Paplašinātā meklēšana

âdamaks Auleja, = âdminis. Aus r. кожемяка umgebildet.

Avots: EH I, 192

[àizmaknît, zumachen, zustopfen, Druva I, 393: aizmaknījuši atslē̦gu (= piebāzuši atslē̦gas caurumu ar gružiem) Druva I, 392].

Avots: ME I, 38

‡ àizmakņît Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 25, = àizmaknît.

Avots: EH I, 38

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās kādā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38

àizmaksât, tr., bezahlen: Sprw. aizmaksā uotram vērdiņu, padari pats.

Avots: ME I, 38

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

àizsmakt, ‡

2) ein wenig verschimmeln (einen Stich bekommen)
Ewers: gaja aizsmakusi.

Avots: EH I, 49

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

àizsmakums, ‡

2) "Dampf auf der Brust, Engbrüstigkeit"
U. (unter smakums).

Avots: EH I, 49

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. ²

Avots: ME I, 51

‡ amaka, comm., ein Schimpfname N.-Peb.: ir gan īsts amaka! (von einem Pferd gesagt).

Avots: EH I, 69

‡ apmaksât, (eine Anzahl von fälligen Summen) bezahlen: man visi parādi (nuoduokļi) apmaksāti Oknist, Stenden.

Avots: EH I, 100

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

atmaksa, Bezahlung, Vergeltung, Abtrag, Rache: naudu ve̦lns atstājis vīram par atmaksu. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa Sprw.

Avots: ME I, 175

atmaksât, tr., wiederbezahlen, vergelten, sich rächen: gan dievs tev tuo atmaksās viņā saulē Sprw.; ļaunam labu atmaksā, gan viņš dabūs savu algu Refl. -tiês, sich bezahlt machen: barība atmaksājās Konv. ² 831.

Avots: ME I, 175

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 ¹ (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224

bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).

Avots: ME I, 284

‡ čul˜maki Frauenb. "alte, ganz hart gewordene Stiefel".

Avots: EH I, 295

damakša (unter damaksnējs): vgl. den Feld- bezw. Weidenamen Damakša Lvv. I, 81 (Mehrhof) und 110 (Waidau).

Avots: EH I, 305

[damaksât Drsth., nachzahlen, hinzuzahlen.]

Avots: ME I, 436

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436

[dižmakšķeris, grosse Angel, Stellangel Bielenstein Holzb. 679.]

Avots: ME I, 475

dumaka AP., grosser Nebel; regnerisches Wetter.

Avots: ME I, 514

dũmaka (li. dúmaka "Nebel"),

1): auch (dũmakas) Ramkau;

3): "pietvīcis laiks" Sermus; die 1527 unter dũmaka 3 gegebene Phrase gehört zu d. 1; ‡

4) "dūmaina istaba" Austr. n. Celm.

Avots: EH I, 347

dũmaka, oft im Pl.,

1) Höhenrauch
[dùmākas ² Bers.]: saule bij ietinusies dūmakās Saul. zem zilām dūmakām vizēja sudrabuoti e̦ze̦ri Zalkt. I, 111. kaut kur tālu dūmakā A. Up.; [in Schujen gebrauche man dafür auch dūmaksnēji od. dūm(m)ākuļi];

2) Rauchwolke:
man riebsies šie nami, cilvē̦ki un dūmakas MWM. XI, 193. pīpēt lielām dūmakām;

3) räucherige Schwüle:
saule brien pa dūmakām Naud.

Avots: ME I, 527

dumakaîns, nebelig, regnerisch: d. laiks.

Avots: ME I, 514

dũmakaîns,

1): auch Golg.;

2): d. laiks auch (mit ũ) Sermus, (mit ù ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 347

dũmakaîns, dũmakājs, [dūmakuots Austriņš M. Z. 17.].

1) von Höhenrauch erfüllt:
dūmakains gaiss ir uz jauku laiku;

2) räucherig, schwül:
dūmakains laiks. gaiss nebij skaidrs. bet dūmakains jeb ar bulu apklāts Kaudz. M.;

3) rauchfarben:
kas tur gāja pa kalniņu dūmakainu paltraciņu Naud. [In der Bed. 1 u. 2 für Kalz. dùmākains ² angegeben.]

Avots: ME I, 527

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

‡ dumaks, ein Faustschlag, Stoss Diet. Anscheinend aus r. тумáк dass. umgebildet.

Avots: EH I, 341

[dumaksnājs N. - Schwnb. "trübes, nebeliges Wetter."]

Avots: ME I, 514

dumaksnājs "?": dumaksnāja sīksta zāle kazlēniņu barībiņa Hofzumberge.

Avots: ME I, 514

[dūmaksnājs Bolwen, dùmāksnājs ² Setzen, dūmāksnaiņš (laiks) Weinsch. "rauchgefüllt ": d-a istaba.]

Avots: ME I, 527

dūmaksnējs (s. unter dũmaka 1), ‡

2) Adj., = dūmaksnājs Golg.

Avots: EH I, 347

‡ grè̦maklis ² Liepna, der Blättermagen.

Avots: EH I, 405

ìemaksa, die EInzahlung; iemaksas nauda, das Handgeld.

Avots: ME II, 42

ìemaksât, tr., einzahlen: dažam nebija pat kuo iemaksāt Kaudz. M.

Avots: ME II, 42

‡ ìemaktêt, mit Gewalt hineinstopfen, -stecken Frauenb.: tikkuo varēja ve̦zumu ie. pa šķūņa durvīm iekšā.

Avots: EH I, 528

ìesmakt,

1) heiser werden;

2) einen Stich bekommen;
beliebt das Part. iesmacis, heiser, einen Stich habend: Lata runā drusku iesmakušā balsī A. XX, 168. gaļa iesmakusi A. XII, 560.

Avots: ME II, 68

I ilmaka, ein plumper, gieriger, unersättlicher Mensch, Hund Serb. n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 706

II ilmaka, in der Redensart ne ilmakas, nicht ein bischen Allend. N. U.; vgl. dazu Thomsen Beröringer 254].

Avots: ME I, 707

izmakarêt, tr., durchwühlen, durchsuchen: krāsnī uogles. zaglis izmakarējis kabatas. Refl. - tiês, sich befreien (von einer Unannehmlichkeit).

Avots: ME I, 768

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izmaksa, die Bezahlung, Auszahlung, Zahlung, Ablohnung, der Kostenaufwand: cik man tur tās izmaksas? Kaudz. M. nauda strādnieku algu izmaksām Purap. citādi ieme̦sli algas agrākai izmaksai nee̦suot atzīstami Etn. III, 156. man visādas izmaksas, tīri galva reibst Alm.

Avots: ME I, 768

izmaksât,

1): es tevi pajimšu un labi izmaksāšu ar ze̦ltu Pas. IV, 148; mit Mühe ratenweise bezahlen
Auleja: gana mums itās maksas; daudžāk nevar i. ‡ Refl: -tiês, viel und wiederholt, zur Genüge, bis zum Überdruss zahlen: kuo es e̦smu izpūlējies, kuo es esmu izmaksājies! BielU. nevar i. vien Frauenb., Kaltenbr.

Avots: EH I, 465

izmaksât,

1) tr., aus -, bezahlen:
kad mīlestību ravē̦tu šurpu turpu izmaksāt kâ naudu Rainis. kalpiem izmaksāt algu. naudu nevajadzējis izmaksāt LP. VII, 193;

2) intr., kosten:
mantas nuovedām ve̦se̦las, lai gan diezgan dārgi izmaksāja A. XIII, 520.

