Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'verst' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'verst' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)

izverst

izver̂st: putra izverda pār puoda malu AP., N.- Peb.

Avots: EH I, 495


šverste

šverte, das Viertel von einem Schlachtvieh Gr.-Jungferh., Kokn., N.-Sessau n. U., Mag. XIII, 3, 64, SDP. I, 23, Etn. II, 34 ("ein grosses Stück Fleisch"), Annenburg, Bershof, Grünhof, Naud. ("ein Schinken"), MWM. X, 103, (mit èr 2) Vīt., (mit er̂ 2) MSil. Nebst oder durch li. švértis, -ies "ein Viertel" aus poln. ćwierć "Viertel".

Avots: ME IV, 115


verst

*verst: avuotiņi miglu verda (Var.: meta, laida, cēla) vakarā BW. 12467, krāsns svelme viņam ... verda pretim Blaum. Raksti III 6 (1939), 181. dūmu mākuonis verda augšup 197. pīpīte verda milzīgus dūmu makuoņus Rīg. Av. Das prt. verda dürfte zum prs. ve̦rd (inf. virt) neugebildet sein.

Avots: EH II, 772


verst

*vergt, zu erschtiessen aus savergt.

Avots: ME IV, 539


verst

*verst, sprudeln; bekannt ist nur die III p. prt. ver̂da: ūdens verda nuo zemes Schwanb., Sessw., Wandsen. Sonstige Formen da von verdêt gebildet.

Avots: ME IV, 542


verste

vèrste: mit er̂ Sonnaxt; gen. pl. veršķu Mag. XII 3, 9.

Avots: EH II, 772


verste

vèrste U., versts, -s (Spr.) od. -a (Pas. III, 289 [aus Lixna]), ve̦rsts Stenden, die Werst (russ. Längenmass): verstes stabs, ein Werstpfahl U. Aus r. верста.

Avots: ME IV, 542


versts

versts, -s: mit èr 2 Mahlup (gen. pl. veršķu), mit er̂ Sonnaxt; acc. s. versti (od. zu verste?) BW. 18129, 1.

Avots: EH II, 772

Šķirkļa skaidrojumā (1154)

acs

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


agrot

agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4


ai

[so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12


aibakstīt

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. 2 50.

Avots: ME I, 18


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbadīt

àizbadît, tr.,

1) mit den Hörnern fortstossen,

2) verstopfen:
būtu savas nama durvis ar ērceti aizbadīj(u)si BW. 15686,1.

Avots: ME I, 18


aizbāžamais

àizbāžamais, -ã, das, womit etw. verstopft wird, der Stöpsel.

Avots: ME I, 19


aizbāzeknis

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18


aizbāzīt

àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8


aizbāzt

àizbâzt, tr.,

1) hinter etw. stecken:
sniegu aiz apkakles a.; aizbāz zirgiem sienu, stecke den Pferden Heu auf;

2) verstopfen, zustopfen:
Sprw. ļaudīm muti nevar aizbāzt. aizbāz ar akmeņiem krāsnes spelti, lai visiem tiesas priekšā mutes kā aizbāztas Tr. IV, 177. stāv kā aizbāzts, wie auf den Mund geschlagen. - Refl. -tiês,

1) für sich etw. hinter etw. stecken:
saskaities vien staigāju, cirv' aiz juostas aizbāzies BW. 15865;

2) sich verstopfen:
tā lai aizbāžas manam ienaidniekam mute Tr. IV, 177.

Avots: ME I, 18


aizbēgt

àizbêgt: ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: aizbēdzies aiz krūmiem Jürg., Lems.

