Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'til' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'til' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (241)

aizstilbot

àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


aizstilpt

àizstilpt (?) "eilig hin-, weglaufen, -fliehen" Kalz., Stockm.

Avots: EH I, 52


aiztilāt

àiztilât, ausgebreitet zu bleichen (intr.) anfangen (vom Flachs) Dunika: lini drusku aiztilājuši.

Avots: EH I, 58



aiztilināt

I àiztilinât Dunika, Kausativform zu ‡ àiztilât: lini jau aiztilināti.

Avots: EH I, 58


aiztilināt

II àiztilinât Wandsen, anfangen (eine Baumrinde) sich loslösen zu machen (worauf eine Unterbrechung eintritt): svilpe jau aiztilināta.

Avots: EH I, 58


aptilāt

aptilât Dunika, Rutzau, ausgebreitet liegend ein wenig bleichen (intr.): lini jau drusku aptilājuši.

Avots: EH I, 121


aptilināt

aptilinât Dunika, Rutzau, ausgebreitet ein wenig bleichen (intr.) machen: lini jau drusku aptilināti.

Avots: EH I, 122



attillināt

attillinât Katz., behutsam weg-, herragen, -schieben, -ziehen: a. skapi nuo sienas.

Avots: EH I, 176


augšstilbs

aûgšstilbs, Oberschenkel, ruokas a., Oberarm Vēr. I, 652.

Avots: ME I, 219


garstilbains

gaŗstil˜baîns, langschenkelig, langbeinig: gaŗstilbaini vīri JR. IV, 18.

Avots: ME I, 607


garstilbis

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607


iestildzis

iestildzis "begierig, versessen auf etwas erpicht" Kronw.

Avots: ME II, 73


iestilēt

ìestilêt [mit ll ?]"?": katrs zvejas saimnieks duod savu (tīkla) gabalu - 9 1/2 asu gaŗu - iestilē̦tu Etn. II, 106.

Avots: ME II, 73


iestilpt

iestilpt, = ietilpt: kūtī ragi neiestilpa BW. 32416. [Das - s - ist hier wohl das infigierte Reflexivpronomen.]

Avots: ME II, 73


ietilpināt

ìetilpinât, tr., einpacieren, setzen: dzīvi nevar ietilpināt iežuoguojumuos MWM.

Avots: ME II, 82


ietilpt

ìetilpt, intr., eingehen, Raum haben: kurvī četri cilvē̦ki neietilpa LP. VI, 538. durvīs ragi neietilpa BW. 32416, 4.

Avots: ME II, 82


izstilpēt

izstil˜pêt, ‡

2) ausrecken, -dehnen
Ekau, Grünw.: i. ādu (Leder).

Avots: EH I, 483



izstilt

izstìlt 2 , -stiļu (Līvāni) od. -stìlstu 2 (Pilda), -stilu, = iztilt, aushalten: nevaru tur ilgāk i. Jāsmuiža, Warkh. nevar savā ādā i. Bērzpils. viņš karstumu labi izstilst Ludsen.

Avots: EH I, 483


iztilāt

iztilât: auch Dunika, PV., Rutzau. ‡ Refl. -tiês, ausbleichen (intr.) Dunika, PV.: vēl jāatstāj lini uz pļavas, lai labi iztilājas; "austrocknen (intr.)" Seyershof: lai mieži labi iztilājas, tad varēs vest kuopā kaudzes.

Avots: EH I, 489


iztilāt

iztilât, [Karkel], iztilināt [Talsen, Ronneb.], tr., zum Bleichen ausbreiten, ausbleichen: linus Etn. III, 72; [labi iztilinātas dzijas; iztilināts aude̦kls Wolm.]

Avots: ME I, 818


iztilināt

iztilinât (unter iztilât ): auch Dunika, OB., Rutzau; tuos (matus) ... izbalinājušas un iztilinājušas bē̦das un rūpes Janš. Mežv. ļ. II, 80.

Avots: EH I, 489


iztilināt

I iztilinât "?": "Ediņa tam iztilināja [= iztilināja III?] zuosis tīri par vē̦de̦ru vien Alm.

Avots: ME I, 818


iztilināt

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818


iztilināt

[III iztilinât Wenden (iztilināt Jürg., Bauske) "(ein Kind) auf den Händen zur Genüge schaukeln"; "izlutināt" Drosth.]

Avots: ME I, 818


iztilpt

iztìlpt (li. ištil˜pti), intr., hervorgehen: nuo dieva iztilpusi ve̦se̦la virkne Konv. 2 108; 834.

Avots: ME I, 818


iztilt

[iztilt, aushalten: nevar iztilt Zb. XVIII, 370. Zu got. ƥulan "ertragen", gr. τάλᾱς "dudeln", arm. ťołum "duldu" u. a. bei Walde Wrtb. 2 unter tollō.]

Avots: ME I, 818


iztilt

iztilˆt, - stu, - u, intr., ausbleichen: lini iztiluši Dond.

Avots: ME I, 818


iztilt

I iztilt: auch Kapiņi. Vgl.izstilt.

Avots: EH I, 489


iztilzāt

iztilzât, ausessen Holmhof (bei Jakobstadt): neiztilzā viens pats! tai paliek citiem arī.

Avots: EH I, 489


iztilzāties

[iztilzâtiês, sich benebeln, sich betrinken Wid.]

Avots: ME I, 818


naktilaikā

naktilaikā (loc. s.) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 220), zur Nachtzeit.

Avots: EH II, 4


nostilpāt

nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91


nostilpēt

nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91


nostilpt

nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91


nostilt

nùostil˜t: auch (mit ìl 2 ) Mar., Stom.

Avots: EH II, 91


nostilt

nùostil˜t [Nitau], intr., ruhig werden, sich beruhigen, Ruhe finden: tik tam stilt, tik tam rimt, cik nuostila straujupīte BW. 8966. saimnieks nevarēja nuostilt, neaizgājis uz mežu Schwanb.

Avots: ME II, 859


notilāt

nùotilât, Perfektivum zu tilât I 1: lini labi mīstās - mē̦rā nuotilājuši ("pietiekami ilgi tilājuši") Dunika.

Avots: EH II, 100


notilāties

nùotilâties,

1) reif werden;

2) ausbleichen (z. B. vom Flachs od. Hanf).

Avots: ME II, 875


notilkāties

nùotil˜kâtiês, den Speichel herabfliessen lassen: suns nuotilkājies.

Avots: ME II, 875


notilpt

nùotilpt (?) Warkl. "nuogaidīt" (?): viņš jau nevar n.

Avots: EH II, 100


pārtilināt

pãrtilinât Dunika, zu lange tilinât: pārtilināti lini nav izturīgi.

Avots: EH XIII, 214


pastilgt

pastil˜gt NB., ein Gelüste empfinden: e̦smu pastildzis (ich will essen). meita pastilgusi (will heiraten).

Avots: EH XIII, 177


patilāt

patilât: lini par˙daudz patilājuši (= iztilājuši) Dunika.

Avots: EH XIII, 182


patilāt

[patilât, eine Weile ausgebreitet bleichen (intr.): lai lini vēl patilā! Lis., PS.]

Avots: ME III, 122


patilināt

[I patilinât, eine Weile ausgebreitet bleichen lassen: p. linus PS., Lis.]

Avots: ME III, 122


patilināt

[II patilinât, ein wenig verzärteln (palutināt): p. bē̦rnu Golg., N.-Peb.]

Avots: ME III, 122


patilināt

[III patilinât svilpi, die Rinde klopfend (bis sie abgezogen werden kann), eine Pfeife (zum Pfeifen) anfertigen Wandsen.]

Avots: ME III, 122


patillināt

patillinât,

1) ein wenig singen
Kalz. n. Fil. mat. 28: patillini, lai es ar iemācuos!

2) eine Weile (ein Kind) auf den Knien schaukeln
Kalz. n. Fil. mat. 28, Druw.

Avots: EH XIII, 182


patilpt

[patilpt, unter etwas Platz finden: nevarēja patilpt zem jumta Warkl.]

Avots: ME III, 122


patilt

[patilt 2 Dond., = patilât: lai lini vēl patilst! nav vēl labi iztiluši.]

Avots: ME III, 122


patilte

patil˜te [li. patiltė Tiž. II, 257] Ahs., patilts, der Raum unter der Brücke: vecene izceļas nuo patilta. [lien ārā nuo patilta! Pas. II, 110.] Am häufigsten im Lok. patiltē, patiltā, unter der Brücke: patiltē (Var.: patiltā, auch patiltī) gredzeniņš BW. 6402; [vgl. II. patìltis].

Avots: ME III, 122


piestilpāt

pìestilpât Bauske, pìestilpêt Wid., vollstopfen: es izcepu baltu maizi,... piestilpāju kalpam kuli BW. 31061.

Avots: ME III, 297


pietilināt

pìetilinât,

1) (den Flachs) zur Genüge ausgebreitet bleichen lassen:
kuo nu vairs pietilināsi linus? jāje̦m tik kuopā! Behnen;

2) (ein Kind) zur Genüge dämmeln
(ucinât): tuo bē̦rnu nevar pietilināt vien Widdrisch.

Avots: ME III, 304


pietilpināt

pìetilpinât,

1) anfüllen:
p. mucu, laivu Warkl.;

2) hinzustellen, -setzen, -legen:
p. kuo pie citiem priekšme̦tiem Salis, Bers.

Avots: ME III, 304


pietilpt

pìetilpt,

1) = I`etilpt Wid.;

2) "?": viņš pietilpa kuģus LP. VII, 24.

Avots: ME III, 304


plikstilbis

plikstil˜bis "jem. mit nackten Beinen" Dond.

Avots: ME III, 345


pusstilbs

pusstil˜bs: "Bein" ME. III, 434 durch "Schienbein" zu ersetzen.

Avots: EH II, 334


pusstilbs

pusstil˜bs, pus˙stil˜ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434


sastilt

sastilt, intr., still, ruhig werden: tik sastilt, tik sarimt man[a] auguma pē̦lājam, cik sastila straujupīte, dienu. nakti te̦cē̦âama BW. 8966.

Avots: ME III, 747


satilāt

satilât,

1) = satalêt Wolmarshof;

2) ausgebreitet liegend ausbleichen
(intr.): lini satilājuši gluži balti Wolmarshof;

3) bleichend verwittern:
lini satilājuši Dunika.

Avots: ME III, 763


satilināt

satalinât, eine gewisse Zeit hindurch ausgebreitet liegen und bleichen (intr.) lassen Jūrg., Arrasch.

Avots: ME III, 760


satilināt

satilinât,

1) = satalinât Lis.;

2) die Rinde von Stöckchen klopfend (bis sich die Rinde abstreifen lässt), aus der Rinde Pfeifen herstellen:
s. daudz svilpju Wandsen.

Avots: ME III, 763


satillēt

satillêt, sich eine gewisse Zeit hindurch (mit einer Atbeit) gewissenhaft und sorgsam befassen: s. ilgu laiku pie kāda darba (gribuot tuo sīki un smalki izpildīt) Saikava.

Avots: ME III, 763


satillināt

satil˜linât, eine Zeitlang lullen: s. bē̦rnu ilgu laiku uz ruokām Jürg.

Avots: ME III, 763


satilpināt

satilpinât, (viele) unterbringen (beherbergen): kur tuos visus s.? Janš. Līgava 1, 31.

Avots: EH XVI, 456


satilpt

satilpt BW. 34957, Lin., intr., Raum, Platz haben, finden, hineingehen Spr.: varēja saspiesties un satilpt mazajā dzīvuoklī A. v. J. 1896, S. 881.

Avots: ME III, 763


satilt

satilt Dond., = satilât 1: lini satila ve̦se̦lu mēnesi, bet vēl neiztila Wandsen.

Avots: ME III, 763


stila

stila "ein Eiszapfen". Wenn nicht aus estn. tila dass., zu gr. # "Tropfen", lat. stīria "Eiszapfen", li. styrėti "starr oder steif sein", ostfries. stīr "steif, starr" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 610 f.).

Avots: ME IV, 1068


stilba

stil˜ba: liêli, ceļi, luocīklas, stilbas Janš. Līgava I, 326.

Avots: EH II, 579



stilbainis

stil˜bainis,

1): tevi jau tāds liels stilbains sauc par papu Latv. liter. piel. 1907, S. 199.

Avots: EH II, 579


stilbainis

stilbaĩnis C.,

1) ein langbeiniger Mensch
U.;

2) der (hohe) Wasserstiefel:
viņš apmauca stilbaiņus Stari II, 591.

Avots: ME IV, 1068


stilbains

stilbaîns: auch (stil˜bans) Salis, (stil˜be̦ns) Seyershof.

Avots: EH II, 579


stilbains

stilbains, mit einem Schaft versehen: stilbainajiem zābakiem MWM. X, 334.

Avots: ME IV, 1068


stilbakāja

stilbakāja, Schimpfwort: ai, nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies? BW. 9322.

Avots: ME IV, 1068


stilbe

stilbe "?": ceļa drēbes mugurā: lūku stilbes, kriju bikses BW. 30562, 6 var.

Avots: ME IV, 1068


stilbenes

stilbenes, stilbenices Purap., Hosen: kājās gaišām strīpām stilbenes MWM. v. J. 1899, S. 427.

Avots: ME IV, 1068


stilbenieks

stilbeniẽks,

3): meitas ... citus arājus ... nuolamā par ... stilbeniekiem ("?"), vēršu dzinējiem vai citādi Janš. Līgava I, 268.

Avots: EH II, 579


stilbenieks

stilbeniẽks,

1) "?": siksnes ple̦ci, lūku krūtis, kaņe̦pāju stilbenieki BW. 31380;

2) Plur. stilbenieki, die Beinrüstung
Bergm. n. U.;

3) einer, der Stiefel trägt
Mag. IV, 2, 148, (im Scherz) U.;

4) auch stìlbinieks 2 Warkl., Lubn., = stilbainis 2 Schwanb., Festen, Sessw. (mit ìl 2 ), C. (mit il˜).

Avots: ME IV, 1068


stilbiķis

stilbiķis,

1) ein Langbeiniger
(mit il˜) C., Siuxt, (mit il 2 ) Golg., Sessw., (mit ilˆ; von Kindern) Saikava;

2) ein guter Fussgänger
(mit ilˆ) Festen.

Avots: ME IV, 1068


stilbiksis

stilbiksis, wer eng anschliessende, kurze Hosen hat Spiess n. U. Aus stilbs. bikses.

Avots: ME IV, 1068



stilbis

stilbis (unter stil˜bs),

1) der Ellbogen
Getzel Psalm 44, 4;

2) bikšu s. Lttic. 2644, das Hosenbein.

Avots: EH II, 579


stilbot

stilbuôt Jürg., Arrasch, C., (mit ilˆ) Lubn., Festen, Sessw., Saikava, Gr. - Buschhof, gehen, stiefeln U.: iesim mājā, stilbuosim ātri! LP. III, 97.

Avots: ME IV, 1068


stilbs

stil˜bs: auch (mit ilˆ ) Erlaa, Heidenfeld; iesim plikiem stilbiem BW. 2254; "kāju liêlu un ruoku gaŗais kauls; ein (besonders harter)" Pflanzenstengel (mit il˜ ) Siuxt.

Avots: EH II, 579


stilbs

stilbs (r. столбъ "Säule"), Serbig., AP., Lin., stìlbs 2 Nerft, stilbs Lös., stilbs U., stil˜ba Iw., stilba U., L., der Vorderarm U., (mit -il˜-) Salisb.; das Bein vom Knie bis zur Fusssohle, das Wadenbein (stil˜bs) Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Ermes, Ruj., Salisb., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Dunika, (stilˆbs) KL, Lis., Selsau, Gr. - Buschh., (stil˜ba) Wandsen, (stìlba 2 ) Schwanb., Selsau, (stil˜bis) C., (stìlbis 2 ) Golg.; (beim Vieh) das Bein vom Mittelgelenk bis zur Klaue U.; der Röhrknochen U.; (stil˜ba 2 ) der Armknochen BL; der Stiefelschaft U., (stil˜bs) Salisb.: zaļuoksnīgi slaidās stilbas Janš. Bandavā I, 54. ielaidīšu suni stilbuos! Salisb.; stìlbs 2 Warkl., stil˜bs Lubn., Saikava, stìlbis 2 Golg., der obere, das Bein umgebende Teil von Socken. Zu li. stalbúotis "apsistoti", an. stolpi "Säule", and. stelpon, mnd. stalpen "stagnare", norw. stolpa "mit steifen und langen Schritten, mühsam gehen" u. a., s. Būga KSn. l, 285 f., Persson Beitr. 427, Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21.

Avots: ME IV, 1068


stilbuks

stilbuks,

1): stil˜buki "plikas cilvē̦ka kājas" Frauenb.;

2): tu esi vare̦ns s. (mit il˜; "?") Orellen; ‡

3) der Stengel (?):
nuo ... dadža stilbukiem ... mazi zābaciņi Tdz. 55463.

Avots: EH II, 579


stilbuks

stilbuks,

1) der Unterarm:
pliki stilbuki;

2) ein Langbeiniger
Wid., (mit ilˆ 2 ) Sessau, (mit il˜) Arrasch.

Avots: ME IV, 1068


stildīt

stìldît 2 Adsel, zum Stehen bringen, anhalten: zirgu ne˙kâ nevar s. Zu stilt.

Avots: EH II, 579


stildzināt

‡ *stildzinât, zu erschliessen ausìestildzinât.

Avots: EH II, 579


stilēt

stilêt, -ēju "ruhig (mierā) stehen" Kl. - Roop.

Avots: ME IV, 1068


stilgt

stilgt: s. virsū Grob. "uzmākties": viņa stil˜gst vīram virsū, lai tas teic. Vgl. uzstil˜gt(iês).

Avots: EH II, 579


stilgt

*stilgt, zu erschliessen aus iestildzis; zu stalgs.

Avots: ME IV, 1068


stiliņģis

stiliņģis: auch AP., Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl.

Avots: EH II, 579


stiliņģis

stiliņ̃ģis Annenhof (Kr. Tuckum), stiliņģis U., Spr., stilliņģis Bielenstein Holzb. 132; LP. VI, 919, stiliņš U., Golg., stilliņš Burtn., Bielenstein Holzb. 132, der Pferdestand im Stall: liek[u] kumeļu stiliņģī BW. 15967. dancuo... stiliņģī (Var.: stiliņā, steliņā, steliņģī)....kumeliņi 32495. zirgiem stallī bija četri stiliņģi Jauns, Baltā gr. I, 22. Vgl. steliņģis.

Avots: ME IV, 1068


stiliņš

I stiliņš: auch Allend., AP., Orellen, Ramkau, Salis.

Avots: EH II, 579



stiliņš

II stiliņš "der Zwischenraum, Abstand zwischen zwei Knoten" Etn. II, 107.

Avots: ME IV, 1068


stilkājs

stìlkājs 2 stilks 2 ein Langbeiuiger, der einen hässlichen Gang hat Saikava: tas aiziet kâ stilkājs (stilks).

Avots: ME IV, 1068


stilkāt

stilkât, hässlich gehen Saikava.

Avots: ME IV, 1068


stilks

stilks 2 s. stilkājs; neben diesem stel-k-ein stel-g- bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645.

Avots: ME IV, 1068


stillēt

stillêt, -ẽju, (das Netz an der Leinej verfestigen Wid.: tamsas acis piestiprina ar diegiem pie vada malas auklām, t. i. linumu stillē pie auklām Etn. II, 105. Zu stilli I?

Avots: ME IV, 1068


stilli

I stil˜li Rothof n. FBR. VIII, 132, Dond., Nigr., Adv, "stalti" Dond., Nigr., "taisni, vingri" Dond.: stilli iet, stāvēt Dond. Wenn mit ll aus ln, zu ahd. stilli "stil", an. stallr "Gestell" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 643 ff.

Avots: ME IV, 1068, 1069


stilli

II stil˜li Wolm. u. a., Adv., ruhlg, still (namentlich von Pferden U.): stāvi stilli (Var.: klusu), kumeliņ! BW. 690. Aus mnd. stille "stiII".

Avots: ME IV, 1069


stills

stil˜ls, windstill: s. laiks. Zu stil˜li II.

Avots: EH II, 579


stilms

stilms Lubn., Festen "das Bein mitsamt der Hüfte" AP.: taviem lielajiem stilmiem vajaga daudz bikšu i drēbes. Zu schwed. stolm "Stoppeln" norw. stolma "gerlnnen" u. a. (bel Walde Vrgl. Wrtb, II, 645).

Avots: ME IV, 1069


stilmuks

stilmuks, ein Langbeiniger Wid., Ar.

Avots: ME IV, 1069



stilpēt

stilpêt, ‡

6) "?": ēdīsi ... stilpē̦tai puodiņai (loc. s.) Tdz. 56834 (aus Zirau).

Avots: EH II, 579


stilpēt

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069


stilpināt

‡ *stil˜pinât, zu erschliessen aus izstil˜pinât (unter izstil˜pêt).

Avots: EH II, 579


stilpis

stilpis, der Deckel Elv., Manz. Lettus, St., die Stülpe St. Aus mnd. stulpe dass.

Avots: ME IV, 1069




stilpt

II stil˜pt Grünwald, Ekau, Saigaln, A. - Bergfried "= stilt 1": tas nevar ne ādā stilpt (sagt man von einem sehr Ungeduldigen). Zur Wurzel von stelpe?

Avots: ME IV, 1069


stilpt

III stilˆpt, -pju, -pu Kalz., stockm. "Schnell laufen; fliehen" (?).

Avots: EH II, 579


stilt

stilt,

1): "Aps." ME. III, 1069 ist zu streichen;

2): bē̦rns viens pats stila ustabā Zvirgzdine.

Avots: EH II, 579


stilt

stilt, stilstu, stilu,

1) stil˜t PS., Serbigal, Smilt., Nötk., stìlt 2 Mar., Grundsahl, Stomersee, Aahof, Golg., Selsau, Schwanb., ruhig werden, sich beruhigen
Pas. V, 32, 246; aufhören; ruhig sein; (in der Erwartung) aushalten: viņš nevar ne˙maz stilt (ruhig werden) Ronneb. vējš stilst (hört auf, legt sich) Golg. es kâ lielais brē̦kulis ne˙kad nevarēju stilt Aps. A. v. J. 1900, S. 884. stilsti, rimsti, kumeliņ! BW. 14488, 5 var. tik tam stilt, tik tam rimt, man[a] auguma pē̦lājam 8966 var. es nestilu negājusi 1259. stilsti mierā! sei ruhig! nestilst (ist so unruhig) kâ īle̦ns maisā Mar. zuobs sāpēja, bet nu jau sāk stilt (fängt an weniger zu schmerzen) Golg. lai tak... izārstējuot viņai tuo zuobu, vairs ne˙kur nevaruot stilt. nu tu gan nevari vairs stilt (vor Erwartung aushalten, erwarten) Grundsahl, (ähnlich) Serbig., Smilt, vai tu stilsi (wirst du aufhören), vai ne? Selsau, Schwanb.;

2) stìlt 2 Warkh., Warkl., Pilda, Zvirdzine, bleiben
Infl. n. U.: jis nevar ilgāk stilt (aus Mangel an Zeit), aiz uztraukuma nezināja, kur stil˜t (= palikt) Serbigal. Wohl von stilli II abgeleitet.

Avots: ME IV, 1069


til

til, Interjektion: til, til kuociņ, atlec, ādiņ, man tā ādiņa, saimniekam tas zābaciņš (Besprechungsworfe beim Anfertigen einer Flote) Tals. n. Rkr. XVII, 58 (ähnlich in Dond. und Sassm. n. Rkr. XVII, 58).

Avots: ME IV, 186


tila

tila, Interjektion: tila, tila, buka, buka, sieviņ[u] vežu kamanām BW. 27241 var.

Avots: ME IV, 186


tilāji

tilāji Drosth., Ronneb., Schwanb., Serben, Smilt., Wenden, = knitāji 1, smitāji.

Avots: ME IV, 187


tilam

tilam, in der Verbind. tilam buku, Interjektion: tilam buku, tilam buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241 var.

Avots: ME IV, 186



tilāt

I tilât: lini tilā Assiten, Kaugershof. Refl. -tiês: man vēl rudzi tilāļas (žūst) tīrumā gubās Seyershof. lini izklāti tilājas (balinās) ebenda, Salis.

Avots: EH II, 681


tilāt

I tilât Karls., -ãju,

1) intr., ausgebreitet liegen (von Flachs, Heu)
N.-Bartau n. U., Kurl. n. Etn. III, 72, Bielenstein Holzb. 520, 715;

2) tr., ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 715. Refl. -tiês, trocken werden U., Bielenstein Holzb. 715: rudzi tīrumā nedabūja tilāties U.; ausgebreitet und bleichend liegen. Zu tale II.

Avots: ME IV, 187


tilāt

II tilât verzärteln Ruj. n. U.; vgl. tilinât II.

Avots: ME IV, 187


tilāt

III tilât "sich verziehen" Lng.: ziema tilā, der Winter hält sich lange auf, will nicht bald abgehen. Zu tilât I?

Avots: ME IV, 187


tilāt

IV tilât, die Flöte blasen Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 681


tilāties

II tilâtiês "?": nuogulējis ve̦salu gadu slims un vē[l] ilgi tilājies, kamē̦[r] iztilājies Pas. XIII, 272 (aus Serbig.). Zu tilât II und tilinât II ?

Avots: EH II, 681


tilauda

tilaûda 2 N.-Bartau, comm., ein Faulpelz.

Avots: ME IV, 186


tilaudas

tilaudas: "(zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle"" ME. IV, 186 zu streichen! Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I. 740.

Avots: EH II, 681


tilaudas

tilaudas Lasd., Libauer Strand, Riga, (mit 2 ) N.-Bartau, Ar., tilaudi Ar., (mit ll ) Mag. III, 1, 124, tilandi U., Bielenstein Holzb. 715, tillandas ebenda 611, tillaudas Sarreiken n. BielU., tiluodas Ar., Kalnazeem, Edinburg, die Bretter, welche die Diele eines Bootes bilden; tilandes N.-Bartau n. Etn. I, 121, das Bootsgerippe; tilandi Etn. II, 107, tillandi Bielenstein Holzb. 6I1, tillandas ebenda, die Ruderbānke im Boot: ar kājām laivas grīdkuokuos un tilaudas atspēries Janš. Tie, kas neaizmirst 14. laivā ietaisīti tilandi, dēļi, uz kuo braucējs sēž Etn. II, 107. Zu tale II, s. Būga KSn. I, 262 u. a. Wenn die Form mit n zuverlāssig ist, stammt sie aus dem Kurischen (zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle" ); in diesem Fall ist -uo- aus urbalt. -an- entstanden, und zum au neben uo s. Le. Gr. § 213.

Avots: ME IV, 186


tilaudot

tilaûduôt 2 N.-Bartau, faulenzen: kuo tu te tilauduo gar malām un neej pie darba! N.-Bartau.

Avots: ME IV, 187



tilbi

tilbi, tilbu, Interjektion: tilbi, tilbi (Var.: tilbu, tilbu) tu, zaķīti, nuo krūmiņa krūmiņā; tâ tilbuoja dē̦lu māte nuo ciemiņa ciemiņā BW. 23568, 10 var.

Avots: ME IV, 187


tilbīte

til˜bĩte: "tolanus" ME. IV, 187 zu verbessern in "totanus".

Avots: EH II, 681


tilbīte

til˜bĩte Wandsen, punktierter Wasserläufer (tolanus ochropus L.) Natur. XXXVII, 187; schwarzgrauer Wasserläufer U. Vgl. titilbis (und?) li. tilvìkas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 187



tilbs

til˜bs Puhren n. FBR. XIV, 47, = stilbs.

Avots: EH II, 681



tilcināt

til˜cinât Walk, ausforschen, ausfragen: ja cilvē̦ks kaut kuo nesaka, tad viņu tilcina Walk. katrā ziņā jātilcinuot arī galdnieks A. XXI, 526. Etwa dissimiliert aus tincinât?

Avots: ME IV, 187


tildars

tildars Bergm. n. U., Karls., veränderlicher Strandläufer (tringa cinclus L.) RKr. VIII, 97. Aus estn. tilder, s. Thomsen Berbringer 282.

Avots: ME IV, 187


tilderis

til˜deris Seyershof, = tildars.

Avots: EH II, 681


tile

tile "?": viegla bija tiles (Var.: tiļu) mice BW. 24809. Wohl aus d. Tüll.

Avots: EH II, 681


tileklis

tileklis, der zu bleichende Flachs: visu tilekli e̦smu atvedis, ich habe alles, was auf der Flachsbleiche war, hergeführt Hug. Mag. II, 1, 72.

Avots: ME IV, 187


tilēns

tilē̦ns A.-Rahden n. U., = tilka 1, der Eiszapfen. Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. tila "Eiszapfen"), s. Thomsen Beroringer 282. Zur Form vgl. pilēns.

Avots: ME IV, 187


tilēt

I tilêt, -u (Dond., Nigr.) od. -ẽju (A.-Autz), -ẽju, bleichen (von Flachs, Hanf; intr.) A.-Autz, Nigr., "dēdēt" Dond., Schibbenhof: izmē̦rcē̦tus linus liek uz lauka tilēt Schibbenhof. lini tilē, kad tuos izklāj A.-Autz. bijām izlaist linus tilēšanai Janš. Dimtene IV, 170. (mati) gaiši kâ labi tilējuši lini Bandavā II, 249. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb. Zu tale II; in der Bed. "dēdēt" vielleicht identisch mit aksl. talēti "vermodern", vgl, auch tilt I.

Avots: ME IV, 187


tilēt

II tilêt, = pilêt, tropfen, herabfliessen (vom Speichel) Nötk. Zu tilē̦ns? Doch vgl. auch tilinât V 1, sowie gr. τέλμα "Schlamm" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 642.

Avots: ME IV, 187


tilēt

III tilêt, heulen, winseln, flennen Wid.

Avots: ME IV, 187


tilgaldi

tilgaldi Angern n. Bezzenberger Le. Di.-Stud. 178, die auf dem Boden des Kahns liegenden Bretter. Nebst li. tilės "Brettchen im Handkahn" zu tale II und galds.

Avots: ME IV, 187


tili

tili, Interjektion: tili, tili, buku, buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241. tili, tili bābiņa, al[u]s kanna ruokā 28827, 3. tili, tili (Imperativ zu tilêt I?) mans puriņš, sakalt[i]s ruožu vainadziņš 13123 var.

Avots: ME IV, 187


tilili

tilili, Interjektion: apapa, tiliti, man bagāti bāleliņi BW. piel. 2 3421.

