Paplašinātā meklēšana

[kaũupītis, die Kröte, der Frosch Serbigal.]

Avots: ME II, 177

I upītis U., der Alant; upīte Latw. Aw. 1855, № 21 (aus Usmaiten), upiêtis ² Sassm. n. RKr. XVII, 60 ("Alant"), Stenden, = sapals.

Avots: ME IV, 301

II upītis, s. upis.

Avots: ME IV, 301

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

atglêbtiês, atglābtiês, wieder zur Leibesfülle, zu Kräften kommen, sich erholen, genesen C.: nu jau viņš labi atglēbies nuo neveselības Serb.; viņš vēl nav atglābiers nuo ziemas pēriena Upītis Nemiers 43.

Avots: ME I, 159

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

blãzmains, blãzmuots auch blãzmais [Neologismus oder Druckfehler für blāzmaims?], schimmernd, dämmernd: blāzmainm nakts; blāzmains, blāzmuots rīts. mīlestības blāzmais rīts šķīsti baltiem ziediem vīts A. XX, 869. uz luoga aizkara blāzmaiņi spīgāja luktuŗu gaisma Upītis, Sieviete 192.

Avots: ME I, 312, 313

blāznums, der Schimmer, Wiederschein Lös., Bers., Etn. III, 161: acis piegrieztas sarkanajam blāznumam A. XVIII, 397. uogļu sarkanis blāznums Stari II, 333. kâ fosfora blāznums atplaiksnījās un apdzisa aiz gurde̦najiem plakstiņiem Upītis, Sieviete 36.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 313

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

čaũga,

1) etwas Mürbes, lose Zusammenhängendes:
le̦dus čaugu slāņi. sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238;

2) ein sich nicht zusammenschliessender Kohlkopf;
čaugas, lose Blätter des Kohls, die sicht nicht zusammenschliessen;

3) der Kopf,
gew. im verächtl. Sinne von untreuem Gedächtnis: tev tik tāda čauga;

4) der Weichling
L.

Avots: ME I, 405

čupis (s. auch unter čupa I): ein Busch, Strauss Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Busch"); Demin. čupītis, ein Büschel ebenda (unter "Büschel").

Avots: EH I, 296

‡ dābuolaita A. Upītis Vecas ēnas 74, = ‡ dâbuolaine.

Avots: EH I, 311

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

džinkstuoņa, das Klingen, das Sausen: ausu džinkstuoņa Konv. ² 778. zvārguļu džinkstuoņa Upītis Sieviete 34.

Avots: ME I, 564

gaļîgs, fleischig: teļš tak daudz lielāks un gaļīgāks nekâ niecīga avtiņa Kronw. sacīja smagā, gaļīgā balsī Upītis Nemiers 88.

Avots: ME I, 598

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

ìeaũrêtiês, ìeaũruôtiês, aufschreien, aufheulen: auka drūmi, duobji ieaurējās A. XI, 127. Apse ieauruojās pilnā kaklā Upītis Sieviete 63.

Avots: ME II, 2

ìedzer̂t,

1) etwas trinken:
viesi steigšus uzkuoda un iedzēra BW. I, S. 178. kuŗš cilvē̦ks bez savas iedzeršanas A. Upītis J. 1, 34;

2) einnehmen (von einer Medizin):
pe̦lni jāduod brūtei iedzert LP. VII, 151. Refl. - tiês, sich einen (leichten) Rausch trinken.

Avots: ME II, 13

ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.

Avots: ME II, 27

ìepīkt, in Zorn geraten: ķēniņš par tuo vārdu iepīka LP. V, 273. atbraucu iepīkuse BW. 20774. puisis drusciņ iepīcis teica Dīc. I, 76. balss drusku kâ iepīkuse Upītis Nemiers 118. Refl. - tiês, in heftigen Zorn geraten: kungs jou vairāk iepīcies LP. VI, 273.

Avots: ME II, 51

ìepil˜dît, anfüllen, eingiessen: iepildīja, sasita un izdzēra Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 51

ìetramdît, tr., schüchtern, wild machen: zirgu. nuonīkušais, ietramdītais cilvē̦ks Upītis Sieviete 211.]

Avots: ME II, 83

izcilnis: atskatās uz zilistarainuo izcilni aiz smilgu činkuriem A. Upītis Vecas ēnas 18.

Avots: EH I, 438

‡ izminas "ausgetretene Stellen" Autz: pa dēļu šķirbām un skabargainām izminām A. Upītis Vecas ēnas (1934), S. 41.

Avots: EH I, 466

izplĩvuôt [Bauske, nach verschiedenen Seiten hin flattern]: uz abām pusēm izplīvuojuošu lakatiņu ap kaklu A. Upītis Duomas I, 785. [izplīvuojuši mati Bauske.]

Avots: ME I, 783

kniedîgs

1) "?": tam meitiešam tak vajadzēja būt kniedīgākam A. Upītis U. b. 126, 39;

[2) kniẽdîgs, kräftig
Neu - Rahden; fest, bestimmt (auch Bers., Mar.), streng Idwen: kniedīgs cilvē̦ks, kniedīgas ruokas Nötk.].

Avots: ME II, 249

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

knitāji,

1) Leinsamentsroh
[Bers., Mar., Jürg., Kl., N. - Peb.], Nerft n. U.: aizbāzīs ar salmiem un knitājiem visus caurumus Upītis. [kad linsē̦klas kuļ, tad puoļas sabirst pe̦lavās, bet nuocirstie linu gali paliek ve̦se̦li, nesabirzuši: tie ir knitāji; tuos lietuo migai, vai šķirbu aizbāšanai Nötk.] šis vīrs nav vis uz knitājiem gulējis, sagt man von einem reichen, in guten Verhältnissen lebenden Mensch;

[2) = zirnāji Adsel;

3) auf einem Felde gesammelte und zu verbrennende Quecke
N. - Peb.].

Avots: ME II, 247

krobêtiês [mit uo?], -ẽjuos "?": tu puisītis kâ krupītis, kâ krupītis krobējies (Var.: krābējies) BW. 10071, 1.

Avots: ME II, 285

krupis (li. krùpis), kŗupis BW. 17166,

1) die Krote;
raibs krupis, Wechselkrote (bufo variabilis) Natur. XXXVII. 9. pē̦rkuoņa krupis ir brūns un uz negaisu uzpūšas Sassm. piena krupis (zaļš) zīž guovis Sassm. svilpuotājs krupis (tumšs), Wasserkrote Sassm, lietus krupis, gelbbrauner Grasfrosch Sassm.;

2) wie krupe, auf kleine Menschen bezogen:
kâ krupītis tautu dē̦ls BW. 17166; besonders häufig zur Bezeichnung unartiger Kinder: ak tu krupis tāds;

[3) ein Zwerg
Ruj. - Zu krupt, krūpis, kŗaũpa, aksl. krupa "Krümchen, Brocken", ae. hruf "Schorf, Grind', hréof "rauh" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 630, Persson IF. XXXV, 2033 nnd Beitr. 8621 n. 865, Būga PФB. LXXI, 50, Trautmann Wrtb. 143, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 97.]

Avots: ME II, 287

lãsums [Nigr.], Mat., = lāse 2, der Sprenkel, Tupf, Fleck: mugura un sāni sarkani dze̦lte̦niem lāsumiem Konv ² 3052. nere̦dz vairs ne˙viena sniega lāsuma cirtuma dūmājuos AU. kâ me̦lni lāsumi rē̦guojas sūnu činkuri Upītis Nemiers 75.

Avots: ME II, 442

mazlìet, mazlìetu MWM. VIII, 414, [Dond.], mazulìet, mazlìetiņ, mazulìetiņ, Adv., etwas, ein wenig: pagaidi mani mazliet! Ahs. pavērt mazuliet durvis LP. III, 95. viņas seja kļuva mazlietiņ tumšāka Alm. sirds mazlietiņ kâ vieglāka A. Upītis J. 1. 28. uz sejas mazulietiņ bij nuomanāma viegla smīnēšana Alm.

Avots: ME II, 573

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

‡ uogļdedzis, ein Kohlenbrenner: ve̦ca uogļdedžu vieta A. Upītis Sm. lapa 119.

Avots: EH II, 742

paar̂t,

1): īksītis prasīja p. Pas. IX, 162. es paaršu dziedādams Tdz. 52895; ‡

2) = ìear̂t 1: p. mē̦slus pa zemi Dunika; ‡

3) "?": (ein Hund)
ar tuo pašu sparu visām četrām kājām vēl pussuoli paara uz priekšu Upītis Pirmā nakts.

Avots: EH II, 118

‡ pabalsnît ein wenig weisslich schimmern: sienas pakrēslī pabalsnīja mazs stikla luodziņš Upītis Pirmā nakts 265.

Avots: EH II, 119

‡ pačamstinât, ein wenig čamstinât: pačamstināja lūpām Upītis Pirmā nakts 183.

Avots: EH II, 125

‡ padunguôt, = ‡ padunduôt: kādu ... dziesmiņu padunguodams Upītis Pirmā nakts 404.

Avots: EH II, 129

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131

pagrìmt, ‡

2) teilweise versinken:
pagrimusi laiva A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH II, 134

pajàutrinât, Refl. -tiês: lielskungs ... mīlēja reizēm p. Upītis Pirmā nakts 317.

Avots: EH II, 138

‡ paklakšinât, = paklakšķinât: Šrāders paklakšināja mēli Upītis Pirmā nakts 84.

Avots: EH II, 142

‡ pakļunkšinât, = paklunkš(ķ)inât: pakļunkšināja mucu Upītis Pirmā nakts 412.

Avots: EH II, 143

pakšinât: auch Ronneb.; tropfen (intr.): nuo vītuola zariem sāka ar˙vien biežāk un smagāk p. dīķī Upītis Pirmā nakts 92.

Avots: EH II, 145

‡ pakûpt, = pakûpêt: pe̦lavas pakūpa gaisā Upītis Pirmā nakts 13.

Avots: EH II, 146

paļaũt: paļāve vistai izplēst iedē̦stu Sonnaxt. Refl. -tiês, ‡

2) sich hingeben:
bez laulības ... paļāvušās vīriešiem Upītis Pirmā nakts 99; "būt ar mieru" Sonnaxt: es tik tâ paļaunuos, ni˙kā nesaku.

