans, = upa">čupa (?): čūskas salien ... ve̦cā žagaru čapanā Pas. IX, 79 (aus Preiļi).

Avots: EH I, 285

čauksta, čaukstene Lasd., Fest., Bers.,

1) ein Ofenbesen
St., [Bielenstein Holzb. 270];

2) sich zum Kopfe nicht zusammenschliessender Kohl
U.; in dieser Bed. [cauksta Für.], čàukste ² Stomersee;

3) (raschelnde?) Trümmer (?):
sapuvušais krusts sadrupa čaukstu čaukstās.

Avots: ME I, 405, 406

‡ čàula: gen. plur. čaulu BW. 2172 var.,

1): auch (mit àu) AP., Ramkau (hier nur in der Bed. "Eierschale"),
(mit àu ² ) KatrE., Warkl. ("Eierschale"), Zvirgzdine: uolas čaulu BW. 32266. rieksta čaulas 8278. pilni ... zuobiņi kaņepju čaulu 20324. mazam pupam ir mazaka č. AP. uozuola zīles izčumalā nuo čaulām KatrE.

Avots: EH I, 286

cè̦drs ² ,

1): (herb)
auch Nautrēni, Pilda, Warkl.: cē̦dra putra auch Laud. cē̦dra garša Nautrēni. saules pupas cē̦dras (Kartoffeln, die während des Wachstum von der Sonne beschienen worden sind, haben einen herben Geschmack) Warkl. n. FBR. XI, 120; ‡

2) "grell"
Warkl.: cē̦dra juosta, ein grellgrüner Gurt; ‡

3) "unangenehm kühl"
Lubn.: c. rīts. - Subst. cè̦drums ² Bērzgale, Kr. Dünaburg, herber (zu süsser, saurer, bitterer u. s. w. Auleja) Geschmack: sasviež ceplī rāceņus, kab izietu c., piktums Auleja.

Avots: EH I, 267

četriski, auf allen Vieren: Ansis klupa, ka nākuošā acumirklī četriski grāvja malā atmuodās Por. II, 100. mazs bē̦rns iet četriski Plm. tas nuometies četriski Etn. II, 77.

Avots: ME I, 411

četrpadsmit, upadsmit">četrupadsmit Lis., vierzehn, gew. mit d. Gen.: četrpadsmit aitu, zirgu. [četrpadsmitais, der vierzehnte.]

Avots: ME I, 411

II čĩča: auch Mežmuiža; čīčas, pupas BW. 2426.

Avots: EH I, 292

čĩči (unter čīča II): č., pupas, nemē̦rcē̦ti BW, piel. ² 27227, 1; trockene, abgekochte Erbsen Bixten; nom. s. čīčis, die Erbse (in der Kindersprache) Stenden n. Fil. mat. 76.

Avots: EH I, 292

čìnkurs ² [Kl.],

1) der Wurzelknorren
Nerft, Büschel [Stuhrhof], Hümpel: kāja aizmetās aiz činkura. tas klupa virsū katram zāles činku ram A. XXI, 260;

2) eine verächtliche Bezeichnung für Personen:
čakārni, činkuri, šķiriet čeļu BW. 1513. [Vgl. cinkuris 3.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 413

citreĩzējs, eheamlige, vormalig: citreizējā le̦pnā pils tagad sagŗuvusi drupatās.

Avots: ME I, 389

[I čopa (um Talsen), = čupa 2.]

Avots: ME I, 417

čupis (s. auch unter čupa I): ein Busch, Strauss Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Busch"); Demin. čupītis, ein Büschel ebenda (unter "Büschel").

Avots: EH I, 296

čupis L., ein Haarwisch; vgl. čupa 2.

Avots: ME I, 421

dadadzis, dadazis BW. 14611, 6, auch dadaza, Ackermennig (agrimonia eupatoria). [Wohl mit Reduplikation zu dadzis (" Kelchröhre... mit... Stacheln. Fruchtkelche... klettenartig sich anhängend"); dieselbe Pflanze heisst auch dadzīši; zum z für dz s. Le. Gr.§ 89 b.]

Kļūdu labojums:
Ackermennig = Odermennig

Avots: ME I, 429

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. ² 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. ² 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I ^4, 462, Walde Wrtb. ² 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 ⁴ u. KZ. XL, 563 ^1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429

[dakul˜t Drsth., schlagend od. rührend hinzutun: d. uolu pie zupas.]