Avots: EH I, 9


aizbīdīt

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î 2 ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais 2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10


aizbikstīt

àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9


aizblīvēt

àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10


aizčabināt

àizčabinât,

1) sich raschelnd entfernen; mit kleinen Schritten fort-, hingehen
Trik.; schwatzend fort-, hingehen Trik.: lietiņš aizčabināja pruom (die Regenwolke entfernte sich) Trik. vecenes aizčabināja ebenda;

2) raschelnd, Rascheln verursachend fortscheuchen :
vecene bija zaķi aizčabinājusi;

3) verstopfen
C., Trik.: a. siênā šķirbas, lai vējš neiet cauri;

4) anspannen (von einem einfachen Pferde und einfachem Geschirr gesagt):
es aizčabināšu tuo pašu brūnuo Siuxt.

Avots: EH I, 14, 15


aizčakarēt

àizčakarêt,

1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;

2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;

3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;

4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;

5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.

Avots: EH I, 15


aizcietēt

àizciêtêt: ‡ Refl. -tiês, sich verhärten, verstopfen: aizcietējies vē̦de̦rs Bauske.

Avots: EH I, 14


aizcietēt

àizciêtêt, intr., sich verhärten, von den Milchdrüsen einer Kuh: guovs aizcietēja, die Kuh ist nicht mehr milchend; aizcietējis vē̦ders, aizcietējušas iekšas, verstopfter Magen. Grünh., Siuxt.

Avots: ME I, 21


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizčubināt

àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16


aizčuknīt

àizčuknît,

1) (stochernd, schürend) fort-, hinstossen:
a. aizķē̦rušuos kuoku upē Plm.;

2) unordentlich verstopfen, zustopfen
Adf., Bauske, Lubn., Trik. Refl. -tiês, =àizčudâtiês: nevar aizčuknīties vien Bauske.

Avots: EH I, 16


aizčurēt

àizčurêt,

1) hinter etwas fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta man aiz kakla aizčurēja Dunika;

2) sich verstopfen, verkleben:
pīpes kāts aizčurējis Erlaa. rensteles aizčurē KatrE. ieŗi ilgi nav slaucīti, tīri aizčurējuši ebenda.

Avots: EH I, 16


aizdambēt

àizdam̃bêt, tr., abdämmen, versperren (upi); -tiês, sich verstopfen, aufstauen: aizdambējies ūdens Vēr. I, 1038.

Avots: ME I, 21


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizdrīvēt

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23


aizdukurēt

àizdukurêt,

1) mit einem
dukuris 2 Fische scheuchend bis zu einer gewissen Stelle gelangen: a. līdz upes līcim, līdz alas dibe̦nam C., Oppek.;

2) mit einem
dukuris 2 stochernd verstopfen: a. alu ciet Stenden.

Avots: EH I, 20


aizgājējs

àizgãjẽjs, f. -ẽja, von aiziet,

1) der Auswanderer, die -in,

2) der (die) Verstorbene.

Avots: ME I, 26


aizglabāt

àizglabât, tr., verstecken, verwahren, aufbewahren. Refl. -tiês, sich verstecken.

Avots: ME I, 27


aizgrābt

àizgrâbt, tr.,

1) packen, ergreifen:
aizgrābt aiz kājām. Dieva namā man aizgrābuši Gl., Apostelgesch. XXVI, 21 (in der neusten Ausgabe: sagrābuši). pūķis ņe̦m naudu, kur vien aizgrābj LP. VI, 94;

2) bis zu einer bestimmten Stelle hinharken:
sienu līdz šķūnim;

3) bildl. rühren, ergreifen, entzücken:
runa viņus aizgrāba Kaudz. M. prātā aizgrābts jauneklis Neik.;

4) plötzlich benehmen, Sinne, Kräfte, Verstand
L., St., U. aizgrābts, gelähmt, vom Schlage gerührt, im Krampfe liegend U. Refl. -tiês, für sich ergreifen, uneig. sich begeistern: pavārs ļuoti aizgrābās nuo kar,a vaduoņa aprakstiem Vēr. I, 1413.

Avots: ME I, 27


aizgrodot

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27


aizīdzis

àizîdzis (Part. praet. act.), ein wenig verstimmt.