Avots: ME IV, 187


tilināt

I tilinât,

1): auch Bartau, Seyershof. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 681


tilināt

I tilinât,

1) fakt. zu tilêt I, (zum Bleichen) ausbreiten
U., Bielenstein Holzb. 520, 715, Auermünde, Dond., Druw., Dunika, Kurs., Kürbis, Nigr., Smilt.: izklāj linus balināt (tilināt) LP. VII, 1156. linus vajaga tilināt, tad šķiedra atle̦c nuo kauliem Dond. aude̦klus saulē tilina (= balina) N.-Bartau. vējš matiņus tilinās, saule kaulus balinās VL. ka varēju (sc.: kaulus) pavasari gar purvmalu tilināt (Var.: balināt) BW. 19267 var.;

2) freqn. zu tilêt I, ausgebreitet liegen (von Heu, Flachs)
U., Bielenstein Holzb. 715;

3) "?": viņš tilina L. (wenn einer zu viel Nasses genossen und sich dariri hirilegt).
Wenigstens in den Bedd. 1 und 2 zu tale II, s. Persson Beitr. 199 und Boisacq Dict. 966 f.

Avots: ME IV, 187


tilināt

II tilinât: visu ziemu tilināja ("dziedināja un ar iešanu nenuopūlēja") ievainuotuo kāju Frauenb.

Avots: EH II, 681


tilināt

II tìllinât 2 : singen Saikava.

Avots: EH II, 682


tilināt

II tilinât, (ein Kind) verzärteln U., Naud., verwdhnen Drosth., Golg., Sessw.: māte nezin, kâ savu ze̦nku tilināt: trīs gadu vēl šūplī šūpā Naud. nevarējuši vis kâ tagad bē̦rnus pa skuolām tile̦nāt Upīte Medn. laiki. Wenn urspr. etwa "beschwichtigen", zu li. tilti "schweigend werden" ksl. toliti "placare", sloven. tóliti "besänftigen, beruhigen, stillen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 321).

Avots: ME IV, 187


tilināt

III tilinât: puišelis tilina savu (alkšņa mizas) ste̦buli Frauenb.

Avots: EH II, 681


tilināt

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene 2 I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188


tilināt

IV tilinât "?": vakar lācis maizi cepa...; jau šuodien tilināja liela kunga kulītē BW. 30525.

Avots: ME IV, 188


tilināt

V tilinât Nigr.,

1) in einem feinen, diinnen Strahl giessen
(zu tilêt II?);

2) einen feinen Faden bildend spinnen:
tecinādama un tilinādama smalku, garu pavedienu Janš. Mežv. ļ. II, 96.

Avots: ME IV, 188


tilināt

VI tilinât svilpi Wandsen, ein Erlen- od. Weidenstöckchen solange klopfen, bis die Rinde abgezogen und zu einer stabule verwendet werden kann Wandsen. In Dond. spreche man während des Klopfens: til, til, kuociņ, atlec, kuociņ! vilkam kauliņš, man tā ādiņ[a]. Zu tilinât I 1?

Avots: EH II, 681


tilināt

VII tilinât "?": tievgalu nuocirta, re̦sgals palika; citu gadu ciema puiši re̦snuo galu tilinās Tdz. 44757.

Avots: EH II, 681


tilins

tilins "kas apaļīgs, neasām malām" Auleja: nazis kai t. kai t. ar pieri pagrūž (von einer hornlosen Kuh gesagt).

Avots: EH II, 681


tilis

tilis, =tile: viegla tiļa mice BW. 24809 var. Vgl.tile.

Avots: EH II, 682


tilka

I tilka,

1): auch (mit ilˆ) Seyershof, (mit ìl 2 ) Aahof; (tilˆkas) "lāste̦kas" Lesten;

2): auch (mit il˜) Seyershof, Siuxt, (til˜kas) Ekau, Frauenb., Ķempji, Salgaln.

Avots: EH II, 682


tilka

I tilka, Plur. tilkas 2 Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl 2 ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188


tilka

II tilka, Interjektion: tilka, tilka zaķītis lēca BW. 23568, 10 var.

Avots: ME IV, 188


tilkains

I tilkains: hinter "BielU." ME. IV, 188 zu erganzen "aus Kalz.".

Avots: EH II, 682


tilkains

I tilkains, poros (vom Eise im Frühjahr) BielU.

Avots: ME IV, 188



tilkains

II tilkains, begeifert; siekalains Bixten (mit il˜), Lubn., Notk.: suņam tilkaina mute Vīt.

Avots: ME IV, 188


tilkains

III tìlkains 2 Kalz., schwächlich, mit dünnen Beinen: t. zē̦ns.

Avots: ME IV, 188


tilkājis

tillkājis Janš. Līgava I, 268 "?" (Schimpfname für eine männliche Person).

Avots: EH II, 682


tilkans

til˜kans Lems., tilˆkans Golg., ein langer und dünner Mensch Lems., ein langbeiniger Mensch Golg.

Avots: ME IV, 188


tilkans

II til˜kans (?) Ekau, Salgaln "begeifert".

Avots: EH II, 682


tilkans

III tìlkans Nötk. "pliekans": tilkana dūša.

Avots: EH II, 682


tilkāt

I tilkât, Refl. -tiês,

1): auch Frauenb., Ķempji, PV.

Avots: EH II, 682


tilkāt

I tilkât, -ãju,

1) tropfen (von den Eiszapfen am Dach):
jumts sāk til˜kāt Schibbenhof;

2) geifern, Speichel herabfliessen lassen
(mit il˜) Notk. Refl. -tiês,

1) til˜kâtiês Bixten, Kalnazeem, Kand., Lesten, Lieven-Bersen, MSil., Notk., Siuxt, Wahnen, (mit ìl 2 ) Bers., Lubn., tilkātiês Naud., Vīt., til˜kuotiês A.-Autz, geifern, Speichel herabfliessen lassen:
tâ nuodzēries, ka tilkājas vien MSil. guovis (sirgdamas ar purna sē̦rgu) sāka tilkāties Ieviņš Guntis un Daila 25. slims luops tilkājas MSil. suns rej tilkuodamies Druva II, 433;

2) "ņe̦rgāties". Zu tilka I.

Avots: ME IV, 188


tilkāt

II tilkât, mit langen Schritten gehen Meiran, hin und her gehen (mit ìl 2 ) Golg.: tilka, tilka zakītis lēca nuo aparas aparā; tā tilkāja (Var.: lē̦kāja, cilpuoja u. a.) dē̦lu māte nuo ciemiņa ciemiņā BW. 23568, 10 var.

Avots: ME IV, 188


tilkoties

til˜kuôtiês (unter tilkât I): auch Neuenb. ("nur von Kühen und Kälbern"), (mit il) Ekau, Salgaln.

Avots: EH II, 682



tilkš

tilkš, in der Verbindung tilkš, talkš, Interjektion zur Bezeichnung des Schellengeläuts: zvans skan: tilkš; talkš N.-Wohlfahrt.

Avots: ME IV, 188


tilkšēt

tilkšêt: pulkstenis til˜kšēja (pie ilkss) braucuot Seyershof.

Avots: EH II, 682


tilkšēt

tilkšêt, tilkšķêt, -u, -ẽju, klingeln, lituten (intr.; von kleineren Schellen gesagt, z. B. am Pferdeanspann) Dickeln (mit -kš- ), Lubn., Meselau (mit -kšķ-); klirren (mit -kšķ-) Bers.; auch vom Gesang einiger Vogel gebraucht (mit -kšk-) Meselau: zvans tilkšķ Lubn. stikli plīstuot dauzuot tilkšķ Bers., Ruj.; tilˆkšķēt Meiran "undeutlich sprechen, plappern, um nur etwas zu sprechen": mazi bē̦rni tilkšķ.

Avots: ME IV, 188


tilkšis

til˜kšis Seyershof, der durch Schellen od. Geschirre erzeugte Schall.

Avots: EH II, 682


tilkšķināt

tilkšķinât, fakt. zu tilkšķêt, klirren machen: kad mazus bē̦rnus kavējuot sit ar cietu priekšme̦tu pa glāzi, šķīvi, mē̦dz teikt: kuo nu tilkšķini, vēl saplêsīsi! Bers.

Avots: ME IV, 188



tilles

tìlles 2 Mar., das Weinen, Heulen Wid.; "rauduļa lūpas" (?) Mar. n. RKr. XV, 141: ka viņš laida tilles vaļā: tillēja gan Mar. n. RKr. KV, 141.

Avots: ME IV, 188


tillēt

I tìllêt 2 Mar. n. Rkr. XV, 141, -ẽju, weinen.

Avots: ME IV, 188


tillēt

II tillêt, -ẽju,

1) Würste machen, stopfen
N.-Bartau n. Etn. I, 131;

2) schnitzeln
(?): kuo tu ap sluotas kātu tik daudzi tillē 2 , nezin cik smalku gribē̦dams iztaisīt Saikava.

Avots: ME IV, 188


tillēt

*III tillêt "?" till (klingt?) sapņaini vara zvārgulītis Lejgalietis Latv. Wie verhält es sich zu estn. tillin "Klingen"?

Avots: ME IV, 188


tilli

tilli, Interjektion: tilli, tilli, buku, buku, sievu vežu kamanās... (wird hergesagt, wenn man ein Kind auf den Knien schaukelt [tillina]) Nötk. tilli, tilli, tē̦vainīt... VL. aus N.-Peb.

Avots: ME IV, 188


tillināt

I tillinât,

1): bē̦rnu aplam lutināt jeb t. Janš. Līgava II, 54.

Avots: EH II, 682


tillināt

I tillinât,

1) (ein Kind auf den Armen; schaukeln, wiegen Schibbenhof
(mit il˜l ), Heidenfeld (mit ìll 2 ), Adsel, Alswig, AP., Bers., Bewershof, Drosth., Druw., Hirschenhof, Kalnemois, Laud., Mar., Marzen, Nigr., Notk., N.-Peb., Oger, Sessw., Vīt.; (Wiegenliederl singen, trüllern N.-Peb., Vīt.; (ein Kind) hüpfen, springen machen N.-Peb.; verwohnen Heidenfeld (mit ìll 2 ), Bērzpils, Druw., Kortenhof, Lettihn, Notk., Selsau, Stockm., Vīt.: tillini vien, - izaudzēsi nevaldāmu iegribiņu! Vīt. meitenei sākās skuolā viegla diena. Sveķīt[i]s viņu visādi tillināja Seibolt;

2) (Stroh) mit den Händen schütteln (damit die Korner herausfallen)
Sessw.; . auf den Hünden tragen" Alksnis-Zundulis: nu jau vai uz ruokām tillinām sienu, bet kuot nu lietus laikā iztillinās - pūst acīm re̦dzuot Alksnis Zundulis;

3) "drēbes gabalu uotram priekšā plātīt" (mit il˜l) Schibbenhof. In den Bedd. 1-2 (teilweise durch tilinât beeinflusst) wohl auf der Interjektion tilli beruhend.

Avots: ME IV, 188, 189


tillināt

II tìllinât 2 "klingeln (mit einer Schelle)" Warkl.; trillern, singen (mit ilˆ) Gold.

Avots: ME IV, 189


tillis

til˜lis Nogallen, ein Bodenbrett im Boot: saliec tuos tiļļus, lai kājas nav jāsaslapina! Nogallen. Wenn alt und zuverlässig, wohl mit ll aus ln und zu le. tilaudi, li. tilės.

Avots: ME IV, 189


tillis

II tillis "?": uotrs (scil.: vīrietis) ... arī ir īsts t.: tievs un gaŗš un staigā kaklu iz˙stiepis Janš. Dzimtene V, 48.

Avots: EH II, 682



tilpe

tilpe,

1) "Raum"
(mit il˜) Ruhental (?);

2) Kramkammer
L.; Packwagen L.; grosses Geschirr L. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"). Nach Leskien Abl. 350 und Nom. 269 und Walde Wrtb Z 761 (in der Bed. 2) zu tilpt; entlehnt (vgl. auch tilbe)?

Avots: ME IV, 189


tilpīgs

tilpîgs:* tilpīgākas ē̦kas Jürgens 165.

Avots: EH II, 682



tilpināt

tilpinât (li. tìlpinti "daryti, kad kas tilptų" bei Būga Aist. Stud. 171 ),

1) "Raum, Platz geben"
Nötk.;

2) füllen
(mit ilˆ 2 ) Nigr.: netilpini glāzi tik pilnu! Nigr. Zu tilpt.

Avots: ME IV, 189


tilpne

tilpne,* der Raum; das Reservoir; die Halle Dr.: altāra vaļējā tilpnē Druva II, 62. iekšā visas tilpnes un galerijas pildīja ceļuotāji Latv. līķu tilpne Druva I, 878. sargādams vē̦suo ūdens tilpni nuo izžūšanas Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 189


tilpt

I tìlpt,

1): tur vēl gan te̦lp Glück Luk. XIV, 22. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 791 f.

Avots: EH II, 682


tilpt

I tìlpt C. (li. til˜pti "Raum worin haben"), tìlpt 2 Kl., Prl., til˜pt 2 Lin., Nigr., Praes. te̦lpu (U.) od. tilpstu (Nigr., Prl.), Praet. tilpu,

1) eingehn, Raum haben U.: tas nete̦lp vis maisā L. zaruojs mans vainadziņš, nete̦lp (Var.: nete̦lpst) tautu klētiņā BW. 24250, 5 var. ne tā (= guovs) stallī tilpa (Var.: ne tai... stallī rāmes) 29179, 1. kas netilpa pūriņā, svied pār kārti klētiņā! 7152 var, ku[r]t tāds lēven[i]s tilps (wo soll eine so grosse Menge Platz finden)! Alksnis-Zundulis. cik nu vien tilpst priekšautā A. Upītis Dzim. 18. es tur (=ve̦zumā) negribu tilpt Janš. Bandavā I, 135;

2) reichen, zureichen
U.: tas nēte̦lp, das reicht nicht (kann von einem Gefüss [?] und von einer Schnur gesagt werden) U. gana te̦lp, es ist noch freier Platz da Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 333;

3) "ausharren"
Warkl.: ilgi taču viņš pie Lates nevarēja tilpt Jauns. M. dz. 17;

4) "?": bet as[a]ras le̦dū tilpst Līguotnis 56. nuo dzila klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, 175. - Subst. tìlpums, der Raum, der Rauminhalt:
ceļuojums caur pasaules tilpumu A. v. J. 1898, S. 406. zvaigžņu tilpums MWM. IX, 288. ūdens tvaikiem pildītuo tilpumu Konv. 2 2018. kuģim ir 5000 tonnu ūdens tilpuma B. Vēstn. In den Bedd. 1-2 (und 3?) nebst talpa und te̦lpa(s) woht zu ai. talpa-ḥ "Lager, Bett, Ruhesitz" (zur Bed. vgl. le. vieta) und ir. tallaim "finde Raum", s. Fick BB. VII, 94, Persson Beitr. 310 f., Trautmann Wrtb. 317. R. толпá "Haufen, Menge" könnte hierher gehciren (vgl. Miklosich Etym. Wrtb. 349), wenn es (eigentlich: Gedränge; vgl. klr. потолп "Gedränge") eine postverbale Bildung wäre, vgl. klr. втолпитися "sich hineindrängen" (< sich Platz worin schaffen?).

Avots: ME IV, 189


tilpt

II tilpt, tilpju, tilpu "?": gaiss viļnuo nuo smaršas un dziļu laimi tilpj Austr.

Avots: ME IV, 189


tils

tils, =tile: viegla bija tila mice BW. 24809, 1. Vgl.tile.

Avots: EH II, 682


tilšķēt

tìlšķêt 2 Warkl., -u, -ẽju, unklar klingeln (z. B. von einer kleinen Blechglocke gesagt Sessw.) Warkl.; vom Laut, den das Aneinanderschlagen zweier Flaschen gibt Infl. n. U.

Avots: ME IV, 189


tilt

I tilˆt 2 Dond., Stenden, tilstu, tilu, weich werden, verwittern (vom Flachs); "nīkt" Dond.: lini vēl tilst uz lauka, bet drīz būs iztiluši Dond. man jātilst laukā ebenda. Zu aksl. tьlěti "vermodern, verwesen, vergehen".

Avots: ME IV, 189


tilt

II tilt, zu erschliessen aus iztilt (s. dies) "aushalten", wenn dies nicht eigentlich als iz-stilt (s. stilt) aufzufassen ist; für Warkl. wird allerdings auch ein tilt (zuverlässig?) angegeben.

Avots: ME IV, 189


tiltelis

tiltelis Plvv. I, 89, Demin. zu tilˆts.

Avots: EH II, 682


tiltenica

tiltenica: auch (mit ìl 2 ) Saikava (hier mit -ca < -ce).

Avots: EH II, 682


tiltenica

tiltenica, eine Art Flachsbearbeitungsmaschine ("zirgs ve̦lk rantaiņus ruļļus pār liniem, kas izklāti uz rantaiņa tilta") Plutte 101.

Avots: ME IV, 189


tiltinieks

til˜tiniẽks, til˜teniẽks Wid., til˜tniẽks Dr. (f. -niẽce), der Brückner, Brückenwüchter (die -in); tiltinieki, Leute, die zum Brückenbau gehen L. Vgl. die ortsnamen apr. Tiltenikin und li. Tiltininkai (bei Gerullis Apr. Ortsn. 183).

Avots: ME IV, 189


tiltriķis

tiltriķis Daugava I, 996, ein Schimpfwort.

Avots: ME IV, 189


tilts

til˜ts,

1): taisa dēļu tiltu BW. 10763, 1. tiltiņš rīb 11552;

3) = tiltenica Saikava. Zur Etymologie vgl. auch Pedersen Ann. acad. scient. fenn. XXVII, 209 f., A. Mayer KZ. LXVI, 124 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 740.

Avots: EH II, 682


tilts

til˜ts (li. tìlˆtas "Brücke"),

1) die Brücke:
par tilˆtu lē̦nām! Etn. II, 43 od. pamaz par tiltu! LP. V, 217, langsam über die Brücke! buku tilts, die Jochbrücke Brasche. cikstu od. rungu t., die Knüppelbrücke Bielenstein Holzb. 715. tiltu nuoārdīt, nuogāzt, eine Brücke abwerfen Br. tiltuos iet, zum Brücken und Wegbau gehen L., U.; tiltu kungs St. "Brückenrevisor";

2) Demin. tìltiņš 2 Romershof n. FBR. VIII, 98 "lievenis". Wohl zur Wurzel von tale II, s. Büga KSn. 1, 262, Trautmann Wrtb. 321, Leskien Abl. 349 und 422, Persson IFA. XII, 17, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 385.

Avots: ME IV, 189, 190


tilu

til˜lu, Interjektion: tillu, tillu, tentelīti! VL. aus Ronneb.

Avots: ME IV, 189


tilu

tilu, tilum, Interjektion: tilu, tilu (Var.: tilum, tilum), buku, buku, sieviņ[u] vedu ve̦zumā BW. 27241 var. tilu, tilu, vagarīte...! 31445, 6.

Avots: ME IV, 190


tilviķis

tilviķis: auch Jauns. Raksti VIII, 332.

Avots: EH II, 682


tilviķis

tilviķis, eine Art Vogel: vasarā... klaigāja tilviķi Jauns. ve̦cajam vajadzēja te̦kāt kā tilviķam un kliegt un draudēt id. Wohl aus li. tilvikas "Brachhuhn".

Avots: ME IV, 190


tilzāt

I tilzât, tilzêt 2 "viel essen" Holmhof; tilzāt 2 Sessw., Warkl., viel trinken. Zu telzt "trinken"; vgl. auch iztilzâties.

Avots: ME IV, 190


tilzāt

II tilzât 2 "weinen" (?) Bauske.

Avots: ME IV, 190



tilznēt

tìlznêt 2 Warkl., -u, -ẽju, hocken, hucken Infl. n. U.; vergebens warten, quienen Warkl.

Avots: ME IV, 190


tilznīt

tìlznît 2 "viel trinken" Saikava, Warkl.

Avots: ME IV, 190


titenstilbis

titentilbis "e̦ze̦rgailis (Hahnrei?)": kuo nu tāds titentilbis tādai mačkai (sievai) darīs? tā jau desmit tādus nuozīdīs!

Avots: ME IV, 198


titenstilbis

titenstilbis "dzērves kakls" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 198


titilbis

titilbis,

1): titilbiņš gaŗkājiņš BW. 2686, 10 (aus Ugalen); "othropus" ME. IV, 198 zu verbessern in "ochropus". Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 742.

Avots: EH II, 684


titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199


tlitilbis

tlitilbis Konv. 2 2319, Ramkau, (mit ìl 2 ) Lennew., heller Wasserläufer (totanus glottis L.) Natur. XXXVII, 183. Vgl. titilbis.

Avots: ME IV, 216


uzstilgt

uzstil˜gt(iês) Grobin, = uzmākties, uzstâties I: viņš uzstilgst man, lai es tuo daru. uzstilguos, lai uztaisa dārzam žuogu.

Avots: ME IV, 384




vistilbe

vistilbe U., RKr. Vlll, 97; Natur. XXXVII, 201, vistilbīte Angern, Markgrafen, vistilbis Saikava, die Moorschnepfe, Haarschnepfe (ascalopax gallinula L.); vistilbs Etn. III, 10, vistilba, ein Vogel: Sprw. kam nu vistilbas dziesmu dziedāt, kad par cīruli piedzimis Br. sak. v. 1465. Zu vista˙stilbs? Vgl. (zur Porm) auch stiditbis, titilbis.

Avots: ME IV, 626, 627



Šķirkļa skaidrojumā (609)

aizbode

àizbùode 2 : auch Heidenfeld und Sessw. (eine Flusskrümmung mit stillem Wasser).

Avots: EH I, 13


aizbruģēt

àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12


aizdiekt

àizdiekt, fort-, hinlaufen: viņš aizdieca, ka stilbi vien nuospīdēja Annenburg, Garrosen.

Avots: EH I, 19


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizganīt

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26


aizglūnēt

àizglūnêt, sich heimlich (still) entfernen Spr.

Avots: EH I, 24


aizkliegt

àizklìegt,

1) im Schreien übertreffen, überschreien:
viņa visus aizkliedz;

2) voll schreien:
viņš visas ausis aizkliedz;

3) von dem bösen Geschrei des Wasserläufers:
kuo titilbis aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. Refl. -tiês, aufschreien: vecis aizkliedzās LP. VI, 929; BW. 15369.

Avots: ME I, 32


aizkopt

àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34


aizkost

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35


aizlikt

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37


aizmakšķerēt

àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38


aizvāks

‡ *àizvāks (oder *àizvāka?), ein Deckel (?): aizvāku uzlikt Für. I (unter stilpuot).

Avots: EH I, 61


akmeņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64


akmiņgrauzis

akmeņ- od. akmiņgrauzis, Steinpeizger, Cobitis taenia L. RKr. VIII, 104, oder Gründling, Gobio fluviatilis RKr. VIII, 104; Konv. 2.

Avots: ME I, 64


alva

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ 2 ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69


apakšpus

apakšpus, unterhalb, Präp. mit Gen.: apakšpus tilta.

Avots: ME I, 73


apdunis

apdunis (part. prt. act.) laiks "bewölktes, nebliges, windstilles Wetter" (?) Stelpenhof.

Avots: EH I, 79


apgraizelēt

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87


apklusināt

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


apkušināt

apkušinât, tr., stillen, beruhigen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 97


apmirdīt

apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102


apmīžlāt

apmĩžļât, tr., wiederholt ein wenig mit Harn besudeln: Katriņa, bezkauņa, apmīžļāja tiltu BW. 30224. [ce̦lmu, visu suņu apmīžļātu (Var.: apmīžātu) BW. 35579.]

Avots: ME I, 108


apmuit

apmuit,

1) =apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103


appeldēt

appelˆdêt

1) herumschwimmen um:
a. ap salu (oder: salai apkārt);

2) a. apakš, unter etwas hinschwimmen
Salis, Stenden: a. apakš tilta.

Avots: EH I, 104


aprāms

aprãms, aprãmîgs, ruhig, still Spr.

Avots: ME I, 114


aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117


apslāpēt

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123


apslist

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123


apšņākt

apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120


apvārdot

apvā`rduôt, ‡

2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.

Avots: EH I, 125


asaris

asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],

1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;

2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.

Avots: ME I, 143


asins

asins, -s: auch Sonnaxt, nom. s. asinˆ Strasden, plur. asinis Fest. (hier daneben ein gen. plur. asinu), Frauenb., Sassm., Siuxt (daneben ein gen. plur. asinu), Sonnaxt, gen. plur. asinu auch Pas. IV, 425 (aus Skaista), asiņi auch Rutzau n. FRR. VII, 121, Dond. PIKur., Sonnaxt, Demin. asintiņas auch BW. 31928; 34308 var., asintiņi BW. 34308 var., gen. plur. asiniņu BW. 31933, 8; 6): asinsdzêrītis Saikava, chrysanthemum teucanthemum L.; asinsdziras Valdis Stabur. b. 128 "?"; asinsrads Janš. Randava 1, 398, der Blutsverwandte; asinsupe, ein Blutfluss. a. strauji te̦k BW. 34108; asinszâle, die Schafgarbe (deren zerriebene Blätter blutstillend wirken) Mar.

Avots: EH I, 131


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


ašķis

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147


atkaut

atkaût, tr., wegschlagen, schlagend beseitigen: sazvejuoja tik daudz, ka varēja badu atkaut LP. VI, 729, er hatte einen solchen Fischfang, dass er den Hunger stillen konnte. atkaut stiķi, den Stich im Kartenspiel endgiltig stechen. atkaut pie nabaga, zum Krüppel schlagen Aps. VI, 21. Refl. -tiês [li. atsikáuti],

1) sich erwehren, befreien von
(nuo) etw.: citas meitas zē̦nu raud, es nevaru atkauties BW. 11003. zirgi nespēj atkauties nuo mušām Vēr. I, 1393; atkauties nuo duomām Etn. IV, 79; nuo miega LP. IV, 150;

2) sich zum Überdruss hauen:
kavās, kamē̦r atkavās;

3) sich abplagen mit
(ar) jem: diezgan ar tevi e̦smu šuogad atkāvies JR. IV, 72.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss= bis zum Überdruss

Avots: ME I, 165


atlaiks

‡ *atlaiks (li. ãtlaikas "Überrest"), atlieks: te atlaiku laikam (vgl. atliku likām unter atlikas) vēl palika ("blieben noch genug übrig"); nesatilpa visi pie galda Für˙l (unter likums). pieci kuoki - tad līdz atlaikiem ass "von 5 Bäumen hat man überbei einen Faden Holz" ebenda.

Avots: EH I, 152


atskarbe

atskarbe,

2) "der Widerspenstige, Widerhaarigë
zu ersetzen durch "= atskabarga (in der Postille des J. Baumann)".

Avots: EH I, 166


atslīdēt

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194


atstepenis

atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.

Avots: ME I, 198


bādrs

bâdrs Kaltenbr., furchtbar, unheimlich: ustuba palika smagi bādra (d. h. leer, still, nachdem die Einwohner ausgezogen waren); dazu ein Adv. bâdrai Kaltenbr.: paliek ļuoti b. Zu bādêt.

Avots: EH I, 208


baidināt

baĩdinât, baîdît [E., PS., Ruj., Dond., Selg. u. a., baîdît Kr., Mar.], -u, -īju (li. baidìnti, baidýti "scheuchen"), dial. auch baidât BW. 13738, 5 var., baîdêt [Preili, Warkhof, Nerft], tr., ängstigen, scheuchen: bē̦rnu, zirgu. Sprw.: baida kā kaķi ar pūsli. Refl. -ties, sich fürchten, ängstigen, ängstlich, schüchtern sein: kuo baidies? muižu jau nepaspēlēsi Etn. IV, 121. Mit d. Gen. [ader Akk. (nebaiduos tautu dē̦lu, ne ar sīvu māmuļīti RKr. XVI, 76)] od. nuo: baidās kā ve̦lns nuo pē̦rkoņa, kā pūķis nuo krusta. dzēru alu, brandavīnu, divējādi baidījuos: laukā baidu (gew. baiduos) svešu ļaužu, istabā bāleliņu BW. 19621, 2. Mit abhäng. Inf. od. ka: zirgs baidās pār tiltu iet. es baiduos, ka tik neuznāk lietus. Mit einem Partizip: vainājama nebaiduos RKr. XVI, 76 Subst. baĩdîtãjs, wer ängstigt; baĩdîtãjiês, wer sich fürchtet: lai bē̦rns nebūtu baidītājies JK. VI, 9. - Kausativ zu bîtiês.

Avots: ME I, 250


balināt

balinât (li. bãlinti "бѣлить"), fact.,

1) bleichen:
saule vairs nebalinās mūsu miežu laukus Kaudz. 79;

2) weiss, zart, rein machen
[vgl. Bielenstein Holzb. 440], putzen: es tuo savu bāleliņu kā gulbīti balināju BW. 16003, 1; aiz upītes balta meita, kas tuo baltu balināja 5375;

3) blank, scharf machen, schärfen:
izkapti BW. 28681, 2; im VL. sehr beliebt: zuobentiņu balināt, das Schwert schärfen, z. B. BW. 4261;

4) auf die Bleiche legen,
term. techn. neben tilinât: izklāj linus balināt; savilkt balināmuos aude̦klus. Refl. -ties,

1) bleichen, bleich werden:
aude̦kli līdz Jāņa dienai vien balinās (Var.: mazgājās, baluojās) BW. 32455, 3 var.

Avots: ME I, 254


baltvēdere

bal˜tvêdere,

1) einen weissen Bauch habend, die Weissbauchige, Epith. des Eichhörnchens:
baltvēdere vāverīte BW. 2651;

2) Steinmarder
Dr.;

3) Schellente (Glaucion clangula L.)
Nat. XXXII, 238; Blassgans (Anser albifrons Pen.) RKr. VIII, 98;

4) Huflattich (Tussilago farfara L.)
Bers., RKr. II, 80, Gänse-Fingerkraut (Potentilla anserina L.) II, 76. bal˜tvêderiņi Neu-Bergfried, Ruhental u. a., Gänsekraut, Gänsefuss.

Kļūdu labojums:
Blassgans = Blessgans
aiz 4) jāiesprauž: Plur. baltvēderes, - Hinter 4) ist einzüfugen Plur. baltvēderes
RKr. II, 80 = RKr. VI, 80

Avots: ME I, 259


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


bezdals

be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.

Avots: ME I, 282


beztrokšņains

beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215


bezvēja

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287


bieberis

[* bieberis, zu erschliessen aus ostle. bìbers 2 , ein stiller, wenig sprechender Mensch: (ostle.) sit kot nûst! bìbers narunaj Mar. Rkr. XV, 107.]

Avots: ME I, 305


bīgs

bīgs: anscheinend anch in der Bed. identisch mit bīks (unter diesem Stichwort ist das Fragezeichen hinter "Gerausches" zu tilgen), s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 229.

Avots: EH I, 223


bīties

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 2 .]

Avots: ME I, 304, 305


blaks

I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]

Avots: ME I, 308


bļaurs

bļaũrs: auch Bauske, Dunika,Gramsden, NB., OB., Rutzau: b. cilvē̦ks BielU. bļaura pamāte Gramsden. b. laiks BielU. meila bļauru ģīmi (ein hässliches Mädchen) Kal., OB., Rutzau. - Adv. bļaũri "sehr" auch OB., Rutzau: b. gards. - I vor bļaũrs zu tilgen!