Avots: ME I, 768

izmakšķerêt, tr., aus -, herausangeln, ausfischen: izmakšķe̦rē̦tas zivis tē̦vs izšķiruoja Stari I, 326. Refl. - tiês, zur Genüge angeln: šuovakar labi izmakšķerējāmies.

Avots: ME I, 768

izsmakt, intr., verschmachten, zur Genüge schmachten: lai labas vēstis manās ausīs plūst, kas ilgi izsmakušas Rainis. Refl. - tiês, zur Genüge schmachten: rīdzinieks, kas Rīgas mūŗuos izsmacies Rīg. Av.

Avots: ME I, 800

je̦rmaka, s. jē̦rmaka.

Avots: ME II, 110

jē̦rmaka, auch je̦rmaka, ein eisernes Gestell auf drei Füssen zum AUfsetzen des Kochtopfes Bers., A. XV, 495.

Avots: ME II, 114

kalmaka: ein gefrässiger, heisshungriger Mensch od. ein solches Tier Nauksch., Schujen.

Avots: EH I, 578

kalmaka, kàlmaks ² Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks ² Mar., kalˆmaks ² Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks ² Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks ² od. kàlmāka ² Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142

kalmaks (unter kalmaka): ein grosser, korpulenter, ungewandter Mensch resp. ein solches Tier Adsel; "ein ungeschickter Hund" Welonen.

Avots: EH I, 578

‡ kol˜maka Seyershof "?": guovis tâ kâ kolmakas sliktas (mager). Vgl. kalmaka.

Avots: EH I, 638

‡ kol˜maks Zögenhof, ein grösses, starkknöchiges Lebewesen. Vgl. kalmaks.

Avots: EH I, 638

‡ kul˜maks Stenden, ein grosses, plumpes Lebewesen. Aus kalmuks (unter kalmaka)?

Avots: EH I, 671

[kũlmaks "eine grosse Ratte" Tals., Stenden ; als Schimpfwort in Stelp.]

Avots: ME II, 336

ļamaka [Bers.], comm., ein Mensch, der seinen Korper nicht stramm hält, ein Plumpsack Adsel, Tirs.

Avots: ME II, 530

‡ ļe̦maks PV. " = ļe̦mē̦ns, ļe̦ma; kaut kas ļemīgs": tre̦knas cūkas pavēdere ir kâ ļ.

Avots: EH I, 770

ļe̦r̃maka, ‡

2) "gaļas plēve; gluotains mīkstums" Salis.

Avots: EH I, 772

ļe̦r̃maka Naukschen, = ļe̦rbaka.

Avots: ME II, 538

limaks Lubn. "ein faules Pfefd".

Avots: EH I, 742

‡ ļumakâtiês PV. (aus AP. und Lub.) "= ļukâtiês": ar pienu baruotas cūkas gaļa nav stingra, bet ļukanājas.

Avots: EH I, 773

ļumaks, [ļumāks Bers., mit hochle. ā aus ē̦?], ein wackelnder, weichlicher, korpulenter, ungeschickter Mensch [Alswig]: iet kâ ļumaks gāze̦lē̦damies vien N.-Schwanb., Mar. ļumaks brangi nuobaruots, tâ ka staigājuot ļuv (Etn. IV, 131) oder ļum [Gramsden. - Zu ļumêt].

Avots: ME II, 542

‡ maka, Demin. maciņa Salasīšana 4, = maks: prapula m. ar lielu naudu Pas. XII, 339 (aus Silajāņi; a"hnlich: XIV, 132).

Avots: EH I, 779

makačât, -ãju, makačuôt, makučât -ãju, grob spinnen Etn. IV, 145: vērpu, vērpu, makačāju (Var.: makačuoju, makučāju, (?) makačiņu) pieci puodi vakarā BW. 7102; 7101; 25436, 11. (Wohl zu mãkačs.]

Avots: ME II, 553

‡ makacêt Kaltenbr. "nekārtīgi kustēties, it kâ bez kādas vadības".

Avots: EH I, 779

‡ makacīte, die Kurbel am Spinnrad Kaltenbr.

Avots: EH I, 779

‡ makacītis Kārsava, Mērdzine "ein kleines Kind".

Avots: EH I, 779

makačuôt (unter makačât): auch Alswig.

Avots: EH I, 779

‡ makačs Mahlup, makučs ebenda, = die Kurbel am Spinnrad. Vgl. mãkačs.

Avots: EH I, 779

makadata, eine Nadel, ein eisernes Stäbchen am Tabaksbeutel zum Ausputzen der Pfeife Kaudz. M.

Avots: ME II, 553

makainīte: "5342" ME. II, 554 zu verbessern in "5342, 1 var.".

Avots: EH I, 779

makainĩte, makanĩte, die Kleine: maza biju, makainīte Salisb. BW. 5342 (Var.: makanīte).

Avots: ME II, 553, 554

‡ makaniņš, "maziņš, sīks bē̦rns" Frauenb.

Avots: EH I, 779

‡ maka˙nĩt Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt: nuosmeķējis m: nuo piena krūzes Pas. X, 204 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 779

maka+nĩtiņš, sehr winzig, klein Irl.: ve̦se̦li septiņi (bērniņi) - mazini, maka˙nītiņi Vēr. II, 1306. cepu, cepu kukulīšus, citus lielus, citus mazus: kas lielāks, tam lielāks, kas mazāks, tam mazāks, bē̦rnam maka˙nītiņš Blieden n. Etn. III, 12. [Dies mak- eine Nebenform von mag- (in mač)? 1

Avots: ME II, 554

makans, ‡

3) "palaidnis" Saikava.

Avots: EH I, 779

makans, s. makāns.

Avots: ME II, 554

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554

‡ makantiņ Segew., makan˙tĩn Orellen n. FBR. XI, 43, = maķe˙nĩt.

Avots: EH I, 779

‡ makintiņš, sehr klein, winzig A.-Schwanb.

Avots: EH I, 779

makares [?], die Blätter des Farnkrautes am Kurländischen Strande.

Avots: ME II, 554

makarêt: "jaukt" NB.: Jānis makarē mūsu spēlēšanuos. Nach Sehwers Unters. 76 aus balt. d. machern "wie ein Macher handeln, Geschäfte machen".

Avots: EH I, 779

[makarêt, heimlich wühlen stobern Lis., Salis, Arrasch.] Refl. -tiês, -ẽjuôs, auch maķerêt(iês), im Trüben fischen, sich zu schaffen machen, betrūgen Etn. IV, 145: kuo viņš tur makarējas?

Avots: ME II, 554

makars, der Macher, ein Betrüger, einer, der im Trüben fischt: tie ir makari Saul. tu man tāds makars MWM. VI, 117, [Wessen. Aus dem Deu. wohl auch li. màkaris.].

Avots: ME II, 554

[makât, -ãju, nachlässig kneten: maizi nevar tâ makât; vajag tuo labi izmīcīt Jürg˙j

Avots: ME II, 554

‡ makaviči, gewisse Pilze (Pholiota caperata) Schlampen. Aus r. моховик "Kuhpilz" umgebildet?

Avots: EH I, 779

maķe˙nĩt [auch Dunika, Bauske, Arrasch, Bers., Salis, N.-Peb., Rutzau, mak+nĩt Homelshof], ein wenig: viņš maķe˙nīt dus Sir. 41, 8. pasēdies še maķe˙nīt uz akmeņa! Vēr. II, 1105. [Zu maka˙nĩtiņš?]

Avots: ME II, 555

‡ maklačît, -īju, faseln ("me̦luojuot runāt daudz") Auleja: kai čigans maklučī Auleja, mēģināja kaut kai maklačēt Pas. XI, 90 (aus Kapiņi). Wohl aus r. маклачить "in betrügerischer Weise den Unterhändier machen".