Avots: EH II, 153

‡ palsmuôt, hell scheinen (?): viņi izgāja e̦glājam cauri ... kad jau priekšā palsmuoja klajums Upītis Pirmā nakts.

Avots: EH II, 152

paņêmiens,

1): kristamāte smējās ..., un viņas ... priekša raustījās pie katra smieklu paņēmiena (Lachanfall?)
Jauns. Baltā gr. ³ II, 18; ‡

5) "?": aiz mājām ... laikam uz ceļa paņēmieniem gauduoja ..., tā druoši vien bij izkaltusi rumba Upītis Pirmā nakts 258.

Avots: EH XIII, 161

paņirbêt: spārnuots ... mākuonis (gemeint sind Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XIII, 161

‡ paņirkstêt, ein wenig ņirkstêt: pastalas paņirkstē̦damas švīkstēja pa kluonu Upītis Pirmā nakts 86.

Avots: EH XIII, 161

‡ paparkšinât, ein wenig parkšinât: paparkšinādama nuo kārkliem izpeldēja pīle Upītis Pirmā nakts 109 (vom Storch ebenda 264).

Avots: EH XIII, 162

‡ paplaiksnît, für eine kurze Weile erscheinen, sichtbar werden (?): kruoga gals ar luogu paplaiksnīja tikai zibenim uzšķiļuoties Upītis Pirmā nakts 419. Kurtam ... tumši paplaiksnīja atmiņā kaut kas nejauks ... nuo se̦nām dienām 315. Refl. -tiês (s. ME. III, 82): līdz paplaiksnījās ("?") zemniekam brīvāka diena Anna Dzilna 53. mākuoņi paplaiksnījās Vank.

Avots: EH XIII, 163

paplaûkt: vaiguos paplauka sārti plankumi Upītis Pirmā nakts 335. smaids ruosījās p. sejā 375. gaisma bija jau labi paplaukusi Janš. Dzimtene III, 77.

Avots: EH XIII, 163

‡ paplīvuôt, eine Zeitlang plīvuôt 1: pa kuoku spraugām pretī paplīvuoja ... liesmas Upītis Pirmā nakts 384 (vgl. auch 219). augšā ... vēl paplīvuoja (= zibsnīja) 259.

Avots: EH XIII, 164

‡ paplunčât, ein wenig spülen (?): paplunčāja tuo (kannu) ūdens tuoverītī Upītis Pirmā nakts 9.

Avots: EH XIII, 164

‡ parada, in der Verbindung tāds p. Upītis Pirmā nakts 399, ein entfernter Verwandter.

Avots: EH XIII, 165

parẽ̦guôtiês (unter parẽ̦gâtiês), ‡

2) "?": aiz tām parē̦guojās (war eine Weile sichtbar?)
pe̦lē̦ku lakatu apsieta sievietes galva un tūliņ atkal nuozuda Upītis Pirmā nakts 7; reizu reizām p. (wiederholt und nicht ganz klar sichtbar werden) Trik.

Avots: EH XIII, 167

‡ pãrkavêt, zu sehr versäumen: laiks bij pārkavē̦ts A. Upītis Pirmā nakts 151.

Avots: EH XIII, 202

pãrlàipuôt, ‡

2) behutsam hinübertreten:
viņš ... pārlaipuoja gulē̦taju kājām Upītis Pirmā nakts 419.

Avots: EH XIII, 204

‡ pãrsalˆdêt, befrieren machen, mit einer Eisdecke überziehen: pirmais pliksalis bija pārsaldējis dīķus Apsk. 1903, S. 31. Refl. -tiês (s. ME. III, 173): tu tīšā prātā pārsaldējies Upītis Pirmā nakts 77.

Avots: EH XIII, 209

‡ pãrspulgt, über etwas aufleuchten (?): sārte̦nuo spīdumu reizu reizēm pārspuldza tāļuo zibeņu baltā plīva Upītis Pirmā nakts 362.

Avots: EH XIII, 212

pasiêna,

1): izlauzījuši pasienas akminus Latv. Av. 1856, № 6. kūtīm pasienas kašņāja laukā Upītis Pirmā nakts 359; ‡

2) der Boden hart an der Wand
Vank.: ķēķī tai gāts kaktā dažam p. caura Erlaa.

Avots: EH XIII, 172

pasiêna, pasiêne, = paseknis 2, 3; pasiena - neaizmūrē̦ta vieta apakš sienas, kur par ē̦ku pamatiem ir tikai lieli, nuostādīti akmeņi, kuŗu starppuosmi nav piepildīti Etn. IV, 163. milzīgs akmens bija izvēiies nuo pasienas A. XVIII, 492. cūka raka pasienē BW. 13011. pasiena - sienas apakša: peles iztaisījušas caurumus pasienā Sassm. n. RKr. XVII, 44. iz meklēja visus kaktus un pasienas Latv. pasienās mirka sniega palieku čaugas Upītis Sieviete 238. [ja tu mani nelaidīsi ustabā, tad es tev parakšu pasieni; - tev būs salts Pas. I, 248 (aus Preili).]

Avots: ME III, 99

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171

paskābe̦ns, ein wenig säuerlich: putra , likās paskābe̦na Upītis Pirmā nakts 281.

Avots: EH XIII, 172

‡ pasliektiês, sich ein wenig krümmen (?): ceļš gar upītes krastu pasliecās apaļā ... uzkalnī Upītis Pirmā nakts 354.

Avots: EH XIII, 174

paslìet: Andrāns paslēja seju gaisā Jauns. J. un v. 82. (vēzi) izvilkuši (krastā), paslējuši Tdz. 42491. ‡ Refl. -tiês, sich emporrichten: meita ..., uz e̦lkuoņa paslējusies, paskatījās uz luogu Jauns. J. un v. 75. spieķis ... paslējās ruokā Upītis Pirmā nakts 152.

Avots: EH XIII, 174

paslīst (unter paslîdêt; li. paslýsti): nuo krūmiem ... paslīda laukā slaids purns Upītis Pirmā nakts 109.

Avots: EH XIII, 174

pašļūkât: kruodzinieks pašļūkāja pa istabu apkārt Upītis Pirmā nakts 20.

Avots: EH XIII, 179

‡ pašmīkstinât, ein wenig šmīkstinât: guovs ... pašmīkstināja asti Upītis Pirmā nakts 411.

Avots: EH XIII, 179

‡ paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175

‡ *pastatnis, eine Unterlage: gaŗie dēļu galdi uz bluķu pastatņiem Upītis Pirmā nakts 299.

Avots: EH XIII, 176

‡ pasũrkstêt Dunika, = pasũrstêt: pa dienu pasūrkst, nakti vēl drusku, ... līdz rītam tik˙pat kâ ve̦se̦ls Upītis Pirmā nakts 179.

Avots: EH XIII, 178

I paturîgs, ziemlich wohlhabend: paturīgs tirguotājs Upītis Sieviete 13.

Avots: ME III, 125

pavḕrpt, refl. -tiês, wirbeln: ziŗgs. pavērpa ar asti Apsk. v. J. 1903, S. 70. putekļu mākuonis pavērpās gaisā Upītis Sieviete 9. pavḕrpties, eine Weile spinnen.

Avots: ME III, 136

pavḕrst,

1): spilventiņa mitruo pusi ... pavē̦rsusi apakšā Janš. Līgava II, 92. viņš nuourkš, pavērš (verdreht ein wenig?)
tās baltās acis un aplaizās Upītis Pirmā nakts 173; ‡

3) "?": kur nuokrita asariņa, tur pavērta sudrabiņ[u] BW. 3909, 2. Refl. -tiês, ‡

2) = nùošķîst 2 (?): balts vien gar acīm pasavḕrte ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 93.

Avots: EH XIII, 190

‡ pavîst, prs. -vîd, prt. -vîda Oknist, = pavīdêt III: saulīte pavīd Rite. sejā atkal pavīda ... smaids Upītis Pirmā nakts 59.

Avots: EH XIII, 191

pavizêt: caur biezuokni pe̦lē̦ki pavizēja Upītis Pirmā nakts 108. viņas ruokās paviz (ist sichtbar) pat gādība Erss Jaun. Ziņas 1939, № 39.

Avots: EH XIII, 191

‡ *pazibt, = pazibêt: (fig.) lai nuozaudē̦tu pē̦das, ... paziba viņam smadzenēs Upītis Pirmā nakts 475.

Avots: EH XIII, 192

‡ pekņa, schlecht ausgebackenes, schliefiges Brot Laud., Lubn.: tē̦vs atgrūž mīkstas maizes kukuli ar atlē̦kušuos augšējuo garuozu. - atkal pārce̦pta! kas tādu pekņu var ēst? Upītis Vecas ēnas 205.

Avots: EH XIII, 219

‡ *pelēksnis, pelêkšnis Liepna, Lindenbast: pelēkšņa (pelēkšņlūku S. 142) pīteņus Upītis Pirmā nakts 352.

Avots: EH XIII, 221

‡ pesteļnieks Upītis Pirmā nakts 231, = pestelis.

Avots: EH XIII, 225

pìedumêt, piedumt, trübe werden: piedumējušas debesis Upītis Sieviete 213. laiks šuodien ir piedumis.

Avots: ME III, 246

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

pìesārst, rot werden, erröten: piesārta vaigi Upītis Sieviete 36. tâsārtais ģīmis bij piesārtis A. XX, 482. viņa piesārta kâ ruoze De̦glavs Rīga II, 1, 308. ziemeļpuse bij vis˙gaŗām vēl tumši piesārtuse Baltpurviņš I, 141.

Avots: ME III, 287, 288

pìeskaņuôt, tr., anpassen, in Einklang bringen. Refl. -tiês, sich anpassen: kamdēļ jūs, sievietes, nepieskaņuojaties vtīriešu sapņiem? Upītis Sieviete 197.