Avots: EH I, 233


blāvs

blãvs: blau PlKur., hellblau Krem. n. A. XI, 81; dabūt blāvu aci, durch einen Schlag einen blauen Fleck am Auge bekommen Strasden. -

1) vor "bläulich"
zu tilgen.

Avots: EH I, 227


bluzga

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318


brakstēt

brakstêt, brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė´ti), intr., dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. - tiês, poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen brakšķēt und brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen braks und brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc "Schall, Lärm" ahd. brastōn "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor "Krachen" und aisl. braka "knarren".]

Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās

Avots: ME I, 322, 323


bresme

II bresme, der Brathsen (abramis brama L.) Sassm.; bresmes maukas bērns, der Bleier (leuciscus rutilus) ebenda. Aus mnd. bressem.

Avots: EH I, 240


bridināt

bridinât (li. (brìdinti),

1) causat. von brist, waten, schtreiten lassen:
es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. kam tu mani agri cēli, aukstu rasu bridināji 5364. tautas mani bridināja pa asiem rugājiem 13727. tiltiem grīsta tā upīte, nebridiņa kumeliņa BW. 22853. pēc tas mani dziļus dubļus kājinām bridināja RKr. XVI. 163;

2) iterat. von brist: dažu augstu kalnu kāpu, dziļus dubļus bridināju BW. V, 213. daža laba straujupīte man ceļā bridināja Rutz. n. RKr. XVI, 112.

Avots: ME I, 331


brodnieks

bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247


bubuldancis

bubuldancis, in einem Rätsel zur Bezeichnung der Laus: desmit akli vīri iet pa mežu, uziet vienu bubuldanci un ve̦d uz kaula tiltu kaut Rkr. VII, 1268.

Avots: ME I, 343


buku

buku! Interj., = buka, buks: buku, buku velējuos BW. 10864. tili tili, buku buku, sieviņ(u) vedu ve̦zumā BW. 27241.

Avots: ME I, 347


burēt

II burêt "?": duomāju tevi jājam, tiklīdz dzirdēju, ka valka tiltiņš burēja Janš. Mežv. ļ. I, 331.

Avots: EH I, 254


čaba

I čaba,

1) a): auch A.-Autz, C., Frauenb., Jürg., Lemb., Memelshof, Sassm., Schnehpeln, Smilt.: sīļi miežus apē̦duši, čabas (Var.: čagas) vien atstājuši BW. 28062, 2 var. kas šuogad par labību: čabas vien izauga! Frauenb.;

b): auch AP., Orellen, Saikava, (čabas) Meiran; Filzstiefel
Wessen; genähte od. gestrickte Pantoffeln Oknist; Schaftstiefel mit genähter Sohle Salis: čabām bija gaiša āda, stilbi klāt; nāca nuo Krievzemes Seyershof. kurpju nevar iemaukt; jāstaigā ar čabām Oknist. pirtniece, kas ... drēbes čabiņām nedzirdami šļūkāja Veselis Dienas krusts 94;

c): čabiņa - auch PV.; čaba, comm., der Schwätzer (die -in)
Saikava.

Avots: EH I, 281


čabs

čabs! čabu! čabum! Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Geräusches: te uz reizi lien pa kūts augšieni čabs! čabs! LP. I, 186. čabu, čabu pa istabu dze̦ltenām kurpītēm BW. 16958, 4 ne čabu (gew. čibu), ne grabu, mäuschenstill U. [čabu iet U., mit Rascheln gehn.] smilgas gāja čabum, čabum BW. 25143.

Avots: ME I, 400


čāgans

[čãgāns, ein Reptil Drsth.; eine Schlange Peb., Schujen, Nötkenshof.]

Avots: ME I, 408


čaka

I čaka! Interj. (mit ne) zur Bezeichnung der Stille: bija klusu un mierīgi, ne čaka, ne graba A. XVIII, 239; vgl. čaku.

Avots: ME I, 401


čapārnis

čapārnis "ein Reptil, ein hässliches, sich ungeschickt bewegendes Tier": saķērām upē tādus lielus čapārņus (Krebse) Kabillen.

Avots: EH I, 285




cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373


čibu

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


ciksta

ciksta, ein Knüppel; ein Feuerbrand; [in Dond. auch die Bretten, die man an morastigen Stellen unter einen Heuschober legt]. cikstu tilts, eine Knüppelbrücke U. Gewöhnlich cikste [Neuhausen, Walgalen], ciksts, auch čiksts, ein an sumftigen Stellen mit Strauchwerk bedeckter Weg Wain., Frauenb. Das Material, das Strauchwerk heisst cikstes Lasd., Gold. [Nach Būga РФВ. LXVII, 235 zu r. ч(и)кать "schlagen", čech čkáti "stopfen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 166.]

Avots: ME I, 380


čiku

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413



cilli

[cil˜li "stolz": zaķis tecēja cilli Lautenbach Vidv. 87; aus *cil˜ni (vgl˙li. kilnà "пышность")? oder vielmehr aus stilli (das z. B. in Dond. u. Nigr. in derselben Bed. gebraucht wird)?]

Avots: ME I, 381



čingulis

čiñgulis,

1): auch Brucken, ("tilbs">stilbs") Linden in Kurl.; ein Fleischstück mit Knochen Kurmene;

2) ein Hümpel, Grasbüschel
Linden in Kurl. (mit ìn 2 ).

Avots: EH I, 290



cipt

III cipt, Interj., in der Verbind. ne cipt, ne capt, ganz still.

Avots: EH I, 272


cirtums

cìrtums,

1): par malciņas cirtumiņu BW. 27028 var. tiltā pē̦du nepazina, akminī cirtumiņa 34345.

Avots: EH I, 274


cūkrieksts

cūkriẽksts (gesprochen cukriẽksts) Pussen, potentilla anserina.

Avots: EH I, 281


čulkstēt

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419


čušāties

[čušâtiês N. - Bergfried "zaudern; langsam und still (etwas) tun".]

Avots: ME I, 424


čusnis

čusnis: auch Siuxt (hier werden auch andere Reptilien so genannt).

Avots: EH I, 297


čušs

[I čušs Gramsden, eine still abgehende Blähung (be̦zdals).]

Avots: ME I, 424


čuža

II čuža, potentilla fruticosa Druva III, 732.

Avots: ME I, 424


čuži

[II čuži, Würmer, Reptilien A. - Schwanb.]

Avots: ME I, 424


dadzis

dadzis,

1) die Klette.
asais dadzis, lanzettblättrige Kratzdistel (cirsium lanceolatum) RKr. II, 69; baltais d., Eseldistel (onopordon acanthium); Mār,as d., Mariendistel, Silberdistel (carduus marianus); meža d., gemeine Eberwurz, Karlsdistel (carlina vulgaris) RKr. III, 69, Konv. 2 681; sīkais d. od. dadzītis, Ockermennig (agrimonia eupatoria) n. U.; sle̦pe̦nais d., lappa Tournef. RKr. III, 75; Vāczemes d., Pestilenzwurz (tussilago petasites) Mag. IV, 2, 89; ze̦mais d., cnicus acaulis Mag. IV, 2, 60, U.; [piena d., sonchus oleraceus Wid.]; piena dadzīši, sonchus arvensis n. Konv. 2 2123. tas (muļķa brālis) bij brāļiem kâ dadzis, war wie ein Dorn (im Auge) LP. IV, 220;

2) dadzis, gew. d. Demin. dadzītis, der Stieglitz, Distelfink (fringilla cardeulis),
[vgl. dazu dadzilis], auch Leinfink; Birkenzeisig (fringilla linaria) RKr. VIII. 90. [Nebst li. dagỹs "Distel, Klette" am ehesten zu gäl. dogha "Klette" und (nach Leskien Abl. 361 u. Nom. 296) zu le. degt "brennen", vgl. li. dagus "горячiй; колкiй"; Hirt Indogermanen 593 erinnert an dak. δοχελα· χαμαίπιτυς Anders (zu gr. ϑήγω "schärfe" u. a.) Fick KZ. XXII, 104 u. Wrtb. I 4, 462, Walde Wrtb. 2 290, Bugge BB. III, 99, Wiedemann BB. XXVIII, 81 und (zu d. Zacke) Lewy PBrB. XXXII, 148 4 u. KZ. XL, 563 1, sowie (zu arm. dag "eindringlich") Scheftelowitz BB. XXVIII, 311.]

Kļūdu labojums:
Ockermennig = Odermennig
III, 75; Vāczemes = III,70; Vāczemes
Birkenzeisig = Birkenzeisig (dadzis)

Avots: ME I, 429


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


daiņa

I daĩņa (li. dainia Tiž. I, 143): cīruļi tilina savas ... daiņas Janš. Dzimtene I 2 , 219.

Avots: EH I, 303


danga

I danga,

1) [mit ñ C.] eine durchs Fahren entstandene Gruft
C., Smilt., Erlaa, Kokn., Mar.;

2) dangas, die schräge Schleuderstelle auf dem Winterwege
Selg. n. Etn. III, 162;

3) dàngas 2, eine unebene Stelle
Mar. n. RKr. XV, 111;

4) die Ecke
[mit ñ] Dond., [tahm. n. L.]: pilna danga [Edw.] ruoņu (Rätsel);

5) ein Stück Land, das von drei Seiten von Morast oder Wasser umgeben ist (Spahren);

[6) ein Zimmerchen
(eigentl. wohl ein "Eckchen" ) LKVv.; nach M. Siliņ (aus Weinsch.) sei dañga ein Gang (Korridor) in einem Gebäude und auch im Walde, desgleichen der enge Raum zwischen dem Küchenraum und der Aussenwand, wo man Reisig und Holz für die Küche hält; um Tuckum -"ein Weg mit einem Zaun oder mit Bäumen resp. Gebäuden zu beiden Seiten];

7) dan̂ga 2, auch dan̂gs 2, = dandzis in Kalleten;

[8) die Bucht eines Sees:
Usmas e̦ze̦rā ir Pieves danga, Slujas d., Tildanga. - Alle diese Bedeutungen lassen sich wohl unter dem Begriff des Gebogenen vereinigen; demnach wohl zu dañdzis. Der Lautform nach litauisch oder kurisch. Nach Fick Wrtb. III 4, 200 hierher auch an. do,kk "Vertiefung in der Landschaft".]

Avots: ME I, 437


deldēt

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453



derdzis

derdzis, das Gekreisch, der Streit: nu bija derdzis izšķirts LP. VI, 855. kad tik vecenes atkal neiesāk kādu derdzi vilkt Purap. ļaudis sagāja derdzī, kamē̦r - vārds pa vārdam - sāka kauties Naud. netaisi ne˙kāda tukša gar,a derdža Vīt. kaimiņu starpā ve̦lkas ilgs derdzis (" stille, heimliche Feindschaft") Druw.

Avots: ME I, 456


derīgums

derîgums (li. deringùmas), die Nützlichkeit, Utilität: viņš sprediķuoja savu derīguma tełriju MWM. VI, 533. vai zirgs ar savu derīgumu nav tik˙pat vē̦rts kâ cilvē̦ks? LP. VI, 36.

Avots: ME I, 458



dīle

dīle saugendes Kalb L., [auch Füllen, Ferkel Wid. Zu dēt "saugen" (s. dies), la. fīlius "Sohn", ahd. tila "weibliche Brust", ai. dhītá-ḥ "gesogen" u. a., s. Solmsen KZ. XXXIV, 4, Brugmann IF. VI, 93 2, Walde Wrtb. 2 280 f. und 290 f. und Falk-Torp 141].

Avots: ME I, 478


dilt

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt 2 Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt 2 Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I 4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. 2 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467



diznēt

[diznêt, -nu, -nēju, still stehend frieren, ein wenig zittern: kuo nu dizni? ej labāk istabā! Fest., Bers.]

Avots: ME I, 474


drāmais

drāmais 2 ist als fehlerhaft zu tilgen.

Avots: EH I, 331


drāmais

drāmais,

1) ein Knabe, der sich artig und still anstellt
Druw.; [drãms Drsth. ="rãms";

2) "palaidnis" Wessen].

Avots: ME I, 494


drēms

drē̦ms 2 Warkl. "still": d. ūdens.

Avots: EH I, 333


driksna

II driksna: auch Bolwen, Dricēni, Mahtup, Pilda, Tilža. Anscheinend identisch mit driksna I (s. den Beleg aus Adsel).

Avots: EH I, 334


dripēt

dripêt, -u, -ẽju, [beben]; dröhnen, klirren: dzirnavās visa grīda drip Tirs. nuo pē̦rkuoņa luogu rūtis drip J. Kaln. vilcienam pāri ejuot, tilts drip Plm.

Avots: ME I, 499


dripināt

I dripinât, [beben machen Fest.; dröhnen oder klirren machen]: pats (sisenis) sev spārnu bungas stilbiem dripina.

Avots: ME I, 499


duga

II duga, in der Verbind. dieva d. Bērzgale, Domopol, Karsava, Mērdzine, Pilda, Tilla, Zvirgzdine od. līta d. Baltinow, der Regenbogen. Aus r. дуга "Bogen".

Avots: EH I, 339


dūkuris

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526


duzt

duzt,

1) [prs. dūstu L.], intr., entzwei gehen;

2) "?": maļu, maļu, duzu, duzu [vielleicht prs. zu einem duzêt], āža gaļa padzirnē BW. 8100 var. Hierher vielleicht auch laiks duz Nigr., wird trübe, bewölkt sich (bei Windstille);
vgl. saduzt.

Avots: ME I, 522



dzelvērte

dzelˆvērte (unter dzelvēdzere): auch Kārsava, Nautrēni, dzelvḕrts 2 , -s Tilža.

Avots: EH I, 354


dzēst

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549


dzimt

dzìmt (li. gim̃ti), dze̦mu od. dzìmstu. dzimu. geboren werden: kas dzimst, tas mirst. ve̦se̦ls kâ mātē dzimis Tr. IV, 635. kāds dzimis latvietis, dzimstamā. dzimuma od. dzimšanas diena, der Geburtstag. man lai miņa (mūžu) nuolikusi dzimstamā (Var.: dze̦muošā) stundiņā BW. 9222. [Zu apr. acc. s. gimsenin "Geburt", gemton "gebären", li. gamìnti "(Kinder) zeugen", ai. gamati "kommt", got. qiman "kommen", gr. ἐβαϑη· ἐβεννήϑη Hes., sowie vielleicht alb. preģim "Gastmahl bei der Geburt eines Erstgeborenen" u. a., s. Bechtel Hauptprobl. 130, de Saussure MSL. VIII, 440 1. Feist Wrtb. 2 291 f., Fick Wrtb. I 4. 196, Bezzenberger BB. III, 174, Trautmann Wrtb. 84; semasiologisch vgl. d. Niederkunft, salzburg. fürkemma "geboren werden", an. koma til "zur Welt kommen", sowie le. atskriet.]

Avots: ME I, 550


gaisināt

gàisinât [li. [gaišinti "tilgen"; zu gàist], tr., vergeuden, vertun, verschleudern: viņš gaisināja, gaisināja savu mantu, kamē̦r izgaisināja visu. lai vējiņš pāri pūta, lai salmiņus negaisina BW. 28788, 1. [vajag tikai, ne˙maz negaisinājuot laika, karsti ķerties pie pašizglītības darba Latgalīts 1922, I, 4.]

Avots: ME I, 586


garināt

gaŗinât (unter garinât I),

3) so lang als nötig (ab)hauen, -sägen
Stenden: tilta kuokus vajadzēs pēc mē̦ra g.

Avots: EH I, 385


garlielis

gaŗliêlis, der Langbeinige: titilbi, gaŗlieli, kad ņemsi sievu? BW. 260.

Kļūdu labojums:
260 = 2611, 4

Avots: ME I, 607


garvilka

garvilka (li. gárvilka), die Ventilation Ar.

Avots: ME I, 605


glābenis

glâbenis: dieses Wort ist als unbelegt zu tilgen und das Zitat aus Blaum. unterglâbene zu veisetzen.

Avots: EH I, 392


glaust

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. 2 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623


glūža

glūža,

1) "tāds, kas lien un glūnē̦dams kādas blēņas pasle̦pe̦n padara",

[2) ein ungeschickter, fauler Tölpel (dabei oft von hohem Wuchs und um sich herumblickend):
nuoskatās kâ glũža, lai uotrs vai nuo pade̦gunes nuoņe̦m Planhof. kas nu tādu glužu derēs; tas jau sev maizes nenuopelnis C., PS. Wohl zu li. glúdoti "still angeschmiegt daliegen".]

Avots: ME I, 631


grabu

grabu, graba, Interj., rasselnd, raschelnd, grabbelnd, klappernd: čīku, čīku, grabu, grabu, kas mežā grabinās? BW. 30550, 4. griba, graba kažuociņš 18590. Oft in negierter Verbindung mit čiku, čaku, čabu, nicht raschelt es, nicht grabbelt es, es ist mäuschenstill: viņš aizbraucis, ka ne čiku, ne grabu LP. VI, 323. viss bija klusu un mierīgi, ne čika, ne graba. ne čabu, ne grabu, lab˙rīt pie luoga Bielenst. Rätsel No 894 ("das Licht").

Avots: ME I, 635, 636


grāmata

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644


griest

griest, -žu, -du (li. grę̃sti " dielen"), tr., bauen, dielen: varēju ar naudiņu pār upīti tiltu griest BW. 13181. valuodiņu tiltu griežu 9022 var. dēļiem griestu istabiņu 17777; 25816. griestu stalli darinuot 29523, 1. Zu grīst I.

Avots: ME I, 659


griesti

grìesti: dēļu g. istabā BW. 14781. ze̦mi g. 24217, 1. tilta g. Saikava, = gruõdi 1.

Avots: EH I, 408


griežams

grìežams, part. praes. pass. von grìezt, drehen,

1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;

2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;

3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).

Avots: ME I, 663, 664


grīst

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. 2 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658


grodi

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671


grodskoki

gruodskuoki, = gruodi 1: kurzemnieki savas meitas tiltam lika gruodkuokiem BW. 20957, 1.

Avots: ME I, 671


grope

gruõpe [Wandsen., Līn., Neuermühlen], gŗuõpe [Dunika], gruõpa [Dond.],

1) die Hohlkehle, Nute, Rinne, Falze,
"starpa, šāva, stenderī izē̦velē̦ta rene" Gold. n. Etn. IV, 33. gruope - maza gŗaviņa brangās Konv. 1 577;

2) ausgefahrenes Wagengeleise
Naud.: zē̦ns paņēmis čauksturi kājstarpī un jājis pa ceļa gruopēm uz muižu JK. V, 58. ceļa gruopās nuoklaukšķēja riteņi Vēr. II, 1043;

3) = gruodi [?]: tilta gŗuopes [Var.: gruodus] skaitīdama BW. 18973. [Aus mnd. grope, s. Thomsen Beröringer 94.]

Avots: ME I, 671


groti

gruõti [Salis], für gruodi: cielaviņa tiltu te̦k, tiltam gruotus skaitīdama BW. 18056.

Avots: ME I, 671


grundulis

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665


guba

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415


ģuģināt

ģuģinât,

1) "leicht, lose umwickeln"
Bartau; vgl. auchapguģinât;

2) "mit klein Kindern sprechen od. sie stillen
Bartau (in einem handschriftl. Vokabular). Refl. -tiês sich dicht ankleiden Dunika, Gramsden, Kal. NB.

Avots: EH I, 428


gult

gul˜t: prs. gùlstu 2 Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ 2 auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben;

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418


idra

idra, [idrs Saussen n. BB. XIV, 147], das faule Mark eines Baumes Oppek. n. U.; ein im Kern verwittwerter Baum Aps., Mar., Biel. H. I, 190: ve̦cais vītuols vēl ne˙kad nav jutis nāvi savās idrās Duomas IV, 116. [idru egle, eine im Kern morsche Tanne Bielenstein Holzb. 222. Wohl zu gr. οἶδος "Geschwulst", arm. aitnum "schwelle", an. eitill "Drüse, Knorren am Baum" u. a., s. Bezzenberger BB. XXVII, 172. Boisacq. Dict. 688 f., Berneken Wrtb. I, 271.]

Avots: ME I, 701, 702


iebīties

iebīties: bē̦rns iebijies Behnen. bē̦rns var ie. nuo suņa Bērzgale, Heidenfeld, Līvāni, Makašēni; durch einen überstandenen Schreck eingeschüchtert werden Lis., Peb., Schwanb., Selsau, Sessw.: zirgs ir iebijies nuo šī tilta un ne˙kad neiet tam mierīgi pāri.

Avots: EH I, 504


iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies;

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos;

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506


iedragāt

ìedragât, erschütternd beschädigen: kâ iedragāts taisnības tilts Vēr. II, 1118.

Avots: ME II, 10


ielaizīt

[ìelaizît,

1) leckend zu sich nehmen:
slimnieks ne˙kuo neē̦d, tik drusku ielaiza Nigr.;

2) zu lecken anfangen:
suns ielaizīja blūodu Dunika.] Refl. - tiês,

1) leckend ein wenig den Hunger stillen:
[viņš jau tur ielaizījies, tāpēc bruokasti neē̦d Salis. ielaizījies me̦dus Bauske.] muļķītis ieē̦d mazāk un atstāj bļuodā šiem ielaizīties LP. IV, 99;

2) sich einschmecken:
viņš me̦dus ielaizīcies grib vienmē̦r me̦dus. [iel. zagšanā, slinkumā Ruj.;

3) sich einschmeicheln
Ruj.]

Avots: ME II, 36


ielakt

ìelakt, ein wenig saufen (von Tieren): lai nu vēl beigās reizē ieluok Zeif. III, 3, 38. Refl. - tiês, leckend ein wenig den Hunger stillen: taisi, māmiņa, laceklīti, kuo kuņām ielakties BW. 20883.

Avots: ME II, 36


ielūdz

ìelûdz, intr.,

1) beim Bruch wohin geraten und da bleiben:
skalgans ielūzis pīpes galviņā;

2) einen Bruch bekommen:
zars tikai ielūzis, bet nav nuolūzis;

3) einbrechen:
tilts tam pāri ejuot ielūzis Etn. IV, 68; brechen (von der Stimme): Be̦rtai ielūza balss Druva I, 808.

Avots: ME II, 41


iemilzt

ìemizlt 2 , versanden: laipa, tilts iemilzies. stāv kâ iemilzis, nekustas nuo vietas Sassm.

Avots: ME II, 45


ilmiķis

ilmiķis, scherzweise für stilbs Oppek., Allend. n. U.

Avots: ME I, 707


izārdīt

izā`rdît [li. išardýti], tr.,

1) trennen:
vīli, drēbes gabala;

2) auseinanderbreiten:
sienu, mē̦slus, re̦lnus. spaiļu izārdīšana pierkrīt sievietēm Etn. III, 103. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu Etn. III, 90;

3) auseinander nehmen, niederreissen:
krē̦slu, gultu. tâ˙pat bij jāduod veltes pie tīši izārdītiem tiltiem BW. III, 1, 62;

4) zerstören:
likt neizārdāmus pamatus Pūrs II, 195. viņš čūskas darbus izārdīs G. L.;

5) geläufig, gewandt sprechen, gut singen:
vai dziedāju, vai runāju, kâ ārdīt izārdīju BW. 411. Refl. -tiês, zur Genüge wüten, toben, sich austoben, sich unabhängig gebärden: kad mežsargi pa pagastu bij izārdījušies... JU.

Avots: ME I, 714


izbrukt

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719


izburbēt

izburbêt, morsch, porös werden [Wain., Gramsden]: tilts, le̦dus, sniegs izburbējis. durvis, sienas izburbējušas. izburbējis uozuoliņš BW. 12333. drēbe izburbējusi, fadenscheinig Naud. In Wain. das Part. praet. izburbis 2 [li. išbur̃bęs "раздувшiйся"].

Avots: ME I, 719


izdzēsināt

izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445


izdziedēt

izdziêdêt, izdziêdinât, tr., ausheilen, wiederherstellen: vīrs izdziedē meitu LP. VII, 219. tuo varuot izdziedināt VII, 1256. Refl. - tiês, vollständig genesen, wiederhergestellt werden: šinī avuotā senāk akli, tilzi, kruopli dziedinājušies un arī izdziedinājušies LP. V, 414.

Avots: ME I, 734


izdzirdēt

izdzìrdêt, izdzìrst (li. išgĩrti), tr., vernehmen, hören: izdzirst meita tuo vārdiņu BW. 13257, 5. ap pusnakti izdzirsti jājam par tiltu LP. VI, 484. viņš izdzirda suoļus A. XX, 245. kādas valuodas nav arī še izdzirdē̦tas Kaudz. M.

Avots: ME I, 732


izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties);

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445


izecēt

izecêt,

5): zerkratzen
(?) Heidenfeld: griêzi viņai izecēja stilbus.

Avots: EH I, 446


izgalināt

izgalinât Frauenb., vertilgen; umbringen: i. visus prūšus.

Avots: EH I, 447


izģinēt

izģinêt Kaltenbr., vertilgen, ausrotten: i. nezāles nuo sējumiem.

Avots: EH I, 451


izjozt

izjuôzt,

2): still und heimlich hin ausgehen
Frauenb.

Avots: EH I, 452


izkliedēt

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753


izkungoties

[izkunguôtiês "anfangen still und bescheiden zu leben" Wid.].

Avots: ME I, 756


izļudzēt

izļudzêt, intr., nachlässig, unordentilch, lose werden: ludze - sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm Etn. I, 32.

Avots: ME I, 767


izmedīt

izmedît, tr.,

1) jagend vertilgen, ausfangen, ausschiessen:
kaķis izmedī visas peles;

2) fig., verzehren:
izmedījušas kreima ķē̦rnu, tad tik iet guovu slaukt BW. 31117. Refl. - tiês, zur Genüge jagen: mednieki izmedījušies visu augu dienu.

Avots: ME I, 770


izpluncīties

izpluñcîtiês, izplunčuôtiês, zur Genüge im Wasser plantschen, sich baden: reiz atgadījies kādam pie tilta krietni izpluncīties LP. VII, 943. kad perinatājas grib nuo ligzdas nuoiet, tad laidi, lai izplunčuojas LP. VI, 374.

Avots: ME I, 783, 784


izpukstēt

[II izpukstêt

1) "ausschwatzen"(?):
izp. nuoslē̦pumu Tadaiken, Nieder - Bartau (vgl. izpļukstēt);

2) "stöhnend aussprechen":
slimnieks tik vājš, ka tikai dažus vārdus izpukstēja Nigr., Selg. Refl. - tiês,

1) "verdriesslich über etwas Unangenehmes eine Zeit lang still mit sich sprechen"
Dunika;

2) zur Genüge sich beklagen:
vecenīte izpukstējās par savu palaidnīguo dē̦lu un aizgāja.]

Avots: ME I, 786


izskaust

izskàust, tr.,

1) durch neidischen Blick, durch neidische Gedanken und Taten vernichten, ausrotten:
kaimiņam bites;

2) herausbeissen, vertreiben:
viņi mani grib izskaust nuo vietas;

3) ausmerzen, vertilgen, ausrotten:
circeņus, prūšus, nezādes, ļaunas ierašas, svešvārdus. fabrikas tiešām izskauda amatniekus A. XX, 530. lielākuo tiesu vēžu izskauda, upē linus mē̦rkdami Aps.;

[4) (andere Pflanzen) nicht neben sich leiden (von Pflanzen gesagt) U.]

Avots: ME I, 798


iztīlāt

[iztīlât, iztīlêt, = izbalêt: lini jau iztilājuši N. - Bartau.]

Avots: ME I, 819


2 [Kl.], in solchen Redensarten wie: bijis tāds tilts gatavs kâ jā [wie je?], es sei eine gar prächtige Brücke fertig gewesen LP. V, 384. nu bijis tāds ēdiens kâ jā, sonst sitzt der König sicherlich in der Patsche LP. IV, 131. pa˙galam būtu bijis kâ jā VI, 255. In allen diesen Wendungen mit ā in Smilt. u. Drosth.; könnte somit zu II gehören. [Daneben kâ ja in Ruj., Nigr., Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 105


jundēt

jundêt, - u, - ẽju, tr., intr., öffentilch bekannt machen L., St., U.; murren N. - Autz n. U.; verwünschen, verfluchen U. [Vgl. ģundēt.]

Avots: ME II, 119


kapana

kapana: auch Pas. III, 295, Pilda n. FBR. XIII, 46, Domopol, Nautrēni, Tilža, Zvitgzdine: daudz ir rudzu kapaneņu Tdz. 41849. mē̦slu k. Zvirgzdine. akmeņu k. ebenda. pi mizu kapanas Pas. VII, 327. sniega k. Auleja.

Avots: EH I, 586


kārtains

kā`rtaîns:

"1)" ME. II, 201 a zu tilgen. gaļa cieta, kārtaina ("cauraugusi") Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 605


katls

katls,

1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;

2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. tilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]

Avots: ME II, 171


ķauķis

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis 2 [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357


kaulenāji

kaũle̦nãji, Steinbeerpflanzen (rubus saxatilis) RKr. II, 77.

Avots: ME II, 174


kavāt

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181


ķērpi

[ķèrpi "ārdi"Lemsal]; ķērpiņi, Erbsenstaken L., U. [Aus estn. kärp "ein Stamm mit den Aststummeln, Trockengerüst auf dem Felde", s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin kosketuksiin 48 f.]

Avots: ME II, 376


ķiku

ķiku! Interj.,

1) in der Verbindung mit ķaku, zur Nachahmung des Hundegebelles:
rej sunīši ķiku ķaku BW. 15627, 7;

2) ne ķiku, ne grabu, mäuschenstill
Tr. III, 402.

Avots: ME II, 379


ķilkāns

ķìlkãns "sauss gaŗstilbis" Etn. IV, 66, Lub., N. - Kmph.; ["plikstilbis" Fest.]

Avots: ME II, 380


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


kliņģeris

kliņ̃ģeris [Salis], = kriņģelis, Kringel. [Nebst li. klingerỹs (Tilsit) aus d. dial klinger, s. Prellwitz Die deu. Bestandteile in den lett. Sprachen 10.]

Avots: ME II, 229


klūga

II klũga,

1) und

2): eine aus Weidenzweigen gewundene (ehemals auch geschmiedete)
stĩpa 2 Siuxt; ņiedru sijas, stiebru klūgas, auzu spilvu tilta kuoks BW.13637. ar uozuola klūdziņām 32962 ;

3): ein kurzes Stück Holz mit einem Strick zum Zubinden einer Pforte od. eines Tores
Alswig;

4): klũgas Frauenb., (mit ù 2 ) Meselau, die Osterschaukel;

5): auch Alswig; ein ungeschickter, unangenehmer Mensch
AP.; verächtl. Bezeichnung für ein Schaf, das ins Getreide zu gehen pflegt (mit ù 2 ) Mahlup; ‡

6) "dzelzs, kas savienuo ratu stūri ar tapu" AP.; klūgas, die Querstangen bei der Egge, die die Eggenhölzer zusammenhalten
Kokn. n. U. (unter savāri).