Avots: EH I, 779

makls [für *maklis?], ein Betrüger Kurl. n. U. [Entlehnt nebst li. makliuoti "im Handel betrügen"; vgl. wruss. махлевàць "плутовать" und Leskien Nom. 453.]

Avots: ME II, 554

makmutis, ein Grossmaul, Prahler: vai tu zini, kuo tas makmutis man atteic? Alm.

Avots: ME II, 554

I makņa, der Sumpf, moorige Stelle [Kokn.], Spr. [Zu li. makonė "Pfütze", maketynė "Kot", slav. mokrъ "nass, feucht", r. мóкнуть "nass werden", мочáга "feuchter, sumpfiger Ort" u. a. bei Berneker Wrtb. II, 69 f. und Trantmann Wrtb. 167.]

Avots: ME II, 554

[II makņa "maisītājs, rakatājs" Bers.: visu te samaknījis kâ tīrais makņa;"kas rakņājas" Sessw., N.-Schwanb., Sinolen, Pampeln.]

Avots: ME II, 554

[III makņa,

1) Brotteig (verächtlich):
pilna abra makņas Zeezern;

2) etwas Zerquetschtes
Jūrg.)

Avots: ME II, 554

makņât: zur Bed. vgl. auch nùomakņât.

Avots: EH I, 779

[makņât "jaukt, burzīt" Kokn.; "rakņāties (pa uotra kabatām)" Pampeln.]

Avots: ME II, 554

[makņâtiês, -ãjuôs, wühlen, stobern ("rakņāties, vandīties"): kad žīds grib izlasīt pirkšanai labākās lupatas, sieva uzsauc:"nevajag makņāties, bet jemt nuo vietas" Zeezern. viņš cita ne+kā nedara, tikai makņājas pa savām grāmatām Gr.-Autz.]

Avots: ME II, 554

maknît: rühren (maisīt) Dunika; kad suns kārpa zemi un uož, tad saka, ka suns maknī NB. Refl. -tiês, ‡

2) "bez vajadzības rakņāties (pa zemi, drēbēm)" AP.

Avots: EH I, 779

[maknît "spaidīt, ar varu iekšā dabūt" Kreuzb.; hin- und herbewegen (?) Bauske: atslē̦ga sarūsējusi, bet maknīju, maknīju, kamē̦r aizmaknīju (= aizslēdzu) gan Laud. n. Druva I, 392; "jaukt, mīcît, burzīt" Kokn., Bers.; "mīļi murdzīt" Notk., Pampeln; "rakņāties" Pampeln (prs. maknīju), Sessw., N.-Schwanb.; "raut" Ober-Bartau; "stampfen, stopfen, stochern" (prs. maknu) Dunika.] Refl. -tiês, gewaltig arbeiten: kuo tur maknies ("plēsies, dauzies")? Aron, Wain.

Avots: ME II, 554

makņît, ‡

3) "aufpassen"
Seyershof: viņš visu makņīja pakaļ uz mazākuo nieciņu: ‡ Refl. -tiês AP., = maknîtiês ‡ 2.

Avots: EH I, 779

makņît, -u, -ĩju,

[1) "rakņāties" Sinolen);

2) durch einen Sumpf gehen; Lehm treten
Etn. IV, 145: makņīt pa purvu, pļavām Spr. [Zu makņa I und li. maknoti "durch Kot waten", įmakēti "in den Sumpf hineingehen".]

Avots: ME II, 554

maks,

1): pilns m. sīkaju dukatiņu BW. 33554, 5. grib dalderis zīda maku 34303. maciņš mans ruoņa m., zīda diegu šūdināts 34284; ‡

2) verächtl. Bezeichnung für einen alten, abgemagerten Menschen
Seyershof: tas jau vai[r] sievu nedabūs - tāds ve̦cs m˙!

Avots: EH I, 779

I maks (li. mãkas), Demin. maciņš, verächtl. maķelis, der Beutel: izbēris nuo maķeļa labu kaudzīti naudas LP. VI, 805. Sprw,: kad makā neskan, tad gudrības trūkst. rublis akā vai makā, Devise eines Trinkers. suolīts makā krīt. maks skuopam čīkst nuo kabatas ārā ve̦lkuot. adāms maks, der Strickbeutel A. XX, 136; bultu od. bulšu m., der Kocher; naudas m., Geldbeutel; putekļu maciņš, der Staubbeutel. [Zu maksts (s. dies), li. mẽkeris "Geldbeutel", makšnà "Scheide", apr. danti-max "Zahnfleisch", aksl. mošьna "Reisesack", r. мошнà "Geldbeutel" und (?) ahd. mago "Magen", s. Wiedemann BB. XXVIII, 66, Stokes Wrtb. 197, Zupitza Germ. Gutt. 134, Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 554

II maks, ein Seefisch, paplata zivs jūŗā, kuŗas gaļa gluotaina, maz garšīga. Nach U. maku zivs, ein Seefisch, vielleicht Aalmutter. - vgl. auch maksts Il.

Avots: ME II, 554

[III maks Lis., N.-Peb., = maksts III.]

Avots: ME II, 554

maksa, die Zahlung, Beiahlung: es negribu lielas maksas BW. 1396. viņš visas pagasta maksas nuomaksājis. viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu, er wollte um keinen Preis ablassen Kaudz. M. vai jūs nebrauktu manā vietā uz mūsu maksas, auf unsere Rechnung Kaudz. M. viena maksa, einerlei, gleichviel: dē̦lam viss viena maksa LP. VI, 346. [Aus liv. oder estn. maks "Bezahlung", s. Thomsen Beroringer 269.]

Avots: ME II, 554, 555

makšara (unter makšķere): auch Kalupe n. FBR. XVIII, 18.

Avots: EH I, 779

‡ makšarât Auleja (> mokšoruôť), Lixna, Pas. III, 287, = makšķerêt

Avots: EH I, 779

‡ makšaris Zvirgzdine, = makšķere.

Avots: EH I, 779

makšarnieks Zvirgzdine, = makšķerniẽks.

Avots: EH I, 779

‡ makšars Pilda n. FBR. XIII, 44, = makšķere.

Avots: EH I, 779

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555

maksâtnespējîgs,* zahlungsunfähig.

Avots: ME II, 555

maksâtspējîgs* zahlungsfähig.

Avots: ME II, 555

makšere (unter makšķere): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop n. FBR. XV, 149, Sussei n. FBR. VII, 139, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Warkl. n. FBR. XI, 106, Wessen n. FBR. XIII, 87, AP., Dunika, OB., Ramkau.

Avots: EH I, 779

makšerêt (unter makšķerêt): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Roop n. FBR. XV, 156, Wainsel n. FBR. XIV, 85, Dunika, OB., = makšķerêt.

Avots: EH I, 779

‡ *makšeris (> mokšers) Zvirgzdine n. FBR. X, 27; = makšķere.

Avots: EH I, 779

makšķere: kalpiņš, kala makšķerīti BW. 31103. Zur Bildung vgl. Specht KZ. LXII, 254.

Avots: EH I, 779

makšķere, makšķeris, auch makšere Lind., Mar., [A.-Schwanb., makšara, s. Le. Gr. 165], die Angel: viņš taisījās pieķerties makšķerim, er wollte auf den Leim gehen. es izme̦tu makšķerīti še, es izme̦tu makšķerīti te, ich mache verschiedene Geschäfte. Zu li. meškerė˜ "Angel".