Avots: ME I, 434

dā`rzājs SDP. I, 12,

1) die Gartenfrucht, das Gemüse:
nuosaluši dažādi dārzāji kâ: pupas, zirņi, gurķi;

2) im Pl., die im Garten wachsenden Beerensträucher
Mesoten.

Avots: ME I, 448

‡ daza "= virkne" AP.; eine Menge N.-Peb.: d. lupatu, bē̦rnu. Zu dazums.

Avots: EH I, 310

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

drabažas: "upatas">drupatas" Lems., Wainsel; sing. drabaža PV. "salašņa".

Avots: EH I, 328

drañckas: auch N.-Peb., (mit àn ² ) Bērzgale, Lubn., Saikava. - ‡ Sing. dràncka ² ,

1) ein Fetzen
Kalz., "upata">drupata, šķerbele" Gr.-Buschh., PV.;

2) = dranska II 2 Kalz., Prl., Saikava;

3) "nelietis, neliete, padauze" PV.

Avots: EH I, 329

[drapans od. drapains Nieder-Kurl., = drupans.]

Avots: ME I, 490

drapjš Grob., = upans">drupans: d. siers, drapja maize.

Avots: EH I, 330

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "upataina%20dr%C4%93be">lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".

Avots: EH I, 332

‡ I dripans AP., = upans">drupans

Avots: EH I, 334

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

‡ drubazda Seyershof, = upata">drupata: maizes drubazdiņas. Vgl. drubazgas unter drubazas.

Avots: EH I, 335

drumpačas, Stücke, Teilchen, Krümchen: ķēves dē̦ls salasījis dze̦lzu drumpačiņas LP. VI, 513, visa gada taisījumu mani bē̦ri kumeliņi drumpačās sadragāja BW. 19055, [Vielleicht aus drupačas und drums(ta)las kontaminiert.]

Kļūdu labojums:
sadragāja = sabradāja

Avots: ME I, 503

drùmsla ² (unter drumska): auch PV. (drumsla ir lielāka par drupatu).

Avots: EH I, 336

drupe̦na Nigr., drupene, Krümchen, Brocken: nemē̦tā maizes drupe̦nas pa zemi Nigr. Das Demin. drupeniņa ist ein Liebkosungswort für die Schwester: māsiņ. ze̦lta drupeniņ BW. 18005. Vgl. drupana.

Avots: ME I, 504

drupe̦ns (unter drupans): drupe̦ni tauki Siuxt.

Avots: EH I, 336

drupi. upas">drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

[drupîgs, = upans">drupans.]

Avots: ME I, 505

‡ drûpîgs ² Dunika; Rutzau, = upans">drupans; drupîgs: drūpīga maize.

Avots: EH I, 337

drupināt. tr., bröckeln. abbrechen: maizi drupināja MWM. VIII, 3. sīkstuošuos spē̦kus drupini allaž pa drupatai Vēr. I, 912. Refl. -tiês, zerbröckeln (intr.), zerfallen: man šķiet, ka zeme drupinātuos zem manām kājām Steperm.

Avots: ME I, 504, 505

drupins (unter drupans): drupinas ziepes KatrE.

Avots: EH I, 336

drupstala Bers., = upa%C4%8Da">drupača.

Avots: ME I, 505

druska. Demin. drusciņa. ein Brocken, Krümchen, ein Stückchen, ein Weniges: ē̦d, ka druskas acīs le̦c Kav. pa druskai, ein wenig: pēdīgi es pa druskai apraduos Aps. ēd, sunīti, pa druskai, druskās od. drusku druskās, in tausend Stücke: ve̦lns sapluosa burvja kaulus smalkās druskās LP. VII, 146. bļuoda saplīsusi drusku druskās. miežu re̦tam tagad kāda drusciņa. saulei vēl labā drusciņā e̦suot (während die Sonne noch recht hoch am Himmel steht), me̦t nuo darba mieru Etn. III, 124. Zu li. druskà "Salz" [(semasiologisch vgl. alb. geg. krüpε "Salz", aksl. krupa "Krümchen"). drùzgas "kleines Stück", apoln. druzgač "in kleine Stücke zerbrechen", kymr. dryll "Bruchstück" und vielleicht auch zu gr. ϑραύω "zerbreche", sowie got. drauhsnos (drausnos) "Brocken" cund (?) la. frūstum "ein Brocken"; s. Prellwitz Wrtb. ² 186 und 187 f., Boisacq Dict. 350 f., Walde Wrtb. ² 320, Stokes Wrtb. 158, Bezzenberger BB. XXIII, 298 ² und XXIX, 247 f., Persson KZ. XXXIII, 291 f., Trautmann Wrtb. 61 f., Feist Wrtb. ² 91 f.; vgl. auch drusniņa und drusta.]