Avots: EH I, 27


aiziet

àiziêt,

1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;

2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;

3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;

4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,

1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;

2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.

Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln

Avots: ME I, 29, 30


aizjausme

aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27


aizkaķēt

I àizkaķêt Bers. "mit Moos oder Hede verstopfen": a. šķirbas baļķu sienai.

Avots: EH I, 28


aizkavāt

àizkavât, verstecken Dunika, Kal., O. - Bartau. Refl. -tiês, sich verstecken Dunika.

Avots: EH I, 29


aizķezināt

àizķezinât, tr., verstopfen: skrejcaurumi ir sniegputeņa aizķezināti Tēv.

Avots: ME I, 35


aizknubināt

àizknubinât,

1) = ‡ àizknaîbît 1 Sessw.;

2) knibbernd, stochernd verstopfen
Lemsal: a. de̦gunu vēl vairāk cieti.

Avots: EH I, 32


aizkratīt

àizkratît,

1) hinter (etwas) schütteln
(perfektiv): a. kam kuo aiz apkakles;

2) zuschütte(l)n, verschütten
Spr. Refl. -tiês,

1) geschüttelt (werdend) hin-, weggelangen:
pa bruģi tikkuo dzīvs aizkratījuos uz māju C., Stenden, Trik.;

2) geschüttelt (werdend) sich verstopfen:
caurums mašīnai aizkratījies cieti.

Avots: EH I, 32


aizķurpt

àizķurpt Kal., sich verstopfen; sich mit Schmutz anfüllen: de̦guns aizķurpis (nuo iesnām); pīpe aizķurpusi.

Avots: EH I, 35


aizmauts

aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizokstēt

àizuokstêt, sich mit Russ (und ähnlichen Stoffen) anfüllen (verstopfen): pīpe var a. Bers., Kurs., (mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 60


aizpeķēt

àizpeķêt Lemsal, Wainsel,

1) verstopfen:
a. spainim caurumiņus ar kuo cieti;

2) sich verstopfen, sich mit Unrat, Schmutz anfüllen:
mašīnai aizpeķējuši sieti: neiet graudi cauri.

Avots: EH I, 41


aizpuļķot

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45


aizpūst

àizpùst,

1) tr., wegblasen:
vēji aizpūš kuokiem pēdējās lapas Aps. IV, 15. vējš aizpūta liepas lapu BW. 14154;

2) blasend schliessen, verwehen, verstühmen:
ceļš aizpūsts;

3) eiligst sich wohin begeben:
puiši aizpūta uz kruogu; gaŗām aizp. vorüberblasen, vorüber eilen: ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220.

Avots: ME I, 45


aizridēt

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46


aizrīdināt

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47


aizrīt

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47


aizslapstīties

àizslapstîtiês, sich bergend wohin geraten, sich verstecken: es aizslapstījuos dārzam pašā galā Vēr. I, 64.

Avots: ME I, 50


aizslēpt

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50


aizslidināt

àizslidinât, hin-, weggleiten (-glitschen) machen: a. puiku (pa le̦du), einen Knaben (der noch nicht Schlittschuh zu laufen versteht) an der Hand haltend und selbst mitlaufend auf Schlittschuhen hin-, weggleiten machen.

Avots: EH I, 49


aizsmirdināt

àizsmir̂dinât, verstänkern, durchstänkern: visu pasauli.

Avots: ME I, 51


aizspaidīt

àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50


aizsprostot

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52


aizsprotot

àizspruôstuôt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) verstopfen: caur(ul)e aizspruostuojusies.

Avots: EH I, 51


aizsprūst

àizsprûst, intr., sich verstopfen: spraugas... drīz aizsprūstu ar... nuokrišļiem (n. U. auch tr.: ūdens laipu bija aizsprūdis, hatte den Steg unwegsam gemacht ) K.

Avots: ME I, 52


aizspundēt

àizspuñdêt, tr., verspunden: vērpeli, mucu. Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens nuote̦ka aizspundējās Konv. 2 656.