Avots: ME III, 290

pìeskāriêns; die Berührung: viņa iekšēji sarāvās nuo katra pieskāriena Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 291

pìespiêst,

1) andrücken;

2) (zu etw.) zwingen, antreiben :
pie darba piespiest, zur Arbeit treiben, nötigen U. viņš sarauj gruožus un piespiež zirgus iet suoļiem Vēr. I, 1395. viņš gadus divdesmit nuotupējis labprātīgā un piespiestā cietuma II, 825. - piespiest kaulus, sich anstrengen Alm. Refl. -tiês,

1) sich (an etw.) andrücken, anschmiegen
(auch fig.): nabadzīte piespiežas pie egles LP. IV, 120. Jānis gaidīja ganus mājā, piespiedies pie rijas pakša Krišs Laksts 53. nebija rūmes, kur piespiesties un pārgulēt Dīcm. pas. v. I,72. viņai vebija neviena, kur piespiesties, ar kuo vārdiņu parunāt Upītis st. 33;

2) sich anstrengen, sich bemühen:
vajadzē̦tu stiprāk piespiesties, lai panāktu biedrenes MWM. XI, 187. nu piespiedies, piespiedies! kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam laikam nenuobeidzi arī? A. XI, 54.

Avots: ME III, 294, 295

pìezvelt, anlehnen, anstützen. Refl. -tiês, sich anlehnen, anstützen : Lidija stāvēja, sāniski rakstāmgalda stūrim piezvē̦lusēs Upītis Sieviete 159.

Avots: ME III, 313

piñkuļaîns,

1): (priedes) mēģināja savus pinkuļainuos ce̦kulus iemērkt ūdenī Upītis Pirmā nakts 6.

Avots: EH XIII, 235

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

pļaũstît (li. pjáustyti "fortgesetzt schneiden") Karls., -u, -ĩju, freqn. zu pļaũt, mehrfach, hin und wieder ein wenig mähen: gruntnieks viņam atļāvis pļaustīt starp krūmiem A. XX. 81. tē̦vs lejā pļausta sienu A. Upītis,

Avots: ME III, 366

pluõksnains C., plùoksnains ² Saikava, pluôksnains Sessw., faserig; caur pluoksnaiņuo ("?") ādu Upītis.

Avots: ME III, 364

plûdi, vereinzelt (z. B. V. Eglītis Eleģijas 53) der Sing. plūds,

1) die überschwemmung, die Flut
U.; plūdi un atplūdi Konv. ² 3035, Flut und Ebbe. plūdi kāpj, klīst, ceļas Aus. I, 6. - ūdens plūdi, Wasserflut; Sintflut U. plūdu laiks, der Baumfluss, Frühlingsüberschwemmung, starkes Tauwetter U. plūdu vējš, der Westwind Sassm.: kad plūdu vējš pūš, tad pa˙laikam līst lietus. - viņi jau ir tādi plūdi, man weiss nicht; von wo sie herstammen (von wo sie hergeschwemmt sind) Infl. n. U.;

2) fig., die Flut, Menge:
matu plūdi Vēr. II, 347; A. v. J. 1902, S. 16. valuodas plūdi (Wortschwall) A. Upītis. Zu plûst. .

Avots: ME III, 360

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372

puõgât, -ãju, puõguôt,

1) knöpfen:
bē̦rni puoguo svārciņus vaļām A. Upītis;

2) schellen, mit der Schelle klingeln
St.;

3) schlagen (von der Nachtigail):
lakstīgalas balss apzīmēšanai ir divi .. vārdi - puogāt un sist Etn. II, 51. jaukā vasaras dienā lakstīgala puogāja LP. VI, 284, lakstīgala nuoklausījusies gāna dziesmas, tādēļ tā tik jauki māk upmalās puogāt ebenda 243. Refl. -tiês, sich (zu)knöpfen: Trīnīte, še nākdama, puodziņās puogājās BW. 20657.

Avots: ME III, 455

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

pretišķĩba, der Gegensatz, der Widerspruch: kas par asu pretišķību starp meitu un viņas ve̦cākiem! Alm. viņa gaiši nuojauš pretišķību, kāda starp tē̦vu un Mārtiņu A. Upītis.

Avots: ME III, 388

pukšêt (unter pukšķêt),

1): pukš in vaid, stöhnt und wimmert
(in einem handschriftl. Vokabular); halblaut seinen Ärger (seine Unzufriedenheit) äussern Kaltenbr., Wessen: pukš vien; runāt vairs ne˙maz nerunā Lems. viņi likās saķilduojušies un sadrūvējušies ... kundze pukšēja, savilkusies kâ ezis A. Upītis Sm. lapa 262.

Avots: EH II, 322

‡ pulksteņvaža A. Upītis Sm. lapa 326, die Uhrkette.

Avots: EH II, 324

puñdele: auch E. Birznieks-Upītis Podiņos, S. 11; "eine" ME. III, 412 zu verbessern in "ein".

Avots: EH II, 325

‡ pusaûga (gen. s.), = pusaûgu: līdze̦nums ar krūmiem un p. birzīm A. Upītis Sm. lapa 120. ve̦cās ... p. priedītes Pirmā nakts 6. Ein durchdekliniertes pusaugi (von Schweinen) wird Dz. Vēstn. 1912, № 260 aus Gr.-Essern mitgeteilt.

Avots: EH II, 330

pusaûgā, pusaûguos, adverbial gebraucht, halb, zur Hälfte aufgewachsen, halberwachsen: daļa linu pusaugā, un daļa vel dīgst B. Vēstn. tupiņu lauks pusauguos A. Upītis. sirds ir palikusi pusaugā A. v. J. 1896, S. 649. nava puika pusaugā, jau ķēniņa kaŗavīrs BW. 32109, 3.

Avots: ME III, 422

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

pusdriskâts, halbzerrissen, - zerfetzt: maisiņš, pārklāts ar saimnieka pusdriskātu ratu deķīti A. Upītis.

Avots: ME III, 425

‡ pus˙istabas, das halbe Zimmer: p. vien dziedāja ... dziediet, visa istabiņa! BW. 794, 7. me̦lna kâ rupucis pusistabā (pus˙istabā? das halbe Zimmer einnehmend?) nuotupusies krāsns A. Upītis Pirmā nakts 8.

Avots: EH II, 332

‡ puskupris, ein halber Buckel (Höcker): nelielais ... augums ar puskuprīti mugurpusē A. Upītis Ģertr. 68.

Avots: EH II, 332

‡ pusmiedzis PV., = pusmìegs: tīksmīgā pusmiedzī A. Upītis Ģertr. 35.

Avots: EH II, 333

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

pusteciņi (unter pusteceņi): kājas kustējās ... ņipri, kâ pusteciņiem bīdīja uz priekšu ... augumu A. Upītis Pirmā nakts 199.

Avots: EH II, 334

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436

‡ *puszviļa (?), das Halbliegendsein (?): savā puszviļā nevarēju ne pacelties sē̦dus, ne atslīkt guļus A. Upītis Sm. lapa 392.

Avots: EH II, 335

puszviļu (unter puszvilu): gulēju p. gultā A. Upītis Sm. lapa 391.

Avots: EH II, 335

puve: (celtne) puves galīgi apsē̦sta A. Upītis Sm. lapa 186.

Avots: EH II, 340

raceklis,

2): auch Saikava; kurmja raceklī A. Upītis Sm. lapa 118.

Avots: EH II, 348

raibaļa,

1): mit aĩ - auch Salis; ‡

3) comm., ein buntes Pferd:
r. tik˙pat gauss kâ viņa saimnieks pats A. Upītis Sm. lapa 105.

Avots: EH II, 350

ràibuôt,

1): sīpuolnīcās vārīta un skudru pūznī raibuota uola Brigadere Dievs, daba, darbs 281. pie raibuotā pīlara Dünsb. Od. 209. es nedevu nuomizuotus kartiņus; raibuoju vie[n] drusku tuos me̦lnumus ārā (d. h. machte die Kartoffel bunt, indem ich die schlechten Stellen herausschnitt)
Seyershof;

2): gar acīm raibuoja, ausīs nuodunēja A. Upītis Pirmā nakts 470. cauri kuoku galuotnēm raibuojās ... pilsē̦tas nameļi 57.

Avots: EH II, 351

‡ redeļuots, = redeļaîns, mit einem Gitter versehen: aiz dzelzs redeļuota stikla durvīm A. Upītis Ģertr. 179.

Avots: EH II, 362

rē̦kuoņa (unter rē̦kuonis), ‡

2) Geheul:
velnišķā r. (eines Hundes) iekšā aprimās A. Upītis Sm. lapa 240.

Avots: EH II, 369

rẽ̦puļaîns: sirmi, rē̦puļaini bē̦rzi A. Upītis Pirma nakts 190.

Avots: EH II, 370

rẽ̦puļaîns Salisb., rē̦pulaîns, rēpeļaîns Ronneb., pockennarbig, uneben: rē̦puļains ģīmis Salisb. tas nuoglauda savas rē̦pulainās de̦lnas vienu gar uotru Duomas I, 122. ar rē̦pulainuo ruoku A. Upītis. Vgl. repeči.

Avots: ME III, 521

‡ rē̦puļi, Unebenes (?): tas (scil.: zāģis) ierauj taisnu gultni mizas rē̦puļuos A. Upītis Pirrnā nakts 242.

Avots: EH II, 370

riebjš (?) "?" : es klintis sviežu jums uz riebjām galvām A. Upītis U. b. 126, 30.

Avots: ME III, 542

riezis U., riẽzis Nigr., Līn., Gaiken, Wahnen, riêzis ² Karls., rieža Bigauņciems, riẽža Iw., Kalleten, Wandsen, rìeža ² Kl., rieža C., ein abgemessenes (6-7 Lofstellen umfassendes Katzd.) Stück Feld od. Wiese, das (auf den Gütern) zur Arbeit angewiesen wurde (riẽzis Bl., rieža Wessen, Freiziņ, riẽža Dond., Katzd.); die Grenzlinie auf dem Felde Ar. (rìeža ² ); eine grosse Feldarbeit (auf dem Gute), zu welcher fremde Arbeiter geladen werden (= talkus): tika nuoduota viena rieža, t. i. zināma lieluma zemes gabals Plūd. Llv. II, 236. par šituo cēlienu gan Mālakalna riežu aparšu Plūd. riežas aris Švābe Drustu pag. tiesas spried. 18. saimnieki, riežus apve̦zdami, tik trakiski nesteidzas Janš. Dzimtene V, 350. mēslu vešanas un riežu pļaušanas talkās Dzimtene ² I, 72. muižas darbuos: mē̦slus ve̦duot un siena vai rudzu riezi pļaujuot un nuovāķuot ebenda 108. dē̦li un meitas riezī ejuot, kur visi pagasta jaunieši sare̦dzas ebenda 278. tas nuotika muižas darbuos, riežuos, rijās BW. III, 1, 5. iet uz muižu rijās un riežās A. Upītis. vai brauciet sūdu riezī, vai rudzu riezī, vai pār kūlās? BW. III, 1, 94. nuobeidzis savu riežu Leijerk. I, 252. Wohl zur Wurzel von raize(s), raizêtiês und riezt II 1, ierieztics.