Avots: ME II, 555

makšķerêt: ... ka varēja m. visus purvus, ezeriņus BW. 311

Avots: EH I, 779

makšķerêt, -ẽju, makšerêt Mag. XIII, 2, 52, [A.-Schwanb.], tr., intr., angeln: zivis. ar ze̦lta makšķeri makšķerēt, jemand bestechen.

Avots: ME II, 555

makšķerniẽks, der Angler: makšķernieks asaŗus, līdakas ķers A. I, 34.

Avots: ME II, 555

makšķeršķeĩsta, aie Angelrute.

Avots: ME II, 555

makšķete [?] Apšciems, eine andersfarbige Borte am Frauenrock; mehrfarbige Fransen an Tüchern; ein altmodisches Gewebe (z. B. für Unteröcke).

Avots: ME II, 555

makšķis,

1) weisser Hase, Kaninchen;

2) ein gewandter Hund
Apšciems,

Avots: ME II, 555

‡ II makšķis Oppek. "makšķere",

Avots: EH I, 779

makšķîtiês, -ĩjuos, trodeln, nuscheln: makšķījas kâ ļauna diena AU.

Avots: ME II, 555

[makstenīca, = maksts I (oder: Besitzerin einer Scheide?): nu atveda makstenīcu BW. 34519.]

Avots: ME II, 555

I maksts: nuo spīdīga maksta (Futteral) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 57; maksts, -s, die Spelze Siuxt; makstiņš Lng., ein Beutelchen.

Avots: EH I, 779

I maksts, -s (li. makštìs "Messerscheide") N.-Schwanb., [in Ruj. und Selg. ein o- Stamm], makste, Plur. makstis, [nom. s. makstis, nom. pl. makšķi PS.], die Scheide, das Futteral: izraut zuobe̦nu nuo makstīm, den Degen aus der Scheide ziehen. atruod kâ dūci od. zuobe̦nu makstī, so sagt man von etwas leicht zu Findendem. nazis bija makstītē Vēr. I, 1237. nuo stiebru makstīm izlien ārā sešas vārpas Liev. [miežu vārpa vēl makstī (= vēl nav pilnīgi izplaukusi) N.-Peb. maguonei sē̦klas ir makstīs Kreuzb. miežu graudi ir makstīs (in Htilsen) Arrasch. zirņi ir makstīs (in Schoten) Warkl., Arrasch.] Zu maks I.

Avots: ME II, 555

II maksts, [maksts, -s Ruj., Warkl.], der Netzbeutel: zivis pašā makstā AP. Zu maks I.

Avots: ME II, 555

III maksts, ein kleines Pferd, ein kleiner Ochs: cik tāds maksts (maks Smilt., Lub.) maksā? AP. [Zu maka˙nĩtiņš?]

Avots: ME II, 555

makten, Adv., sehr, mächtig Salis: m. brangi Saikava.

Avots: EH I, 779

makte̦ns Salis, = ‡ maktîgs.

Avots: EH I, 779

‡ maktêt Frauenb., mit Gewalt etwas tun. Refl. -tiês ebenda, mit aller Macht sich bemühen.

Avots: EH I, 779

‡ maktîgs,

1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;

2) "čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?

Avots: EH I, 779

‡ maktins KatrE., = ‡ maktīns.

Avots: EH I, 779

‡ maktīns Fest. n. FBR. XVII, 88, = ‡ maktîgs: maktînas pupas - tīri balts ziedēja KatrE.

Avots: EH I, 780

maku makumis tur iziet, da geht's mit Betrug und Streit zu Biel. n. U.

Avots: ME II, 555

makucis, ‡

2) ein rundliches, dickes Kind
Kurmene.

Avots: EH I, 780

makucis, ein grosses Stück Ramkau. Vgl. makãns.

Avots: ME II, 555

‡ makuris, Name eines Windes Bigauņc. 43. Mit mā- zu, lesen (vgl. mãkars 1)?

Avots: EH I, 779

‡ naktspamakts (? Stammform?) "der Alp" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 4

‡ nar̃maka Lemb., jem., der einen zerfetzten Anzug anhat.

Avots: EH II, 5

nemaksâtãjs, wer nicht zahlt Alm.

Avots: ME II, 722

nesamaksãjams, unbezhlbar: nesamaksājams juoks.

Avots: ME II, 731

nùomakņât: eine schwere Arbeit mit Mühe vollenden Vank.

Avots: EH II, 66

nùomakņât, eine Arbeit auf sumpfigem Boden bewältigen Spr.

Avots: ME II, 815

[nùomaksa Wolm., C., PS. u. a.], nuõmaksa, die Abzahlung: nuomaksas dienu nuo dienas lielākas Purap. tai vasarā mēs bijām uz nuomaksu iepirkuši zemes gabalu A. XX, 307.

Avots: ME II, 815

[nùo˙maksams Dond., = nuo˙luokāms (s. nùoluocît 4).]

Avots: ME II, 815

nùomaksât: jam ... labi nuomaksāja, un jis atgāja uz sē̦tu ... bagāts Pas. V, 40.

Avots: EH II, 66

nùomaksât, tr., ab-, bezahlen: viņš visas pagasta maksas nuomaksāja A. XX, 266. tas ir par mani nabagu nuomaksājis grē̦ku parādu GL. Refl. -tiês, seine Zahlungen machen Spr.

Avots: ME II, 816

‡ nùomakšķerêt, mit der Angel fangen: n. ... divi līdakas Janš. Dzimtene V, 365.

Avots: EH II, 66

nùosmakt,

1): verschmachten, kraftlos werden
Diet.

Avots: EH II, 88

nùosmakt, intr.,

1) ersticken:
ļautiņi nuosmuok blēdības gaisā Vēr. I, 1416;

2) ganz heiser werden;

3) nuosmacis ūdens, stinkend gewordenes Wasser
U.

Avots: ME II, 854

‡ nùosmaktê̦ts, heiser, belegt: ežu zâle ir laba, kad kle̦pus un krūtis nuosmaktē̦tas Siuxt.

Avots: EH II, 88

pamaki: auch (= pamati) AP., Ramkau: suņi pa pamakiem var līst ieķšā: caura kūts Erlaa.

Avots: EH II, 154

pamaki, [eine Art von Fundament von Feldsteinen Jürg., Lub.: cūkas izrakājušas pamakus]. ja dievs duos citu gadu būs pamaku [Var.: pamata] plēsējiņš BW. 15631, 5 [aus Nitau].

Avots: ME III, 65

pamaksât: izdeva labības, tās pamaksāja ("?") Siuxt.

Avots: EH II, 154

[pamaksât, wiederholt ein wenig zahlen: es vaļiniekiem šuo, tuo pamaksāju, un viņi man krietni palīdzēja Nigr.]

Avots: ME III, 65

pamatmaksa, die Stammtaxe: depešas pamatmaksa ir 15 kapeiku Latv.

Avots: ME III, 66

pãrmaksa, die Überzahlung: suolīju tam dažus simtus pārmaksas Treum.

Avots: ME III, 165

pãrmaksât, [mehr als nötig zahlen].

Avots: ME III, 165

‡ pãrmaktêtiês, sich überanstrengen: pārmaktēsies vēl un paliksi slims! Brigadere Skarbos vējos 119.

Avots: EH XIII, 206

‡ pašizmaksa* die Selbstkosten: neatduodams pašizmaksu Jaun. Ziņas 1938, № 75.

Avots: EH XIII, 178

‡ pasmakle,

1) = pasmaklis Warkl., (pasmaklīte) Auleja;

2) "pasmakre" Auleja.

Avots: EH XIII, 174

[pasmaklis Wessen, Gr.-Buschhof "der unter der Kinnlade befindliche Teil eines Zaumes"; vgl. li. pasmakrė "Kehlriemen am Zaun".]