Avots: ME I, 52


aizstirāt

II àizstirât Festen, Wessen,

1) (mit Stroh) bestreuen:
a. (stirājus ne̦suot) visu ceļu Bers.;

2) obetflächlich, nachlässig verstopfen.

Avots: EH I, 53


aizsūnot

àizsûnuôt, tr., intr., mit Moos bewachsen, mit Moos verstopfen: sūnas, ar kuo baļķu šķirbas aizsūnuot LP. I, 169.

Avots: ME I, 53


aiztapot

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55


aiztecēt

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56


aiztiekties

àiztiektiês,

1) hinreichen
(intr., bis zu einer gewissen Stelle) Salis: a. līdz griestiem;

2) tangsam hin-, weggehen
(mit iẽ ) Dunika: a. pie darba;

3) sich (heimlich) verkriechen, sich hinter etwas verstecken
(mit iẽ ) Dunika, Kal., Rutzau: a. aiz istubas stūŗa.

Avots: EH I, 58


aiztuļķēt

àiztuļķêt, verstopfen N.-Peb.: pavasarī bē̦rzuos ieurbj sulas, bet pēc tam caurumus aiztuļķē.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizturēt

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57


aiztvert

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. 2 863.

Avots: ME I, 57, 58


aizumpt

aîzum̂pt 2, sich mit Sand u. a. füllen, sich verstopfen: mucai caurums pa˙visam azumpis Dond. n. FBR. VI, 67.

Avots: EH I, 60


aizurdīt

àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60


aizvadžot

àizvadžuôt, tr., mit einem Pflock (vadzis) zumachen, verstopfen: aizv. riteņa rumbu ar sē̦rmūkšļa ķīli LP. VII, 575.

Avots: ME I, 58


aizzabināt

àizzabinât: e̦smu tâ aizzabināts (aizmauts, aizgrūsts, verstopft), ka ne˙kā nevaru ēst Dond.

Avots: EH I, 64


akmenīgs

akmenîgs (li. akmenìngas "steinern" LChr. 31, 2; "steinig"), steinhart, wie versteinert: sastingušuo, akmenīguo seju Veselis Saules kaps. 52.

Avots: EH I, 66


alkate

alˆkate Erlaa, wer Narrenspossen treibt, sich verstellt.

Avots: EH I, 67


ā ne

ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!

Avots: ME I, 234


apbēdzināt

apbêdzinât, unter etwas verstecken Lemsal, Salis: a. kuo zem skapja.

Avots: EH I, 73


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apcirtīgs

apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apglabāt

apglabât: begraben Livl. n. BielU.: apglabāt rāceltus, einen Kartoffelhaufen auf dem Felde zwecks Überwinterung mit Erde bewerfen Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich verstecken: spēlejuoties bėrni apglabājās kur kurais Rutzau.

Avots: EH I, 82


apgriezt

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91


apjēgt

apjẽgt, tr., begreifen, fassen, verstehen: lietas apstākļus Vēr. II, 177.

Avots: ME I, 91


apjucība

apjucība, Verlegenheit, Verstimmung W.

Avots: ME I, 91


apķert

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98


apklust

apklust, -ustu oder -usu, -usu, intr., inch., still, ruhig werden, verstummen, aufhören, stocken (von jedem Laute, Geräusche, vom geräuschvollen Leben): Frēda dzirdēja viņa suoļus apklustam A. XII, 813. apklust pulksteniņš pie ilkss Līg. nemieri sākuši apklust B. Vēstn. mežs apklusis LP. VII, 127. vējš apklus JR. IV, 112. meitas kunkstēšana apklusa LP. VII, 375. Sprw.: visi apklusa, laikam dievs istabā ienācis. rūpniecība apklususi, die Industrie stockt.

Avots: ME I, 95


aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97


apmēmot

[apmē̦muot (auch apmē̦muoties), verstummen: avis, katra priekš savu cirpēju apmē̦muo Manzel Post. III, 26.]