Avots: EH I, 624


klusa

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237


klusām

klusãm: ka[d] jau k. (still) bija Pas. V, 153. aizbraucis k. (heimlich) uz precībām Lesten n. FBR. XV, 26.

Avots: EH I, 624


klusām

klusãm, Instr. Pl., still, leise, sachte, heimlich: visas upes klusām te̦k BW. 31033, 1. Zur Verstärkung mit vorangehendem Gen. Plur.: māte klusu klusām steidzās mājās A. XVI, 299.

Avots: ME II, 237


klusatnē

klusatnê Bers., Lub., [klusātnē Warkl.], im Stillen, im geheimen: klusatnē mācuot puoļu literatūru Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 237


klusenītiņām

kluse˙nĩtiņãm, ganz still, leise, sachte, heimlich: vīrs stāv aiz durvīm kluse˙nītiņām LP.

Avots: ME II, 237


klusēt

klusêt, - u, od. - ẽju, - ẽju,

1) intr., still sein, schweigen:
tādēļ labāk klusēt JR. IV, 86. viņi raugās un klusē A. XII, 387. mē̦mi klusē tāles Vēr. I, 926. klusi nu ar savām dzejnieka pļāpām! Vēr. I, 1205. klus[i], krancīti, stāv[i], krancīti! BW. 14356;

2) klusêt, - ẽju, = klusinât, tr., still machen, zum Stillesein bringen: bē̦rnu.

Avots: ME II, 237


klusi

klusi, Adv., still, leise, sachte. Gew. klusu.

Avots: ME II, 237


klusība

klusĩba, die Stille, das Stillsein, Schweigen: kuo Ādams bija nuospriedis klusībā, tuo viņš izdarīja Aps. pēc tādas ve̦tras nāca triju dienu klusības laiks Purap.

Avots: ME II, 237


klusīgs

klusîgs: schweigsam Sirach 25, 19 ; klusīga meita Frauenb. klusīgi dzīvāt Orellen, k. bē̦rns Frauenb., ein still liegendes (schlafendes) und wenig weinendes Kind.

Avots: EH I, 624


klusīgs

klusîgs, still, zurückhaltend: sievas ir tik klusīgas, ka lieku vārdu nerunā Wolm.

Avots: ME II, 237


klusiņām

klusiņãm, Instr. Pl., klusiņi, ganz still, sachte, leise, heimlich: tautas nāca klusiņām BW. 13646. nabags klusiņām ielīdis rijā LP. V, 16. gudram tē̦va dēliņam, kas klusiņi lūkuojas BW. 23009; 2055.

Avots: ME II, 237


klusināt

klusinât, fakt. zu klusêt, still machen, zum Schweigen bringen, besänftigen, beruhigen: Baišleja bijuse vārds, ar kuo mātes klusinājušas savus brēcējus bē̦rnus Etn. II, 76. mana balta māmuliņa, kâ es tevi klusināšu BW. 3207. bē̦das remdēt un klusināt Subst. klusinãjums, die bereits beendigte Tätigkeit des Stillens, Besänftigens: pateikties par bē̦rna klusinājumu, danken, dass das Kind beruhigt worden ist; klusinâšana, das Beruhigen, klusinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 237


klusiņš

klusiņš, Demin. von kluss, recht still, leise.

Avots: ME II, 237


klusītēm

klusĩtẽm, klu;sĩtẽm, klusĩtim A. XII, 571, klu˙sĩtiņãm, Instr. Pl., ganz leise, sachte, still, heimlich: es saklausu klusītēm, kuo suolīja meža māte BW. 30478. labāk maļu dziedādama, nekâ malu klusītēm 619. kâ nācis, atkal ej klusītēm Asp. viņš klusītiņām aiziet uz pūķa kalnu LP. IV, 27.

Avots: ME II, 237


kluss

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237


klust

klust, klustu, klusu (li. klùsti "начать слушаться"), intr., still werden, schweigen: lai tâ klust ļaužu mēles BW. 8335. ar laiku visas sirdis klust Rainis. klust ratiņš, kāja beidz tuo mīt Anton.

Avots: ME II, 237


klustūga

klustūga, Adv., im Stillen, unbemerkt Wessen.

Avots: EH I, 624


klusu

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238


klusums

klusums, die Stille: kapa, nakts, nāves klusums (Aus.) iestājās, pārņēma istabu.

Avots: ME II, 238


kņadīt

kņadît

1) lärmen
Alschw., Basi, Funkenhof, Libau: sāka ... staigāt, dīžāt, k. un blaustīties Janš. Tie, kas uz ūdens 13:

2) "treiben, jagen":
k. cūkas nuo duru priekšas Jürg., Schwanb.;

3) "?": visas ruotas kņadīdarnas tilpst pa klajumu Janš. Pag. pausm. 78.

Avots: EH I, 635


knipele

knipele Adiamünde, Selg., Zögenhof, ein Knüppel (hieraus entlehnt): knipele, kauliņi tiltiņu taisa BW. 2153.

Avots: EH I, 630


kokpīle

kuôkpĩle 2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342


koks

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā!

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686


koks

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]

Avots: ME II, 342, 343


koncka

koñcka,

1) "luopu stilbu luocītava" Lems.;

2) Plur, koñckas, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Lems.

Avots: EH I, 639


krāpšu

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267


krāsmata

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268


kraulis

kràulis C.,

1) kraûlis Mar., kraûlis 2 Zabeln, Līn., krauls, Absturz, steiles Ufer, Bergwand:
pilni krauļi piesē̦duši ventinieku zeltenīšu BW. 30023. pilni krauļi ievu ziedu 14579. kruogs atruodas uz upes krauļa Lautb. pa dienu ķeŗ vēžus kraulu alās Etn. III, 96;

2) ein verfaultes Holzstück, ein Baumstumpf, Wurzelstück
[kraûlis Jürg., Arasch]: ve̦lni samukuši nuoras malā krauļu (čakārņu) gubiņā LP. VII, 489. upīte, kas pa siekstām un krauļiem tecēja caur purvāju Saul. var ņemt kaut kādu zariņu vai apgraulējušu kraulīti Vīt. 70;

3) krauli, Schmierbrand (tilletia caries)
RKr. II, 79. [In der Bed. 1 zu krauja III.]

Avots: ME II, 263


krepečēt

krepečêt, -ēju, spelen, kraukât Lubn.; still husten, krächzen Bērzgale.

Avots: EH I, 649


krepeste

krepeste, die Stärke, der Halt Golg.: tiltam nav ne˙kādas krepestes, tuo aiznesīs le̦di.

Avots: EH I, 649


kretulis

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274


kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300


ķūlis

ķũlis,

2): ķũlītis Lems., die Keule eines geschlachteten Schweins:
nuoskrubini savu ķūlīti un uztaisi pīpīti! Austriņš Daugava 1928, S. 982; ķūlis Trik., der Vorderarm; kājas stilbs;

3): tāds kā ķ. Dunika, Lems., (mit û 2 ) Wainsel; ein fauler und dummer Mensch
Kr. Hasenpot; ķûlis 2 Salis, wer habgierig seine Arbeiter übermässig ausnutzt (zu viel arbeiten lässt);

4): der Hosenschlitz
Grünh., Grünw., Seyershof;

5): auch Grob.;

6): auch (mit ũ ) Libau.

Avots: EH I, 708


kulmāji

I kul˜mãji, Hanfschäben (Abfall) L.; Flachsstengel ohne die Köpfchen Rosenberger; Hülsen, abgeschnittene Enden vom Flachs U. [Alt-Ottenhof]; Lein-, Buchweizen-, Erbsenstroh, N.-Kmph. [Vielleicht kontaminiert aus kulāji (s. dies) und *kulmi, das vielleicht in kul˜mastis steckt. Nach Ojansuu Lisiäsuomalais-balttilaisiln kosketuksiin 51 aus den finnischen Sprachen (vgl. finn. kulmu "zerriebenes Heu, Strohhalm").]

Avots: ME II, 307


kūre

kûre [auch Kl., Kreuzb., Kr.], die Karausche [tahm. n. St.], Druw. [Vgl. dazu Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin kosketuksiin 50, der es aus dem estnischen herleitet.]

Avots: ME II, 337


kurpnieks

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325


kuš

kuš! kušā!

1) eine Stillschweigen gebietende Interjekton - still! ruhig!
kuš, tu mele, turi muti! BW. 8042. kuš, aitiņ, kuš kaziņ 29072. eijā, kušā, mazie bē̦rni 2050;

2) warte:
kuš! puisim iešāvies prātā LP. V, 6. kuš! kuš! viņš duomā VI, 6. Auf frz. couche!

Avots: ME II, 329



kuža

kuža,

1) das Pferd Serben,
C., Smilt., Lub.; ein kleines Füllen Druw.;

2) fig., Dummkopf, Schund, Jux, Lump
Frauenb.; ein in Lumpen gekleideter Mensch, Tolpatsch [Grünh.]: vai jājāt kužu tiltu, vai par pe̦ku atmatām? BW. 16268. ne˙vienas kužas - visi glīti ģē̦rbti Duomas I, 242. [re, kur laucinieku kužas iet Libau. - Vgl. kuze.]

Avots: ME II, 331


kvenkstēt

kvenkstêt, kvenkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr.,

1) [kvènkstêt N. - Peb., kvènkšķêt Arrasch, kven̂kšêt 2 Salis, kven̂kšķêt C.], belfern (vom Anschlagen der Hunde auf der Jagd): suns kvenkš(ķ), zaķim pakaļ dzīdamies Smilt., AP., Lös., Bers., Gr. - Essern. sivē̦ns skrej sievai pakaļ kve̦ñkstē̦dams Ahs. ;

[2) kven̂kšķêt C., kven̂kšķêt 2 Bauske, kveñkstêt Lautb., kven̂kstêt 2 Bauske, Wandsen, Arrasch, still weinen, schluchzen]. Vgl. kvankstêt und kvinkstêt.

Avots: ME II, 352


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


lama

lama,

1) auch lamas od. lamu vārds, das Schimpfwort, die Schimpfrede:
viņš lietuoja vis˙stiprākās un pēdējas lamas Dok. A.; vienā lamā nuosaukt, mit gemeinschaftilchen Namen benennen Ringen. n. U.;

2) eine schlafte, einfältige Person;
"jē̦ls, nejē̦ga cilvē̦ks" Etn. II, 17;

3) einer, der schimpft
Etn. IV, 130. Vgl. lamât.

Avots: ME II, 417


lāms

[III lãms, ruhig, still Üxküll, "rāms, kūtrs" Adiamünde (mit ã), Sessw. Aus d. lahm "im Gebrauch der Glieder gehindert; kraftlos"?]

Avots: ME II, 438


lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439


lāsnieki

lāsnieki ,* Bakterien, Infusorien G. Allun.: par lāsniekiem viņš tuos nuosauc tamdēļ, ka vienā pašā lāsītē ietilpst vairāk tūkstuošu tādu radījumu Izgl. IV.

Avots: ME II, 442


lecējs

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. 2 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. 2 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444


lēģeris

I lẽģeris: loc. s. lēģerē BW. 31919 var. (aus Absenau),

2): re̦snākam kuokam cirta dziļāku lẽģeri Orellen. tilta gruoduos, uzlēģerējuot tuos uz sijām, iecē̦rt ruobus, kuo sauc par lẽģeŗiem Ramkau.

Avots: EH I, 736


leka

I le̦ka,

1) der Rist, das Fussblatt
U., Karls.; n. Dr. aber ļe̦ka; [ļe̦kām vaļu duot od. ļe̦kās aizlaisties Fockenhof, Prawingen, Treiden od. ļe̦kas vaļā likt Gold.]od. ļe̦kas laist vaļā [Gramsden, Mar., N. - Peb., Bers., Dond.] od. vaļām od. ļe̦ku ļe̦kām aizskriet C., sich eiligst davonmachen, das Hasenpainer ergreifen. Sprw.: ņem kājas par ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā! ļe̦kas, die füsse Freis., ["kāju pē̦das" Serbigal];

2) der Fuss eines Strumpfes;

[3) Handgelenk:
de̦l˜ms ir ruokas stilbs nuo le̦kas līdz e̦lkuonim Salisb. - Nach Bezzenberger BB. IV, 319 zu le̦cu, lèkt].

Avots: ME II, 448


lēnām

lè̦nãm, Instr. Pl., langsam, sachte, leise, allmählich: ej lē̦nām! Sprw.: lē̦nām pa tiltu! eile mit Weile!

Avots: ME II, 460


lēnīt

lēnît, langsamer etwas zu betreiben mahnen: "lē̦nām pa tiltu, Druņķīt, ka kājas nelauzi!" lēnīja... vecītis Druva III, 600.

Avots: EH I, 738


lidens

lide̦ns,

1) flach
[Für.], L.;

2) glatt:
[lide̦ns le̦dus Sessw., Kalz.] lide̦ns e̦ze̦rs Pūrs I, 100. še ceļš tik lide̦ns Shwanb. [In der Bed. 2 Reimwort zu slide̦ns; in der Bed. 1 etwa zu got. leitils "klein, wenig" (urspr. "niedrig"?)?]

Avots: ME II, 466


liecinieks

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene 2 I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492


liekkauls

lìekkaũls, stilba liekkauls, Überbein, Knochenauswuchs Preip.; vēzīša liekkauls, Ringbein Luopk. II, 57.

Avots: ME II, 495


lieks

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496


liemenis

I liemenis,

1): "kājas stilbs" (mit 2 ) NB.; ‡

4) der Baumstamm:
ieruočus ... pieslējušl pie liepas liemeņa Janš. Mežv. ļ. I, 55 (ähnlich 204 und Līgava I, 368). liels kâ l. (von einern grossen Menschen) Wessen. Hierher gehört wohl auch l. III.

Avots: EH I, 756


liesma

lìesma [Serbigal, C., PS., liêsma 2 Ruj., Līn., Popen, Rutzau, Tr., liẽsma Salis, Bl.], lìesme 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, [liêsme 2

I wanden], die Flamme:
Sprw. salmi drīz liesmas ķeŗ. liesma šaudās, die Flamme flackert; liesmās celties, ņemties, in Flammen ausbrechen. liesmās stāvēt Etn. I, 12. māja deg zilās liesmās LP. V. 83. mīlestības liesma, die Liebesflamme. [Zur Not könnte es im Hinblick auf li. liepsnà dass. auf * liepsma zurückgeführt und mit le. lipt

5 verbunden werden (woran z. B. Būga Aist. Stud. 74 und Petersson Balt. - slav. Worstud. 13 gedacht haben). Nun weist aber Ojansuu Lisiäsuomalais - balttilaisiin kosketuksiin 53 für liv. liesm dass. (das an und für sich aus dem Le. entlehnt sein könnte) Entsprechungen in andern finnischen Sprachen nach, weshalb seine Ansicht, dass le. liesma aus dem Livischen entlehnt sei, wahrscheinlicher ist.]

Avots: ME II, 504


ligans

ligans: das Fragezeichen "(?)" ME. II, 466 ist zu tilgen!

Avots: EH I, 741


līkt

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487


lini

lini (li. linaĩ), Demin. verächtl. lineļi BW. 32231, 1, der Flachs, Lein: [linu drēbes, leinene Kleider]. Der Sing. lins bezeichnet die einzelne Flachspflanze: augat, liniņi, lins lina galā! BW. 28279. nuo viena liniņa deviņi šķiedri 6897; zuweilen jedoch kollektiv gebraucht st. des Pl.: lina (st. linu) kre̦kls, Linnenhemd LP. III, 36, BW. 4715. liniņam (Var.: linīšam, st. liniņiem) vainu devu 6996. Arten des bearbeiteten Flachses: baltgalvju lini, Zinskron, zaļgalvju lini, Risting. dze̦guzes lini, Haarmoos (polytrichum) RKr. II, 76; pļavu od. caurejas lini (linum catharticum) Latv.; zaķu lini: izdegā aug tikai stiebri un zaķu lini AU.; liniņi Trik., linaria vulgaris RKr. III, 71. linus sēj, ravē, plūc od. rauj, save̦d slitā, sukā (nuosukā puogaļas), mērcē, izklāj, tilina od. balina, mīsta, kulsta, sukā. lini nāk ārā, der Flachs ist zu raufen Etn. III, 158. linu muokas LP. VI, 36. [Zu apr. lynno, slav. lьпъ, gr. λίνον, la. līnum, alb. (geg.) ľįni, ir. līn, ahd. līn "Flachs" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 754, Walde Wrtb.2 434, Boisacq Dict. 582 f.]

Avots: ME II, 472


līst

lìst: prs. lienu auch Lesten, Salis, Seyershof, Wolm., liedu = auch Heidenfeld, līnu - Lubn., Oknist, Sonnaxt,

2): vai šiem ar lied (schmeckt)?
Heidenfeld;

3): auch Heidenfeld; ‡

4) Platz finden,
ìetilpt: tur divi pūri līda Kaltenbr. Refl. -tiês: blakts lienas cilvē̦kam klāt Salis. pa sē̦tsapakšu lienas zirgs cauri Seyershof; sich aufdrängen Auleja, Bērzgale, Kaltenbr.: l. kam virsā Bērzgale. līnas pi bārinīša, ka tūleņ pre̦cē̦tuos Pas. III, 42. miegs lienas Auleja.

Avots: EH I, 751


litkans

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475


lobīt

luôbît [auch Kr., AP.], -u, -ĩju,

1) tr., schälen, klauben, bolstern:
kartupeļus, zirņus, vēžus, siļķes MWM. IX, 893. tiltiņš nuo luobītiem egles kuokiem A. XX, 163;

[2) mit dem Fusse einen Schlag versetzen:
luobīs pierē zirgs Für. I.] Refl. -tiês,

1) sich schälen, sich ablösen:
kad luabās priežu kuosēm miziņas nuost, tad jāsēj mieži Etn. II, 72;

[2) glücken, gelingen
U.] - Subst. luôbîšana, das Schälen; luôbîtãjs, wer schält, ablöst Konv. 2 184.

Avots: ME II, 521


locenis

lùocenis,* der Bogen, die Arke: gotu stils ar smailām velvēm un smailiem luoceņiem Konv. 2 466, Būvm. 21.; [luõcenis "die bogenförmige Handhabe eines Korbes" Garrosen].

Avots: ME II, 522


lokans

lùokans: l. (mit 2 ) puika Orellen. "1)" ME. II, 524 zu tilgen!

Avots: EH I, 766


maksts

I maksts, -s (li. makštìs "Messerscheide") N.-Schwanb., [in Ruj. und Selg. ein o- Stamm], makste, Plur. makstis, [nom. s. makstis, nom. pl. makšķi PS.], die Scheide, das Futteral: izraut zuobe̦nu nuo makstīm, den Degen aus der Scheide ziehen. atruod kâ dūci od. zuobe̦nu makstī, so sagt man von etwas leicht zu Findendem. nazis bija makstītē Vēr. I, 1237. nuo stiebru makstīm izlien ārā sešas vārpas Liev. [miežu vārpa vēl makstī (= vēl nav pilnīgi izplaukusi) N.-Peb. maguonei sē̦klas ir makstīs Kreuzb. miežu graudi ir makstīs (in Htilsen) Arrasch. zirņi ir makstīs (in Schoten) Warkl., Arrasch.] Zu maks I.

Avots: ME II, 555


malāk

malāk, Adv., Komparativform, mehr seitwärts: atstājies m˙! neliem ze̦m ruoku! Auleja. vis m. skrien ebenda drusku m., īsti pie tilta nedaiet Kaltenbr.

Avots: EH I, 780


maldīt

màldît, -u, -ĩju,

1) intr., irren, fehlen
L., St.: [tie, kas tuksnesī maldīja Psalm 107, 4.) kālab velti lai mans gars bezgalībā malda (gew. maldās)? JR. V, 16;

2) tr., irre führen, täuschen:
jeb mani acis malda? Apsk. Refl. -tiês, irren, sich verirren: dē̦ls maldījās visu dienu pa mežu. es e̦smu maldījies savās duomās. prātiņš tāļi maldījās BW. 9944. Subst. màldîšana, das Irreführen, Täuschen; màldîšanâs, das Irren, Fehlen; màldîtãjs, wer irre führt; màldîtãjiês, wer irrt, den Weg nicht finden kann LP. VII, 942. [Wohl zu me̦li (s. dies), mèlst, gr. μέλεος "vergeblich, nichtig", arm. molor "irrend", ir. mellaim "betrüge", av. mairya- "betrügerisch", s. Walde Wrtb,2 457 und Pantzerhielm Thomas Festskrift til Prof. Alf Torp, S. 151,1

Avots: ME II, 557


mals

mals, = mala, der Rand, die Ecke am Tuch; das Ufer Lng.: nuo visiem maliem, von allen Enden Lng. kab nuo mala būtu tilts da tās salas Pas. V, 149. purva mala bērziņam BW. 2003, 2.

Avots: EH I, 781


marga

I mar̂ga,

1) das Geländer:
dzelzs tilta margas MWM. v. J. 1896, S. 770 [Lesten]. Anna apsēžas uz margām Vēr. II, 464;

2) "zirgu piesienamie kuoki (pie kruoga u. c.)": zirgu piesiet pie margas Aps. III, 19. zirgi jau bez griešanas... pieskrien pie apkrimstām margām A. v. J. 1901, S. 771;

3) die Gallerie, das Kirchenchor, die Emporen
U.: dziedātāji nuostājas uz margām Adsel;

[4) margas "Gardinen"
Borchow; "fein gestrickte Zacken" Zaļmuiža;

5) mar̂gas Warkl. "die Hölzer unter einer
sìena kaudze"]; ietaise (Einrichtung): padarīšana": man visa marga izjuka Altenwoga. [Wenigstens in den Bed. 1-4 nebst me̦rga zu urslav. merža "Netz, Gitter", s. Fortunatov AfslPh. IV, 580, Berneker Wrtb. II, 38 f., Trautmann Wrtb. 182, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 27.]

Avots: ME II, 563


mārga

II mārga,

1) der Gang:
viņš pataisīja mārgu visam namam, er bauete auch einem Gang oben auf dem ganzen Hause herum I Kön. 6, 10;

[2) tilta mārgus Kalleten, = mar̂gas

I 1. - Zu mar̂ga

I.]

Avots: ME II, 583


mauriņš

maũriņš U., mauriņi Mag. IV, 2, 85, Gänsefingerkraut (potentilla anserina).

Avots: ME II, 569


mellene

mel˜lene (die in der Volks- und Literatursprache gewöhnliche Form), mel˜nene (äusserst selten) A. XI, 13, Konv. 2,

1) die Schwarzbeere (vaccinium myrtillus);

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ... pie savām mellenēm BW. 12274.

Avots: ME II, 595, 596


melnplauka

me̦l˜nplaûka Latv., gew. Plur. me̦l˜nplaûkas Sassm. n. RKr. XVII, 39, me̦l˜nplaûki, [me̦lnplaukšķi U.], schwarzer Brand, Schmierbrand im Getreide RKr. II, 79: me̦lnplaukas ir divējādas dabas:

1) putekļu m. (ustilago hordei), kas vis+biežāki uzkrīt miežiem un auzām;

2) graudu m. (tilletia tritici), kas bieži uzkrīt kviešiem Konv. 2 2718. miežu sējējam nav jāē̦d nuo katla, tad miežuos aug me̦lnplaukas Etn.

Avots: ME II, 598


meniķis

meniķis, meniņš Bers., miniķis Grunh., der Mönsch an der Schleuse: atrauj meniķi vaļām, lai ūdens nesāk plūst pāri dambim Nigr., Hasenp.; ein Damm mit der Schleuse; ein mit Steinen überbrückter Graben auf der Landstrasse, pār ceļu rakts grāvis, kur tilts pāri Stockm. n. Etn, 113. [Aus mnd. mon (n) ek "Mönsch".]

Avots: ME II, 601


mērīgs

II mērīgs [?], pestilenzialisch, pestartig L.

Avots: ME II, 619


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mierot

[mieruôt, beruhigen, zum Frieden, Stillstand bringen Wid.]: ja (tautas) mierā neliksiet, mieruos jūs bāleliņi VL.

Avots: ME II, 654


miers

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654



mīzele

mìzele (unter mìzelis),

1): Katriņa m. izārdīja (tiltu) BW. 30224;

3) = mĩzene 1 N.-Rosen n. FBR. VIII, 42 (gespr.: mèizala 2 ), (mit ì 2 ) Linden in Kurl.

Avots: EH I, 823


mīzelnīce

mīzelnīce (unter mìzelnĩca),

1): Katrīnīte mīzelnice, tā tiltiņu izārdīja BW. 30224, 2;

2) = mĩzene 1 Saikava (n. s. mìzelnica 2 , gen. pl. mìzelniču).

Avots: EH I, 823


mūdēt

I mùdêt 2 Bers., -u, -ẽju, intr.,

1) muhen, dumpf brüllen:
guovs mūd Lös. n. Etn. IV, 147, [Fehsen];

2) murmeln, im Fieber unverständlich sprechen, dumpf tönen:
vīra māte mūdēja pie dzirnu stakles BW. 23402, 5. vēl ilgi pēc tam dzirdējuši zvanu tur e̦ze̦rā žē̦li mūdam LP. V, 392. kausuos mana misa mūd Stari I, 338. [Nebst gr. μῦϑος "Wort, Rede", ahd. mutilōn "murmeln" zur Wurzel von le. maut "brüllen".]

Avots: ME II, 677


mūdzis

mûdzis,

1): tāds mazs mûdzītis 2 (eine Mücke)!
Siuxt. mûdži 2 ebenda, Reptilien, Insekten;

4) ein Trödler (bei der Arbeit)
Siuxt (mit û 2 ); ‡

5) "?": kaut kas smags uzgulās saimniekam uz ple̦ciem. viņš ne˙maz nemēģināja nuokratīt šuo mūdzi: tas laikam bija ... Ģevjāņa ļaunats gars Ciema spīg. 156 f.

Avots: EH I, 838


mūdzis

mûdzis, gew. Plur. mûdži Smilt. (= mudži U.),

1) etwas Wimmelndes, das Ungeziefer, Insekt, das Amphinbium, Reptil:
kad gavēnī ne̦s mē̦tras mājā, tad mūdži nākuot mājās Etn. I, 73. tai pašā acumirklī uodi, knišļi, mūdži izsruka laukā LP. V, 180. dievs bijis vienreiz saķēris visus mūdžus Etn. IV, 143; [mûdzis Schujen "eine Schlange"];

2) das Kleinvieh
Naud.;

3) ein Knirps, eine ungeschickte, unsaubere Person
Naud.: nāc tu, mūdzi! Alm. [mũdzis C., ein Schimpfwort.]

Avots: ME II, 677


nauda

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696


nazgs

nazgs, [nazga Wandsen, Dond.], = mazgs, der Knoten: šūj kâ šūdams, aizmet nazgū! Sassm. [Vielleicht zu ahd. nestilo "Bandschleife" u. a. bei Walde Wrtb. 2 512 f.]

Avots: ME II, 697


neapslāpējams

neapslâpẽjams, unstillbar: neapslāpējamas ilgas Pūrs I, 25.

Avots: ME II, 707


nedēļa

nedẽļa, [nedêļa 2 Līn., nedêļa Kl.], die Woche: izgājušu od. viņu nedēļu, in der vorigen Woche; aizviņu nedēļu, in der vorvorigen Woche; jaunu, nākuošu od. citu nedēļu, in der nächsten Woche; klusā, svē̦tā nedēļa, die stille Woche, die Charwoche. Die Zeit von Georgi bis Johannis nennt man jetzt noch sējamas oder sējas nedēļas, Saatwochen. priekš Miķeļiem tuo nedēļu nav brīv linu mērkt, tad tie neizmirkis, juo tā rūsas jeb dzelzs nedēļa Etn. II, 73. par zāļu nedēļu sauc desmituo sējas nedēļu. daži tuo arī sauc par nezāļu nedēļu II, 180. Der Pl. nedēļas, die Wochen der Wöchnerin: nedēļās būt, gulēt, in Wochen sein, liegen. saimniece jau pārlaidusi nedēļas, die wirtin ist schon aus den Wochen. Instr. Pl. als Adv. nedẽļãm, wochenweise. Annai uznāca nedēļas MWM. X, 917. [Nebst li. nedė`lia aus r. недѣля dass.]

Avots: ME II, 710


nēģis

nẽģis, nēģenuogs U., das Neunauge (petromyzon fluviatilis). [Nebst. li. nė˜gė dass. aus mnd. negenôge.]

Avots: ME II, 742


neiznīcināmība

ne-iznĩcinãmĩba ,* die Unvertilgbarkeit: spē̦ka neiznīcināmība MWM. V, 345.

Avots: ME II, 715


ņēkstēt

ņēkstêt, still weinen um Mitau; schreien (mit ẽ) Behnen: bē̦rni, kaķē̦ni ņē̦kst Lemb.; vgl. ņērkšêt und ņer̂kstêt.

Avots: EH II, 114


ņerkšķēt

ņer̂kšķêt (unter ņer̂kstêt): still weinen (mit er) um Mitau.

Avots: EH II, 113


netikvien

netik˙viên - bet arī, nicht nur - sondern auch: tilti nuoderēja par paraugu netik˙vien viduslaikuos, bet nuode̦r arī vēl tagad Antrop. II, 53.

Avots: ME II, 737


netīšs

netĩšs, unabsichtilch, zufällig: netīšs nuoziegums, grē̦ks. dabūjis netīšu sitienu pa deniņiem, - gatavs LP. VII, 37.

Avots: ME II, 737


ni

ni apr. ni "nicht"], für ne, in vielen Gegenden, so namentilch um Mitau, Bauske, z. B. nigribu für negribu, ich will nicht. In manchen Gegenden (nach dem russischen ни - ни?) ni - ni (statt des gew. 3 ne - ne, nei - nei, nedz - nedz), weder - noch Zb. XVIII, 446: vairs negrib ni dzert, ni runāt Blaum. ni tur laba, ni skaista MWM. X, 167. [Vgl. Le. Gr. § 388.]

Avots: ME II, 743


nīdeklis

I [nîdeklis 2

1) "ein Neidhammel"
Salis; "ein Unfreundlicher" Lautb.;

2) Mittel zum Vertilgen (von Insekten):
es nuopirku blakšu nīdekli Memelshof.]

Avots: ME II, 746


nīkoņas

nĩkuoņas, Ruinen: tilts nuoveda uz pils nīkuoņām A. XI, 626.

Avots: ME II, 747


nīkt

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747


noārdīt

nùoā`rdît [li. nuardýti], tr., abtrennen, abbrechen, niederreissen, zerstören: ē̦ku sē̦tu, tiltu, baznīcu; dzīvi Asp. gudrie nuoārdīja pirti līdz pamatam LP. VI, 685.