Avots: ME III, 103

pašmaklis,

1) die untere Schnur an der Halfter;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel gebunden wird
Nerft.

Avots: ME III, 115

‡ pasmakre Dunika, Schrunden, Schwitten, Zabeln u. a., = pasmakrs.

Avots: EH XIII, 174

pasmakrs, [pasmakris] (li. pasmakris), das Unterkinn: nuo pasmakra nuokārās balta bārda Vēr. I, 770. [tukla, skaista kundze, mazu pasmakrīti De̦glavs Rīga II, 1, 450.]

Avots: ME III, 103

pašmakstinât: pašmakstinādams ar mēli Azand. 15.

Avots: EH XIII, 179

pašmakstinât, pašmakšķinât intr., ein wenig mit der Peitsche knallen, schmatzen: ziņnesis pavīcināja ar pātadziņu un pašmakstināja Vēr. I, 778.

Avots: ME III, 115

[pasmakt "galstrig werden" L.; "schlecht werden (vom Fleisch)" Nötk., Bers., Odsen, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Schujen; beinahe ohnmächtig werden: p. tvanā Sessw., Lös., Serben; eine Weile smakt: es jau ar dabūju cietumā pasmakt od. (AP.) pasmakties. pasmuoc vien nu kādu laiku! (zu einem eingesperrten Hund) N.-Peb.]

Avots: ME III, 103

pêcmaksa,* spätere Bezahlung, Nachnahme.

Avots: ME III, 205

pìemaksa, die Zuzahlung: naudas piemaksa. Jēci par mazu piemaksu pirmuos gaduos pieņēma Aps. J. Bagāti radi 12.

Avots: ME III, 270

pìemaksât, zuzahlen.

Avots: ME III, 270

pìemakšķerêt, angelnd (viel) fangen : p. daudz zivu, pilnu tarbu.

Avots: ME III, 270

pìesmakuôt, vollstänkern: tev gaiss ir nāsis piesmakuojis Dicm. pas. v. I, 34.

Avots: ME III, 293

pìesmakt, stinkend werden U.; schwer, schwül werden (von der Zimmerluft): piesmacis gaiss. piesmakusi istaba Vēr. II, 312. sile viņām netīra un piesmakuse Niedra.

Avots: ME III, 292, 293

plikmakstis, ein armer Schlucker.

Avots: ME III, 344

I rumaks L., U., Freiziņ, Salisb.. rumāks L., ein Beschäler (Hengst) U., rumaks C., ein Pferd: drīz, biedri, rumakiem mugurā! Mag. II. 3. 26. rumaks aizrikšuoja Plūd. LR. III, 272. rumaks sprauslādams traucās uz priekšu R. Sk. II, 17. jādelējuot staltā rumakā Plūd. Llv. II, 188. bē̦rns... uzsēdināts rumakam mugurā Duomas IV. 461. savam rumakam es nežē̦luotu piešu A. v. J. 1899, S. 98. rumāks "ein schwerfälliges Lastpferd" Selsau, A.-Schwanb.; rumaks "ein breitschulteriger Bursche" Bauske. Nebst oder durch li. rumbkas "Handpferd" aus poln. rumak "Streithengst".

Avots: ME III, 557

II rumaks (?) wolm. "re̦sns".

Avots: ME III, 557

‡ III rumaks Kurs., ein etwa ein Meter langes Holzstück zum Schlagen od. Schleudern: dabūsi ar rumaku!

Avots: EH II, 383

samaknît, tr.,

1) vermischen, verwühlen, verknüllen
Bers.: samaknītas drēbes Kokn.;

2) hinein-, zusammenstopfen (kräftig drückend):
s. visu sviestu vienā puôdā Dunika.

Avots: ME II, 679

samaksa, die Bezahlung: pret viena dāldera samaksu var dabūt pūķi LP. VI, 120. viņš dabūjis pret samaksu mazus putniņus VII, 766. parādu samaksa Alm. Kaislību varā 75.

Avots: ME II, 679

samaksât, bezahlen: parādu. dzēris būtu alutiņu, kaut varējis samaksāt (Var.: aizmaksāt) BW. 11099 var.

Avots: ME II, 679

samakšķerêt, tr.; zusammenangeln: samakšķerēt kādas raudas Poruk III, 23.

Avots: ME II, 679

samaktêtiês, sich überanstrengen, sich überarbeiten: strādnieks, samaktējies ar grūtiem darbiem, palika slims Ahs.

Avots: ME II, 679

sasmakuôt,

1) einen schlechten Geruch annehmen:
sasmakuojusi gaļa Golg., Adiamünde;

2) = sauôst(ît): viņš kuo jaunu sasmakuojis Golg., Adiamünde. Refl. -tiês "= sabezdēties" Grünh.: meistars sasmakuojies, tâ ka pa gabalu uož R. Sk. II, 136.

Avots: ME III, 738

sasmakt, intr., besonders häufig das Part. sasmacis gebr.,

1) ersticken
U.: kad tu sasmaktu! dass du ersticken würdest! Mag. XX, 3, 38. jūtas, kas pašas sevī sasmuok Stari III, 98;

2) faul, galstrig, ranzig, schimmlig, muffelig werden
U.: gaļa, sviests, labība sasmuok U. sasmacis piens, siens Mar. siena smarša vairāk kâ sasmakuse Aps. IV, 6;

3) heiser werden
U.: balss sasmakusi.

Avots: ME III, 738

sîrdsmaksts, -s, der Herzbeutel Apsk. v. J. 1903. S. 198.

Avots: ME III, 844

skalˆmaka ² : auch Kürbis, Seppkul, Wilkenhof.

Avots: EH II, 499

skalˆma(lˆ)ka ² Karls., skalmalka BW. 20954, 1 var., Pergelholz.

Avots: ME III, 869

skalˆmaks ² : auch A.-Ottenhof, Wainsel, Wilsenhof, Zögenhof.

Avots: EH II, 499

skalˆmaks ² Lems. n. FBR. IV, 90, = skalma(l)ka, skangals; ein Holzscheit, woraus man Späne macht Ruj.; auch Schimpfwort für einen Grobian Ruj.; aus *skalmalks.

Avots: ME III, 869

smaka,

1): dievkociņiem ir tāda garda s. AP. tām puķēm laba s. Liepna, Puhren, Salis; ‡

2) Geschmack
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: sausa s. kâ kuokam (Holzgeschmack) ebenda (unter "Holz"). tam vīnam ir s. pēc tā trauka, der Wein schmeckt nach dem Fass ebenda (unter "Wein"); ‡

3) das Gerücht:
pa mūsu galu jau ar tāda s. bija pasprukusi Delle Negantais nieks 78.

Avots: EH II, 532

smaka, smaks Sussei n. FBR. VII, 140, L., Dunika, Gr.-Buschhof, Saikava, der (meist unangenehme) Geruch; Gestank: laba, nelaba, (Biel. 1987) skaista sm., guter, schlechter, schöner Geruch. zemes smaka U., der Leichengeruch, der sich bei Sterbenden zeigt. smakai (Var.: smaršai) labi ievas ziedi BW. 22653, 1. viņš nuo tā smakas dabūja U., er hat Wind davon bekommen. ne smakas, nicht das Mindeste, keine Spur: es nuo tās mantas ne smakas nedabūju U. zivju nav ne smakas LP. VI, 208. sūdzē̦tāja nee̦suot ... Ezerniekam ne nuo radu smakas Janš. Bandavā I, 155 f. tie . . . bija nuo lielkungu smakas (Art, Abstammung) MWM. XI. 198. Entlehnt aus mnd. smak(e) "Geschmack, Geruch".