Avots: ME I, 107


apmērs

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107


apprātot

appràtuôt, bedenken, überlegen (ein wenig scherzhaft): a kādu lietu. Refl. -tiês, sich besinnen, Verstand annehmen Jürg.: tie ir jau apprātuojušies.

Avots: EH I, 106


apraudzīt

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114


aprept

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115


apslāgt

apslāgt (mit hochle. ā aus ē, ?) "ersticken (tr.), auslöschen (tr.); zu verstum, zwingen".

Avots: EH I, 114


apslēpt

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123


apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126


aptāmiņ

aptàmiņ 2 Warkl., Adv.,

1) unbewusst, sinnlos, ohne Verstand:
jis tuo dara nuo dzē̦ruma a.:

2) "ungefahr".

Avots: EH I, 121


aptecēt

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130


apturēt

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132


apvade

apvade, ‡

2) der Umkreis:
uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. (egles auga) plati izple̦zdamas ar apakšējiem zariem apaļā apvadē Dzimtene IV 42 (ähnfich der loc. s. Mežv. ļ. I, 222; II, 361, 467).

Avots: EH I, 124


apvaldzināt

apvaldzinât, fesseln, verstricken: dievs mani ar savu tīklu apvaldzinājis Hiob 19, 6.

Avots: ME I, 133


apvilkt

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136


apzvanīt

apzvanît, tr., einem Verstorbenen ausläuten, zu seinem Begräbnis läuten: tē̦vu A. IX, 1, 350.

Avots: ME I, 138


arī

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141


arīdzan

arīdzan, verstärktes arī, aus arī + gi + an, s. auch EPr. I, 39; e̦sam tad mēs arīdzan akli Joh. 9, 40, bibl.

Avots: ME I, 141


arīg

arîg PS., C., verstärktes arî (cf. li. ar̃gu),

1) auch:
arīg šās māte bijuse burvene Etn. II, 87;

2) Fragepartikel in direkten und indirekten Fragen: arīg tam labi klājas? I Mos. 29, 6. iet raudzīt, arīg vēl būs zaķis LP. VII, 460. Veraltet und nur noch dial.

Avots: ME I, 141


arķis

I ar̂ķis Golg., ein verstimmter, zorniger Mensch.

Avots: EH I, 130


ārmaņa

ārmaņa Kazd., Unverstand, Wahnsinn: vai tu ārmaņā (= traks) esi? [Zu maņa].

Avots: ME I, 243


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


ass

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


astīgs

astîgs, wer sich einzuschmeicheln versteht od. pflegt Ed. Virza.

Avots: EH I, 132


atdziedināt

atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atjēga

atjẽ̦ga, die Besinnung, das Bewusstsein, der Verstand: viņš staigāja pa laukiem kā bez atjẽ̦gas Līb.; dzeršana bez atjẽ̦gas, das Saufen ohne Sinn und Verstand Vēr. I, 1415.

Avots: ME I, 162


atkal

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181


atpūta

atpũta C., atpûta 2 Kand., auch atpūte LP. III, 18; BW. I, S. 489; Demin. atpūtiņa BW. 686, atpūtiņš Mar. PKr. XV, 106,

1) Erholung, Rast:
strādāt bez atpūtas dienām naktīm LP. VII, 494;

2) freies Atmen, freier Ofenzug, [
atpūtes St., ein offener Leib]: viņam atpūtas nav, er kann nicht atmen; auch er ist verstopft A. X, I, 629. krāsnij nav atpūtas, der Ofen zieht nicht PS. stiprs alus izlauza mucai dibe̦nu, tādēļ, ka nekur mucai nebija atpūtas, wiel das feste Fass den sich ansammelnden Gasen keinen Ausgang gewärte A. X,I, 629; Lub.

