Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kā' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3409)

aikāties

aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4


airkāji

aĩrkãji, Steganopedes. Konv. 2 3131.

Avots: ME I, 14


aizbakāt

àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7


aizbokāt

àizbuõkât, (Gerste)überdreschend hingelangen: aizbuokā līdz malai! KatrE.

Avots: EH I, 13


aizbraukāt

àizbraũkât, hin- und herfahrend (einmal!) hinführen: aizbraukāja zirgu pie kaimiņa Salis. Refl. -tiês, =àizbraũcinâtiês: zē̦ns aizbraukājies par tālu Salis.

Avots: EH I, 11


aizbrēkāt

àizbrẽ̦kât, wiederholt vollschreien (perfektiv): a. uotram ausis.

Avots: EH I, 11


aizciekāt

àizciẽkât, langsam fort-, hingehen (von Hühnern gesagt) AP.: (gailis) aizciekāja (so nach der Angabe des Verfassers zu lesen statt aizcilkāja!)... uz kaimiņu kaņepēm Austriņš Nopūtas vējā 68 f.

Avots: EH I, 14


aizdikāt

àizdikât, ‡

2) steif und schwerfällig hin-, weglaufen
Festen.

Avots: EH I, 18


aizdikāt

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22


aizdrukāt

àizdrukât, bis zu einer gewissen Stelle drucken: a. grāmatu līdz pusei.

Avots: EH I, 20


aizdukāt

àizdukât, Rippenstösse versetzend vertreiben C.

Avots: EH I, 20


aizdunckāt

àizdunckât, Rippenstösse versetzend vertreiben, fort-, hinjagen: a. nuo kruoga uz māju Golg.

Avots: EH I, 20


aizdunkāt

àizdunkât, Rippenstösse versetzend hin-, forttreiben: a. puiku uz ganiem Trik.

Avots: EH I, 20


aizkājot

àizkãjuôt, hin-, wegschreiten, -gehen Wid.: aizkājuojuši līdz Gūtmaņa alai Līg. J. Daugava I, 1476. līdz mājām aizkājuot R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 101.

Avots: EH I, 29, 30


aizkāmējis

àizkãmẽjis, ausgehungert: Anna runāja un bučuoja kâ aizkāmējusi Purap.

Avots: ME I, 31


aizkāmēt

àizkãmêt, àizkāmêtiês Wid., sehr hungrig werden: kâ aizkāmēt aizkāmējies viņš rija Festen, Lub. aizkāmējies suns.

Avots: EH I, 30


aizkankāt

àizkankât, auf einem schlechten Weg oder mit einem schwachen Pferd hin-, wegfahren Trik.; mit müden Schritten hin-, weggehen Lubn.

Avots: EH I, 29


aizkāpe

àizkāpe, der Raum hinter einer Düne (?): pa... jūŗas aizkāpēm Janš. Dzimtene 2 III, 248.

Avots: EH I, 30


aizkāpt

[àizkâpt LKVv., hinsteigen, hingehen; so im ironischen Sinn auch in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 31


aizkārdināt

àizkãrdinât,

1) lüstern machen;

2) hin-, weglocken.

Avots: EH I, 30


aizkāriens

àizkâriêns, die Berührung: tā aizkāriens bij it kâ maigi glāsti Asp. VIII, 225.

Avots: EH I, 30


aizkārkties

àizkā`rktiês, einen rauhen, krächzenden Laut von sich geben: vārna aizkārcās.

Avots: EH I, 30


aizkārnīt

àizkārnît, wegscharren: a. mē̦slus pruojām.

Avots: EH I, 30



aizkāršas

àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30


aizkāršot

àizkãršuôt, àizkãrtît Oger,

1) Stangen vorlegen, mit Stangen versperren:
aizk. ceļu;

2) mit Stangen umzäunen, einfriedigen:
kādu zemes gabalu aizkāršuot.

Avots: ME I, 31


aizkārst

àizkārst, sehr schnell hin-, wegeilen Lemsal: a. pa ceļu.

Avots: EH I, 30


aizkārstīt

àizkārstît, versperren: mežsargs aizkārstījis ceļu A. XV, 2, 394 (Serben, Bersohn).

Avots: ME I, 31


aizkārt

àizkā`rt 2 Kaltenbrunn, mit Worten beleidigen.

Avots: EH I, 30


aizkārt

àizkãrt, ‡

2) a. zirgu. in aller Eile (unordentlich) ein Pferd anspannen
Siuxt: aizkar vien˙alga kuŗu zirgu!

3) hinhängen.

Avots: EH I, 30


aizkārt

àizkãrt, freqn. àizkãrstît, tr., hängen hinter etwas, verhängen, vorhängen: aizkārt drēbes aiz skapja; luogu ar drānu od. aizk. luogam drānu priekšā.

Avots: ME I, 31


aizkārtene

àizkãrtene, ein Vorhängeschloss Ramkau.

Avots: EH I, 30



aizkārtne

àizkãrtne,

1) : auch Ramkau (eine dem Weg quer vorgelegte Stange);

3) : auch AP.

Avots: EH I, 30


aizkārtne

àizkãrtne, nach L. u. U. auch aizkārtnis, gew. Plur.,

1) Vorhänge, Schranken, Schlagbaum;
aizkārtnes, dem Wege quer vorgelegte Stangen, um den Weg zu versperren, z. B. den Hochzeitsgästen: likt ceļā aizkārtnes; aizkārtnes (Schlagbaum) bija vaļā A. XIV, 1, 7. aizkārtņu siena, Scheidewand (Brasche);

2) der Bügel am Kessel:
nuo katla aizkārtnes vīrs izkalis trīs pāŗus lemešu LP. VII, 1043;

3) aizkārtne od. aizkārtnes atslē̦gu, Vorhängeschloss.

Avots: ME I, 31


aizkārtnīca

àizkārtnīce BielU., ein Vorhängeschloss.

Avots: EH I, 30



aizkārtņot

àizkãrtņuôt, auch àizkãrtuôt, mit Schranken, mit einem Vorhang, Schlagbaum versehen Serb., Bers., Aps.

Avots: ME I, 31


aizkārts

àizkãrts, -s, àizkãrte, eine Stange, mit der man den Weg versperrt, z. B. den Hochzeitsgästen A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 31


aizkārums

àizkârums, das Anrühren, der Angriff, die Beleidigung, Verletzung: nebē̦dāju par visiem veltīgajiem aizkārumiem (Angriff) Tēv.; guoda aizkārums, Beleidigung, tiesības aizkārums, Rechtsverletzung B. Vēstn.

Avots: ME I, 31, 32


aizkāsēt

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32



aizkāst

àizkãst pienu spainim gaŗām, seihend unversehens die Milch am Eimer vorbeifliessen lassen.

Avots: EH I, 30


aizkātot

àizkâtuôt (zu kâts), wegschreiten: saimnieks gaŗiem suoļiem aizkātuoja uz istabu Vīt. 84.

Avots: ME I, 32


aizklinkāt

àizklinkât, intr., taumeln, schnell sich entfernen, weggehen. Lös. [zu klencêt.]

Avots: ME I, 32



aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36


aizļekāt

àizļe̦kât, schnell weggehen (Marienburg, Schwaneburg u. a): šķipelīti nuometis, viņš aizļe̦kāja uz mācītāja galu.

Avots: ME I, 38


aizļenkāt

àizļe̦nkât, intr., weggehen: vista aizļe̦nkāja pa celiņu A.

Avots: ME I, 38


aizļikāt

àizļikât, hin-, weggehen (von Kindern und Hasen gesagt) Siuxt.

Avots: EH I, 37


aizlinkāt

àizlinkât: zaķis aizlinkāja uz mežu Golg.

Avots: EH I, 36


aizlinkāt

àizlinkât, schnell weggehen (Adleenen).

Avots: ME I, 37



aizļinkāt

àizļinkât, sich (langsam, kraftlos) wohin begeben: ve̦lns aizļinkāja uz avuotiem JK. II, 126.

Avots: ME I, 38


aizlunkāt

àizlunkât Warkl. "langsam hin-, wegfahren".

Avots: EH I, 37


aizļunkāt

àizļunkât Bers., (mit ùn 2 ) Erlaa, hin-, weglaufen: zaķis aizļunkāja.

Avots: EH I, 37


aizļurkāt

aîzļur̂kât 2 Dunika, Rutzau, mit schlaffen Schritten hin-, weggehen: piedzē̦rušais aizļurkāja uz mājām.

Avots: EH I, 37


aizmukāt

àizmukât (?) Saikava "wegfliehen": žīds aizmukā nuo kaujas lauka.

Avots: EH I, 40


aizpickāt

àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42


aizpļekāt

àizpļe̦kât,

1) mit Kot besudeln
Kal.: a. duru priekšu;

2) durch Kot hin-, weggehen
Dunika.

Avots: EH I, 43


aizplūkāt

àizplũkât linu gabalu Bauske, hier und da eine Handvoll aus einem Flachsfeld ausraufen.

Avots: EH I, 43


aizpluskāt

àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43




aizrakāt

àizrakât,

1) hin-, wegscharren:
a. uogles krāsns dibe̦nā;

2) zu-, verscharren:
a. grāvi.

Avots: EH I, 44



aizskābt

àizskâbt Spr., sauer werden.

Avots: EH I, 48


aizskārst

àizskārst (wo?) "voraussehen; erfassen": nevarēja tuo lietu aizskārst.

Avots: EH I, 48


aizšļaukāties

àizšļaûkâtiês Trik., sich rekelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 56


aizšļokāt

àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56


aizšļukāt

àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56


aizšļūkāt

àizšļũkât,

1) hin-, wegrutschen, -glitschen, -gleiten:
bē̦rns aizšļūkāja pruojām pa grīdu. pīlē̦ni nezin kur aizšļūkājuši;

2) = ‡ àizšļukât.

Avots: EH I, 56


aizsukāt

àizsukât,

1) hinter etwas kämmen:
a. matus aiz ausīm;

2) (Flachs) zu hecheln anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt):
aizsukājis linu sauju un pametis A.-Ottenhof;

3) hin-, wegeilen
Dunika, Lemburg u. a.

Avots: EH I, 53


aizsūkāt

àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54


aizšvīkāt

àizšvĩkât ar naglu, mit einem Nagel ein Zeichen (streifend) hin-, davorziehen.

Avots: EH I, 57


aiztekāt

àizte̦kât, hin-, wegtrippeln: nezin kur bē̦rns aizte̦kājis.

Avots: EH I, 57


aiztēkāt

àiztẽ̦kât, sich verlaufen, hin und her laufend hin-, weggeraten Trik.: nezin kur pīlē̦ni aiztē̦kājuši.

Avots: EH I, 58


aiztrankāt

àiztrañkât, wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen Saikava u. a.: suņi aiztrankajuši zaķus.

Avots: EH I, 58


aiztrenkāt

àiztre̦ñkât Nitau, Salis u. a., wiederholt oder mehrere wegjagen, verscheuchen: suņi aiztre̦nkājuši zaķus.

Avots: EH I, 59


aizvalkāt

àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61


antskābele

antskābele Kroppenhof "das Querholz am vorderen Ende der Deichsel".

Avots: EH I, 70


apakškārta

apakškā`rta, die untere Schicht RKr. XVII, 34.

Avots: ME I, 73


apbokāt

apbuõkât, (Gerste) überdreschen, um die Hülsen und Hacheln zu entfernen Erlaa u. a.

Avots: EH I, 75


apbraukāt

apbraũkât, iter., zu befahren, besuchen pflegen: senāki mācītāji apbraukāja rudeņuos linuodami savas draudzes.

Avots: ME I, 77



apcūkāt

apcũkât, besudeln (namentlich mit Exkrementen) Dunika, Kal., Rutzau u. a.: a. klēts priekšu. Refl. -tiês, sich besudeln Dunika, Kal. u. a.

Avots: EH I, 76


apdraiskāt

apdraiskât: auch (mit ài 2 ) Erlaa, KatrE.

Avots: EH I, 78


apdraiskāt

apdraiskât, tr., abtragen: drēbes. Refl. -tiês, sich ablumpen; apdraiskājies, schäbig, eine fadenscheinige Kleidung habend: še ienāca apdraiskājies cilvē̦ks Adsel.

Avots: ME I, 81


apdrakāt

apdrakât Spr., ringsum zerbröckeln (tr., "окромсать"), bekratzen ("оцарапать").

Avots: EH I, 78



apdriskāt

apdriskât (unter apdriksêt): auch Dunika, Kal., Rutzau: apdriskāts lindruks.

Avots: EH I, 78


apdrukāt

apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.

Avots: EH I, 78


apeskāt

aple̦skât,

1) tr., beschmutzen:
drēbes Grünh., J. Kaln.; übertr., verleumden: strādājuse labāk savu darbu, nekā aple̦skājuse ļaudis Degl.,

2) um etw. laufen:
ap pļavu C.

Avots: ME I, 101


apieskāt

apieskât (li. apieškóti "absuchen"), Läuse absuchen: a. kam galvu, in jemands Kopfhaar die Läuse absuchen.

Avots: EH I, 87


apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93


apkājēm

apkãjẽm Ramkau, Adv., = apkājām: a. vien runā, - nesaka taišņi priekšā.

Avots: EH I, 90


apkakāt

apkakât, bekacken (in der Kindersprache): bē̦rns apkakājis slieksni Dunika, Rutzau u. a.

Avots: EH I, 89


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94



apkālis

apkàlis 2 Warkl., Glatteis.

Avots: EH I, 90


apkāļš

apkāļš, der Schleicher, der Winkelzüge macht: apkāļi ļaudis A. XIV, 2, 134.

Avots: ME I, 94


apkāmēt

apkāmêt, sich mit schimmeligem Schleim überziehen: biezpiens apkàmējis 2 Golg.

Avots: EH I, 90


apkāpelēt

apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90


apkāpt

apkàpt (li. apkõpti "zusammenscharren"), (eine ganze Anzahl von Bienenstöcken) zeideln (perfektiv): visas bites nu ir apkāptas Kl.

Avots: EH I, 90


apkāpt

apkâpt,

1) um etw. herumklettern
(Spr.), herumsteigen: a. dubļu pelcei apkārt Schwanb.;

2) (mit grossen Schritten) um etw. herumgehen
AP., Bauske;

3) = apcelt 1: viņš tuo ir apkāpis Nitau.

Avots: EH I, 90



apkārnīt

I apkārnît,

1) mit den eigeneu Exkrementen besudeln:
bites apkārnījušas skreju Wandsen;

2) bereinigen:
a. sē̦tu Bauske. Refl. -tiês, sich mit Exkrementen besudeln: bē̦rns apkārnījies.

Avots: EH I, 90, 91


apkārnīt

II apkā`rnît C., mit Dachpfannen (kā`rniņi) bedachen: a. jumtu.

Avots: EH I, 91


apkārpīt

apkārpît,

1) = ‡ apkar̂pît I: vistas dārzā citus stādiņus izkārpī jušas, citus zemēm apkārpījušas 2 Siuxt;

2) = ‡ apkar̂pît 2 (mit ā`r ) Jürg., Nitau.

Avots: EH I, 91


apkāršot

apkãršuôt: apkāršuoja kūtij jumtu Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH I, 91


apkāršot

apkāršuôt, tr., mit Stangen, Latten belegen: mēs savu riju jau apkāršuojām, tikai vēl jāapjumj Jan.

Avots: ME I, 94


apkārst

apkā`rst, fertigkämmeln, -tocken Spr.: vilna jau apkārsta. Refl. -tiês, mit dem Kämmeln, Tocken endgültig fertig werden: ē̦smu jau apkārsusies Bauske.

Avots: EH I, 91


apkārstīt

apkārstît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich behängen:
apkārstījās ar jiem Pas. Vl, 476. a. ar bimbuļiem,

2) sich verheiraten
(verächtlich) Skaista.

Avots: EH I, 91


apkārstīt

apkãrstît [li. apkárstyti], freqn. zu apkãrt, wiederholt behängen: zirģelis apkārstīts ar misiņa sprādzēm MWM. VII, 324; K.

Avots: ME I, 94


apkārt

apkā`rt,

1): a. iet, betteln (gehen) ("нищенствовать")
Spr.;

2): viņš gāja apkārt dārzu Strasden.

Avots: EH I, 91


apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


apkārtāt

apkā`rtât, zum zweitenmal bepflügen: a. visu lauku Dunika, OB., Rutzau.

Avots: EH I, 91


apkārtceļš

apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkartē̦js, ‡

2) Plur. apkārtēji, Subst,

a) "Umwohner"
BielU.;

b) die Einfassungen, die Ränder:
(ce̦pures) ar sarkaniem apkārtējiem Janš. Dzimtene II 2. 432.

Avots: EH I, 91


apkārtējs

apkā`rtẽjs, umliegend, benachbart, umgebend: apkārtējas vietas, zemes; tev nebūs dzīties pakaļ apkārtēju tautu dieviem V Mos. 6, 14; ņem piemē̦rus nuo apkārtējās dabas A. XIII, 452. viņa sirds atvē̦rta apkārtējiem iespaidiem A. XIII, 368. apkārtējie iedzīvuotāji, ļaudis, apkārtējie Etn. I, 53, die Bewohner der Umgegend, die Nachbarn: kungs saaicina visus apkārtējuos Lp. IV, 57.

Avots: ME I, 94


apkārteņš

apkãrteņš, dial. aus apkā`rteņis, rings herum, um und um: apgrieza visu apkārteņš Aps. apgrieza linus apk. Aps.

Avots: ME I, 94


apkārtgājējs

apkā`rtgājējs, wer herum-, umhergeht, -streift: apkārtgājēja ubadze Janš. Dzimtene III 2 , 321.

Avots: EH I, 91


apkārtīgi

apkā`rtîgi: Adv., auf Umwegen: ar gaŗu valuodu viņa apkārtīgi gribēja izdabūt zināt ... J. Zvaigznīte Kop. raksti 110.

Avots: EH I, 91


apkārtīns

apkā`rtîns, = apkàrtẽjs 1: apkārtīnās (die fn der Umgegend, Nachbarschaft wohnenden) mātes Heidenfeld.

Avots: EH I, 91


apkārtīt

apkārtît, = apkāršuôt Spr., Bers., C., Kl.: a. istabu, riju Warkl. Subst. apkãrtījums, die zum Bedachen aufgestellten Stangen: apkārtījumu apklāja tāsēm K. Jürgens Mana vectēva nostāsti 7.

Avots: EH I, 91


apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94


apkārtnes

apkārtne̦s, dial. (Loc. Pl.) Dond. für apkārt, umher, ringsum LP. VII, 900.

Avots: ME I, 94



apkārtot

apkā`rtuôt,

1) =apkartât: tauki apkārtuoti Bauske u. a.;

2) bedienen ("прислуживать")
Spr.;

3) in Ordnung bringen
Libau: a. mājas.

Avots: EH I, 91


apkārtstaiga

apkārtstaĩga, comm., oder apkārtstaĩgulis, Herumtreiber: šādi tādi apkārtstaigas sagul manas vilnainītes. ve̦cs amatnieks-apkārtstaigulis LP. VII, 925.

Avots: ME I, 94


apkārttecis

apkārttecis,

2): man pirkstā auga apkārttecis Janš. Dzimtene V, 244.

Avots: EH I, 91


apkārttecis

apkārttecis,

1) einer, der immer umherläuft,

2) eine Krankheit, der Fluss (?):
pret apkārtteci lietuo sē̦tluožas Etn. II, 163.

Kļūdu labojums:
eine Krankheit, der Fluss (?) = = apirda

Avots: ME I, 94, 95


apkārtteķis

apkârtteķis 2 Dunika, ein Geschwür um einen Nagel, das zuletzt den Nagel ganz vernichtet. Vgl. apkārttecis 2.

Avots: EH I, 91


apkārtums

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95


apkāsēt

apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91


apkāst

apkāst, seihend bespritzen, besudeln: kāšuot pienu viņa sev priekšautu apkāsusi.

Avots: EH I, 91



apkāzoties

apkàzuôtiês: auch Bers., Segewold u. a.

Avots: EH I, 91


apkāzoties

apkàzuôtiês, intr., heiraten. Salisb.

Avots: ME I, 95


apklenkāt

apkle̦nkât, ungelenk (von Haus zu Haus gehend) durchstréifen: a. visu pagastu Schnehpeln. Vgl. apklencêt.

Avots: EH I, 92



aplaikāt

aplaikât, behüten Für. I: laid dievs tev[i] aplaikā ve̦se̦lu! Für. I. Zum Auslaut vgl. apr. laikūt.

Avots: EH I, 97



aplēkāt

aplẽ̦kât, tr., freqn, wiederholt um etw. springen. Refl. -tiês, sich begatten (bes. von Pferden).

Avots: ME I, 101


apļekāt

apļe̦kât, um etwas herumlaufen: a. ap istubu Rutzau.

Avots: EH I, 100



aplinkām

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101


aploskāt

aploskât N.-Salis "nùovazât 1 (drēbes): nass machen"; vgl. apploskât.

Avots: EH I, 99


apnaiskāt

apnaĩskât, tr., beschädigen: lai būtu ņēmis sieku (ābuolu), kaut tik nebūtu tā apnaiskājis visus kuokus JK. III, 29, A. X, 1, 417. [Synonym mit apvazāt um Bauske und Matthiae.]

Avots: ME I, 109



apņukāt

apņukât, ‡

2) langsam (ein Stück Brot) anfessen
Frauenb.

Avots: EH I, 104


apņukāt

apņukât, tr., leichthin verknittern, verknillen: drēbes.

Avots: ME I, 110


apņurkāt

apņur̂kât 2 Dunika, leichthin verknüllen: a. drānu.

Avots: EH I, 104


appanckāt

appañckât Frauenb., bekleiden (pejorativ): a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 104


appikāt

appikât Trik., Wolm., appikuôt AP., Bauske, mit Schneebällen bewerfen: cits citu appikājuši.

Avots: EH I, 105


applaukāt

applaûkât, ringsum zerfasern (intr.) Trik.: linu dzija applaukājusi. Refl. -tiês Wolmarshof, = ‡ applaûkât.

Avots: EH I, 105


appļekāt

appļe̦kât Dunika, (mit schmutzigen Füssen auftretend) besudeln: a. grīdu dubļainām kājām.

Avots: EH I, 106


apploskāt

apploskât Ruj., Salis, durch Tragen abnutzen und zerfetzen: a. drēbes.

Avots: EH I, 106


appluskāt

appluskât,

1) lumpicht (in einem schlotternden Kleid) herumgehen
Salis, Trik.: a. tīrumam apkart;

2) suni a., einem Hunde hier und da Haare ausraufen
Schwanb.;

3) = applukt 3: appluskājis kažuoks Jürg., Lemsal, Schwanb. Refl. -tiês Bauske, ringsum (ein wenig) zerzaust (zottig) werden: a. var mati, cilvē̦ks.

Avots: EH I, 106


applūskāt

applũskât ringsum (ein wenig, hier und da) auszupfen, -rupfen: a. siena kaudzi C. Refl. -tiês Bauske, Kegeln, Wilsenhof, = applukt 3, ‡ appluskâtiês: a. var vistas (beim Mausern), drēbes.

Avots: EH I, 106


appūkāt

appūkāties ‡ appũkât(iês), sich mit Flocken (Flaum) bedecken.

Avots: EH I, 107


aprūkāt

aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110



apskābēt

apskâbêt, ein wenig einsäuem: a. gurķus, kāpuostus.

Avots: EH I, 113


apskābt

apskâbt, intr., ein wenig sauer werden: putra apskābusi.

Avots: ME I, 122


apskādēt

apskãdêt, tr., beschädigen: kuģus, labību A. XX, 127. Refl. -tiês, Schaden erleiden, sich schuldig machen durch Schadentun, sich versündigen: es e̦smu apskādējusies ist eine beliebte Redeweise der Diebe, um ihre Sünde entschuldigend zu bezeichnen Smilt., Bers., C., Aps.

Avots: ME I, 122


apskārst

apskārst, begreifen, einsehen: vīrs paspēja a., ka... Ezeriņš Leijerk. I, 58. viņš apskārta visu . . . skaidri II, 252.

Avots: EH I, 113


apskāviens

apskâviêns, die Umarmung: atsvabinājies nuo tē̦va... apskāviena Janš. Līgava II, 79.

Avots: EH I, 113



apšļākāt

apšļãkât Dunika, Kal., Rutzau, (mit der Hand) wiederholt begiessen.

Avots: EH I, 120


apšļankāt

apšļankât Dunika, Kal., ringsum bespülen: a. vannas malas.

Avots: EH I, 120


apsliekāt

apsliekât Bauske, C. (mit iẽ), Wolmarshof, = apsliekuôt: bē̦rns mē̦dz a. priekšautu. Refl. -tiês, sich begeifern: bē̦rns apsliekājies Bauske u. a.

Avots: EH I, 114



apslokāt

apsluokât Bauske (mit ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.

Avots: EH I, 115


apšļokāt

apšļuõkât, ringsum teilweise niedertreten: a. labību, pļavu Bauske.

Avots: EH I, 120


apšļūkāt

apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120


apstēkāt

apstē̦kât, apstẽķêt Sissegal, apsteķêt L., apstērķêt Erlaa: baļķus, Balken bezimmern L.; apstēķêt für aptēst Hug., Kursiten.

Avots: ME I, 126


apsukāt

apsukât,

1) beharken
Dunika, Kal., Rutzau: a. ar grābekli siena ve̦zumu;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) abprügelu
Dunika, Rutzau: jemšu un apsukāšu jūs visus pēc kārtas;

3) herumlaufen (um)
Dunika, Rutzau: ganelis reizas trīs apsukaja ap luopu baru. Refl. -tiês, sich völlig besaufen Kal., Rutzau: saimnieks tâ apsukājies, ka nevar ne ratuos ielipt.

Avots: EH I, 118


apsūkāt

apsũkât Dunika, Rutzau, saugend belecken: a. kaulu.

Avots: EH I, 118


apsuškāt

apsuškât Wolmarshof, beschmutzen: a. drēbes. Refl. -tiês Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns apsuškājies, pa zemi rāpuodams.

Avots: EH I, 118



aptekāt

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130


aptrankāt

aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul˜lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122



apuškā

apuškā, für apakšā BB. XIV, 118, Setzen n. Mag. XIII, 3, 70.

Avots: ME I, 132



apvalkāt

apval˜kât, ‡

2) (kurierend) wiederholt bestreichen:
a. slimu vietu ar ruoku Wessen.

Avots: EH I, 125


apvalkāt

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133


apzākāt

apzãkât Bauske u. a., schmähend heruntermachen: a. uotru cilvē̦ku.

Avots: EH I, 127



ārkārtība

ârkārtĩba, * das Aussergewöhnliche, die Abweichung vom Alltäglichen, Gewöhnlichen: katra ārkārtība dur,as acīs A. XI, 56.

Avots: ME I, 243


arnakāja

ar̂nakàja 2 Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.

Avots: EH I, 130





atbraukāt

atbraũkât, freqn.,

1) intr., wiederholt herfahren
Spr.;

2) tr., wiederholt aufstreifen:
piedurknes, ruokas LP. VII, 1124, die Ärmel aufstreifen.

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed. 2).

Avots: ME I, 151


atbūkāt

atbūkât Spr., tr., die Ähren od. Hacheln überdreschen.

Avots: ME I, 152


atkājāt

[atkājât Warkl., zu Fusse herkommen.]

Avots: ME I, 165


atkāļām

atkāļām, Adv., mit Umwegen, indirekt Vīt.: a. runāt.

Avots: EH I, 147


atkāleņ

atkāleņ Adv.,

1) in umgekehrter Richtung
(mit à 2 ) Kaltenbr.; rücklings (?): nevajag liet a. alus (d. h. beim Giessen die Hand nicht, wie gewöhnlich, nach rechts, sondern nach links biegend) Kaltenbr. atsviež a. Pas. III, 242;

2) atkàleņ 2 adīt Auleja, links (kraus) stricken.

Avots: EH I, 147


atkāļot

atkāļuôt Oberkurl., tr., verleumden: kad tu tāds esi, tad es tevi atkāļuošu tavai mē̦rgai A. XV, 2, 237.

Avots: ME I, 165, 166


atkāmurs

* atkãmurs, Widerhaken an der Angel Adam.; [aus Dondangen; gesprochen: atkãmars; aus * atkārums?].

Avots: ME I, 166


atkān

atkân Pilda n. FBR. XIII, 54, Adv., "?"

Avots: EH I, 147


atkāņu

atkãņu striķi vīt, einen Strick von rechts nach links drehen Etn. III, 146, Lösern. [Vielleicht aus * atkārņu und in dem Fall zu atkāru "rücklings, verkehrt".]

Avots: ME I, 166


atkāpelēt

atkāpelêt,

1) hin und herkletternd (steigend) hergelangen
Salis: zē̦ns atkāpelēja pa akmeņiem (ūdenī) pie manis;

2) zur Genüge umherklettern
Oknist: vai neesi vēl diezgan atkâpelējies?

Avots: EH I, 147



atkāpināt

atkâpinât: 629 ... 19 zu korrigieren in: 629;

3) abtrünnig machen:
tas Jūdu bij atkāpinājis II Chron. 28, 19 (in der Ausgabe v. J. 1865; s. J. Al. IMM. 1933 II, 226). ‡ Refl. -tiês Stenden, sich mit seinem Gespann rückwärts bewegen: tu vare̦tu a. ar saviem ratiem, lai tieku gaŗām.

Avots: EH I, 147


atkāpināt

atkâpinât, fact.,

1) zurücksteigen, zurücktreten lassen, zurückschieben:
zirgu, z. B. beim Anspannen; baļķi, beim Bauen PS.;

2) von sich weisen:
es viņu pāris asiem vārdiem atkāpināju A. X, 1, 629. kungs Jūdu atkāpināja (pazemināja in der neuesten Ausg.) II Chron. 28, 19.

Avots: ME I, 166


atkāpt

atkâpt, Refl. -tiês,

3) "abfallen"
BielU.

Avots: EH I, 147


atkāpt

[atkāpt nuo, abtrünnig werden: ka tie nuo manim neatkāpj bei Glück, Jerem. 32, 40]. Refl. atkâptiês,

1) zurücktreten, weichen, sich entfernen, sich zurückziehen:
pruoties guodu, atkāpies BW. 11502. zaķis, labi atkāpies, le̦c LP. VI, 261. vardēm būs nuo tev atkāpties (atstāties) II Mos. 8, 11. kalni atkāpušies LP. VII, 1094. ļaunums atkāpās BW. jūŗa atkāpjas;

2) abtrünnig, untreu werden, aufgeben:
trīspadesmitā tie atkāpās (atkrita) I Mos. 14, 4. tārps nuo sava tikuma neatkāpjas Rain. nuo laba nolūka a.; atk. nuo amata, abdanken; atkâpẽjs, der Abtrünnige Dan. 8, 23, LP. VII, 336.

Kļūdu labojums:
ļaunums atkāpās BW.; = ļaunums atkāpās BW. I, S. 176

Avots: ME I, 166


atkārdināt

atkãrdinât AP., herlocken: visādi izmēģinājuos, bet ne˙kâ nevarēju viņu šurp a.

Avots: EH I, 147


atkārens

atkãre̦ns,

1) steil
L.: atkāre̦ns kalns Aps., Lub. (zu atkārt);

2) herabhangend, klaffend:
nuo... atkāre̦nās kabatas U. b. 113, 63.

Avots: ME I, 166




atkārpīt

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166


atkārst

atkā`rst: in der entgegengesetzten Richtung, wider die Zähne der kā`rstava (Wolle) kämmeln Oknist, Schnehpeln, Stenden: nu jau vilna būs izkārsusies; vari atkārst. vilnu kāršuot, vienmē̦r ir jāatkārš.

Avots: EH I, 147


atkārst

atkā`rst Spr., das Kämmen der Wolle beenden [Wandsen].

Avots: ME I, 166


atkārt

atkãrt (li. atkárti),

2) herabhängen
(intr.): atkarušas lūpas BW. 20291. Refl. -tiês,

3) herkommen, hergelangen (verächtlich):
pa kādiem ceļiem tu atkāries šurp? Warkl.

Avots: EH I, 147


atkārt

atkãrt, tr., weghängen, hängen lassen: iztīrī un atkar savas guoda drēbes skapī! Sassm. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. guļ zuobus atkāris, liegt, fletschend die Zähne Kand. [Das Part. atkārts bedeute nach U. in Pussen: links ausgebogen (vom Beile gesagt); mit der Spitze zu weit abwärts gehend (von der Sense gezagt)]. strādāt kā ar atkārtiem nagiem N. - Schwnb., saumselig arbeiten. Refl. -tiês,

1) zurückherabhangen:
lūpa atkārusies LP. VI, 925; ieluocīja ratuos atkārušuos zarus Alm.;

2) sich auf etw. zurücklehnen, stützen, sich berufen auf etw.:
nevarē̦dams pierādīt, viņš sāka atkārties uz sava zvē̦rasta Lös. Etn. III, 146.

Avots: ME I, 166


atkārtām

atkā`rtām, Adv., in wiederkehrender Reihenfolge: darbs mainījās kārtu atkārtām Lib.

Avots: ME I, 166


atkārtas

atkārtas ecêt - auch Warkl.: zeme aparta, atkārtas nee̦cētas.

Avots: EH I, 147


atkārtas

atkārtas ecêt, [

1) zum zweiten Mal eggen
Ruj.;

2) nach dem zweiten Pflügen eggen
Selb., Nerft].

Avots: ME I, 166



atkārteņ

atkā`rteņ 2 Pilda a. FBR. XIII, 53 Zvirgzdine n. FIiR. XIII, 32. Adv., = aûgšpê̦du, auf dem Rücken.

Avots: EH I, 147



atkārtīt

atkãrtît sẽ̦tu līdz kādai vietai, die eingesteckten Zaunpfähle bis zu einer bestimmten Stelle mit Zaunstangen belegen Erlaa.

Avots: EH I, 147


atkārtot

atkā`rtuôt [li. atkartóti und atsikartúoti], tr., wiederholen * G. All.: apciemuojumu; sarunu LP. VII, 379, uzde̦vumu. Refl. -tiês, sich wiederholen: tas atkārtuojas trīs reizes BW. III, 1, 54; atkātruojums, die Wiederholung.

Avots: ME I, 166


atkāru

atkāru dzīvuot, unverträglich leben (in Lasd.); entfernt, abgesondert leben, wie ein Einsiedler; in Sessw. atkāru "abhängig", so auch Elv. und U.; n. U. ausserdem: rücklings verkehrt; n. L. atkāru dzīvuot, in seiner Nahrung zurückkommen; den Krebsgang gehen.

Kļūdu labojums:
rücklings verkehrt = rücklings, verkehrt

Avots: ME I, 166


atkāsas

atkāsas, der Schleim, Auswurf beim Husten Dond.

Avots: EH I, 147


atkāsēt

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147


atkāsēt

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166


atkāsis

atkàsis, der Widerhaken: atkāša kuoķelis, ein Stück Holz mit einem Widerhaken A. XVI, 614.

Avots: ME I, 166


atkāšļāt

atkãšļât (r. откашлять) AP., Lemburg, Stenden, = atkãsêt, aushusten: krūtis pilnas, bet ne˙kā nevar a. Refl. -tiês, zur Genüge husten AP.: nevar vien a.

Avots: EH I, 147


atkāst

atkãst Spr., [PS., Kalz.], seihend (einen Teil der Milch) abgiessen.

Avots: ME I, 166


atkātot

atkātuôt Trik., mit grossen Schritten (langen Beinen - kâti) herkommen Vīt.

Avots: EH I, 147


atkaukāt

atkaukât

1) durch Geheul heranjagen
Bērzgale: suns atkaukāja mediniekam zaķi;

2) heulend und eine Zeitlang heftig blasend losstossen
Lemsal: vējš atkaukājis slēģus.

Avots: EH I, 146


atkāzas

atkàzas: auch AP., Wolm., (mit à 2 ) Pilda, Warkl., atkàzes auch AP., Ramkau, (mit à 2 ) Auleja: šuogad kāzas, [u]z citu gadu atkāzītes BW. 21046, 1.

Avots: EH I, 147


atkāzas

atkàzas, atkàži PS., [atkàzes in Saussen], die Nachfeier der Hochzeit: svētdien pēc kāzām dzeŗ atkāzas BW. III, I, 74.

Avots: ME I, 166, 167


atkāzāties

atkâzâtiês 2 Dunika, Rutzau, zur Genüge eine Hochzeit feiern: vai tad trīs dienas nevar pietiekuoši a.?

Avots: EH I, 147


atklenkāt

atkle̦ñkât Schnehpeln, hinkend herkommen.

Avots: EH I, 148


atklinkāt

atkliñkât, mit grossen Schritlen (Jürg.) oder hinkend (Meselau) herkommen.

Avots: EH I, 149


atkraukāt

atkraũkât, tr., aushusten, hustend auswerfen: asinis; asins atkraukāšana, Blutspeien. Refl. -tiês, zur Genüge kraukāt: krietni atkŗaukājušies Druva II, 719.

Avots: ME I, 168


atļekāt

atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154


atleskāt

atļe̦skât, intr., herbeischlendern: viņš atļe̦skāja nuo tīruma C.

Avots: ME I, 172



atļurkāt

atļur̂kât 2 Dunika, Kal., Rutzau, mit durchnassten pastalas oder heruntergesunkenen Hosen herkommen: gans atļurkāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 155


atniekāt

atniekāt 2 Bērzgale, schwingend absondern: a. sē̦nalas nuo azbara.

Avots: EH I, 157


atpļekāt

atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159


atploskāt

atploskât Kegeln, liederlich (abgelumpt) herkommen.

Avots: EH I, 159


atplūkāt

atplūkât,

1) = ‡ atplucinât I: a. bārkstis Wolm.;

2) zupfend öffnen:
a. pumpuru (vaļā).

Avots: EH I, 159


atpluskāt

atpluskât, rissig, struppig werden Stenden: šķindeļu jumts mē̦dz a.

Avots: EH I, 159


atplūskāt

atplùskât 2 labību Gr.-Buschh., mit einer Decke schlagend, das (ausgedroschene) Korn von den entleerten Ahren reinigen.

Avots: EH I, 159


atrakāt

atrak(ņ)ât, aufscharren, -wühlen, wiederholt aufgraben Wolm. u. a.

Avots: EH I, 161



atskāpināt

atskâpinât (mit infigiertem Reflexiv pronomen) zirgus = atkâpinât: atskāpini zirgu atpakaļ Mar., Burtn. C. Refl. atskâptiês, [speziell vom Pferde gesagt; gesproch.: ack-] = atkâptiês PS.

Avots: ME I, 192


atskāpties

atskâptiês (unter atskâpinât): auch Golg.

Avots: EH I, 166


atskārbala

atskā`rbala C.,

1) Nietnagel
Sessw.;

2) ein losgerissener, noch am Kleide hängender Streifen; [ein abgesplittertes, aber noch am Stamm hängendes Stück Holz
C.; in dieser Bed. auch atskarbs, atskarba Ruj. oder atskarbe Kalz.];

3) das Zünglein an einem von einem Strohhalm gemachten Pfeifchen
Grünh., Naud.

Avots: ME I, 192


atskārbīt

atskãrbīt "entgegenschnarchen" Für. I.

Avots: EH I, 166



atskāre

atskāre, dakts atskāre, Dieb am Lichte. [Wohl von * at-s(i)-kãrt, wofür jetzt atkārtiês.]

Avots: ME I, 192



atskārst

atskãrst: mit âr 2 auch Karls., Salisb., Seyershof.

Avots: EH I, 166


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192



atskārta

atskãrta, atskãrtība, atskãrtums, die Einsicht: cik nu viņam tās atskārtas! kad nāks pie atskārtuma, redzēs, kuo tad teiks Serb. izskaidruo tā, ka tu sajūtu muodini un atskārtību atdzīvini Plūd.

Avots: ME I, 192


atšļaukāt

atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174


atšņūkāt

atšņũkât, wiederholt den Nasenschleim durch die Nase in sich ziehen Bers.

Avots: EH I, 174



atstūkāt

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198


atsukāt

atsukât, ‡

3) wegessen (von schnellem Essen gesagt)
Dunika: puisē̦ns atsukājis pusi de̦sas gabala.

Avots: EH I, 172


atsukāt

atsukât,

1) tr., abhecheln, ab-, zurückkämmen:
matus;

2) intr., herbeieilen.

Avots: ME I, 199


atsūkāt

atsūkât, leckend weg-, absaugen: bē̦rns garuozu tik ilgi sūkāja, līdz atsūkāja gan˙drīz pusi nuost Dunika.

Avots: EH I, 172


attekāt

atte̦kât, (wiederholt) eilig hertrippeln: bē̦rns atte̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176


attēkāt

attẽ̦kât, hin und her laufend hergelangen Lemsal: kukainis attē̦kājis šurp.

Avots: EH I, 176





atvalkāt

atval˜kât, wiederholt oder viele Gegenstände herschleppen Lubn.: bē̦rni atvalkājuši suoliņus līdz istabas vidum.

Avots: EH I, 178



augšlēkām

aûgšlē̦kām, Adv., Instr. Pl., mit hohen Sprüngen, schnell: zaķis aizgājis augšlē̦kām LP. VI, 264. šī nu tīri augšlē̦kām dej vien LP. V, 364. bailīgais augšlē̦kām vien aizgājis LP. IV, 206. aizskrēja augšlē̦ku lē̦kām Burtn.

Avots: ME I, 219


aukāt

[aukât Warkl., laufen.]

Avots: ME I, 221


aulekām

aule̦kãm AP., BW. 1560, aule̦kiem Nerft, BW. 12674, aule̦kus, aule̦kuos Lautb.; dial. àuļe̦kām C., aũļe̦kām Kand., hochle. aulākām Spr., àulakiem 2 Kreuzb., aulakis Lassen, auļakiem [-a- in den vier letzten Formen viell. hochle. aus -e̦-], auļikām Buschh. n. BW. 12674; [àulukiem 2 Selb.]; aulekšu, aulekšus, [aũlèkšis PS.], aũlekšiem Ruj., aulekšuos, auch aulekšām, aule̦kum BW. 20724, im Galopp, schnell: aule̦kus aizbrauca pruojām Lautb. šuorīt Marija aulekšus skrēja BW. 1609. [Vgl. das zu àulaka 2 Bemerkte; auļ- wohl aus auļ-l-. Mit aulekšiem vgl. das synonyme lèkšiem.]

Avots: ME I, 223





aumakām

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 1 (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224


āzkārpe

âzkãrpe 2 Iw., derjenige Teil des Dachziegels, womit derselbe an die Latte angehangt wird.

Avots: EH I, 196


badakāsība

badakàsĩba, die Gierigkeit, Unersättlichkeit: citi šādu viņa mantkārību dēvē par badakāsību Janš. Līgava II, 276.

Avots: EH I, 197


badakāsis

badakàsis: auch (mit â 2 ) Dunika, Frauenb.

Avots: EH I, 197


badakāsis

badakàsis [C., PS., Dond., Ruj., Saussen], ein Nimmersatt; [dafür badakārsis Kalz. u. Odensee; vgl. badu kāsêt U.].