Avots: ME II, 758


nobrikstēt

nùobrikstêt, nùobrikš(ķ)êt, nùobrīkš(ķ)êt, nùobrīksķinât Spr., intr., laut aufknarren, eine kurze Weile knistern, knacken, krachen: nuobrikstēja vaŗa tilts BW. 18451. krūmi vien nuobrīkšķēja 17183, 1. visi kauli nuobrīkšķēja LP. VII, 973. suoļi nuobrīkšķ- Vēr. II, 518. In derselben Bed. auch das Refl. nùobrīkšķêtiês: bij pruom pa krūmiem, ka nuobrīkšķējās vien Rīg. Av.

Avots: ME II, 765


nobruzdēt

nùobruzdêt: aizbrauca pāri tiltam, ka nuobruzdēja vien Dunika.

Avots: EH II, 35


nobunkšķēt

nùobunkšķêt: auch (mit ) Grünh., Mesoten. Salgaln, Segew., (mit ùn 2 ) Tilža.

Avots: EH II, 35


noburt

nùobur̃t [li. nubùrti], tr.,

1) verzaubern;
nuoburt paŗ durch Zauberei in etw. verwandeln: burvene puiku nuobuŗ par suni (vgl. LP. VII, 26);

2) durch Zauberei vertreiben:
drudzi. Subst. nuobũrẽjs,

1) wer verzaubert:
nuobūrējs acumirklī pārlauzis kājas stilbu LP. I, 181;

2) wer wegzaubert, durch Zauberei vertreibt:
drudža nuobūrējs Lp. VII, 1250. Subst. nùobur̃šana, das Verzaubern, Wegzaubern; nùobũrums, die Verzauberung: bij atbūris nuobūrumu LP. VI, 20.

Avots: ME II, 766, 767


nočabināt

nùočabinât,

1) fakt. zu nùočabêt, rascheln, rauschen machen:
tur te̦ku salmiņus nuočabināt; [leichthin auf etwas Weiches schlagen: par kūlējiem, kas viegli situši spriguļus, saka, ka tie jau tikai nuočabinājuši vien Grünwald];

2) ableiern [undeutlich aussprechen
Preekuln, MSil.]: viņš tuo priekšā lasīdams bija nuočabinājis A. XII, 108;

3) pē˙da gan tâ nuočabināja R. Sk. 1 I, 140;

[4) eine Zeitlang rascheln od. rauschen:
lietus drusku nuočabināja pa lapām un aprima Serben, Ermes, Lemsal, Mar., Naud., Lennew., Jürg.;

5) "trödeln"
N. - Peb.; so auch reflexiv: viņš jau tur visu dienu nuočabinājās N. - Peb.;

6) "(etwas Geringes) wegstibitzen od. oberflächich (etwas) vollziehen"
Kurs., Vank.;

8) "ebnen, glätten":
nuočabini nu tuo kaudzes galu! Ermes, Nötk., Neu - Wohlfahrt; n. gultu("kārtīgi uzklāt") Serben, Sessw., Mar.; scherzweize abstreicheln" Ipiķi;

9) "viegli padarīt" Neu - Wohlfahrt; "ātri un klusi padarīt" neu - bilskenshof;

10) leichthin abtasten:
visus salmus nuočabināju, bet nazi neatradu Plm.;

11) n .(= apklusinât) runas Grünh.;

12) "mit weichem Schuhwerk still, schnell und mit kleinen Schritten hingehen"
Sessw.]

Avots: ME II, 769


nodeldēt

nùodèldêt, tr.,

1) abnutzen, abbrauchen:
viņš paņēma nuode̦ldē̦tu alvas kaŗuoti Vēr. II, 646; nuode̦lde̦ts juoks, ein abgedroschener Witz; nuode̦ldē̦ts teikums Kaudz. M.; nuode̦ldē̦tas frazes Vēr. I, 1279;

2) tilgen, abtragen:
nuodeldēt nuo pirkuma maksas A. XX, 141. - [Refl. - tiês, sich abnutzen: slieces nuodeldējušās Bauske u. a.]

Avots: ME II, 773


nodzīt

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781


nogleijāt

nùogleijât, (Spuren) tilgen, verwischen: nuogleijāsim ... pē̦das Janš. Mežv. ļ. II, 351.

Avots: EH II, 46


noklusēt

nùoklusêt, ‡

2) still werden, zu schweigen anfangen:
sievietes nuoklusēja Vanagu ligzda 210.

Avots: EH II, 54


nokūlāt

nùokũlât, nùokũluôt, nùokũlêt, intr., alt, dürr, hart werden: ai asā purva zâle purvā tev nuokūlāt (Var.: nuokūlot 21649,

1)! BW. 21713. meža vidū nuokūluojis kalniņš, eine Anhöhe mit dürrem, namentilch vom vorige Jahre übriggebliebenen Grase
MWM. VIII, 624; RKr. VII, 122. Refl. nùokũlâtiês,

1) die alten Haare abwerfen;

2) verdorren (vom Grase)
U.

Avots: ME II, 804


noņirbēt

nùoņirbêt, intr., weg-, dahinblitzen, zum Vorschein kommen: [aizskrēja, ka kājas vien nuoņirbēja Kl.]. plikie stilbi vien nuoņirb JR. VII, 100. smaids nuoņirbēja aiz briļļu stikliem AU. starp mums nuoņirbēja me̦lna ē̦na MWM. VIII, 886. balta ruociņa nuoņirbēja uz viņa vaiga MWM. VII, 351.

Avots: ME II, 826


nopukšināt

nùopukšinât Druw. n. RKr. XVII, 74, eine Zeitlang still und langsam arbeiten: ve̦ctē̦vs visu vasaru pa purvu nuopukšināja pļavu tīrīdams.

Avots: EH II, 78


noramstīt

nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].

Avots: ME II, 837


norātni

nuorātni,

1) Bibernell
L., nuõrãtņu zâle, pimpinella Karls.;

[2) nuorātņi
"kas nuorāti (durchgescholten)" Ar.; "stille Kinder, die keinen Widerstand leisten" Kursiten.]

Avots: ME II, 838


noremdēt

nùorèmdêt, tr., beruhigen, stillen: kur savu sirdi bē̦dās nuoremdēšu? Plūd.

Avots: ME II, 838


noremdināt

[nùoremdinât,

1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;

2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]

Avots: ME II, 838


norībēt

nùorìbêt, intr., nachhallen, erdröhnen, krachen: sajāj tautas, nuorīb zeme BW. 14363. nuorībēja dēļu tilts, vedējiem aizbraucuot 18227. pē̦rkuons spēris, ka nuorībējis vien LP. V1I, 474. nuorīb pirmais šāviens.

Avots: ME II, 839, 840


norimt

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839


norūķēt

nùorũķêt, tr.,

1) sorgsam in Ordnung bringen, abräumen:
vecenīte savas mantas nuorūķējuse, ka ne˙kas nestāv nevietā Druw. n. RKr. XVII, 70;

2) abnutzen, [misshandeln Salis n. U.], abquälen: zirgu, cilvē̦ku;

3) verbieten
[Erlaa]; beseitigen, [vertilgen U.], verdrängen: nuolēma turpmāk nuorūķēt baznīcas upuru ķeseli Latv. ieradums, kas bez žē̦lastības būtu jānuorūķē MWM. VII, 157. vajag tik nuorūķēt zināmus kavēkļus Vēr. II, 81;

[4) konfiszieren
L.;

5) verweisen, schelten
Peb., Erlaa n. U.].

Avots: ME II, 842


nošķis

nuošķis, ein Büschel (z. B. Haare) [Neuenb., mit uõ], der abgeschiedene Flachs beim Flechten Spiess n. U., ein Bündel, Pack: plānie, sirmiem nuošķiem ruotātie mati R. Sk. I, 92. pāršķir savus matus uz trim nuošķiem, iemērci tad katrā katlā vienu nuošķi! LP. I, 46. [vienā ruokā ieduod nuošķi šķēriņa un pamāca, kâ ar uotru ruoku jāatšķiŗ nuo nuošķa ik pa dzijiņai A. Brigader Tēva palīgs.] grīzte ir nuo salmiem, vis˙vairāk nuo ašiem sasiets, ne visai prāvs nuošķītis Naud. [aizbāzis aiz lūpas tabakas nuõšķi Janš. Dzimtene 2 I, 372.] dziju nuošķis Irmelau. Der Plur. nuošķi, hingeworfene Zaubermittel: burvis ve̦lk nuošķus vīzē LP. VII, 684. [Vielleicht zu ahd. nestila "Binde", an. nista "zusammenhaften", air. fo-nascim "binde" und la. nōdus "Knoten", wenn le. nuošķ- hier aus altem nōdhsti̯-.)

Avots: ME II, 866


noškūt

nùoškūt (mit hochle. šk aus šķ?),

1) = nùoskũt: šķitu [bārdu] nuoškūtu Tdz. 57630, 5 (aus Tilža);

2) "nuošķīt": n. uogas Sessw.

Avots: EH II, 94


noslist

nùoslist, intr., still werden, sichlegen, verlöschen: viņam dusmas nuoslisa Schwanb., Zbiór XVIII, 431. ugunsgrē̦kam beidzuoties, blāzma pie debesīm nuoslisa Tirs.

Avots: ME II, 852


nošmulēt

nùošmulêt, nùošmuļât, beschmutzen: nuošmulē̦ts de̦guns Ramkau. n. drēbes Stenden. mutīte nuošmuļāta Tdz. 57875 (aus Tilža). Refl. -tiês, sich beschmutzen: nuošmulējies kâ sivē̦ns.

Avots: EH II, 97


nostāt

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notust

nùotust [Alswig, Jürg.],

1) auch refl. -tiês Zb. XVIII, 296, ein Gestöhne von sich geben
Tirsen, Erlaa, Drobbusch, Druw., Prl., N.-Schwanb., "aizkusumā nuopūsties" Autz, Lennew., Bers.: viņš nuožāvājās un nuotusa Saul. [mirstuot nuotusa vien Vank., Serben, Peb., Lös., Sessw., Sermus, Grünh. smagi... nuotusdams Valdis Stabur. b. 8;

2) "?": līdz vakaram nuotusīsi? Leijerk. I, 252;

3) "nuoskaisties" Kerstenbehm;

4) "stöhnend od. keuchend (etwas Schweres) fortwälzen od. wegheben":
tad nuotusi gan? Lis.;

5) "still und gleichsam für sich (etwas) sagen"
Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 879


novaukšķēt

nùovaukšķêt, nùovaũkšêt [Jürg., eine Zeitlang bellen Ermes (mit kšķ ), Autz: ja suns kâ negribē̦dams neskaidri ierejas, saka, ka viņš nuovaukšējis vien Golg., Lös., Erlaa, Drobbusch; "nuoklaudzēt" (gespr.: -vaušķēt) Semershof; viel Unsinn schwatzen (mit aû) Serben, Selsau u. a.; den beim Schlagen entstehenden Laut von sich geben, erkrachen: sit pa galvu, ka nuovaukšķ vien Jürg.] nuozvēlās uz gultas malas, tâ ka visās četrās staklēs nuovaukšēja Blaum., [Bewershof, Bers. stirnai nagi vien nuovaukšķēja, kad aizskrēja Sessw.; tilts pāri braucuot nuovaukšķēja Kalz.;

Avots: ME II, 883


nozeltīt

nùozèltît: kas tev ruokas stilbus nuozeltīja? Pas. III, 177.

Avots: EH II, 108


oča

I uõča Dunika, Stenden, ùoča, uoča Lennew., N.-Bartau, uôčiņa 2 Strasden, uoče Biel. n. U., Janš. Bandavā II, 83, = uotaļa, Name einer Kuh, die am Dienstag gefallen ist: tēva pieča, mātes uoča BW. 28920, Zum Suffix vgl. guoča, pieča, meiča, Grieča (= Grieta), wo das -ča vielleicht aus nd. Formen wie Otsche "Ottilie" (bei Frischbier II, 114) entnommen ist.

Avots: ME IV, 412


olgrauzis

uõlgraûzis,

1) der Steinsauger
L., U.; der Gründling (gabio fluviatilis) U., RKr. VIII, 10, Arrasch, C., Salis, Smilt.;

2) uolgrauzīte, Epitheton eines kieselreichen Baches
im VL.: ai upīte, uolgrauzīte BW. 30951, 1.

Avots: ME IV, 417


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pačužināt

pačužinât, tr.,

[1) ein wenig summend od. zuredend (ein Kind) zu beruhigen suchen
Bers.];

2) ein wenig lockern, aufktopfen:
gultu. pa, es tev pačužināšu vietu Vārpa, Vīt. Refl. -tiês,

[1) ein wenig in einer raschelnden Masse wühlen
Lennew., Alt-Rahden]: ej nu vēl pačužinies Vīt.;

[2) ein wenig trödeln:
pienāks, pačužināsies, paēdīs, - un es lai maksāju algu! Jürg.; "lē̦ni taisīties jeb rīkuoties" Peb. u. a.;

3) eine Weile still und freundlich sich unterhalten
MSil.; "pamīlināties, pajuokuot" Sessau].

Avots: ME III, 14


padeldēt

padèldêt, ‡

2) teilweise tilgen (eine Schuld)
Oknist u. a.: dē̦ls jau krietni padeldējis tē̦va parādus.

Avots: EH II, 126


padimāt

padimât "vorwärtskommen": bez tiltiņa palīdzības maz varēja padimāt uz priekšu Blaum. Skal. ug. 9.

Avots: ME III, 17



padzesēt

padzesêt: p. (stillen) slāpes Vank.

Avots: EH II, 130


pagrīst

pagrīst [li. pagrį̃sti], tr., dielen (perfektiv): tiltiņu pagrīda BW: 30224; 9407.

Avots: ME III, 31


pagrīt

pagrît, -īju Lubn. "pagrīst sataisīt": Mārtiņš, labs vīrs, pagrīja tiltiņu; Katriņa, mīzele, ìzārdīja VL.

Avots: EH II, 134


pakavains

pakavaîns, pakavuôts, mit Hufeisen beschlagen [Fest.]: pakavaini zābaki Bračs. Jānītis jāja vaŗa tiltu pakavuotu kūmeliņu BW. 32931, 8.

Avots: ME III, 42


pakluss

pakluss, dazu die Adv. paklusãm, paklusi, paklusu, ziemlich ruhig, geräusch1os, still, leise: raušus nuolikuši paklusā vietā LP. VII, 284. vecītis paklusām atteica Dīcm.

Avots: ME III, 46


palāps

palãps [li. palopas],

1) ein Instrument, ein Griffel, mit dem man die zweite Sohle
(palāpi) den Bastschuhen anbringt [Fest., Stelp.]: palāpiņš nuo kauliņa taisīts vīžu palāpīšanai Erlaa. palāps ir pastrupi nuodrāzts kuoks, ar kuŗu nuoplēš kuokiem mizu (sevišķi nuo eglēm) bišu struopiem Bers.;

2) gew. Plur. - die Unterlage, namentlich die zweite Sohle der Bastschuhe und
[palāpis Remten] Schlittensohlen Bers., Lub., Birzm., Etn. IV, 162. viņš vīzes darīja un palāpus lika Vīt. savas meitas tiltam lika palāpam (Var.: palāpuos) BW. 20957.

Avots: ME III, 57


palīst

palìst [li. palį̃sti], intr.,

1) ein wenig kriechen:
kādus simts suoļus palīduši LP. IV, 64;

2) untertauchen, unter etwas kriechen:
apakš tilta palīduse BW. 32995.

Avots: ME III, 61


pamiers

pamiêrs, der Waffenstillstand: pamieru nuoslēgt MWM. VIII, 385. abas dvēseles meta tâ kâ pamieru A. XX, 135.

Avots: ME III, 72


pangāt

[II pañgât "dicht einhtillen, einwickeln" Swehthof.].

Avots: ME III, 77


par

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86


pareizs

pareĩzs, richtig, recht: kam pareizs pulkstenis? kuŗš naktī sapnī par tiltu ies, tas būs pāreizais brūtgāns Etn. IV, 68. saimnieki bij manījuši, ka ar audžu meitu nav pareizi Neik. Sprw.: kas nav uz reizi, tas nav pareizi. S. pareizi.

Avots: ME III, 90


paremdēt

[paremdêt, ein wenig beschwichtigen, stillen: zâles paremdēja sāpes Lis.]

Avots: ME III, 90


pārilkt

pãrvìlkt, Refl. -tiês,

4) sich umkleiden:
pārsave̦lk par ubagu Pas. X, 290 (aus Atašiene). ve̦lns, pārsavilcies cilvē̦ku drēbēs V, 284 (aus Lettg.). jis atskrēja pie tilta, pārsavilka, palaide savu zirgu un sargā tiltu III, 297.

Avots: EH XIII, 216


parimt

parimt, ‡ Refl. -tiês, still werden: (ķēve) tuolaik pazarimās pa˙visam Pas. VI, 478.

Avots: EH XIII, 167


parimt

[parimt,

1) sich (ein wenig) beruhigen, Ruhe finden, still werden:
tas bē̦rns ne˙kur nevar parimt. valuodas pārimušas;

2) ein wenig abkühlen
(intr.), lau werden: lai ūdens parimst! Stelp.]

Avots: ME III, 90


pārpārēm

pãrpãrẽm, pãrpãrim, oft auch getrennt geschrieben pãr pãri, pãrẽm, pãrim, [pãr pãrnēm Sassm.], Adv., vollauf, reichlich: es jums pārpārim svētības neduošu Mal. 3, 10. pārpārēm - ar kalnu jeb atilku likām Etn. IV, 162. grūtuma pārpārim kuo nest Aps.

Avots: ME III, 169


pārrībināt

pãrrībinât, dröhnend hinüberfahren (?): brauca, ... pārrībināja tiltiņu Brigadere Skarbos vējos 190.

Avots: EH XIII, 209


pārskandināt

pãrskañdinât, tr., dichtend um-, übersetzen: Dünsbe̦rgs "Reinecke Fuchs" pārskandinājis daktiluos Plūd.

Avots: ME III, 175


pārstiept

pãrstìept, tr., hinüberspannen: aude̦klu pār ratu jamtu. Refl. -tiês,

1) sich hinüberspannen:
tilts pārstiepies pār platuo upi Aps.;

2) sich streckend überanstrengen, sich überrecken.

Avots: ME III, 179


pārtaisīt

pãrtàisît, tr.

1) ummachen:
svārkus, bikses, kažuoku, tiliu, riju;

2) über etw. machen, bauen:
es varēju naudas tiltu pār Daugavu pārtaisīt BW. 13191; [3) pãrtaĩsît, intr., verspotten, nachäffen: kuo tu man pārtaisi? Salisb.].

Avots: ME III, 182


pārvest

pãrvest, tr., hinüber-; herüberführen: pārvedi zirgu pār tiltu! Subst. pãrvedẽjs, wer hinüber-, herüberführt; pãrve̦dums, die Überführung; naudas pārve̦dums, Geldüberweisung; pãrvešana, das Hinüber-, Herüberführen.

Avots: ME III, 187


pastāt

pastât, ‡

4) aufhören:
tuomē̦r ar mani nepastāja rāties Aps. Raksti, 7. burtn. (v. J. 1897), S. 18. ‡ Refl. -tiês II Makk. 10, 27, Halt machen auf eine kurze Weile; "stille halten" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "anstehen").

Avots: EH XIII, 176


patali

patali (li. pãtalai "das Bett"), die Pfühle Rutzau n. Etn. IV, 163: izkūņuojies nuo juostām un citiem pataliem Janš. [dziļi ierausies cisās un ve̦cu drēbju pataluos Janš. Dzimtene V, 252. Zu tilât.]

Avots: ME III, 118




pekstiņi

pekstiņi: auch Dricēni, Rugāji, Saikava, Tilža: sācis dzīt visādus pekstiņus Azand. 74. Auch im Sing.: tur nevar bez draugiem ne˙kãda pekstiņa taisīt Azand. 91.

Avots: EH XIII, 219


peline

peline Nerft, artemisia absinthium Oknist n. Ceļi VIII, 234; lauka pelinīte, potentilla tormentilla Oknist n. Ceļi VIII, 236. Vgl. li. pelinos "Wermut".

Avots: EH XIII, 221


pese

I pese N.-Bartau, Rutzau, der Zündschwamm, aus der de̦gla bereltet wird Aahof, Serbigal; polyporus igniarius RKr. II, 76: ve̦ca bē̦rza pese Planhof, Alswig, Nötk.; sauss jeb ciets kâ pese Wolmarshof, Alswig. Aus estn. pess dass., s. Ojansuu, Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 54.

Avots: ME III, 202, 203


piečapāt

pìečapât, still und unbeholfen hinzugehen (von Kindern) Līn.

Avots: ME III, 242


pieklusēt

pìeklusêt, zur Genüge still sein, schweigen: kuo nu pieklusēsi, kuo piekušēsi? Vēr. v. J. 1904, S. 392.

Avots: ME III, 258


pieklust

pìeklust, zeitweilig still werden: vējš vakarā pieklusis, runas pieklusušas.

Avots: ME III, 258


piepalīdzīgs

pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.

Avots: ME III, 278


pieraut

pìeraût,

1) (fest) anziehen, heranziehen, einziehen:
kuģi pieraut pie malas Schwitten. gruožus pieraut LP. V, 318. zēģeli pieraut Mag. III, 1, 125. ar ruoku graciōzi pierāvuse savu uzvalku A. XXI, 86;

2) ziehend, reissend, pflückend anfüllen:
kurvi pieraut pilnu ar plūmēm Salis;

3) = pierauties Spr.;

4) "выкликнуть" Spr. - Refl. -tiês,

1) heranrücken
(intr.): pieraujies nu tuvāk, Kārļa māt, iedzersi tējas! MWM. IX, 893;

2) still, ruhig werden, sich bändigen:
kaunas un pieraujas B. Vēstn. puiku nuosuodīja, tāpēc viņš ir drusku nuo blēņām pierāvies Druw. - Subst. pìeraûšanâs, der Respekt: viņam jau ne˙maz nav pieraušanās nuo ve̦cākiem Niedra; pìerâvẽjs, das Streichmass.

Avots: ME III, 283


pierimt

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285




plaisīties

plaîsîtiês 2, (in der allgemeinen Stille) laut sprechen, rufen Katzd.

Avots: ME III, 315


plaķis

plaķis,

1) der Bleier (leuciscus rutilus L.)
RKr. VIII, 104, U.;

2) ein Kuhfladen:
kâ plaķis virsuon gul, als ein Kuhfladen liegt es oben Für. I (unter plakt). In der Bed. 1 wohl auf li. plãkė "der Blei" beruhend; in der Bed. 2 wohl aus plaka I umgebildet,

Avots: ME III, 317, 318


plašuks

plašuks, ein weiter Mantei, ein weites, nicht anliegendes Kleidungsstück überhaupt: lielais plašuks plandījās viņam ap gariem stilbiem Druva III, 727. viņš arī šādā ve̦cā plašukā varēja labi nuojaust viņas braši daiļuo, spēcīguo augumu Janš. Dzimtene V, 321. Wohl zu plašķis. (mit š statt šķ nach plašs?).

Avots: ME III, 321


platgalvis

platgalˆvis,

1) wer einen breiten Kopf od. wer zerzaustes Haar (und daher einen breit aussehenden Kopf) hat:
ei, Jānīti, platgalvīti! BW. 32524, 3. sukā galvu, platgalvīte! 16937. Mikiņu platgalvi kūmās ņēme; kaut mani ņē̦muši, man gluda galviņa! 1634. platgalvīt! zu einem Wolf gesagt LP. V, 190;

2) der Kaulkopf (cottus gobio
L.) RKr. VIII, 106; der Gründling (gobio fluviatilis) Konv. 1 40.

Avots: ME III, 321


platkājis

platkãjis (li. platkójis); f . -je; auch platkãja, comm.,

1) wer breite Füsse hat:
ai pīlīte, platkājīte! BW. 21868; 23667. rauduvīte, platkājīte 23850 var; ai lācīt, platkājīt (ai lācīti, platkājiņa BW. 2283 var.), kam nuomini linu druvu? BW. 25424;

2) platkāji RKr. II, 7 6, platkājīši St., Mag. IV, 2, 50, U., platkājĩtes Wid., platkājiņi Karls., Gänserich, Gänse-Fingerkraut (potentilla anserina
L.).

Avots: ME III, 322


plencis

plencis Burtn., pleñcis Dond., Līn., Salisb., C., plèncis 2 Fest., Stomersee, ein liederlicher Mensch, Prasser Seew. n. U., ein Säufer: šis puisis tik tāds plencis ir, ne˙kā nuopietna viņā nav Dond. tāds plencis, pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās! MWM. VII, 801. tas plencis jau arī krietnus žagarus pelnījis A. XI, 111. kuo tu te dauzies pa svešu pilsē̦tu kâ īstais plencis? MWM. VIII, 30. Matilde izpre̦cē̦ta pie kāda plenča kalēja Duomas III, 202. kas tev, plencim, brūti deva! A. v. J. 1900, S. 487.

Avots: ME III, 335


plicis

plicis, der Bleyer (leuciscus rutilus L.) RKr. VIII, 104, U.; Blicke, Pliete (abramis blicca) RKr. IX, 94; "bresmes maukas bē̦rns" Sassm.

Avots: ME III, 343


plukšķis

II plukšķis, der Bleyer (leuciscus rutilus L.) RKr. VIII, 104, U.

Avots: ME III, 356


plunks

plun̂ks! plunks! C. (neben pluñkš C. von einem länger dauernden Schall), Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Failen eines schweren Gegenstandes ins Wasser entsteht: brīkš! tilts ielūst, zirgs - plunks! Etn. III, 28. un plunks! iet dīķī vardes MWM. VII, 527. te uz reizu plunkš! e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 7.

Avots: ME III, 357


prieks

priêks, ungew. priêka BW. 30679, 4 u. a., Demin. verächtl. prieķelis Stari II, 282, oft der Plur. gebraucht, die Freude: liels, mazs, sirsnīgs, kluss, vē̦trains prieks (od. lieli, mazi usw. prieki), grosse, geringe, herz1iche, stille, stürmische Freude. lielu lielais prieks Brīvz. pas. I, 34. diže̦ni liels prieks ebenda 36. Sprw.: pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. prieki bija arājam, priek[i] arāja līgavai, redzēj[a] savu rudzu lauku kâ ūdeni līguojam BW. 28101. liela prieka, maza bē̦da, kad nenāca tautu meita 15267. tev mājā liela prieka 20773. zirdziņā, dēliņā, tur māmiņai visa prieka: nuo zirdziņa īsi ceļi, nuo dēliņa arājiņš 3371 6 nuo prieka, aiz prieka raudāt, smiet(ies), vor Freude weinen, lachen. raudāt prieka asaras Dīcm. pas. v. I, 70, Freudentränen weinen. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. savuos priekuos ņezin kuo darīt LP. N, 24. priekuos nuoģībt II, 17. šķērž naudu un dzīvuo vienuos priekuos (lebt in lauter Freuden, in lauter Lust) VI, 1, 237. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki (alle Lust) uz karašām III, 94. - prieka vēsts, die frohe Botschaft, wird wohl auch für Evangelium gebraucht U. Zur Wurzel von slav. prijati, got. frijōn "lieben", ai priya-ḥ "lieb, wert", prēman- "Liebe", prītá-ḥ befriedigt, freundlich, fröhlich", prīņāti "erfreut", av. frīna- "erfreut, froh" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 86 f.

Avots: ME III, 393


puķe

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst 2 -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322


puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406


purene

I purene, purenis, pure̦ns,

1) purenes N.-Peb., Kl., Jürg., Selg., pure̦ni Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Gr.-Buschhof, pureņi Golg., Dotterblume (caltha palustris
L.): dze̦lte̦ns sviests guovīm ruodas rtuo purenēm Etn. II, 147. kad brangi pureņi zied, tad būs labi zirņi Etn. II, 127. nuozied ze̦lta pureniņš (Var.: purenītis, purenīte) BW. 6468. zem katras skuostas pure̦na, vīgrieznes un ņārbules lapas A. v. J. 1899, S. 260. bijām ar Līzi pļavā pure̦nuos Blaum. - Daugavas pure̦ni, anemone silvestris L. Stockm. n. RKr. III, 69. saules pure̦ns, trollius europaeus L. RKr. III, 73. sila pure̦ni, anemone pulsatilla L. Fest. n. RKr. III, 69; vgl. pur̃na;

2) purene (zu korrigieren in pucene?), der Vogelbeerbaum
St., U.

Avots: ME III, 416


purpēt

I pur̂pêt: im Zorn still bei sich Böses sprechen: kad puiku peŗ, viņš pur̂pē Saikava; verärgert sprechen (Skaista), unzufrieden sein (mit ur̂) Warkl. n. FBR. XI, 104; verärgert widersprechen: kuo tu pùrpi 2 visu laiku? Pilda; murren (mit ur) OB.

Avots: EH II, 328


purpēt

I pur̂pêt Gr.-Buschhof, -u, -ẽju, still bei sich widersprechen, murren; sich ärgern, brummen, schelten Warkl., Wessen, Lubn. n. Etn. llI, l: tev nevajaga uz viņu tik daudz purpēt Warkl.; pur̂pêt, unnütz sprechen Kārsava, Vidsmuiža. Zu purpas II?

Avots: ME III, 419


pus

pus- (li. pus-), halb-, halbwegs; der erste Teil von vielen Zusammensetzungen˙*) Wo auf dies pus- (zu puse) ein davon abhängiger (nicht attributiver) Genitiv folgt, wird meist die erste Silbe dieses Genitivs betont (z. B. pus˙treša "21/2"); ein solches Kompositum (auch getrennt geschrieben; s. die Belege unter puse) mit einem Gen. ist in der Regel indeklinabel und wird als Nom., Gen., Akk. gebraucht; doch kann es als Akk. auch die Akkusativendung haben (z. B. pus˙dienu) und nach Präpositionen auch die Dativendung (z. B. līdz pus˙krūtij, līdz pus˙tilbiem). Betont ist pus- (aus pusē) auch vor einer Kardinalzahl, z. B. pus˙divi "11/2". Emphatisch wird auch sonst gelegentlich in gewissen Fällen die erste Silbe des zweiten Teils betont. Über präpositionales pus s. Le. Cir. § 567.

Kļūdu labojums:
*) Vollständigkeit ist bei der Anführung derselben nicht gut möglich und hier nicht beabsichtigt.

Avots: ME III, 421


pusgruvis

pusgŗuvis, Part. praet. act., halbzerfallen, -zertrümmert: pusgruvis tilts.