Avots: ME I, 183


atradi

atradi, die Verwandten der verstorbenen Frau od. des verstorbenen Mannes A. X, I, 629.

Avots: ME I, 183


atsēt

atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]

Avots: ME I, 189, 190


atskārst

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192


atstatums

atstatums, atstātums, Abstand, Entfernung: pulki apmē̦tāja ienaidniekus akmeņiem jau nuo prāva atstatuma Antr. II, 44. Adv. atstatumis (Instr. Pl.), fern, in der Entfernung: versti atstatumis, in der Entfernung von einer Werst LP. VII, 1117.

Avots: ME I, 197


atstumt

atstum̃t (li. atstùmti), tr.,

1) ab-,, wegstossen:
laiviņu nuo malas Vēr. II, 290;

2) übertr., zurückweisen, verstossen:
dāvanu Aps. III, 6. māte e̦suot atstūmuse dē̦lu. Refl. -tiês, sich abstossen: daļiņas spēj viena uotru atstumties Pūrs III, 173. kāpi laivā, atstumies nuo malas LP. VI, 303.

Avots: ME I, 198


attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175


attaka

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. 1 61; Konv. 2 ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203


attapt

attapt,

2): cik attapdama nuo saimnieku darba Janš. Mežv. ļ. II, 410. Refl. -tiês,

2) sich verständigen
(?): ļaudis cenšas uz vienādību ... svaruos, mē̦ŗuos, naudas rēķināšanā, tādēļ ka caur tādu vienādību lē̦tāki var viens ar uotru a. Pet. Av. I, 278; ‡

3) sich schnell fassend imstande sein:
attuopas atjuokuot Janš. Līgava 11, 396.

Avots: EH I, 175


attapt

attapt (li. attàpti), intr.,

1) ankommen, gelangen:
kā tu šurp attapi?

2) ab-, loskommen:
viņš nevar attapt vaļām;

3) Zeit gewinnen, vermögen:
kungs vēl attapis teikt LP. VII, 176. viņš vairs neattuop ne durvis aiztaisīt LP. VII, 492. arvienu suolīji man pateikt, kur tava dzīvība glabājas, bet nekad neattuopi LP. IV, 197;

4) sich erinnern, ins Gedächtnis rufen, auf etw. verfallen, verstehen:
pats attapu sav(u) dziesmiņu BW. 909. savu vārdu viņš lai nevar attapt Tr. lai es ceļa neattapu BW. 1844. varēsi tu visvare̦nā pilnību attapt Hiob. 11, 7. Refl. -tiês, sich besinnen, wieder zu sich kommen: tad arī ar laiku tik attapuos JR. IV, 63. man bij laiks attapties nuo sava pārsteiguma Rain.

Kļūdu labojums:
attapis teikt = attapis pateikt
492 = 432
1844 = 18441

Avots: ME I, 203


atžļeibt

atžļeĩbt Kal., in die Erinnerung zurückrufen; verstehen: nevarēju tuo a.

Avots: EH I, 183


audzin

aûdzin, dial. aûdzen BW. 9372 (Absenau, Stockmannshof, Bers.), audzan (Sessw.), zur Verstärkung von aûgt dienend: audzin augu es, māmiņa BW. 9372. viņu sirdis bij kā audzin saaugušas Kaudz. M.

Avots: ME I, 216


auģis

aûģis,

1): ein 10-12-jāhriges Kind ("das etwas vom Leben zu verstehen anfängt")
Frauenb. (mit 2 ); 3): f. auģe: augīte nebūs ... ne˙kad un ne˙kur pretenieks Janš. Barenīte 22.

Avots: EH I, 186


augstlēcīte

aûgstlècĩte, die Hochspringende, Beiwort des Frosches: kad vecīšus (die Seelen der Verstorbenen) dzinuši nuo mājām laukā, tad uzsēdinājuši kaupiņu (augst[ēcīti) uz krē̦sla LP. VI, 47; VII, 322.