Avots: ME I, 247


baikāties

baîkâtiês 2 Rutzau, nichtssagende Dinge erzählen.

Avots: EH I, 199


bakām

bakām, haufenweise, in Menge: tādu lietu ir bakām Burtn. [Acsscheinend von einer Nebenform zu paka "ein Packen" mit -b; vgl. baķis bakât neben pakât.]

Avots: ME I, 252


bakāns

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199


bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252


bakāt

bakât,

1) (stopfen):
auch Lems., Wainsel: b. biezputru mutē Dunika, Kal., OB ;

2) (stampfen):
auch Gramsden, Iw., Walgalen: ar stumpu bakd rāceņu biezputru Iw. b. mālus Dunika, Kal., OB.Refl. -tiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 199, 200


bakāt

bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 252



baltkāja

bàltkàja 2 Zvirgzdine, baltkājeņa Ulanowska Łotysze 13, Name einer Kuh mit weissen Beinen.

Avots: EH I, 202


baltkājis

bal˜tkājis (li. baltkõjis), einen weissen Fuss od. weisse Füsse habend, der Weissfuss, ein beliebtes Epitheon des Rosses im VL.: kumeliņš, baltkājītis (baltkājiņš) BW. 14002, 15916.

Avots: ME I, 257


baskājis

baskãjis,

2): Demin. voc. s. baskājiņ BW. 16119, 17.

Avots: EH I, 206


baskājis

baskājis -je, auch baskāja, baskājiets, f. -te, baskājnieks, f. -niece (li. baskójis),

1) jem., der (die) barfuss geht, der Barfüssler (verächtlich), der Proletarier:
ak tu baskāja tāds! (gew. nicht böse gemeint)

2) der Wessfüssige (von einem Pferde):
kumeliņš, baskājītis, ein beliebtes Epith. im VL., BW. 32971.

Avots: ME I, 266


baskāju

baskãju, Adv., barfuss: skraidījusi b. A. Brigadere Skarbos vējos 97.

Avots: EH I, 206


baskāpiņ

baskâpiņ 2 Dond., (auch: baskâpiņs 2 ) Stenden, = basātnē: apvilkt kurpes b.

Avots: EH I, 206






benkāts

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279


bezkājains

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284


bezkājis

bezkãjis (li. bekójis), fem. -je, Demin. bezkãjĩtis, -te, auch bezkājiņš, -ņa, der Ohnefuss, wer keinen Fuss hat: bezkājiņa ceļu te̦k (Rätsel) RKr. VII, 456.

Avots: ME I, 284


bezkāju

bezkãju ve̦lns, der Teufel ohne Füsse LP. VII, 257.

Avots: ME I, 284



bikāt

bikât, -ãju.

1) b. kājas, mit den Füssen auf den Boden schlagen (wie erschreckte Schafe es zu tun pflegen)
Siuxt: aitas bikāja kājas;

2) langsam gehen
Frauenb.: nu bikā taču jel ātrāki!

Avots: EH I, 218



blakā

blakā (unter blakām): auch Frauenb. n. Fil. mat. 79.

Avots: EH I, 225


blakām

blakām, blaku (li. blakù), blakus, dial. blakiem, blakis, blakum, auch blakā BW. 16548, 1, nebenan, nebeneinander, zur Seite: un kūmiņš tai augstākā guodvietā it blakām tik cienīgi stāvēja Dünsb. blaku blakām RSk. II, 171. blakus vilkt parallel ziehen; (von der Zeit) gleichzeitig: gaiļi dzied blakām St., U. [Kasusformen von Adjektiv blaks

Avots: ME I, 308


blankāns

blànkāns N.-Peb. "ein träges Pferd".

Avots: EH I, 226


bļaukāns

bļaûkāns Kaltenbr., wer sehr laut spricht.

Avots: EH I, 233


bļaukāt

bļaukât: mit Bērzgale, Kalz., Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 233


bļaukāt

bļaukât, -āju, = bļaustîties Spr.

Avots: ME I, 319


blauskāt

blàuskāt 2 Warkl., plantschen, plätschern: b. pa ūdeni.

Avots: EH I, 226



blieskāt

bliẽskât, -āju "viel essen": viņš blieskā bez jē̦gas Nötkenshof.]

Avots: ME I, 317




blokāt

[bluokât "(die Samenkapseln der Leinsaat mit Dreschflegeln) dreschen; stampfen" N. - Pebalg.]

Avots: ME I, 319



bloskāt

[bluõskât,

1) "spülen":
aude̦klu upē; spaini Satiken, Pebalg; refl. -tiês, plätschen: ūdens bluoskājas;

2) "lausen"
Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 319


bokāt

bokât Dond., kneten. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 321


bokāt

buõkât, buõķêt, - ēju, tr.,

1) überdreschen, um die Hülse und Hacheln abzudreschen;
miežiem kuļuot akuotus nuoberzt [Stockm.], Etn. I, 58;

2) buõkât, prügeln
AP. [Anscheinend aus mnd. boken "klopfen, schlagen".]

Avots: ME I, 361


bokāt

I buõkât,

1): auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Erlaa; ‡

3) (getrocknete Wäsche) mit einem Bleuel glättend bleuen
AP. n. A. XI, 82; ‡

4) viel essen
(mit ùo 2 ) Bers.

Avots: EH I, 258


bokāt

II bùokât 2 KatrE., von oben nach unten fliegen: uodi buokā. kad daudz knišu un viņ tâ sijājas, tad saka: "viņi buokā".

Avots: EH I, 258


bokāties

buokāties Ruj. n. U., sich sträuben.

Avots: ME I, 361


brakāt

brakât, beim Fahren gelegentlich in weichen Schnee hineinsinken: ragus iet brakādamos NB. Refl. -tiês.

1) "herabhängende Kleider aufheben, zusammennehmen"
Dunika: vecine nevar beigt b.:

2) larmen:
buki (ķe̦katas) jauna gada vakarā brakājas OB.

Avots: EH I, 236


brākāt

brākât (unter brãķêt II): auch (mit ã) Dunika.

Avots: EH I, 239


brākāties

brãkâtiês gar drēbēm NB. "sich an der Kleidung zu schaffen machen (den Rock zuknöpfen, die Strümpfe aufstreifen usw.)".

Avots: EH I, 239


braukāt

braũkât, ‡ Subst. braũkâtājs, wer wiederholt fährt: būtu nācis (mē̦slu talkā) braukātājuos Janš. Dzimtene V. 351.

Avots: EH I, 238


braukāt

braũkât, - āju freqn. von bràukt, wiederholt fahren, umherfahren: duosim (māsu) Rīgas celiņā; tur mēs paši braukāsim BW. 12218,7. Refl. - tiês: kuņģis, vē̦de̦rs braukājas, der Magen knurrt Dünsb.; n. Brasche auch: die Haut abwerfen (von Schlangen).

Avots: ME I, 325


brēkāt

brẽkât, - āju, wiederholt laut schreien, jodeln (auf der Hütung): kliedziet, gani, brē̦kājiet BW. 11222.

Avots: ME I, 330



broškāt

bruõškât Trik. "reibend betlecken". Refl. -tiês Trik. "sich reiben".

Avots: EH I, 247




bukāt

bukât, - āju, mit der Faust schlagen, stossen Adsel, Serb. A. XI, 166.; vgl. bukstît, [buka 1 und li. bukúoti "бить"].

Avots: ME I, 346


būkāt

bùkât 2 ,

1): auch Kaltenbr., Saikava, Warkl.;

2): auch Sonnaxt, Pas. VIII, 101;

3) "die
apkūl(īb)as feiern" Saikava.

Avots: EH I, 257


būkāt

bùkât 2 [Laud., Kokn.],

1) = buokât;

2) schlagen
[Stockm.]: sācis pa trauka apakšu kâ jātnieku pulks būkāt Jauns. B. gr. I, 126. Kāravs būkā ar asti Stari III, 219. būkāj(u) rudzus, miežus, būkāj(u) pašu rijenieku BW. 28801. [Vgl. bukât.]

Avots: ME I, 358


bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352


burkānaite

bùrkānaite 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75, bur̃kãnãjs Ramkau, ein Mohrrübenfeld, nachdem die Mohrrüben eingeheimst sind.

Avots: EH I, 254


burkāns

bur̃kãns, Demin. burkantiņš BW. 32583, 3, [34928 var.], die Burkane, Mohrrübe: burkānus nuorakt, raut, abnehmen. sarkans kâ burkāns. suņu burkāns, geflechter Schierling (conium maculatum); ve̦lna b., cicuta virosa RKr. XII, 14. Entlehnt; [vgl. P. Schmidt RKr. XV, 35].

Avots: ME I, 353


cakāns

[cakāns (mit hochle. a aus e̦?) Kalz., Fehteln "ein abgehauenes Fleischstück mit einem Knochen darin".]

Avots: ME I, 363


čakāns

čakāns (unter čakãrns),

2): ein nicht gross gewachsener, vor Alter od. Krankheit dürr gewordener, zusammengezogener Mann
Druw.;

4) eine eiserne, zweizinkige Mistgabel
(> čokōns) Warkl.;

5) ein hölzerner Hammer, womit trockene Erdschotlen zerkleinert werden
(čakâns) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 283


čakāns

[čakāns, der Stengel einer Frucht Neu-Bergfried.]

Avots: ME I, 401




cakārnis

cakārnis resp. cakarnis BW. 9808, 1, cakāns Neuwacken, Mojahn, Sessw., = sakārnis, čakārnis; BW. 22576 cakarnīte als Schimpfwort für eine (schwächliche?) weibliche Person.

Avots: ME I, 363


čakārnis

čakãrnis (unter čakãrns): auch AP., (mit ā`r 2 ) Sonnaxt, (mit âr 2 ) Orellen, čakârnis 2 Frauenb.: kâ par sila čakārnīti BW. 9808, 4 var.

Avots: EH I, 283


čakārniski

čakârniski 2 Frauenb., wie einen čakārns 1: es tevi izraušu č. pa durvīm laukā!

Avots: EH I, 283


čakārns

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401



čakāt

čakât,

1): č. cauru zuobu PV.;

2) (leichthin, oberflächlich
PV.) mit dem Hackeisen hacken: č. lapas AP. nečakā pa virsu! grūd cauri līdz dibinam! PV.

Avots: EH I, 283


čakāt

čakât, -āju, stochern LP. VII, 287. Refl. -tiês, wühlen: kuo tu čakājies gar sāniem ar ruokām? Plm.

Avots: ME I, 401


čākāt

čākât, -āju, oberflächlich entfernen Infl. n. U.; gew. mit nuo-.

Avots: ME I, 408



čalkāt

[čal˜kât Līn., spülen Wid.]

Avots: ME I, 402


čamparkāja

čam̃parkãja, ein schwerfälliger, plumper Fuss od. der Besitzer eines solchen Fusses BW. 19389.

Avots: ME I, 403


čankāt

čànkât 2 Sonnaxt, -ãju, scheuchen, treiben: suņuks čankā vistas.

Avots: EH I, 285


čankāties

čankâtiês, -ājuos, viele Tücher um den Kopf binden Druw.

Avots: ME I, 404



čaukāt

čaũkât Frauenb., -ãju, mischen: č. putru ar ūdeni kuopā.

Avots: EH I, 286


čaukāties

čaukâtiês, -ãjuôs, versuchen, beabsichtigen Wessen: bē̦rns jau čaukājas iet kājām. viņš čaukājas precēties.

Avots: EH I, 286


čeberkājis

čeberkãjis: "ein Käfer mit vielgliedrigen Füssen" A. Brigader.

Avots: EH I, 288


čeberkājis

čeberkãjis, f. -je"?": ve̦ca māte, čeberkāje BW. 14837 (aus dem Infl.); [mit ostle. č aus ķ? - In Trik. u. a. sei čeberkājis ein Bänkchen, als dessen Füsse die Äste od. Wurzeln desselben Baumes dienen; in Daiben ein Bänkchen mit wackeligen Füssen].

Avots: ME I, 409


čeburkājis

[če̦burkājis, ein zum Aufziehen des Gewebes nötiges Instrument Sehren, Druw.]

Avots: ME I, 409


čēkāt

čè̦kât 2 Warkl. "Steinchen spielend auffangen".

Avots: EH I, 289


ceļkāja

ceļkãja od. ceļa kãja: ceļkāju od. uz ceļkāju dzert, iemest, den Abschiedstrunk trinken. Pēteris dzēra piektuo ceļa kāju A. XXI, 28.

Avots: ME I, 370


četrikājas

četrikãjas (nom. pl.), die Vierfüssler: tādas zivis: č. (vielleicht als četri kājas aufzufassen; Var.: četras kājas), baltvēderes BW. 19389 var.

Avots: EH I, 289



četrkājains

četrkãjains, vierfüssig: četrkājains od. četrkāju kustuonis.

Avots: ME I, 411



četrkājis

četrkãjis, četrkãjnieks, der Vierfüssler.

Avots: ME I, 411



četrkārtējs

četrkā`rtējs, vierfältig, vierfach: četrkārtēji augļi.

Avots: ME I, 411



ciekāds

ciekāds, wie mancher Lng.: ciekāds mūsu starpā ir Manz. Post. I, 373.

Avots: ME I, 393


ciekāt

cìekât 2 , -āju, (langsam KatrE.) gehen Erlaa.

Avots: EH I, 276


ciekkārt

ciekkārt, wie oft, so oft: [tuo darait, ciekkārt jūs tuo dzeŗat Glück I Kor. 11, 25].

Avots: ME I, 393


cikāds

cikāds, dial. auch cikējāds Ahs., wie mancherlei: cikādas ābuolu sugas jums ir?

Avots: ME I, 380


cikām

cikām: auch Skaista n. FBR. XV, 48, Pilda, cikam Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 90 ("cik ilgi"), Borchow n. FBR. XIII, 30, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 269


cikāt

cikât,

1) "langsam gehen"
Frauenb., trippeln PV.: bē̦rns jau it brangi pruot c.;

2) ticken
PV.: pulkstens cikā.

Avots: EH I, 269


čikāt

čikât

2): zirgs čikā galvu, lai atsvabinātuos nuo dunduriem Wessen.

Avots: EH I, 290


čikāt

čikât, -āju,

1) stochern
Smilt., Bers.: čikā, lai zivs bē̦g Mar. n. RKr. XV, 110;

[2) "schütteln; mehrfach heben"
Wessen]. - Vgl. auch čīkâties.

Avots: ME I, 412


čīkāt

čĩkât, -āju, čīkuot, fiedeln. [Vgl. cīkuot 1.]

Avots: ME I, 415


čīkāt

čīkât, čikât Spr., rupfen, die Haare zupfen. Refl. -tiês, nach Spr. čikâtiês, einander in den Haaren liegen, kämpfen. Vgl. cīkāties.

Avots: ME I, 415


čīkāt

III čĩkât Frauenb.,

1) langsam sägen;

2) zumachen (eine Tür);

3) faulenzend (die Zeit) vertrbdeln.

Avots: EH I, 292



cīkāties

cĩkâtiês, - ājuos, [streiten, zanken Salis]; cīkstīties, ringen: tâ cīkājušies vai savu lielu laiku Etn. II, 86. [Vgl. cīkstīties U., ringen.]

Avots: ME I, 390


cikkārt

cikkā`rt [BW. 22018 var.], = ciekkart, wie oft.

Avots: ME I, 380



cikkārtējs

cikkā`rtējs, wie häufig: es nebiju brāliņuos cikkārtēju [oder für citkārtēju?] bijumiņu BW. 26537.

Avots: ME I, 380


cilkāns

cilkāns, wer lange Beine hat Lub.

Avots: EH I, 270


cilkāt

cilkât KatrE., Lub., mit langen Schritten gehen.

Avots: EH I, 270


činkāt

činkât Wessen "am Schopf fassend schütteln".

Avots: EH I, 290



cirkāt

cir̂kât Auleja, -ãju, beim Melken die Milch in kleinen Mengen allmählich herausdrücken: cirkā pa lasītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 273


čirkāt

I čir̃kât AP., (das Haar) locken.

Avots: EH I, 291


čirkāt

II čir̃kât zēveles Dunika, Zündhölzchen streichend entzünden.

Avots: EH I, 291



čirkāties

čir̃kâtiês [C.], sich zusammenkrollen Smilt. n. U.

Avots: ME I, 414


ciskāns

ciskāns, ein Mensch (ein Hahn, ein Keuchel) mit langen Beinen PV.: cāļi šuogad vāji un mazi, - ir tik tādi ciskāniņi.

Avots: EH I, 275



citkārt

citkā`rt, vormals, früher, sonst: raudzīsim tuo āriņu, kur citkārt līguojām.

Avots: ME I, 389


citkārtējs

citkā`rtējs, vormalig, ehemalig, früher: citkārtēja tē̦va laime nu manā ruociņā BW. 3767.

Avots: ME I, 389




citkārtinis

‡ *ci[t]kārtinis, früher, einstig: vai atmini ci[t]kārtiņus laikus? Warkl.

Avots: EH I, 275


citkārtlaikos

citkā`rtlaĩkuos, vormal, früer: citkārtlaikuos ve̦lnam bijuši savi luopi LP. VII, 1165.

Avots: ME I, 389


cobalkājs

cobalkāja Rojen n. FBR. XIII, 69, cobalkãj[u] vista Dond. n. FBR. V, 127, ein Huhn mit befiederten Füssen.

Avots: EH I, 279



čokāt

čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čukstî dass.]

Avots: ME I, 417


čokāties

čùokâtiês 2, -ājuos, -ājuos, erschlossen aus ostle. čūkuôtîs,

1) sich abmühen:
viņš čuokājās pa mājām Mar. n. RKr. XV, 111;

2) sich raufen, Unsinn treiben:
puiši un meitas čuokājās Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 426


čorkāties

[čor̃kâties Wandsen "allein und ernstlich etwas tun, ohne andere zu beachten".]

Avots: ME I, 417


čuikāt

[čuikât, schlecht schneiden, schneidend verpfuschen Wid.]

Avots: ME I, 418


cūkābele

cūkābele [wohl identisch mit vilkābele] BW. 32472,9.

Avots: ME I, 398


cūkāboliņš

cùkâbuoliņš 2 Saikava, brunella vulgaris; trifolium repens.

Avots: EH I, 280


cūkābuliņš

cũkâbuliņš, eine Pflanze AP.; brunella vulgaris Ramkau; baltais c., trifolium repens Ramkau.

Avots: EH I, 280



cūkāt

cūkât -ãju, "Böses tun" Dond.; schimpfen PV.; "(iz)ne̦rruot" Fest.: viņš daudz kuo cūkājis savā mūžā Dond. Refl. -tiês, = cũkuôtiês 1 Saikava; "etwas falsch machen" Fest.; schimpfen (intr.) Vīt.: kuo tu cūkājies? vai nevari labi padarīt? Fest.

Avots: EH I, 280


čukāt

čukât: stossen AP., Lemsal, Segew.

Avots: EH I, 294


čukāt

čukât, čuknât, -āju, stechen, stochern Smilt., Bers.: ar sluotu pačukāja gar visiem rijas pakšiem LP. VII, 287. de̦guns ķēķī pagales čuknā BW. 20095, 2. [Refl. čukâties Trik., sich stossen.]

Kļūdu labojums:
20095,2 = 20095,4

Avots: ME I, 418


cūkkāposti

cũkkàpuosti, eine Speise (Kohl mit Schweinefleisch) A. Melnaiksnis Mazsalaca 53.

Avots: EH I, 281


čunkāt

čunkât, -āju, tr., hätscheln, pflegen, umhertragen: čunkā maziņuo līdz gadam, kamē̦r pats nuo sevis staigās LP. Vgl. li. čiunkóti "spielend umhertragen".

Avots: ME I, 421


čunkāties

*čuñkâtiês od. *čunkuôtiês (> tahm. čuñktiês) Kand. "?": uz zemēm tik jāčunkājas (-uojas?) ir; nav kâ pilsē̦tā.

Avots: EH I, 295


čūškājs

čùškājs 2 Kaltenbr., ein Ort, wo es viele Schlangen gibt.

Avots: EH I, 299


čuskāt

čuskât Salis n. FBR. XV, 69, -ãju, stechen, stochern.

Avots: EH I, 297


dakāpt

dakâpt Drsth., hinansteigen.]

Avots: ME I, 433


dakārst

dakā`rst 2 Auleja, ganz reif werden: rudzi, mieži jau dakārsuši.

Avots: EH I, 303


dakārst

[dakā`rst Drsth., (Wolle) tockend hinzufügen: d. vēl drusku vilnas, lai gruozs pilns.]

Avots: ME I, 433


dakārt

[dakãrt Drsth., anhängen: d. svārkus pie sienas. Refl. -tiês, sich anhängen.]

Avots: ME I, 433


dakāst

[dakãst Drsth., (Milch) seihend hinzufüngen: d. rīta pienu pie vakara piena.]

Avots: ME I, 433


dakāt

dakât,

1) "?": sāk (labībns) metienu d. (ar dakaini) Janš. Līgava I, 267;

2) "mit einem Holzstück (Wäsche im Kessel) quetschen, drücken"
Bauske. Refl. -tiês, unruhig hin und her treten Schnehpeln, Wandsen: zirgs dakājas, ar mušām kaudamies.

Avots: EH I, 303


dakūkāt

dakūkât 2 Kaltenbr., bis zu einem gewissen Zeitpunkt (zu) schreien (pflegen), vom Kuckuck: dze̦guze da Petrim (bis zum Petritag) vis dakūkā.

Avots: EH I, 304


dankāties

dankâtiês, -ãjuôs,

1) treten, stampfen
(mīdīties) Lemb., Wandsen (mit añ): kuo tu dankājies pa virsu? Lemb. bē̦rni dankājas pa gultu Wandsen;

2) "smagi pļaut" (mit àn) Planhof;

3) spülen
(intr.) Schwitten (mit añ): alus mucā dankājas.

Avots: EH I, 307



daudzkājains

daũdzkãjaîns, vielfüssig: daudzkājains zirnēklis.

Avots: ME I, 444


daudzkājis

daũdzkãjis, auch daudzkājnieks Karls., der Vielfüssler, Polyp.

Avots: ME I, 444


daudzkārt

daũdzkā`rt, oft, häufig: cilvē̦ks daudzkārt pārskatās.

Avots: ME I, 444


dažkārt

dažkā`rt, manchmal, zuweilen, oft: kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām.

Avots: ME I, 446



dekāt

*de̦kât, zu erschliessen aussade̦kât.

Avots: EH I, 314



deviņkārt

deviņkā`rt od. deviņreĩz, neunfach, neunmal. Adj. deviņkārtējs, deviņreĩzējs, neunfach, neunmalig.

Avots: ME I, 460


dieniškāt

dìeniškât 2 Auleja, Pilda, Zvirgzdine, die dìeniškas 2 essen.

Avots: EH I, 327


dievkārtīgs

dievkārtîgs Segew., gottgefällig; dievkārtīgi dalīt ebenda, recht und billig teilen.

Avots: EH I, 328


diezkā

diezkâ aus dievs zin kâ, Gott weiss wie, besonders: saruna mums arī tagad diezkā neveicas Purap. ja viņa tuo arī diezkā gribētu.,., wenn sie auch dieses noch so sehr wollte A. XII, 814.

Avots: ME I, 487


diezkāds

diezkâds, Gott weiss was für: nevar uzrādīt diezkādus panākumus Janš. Nīca 60.

Avots: EH I, 328


dīkā

dĩkã, müssig: auch (mit î 2 ) Dunika, (mit ì 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 325


dīkā

dĩkã [Muremois, dìka 2 Kr.], weinerliches Kind, Schreihals A. XI, 630, [Tukkum], Krem., AP.; (zu dìkt).

Avots: ME I, 478


dīkā

dĩkã [PS., li. dykõ "даром"] stāvēt, müssig stehen: ja mēs abi sāktum kauties, tad nestāvi dīkā, bet palīdzi man LP. VII, 484. dīkā dzirnu neatstāju BW. 22529, 3. Vgl. dīks. [In Pebalg bedeute dīkā iekrist etwa - "einen Misserfolg haben": nezin, vai viņam izduosies; vai tik viņš neiekritīs dīkā (?).]

Avots: ME I, 478



dikāt

dikât, dĩkât Sassm., -āju, laufen: bē̦rns dikā pa plānu Kand. dunduru laikā guovis dīkā Dond. Hen. Refl. -tiês, gehend nicht vorwärts kommen Katzd.

Avots: ME I, 466



dīkāt

II dīkât PV. "wiederholt laut weinen".

Avots: EH I, 325



dirkāt

dir̃kât: auch (mit ìr 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84.

Avots: EH I, 322


dirkāt

dir̃kât, -āju, tr., reissen: drēbes. Refl. -tiês, sich prügeln Kand., Kok., Selb., Etn. IV, 64. [Wohl zur Wurzel von dìrât.]

Avots: ME I, 470


divkājains

divkãjaîns, divkãju, zweifüssig: divkājains luopiņš Vēr. I, 1407, Stari II, 673.

Avots: ME I, 472


divkājās

divkãjās, uz divkãjām celties, sich bäumen LP. V, 248. zirgu izcēlām uz divkājām VII, 341. zirdziņš slienas divkājās D. 231, 116.

Avots: ME I, 472


divkājis

divkãjis, ‡

2) der Hakenpflug
Bornsmünde.

Avots: EH I, 323


divkājis

divkãjis, der Zweifüssler: divkājim mugurā sē̦dē̦dams LP. VII, 1292. divkājis sēd RKr. VII, 577.

Avots: ME I, 472


divkājus

divkājus iet, auf zwei Beinen gehen Konv. 2 3128.

Avots: ME I, 472


divkāršs

divkā`ršs,

1): zweidrähtig
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 323


divkāršs

divkā`ršs,

1) doppelt, zweifach:
samaksāt divkāršu ce̦nu Niedra. dārzu ieslē̦dz divkārša sē̦ta A. XVI, 408. sirdī viņam dzīvības strāva te̦k tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6;

2) zweispaltig, zweierlei:
mani pildīs ar divkāršām jūtām Rainis. divkāršas sajūtas Konv. 2 843. Adv. divkā`rši, divkāršām BW. 23420, 5, auch divkā`ršu Tr. III, 1131, zweimal, zwiefach: atraitņam smaga ruoka, divkārš' mīti gredzeniņi BW. 15383, 8.

Avots: ME I, 472


divkārt

divkā`rt, divkā`rtām BW. 24840, 12, divkā`rtim LP. VII, 1092, Adv., zweimal, zwiefach: ne ieviņa uzziedēja divkārt balta vakarā BW. 17091, 2. nūja, zemē krizdama, saliekusies divkārtām LP. VI, 476.

Avots: ME I, 472


divkārtējs

divkā`rtējs, divkā`rtîgs, divkā`rtains, zweimalig, zwiefach, doppelt: divkārtējas kāzas, eine Doppelhochzeit; divkārtējs spē̦ks. atraitņam smaga ruoka, divkārtīgi gredzeniņi BW. 9509.

Avots: ME I, 473


divkārtoties

divkā`rtuôtiês, sich verdoppeln: manas dusmas divkārtuojās Ezeriņš Leijerkaste II, 69.

Avots: EH I, 323




divpakāpīgs

divpakâpîgs ,* divpakāpju, zweistufig: divpakāpīgu vēlēšanu tiesība, das zweistufige Wahlrecht.

Avots: ME I, 473


dižkāpeļu

dižkãpeļu dir̂sējs 2 Dond. "wer vieles will, aber wenig ausrichtet".

Avots: EH I, 324



donkāt

don̂kât 2 Seyershof, = dùnkât. Refl. -tiês ebenda, einander Rippenstüsse versetzen.

Avots: EH I, 328




draiskāt

draĩskât [Salis, dràiskât C.], -āju, draiskuot,

1) tr., reissen:
drēbes;

2) tollen, toben, lärmen, ausgelassen sein
[auch: draiskalêt Fest.]: man arī trakuot un draiskuot gribas Vēr. II, 1114. In dieser Bedeutung gew. das Reflexiv: nedraiskājaties, bē̦rni.

Avots: ME I, 489


drakāt

drakât, ausgelassen (unartig) sein Warkl. Vgl. auch drakâties undapdrakât.

Avots: EH I, 329



drākāt

II drākât Warkl. "ausgelassen (unartig) sein".

Avots: EH I, 331



dranckāt

drànckât 2 , zerreissen, zerfetzen Kalz., zerreissen, zerschlagen, zertrümmern PV.: d. drēbes, papīru, traukus.

Avots: EH I, 329


dranskāt

drànskât 2 , zerfetzen, (Kleider) tragend abnutzen (nùoval˜kât) Bērzgale, Saikava.

Avots: EH I, 329


draskāt

draskât, -āju, tr., iter., reissen, zerreissen (Kleider); streichen, abstreichen: linu ziedus draskādama (Var.: braucīdama) BW. 7631. Refl. -tiês, sich reissen, balgen, toben: ar meitām draskāties BW. 12677.

Avots: ME I, 490




drikājs

drikājs,

1) das Buchweizenfeld
Saikava;

2) Plur. drikāji Oknlst n. FBR. XV, 174, Buchweizenstroh.

Avots: EH I, 334


drikāt

drikât, -āju,

[1) "mit Geräusch bewegen":
dr. krê̦slu Trik.];

2) "?": dziedādama, drikādama lēcu tautu kamanās BW. 17883;

[3) heftig schelten
Schujen;

4) monoton klappern
(intr.; z. B. von einer Maschine) Daiben;

5) ="driskât" Stenden].

Avots: ME I, 498


driskāt

driskât, -āju,

1) tr., reissen, zerreissen:
drēbes;

[2) "hin und her laufen":
aitas nuo aukstuma driskā Stuhrhof]. Refl. -tiês, albern, lärmen, tollen, sich unruhig gebärden: kuo nu driskājaties ap manim? Vgl. draskāt, draiskāt.

Avots: ME I, 500



drukāt

drukât: (ein Gewebe) färben Orellen.

Avots: EH I, 336




druskāt

druskât, -āju, druskuôt (namentlich in Zstz. mit sa-, iz-), zerkrümeln U.

Avots: ME I, 505


duckāt

duckât: auch Dond.Refl. -tiês.

1) "grūstīties, kauties" Dond.: viņi sāka d. un vēlāk nuopietni kauties;

2) hin- und hertreten, -stampfen
AP.: aitas duckājušās pa lapām.

Avots: EH I, 339


duckāt

duckât, puffen Ahs. [Bers.].

Avots: ME I, 510






dukāt

dukât,

1): mit den Flörnern stossen
Linden in Kurl.

Avots: EH I, 340


dukāt

dukât, -āju, tr.,

1) mit der Faust schlagen, Rippenstösse versetzen
[Ronneb., Drsth.];

2) kneten:
maizi Grünh.

Avots: ME I, 511


dūkāt

[dūkât, -āju,

1) "spaidīt": d. vē̦de̦ru Kokn.;

2) "rütteln, schütteln"Bers.]

Avots: ME I, 525


dūkāties

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525


dukātīgs

dukātîgs, dick, kräftig gebaut AP.: Maris bij d. meitans.

Avots: EH I, 340


dūmakāt

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527


dunckāt

dun̂ckât 2, -āju, mit der Faust schlagen Kand.: žīds dunckā tuo ar dūri pa muguru LP. VII, 802.

Avots: ME I, 515


dunkāt

dùnkât;

1): auch Dond.; viņa tuo vienmē̦r dunkājusi Pas. XI; 266; ‡

2) mit einer Stange Fische ins Netz scheuchen
(mit un̂ 2 ) Lems:, Wainsel.

Avots: EH I, 343


dunkāt

dùnkât [Ronneb.], -āju, mit den Fäusten schlagen Etn. III, 162; bes. in der Zstz. mit sa-.

Avots: ME I, 517



dunskāt

[dunskât, -āju, Fest., = dunckāt.]

Avots: ME I, 518


džakāt

džakât Dunika wütend (wiederholt) schlagen: dž. zirgu. Vgl. auch izdžakāt.

Avots: EH I, 365


džākāt

*džāktât, erschlossen aus izdžākât.

Avots: EH I, 365


džakāties

džakâtiês "sich unnützerweise irgendwo aufhaften und angeblich etwas tun" Schnehpeln: tik ilgi tur visi džakājas pa iekšu.

Avots: EH I, 365


dzēkāt

dzê̦kât Nautrēni, -āju, trinken (von Kindern): dzē̦kā, dzē̦kā, mazuo pūpaleņ! saufen ; (verächtlich): tis jau kruogā vien dzē̦kā.

Avots: EH I, 356



dzērvkāja

dzẽrvkãja, dzērvju kãja, Sumpf Blutauge (comarum palustre) RKr. II, 69; Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 548






gadsapkārta

gadsapkā`rta, = gadskā`rta 1: Jānīt[i]s jāja gadsapkārtu (Var.: gada kārtu, visu gadu) BW. 32970; 2 var.

Avots: EH I, 375


gadskārta

gadskā`rta, gadskārta Manz. Phraseol. VII, auch gadskā`rts, gaduskā`rts C.,

1) ein volles Jahr, Jahresfrist
[Manz. Lettus]: kad nu gadskārts bija pagājis II Chron. 24, 23. [viņš tur mita gadskārtu, ein Jahr Glück Apost. 18, 11. vienreiz gadskārtā II Mos. 30, 10.] par gadskārtu Jānītis nāca, nach Jahresfrist, nach Verlauf eines Jahres wiederkehrend. trīs māsiņas trīs gadskārti cimdu pāru adījušas BW. 6926;

2) irgend eine wiederkehrende Zeit des Jahres:
šinī gadskārtā, zu dieser Zeit des Jahres St. gadskārtām (Var.: par gadskārtu gadskārtiem) pirti kūru BW. 26007;

3) die Jahreszeit:
ir četras gadskārtas: pavasaris, vasara, rudens, ziema. četri gadskārti, die vier Jahreszeiten St., Adsel, Smilt. n. A. XII, 868.

Kļūdu labojums:
pirti kūru = pirti kūru

Avots: ME I, 582


gadskārtējs

gadskā`rtẽjs, jährlich wiederkehrend, järlich: galskārtējie svē̦kti, das Jahresfest Etn. I, 10; gadskātēja alga MWM. X, 36.

Avots: ME I, 582


gariskām

gariskām Seyershof, Adv., der Länge nach.

Avots: EH I, 384




garkājains

gaŗkājaîns, langfüssig: gaŗkājainas bites Stari III, 27. gaŗkājainu kumeliņu BW. 29628, 3.

Avots: ME I, 606


garkājis

gaŗkãjis: Demin. gaŗkājiņš BW. 2686, 10; nuopirkuosi kumelīnu ... gaŗkājīnu RKr. XX, 64 aus NB.

Avots: EH I, 385


garkājis

gaŗkãjis, fem. - je, der (die) Lang- beinige: dē̦lu māte, gaŗkājīte BW. 23606. gaŗkājīti kumeliņu BW. 29628, 4. ai vilciņ, gaŗkājīti BW. 29418. gaŗkāju putni.

Avots: ME I, 606


garkāposti

gaŗkâpuôsti 2, nicht gesäuerter, in lange Schnitten (zum Kochen) zerschnittener Kohlkopf Dond., Wandsen.

Avots: ME I, 606


garkāta

gaŗkâta [Bielenstein Holzb. 495] od. gaŗkâtes izkapts MWM. VIII, 595 od. gaŗkâte [Fest.], die langstielige Sense, tārpus izskaust, kad ņe̦muot gaŗkāta izkapti un ar tuo rīkuojuoties kâ pie pļaušanas Etn. II, 74. miežus un auzas pļaujuot ar gaŗkāti Etn. III, 72.

Avots: ME I, 606


garkātains

gaŗkâtaîns, langstielig: gaŗkātainas lapas Konv. 2 1203.

Avots: ME I, 606


garkāte

gaŗkâte (unter gaŗkâta ...): auch Kaltenbr., Linden in. Kurl., Sonnaxt, Wessen, (mit â 2 ) AP:, Ramkau, Siuxt; gaŗkâtes 2 sluota Siuxt, ein langstieliger Besen.

Avots: EH I, 385


garkātis

‡ *gaŗkâtis, ein Lagbeiniger, (?): ierauguot šuo gaŗkāti (auf einen Menschen bezogen) Janš. Mežv ļ. I, 391.

Avots: EH I, 385




ģickāt

ģickât: manu kre̦klu brālis ģickā Seyershof.

Avots: EH I, 427


ģickāt

ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]

Avots: ME I, 698


ģiskāt

ģiskât, -ãju [Trik.], tr., reissen; refl. -tiês, sich prügeln, schlagen. [Vgl. ģickât.]

Avots: ME I, 700


godkārība

gùodkãrĩba ,* auch gùodkãre * Vēr. 292, der Ehrgeiz: daudz un dažādi pārrunā guodkārību Ar.

Avots: ME I, 689, 690



godkārtīgs

gùodkārtîgs, ehrbar, wohlauständig Segew.

Avots: EH I, 423





gulku gulkām

gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.

Avots: EH I, 417


gūškāties

gūškâtiês PV. "viel zu erlangen (erwerben) suchen (streben)".

Avots: EH I, 422



ieblakām

ìeblàndîtiês, sich herein -, hineinverirren, umherstreifend herein -, hineingeraten.

Avots: ME II, 4


ieblakām

ieblakām, iẽblakus, Adv., in der Nähe, beinahe nebenbei: ieblakām es piesēdu pie ve̦cā bāleliņa BW. 17732. jāsim, brāļi, ieblakām, lai neizviedza kumeliņi RKr. XVI, 86. kas tev sēd ieblakām BW. 23037. viņš sev ieblakus izdzirda tādu truoksni Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 4


iebokāt

ìebuokât "iekult, iedauzīt (graudus)": viņš jau iebuokājis rudzus Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 506


iebraukāt

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504


iebūkāt

ìebùkât 2 Kalz., = ìebuñgât: lielais (zē̦ns) mazuo (zē̦nu) ar˙vien iebūkā Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 505


iedrikāt

ìedrikât, ‡

2) in Bewegung setzen
Jāsmuiža: jau iedrikaja vētījamuo mašīnu.

Avots: EH I, 510




iedriskāt

[ìedriskât, tr., teilweise zerfetzen: iedriskātas drēbes C.]

Avots: ME II, 10


iedukāt

[ìedukât,

1) einen Schlag versetzen,
iesist Wolm.;

2) mit Faustschlägen scheu machen:
iedukāts bē̦rns Lautb.]

Avots: ME II, 11


iedūkāt

[ìedūkât,

1) = iedukât 2 Drosth.;

2) pressend (Kleider) hineinstopfen
Bauske, Bers.]

Avots: ME II, 11



iedunkāt

[ìedunkât Wolm., ìeduñkât C., iedun̂kât 2 Bauske], ìeduñskât, mit der Faust einen Stoss versetzen Ruj., Smilt. n. U.

Avots: ME II, 11


ieieskāt

ìeiẽskât, zu lausen beginnen (und nachher das Lausen unterbrechen) Frauenb.: tu man ieieskāji galvu un aizmuki!

Avots: EH I, 516


iekām

[iêkãm C., Arrasch, = iekam(s); wohl als ein instr. pl. fem. g. (wie wohl auch iekam und iekams, wenn mit a aus ā) zu ik (s. dies).]

Avots: ME II, 26




iekāpināt

[ìekâpinât, hineinsteigen machen: iek. zirgu ilksīs Salis.]

Avots: ME II, 26


iekāpt

ìekâpt, ‡ Refl. -tiês, = iekâpt (?): gadījās ie. mē̦sluos Katlekaln.

Avots: EH I, 519


iekāpt

ìekâpt, - ein, - herein, hineinsteigen: iekāpt ratuos Alm. līdz iekāpu aude̦klā BW. 942.

Avots: ME II, 26


iekārdināt

ìekãrdinât, in Versucherung führen: ve̦lns iekārdinājis viņu LP. V, 139.

Avots: ME II, 26


iekāre

I iekāre, das Verlangen, der Appetit: ve̦cam cilvē̦kam tik tā iekāre, nuo ēšanas ne˙kā Wend.

Avots: ME II, 26


iekāre

II iekāre: iẽkāre Ramkau "klajš laukums meža stūrī".

Avots: EH I, 519


iekāre

II iekāre, eine vorspringende Biegung, "ielīkums": meža ielīkums pļavā - meža iekāre; tīruma iekāre; pļavas iekāre Druw.

Avots: ME II, 26


iekārens

[iekāre̦ns, nach innen od. vorne gekrümmt od. gebogen: iekāre̦na siena M. Aron.]

Avots: ME II, 26


iekārēt

[ìekārêt, (ein Boot) mit den kāri versehen und festigen Nogallen: šī laiva nav labi iekārē̦ta.]

Avots: ME II, 26



iekārēties

ìekãrêtiês: viņai iekārējās dzert Frauenb. pavāram iekārējās pasmeķēt Pas. IX, 75.

Avots: EH I, 519


iekārēties

[ìekãrêtiês, plötzlich gelüsten: viņam iekārējās zivju zupas C., Trik.]

Avots: ME II, 26


iekārība

ìekãrĩba, die Begierde, das Verlangen: šaursirdīgas iekārības MWM. VI, 736.

Avots: ME II, 26


iekārināt

ìekãrinât, [(mit Süssigkeiten oder überhaupt mit einer schmackhaften Speise) lüstern machen (ohne jedoch soviel zu geben, dass die erweckte Begierde befriedigt würde) Bers., Nitau u. a.: ar jaucēkli vajag labi iekārināt Fest. ja negrib duot, nevajaga iekārināt Wolm.].

Avots: ME II, 26


iekārkties

[ìekārktiês, einen krächzenden Laut von sich geben: vārna iekārcās Arrasch.]

Avots: ME II, 26


iekārnīt

ìekārnît,

1) einscharren
U.;

2) anfangen auseinander zu breiten Adsel:
tikkuo siena gubu iekārnīja, te lietus klāt Wend.;

3) viel (ein)essen:
bet tad ta nu brangi iekārnīju Bers.

Avots: ME II, 26


iekārot

ìekãruôt, Refl. -tiês: vai ... tē̦vam neiekāruosies visa ... platība ? Ciema spīg. 15.

Avots: EH I, 519



iekārot

ìekãruôt, verlangen, begehren: iekāruot uotra piede̦rumu Alm. slimnieks iekāruojis ābuolu ēst LP. IV, 209. für sich begehren: lapsai iekāruojies zosu cepeša JK. V, 1, 15. viņš iekāruojās zināt Vēr. II, 438. dabūsi visu, kuo iekāruojies LP. VII, 500.

Avots: ME II, 27


iekārpīt

ìekārpît, enischarren: [suns iekārpīja kaulu zemē Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich einscharren:
[bē̦rns iekārpījies smiltīs, sienā Salis]. (zirgi) iekārpījās aizvien dziļāk un dziļāk (dumbrājā) Latv.;

[2) fig., hineingelangen:
viņš iekārpījies parāduos Ruj.].

Avots: ME II, 26, 27


iekārst

[ìekā`rst, trockend (Wolle) hineintun: iek. vilnu kārstuvī C.]