Avots: ME III, 427


pussvēta

pussvē̦ta Kurl. n. U., N.-Bartau, Rutzau, Dunika, Kurische Nerung, Lasd., JK. VI, 31, pussvẽ̦ta Katzd., der Sonnabend: piektdien dzima, pussvē̦t[u] auga, svētdien jāja precinieki BW. 2839, pirmdienām aizve̦d, pussvē̦tām pārve̦d (nuo skuolas) Janš. Dzimtene 2 I, 170. In Gr.-Essern sei pussvē̦ta der Donnerstag gewesen (an dem man in den Schulen nur vier Stunden abgehalten hätte). Vgl. est. pōľ-püha "Sonnabend" und dazu Ojansuu Lisiä suomalaisbalttilaisiin kosketuksiin 55.

Avots: ME III, 435


ramdīt

ramdît (li. rámdyti "beruhigen"),

1) bändigen
Ar.: nevar tak viņa ramdīt;

2) beerdigen
U. Refl. -tiês Sessw., Peb. n. U., still werden, sich beruhigen. Zu rimt.

Avots: ME III, 476


rāmens

rãme̦ns Bauske, Siuxt, = rãms, still, unbewegt: r. laiks, ūdens, e̦ze̦rs Schwanb.

Avots: ME III, 496


rāmība

rãmĩba U., die Gelassenheit, Ruhe, Stille, Zahmheit: rāmajā ūdenī lūkuodamies tas pārduomāja, cik ļuoti šī rāmība izšķīrās nuo iekšķīgā sirds nemiera Lautb. Luomi 69. Vgl. li. romỹbė dass.

Avots: ME III, 496


rāmināt

rāminât Siuxt, tr., zum Stillsein veranlassen, zähmen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja (Var.: labu labināja, lē̦nu lēnināja) BW. 10857, 8.

Avots: ME III, 496


rāms

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496


ramstīt

II ramstît, beruhigen, stillen: r. zuobu sāpes PV.; "pieturēt vai pierunāt, lai paliek mierīgs" Heidenfeld. Refl. -tiês (s. ME. III, 476): auch Heidenfeld (mit àm 2 ).

Avots: EH II, 353


ramstīties

ràmstîtiês 2 Bers., -uôs, -ĩjuôs, still werden, sich beruhigen Selsau, Fehsen, Butzkowsky, Wessen: ramsties drusciņ un ievē̦ruo, kuo tev teikšu! Vīt. 36. Zu li. ramstýti "mehrfach stützen" und le. rimt.

Avots: ME III, 476


rāmulīte

rāmulĩte, rāmuļĩte, ein stilles, zahmes Mädchen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad aiziešu,... tad tu rasi (für radīsi) rāmulīti BW. 10857, 8. tā bij dubļu rāmulīte (Var.: rāmuļīte), ne lapiņa nečabēja 431, 5. rãmulīte, eine Bezeichnung für Schafe Bauske.

Avots: ME III, 496


rāponis

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498


rāpulis

rãpulis C., ein Kriecher U., Schleicher St., Schmeichler B. Vēstn., ein Kind, das noch kriecht U.; das Reptil; tu duomājies caur tuo nuo manis atkratīties, rāpuli tu! Purap. - dievs par daudz visādu kaitīgu rāpuļu laidis pasaulē LP. VII, 1168. ala pilna ar čūskām, kaupiņiem, kādiem nekādiem rāpuļiem VI, 62. visādi rāpuļi, kas dzīvuo e̦ze̦ra dibe̦nā Apsk. v. J. 1905, S. 312.

Avots: ME III, 497, 498


rauda

I rauda,

1): auch BW. 2704 var., (mit aũ) Lemb., Schnehpeln, (mit àu 2 ) Auleja, Kortenhof, Oknist, Sessw., (mit àu) AP., Ramkau, Smilt., Trik., (mit 2 ) Dobl., Erwalen, Laidsen, Salisb., Stenden. "rutilis" ME. III, 481 zu verbessern in "rutilus".

Avots: EH II, 355


rauda

I rauda, raũda Neuenb., Līn., lw., ràuda 2 Kl., Kr., Prl.,

1) ràude Ronneb., raûde 2 Sessau, raũda Kurs., Selg., Lautb., Behnen, Gr.-Essern, Salis, Tr., raûda 2 Bauske, Dond., Wandsen, Zögenhof, Bl., ràuda C., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolm., ràuda 2 Warkl., Saikava (li. raudà Ponev. ros. II, 24), das Rotauge (leuciscus erythrophtalmus
L.) L., U., Karls., RKr. VIII, 104; Konv.2 3667; Bleyer (leuciscus rutilis L.) Natur. XXXVII, 36; RKr. IX, 94; le̦dus raũda, eine Art Fisch Sassm.: le̦dus raudas nērš le̦dus laikā; ruču rauda U., der Alant, der Dünakarpfen;

2) (vgl. li. raudẽlė "eine grosse, rötliche wilde Ente") eine wilde Ente
U. Zu rauds "rot".

Avots: ME III, 481


rāva

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs 2 Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs 2 ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene 2 II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499


reitiņi

reitiņi, Tormentill (tormentilla erecta) Elv., U., Mag. IV, 2, 85. Nach Sommer Balt. 32 zu li. riẽtenos, eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 506


remdēt

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt 2 Wahnen, rèmdêt 2 Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt 2 besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509


remdināt

rèmdinât C., rem̂dinât 2 Siuxt, tr., freqn. zu remdêt, stillen, beruhigen, besänftigen, zum Aufhören bringen: sāpes. es savas asariņas dziesmiņās remdināju BW. 130. viņš ... prata remdināt un maidzināt kaislības Vēr. v. J. 1904, S. 373. remdināt suodu Konv. 2 156. - rem̃dinât (lauwarm machen) ūdeni C., Siuxt. remdinâtãjs, der Dämpfer am Klavier Konv. 2 3622.

Avots: ME III, 509


reteji

reteji (unter retējumš): Demin. retejiņi BW. 28634; retejs Salis, eine Wiesenpflanze mit kleinen, gelben Blüten, deren Wurzeln als Heilmittel gebraucht werden. *retejs (erschlossen aus ostle. retajs) Liepna, potentilla silvestris; lielais r. ebenda, potentilla norvegica.

Avots: EH II, 367


rētējs

rètējs 2 Auleja, potentilla silvestris. Vgl.rè̦tājs 2 .

Avots: EH II, 370


retējums

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. 2 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene 2 I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514


retekļi

retekļi, tormentilla Etn. I, 84: reteklīšu lapiņas ar rasu pielijušas A. XX, 510. sien... trauslās retekļu lapiņas . . . vaiņagā A. XXI, 563.

Avots: ME III, 514


retēlis

retēlis Buschh., Grünh., retēliņš Heidenfeld, retēliņi Saikava, retẽļi Ronneb. n. RKr. XVI, 16, Wolm., Jürg., Gr.-Buschhof, Kursiten, reteļi U., potentilla tormentilla Schr.: retelīšu lapiņas Tirzm. reteļu sē̦kla MWM. VII, 510.

Avots: ME III, 514


ribināt

II ribinât, undicht ausbreiten Talsen, "re̦ti izlikt": sāka linus ribināt, lai Iabāki tilst. sagrieztus ābuolus ribina, kad tiek kaltēt Dond. Aus dem Livischen (vgl. estn. ribema "zerstreut sein")?

Avots: ME III, 522


rīcags

rīcags, rìcāgs 2 Kr., Kl., Lis., Golg., Kreuzb., ricāks 2 Nerft; auch rīce̦gs U., ein dickes Tau U., das Ziehseil am Floss Bielenstein Holzb. 625, Aahof: caur re̦snu drāšu rīcagu žuogiem Izglītība 181. pluosta piesiešanai . . . lietuo rīcagu Etn. IV, 61. zē̦ns pievilkās ar ķeksi pie tilta un apmeta rīcagu ap stabu Jauns. In Sessw. sei rìcugs 2 ein gewisser Teil vom Pferdegespann.

Avots: ME III, 535


rīkle

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai;

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375


rilst

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526


rilstēt

*rilst(êt) od. *rilt,

1) "?": stilsti, rilsti[?), kumeliņ! BW. 14485, 5 var.;

2) vom Gerausch, das eiserne Gegenstande gegen einander gerieben von sich geben:
neieziestu ratu riteņi braucuot ril˜st (knarren; andere Formen sind unbekannt) Hofzumberge.

Avots: ME III, 526


rimbas

rimbas: abiem bija uz stilbiem uzmauktas ādas r., kâ jau ... jātniekiem un kaŗavīriem piede̦ras Janš . Mežv . ļ. I, 321.

Avots: EH II, 371


rimši

rimši BW. 83, 5, Adv., = rimti, ruhig, still.

Avots: ME III, 526


rimstīties

I rim̂stîtiês 2 MSil. "wiederholt still od. ruhig werden": vai tu ne˙maz nevari rimstīties (ruhig werden)? Fehsen, (mit im 2 ) Bers.

Avots: ME III, 526


rimt

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt 2 Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t 2 Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês 2 Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye i ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527


rimts

I rimts (li. rìmtas "ernsthaft, gesetzt"), Adv. rimti, ruhig, still U.: rimts laiks Ar. pat ne ciemā viņa nevar izturēties rim̂ti Janš. Dzimtene 2 11, 118. e̦smu tagad rim̃ta un prātīga Dzimtene V, 445. apduomāsim krietni un rimti! Dünsb.

Avots: ME III, 527


rīnums

rĩnums "?": kur rīnums, tur dziļums, stille Wasser sind tief; aus *rīmums?

Avots: ME III, 539


rīvēt

I rĩvêt: krampjus r., krampfstillende Mittel einreiben Diet. Refl. -tiês: streiten AP.

Avots: EH II, 377


robs

I rùobs Serbigal, AP., ruôbs 2 Salis,. Ruj., Bl., Iw., rùobs 2 KL, Prl., Nėrft, Preili,

1) die Kerbe, der Einschnitt
U.; die Falze St.; von Thermometergraden: .. . trīs ruobiņi, pēcāk bij četri, (es waren heute morgen früh) drei Grad (sc.: Frost), später... vier Grad Blieden n. Mag. XIII, 1;

2) ein Ausfall, eine Lücke, ein Mangel:
ruobi aizpildās: tāļak stavuošais saspiežas ciešāk kuopā Vēr. II 165. saimnieka ruobu izpildīja "ve̦cais puisis" I, 1452. viņa izglītības gājiens bijis ruobu ruobiem {mangelhaft, lückenhaft) Kundziņš Kronw. 59. tur ruobu var manīt, man merkt, dass da etwas fehlt (z. B. dass jemand aus dem Kreise gestorben ist) U.;

3) eine Schuld; eine Zwistigkeit
U.: tur ir vēl ve̦cs ruobs, da ist noch eine alte Schuld (die zu tilgen), ein alter Zwist (der auszugleichen ist) U.;

4) die Stelle, Beschäftigung, Anstellung:
gan jau dabūšu ruobu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 498. viņš man piesuolīja labāku ruobu, - par priekšstrādniekū ebenda S. 359. kur tiksi citur ruobā? wo wirst du sonst eine {vakante) Stelle, Anstellung bekommen? MWM. v. J. 1898, S. 902. Nach Būga KSn. 1, 88 entlehnt aus aruss. рубъ "das Hacken, die Kante" (und le. ruobīt aus aruss. рубити "hacken" ). weil ein ide. romb(h)os ein le. *rambs ergeben würde. Aber le. rùobs und rùobft weichen in der Bed. vom Slavischen teilweise ab und sehen nicht gerade wie Lehnwörter aus. Da nun 1e. rimba, aprembėt 2 und rumba I 4 und 5 anscheinend auf elne Wurzelform remb(h)-: romb(h) weisen, so darf man vielleicht annehmen, dass unter dem Einfluss von urbalt. rant- (woher Ve. ruotīt, r4ntīt) das slnnverwandte urbalt. ramb- zu *ranb- (> le. ruob-) umgebildet ist. Vgl. auch Leskien Nom. 174 und 189, Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Trautmann Wrtb. 236.

Avots: ME III, 575, 576


rodele

ruodele U., Adsel, ruodene, ruõdiņš Adiamünde, ruodiņa U., Bielenstein Holzb. 21 (hier auch ruodiņš), eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dache. Aus estn. rōde od. rōdle "Stange", s. Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 56.

Avots: ME III, 577


rošs

ruošs (Adjektiv?) "ein Geschäftiger, der nicht stille sitzt, sich überall was zu tun macht" L.; vgl. ruoss.

Avots: ME III, 583


rožlapas

ruõžlapas RKr. II, 80; Stockm., Fest. n. RKr. III, 71; Wid., ruõžlapis Karls., Pestilenzwurzel (tussilago petasites L.).

Avots: ME III, 587


rūceklis

rũceklis: rũcekli (= rūceni 1) pagatavuo nuo cūkas kājas stilba kauliņa Neuhausen.

Avots: EH II, 386


rudulis

rudulis, abramis ballerus L. RKr. VIII, 103; der Bleyer (cyprinus ballerus) Fischer 127; das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.) Natur. XXXVII, 37; die Plötze (leuciscus rutilus) Caв. II, 222.

Avots: ME III, 554


rūkstinēt

rūkstinêt, -ēju, still weinen Zaļmuiža.

Avots: ME III, 569


rūkt

I rûkt 2 Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt 2 Kl., Prl,, rûkt 2 Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt 2 Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt 2 B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca 2 visu rītu Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569


runga

ruñga Ruj., Salis, Serbigal, AP., Wolm., Līn., rùnga 2 Kl., Prl., Nerft,

1) eine Runge, ein Knüttel, Knüppel, Prügel:
Sprw. tas viņam tik˙pat kâ ar rungu pa sāniem. ne ar rungu nenuositīsi! Kav. - rungu tilts, eine Knüttelbrücke Oppek. n. U., Bielenstein Holzb. 715 (mit Abbild.);

2) ein Teil des Wagens Nerft; die auf dem Achsenende ruhende Stütze der Wagenleiter
Bielenstein Holzb. 550, U. (ratu runga od. ruņģa), Kalleten (ruñgs); rungas, Knüttel, die zum Höhermachen u. zur Erweiterung des Wagens benutzt werden, um ein grösseres Fuder aufladen zu können (vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S.550): kad ve̦zumus kraujam, tad ņe̦mam 4 pāŗi rungu līdzi, lai varē̦tu pietaisīt ve̦zumu Selb. rungas taisīt od. ietaisīt, die Knüttel auf dem Getreidewagen befestigen und daraufhin das Getreide aufladen Grünh. - vienas rundziņas tik bija, es war nur ein kleines Fuder, das nicht hoch reichte Biel. n. U. Nebst li. rùngas "Wagenrunge" und estn. rung dass. aus mnd. runge dass.

Avots: ME III, 561


ruņģis

III ruņ̃ģis,

1): iesvieda ar ruņģi ("īsu mieta galu") sunim Serbig. brauc kâ par ruņģa tiltu Lieven-Bersen;

2) "satīts tabākas vīšķis" (mit uņ̂ 2 ) NB.

Avots: EH II, 385


rūsa

I rûsa 2 Karls., Iw., rùsa 2 Kl., Prl., rūse Serbigal,

1) rûsa 2 Bl., rùsa C., PS., Wolm., Wenden, rùsis 2 Golg. (hier auch im Plur.), Bers., Warkl., rûse 2 Dunika, der Rost;
sarkanā rūsa Karls., Eisenrost; zaļā rūsa U., Karls., Grünspan. Sprw.: kur dzelzs, tur rūsa od. (Birkert Sakāmv. 129) rūsis;

2) eine Krankheit der Kartoffeln
Konv. 2 1647; der Flugbrand (ustilago carbo Tul.) RKr. II, 80; eine Krankheit der Obstbäume Konv. 2 979; der Mehltau, das Brandkorn U.; labības rūsa Karls., Konv. 2 278, RKr. II, 76 (rūsis RKr. III, 130), der Getreiderost (puccinia graminis Pers.): rūsa apsit linus, der Mehltau schädigt den Flachs U. salmi, kuri caur de̦glu jeb rūsi apmaitāti Preip. 142;

3) rùsa Wenden, rûsa 2 Siuxt, Naud., rūsis Wid., das Wetterleuchten :
rūsa platas, es wetterleuchtet. aiz mežu galiem plātās rūsas luoks Vēr. I, 931. tāļu kur plaisnījas rūsa II, 136. Nebst li. rùsvas "rotbraun", čech. rusý und rysý "honiggelb", la. russus "fleischrot", li. rūdís "Rost" u. a. zu ruds (s. dies), ŗauds, vgl. Trautmann Wrtb. 239, Walde Vrgl. Wrtb. Il, 359, Johansson IF. XIX, 124, Solmsen KZ. XXXVIII, 442.

Avots: ME III, 572


sa

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589


sabrazdinēt

sabrazdinêt Kaltenbr., ein kurze Zeit dauerndes Geräusch erregen: (braucuot pāri mazam kuoka tiltiņam) sabrazdinēja un aizbrauce.

Avots: EH II, 397


sadeldēt

sadèldêt, tr., (vollständig) abnutzen, vertilgen: izkapti sadeldējis N. Schwanb. sadeldēju dzirnaviņas BW. 17434. dišlē̦rs manus smalkus kre̦klus uz ēveles sadeldēja 9511. brangi vien sade̦ldē̦tuos mežus Veselis Saules kapsē̦ta 149. meita sadeldēja gre̦dze̦nu ar kāju Pas. IV, 426.

Avots: ME II, 609


sadžandžalot

sadžandžaluôt "?": sadžandžaluotais kājas stilbs R. Erglis Pel. bar. vectēvi 114.

Avots: EH XVI, 407


sagrīst

sagrīst, tr., einen Weg dielen, zu einer Brücke ausbauen: sagrīduši ceļa nuo žagariem un kuokiem Austriņš M. Z. 36. gulbenieši savas meitas tiltiņā sagrīduši (Var.: salikuši) BW. 20956, 1.

Avots: ME II, 629


saimniekot

sàimniẽkuôt, saiminiekuôt Pas. IV, 97, wirtschaften, die Wirtschaft führen: gribēja pats savās mājās dzīvuot un saimniekuot Blaum. tur k1ētiņā viņš saimniekuo id. Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem saimniekuot id. kad dievs ar ve̦lnu . . . bij iesākuši saimniekuot . . . LP. VII, 1163. tu vari viens pats saimniekuot, es iešu pruojām Dīcm. pas. v. I, 32. - Subst. sàimniekuôšana, das Wirtschaften : nuolaidīga saimniekuošana Ar.; sàmniekuôtãjs, wer wirtschaftet, die Wirtschaft führt: rūpīgi saimniekuotāji Alm. atslē̦ga bij re̦dzama tik pa saimniekuotāju ruokām Latv.

Avots: ME II, 636


saišķis

saĩšķis C., Dond., Wid., sàišķis 2 KL, Bers., Kreuzb., Golg., saikškis Gr.Sess., (mit aĩ) Ruj., saiskis U. (unter saiklis), das Band (auch fig.), die Schnur, der Bindfaden: ein Garbenband von Stroh U.; das Strumpfband; das Muskelband: tuopi brīva nuo pagātnes saikškiem! H. Eldgasts. sagrìež nuo salmiem saiški Vēr. 181. sèjēja... tur ar kreisuo ruoku kūla saišķi Plutte 31. brūte me̦t uz tiltu pītus vai austus saiškus BW. III, 1, 86. āda . . . sabiezē saišķu audiem vairuojuoties Konv 2 1143. saiškis, die Hutschnur Bers.; ein Knoten Warkl.

Avots: ME II, 637


sājš

sâjš Erlaa; sâjs Kl., Kr., Gr.-Buschhof, Selsau, Heidenfeld,

1) sâjs Lis., sâjš Ronneb., Drosth., Jürg.; Ruj. "fade"
Saussen, Bers:, Kreuzb., Kalz., Wessen, Sissegal, "kam maz aizdara klāt" Aps.; fig., schal Dr., nüchtern, fade, (sãjš) flau Bauske: auzu miltu ķīselis ir sājs Kreuzb.; sâja putra Saikava. tukšas un sājas izklausās valuodas De̦glavs Riga II, I, 363. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. sājas muļķības MWM. IX, 110. sājs stils Dr.;

2) sājs Kokn., Sessw., Gr.- Jungfernhof n. U., sâjš C., Ronneb., sâjš 2 Ruj., Karls., Biel., sāš L., sāžs Erlaa, Ruj. n. U., bitter, herb, barsch; unreif
U.; galstrig wie alte Butter L.: sājš sviests L:, Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāji kartupeļi Ronneb. n. RKr. XVI, 41, Karls. sāja miza Ruj. jūŗas ūdenim sāja (sāļi rūgta) garša Konv. saldans bija al[u]s ar me̦du, sâjas gaudas asariņas BW. 26541, 18. kamenēm sājāks me̦dus nekâ bitēm N.-Schwanb. - Subst. sâjums, die Fadigkeit, Nüchternheit; die Bitterkeit, Herbheit: viņam bija savāds sājums mutē un sirdī Vēr. I, 1040. Vielleicht zur Wurzel von le. sāts "sättigend" (s. dies); zur Bed. vgl. etwa ae. sæd "satt, überdrüssig", engl. sad "betrübt, ernst", gr. ἄση "Übersättigung, Überdruss, Kummer", ἀσάομαι "bin satt, ekle mich".

Avots: ME III, 801


sakleķēt

sakleķêt,

1) zusammenstopfen
Bauske: ve̦cas meitas patiltê sakleķē̦tas BW. 20957, 4;

2) schlecht und oberflächlich (mit Lehm) vermauern
Lennew., AP., Kokn., Stenden; 3) = sa-ķēzît (von Farben): burtnīcā daži burti gluži sakleķē̦ti (= vēl nenuožuvuši izķēzīti) Stenden;

4) schnell und liederlich (eine Arbeit) vollziehen
Dunika, N.-Peb., Gr.-Buschhof;

5) "sich mit einer Kotmasse bedecken":
ritenis sakleķējis Saussen;

6) "(eine weiche Masse) zusammendrücken"
Festen.

Avots: ME II, 649


saklusēt

saklusêt, eine bestimmte od. eine längere Zeit still sein, schweigen: viņš saklusēja visa vakaru.

Avots: ME II, 651


sakne

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. 1 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. 1 230; Konv. 2 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. 2 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. 1 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. 1 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652


sakravāt

sakŗavât Dunika, sakravât, freqn., tr., (unordentlich Dunika) zusammenpacken, zusammenlegen: malkas cirtēji sakravāja savas lietas Jaun. mežk. 63. man vēl jāsakravā mantas MWM. IX, 936. es tiltiņu sakravāju nuo ve̦ciem dāldeŗiem BW. 31199. Refl. -tiês,

1) mit dem Gepäck Platz nehmen:
tūlīt sakravāsimies kulbā un brauksim pruom Jaun. mežk. 153;

2) sich reisefertig machen.

Avots: ME II, 657


sala

II sala: auch Auleja, Borchow, Eglūna, Pilda, Skaista, Tilža, Višķi, Zvirgzdine; vinš dzīvuo salā Austr. 1896, S. 77 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 423


salaka

III salaka Torensberg, die Wiesen-Kuhschelle (pulsatilla).

Avots: EH XVI, 423


salīst

salìst: būda bija pa pusei zemē salīdusi Jauns. Raksti VII, 85. tur daudzi sē̦rkuociņu salīda (= satilpa) Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês, zusammenkriechen: s. rijā Pas. XIII, 197.

Avots: EH XVI, 426


sapūst

sapùst, tr.,

1) zusammenblasen:
vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! Cnp. 21. sapūst putekļus vienā vietā. vējš sapūtis lapas kaudzē;

2) auseinanderblasen:
liepu lapu tiltu taisu...; vējš sapūta lapu tiltu (Var.: nuopūta, aizpūta liepu lapu) BW. 14154, 4 var.;

3) = izpūst, voll-, durchblasen: braucuot man vējš sapūta galvu, ausis Ahs. n. RKr. XVII, 50;

4) blasend, girrend etwas bewirken, erreichen, erlangen:
vējš sapūš lietu. (strads ar baluodi) sapūtuši, sadūkuši lielu vēju, aukstu laiku BW. 2542;

5) zaubernd tüchtig behauchen
Wid.: es sapūtīšu un apvārduošu un tad tūliņ uzlikšu (sc.: saiti uz slimuo ruoku) Janš. Precību viesulis 25. Refl. -tiês, sich aufblasen, böse, ärgerlich werden: ķeizars staigājis tāds sapūties LP. VI, 1023. tâda kâ sabuozusies un sapūtusies Jaunie mērn, laiki IV, 33.

Avots: ME II, 710


sarimt

sarimt, intr., sich beruhigen, still werden Spr.: tik sastilt, tik sarimt valuodiņu cē̦lājiem, cik sarima straujupīte dienu, nakti te̦cē̦dama BW. 8966 var.

Avots: ME II, 717


sarkanacis

sar̂kanacis,

1) ein Rotäugiger:
atjāj tautu sarkanacis (Var.: rudacītis) BW. 14406 var.;

2) leuciscus rutilus Konv. l 182.

Avots: ME II, 719


sarkanvamzis

sar̂kanvam̃zis, ein roter Wams: paši savus sarkanvamžus pabāzuši patil BW. 12098.

Avots: ME III, 721


sašļucināt

sašļucinât, sinken machen, hinunterschieben: s. zābaku stilbus; dūšu Salis.

Avots: ME III, 757



sastrēgt

sastrēgt, intr., auch refl. -tiês, sich ansammeln, anstauen, in Stillstand geraten: vēja pusē gaiss sastrē̦g MWM. XI, 156. kâ ūdens plūst, kâ duobēs sastrē̦dzas Rainis. ķermenis... sastrēdzies pilns kâ baltais me̦dus ābuoliņš pats nuo savas sulas Duomas II, 260. spē̦ks viņā sastrēdzies Rainis. sa biedriskā dzīve sastrē̦guse MWM. XI, 194. Subst. sastrē̦gums, auch sastrē̦guojums, das einmalige Sichanstauen; das Angesammelte, Angestaute, in Stillstand Geratene: le̦dus gabali pavasara plūdu sastrē̦gumā Niedra. ja divus pluostus sadzina vienu aiz uotra, tad sastrē̦gums nenuovēršams Kleinb. st. 9. pluostu sastrē̦gums Daugavā. kuoku sastrē̦guojums B. Vēstn. sašķīst tumsas sastrē̦gums Stari III, 210.

Avots: ME III, 749


satikt

satikt, tr., intr.,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): puisis pie tiltiņa saticis kungu LP. VII, 269. satiek sievas tē̦vu taisni krūtīs V, 325. dē̦ls jājis un, kuru vien saticis,... katram prasījis, lai parāduot ceļu IV, 214. malējiņa... satiek dievu celiņā BW. 8087;

2) ereilen:
juo satikšuot liela neiaime Pas. IV, 320. taids pat gals satika arī raganas meitu 369; sich vertragen; übereinkommen U. (mit ar komponiert): tie ne˙maz nevarējuši satikt, plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. Sprw.: satiek kâ cimds ar ruoku. viņa bija... ar savu vīru ļuoti saraduse un satika ar viņu labi Apsk. v. J. 1903, S. 281. (unpers.) satīk man (ich vertrage mich gut) dzīvuojuot (Var.: ienaidiņa neturēju) ar kaimiņa meitiņām BW. 6512 var. Refl. -tiês,

1) begegnen, treffen
(mit dem Akk. der Person): birztalā satikuos patīkamu tē̦va dē̦lu BW. 10582. nevaru viņu ne˙kur satikties Janš. Precību viesulis 31. nee̦smu viņus ne sapnī saticies 43. māsa... bija priecīga brāli satiekuoties Pas. II, 373;

2) sich begegnen, sich treffen:
satikās mana laime ar nelaimi celiņā BW. 9263. ļaudis, tāli viens nuo uotra... dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, S. 5. Subs t. satikšana,

1) die Begegnung
U.;

2) die Übereinkunft, das Einvernehmen, das freundliche Verhältnis
U.: Sprw. kur nav patikšana, tur nav satikšana; satikšanâs, das Sichbegegnen; das Stelldichein; saticējs, wer begegnet: tad viņš saticēju ir uzrunājuot LP. VI, 86.

Avots: ME III, 762, 763


satrenkt

satrenkt: lubānieši satre̦nkuši ... meitas patil Tdz. 59495.

Avots: EH XVI, 457


satriekt

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766


šautrs

I šàutrs 2 Kl., Sessw., (mit 2 ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu 2 ) n. Etn. 1, 32, (mit àu 2 ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. 1 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit 2 ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. 2 420.

Avots: ME IV, 11


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


šekums

še̦kums Bauske, Behnen, Dond., Jürg., Kand., Selg., Siuxt, Wandsen,

1) ein gabeliger Ast
U.; die Gabelstelie des Astes U., Druw., Grawendahl,Geistershof, Gramsden, des Baumes Annenburg, Laud.; der Baumgipfel Depkin n. U.: dē̦lu māte iesprūduse sausa kuoka še̦kumā (Var.: starpiņā) BW. 23628. kuoku še̦kumuos Konv. 2 1887. medinieks nuolicis burvja piķi uozuola še̦kumā LP. VI, 723;

2) die Gabelung der Beine
(U., BW. 34777, Grünwald, Laud., Selg., Odensee, Gramsden, Kalnzeem) oder der Hosen: jaunībā trakumā zars ieskrēja še̦kumā Lennew.;

3) das Schlüsselbein
Kawall n. U.; "tilbs">kājas stilbs" Wenden. Vgl. šakums und das echt le. se̦kums.

Avots: ME IV, 15


sēre

sẽre C., PS., Jürg., Lindenhof, Karls., Smilt., AP., Angern, sère 2 Lis., Golg., Adsel, Modohn, sēre U., Aps., Mar., Bers., die Sandbank im Meere U., die Sanddüne im Fluss Celm.; ein flaches, mit Kieseln bedecktes Ufer Altenwoga; "smilts, rupjāka par pesi, kuŗu ūdens saskaluojis" Stürzenhof: nuo šiem maziem slīkuoņiem izcēlās jūŗā pie krasta Sēre D. Wohl zu sērt II; dagegen nach Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 57 nebst sērklis entlehnt aus estn. sǟŕ "Sandbank" (umgekehrt?).

Avots: ME III, 828


sibāt

sibât PS., Trik.,

1) auch sibît: (an den Haaren) reissen, zupfen: sibīs mani jaunā māte aiz matiem MWM. VIII, 241;

2) auf und nieder beugen:
zirgi sibā galvu ar dunduriem kaujuoties Trik. In der Bed. 2 wohl aus estn. sibama "sich hin und her bewegen, nicht still halten, zappeln, mit dem Schweife schlagen".

Avots: ME III, 835


sibīt

sibît,

1) = sibât 2 Wid., schnell hin und her bewegen: mazuo galviņu sibīdams A. XI, 178. pelēcītis sibī galvu Jürg., Plüd. LR. III, 323. nesibī vējlukturi! Jürg. ar pirkstu sibīt (schwenken) Ruj.;

2) s. sibkt 1. Refl. -tiês, den Kopf auf und nieder beugen (von Pferden)
Erlaa: zirgi sienlaikā sibījas. Das Reflexiv und sibit 1 dürften auf estn. sibima "nicht still haiten, zappeln, mit dem Schweife schlagen" beruhen.