Avots: ME III, 551

riķis: auch (ein Zaunstecken) Assiten, Grob., OB., Rutzau, (ein Zaunstecken; eine Holzstange) Iw.: ieraka stabus vienu nuo uotra riķa gaŗumā Iw.; riķi "sē̦ta" Nigr.: pārlipt riķiem pāri Dunika; riķu žuogs Frauenb., Schrnnden, Janš. Apsk. 1902, S. 17, Birznieks-Upītis Podiņi, S. 1; riķu dārzs Grob., = dārzs ar riķu žuogu.

Avots: EH II, 371

riseklis, = risaklis: grìezu gaŗkūļu salmu risekļus linu kūļu siešanai A. Upītis Sm. lapa 181.

Avots: EH II, 374

rît, rîtu, rîtâ, Adv., morgen: Sprw. rītu ar(ī) vēl diena. rīt šādu laiku Grünh., morgen um diese Zeit. rīt rītā od. rīt(u) nuo rīta, morgen früh: ja rīt rītā nebūs liela rasa,... tad līdz vakaram nuopļaus A. Upītis. rītu nuo rīta sāksim pļaut sienu Ahs. ne rītā tā dieniņa, kad es iešu tautiņās BW. 10358. Ursprünglich: am Morgen des auf heute folgenden Tages.

Avots: ME III, 540

‡ rùokapakša. der Raum unter den Händen: Dārta viņam pa ruokapakšu iešmauca istabā A. Upītis Pirrnā nakts 223.

Avots: EH II, 391

rudzãjs: "= rugājs" Behnen n. FBR. XVI, 144; rudzāja salmi Skaistkalne u. a. n. FBR. XVIII, 12; rudzāji b - auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Sonnaxt; r. ziemu būs jāizbaŗuo luopiem A. Upītis Pirmā nakts 141.

Avots: EH II, 382

‡ saaudze, dicht Gewachsenes, ein Walddickicht: necaurlienamām izstīdzējušu bērziņu saaudzēm A. Upītis Laikmetu griežos 75.

Avots: EH II, 395

sabãlêt: smilgas jau pārziedējušas, sabālējušas A. Upītis Pirmā nakts 138.

Avots: EH II, 396

‡ sabālis (part. prt. act.), blass (bleich) geworden, erblasst: pūlī, kas sabālis un gurde̦ns izplūda laukumā A. Upītis Sm. lapa 318.

Avots: EH II, 396

sabaŗuôt (unter sabaruôt),

2): salmus nuo jumtiem sabaŗaoja A. Upītis Pirmā nakts 139. šuo ābuoli viņš sabaŗuoja ķēniņa meitai Pas. VIII, 386; ‡

4) viele od. alle sattfüttern:
s. zirgus AP.

Avots: EH II, 395

‡ sabirzas, Zerbröckeltes: grābekļiem izkratīdamas sabirzas un pe̦lavas A. Upītis Laikrnetu griežos 24.

Avots: EH II, 396

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

saciêtêt, intr., hart werden, sich verhärten: kaļķis ar laiku sacietē JR. sniegs bez atkušņa nuosē̦stas un sacietē Stelp. sacietējusi āda, die Schwiele. sacietējuši augi Mazvērsitis Luopkuopība 3, 9. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. kad mandeles sacietējušas, tad šīs kakla vietas jāiesmērē ar driģeņu eļļu Etn. II, 162. Subst, saciêtẽjums, die Verhärtung: cilvē̦kam pie galvas un kakla dažreiz aug tāds sacietējums kâ trums Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 604

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605

sačurinâtiês, sačūrinâtiês, sich ducken, sich zusammenziehen: putns stāv sačurinājies, nedzied. viņa sēž klētī sačurinājusies A. Upītis. sēžu ... sačūrinājies zem seģenes A. v. J. 1899, S. 248.

Avots: ME II, 606

‡ sadanguôt, = sadangât (?): gan˙drīz līdz ceļiem sadanguotā mālainā luokā mukdams A. Upītis Pirmā nakts 133.

Avots: EH XVI, 402

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620

sadràudzinât: gan es tevi sadraudzināšu A. Upītis Sm. lapa 242. Refl. -tiês: auch Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 403

sadrìksnât: atradu tuo (scil.: nūju) ... apgrauztu un pa˙galam sadrīksnātu A. Upītis Sm. lapa 252.

Avots: EH XVI, 404

sadrūmêtiês, ‡

2) = sadrūmt: vēl vairāk sanīcis un sadrūmējies A. Upītis Laikmetu griežos II, 206.

Avots: EH XVI, 404

II sadruvêt, sadrūvêt,

1) tr., bedrohen, erschrecken;

2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,

1) eine Gemütserschütterung
U.;

2) die Bedrohung
U.;

3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.

Avots: ME III, 614

sadubļuôt: lietus sadubļuotā ceļa A. Upītis Laikmetu griežos I, 65.

Avots: EH XVI, 404

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616

sadũšinât: sadūšināja pats sevi A. Upītis Pirmā nakts 177.

Avots: EH XVI, 405

sadzîvuôt,

3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡

5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡

6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.

Avots: EH XVI, 407

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sagadît, ‡

2) "savest kuopā" Auleja, sich zufällig treffen machen:
dievs tuos tādus sagadīja salašus Auleja. kuŗš ve̦lns jums (Var.: jūs) sagadīja div[i] Almiņas panākšņuos Tdz. 59117. Refl. -tiês,

1): "ausgesagt:" ME. III, 623 zu verbessern in "ausgesagt):"; ‡

3) übereinstimmen:
liecība nesagadījās Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 129). ‡ Subst. sagadījums, das Zusammentreffen: aiz nelaimīgiem apstākļu sagadījumiem A. Upītis Ģertr. 168.

Avots: EH XVI, 407

sagņūzt: sagņūzušuo augumu A. Upītis Pirmā nakts 199.

Avots: EH XVI, 409

sagrãbât: arī mieži tur vēl sagrābājami A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. (puika) sāka ar ruokām grābāt. sagrābāja puika pie sienas stāvuošuo mietiņu Pas. XII, 485.

Avots: EH XVI, 409

sagrãbât, tr., zusammenscharren, -fegen (Etn. II, 7), -raffen, -harken; um sich tastend etw. aufsuchen: Pēteris sagrābāja... sakastuos lielumus un nesa... uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. zābaki, kurus es kaut kur zem suola sagrābāju Stari 1, 67. Elza sagrābāja sē̦rkuociņus Upītis Sieviete 115. man še ne˙kā nav, bet ja paietu tur..., kur tā le̦pnā māja, tad gan varē̦tu kaut kuo sagrābāt RA.

Avots: ME II, 628

I sagrìezt,

1): gans sagriež guovis čupā (gubā Saikava), lai gul Siuxt. sagriezu vējam pakaļu, lai pūš Frauenb. Refl. -tiês,

1): tāds ar sagriežas (änderf sich)
tas laiks, kâ avīzē bij stāstīts Seyershof. nuo nejaukās smirduoņas dūša sagriezās (wurde übel) A. Upītis Sm. lapa 19;

2): sa˙griezies vien staigā, - un tīri par nieka vārdu! Seyershof. vai Miķelim ar Aiju nav iznācis kāds karš, ka viņi tik sagriezušies Jauns. Raksti III, 47. Fārbachs ... bija stipri sagriezies Kapri 209.

Avots: EH XVI, 410

sagrimt: zirgam staigumā kājas sagrima Warkl. tâ atlaidēs ceļš, ka nevarēja patikt uz priekšu: zirgam da luocītavām sagrima AP. milti sagrima upes dibinā Pas. XI, 307. viņš ... sagrima atkal sevī A. Upītis Pirmā nakts 53. ve̦zums sagrimis uz vienu pusi Saikava.

Avots: EH XVI, 410

sagrūstît, tr., freqn., mehrfach stossen, zerstossen, zusammenstossen, zerstampfen : Bē̦rzkalns . . ., jaunavai gaŗām iedams, tuo nekaunīgi sagrūstīja Latv. viss sagrūstīts juku jukām Upītis Sieviete 212. Aža atspirguse nuo . . . sagrūstīšanas Aps. IV, 42.

Avots: ME II, 631

‡ saguldzinâtiês, sich mit schluckenden Kehllauten verständigen: saskatījās un saguldzinājās A. Upītis Laikmetu griežos I, 115.

Avots: EH XVI, 411

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411

I sagumêt,

1): nuo krūmiem izlīda sagumējis cilvē̦ks A. Upītis Pirmā nakts 450; ‡

2) zerknillen
(?) Mesoten.

Avots: EH XVI, 411

sagumt: veļa sagumst (beim Plätten ohne Brett) BielU. biezuoknis nuo abām pusēm sagumis ceļa gravai pāri A. Upītis Pirmā nakts 24.

Avots: EH XVI, 411

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

sâjš:

1): s. ēdiens Marienhausen, Meselau, Oknist. (fig.) sāja (flau)
dūša Fehteln, Salisb., Sonnaxt. sāja sirds Mezküll. atģidies aizpļāpājies, kruodzinieks ... vainīgs sāji pasmaidīja A. Upītis Pirmā nakts 21;

2): s. piens Mezküll. kad grūtnēja guovs, tad pēdējais piens ir s. ("rūgts") Seyershof. dažām guovīm ir sājāks piens, dažām saldanāks AP. kazas piens ir s. AP., Mahlup, Mezküll. zirņu putra ir tāda kâ sāja AP. kad vanagzirņi ieviešas pie rudziem, tad ir sāja, tāda parūgta un tumša maize ebenda. kad ir auzas miltiem klāt, tad sāja ("sūrgana") karaša Ramkau. lielas pupas ir sājas AP. cukurs nebij dabūjams; dzēra tuo (= tēju) tâ˙pat sāju A. Upītis Ģertr. 268. sāja ("rūgta") mute Mezküll.