Avots: ME II, 27


iekārstināt

ìekārstinât, = sakar̂sêt (?): luops, kas nuo iekārstinata ābuoliņu sē̦ka . . . būtu ēdis, nuosprāgtu Klēfelda Padoms 1789, S. 35. Refl. -tiês, = sakaist (?): kad . . . ābuoliņu sēka tuop sē̦tā ievesta,... nevajag tuo čupuos ... likt, bet ... izklaidīt, ka viņa neiekārstinājas Klēfelda Padoms 1789, S. 35.

Avots: EH I, 519


iekārt

ìekãrt, Refl. -tiês,

2) hineinreichen
(intr.): tur viens pļavas līcis iekāries Heidenfeld; ‡

3) sich verlieben:
e̦suot iekārusēs tevī Janš. Līgava I, 479.

Avots: EH I, 519


iekārt

ìekãrt, ein -, hineinhängen: kamzuolis bij egles zaruos iekārts Jaun. mežk. 1. iekāra pīpi zuobuos MWM. BI, 130. Refl. - tiês, sich ein -, hineinhängen, sich umhängen: vangās bijis iekāries mednis Upīte Medn. laiki 233. kaklā iekārties Janš.

Avots: ME II, 27


iekārta

iekā`rta, die EInrichtung: ārēja iekārta Stari II, 966. uzturēt mūžu pārdzīvuojušas iekārtas MWM. v. J. 1908, S. 1. ve̦cā dzīves iekārta tiks nuoārdīta Jans.

Avots: ME II, 27


iekārtāt

iekârtât 2 Dunika, zum zweitenmal (hin)einpflügen: ie. mē̦slus.

Avots: EH I, 519


iekārtnes

[ìekãrtnes,

1) "zwei an der Oberlage der Dreschtenne befestigte Stangen, woran das Windsieb angebunden wird"
Lenzenhof;

2) "eine Schaukel"
Auermünde;]

3) Türhängen
[Neologismus?]: durvju iekārtņu skaļuo brīkšēšanu Vēr. II, 62.

Avots: ME II, 27


iekārtot

ìekā`rtuôt, einrichten: dabā nu tas tâ ir iekārtuots A. v. J. 1896, S. 649. Refl. - tiês, sich Einrichtung: iekārtuõjums,

1) die Einrichtung:
iekārtuojums bagāts Brig. Ceļa jūtīs 5;

2) die Ordnung:
teikuma periodiem duod vajadzīguo iekārtuojumu Konv. 2 566.

Avots: ME II, 27


iekāsēt

I iekãsêt, hineinhusten Dunika: ie. šķīvī. ie. citam acīs, einem ins Gesicht husten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "husten").

Avots: EH I, 519


iekāsēt

II iekâsêt 2 Frauenb., (einen Haken) einhaken.

Avots: EH I, 519


iekāsēties

ìekãsêties, hin und her wieder (plötzlich) anfangen zu husten: Trīne aiz˙vien iekāsējās Lautb. Luomi. 36.

Avots: ME II, 27


iekāst

[ìekãst LKVv., einfiltrieren: iek. pienu spainī.]

Avots: ME II, 27


ieķeskāties

ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525


iekļinkāt

ìekļin̂kât Saikava "ne visai ātri ieskriet": iekļinkāja kūtī.

Avots: EH I, 520


iekrankāt

ìekrànkât 2 Warkl. "herein-, hineinlaufen": iekrankājis sē̦tā.

Avots: EH I, 522


iekrokāt

[ìekŗuokât, einfalten: iekŗ. kre̦klam piedurkni Nigr.]

Avots: ME II, 30


iekrunkāt

ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523


ielēkāt

[ielē̦kāt L. "hineinspringen".]

Avots: ME II, 38



ielēskāt

[ìele̦skât, mit schmutzigen Füssen hineingehen od. hereinkommen: istabā PS., Bauske.]

Avots: ME II, 38



ieļinkāt

ìeļìnkât 2 Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27, = ìecil˜puôt 2: zaķis ieļinkāja krūmuos Saikava.

Avots: EH I, 528


ieļurkāt

ieļur̂kât 2 Dunika, plump (mit schweren Schritten, durchnässtem Schuhzeug) hineingehen resp. hereinkommen: ie. istubā.

Avots: EH I, 528


iemikāt

ìemikât,

1) einbröckeln
Bers.: ie. maizi pienā;

2) etwas Weiches mit grossen Bissen essend zu sich nehmen
Prl., Wessen;

3) "saņurdzīt; saduot ar dūrēm" Ramkau;

4) (hin)eintreten
(tr.) Frauenb.: ie. salmus dubļuos;

5) wühlend hineingeraten lassen (in Fetzen u. ähnl.)
Meselau.

Avots: EH I, 530


iepakāt

ìepakât, tr., einpacken: savas lietas. ìepakãjums, das Eingepackte, die Einpackung, die Verpackung: apdarvuots papīrs labs aizsargs pie iepakājuma A. XIII, 621.

Avots: ME II, 49, 50


iepasakāties

ìepasakâtiês, sich durch Geschichten - Erzählen miteinander bekannt machen, befreunden U.

Avots: ME II, 50


iepļaukāt

ìepļaukât, tr., einige Ohrfeigen geben: tādu smurguli vajaga tik iepļaukāt Naud.

Avots: ME II, 52


ieplūkāt

ìeplũkât (freqn.) und ìeplükt,

1) reissend einsammeln:
zâles;

2) ein wenig zupfen, zausen:
viņš gribēja zē̦nu ieplūkāt.

Avots: ME II, 52


ierakāt

[ìerakât,

1) einscharren:
šuogad labi nedabūjām iesēt, tikai tâ˙pat ierakājām Jürg.;

2) teilweise aufwühlen, aufscharren (den Boden):
cūkas dārzu ierakājušas Bauske. Refl. - tiês, sich einscharren: cūkas ierakājušās dubļuos Bauske.]

Avots: ME II, 55


iesalkājas

iesalkājas Konv. 2 666 "= iesala asni".

Avots: ME II, 61


iesaukāt

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61


ieškā

ìeškā, dial. (hochle.) für ìekšā.

Avots: ME II, 76


ieskābens

iẽskâbe̦ns, säuerlich: ieskābe̦ns piens A. XX, 8.

Avots: ME II, 65


ieskābēt

ìeskâbêt, auch ìeskâbinât, tr., einsäuern, einmachen: barību, kāpuostus.

Avots: ME II, 65


ieskābs

iẽskâbs, [iêskâbs 2 Salis], säuerlich, ein wenig sauer geworden.

Avots: ME II, 65


ieskābt

ìeskâbt, intr., inch., sauer werden: piens ieskābst; ieskābuši (eingemacht) kāpuosti.

Avots: ME II, 65


ieskādēt

ìeskãdêt, tr., beschädigen: labību.

Avots: ME II, 65





ieskāpīt

[ìeskārpît, einscharren: kaulu zemē Arrasch.]

Avots: ME II, 65


ieskārs

[* ieskārs (erschlossen aus ostle. īskuors) "Pergel, die man von einem ausgeheizten Backofen anzündet, wenn man das Brot zum Backen in den Ofen hineinschiebt" (?) Makašāni.]

Avots: ME II, 65


ieskāt

ieskât, - ãju (li. ieškóti oder jíeskoti "suchen; (Trak. d. 9) lausen"), intr., tr., lausen, Läuse suchen: ieskāt galvu. Refl. - tiês, sich etwas mit dem Schnabel in den Federn suchen: vistas ieskājas. Zu slav. iskati "suchen, lausen", ahd. eiscōn "forschen, fordern", [ai. iccháti, av. isaiti "sucht, wünscht", ai. anv - eṣ̌ati "sucht auf" u. a., s. Berneker AfslPh. XXV, 491 und Wrtb. I, 433 und Trautmann Wrtb. 67].

Avots: ME II, 65


iešļankāt

[ìešļankât, herein -, hineinspritzen Wid.]

Avots: ME II, 77


iešļokāt

[ìešļuokât,

1) an verschiedenen Stellen niedertreten:
zâli Bauske;

2) Schläge verabfolgen:
pa ausi Ruj.]

Avots: ME II, 77


iešļūkāt

[ìešļūkât, glitschend herstellen: celiņu uz le̦dus Bauske.]

Avots: ME II, 77


iešņaukāties

[ìešņaukâtiês, sich ein wenig schneuzen: šad un tad savādi iešņaukādamies Janš. Dzimtene I, 301.]

Avots: ME II, 78


iesukāt

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74



iesūkāt

[ìesūkât, wiederholt einsaugen: nāsis e̦lsuoja, it kâ gaisu... iesūkādamas A. Gulbis Fantasti 27.]

Avots: ME II, 74



ietekāt

ìete̦kât, intr., freqn. zu ietecēt, wiederholt herein -, hineinlaufen; iete̦kāt ceļu, einen Pfad hin und her laufend ebnen, einen Weg bahnen.

Avots: ME II, 81



ietrenkāt

[ìetre̦nkât,

1) wiederholt od. viele hineinjagen, - treiben:
ej nu, ietre̦nkā aitas laidarā! Salis;

2) wiederholt jagend scheu machen:
ietre̦nkātas aitas Bauske.]

Avots: ME II, 83


ievalkāt

ìeval˜kât, tr., tragend brauchbar, bequem machen: drēbes, zeķes.

Avots: ME II, 86


iezākāt

[ìezãkât, schmähend zu benennen od. für etwas auszugeben beginnen: viņš jau zaglis nav, tikai iezākāts par tādu Nigr., Drosth.]

Avots: ME II, 91



ikām

ikãm,

1): i. es aizgāju uz kūti, maize piede̦gusi Saikava.

Avots: EH I, 429


ikām

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vainagā 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704


īskāte

îskâte, [īskāts Bielenstein Hozb. 496], die kurzstielige Sense Mitau. Auch vienruoce.

Avots: ME I, 837


izbekāties

izbe̦kâtiês, zur Genüge Steinpilze lesen; ej nu i˙!, geh und lass mich in Ruhe! Lubn.

Avots: EH I, 434


izbokāt

[izbuõkât, (perfektiv) überdreschen: ruogas PS.]

Avots: ME I, 720


izbraukāt

izbraũkât, tr.,

1) fahrend durchqueren, zurücklegen:
malu malas. kur es tādu tālumu varu izbraukāt LP. VII, 481;

2) ausfahren:
ceļu, zirgu. zirgi šad tad izbraukā, lai nepaliek līkas kājas. Refl. -tiês, kreuz und querfahren: izbraukājies pa Rīgu visu dienu Etn. III, 176. riņķi vien izbraukājies LP. VII, 975.

Avots: ME I, 718


izbrēkāties

izbrẽ̦kâtiês, zur Genüge schreien, sich satt schreien Karls.

Avots: ME I, 718


izbūkāt

[izbūkât Kreuzb., Warkh., (perfektiv) überdreschen.]

Avots: ME I, 720



izčirkāt

izčir̃kât (daudzus, visus) sē̦rkuociņus, (viele, alle) Zündhölzchen (eins nach dem andern) streichend anzünden Dunika.

Avots: EH I, 439


izcirkāties

izcir̂kâtiês Auleja, beim Melken in kleinen Mengen allmählich (aus dem Euter) ausgedrückt werden (von der Milch): cirkā pa lāsītei, kāļ izcirkājas.

Avots: EH I, 438



izcūkāt

izcũkât,

1): durchschimpfen, verhunzen, ausnarrieren
Fest.

Avots: EH I, 438


izcūkāt

izcũkât, izcũkuôt,

1) foppen, anführen:
smalki tevi izcūkuoju Degl.;

2) übertreffen:
es viņus visus pļaudams izcūkāju Kand.

Avots: ME I, 722


izčukāt

izčukât, durchstochern, durchwühlen: i tad vēl būs kuo urķīt un cilināt, kamē̦r cauri iz- čuknīsim Vīt. 20.

Avots: ME I, 723


izdakāt

izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440


izdikāt

izdikât Frauenb., mit kleinen Schritten heraus-, hinauslaufen (von Kindern). Refl. -tiês ebenda, zur Genüge mit kleinen Schritten laufen (von Kindern).

Avots: EH I, 442


izdirškāt

izdirškât Schwanb., (Geld u. a.) sinn los vergeuden.

Avots: EH I, 442


izdraiskāties

izdraiskâtiês, zur Genüge tollen, sich austollen: kur var visādi izblaizīties un i. Janš. Mežv. ļ. II, 231.

Avots: EH I, 443


izdraskāt

izdraskât vilnu pa istabu Nigr., olle im Zimmer auseinanderwerfen. Refl. - tiês, zur Genüge toben.]

Avots: ME I, 728


izdriskāt

izdriskât, tr., abreissen, zerfetzen: drēbes.

Avots: ME I, 729


izdukāt

izdukât,

1) zur Genüge mit Faustschlägen traktieren
Bers., Trik.;

2) i. zivis nuo krasta Zögenhof, mit Stangen die Fische aus Uferhöhlungen hinaustreiben;

3) ausscharren
Aahof: suns izdukājis bedri. Refl. -tiês. C., zur Genüge einander mit Faustschlägen traktieren.

Avots: EH I, 443


izdunckāt

izdun̂ckât 2 Frauenb., zur Genüge mit Rippenstössen traktieren.

Avots: EH I, 443



izdžakāt

izdžakât, tr., austechen, grösser machen, breiter amchen (vom Loche): caurums izdžakāts, un kuņģis nāk laukā Wain.

Avots: ME I, 734


izdžākāt

izdžākât,

1) (von Tieren) das Futter durchschnüffeln, um den besten Bissen zu finden;

2) gründlich durchschelten.

Avots: ME I, 734


izieskāt

iziẽskât,

1): aucn Līvāni;

3) durchsuchen (-ât)
Warkl.: i. malu malas.Refl. -tiês Frauenb. u. a., einander ablausen: ļauj mums i˙!

Avots: EH I, 451


izieskāt

iziẽskât [li. išjíeškoti, [aksl. iziskati], tr.,

1) ablausen:
galvu: bē̦rniem vajaga katru dienu galvu izieskāt Ahs. kad galvai vienu pusi izieskā, uotru ne, tad ieskātāju vilks ē̦d LP. VII, 857;

2) fig., durchprügeln, durchbleuen:
gan es tev muguru izieskāšu Tals.

Avots: ME I, 743


izkābāt

izkãbât "verwühlen, zerzausen" Serbigal: sīlis miežus izkābājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal; so zu lesen!).

Avots: EH I, 454



izkākāt

izkākât, tr., allzu freigiebig, leichtsinnig verschenken; vertun: izkākā savu labumu citiem Naud., Blied.

Avots: ME I, 749


izkakāties

izkakâtiês, seine Notdurft verrichten (besond. von kleinen Kindern): vai biji ārā izkakāties?

Avots: ME I, 746


izkāmerēt

izkãmerêt Dond., herausnehmen, auskramen, reinigen: māte izkāmerē mazam bē̦rnam muti, ja tas tuo piebāzis nenuorijamiem daiktiem Adam. A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 749


izkāmēt

izkãmêt, Retl. -tiês: auch Laud., N.-Peb., Tittelmünde: viņš skuolā tâ izkāmējies, ka nevar ne pieēsties Frauenb., Seyershof. it kâ izkāmējušās PW. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 454


izkāmēt

izkâmêt, 2

1) "das Beste aus den Speisen heraussuchen":
te ne˙kā vairs nav, viņš visu izkāmējis Dond.;

[2) "den Honig aus den
kami (Waben der Hummeln) entlehmen (?)" Bers.].

Avots: ME I, 749


izkāmēt

izkãmêt, intr., sehr hungrig werden PS.: izkāmējis kâ vilks Nötk., Jan. lietū samircis, nuoruris un izkāmējis A. XX, 641. Gew. refl. - tiês: strādnieks bija visu dienu darbā bez pusdienas, tâ ka bija lieliski izkāmējies Druw., [Fest.], Wend., Mesoten.

Avots: ME I, 749


izkānējis

izkānẽjis od., refl. izkānẽjiês, ausgehungert AP., Schwanb., Sessw. Vgl. li. iškanė´ti "быть истощену голодом".

Avots: ME I, 749


izkāpaļāt

izkãpaļât: es nevaru i. pa tādām stāvām trepēm Frauenb. ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust (zur Genüge) steigen, klettern: izkāpaļājās pa klintīm Daugava 1936, S. 141.

Avots: EH I, 454


izkāpaļāt

izkãpaļât [Nigr., izkâpelêt Drsth.], durchklettern: viņa bija jau izstaigājusi un izkāpaļājusi klēts augšu Apsk. I, 192. [izkāpelēt visus kalnus Drsth.]

Avots: ME I, 749


izkāpelēt

izkâpelêt, ‡ Refl. -tiês, nach Herzenslust, zur Genüge klettern: izkāpelējās pa gŗavas atkalnēm Janš. Bandavā I, 224. kuo gan tis kaķis nav izkāpelējies pa aizgaldu! Saikava.

Avots: EH I, 454


izkāpināt

izkâpinât (li. iškopìnti ), ‡.

3) = ìzkãpaļât (?): kalni ... izkāpināti un zirdziņi krietni piepūlējušies Janš. Dzimtene IV, 69 (ähnlich Līgava II, 307).

Avots: EH I, 454


izkāpināt

izkâpinât, aussteigen lassen: tē̦vs pieceļ krē̦slu, izkāpinādams jauņuvi nuo ratiem RKr. XVI, 174; izkāpināt vēžus, Krebse ausfangen.

Avots: ME I, 749


izkāpt

izkâpt [li. iškópti],

1) aus -, heraussteigen:
nuo upes izkāpa septiņas guovis I Mos. 41, 2. meita izkāpj nuo ratiem LP. IV, 138. izkāpt malā, ans Land steigen, landen;

2) bites izkāpt, zeideln:
bites gan arī bij izkāptas Latv. Refl. - tiês, zur Genüge, viel steigen: arājs izkāpies, nevarējis izkāpt, ve̦zums par augstu LP. VI, 162.

Avots: ME I, 750


izkāpt

I izkâpt, ‡

3) (eine Reihe von Objekten) besteigen:
i. visus kuokus. Hierher oder zu izkàpt II ‡ 2 gehört nuolēma ... izkāpt visus pērkļus (um die dort befindlichen Krähenjungen herauszunehmen). Refl. -tiês: man bij visuos kuokuos jāizkāpjas un viss jāre̦dz Seyershof.

Avots: EH I, 454


izkāpt

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj 2 tādā rinītē Liepna;

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454


izkāpuļāt

izkāpuļât, [izkâpuļuôt Lis.], freqn., oft besteigen: viņš neskaitāmas reizes izkāpuļājis egles A. XVII, 316.

Avots: ME I, 750


izkārdināties

izkārdinâtiês, alle Versuchungsmittel (vergeblich) anwenden: gan japāņi izdraudējušies, gan izkārdinājušies, durvis neatvē̦rušās A. XX, 293.

Avots: ME I, 750


izkārēt

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454


izkārēties

izkārêt(iês), = izgribêtiês: izkārēt izkārējies; ticis pie ē̦dmaņas, rij bez jē̦gas PV. viņas ir izkārējušās ... uz ... puišiem PW. Šis ar mani tiesāties? 11. S. unter izkãris.

Avots: EH I, 454


izkāris

izkãris Kand., izkãrẽjis, refl. izkãrẽjiês, gierig, ausgehungert: brandvīna izkārējis badakāsis Jan. viņš bij gluži izkārējies pēc launaga Bers. uz putniem viņš (kaķis) ir kâ izkārējies Vīt. 38.

Avots: ME I, 750




izkārnēt

[izkãrnêt Salis., Ruj., Nigr.], izkārnêtiês Lös. n. Etn. IV, 34 "izkratīties, badu pamirt, sehr hungrig werden."

Avots: ME I, 750


izkārnījums

izkā`rnĩjums, das Exkrement: cilvē̦ku, luopu izkārnījumi.

Avots: ME I, 750


izkārnīt

izkā`rnît,

1): izkārnījis visu ve̦zumu (hat den gesamten Inhalt der Fuhre durcheinandergeworfen, ausgewühlt)
Orellen;

2): reinigen
- auch Saikava: i. aku, linu mārku, atejas vietu Grünw. (namu) izkārnītu Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 46, 66); ‡

4) ausroden
Salis: tur bij kārnums izkārnīts. es div[as] pūrviet[as] izkārnīju plav[u].

Avots: EH I, 454, 455


izkārnīt

izkā`rnît, tr.,

1) auseinanderwerfen, aus -, durchwühlen, ausscharren, auskratzen:
gultu Wend.; ve̦zumu, eine Fuhre auspacken Bergm. vistas lecekli izkārījušas. suns izkārnīja peļu midzeni Nigr.;

2) ausputzen, [auskehren, ausweiden
U.], reinigen: pīpi. man bij grāvis jāizkārna Alm. [sirds - būdu izkārnīt caur īste̦nu ticību Manz. Post. 11];

3) = izķe̦skāt C. Refl. - tiês, sich entleeren:
kad zirs nevar izkārnīties.. Wagner.

Avots: ME I, 750


izkārot

‡ *II izkãruôt: part. prt. act. izkãruojis, unersättlich Frauenb.: palika guovis tādas izkāruojušas ("badīgas, nepieēdināmas"), kad nedeva miltus. Refl. -tiês, zur Genüge (vergeblich) nach etw. verlangen: viņš visādi izkāruojās, bet nedabūja ne˙kā PV. guovis tādas izkāruojušās (= izbaduojušās) Frauenb.

Avots: EH I, 455


izkārpaļāt

izkãrpaļât Gramsden "dažādi, ruobaini, sukumaini izcirpt".

Avots: EH I, 455



izkārpīt

izkãrpît, tr.,

1) ausscharren, auskratzen:
viņa izkārpīja bedrīti MWM. X, 918. vistas izkārpījušas duobes;

2) ausreiben:
miegu nuo acīm JK. V, 70. Refl. - tiês, scharrend, mühsam herauskommen: muša izkārpījās laukā LP. V, 8;

2) zur Genüge scharren:
vistas visu dienu izkārpījušās pa duobēm;

[3) zur Genüge sich auswälzen:
zirgs jau izkārpījies Ruj.].

Avots: ME I, 750


izkārsis

izkā`rsis Mat., ausgehungert, sehr durstig: re, kāds tas izkārsis. meitene izkārsusi pēc ēšanas Ahs. pusizkārsis tē̦va dē̦ls gaida manis uzauguot.

Avots: ME I, 750


izkārst

izkā`rst (li. iškar̃šti), tr.,

1) auskämmeln:
vilnu; fig., durchwalken, prügeln: gan tas tam izakārsīs ce̦gunu Alm.;

[2) herauskratzen
Ruj. Refl. - tiês, zur Genüge kämmeln].

Avots: ME I, 750



izkārst

I izkā`rst, Refl. -tiês,

2) sich auskämmeln lassen:
uotru reiz[i] vilna labāk izkāršas Kaltenbr. neizkāršas smukā vilna, kad liek daudz iekšā kārstavās Seyershof.

Avots: EH I, 455


izkārst

III izkārst (li. iškáršti), alt und grau werden Für. I.

Avots: EH I, 455


izkārstīt

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750


izkārt

izkãrt (li. iškàrti ), heraus-, hinaushängen: suns izkāris mēli. Refl. -tiês, sich heraus-, hinaushängen: i. pa luogu laukā Dunika u. a.

Avots: EH I, 455


izkārtāt

izkā`rtât, ‡

3) zum zweitenmal aufpflügen:
labi dziļi i. druvu Dunika.

Avots: EH I, 455


izkārtāt

izkā`rtât, izkā`rtuôt,

1) aussortieren, in Ordnung bringen:
dzīparus, ābuolus;

2) (auch izkārtavuôt Spr.) jem. zu Gefallen tun
Spr.

Avots: ME I, 750


izkārtavot

izkārtavuôt (unter izkā`rtât ),

2) = izkā`rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455


izkārtne

izkãrtne ,* das Aushängeschild, Schild.

Avots: ME I, 750


izkārtot

izkā`rtuôt (unter izkā`rtât),

3) erklaren:
mēs viņiem skaidrs neizkārtuojām, ka ... Frauenb. viņš man visu gribēja izkārtet, kâ lai es daru Strasden.

Avots: EH I, 455


izkārtot

izkāruôt, intr., zellenförmige Gestalt annehmen, porös werden, durchgären: zeme izkāruo, paceļas uz augšu, kad nakti salst un dienu stipri sida Zabeln. Vgl. li. iškorė´ti "стать пористым, сотообразным".

Avots: ME I, 750


izkāruot

III izkāruôt "machen, dass etwas heraushangt, namentl. die Roggenwurzel im Frost (?) bei Moorboden" BielU.: vējš izkāruo rudzus.

Avots: EH I, 455


izkāsēt

izkãsêt (li. iškóse"ti), hustend, auswerfen, aushusten: kāsēju, kāsēju, bet ne˙kā nevarēju izkāsēt. Refl. - tiês, zur Genüge husten: vai nu reiz nebūsi izkāsējies?

Avots: ME I, 750


izkāsināt

izkāsinât, ausforschen, ausfragen Serben n. A. XV, 2, 394.

Avots: ME I, 750


izkāsis

[izkâsis 2 Ruj., izkāsis Bers., abgemagert, ausgehungert], izkāsies, = izkā`rsis: ar kārumu, kâ izkāsies, viņš metās tiem virsū A. XII, 655. esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības Blaum.

Avots: ME I, 750


izkāst

izkãst [li. iškóšti], tr., durchseihen, filtrieren: pienu. taukas dzīres... nuo ve̦ca, izkāsta vīna Jes 25, 6. izkāsu alutiņu BW. 32761. izkāšamā ietaise, der Filtrierapparat.

Avots: ME I, 750, 751


izkāst

I izkãst, ‡

2) fig., herauspressen, abdringen:
viņš grib i. visus spē̦kus gājējam Frauenb.

Avots: EH I, 455


izkāst

II izkàst 2 Warkl., = izbaduôt(iês); hierzu das Partizipium izkâsis 2 und izkāsies I 750: nee̦smu ne˙maz tik izkāsies pec tavas draudzības PV. izkāsušies pēc savas artavas Azand. 50.

Avots: EH I, 455



izkāzoties

izkàzuôtiês, lange Hochzeit feiern, sich gütlich tun bei einer Hochzeitsfeier: augstmaņi jau labi bij izkāzuojušies LP. V, 198.

Avots: ME I, 751


izķīckāt

izķĩckât,

1): (siruotāji) izķīckājusi mantu Janš. Mežv. ļ. I, 77 (ähnlich Līgava II, 331). izķīckājis kungam visu labākuo mantu Atpūta № 371, S. 6;

2) (Fische) ausweiden
Lems.: i. reņģes,Refl. -tiês "iztīrīties" Burtn.: nevar i. vien.

Avots: EH I, 461


izķīckāt

izķĩckât, alles wegnehmen, zu Grunde richten: tas jau izķīckāts pēdīgi Wain.

Avots: ME I, 760


izklunkāties

izklunkâtiês, hörbar sich verschütten (von Flüssigkeiten): visa putra nuo muciņas izklunkājusies Pas. XII, 248.

Avots: EH I, 457


izkoskāt

izkoskât, durchprügeln Seyershof.

Avots: EH I, 458



izkrankāt

izkrankât Warkl., aushungern, heiss hungrig werden: trīs dienas luopeņi nav ē̦duši, tāpêc jau visā izkrankājuši.

Avots: EH I, 458


izkraukāt

izkr̀aukât, Speichel, schleim auswerfen: kŗaukas. Refl. - tiês, längere Zeit Schleim auswerfen, von Schleim sich befreien: viņš izkŗaukājās A. XX, 482.

Avots: ME I, 755


izkrokāt

izkrùokât 2 : in Falten legen Diet.

Avots: EH I, 459


izkrokāt

izkrùokât 2 [Kr.], tr., entfalten, Falten bilden: kre̦klu svārkus; izkruokāts, faltig: izkruokātas lapas Latv.

Avots: ME I, 755




izlēkāt

[izlẽ̦kât,

1) wiederholt springend vernichten:
zē̦ns izlē̦kāja sīpuolus;

2) eine längere Strecke od. Zeit hindurch springen:
zē̦ns izlē̦kāja pa ciņiem kâ zaķis. nevar uotram pa prātam izlē̦kāt;

3) izlē̦kāt nuo vietas Nigr., sich nach einer anderen Stelle umsehend, die bisher eingenommene Stelle vierlieren.
Refl. - tiês, zur Genüge hin und her springen.]

Avots: ME I, 763



izlūkāt

izlũkât: izlūkā visas vietas Tdz. 42415.

Avots: EH I, 464


izlūkāt

izlũkât, izlũkuôt, tr., betrachten, ausersehen, ausspähen, auskundschaften: ej pa ceļu, staltais puisi, lai es tevi izlūkāju BW. 9610. kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 8. tie vīri atgriezās nuo izlūkuošanas IV Mos. 13, 26. Refl. - tiês, längere Zeit spähen: gājusi pie visām guovīm, izgramstījusies, izlūkuojusies LP. VII, 551.

Avots: ME I, 766


izļurkāt

izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ 2 );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465


izmurkāt

izmur̂kât 2 Dunika, gehörig knautschen, kitzeln: krietni i. meitas.

Avots: EH I, 468


izņakāt

izņakât, ausschnüffeln, aussuchen (das Beste vom Essen) Grob., Etn. IV, 34: cūkas izņakā ēdienu A. XIV, 480.

Avots: ME I, 777


izniekāt

izniekât (li. išniekóti), tr., ausdurchsieben: nuogrūstuos graudus izžāvē, izsijā jeb izniekā Etn. I, 3, Spr.

Avots: ME I, 777


iznieskāt

I izniẽskât Seyershof "izplēst" (=durchprügeln?). Identiseh mitiznieskât II?

Avots: EH I, 469



izņukāt

izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469



izpičkāt

izpičkât, tr., verunterzieren, mit Zeichen versehen: šīs zīmes vēl izpičkātas jaunām zīmēm Zalkt.

Avots: ME I, 779


izpīckāt

izpĩckât, tr., durchpeitschen: trums lai iznīkst, lai izpīkst Tr. IV, 199.

Avots: ME I, 780


izpikāt

izpikât, auch izpikņât, hinausstossen Spr.

Avots: ME I, 779


izpikāties

[izpikâtiês, zur Genüge schneeballen Wolm.]

Avots: ME I, 779


izpiļčkāt

izpiļčkât, zwecklos und leichtfertig vergiessen: pārnesu nuo akas udeni, un jau izpiļčkāts Doblen.

Avots: ME I, 780



izpinkāt

izpiñkât, tr.,

1) zottig machen, verwühlen:
izpinkāti ati;

2) loswickeln, von Zotten befreien:
matus Spr. Refl. - tiês, zottig werden: izpinkājušies mati Etn. IV, 130.

Avots: ME I, 780


izpipkāt

izpipkât, tr., durchpeitschen: čigāns savu (sievu) izpipkāja BW. 12419.

Avots: ME I, 780


izplakāt

izplakât Smilt., ausschlendern, vergeuden : i. naudu.

Avots: EH I, 472


izplanckāties

izplañckâtiês, izplañčâtiês,

1) herausplantschen, sich heraushelfen:
nuo ūdens Mitau;

2) im Wasser nach herzenslust plantschen, herumwirkschaften:
bē̦rni nu labi izplančājušies pa ūdeni.

Avots: ME I, 781


izpļaukāt

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784



izpleikāt

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782


izpleikāt

[II izpleĩkât Nigr., mehrfach schlagen; "arī mīklu var izpleikāt".]

Avots: ME I, 782


izpļekāt

izpļe̦kât, austreten (beim Waten tiefe Spuren hinterlassend) Dunika: i. dubļus. Refl. -tiês, eine Zeitlang (zur Genüge) durch Kot waten Dunika: dabūju krietni i.

Avots: EH I, 474



izplonckāt

izplon̂cât 2 Seyershof, ausspülen, flüchtig auswaschen: i. veļu.

Avots: EH I, 473



izplūkāt

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784


izplunckāt

izplunckât, zwecklos und leichtfertig vergiessen: pārnesu nuo akas ūdeni, un jau izplunckāts Dobl.

Avots: ME I, 784



izpūkāt

izpũkât, ausfasern. Refl. - tiês, sich ausfasern: sē̦klām ienākuoties, zieds izpūkājas Konv. 2 3117.

Kļūdu labojums:
sich = izpûkuotiês, sich
izpūkājas = izpūkuojas

Avots: ME I, 787



izrakāt

[izrakât, izrakņât, tr., aufwühlen: cūku izrakņāts maurs Aps. priedulājs, kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. katrs savu izrakņājumu apsējis Etn. II, 117. Refl. - tiês, herumwühlen, vergeblich suchen: atvilka galda atvilkni un izrakņājās pa tuo A. XX, 223.

Avots: ME I, 789


izsaukāt

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795


izšēkāt

izšē̦kât, tr., verschwenden, verschleudern, vertun: Gustiņš, izgājis pie kalpu bē̦rniem, visus ābuolus izšē̦kājis Grob. n. Etn. III, 67. kas tad tev var būt: tu jau visu izšē̦kā uotram Wain.

Avots: ME I, 810


izskābēt

[izskâbêt, durchsäuern: izsk. gurķus.]

Avots: ME I, 798


izskābt

[izskâbt, in dem Grade, wie erwünscht, sauer werden: kāpuosti izskābuši Lis.]

Avots: ME I, 798


izskārbalāt

izskârbalât 2 Frauenb., zersplittern (tr., Bäume, Holz): zibens var kuoku i.

Avots: EH I, 479


izskārdīt

izskā`rdît (li. išskardýti), freqn. von izšķḕrst, tr., auseinanderwühlen, zerzausen; izskārdīts jumts, ein vom Winde zerzaustes, auseinandergerissenes Dach U., Serb. n. A. XV, 83, Sessw.

Avots: ME I, 798


izšļakāt

izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486


izšļākāt

izšļākât Bers. (auch M. 71, 80, 192 mit der Bed. von r. выбрызгать, испрыскать), izšļākuôt ebenda, = izšnākât 1.

Avots: EH I, 486


izšļankāt

izšļankât, =izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486


izšļaukāt

izšļaũkât Seyershof "pagarināt stiepjuot"; i. kniedi, eine Niete schmiedend verlängern.

Avots: EH I, 486


izsliekāties

izsliêkâtiês Auleja, an Speichel (sliêkas) zu kurz kommen: slieku netīk (der Speichel reicht nicht aus): izsliekājas (indem man beim Spinnen den Faden mit Speichel anfeuchtet).

Avots: EH I, 481


izšļokāt

izšļùokât 2 Druw. n. RKr. XVII, 81, mit schweren und schlaffen Schritten herauskommen resp. hinausgehen. Vgl. izšļuôkât.

Avots: EH I, 486


izšļokāt

izšļuôkât, tr.,

1) durchgehen, durchstreifen, durchstöbern:
sveša māte cē̦lusēs, kaktu kaktus izšļuokāja BW. 23401; 1687;

2) = izvazāt C.

Kļūdu labojums:
1) durchgehen = 1) = izsliedêt;

Avots: ME I, 813


izšņakāt

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486


izšņakāt

izšņakât, izšņakstinât, [izšņakarêt Salis], tr., schmatzend ausschnüffeln, das Essbare aussuchen: cūka izšņakājusi graudus. Refl. - tiês, gehörig schmatzend, die Zähne weisen, fletschen: viņš tur izšņakstinās un laiž mājā LP. VI, 346.

Avots: ME I, 813


izšņākāt

izšņākât,

1) ausprusten
("caur nāsīm izšļākt kādu šķidrumu") Bers.; ausblasen (izpūst) Frauenb. (mit ã): i. putru (nuo kaŗuotes) pa galdu;

2) ausschnüffeln
W.-Livl. n. U. (unter šņākāt); = izšņakât Ar.: izšņākājuši miltus, visu sili Adl., Geistershof, Lettihn, N.-Schwanb., Stomersee; eine Speise durchwühlen (aber wenig aufessen) Schibbenhof (mit ã ). Refl. -tiês Schwanb., eine Zeitlang zischen: čūska kādu brīdi velti izšņākājās.

Avots: EH I, 486


izšņaukāt

izšņaũkât, tr., freqn., izšņàukt,

1) schneuzen:
de̦gunu izšņaukāt, izšņaukt;

2) verschnupfen:
tabaku;

3) ausschnüffeln:
peļu alu MWM. VII, 693. cūka izšņaukā ēdienu C., Bers., Refl. - tiês, zur Genüge schnupfen, schnüffeln.

Avots: ME I, 813





izstirkāties

izstir̃kâtiês, sich anstrengen, abmühen: visi mēs iztirkājāmies gar akmeni, bet akmeni pacelt nevarējām Kand.

Avots: ME I, 806


izstūkāt

izstūkât,

1) mit Mühe zu etwas bewegen
Bērzgale: i. meitu pie darba;

2) herausrütteln
Bērzgale, (mit û ) Saikava: nevar i.

Avots: EH I, 483


izsukāt

izsukât, ‡

4) ausbürsten; figürlich vom Coitus:
lai viņu ar ... smukuo suku labi izsukā Anekd. IV, 326. ‡ Refl. -tiês, sich (das Haar) auskämmen: izsukājusies un sapinusies matus Janš. Dzimtene V, 189.

Avots: EH I, 484


izsukāt

izsukât, tr.,

1) auskämmen:
galvu, matus; pieri, das Haar von der Stirn zurückkämmen: es skatījuos viņa izsukātā pierē un pieaudzē̦tā pakaklē Kaudz.;

2) aufessen:
visu bļuodu putras;

3) durchprügeln:
nerātni.

Avots: ME I, 807


izsūkāt

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808


izšvīkāt

izšvĩkât, tr.,

1) mit Streifen versehen:
rakstu;

[2) izšvīkuot, aus -, durchtreichen
Wid.].

Avots: ME I, 814


iztalkāt

iztalkât, mit Hilfe einer tâlka I (einer zusammengebetenen Arbeitsgesellschaft) verrichten, ausführen Mar.: kaimiņš jau iztalkājis mē̦slus.

Avots: EH I, 488


izteikāt

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816


iztekāt

izte̦kât, Refl. -tiês: ganiņš cauru dienu izte̦kājies pa ganiem Ahs.

Avots: EH I, 488


iztekāt

izte̦kât, freqn. zu iztecēt,

1) durchlaufen:.
malu malas. kuopā viņi bija izte̦kājuši ganu te̦kas Janš.;

2) sich loswickeln
izte̦kāja kamuoliņš BW. 7229. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: pa visu dienu e̦sam diezgan izte̦kājušies.

Kļūdu labojums:
sich loswickeln... kamuoliņš = nach verschiedenen Richtungen hinwegrollen... kamuolīši

Avots: ME I, 816


iztēkāt

iztē̦kât,

1) wohl fälschlich für iztē̦gāt bei Glück: ķēniņu guods ir kādas lietas iztē̦kāt Spr. Sal. 25, 2;

2) jemand wonach ausschicken (?)
L.

Avots: ME I, 817


iztenkāt

izte̦ñkât, tr., ausplaudern, Unsinn in Umlauf bringen: niekus, blēņas. Refl. - tiês, Unsinn schwatzen, sich ausplaudern: laika mums arī bija diezgan izte̦nkāties.

Avots: ME I, 817


izteskāt

izte̦skât, genügend schlagen, prügeln Seyershof.

Avots: EH I, 489



iztīkāt

I iztīkāt,

1): "belauren"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ablauern Für. I: viņš man tuo iztīkājis;

2) = iztapt 2 (mit ĩ ) AP.: i. kādam pa prātam Bers.Refl. -tiês, eine Zeitlang heimlich Ausschau hallen Dunika: iztīkājuos ve̦se̦lu pusstundu, bet zaglis vairs nenāca Dunika. i. (begehren) pēc kā Bers., Schwitten, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 490


iztīkāt

II iztĩkât Schibbenhof "ausreinigen": i. zarnas.

Avots: EH I, 490


iztrankāt

iztrankât, = iztre̦ñkât: iztrankāti zirgi ... skrēja pa tīrumu Pas. IV, 369. iztrankā vuškas Evang. 1753, S. 40.

Avots: EH I, 490


iztrenkāt

iztre̦ñkât, freqn., iztrènkt (li. ištreñkti), auseinanderjagen, vertreiben Ronneb.: izklīdis ganāms pulks, kuo lauvas ir iztre̦nkājuši Jer. 50, 17; Hiob 37, 11. tumsā pa sienu pienāca nuo mājas iztre̦nktais suns Latv.

Avots: ME I, 820


izvaikāt

izvaîkât 2 ,

2): auch Gaiken, (mit ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492


izvaikāt

izvaîkât 2 [Nigr.],

1) "?": žurkas lūkuojuši izvaikāt arī ielas zē̦ni;

[2) auseinandertreiben
Wid.: izvaĩkât pūli Gr. - Essern;

3) hinaustreiben:
izvaĩkât zuosis nuo dārza Schrunden; vgl. li. išvaikýti "auseinanderjagen"].

Avots: ME I, 824


izvalkāt

izval˜kât,

3): (ceplis) teicis: "... izvalka manu maizi!" meitene ātri izvalkājusi maizi Pas. V, 316 (aus NB.); ‡

4) herausziehen; auseinanderziehen, -schleppen:
suņi sē̦tu izvalkava Tdz. 42566, ar knābi izvalkāšu sūnas nuo sienām Pas. I, 246 (ähnlich: 166). suņi ... izvalkāja visu gaļi Pas. XI, 364; ‡

5) ausnutzen
Diet.; ‡

6) eine bestimmte Zeit hindurch tragen:
kas parlieku druošs, tas savu mūžu savas ādas ve̦sals neizvalkā (aus einem handschr. Vokab.). ‡ Refl. -tiês,

1) längere Zeit, zur Genüge (ein Kleidungsstück) tragen:
šādi tādi izvalkājas mana ze̦lta gredzentiņa Tdz. 39235. šuos svārkus izvalkājās abi brāļi, bet nevarēja nuovalkāt Jürg.;

2) beim Tragen fadenscheinig werden, Löcher bekommen:
valkā, kāļ izvalkājas šķiedras Auleja. zeķes izvalkājušās cauras.

Avots: EH I, 493


izvalkāt

izval˜kât, tr.,

1) abtragen
Sassm.: sacīs (vilnainītes) ve̦cas, izvalkātas BW. 16541. juostu pati izvalkāju 7490;

2) verausgaben, vergeuden
Infl. n. U.;

[3) "pārcilāt (maizi krāsnī)" Selb.].

Avots: ME I, 824


izvanckāt

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn 2 ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig;

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.;

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493


izvanckāt

izvanckât, jem. durchschimpfen, im Wortkampf besiegen: es, kâ ņēmu, tâ izvanckāju viņu, ka ir vārda nebij viņam kuo atteikt Bers., Laud.

Avots: ME I, 825


izvanskāt

izvanskât,

1) = izvanckât2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494


izzākāt

izzãkât: princese visus izzākā[ju]si un ne pie viena negā[ju]si Pas. X, 287 (aus Serbig.).

Avots: EH I, 497


izzākāt

izzãkât, tr., durchschimpfen, heruntermachen: viņš mani neģēlīgi izzākāja.