Avots: ME III, 835


sija

I sija: sijas ir tiltam AP. piecas vien kruogam sijas BW. 19944.

Avots: EH II, 485


sils

sils (li. šìlas "Haide, Haidekraut; Fichtenwald"),

1) sils Wolm., Deg., sila Burtn. n. U., Wid., Ld. 10921, ein loc. s. siluo BW. 30679, 2 var., der grosse Wald, Forst, namentl. Nadelholzwald
U.; Tannenwald Kl.: sili vien, purvi vien līdz maniem bāliņiem BW. 26519, 1 var. skanēj[a] mana dziedāšana par deviņi priežu sili 426. bijusi kāda sila, kuŗu apdzīvuojuši vilki Pas. I, 303 (aus Lems.) - augstais sils, Höhenkiefernwald Karls.; ze̦mais sils, Hochmooskiefernwald Karls. - siliņš, junger Kiefernwald Spr.;

2) sils Biel. n. U., sila Manz. Lettus, Biel. n. U., die Heide;
sils Kurl. n. U., Luttr., Deg., Dond. (auch: cūku sils), sila Wid., Plur. sili N.-Bartau, Dunika, Gramsden, Gold., Kandau ("viršu lauki"), Dond., siliņas Ruj. n. U., Heidekraut (erica vulgaris);

3) sonst in Pflanzennamen:
sils, calluna vulgaris Salisb., Hasenpot n. RKr. III, 69; siliņi Wid. od. Māŗās sils Mag. IV, 2, 54; RKr. II, 79; Konv. 2323, Feld-Thymian (thymus serpyllum L.); Māres siliņi auch - Gänserich (potentilla) Wagner n. U.; zemes siliņš Mag. IV, 2, 55; Konv. 2 3609, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. 11, 71;

4) in genitivischen Verbindungen: sila cīrulis, die Baumlerche
U.; sila baks "sviesta be̦ka" Sussei; sila zeme, sandiger Boden U.; Walkerde Wid.; silu mēnesis, der September U. Ganz unsichere Zusammensieiiungen bei UhIenbeck KZ. XL, 554, Pogodin PFB. XXXII, 125, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380. Vielleicht, wenn le. s-, li. š- hier aus ks- entsianden sind, zu gr. σχέλλω "trockne aus", περισχελής "sehr trocken" u. a. (bei Waide Vrgl. Wrtb. II, 597); in diesem Fall könnte man auch von einem sk̑- ausgehen.

Avots: ME III, 839


Simjūdu

Sìmjũdu diena RKr. VI, 42, Simjũda dìena PS., Simjūddiena Mag. XX, 3, 58; Konv. 2 2150, Simjūdis Saul., Simjūtu diena (vakars), Simjauta vakars Bers. n. Etn, I, 62, Simon-Juda" (der 28. Oktober): Simjūtu dienas vakarā senāk mieluojuši nuomirušus LP. V, 65. Simjūtu dienā, kad dvēseles mieluo VI, 47. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. - Sìmjûdiņš 2 Saikava, der 2. Oktober (alten Stils).

Avots: ME III, 841


sirobs

siruobs,

2): "akas gruods" Gaigalava; siruobi Sonnaxt, der Brunnenkasten;
sirubi "baļķu sienas" Auleja: izcirst vienu vaiņuku sirubu; siruobs "akas vai ē̦kas baļķu krāvums" Kaltenbr.: siruobā ietilpst visas sienas. šķūnī siruobu jau piekrāve ar sìenu (t. i. līdz sānu siênu malām) ebenda (hierher gehört wohl auch das Beispiel ME. III, 848 unter 1). ve̦cas akas siruobu izlāpīt Tas latv. draugs 1841, S. 205 f. ar lieliem, cietiem siruobiem tuo (ein Schiff) atkal uzcēle Latv. Av. 1840, No 24.

Avots: EH II, 489


šitas

šitas, = šis: šitas cilvē̦ks man nepatīk Ahs.; stilistisch vulgärer als šis: vgl. li. šitas.

Avots: ME IV, 19


skaišņis

skaišņis, = skaĩšs, skàitlis: nuoduot kuo ar skaišņi Peb. tai skaišņē ìetilpst i[r] plauši, aknas. sirds un viss cits Austriņš Raksti VII, 266.

Avots: EH II, 498


šķiedrāt

šķiedrât, -ãju "(šķiedrai) atlēkt nuo tilināmuo linu kaula" Nötk. (mit iê): lini gatavi saņemšanai, juo sāk jau šķiedrāt Fest., Smilten; faserig, fadenscheinig werden (mit 2 ) Schibbenhof: palagi jau sāk šķiedrāt; (beim Spinnen) aus einzelnen Fasern den Faden machen Salis; sich wie Fasern und parallel in die Länge strecken: mākuoņi šķiêdrā uz lietu; tādā laikā jāsēj lini, juo tad tie labi šķiedrā Sessw. padebeši šķiêdrā uz labu laiku; tad jāsējuot lini Nötk. Refl. -tiês, faserig, fadenscheinig werden: pusvadmala ātri sāk šķiêdrāties Jürg.

Avots: ME IV, 52


šķila

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. 2 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39


skliest

skliẽst, -žu, -du,

1) = kliêst, ausbreiten : s. linus laukā tilāšanai Dunika;

2) = sklaĩdît I 1: s. grāmatas lapas Dunika. Nebst *skleist, sklaidît I zu li. skleĩsti "ausbreiten umblättem" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 171); vgl. daneben kliêst.

Avots: ME II, 883


skreitelis

skreĩtẽlis (s. unter skrèitals 2 ): alchemilla vulgaris Ramkau; mazais jeb cietais s. ebenda, potentilla silvestris.

Avots: EH II, 508


skretēliņš

skretēliņš (unter skreteliņš): potentilla erecta Saikava.

Avots: EH II, 509


slāpes

slâpes, der Durst: slāpes (slāpe St.) māc, der Durst quält U. slāpes dzesēt, den Durst stillen. man būs reiz ļauts... karstās slāpes dzēst Rainis. laimes slāpes JR. IV, 127. Zu slâpt.

Avots: ME III, 923


slasts

slasts,

1): auch Pilda, Skaista, (slasti) Kaltenbr.; sieviņ[a] ... slastiņā nuosasita Tdz. 49239; ‡

2) "nedruoša vieta, kas var ātri sabrukt vai apgāzties, piem., ve̦cs jumts, tilts u. c." Warkl.

Avots: EH II, 521


slepenība

slepenĩba,

1) die Verborgenheit, Heimlichkeit;
loc. slepenībā, im Stillen, heimlich: pūķu nuoruņu slepenībā bij nuoklausījušies LP. VI, 59;

2) das Geheimnis:
slepenības izpļāpāt Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 536;

3) die Tücke St., Wellig n. U.

Avots: ME III, 926


slīkt

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt 2 Ruj., AP., slìkt 2 Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì 2 ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î 2 ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt 2 Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935


slīktin

slīktin, zur Verstärkung von slīkt: slīktin slīka vaŗa tilts BW. 18043, 12 var.

Avots: ME III, 936


slincināt

slincinât, tr., faulenzen lassen: nevarējuši vis ... bē̦rnus pa skuolām tile̦nāt un slince̦nāt, kamē̦r pašiem ve̦ciem galu galā nav ne˙viena palīga saimeniecībā Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 932


slist

slist, slīst, prs. -stu,

1) (li. slýsti "gleiten") gleiten, ausgleiten:
re̦gavas slîst uz leju Bers. kāja nejauši var slist Sārķis;

2) prt. -su, (gew. in der Zstz. mit ap-, at- und nùo-) still werden, sich legen
Schwanb., Lis., Golg., Adl., Selsau, Warkl. (slist), Druw. (slīst): vējš slist Lis. In der Bed. 1 zu slids; in der Bed. 2, wenn z. B. apslist als ap-s-list (mit reflexivem -s-; vgl. z. B. skàistiês) aufzufassen ist, zu and. lēs "weniger", ahd. līso "leniter", mhd. līse "schwach, sanft", le. liẽss (s. dies, sowie zur Wurzei Walde Vrgl. Wrtb. II, 388 f.).

Avots: ME III, 933


smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952


smarda

smarda (r. сморóда "Johannisbeere"),

1) Geruch:
tad nu gan ce̦p saimnieku galā! nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. linu mārkā stipra smar̂da Arrasch;

2) "Appetit, Verlangen" :
nav vēl ne˙kādas smardas uz ēšanu Alksn.-Zund. smarda man mutē pēc skābputras Naud. n. Etn. I, 7;

3) "?": Sprw. kāds aizdars, tāda smarda (vom Einsender wohl falsch mit "gaļas piede̦vas; pielikumi pie ēdiena" interpretiert; wohl gleichbed. mit smarda

1) Alksn.-Zund. Wenigstens in der Bed. 1 zu smirdêt; zur Bed. 2 vgl. smarti.

Avots: ME III, 953, 954


šmaukt

šmàukt: mit - auch Kal., Rutzau,

1): auch (mit 2 ) Seyershof;

3): šmauca kaķis gaviļuot BW. 2253 var.; still und heimlich fliehen
(mit 2 ) Seyershof, (mit àu 2 ) Oknist;

4): auch (mit 2 ) Seyershof, (mit àu 2 ) Oknist, Warkl. Refl. -tiês,

2): heimlich fliehen
(mit aũ) Dunika.

Avots: EH II, 648


smīdes

smīdes, das Fuhnverk des utilitärs, vorzüglich Pulverwagen U.

Avots: ME III, 966


šņakstināt

šņakstinât, die Zähne weisen, fletschen (von Hunden) U.; (beim Essen) schmatzen Freiziņ: (puiši) zuobus šnakstināja BW. 13098. suns gar stilbiem šņakstināja zuobiem Duomas I, 467. zuobu griešana un šņakstināšana Duomas I, 982. katrs šņakstināja pa savu šķīvi Skuju Fridis. kuo tā cūka tur šņakstina (= šņakā)? Lennew.

Avots: ME IV, 91


šņauciens

šņàuciêns, 1: nuo pe̦lniem ieliek kašķītī kādu šņaucienu Lttic. 2943; ‡

2) ein Schlag, ein Hieb:
zirgs dabūja krietnu šņaûcienu 2 pa stilbiem Seyershof.

Avots: EH II, 651


šņaukāt

šņaũkât: auch Dunika; "still, unterdrückt weinen" Frauenb.; schnüffelnd Luft in die Nase ziehen Orellen; vērsis šņaukāja ("?") zemi Ciema spīg. 201. Refl. -tiês: hörbar schnüffeln ("uošņāties") Salis.

Avots: EH II, 651


šnibis

I šnibis, ein Vogel: smilšu šnibis, Rohrsperling, Rohrammer Dr.; rudens šn. Konv. 2 2319; zāļu šn. ebenda; Demin. šnibītis ebenda "tilb%C4%ABte">dūņtilbīte". - Vgl. šņibis und šnibe.

Avots: ME IV, 88


šņirkstēt

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt 2 (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ 2 ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ 2 ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst 2 vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95


spaļots

spaļuôts, = spaļains: spaļuotu dvieli BW. 25465 var. lini . . . bija . . . pamaz tilējuši, kādēļ šķiedri gan labu labie, bet stipri spaļuoti Janš. Bandavā II, 191.

Avots: ME III, 984


spengalājs

spe̦ñgalājs Karls., spe̦ngalāji, Bärentraube (arctostaphylus officinalis) RKr. II, 67; spe̦ngals, Sandbeere (arbutus uva ursi) Mag. IV, 2, 49; rubus saxatilis U.; vgl. spe̦nguole.

Avots: ME III, 989


šperra

šper̃ra, eine Art Kinderspielzeug mit Flügeln Dond.; eine Vogelscheuche, die vom Winde bewegt wird Dond.; ein Ventilator Sassm.: šperra nuove̦lk istabā netīru gaisu un dūmus Sassm. n. RKr. XVII, 57; špe̦r̃ra Stenden, ein Schnarrwerk ("rīks, ar kuo dabū tārkšķēšanu"): ar špe̦rrām iet medībās.

Avots: ME IV, 100


spert

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990


spīdene

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. 2 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001


spīdulis

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. 2 2714.

Avots: ME III, 1001


spraids

spraĩds,

1) eine Stelle, wo Leute zusammengedrängt stehen
("kur ļaudis saspriedušies") U.; le̦dus spraidi Erlaa, zu einem Haufen zusammengedrängtes Eis;

2) Gewölbe:
tilta šaurie spraidi ve̦d pie kalna virsuotnes Valdis;

3) ein zwischen den Vorderbeinen eines Schweins angebrachter Knüppel, der es am Laufen hindert
(mit aî) Warkl., Saikava;

4) Bretter unter einem zu mauernden Gewölbe, die nachher, sobald das Gemauerte hart und fest geworden ist, entfernt werden
(mit ai) Jürg., Arrasch;

5) spraîds, ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist
Warkl. Nebst spraislis, spraidît zu li. sprainas "starr sehend" (wenn aus *spraidnas "die Augen aufspreizend"), an. sprita ada "auseinander sperren", ahd. sprīzan "in Stücken auseinander fliegen" (woneben mit ide. t mhd. sprīden od. sprīten "sich ausbreiten" u. a.), s. Persson Beitr. 393 und 874 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 f.; vgl. auch spriesl(i)s und spriêst.

Avots: ME III, 1008


spraislis

spraislis,

1): "atstute kuoka tiltam" Druw.; ein gewisser Teil eines Pfluges
(mit ) Saikava;

3): virs krāsns spraîšļiem 2 liek akmeņus siltuma uzturēšanai Ramkau;

5): auch (mit ) Bers., Kalz., Lubn.;

6): die Stufe einer Leiter
Frauenb.

Avots: EH II, 556


spraislis

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009


spraislīt

spraîslît PV. "spraišlus sliet (piem., pirts krāsnij, tiltam, nuo plakaniem akmeņiem)".

Avots: EH II, 556


spreņģe

spreņģe,

1) "?": rīb tiltiņš, skan spreņgītes (Var.: iemaukti), dre̦b Jānīša kumeliņš BW. 32931 var.;

2) viņš piesējās pie sprèņģes 2 , ihm widerfuhr ein Unglück Hirschenhof.

Avots: ME III, 1016


spurdzekllis

spurdzeklis,

1) spur̃dze̦kls Dunika "was glänzt; was sich brummend in der Luft dreht"
Dunika; die Schnarre; der Brummkreisel Wid., Lasd.: cīruļi, kâ... nere̦dzamuos pavedienuos iesieti spur̃dzekļi, priecīgas skaņas tilinādami vērpās augšup Janš. Bandavā I, 17. zē̦ns grìezas kâ spurdze̦kls Dunika;

2) der Haussperling (passer domesticus
L.) RKr. VIII, 90. Nebst apr. spurglis (und gr. οποργίλος ?) "Sperling" (wozu Trautmann Wrtb. 275, Būga KSn. I, 107 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 666 f.) wohl zu spurgt I 1.

Avots: ME III, 1030


stāds

stàds,

1): mums stâda 2 pietrūka Frauenb.;

2): auch (mit â 2 ) Frauenb., Grob., Strasden;

3): lini balejas uz stād[u] uzlikti Salis. ja lini ir mīksti izmirkuši, tad tie nav ilgi jātur uz stâda 2 (uz re̦zgaļiem) Orellen. kad lins nav iztilājies uz stāda, tad ir iezīdējis lins Seyershof. nuoplūktus linus tīrumā saliek stàdiņuos 2 , liekuot sē̦klas uz augšu Erlaa. liec nu labāk lielāku tuo stàdu 2 ! mazs gāžas ebenda; ‡

5) das Pflanzen (?):
viņa stādīja sīpuolus; tie bija nuokavē̦ti stādam Sieva 7; ‡

6) "vairāk labības statiņu uz tīruma, kas saliktas zināmā kārtībā" Ramkau: statiņas saliek rindiņās, lai iznāk kantains s.

Avots: EH II, 572


staipeknis

staipeknis,

1) staipeknis Preili n. FBR. VIII, 12, Wenden, die Ranke;
(stàipekņi 2 Lis.) Bärlapp (lycopodium L.) RKr. II, 73, N.-Peb. (staipekņi), Planhof (stàipêknis); ceļa staipeknīši, potentilla anserina L. Lös. n. RKr. III, 72; zaķa staipekņi, lycopodium annotinum L. Dond., Riga n. RKr. III, 71: vīna staipekņu ē̦na MWM. v. J. 1899, S. 130. egles pāraug staipekņus un paegļus Tirzm. klints siênas ar meža staipeknīšiem Vēr. II, 388; stàipekņi 2, Schlingpflanzen Schwanb., Meiran, Warkh., Gr.-Buschhof, (mit 2 ) Schihbenhof;

2) "?": dzīvā ik uz suoļa ir staipekņi, ne cilvē̦ki, kas ne˙kur negrib iet Saul. Vēr.1, 1 I71;

3) zirnekļu staipekņi, Spinngewebe Meiran, (mit ài 2 ) Warkh., Gr.-Buschhof. Zu stàipît.

Avots: ME III, 1040



stalte

stàlte 2 Erlaa "stilba kauls"; vgl. stelte.

Avots: EH II, 569


standala

standala,

1) ein Eiszapfen
Ermes, (mit ) Walk n. U.;

2) ein Hebel
N. - Peb., (mit ) Nötk.; ej gulēt, citādi man rītā būs jāliek standalas apakšā! Ramkau;

3) eine Frau mit übermässig kurzem Rock
Bers.; kas nu tas par apģērbu; izskatās tīri kâ standala! Falls dissimiliert aus *staldala, zu mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645 f.); vgl, auch stangala und stente.

Avots: ME III, 1043


stārasts

stãrasts, stãrasta, comm., Demin. stārastītis BW. 2251, 6, der Aufseher (in der Landwirtschaft) Livl. n. U.; ceļa, tilta, lauku stārasts Karls. tur jāj kungi, tur stārasti BW. 13250, 2. nedrīkst kungi vārdā saukt, ne stārastas (Var.; stārasti) bildināt 3429, 1. Nebst li. stórastas aus r. староста "Ältester".

Avots: ME III, 1051


stāvēt

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053


stelbenieks

stelbenieks "?": sarkans vērša (Var.; āža) stelbenieks RKr. VII, 193. nuopelnīji kaņepēja stelbenieku [?] BW. 2465 var.; vgl. stilbenieks.

Avots: ME III, 1059


stelberis

stel˜beris Salis, Arrasch, Jürg., wer taumeind geht; ein Hinkender Sinolen; ein Besoffener (mit èl 2 ) Kreuzb.; ein hageres, langbeiniges, im Gang unsicheres Pferd (mit elˆ ) Bers.; ein hochgewachsener, abgemagerter Mensch (mit el˜ ) Seppkull. Wohl nebst stilbs (s. dies) zu d. stolpern u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 646).

Avots: ME III, 1059


steliņģis

steliņģis Wid., Bauske, Sessau, Grünh., Siuxt, Frauenb., Kand., Seig., Dunika, stelliņģis (?) Bielenstein Holzb. 132, steliņš PS., Drosth., Dond., Wandsen, steliņš U., stelliņš (?) Bielenstein Holzb. 132, der Pferdestand im Stall; zirgu steliņģi I Kön. 4, 26. dzirdē̦dams zirgus... pa steliņģiem speramies A. v. J. 1892, S. 311. dancuo kunga steliņā (Var.; stiliņģī)... kumeliņi BW. 32495 var. Nebst. li. stelingis (bei Geitler Lit. Stud. 111) aus mnd. stellinge "Stallung".

Avots: ME III, 1059, 1060


stelte

stelte, der Oberarm Wid.; der Oberarmknochen (steltes kauls) Kaw., Lems. n. U.; der Schenkelknochen Druw., A. - Peb., (mit èl 2 ) Festen; der Schenkel Peb.; "= stelpe" (mit èi 2 ) Stockm., Odensee; "das Bein, wenn es im Vergleich zum übrigen Körper sehr gross ist" A. - Peb.; pie šķiņķa palikušuo luocītavas kaula gabalu sauc par stelti Druw., Sinolen, Tirsen. saimniekam ir ļuoti vājas guovis, nuo pašām jau ne˙kā nav, tikai tās lielās steltes A. - Peb. es viņam duotu par steltēm Etn. IV, 146. Nebst stilbs und mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange, Stengel, Bein" u. a, zu arm. sfełn "Schaft", gr. στόλος "Pflock", στέλεχος "Stamm", lat. stolō "ein Wurzelschoss", ae. stela "Pllanzenstiel", mnd. stal(e) "Pfosten, Bein", apr. stallīt "stehen" u. a., s. Persson Beitr. 423 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 643 ff.

Avots: ME III, 1060


steme

steme "ein unsauberes, liederliches (in der Kleidung) Frauenzimmer" Stockm.; iet kâ steme, viens stilbis augšā, uotrs zemē Planhof; ein unsauberer Mensch oder Gegenstand Lubn., Saikava. Mit sekundärem s- zur Wurzel tem- in timsa?

Avots: ME III, 1060


stepis

stepis Selsau, stepiņš Bers., Lasd., Adsel, LKVv. ("ein Knirps"), Wid., ein kurzer, stämmiger Junge: Kažus jau bija izvēlies par krietnu stepi LA. Wohl zu li. stẽpas "Schlagfluss", stapytis "stille stehen", slav. stepena "Treppe" n. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 625.

Avots: ME IV, 1062


stidilbe

stidil˜be, punktierter Wasserläufer (totanus ochropus L.) Sassm.; stidilbis, rallus aquaticus LP. I, 87. vgl. titilbis.

Avots: ME IV, 1065


stiebrs

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs 2 Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs 2 Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris 2 Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. 2 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078


stīladzis

stīladzis U., stīlags U., stīlāgs Dünhof, ein Griffel U., ein Stift U. Nach Petersson Heterokl. 98 f. zu mnd. stīl "Säule, Stange", norw. stīl "dünner Stecken", and. stil "Schaft", ahd. stil, lat. stilus "Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 612). Zum Suffix vgl. gr. στέλεχος "Stamm".

Avots: ME IV, 1075, 1076




stulbs

I stulbs C., Neuenb, stul˜bs Serbigal, stùlbs 2 KL., Lös., Nerft, die Blindfliege Dunika. pa stulˆbuo 2 pusi sviest, von der unsichtbaren Seite werfen Wahnen. pa stulbuo pusi tuo dabūju. juo viņš nāk ve̦cāks, juo paliek vienmē̦r stulbāks MWM. v. J. 1897, S. 102. tu esi tīri stulbs, ka visu raksti, kuo mēs te pļeperējam Saikava. stulbā de̦sa Frauenb. der Blinddarm. Dieses stulb- (wozu auch stulbs II - IV und slav. "Pfahl") aus stelb- (in stilbs u. a.). stub- (in stuburs u. a.)? Oder (s. Trautmann Wrtb. 290 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21, Persson Beitr. 426 f., Būga KSn. I, 264 und 285 f.) ist -ul- aus ide. -ol- reduziert?

Kļūdu labojums:
Frauenb. der Blinddarm = Frauenb., der Blinddarm

Avots: ME III, 1102, 1103


stulmenis

stulmenis, ‡

2) "ein kleines, längliches Stück von einem Schinken"
(mit ulˆ ) Bers.; ‡

3) der Stiefelschaft
(mit ulˆ 2 ) Schibbenhof, (mit ùl) Nötk.; der Schaft eines Strumpfes (mit ùl 2 ) Bewershof; "adīta uzmava, kuo uzmauc uz stulmä (mit ul˜ ) PV.; "adīts ruoku stilbu sildītājs" N.-Peb.; Schaftstiefel Bers., (mit ul˜ ) Schujen, (mit ùl 2 ) Grawendahl, (mit ulˆ 2 ) Widdrisch; ‡

4) Schimpfname für einen Lümmel
Widdrisch.

Avots: EH II, 594


stulms

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "tilbs">stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ulˆ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ulˆ 2 ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594


stulms

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms 2 Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. 2 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis 2 Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- 2 ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104


stulpe

stulpe,

2): lielu, pliku kaulu - visu guovs stulpi Pas. IX, 425. (zirgam) aste nuogriezta līdz stulpei A. Upītis Pirmā nakts 241; "kājas stilbs, kam pē̦da amputē̦ta" (mit ùl 2 ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.; ein Arm, dessen Hand amputiert ist
(mit ùl 2 ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.: jī gūn bē̦rnu ar tām pašām stulpēm, te uz reizes ruokas jai ataug Pas. IX, 205 (aus Lettg.);

3): auch Pilda; ‡

4) stulˆpīte 2 AP. "nuo vilnas dzijas adīts uzmaucamais ruokas stilbam".

Avots: EH II, 594


stulps

I stùlps 2 ,

1): "stabs" Auleja, Kaltenbr., (mit ul ) A.-Schwanb., Lixna, Pas. VIII, 395 (aus Izvalts), IX, 537 (aus Višķi); "vārtu stabs" Aahof: "re̦sns miets" Liepna; mūŗa stulpā apmūrē̦ts Pas. VII, 482 (aus Preiļi in Lettg.); stulpiņi "die Pflöcke od. Stützen, die vom Innem od. vom Äussem des Wagens die Seitenbretter stützend halten" Oppek. n. BielU.;

4): das untere (dünnere) Ende einer Schweinekeule
(mit ul) Kurmene; der Teil des Beines vom Knie bis zum Fuss Saikava;

5): zābaka s. (mit ulˆ 2 ) AP., (mit ùl 2 ) Fehteln, Heidenfeld, Kokn., Linden in Livl., Marzen, Meselau, Schwanb.; der Schaft eines Strumpfes
Fest., Saikava, (mit ulˆ 2 ) Ramkau; "adīts ruoku stilbu sildītājs" (mit ul ) N.-Peb.; ‡

7) stulˆpiņš Strasden, eine Kartoffelstampfe.

Avots: EH II, 594, 595


sudrabine

sudrabine, ‡

2) potentilla anserina Oknist.

Avots: EH II, 599


šukst

šukst! Interjektion, still! Essern n. U. Aus li. šiukštu (Miežinis) dass.; vgl. šuks.

Avots: ME IV, 105


suslāt

II suslât, stilI weinen Jauns. III, 345, Wessen, Nerft.

Avots: ME III, 1126


sutains

sutaîns: s. (sehr warm und windstill) laiks Linden in Kurl., Ramkau, (sutans) Salis.

Avots: EH II, 605


svaidīgs

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140



svars

svars (li. svãras "das Pfund; die Wage"),

1) das Gewicht (die Schwere selbst, und das die Schwere prüfende Gewicht):
sudrabs vilka (Var.: svēre) gŗūtu (Var.: smagu) svaru, wog schwer BW. 5598. īsti svara mieži Alm. Meit. nuo sv. 4. ja tuos neiesēsi svaru dienā, tad tev izaugs tik viegli... 5. liduo Nebijušais... bez vaida un bez svara Vēr. 1904, S. 292. pūķis uztupies bumbas svarā LP. VI, 53. puods zemes svarā bijis līdzīgs 25 mārciņām Etn. IV, 150; zemes svars - 25 mārciņas III, 138. izšķīruši... lieluo un mazuo zemes svaru IV, 150. šī lieta nebij ne˙vienam ne˙kādā svarā, hatte keine Bedeutung Mērn˙l. 236. Upmalim bij svars (Bedeutung, Ansehen, Autorität) muižā Aps. II, 20. kas tad nu tādām blēņām piegriezīs lielu svaru? BW. svara kauss U., die Wagschale: nuošķiebušies svaru kausi Krilova pas. 62. svara tilts U., eine Zugbrücke; svari, die Senker am Setznetz Bielenstein Holzb. 670;

2) gewöhnlich plur. svari, die Wage:
uztupies uz svariem LP. VI, 53. svari jutīgi Dravn. svaru nams U., das Wagegebäude in Riga;

3) ein Hebel
Biel. n. U.;

4) svari, eine Blume.
Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1143


svereklis

svereklis Konv. 2 429,

1) der Hebel
Vīt., MSil., Dr.; "was am Ende des Brunnenschwengels angebunden wird" C., Jürg.: vindas ierīkuojums pastāv nuo stāvu zemē ierakta staba, kura... virsgalā svārstās ap tapu divstilbīgs svereklis Konv. 49. viņas vare̦nie sverekļi pacēla ve̦cuo pasauli MWM. VI, 379; "svīris" Schibbenhof;

2) ein Lot Schibbenhof; ein altmodischer, hölzerner Besemer
Odensee. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1151


taisīt

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124


tale

II tale Nötk., das Bleichen, die Bleiche (des Flachses): šuogad linu tale bij neizdevīga Jürg. Nebst tals, talinât I, telinât, til(in)ât zu li. tìlės "Bodenbretter im Kahn", pãtalas "Bett", apr. talus "Zimmerboden", aksl. nom. pl. tьla "Boden", an. ƥel "Grund (des Zeuges)", ae. ƥille "bretterner Fussboden", ir. talam, lat. tellūs "Erde", ai. tala-m "Fläche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321, Walde Wrtb. 2 766 f.

Avots: ME IV, 127


talkš

talkš! Interjektion, s. tilkš!

Avots: ME IV, 128


talkšēt

talkšêt, -u, -ẽju, (lärmend, unrein N.-Wohlfahrt) schallen, tönen (besonders von Metallen, von Glocken N.-Wohlfahrt): lāste̦kas talkš, kad tās krīt zemē Dickeln. talkš ilksei piesiets lielāks zvans (von einem kleinen Glöckchen wird til gesagt!) ebenda.

Avots: ME IV, 128


talpa

talpa (li. talpà "ausreichender Raum") "Raum" Peb.: tad vairs nebijis viņā galā talpas Mērn. 1. 6. Zu tilpt.

Avots: ME IV, 128


tecēt

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. 2 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153


tecināt

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154


tecinātava

tecinâtava, eine Anstalt oder Vorrichtung zum Fliessenmachen oder Destillieren: dzērienu tecinātava B. Vēstn. darvas tecinâtava C.

Avots: ME IV, 154


teiksmains

teiksmaîns, märchenhaft, sagenhaft: teiksmainas ūdens meitas Zeltm. ruomiešu teiksmainais ķēniņš Pūrs I, 112. sakrājis . . . teikas un nuostāstus par pūķi un izteicis . . . savas duomas par šuo latviešu teiksmainuo būti Etn. II, 92, teiksmainas, nuoslē̦pumainas ē̦nas Vēr. I, 1027, pie teiksmaiņām vietām LP. VII, 1234, nuo dziļa klusuma viss parks kâ teiksmains tilpa MWM. VIII, I75. teiksmainas ziņas Konv. 2 1438.

Avots: ME IV, 156


teldas

te̦ldas U., teldes L., ein bedeckter Wagen, Karosse U. ("scheint nicht bekannt"). Aus estn. tōld "Kutsche" (oder direkt aus mnd. telde "Zelt" ?), s. Thomsen Beröringer 281 und Ojansuu Lisiä suomal.-balttil, kosketuksiin 61 f.