Avots: EH XVI, 469

‡ sajūsmîgs, begeistert, entzückt: sajūsmīgiem izsaucieniem A. Upītis Pirmā nakts 172. es nerādu ... diezcik sajūsmīgu seju Sm. lapa 359.

Avots: EH XVI, 414

sajūsmuôt, ‡ Refl. -tiês, sich begeistern: autuors ... sajūsmuojās un deklamēja ... skaļi A. Upītis Ģertr. 208.

Avots: EH XVI, 414

I sakâpt, l) intr., steigen, (zusammen) aufsteigen (gew. auf mehrere Subjekte bezogen): visas... dziesmas uozuolā sakāpušas BW. 1050. cits uz cita sakāpsim, tâ mēs Rīgu redzēsim 31231 var. - kaklā man sakāpj raudas Vēr. II, 810. Dārtiņai asaras sakāpj rīklē A. Upītis. asaras sakāpj acīs. sārtums sakāpa viņai deniņuos Ārstn. kal. II, 16. Refl. -tiês, den Geschlechtsakt vollziehen: duj mušiņas sakāpās BW. 35081.

Avots: ME II, 647

‡ saķibelêt "?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 32.

Avots: EH XVI, 422

saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,

1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.

Avots: ME II, 649

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

‡ saklaũvêt,

1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;

2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;

3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.

Avots: EH XVI, 417

saklukstêt, ‡ Refl. -tiês, in einer fremden Sprache, gleichsam gluckend sich unterreden: apskatījās, nuoplātījās ruokām, saklukstējās A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH XVI, 417

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saklupt, intr

1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;

2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;

3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.

Avots: ME II, 651

sakņaîns U., saknaîns, sakņuôts Wid., saknuôts PlKur., viel Wurzeln habend, mit Wurzeln bedeckt U.: sakņaini ce̦lmi A. Upītis. saknuots uozuols LP. VII, 817. saknaiņ[u] lī dumiņ[u] (Var.: ce̦lmainā līdumā) BW. 28254, 1.

Avots: ME II, 653

saknuosît, Refl. -tiês,

2): "sataisīties" ME. III, 653 zu ersetzen durch "saknuosīties"; ‡

4) "?": me̦lnais saknuosījās un caur apkvē̦pušajām skruopstēm pameta asu skatu A. Upītis Pirmā nakts 105. brīdi braucām klusē̦dami. tad Skuosta saknuosījās uz siena maisa (und fing an zu sprechen)
Sm. lapa 101.

Avots: EH XVI, 418

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653

‡ sakritas, Zusammengefallenes, Schutt (?): pa nuote̦kas grāvi, zem pē̦rnā grīšļa sakritām A. Upītis Laikmetu griežos I, 231.

Avots: EH XVI, 419

sakukt Wid., Golg., refl. sakuktiês, sich krümmen, bücken, ducken, zusammenkauern (besonders häufig das Part. praet. sakuci(e)s gebraucht): He̦rta uz priekšu sakuca, kâ... triekas ķe̦rta MWM. VIII, 165. Vīcupu tē̦vs sakukst aizvien mazāks Ezeriņš Leijerk. I, 65. Andža sarāvās, sakuka II, 27. ... kas nāca nuo sevī sakukušās sievietes lūpām A. v. J. 1896, S. 650. pati sakukusies pa˙visam uz zemi ebenda 731. sakucis uz spieķīša, staigāja... ve̦cais Kristaps Ezeriņš Leijerk. l, 168. es sēdēju... mierīgs, smagi sakucis U. b. 110, 26. stipri uz priekšu sakucies sēdēja ve̦cais vīrs Druva III, 1. viņš sēd sakucies pār ceļiem Stari III, 18. ābele drusku uz priekšu sakukusēs A. Upītis. tiem cāļiem aukst, visi sakukuši Für. I. vista stāv sakukusi U.

Avots: ME II, 657, 658

sakūlât, ‡ Refl. -tiês, = sakūlât: sakūlājusies zâle A. Upītis Laikmetu griežos II, 155.

Avots: EH XVI, 421

sakūsât: niknas dusmas sakūsāja manī A. Upītis Sm. lapa 181.

Avots: EH XVI, 421

‡ IV sala, = sals I, der Frost: liela s. BW. 4239. salas kuosta ābelīte 9031 var. rudzīšam ... saliņa galvu kuoda 28110, 5 var. salas mēnesis Pas. XIII, 231, der Januar. kur dzīvības ziedu nemaitā s. Skalbe Raksti II (1938), 98. neuznāca lielāka s. un sniegs A. Upītis Sm. lapa 234. salas AP. "pirmie sasalumi rudenī".

Avots: EH XVI, 423

salabt, auch refl. -tiês, sich versöhnen: dievs ar ve̦lnu salabuši LP. VII, 1162. vīrs ar sievu atkal salabuši Ahs. viņš gribēja... izlīgt ar sievu, aizmirst, salabt A. Upītis. kâ tad jūs īsti salabāt pēc tik ilgiem gadiem? Blaum. patiesājas un atkal salab MWM. v. J. 1896, S. 800. visu laiku tā N ar NN ienaidā; nu ir laba salabusi (Var.: sasalaba; nu tuos naidus saderēja) BW. 1611. suns ar kaķi nevarēja salabt (sich an einander gewöhnen) Dunika.

Avots: ME II, 665

salˆkt: man salkst, mich hungert Baar in seinem Exemplar von U. salkušās acis Upītis Pirmā nakts 226. Subst. salˆkums: pirmais kumuoss viņa salkumu vēl sakāpināja A. Upītis Laikmetu griežos I, 19; die Gier: Pīckieni ... aizrāva katram uoguotājam pazīstamā sajūsma un s. - vēl, vēl vairāk, vēl! II, 211; "[r.] томность" M. 603.

Avots: EH XVI, 426

saļuôdzît, tr., zum Wackeln, Wanken bringen: viņš krietni saļuodzīja sava stāva virsdaļu MWM. VIII, 588. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken (perfektiv): cik stipri bij saļuodzījies žuogs Akurāters. nasta kļuva tik smaga, ka kājas saļuodzījās Kleinb. St. 11. ceļi saļuogās Upītis Nemiers 52. viņa lielās ūsas saļuodzījās Vēr. II, 1195.

Avots: ME II, 679

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês, ‡

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428

samàukt,

1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡

2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.

Avots: EH XVI, 429

same̦l˜nuôt (unter samel˜ninât), ‡

2) = samel˜nêt: uz same̦lnuojuošuo debess malu Virza Straumēni ³ 284. same̦lnuojušie portreti A. Upītis Pirmā nakts 92. kâ zemei same̦lnuot BW. 8432 var.

Avots: EH XVI, 429

samēruôt, ‡

2) einander (dat.) anpassen, (dem Masse nach) in Übereinstimmung bringen:
ar re̦snumā stingri samēruotām klūdziņām A. Upītis Ģertr. 371.

Avots: EH XVI, 430

samiêgt: seja bija viltīgi samiegta Vanagu ligzda 252. samiedze ruoku duravās Warkl. cēlās saslieteņi, gaŗām kārtīm uz augšu kuopā samiegta te̦lpa Vindedze 4. Refl. -tiês: puika izskatās tāds samiedzies (sarāvies) AP. kukulis pie kukuļa samiedzies Auleja. aiz Gramzdu ceļa gala mūsējais samiedzās vēl šaurāks A. Upītis Sm. lapa 109.

Avots: EH XVI, 431

samiêgt, tr., zudrücken, fest drücken Pas. I, 284, II, 143, fest halten, zerdrücken: slimā samiedza acis Vēr. II, 654. pulksteni saujā samiedzis Duomas I, 675. ceļa galus samiedzis MWM. VIII, 589. kam jūs palaidēt, kam nesamiedzēt? Pas. III, 192 (aus Eglüne). čūskas samiedz lūškās! IV, 290. cik jis svītu samiedz, vējš atkan tuo izpleš Rositten, žē̦lums samiedz... sirdi L. W. 1921, № 50, 34. Refl. -tiês, sich zusammen-, zudrücken; samiedzies šauri skats Apsk. v. J. 1903, S. 448. re̦tumis samiedzās kāds vaibstiņš Upītis Sieviete 154.

Avots: ME II, 688

samirkt, intr., durch und durch nass werden U., durchweichen: samirkušas kājas. lietū samircis A. XX, 641. jumtlāsēs slapji samirkušuos spaļus ebenda 162. (siens un ābuoliņš) samirkst zem caurajiem jumtiem Vēr. I, 1379. viņš samircis... un nuosalis sasniedza... staciju A. XXI, 703. gājuši pat dziļuos ūdenuos iekšā, nebē̦dādami, ka samirka kâ žurkas Etn. II, 183. krāsns apkārta samirkušiem drēbju gabaliem A. Upītis. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464.

Avots: ME II, 686

samukt,

2): = sastigt I AP.: kājas ... samuka dūņās līdz luocītavām A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH XVI, 432

samurdzît (unter samurdzinât): šie mani samur̂dzījuši tīri slimu Saikava. samurdzītuo mutautu A. Upītis Sm. lapa 286.

Avots: EH XVI, 432

sanãkt,

3): nepagāja ne˙viena diena, kad par Kūļiem nesanāca valuodas Blaum. Raksti III ⁶ (1939), 89. stirpa ... sanāca (= iznãca 2) īsti prāva A. Upītis Laikmetu griežos II, 155.

Avots: EH XVI, 433

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434

‡ saņirbt "?": (meitas) saņirba vienā jūklī A. Upītis Pirmā nakts 162.

Avots: EH XVI, 434

I sãnis: gājis sāņu virzienā (Seitenrichtung) A. Upītis Laikmetu griežos I, 19.

Avots: EH XVI, 471

saņurcît, tr., verknüllen Nerft n. U.: saņurcīts papīrs Erlaa. saņurcīts priekšauts Stari III, 228. Katrīne gludîna saņurcītuos svārkus A. Upītis. Refl. -tiês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

sapīkt Wessen, sapîkt, sapīkt Schlehk n. FBR. VII, 53, Ahswikken, Wain., Bahten, intr., erzürnt, boshaft werden U.: tē̦vs par tādu nekrietnību nejauki sapīkst LP. V, 359. par tuo ķēniņš sapīka Etn. II, 175. šis sapīcis Jānim krūtīs iekšā LP. VI, 467. šausmas nuo miruoniem bija bailes nuo sapīkušām dvēselēm Pūrs I, 97. = sapīkusi sirds, ein boshaftes, zorniges Herz U. - Subst. sapīkums, der Zorn: ar manāmu sapīkumu balsī A. Upītis J. I. 6.