Avots: ME I, 831


izžakāt

izžakât, tr., ausschnüffelnd essen, ausschnüffelnd: ēdienu Serb., Smilt., Luttr., Druw., Lub., Bers.

Avots: ME I, 833


izžiekāt

izžiẽkât Nötk., (streifenweise) ausschmieren: i. izlijušu šķidrumu pa visu galdu.

Avots: EH I, 498


jebkā

jeb˙kâ Ar., irgend wie.

Avots: EH I, 562


jebkāds

jeb˙kâds, irgend welcher, einer (adjektivisch 9: iemantuojis krūzu bez jeb˙kādas kaites LP. V, 15.

Avots: ME II, 108


jekāt

[je̦kât,

1) lose annähen
U.;

2) ankleben, anleimen
Ruj. - Aus estn. jätkama "anflicken, durch Ansetzen vergrössern."]

Avots: ME II, 109


jokāt

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126


jokāti

juokāti, Adv., komisch, merkwürdig Borchow.

Avots: EH I, 570


jokāties

juokât(iês), s. juõkuôt(iês).

Avots: ME II, 126


jūkā

jũkā, = buojā, zugrunde: atkal ēdiens aizgājis jūkā. kālab tu aizlaidi tādu labu ēdienu jūkā? tam jau dē̦ls aizgāja jūkā Kurs.

Avots: ME II, 121


jukāji

jukāji Ramkau "smalkāki salmi, kuo, rudzus kuļuot, izpurina nuo gaŗkulas".

Avots: EH I, 566


jūrkāpa

jũrkāpa, die Stranddüne: plikas jūrkāpas K. Dünsb. Kuģenieku dziesma 1.

Avots: EH I, 569


I kà, ‡

2) weshalb
Sonnaxt: kā tu ļāvi kauties?

Avots: EH I, 597


I kâ (li. kõ), wessen (Gen. von kas, wer, welcher): (wofür häufig kam) dē̦ls tu esi. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag. saimniece visa kā diezgan.

Avots: ME II, 184


II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185


kābadēļ

kābadēļ, weswegen: lielskungs bij uzduomājis ..., k. tas :.. lika ... Salasīš. 63.

Avots: EH I, 597


kābaka

kãbaka Seyershof, ein habgieriger Mensch. Erinnert an estn. kābak(as) "ein zerlumpter Mensch".

Avots: EH I, 597


kābars

kãbars NB. "ein alter Mensch": lai nu dzievā jaunie, - kuo mēs, ve̦ci kābari!

Avots: EH I, 598


kābāt

‡ *kãbât, zu erschliessen ausizkãbât.

Avots: EH I, 598


kābēd

kàbè̦d, weshalb: tas jau bija tas, kābē̦d viņš bij atnācis A. XII, 812, Bers., Sessw., Gen. von kas u. verkürzt Instr. von bè̦da.

Avots: ME II, 186


kābelēties

kābelêtiês, ‡

2) erfolglos oder zwecklos
(N.- Peb.) resp. saumselig oder schwerfallig ("tūļīgi" Sessw.) etwas tun: kuo tik ilgi kābelējies ap zirgu? jūdz ātrāk! Sessw. kuo nu tur kābelējies, ka nezini, kas jādara? Druw., N.- Peb.;

3) einander auf den Rücken sfeigen"
(??) Basi.

Avots: EH I, 598


kācībe

kācībe* (li. kokỹbė) Elger Dlction. 109, die Qualilat.

Avots: EH I, 598


kādai

[kādai L., auf welche Weise?]

Avots: ME II, 186


kāddien

kâddìen, eines Tages: dzirdēju k. priekšistabā ... runājam Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 144.

Avots: EH I, 598



kādējādi

kâdẽjâdi, auf irgend welche Weise, auf welche Weise, wie: rietusuos interesējas, kādējādi cilvē̦ks var iegūt mūžīgu dzīvību Konv. 2 872.

Avots: ME II, 186


kādejs

[kâdejs 2 Lautb., kâdejāds 2 Ruj., = kâds: kādejādi tagad ceļi?]

Avots: ME II, 186


kādēļ

kàdẽļ, weshalb: kādēļ sievas neņe̦mat? BW. 13681, 12.

Avots: ME II, 186


kādeliss

‡ *kādelis (erschlossen aus oslle. kuodeľś) Nautrēni, Welonen "ein Stock (nũja)".

Avots: EH I, 598


kādība

kâdĩba ,* die Qualität St.: cik jauks viss dieva gādībā vis˙dažādākā kādībā Druva II, 1176.

Avots: ME II, 186


kādības

kādības (?) "?": ejat, meičas, kādībās (Var.: kādīļās)! Tdz. 36256 var.

Avots: EH I, 598



kādīlas

kàdîlas 2 Auleja, Zvirgzdine, kādīles, kàdīli 2 Bērzgale, Pilda "Jāņu zâles" (s. unter zâle I): pieplēs pļavā kādīlu, kad iesi līgātu! Auleja. eite, meitas, kādīlās, dziedit skaistas Jāņa dziesmas! BW. 32371 (aus Melnava). ejat, meitas, kādīļas (kann der loc. plur. eines ē- Stammes sein!) Tdz. 36256 (aus Makašāni). kādīles ..., cieši grūši salasītas BW. 32384. Nebst li. kodỹlas "Weihrauch" aus dem Slavischen?

Avots: EH I, 598


kādiņāt

kâdiņât, kâdiņātiês, einmal: kādiņāt atgadījās, ka ve̦cākais tē̦va dē̦ls pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383, Bers., Lub.

Avots: ME II, 186


kādiski

kâdiski 2 , in der Verbindung pa k. Segew., in welcher Sprache?

Avots: EH I, 598




kāds

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186


kādureiz

kâdureĩz Blieden n. FBR. XVI, 101, Lesten n. FBR. XV, 22, = kâdreĩz, einmal, einst.

Avots: EH I, 598


kāgaļi

kãgaļi (unter kāgaliņi),

2) (li. kógaliai) von den Beinen der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
Dunika.

Avots: EH I, 598


kāgaliņi

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186


kāgalis

kãgalis (unter kājgalis): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Warkl. n. FBR. XI, 108.

Avots: EH I, 598


kāgans

kãgans,

1): auch (mit à 2 ) Mar.; eine schnatternde Gans
Valgale;

3) "ein Sonderling, der mit aufgerichtelem Kopf einhergeht";


4) ein Schimpfname
("nebēdīgs, viltīgs cilvē̦ks", mit āg ) Dobl.

Avots: EH I, 598


kāgans

kãgans,

1) [kàgans 2 Lis.], = gāgans II; kāganu kaŗš [Dond.], = gāganu k. Kand.;

2) ein Grosser, plumper Mensch
Etn. II, 97.

Avots: ME II, 186


kāgāns

kāgāns,

1) "ein viel zu gehen oder taufen vermögendes oder pflegendes Lebewesen"
Zügenhof (mit ã; gehört in Bezug auf Kühe); "ein hagerer, langbeiniger und ein wenig gebückter Mensch" (kàgāns 2 ) Bers.;

2) "ein grosser, raufsüchtiger Hahn"
Nötk., N.-Peb.; auch als Schimpfname gebraucht N.Peb.;

3) "eine viel schnatternde Gans oder Ente"
Renzen;

4) ein geschwätziger Mensch
Renzen. Vgl. kãgans.

Avots: EH I, 598


kāgaris

kāgaris, etwas Grosses (von einem grossen Hahn gesagt) Lasd.

Avots: ME II, 186


kāgars

kãgars, in der Verbind. ut[u] k. Lems., ein Verlauster.

Avots: EH I, 598


kāgāt

kãgât, - ãju, intr., schnattern, schreien wie die Gänse Dünsb.: pati iet acis piemirkšusi, kāgādama un bē̦dādamās A. XI, 464. [Reimwort zu gãgât.]

Avots: ME II, 186


kāģerieši

kāģerieši "Spottname für alle Etngewanderten" Adiamünde n. BielU.

Avots: EH I, 598


kaikāt

[kaĩkât "sitzend wiederholt mit dem Kopf nicken": kad piedzēris braucuot nevar stingri nuosēdēt, bet klanās, saka: "viņš kaikā" Walgalen.]

Avots: ME II, 132, 133


kāja

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa 2 Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājaiņi

kãjaiņi Frauenb. "eingesäte Körner, die schon gekeimt haben".

Avots: EH I, 599


kājainis

kãjainis, eine Walze zum Getreidedreschen Atpūta v. J. 1932, № 417, S. 19.

Avots: EH I, 599


kājainītis

kàjainītis 2 Sonnaxt, ein hölzerner Pflug mit zwei Pflugscharen. kàjainīša 2 arkls Sauken "ein Hakenpflug".

Avots: EH I, 599


kājains

kãjains,

1): kājaini zirņi N.-Laitzen, Ruba "(ne zemē) sadīguši zirņi";

2) "viele Füsse habend"
Baar in seinem Exemplar von U.: burkanti kādreiz ir kājaini (haben verzweigte Wurzeln) Iw.; ‡

3) "=kãjîgs ‡ 2": kājaini zirņi (??) Wizenhof.

Avots: EH I, 599


kājains

kãjains "ausgekernt": kājaini zirņi "ausgekernte Erbsen" Matkuln.

Avots: ME II, 188


kājapakša

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188


kājarkls

[kājarkls "spīļu arkls" RKr. XVII, 38, Ahs., Samiten.]

Avots: ME II, 188


kājāt

‡ *kājât, zu erschliessen aus atkājât.

Avots: EH I, 599


kājaunams

kãjaûnames 2 Salis, = apavs, Fussbeekleidung: man nav ne˙kāda kājaunama, - ne tupeļu, ne pastalu.

Avots: EH I, 599


kājauts

kãjàuts, der Fusslappen: vienā vīzes, uotrā zeķes, trešā ve̦ci kājautiņi BW. 7825.

Avots: ME II, 188


kājavas

kãjavas (Neologismus?) Daugava v. J. 1935, S. 204, = apavi.

Avots: EH I, 599


kājavis

kãjāvis Schwitten "jem., der zur Zeit der Leibeigenschaft dem Gutsbesitzer die Füsse zu bekleiden hatte"; Īkstiņš piekuopa savu kājāvja ("?") amatu J. Veselis Dienas krusts 4.

Avots: EH I, 599


kājceles

kãjceles (auch im Singular?), Fussbodenläufer: uz grīdas pašaustas k. Ciema spīg. 90.

Avots: EH I, 599


kājceliņš

kãjceliņš od. kāju celiņš, der Fusspfand.

Avots: ME II, 188



kājdiegs

[kãjdiegs, Zwirn, der zur Befestigung eines Netzes an das Tau dient Nogallen.]

Avots: ME II, 188


kājene

kãjenê būt, auf den Beinen, im Schwung sein, grassieren, sich verbreiten: pie mums masalas kājenē U.

Avots: ME II, 188


kājenē

kãjenē bût: dumpis vēl kājenē Latv. Av. 1863, № 32.

Avots: EH I, 599


kājenieks

kãjeniẽks (unter kãjiniẽks),

1): einer, der kein Pferd besitzt:
kuo, māsiņa, tu darīsi, kājenieku dabūjuse? kājām iesi baznīcā, kājām sē̦rstu bāliņuos BW. piel.2 258681.

Avots: EH I, 599


kājens

kãje̦ns: grē̦ki paliek kāje̦ni (werden verübt) Latv. Av. v. J. 1848, № 9. šis tūlīt paliek k. (erwacht, beginnt sich zu regen) ebenda № 10.

Avots: EH I, 599


kājens

kãje̦ns, auf den Beinen, im Schwunge seiend, gebräuchlich, bekannt, gang und gäbe: visi jau kāje̦ni Kaw. tāds ieradums bijis kāje̦ns arī dažuos cituos nuovaduos RKr. XVI, 99. pūru dalīšana visur kāje̦na 68.

Avots: ME II, 188



kājgalis

kãjgalis [li. kójagalis], kãjgals, [kãgalis PS., Jürg.], kãjgale Frauenb., das Fussende: saule lēca kājgalī BW. 6735. kad uzklāju (īsu paladziņu) galvgalam, tad pietrūka kājgalam BW. 24837. tad redzēja tā divi eņģeļus ar baltām drēbēm sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12. viņš pataisīja pakaļdurvtiņas līdz kājgalam vaļā A. XVIII, 396.

Avots: ME II, 188, 189


kājgrieži

kājgrieži (auch im Singular?),

1) "Strandbewohner, welche Seefahrer Schiffbruch erleiden machen, um sie zu berauben"
Kolka;

2) "Personen, welche ausgerenkte Füsse wieder einzurenken verstehen"
(?) A.-Schwanb.;

3) "kas staigājuot griežas kājās" (?) A.-Schwanb.;

4) "asa zâle" Korwenhof.

Avots: EH I, 599


kājienē

kãjienē (unter kãjiens

1): k. e̦smu jau gan (ich kann schon gehen)
Janš. Ligava I, 468. kad raganas ir k. (sind auf den Beinen) Mežv. ļ. II, 309.

Avots: EH I, 599


kājiens

kãjiens,

2): kas pirmais būs k., lai paceļ zirgus! Dunika.

Avots: EH I, 599


kājiens

kãjiens,

1) das Aufsein:
ļaudis bijuši cauru nakti kājienā Kav. od. kājienē Spr.;

[2) = kāje̦ns, auf den Beinen seiend: vēl tik vē̦lu ir kājieni Janš. Dzimt. 2 I, 101].

Avots: ME II, 189


kājīgs

kãjîgs, ‡

2) = kāje̦ns, auf den Beinen (wach, tätig) seiend: tagad jau visi dunduri ir kājīgi Orellen. viņi vakarā ilgi kājīgi AP., Segew. rudzi izauga lieli, visi bij kājīgi (lagerten sich nicht), bet biruma nebij AP.;

3) erpicht
Segew.: k. uz dzeršanu.

Avots: EH I, 599


kājīgs

kãjîgs [li. kójingas], gut zu Fuss L., flinke, gesunde Beine habend: kājīgs cilvē̦ks, ein tüchtiger Fussgänger, Läufer Etn. III, 182. vairs nava klibs, bet labi kājīgs Lautb.

Avots: ME II, 189


kājināt

kājinât, (ein kleines Kind) gehen lehren Karls.

Avots: ME II, 189


kājinieks

kãjiniẽks,

1): nū paliku k.: ni nū laivas, ni kumēļa BW. 30996, 1;

3): "ein Arbeiter ohņe Pferd"
Zvirgzdine: paliku k., zirgu pārdevu;

5) (fig.). eine Laus
PV.: tuo jau ir kājinieki apstājuši.

Avots: EH I, 599


kājinieks

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189


kājminams

kãjminams, mit den Füssen zu treten: kājminama šujammašīna.

Avots: EH I, 599


kājminas

kãjminas,

1): auch Warkl.;

2): untaugliches Viehfutter
AP.; citi[e]m kājminam (wohl der dat. pl. mit -am aus -ām ) Gr.:Buschh. n. FBR. XII, 89; kàjmina 2 Warkl., ein Schimpfname;

4) von den Beinen und vom Bauch der Schafe geschorene (minderwertige) Wolle
AP.

Avots: EH I, 599


kājminas

kãjminas, kãjmines, kãjmiņas,

1) der von schmutzigen Füssen erzeugte Staub, Schmutz
Druw., [ die Spur Wid.]: teicams pieliekamais līdzeklis bija kājminas iz pasliegsnes BW. I, S. 182;

2) etw., was man mit den Füssen tritt, der Fusswischer; übertr., Gegenstand der Verachtung: stipras ļaužu valuodiņas nuoraus tevi kājminās BW. 9012. vārtuos apkārt citiem par kājminu (der Sing. ungew.) Dok. A.;

[3) kājmine, die Fussohle
Wid.].

Avots: ME II, 189


kājmine

kājmine (unter kãjminas);

2): was man mit den Füssen tritt:
par vārgu citiem iet, par kājmini Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76.

Avots: EH I, 599



kājnieks

kãjniẽks (unter kãjiniẽks),

1): kājnieku taks, ein Fusspfad
Frauenb.; ‡

5) "wer sich ohne eigenes Fischergerät am Fischen beteiligt"
Kaugurciems.

Avots: EH I, 599


kājop

kãjuop, auf die Beine: tad viņš kājuot ceļ Manz. un Jē̦kabs metās kājuop, da hub Jakob seine Füsse auf I Mos. 29, 1. kājuop celties, sich auf die Beine aufrichten Manz.; kājuop mesties, die Flucht nehmeen Manz. (Veraltet). S. kājuop und [Le. Gr. § 558].

Avots: ME II, 189


kājot

kãjuôt, intr., schreiten, wandern: tālāk kājuot briedis Druva I, 622. priesteŗi ar krustiem kājuoja nuo vienas vietas uz uotru Vēr. II, 185. Subst. kãjuôtãjs, ein guter Fussgänger, ein Läufer: [kāds kājuotājs! (von einem Pferde) Janš. Dzimt. 2 I, 93].

Avots: ME II, 189


kājotnē

kãjuotnē (loc. s.),

1) zu Fuss
Tirsen: sauc savu braucēju vai paliec k˙! Ciema spīg. 116;

2) k. būt "im Schwunge, allgemein angewendet, gebraucht sein"
Diet.

Avots: EH I, 600


kājots

kãjuôts: auch Neugut n. BielU., Frauenb., Golg., Laidsen.

Avots: EH I, 600


kājots

kãjuôts [li. kajúotas Kurš.], flinke Beine habend: viņš ir labi kājuots Purap. kājuots ir tāds, kas ļuoti viegls uz kājām, kas labs skrējējs. mums ir ļuoti kājuots zirgs, iet kâ vējš Nigr.

Avots: ME II, 189



kājstarpa

kãjstar̂pa (unter kājstar̂pis): auch BW. 34777.

Avots: EH I, 599



kājstarpis

kãjstar̂pis: auch Saikava, BW. 34805 - 8; zaķis izskrēja medniekam pa kājstarpi Saikava.

Avots: EH I, 599


kājstarpis

kãjstar̂pis, kãjstar̂pa, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen: grūtām sievām nebūs kāpt pāri par sluotu, juo caur tuo tiekuot bē̦rnam gauži plats kājstarpis BW. I, S. 175. suņi kājstarpā iespiestām astēm Stari II, 100.

Avots: ME II, 189


kājtaka

kājtaka, der Fusspfad Kārstenis.

Avots: ME II, 189


kājum

kãjum: auch Iw. n. FBR. VI, 56, Schrunden n. FBR. XIII, 104: citi aizbrauca braukšus, mēs palikam k. Frauenb.; "139" ME. II, 189 durch "129" zu ersetzen.

Avots: EH I, 599


kājum

kãjum Nurmhusen, Waldgahlen, kãjûm Preekuln, Nigr., [kājumis Janš. Dzimtene 2 III, 139], Adv., zu Fuss: simtu jūdžu kājum te̦k BW. 10555.

Avots: ME II, 189


kājūm

kãjûm 2 (unter kãjum): auch Gramsden, Kal., NB. n. FBR. IX, 106, Dunika, OB., (kãjũm) Frauenb.

Avots: EH I, 600




kājup

kãjup,

1): lai ... līgaviņu k. rastu, ne guļam BW. 26785, 1; ‡

2) = kãjum, zu Fuss: iet mājās k. Kal. k. nākt Janš. Dzimtene V, 43.

Avots: EH I, 599


kājup

kãjup, auf die Beine, auf den Beinen Blieden: pieguļnieki salē̦kuši kājup LP. V, 121. tikkuo meita kājup, kungs prašina 196. saimnieks bijis vēl kājup, der Wirt soll noch auf gewesen sein 151. citi iemieg; ve̦cs vīriņš tik paliek kājup I, 126. Vgl. das veraltete kājuop.

Avots: ME II, 189


kājūp

kãjûp 2 Siuxt, = kãjup: visu nakti biju k. (auf, wach).

Avots: EH I, 600


kājviru

kãjviru, Adv., sperrweit: durvis kājviru vaļā Druw.

Avots: ME II, 189


kāka

kāka, kākacis, ein allzu freibiger Mensch, ein Verschwender: tas ir gan kāka; izkākā citiem savu labumu; nu jākaŗ zuobi vadzī Blied., Etn. III, 177. izkākā savu labumu citiem, - gatavs kākacis.

Avots: ME II, 189




kākalēt

[II kãkalêt, kakeln (von Hühnern, wenn sie brüten wollen) MSil.]

Avots: ME II, 189


kākalnīca

*I  kākalnīca [erschlossen aus hochle. kākelnīca]"?": ja būs laba vīra māte̦likšu ruožu krūmiņā; ja būs kāda kākelnīca, uz dadzīša tupināšu BW. 23168 [aus Lös.].

Avots: ME II, 189


kākalnīca

[II kãkalnīca, ein Huhn, das kākalē MSil.]

Avots: ME II, 189


kākans

kākans, ein grosser, plumper und schwacher Mensch oder ein solches Tier: iet kâ kākans Lub.

Avots: ME II, 189




kākāns

[I kãkāns (?) AP. "die Schlange".]

Avots: ME II, 190


kākāns

[II kãkāns (?) Renzen "izkārnījums".]

Avots: ME II, 190


kākara

kàkara 2 Oknist; das männliche Glied.

Avots: EH I, 600


kākarains

kãkaraîns, ‡

4) kākaraini cimdi, Fingerhandschuhe
VL. n. BielU.

Avots: EH I, 600


kākarains

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190


kākardancis

kākardancis: "20430" ME. II, 190 zu ersetzen durch "20430, 1 var.".

Avots: EH I, 600



kākarēties

‡ *kãkarêtiês, zu erschliessen aus nùo-kãkarêtiês.

Avots: EH I, 600


kākars

kākars,

1): kàkari 2 Oknist, Bänder und dergleichen am Kleid;

2): jam ar kākaru pirsts apsiets Pas. VI, 425.

Avots: EH I, 600


kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190


kakāt

kakât, -ãju, intr., die Notdurft verrrichten, kacken (von Kindern). [Nicht allgemein bekannt. - Nebst li. kakoti und estn. kakkama wohl eher aus d. kacken resp. slav. kakati entlehnt, als dem la. cacāre dass u. a. entsprechend. Vgl. auch kâkât.]

Avots: ME II, 137


kākāt

kâkât Mar., n. RKr. XV, 117, = kakât. [Könnte dem slav. kakati entsprechen; der Stosstoe zeugt eher für Verwandschaft als für Entlehnung.]

Avots: ME II, 190


kākāt

II kãkât: vista kãkā, kad meklējas dēt Ramkau.

Avots: EH I, 600


kākāt

II kãkât [N. - Peb., kàkât 2 Kreuzb.], - ãju, intr., gackern Wid.

Avots: ME II, 190


kākāt

III kākât, - ãju, tr., allzu freigebig, leichtsinnig verschenken; besond. gebraucht in der Zstz. mit iz -. [Wohl identisch mit kâkâ I; vgl. izdiršļât: dirst.]

Avots: ME II, 190


kākauliņš

kãkauliņš (unter kãkaulis): ein schwarzer Meervogel von der Grösse einer Ente (schreit: kā-kā-kauliņ!) Dond.; eine Art Möwe (kâkaũliņš 2 ) Salis.

Avots: EH I, 600


kākaulis

kãkaulis: auch Kaltene, (mit ā ) Markgrafen, (mit â 2 ) Kaugurciems, Pabbasch.

Avots: EH I, 600


kākaulis

[kãkaulis Wandsen, kãkauliņš Salis "eine grosse Möweranrt". Vgl. kakauliņš.]

Avots: ME II, 190



kāķelēt

[kāķelêt U., lallen. - Wohl aus mnd. kakelen "gackern, schwatzen".]

Avots: ME II, 190


kākināt

kãkinât AP., Smilt., N. - Kmph., intr., gackern.

Avots: ME II, 190


kāķis

I kãķis,

1): rauj viņu k˙! Frauenb: vai tad tevi k. (Var.: juods) spēra BW. 20512 var. kãķis,

Avots: EH I, 600


kāķis

I kãķis,

1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;

2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.

Avots: ME II, 190


kāķis

I kãķis [Wenden, Weissenstein], die Dohle U., RKr. VIII, 90. [Falss ursprünglich kurisch, wohl auf einem Paradigma nom. s. * kātis, gen. s. kāķa usw. beruhend und dann mit apr. kote "Dohle" verwandt. Fick BB. II, 196 und Wrtb. I 4 , 18 und 378 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 1 u. a. stellen es zu ai. kāka-ḥ "Krähe" u. a., wobei jedoch das le. ķ Schwierigkeiten bereitet.]

Avots: ME II, 190


kāķis

[III kãķis Ronneb. "= kãrķis I". S. auch kārķis II und III.]

Avots: ME II, 190


kākšināt

kãkšinât, schnattern AP.: zuosis kākše̦na.

Avots: EH I, 600


kāksle

kāksle (unter kākslis),

2): sabāzt visu savā kākslē A.-Schwanb.

Avots: EH I, 600


kākslis

kākslis, kāksle L., [Manz. Lettus],

1) der Adamsapfel; der Kropf
L., St. u. Biel., Oppek. n. U.: dziedzeris, kas pie cilvē̦ka dažkārt sapampst, tâ ka ruodas tâ sauktais gurklis jeb kākslis;

[2) kâksle 2 Hasenp., die Gurgel, der Schlund:
visu šim nesaņķim vajag iegrūst kākslē;]

3) ein ausgehungerter Mensch, ein Gourmand, Feinschmecker
Bers. n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 190


kāksloties

kāksluôtiês, leckern, nach einem Leckerbissen trachten: kuo tu te kāksluojies, laizies apkārt Bers., n. A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 190


kākucis

kākucis,

1) "eine kleine, harte Erhöhung an der Oberfläche eines grösseren, harten Gegenstandes oder z. B. der am Baum gebliebene Rest eines abgebrochenen Astes"
(mit à 2 ) Auleja;

2) iet kâ k. ("?") A.-Schwanb. "geht langsam, nach vorne gebückt".
līks kai k. Auleja.

Avots: EH I, 600


kākurains

kākuraîns, zerlumpt: tādi mani viesi nāca, činkuraini, kākuraini BW. 19766. Vgl. kākarains.

Avots: ME II, 190


kāļ

kā`ļ 2 (li. kõľ) Auleja, während: k. tu nītis siest, tāļ es citu kuo padarīšu. Zu lat. quālis "wie beschaffen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 521.

Avots: EH I, 600


kāla

‡ *kàla 2 Sonnaxt, = reĩze, das Mal: divām kālām (reizēm) nuobeŗ sviklus ar mē̦sliem.

Avots: EH I, 600


kālab

kàlab: kâ˙lab 2 (so in einer energischen Frage gesprochen; sonst: kâlab 2 ) tu nenāc?

Avots: EH I, 600


kālab

kàlab, kàlabad (aus kā laba dēļ), kàlabād (Kabillen BW. 17466; RKr. XVI, 127; 242), kālabā Wirginahlen, kàlabdẽļ Smilt., C., Aps., Gsth., weshalb, warum: kālabad (Var.: kālabā) šuovasar kuoši ruozes neziedēja BW. 6449.

Avots: ME II, 190


kālabā

kālabā (unter kàlab): kā˙labā ... nenācāt ... šurp? Behnen n. FBR. XVI, 156.

Avots: EH I, 600




kālaik

[kãlaik "wann": kālaik jūs tur bijāt? Weissenstein.]

Avots: ME II, 190


kāleit

kâleit 2: auch Bershof, EIIei, Salgaln, Sessau.

Avots: EH I, 600



kālīdz

kālīdz: auch (mit à 2 ) Auleja; "tiklīdz" Ellei, Salgaln, Sessau (mit â 2 ), Sessw.

Avots: EH I, 600


kālīdz

[kālīdz, so lange, als: kālīdz dzīva būs latgaliešu tauta L. W. 1921, No 50, 1 4 .]

Avots: ME II, 191


kālis

I kàlis: auch AP., Ramkau, Wolm., (mit à 2 ) Linden in Kurl., (mit â 2 ) Orellen, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden: audziet, kāļi, tupenīši! BW. 4405 var. lai aug kāļi, kāpuostiņi 33457; nakts k., eine gewisse Pflanze ("kāda zâle, kuo cūkas nevar ēst") Siuxt. Aus nd. kāl, s. Sehwers KZ. LIV, 35.

Avots: EH I, 600


kālis

I kàlis, Schnittkohl, Kohlrübe (brassica napus rapifera); baltais kālis, weisse Kohlrübe (br. alba), dze̦lte̦nais k., gelbe od. schwedische Kohlrübe (br. flava) RKr. II, 68; kāļus vilkt, die Kohlrüben aus der Erde ziehen, ein- heimsen; kāļus derināt, die Kohlrüben von den Blättern befreien Paul. [Aus d. Kohl kan zwar li. kõlis stammen, aber le. kàlis und estn. kāl' setzen eine skandinavische (vgl. schwed. kål) oder mnd. Form mit ā oder åˉ (statt ō) voraus; über mnd. westfäl. ā aus ō s. A. Lasch Mnd. Gramm § 87.]

Avots: ME II, 190, 191


kālis

II kâlis 2 Kand., Bauske, [Ruj., Salis, Dunika], = `ls.

Avots: ME II, 191


kālīt

kâlît 2 NB.,

1) wenn (sobald als?), solange als, während:
k. ("kad") manā sē̦tā; tālīt es ar kuoku. k. ("kad, kamē̦r") tie baļķi, tālīt tā nauda. k. ("kamē̦r") pietiek, tālīt jāliek;

2) "sehr lange":
būs (pietiks) man k. ar tuo tev pietiks kas zin k. Zu li. kõľ "wie lange; solange (als)."

Avots: EH I, 600


kālītes

kālītes: hinter kārītes ME. II, 191 einzuschalten "Waben".

Avots: EH I, 600



kalnkāpējs

kalˆnkâpẽjs, kalˆnkâpis, der Bergsteiger.

Avots: ME II, 142


kāļot

I kāļuôt, tr., schimpfen Bers., Illuxt, A. XV, 2, 237; aufrühren; Spiesen verachten, tadeln U. [Direkt od. durch li. kõlioti "ругать, поносить, чернить" vermittelt aus poln. kalać resp. russ. калять "besudeln"; vgl. Brückner Litu - slav. Stud. 95 und 173.]

Avots: ME II, 191


kāļot

[II kâļuôt 2 Ruj., Schnittkohl stehlen.]

Avots: ME II, 191


kāls

kā`ls,

1): pieci kāli kaķēniņu BW. 19404 var; ‡

2) ein Komplekt:
piecas adāmas adatas ir kâls 2 Seyershof.

Avots: EH I, 600


kāls

kā`ls, ein Band od. ein halbes Schock, d. i. 30 Stück: kāls reņģu, vēžu. [Aus liv. kåˉv dass; s. Thomsen Beröringer 256.]

Avots: ME II, 191


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

daudzkartējs

daũdzrtējs, vielfältig, häufig: daudzkārtēji kar,i bija zemi pa˙visam izpuostījuši.

Avots: ME I, 444


kabelēties

[belêtiês (?), - ẽjuos, fortwährend sich mit dem Tauschen (von Pferden) abgeben": viņš vienmē̦r ka- čigāns ar zirgiem kābelējas Selsau. - Vgl. kabelēties.]

Avots: ME II, 185, 186



karbača

rbača, eine Art Peitsche: ar kārbaču džindžalāja BW. 33532, 1. aste vien atlika kārbaču (Var.: kančuka) tiesai 19289 var. Vgl.kar̃bača.

Avots: EH I, 602


Šķirkļa skaidrojumā (11736)

a

a, Ausruf der Fraude, der Angst, des Unwillens, der Zurückweisung: a, es te saimniekotu Vēr. I, 399. a, liec mani miera! a, ka tevi jupis parautu!

Avots: ME I, 5


a

II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a pēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1


aba

aba,

1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].

2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu da laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.

3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]

Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo

Avots: ME I, 5


abarģēlis

abarģēlis MSiI., = ēverģēlis: ve̦lns... iet abarģēlis LP. VII, 179 (aus Selg.).

Avots: EH I, 1


abēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du puosti Saikava.

Avots: EH I, 73


abeji

abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),

1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.

2) beide,

a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;

b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruos, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.

3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovaltu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].

Avots: ME I, 5


ābele

âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilbele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].

Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa

Avots: ME I, 234


abi

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6


ablava

ablava (mit hochle. a aus e, ),

1) das Fest, der Schmaus:
tēvs negribēja tādas ablavas kâ zu taisīt Saikava;

2) der Lärm
Kalz., Lubn.; Streit, Skandal: man ar šuo negribējās ablavas taisīt, par tuo ij atlaižu tuo parādu Saikava. Nebst ablava "Treibjagd" Lettg. n. U. aus r. облáва "Treibjagd"?

Avots: EH I, 1



āboliņš

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; paru ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. 2 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. 1 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235


ābols

âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,

1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, savu acu ābuolu;

2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls ābuols;

3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]

Avots: ME I, 235


abpusīgs

abpusîgs, = abpusējs: abpusīga vienuošanās, piepšanās. abpusīgie mērķi Latvis No 2576. abpusīgi parakstīts līgums Brīvā Zeme 1929, No 193.

Avots: EH I, 1


abuks

abuks ein unverschämter, trotziger Mensch Lems., Wainsel: ar tādu abuku jau ne˙kâ sadzīvuot. tas nav ne˙ds cilvē̦ks, tīrs abuks.

Avots: EH I, 1, 2


acaines

acaînes,

1) eine Art von Spangen
(sakts) Wirg;

2) die Brille:
viņš sartuo savas acaines;

3) Strümpfe mit eingestrickten, von der Grundfarbe abweichenden Pünktchen
Kursiten.

Avots: ME I, 6


acains

acaînis, ‡

3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava;

4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika;

5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs rtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.

Avots: EH I, 2


ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, pēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3



ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plis miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


ačgārns

ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārnis jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.

Avots: ME I, 10


ačīgs

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c jās Purap. - -

Avots: ME I, 10


ačka

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: ju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen;

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3


acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palis uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, ne viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruo, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; ršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. šķĪvji, skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas puogas, von eingefallenen A.; a. timpas, A. wie Kerzen, breit; a. vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz jām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet du aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis lau Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība traki dūrusies acīs ne dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs pj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuosrta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


acumirklis

acumir̃klis, (li. akiẽs mìrksnis), der Augenblick, acumirklī, sogleich, im Augenblick; du acumirkli, einen A.

Avots: ME I, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar jām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par rti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt lau Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


adatnieks

adatniẽks, ‡

2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatnie adutas!

3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡

4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!

Avots: EH I, 3


ādenis

âdenis T., âdeniẽks PS.,

1) ein Pferd, eine Kuh, deren einziger Wert nur noch in der
āda, Haut besteht, die Schindmähre Palzm., Lös. Etn. III, 145; ādeņa zirgs Latv.; juo es pašreiz sas lieku savu dzejas ādenieku Laicēns;

2) ein hagerer Mensch
Etn. I, 139.

Avots: ME I, 236


ādere

ãdere (gleich estn. āder entlehnt), Ader in weiterem Sinne, die Sehnen (dzīslas) einschliessend Etn. II, 64; āderi laist (nach dem Deutsch.), ein Ader lassen; āderi cirst dass.; laidīsim tikai dam jē̦ram āderi vaļā, wollen wir ein Lamm schlachten Kaudz. M. 36.

Avots: ME I, 236


adīt

adît, -u, -ĩju (li. adýti "sticken; [nach Juškevič] продѣвать иглою, колоть"), tr., intr., stricken: adīkli, cimdus, zeķes, raibu rakstu BW. 7161; vīzes adīt, flechten (L.), gew. pīt; vīzēm de̦gunu adīt, die Spitze der Bastschuhe flechten; atkalnu, atkalniski adīt, eine Reihe von krausen Maschen stricken; labiski a., rechts stricken. Übertr. uz mājām zirgam jas kâ adīt ada MWM. I, 595. Refl. -tiês,

1) für sich stricken,

2) um die Wette stricken:
iesim adītuos oder adīties,

3) von selbst sich stricken:
cimdi paši kaktā adās BW. 7764. Subst. adījums,

1) das Gestrickte,

2) die vollendete Handlung des Strickens
(dial. adums BW. 15561); adītājs, -āja, der Stricker, die -in: adi, adi, adītāja, man būs tavs adījums BW. 7156 (dial. adējeņa, adējiņa BW. 15565, 1. Infl.). [Sieht aus wie ein Iterativum, wo a aus o entstanden sein und mit e ablauten kann. Am ehesten mit Petersson Heterokl. 100 zu egle, li. ẽglė, p. jodła, ksl. jela, r. ель "Tanne", die zu einem *ed(h)-lo- "stechend, stachelig" gehören können, vgl. mnd. gran "Ährenspitze, Granne, Gräte" : awn. gro,n "Nadel; Fichte". Weniger sicher sind die weitern Kombinationen Peterssons und die hiervon abweichenden Etymologien Ficks Wrtb. 1 4, 351, dem sich Walde Wrtb. 2 unter ador anschliesst, und Fays AJPh. XXXIV, 26 (zu ai. adri-ḥ "stone, cliff" u. gr. ὀδούς "Zahn")].

Avots: ME I, 11


ādogs

ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja du caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192


agle

agle Cibla n. FBR. VI, 32, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Kārsava n. FBR. XII, 50, Pilda n. FBR. XIII, 41, Viļāni n. Pas. II, 248 (hier neben dem acc. s. egli ), Andrepno, Dagda, Skaista (li. ãglė), = egle.

Avots: EH I, 3


āgnēties

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: muo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237


agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. di desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4


agrējs

agrẽjs, agraîns, agrinājs (Bers.), früh, frühreif, früh geboren: agrējas, agrinājas auzas. tādēļ tie būs rīta mākuoņi un agrēja rasa Hos. 13, 3. tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrējie Jē̦kabam 1. Mos. 30, 32.

Kļūdu labojums:
30, 32 = 30, 42

Avots: ME I, 11


agri

agri adv., früh: agri ceļas, vē̦lu brauc Sprw. JK. II, 96. paagri, recht früh. labāk agrāki, ne vē̦lāki, nicht gesäumt!

Avots: ME I, 11


agrīns

agrîns, frühzeitig, früh, frühreif: agrīnas auzas; agrīns viesis, ein am Morgen früh gekommener Gast SF. n. BB. XII, 232. Comp. agrīnāks: pašā agrīnā pavasarī A. XVII, 35, C., AP.

Avots: ME I, 11


agrot

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12


aicināt

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās zās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I 4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12


airenes

aĩrenes, Lolch PS. [Auch in Rujen und Plienu-ciems] (zu gr. αῖρα "Lolch", ai. ēra "eine Grasart). [Auch aĩres, eine Art Unkraut, in Widdrisch.]

Avots: ME I, 13


airēt

aĩrêt, -ẽju, -ẽju, aĩrât (Lind.), tr. u. intr., rudern: airēt laivu, bāleliņi BW. 14307,4; airējams kuģis ein Ruderschiff. Refl. airēties,

1) um die Wette rudern,

2) sich am Rudern ergötzen:
iepu laivā un airējuos Skalbe. Subst. airê̦tãjs, der Ruderer, Ruderknecht.

Kļūdu labojums:
-ẽju, -ẽju = -ẽju od. -u, -ẽju
airēt laivu = airiet laivu

Avots: ME I, 13


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, ne ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aiz

àiz,

3) : nevar glābties aiz jiem Kaltenbrunn. aiz dunduriem dzina stallī ebenda;

4) : es ve̦cāks aiz visiem e̦su Linden;

5) : šuodien aiz mātes aizgāju uz ganiem Ramkau. aizgāja aiz Ievas kult Prl. n. FBR. VI, 114. vai aiz Jāņa ne˙viens nebij šuorīt ganuos? AP.; ‡

7) = uz 5: Jē̦kuops ir tīri traks aiz meitām Prl. n. FBR. VI, 114. Pīčs ir rs aiz naudas ebenda.

Avots: EH I, 5


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz jām no gultas ārā; aiz jiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smuka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūm nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet du, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aiza

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17


aizadīt

àizadît,

1) zustricken
Wid.: nu jau ir īšķis aizadīts Salis; die Spitze des Bastschuhes machen Bielenstein Holzb. 695. a. vīzes,

a) (den Bastschuh) zusammenziehn und die Spitze machen
U. (unter vīze ),

b) die doppelte Sohle machen Wellig
4;

2) jem. im Stricken (in der Schnelligkeit des Strickens) übertreffen
Spr.;

3) zu stricken anfangen;
"ieadīt zeķes vai cimda sākumā" Kaltenbrunn: nuoadīju divi pāŗi cimdu, ij vēl trešam valmi aizadīju Saikava. aizada zeķei du graidu Kaltenbrunn;

4) bis zu einer gewissen Stelle hinstricken:
aizadīju (zeķi) līdz papēdim.

Avots: EH I, 5, 6


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa lai bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā dreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizaudi

àizaudi: aizaudi ir ar vienršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6



aizaulekšot

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18


aizaut

àizàut,

1) anfangen die Füsse zu bekleiden:
a. jas Lubn.;

2) eilig die Füsse bekleiden:
a. jas Bauske, Erlaa, Lems., Sessw., Trik.

Avots: EH I, 7


aizbadīt

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja ts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
jas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7


aizbars

àizbars,

1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;

2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);

3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;

4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;

5) vom Hagelregen:
sniegs bira aizbars Tirs.

Avots: ME I, 18


aizbāšķītis

àizbāšķĩtis, Demin. von àizbāsķis = aizbāzis: līdzās sēd tautu meita tā luogu aizbāšķītis BW. 21288.

Avots: ME I, 18


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes aizbāztas Tr. IV, 177. stāv aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbēgalēt

àizbē̦galêt, (wiederholt) davonlaufen, entfliehen: zinieki palika nemierīgi un aizbē̦galēja katrs uz savu sē̦tu Pas. IV, 235 (aus Atašiene). visi aizbē̦galē, kur katrs Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 9


aizbilst

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par du Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19


aizblīkšķināt

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pul iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19


aizblunkšķināt

àizblun̂kšķinât Saikava, mit einer Stange ins Wasser schlagend und dadurch einen gewissen Schall hervorrufend, hingelangen: kâ sāc nuo lejas, tâ blunkškini, līdz met aizblunkšķini da tīklam! Saikava.

Avots: EH I, 10


aizbļurkšķēties

àizbļur̂šķêtiês Saikava "nenuosams, nejaušs truokšņuojums": levai, krāsni kuruot, pakaļa aizbļuršķējās.

Avots: EH I, 11


aizbreņģēt

àizbrèņģêt 2 Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: met da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11


aizbrist

àizbrist, intr.,

1) hinwaten:
līdz malai;

2) bewölkt untergehen:
laikam jau uz lietu, juo saule aizbrien, es wird wohl regnen, denn die Sonne geht bewölkt unter A. XI, 466; Etn. III, 145. mēness aizbrien (geht) aiz mākuoņiem Aps. V, 24; so auch refl.: saule aizbridusēs, netiek nuo bālās saules tinas lau MWM. XI, 220.