Avots: ME III, 950

‡ šmaka (mit a < e̦?) Sessw. "eine Rute".

Avots: EH II, 648

šmaka, s. šmika.

Avots: ME IV, 81

smakaîns: auch (smakans) Salis, (smake̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 532

smakaîns, stinkend: sm. ūdens.

Avots: ME III, 950

šmakans, etwas Grosses Mar. n. RKr. XV, 140: ir gan itis kuoks šmakans Mar. n. RKr. XV, 140. - šmakāns, ein gut aufgefüttertes Kalb oder Füllen Saikava; = makāns 1 Adl., AP., Golg., Ogershof, Schujen, Selsau, Sessw.

Avots: ME IV, 81

I smakars,

1): auch Gold.; Jānīšam ... ielejiņš smakarā Tdz. 57567 (aus Saka); ‡

2) "cūkas purns" Sessw.

Avots: EH II, 532

I smakars Nikrazen, Seemuppen, Sessau, Libau, Grünwald, Wid., LKVv., = smakrs: sarkana bārzda tam smakarā kārās Plūd. Rakstn. I, 81,

Avots: ME III, 950

II smakars Raiskum, = smakurs, ein Leckermaul.

Avots: ME III, 950

‡ *smakât, zu erschliessen aus ‡ iesmakât.

Avots: EH II, 532

šmakât, stark regnen Saikava, Selsau.

Avots: ME IV, 81

šmakats, ein grosses Stück: Jānis nuogriêzis krietnu šmakatu maizes, nu ē̦d, ka ē̦d Schwanb.

Avots: ME IV, 81

smakuojs Lasd., verdorben und stinkend (von Speisen): smakuoja gaļa AP. Sessw.

Avots: ME III, 950

smakuoņi, die Atemnot: es apsedzu galvu ar biezu sedzeni, bet drīz uznāca smakuoņi, bij jātaisa galva vaļā Tirs. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 951

smakuôt: "smaržuot; smirdēt" Sonnaxt; "smaku taisīt" PV.; tā bedre briesmīgi smakuo Siuxt.

Avots: EH II, 532

smakuôt, Geruch von sich geben Kalzenau n. U.: smakuo labi ievas ziedi BW. 22653, 1 var. Part. smakuôts, riechend: smakuotas vielas Alksn. Bar. 35.

Avots: ME III, 951

smakuôts (unter smakuôt): smakuota (smaržīga) puķe Kand.

Avots: EH II, 532

smakrenes (?) "das Zahnfleisch" Ermes.

Avots: ME III, 950

smakris (unter smakrs): auch Dobl., Luttr.

Avots: EH II, 532

smakrs: auch Gold. (unbek. in Alswig, AP. Fehteln, Jürg. Kegeln, Kolberg, Lemb., Lubn., Meselau, Salisb., Trik., Wolm., Zögenhof).

Avots: EH II, 532

smakrs (li. smãkras "Bart, Kinn"), (smakrs Dunika, Rutzau, Behnen, Bauske, Grünwald, Budberg, smakre Deg., smakris Siuxt, Kurs., Wandsen, Dond., Grünh., N.-Platohn, Kl.-Sessau, smakris Manz. Lettus, Mitau), das Kinn (anderswo: zuods resp. žuods), der Gaumen U.: uzvilka apse̦gu līdz pašam smakram Vēr. II, 161. nuodzītu smakru Kundz. Kronv. 58. plur. smakri U., die Kinnlade. Zu ir. smech "Kinn", alb. mjekrε "Bart, Kinn" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270, Walde Vrgl. Wrtb. II, 689, G. Meyer Aib. Wrtb. 282.

Avots: ME III, 950

smaks, der Drache: smaks rāduoties LP. VI, 28 (aus O: Baetau). Zunächst wohl aus li. smãkas dass.

Avots: ME III, 950

II smaks (unter smaka),

1): auch Auleja, Kal., Kaltenbr., OB., Perkunen, Pussen, Wessen; s. nuosmirdēja Tdz. 58028. labs s. Lng.; ‡

2) Geschmack
Lng.

Avots: EH II, 532

šmaks Schwanb., = šmakats.

Avots: ME IV, 81

šmakš! Interjektion: šmakš! viņam galva kâ sprūte nuo ple̦ciem zemē Pas. IV, 31 (aus Gramsden).

Avots: ME IV, 81

‡ šmakšêt PV., = šmakšķêt: cūkas ē̦d, ka šmakš vien.

Avots: EH II, 648

smakšināt Manz. Lettus, smakšķinât, schmatzen St., U.: smakšķināju lūpām (aiz prieka) Sudr. Ed. Grietiņa saldajās duomās smakšķināja reižu reizēm bezzuobainu . . . mutīti Purapuķe 1. 127.

Avots: ME III, 950

‡ šmakšinât PV., = šmakšķinât: sausu kuo ē̦duot cūkas šmakšina.

Avots: EH II, 648

šmakšķêt, šmakšķinât, s. šmakstêt.

Avots: ME IV, 81

šmakšķis, einer, der schmatzt L., St., u.

Avots: ME IV, 81

smakstêt, -u, -ẽju, verderben (intr.), schlechten Geruch od. Geschmack annehmen Wid.: gaļa sāk jau smakstēt Mar. n. RKr. XV, 136.

Avots: ME III, 950

šmakstêt: sit (vai ē̦d), ka šmakst (schallt) vien Saikava.

Avots: EH II, 648

šmakstêt AP., -u, -ẽju, šmakšķêt L., St., Salis n. U., -ẽju, šmakstinât AP., šmakšķinât Kokn. n. U., = smakšķinât, schmatzen: sivē̦ni ē̦d, ka šmakst vien AP. sivē̦ni šmakstina ē̦duot ebenda. "peles un putniņus!" lūpas laizīdami šmakstināja kaķi Veselis Netic. Toma mīlestība 27.

Avots: ME IV, 81

‡ šmakstīgs "?": lai tas kādu šmakstīgu pērienu gaida Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 119.

Avots: EH II, 648

šmakstiņš Sessw., der Kuss,

Avots: ME IV, 81

smakt: prs. *smùku > ostle. smyuku Auleja, Warkl., smuokstu Dünsb. Trīs romant. gadīj. 84,

1): nuo pārsalšanas kakls smaka Auleja; "smakt (dusmās) = ēst: smuoc nu! (saka uz tādu, kas teicas nee̦suot ēst dabūjis)" Etn. II, 188. "puisis smacis alā trīs dienas" ME. III, 950 zu ersetzen durch "nabadziņš smacis trīs dienas"; ‡

2) muffig werden
Auleja: gaļa sāks s. Subst. smakums: karpeļiem pagrabā pieme̦tas liela smakuma (Muff) smaka Seyershof.

Avots: EH II, 532

smakt, smuoku od. (L., St.) smakstu (eine Debitivform jāsmakst Latg: 1922, VI, 4), smaku, intr., ersticken, erlöschen, schmachten; heiser werden: uguns smuok. balsiņš smuok Ld. 10832. istaba ziliem dūmiem smuok LP. VI, 978. trīs tam ruoka sade̦ruot, smuok valuoda runājuot BW. 15407. puisis smacis alā trīs dienas LP. III, 75. smuoc nu! (sage man zu jem., der behauptet, er habe nichts zu essen bekommen) Etn. II, 188. Subst. smakums, Geruch, Dampf (auf der Brust) U., krūšu smakums L., Engbrüstigkeit. Wenn von einer Bed. "gering(er) werden, schwinden" auszugehen ist, zu mnd. smacht "Verschmachten", ahd. smâhi "gering, klein", gismâhteôn "schwinden" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 526 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 685).