Avots: ME I, 505

drùzains ² Warkl. "upains">kraupains".

Avots: EH I, 337

[dupins Planhof, = dupa: puikas! dupins vaļā; zum Auslaut vgl. dibins.]

Avots: ME I, 518

‡ dupsis Lems., = upa">dupa.

Avots: EH I, 343

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

gaļa: Demin. gaļīte Pas. XI, 364 (aus Lixna), vetächtl. gaļele Frauenb.; (Plur.) visādas gaļas (verschiedene Fleischgerichte) pietaisītas ēst Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79. - aukstā g. auch Salis, Seyershof; bēru g., ein Gericht aus frischem Schweinefleisch; das am Täge des Schlachtens gegessen wird; luopu g., Rindfleisch Salis; saldā oder (Sonnaxt) saldanā g. "?": saldā g. pie de̦sām ir tivu AP. saldā g. ir tādām īksām kā`rtiņām AP. saldā g. ir apzarņuos; tādi salde̦ni liesumiņi. saldā g. ir trupana, garda Ramkau; saltā g., Sülze aus dem Schweinskopf AP.; sē̦tas g. auch AP., Ramkau, Siuxt; sētiņas g. auch Sessw.; smalkā g., Sülze aus feingehacktem Kalbsfleisch AP., Salis; kauna g., ein Schimpfrrame Heniņ.

Avots: EH I, 381, 382

II galˆdît [Kr.], - u, ĩju, [gàldît ² Warkl., galˆdêt, - u, ėju Domopol, Warkh.], gàlduôt ² [Kl.], Lasd., Bers., schälen, bolstern: pupas, riekstus, zirņus Bers. riekstus galduot Stockm. Refl. - tiês,

1) sich ablösen, sich schälen, bolstern lassen:
rieksti labi galdās Kokn., A. XII, 869;

2) fig., gedeihen
(vgl. luobties): kad es biju pie māmiņas, kâ pupiņa galdījuos BW. 23955. Vgl. li. gáldyti "тереть, чистить" [und gvaldýti resp. gváldyti "лущить"; zu slav. golъ ahd. kalo "kahl"?]

Avots: ME I, 589

‡ ģaldît,

1) = galˆdît II Oknist n. FBR. XV, 194, Gr.- Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt (mit alˆ), Wessen (mit àl ² ), Sussei: ģ. pupas; zirņus, riekstus;

2) = dzelˆdêt II (mit alˆ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Oknist n. FBR. XV; 194: ņātres man ruoku ģalda Wessen: Refl. -tiês, = galˆ dītiês II 1: rieksti jau paši ģaldās (luobās) Kaltenbr.

Avots: EH I, 425

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605

gaŗš,

1) a): gaŗi piesiet, an einem langen Band (Strick od. dgl.) anbinden
Ramkau. - gaŗais "zalktis" Grob.;

e): kad pulka ūdens ir, tad ir gaŗa zupa Ramkau; ‡

f): gaŗais vējš "wohl so genannt, weil er der Küste entlang
(gaŗam) kommt" BielU.;

2) a): gaŗais lietus (Landregen)
auch Dobl., Linden in Kurl. nuodancāja gaŗas kāzas Pas. X, 295 (aus Eglūna); b): kad tev g. (langweilig), tad atnāc! Lös. g. ir vienai pašai ebenda. gaŗa (langweilig) dzīve ebenda. Wurzelverwandt ist auch apr. pagār "neben" (vgl. d. entlang).

Avots: EH I, 386

gaũsinât,

1): auch LLD II, 21 ₂₂ , Lesten n. FBR. XV, 29, 31, Dunika, Strasden: viņam bail, ka neaptrūkst; tad jau viņš gausina ("svētī; upa">taupa") katru gabaliņu Strasden.

Avots: EH I, 387

ģiernît, zerfetzen: suns ar zuobiem ģiernī lupatu Katzd. [Wohl mit westkurl. ier aus ir.]

Avots: ME I, 701

ģir̂nît: lupatas ģir̂nît ² (plêst) NB.; ģ. mizu nuost Kal.

Avots: EH I, 427

glaude̦ns,

1) glatt:
gaŗastis tē̦vs, strupaste māte, glude̦ni, glaude̦ni bē̦rni Biel. R. 918;

2) sich anschmiegend:
glaude̦ns kâ kaķis Bers., Sessw., Drsth.

Avots: ME I, 622

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638