Avots: ME I, 20


aizbūve

àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai da aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar rti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) puostu puodu un izvelc lau! Memelshof. ar rti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizčākstēt

àizčākstêt,

1) sterben:
tas var drīz aizčākstēt A. - Ottenhof, AP., Erlaa;

2) anfangen zu welken, holzig, schwammig zu werden:
aizčākstējis burns Bauske, Erlaa; fig., aizčākstējis cilvē̦ks,

a) ein erkälteter und heiserer Mensch
(mit ã ) N. - Bartau;

b) ein lungenkranker Mensch
Bauske;

c) ein erkrankter Mensch
Jürg.

Avots: EH I, 15


aizcelt

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. di trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili;

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar di septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13


aizciest

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sus ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14


aizcilpot

àizcilpuôt,

1) tr., zuhäkeln
(cilpas), intr., sich eilig wegbewegen, besonders vom Hasen, dann von anderen lebenden Wesen: tas aizcilpuoja zaķis Purap.

Avots: ME I, 20


aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot ja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14


aizčirkstēties

àizčir̃kstêtiês, zu zwitschen anfangen: jau dzirdēja du re̦tu putnu aizčirkstamies Aps. VI, 30.

Avots: ME I, 21


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla aizcirsts kuoks Purap. ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta ju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. du vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes ts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. du līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdarīt

àizdarît, tr.,

1) zumachen, schliessen:
acis uz mūžu aizdarīt, die Augen auf ewig schliessen, sterben; auch ohne uz mūžu: kur tad šī paliks, ja ve̦cāki savas acis aizdarīs Lautb.; sveši ļaudis lielījās manu kaklu aizdarīt BW. 21074;

2) mit seinem Tun zuvorkommen, etwas für jem. früher tun:
ve̦cāki bērniem tuo simtrt aizdarījuši, kuo bē̦rni ne desmitrt nespēj atdarīt. es priekš viņa jau tik daudz e̦smu aizdarījis, bet viņam izliekas grūti man tagad nākt palīgā Tirs.;

3) aizdarīt putru, zur gekochten Grütze saure Milch, Schmant hinzutun
Kand., aizdarināt putru Ronneb.; tie runas aizdarīja (würzten) ar juoku un atjautu sāli Apsk. I, 413;

4) aizdarīt dusmas kam Aps., jem. erzürnen;

5) besudeln, verschweinigeln:
te viss tā aizdarīts, ka nevar ne gar,ām aiziet. Refl. - tiês, sich schliessen: acis; kaps aizdarījies LP. VII, 908.

Avots: ME I, 21, 22


aizdars

àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: ds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, putra bez aizdara.

Avots: ME I, 22


aizdelt

àizdelˆt, tr., anstechen: viņa aizdze̦lta izskrēja ārā Vēr. II, 546.

Avots: ME I, 24


aizdevējs

àizdevẽjs, wer hingibt, (ver)leiht: tev ar vis neprasīs. tu ne˙da aizdevēja BW. 25195, 6.

Avots: EH I, 18


aizdevi

aîzde̦vi, Zinsen, Prozente: kur... naudu aizdevās un aizņēmās..., tur tuo... izdarīja bez diem aizde̦viem jeb procentiem Kaudz. Izjurieši 32.

Avots: EH I, 18


aizdibināt

àizdibinât, aizdirbt, eilig mit kleinen Schritten weggehen: saimniece veikli aizdirbināja uz piena kambari Līb. P. 46. meitenīte pa ceļu aizdirba, jiņs vien ņirbēja Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdīdzēt

àizdîdzêt, zu keimen anfangen lassen: labību lai a.

Avots: EH I, 19


aizdienēt

àizdiẽnêt,

1) sich emporarbeiten:
a. līdz augstai rtai;

2) dienend, mit Arbeit bezahlen:
es jau par juo aizdienēšu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 19


aizdīžāt

àizdĩžât,

1) (mit den Füssen) stampfend fort-, hingehen:
aizdīžājis līdz uotram upes līcim Lems.;

2) (mit den Füssen) voll-, zustampfen, -treten:
zirgs ar jām aizdīžājis ūdens nuote̦ku. Refl. -tiês, unruhig tänzelnd sich entfernen: zirgs ar mušām kaudamies aizdīžājies nuo savas vietas pruom Lems.

Avots: EH I, 19


aizdomāt

àizduõmât, verdächtigen: divi par vainīgiem aizduomāti cilvē̦ki B. Vēstn. vē̦lāk du aizduomājamu cilvē̦ku apcietināja B. Vēstn.

Avots: ME I, 24


aizdomīgs

àizduõmîgs,

1) Verdacht hegend,
aizduomīgs cilvē̦ks,

2) Verdacht erweckend:
aizduomīgas zīmes. Adv. aizduomīgi: meitenei biedrenes aizduomīgi kacina lau nuoslē̦pumu Vēr. I, 15. *

Avots: ME I, 24


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz du laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, ne (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizdragāt

àizdragât, tr.,

1) hinschmettern, zertrümmernd hinschleudern:
skaudīgs vējš bij aizdragājis du jūr,as kuģi līdz pat tai salai A. XI, 125;

2) etwas beschädigen:
laivu.

Avots: ME I, 23


aizdrunēt

àizdrunêt, teilweise verwittern: (lini) mār vai uz lauka aizdrunēja Druva II, 272.

Avots: ME I, 23


aizdūcīt

àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri jām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21


aizdurs

àizdurs, Riegel, eiserner Pflock = durvu aizduŗamais Etn. III, 145. aizdurs ir puļķis, ar kuo aizdur, durvis, lai tās netaisītuos vaļā Bers.; dzinteles aizdars izgaisis; tas jānuokaļ: ar kuoka puļķīti vien nepietiek V. A. 33. Vorrat: viņam nav neda aizdura, juo visu izdzīvuojis JK.

Avots: ME I, 23


aizdurt

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙ nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙ neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20


aizdurt

àizdur̃t,

1) hinter etw. stecken: aizdurt puķi aiz ce̦pures;

2) durchstechend etwas befestigen:
aizdurt ar puļķi de̦sas gaļu;

3) stechend verletzen, anstechen, anspiessen, Stichwunden beibringen:
jē̦rs pašu laiku aizdurts Kaudz. M.; bildl.: aizdurta viņa krita uz savu bē̦rnu Aps. IV, 19. v. staigāja aizdurts A. VIII, 1, 97, wie von der Tarantel gebissen.

Avots: ME I, 23


aizdusa

àizdusa, àizduse, àizdusis, K., A. - Peb., Asthma, Engbrüstigkeit: aizdusa - slimība, kur,as svarīgā zīme ir asins trūkums Konv. 2

Avots: ME I, 23


aizdvesties

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man lis, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24


aizdziedāt

àizdziêdât,

1) krähen, bevor der Taufel seine Absicht ausführt, nach dem Volksglauben:
ve̦lns vēl nesis uotru nastu, bet gailis aizdziedājis LP. V, 408. te gailis aizdziedājis un ve̦lns aizskrējis LP. VI, 215; ebenso refl. aizdziêdâtiês, zu singen anfangen: tuvējā mājiņā gailis aizdziedājies Etn. IV, 26;

2) von den bösen Folgen des Vogelgeschreies. Wenn im Frühling die Vögel zu singen anfangen, hüteten sich die Letten den Gesang der Vögel zu hören, bevor sie etwas gegessen hatten. Wenn vor dem Essen der Gesang der Vögel gehört wird, so ist das ein schlechtes Omen
Etn. III, 9. jāē̦d maizīte, lai putni neaizdzied RKr. VI, 17. tatiņu senāk turējuši par nelaimes putnu. ja viņš du darbinieku tukšā sirdī aizdzied, tad jau tai dienā muižā bez pēriena nepalicīs LP. V, 100. tavu darbu dze̦guze aizdziedāja; tāpēc nekas neiznāca Ar.;

3) im Gesange übertreffen,
mit dem Acc., mehr Lieder kennen: dzīrās mani citas meitas dziesmiņām aizdziedāt BW. 854. Refl. -tiês, anfangen zu krähen: gailis aizdziedājies Etn. IV, 26. àizdziêdâšanâs, Wettkampf im Gesange BW., S. 138.

Kļūdu labojums:
BW., S. 138. = BW. I, S. 138.

Avots: ME I, 24, 25


aizdzirkstīties

àizdzirkstîtiês, zu funkeln anfangen, erglänzen: viņas acis aizdzirkstījās prie Vēr. II, 1216.

Avots: ME I, 24


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
sbes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielā, uotru mazā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizēvelēt

àizẽvelêt,

1) hobelnd hinter etwas geraten lassen:
a. skaidas aiz da priekšme̦ta;

2) anfangen zu hobeln:
aizēvelējis dēli un atstājis Jürg.;

3) die Füsse schleppend, schlurrend hin-, fortgehen:
aizēvelējis ar klibuo ju uz kruogu Bers.

Avots: EH I, 23


aizgādniecība

àizgãdniẽcĩba, Fürsorge, Vormundschaft: bē̦rniem pietrūkst ve̦cāku aizgādniecības Niedra B 7. salauza senās aizgādniecības saites Apsk. I, 435. vispārīgā aizg., allgemeine Fürsorge B. Vēstn.

Avots: ME I, 26


aizgaite

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz du aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz du aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz du aizgaitu: vai nu būs dam nuo mājas jāaiziet, jeb būs ds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nedas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nedas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizgaitne

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu da aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25


aizgaldnieks

àizgalˆdniẽks, ein im aizgalds zu mästendes Kleinvieh im Gegensatz zu ārtecis Bers., Laud., Mar.: kas lai šuo bar,uojuot aizgaldnieku A. XXI, 46.

Avots: ME I, 25


aizgandis

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26


aizgaņģis

àizgaņģis,

1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;

2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās duos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;

3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;

4) die Einöde, Wüste.

Avots: ME I, 26


aizgansts

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, dēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26


aizgaudot

àizgauduôt,

1) heulend, jammernd sich entfernen:
suns aizgauduoja pa tīrumu pruojām;

2) aufheulen:
vilks aizgaudavis du reizi Ass. - Kalt.;

3) heulend, bevor die Person, die dieses Geheul hört, am Morgen etwas gegessen hat, diese Person in ein Unglück stossen:
suns viņu aizgauduojis. Refl. -tiês, aufheulen: suns vēl reiz aizgauduojās.

Avots: EH I, 23


aizgavēnis

àizgavẽnis: àizgavênis 2 Kaltenbrunn, (mit ê 2 ) Dunika, àizgaviņi 2 Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks das nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi 2 Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūties BW. 32271.

Avots: EH I, 23


aizgavilēties

àizgavilêtiês, anfangen zu jubeln: viņam aizgavilējās krūtīs da balss Niedra.

Avots: ME I, 26


aizgrābīt

àizgrãbât,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. salmus nuo ceļa;

2) (wiederholt greifend) mit den Händen zuschütten:
a. nelielu bedri ar ruom.

Avots: EH I, 25


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz jām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgramzt



I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pare, is iespēre.

Avots: EH I, 24


aizgraust

àizgraust,

1) plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen (vom Donner):
du reizi aizgraude, i vairāk negraude Kaltenbrunn;

2) "bedonnern":
sniegs, kuo pē̦rkuons aizgraudis, lē̦ti nekūst Vīt. Refl. -tiês auch AP., Lub.

Avots: EH I, 25


aizgrodot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man du nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizgrūst

àizgrûst,

1) hin-, wegstossen:
viņš aizgrūda laivu upes vidū;

2) zustossen:
durvis aizgrūst Kaudz. M. 359. aizgrūda vārtuos rti BW. III, I, 46. Bildl. gan mínstinās šā, gan tā, - nevar un nevar - aizgrūsts, wie vernagelt LP. V, 111;

3) hinschicken:
viņš tūliņ aizgrūdis uz muižu JU;

4) mit schweren Schritten hingehen:
viņš aizgrūda uz mežu. Refl. -tiês, sich hinstossen, sich wohin begeben: nav neviena mājās; visi aizgrūdušies uz tirgu Mag. XIII, 67.

Avots: ME I, 27, 28


aizgunīt

àizgunît,

1) ein helles Feuer entfachen:
mēs labi ātri aizgunījām un, gaišai liesmai lātījuot, sām dūlēt Vīt.;

2) sich schnell entfernen
Gr. - Buschh.

Avots: EH I, 26


aizgūt

àizgũt,

1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;

2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažrt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,

1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;

2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.

Avots: ME I, 28


aizgvelzt

àizgvelzt,

1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;

2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nertīgi runāt" Bauske.

Avots: EH I, 26


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet pēc nāves. vilkacis aizgājis dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizirt

àizirt, hinrudern bis zu einer gewissen Stelle. Bildl. - sich hinwenden: viņa mirkļi aizira uz māti Blaum. Refl. -tiês: tad tie nu vairāk ne pusjūdzi aizirušies Joh. 6, 19.

Avots: ME I, 29


aizīt

àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.

Avots: EH I, 27


aizjausme

aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizjūgt

àizjûgt, tr., anspannen: ceļa vīri kumeliņus aizjūguši BW. 598. Sprw.: zirgs aizjūgts, tā viņš iet. Refl. -tiês, sich vorspannen: nu aizjūgušies 12 vīri priekšā LP. VII, 109.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 109. = LP. VII, 1109.

Avots: ME I, 30


aizkacēt

àizkacêt: ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizkabināties: sis kur aizkacējies;

2) reichen
(intr.), sniegties: a. līdz uotrai galda malai Dunika, Kal.

Avots: EH I, 28


aizkacēt

àizkacêt,

1) anhaken, ergreifen:
aizkacēt ar āķīti dam aiz drānām LP. VI, 20;

2) erreichen, ergreifen:
nevarēja mēnesi aizkacēt LP. V, 387. vai, Dieviņi, gaŗš tautietis, nevar matu aizkacēt BW. 21393.

Avots: ME I, 30



aizkaita

àizkaita, àizkaitĩba Spr., àizkaĩte, der Groll: viņš negāja uz kaimiņa zām, tur laikam viņam būs da aizkaita JK.

Avots: ME I, 30


aizkaltēt

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo lai saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30


aizkarpe

àizkar̂pe [in Bersohn],

1) der Grund, der Vorwand;

2) aizrpe = atrpe JK., Stenden.

Avots: ME I, 31


aizkart

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. jas viņai nemaz neaizra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (du cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31


aizkaut

àizkaût, tr., beim Schlachten verwunden: bļauj aizkauts Neik. 8.

Avots: ME I, 31


aizķert

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiss jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un ja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35


aizķezēt

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. puostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35


aizķīlēt

àizķīlêt, verkeilen: grābekļa tu.

Avots: ME I, 35


aizklāt

àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruom Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.

Avots: ME I, 32


aizkleināt

àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām jām?

Avots: EH I, 31


aizklukstēties

àizklukstêtiês, anfangen zu gackern: aizklukstējās vista Dok. A.

Avots: ME I, 32


aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem jām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33


aizkore

àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu rt].

Avots: ME I, 35


aizkrāmēt

àizkrãmêt, ‡

2) kramend, häufend versperren (zumachen):
caurums durvīs akmeņiem aizkrāmē̦ts Jaunās Ziņas v. J. 1929, 23. Juli; mit verschiedenem Kram (sperrend, behindernd) anfüllen Oknist: istaba tâ aizkrāmē̦ta, ka nav, kur pagruozīties. Refl. -tiês,

2) a. citiem priekšā, sich mit seinem Kram vor andere (sie absperrend) hinstellen.

Avots: EH I, 33


aizkravāt

àizkŗavât, freqn., tr.,

1) wegräumen:
lietas pruojām;

2) versperren:
ceļu. Refl. -tiês, mit seiner Habseligkeit weg-, - abziehen: viņa aizkŗavājās pie sava jaunā dē̦la dzīvuot Vēr. II, 205.

Avots: ME I, 34


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it ne nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33


aizkritne

àizkritne, Versenkung auf der Bühne, die Falltür: ve̦lni nuopj pa aizkritni R. Sk. II, 81.

Avots: ME I, 33


aizkūkot

àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir da druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34


aizkurkšķēties

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: ds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34


aizkurst

[àizkurst (zu li. kur̃sti "taub werden"), taub werden: neturi aizkurtušas ausis rubens rudenī! Manc. Post. II, 68; ähnlich noch in Bersohn.]

Avots: ME I, 34


aizkurtēt

àizkurtêt, schwammig, holzig zu werden anfangen Sessw. u. a.: ļi, rāceņi jau aizkurtējuši.

Avots: EH I, 33


aizkvēpināt

àizkvêpinât,

1) beräuchern:
a. luogu Trik. u. a.;

2) räuchernd vertreiben
Trik. u. a.: a. bites nuo das vietas pruojām;

3) a. upuri, ein Opfer (Rauchopfer) anzünden (biblisch).

Avots: EH I, 34


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu lai nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizlāpot

àizlāpuôt, intr., plump weg-, hingehen: te viens lācis pa sniegu aizlāpuojis JK., Spr. [s. lāpât].

Avots: ME I, 36


aizleja

àizleja (àizliêt), àizlejs Nerft, Bers., Sauken,

1) Zutat zur Speise, besonders die flüssige: Milch, Schmant, aber auch Fleisch, Käse:
ds nuo siera aizlejiņš? nuo sviestiņa aizlejiņš BW. 3356. cūku tauki par aizleju RKr. XI, 68;

2) für Sauce
Sudr. E. Gew. dafūr mèrce.

Avots: ME I, 36


aizlēkt

àizlèkt, wegspringen, davonhüpfen: zaķis aizlēca vējš.

Avots: ME I, 36


aizlempēt

àizlempêt, àizlemperêt, plimp, schwerfällig sich entfernen: te ds leinis aizlempēja JK., Spr.

Avots: ME I, 36


aizliegt

àizliêgt, Refl. -tiês

1) : kungs vairs nevar aizliegties Pas. VIII, 444. pruot aizliegties, nuoliegties un izliegties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 13; ‡

2) leugnen (nicht eingestehen)
Kārsava; ‡

3) sich verleugnen (biblisch).

Avots: EH I, 37


aizlikt

àizlikt,

2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;

3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;

4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;

6) : aizlim kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlis bez stupelēm Seyershof;

7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.);

8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.);

9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.

Avots: EH I, 36


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek ju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms zām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizlobt

àizluôbt, intr., sich eiligst wohin begeben: uz tuo pusi aizluobuši putenis LP. V, 129.

Avots: ME I, 38


aizļodzīties

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38


aizlūzt

àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.

Avots: ME I, 38


aizmaksa

àizmaksa, Bezahlung, Rechnung: viņš aizturējās dā kruogā uz kunga aizmaksas Kaudz. M. viņi grē̦kuo uz cita aizmaksas Kaudz. M., unter dem Einfluss des Deutsch., auf fremde Rechnung, Kosten.

Avots: ME I, 38


aizmārša

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39


aizmedīt

àizmedît,

1) jagend hingelangen:
a. līdz dai vietai;

2) wegstibitzen
Trik.

Avots: EH I, 38


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa jām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani du vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: ja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā ja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmeteklis

àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39


aizmetiens

àizmetiêns,

1) die einmalige durch
aizmest bezeichnete Tätigkeit;

2) der Anstoss, das Hindernis:
izkapts sudrabs skanēja un gāja bez da aizmetiena Latv.

Avots: ME I, 40


aizmiegs

àizmìegs oder aizmiega, ein kurzes Schläfchen, der Halbschlaf: nuokrist aizmiegā Mesoten. es aizmiegā jutu, ka ds ienāca istabā JK. vasaru puiši iet aizmiegā, t. i., gulēt pēc launaga (= dienvidā) Ruhental.

Avots: ME I, 41


aizmiegt

àizmiegt,

1) zudrücken:
a. rīkli, lai nevar kliegt Warkl.;

2) schnell hin-, weglaufen
Bers., Festen; ‡

3) = ‡ àizgriezt 3 : tuo mēs dā klusā stūrī aizmiedzām un pievām Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 40


aizmiglot

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40


aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40


aizmirdzēt

àizmir̂dzêt, -guôt, intr., hinstrahlen, strahlend, leuchtend sich entfernen: ūdeņi pavasaŗa plūduos tā vien mirdzēt aizmirdz uz leju JK. burbuļi saules mirdzumā sudrabs aizmirguoja MWM. VII, 572. Refl. àizmirdzêtiês, für eine kurze Zeit aufleuchten, erstrahlen: baltie stāvi - tie, šķiet, nu sadre̦b, aizmirdzas Druva III, 387.

Avots: ME I, 40


aizmirst

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sam"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41


aizmirstība

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsat apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41


aizmizot

àizmizuôt,

1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar rti aizmizuot (lai kalst);

2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.

Avots: EH I, 39


aizmūrēt

àizmũrêt, vermauern: sieva aizmūrēja krāsns muti pavisam cieti LP. V, 280; acis it aizmūŗētas Etn. II, 192. Refl. -tiês, sich vermauern Spr. àizmũrê̦tãjs, der welcher vermauert: tevi sauks plaisumu aizmūrē̦tāju Jes. 58, 12.

Avots: ME I, 42


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma ds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruom seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aiznest

àiznest, tr., forttragen, hinbringen: vilks aizne̦s aitu Etn. I, 79. puisis aiznesis nešus ve̦zumu uz sudmalām LP. IV, 35. viņas jas tuo tāļu aizne̦sušas Jes. 23, 7. aiznesi tē̦vam daudz labas dienas. aiznes manai māmuļiņai simtu labu vakariņu Ar. 222. Refl. -tiês, sich fortschleppen, sich begeben: divi veči ar gaļu aizne̦sušies uz viņpasauli JU.

Avots: ME I, 42


aiznikt

àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznis meitu.

Avots: EH I, 41


aiznīkt

àiznīkt,

1) zu verkommen (siechen) anfangen
Jürg.: aiznīkuši stādi;

2) sich unnötig (zwecklos) verspäten (aufhalten)
KatrE.: satiku draugu, sām runāties un drusku aiznīku.

Avots: EH I, 41


aizpārdot

àizpārduôt, hin-, wegverkaufen: viņa savurt mašīnas aizpārdeva Retējam Latvis No 3591.

Avots: EH I, 41


aizpildīt

àizpil˜dît, tr., füllend zuschliessen, bedecken, ausfüllen: dievs ņēma vienu nuo viņa sānkauliem un aizpildīja tuo vietu ar miesu I. Mos. 2, 21. tuo tev būs pildīt ar četrām dārgu akmeņu rindām, ka tie tuo aizpilda II. Mos. 28, 17. du vietu aizpildīt, jem. ersetzen. Refl. -tiês, sich füllen, sich füllend schliessen: ruobi aizpildās Vēr. II, 165.

Avots: ME I, 44


aizpļāpāt

àizpļãpât līdz pašam vakaram Dunika, Golg. u. a., bis zum Abend hin schwatzen (plappern). a. "līdz kruoņa purvam" A.-Laitzen, sehr viel, über dies und jenes plappern. Refl. -tiês, sich vom Plappern hinreissen lassen Dunika, Kal., Saikava: mēs ar viņu aizpļāpājāmies un neatnācām lai uz sēdi.

Avots: EH I, 43


aizpļaut

àizpļaũt,

1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;

2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, aizpļauts svikla laksts Purap.;

3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.

Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.

Avots: ME I, 44


aizplīvurot

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizrt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44


aizprasīt

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad ds prasa, kuo jau ds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44


aizpriecināt

àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙ neieduot.

Avots: EH I, 43


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦ aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizrādīt

àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz du tuvā vai tāļā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.

Avots: ME I, 46


aizraut

àizraût,

1) kad tevi ds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45


aizraut

àizraût, tr.,

1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;

2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz gaisa trūkst, sam, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,

1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;

2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā aizrautuos cieti LP. IV, 194;

3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;

4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].

Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben

Avots: ME I, 46


aizredzība

àizredzĩba,

1) die Aufsicht, Rücksicht:
par tuo bē̦rnu nav nedas aizredzības, niemand sieht auf das Kind. Biel.;

2) die Vorsehung:
šāduos pārdabiskuos gadījumuos vē̦ruodami aizredzības pirkstu Pūrs III, 67.

Avots: ME I, 46


aizrežģīt

àizrežģît, zuflicken Lis., Saussen, Warkl.: a. du caurumu.

Avots: EH I, 45


aizrikot

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rim uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46


aizrobs

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: ds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48


aizruna

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez das aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47


aizrunāt

àizrunât,

4) bestellen, belegen:
a. vietu, biļeti;

5) : tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties Deglavs Riga II, 1,255. Refl. -tiês,

2) sich vom Sprechen hinreissen lassen
Salis: ciemā tâ aizrunājuos, ka netiku lai mājās;

3) sprechend hingelangen:
a. līdz pat Ķīnai; ‡ 4 = ìerunâtiês Oknist: uotrā istabā kas aizrunājās.

Avots: EH I, 46


aizsaldēt

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48


aizsarkt

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48


aizsaule

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49


aizšaut

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] du varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54


aizseglot

àizse̦gluôt, tr., besatteln: trīsrt zirgu aizse̦gluoju BW. 14810.

Avots: ME I, 49


aizsēkties

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49


aizsērkties

àizsḕ(r)ktiês, zu keuchen anfangen, aufschreien: viņai bija jāaizsē̦cas aiz sāpēm Vēr. I, 15, C.

Avots: ME I, 49


aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, dēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49


aizsilt

àizsil˜t, warm werden: zeme vēl nav aizsilusi Stenden. aizsilis piens sāk sbt. viņš dusmās aizsilis (erhitzt).

Avots: EH I, 47


aizskanēt

àizskanêt,

1) hinschallen:
dziesma tālu aizskanēja;

2) schallend, klingend sich entfernen
Oknist: zvani vien aizskanēja ziniekiem aizbraucuot.

Avots: EH I, 48


aizskart

àizskar̂t, berühren, verletzen: sešas jas, bet zemi neaizskaŗ RKr. VII, 123 (Rätsel: Käfer). paslapini savu pirkstu asinīs un aizskar manu mēli JK. V, 133. jūs e̦sat tas, kas mani aizskaŗ Rain. Subst. aizsrums, die Berührung, Beleidigung, Verletzung, Übertretung des Gesetzes. Aus aiz-s (i) -kart, sonst identisch mit aizkar̂t.

Avots: ME I, 50


aizšķindēt

àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar ju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.

Avots: EH I, 55


aizskriet

àizskrìet,

1) weg-, hinlaufen, -fliegen, von jeder raschen Bewegung gesagt:
aizskrēja ar zaķa pastalām (von einem Feigling). raganas meita aizskrēja par žagatu LP. IV, 32;

2) im Laufen übertreffen:
es visus aizskrēju Waldis.

Avots: ME I, 50


aizšķūrēt

àizšķũrêt, weg-, hinschaffen: pats ar savām jām vairs nespēj iet, diez varēs aizšķūrēt Ramkau.

Avots: ME I, 55


aizšļākt

àizšļàkt, ‡ Refl. -tiês, mit Geräusch hin-, wegstürzen (intr.): nuo vārpām birstuošuos graudus dzirdēja aizšļācamies plānu vis˙aprt Janš. Mežv. ļ. I, 213.

Avots: EH I, 56


aizšļākt

àizšļàkt, tr.,

1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milzis tāļumā aizšļākt A. XII, 73;

2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.

Avots: ME I, 55


aizslāpt

àizslâpt, sich im Anfangsstadium des Stickens befinden, Durst empfinden, im Ggstz. zu nuoslāpt "ersticken, vor Durst vergehen": viņš sāka gŗūti vilkt gaisu krūtīs, itin aizslāpis Kaudz. M. nu viņa dzeŗ aizslāpusi MWM. VIII, 100.

Avots: ME I, 50


aizslaucīt

àizslàucît, tr., wegfegen: ziema tiek ar sluotu aizslaucīta Dok. A.

Avots: ME I, 50


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā lai Saikava.

Avots: EH I, 49


aizslodzīt

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu jām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49


aizslogs

àizsluôgs (zu slêgt), Verschluss, Verschlag, verschliessbarer Raum: vilkacim nav bijis brīv aitu iz kaut da aizsluoga ņemt Etn. II, 86. Uozuolmāte izrādīja draudzenei visus aizsluogus A. XV, 297.

Avots: ME I, 51


aizšļūcināties

àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz dai vietai.

Avots: EH I, 56


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizsmakums

àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā rtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2

Avots: ME I, 51


aizsnaust

àizsnaũst, gew. refl. -tiês, einschlafen, einschlummern: bij tam neaizsnaust BW. 19483, 1. viņš uz acumirkli aizsnaudies A. XX, 46.

Avots: ME I, 51


aizspert

àizsper̂t, tr., mit dem Fuss wegstossen, wegschleudern: daļa akmeņu (nuo pē̦rkuona) aizspe̦rta vairāk asis tāļu LP. VII, 356; ju aizspert, ein Bein stellen. Refl. -tiês, mühsam den Weg zurücklegen: ziemu µdamam gŗūti nācās aizsperties līdz avuotam Aps.

Avots: ME I, 51


aizspiegties

àizspìegtiês, aufkreischen: aizspiedzās da skuķe, laikam zē̦nu tre̦nta Dz. V.

Avots: ME I, 51


aizspiest

àizspiêst, tr.,

1) hin-, wegdrängen:
māte gulē̦dama aizspiedusi bē̦rnu pie pašas sienmalas;

2) zudrücken (die Augen eines Sterbenden), zuschnüren (die Kehle):
nāve aizspiež actiņas Ans. stāstītāja apklusa, it sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap.; aizsp. ausis, lai nedzirdē̦tu Vēr. II, 35; svilpes caurumus var pirkstiem aizsp. Antr. II, 108; versiegeln: aizspiežat tuo (rakstu) ar ķēniņa gre̦dze̦nu Esther 8, 8. Refl. -tiês,

1) sich hindrängen:
vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies Aps. IV, 49;

2) sich drängend stecken bleiben:
vārdi aizspiedās rīklē.

Avots: ME I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt,

1) eine weitere Strecke wegspringen, wegfliegen, hinfallen
(beim Bersten): licis ar nūju pa ce̦lmu, tā ce̦lms aizsprādzis lielu gabalu LP. IV, 3. rati bij aizsprāguši nuo pļavas nuost LP. IV, 3.

Kļūdu labojums:
1) eine = eine

Avots: ME I, 52


aizsprēgāt

àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai ts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. jas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51


aizsprengt

àizspreñgt, gewaltsam hinter etwas stecken (klemmen) Dunika, Kal., Rutzau: tā a. dzirkles aiz skapja, ka grūti tâs izdabūt lau. Refl. -tiês citiem priekšā, sich gewaltsam an andern vorbeidrängen Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 51


aizstāt

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruom Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52


aizstāt

àizstât,

1) tr., verteidigen, in Schutz nehmen:
tē̦vs nerātnuo bē̦rnu rāj, bet māte viņu aizstāj. brāļiem bija tiesība māsu pret tautu bargumu aizstāt BW. III, 1, 5;

2) intr., sich hinstellen:
Jānis aizstāja priekšā; in dieser Bedeutung gew. refl. -tiês: vecis aizstājās aiz kuoka LP. VI, 224. viņam aizstājusies daiļa jaunava priekšā LP. VII, 1077. aiz bāliņa aizstājuos aiz kupla uozuoliņa BW. 14941. Subst. aizstājējs, der Verteidiger, Beschützer; vietas aizstājējs, Stellvertreter. Jan.

Avots: ME I, 52


aizstāvēt

àizstãvêt,

1) tr., verteidigen, beschützen:
un tie nuostājās paša tīruma vidū un tuo auzstāvēja I. Chron. 12, 14. aizst. nabagus, nespējniekus, vajātuos. zinātne aizstāv šīs attīstības pareizību Pūrs III, 78;

2) vertreten:
vietniekavārds aizstāv lietas-vārda vietu, das Fürwort vertritt die Stelle des Hauptwortes;

3) aizstāvēt ceļu, im Wege sein, den Weg versperren:
aizstāv (Var.: apstāj) mani sīvas tautas sī priežu kalniņā BW. 13330. Refl. -tiês, sich verteidigen: mūsu kaŗa-spē̦ks aizstāvējās varuonīgi."ir labi", Ješka aizstāvējās A. XX, 567.

Avots: ME I, 52, 53


aizstāvis

àizstãvis, vielfach àizstãvs (diese Form auch in der Bed.: Schutz ) A. XI, 101, der Verteidiger, Advokat, Beschützer L.: brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. nav neda aizstāviņa nuo tā viena bāleliņa BW. 13734, 2.

Kļūdu labojums:
brālis māsas aizstāvis un tautas rājējiņš BW. 1878. = brālis māsai... aizstāvis un tautas rājējiņš BW. I, S. 303.

Avots: ME I, 53


aizsukt

àizsukt Rutzau, = àizgriezt 1 und 2: a. zirgu ceļam priekšā, aiz stedeles stūra. a. krānu. Refl. -tiês Rutzau: uotrs braucējs aizsus man priekšā, ein anderer überholte mich mit seinem Gespann, mir dabei den Weg sperrend.

Avots: EH I, 53



aizsust

àizsust,

1) in Nässe und Wärme zu faulen anfangen:
aizsutuši ju pirksti Golg. siens gubā aizsutis Sessw.;

2) müssig liegend (oder schlafend) hingelangen:
a. līdz pašam vakaram Golg. u. a., bis zum Abend müssig daliegen.

Avots: EH I, 54


aizsvilt

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54


aizsvurkšt

àizsvurkšt,

1) einen knurrenden Laut von sich geben (?):
suns... aizsvurkše un iekuode bē̦guošam sle̦pkavai Pas. I, 260;

2) schwirrend hin-, wegfliegen
Festen.

Avots: EH I, 54


aiztaisīt

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk lau Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57


aiztakšķināt

àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas jas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57


aiztaujāties

àiztaujâtiês līdz dai vietai, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend, bis zu einem Ort hingelangen.

Avots: EH I, 57


aiztaupīt

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā lai - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55


aiztēst

àiztèst,

1) behauend (bekantend) hingelangen:
a. rti līdz vidum;

2) behauend hingeraten machen:
a. skaidas aiz kubla.

Avots: EH I, 58



aiztikt

àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztis un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.

Avots: EH I, 58


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure parta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aiztirpt

àiztìrpt AP., zu vertauben (starr zu werden) anfangen: jas aiztirpušas.

Avots: EH I, 58


aizto

àiz˙tuo, ‡

2) deshalb
Golg.: aiz˙tuo man lis, ka suņi du plēš.

Avots: EH I, 60


aiztrāpt

àiztrāpt, -pu Fest., Lubn., =àiztrāpît 1: a. kuo vēl mājā. jauni suņi vil, kuo tik aiztrāpdami.

Avots: EH I, 59


aiztrīcēt

àiztrĩcêt, auch àiztrĩsêt, tricêt, àiztrĩsêt anfangen zu zittern, zu schlagen, von dem Gesang der Nachtigall: lakstīgala aiztrīcēja BW. 6817, 2. Refl. -tiês, erbeben, erzittern, anfangen zu schlagen: nuoķe̦rta zivtiņa aiztrīcējās Volgas sirds Vēr. II, 1216. viņām aiztrīsējās arī cita stīga MWM. X, 656.

Kļūdu labojums:
auch àiztrìsêt = auch àiztricêt, àiztrĩsêt
aiztrīcēja = aiztricēja

Avots: ME I, 57


aiztrūkt

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Samv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
jām, ruom pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aiztrunēt

àiztrunêt,

1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;

2) faulend hingelangen
Oknist: man jas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).

Avots: EH I, 59


aiztukšīt

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57


aiztuntuļot

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57


aiztupstīties

àiztupstîtiês, wiederholt niederhockend hin-, wegfliehen Bauske: ar muom a. uz mežu.

Avots: EH I, 60


aiztust

àiztust, schwer zu atmen beginnen AP.: kalnā uzpis, viņš bij gluži aiztusis.

Avots: EH I, 60


aiztversme

àiztver̂sme, Hemmnis, Hindernis: pa ūdeņa ceļam bija da ūdeņa aiztversme Konv. 2 863.

Kļūdu labojums:
Hemmnis, Hindernis = ein Sammelbecken
bija kāda ūdeņa aiztversme =...cita kāda dabīga ūdeņa aiztversme

Avots: ME I, 57


aiztvīkt

àiztvìkt, sich erhitzend rot werden: saules dievs, ierauguot Lūnu, aiztvīkst divršā purpurā U. b. 42, 11.

Avots: ME I, 58


aizurbt

àizùrbt, tr., anbohren: te̦k asaras aizurbtam bē̦rzam pavasarī, von einem weinseligen Menschen Etn. IV, 75.

Kļūdu labojums:
weinseligen = weinerlichen

Avots: ME I, 58


aizvadīt

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz zu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58


aizvagāt

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz rklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61


aizvaiņot

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58


aizvārtīt

àizvā,rtît,

1) hin-, wegwälzen:
bē̦rni aizvārtījuši drēbes pruojām Meiran;

2) zirgs aizvārtījts duobi, das Pferd hat sich wälzend das Beet eingedrückt.
Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen : a. līdz dai vietai.

Avots: EH I, 62


aizvelt

àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,

1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;

2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.

Avots: ME I, 59


aizvēre

àizvēre, eine Landfläche hinter einem vẽris Druva I, 392. varavīksna dzeŗ uz lietu laikam mār, aizvērēs Stari II, 180.

Avots: ME I, 59


aizvien

àiz˙viên, àiz˙viênu, àiz˙viênu vien, àiz˙viênam, auch àiz˙viênim, immerdar, stets: tas atrtuojas bez mitēšanās aizvienu tāļāk A. XII, 356. puisis aizvienam ruojis lielāku algu LP. VII, 802.

Avots: ME I, 61


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvils uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvils, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙ nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


aizzēģelēt

I àizzẽģelêt, àizziẽģelêt, versiegeln: aizzieģelē tuo mācību iekš maniem mācekļiem Jes. 8, 16. tad tie skūpstījās, it tie gribē̦tu ar šuo skūpstu aizzēģelēt viens uotra lūpas Vēr. I, 1130.

Avots: ME I, 61


aizzemē

àizzemē* àiziet, ins Jenseits dahingehen Jaunās Ziņas v. 13. Jan. 1926.

Avots: EH I, 64


aizzilēt

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61


aizžņaugt

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61


aizžogot

àizžuoguôt, tr.,

1) umzäunen, einfriedigen:
audekļus izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71;

2) mit einem Zaune absperren, versperren:
japāņi nuostiprinuot un aizžuoguojuot uostas mīnām B. Vēstn. Refl. -tiês, sich mit einer Umzäunung umgeben, sich befestigen: aizžuoguojās un apcietinājās, vien mācē̦dami A. XII, 573. àizžuoguõjums, die Schranke: it tur nebūtu nedu aizžuoguojumu, pār kuŗiem nebūtu iespējams pacelties Asp., PS.

Avots: ME I, 61, 62


aizzvejot

àizzvejuôt, fischend hingelangen: a. līdz dai vietai.

Avots: EH I, 65


aizzvelt

àizzvelt, hinter oder (sperrend) vor etwas (etwas Schweres) hinwälzen: a. kluci aiz oder kam priekšā Wandsen.

Avots: EH I, 65


aka

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā a ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: a iekritis. tūliņ tās nuozudušas, a iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft 2 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62


akacis

akacis,

3) : gadās iemīt ju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65


āķīgs

ãķîgs, emsig, eifrig, pfiffig: tas tik ir āķīgs cilvē̦ks: skat āķējas; nav nekuo paskatīties, te jau darbs padarīts.

Avots: ME I, 237


aķīls

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66


āķis

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt ja āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruo LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237


akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls ds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) rkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63


akmenājs

akme̦nãjs, akminãjs,

1) Adj., steinicht, steinern:
akme̦nājs (Var.: akme̦nains) ceļš BW. 20073, 1. pasaulītē dieviņš brauca akme̦nāju kumeliņu Pūrs II, 63;

2) Gestein, das Steinicht:
Venera sastāv nuo tādām pat akme̦nāju vietām, zeme Astr. cita sē̦kla krita uz akme̦nāju Matth. 13, 5. augus stāda arī akme̦nājuos Konv. 2 412.

Avots: ME I, 63


akmeņpluka

akmeņpluka, eine bräunliche Farbe, "kuo dabū nuo akmeņu plum" Dondangen.

Avots: ME I, 64


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organism vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu akmens Tr. mē̦ms a. Tr. ciets a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, ne dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, ne iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akna

akna, akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi aknītes Tr. piens aknes Tr. Sprw.: ste̦n aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. 2 unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65


akotains

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65


ākstains

ākstaîns, = âkstīgs: tādi ākstaiņi staltji . .. sievietēm . . . mē̦dz patikt Janš. Dzimtene I, 272.

Avots: EH I, 193


āksts

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš ne nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237


alesis

alesis, Lärm, Skandal, Radau: iztaisa tādu bāršanuos, tādu alesi, ka visa māja jās Saikava. iztaisa tik lielu alesi, ka vai gan˙drīz pie kaušanās ebenda, Vgl.alass.

Avots: EH I, 67


alga

àlga (li. algà, apr. gen. s. ālgas), Lohn: algu nuospriest, bestimmen, algu duot Ltd. 789, belohnen, izmaksāt, auszahlen, aizturēt, vorenthalten. viena alga, alga viena (dial. viens algs), gleichviel: tas man viena alga, vai ziema, vai vasara [li. tas viena alga Lit. Mitt. I, 68]. Viele Sprw.: da alga, tāds darbs. muļķim muļķa alga. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. ļaunam labu atmaksā; gan viņš dabūs savu algu. sunim suņa alga. zaglis dabuon savu algu: savā kaklā cietu valgu. [Hierher vielleicht auch gr. ἀλφή "Gewinn" und ai. arghà-ḥ "Wert, Preis", àrhati "ist wert", s. Froehde BB. III, 12 ff., Meringer IF. XVIII, 228, Boisacq Dict. 47 mit Literaturangaben, sowie Būga Šv. d. 1922, 1/2, 86 f., wo aus dem Litauischen auch ein synonymes elga angeführt ist].

Avots: ME I, 67


algādzība

àlgādzĩba, die Dienstzeit des Tagelöhners: tikai nedēļu vils mana algādzība B. Vēstn.

Avots: ME I, 67


algojums

àlguõjums, der Lohn: ds pelnījums, tāds alguojums Adam.

Avots: ME I, 67


alkans

alkans,

1) auch Pas. Vl, 137, VII, 327, Pilda n. FBR. XIII, 44, Evang. 1753, S. 55, Wessen, Zaļm., (mit alˆ ) Skaista, Warkh., Warkl., Zvirgzdine: alkans kai suns Warkl, vajag vārīt vakariņas: puiši aties nuo meža alkani Zvirgzdine. ve̦lni uz cūkas gaļas ir ļuoti alkani Pas. VIII, 121 aus Preiļi. Subst. alkanums (li. alkanùmas), der Hunger
Birkert Samv. No 3162.

Avots: EH I, 67


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


alkt

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68


ālmanis

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238


ālogs

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās lau, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


alus

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts le̦dus, gards me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch st, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. 2 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69


alvacis

alˆvacis, Demin. -ĩtis, der Schwachäugige: alvacīti, svinjīti, tu jau mani nepanāksi BW. 29110.