Kļūdu labojums:
LP. VI, 47; VII, 322 = LP. VI, 47.

Avots: ME I, 217


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


augšus

aûgšus, Adv. zur Verstärkung des Verbs aûgt, wachsen: mācība dvēselē augšus ieaug SDP. VIII, 37.

Avots: ME I, 219


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


aulekiem

aule̦kiem (unter aule̦kãm): auch (mit àu 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Oknist, Sussei; verstärkt - aule̦ku aule̦kiem: laida a. a. ar tukšām ragavām uz pļavu Janš. Bandavā II, 73.

Avots: EH I, 186


aumaļām

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


ba

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246


bakšķi

bakšķi, auch àizbakšķi, Material (z. B. Hede od. Moos) zum Verstopfen od. auch die Werkzeuge zum Verstopfen P. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252, 253


baltin

baltin, zur Verstärkung von balts: dārzi nuo ziediem baltin balti, sehr, ganz weiss MWM. VIII, 484.

Avots: ME I, 257


baltum

bal˜tum, zur Verstärkung von bal˜ts: baltum balts, sehr, ganz weiss.

Avots: ME I, 259


bārin

bãrin, zur Verstärkung von bãrt: bārin od. bārin bārt, heftig schelten.

Avots: ME I, 274


barkšķi

barkšķi od. burkšķi zusammengedrehtes Stroh zum Verstopfen eines Loches.

Avots: ME I, 264


bāška

bāška Lub., Fest.,

1) ein Vielfrass;

2) der seine Sachen zu verstecken pflegt:
nezin pats vairs, kur grāmatu nuogrūdis, kā bāška! [

3) bâška Stockm., der sich aufdrängt.
Zu bâzt, mit hochle. šk für šķ.]

Avots: ME I, 275


bāšķis

bāšķis,

1) ein Strohwisch od. Lappen, womit man ein ausgeschlagenes Fenster verstopft
N. -Schwnb.; zu bāzt;

2) Pl. bāšķi, Zaubermittel; =
aizbāzi, Lös. n. Etn. III, 161. [Zu bâzt.]

Avots: ME I, 275


bāšķīties

bāšķītiês, bāšķuoties Lub., Fest.,

1) zu verstecken pflegen;

2) Zaubermittel hinlegen:
viņš visādi bāšķuojās, lai kaimiņam kādu lēkmi nuodarītu. [Ableitung von bāšķis.]

Avots: ME I, 275


bāšus

bâšus, zur Verstärkung von bâzt: kâ b. sabāzti kuopā Janš. Bandavā I, 9.

Avots: EH I, 210


bāzīgs

II bāzīgs, Adj., "wer andern Personen gehörende Sachen versteckt" PV.

Avots: EH I, 210



bāžļot

bāžļuôt, ‡

2) zwecklos oder auch stehlend etwas verstecken
PV.

Avots: EH I, 210


bāztin

bâztin, zur Verstärkung von bâzt: baznīca cilvē̦ku kā bāztin piebāzta, die Kirche ist wie vollgestopft. visas vietiņas bija bāztin piebāztas ar naudu.

Avots: ME I, 276


bẽ̦, Interj., Nachahmung [des Blökkens der Schafe U. od.] der Ziegeestimme. bẽ̦ rufend necken unartige inder die Juden, in dem sie dieselben wegen ihrer langen Bärte mit Ziegen vergleichen. nepruot ne od. nezin ne bī (bū), ne bẽ̦, er versteht, weiss absolut gar nichts. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069. nu bē̦! da stehen die Ochsen vor dei Berge!

Avots: ME I, 287


bebelēt

bebelêt, schnell und unverständhch sprechen Golg.

Avots: EH I, 210


bebelis

II bebelis, wer schnell und unverständlich spricht Golg.

Avots: EH I, 210


bēdzin

bêdzin, bêgšus, bêgtin, dial. bêdzan, bêdzen, bêdzien, zur Verstärkung von bêgt, fliehen: nuo man meitas bēdzin (bēgtin, bēgšus, bēdzan, bēdzen, bēdzien) bēdza BW. 13346, 13347, 13350.