Avots: ME II, 700

sapiktuôt, tr., erzürnen: Ažu sapiktuoja tāda muldēšana Blaum. Refl. -tiês, zornig, böse werden Wid.: viņš par tuo ļuoti sapiktuojās A. Upītis. ve̦ctē̦vs sapiktuojies un nuosviedis... dē̦lu zemē RKr. VIII, 2.

Avots: ME II, 699

sâpinât, Refl. -tiês: kas visu mūžu sāpinājušies aiz šīm dievišķīgajām būtnēm A. Upītis Ģertr. 11.

Avots: EH XVI, 472

sapinkuļuôt,

2): "neizmīcīt (biezpienu)" Sermus (mit iñ); jaunce̦ptuo maizi gribēja sagriêzt riecienuos, bet sapiñkuļuoja vien (= mīkstums savēlās) N.-Peb. Refl. -tiês,

1): mati viņam sapinkuļuojās A. Upītis Gertr. 39; ‡

2) "savelties pinkuļuos" N.-Peb.: māli var s.

Avots: EH XVI, 435

sapinkuļuôt, tr.,

1) verwühlen, verpinkern
N. - Peb., (mit iñ ) Neuhausen, Sessau: sapinkuļuoti mati A. Upītis J. 1. 33;

2) "schlecht ausbacken"
(mit iñ ) Wain.; zusammenrollen zu Klümpchen Walk, Koddiack, Ruj., Ermes, (mit iñ) Allendorf, Planhof, Serbigal: maizi sapinkuļuot Tē̦va draugi 253; in Schwitten sei sapinkuļuota maize, Brot mit drin gebliebenen Mehlklümpchen; in Nötk. "nelieluos pinkuļuos salauzīta maize". Refl. -tiês, sich verwühlen, verpinkern Vank.

Avots: ME II, 699

sapļekšinât, ‡

2) = saplekšinât 2: mieži ... sagrābājami, tikai jāpasteidzas, kamē̦r neuznāk ... lielie lieti un visu nesapļekšina dubļuos A. Upītis Laikmetu griežos II, 156.

Avots: EH XVI, 438

‡ saplē̦nuôtiês, = saplẽnêt: (krāsnī) sameta ... visus rakstus, pagaidīja, līdz tie saplē̦nuojās A. Upītis Pirmā nakts 178.

Avots: EH XVI, 437

‡ sapliekšêt "?": pakaišu paliekas bij galīgi sapliekšējušas un nuopelējušas A. Upītis Laikmetu griežos II, 165.

Avots: EH XVI, 437

saplukšêt, saplukšķêt,

1) tr., zusammenschwatzen, -klatschen:
kas tev tādus niekus saplukšķējis? A. Upītis J. 1. 5;

2) intr., längere Zeit schwatzen, klatschen.

Avots: ME II, 704

sapluskât: sapluskātiem papīriem A. Upītis Sm. lapa 279.

Avots: EH XVI, 437

‡ saplūsme,* = saplūsma*: sarkanā un baltā nešķiŗama s. A. Upītis Pirmā nakts 76.

Avots: EH XVI, 437

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707

sapràts, der Verstand; die Umsicht: saprāts un griba valda cilvē̦ku Upītis Sieviete 243. ar savu varu un saprātu pale̦puoties A. V. J. 1897, S. 131.

Avots: ME II, 707

sarãdît,

1): oft zeigen:
kad kāds luops slims, tas e̦suot nuo tam, ka sarādīts citām sievām Frauenb. Refl. -tiês: ... plātījās, sarādījās ruokām, un beidzuot ... sapratās A. Upītis Laikmetu griežos II, 214.

Avots: EH XVI, 441

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

sariñdât, sarinduôt, sarindinât, tr., aneinanderreihen, in Reih und Glied stellen: pudeles stāvēja uz galda sarindātas Austriņš Vērpetē 19. Kristīne sarinduoja uz apklātā galda šķīvjus Cālītis Dzīvība 72. plauktiņš, uz kura... sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. kas tad nu būs par spēli, ka esi visus krē̦slus sarindinājis? Vank. ar ārīgu sarinduojumu vien nepietiek, lai arī sarinduot var skaisti Vēr. I, 689. vārsmās sarindināta prōza Plūd. Rakstn. I, 250. Refl. -tiês, sich aneinanderreihen, sich in Reih und Glied stellen: vācieši sarinduojas Boriss God. 53.

Avots: ME II, 717

saruôzîtiês: dē̦li sazaruôzās Saikava. tie ar visu reibumu saruozījās, it kâ jau sajustu dzēlienus savās mugurās A. Upītis Pirmā nakts 328.

Avots: EH XVI, 445

sā`rte̦ns (unter sā`rtans): sārte̦nās zeķēs tē̦rptās kājas A. Upītis Ģertr. 68. sārte̦nuo spīdumu Pirmā nakts 362. mirguojumu luogā sašķēla s. uzdzirkstījums Veselis Dienas krusts 7.

Avots: EH XVI, 472

sārtinât: sejā zem sārtinājuma un baltuojuma ... pē̦das nuo citreizējā daiļuma A. Upītis Ģertr. 168.

Avots: EH XVI, 472

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445

‡ sašaubît, wanken machen, zweifelhaft werden lassen: savu guoda vīra slavu Brencis ... negribēja s. A. Upītis Pirmā nakts 399.

Avots: EH XVI, 453

sasaũkât,

1): izsaukāju visu mežu un tā˙pat nesasaukāju Saikava. Refl. -tiês,

1): sasaukājās un lamājās A. Upītis Laikmetu griežos II, 25.

Avots: EH XVI, 445

sasêst(iês),

1): Ģe̦rtrūde ar krustmāti sasēda virtuvē šūt A. Upītis Ģertr. 144; ‡

2) sich senken (von trockenen Stoffen) und fester (dichter) werden:
siens ir sasēdis Linden in Kurl. nuopļautās ... pļavas ar ... vēl nesasē̦dušām kaudzēm A. Upītis Pirmā nakts 138. ar mīkstuo laiku sniegs ir krietni sasēdies Seyershof. (stirāji) nesasēdās tik ātri Jauns. B. grm. ³ I, 20.

Avots: EH XVI, 446

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH XVI, 446

saskâbêt, ‡

2) = saskâbinât 1: (alus) nuo tā kubula, kuo mūsu brūveris ... saskābēja A. Upītis Pirmā nakts 151; ‡

3) = saskâbt 2 Seyershof: pēc kāda laika viņam prāts saskābē.

Avots: EH XVI, 447

sašķebinât: lai ... nesašķebina kaŗavīriem dūšu A. Upītis Laikmetu griežos I, 61.

Avots: EH XVI, 453

sašķēlêt, in Scheiben (šķēles) schneiden Spr. Refl. -tiês, sich zerspalten, Risse bekommen (perfektiv): durvis sašķēlējušās, sniegu putina iekšā Upītis Nemiers 113.

Avots: ME III, 755

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

‡ sašķendinât, = sašķiñdinât (?): sašķendināja sudraba piešus A. Upītis Laikmetu griežos II, 185.

Avots: EH XVI, 453

saskūpstîtiês, sich gegenseitig küssen Wid.: pāris pēšņi saskūpstījās MWM. VIII, 417. draudzenes gaŗi saskūpstījās Upītis Nemiers 120.

Avots: ME III, 735

saslèpt, Refl. -tiês,

1): sich vollständig verbergen:
it kâ sevī saslēpies A. Upītis Laikmetu griežos I, 239.

Avots: EH XVI, 448

‡ sasmailêt,* zuspitzen: (suns) ausis līksmi sasmailējis A. Upītis Sm. lapa 242.

Avots: EH XVI, 449

‡ sasmaržinât, = sasmaršuôt: sasmaržinātu ... mutautu A. Upītis Laikmetu griežos II, 85.

Avots: EH XVI, 449

sasmirst, ‡

2) stinkend werden:
sasmirdis ūdens Diet. guļ sa˙smirdis Oknist n. FBR. XV, 162. sasmirda uoda zarnas Tdz. 56743, 25. sasmirstiet! sapūstiet! A. Upītis Pirmā nakts 206.

Avots: EH XVI, 449

saspriñgt,

1): gruoži ... ruokās sasprindza līdzīgi uzvilktām stīgām Atpūta № 643, S. 5. seja viņam savilkusies tik saspringušā smīnā A. Upītis Laikmetu griežos I, 182.

Avots: EH XVI, 450

sasprūst,

2): gājēji ... sasprūda šaurajā ejā A. Upītis Laikmetu griežos II, 112.

Avots: EH XVI, 450

‡ *sastats* (od. *sastata?), die Zusammenstellung (?): nenuoteiktību vārdu izvēlē un sastatā A. Upītis Ģertr. 147.

Avots: EH XVI, 451

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

sastìept, ‡

3) erreichen:
ce̦turtā klasē braukdami, varbūt abi sastiepjam mājas Jauns. Mana dzīve ³ 73. Refl. -tiês, ‡

2) sich recken:
kakli sastiepās un galvas pieliecās A. Upītis Laikmetu griežos II, 78. (zirgs) palēcās, tad sastiepās lēkšuot Sm. lapa 29.

Avots: EH XVI, 451

sastìept, tr.,

1) stark recken, strecken:
kaklu sastiepuse viņa skatījās Upītis Sieviete 143. platuo... smaidu ap sastieptajām lūpām A. XX, 47;

2) zusammenschleppen.
Refl. -tiês, schleppend sich überanstrengen: viņš par daudz sastiepies maisus.

Avots: ME III, 748

sastiprinât, befestigen: Dāvids sakrāja daudz dzelzs sastiprināšanas pēc I Chron. 23, 3. Refl. -tiês, sich (be)festigen; (fig.) sich tüchtig erholen: sastiprinājaties vēl kādu nedēļu! Upītis Sieviete 243.

Avots: ME III, 748

sastràdât,

1): kad preces linus sastrādā, tad iztīra drēbju linus AP.;

3): visu darbu jau s. māku Pas. X, 303; ‡

5) durch Arbeit erlangen:
ja kāds kuo sagādājis un sastrādājis A. Upītis Laikmetu griežos II, 111; ‡

6) zurechtmachen
Kaugurciems: s. ve̦cuos tīklus.