Avots: ME I, 69


āmarīgs

ãmarĩgs C., [āmrîgs Bers., gefrässig]: kaķis ir tik āmarīgs, ka ne nedrīkst atstāt vaļā N. -Pebalg. [Wohl zu ãmrija, s. auch ãmerîgs; zum suffixalen Teil vgl. alberīgs, albarīgs, alderīgs, āverīgs.]

Avots: ME I, 238


amatniecība

amatniẽcĩba, das Gewerbe: izstrādājumi, dus latvieši paši taisa savā amatniecībā un mājrūpniecībā RKr. X, 11; amatniecības skuolas, Gewerbeschulen.

Avots: ME I, 69, 70


amatnieks

amatniẽks, f. -iece, Demin. -ciņš, der Handwerker [li. amat (i) ninkas dass.]: pie viņa atnākuši divi amatnieki: ze̦lta kalējs un dreimanis LP. IV, 158. trīs meitiņas māmiņai, visas trīs amatnieces: viena vērpa, uotra auda, treša zīdu šķeterēja;

2) seltener: der ein Amt, eine Obliegenheit übernommen hat:
zu amatnieki bija - pavārs, rīka-meita, alus nesējs BW. III, 1, 63; [nach Stender auch: ein Zauberer]. amatnieki, ein Spielchen BW. V, S. 197. dial. amadnieks RKr. XVI, 23.

Avots: ME I, 70


amats

amats,

1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;

3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar jām Dond.;

5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 69


amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. da saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruo LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70


ambīlis

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev jas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69


āmeklis

âmeklis Bers., āmekle, der Possenreisser, Hanswurst: kuo tu te āmējies ameklis? Wozu gexärdest du dich wie ein Hanswurst? ak tu saldā āmeklīte! LP. V, 177, Ach du süsses Närrchen!

Avots: ME I, 239


amilka

amiļka, ein Tölpel: kuo te rīsties amiļka JR. V, 64; Mar. RKr. XV, 105 [aus wr. омылка "Fehler"?].

Avots: ME I, 70


āmīties

āmîtiês (Prs. -uôs od. -ĩjuôs), āmêtiês U.,

1) Unsinn treiben, Possen reissen
Bers., Dond.: viņš āmās, ālējas un ķē̦muojas JR. V, 36;

1) pakaļ a., nachäffen:
"Ruopelnieks, Ruopelnieks!" gaŗi stiepdams, pārmēdīdams un pakaļ āmīdamies teic svešais R. A. [Nach Bezzenberger BB. XXI, 316 1 nebst āmēglis und li. omytis "Faxen machen" zu ai. áma-ḥ "Plage(geist), Schrecken, Ungetüm", an. ama "belästigen"; wenn dem so ist, zeigte āmēglis "Alp" die ältere Bedeutung, und die sonstige Bedeutung könnte durch āv- (s. âvîtiês) beeinflusst sein.]

Avots: ME I, 239


amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70


āmrija

ãmrija Gr. - Sess., ãmurija, āmarīma Lasd., amrija, āmrīja U., āmrijs Nerft, āmrīma A. XVIII, 129, der Fresser, Vielfrass, ein Mensch oder ein Tier, das gierig seine Nahrung verschlingt: rij āmrija Naud.; cf. amarīļa (wohl aus ãma "Ohm" + rĩt). [Dieser Auffassung widersprechen aber āmarīgs, āmerîgs und das kurze a- von amarīļa; s. dieses.]

Avots: ME I, 239


āmrijīgs

ãmrijîgs, gefrässig, gierig verschlingend: šis suns ļuoti āmrijīgs; rij vien āmrija Serb.

Avots: ME I, 239


anckapele

añckapele "divzirgu iejūgam ilkss atsaite, kas attur ratus - braucuot lejup nuo kalna - nuo virsū gāšanās zirgiem" Dunika, Rutzau; "siksnas, kas pāri zirgu piesien vienu vienā ilkss malā, uotru - uotrā" Grenzhof. Vgl.antsbele.

Avots: EH I, 70


anksteri

anksteri [li. ánkštaras oder ánkštiras dass.], Maden, Larven, Engerlinge: anksteri - ķirmuļi jeb puri, cē̦lušies nuo divspārņu kukaiņu, uodu, mušu, knišu, dažādu spāru un dunduŗu uoliņām Konv 2. [Wohl aus dem Kurischen; vgl. Slblt. Et. 34 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 71


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient aprt, visaprt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apadīt

apadît, 2) : auch in AP., Saikava, Warkl.: a. visu saimi; a. puisi nuo galvas da jām.

Avots: EH I, 70


apadīt

apadît,

1) herumstricken:
trīs rtas apadīt, drei Reihen stricken;

2) mit der nötigen Strickarbeit versehen, bestricken:
vecenīte apada visu māju. Subst. apadīšana, - par puišu apadīšanu gādā saimniece Etn. III, 104.

Avots: ME I, 72


apairēt

apaĩrêt, um etwas rudern (perfektiv) : a. (laivu) ap salu oder salai aprt; in intransitiver Bed. so auch apairêtiês.

Avots: EH I, 70


apakš

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, ne apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73


apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa ju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders ju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa ju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apakšbrunči

apakšbruñči, der Unterrock: baznīcā un guoduos valja arī apakšbrunčus Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 73


apakšējs

apakšẽjs, der untere: virsējās rtas spieda apakšējās Rul. 3; apakšējās ziņas, die folgenden Nachrichten Etn. III, 113.

Avots: ME I, 73


apaļisks

apaļisks (unter apalisks): apaļis ķeķē Janš. Līgava II, 102.

Avots: EH I, 71


apaļš

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš grundulis JK. II, 97; esi apaļš pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš ruonis, rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75


apar

apar, apār, apart, dial. aus aprt, um, herum: apār mani runājuot BW. 8461; apar mani ļaudis rēja 8326; apar griezu velēniņu 11116 E. Pr. 36.

Avots: ME I, 75


apārdīt

apārdît,

1) "спороть" Spr.; ein Kleidungsstück ringsum aufirennen:
a. du drēbes gabalu;

2) "оббросить" Spr.; Zusammengelegtes (Heu u. a.) auseinanderbreitend damit bewerfen und verdecken:
a. kuo ar sienu. steiga a. visas gabanas lapas AP. a. (mit ãr) pūdiemu (= izārdīt mē̦slus uz papuves) Dunika, Kal., Rutzau;

3) ringsum (Zusammengelegtes) auseinanderbreiten
Saikava: a. (mē̦slus) gabalam vis˙aprt;

4) a. sienu, Heu (beim Trocknen) umwenden
(apmest) Dunika.

Avots: EH I, 72


apart

apart (untet apar): auch Ladenhof n. FBR. XI, 79 (apart du laiku viņi zied?), Nabben n. FBR. XI, 79 (apart pašu vidnakti), 67 und 82, Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 71, 72


apart

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams aprt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75


apat

apat Lemsal, Wainsel, = ap`rt, um: a. stūri iet.

Avots: EH I, 72


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc rtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72


apausis

apausis (unter apaûši): vīriņš ar apausi ruo Janš. Mežv. ļ. I, 251.

Avots: EH I, 72


apaut

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: jas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas jas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas jas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus jiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76


apavi

apavi, apāvi Grünh., apavas, selten d. Sing. apavs, Demin. apaviņš BW. 7254 [oder apavis in Lisohn] (li. ãpavuos; zu àut), die Fussbekleidung: apavus nuoplēst LP. III, 84, die Fussbekleidung abtragen, vertragen; mit Voranstellung des Gen. Pl. ju: ziedus ieliekuot ju apavā LP. VII, 1278.

Avots: ME I, 76


apavis

apavis: auch in AP., Erlaa, Saikava: ar... dāvinātuo apavi jās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV. 19.

Avots: EH I, 72


apbadīt

apbadît (li. apibadyti),

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (jas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72


apbakstīt

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus aprt duobei;

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73


apbāzīt

apbâzît, tr., freqn.,

1) ringsumstopfen:
apbāzi gar visām malām uzse̦gu, lai aukstums neve̦lkas pie jām klāt JK., Bers., Lös;

2) bestechen:
viņš apbāzījis visus tiesnešus, lai viņu attaisnuotu.

Kļūdu labojums:
ringsumstopfen = ringsum stopfen

Avots: ME I, 76


apbāzt

apbâzt,

1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;

2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei aprt;

3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;

4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.

Avots: EH I, 73


apbēda

a(p)bè̦da 2 >hochle. abàda 2 : auch Kārsava, Pilda, Zvirgzdine; plur. a(p)bè̦das 2 auch Auleja, (mit ê̦ ) Gr.-Buschh., Kaltenbr., Oknist, (mit è̦ 2 ) Sonnaxt; auch (nom. s.) a(p)bè̦ds 2

Skaista, Warkl., Zaļm., plur. a(p)bē̦di Wessen; a(p)bê̦du puosti Saikava.

Avots: EH I, 73


apbēgt

apbêgt (li. apibė´gti),

1) (sich) unter etwas flüchten:
kaķis apbēga apakš skapja (in Lems.: ap skap) Salis;

2) fliehend um etwas herumlaufen
Trik. u. a.: a. mājai aprt.

Avots: EH I, 73


apbeigas

apbeigas, die Beendigung Mesoten, Oknist: uz (da darba) apbeigām atnāca palīgi.

Avots: EH I, 73


apbērēt

apbērêt, apbēruôt, tr., beerdigen, bestatten: daudz nākuši skatīties, ve̦cuo Avuotiņu apbērēs Aps. viņa raudāja, apbēruojuse vīru Vēr. I, 1371; apbērēšana, apbēruošana, das Bestatten LP. VI, 78.

Avots: ME I, 77


apbīdīt

apbīdît, tr., ringsum um etw. schieben, stossen: puostu un kartupeļu apbīdīšana Etn. III, 71.

Avots: ME I, 77


apbirst

[apbrist (li. apbrìsti), umwaten, herumwaten um: apbridu tai vietai aprt Wolm. u. a.].

Avots: ME I, 77


apbirzt

apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar drusm.

Avots: EH I, 74


apbizenēt

apbizenêt, apbizinêt Dunika, apbizuôt Wolm.,

1) rings um etwas biesen (aufgeregt laufen;
perfektiv): a. ap laidaru oder laidaram aprt;

2) a. visu pagastu ar jaunam ziņām, eilig durch ein ganzes Gebiet Neuigkeiten austragen.

Avots: EH I, 74


apblenzt

apblenzt "herumschauen" Bauske: a. vis˙aprt.

Avots: EH I, 74


apbradāt

apbradât,

1) watend (schwerfällig schreitend) (eine Anzahl von Stellen) niedertreten, zertreten:
a. duobes, visas malas;

2) watend beschmutzen:
a. jas Wolmarshof. Refl. -tiês, sich watend beschmutzen Wolmarshof, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 74


apbraucīt

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas;

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙aprt abrai.

Avots: EH I, 74


apbraukt

apbràukt, tr.,

1) befahren, besuchen:
kaimiņus;

2) um etw. fahren, umfahren:
kur tik ātri tu, saulīte, jau zemīti apbraukusi RKr. VIII, 4. ceļuotāji apbraukuši milzīgajai bumbai aprt Astr. 5. dažus riņķus pa pagalmu un ap māju apbraukuši BW. III, 1, 14.

Avots: ME I, 77


apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas ds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


apbrist

apbrist: apbridīsim vēl du riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74


apbrucināt

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja jas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78


apbrukt

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man jas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78


apbūbēt

apbũbêt: apbūbējumus (baltas puvuma pārsliņas) nuoņe̦m un ieme̦t cūm Siuxt. ‡ Refl. -tiês (in einer alten Handschrift), = apbũbêt: piens apbūbējies.

Avots: EH I, 75


apburbēt

apburbêt Warkl. "= apmirkt": kalniņš vis˙aprt apburbējis, tâ ka nevar tikt virsū.

Avots: EH I, 75


apburt

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78


apcelt

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi du bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, du laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78


apcerēt

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz da vēl nekur nedruta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79


apceroties

apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam aprt.

Avots: EH I, 75


apciemot

apcìemuôt, tr., besuchen: jāiet tā apciemuot LP. IV, 23, man muss sie besuchen. Subst. apciemuojums, derBesuch viņš nezināja, kuo šis apciemuojums īsti nuozīmējuot A. XII, 93. viņš nuosuolījās savu apciemuojumu atrtuot A. XX, 104.

Avots: ME I, 80


apciems

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. da saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76


apciesties

apcìestiês, sich an etw. gewöhnen, sich abhärten: bet blēdis tik apcieties gulēja tur Dünsb. bē̦rni iet basām jām: viņi apcietušies C., Ruhental u. a.

Avots: ME I, 80


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa lai salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcīnīt

apcìnît, bewältigen (z. B. eine Reihe von Arbeiten): nevarējām visus darbus a. Refl. -tiês, mühsam um etwas (fahrend oder gehend) herumgelangen: a. aprt visai salai.

Avots: EH I, 76


apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas aprt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
aprt, atpakaļ näher bestimmt: du gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas aprt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās aprt.

Avots: ME I, 79


apčupt

apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76


apdainēt

apdainêt, rühmen, lobpreisen: nesavtīgi apdainējamās jas Veselis Dienas krusts 35.

Avots: EH I, 76


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visaprt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdauzīt

apdaũzît, ‡

2) eine Weile ringsum schlagen (stossen):
ja grib izkratīt sviestu nuo spanneļa, tad tas nuo visām pusēm jāapdauza Dunika; ‡

3) wundstossen (-schlagen)
Oknist: kur tu iesi, visas jas apdauzījis? Refl. -tiês,

1) : auch Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: guovs apdauzās ar vērsi;

2) sich
(dat.) wundstossen: a. jas Oknist; ‡

3) an mehreren Körperteilen Stösse (Püffe) erhalten:
ziemā jau . . . vajaga. Laika zoba kalend. 1931, S. 13.

Avots: EH I, 77


apdauzīt

apdaũzît (li. apdaužýti), freqn., tr., fortgesetzt ein wenig abstossen, abschlagen, von allen Seiten abschlagen; apdauzīts cilvē̦ks, ein Mensch mit schwerem Begriff Grünh.; gefühllos, gleichgütlig Platonen; geplagt: savas aprtnes apdauzītie, nuotre̦ntie ve̦rgi A. XX, 946. Refl. -tiês, sich belaufen (vom Vieh) Druw., Wid.

Avots: ME I, 81


apdāvināts

apdãvinâts, begabt, fähig: apdāvināts dziesminieks, cilvē̦ks; apdāvināts ar miesas spē̦ku, smalm jūtām.

Avots: ME I, 81


apdejot

apdejuôt, um etwas herumtanzen: apdejuoja ar līgavu . . . pagalmam aprt Janš. Bandavā II, 144 (ähnlich Latvis No 2614).

Avots: EH I, 77


apdeķēt

apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat ju galiņam BW. 29725.

Avots: EH I, 77


apderināt

apderinât, tr., beschenken, schmücken: krusta mātes ve̦d jaunavu uz klēti, lai tuo savurt apderinātu (apdāvinātu) RKr. XVI, 214; cf. apdarinât.

Avots: ME I, 81


apdēstīt

apdēstît, tr., bepflanzen: duobes puostiem.

Avots: ME I, 81


apdiegt

II apdiêgt,

1) = apdiêbt Wolmarshof;

2) = apskrìet 1 Warkl.: apdiedzu vairākas viensē̦tas, bet ne˙ nedabūju.

Avots: EH I, 77


apdīŗāt

apdìŗât,

1) ringsum abschinden (abhäuten, abrinden):
a. ju, ādu, mizu;

2) (eine Reihe von Objekten) abschinden:
a. visus teļus;

3) hetrügen.

Avots: EH I, 77


apdomāt

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās du laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez das apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdriksēt

apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdrisjies, er geht in schäbigen Kleidern.

Avots: ME I, 82


apdrumstalot

apdrumstalât, bröckelnd bestreuen Selsau: a. galdu ar drusm.

Avots: EH I, 78


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri apduits: ne nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83


apdullināt

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82


apdumt

apdumt, -stu, -mu [zu dumjš II], sich bewölken, trübe werden: apdumuse saule te̦k pa me̦lniem debešiem; tā apduma man prātiņš ar nelieti dzīvuojuot BW. 21902. atstāj māsu tautiņās saulīti apdumušu 26310, 1.

Avots: ME I, 82


apdurstīt

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus aprt duobei;

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79


apdurt

apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei aprt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79


apdžavarēt

apdžavarêt, = apàut (?): kamē̦r jiņas apdžavarēšu BW. 29141, 1 var.

Avots: EH I, 80


apdzelt

apdzelˆt KatrE., ringsum stechen, versengen (perfektiv): nātres man apdzēla jas.

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer aprt un aprt.

Avots: EH I, 79


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
zenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdzirdēt

apdzirdêt (li. apgirdė´ti), (oberflächlich) zu hören bekommen Spr.: tās te̦nkas mēs jau apdzirdējām (pa ausu galam) Nitau. nuo tiem apdzirdēt par viņu dzīves un darba īpašībām Kaudz. M. Atmiņas I, 298. par tuo jau gan apdzird tālu vis˙aprt Janš. Līgava II, 43.

Avots: EH I, 79


apdzīt

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl du reizi gabalam aprt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80


apēst

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85


apgabaļš

apgabaļš Sessw., apgabaļus Bauske, Adv., en gros, als Stückarbeit: s darbu izduošana arī apgabaļš Kaudz. Vecpiebalga 60.

Avots: EH I, 80


apgāda

apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. zu apgāds bij bagāts JU.

Avots: ME I, 86


apgaita

apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas ds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80


apgarēt

I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙ apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81


apgarot

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par du jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apģērbs

apģḕ̦rbs: vieglā apģē̦rbā BW. 14052, 3. plānuos apģē̦rbuos 14052 var. uzvilks kapa apģērbiņu 32129. japģē̦rbs Kand., die Fussbekleidung: ne viņam ds japgē̦rbs - ar plim jām viņš staigā.

Avots: EH I, 86


apglīdēt

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
jas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87


apgrabināt

apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam aprt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83


apgrābt

apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙ izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb aprt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83


apgramstīt

apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju ju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83


apgremdēt

apgrèmdêt,

1) versenken:
a. linus mār, laivu;

2) (fig.) vernichten
Warkl.: a. cilvē̦ku.

Avots: EH I, 84


apgremzdēt

apgremzdêt,

1) (einen Baum ringsum) benagen, die Splintrinde belecken
Spr.; benagen, beschaben (mit em̃ ) Allend., Raiskum, Serben): a. kuoku, li;

2) auch reflexiv, "sich (im Frühjahr) mit Splint bedecken"
(?) MSil.: kuoki jau apgrem̃zdējuši(es).

Avots: EH I, 84


apgriezinis

apgrìezinis 2 Mahlup, = apgrieziens 1: ragavam silkstis lika ar apgrieziņiem. a. bij valgs. savīts trim rtām. katrai ragavu pusei vija savu apgriezini. apgriezini apnēma ap priekšas mietni.

Avots: EH I, 84


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, aprt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse ruom apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež aprt un aprt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apgrimdināt

apgrimdinât, wiederholt versenken: a. linus mār Fest., Schwanb.

Avots: EH I, 84


apgrobeņi

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus res un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89


apgropēt

apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi aprt.

Avots: EH I, 84


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par du clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦m LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apiņvīte

apiņvīte, die Hopfenranke: aprt maiksni apiņvītes vijas Janš. Dzimtene IV, 130.

Avots: EH I, 86


apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams tal Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. rtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur aprt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies aprt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjautāt

apjautât,

1) (eine Anzahl von Objekten) befragen, eine Rundfrage vornehmen:
a. visus lieciniekus pēc rtas Bauske;

2) = apjaũtâtiês Spr.

Avots: EH I, 87


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma sbekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apjukt

apjukt, intr., sich vermischen, vermischt werden: uzcē̦rt avuotam ar zuobinu: asinis vien apjūk LP. VI, 480, es zeigt sich ein Gemisch von Blut und Quellwasser. putekļi apjūk gaisā Vēr. II, 524. ceļš apjuka, die Spur ging verloren LP. VI, 1030. lai re̦dz, kas apjūk LP. VI, 426, wollen wir sehen, was daraus wird, gew. izjūk. Auf eine Person übertr., verwirrt, irre, konfus, verblüfft werden: gabalu gājis, viņš pavisam apjuka. apjucis tā, ka vairs nav zinājis, kur iet JK. V, 58. ve̦cais ķēniņš nuo priekiem tīri apjucis LP. IV, 205. nabadziņš skraidījis, apjucis LP. III, 61. apjukums, die Konfusion, Verwirrung.

Avots: ME I, 91, 92


apjukt

I apjukt, ‡

2) a. kam aprt, in Unordnung und eilig jem. umringen:
tās nuo visām pusēm apjūk tam aprt kâ bites Janš. Līgava II, 391.

Avots: EH I, 88


apkabināt

I apkabinât (li. apkabìnti "umarmen"),

1) behängen:
a. siênu ar zirgu jūgiem, drānām, bildēm Dunika, Kal., OB., Rutzau;

2) umarmen:
māte guļuot apkabina bē̦rnu Wessen;

3) ein wenig bestehlen:
a. sìena kaudzi, kartupeļu bedri KatrE.;

4) umwinden, umwickeln, umbinden
Schibbenhof: a. lìetas, kuo nevar rtīgi salikt, ar du auklu vai valgu;

5) "flüchtig
(pavirši, nestipri) mit etwas an etwas befestigen" Baltinov, Marienhausen; apkabini (wickle um !) vien nu virves galu ap sē̦tu! N.-Peb. apkabini (zirgu) vien nu ap mietu! N.-Peb.; "lose timhängen" Renzen: a. ap lindrakiem raibas papīra strēmeles. Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) umhängen: a. uotram ap kaklu Dunika, Kal., Rutzau;

2) sich behängen:
a. ar guoda zīmēm.

Avots: EH I, 88


apkaikarāt

apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pul, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.

Avots: ME I, 92


apkaitēt

II apkàitêt (ringsum) erwarmen, erhitzen: a. aukstus ābuolus Bauske. a. piertu, tai nesasbst KatrE.

Avots: EH I, 88


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā lai uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apkalpot

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
zu apkalpuotājiem sameta algu zenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93


apkals

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja lai, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93


apkalst

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi rkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89


apkampt

apkàmpt, Refl. -tiês,

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene 2 III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas lau un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkarināt

apkarinât, tr., behängen: zē̦nu kankariem; auch apkãrdinât: prismām aprdināts kruoņa lukturis Alm.

Avots: ME I, 93


apkarpīt

apkar̂pît,

1) Erde wühlend, mit derselben leichthin bewerfen:
a. puostus Bauske;

2) einscharren:
suns apkarpījis naudu Golg.

Avots: EH I, 90


apkaukt

apkàukt, mit Mühe herumgelangen: viņš purvam apkauks aprt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90


apkaunēt

apkàunêt, apkàunuôt, apkàuninât, tr., beschämen, beschimpfen: dēļ tu mani apkaunēji? Blaum. viņš bija apkaunuots un nuonīcināts Purap. vajadzēja aprāt, apkaunināt nedarbjus Kleinbergs. Refl. -tiês, vom Schamgefühl ergriffen werden, sich schämen: apkaunies, tautu meita BW. 25448, 1.

Avots: ME I, 93


apkaut

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apvās paši.

Avots: ME I, 93


apķērība

apkêrĩba, apķerĩba, die schnelle Fassungsgabe, die Fähigkeit, die Situation zu übersehen, Geistesgegenwart: man bija tik daudz apķērības A. XIV, 135. tad lieku galvā rēķināt, nuo vislabāk var nuosrst prāta apķērību A. XIII, 475.

Avots: ME I, 98


apķezēt

apķezêt, intr., beschmutzt werden, bekleben: mušas jiņas apķez ar lipīguo gļuotu Vēr. II, 413.

Avots: ME I, 98


apķēzīt

apķèzît, tr.,

1) beschmutzen, verunreinigen:
jas, ģīmi, durvis;

2) verderben, verunstalten:
šis apķēzījis visus kuociņus LP. VI, 789.

Avots: ME I, 98


apķibt

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98


apķīlāt

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu du lietu.

Avots: ME I, 98


apklabināt

apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam aprt Golg.

Avots: EH I, 91



apklibāt

apklibât Dunika, Rutzau, apklibuôt Spr. u. a., hinkend um etwas herumgehen (perfektiv): a. kam aprt. pagāja liels laiks, kamē̦r nabags apklibāja vis˙aprt baznīcai Dunika.

Avots: EH I, 92


apklidzināt

apklidzinât, mit einem schtechten Pferd und einem klappernden Wagen um etwas herumfahren Golg. u. a.: a. purvam aprt.

Avots: EH I, 92


apklusēt

apklusêt,

1) verschweigen:
a. du (tiesas) lietu Bauske;

2) = apklust: valuodas apklusēja Nitau, Siuxt.

Avots: EH I, 92


apkļūt

apkļũt, herumgelangen: a. kam aprt.

Avots: EH I, 92


apknabināt

apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažrt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92


apkņegāt

apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙ds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93


apkniebt

apkniêbt,

1) ringsum kneifen
(perfektiv) Spr.;

2) (eine grössere Anzahl von Objekten) abkneifen, abzwicken:
a. guluotnes, pumpurus, liekuos ziedus;

3) viņam bikses kâ apkniebtas Golg., Jürg., Lems. u. a., er hat allzu enge Hosen an;

4) um etw. herumlaufen:
a. kam aprt Golg.

Avots: EH I, 93


apkopīgs

apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95


apkratīt

apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar drusm. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93



apkraupēt

apkŗaupêt, intr., sich mit Grind, mit schuppiger Rinde bedecken; apkŗaupējis, grindig, mit schuppiger Rinde bedeckt, besudelt: tāda apkŗaupējuša pasaules gājēja guodīgu ļaužu pirtī nedrīkstuot laist Blaum. kartupeļi apkŗaupējuši od. kŗaupaini, t. i. kartupeļi it ar vātīm pārklāti JK.

Avots: ME I, 96


apkraut

apkŗaũt: malku a. aprt, ringsum Holz aufstapeln.

Avots: EH I, 94


apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut du baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96


apkražāties

apkražâtiês, sich in Lumpen hüllen (?): ja veci cilvē̦ki ar tādām lupatām (vecām drēbēm) apkrāvušies aukstā lai, tad saka, ka viņi apkražājušies NB.

Avots: EH I, 93


apkrupt

apkrupt [in Westkurland apkŗupt], intr., inch., räudig, grindig werden: apkrupušas jas, ruokas.

Avots: ME I, 96


apkuģēt

apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus lau. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam aprt!

Avots: EH I, 94


apkuģot

apkuģuôt Wid., mit einem Schiff befahren; umschiffen: apkuģuotas visas jūŗas. a. salai aprt.

Avots: EH I, 94


apkukt

apkukt, sich herabneigen Baltinov, Šķilbēni: mieži (die Gerstenähren) jau apkukuši, ilgāk nevar atstāt ne-nuopļautus Warkl. mēs arī apkum ap galdu Domopol. apkuka (poln. opart się) iz (= uz) galda Zbiór XVIII, 385. Refl. -tiês, sich niederbeugen Festen: nuo sviestā akmeņa izvairījuos apkukstuoties.

Avots: EH I, 94


apkūlas

apkũlas, apkũlĩbas, Demin. -iņas (li. apkulos Lesk. Nom. 226),

1) Beendigung des Dreschens;

2) ein Fest nach beendigtem Dreschen (auch
apkūlu dzīres): apkūlas dzert, svētīt, svinēt; mēs dzeŗam liniem zas, miežu, rudzu apkūliņas (Var.: apkūlības, appļāvības) BW. 28823. mēs savu rudzīšu apkūlas dzērām 28823. apkūlas jeb kluču svē̦tkus senči svinēja pēc labības apkūlām Konv.

Kļūdu labojums:
28823 = 28824
kluču svē̦tkus = kluča svē̦tkus
Konv. = Konv. 1 94.

Avots: ME I, 97


apkuļāt

apkuļât,

1) "situot izkustināt": a. spundi;

2) mit einem Stöckchen wundschlagen:
a. jas Stenden;

3) spülend hin und her wenden:
a. ķērni Bauske, Stenden, Trik.

Avots: EH I, 95


apkūļāt

apkũļât, freqn. von apkul˜t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar du mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97


apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. puosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96


apkūvēt

apkūvêt, spielend um etw. herumlaufen: kuce̦ņi apkūvājuši mājai aprt Saikava.

Avots: EH I, 95



apkveldināt

apkvel˜dinât Dunika, (mit elˆ 2 ) Bauske, bebrühen: a. teļa jas, luopa iekšas.

Avots: EH I, 96


aplādēt

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙da aizbildināšana, ne˙da nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplādēties

aplâdêt(iês): sevī vāciski aplādē̦damies (einen Fluch äussernd) Janš. Dzimtene IV, 70. Subst. aplâdêšana, das Verfluchen (?): nepalīdzēja ne˙da aizbildināšana, ne˙da nuodievāšana un aplādēšana Salasīšana 45.

Avots: EH I, 97, 98


aplaipot

aplaipuôt Siuxt u. a., refl. aplaipuôtiês Trik., unpassierbaren (kotigen) Stellen ausweichen" um etw. herumgehen, -gelangen: a. laidaram aprt Siuxt u. a.

Avots: EH I, 97


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist aprt Alm. viņš aplaida acis visaprt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visaprt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aplakstīt

aplakstît [li. aplakstýti], aplakstuôt (zu lèkt), tr., umspringen, Cour machen: pagasta ve̦cā cienmāti MWM. II, 398.

Avots: ME I, 99


aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž lau (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97


aplancīt

aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aplaipuôt(iês): ja aplans gar pļunēm, tad var iziet sausām jām.

Avots: EH I, 97


aplapot

aplapuôt, refl. -tiês, Laub bekommen, sich belauben: priede, ne tev ziemu skujas bira, ne vasaru aplapuoji BWp. 2817; aplapuota vieta MWM. VI, 488. ts pie zemes aplapuots Konv. 1 299.

Avots: ME I, 100


aplauzīt

aplaûzît (li. apláužyti), freqn., mehrfach ringsherum brechen, abzubrechen pflegen: kuokiek zarus. lietuvē̦ns aplauzīja luopiem jas LP. VII, 802; aplauzīt ragus, die Hörner abstossen.

Avots: ME I, 100


aplauzt

aplaûzt [li. apláužti], tr., ringsum abbrechen: kuokiek zarus, kuociņus; abbrechen, von einer Vielheit ausgesagt: puiši jas aplauzuši man pakaļ dzīdamies BW. 5411, 6. dundadznieki aplauž visas galuotnes RKr. IX, 112. Die D. werfen alle Endungen(der Wörter) ab. lai viņš plātās lai, tikpat reiz ragus aplauzīs Dok. A.

Avots: ME I, 100


aplēkt

aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,

1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;

2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;

[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.

Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen

Avots: ME I, 101




aplēpēt

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot jas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101



aplēst

aplèst,

1) berechnen;

2) ermitteln:
a. kniedes ta caurmē̦ru.

Avots: EH I, 98


apliecināt

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez du parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102


apliet

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā lai ar ūdeni, apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103


aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. aprt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102


aplīkšus

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinm.

Avots: ME I, 102


aplikt

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. limies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101


aplingot

apliñguôt,

1) einkreisen, umschreiten
Bauske. kamē̦r viņš aplinguos tur aprt, es jau sen būšu pruom Windau;

2) bewerfen:
viņš ņēmās vistas ar akmeņiem aplinguot Kursiten.

Avots: ME I, 101


aplinki

*aplinki, Umwege, Umschweife (s. unter aplinm): bez diem aplinkiem B. Vēstn. viņa steigdamās meta aplinkus (machte Umwege) ebenda. pastāsti man bez aplinku! A. Brigadere Daugava I, 701.

Avots: EH I, 98



aplipināt

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bam.

Avots: ME I, 101


aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102


aplobīt

apluôbît, ringsum (stellenweise) abschälen: a. kuokam mizu (vis˙aprt) Stenden, Trik. u. a. apluobīts kuoks Trik. u. a. Refl. -tiês, sich ablösen, sich abschälen: mājas siênām visa krāsa apluobījusies AP., Trik.

Avots: EH I, 99, 100


aplokainis

apluokainis, Adv., auf Umwegen, mit Umschweifen, indirekt: du vārdu tâ apluokainis uz tuo pusi minēt Janš. Dzimtene 2 III, 149.

Avots: EH I, 100


aploks

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit 2 ) Iw., Siuxt: cūku apluo BW. 19133. teļu apluo 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluo ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluo; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


aplūgt

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz zām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103


aplūzāt

II aplūzât, umhergehend (dngsum) durchstreffen: a. visu aprtni Warkl.

Avots: EH I, 99


apmaidzīt

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104


apmākt

apmàkt, tr.,

1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.

Avots: ME I, 105


apmālis

apmālis (zu apmât),

1) der Wahnwitz, die Narrheit, der Schlaf:
iežužināt apmāli (= miegā), einsingen, einwiegen Jan.;

2) einer, der verblüfft, verdutzt ist:
tas ir tāds apmālis; iekšā ir un ārā nenāk A. X, 1, 308.

Avots: ME I, 105


apmalt

apmal˜t, ‡

3) māsu sudmālas apmaļ visas aprtējās mājas, unsere Mühle mahlt für alle umliegenden Höfe
Siuxt.

Avots: EH I, 100


apmanīt

apmanît, tr., wahrnehmen, bemerken: vanagi... apmanīj (u) ši baltas vistas BW. 14201. puisis nezin apmanījis nedarbu LP. VII, 675. kuoklē̦tājs apmana, ka līdzpaņe̦mtie ēdieni ir čūskas gabali LP. VII, 611. Auch reflexiv: apmanās ju starpai cauri paskatīties LP. VII, 1, 942.

Kļūdu labojums:
VII, 1, 942 = VII, 942.

Avots: ME I, 104


apmānīt

apmãnît, auch apmãnêt, tr., betrügen, täuschen: tu iedrošinies mani tā neguodīgi apmānīt un piekrāpt? pēc tava sirds tevi tā apmāna Hiob. 15, 12. Sprw.: ve̦lns mani apmānīja. acis apmānīt, optische Täuschung bewirken, vorgaukeln, spiegelfechten: kruodzinieks varējis cilvē̦kiem acis apmānīt LP. VII, 762. apmānītājs, -a, der Bertrüger, Spiegelfechter; apmānīšana, das Betrügen, Spiegelfechterei, Sinnestäuschung. Refl. -tiês, sich täuschen, Sinnestäuschung erfahren: zē̦nam acis mānīt apmānījās LP. VII, 31.

Avots: ME I, 105


apmantāt

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos neds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104


apmargot

apmarguôt, apme̦rguôt C.,

1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;

2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai marguot apmarguoju BW. 6964.

Avots: ME I, 104


apmāt

apmât [zu mât etc.; s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 399 und Berneker Wb. II, 7], tr.,

1) über jem. etw. kommen lassen, anstecken:
pastāvīga satiksme ar gara vājinieku ne ikkatru neapmāj ar vājprātību B. Vēstn.;

2) betören, verblüffen, verwirren, behexen
[Erlaa]: tu viņu turēji apmātu Vēr. I, 1085. meža sieva viļina un apmāj it īpaši grūtsirdīguos cilvē̦kus Pūrs II, 58. cilvē̦ks tādā brīdī apmāts Lib. 6.Cf. apmãnît.

Avots: ME I, 105, 106


apmaukt

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes jās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds apmaukts Niedra. viņa gars bija apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104


apmaut

apmaût [li. apmáuti],

1) = apmàukt, zäumen:
apaušus;

2) verblüffen, verblenden:
stāv apmauts. vai tad dievs tevi apmāvis? Hat dir denn Gott ein Brett vor die Stirn gelegt? Mag. III, 1, 90. tuop apmauts it pazīstamā vietā LP. VI, 84, er wird verblendet, so dass er an einem sehr bekannten Ort sich nicht zurecht zu finden weiss;

3) herumschwimmen.

Avots: ME I, 104, 105



apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuosrstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. aprtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus zenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas;

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙aprt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101


apmetne

apmetne, die Ansiedelung, Niederlassung, Kolonie: latviešu apmetņu Ameri ir labi daudz B. Vēstn.

Avots: ME I, 106


apmīdīt

apmĩdît [li. apmìndyti], freqn., tr., ringsherum treten, abtreten, zertreten: zāli; trampelnd beschmutzen: bē̦rni apmīdījuši krē̦slu MWM. XI, 189; die Pferde um die Dreschtenne treiben, dreschen, abdreschen: es trīz reiz apmīdiju aprt, sē̦rums bija jau vakar sauss, bet ar divi zirgiem nevar apmīdīt Up.

Avots: ME I, 108


apmienot

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka ne labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108


apmiglot

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107


apmīļot

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108


apmīt

apmĩt [li. apmìnti], tr., abtreten: vai es biju, bāleliņ, tavas jas apminusi? BW. 15315, 1. uguni apmīt ar jām. apmin gušņas, apmin nātres.

Avots: ME I, 108


apmizoties

apmizuôtiês Siuxt u. a., = apmizêtiês (von den Zähnen): zuobi apmizuojas nuo sbas barības.

Avots: EH I, 102


apmīzt

apmìzt (li. apmį̃žti), bepissen: [kur meitiņas apmīzušas, aug mauriņš žuburiem BW. 34462, 4; stabu apmīzuši 35225]; auch von der Absonderung der ätzenden Flüssigkeit der Ameisen: skudras man apmīzušas jas. [Refl. - tiês, sich bepissen: apmiezies, tautu meita! BW. 35199, 1; pissen: cūka... apsamīza griķājā 35277, 2].

Avots: ME I, 108


apmocīties

apmuõcîtiês Salis, mühsam herumgelangen: a. purvam aprt.

Avots: EH I, 103


apmudīt

apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mār. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103


apmuļķināt

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109


apmuļļāt

apmuļļât, ‡

2) a. du darbu Siuxt, eine Arbeit schlecht ausfilhren (verrichten);
a. (zemi) Frauenb., schlecht aufpflügen.

Avots: EH I, 103


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109


apnaglot

apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota ja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).

Avots: EH I, 103


apnākt

apnãkt, herumkommen um Stenden u. a.: apnāc dīķim aprt!

Avots: EH I, 103


apņemt

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap ju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110


apnerrot

apne̦r̃ruôt Siuxt, verhunzen: pēc tu ļāvies sevi a.?

Avots: EH I, 103


apnest

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. dā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109


apnika

apnika, der Überdruss: citiem par sluogu un apniku būt; nuodarbuoties līdz apnikai Apsk. I, 459; bez apnikas art MWM. III, 691; strādāt apniku nim PS.

Avots: ME I, 109


apnikt

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnis BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110


apnirt

apnirt (li. apnirti), untergetaucht herumschwimmen um Bers.: a. akmenim aprt.

Avots: EH I, 103


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam aprtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


apogs

apuôgs (li. apúokas), [infl. opùgs 2 in Preili], apuoksts Stürzenh., nach RKr. VIII, 88 Käuzchen (Surnia noctua Retz), nach Nat. XXXVII, 29 Rauchfusskauz (Nyctale Tengmalmi Gm.); Demin. apuodziņš, Sperlingseule (Athene passerina L.) Nat. XXXVII, 31. es e̦smu apuogs, ich bin gleich wie eine Rohrdommel Ps. 102, 7. Smilt., Bers. [Mit k: es kâ ds appohks nuoblanduos Dietz. - Zum g in apuogs gegenüber li. apúokas vgl. oplugs in Marienburg für apluoks u. a. Le. Gr. § 119. Bezzenberger verbindet BB. XXI, 304 1 li. apúokas mit le. ūkšuot "seufzen", got. auhjłn"lärmen"u. a., aber was bedeutet dann ap-?]

Avots: ME I, 133


appamparāties

appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut du appamparājas, tad labāk lai ne˙ds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104


appampt

appàmpt, intr., ringsum an-, aufschwellen: jas appampušas.

Avots: ME I, 110


appaugāt

appaũgât Dond., mit allerlei Kram umhängen: kam sevi tâ vajag a.? Refl. -tiês, sich mit allerlei Kram umhangen Dond.: ds tu appaugājies nuo galvas līdz jām!

Avots: EH I, 104


appeisēt

[appèisêt 2 in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt 2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar ju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110


appekstēt

appekstêt Fraueab. "unsauber (schmutzig) werden": lindraki appekstējuši me̦lni nuo valšanas.

Avots: EH I, 104


appeldēt

appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai aprt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104


appeldināt

appelˆdinât, um etwas herurnschwimmen lassen: a. zirgu ap laipām (oder laipām aprt).

Avots: EH I, 104


appenterēt

appeñterêt Trik., verknotend herumwickeln um: a. kam dziju aprt.

Avots: EH I, 104


appērt

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam aprt.

Avots: EH I, 104


appīkties

appîktiês, böse werden: kungi appīs LP. VI, 848.

Avots: ME I, 111


appīpēt

appĩpêt, tr.,

1) beräuchern mit Pfeifenrauch;

2) verrauchen:
tu dus 50 rubļus appīpējis Blaum. (von pĩpis, die Pfeife).

Avots: ME I, 111


appirkt

appìrkt, ‡ Refl. -tiês, kaufend zu viel bezahlen Frauenb., Siuxt: neredzējis (preci) appirs gan! kaimiņš gan šuogad ar pļavu appircies.

Avots: EH I, 105


appirkt

appìrkt (li. apipir̃kti), tr., im Umkreise abkaufen, wegkaufen: kaimiņiem visus linus SP. appirkdami sarus, lupatas un kaulus Druva I, 725. - kas, māsiņa, tev appirka (Var.: apkala, apra) sīkajā sudrabā (Var.: ar sīkuo sudrabiņu) BW. 17000, schmückte kaufend.

Avots: ME I, 111


appīt

appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.

Avots: ME I, 111


applandīt

applañdît Wandsen "lose umwerfen": a. sev aprt se̦gu.

Avots: EH I, 105


applēst

applèst, um etwas (ausspannend) ausbreiten: ādu applēte ap krāsni Pas. V, 374. applēta ... sev brīnuma mēteli VI, 335. a. lakatu bē̦rnam aprt Trik. Refl. -tiês,

1): a. ar lakatu Sessw. tiklīdz applētīsies ar tuo (= mēteli) Pas. VI, 334; sich Amnehmen:
tu jau vari a. lakatu KatrE.; ‡

2) sich unter etwas ausstrecken
Trik.: ievainuotais vanags applēties zem krūma.

Avots: EH I, 105


applikšināt

applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar jām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105


applīvināt

applīvinât, (tanzend) herumflattern: a. zãlei aprt A. Brigader.

Avots: EH I, 106


applūdināt

applûdinât, appludinât, auch applûdît, tr., bewässern, überschwemmen: pļavas. ūdens applūdināja grāmatu drutavu Kundz.; fact. von applûst.