Avots: ME III, 950

‡ smakte Kaltenbr., der Geschmack: kāpuostiem nav ne˙kādas smaktes.

Avots: EH II, 532

‡ smakteņ "neatlaidīgi": jis s. līn Zvirgzdine n. FßR. X, 33.

Avots: EH II, 532

‡ I smaktêt Kalupe n. FBR. XVIII, 48, schmecken.

Avots: EH II, 532

‡ II smaktêt Siuxt, ersticken (tr.), nicht frei atmen lassen: kad kas sasaldējies, tad krūtis smaktē ciet.

Avots: EH II, 532

smakuļaîns, stickig, dumpf: smakuļaina tautu zeme; aizsmuok mana valuodiņa pirmajā vakarā FBR. VII, 68 (aus Serbigal).

Avots: ME III, 950

smakulis, ein Heiserer: aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju; vai māmiņa (mani) ielikusi smakulīša (Var.: smakulīti) šūpulī? BW. 436.

Avots: ME III, 950

smakurs L., der untere Gaumen, die Kinnlade; Leckermaul.

Avots: ME III, 950

suomakšas: auch Lng. (unter sakas).

Avots: EH II, 610

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit uô ) Saikava, suomastevis Selb., (mit uô ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit uô ) Jürg., (mit uõ ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla ² Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs ² Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138

stuomaklis, ‡

2) stuomaklis A.-Schwanb. "kas nevar ne˙kur uz priekšu aizstumties, tikai stuomās".

Avots: EH II, 598

stuomaklis Wid., Bers., ein Stammler, Stotteter; "kas stuomās (valuodā, gaitā)" Kreuzb. (mit uô ), Salis (mit uô ² ).

Avots: ME III, 1111

sumakstavs Korwenh., sumakstàvs 2 Mar. n. RKr. XVII, 137, sumastuvis Warkh., sumastuvs Wessen, sumastevis Gr. - Buschhof, sumastàukla ² Stom., sume̦stàuka ² Bers., = sumestevis, suomastaukla.

Avots: ME III, 1120

šurmaka,

1) comm., einer, der sehr nass geworden
U.;

2) = skuotelis U. (in Livl, unbekannt).

Avots: ME IV, 106

‡ timakains (mit a < e̦?) Ramkau "dūmakains": t. laiks.

Avots: EH II, 682

‡ timakla (mit a < e̦?) Ramkau "dūmakas".

Avots: EH II, 682

tumaka Alksnis-Zundulis, eine Tüte von Bork U. - Vgl. tumbaka, tum̃maks; tumaka "trauks, trauciņš" Nötk.

Avots: ME IV, 261

tum̃maks,

1) Ellernrinde
Siuxt; tum̃maka, Baumrinde, woraus Tüten angefertigt werden Schibbenhof;

2) eine Tüte aus Botke
Siuxt.

Avots: ME IV, 262

umaka,

1) die Kraft, Gewalt
LKVv., Wid.; umakām, mit aller Macht LKVv., mit Kraft, Gewalt, mit einem Ruck Wid.; in grossen Mengen Bauske: ļaudis sanākuši umakām Bauske. kas man krimta umakām Diez;

2) comm., ein sich mit Gewalt Aufdrängender
U. Zu aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 298

‡ ũmaka Lems., Wainsel, = umaka 2.

Avots: EH II, 741

‡ ùmākām ² Lubn., = ūmakām 2: lietus nāk ū.

Avots: EH II, 741

‡ um̃maka,

1) "ātra grābšana; steigšanās" Smilt.: gan sabāzīsim [sìenu] bez visas tavas ummakas Zeibolts Zelta Emma 98;

2) = umaka 2 Trik.

Avots: EH II, 713

ur̃màka (unter ur̃maka): (mit ā) Waidau.

Avots: EH II, 715

ur̃maka Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adsel, ur̃màka Wolm., comm., = uzmāka, ein aufdringlicher Mensch (od. ein solches Tier): ja tu, urmaka, neatstāsies, tad duošu par ausi! Plm. n. RKr. XVII, 84.

Avots: ME IV, 307

‡ uzmakņât Frauenb. "dicht einwickeln, ankleiden": bē̦rns uzmakņāts tik biezi, ka nevar ne pakustēt.

Avots: EH II, 728

uzmaksa, das Aufgeld LKVv., die Zugabe Wid.

Avots: ME IV, 355

uzmaksât, zu viel zahlen, ein Übriges hezahlen: viņš man uzmaksāja virsū Bers. dancuotāji viņiem maksāja uzmaksādami Dīcm. pas. v. I, 8; LP. VII, 622. labi izmācīta sieva ne ir uzmaksātina (= aizmaksājama?) Manz. Syrach XXVI, 18.

Avots: ME IV, 355

uzmakšķerêt, angelnd auffinden: uzmakšķerēt lielu līdaku.

Avots: ME IV, 355

‡ uzšmakstêt, (einen Kuss) aufdrucken (?): lē̦nu mutīti uz Viļa ... vaigiem uzšmakstējuse Dünsb. Vilis un M. 44.

Avots: EH II, 736

uzsmakt, ein wenig faul, ranzig, schimmlig, muffetig werden AP.: gaļa tâ kâ drusku uzsmakusi.

Avots: ME IV, 380

vamaklis (mit hochle. a aus e, ?) Gr.Buschh. "kē̦ms".

Avots: ME IV, 466

‡ vārmaka Jerkul n. Etn. II. 1,

1) = varmāka 3;

2) wer von andern alles mit Gewalt bekommen will.

Avots: EH II, 764

ve̦makli: auch Oknist (hier gelegentlich auch ein Sing. dazu), (ve̦makli) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 770

ve̦makli (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Golg., ve̦maklis Wessen, Ausvomiertes.

Avots: ME IV, 536

vẽ̦makls PS., Plur. vè̦makli ² Mahlup, = vēmeklis.

Avots: ME IV, 559

žmakšķêt AP. (s. auch Mag. III, 1, 29), = šmakšķêt, schmatzen: cūkas ē̦d, ka žmakšķ vien.

Avots: ME IV, 821

žmakstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, hörbares Essen, Schmatzen bezeichnend: ē̦d, ka žmakst vien AP., Arrasch, Golg., Lubn., Prl., Saikava, Sessw. Vgl. šmakstêt.

Avots: ME IV, 820, 821

žmakstinât Adsel, AP., Gramsden, Kokenhof, Kreuzb., Stockm., = šmakstinât, schmatzen: cūkas ē̦zdamas žmakstina Stockm. Šveņķis žmakstinādams nuolaizīja apakšlūpu Domas I, 4. kuo tu tâ žmakstini? AP.

Avots: ME IV, 821

žmaku, s. žmiku.

Avots: ME IV, 821

apdūmaklajs = pietvīcis laiks, gaiss, ein dunstiges Wetter U.; auch apdūmakajs L.; daneben ein Adj. apdũmakains JK., Ar.

Avots: ME I, 83

‡ II makšķete Oppenk. "makšķere".

Avots: EH I, 779

ūmakām, Adv.,

1) viel, in Mengen:
man... tuo maisu ir ūmakām Alm.;

2) mit Gewalt, ungestüm : ūdens te̦k nuo trubas ūmakām Usingen;

3) hastig, mit vollem Munde
(mit ũ) Sessau: ūmakām ēst (von Menschen und Pferden gesagt). Wohl zu li. ūmaĩ "plötzlich, sogleich", umarùs "ungestüm", ũmyti "drängen" und le. umaka und aũmakām (s. dies).