Avots: EH XVI, 451

sastulbt, ‡ Subst. sastulbums, Betäubung, Verblüfftsein: neuztraucās par manu, sastulbumu A. Upītis Sm. lapa 114.

Avots: EH XVI, 452

‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 452

‡ sasveķuôt, sich mit Harz bedecken: sasveķuojušiem ce̦lmiem A. Upītis Pirmā nakts 314. Refl. -tiês, sich mit Harz beflecken: (apģē̦rbs) pārāk sasveķuojies Jauns. J. un v. 134.

Avots: EH XVI, 453

sasviêdrêt: mani ... stundas laikā ... tâ s. A. Upītis Sm. lapa 57.

Avots: EH XVI, 453

‡ sasviedruôt, mit Schweiss bedecken: sasviedruotai miesai A. Upītis Sm. lapa 19.

Avots: EH XVI, 453

sataûstît, tr.,

1) betastend, umhertastend finden, erkennen:
pie dažiem bē̦rniem sataustāmi pie kakla... sacietējumi A. XX, 89. sataustījusi... stenderi, viņa iekļūst istabā Upītis St. 31. viņa sataustīja sāņus kuo cietu Sieviete 241;

2) oberflächlich zusammennähen
Kav.;

3) = satīstît: satausti viņu labi, lai būtu siltāka guļa! Sessau.

Avots: ME III, 761

satrakuôt,

1): stārasts ... savelēja pa ... muguru (scil.: zirgam), bet tikai vēl vairāk satrakuoja A. Upītis Pirmā nakts 245.

Avots: EH XVI, 457

saũcinât: mūsu mācītājs nesaũce̦na, bet katuoļu gan AP. vecene katuoliete un saucinātāja A. Upītis Pirmā nakts 199. zināja saucināmuos vārdus (Zauberworte?) Ciema spīg. 117. Līze likās ne˙maz nedzirdējusi vīratē̦va saucinātā vārda 100.

Avots: EH XVI, 459

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

‡ sausauga (gen. s.) "?": s. paparžu (gen. pl.) A. Upītis Pirmā nakts 190.

Avots: EH XVI, 460

sauskaulis, ‡

5) sauskauļa skuķe A. Upītis Pirmā nakts 61, ein hageres (?) Mädchen.

Avots: EH XVI, 461

šàusmains ² Saikava, schaurig, schauerlich: šausmains dziļums Mērn. laiki 173. šausmainajā medniecībā Pūrs I, 114. neizturams, šausmains skats Upītis Sieviete 261. pār zemi ē̦nas gaŗas skrej un steidzas šausmaini Jauna Raža IV, 26. man tik drūmi še, tik šausmaini Asp. R. VII, 52.

Avots: ME IV, 7

‡ *sausnājs od. *sausnāja, ein trockenes Feld: mākslīgie (scil.: mē̦sli) tādā sausnājā nuode̦r tikai slapjuos gaduos A. Upītis Sm. lapa 359.

Avots: EH XVI, 461

‡ *saussala od. *saussals, trockener Frost: novembŗa saussalā A. Upītis Sm. lapa 126.

Avots: EH XVI, 461

sausviedis (li. saũsviedis "ein inwendig verdorrter Baum") Oppek., Sessw. n. U., Karls., RKr. II, 73; Konv. ^l 848; Konv. ² 1660, sàusviêdis Bers., Fest., Erlaa, Lis., C., KL, N. - Peb., Golg., Selsau, Warkl., (mit ìe ² ) Gr. - Buschhof, Plur. sausvieži Dr., sausvieši U., Mag. IV, 2, 78; 99, sàusviêdris Drosth., Plur. saussviedri Mag. IV, 2, 31, Striesenholz (lonicera xylosteum L.); sausvieds, Plur. sausveži Elv., Rüster (ulmus campestris): pie puskrastā auguoša sausvieža K. Strāls. sausviežu un krūkļu biezumā A. Upītis J. l. 22. glīti izdrāztu sausviežu līkstu Valdis Stabur. b. 122. Nach Būga KSn. I, 48 zu sàuss + vidus, li. vieduolis ("išdžiūvusiu viduriu, bet dar kiek žaliuojąs") medžias.

Avots: ME III, 777

savalbît, verdrehen: lūpas juocīgi savalbītas Upītis Sieviete 7.

Avots: ME III, 779

savēcinât, ‡ Refl. -tiês, einige Male schwingen (intr.): klusinādams savēcinājās abām ruokām A. Upītis Sm. lapa 301; einige Male geschwungen werden: savēcinājās gaisā daudzu pruomgājēju ce̦pures Veldre Dižmuiža 82.

Avots: EH XVI, 465

savelêt,

1) Schläge versetzen
Dond.: pa muguru savelējušas Apsk. 1903, S. 13. savelēja ar tuo neveiklim pa ausīm A. Upītis Laikmmetu griežos I, 57. ārā ar kuoku savelēja pa jumtu Pirmā nakts 254.

Avots: EH XVI, 464

savḕrpt, ‡

2) "?": viņš savērpa vienu dūri ap uotru A. Upītis Sm. lapa 137.

Avots: EH XVI, 465

savēst, kühl, kalt werden: savē̦sušiem luocekļiem Upītis Sieviete 283. Refl. -tiês, sich erkälten Wid.: lai dze̦strā laikā Anna nesavē̦stuos A. XI, 44.

Avots: ME III, 786

saviêbt, ‡ Subst. saviebums, die Verzerrung: saviebumu ne˙kādi nespēj aizdzīt nuo sejas A. Upītis Laikmetu griežos II, 83.

Avots: EH XVI, 467

saviļât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten: saviļāts kumuosiņš R. Sk. II, 137. sieviete ņēma saulpuķu sē̦klas, savlļāja mutē un čaumalas izspļāva Upītis Sieviete 110.

Avots: ME III, 788

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

‡ sažẽ̦luôt, sich erbarmen (mit dem Obj. im Akk.): tas var s. vai visu pasauli Kaudz. Izjurieši 127. Refl. -tiês (s. ME. III, 799), ‡

3) = sažēlêt: reizu reizēm pablenzu, vai viņa sažē̦luojas A. Upītis Ģertr. 304.

Avots: EH XVI, 468

saziedêt,

3): nuoziedam un saziedam kâ ve̦cas garuozas Janš. Līgava I, 288. saziedējušā savādnieka II, 192. viņas laiskās asinis bija kâ saziedējis ūdens Daugava 1939, S. 123. saziedēj[u]šu baltumaizi Tdz. 53633; ‡

4) (in grosser Menge) aufblühen:
puķēm, kuŗu te jau bij raibin raibs saziedējis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 10. ‡ Refl. -tiês, = saziedêt 1: viņas saauga saknēm, saziedējās ziedu putekļiem A. Upītis Pirmā nakts 76.

Avots: EH XVI, 468

sažmaugt: kad viņš tuo sažmaudza ... saujā A. Upītis Pirmā nakts 243.

Avots: EH XVI, 469

‡ sejele, Deminutivform zu seja 1, das Gesicht: grieza sejeli augšup A. Upītis Laikmetu griežos I, 194.

Avots: EH XVI, 475

se̦kuôt: auch Kapiņi ("līdzi iet"); = sekt 1: baruonese ... aizrāvās se̦kuodama stirnas buku Stērste A. Z. gāja tik druoši kâ suns, kas nemaidīgi sauož se̦kuojamuo sliedi A. Upītis Laikmetu griežos II, 149.

Avots: EH XVI, 476

šēļķe̦ns Wid., šēļķins U., Plūd. Llv. II, 226, šeļķe̦ns, šeļķins Karls., das Schälchen, das Glas Branntwein U.; der Branntwein: vīni izskauda tautiskuo brandvīnu un šēļķe̦nus Turg. Muižn. per. 39. pudele šēļķina (šēļķe̦na Upītis St. 58, šeļķina Aps. VII, 9) MWM. VII, 892. mani dzirdināja ar šeļķe̦nu Purap. Kkt. 46. ar šņabju un šeļķinu dzeršanu MWM. VIII, 722. Nebst estn. sēlikene aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 17

še̦r̂muļi Arrasch, Drosth., Jürg., Kreuzb., Neugut, Raiskum, Sauken, Sessw., (mit e̦r̂ ² ) Bauske, Ruj., Salis, Selg., Sessau, Zögenhof, še̦rmuļi Ronneb., še̦rmuļi Wid., Schwanb., Odsen, Druw., Aahof, Festen, N. - Laitzen, Bers., Lennew., AP., Aistern, Laud., Mar., Alswig, Dunika, Grünw., šer̂muļi Saikava; daneben in Stuhrhof und Schibbenhof auch der Sing. še̦r̂mulis ² , = šermeles: še̦rmuļi pārskrēja pār visiem kauliem A. v. J. 1896, S. 573 (ähnlich: A. XI, 178; Vēr. II, 1417, Dunika, Grünw.). auksti še̦rmuļi lien pār muguru A. Upītis J. 1. 28. caur visu dvēseli šermuļi skrien Saikava. cilvē̦ku pārņe̦m še̦rmuļi Bess. Ainējam še̦rmuļi māc Seifert Chrest. III, 2, 114,

Avots: ME IV, 16

I sẽrt: auch Pussen n. FBR. XX, 7, (mit èr ) Trik., (mit êr ² ) Allend. n. FBR. XIX, 91, (mit èr ² ) Auleja, Erlaa, Kaltenbr., Skaista; sērt graudus krāsnī Kaltenbr.; vajag ceplis s. ebenda. Subst. sẽ̦rums: hinter "A. Upītis" ME. III, 831 zu ergänzen: "Austr. 1897. 790".

Avots: EH II, 483

sē̦rulĩba, die Traurigkeit, Kümmernis, die Melancholie: mazliet sē̦rulības nekait šādā sabiedrībā Upītis Sieviete 18.

Avots: ME III, 832

‡ sešrũšu (gen. pl.), sechsrautig: s. luodziņu A. Upītis Sm. lapa 288.