Avots: ME I, 111


applukt

applukt, intr., leichthin bebrüht werden: ruokas, jas applukušas; applukumi, die durch leichte Verbrühung entstandenen Wunden.

Avots: ME I, 111


applūkt

applùkt [li. apiplũkti], tr., berupfen, abpflücken, freqn. applũkât: jaunas guobas guovju applūtas Stari II, 103.

Avots: ME I, 111, 112


appogāt

appuõgât,

1) mit Knöpfen ringsum befestigen (anknöpfen):
a. palagu aprt siltajai se̦gai. apvalkus a. ap instrūmentiem;

2) a. mēteli KatrE., sich einen Mantel umnehmen (ohne die Arme in die Ärmel zu stecken) und zuknöpfen.
Refl. -tiês, sich viele Knöpfe aufs Kleid nähen (lassen).

Avots: EH I, 107


appostīt

appuõstît, ringsum beschädigen (vernichten, zerslören): puri appuostījuši puostus. krusa appuostījusi laukus.

Avots: EH I, 107


apprašņāt

apprašņât, = ‡ apprasît: a. par tuo visus kaimiņus; mit dem Objekt im Dativ: viņš visiem apprašņāja, vai tas tiesa Dunika. Refl. -tiês, = apprasîtiês: a., vai ds tuo redzējis Dunika, Jürg., Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 106


apprātot

appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a du lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106


apprecēt

apprecêt, ‡

2) verheiraten:
apprecēja... meitu ar Mārtiņu Pas. III, 286 (ähnlich: IX, 479). apprecēja [du puisi] ar meitu VI, 45.

Avots: EH I, 106


appuišot

appuĩšuôt, tr., bedienen (gew. einen Verwöhnten, Faulen): būs jāappuišuo lellīte Alm. (Denom. von puĩsis).

Avots: ME I, 112


appūst

appùst [li. apipũsti],

1) beblasen, hauchend heilen:
slimuo vietu Etn. II, 171; ju; hauchend, blasend heilende Kraft verleihen: zāles;

2) blasend, hauchend umgebend, umhauchen, anhauchen:
nuotikums appūsts ar romantisku nuokrāsu Vēr. I, 617; vēju appūsta seja, beschlagen;

3) niederblasen, blasend zum Fall bringen:
vē̦tra appūta zē̦nu gar zemi;

4) ausblasen:
sveci. viņš appūta lampu Saul. I, 147.

Avots: ME I, 112


apraga

apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111


apramstīties

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113


aprāpties

aprāptiês Wolm. u. a., herumkriechen (perfektiv): a. galdam aprt oder ap galdu.

Avots: EH I, 108


aprāt

aprãt, tr., berufen, schelten, tadeln: daži tuo aprājuši, ka tas nee̦suot labi LP. VII, 802. dieva aprāts, von Gott hart geprüft. aprāšana prātīguo vairāk satriec ne simts sitienu Spr. Sal. 17, 10.

Avots: ME I, 115


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, da mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


apraust

apràust: a. kartupeļus (wie a. puostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.

Avots: EH I, 108


apraust

apràust (li. apraũsti), tr., ringsum verscharren, bedecken: uguni katru vakaru vajaga ar pe̦lniem apraust Etn. II, 78; aprausis uguntiņu ar zemēm LP. VI, 231; uolu ar zemi LP. VII, 681; puodu aprauš de̦guošām uoglēm LP. VII, 582. asinis būs jums ar zemi apraust III Mos. 17, 13; apraust puostus, die Erde um den Kohl(strunk) aufwühlen und zusammendrücken (Dond.). Refl. -tiês, sich verscharren, bedecken Spr.

Kļūdu labojums:
681 = 684

Avots: ME I, 114


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, nuo cita da, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apreibt

aprèibt, intr., schwindlig werden: mē̦ms un apreibis es šķitu Rain. galva tikai drusku apreiba LP. VII, 201.

Avots: ME I, 115


aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam jas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. jas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115


aprežģīt

aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu ju.

Avots: EH I, 108


aprīdzēt

aprîdzêt 2 , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīsrtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109


apriebt

aprìebt, ‡

4) "?": ja dze̦guzei kūkuojuot meita var tuo a. ("apskriet trīsreiz aprt"), tad meitu izprecēs pēc tik gadiem, cikreiz dze̦guze vēl kūkuos Erlaa; ‡

5) umziehen
Kaltenbr.: gailis ar spārnu vistu apriebj (izstiepis vienu sparnu un ar tuo drusku aizkardams vistu, iet tai aprt).

Avots: EH I, 110


apriebt

apriêbt, mit dem Dat., eklig, widerwärtig, unleidlich werden: kuo es biju apriebuse tai savai māmiņai BW. 1533. Refl. -tiês, eklig, widerwärtig, unleidlich, übel werden: man viņa pavisam apriebās Apsk. I, 415. man tas zemes darbs tā ir apriebies Vēr. I, 530. apriebusies ir pašam sirds A. XX, 882.

Avots: ME I, 116


aprika

aprika, apriks, apricis, N. - Schwaneb., Demin. apriciņa, -iņš, ein Brotschnitt über den ganzen Laib: ve̦cais tē̦vs rim grieza, ve̦cā māte aprim (Rätsel).

Avots: ME I, 115


aprikšot

aprikšuôt,

1) herumtraben (um):
a. ap apluoku oder apluokam aprt (im letztem Falle kann auch ein Herumtraben innerhalb des einen apluoks umgebenden Zaunes gemeint sein);

2) eilig suchend
(z. B. Beeren, Pilze) durchläufen (durchstreifen) Stenden: tas jau visu mežu aprikšuojis;

3) bedienen
Trik.: nevar vien viņus a.

Avots: EH I, 109


aprikte

aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iertuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas ršanai Dunika.

Avots: EH I, 109


aprimt

aprimt (li. aprìmti), inch., intr., sich beruhigen, ruhig werden: tie aprima uz du laiku nuo savas trakuošanas Vēr. II, 180. viesulis aprimst LP. I, 147. sirds bija jau pagalam aprimuse Vēr. II, 48, das Herz hatte aufgehört zu schlagen. ūdens aprimst, das Wasser (das heisse) wird lau (Neik., U.); cf. re̦mde̦ns. Refl. -tiês, sich legen: vējš aprimstas Treum.

Avots: ME I, 115


aprindas

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109


aprindas

apriñdas, der Kreis, die Sphäre: augstās aprindās, in den höheren Gesellschaftskreisen; plašas cilvēces aprindas A. XV, 311; vāciešu valduošās aprindas.

Avots: ME I, 115


apripāt

apripât Dunika, herumrollen (um, intr.): ripa divas reizes apripāja aprt.

Avots: EH I, 109



aprist

I aprist, ‡

2) = atrist (III p. prs. aprîst 2 Stenden): man aprisa ja (= man atrisa prievīte vai pastalas aukla) Stenden, Janš. Līgava I, 169 (ähnlich Dzimtene V, 403).

Avots: EH I, 109



aproksnis

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, ds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117


aprotināt

apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap ju.

Avots: EH I, 111


aprucināt

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙aprt aprucinājis.

Avots: EH I, 110


aprūķēt

aprũķêt = apdarît 3: kluss un strādīgs, visu aprūķē un aprūpē bez ne˙das teikšanas Janš. Paipala 56.

Avots: EH I, 110


apruna

apruna: tā nav neda apruna, bet taisnība Kand. dzirdē̦tu paļu un aprunu pastāstīšanu pašai aprunātai Janš. Līgava I, 461.

Avots: EH I, 110


aprunāt

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, ne uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116


apsākt

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118


apsaldēt

apsalˆdêt, tr., etw. ein wenig abfrieren lassen: meita apsaldējuse jas, ausis. Refl. -tiês, ein wenig sich erkälten: viņš bij apsaldējies un dabūjis iesnu Vēr. II, 26. apsaldējumi, leichte Frostbeulen.

Avots: ME I, 117


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apsāpt

apsâpt (III p. prs. apsâpst Gr.-Busch h. n. FBR. XII, 83),

1): galva apsāpusi Pas. VI, 352; zu schmerzen anfangen
Auleja: apsāpa ruoka, ni˙ darīt nevar.

Avots: EH I, 111


apšaust

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās dā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apsegs

apse̦gs, apse̦ga, Demin. apsedziņš, apsedziņa, die Bedeckung, die Decke: deķi man apse̦gā oder apse̦gam BW. 13275, 33642, die Decken dienen mir zur Bedeckung. Sprw.: da apse̦ga, tādu jāse̦dzas. galvas apse̦gs, Kopfbedeckung.

Kļūdu labojums:
13275, = 13276;

Avots: ME I, 118


apšekšēt

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu rtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129


āpseļ

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, rtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


āpseļ āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, rtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


āpseļiem

āpseļ āpseļiem, ohne Überlegung, aufs Geratewohl: lej āpseļ āpseļiem; vai laika trūkst, rtīgi palaistīt? sagt man zu einem Mädchen, das vor dem Fegen des Zimmers nicht bloss die Diele, sondern auch das Möbel begiesst Lasd. [?]

Avots: ME I, 239


apsēst

apsêst (li. apsė´sti),

1) tr., ringsum etw. besetzen, belagern, sitzen:
apsē̦dušas tautas galdu BW. 20316. šuo kalnu japāņi bij apsē̦duši A. XX, 299. ve̦lna, nešķīsta gara apsē̦sts, vom Teufel, bösen Geist besessen; so auch aktiv: tuo ir lietuvē̦ns apsēdis JK. II, 102. drudzis bij du apsēdis Etn. III, 30;

2) intr., sich setzen, sich niederlassen:
es apsēdu pie uozuola Ltd. 625. es apsēdu raudādama straujupītes maliņā BW. 8395. Refl. -tiês, sich setzen: ienācēji apsēžas LP. VII, 615. apsēdies, lai vistiņas pautiņus dēj.

Avots: ME I, 119


apsikt

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119


apsirgt

apsìrgt [li. apsir̃gti], intr., erkranken, krank werden: bērniņi apsirga vē̦de̦ra sē̦rgā BW. 2898. es e̦smu gauži apsirdzis Psalm. 38, 9. jau kuopš bē̦rnu jām bija apsirdzis ar šuo sē̦rgu Vēr. II, 1005.

Avots: ME I, 120


āpsis

âpsis, auch [âpšis Līn.] und âpša C., PS. (li. opšrùs, [pr. wobsdus]), der Dachs. Sprw.: dzīvuo āpša alā. baŗuoties āpsis Aus. I, 28.

Avots: ME I, 239


apsist

apsist,

1): a. puostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;


5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;


6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112


apsist

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist puostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruo, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij lau II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās aprt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120


apsitināt

apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap ju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap rti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās aprt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112


apskaidrot

apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās prie un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.

Avots: ME I, 120


apskambāt

apskam̃bât, ringsum zersplittern (tr.), verletzen, beschädigen: a. mizu Warkl. malku skalduot a. cirvim tu N.-Peb. a. ratus (akmeņus ve̦duot) N.- Peb.

Avots: EH I, 113


apskatīgs

apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās apskatīgs vagaris Janš.

Avots: ME I, 121


apskatīt

apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.

Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94

Avots: ME I, 121


apskaust

apskàust, tr.,

1) kuo od. kam kuo, od. kuo dēļ cum. gen., beneiden:
es apskaudu pēdējuos Vēr. I, 1428. apskaužama dzīve Ar., beneidenswertes Leben;

2) beneidend, besonders mit neidischem Blick schädigen; beschädigen überhaupt, zu Grunde richten, verderben:
tīšā prātā kuokus apskauž LP. V, 146, er beschädigt absichtlich die Bäume. tādi vare̦ni ze̦lta mati, kas tuos būtu apskaudis? LP. V, 358, so herrliche goldene Haare, wer sollte sie wohl (abscherend) verhunzt haben? muļķi, kuo apskaudi bē̦rnus? Tor, warum richtest du deine Kinder zu Grunde? ķēniņam apskaust tik daudz ļaudis, soviel Menschen des Königs vernichten LP. VI, 44.

Avots: ME I, 121


apskaut

apskaût, Refl. -tiês, auch Laud. n. BielU.: bē̦rns apskâvies 2 ar abām ruom mātei gar kaklu Dond.

Avots: EH I, 113


apskaut

apskaût, tr., umschlingen, umschliessen, umarmen: citus visus e̦ze̦rs apsvis saviem viļņiem LP. VII, 1300. ruoku apliekamie apsva divas ruokas A. XII, 738. Pēteris bij apsvis mātei ruoku ap kaklu A. XIII, 226. apsk. stāvu Apsk. I, 566. Refl. -tiês, sich um etw. klammern, sich umarmen, in seinem Interesse umschlingen: viņš apsvies ap krustiņu SDP. III, 40. tev gribu ap kaklu apskauties Rain. laimīgais pārītis apsvušies sēd A. XVII, 5. apskaujuos sila priedi BW. 18586, 1. apskâviêns, apskaviêns, die Umarmung. sieva nuoslīdējusi cita vīra apsvienuos JR. IV, 75 (apskaût aus ap-s-kaût, sich um etw. schlagen, in Kurl. nicht allg. bekannt; li. apsikáuti).

Avots: ME I, 121, 122


apšķērmēt

apšķērmêt, sauer werden M., sich vor Säure mit einer weissen Haut überziehen: sba putra nuo pārliecīgas sasbšanas apšķērmējusi Kursiten.

Avots: ME I, 129


apskrandējis

apskrañdẽjis, -uša, Part., abgelumpt, abgetragen, zerfetzt: apskrandējušas bikses, jas Poruk.

Avots: ME I, 122


apskretis

apskretis (Part. von apskrest = li. apskrèsti), beschmutzt: apskre̦tušā uzval A. Up.

Avots: ME I, 122



apskurināt

apskurinât Lubn., von allen Seiten hin und her bewegen: a. lazdu krūmu (rauguot, vai nav di rieksti vēl klāt palikuši).

Avots: EH I, 114


apslacīt

apslacît, apslacinât [li. apšlãkinti], tr., bespritzen, besprengen, nass machen: puķes, jaunus puostus. ar gaiļa asinīm apslaka staļļa durvis LP. VII, 312. brūtgans un brūte apslaka ar ruoku viens uotram acis un drēbes BW. III, 1, 98.

Avots: ME I, 122


apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā lai apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123


apslapēt

apslapêt (Grünhof) und apslapinât [li. apšlãpinti], tr., nass machen, anfeuchten: cigāru ar mēli visaprt apslapinādams Alm. Refl. -tiês, sich nass machen.

Avots: ME I, 123


apslapt

apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop jas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114


apslidināties

apslidinâtiês (ar slidām), Schlittschuh laufend herumgelangen (um) Salis u˙a.: a. (ar slidām) e̦ze̦ram vis˙aprt.

Avots: EH I, 114



apslimt

apslìmt, intr., inch., krank werden: vai pirmuo reizi redziet, ka ds ir apslimis Alm. man sirds apslimusi, mir ist übel geworden.

Avots: ME I, 123


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: zu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabri truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apslodzīt

apsluôdzît, tr., beschweren, niederpressen: gaļu, puostus.

Avots: ME I, 123


apsmirst

apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu lai apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 124


apsnāt

apsnāt,

1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");


2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡

3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) rtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡

4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.

Avots: EH I, 115


apsnausties

apsnaũstiês, umwillkürlich einschlummern, einnicken: tim dzēris - turpat arī apsnaudies LP. VII, 285.

Avots: ME I, 124


apsnigt

apsnigt (li. apsnìgti), beschneien: viss apsnidzis LP. VII, 119. labāk mani sniegs apsniga, ne ļaudis aprunāja BW. 8580. apsnieg sniegi gaŗus mežus 31274.

Avots: ME I, 124


apspēlēt

apspẽlêt, im Spiele besiegen, schlagen (r. обыгрáть): uotru pawisam a. (uz rtīm).

Avots: EH I, 116


apspert

apsper̂t,

1) mit dem Fuss ausschlagend umstürzen
(tr.): sleviete ... apspēra bļuodu ar ju Janš. Dzimtene I, 19;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) erschlagen (vom Blitz):
pē̦rkuons apspēra visus ceļa gājējus, kas bija palīduši zem uozuola Dunika u. a. Refl. -tiês, sich umwandeln (vgl. apmesties 3): dze̦ltainie mati apspē̦rušies gan˙drīz balti Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: EH I, 115, 116


apspiest

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai ja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124


apspirdzināt

apspir̃dzinât, tr., erquicken: sbums viņu lieliski apspirdzināja Poruk.

Avots: ME I, 124


apspriest

apspriêst, ‡

3) = nùospriêst 1, beschliessen: apspriež zas turpināt Pas. II, 15. apspriež citur apmesties V, 431; ‡

4) a. krāsnij sprieslus Siuxt, den Ofen mit einem Gewölbe überdécken (umspánnen);


5) "= apspraust" (?) Bauske: a. svārkus. ‡ Subst. apspriêdums, eine abgeschlossene Beurteilung, das Gutachten.

Avots: EH I, 116


apspriest

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, sdi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125


apstādināt

apstādinât, caus.,

1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja da savāda balss A. XVI, 861;

2) umherstellen, umringen lassen
U.

Avots: ME I, 125


apstādīt

apstãdît, tr.,

1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;

2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;

3) das Pflanzen beendigen:
puostus;

4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.

Avots: ME I, 125


apstāstīt

apstâstît, tr., erzählen, mitteilen (weitläufig): apstāsti, iet tavā pusē. apstāsta nabadziņš savu nelaimi MWM, X, 106.

Avots: ME I, 126


apstāsts

apstâsts, die Erzählung: visiem tīri par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.

Avots: ME I, 126


apstatīt

apstatît (li. apstatýti), etw. womit umstellen: puostiņus apstatīju ar ve̦cām sieviņām BW. 28360.

Kļūdu labojums:
etw. womit umstellen = bepflanzen

Avots: ME I, 125


apstiept

apstìept, ‡ Refl. -tiês, sich herumwinden um: apinis apstiepies ap rti.

Avots: EH I, 117


apstiept

apstìept, tr., ringsum ziehen, spannen: es apstiepu zaļu zīdu visaprt nuovadam BW. 13588.

Avots: ME I, 127


apstīpot

apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.

Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. 2 709

Avots: ME I, 126


apstiprināt

apstiprinât, tr., bestärken, bestätigen: likumus, līgumus, spriedumus, biedrības, amatuos, par saimnieku. es tuo apstiprināju Ap. 26, 10. tur viņam taisnība, V. apstiprināja Aps. III, 17. Refl. -tiês:... vīri steigšus lis apstiprināties I Kön. 20, 33 (in der neuesten Ausgabe: sev apstiprināt), liessen es sich bestätigen.

Avots: ME I, 126


apstipt

apstipt (li. apstìpti) Dunika, Kal., steif werden (perfektiv): apstipušas jas.

Avots: EH I, 117


apstīvēt

apstĩvêt sev apkaklīti (aprt), sich mit Mühe und Not einen Kragen umlegen.

Avots: EH I, 117


apstulbināt

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127


apšust

apšust [li. apsiùsti], intr., böse, unwillig werden, in Raserei geraten: bet šķimelis apšutis zviedz pārgalvīgi JR. V, 168.

Avots: ME I, 129


apšūt

apšũt (li. apsiúti), tr., ringsum benähen, besäumen: malas;

2) für einen gewissen Kreis die Kleider nähen:
skruodelis apšuj visai aprtnei drēbes PS. jāapšuj sevi un citi bērniņi Up.

Avots: ME I, 130


apsvērt

apsvḕrt [li. apsver̃ti], tr., erwägen: lietas labumu; pats apsver, ds labums nāk tev Rain. biedrības labumi e̦suot neapsveŗami (erheblich, bedeutend) Alm.

Avots: ME I, 128


apsvētīt

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz jām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128


apsvilināt

apsvilinât (li. apsvìlinti), caus., ansengen, besengen: kautām cūm sarus; auklu. kuokam liesmu biezuo mizu apsvilinājuse Aps. Sprw.: iet apsvilināta lapsa, von dem gesagt, der nicht weiss, was er tut. apsv. nagus, sich die Finger verbrennen A. XIII, 389. Refl. -tiês, sich ansengen.

Avots: ME I, 128


apsvilt

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128


aptapt

aptapt, = aptikt: a. e̦ze̦ram aprt Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 121


aptaržāt

aptaržât, tr., nachlässig ankleiden: pagaidi manis, kamē̦r jiņas aptaržāšu BW.29141 (Var.: apdžavarāšu, apvažarāšu). Dafür auch aptaražât RKr. XVII, 36 aus Ranken.

Avots: ME I, 130


aptašķīt

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. ds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130


aptaujāt

aptaũjât, gew. refl. aptaũjâtiês, pie par kuo, sich erkundigen.

Avots: ME I, 130


aptaunāt

aptaũnât, tr., vermummen, stark einhüllen. Refl. -tiês, sich vermummen, sich warm ankleiden, einhüllen: tu esi aptaunājies ziemas lai Wainoden.

Avots: ME I, 130


aptaurēt

aptaurêt,

1) "?": nevar ne˙ izdarīt, aptaurē̦ts ("nuonicināts, visai vientiesīgs") Wessen;

2) ringsum (in ein Horn blasend oder rufend) erschallen machen
Bers., Golg., Saikava: medinieks aptaurēja visas malas.

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne aprt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


aptencināt

aptencinât visus pēc rtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121


aptikt

aptikt, ‡

2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi;

3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡

4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev aprt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".

Avots: EH I, 121


aptikt

aptikt, intr., um etw. herumgelangen: mežam aprt.

Avots: ME I, 131


aptirpt

aptìrpt (li. aptir̃pti), (teilweise) vertauben (starr werden): viņam jas aptirpušas Warkl. dažam nuotirpst abas jas, dažam vienas sānis aptirpst Bergmann.

Avots: EH I, 122


aptīt

aptît, tr., umwickeln, umwinden: pirkstu ar lupatu LP. IV, 56. tuo es aptinu ap pirkstu cērmi (Alm.), habe gefügig gemacht. Refl. -tiês, sich umwickeln, umwinden: pātaga aptinusies ap asi.

Avots: ME I, 131


aptošāt

aptuõšât Salis, (mit ùo ) C., keuchend herumlaufen um: a. kam aprt.

Avots: EH I, 123


aptramdīt

aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries ds ābuols).

Avots: EH I, 122


aptrausties

aptràustiês 2 KatrE., = aprāpât; langsam und mühsam um etwas herum gelangen: a. kam aprt.

Avots: EH I, 122


aptrenkt

aptrènkt, herumjagen (-treiben) um: aptren̂c 2 stīvuo ķēvi das reizas ap riju, lai tuop lunkanāka! Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 122


aptriept

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131


aptrūkt

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos rtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131


aptūcīt

aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu aprt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123


aptukt

aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]

Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat

Avots: ME I, 131


aptvert

aptver̂t (li. aptvérti), tr.,

1) umfassen, enthalten:
tuo aptve̦rtu ar vienu juostu nu lasītāji ruos tur Rain. literatūra aptveŗ ražuojumus Pav. aptvert asinis, dem Blute Einhalt tun U.;

2) begreifen:
kas var viņa lielus brīnumus aptvert Manz. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen, umfassen: viņa tai aptvērās ap ju Baltp.

Avots: ME I, 132


apulbt

apùlbt, intr., confus, duselig, verwirrt werden: tāds apulbis Lasd. galva man apulba Aps.

Avots: ME I, 132


apurķēt

apurķêt, stochernd (schürend) umwühlen (durchwühlen) Stenden: a. krāsni ar urķi. Refl. -tiês, mühsam herumgelangen (gew. fahrend) um Stenden (mit ur̂ 2 ): a. e̦ze̦ram aprt.

Avots: EH I, 124


apurs

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet lau, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132


apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis lai apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apvade

apvade, ein Streifen um Stickereien: strīpiņa aprt rakstam; izšķiŗ rakstus ar apvadēm, bez apvadēm. RKr. XVI, 233 1 aus Rutzau.

Avots: ME I, 133


apvālis

apvàlis 2, das zum Trocknen zusammengeharkte Heu C., Lubahn, Bers. (zu velt). Dazu ein Verbum apvālêt = izārdītuo sienu nuo visām malām visaprt valnī uzkasīt P.

Avots: ME I, 134


apvažot

apvažuôt [li. apvažiúoti], intr., herumfahren: nevarēja pāri tikt, ne aprt apvažuot BW. 26521 (aus Erlaa).

Avots: ME I, 134


apvedināt

apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu aprt purvam.

Avots: EH I, 125


apvelcēt

apvelcêt, mit einer Schleppangel abfischen Saikava: a. labās vietas upē.

Avots: EH I, 125


apvelt

apvelˆt, ‡

2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu;

3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).

Avots: EH I, 125


apvelt

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. di tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135


apvēris

apvēris, der Umkreis, die Umgegend: stiprākais saimniehs ne vien visā nuovadā, bet arī tālā apvērī Janš. Dzimtene II, 21 (ähnlich Čāp. 17).

Avots: EH I, 126


apvērst

apvḕrst (li. apver̃sti), tr.,

1) umwenden, umkehren:
maisu, cimdu, ve̦lē̦nu A. X, 1, 528; kažuoku uz uotru pusi LP. VII, 254; zeķi RKr. XII, 25; klājienu apvērst Jauns.;

2) um. etw. wenden, kehren, umgeben, umschliessen:
mājiņa bij ar sakņu dārziņu apvē̦rsta Lautb. du ar labu apvērst, jem. Gutes zuteilen (U.). Refl. -tiês, sich umwenden. apvḕ̦rsums, Umwälzung, Umsturz.

Avots: ME I, 135


apvest

apvest [li. apvèsti], tr., herumführen: apve̦duši zirgu uozuolam aprt LP. VII, 342.

Avots: ME I, 135


apvija

apvija,

1) der Strick an der Femer des Pfluges
Döbner nach U. (zu apvît [vgl. Bielenstein Holzb. 476]);

2) der Hopfen:
visaprt nuokarājās apviju vītes, savienuodamas kuoku zaru MWM. VI, 216. Blumengewinde, Girlande.

Avots: ME I, 135


apvilgt

apvilˆgt, -ve̦lgu oder -vilgstu C., -vilgu J. Kaln., intr., ringsum feucht- werden: asarām apvildzis skats Zalkt. I, 106. siena guba par nakti apvilgusi. milti maisā visaprt apvilguši J. Kaln.

Kļūdu labojums:
feucht- = feucht

Avots: ME I, 136


apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: du vīzi apvilcis, tāda jāval. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136


apvirknēt

apvir̃knêt Trik., um etwas aufreihen: a. kam krelles aprt.

Avots: EH I, 126


apvirst

apvirst (li. apvir̃sti), umfallen, umstürzen (intr.), umkippen (intr.) Kur. Nehrung, Rutzau: kariete apvirta aprt Janš. Līgava I, 239.

Avots: EH I, 126


apvirzīties

II apvirzîties, sich herumbewegen um Festen: braucējs ar muom apvirzījās žuogam aprt Jürg., Salis u. a.

Avots: EH I, 126


apžagām

apžagãm "?": apžagām zās sēdēt. pa apžagām (pa juokiem) iznāca taisnība Dobl.

Avots: ME I, 138


apžārgām

apžārgãm (li. apžargomis) Barb., apžarnis Dr., [apžārbin Fehteln], apžārbeniski [Sunzel, Sissegal], Lub., apžārni Bers., apžarniski, rittlings: uzpi apžarniski, tad labāki saturēsi Tirsen.

Avots: ME I, 138



apžāžināt

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruo Siuxt.

Avots: ME I, 138


apzelēt

apzelêt (li. apželėti), tr., besabbeln: ē̦d un apzelē, kuo ruo dabū PS.

Avots: ME I, 137


apzeme

apzeme,

1) ein fernes Land
Gr.-Buschh., Stelpenhof, Wessen: dā apzemē tad tu dzīvuo, ka nevarēji agrāk atnākt? Stelpenhof. nav jau ni˙da apzeme: te˙pat vien ir! Gr.- Buschh. (hierher auch adverbiale Formen: ni˙kur apzem [= ne˙kur tālu] jau nepaliksi Gr.- Buschh. nav par apzemju [= ne˙kur tālu] ebenda);

2) die Unterwelt,
pazeme Gr.-Buschh.: runā kâ nuo apzemes.

Avots: EH I, 127


apžērgām

apžẽ̦rgãm Nigr., apže̦rgus, apžē̦rgus, apžē̦rgu Kazd. (li. apžargomìs),

1) rittlings
Etn. III, 65; uzme̦tas apže̦rgus uz da vītuola stumbra Antr. II, 69;

2) [in Zabeln apžē̦rgus = apžē̦rbām 2].

Avots: ME I, 139


apzīmēt

apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.

Avots: ME I, 138


apzināt

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka ne ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nedi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137


apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai ja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139


apzobis

apzùobis, eine fehlerhafte Stelle im Gewebe, die dadurch entsteht, dass beim Aufziehen der Kette ein Zahn des Weberkammes übersprungen ist: šķietā veŗuot jāraugās, ka da zuobstarpa nepaliek tukša bez dzijas. šādu kļūdainu vietu sauc par pārzuobi, arī apzuobi Lasd. n. A. XI, 84.

Avots: ME I, 138


apzvalstīt

apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu aprt.

Avots: EH I, 128


ar

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām jiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu ju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. vizuļuo saule! smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


ārceļš

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r jiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240


ārcilvēks

ârcilvē̦ks Sassm., ein Auswärtiger: siena lai pieņe̦m muižā ārcilvē̦kus pie darba.

Avots: ME I, 240


ārdams

ārdams: viņš ir liels ārdams, er ist ein Grossprecher oder ein tüchtiger Arbeiter, kas visu ārdīt izārda.

Avots: ME I, 240


ārdeklis

ā`rdeklis Golg., ā`rdîklis Wolm., ārdīklas Grob., Mistgabel mit zwei Zinken, mit der man auf dem Acker den Dünger ausbreitet (ārda). iet ārdeklis, stossend, zerstörend C., Smilt.

Avots: ME I, 241


ārdīt

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241


ārdonis

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


āre

ã˙re, ãre˙če, ãre˙če vei Bers., A.-Peb. (aus ã redz(i) še), sieh, Ausruf der Heinweisung: ā˙re kur tē̦vs nāk, sieh, da haben wir nun die Folgen deines Treibens: āre˙če! pusrubulītis ruo JR. IV, 85.

Kļūdu labojums:
Treibens: = Treibens.

Avots: ME I, 242



ārgalis

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu ds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242


ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriss pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195


ārisks

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āris vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242


ārīties

ârîtiês C., albern, extravagant, stolz sich gebärden: kaklā gan viens uotram nee̦sam rušies, nee̦sam diezin mutējušies un ārījušies RA. [Wohl zu ârs.]

Avots: ME I, 243


arkls

ar̂kls,

1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; ju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.;

4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.

Avots: EH I, 129, 130


ārpus

ârpus, Präp. mit Gen., ausserhalb: iekšpus savas tiesas dari, tīkams, ārpus tās, atļauj citi. ārpus duru klausījuos BW. 8603, 1.

Avots: ME I, 243


art

ar̂t, -ŗu, -ru (li. árti), tr., pflügen. Sprw.: labāk aris, ne ris. zviedzin zviedza bāliņam aŗamie kumeliņi BW. 28150. art, art, ne lāču vadāt: ar aršanu labāk maizi pelnīs, ne ar lāču vadāšanu. Refl. -tiês, um die Wette pflügen. Subst. ariêns, der einmalige Akt des Pflügens; ar̂šana, das Pflügen. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana, ne plē̦sumā. nuo aršanas pārnākt, von der Pflugarbeit nach Hause kommen. arums,

1) die vollendete Handlung des Pflügens, die schon erfolgte Pflugarbeit:
es būtu badu nuomiruse nuo bāliņa arumiņa BW. 3593;

2) das Gepflügte, das aufgepflügte Feld:
iet pa arumiem. [Zu pr. artoys "Ackermann", aksl. orati, got. arjan, lat. arāre "pflügen", ir. airim, gr. ἀρόω "pflüge", arm. araur "Pflug" u. a.; s. auch aruõds.]

Avots: ME I, 141


ārzdags

ãrzdags Dond. "das Haartuch: ds lupats, kuo lietuo mazgājuoties mačalkas vietā": ar ārzdagu nuoberž muguru. Vgl. āzduogs.

Avots: EH I, 195


asaka

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142


asāks

asàks 2 Auleja "dārza pļava": zirgu piesien asā. kab vi˙sur taids siens kai asā, tak piesapļautim jā!

Avots: EH I, 130


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras pj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


asaris

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143


asgalis

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, ta un asgala Konv. 2 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143


asinains

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: jas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sapj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu trau, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinsre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


asmīte

asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut da asmīte Vīt. 7.

Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass

Avots: ME I, 144



ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks ne īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk ne nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


ašs

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs:

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši zas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru ju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām jām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astgals

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citrt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146



at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luoties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atadīt

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi rtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148


ataka

ataka, der Abgrund, grundlose Tiefe: purvs ar atam jeb bezdibeņiem Bers., LP. VII, 1307. Cf. aka, akate. [Wohl identisch mit attaka, s. dieses.]

Avots: ME I, 148


atart

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas lai) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi du mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133


ataski

ataski, Kompar. ataskâk, Adv., = atastu Warkl., Welonen: ataski nuosta. ej atask!

Avots: EH I, 133


atasnai

atasnai, Kompar. atasnâk, Adv., = atastu Auleja: nedēstī tik bieži puostu! stat[i] atasnāk!

Avots: EH I, 133


atauŗāt

ataũŗât, durch Geheul (lautes Weinen) jem. herkommen machen: viņš vēl ataurās du nuo kalna šurp Janš. Līgava I, 248.

Avots: EH I, 133


ataust

atàust, tr., die Fussbekleidung abziehen, gew. nuoaut: jas ataut LP. IV, 130, BW. 16978, 7.

Avots: ME I, 149


ataut

atàut, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loslösen, -wickeln (von der Fussbekleidung): ja ja ataunas, ds aprunā Ceļi III, 118, wenn die Fussbekleidung (eine pastala oder vîze, kurpe) sich loslöst, so wird man von jem. verklatscht.

Avots: EH I, 133


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada jas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
jas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbalsot

atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. skaņi atbalsuojas mežs Purap.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1

Avots: ME I, 150


atbalstīt

atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruo od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.

Kļūdu labojums:
r. = tr.

Avots: ME I, 150


atbārt

atbārt Warkl., = nùorāt, scheltend zurechtweisen: baŗu, baŗu, bet nevaru viņu a.: ds bijis, tāds paliek. Refl. -tiês (li. atsibárti),

1) bis zum Überdruss (zur Genüge) schelten, sich sattschelten
N.-Peb., Saikava, Warkl., Wessen;

2) gescholten, auch seinerseits resp. ihrerseits die scheltende Person schelten
Golg.: tu nevarēji rieties nei atbārties Salasīšana 94;

3) sehr schroff erwidern
Festen: viņš bargi atbārās, vai duomājuot viņu kurlu e̦sam.

Avots: EH I, 134


atbēdzināt

atbêdzinât, herflüchten (tr.): a. šurp du mantu.

Avots: EH I, 135


atbeigt

atbèigt2 Bērzgale, Cibla, Warkh., beenden: a. du darbu.

Avots: EH I, 134


atbērt

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150


atberzt

atber̂zt Spr., tr.,

1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
ju zāba. Refl. -tiês, sich abreiben.

Avots: ME I, 150


atbildēt

atbilˆdêt, antworten, Rechenschaft geben über (par): Sprw. prasa, tā atbild. Refl. -tiês, von sich selbst antworten: citi jautājumi atbildēsies gandrīz jau paši vien Kaudz. M.

Avots: ME I, 151


atbļaut

atbļaût, schreiend antworten: brāļi atbļāva:"kuo tu tāds muļķis tur darīsi" LP. VI, 685. Refl. -tiês, entgegenschreien: es bļāvu. mežā man ds atbļāvās.

Avots: ME I, 151


atblāzma

atblãzma, der Wiederschein Kronw: aprtne me̦t atblāzmu uz cilvē̦kiem B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 151


atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atbraucīt

atbraũcît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich die Ärmel aufstreifen:
strādā atbraucījies. atbraucījušies da e̦lkuoņiem Kaltenbr.;

2) sich (von selbst) aufstreifen:
atbraus kre̦kliem piedurknes Kaltenbr.

Avots: EH I, 136


atbruka

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrus jeb iet atbrum Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136


atbruka

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrum, atbruku brum Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brum Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151


atbuknīt

atbuknît Frauenb.,

1) losstossen:
a. duru kliņķi;

2) weg-, zurückstossen:
stiprā guovs atbuknīja vājākuo nuo siles.

Avots: EH I, 136


atbuktēt

atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (srda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136


atbūt

atbût (li. atbúti, r. отбы́ть), ohne Präs.,

1) wieder sein:
bet tas jau viss reiz bijis un uotrreiz neatbūs JR. IV, 207 [ne atnāca, ne atbija: gāja, tā palika; gan jau atbūs (= atnāks) Stelp.];

2) fern, abwesend sein, fehlen:
biedrības priekšnieki nedrīkstēja atbūt Kaln.

Avots: ME I, 152


atceļš

atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo da slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.

Avots: ME I, 152


atcelt

atcelˆt, Refl. -tiês,

3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡

4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrā vietā Pas. III, 156; ‡

5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.

Avots: EH I, 137


atdairīt

atdaîrît, zurückstossen, fern halten: gan nuo sākuma gribēja atdairīt un atbīdīt A. XII, 500. Refl. -tiês, sich fern halten, sich zurückziehen: dzīvuo nuo visa atdairījušies A. XII, 569, 893; 103. Bers., Erlaa.

Avots: ME I, 153


atdarīt

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, du labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153


atdaudzināt

atdaudzinât, durch wiederholtes Erwähnen herbeischaffen AP.: nerunā tik bieži par tādām briēsmīgām lietām! atdaudzināsi ir sev du nelaimi.

Avots: EH I, 138


atdiņģināties

atdaņ̃ģinâtiês Rutzan, ein-, herziehen (intr.), sich herbegeben: jaunajam saimniekam atdaņģinuoties vairāk ne˙ nebijis līdza kâ tik pātaga Janš. Dzimtene IV, 214. Aus li. atsidanginti dass.

Avots: EH I, 138


atdīrāt

atdìrât, tr., die Haut abstreifen, abschinden: tas atdarīja zirgiem lūpas Etn. IV, 53. [jē̦ru va; līdz pusīti atdīrāja BW. 35634.]

Avots: ME I, 154


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦m atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atdurt

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: vējš skrien, miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155


atdusināt

atdusinât, verschiessen lassen: zirgu, ķēvi LP. VI, 487; jas Sassm.

Avots: ME I, 155


atdzesēt

atdzesêt, atdzisinât, tr., abkühlen: ēdienu, ūdeni, alu; atdzesēt karstas asinis. vai nebūsiet savas atriebīgās sirds atdzisinājuši visu gadu pie viņa nelaimes Kaudz. M. Refl. -tiês, sich abkühlen: iziet lau atdzesēties, atdzesināties.

Avots: ME I, 156


atdziedināt

atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis ju.

Avots: EH I, 140


atdzist

atdzist, inch., intr.,

1) erkalten, kühl werden:
ūdens, ēdiens atdziest;

2) erkalten, erstarren nach dem Tode:
atdzisušas miesas Aus. I, 13. sieva nuo ne labi atdzisusi, jau vīrs ve̦lk pie altāŗa du veceni Sudr. E.;

3) erkalten, nachlassen:
pirmā lasīšanas dedzība drīz atdzisuse Pav. 66;

4) von der Hitze sich befreien, sich erholen:
lai sirds atdziest LP. VI, 336.

Avots: ME I, 156


atdzīt

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
ds dievs tevi tādā lai, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156


atdzīt

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad ds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156


atdzīve

atdzīve, das Abarbeiten: aizņemties uz atdzīvi... darba lai Janš. Dzimt. II, 269.

Avots: EH I, 140


atelgt

atelgt,

1) = izpilˆgt: viņš tāds ateldzis AP.;

2) "?": viņam ate̦lgti (= ate̦rgti?) zuobi: ēd negribuot AP.

Avots: EH I, 141


atelpot

ate̦l˜puôt, intr., aufatmen: ak nu ate̦lpuo krūts Stari II, 112. Refl. -tiês, auch atelpêtiês, wieder zu Atem kommen.

Avots: ME I, 157


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... jas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atēvelēt

atẽvelêt,

1) hobelnd abstumpfen
(tr.): a. ēvelei zuobus Dunika u. a.;

2) hobelnd verletzen
Dunika: puostus ēvelējuot, atēvelēju nagus.

Avots: EH I, 141


atgādināt

atgãdinât kuo kam, jem. an etw. erinnern: tuo tad arī zenieki tiem taisni atgādināja BW. III, 1, 45. Refl. -tiês, sich erinnern, eingedenk sein, mit d. Akk. u. Gen.: bet atgādinies katru brīdi tuo mīklu Vēr. I, 1443. atgãdinājums, die Mahnung.

Avots: ME I, 158


atgadīties

atgadîtiês,

1) sich ereignen, geschehen:
viss tā atgadījās, brālis bij teicis LP. VI, 182. mums reiz atgadījās braukt pa guodavārtiem Alm.;

2) zu Teil werden, sich einstellen, einfinden:
Sprw. tas atgadījās tā, aklai vistai miežu grauds. kas zin, kur cilvē̦kam neatgadās pretinieki. Stenderam atgadījās darbs Kundz. - atgadĩjums, das Ereignis, der Fall.

Avots: ME I, 157


atgaiņa

atgaiņa, die Abwehr(ung) Kr. Goldingen: vis˙laba a. nuo uzmācīga prasītāja ir: es nezinu.

Avots: EH I, 141


atgaiņāt

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruo, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157


atgaita

atgaita,

1) ein Hindernis Döbner
n. U., Schwierigkeit, Unglück: tik daudz nebaltu dienu likusi ciest un atgaitu vārgt Sil.;

2) Gegendienst beim Gehorch:
ja ds bij gājis kaimiņa vietā gaitās, tad pēdējais vē̦lāk tā vietā gāja atgaitā Podsem.

Avots: ME I, 157


atgavēnis

atgavēnis "ds laiks gavēņu lai" in Podsem; auch bei Spr.

Avots: ME I, 158


atgāzt

atgâzt, tr.,

1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;

2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;

3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;

3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]

Avots: ME I, 159


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot lau tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atglaust

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā ierušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159


atgrebt

atgrebt, abschrapen: a. pusgatavai karuotei vēl du skaidiņu Schwanb.

Avots: EH I, 142


atgulēt

atgulêt, Refl. -tiês,

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: p zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl du ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143


atgulēt

atgulêt (li. atgulė´ti),

1) versäumten Schlaf einholen:
tas varēja nuokavē, tuo miegu atgulēt Alm.;

2) wund schlafen:
viņa sāni bij atgulē̦ti;

3) einen Rückfall bekommen
PK. n. Mag. III, 1, 95.;

4) dial., eine längere Zeit schlafen:
trīs naksniņās atgulēju (Var.: sagulēju) jauna puiša kažuo BW. 12618, 6. Refl. -tiês, genügend schlafen, ausruhen: tas jau labi būs atgulējies. lai zemīte atguļas BW. 10290.