Avots: ME IV, 409

‡ aba˙div Pilda n. FBR. XIII, 52, abadiveji Pas. II, 72, abadivēji V 139 (aus Makašēni), abadivēji IV,284 (aus Silajāņi), = abi divi, beide.

Avots: EH I, 1

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ àizglāsît, streichelnd entwenden: čigāniete glāsīja, glāsīja, kamē̦r aizglāsīja ir naudas maku nuo kabatas Vīt.

Avots: EH I, 24

‡ àizjuoste, der Raum hinter dem Gürtel: izvilkdams nuo aizjuostes (= r. из-под пояса ) ... maku Janš. Dzimtene ² III, 37.

Avots: EH I, 28

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58

àizuôst, tr., intr.,

1) aufspüren:
tas aizuoda mūs māsiņu, kaut mūrī iemūrē̦tu;

2) in Verbindung mit nevarēt: tāda liela smaka, ka nevar ne aizuost, dass man den Geruch nicht ertragen kann.

Kļūdu labojums:
mūs māsiņu = mūs[u] māsiņu
iemūrē̦tu = iemūrē̦tu BW.20260, 2;

Avots: ME I, 58

‡ àizšļukt, hinter etwas, hin-, weggleiten: maks aizšļucis aiz uoderes. grāmata aizšļuka aiz kumuodes.

Avots: EH I, 56

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

‡ akatnieks,

1) jem., den nach etw. gelüstet:
briesmīgi akatnieks Kaltenbr.;

2) jem., der gegen Bezahlung die Wehrpflicht eines anderen übernimmt:
nuopirka akatnieku; akatniekam astuoņi simti samaksāja Kaltenbr. Aus r. охóтник "Liebhaber; Freiwilliger".

Avots: EH I, 65

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: kāda alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

‡ apgudrît, im Klugsein, Schlausein übertreffen: gudrinieks... bija taids gudrs. ka juo ni˙kai nevarēja apgudrīt pats... Lucipers Pas. V, 173 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 85

apkàmpt, Refl. -tiês, ‡

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene ² III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

apkûpêt und apkûpt, intr., ringsum räucherig werden, verräuchern: ļaudis tur ir apkūpuši un apsmakuši Biel. I, 353. apkūpēj'se ze̦lta ruoze BW. 18356. Auch von rauch-, dampfähnlichen Erscheinungen: drīz viss bija apkūpis ar baltu miglu Vēr. I, 1167, bald war alles mit weissem Nebel gleichsam wie mit Rauch bedeckt. ar smiltīm apkūpēt, bestauben Mar., Smilt., RKr. XV, 105.

Avots: ME I, 97

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124

apspuožuôt, -ât, erleuchten: tad tapa... kalni apspuožāti I Mak. 6, 39.

Avots: ME I, 125

apžẽ̦luôt, tr.,

1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;

2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.

Avots: ME I, 139

ârîgs,

1): auch AP., Salis: cits cūkas dīrā, bet tas ir tâ arīgi AP. tas gan ir arīgi: vai nu tik dārgi var samaksāt! ebenda. man par daudz ārīga viņa liekas: vai tur smejas, vai runā, - tâ kâ par daudz lieliški ebenda;

3): ārīgi darbi Lat. kat.

Avots: EH I, 195

‡ arulis, eine Kartoffetart Ramkau: aruļi ir sarkani, apali; tiem tāda kâ suņa smaka ē̦duot.

Avots: EH I, 130

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. ² 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

‡ atdzîvuôt, abarbeiten: kuo viņš nevar atmaksāt, tuo viņam būs a. Für. I.

Avots: EH I, 140

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nekādas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173

atpals, die Tiefe, der Strudel; Pl. atpali, die zweite Überschwemmung, die Eintritt, bevor die erste aufgehört hat Lös. n. Etn. III, 146. Dat., instr. Pl. als Adv., im Überfluss, reichlich: ķēķī ūdens sane̦sts atpaliem. viņš pārticis atpaliem, tas samaksāts atpaliem Lasd. [Zu pali.]

Avots: ME I, 181

atrast, Refl. -tiês,

3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡

4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡

5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡

6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.

Avots: EH I, 161

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184

atsêdêt, sich setzen, absitzen: es gan vairāk tikai atsēdēju tuo maksājamuo tiesu.

Avots: ME I, 189

atstutêt, ‡ Refl. -tiês, sich stützen (perfektiv): smakrs atstutējās uz krūtīm Daugava 1928, 303.

Avots: EH I, 172

atstutêt, stützen: griestus, ē̦ku;smakru saujā Vēr. II, 650.

Avots: ME I, 198

atsũkstîtiês Bauske, sich beklagend erwidern: viņš tik atsūkstījās vien, bet nesamaksāja.

Avots: EH I, 172

atsvabinât, tr., befreien, losmachen: tie taps atsvabināti I Mak. 10, 43. daudz paldies tev, ka tu mani atsvabināji LP. VII, 88. tas savu ruokunuo viņas atsvabinājis. Refl., sich befreien, loswerden: ja viņš varē̦tu atsvabināties nuo tē̦la... Vēr. I, 1327; atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. - atsvabinâtājs, der Befreier.

Avots: ME I, 199

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

audaļa, ein eifriger, energischer Arbeiter: iet kā audaļa; kuo ņem priekšā, tas iet kā nuo ruokas Etn. IV, 49. Zu russ. удалой "kühn". [Eher vielleicht zu li. audinis "nordostwind", áudra "Toben, Tosen, Stürmen", indem le. audaļa urspr. die Bedeutung "Sturmwind" gehabt haben könnte; hierher wohl auch le. aũdrums (wohl von einem Adj. * audrs "stürmisch"), audeniski, aũmakām und aulis II; vgl. Endzelin KZ. XLIV, 67.]

Avots: ME I, 214

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla ² KatrE., = suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186

aume, Ungestürm, Schwung: ar aumi Ronneb. [S. aũmakām.]

Avots: ME I, 225

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

bagâtîgs [li. bagotìngas "recht reich"], reichlich: mē̦rs, svars; bagātīgi atmaksāt, reichlich vergelten.

Avots: ME I, 249

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bâzt, -žu, -zu, tr., stecken, stopfen: aiz jostiņas cimdus bāzu BW. 13919. Sprw.: kas vienreiz pirkstus ugunī bāzis, tas uotrreiz vairs nebāzīs. abi labs, bāz maisā. latviešus vienā maisā bāzt ar vāciešiem, über einen Kamm scheren, verwechseln A. XX, 233. de̦gunu bāzt, kur nav daļas od. visur savu de̦gunu b., allenthalben seine Nase stecken. sienu šķūnī bāzt, die Scheune mit Heu füllen, Heu einfahren. man nav kuo mutē bāzt, ich habe nichts zu beissen, nichts zu brechen. es viņam negribu apakšā bāzt, ich will ihm nicht nachstehen; zuobenu makstīs bāzt. Refl. -tiês, sich drängen, sich hineindrängen, sich einmischen: uz klēti vien bāzās gulēt (Neik. 7). kuo tu bāzies tādā vietā, kur tu nederi. lai šis nebāžuoties pulkā LP. VI, 160. virsū bāzties, sich aufdrängen; nebāzies man virsū! [Wohl zu li. božmas "Bauchnetz" bāžmas "Masse", ai. bāhatē "drängt, drückt" und vielleicht auch zu russ. базло "Kehle, Schlund, Rachen" und arm. bazum "viel"; vgl. dazu Leskien Abl. 372, Bartholomae IF. VII, 86, Sommer Balt. 124, Hübschmann Arm. Gramm. I, 426 und Petersson Balt. -slav. Wortstud. 42 f.]

Kļūdu labojums:
13919 = 13918

Avots: ME I, 276

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307