Avots: EH XVI, 479

sêža,

1): auch Oknist, Salis; rūpēs par ... sēžas ērtību A. Upītis Sm. lapa 294;

2): ein Sitz - auch Oknist, Sitzplatz Kaltenbr., Seyershof: ratu s. Dunika. sirmi zirgi, le̦pnas sēžas BW. 15695, 4;

3): kaķītis tavu sēžu ar kājiņu saplēsīs BW. 35180 var.;

4): auch Kaltenbr.;

6): kas tas par blēdi, kuo tur policija pat˙laban aizve̦d uz sēžu Jauns. J. un v. 265. voi muni par tādu lietu var ielikt sēžā Raksti VIII, 375. nedarba darītāji ... nuovietuoti sēžā Jaun. Ziņas 1938, № 217, S. 13; ‡

7) der Wohnort (aus einem Manuskript).

Avots: EH II, 484, 485

sikt: siekstuošas straumes A. Upītis Kailā dzīvība 39.

Avots: EH II, 486

‡ sir̃muots, = sir̃mgans (?): (nuogāztai priedei) re̦zgalis ... aiz ve̦cuma sirmuoti pe̦lē̦ks A. Upītis Ģertr. 371.

Avots: EH II, 489

sir̃ms (li. šìrmas "grau" bei Būga Aist. Stud. 138 und Tiž. II, 475),

1) grau, silbergrau
U.: sirmi mati, graues, weisses Haar. Sprw.: sirms kâ se̦sks. sirmais, der Grauschimmel U., "пестряк (конь, волк)" Spr. - sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca pa sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. vakaruos, pa sirmuo stundu . . . Plūd. LR. III, 83;

2) grau
(fig.), alt: sirmti se̦natne, die graue Vorzeit. varēja nuodzīvuot . . . sirmu mūžu Alm. Kaislību varā 95. daudz šis akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā A. Upītis. vē̦ruot dziesmas sirmuo ve̦cumu SDP. VIII, 14. zē̦ns nuo sirmas dzimtas (aus altem Geschlecht) MWM. VIII, 86. - Subst. sir̃mums, das Grausein, Greisesein U.; das Alter: matuos jau spīdēja sirmums Aps. tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma Aps. VI, 5. Nebst sir̃ks und li. širvas "grau" wohl zu sar̂ma (s. dies, sowie auch Brückner KZ. XLV, 316 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 18).

Avots: ME III, 846, 847

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skabũzis: "veca bukņa" Grünh.; "ve̦ca, slikta te̦lpa" Morizberg; ar skabūzim līdzīgu klētiņu Veselis Cilv. sac. 127. ilgāk viņš te nenīks šitajā skabūzī A. Upītis Sm. lapa 44. niecīguo, ve̦cuo skabūžu dēļ Janš. Līgava I, 125.

Avots: EH II, 496

skalˆgans ² : auch Allendorf, Kand., Pilten, Pussen, Sirgen, (mit al ) Sackenhausen n. BielU., Puhren, BW. 2966 (aus Windau), 23475 var. (aus Garrosen, Gr.-Ekau, Siuxt), Suitu k. .N.e 436; rīta skalganiņi mēslienā izslaucīti BW. 13982 (aus Neuhof, Kr. Goldingen). sasprē̦gājušās rūtis nuostiprina skalganiem Birznieks-Upītis Pel. akm. stāsti (1938) 54. Ein Familienname Skalgans Plvv. I, 136 (aus Lašupe unter Luttr.).

Avots: EH II, 499

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skaņa, skans L., der Ton, der Laut: sudraba skaņa Aus. I, 12. šķē̦pu skaņa dūc 14. tā pate pamata skaņa dzirdama vis˙cauri viņa valuodā A. Upītis J. L. 8.

Avots: ME III, 872

skaņuôt, tr.,

1) ertönen lassen:
mednis skaņuoja savu dziesmu Stari I, 22;

2) (ein Musikinstrument) stimmen, den rechten Ton geben:
orķestris stīguoja un skaņuoja instrūmentus Upītis Sieviete 59. mūzikanti sāka skaņuot vijuoles Deglavs.

Avots: ME III, 872

skãrds (li. skárdas "Weissblech" in Kvėdarna) Līn., Nigr., skā`rds Ermes, skârds <sup>2</sup> Karls., Dond., skā`rds ² Kl., Prl.,

1) skārds U., Spr., Mag. XIII, 2, 54, skârda ² (li. skárda "Weissblech"
in Joniškis) Ruj., skãrde Dunika, skârde ² BL, skārde L., U., skarda U., skarde U., Blech, Weissblech: māsai skārda vainadzinš BW. 5944. skārda lampiņa A. Upītis;

2) auch skārda, skārde Glück, eine Metallplatte:
aluminijs izkaļams visai plānās skārdās Konv. 93. viņš . . . pārvilka tā nama grīdi ar ze̦lta skārdēm (mit goldenen Blechen) Glück I Kön. 6, 30. vecītis ... uzlika savu dē̦lu uz tējas skārdu (auf ein Teebrett) Pas. IV, 495 (aus Leegen);

3) skãrds Ahs., ein Geschirr aus Blech: saimniece iedeva pilnu skārdu piena, alus; Demin. skãrdiņš, ein Trinkgefäss aus Blech für kleine Kinder
Ahs.: bē̦rns dzer pienu nuo skārdiņa;

4) unebenes Eis
Etn. II, 34. In den Bedd. 1-3 wahrscheinlich aus liv. kārda resp. estn. kard "Blech", s. KZ. LII, 120, aber auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 601. In der Bed. 4 zu šķḕrst?

Avots: ME III, 880

šķaũdît: kuo gan tu šķaudīsi (wirst unzufrieden schnaubend sagen), kad Miķeļa grē̦ks tev kļūs zināms? Jauns. Raksti III, 98. Refl. -tiês (schnaubend seine Unzufriedenheit äussem): viņš ilgi šķaudījās par muižniekiem A. Upītis Kailā dzīvība 130. pircēji vie˙nādi šķaudījās, ka vajag linus labāk iztīrīt Seyershof.

Avots: EH II, 629

‡ šķendinât, (gegen etwas) anschlagen und dadurch erklingen machen (?): ne̦rvōzi šķendināja šķīvjus citu pret citu A. Upītis Sm. lapa 59. šķendinādama sudrablietas un kristalltraukus 230. āmuru š. Laikmetu griežos II, 51. Vgl. II sķèndêt ² und šķiñdinât.

Avots: EH II, 631

‡ šķē̦rsaudi, Quergewebe: (zirneklis) izvilcis ... tīklam me̦tus un ... saistīja šķē̦rsaudiem A Upītis Kailā dzīvība 81.

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rseja, ein Quergang: pa šauruo koriduom un viņa šķē̦rsejām A. Upītis Kailā dzīvība 6.

Avots: EH II, 634

šķērseniski: auch (mit êr ² ) Iw.; ietves bij aple̦duojušas slide̦nas, - zābaki gāja š. vien A. Upītis Ģertr. 144.

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rsleja, ein Quertal: aiz šķē̦rslejas cita nuokalne A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rspiebūve* A. Upītis Ģertr. 63, ein Queranbau.

Avots: EH II, 634

II šķe̦sts: ein Knüppel, eine Rute Kürbis, Salis; jumts caurumains, ... sānuos rē̦guojās šķe̦stu (od. zu šķe̦sta?) ribas A. Upītis Pirmā nakts 185. (nuo jumta) šķe̦stus pa ruoku galam svieda zemē Laikmetu griežos I, 29.

Avots: EH II, 631

‡ šķībacis A. Upītis Laikmetu griežos I, 101, ein Schiefäugiger (von Kalmücken).

Avots: EH II, 638

šķībenisks, etwas schräg: gaiss lietus lāsu šķībeniski strīpuols Upītis Sieviete 280. ve̦zums piekrāvies šķibeniski ² Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 47

I šķìebt, Refl. -tiês,

1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;

2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.

Avots: EH II, 639

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

šķinda:* (acc. plur.) kaŗuošu šķindas A. Upītis Ģertr. 119.

Avots: EH II, 636

šķiñdinât Dond. u. a., šķindinât Gr. - Buschh., Saikava, šķindinât Bers., Laud., fakt., klingen, klirren machen; klingeln Kawall n. U.: ar pulksteni sāka šķindināt man pie pašas auss, Dunika. skuolā sāka šķindināt MWM. VI, 123. kundze... šķindināja traukus, Upītis Sieviete 210. piešus šķindinādami Janš. Bandavā I, 85. atslēdziņas škindināt BW. 12132. kas iemauktus šķindināja (Var.: skandināja, stinkšināja, džindžināja)? 5005. vīra māmiņai pulksten[i]s mēles galiņā, kuŗu sē̦tu pieiedama, tur jau mani šķindināja 8680. šķindi, bē̦rzu birze! kas jel tevi šķindināja? 13519. Refl. -tiês, (hier und wieder) klingeln, klirren (machen): māte ķeķī šķindinājās šķīvjiem Upītis Nemiers 119.

Avots: ME IV, 42

‡ šķindît, = šķiñdinât: piešus šķindīdams A. Upītis Sm. lapa 99.

Avots: EH II, 636

šķinduoņa, das Klingen, Klirren: trauku šķinduoņa Upītis Sieviete 262. kuokļu šķinduoņa Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 137. ieruoču šķinduoņu Dz. V. nemitīguo tramvaju šķinduoņu A. Brigader Daugava I, 955.

Avots: ME IV, 42

*šķinst: virtuvē šķinda tukšās ... pudeles A. Upītis Ģertr. 34.

Avots: EH II, 636

‡ šķipsnains, strähnig: kupliem šķipsnainiem matiem Jauns. Raksti IV, 300. šķipsnainām ūsām A. Upītis Laikmetu griežos II, 43. šķipsnainā galva I, 106.

Avots: EH II, 637

šķirtne,

1): auch (mit ìr ² ) Fest;

2): (= šķir̃ba

1) iespraust nazi škir̃tnē AP. zuobu šķirtnītē (Var.: šķirbiņā) vēža kāja karājās BW. 20348, 1; ‡

7) der Scheideweg (?):
malkas ceļi, kur šķirtnēs gan viegli pavērsties nepareizi A. Upītis Laikmetu griežos II, 149.

Avots: EH II, 638

II sklanda: kādā slīpā sklandā kamanas pasitās uz leju Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 108.

Avots: EH II, 505

‡ sklandains, auf dem es sklandas II gibt: ceļš ir glums un s. Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 16.

Avots: EH II, 505