Kļūdu labojums:
naksniņas = vasaras
12618, 6 = 12617, 6

Avots: ME I, 160


atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz du laiciņu atgulis miers;

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz zas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143


atgulu

atgulu,

1) auch atgulus, = gulu(s), (auf dem Rücken) liegend Festen, (atgulu) N.-Peb.: viņs nuolis gultā atgulu(s);

2) abliegend
(Adverb), entfernt: katrās majās ir atgulu stāvuoši lauku gabali, kuŗus attāluma . .. dēļ gŗūti apstrādāt Latviešu Balss 1933, № 17.

Avots: EH I, 143


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atiet

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês,

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144


atjaunot

atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.

Avots: ME I, 162


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] lai pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, di nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka du paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atjautīgs

atjaũtîgs, witzig, schlagfertig, erfinderisch: senuo grieķu teis ir uzglabājušies divi tipi: stiprais un atjautīgais A. XX, 320; atjautīgi atbildēt, sinnreich, witzig, schlagfertig antworten BW. III, 1, 13.

Avots: ME I, 162


atjēga

atjẽ̦ga, die Besinnung, das Bewusstsein, der Verstand: viņš staigāja pa laukiem bez atjẽ̦gas Līb.; dzeršana bez atjẽ̦gas, das Saufen ohne Sinn und Verstand Vēr. I, 1415.

Avots: ME I, 162


atjukt

atjukt, abfallen, sich abtrennen (von einem Holzhaufen Spr.), sich trennen, lösen: pār vagu pjuot atjūk mati pavasaŗam Bārda. māli... atjuks šķidri A. Brigader, Druva I, 132.

Avots: ME I, 163


atjust

atjust (li. atjùsti), Refl. -tiês,

1) = atjẽgtiês, atžirgt Baltinov, Šķilbēni: pamuodies atjutuos, kur atruoduos Bers. vajadzēja labas dukas, lai atjustuos nuo raudām Festen. nevarēju tik viegli a., vai e̦smu jās, vai murguoju ebenda.

Avots: EH I, 144, 145


atkaitēt

atkaitêt, seinerseits einen Schaden zufügen: Cīņa druta Baltijas vācu muižnieku drutavā, lai vē̦lāk latviešiem par tuo varē̦tu atkaitēt Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 163


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal sie LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atkalne

atkalˆne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu pu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164


atkaļņi

atkaļˆņi Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89,

1) a. adīt (s. unter atkalnu) auch Kaltenbr., Lös., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, ("= atņu") Wessen; ‡

2) in entgegengesetzter, verkehrter Richtung:
negriez auklas a. ("vijumam pretī"), bet uz tuo pusi, uz kuŗu vīta aukla! Wessen.

Avots: EH I, 145


atkalpot

atkal˜puôt,

1) tr., abdienen:
parādu, dāvanu LP. III, 46;

2) intr., Gegendienste erweisen:
es tev par tuo atkalpuošu;

3) für jem. dienen, Gehorch leisten:
es ar lielākuo prieku gāju lau un atkalpuoju viņas dienas Jauns.

Avots: ME I, 164


atkalst

atkàlst: ka tev... jas atkalstu! Pas. V, 449.

Avots: EH I, 145


atkapìt

atkapît,

1) losgraben
(in Sawensee);

2) losmachen:
iem Jancis varēja atkapīt ruokas, lai varētu pabeigt lādēšanu, Krancis ātri viņam nuogrūda ce̦puri nuo galvas. Refl. -tiês, sich loshauen, loswerden, sich erwehren, sich befreien: viņš uzmācās; nevarēja atkapīties Etn. II, 161, IV, 146. atkapīties nuo duomām A. XII, 882. tikkuo atkapījuos no viņa: līda miegs virsū Druw., Bers. A. XVI, 475. tē̦vs negribēja dē̦lu laist, bet kad nevarēja atkapīties, tad sacīja LP. VI, 391. [Wohl auch zu kapât.]

Avots: ME I, 164, 165


atkarcināt

atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja jas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruom Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146


atkare

* atkare, Unlust: sliņķis dara visu par atkarēm (wider seinen Willen, ungern) Dr.; dzelzszāli zirgi ē̦d par zuob-atkarēm Dr. [Nebst li. ãtkaras "неохотный" wohl zu le. atkãrtiês "zurückhängen".]

Avots: ME I, 165


atkarme

atkarme, der Grund: met nu du atkarmi, sage nun einen Grund Etn. III, 146. viņam nav atkarmes, kuo atrties, er hat keinen Grund, auf den er sich stützen könnte Etn. III, 145 und 146. Lösern, Lub. Bers.

Avots: ME I, 165


atkarpe

atkar̂pe Smilt., [Lisohn, Bers.], atkãrpe [in Trikaten], atkãrpa, atkãrpis, der Widerhaken: šķēpa asmenim atrpas Antr. II, 14. ilgi viņš nē̦sājis šās atrpes savā sirdī A. XV, 26.

Avots: ME I, 165


atkars

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un tu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146


atkaru

atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,

1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo ta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡

2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.

Avots: EH I, 146


atkasīt

atkasît [li. atkasýti], atkašņāt, tr., abkratzen, abschaben: sniegu, dubļus nuo jām.

Avots: ME I, 165


atkaulēt

atkaũlêt, tr., abdingen: sievas raudzīja dus vairāk atkaulēt BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 165


atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165


atkeiriski

atķeĩriski adīt, knöteln W., atķeiriski vīt valgu, t. i. vīt uotrādi ne pa parastam; viena nuo grīstēm tiek likta uz kreisās ruokas īksti Wind., Schlehk.

Avots: ME I, 170


atķert

atķer̂t, 2): "Einhalt tun" Bauske: a. ruozi. vēl lai atķēra, gerade noch zur rechten Zeit fing man an (den verbrühten Fuss zu heilen) Lemburg. a. su Segew.; ‡

4) erkennen
Segew.: tas laikam ir Pēteris; nevaru krẽ̦slā a.

Avots: EH I, 152


atķert

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. 2 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, darbuos JK.

Avots: ME I, 170


atklauvēt

atklaũvêt pretī, entgegenklopfen: ds klauvēja; uotrs tam atklauvēja pretī.

Avots: EH I, 148


atklimst

atklimst, auch atklimstêt, wiederhallen, erschallen: lācis krākt, lai viss mežs atklimst LP. V, 97; VII, 774. visa aprtne atklimst, cik jauki šis spēlē LP. VI, 460. atklimstēja meži aiz sievu, bē̦rnu vaimanām VII, 1086.

Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen

Avots: ME I, 167


atklīst

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo das elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167


atklupt

atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra ds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149


atkļūt

atkļũt, intr., herkommen, hergeraten: tu šeit atkļuvi? JK. V, 139.

Avots: ME I, 167


atknāpt

atknàpt Trik., abpicken: a. du gabaliņu.

Avots: EH I, 149


atknīpēt

atknĩpêt Stenden, mit Hilfe von untergeschobenen Pfählen wiederholl hebend weg-, herschaffen: ar lielām muom a. baļķi nuo ceļa nuost. atknīpēsim re̦sgali šurp!

Avots: EH I, 149


atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
ds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies sīvā rut, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruo, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170


atkrava

atkŗava (atkrava),

1) ein Haufen alter, wertloser, weggelegter Sachen, alter Kram:
vai tam da manta, atkrava vien ir Druw. pilna māja atkravas Vēr. I, 398. Adv. atkravu kravām, haufenweise Bers., Lub., Erlaa: klēts piebē̦rta atkravu kravām Etn. III, 146. kŗaujam siekstes atkravām BW. 6 [?];

2) "?": tā sacīja rudzu vārpa, atkravā gulē̦dama BW. 28114, 5.

Kļūdu labojums:
BW. 6(?) = BW. 19509

Avots: ME I, 168


atkreiliski

atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, dā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150


atkrepas

atkre̦pas, der Schleim, Auswurf (beim Husten) Dond.: das biezas a˙! tas nav uz labu.

Avots: EH I, 150


atkrēsloties

atkrẽ̦sluôtiês, Schatten werfen, sich wiederspiegeln, sich zeigen: uz sienas atkrē̦sluojās da kuoka ē̦na Vēr. II, 643.

Kļūdu labojums:
wiederspiegeln = widerspiegeln

Avots: ME I, 168


atkriet

atkriêt 2 Dunika, ab-, wegschöpfen: a. sliktuo pienu citā trau.

Avots: EH I, 150


atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka du laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150


atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur neds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist du stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168


atkritalas

atkritalas, atkritas, atkritums, gew. Pl. atkritumi, Abfälle: dzīvuokļa tuvumā sakrājas visādi netīrumi un atkritumi SDP. VIII, 63. piensaimniecības atkritumi L. III, 76; Etn. III, 146; savas tautas bēdīgās atkritalas Balss.

Avots: ME I, 168


atkulties

atkul˜tiês,

1) bis zum Überdruss dreschen: vai tu jau tik drīz atkūlies, ka spriguli kari vadzī? Serb.;

2) sich herschlerren, sich einfinden:
tas te atkūlies? welcher Wind hat ihn hierher verschlagen? LP. VII, 1033. vilks atkūlās pie suņa LP. VI, 255;

3) körperlich wieder gedeihen, zunehmen, sich erholen, wieder zu Käften kommen (nur von Tieren):
guovtiņas jau tagad labi atkūlušās Serb.

Avots: ME I, 168


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja ne zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169



atkusināt

atkusinât, wie atkausēt, schmelzen, wieder zum Schmelzen bringen, fact. von atkust, intr., inch.,

1) ab-, auf-, lostauen:
smilgas stiebriņš atkusis luos RSk. II, 140. Übertr.: šai sirds atkususe LP. VII, 1200.

Avots: ME I, 169


atlādēt

atlâdêt, verfluchen, fluchend beseitigen: es e̦smu atlādējis uz tādām rtīm iet Kav. tas ir atlādams darbs, das ist eine verfluchte, schwere, langweilige Arbeit Grünh.

Avots: ME I, 172


atlaida

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170



atlaiks

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku lim unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152


atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam jiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171


atlakt

atlakt Spr., [Kalz.], tr., (einen Teil) wegsaufen. Refl. -tiês, sich satt, bis zum Überdruss trinken, saufen (namentl. von Hunden und Katzen): ve̦lna māte izlaka visus e̦ze̦rus, kamē̦r atlas LP. VI, 485.

Avots: ME I, 171


atlampot

atlam̃puôt, heranschlendern: atlampuoja tautu dē̦ls leinajām jiņām BW. 14477; C.

Kļūdu labojums:
atlam`puôt = atlam̃pât
atlampuoja = atlampāja

Avots: ME I, 172


atlasināt

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc aprt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172


atlaucēt

atlàucêt 2 Erlaa, [Lisohn], atlàucît 2 [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts paries, nuo biksēm izries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172


atlauzt

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši jas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172


atleinot

atleinuôt, intr., sich wackelnd herbeischleppen: atleinuoja leinajām jiņām BW. 7307. Bers., Smilt.

Avots: ME I, 172


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā lai ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. ds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atlicin

atlicin (unter atlicen): auch Warkl. (neben at˙licin), Pilda n. RKr. XIII, 53 (at˙licin): bagāts saimnieks, visa atlicin Warkl.

Avots: EH I, 153


atlīdzinājums

atlĩdzinājums, atlĩdzĩba, auch atlīdze J. Kaln., Entschädigung, Vergütung, Kompensation: par meitu bija jāmaksā atlīdzinājums BW. III, 1, 4. viņš nedabū par saviem pūliņiem nedas atlīdzības Vēr. XIII, 455; atlĩdzinâtãjs, einer, der entschädigt, vergilt, ausgleicht, aequivalent ist.

Avots: ME I, 173


atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai srdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174


atlīgot

atlĩguôt,

1) intr., herschweben, schwebend ankommen:
tautu dē̦la kumeliņš ūdens atlīguoja BW. 1022; 12461;

2) tr., singend herbeilocken:
brāļam sievu atlīguot BW. 343, 4.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): tautu dē̦la kumeliņš kā ūdens atlīguoja BW. 1022

Avots: ME I, 173, 174


atlikas

atlikas: atliku lim oder a. likums, vollauf Segewold.

Avots: EH I, 153


atlikas

atlikas, Pl. T., Überbleibsel, Überreste: ēdienu atlikas LP. VII, 123, V, 53, IV, 217; Hiob 24, 6 nuo ve̦cprūšu valuodas mums tikai sīkas atlikas Kronw. Adv. atliku likãm, über und über genug, im Überfluss: naudas būs atliku lim Etn. III, 175; so auch atlim Etn. III, 146.

Kļūdu labojums:
ēdienu atlikas = ēdiena atlikas

Avots: ME I, 173


atlikt

atlikt, ‡

3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām;

4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika;

5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙ neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês,

2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.

Avots: EH I, 153, 154


atlikt

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlis BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlis astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173


atlobt

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174


atlocīt

atlùocît, tr.,

1) zurückbiegen:
zarus;

2) aufstreifen:
piedruoknes, meton. ruokas atluocīt, die Ärmel aufstreifen LP. VI, 120;

3) herlenken, her-, zurückkehren:
kuŗu tautu negaidīju, tās atluoka kumeliņu BW. 14252. aizjādami, bāleliņi, atluot kumeliņu Ltd. 1460. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: piedruoknes, ruokas.

Avots: ME I, 174


atloks

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par du sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175


atļuru

atļuru Frauenb., Adv., herabhangend, zurückgebogen: sunim ausis nuorušās pa˙visam a.

Avots: EH I, 155


atmaigt

atmaigt, tr., inch., wieder zart, frisch werden: atmaiga, sāka zaļuot zariņš MWM. XI, 149. atlaidies, atmaigsti, kļusti bē̦rns Egl. [cilvē̦ks atmaigst nuo nuoguruma Warkland.]

Avots: ME I, 175


atmārks

atmā`rks 2 Warkl., das zum zweitenmal vollzogene Weichen des Flachses in einem Gewässer, wo in demselben Jahre schon Flachs geweicht ist: mēs linu nemē̦rcam atmār: atmārka liniem slikta šķiezne.

Avots: EH I, 155


atmeimurot

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176


atmēļot

atmēļuôt (zu mèle), antworten: kuo nu, ds atmēļuo RA.

Kļūdu labojums:
antworten = scherzend antworten

Avots: ME I, 177


atmērkt

atmḕrkt (li. atmer̃kti), apart (abgesondert) einweichen (tr.): a. savus linus īpaši Stenden. izņemt daļu veļas nuo trauka un a. citā trau Bauske.

Avots: EH I, 156


atmērot

atmẽruôt, als Vergeltung messend zuweisen: ar du mē̦ru tu mēruosi, ar tādu taps atmēruots Birk. Sakamv. 81. Vgl. atmẽŗuôt (unter atmērît).

Avots: EH I, 156


atmešņa

atmešņa, meist im Plural, minderwertige, wegzuwerfende Gegenstände, Schund: duod, ja ne vairāk, das atmešņas Naud., Bers., Lind. Auch von Menschen: tu tik esi tāds atmešņa Lind.

Avots: ME I, 176


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas jas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties jām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmīdīt

atmĩdît, wiederholt auftretend (drückend) ermüden (schmerzen machen) Stenden, Wandsen: a. jas, pa cietu ceļu ejuot.

Avots: EH I, 156


atmiegt

atmiêgt, ‡

2) abdrücken, drückend ermüden
Wessen: līdzbraucējs sēdēja man uz jām un tâ man atmiedza jās, ka tās pat nuotirpa.

Avots: EH I, 156


atmiekšķēt

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie jām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179


atmīkas

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīm Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmî.]

Avots: ME I, 178


atminēt

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; da prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177


atminība

atminĩba, Erinnerungsvermögen; die Fähigkeit

1) sich zu erinnern;

2) zu erraten:
nu, uz viņa atminību es nelieku nedas cerības Alm.

Avots: ME I, 177


atmirt

atmirt, verdorrend resp. erstarrend (taub werdend) gleichsam sich absondern vom Ganzen: kuokam zari atmiruši. man sēžuot jas atmirušas (= nuotirpušas) Sessw.

Avots: EH I, 156


atmīt

atmît, tr., zurücktauschen kam atmiji gredzentiņu BW. 15304; atmīt pusrubli sī naudā Ahs.; mit dem Instr.: atmīt zirgiem. atmijam, dē̦lu māte, kuo vakar samijām BW. 24747. [Auch reflexiv: viņi atmijās zirgiem C.]

Kļūdu labojums:
15304 = 15804

Avots: ME I, 178


atmīt

[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin jas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; jai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man jas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.

Avots: ME I, 178


atmost

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179


atmuguris

atmuguris, atmuguriski, atmuguriskis, rücklings, rückwärts: es sēdēju atmuguriski vilcienā Up. nuokrita atmuguriski zemē LP. VI, 24. gailis gulējis sasietām jām atmuguriski LP. III, 99. atmuguriski (den Rücken zugekehrt) krietnu cirtienu duot LP. V, 341. es tevi atsiešu atmuguris Tr.

Avots: ME I, 179


atmukas

atmukas, der Abfall: kad nuo kuoka miza atkritusi, atmukusi, saka: kuoka atmukas Krem. n. A. X, 1, 629. dzijas ar atmum, lose gesponnenes garn U. - In Druweenen nenne man atmukas die Fasern, die sich von Fäden beim Weben ablösen und abfallen.

Avots: ME I, 179


atmukt

atmukt, intr.,

1) herfdiehen:
viņi atmuka šurp;

2) abfallen, nicht halten:
tie atmuka viltīgs stuops Ps. 78, 57; [

3) sich zurückstülpen:
Instr. S. atmukušu pakaklīti (vom männlichen Glied gesagt) BW. 35614].

Avots: ME I, 179


atnadzis

atnadzis, atnags, atnadze [Üxkül], der Nietnagel: kad ar ruom pa kulēm grābājās, plīst atnagi Etn. II, 79.

Avots: ME I, 179


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, jas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? ds dievs od. ds ve̦lns tevi šādā lai od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši neda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm ja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā pj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atpēdas

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iepa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181


atpēžos

atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos pt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158


atpīlis

atpîlis 2 Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182


atplaikšķīties

atplaikšķîtiês, atplàiksnîtiês 2 -snê- tiês, sich zerstreuen (von Wolken), schwinden, wieder sonnig werden, wie der hell werden, zum Vorschein kommen: izlijušie lietus debeši ap mēnesi sāka atplaiksnīties. [uz vakaru laiks atplaiksnījās Lisohn.] drūma vīra krūtīs bij atplaiksnījusēs pavasaras saulīte Līb. 50. piepeži nuo viņa acīm atplaikšķījās migla Blaum. meitenītei ģīmītis atplaiksnījās A. IX, 1, 349. acis atplaiksnās. sārtums atplaiksnnījās viņas sejā Niedra. krusti tikkuo manāmi atplaiksnījās nuo tumsas A. XI, 47.

Avots: ME I, 182


atplātīt

atplātît ar ruom, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159


atplucināt

II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, ju.

Avots: EH I, 159


atplūdi

atplûdi, Pl., die Ebbe: plūdi un atplūdi; jūr'as atplūdu un uzplūdu lai, zur Zeit der Ebbe und Flut A. XX, 202. *

Avots: ME I, 182


atpūdēt

atpũdêt, abfaulen machen, lassen Dunika, Kal., Rutzau u. a.: ej lai pie ārsta, citādi vari a. visu pirkstu!

Avots: EH I, 160


atpūst

atpùst (li. atpũsti), tr.,

1) herwehen, herblasen:
ds vējš od. ve̦lns tevi atpūtis šurp?

2) wegblasen:
pienu atpūst, die Sahne von der Milch wegblasen;

3) blasend abkühlen:
putru, vārītu pienu atpūst. Refl. -tiês,

1) sich erholen:
apsēduos, atpūtuos BW. 13270;

2) Atem schöpfen:
spēju tik knapi vēl atpūsties Dünsb. 254. atpùšanâs, die Erholung.

Avots: ME I, 183


atputēt

atputêt,

1) wegstauben, weggeweht werden
Stenden u. a.: maļuot da daļa atput nuost;

2) herstauben, hergeweht werden:
lielajā vējā atputēja smiltis. (figürlich) atbrauca, ka atputēja vien Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 160


atpūtināt

atpũtinât C., atpûtinât 2 Kand., fact., Erholung gönnen, verschiessen lassen: jas LP. III, 65, zirgus IV, 98.

Avots: ME I, 183


atradības

atradĩbas, Pl. t.,

1) Finderlohn:
man jau tev jāduod tā atradības Aps. IV, 5. es paģērēšu lielas atradības Blaum.;

2) [im Infl. nach U. auch: der Fund
]; so auch BW. 33140: es uzgāju (Var.: atradu) atradības (Var.: atradnīti).

Avots: ME I, 183


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruom, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


atraitnīte

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā sam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184


atrakstīt

atrakstît

3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? dēļ tad zīme bij dzīva tâpat, dēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡

4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.

Avots: EH I, 161


atrakt

atrakt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) losgraben, -scharren: atras paša ruom (aus einem Märchen).

Avots: EH I, 161


atrast

atrast [li. atràsti],

1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon dūci makstī, es war leicht zu finden;

2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,

1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;

2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;

3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.

Avots: ME I, 184


atrastām

atrastãm, Adv. von atrasties, sich weiter weg befindend, in, aus der Ferne: atrastām var labāki nuoskatīt, ne tur klāt PS.

Avots: ME I, 184


atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažrt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij du gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nedā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atreibt

atrèibt, intr., inch., nüchtern werden: zinieki, ūdeni dze̦rdami, drīzumā atreiba LP. VI, 854.

Avots: ME I, 185


atremt

atremt (li. atrem̃ti) Kur. Nehrung, (mit em̃) Dunika, Kal., Rutzau (auf)stützen: a. žuogu, a. sienas ar kuokiem Kal. atremis galvu ruo (uz ruokas Dunika) Janš. Mežv. ļ. I, 83; Līgava II, 507. Refl. -tiês: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau (mit em̃): ar vienu e̦lkuoni atrēmās uz pliku grīdu Janš. Līgava I, 39.

Avots: EH I, 162


atridēt

atridêt, [atridât Drostenhof, atridît Schujen], bei Seite schieben, wegräumen, vielfach mit dem Zusatz pie malas, nuo jām: sieva citas lietas atridēja pie malas Lautb. tē̦vs licis milzim lielu akmeni atridēt nuo jām LP. VI, 403. atridēt durvis, von der Tür alles wedräumen. Refl. atridêtiês, nuo jām, aus dem Wege gehen, Platz machen LP. I, 97; V, 228.

Avots: ME I, 185


atriekt

atrìekt 2 (li. atriẽkti) riekumu līdz dai vietai Saikava, Neuland zum ersten Mal bis zu einer gewissen Stelle aufpflügen.

Avots: EH I, 162


atritināt

atritinât,

1) fact., entrollen, loswickeln:
mazu papīra vīstuoklīti Purap.;

2) sich loswickeln, sich lösen, sich entfalien:
viņa skurināja dvieli, lai tas atritinātuos Blaum. pamazām sāka režģis atritināties Purap. dienas citpakaļ citas atritinājās nuo lielā mūžības kamuoļa Līb. zas atritinājās (cf. atrisināties) īstā ve̦claiku spuožumā Degl.

Avots: ME I, 186


atrociski

atruôciski 2 Stenden, = atruoceņis: laizdams savu zuobe̦nu a. aprt Janš. Mežv. ļ. I, 120 (ähnlich Bandavā I, 174).

Avots: EH I, 163


atrotīt

atruõtît, atruotinât, tr.,

1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;

2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.

Avots: ME I, 187


ātrputra

ãtrputra, ãtra putra, com., Demin. ãtrputriņš (ãtrs + putra), der Hitz-, Sprudelkof: šis, tāds ātrputra, nemaz neiztaujā LP. V, 316.

Avots: ME I, 245


ātrs

ãtrs, ‡

4) früh, vergangen:
nav tā pasaule vairs tāda kâ atrākuos laikuos Strasden. ‡ Adv. ãtri,

1) bald, leicht:
pusdienas lai kapsē̦tā nevajaga iet, tā[d] var ā. du spuoku redzēt Linden;

2) früh:
kad brauc uz tāļu pļavu, tad vajag ā. izbraukt Grob.;

3) Kompar. ãtrâk, in vergangenen Zeiten, früher
Grob., Iw., Puhren, Strasden: a. mums bij daudz gŗūtāka dzīve nekâ tagads Strasden. viņš man jau ā. teica, ka ies pruom ebenda.

Avots: EH I, 196


atrunāt

atrunât, Refl. -tiês,

4) entgegnen, antworten:
"... pateicuos... par labiem nuovēlējumiem", atrunājās Lūsiņa Janš. Bandavā II, 31 (ähnlich Dzimtene V, 62 und Apskats 1902, 17); ‡

5) a. pretī, entgegensprechen
Ahs.: es das reizes atrunājuos saimniecei pretī; nu liek mani mierā;

6) sich rechtfertigen
Ewers.

Avots: EH I, 162, 163


atsacīt

atsacît,

2): acis, jas atsaka, kündigen den Dienst
Dobl. n. BielU.; ‡

5) (nach r. отказать) vermachen: atsaka jam trīs simti naudas Pas. VII, 461 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

1): nebija gribējis a. ... lūgumam Janš. Bandavā II, 139.

Avots: EH I, 163


atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valtāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsamu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, ...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187


atsaldīt

II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien jas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163


atšalkas

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšals Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200


atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atsāpēt

atsâpêt [li. atsopė´ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, jai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188


atsapt

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atsapties

atsapt(iês), zur Besinnung kommen, pēc lielas krāpšanās it atmuosties. [Zu sapnis?]

Avots: ME I, 188


atsaucīgs

atsàucîgs, einer, der auf einen Ruf antwortet, empfänglich, teilnahmvoll: beidzis dzīvuot silts, krietns, atsucīgs un ievē̦ruojams cilvē̦ks Vēr. I, 1224. cilvē̦ka ciešanām rūp viņa dvēsele visatsaucīgā Up.

Avots: ME I, 188


atsauka

‡ *atsauka, = atsàuksme 2: veltīgi saucu un ūkšēju, nedabūdama ne˙kur ne˙du atsauku Janš. Mežv. ļ. I, 193.

Avots: EH I, 163


atsaule

atsaule "bei teilweise bewöiktem Himmel sichtbarer Abglanz der Sonnë; "mākuoņuos lauztu saules staru atspīdums uz tādu vietu, kas pati saulei nuoslē̦pta ar mākuoņu rtü Nautrēni: ja saulei ir atsaules, tad gaidāms lietains laiks Kortenhof, Lieven-Bersen. saulei pretīmā bija a., - būs nelaiki un pē̦rkūnis Nautrēni. atsaules vien spīd, ne-būs laba laika ebenda.

Avots: EH I, 163


atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, jas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atšebus

atše̦bus, dv., mit zwischen den Beinen zurückgewandten Händen: šuo zāli vajaguot atše̦bus raut, t. i. ruokas caur jām izbāžuot Etn. III, 53; atše̦bus sist, rückwärts schlagen Grünh.

Avots: ME I, 200


atsegt

atsegt [li. atsègti], abdecken, die Decke abnehmen, enthüllen, entblössen: dievs duod man... tur atsegt villainīti, kur māmiņa atsegusi Ltd. 1614. jums nebūs savas galvas atsegt III Mos. 10, 6. Refl. -tiês, sich die Bedeckung abnehmen, sich entblössen: Sprw. ciemiņ, atsedzies villaini! nedēs mūsu vistas. ķeniņš, kas šuodien savu kalpu kalpuonēm atsedzies, it se̦dzas neliešu ļaudis II Sam. 6, 20.

Avots: ME I, 189


atsēja

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] da birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek ds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164


atseknis

atseknis "die Förderung" Für. I (unter segt): viņam neir ne˙ds a. "ihm geht die Arbeit gar nicht von der Hand".

Avots: EH I, 164


atšiebt

atšiebt, atšiept 2 Son., Nerft, tr.,

1) hervorstrecken, hängen lassen
(apakšlūpu): ta ta nu ir lūpu atšiebis Lind., Mag. XIII, 3, 65; Etn. II, 97. atšiebis lūpu ve̦cs zirgs Barb.;

2) die Zähne fletschen,
auch refl.: atsašiepis BW. 20123. viņš nekaunīgi atšiepās Jauns. Balt. gr. I, 191. [acašiept Nerft, (eine Arbeit energisch beginnen, aber nachher) erschlaffen und (die Areit) nicht zu Ende füren.]

Avots: ME I, 200, 201


atšiept

atšìept 2 (unter atšiebt),

1) auch Oknist: a. zuobus, iet muti atšiepis Nautrē̦ni. Refl. -tiês,

1) ("die Zähne fletschen"):
staigā at˙šiepies Oknist. atšiepies, ka lūpas kai paslēpines nuorušās Nautrē̦ni;

2) kraftlos (besiegt) zusammensinken
Dubena: duošu, ka tūliņ atšiepsies!

Avots: EH I, 173


atsiet

atsìet, tr.,

1) losbinden:
kam jiņas neatsēja? BW. 1361;

2) zurückbinden: ruokas atsiet uz muguras; atsiet zirgam galvu, den Kopf des Pferdem mit der Leine an eine der Femerstangen zurückbinden, damit das Pferd nicht vorwärts gehe;
atsiet zirgam asti BW. 14436. jāatsien ds zariņš, kas par daudz nuories Kundz.

Avots: ME I, 191


atsija

atsija Auleja, Oknist, = atsèja 1: brauc bez atsijas Oknist. iet kâ rati bez atsijas ebenda.

Avots: EH I, 165


atsīkt

atsìkt, summend herfliegen: atsīcis ds uods Saikava.

Avots: EH I, 165


atsildīt

atsil˜dît (li. atšìldyti), tr., wieder erwärmen: jas ruokas.

Avots: ME I, 190


atsilt

atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur du stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.

Avots: EH I, 165


atsilt

atsil˜t (li. atšìlti), intr., inch.,

1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;

2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, zas izputēs Grünh.

Avots: ME I, 190


atsirgt

atsirgt, intr., inch., sich von einer Krankheit erholen, wiederwachsen: vilna atsirguse AP. Refl. -tiês, zu Kräften kommen, sich erholen: lielā daļa ar gadiem atsirgstas pilnīgi A. XIII, 1, 34.

Avots: ME I, 190


atsist

atsist,

1): a. uolas baltumu īpašu un dze̦ltānumu īpašu Siuxt; ‡

5) schlagend öffnen, losschlagen
(?): vairi, ka neatsit pušumu! tad sāk nākt asinis Siuxt; ‡

6) (nach mancherlei Widerwärtigkeiten) hergelangen machen:
liktenis Justu bij ... atsitis lzjuras piekrastē Kaudz. Izjurieši 27; ‡

7) schlagen (beim Kartenspiel):
ar rava dūzi var a. rava kungu;

8) schlagfertig antworten:
viņa uz visiem jautājumiem atsit tâ... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106; ‡

9) nuo bir̃zs atsit jauku smaršu Segew., aus dem Birkenhain strömt ein angenehmer Duft entgegen;


10) a. dirsu RKr. XV, 112, für eine gewisse Zeit auf etwas verzichten;


11) (nach r. отколотить) durchprügeln
Pas. I, 221 (aus Letgallen). Refl. -tlês;

7) herkommen
Dond.: būtu jel reizi atsities uz mūsu pusi!

8) an etwas stossend
(intr.) einen Schlag bekommen: lēce zemē un ļuoti atsitās Pas. I, 222; ‡

9) sich losschlagen, -stossen
(?): braucuot visas iekšas atsitās Bers.; ‡

10) zurückprallen
Segew.; luoguos atsitās gaišs Segew., heller Schein wurde auf die Fensterscheiben reflektiert;

11) a. pretī Segew., Stand halten.

Avots: EH I, 165


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu ju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam ja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atsitu

atsitu, atsitus, abseits, seitwärts, abgelegen, fernliegend (zu atsist): nuogriezties uz du atsitu stāvuošu priekšme̦tu, auf einen fernliegenden Gegenstand kommen. Mežklāji bij visiem atsitus. Vielfach in Verbindung mit nuost. Biel. II, 278.

Avots: ME I, 190


atskabarga

atskabar̂ga [in Ronneb.: ackabar̂ga], atskabar̂gs, auch atskabardze Mag. III, 1, 99 und RKr. XVII, 139, atskabarda Laud., Bers., Erlaa,

1) Gegensplitter, Widerhaken:
zara atskabargas A. XII, 678. dzeluoņa atskabargas A. XV, 1, 492. šī nu ar mani tāda vien, atskabarga A. XX, 411. sirsties pretī atskabarga, borstig, widerhaarig sein Kaudz. M. iekuodusies atskabarga šinī pinze̦lē̦tājā A. XVII, 6, hängt wie eine Klette, hat sich sterblich verliebt;

2) Nietnagel:
kad nuo susekļa iztīrī cita matus, tad ruom me̦tuoties atskabargas Etn. IV, 116. [Bei Manz. Post. I, 163 atskabars geschrieben.]

Avots: ME I, 191


atšķaidīt

atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rsbe Konv. 2 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.

Avots: ME I, 201


atskaitīt

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, neds cits truoksnis aprtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191


atskanēt

atskanêt, intr., widerhallen, erschallen, tönen: mežā sauc, tā atskan. se̦nu dienu atmiņas atskan dvēselē Rain. - kalni, lejas atskanēja... dziesmiņām BW. 32900.

Avots: ME I, 192


atskarbe

atskarbe,

1) ein flacher Riss am Zahne einer Brettersäge
Hug.;

2) der Widerspenstige, Widerhaarige:
dažs kalps un kalpuoen it atskarbe Manz.

Avots: ME I, 192


atšķelt

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu ju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201


atšķilas

atšķilas, das Ab-, Weggespaliene, das Bruchstück: dažas nuo šīm četrrindu dziesmiņām ir tikai atšķilas nuo gaŗām daiņām Plūd.

Avots: ME I, 201


atšķirīgs

atšķirîgs,

1) abgesondert, eigentümlich, eigenartig:
te daudz kas atšķirīgs, daudz kas tautisks B. Vēstn.;

2) einer, dem die Arbeit von statten geht, gewandt, geschickt:
kad tu esi atšķirīgs un pateci un padari visu, vajaga, tad ikkatrs būs ar tevi ar mieru Lautb.

Avots: ME I, 202


atšķiru

atšķiru, atšķirus, Adv., abgesondert: dzīvuot atšķiru nuo citiem. sirds stāv atšķiru nuo miesām Jauns.

Avots: ME I, 202


atslābt

atslãbt, intr., inch.:

1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; jas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [

2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].

Avots: ME I, 193


atšļākt

atšļākt, [geräuschvoll herspritzen,

1) tr., a. ūdeni Ronneb.;

2) intr.: vilnis atšļāca līdz jām Salis]; bangai, kas vareni atšļāc Rainis U. b. 42, 57.

Avots: ME I, 202


atslapt

atslapt, stark durchnässt werden: jas pa˙visam atslapušas Kal.

Avots: EH I, 167


atšļaukt

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem jas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atsllaukt

atslàukt,

1) wegmelken, beiseite melken:
meita atslauca pusi piena citā trau Dunika, Kal., Rutzau. slimuo pupu neslauc pie cita piena, bet atslauc īpašu Siuxt;

2) abmelken, ein wenig melken:
re̦dz guovi cieši piebriedušu. guovs sāka prasīt a. juo kaut drusku Pas. V, 325 (aus Lixna); "einige Minuten nach Beendigung des Melkens die Milch, die sich noch angesammelt hat, ausmelken" Siuxt. Refl. -tiês, für sich wegmelken: a. savu tiesu Dunika.

Avots: EH I, 167


atslogāt

atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mār Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168


atšļukt

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz du akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202


atsnaust

atsnaũst, abschlummern: du brīdi a. Refl. -tiês Dunika, Kal., Libau, Rutzau, = nùosnaũst(iês): jāiet drusku a.

Avots: EH I, 168


atspaids

atspaîds: eine Stütze für Getreideod. Heuhaufen - auch Atašiene n. Fil. mat. 104, Ramkau, Saikava. atspaidi bij rtiņas, ar kuŗām palīdzēja nuogāzt kuokus, līžuot uz tuo pusi, kur vajadzēja Ramkau.

Avots: EH I, 168


atspainis

atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz dam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168


atspārdīt

atspãrdît [li. atspárdyti], tr., freqn., mit den Füssen wegstossen, wegwerfen: ar jām atspārdīju sapraulēj(u)šu uozuoliņu BW. 13018.

Avots: ME I, 194


atspere

atspere, die Feder: savāž un atvāž nazi, it gribē̦dams izmēģināt atsperi Por.; atspeŗu rati, Federwagen Vēr. I, 49. viņas pārliecības ir tā atspere, kas viņu dze̦n uz priekšu A. XIII, 950. atsperu zâle, asplenium trichomanes Peņģ., Vēr. II, 910 (n. Mag. IV, 2, 68 atspēru zāle, gemeines Haarmoos, polytrichum commune). atspeŗu vieta, wogegen man die Beine stemmen kann Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 194


atspert

atsper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse auf-, losstossen, auftreten:
durvis LP. V, 128;

2) mit dem Fusse einen Gegenschlag versetzen:
kad luops mirdams nuotirinās, tad viņš atspeŗ skauģim Etn. II, 30;

3) hin-, wegschlagen, wegwerfen, zurückstossen:
atsperiet, visi ve̦lni, balias vilnas kuodeliņu BW. 7002, 2;

4) her-, verschlagen:
kuŗš ve̦lns tevi šeit atspēra BW. 15594;

5) an, gegen etw. stemmen:
kaza - rklā jas atspē̦rusi BW. 14873, 2. Refl. -tiês,

1) sich entgegenstemmen:
ar ju pret slieksni. Das Part. atspe̦rdamies, atspēries, bezeichnet oft die Intensität der Handlung - aus allen Leibeskräten, mit Anstrengung aller Kräfte: brē̦c LP. V, 197, kaļ V, 227, lamā VI, 288, smejas III, 47, stāsta IV, 59, tur IV, 42, turas V, 386, ve̦lk atspēries od. atspe̦rdamies VI, 389, schreit, schmiedet, schimpft, lacht, erzählt, hält, verteidigt sich, zieht aus allen Leibeskräften; [

2) "zu Beine kommen"
L.].

Kļūdu labojums:
14873, 3 = 12494 var.

Avots: ME I, 194, 195


atspēt

atspẽt,

1): man tik daudz darba, ka nevaru a. visu lai padarīt Ahs. (ähnlich Janš. Mežv. ļ. II, 148); ‡

2) allen Anforderungen gerecht werden;
a. kam pretī, Stand halten gegen etwas, widerstehen, hemmen Segew.; ‡

3) neatspēt, nicht abkommen können
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter Geschäft); ‡

4) erraten
Oknist: atspēj munu mīkli!

Avots: EH I, 169


atspīdums

atspîdums, der Abglanz, Widerschein, Abspiegelung: mēness staru atspīdums Daugavā sudrabs lejas A. XX, 285. uguns atspīdums nuo krāsns mainījās Aps. IV, 3. ikkuŗš cilvē̦ks ir sociālās pasaules atspīdums Pūrs I, 19; dafür bei Dünsb. atspîds: tu, manas guodības atspīds.

Avots: ME I, 195


atspīlēties

atspîlêtiês 2 Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruom un jām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169


atspirināt

atspirinât,

1) = nùospirinât: aita atspirina jas, kad tuo kauj;

2) zappelnd befreien, loslösen
Trik.: aita atspirinājusi jas (vaļā). Refl. -tiês,

1) "?" : a. nuo saltuma Lös.;

2) a. vaļā, zappelnd sich befreien
Golg., Meselau, Sessw., Smilten, Trik. u. a.

Avots: EH I, 169


atspītēt

atspĩtêt, trotzen, mit gleicher Münze bezahlen, vergelten, sich rächen: lai atspītē̦tu vāciešiem tuo, kuo... Vēr. II, 997. tad atspītēsim? LP. IV, 144.

Avots: ME I, 195


atspole

atspuõle, das Weberschiffuhen, Garnspulchen, vielfach als Repräsentant des stets Beweglichen: īkstis šaudās atspuole Aps. mēle viņam iet atspuole A. XX, 209. [Vgl. Bielenstein Holzb. 402 f.]

Avots: ME I, 196, 197


atsprādzēt

atsprãdzêt, tr., losschnallen: siksnas Dünsb.; meton.: ju Aps. VII, 16.

Avots: ME I, 196


atsprāgt

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196


atsprākliski

atsprãkliski (unter atsprãklu): auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dond., Salis, Seyershof, Trik.: pjas a. Salis. a. jāvelk žagars ziemsvē̦tku vakarā nuo čupas Seyershof.

Avots: EH I, 170


atsprāklu

atsprãklu, atsprãklis, atsprãkliski, atsprãkļus, auch atsprãkli (Ad. 222.), atsprãkļi; atsprēklu, atsprēkliņ Jauns. Balt. gr. I, 54, atsprēklin Mar., Golg., LP. VII, 238, 578, atsprēkliņām Oppek. Mag. XIII, I, 26. rücklings, rückwärts: par ple̦cu atsprāklu šaut LP. VII, 578; jāt atsprāklis LP. I, 62; atsprākliski iet LP. VII, 305. cilvē̦ks izlien atsprākļi caur kre̦klu VII, 856. atsprēklin grāmatu nevar lasīt, von hinten, od. wenn man das Buch umkehprt, kann man nicht lesen N. - Schwanb.; Oppek. Mag. XIII, 26. kas slapjā lai aŗ lau, bet sausā - stāv istabā, tas ir atsprāklu arājs Dond., einer, der alles verkehrt macht. [Zu sprãkle.]

Avots: ME I, 196


atsprukt

atsprukt, intr.,

1) her-, zurückschlüpfen:
kaķis dabūjis pa ju apakšu atpakaļ atsprukt istabā LP. IV, 88;

2) nachlassen, nachgexen (von einem Stricke).

Avots: ME I, 196


atspulga

atspulga, auch n. pl. atspulgi und atspulgums, der Widerschein, Abglanz: acīs bija tāda svē̦tlaimīga atspulga Vēr. II, 298. se̦nās mīlestības atspulga Vēr. II, 820; 283. balti ceļi pār jūŗu gar debesi stiepjas, dievišķas te̦kas, atspulgums svē̦ts Vēr. II, 834. laimju atspulgi Stari II, 99.

Avots: ME I, 196

Šķirkļa labojumos (1)

četrkantains

četrkantains od. četrkantîgs, vierkantig: četrkantīgs uozuols, svē̦tputns galā Rätsel.

Kļūdu labojums:
vārdiem četrkanšu un četrkantains jābūt starp četrjūgs un četrjains (die Wörter četrkanšu un četrkantains müssen zwischen četrjūgs und četrjains versetz werden).

Avots: ME I, 411