Avots: ME IV, 159


telināt

telinât: "tilinât" ME. IV, 160 zu ersetzen durch "tilinât I".

Avots: EH II, 675



telpa

te̦lpa, häufig der Plur. te̦lpas, der Raum: lai starp tevi un viņu paliek te̦lpa Rainis Ant. un KI. 35. katra viela atruodas te̦lpā SDP. VIII, 9. stallī ragi neiegāja, laukā te̦lpas nepietika BW. 32416, 5 var. Zu tilpt.

Avots: ME IV, 160



telte

II telte (??) Aisils Sen. k., s. 180, = til˜ts 1?

Avots: EH II, 675


telzt

I telzt (li. tel˜žti "(be)harnen") Druw., Erlaa, Geistershof, Golg. (mehr vom Vieh gesagt), Laud., Marzen, Meselau, Plm., Sessw., (mit èl 2 ) Bers., Fest., Kl., Lis., Lubn., Selsau, Warkl., Aahof, Fehsen, Grawendahl, Stomersee, Schwanb., (mit elˆ ) Saikava, -žu, -zu, = telst I: kuo tu tik daudz telz? kas tur par labumu nuo šķīstuma! Bers., Laud. viņš telž tēju spaiņiem Plm. teļš telž pulka dzēriena, nuo kam dabūjis lielu vēde̦ru ebenda. Urspr. wohl: sich nass machen. Zu li. til˜žti "vandenim aptekti" (bei Būga KSn. I, 295).

Kļūdu labojums:
-žu, zu = žu, -zu

Avots: ME IV, 161


tentelis

tentelis,

1) "?": tillu, tillu, teñtelīti! VL. aus Ronneb. (ähnlich in N.-Peb. und Prl.);

2) "wer ungewandt geht"
(so auch tenteris) Bers., Serbigal, Treppenhof (mit èn 2 ), um Wenden: kuo pinies pa kājām kâ tentelis ("mit èn ")? Stackeln. velas kâ tentelis (von einem dicht-gekleideten Menschen) Ureikste. Vgl. tenteris.

Avots: ME IV, 164


tiens

tiens gaiss, stilles Wetter Lng. (unter gaiss); klares Wetter (mit "iẽ") Bartau.

Avots: EH II, 687


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


tievs

tiêvs: tievu sprēst BW. 6994. nu mums ies t. (schlecht) Seyershof. Subst. tiêvums,

1): pazinu ... brāliņu ... tievumā, gaŗumā BW. 32003, 1. augu smilgas tievumiņu 5382 var.; ‡

2) "stilba apakšējā daļa" (mit 2 ) Seyershof. Zur Etymologie s. auch Waide Vrgl. Wrtb. I, 724.

Avots: EH II, 688


tīks

tìks 2 Kaltenbr., still, ruhig. Nebst od. durch li. tykùs aus slav. tixъ dass.

Avots: EH II, 685


tīlāt

*tīlât, zu erschliessen aus iztīlât; vgl. tilât 1.

Avots: ME IV, 201



tiļgaldi

tiļgaldi, die quergelegten Brettchen, woraus die Diele des Bootes besteht Bielenstein Holzb. 611. Zu tilaudi . galds.

Avots: ME IV, 190


tināties

tinâtiês, -ãjuôs Bers., Schwanb., Warkl., = tiņâties, tîties: ai nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies! BW. 9322.

Avots: ME IV, 192


titidilbis

titidil˜bis "der schwarzgraue Wassertreter (?)" Dond. n. RKr. XVII, 59. Vgl, stidilis und titilbis.

Avots: ME IV, 198


tlitlis

tlitlis "?": kur titilbiņš skraida un tlitlis virs dzīles Plūd. Izglītība 11, 162.

Avots: ME IV, 216


tosa

I tosa, dichter Nebel (auf der See) Dond.; der Dampf Walk; schwere, stickige Luft Adsel, Walk; ein schlimmer Geruch, ein giftiger Dampf Allend. n. U.; "nelaba dvaša" Mag. IV, 2, 151. Aus est. toss "Dampf, Dunst, Hauch", s. Thomsen BertSringer 282 und Ojansuu Lisiä suomal.-balttil. kosketuksiin 62.

Avots: ME IV, 216


trāps

I trāps (mit hochle. ā aus ē̦?), ruhig, windstill, klar, helltonend (vom Wetter) Lubn. (besonders von Sommermorgen, auf die ein heisser Tag folgt, gesagt), Zalmuiža, (mit à2) Bērzpils, Meiran, Saikava: trāps laiks gadījās, un uz ūdeņa labi skanēja Saikava. trāpā vakara laikā atbalss tāļu iet Meiran. tràps 2 (stilles) ūdens Warkl.

Avots: ME IV, 227


traust

tràust 2 Vīt., -šu, -su, gew. refl. tràustiês 2 Bers., Erlaa, Fehsen, Festen, Kalzenau, Laud., Stomersee, Vīt., (unbeholfen Sonnaxt) mühsam steigen, klettern Bers., Daudsewas, Gr.-Salwen, Kalzenau, KL-Salwen, Vīt., Wessen; aufstehen Sessw.; sich vorwärtsdrängen Vīt., sich mühsam vorwärtsbewegen Lennew.: trausās arvienu atkal ... uz augšu A. v. J. 1896, S. 734. kuo nu trausies stabā! AP., Daudsewas, Welonen. kuo tu trausies uz krē̦sla! Kalzenau. jums būs jātraušas uz staļļa (auf den Stallboden, den Raum über dem Stall) Jauns. pavasarī traušas kuodes kāpuri uz stādiņa Konv. 1 82. vajadzēja trausties augšā un iet ar visu miegu stadulu Austriņš Nopūtas vējā 49. katedrī trausās Tilaks Duomas III, 654. trausties uz vēde̦ra, auf dem Bauch hinaufklettern Bers. trausdamies gultā (schwerfällig ins Bett steigend) Austriņš Pušeln. un suseln. 41. vajadzēja trausties zemē (heruntersteigen, -klettern) Jauns. kuo tu tik ilgi dari ārdīs? trausies nuost (steig herunter)! Vīt. Wenn urspr. etwa "sich bemühen", wohl nebst trusnīties zu li. triũsas "Vielgeschäftigkeit", sloven. (wenn mit r aus urslav. rъ ) trsiti se "sich bemühen" u. a. (Miklosich gibt in seinem Etym. Wrtb. unter trudъ neben trudъ "Mühe" auch ein anscheinend gleichbed. truхъ).

Avots: ME IV, 226, 227


trelliņš

trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl 2 ) Bers., (mit el˜) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".

Avots: ME IV, 230


trepīte

trepĩte, potentilla anserina L. RKr. III, 72.

Avots: ME IV, 231


trikons

trikuons Wessen, trikuoņa Gr.-Buschh., der Lärm, Skandal: pagasta mājā bija liela trikuoņa Gr.-Buschh. kruogā liela trikuoņa laikam kaunas ebenda. trikuoņa pa liepas tiltu RKr. VII, 1437.

Avots: ME IV, 236


trillināt

trillinât: singen (mit il˜) AP.; "ein kleines Kind auf die Arme nehmen und singend stillen" Bartau.

Avots: EH II, 695


trumma

trumma "?": mazie tiltiņi jeb trummas B. Vēstn.

Avots: ME IV, 246


trusēlis

trusēlis, equisetum palustre, fluviatile, limosum Mag. IV, 2, 68. Zu trusis I.

Avots: ME IV, 248


tūksnains

I tûksnains Nötk., stellenweise geschwollen, mit Geschwülsten bedeckt: nesēji rādīja tūksnainuos stilbus LP. VI, 358.

Avots: ME IV, 279


tulcis

tulcis,

1) tulcis U., (mit ulˆ) Lennewarden,
(mit ulˆ 2 ) Katlekaln, Üxküll ("zivs pare̦snu, strupu augumü), eine Art Fisch (Alant?), ein kleiner Alant Holmhof n. Etn. II, 113, Gründling Kurl. n. U.;

2) Demin. tulcītis, ein kleiner, untersätziger Kerl
U., Mag. XIII, 2, 49. Wenn mit ul aus reduziertem ol, etwa (vgl. auch tuļķis) zu russ. тóлокъ "Stampfe" u. a. (bei Ttautmann Wrtb. 321 unter til "stosse").

Avots: ME IV, 258


tulināt

I tulinât Fehsen, Fest., Geistershof, Kalz., Selsau, Sessau, Sessw., Vīt., = tilin%C3%A2t">tilinât I 1: kad laukā linus pārāk ilgi tulina, lini sapakuluo Sessau. lini . . . jānuoguodē mārkā, lai tad pēc ar tulināšanu iet kâ iedams Vīt. 65. Refl. -tiês, ausgebreitet liegen (vom Flachs) Fehsen, Fest., Geistershof, Vīt.: linus izklāj laukā tulināties. lini tulinājas uz tula Vīt. Wenn mit u aus reduziertem o, zu tale II.

Avots: ME IV, 259



turbala

turbala RKr. VIII. 104, = rauda I, leuciscus rutilus.

Avots: EH II, 704


tvert

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. māmuliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291


ūķis

III ũķis Bauske, = ūķeris: tas saimnieks liels ūķis Bauske; "ein eiftiger, stiller Arheiter" (mit ù 2 ) Ekengraf.

Avots: ME IV, 408


ūkšķis

I ūkšķis,

2): "cūkas stilba kauls" (mit û 2 ) Siuxt.

Avots: EH II, 741


ūzbante

ūzbante U., die Hosenschnur; ûzbants 2 Stenden, = prievīte: uz tiltiem meta ziedus: cimdus. ūzbantes RKr. XVI, 106. ar ūzbantu sasien bikses, apsien kāju (zeķi zem ceļa), apsien gruozus, uzsien priekšautu Stenden.

Avots: ME IV, 411


uzčokurēt

uzčuokurêt, (vor Hitze) zusammenziehen (perfektiv): uzčuokurēs zābakiem stilbus (tuvu pie uguns sēžuot) Wandsen.

Avots: ME IV, 323


uzgrīst

uzgrīst, den Fussboden legen, dielen, (eine Brücke) bauen (perfektiv): uzgrīst tiltam grīdu Stenden. (tiltiņu) bija tur uzgrīduši Janš. Mežv. ļ. I, 330.

Avots: ME IV, 334


uzkrapšināt

uzkrapšinât Frauenb., klappernd hinaufgehen: ar kuoka tupelēm u. pa tiltu uz kūtsaugšu,

Avots: EH II, 725


uzlēģerēt

uzlẽģerêt Orellen, Ramkau, unten gekerbte Bohlen so auf die Grundbalken legen, dass die Grundbalken in die Kerben kommen: grīdu vai tilta gruodus uzlēģerē uz sijām.

Avots: EH II, 727


uzrūkt

uzrùkt,

1) anschreien, anfahren
(mit dem dat.): "stillgeschwiegen!" vecis bargi uzrūca Krišs Laksts 46;

2) ein wenig donnern:
uzrūca pē̦rkuons Spr.

Avots: ME IV, 374


uzskalot

uzskaluôt, (hin)aufspülen: viļņi uzskaluojuši smiltis uz krasta. Refl. -tiês, (hin)aufgesptilt werden: uz pļavas uzskaluojušās smiltis.

Avots: ME IV, 377



uzsvildināt

uzsvil˜dinât Seyershof, = uzdzeldinât: ar nātrēm u. pumpas uz stilbiem.

Avots: EH II, 735


uztaisīt

uztaisît,

1): u. māju Saikava, Seyershof. u. kuģi Salis. u. tiltu, duris AP. u. kasti nuo kuokiem Ramkau. u. jaunu biškuociņu Orellen. u. metienu kulšanai Siuxt. u. ("sakārtuot") adīkli Seyershof;

2): uztaisījis (angeraucht)
pīpi Pas. XIV, 415; ‡

3) über etwas errichten (anbringen, hinstellen) AP., Siuxt: sile uztaisīta uz steķiem. Refl. -tiês,

1): nevar vien u. ("?") uz vagas Saikava. u. (sich der Arbeit entsprechend ankleiden)
uz linu raušanu Seyershof; ‡

4) sich von selbst aufbauen:
uztaisītuos pils nuo ze̦lta Pas. IX, 88.

Avots: EH II, 736


uztapt

uztapt,

1): ne uz tilta neuztapa Tdz. 42285. u. augšā (aufstehen nach einem Fall)
Frauenb.;

2): "saka" ME. IV, 391 zu verbessern in "sāka"; die Bed. 2 ebenda zu streichen und das dafür gegebene Beispiel unter

4) zu stellen;

5): tē̦vs nebija vis pa vējam uz tam uztapis mani par pagasta skuoluotāju padarīt Lautenbachs Atziņas I, 69.

Avots: EH II, 736


varavīksna

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î 2 ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î 2 ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne 2 Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne 2 Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne 2 Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna 2 Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne 2 Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne 2 Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn 2 Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste 2 Lautb., varvîkste 2 Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. 2 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484


vārde

I vārde,

1) vãrde Dond., Karls., Ruj., Salisb,, Stenden, vārde N.-Bartau, vãrds, -s Karls., der Streckbalken ander Zimmerdecke; zwei an den Streckbalken aufgehängte Stangen zum Aufbewahren von Sachen, auch von Nutzholz und Pergeln (um dort namentl, über dem Ofen) zu trocknen
(mit ãr) Edwalen n. U., (vārdes) Dond., Iw., eine solche Stange Lasd.; eine Stange, auf welche man Wäsche hängt Kurl. n. U., Lasd.; eine Stange, wo Fische zum Dörren aufgehängt werden Lasd.; eine Stange, wo Fleisch zum Räuchern aufgehängtwird (mit ãr ) N.-Bartau; "eine in der Badstube eingebaute Stange" (mit ãr ) Dunika, Ober-Bartau; der unterste Streckbalken, auf dem die grīdas baļķi ruhen U.; Plur. vãrdi Stenden, vãrdis Kalnazeem, die Stangen im Mantelschornstein od. in der Badstube, wo das zu räuchernde Fleisch aufgehängt wird; vãrdi Dond. n. FBR. III, 104 "ārdi"; vārdes Kabillen n. BW. V, 628 "istabā pie griestiem ietaisīti plaukti, kur skalus kaltē": vārdi bij nuokapējuši me̦lni tâ kâ piķis Stenden. klētī ieiedama mārte zieduo cimdus (zeķes), uzliekuot uz vārdi (kārti) RKr. XVI, 191. istabā ieiedama jaunā sieva uzliek uz vārdi ziedu 264. virs krāsndeķa ir ietaisītas vārdis, kur skalu malku žāvē. vārdis arī tās, kur kukņā gaļu žāvē Gr.-Würzau n. A. X, 307. vadžus, kas istabā ietaisīti uz krāsns, sauc par vārdēm A. X, 307. linus saliek rijā uz vārdēm, uz lauka gar vārdēm Dond.;

2) vãrde N.-Bartau "rindā sakŗauti linu bāliņi": saimniekam šuogad divas garas linu vārdes N.-Bartau. Zu li. apývardė "Hopfenstange", vìrdis, -ies "Querbalken", s. Būga KSn. 1, 21; nach Leskien Nom. 588 zur Wurzel von vẽrt. Der Anklang an estn. warras (gen. warda) "Stange" u. a. (worüber Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisün kosketuksün 63) dürfte zufällig sein.

Avots: ME IV, 499, 500


vārstonis

vãrstuonis,* das Ventil (an der Gasmaske).

Avots: ME IV, 510


vēceklis

I vēceklis,

1) der Fächer, Wedel, mit dem man sich Luft zufächelt
St., U., (vè̦ce̦kls 2 ) Lubn., Warkh.: piegādā istabām caur ventilātāriem un vēcekļiem vē̦sumu A. v. J. 1899, S. 402;

2) der Pendel an der Uhr
Domas III, 265;

3) "womit man schwenkt
(vēcina)" Nötk. (mit ).

Avots: ME IV, 547, 548



vēdināt

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è 2 ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 1 , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. 2 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550



vēl

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556


vengre

vengre, die Ranke: tautas krāpšu tiltu taisa nuo apeņu vengrītēm (Var.: stīdziņām, spurdzītēm u. a.) BW. 13640 var. Wohl als ein Kuronismus zu li. vingis "eine Krümmung", véngti "meiden", ahd. winkil "Winkel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 260).

Avots: ME IV, 537


verkšēt

ver̂kšêt 2 Karls., -u, ẽju,

1) ver̂kšêt Bers., C., Erlaa, Kreuzb., Nötk., Ronneb., Sehren, Serben, Sessw., Wolmarshof, ver̂kšêt 2 AP., Pernigel, verkšêt Wid., Vīt., ver̂kšķêt A. - Ottenhof, Bers., Erlaa, Fehteln, Grawend., Kalz., Kl., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., Sonnaxt, ver̂kšķêt 2 Arrasch, Jürg., Pankelhof, Segewold, Selg., Sürxt, Widdrisch, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lis., Memelshof, Warkl., veršķêt U., weinen (hauptsächl. von Kindern gesagt);
verkšêt oder veršķêt Wessen, still weinen; ver̃kšķêt Grünw., schreien (von Kindern und Ferkeln gesagt); ver̂kš(ķ)êt Nötk., bellen, ver̃kš(ķ)êt Schibbenhof, verkšķêt Lemburg, Lennew., Lis., veršķêt Bers., knurren (von Ferkeln gesagt);

2) ver̂kšêt Vīt., Nötk., kreischend (in Nötk. auch: undeutlich, wirr) sprechen;
ver̂šķêt "das Gesicht verziehend unverständlich sprechen" Borchow, Meiran; unschön sprechen Saikava, ver̂kšêt Blumenhof, C., Erlaa, Rentzen, Salisb., Serben, Sessw., veikšêt 2 AP., Plātere, Rosenbeck, ver̂kšķêt Bers., Kalzenau, Saikava, veršķêt Bers., Kalzenau, (mit er̂ ) Nerft, leeres Zeug sprechen; ver̂kšêt Vīt., ohne Unterlass sprechen: kuo tu vienmē̦r verkši ? met mieru! Vīt., Nötk. Refl. -tiês (?), kapriziös weinen: kuo nu verkšies (zu einem Infin. *verkšties ?) N. - Peb. Zu verkstêt.

Avots: ME IV, 540




vēst

II vêst 2 (li. vésti "kühl werden"), -šu, -su, schwer atmen Hofzumberge: burvis tâ kâ pūķis vēš un sprauslā Druva I, 143. Subst. vē̦sums: kluss un palē̦ns vē̦sums (ein stilles, sanftes Sausen) Glück I. Kön. 19, 12. Vgl. auch savēst.

Avots: ME IV, 570, 571


vēstulnieks

vè̦stulnieks,*

1) der Briefsteller:
šacha vē̦stulnieks Austr.;

2) der Postillon
Wid.

Avots: ME IV, 571


vidžīgs

vidžîgs "?": te̦kā Milda, spridzīga un vidžīga P. Ērmanis Gaidītāji 58. gaiss skan un trīc vidžīgi tilinātās cīruļu dziesmās Janš. Līgava II, 64.

Avots: EH II, 782


vienlaiži

viênlaiži, Adv., = viênlaîdu: me̦rgas îr vîenlaîži vîspār tiltam vienādā augstumā Latv.

Avots: ME IV, 660


vietumis

vìetumis U., vìetums U., vìetu vìetumis, Adv., stellenweise: vietumis bij vēl... mitrs Ezeriņš Leijerk. II, 39. uogu če̦muri vietumis vai žilbināja acis Druva I,591. stils vietu vietumis ir tautisks A. XX, 551.

Avots: ME IV, 674


vīksne

III vīksne, die Ranke: tautas tiltu pataisīja nuo apiņu vīksnītēm BW. 13640, 3. Zu vīkt II.

Avots: ME IV, 636


vīkstīt

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î 2 ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì 2 ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î 2 ) AP., Pankelhof, (mit ì 2 ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î 2 ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637


virsus

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss 2 Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir 2 ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ 2 ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss 2 ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa 2 C., Plur. vìrsi 2 Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss 2 Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. 1 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III 4 , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615


vistadille

vistadil˜le Dond. n. Rkr. XVII, 64, punktierter Wassedaufer (totanus ochropus L.). Mit ll (wenn nicht fehlerhaft für lb) aus lv (vgl. li. titilvis oben unler titilbis)? Vgl. vistilbe und stidilbis.

Avots: ME IV, 626


vīžāt

I vĩžāˆt Orellen n. FBR.. XI, 44, AP., C., Dunika, Karls., Pernigel, PS., Salis, Trik., Wolm., (mit ì 2 ) Kl., Prl., vīžât U., -âju, vĩžuôt AP., BL., Frauenb., Iw., Jürg., N.-Bartau, Pankelhof, Ramkau, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ì ) Erlaa, Kalzenau, Kl., Selsau, Sessw., (mit î ) Gr.-Buschh., Sonnaxt, vīžuôt U., mögen, wollen U., Karls.; nicht faul sein, etwas gern tun Neik. n. U.; verstehen, geschickt zu etwas sein Allunan n. U.; nevĩžât nevīžuôt St., nicht mögen, nicht pflegen (zu tun u. s. w.), sich nicht die Mühe geben U. (unbek. in Oknist): Sprw. sliņkis pat mirt nevīžuo Br. sak. v. 1129. pa˙priekšu ne̦s ar sietu, vē̦lāki ir pat ar spanni nevīžuo Br. s. v. p. 81. ve̦ca... māte, nevīžuoja kalnā kāpt BW. 9282. slinkas meitas nevīžuoja 1928. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu - ne spaini ūdens vīžuo ķēķī îenest Upītis Dzim. 21. tādi sievišķi nevīžuo ne ceļa pagrìezt Frauenb. viņa nav vīžuojuse ne˙maz strādāt LP. N, 227. tu nevīžuo saprast Ver. I, 774. duod, cik ruoka vīžuo RA. viņš... vīžuo saudzēt savu meiteni Janš. Līgava I 419. Eher wohl. aus estn. wīzima "vermögen, mögen, Lust haben" (s. Thomsen Beröringer 287 und Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 13 f.), als nach Leskien Abl. 289 (mit Zweifel) und Scheftelowitz KZ. LIV, 251 zu li. užsivíežti "sich überwinden".

Avots: ME IV, 651


zaudēt

zàudêt A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Jürg., PS., Serbigal, Trik., Wolm., (mit àu 2 ) KL, Nerft, Preili, Schwanb., Sessw., (mit 2 ) Adiamünde, Dond., Iw., Pankelhof, Ruj., Selg., (mit ) Dunika, Siuxt, -ẽju, fakt. zu zust, verlustig machen L., verscherzen, zernichten St., verlieren; verloren gehn machen, verderben U.: Sprw. veselību puõdiem zaudē, luotēm nedabū atpakaļ Br. sak. v. 1400. zaudēt cerības JK. III, 75. se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Lomi 106. nezaudē, dē̦ls, dūšu! JK. III, 71, tas, kas debesīs dzīvuo,... sit un zaudē tuos, kas tur nuoiet ļaunu darīt II Makkab. 3, 39. šie man vienu teļu zaudē nuost, sie streiten mir ein Kalb ab U. atrastu naudu zaudēt, das gefundene Geld unterschlagen U. ienaidu zaudēt St., Uneinigkeit stillen. - Subst. zaudê-šana, das Verlieren: zaudēšanas nauda Mag. IV, 2, 140; zaudẽjums, das einmalige Verlieren; der Verlust: ciest zaudējumu, einen Verlust erleiden; zaudê̦tãjs, Vertilger St., wer verliert, wer verloren gehen macht: dziļūdeni, augumiņa zaudē̦tāju BW. 10874, 1 var. Nebst zust zu li. žavìnti "umbringen", žúti "umkommen" und (nach Holthausen IF. XX, 327, s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gētan "verletzen, töten".

Avots: ME IV, 692


žēlot

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. 2 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807


zemaška

ze̦maška, = apakša: izlīda nuo tilta ze, maškas Pas. II, 49 (aus Rositten). jie pa ūdins ze̦mašku lavās I(I, 239 (aus Bikava). izlīda nuo laivas ze̦maškas V, 40 (aus Preili), nuo cepļa ze̦maškas izrāpāja IV, 383. sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas 384. nuonest ze̦m akmiņa,.. i[r] palikt ze̦maškā V, 293 (aus Welonen).

Avots: ME IV, 707, 708


zeseris

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714


zilene

I zilene(s), = glãzene(s), Blaubeere(n) L., U., Mag. IV, 2, 81, AP., Bers., Frauenb., Lubn. (in Lubn. auch: galvene), Meiran, Memelshof, Nötk., Orellen, Ruj., Segew., Trik., Wolm. (unbek. in Arrasch, Dunika, Golg., Cir.-Buschh., Jürg., Kaltenbr., Kl., Mahlup, Schnehpeln, Selg., Sessw., Stenden, wo dafür glāzene(s), in Warkh., wo dafür gailine, in Oknist, wo dafür ģirtuokle); = mel˜nene(s), Schwarzbeeren (vaccinium myrtillus) Arrasch, Drosth.

Avots: ME IV, 719


ziņnesis

ziņnesis, der Nachrichtgebeŗ Besteller; der Postillion Apsk. v. J. 1903, S. 500; der Bote: ziņnesis paziņuoja saimniekam, lai ne̦s renti uz muižu Ahs. pieņemt pagasta ziņneša vietu Vēr. I, 1304. ziņnesis dabū grāmatu un duodas ceļā.

Avots: ME IV, 725


žņauga

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit ) Peb., (mit 2 ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit 2 ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit ) Kalz., (mit 2 ) Siuxt, Wandsen, (mit àu 2 ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs 2 ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs 2) Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit 2 ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit 2) Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit 2) Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824


zumburāt

zumburât A.-Schwanb. "still weinen".

Avots: EH II, 812


zurza

zurza,

1) comm., wer still und anhaltend weint
Memelshof, (mit ur̂ ) Gr. - Buschh.;

2) comm., wer viel und unnütz spricht (mit ur̂ ) Domopol;

3) stilles und anhaltendes Weinen
(mit ur̂ ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 751


zurzēt

zurzêt Bielenstein LSpr. I, 443, U., -u, -ẽju, zurzât Nerft, Sehren, -ãju, weinen (von kleinen Kindern gesagt [zurzât] Saucken n. Etn. I, 153, [zurzêt] Kokn.); zur̂zêt Gr. - Buschh., Oknist, still und andauernd weinen Memelshof; zurzêt U., pfeifen, heulen: Ieva muokās ar zuobiem: zurz vienā zurzēšanā Gr. - Buschh. acis pieskrēja pilnas asaru... sāks vēl zurzāt Veselis Saules kaps. 8; "sauer sehen und murren" (zurzēt) L., St. Vgl. surzêt.

Avots: ME IV, 751


zutiņš

zutiņš St. (auch: zutītis), U., RKr. IX, 94; Konv. 2 2320; Bielenstein Holzb. 667, Adiamünde, AP., Kürbis, Pernigel, Salis, Sepkull, Sussikas, Trik., Wolm., Zarnikau, zutiņa Ruj., das Neunauge (petromyzion fluviatilis): sniegdams... piektam zutiņus Aps. Pie pag. tiesas 9.

Avots: ME IV, 753


zvieds

zvieds: auch Brasche Anl. 145; zviedu zeme Latv. Av. 1831, № 3; vgl. auch den Eigennamen Zviẽdu tiltelis Plvv. I, 89 (aus NB.).

Avots: EH II, 816


zvinda

zvin̂da 2 Seyershof, zvìnds PS., Serbigal, zvin̂ds 2 Ruj., zvinds Elger Dict. 334, U., Freudenberg, zvìndus Smilt., -us, = zvins, das Blei: zvindu lēja paviļās BW. 9407, 3. zvindas muca vezmīnā 18676, 3. dieviņš brauca zvindas tiltu 32931, 3.

Avots: ME IV, 776


žvirdzēt

žvirdzêt "?": (tiltam ar vaŗa gruodiem bāleliņš) pāri brauc ... kâ mēnesis žvirdzē̦dams Tdz. 55035.

Avots: EH II, 824


zvirgzds

I zvìrgzds (li. žvir̃gždas "Kies") Wolm., (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Mahlup, N. - Laitzen, Schwanb., Sessw., (mit ir̂ 2 ) Dond., zvirgzds Hochrosen, Memelshof, zvirgzde Hochrosen, (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Demin. zvirgstiņš Glück II. Sam. 17, 13, der Kieselstein; zvirgzde St., U., (mit ir̃ ) Bl., Plur. zvirgzdi L., Spr., Dond., (mit ìr ) Neuenb., PS., (mit ìr 2 ) Kl., (mit ir̂ 2 ) Karls., Līn., nom. pl. zvìrgzdis C., Kies, Grand, grober Sand; zvirgzde Vīt., (mit ir̂ 2 ) Schibbenhof, Kieserde; zvir̃gzde Nötk., eine kiesichte Stelle; zvir̂gzdi 2 "smalki akmens sadrupumi" Frauenb., Siuxt, "dedzinuot smiltīs sairis akmens" Nigr.: zirņi cieti kâ zvirgzdi Golg. zvirgzdiņš iekrita acī Lubn. druoši bridu pār upīti, zinu zvirgzdus (Var.: uolas) dibinā BW. 11095, 1 var. jūŗas zvirgzdus izlasīt 10034. čirkst... zvirgzdi 32931, 7 var. dieviņš jāj zvirgžu tiltu 33672. sīkuo zvirgzdiņu putriņu vārīja 33591. ar zvirgzdiem berž traukus Dond. zvirgzde iekritusi zirņuos Bauske. kungs kuoda... maizi, it kâ e̦suot zvirgzde Stāsts Kraukļu kr. 92. viņš ir manus zuobus ar zvirgzdiem sagrūdis Glück Klagelied. 3, 16. mēness atspīdēja nuobē̦rdams... lielceļu kâ ar sidraba zvirgzdiem Domas II, 1439. viss bij pārklāts kâ dimanta zvirgzdiem Apsk. v. J. 1903, S. 284. pēc lietus zvirgzdi dzied Zalktis Nr. 3, S. 47. zniega zvìrgzdi Jürg., körnichter Schnee (als Folge von Tauwetter). zvirgzdu akmins sadrupa, kad sita; tas neplīsa Siuxt. zvirgzdes zeme Vīt. mūsu zvirgzdē (Kieserde) aug labi ders. Nebst zvirgt, zvirgžņi, zvirksnis und li. žvirždas, žvir̃zdai "grober Sand" zu serb. zvr̂st "eine Art weichen Steines", s. Trautmann Wrtb. 375. Zum Suffix vgl. apr. sixdo "Sand". Der Stamm in zvìrgzdis wohl nach smìltis.

Avots: ME IV, 777, 778


zvirgžņi

zvirgžņi, = zvirgzdi: dieviņš jāja zvirgžņu (Var.: zvirgzdu) tiltu BW. 32931, 7 var.

Avots: ME IV, 777