Avots: ME I, 289


bēgaļāt

bē̦gaļāt, hin und her fliehen, um sich zu verstecken: līgava bē̦gaļāja kur nekur pruojām RKr. XVI, 100.

Avots: ME I, 289


bēgtin

bêgtin, Adv. zur Verstärkung von bêgt: miegs b. bē̦g Janš. Bandavā II, 99.

Avots: EH I, 216


beigas

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277


bērdēt

[bẽrdêt Ruj., Salis, verstreuen: zemes, labību.]

Avots: ME I, 290


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


bezdels

be̦zde̦ls, ‡

2) ein kleines Quantum
Saikava;

3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.

Avots: EH I, 214


bijums

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294


biršas

bir̃šas, zur Verstärkung von bir̃t: kâ b. izbira Janš. Bandavā I, 149.

Avots: EH I, 220


birtin

bir̃tin, zur Verstärkung von bir̃t: asaras b. birst Dunika u. a.

Avots: EH I, 220


birzin

bir̂zin, zur Verstärkung von bir̂zt: (biezpiens) birzin birstuot Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 36.

Avots: EH I, 221


bītin

bîtin, zur Verstärkung von bîtiês: visi b. bijās Janš. Tie, kas uz adens 16.

Avots: EH I, 223


blundurēt

bluñdurêt, blunderêt, -ēju, intr.,

1) umherstreichen, sich umhertreiben;
auch bļundurêt C.], kauderwelschen, unverständlich sprechen - in einem fremdartigen Jargon, wie einer, der eine Sprache nicht beherrscht, oder wie ein Betrunkener A. XI, 82.

Avots: ME I, 318


bogulēt

buogulêt Celm. aus Lubn., sich zu verstecken suchen.

Avots: EH I, 258


brakalaiņi

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322


braucin

bràucin, auch braucen, braucan, braucien, brauktin, verbales Adverb zur Verstärkung von bràukt "fahren": braucin braucu vai važuoju uz... meitu māmuliņu BW. 13955; 13956.

Kļūdu labojums:
13955,6 = 13955; 13956

Avots: ME I, 325


brēktin

brèktin, zur Verstärkung von brèkt: b. brē̦c Juris Brasa 289.

Avots: EH I, 241



brist

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333


brišus

brišus, Adv. zur Verstärkung von brist: nevarēju brišus brist BW. 30990.

Avots: ME I, 333


bulināt

I bulinât, blinzen, mit den Augen ein für die Umgebung unverständliches Zeichen geben: kuo tu bulini ar acīm? Dond.

Avots: ME I, 348


burzdēt

burzdêt,

1) weinen, schluchzen;

2) unverständlich, langsam sprechen;

3) (etwas) erbiten, betteln
Wid. [Vgl˙li. burzgė´ti "бренчать;говорить чепуху".]

Avots: ME I, 355


būšķis

bûšķis 2 [Salisb.], ein Bündelchen Kleider, Wolle u. a. zum Verstopfen von Löchern.

Avots: ME I, 359


čamains

[čamains, eigensinnig, unverständig Wid.]

Avots: ME I, 402


caur

caũr, Präp. mit dem Akk. - Instr.,

1) (räumlich) durch - hindurch
(oft mit dem Adverb cauri verstärkt): spiesties caur ļaužu drūzmu; caur žuogu līst. dieva jātam kumeliņam caur se̦dliem saule lēca. alutiņš caur sakārni tecināts. pienu caur kārstuvi laist. caur ābeļu birzi jāju. cauri bridu caur upīti. caur ce̦puri dūmi kūp. visi skrēja cits caur citu. caur pieri skatīties, raudzīties BW. 9816. In räumlicher Bedeutung berührt sich caur mit pa, nur mit dem Unterschied, dass bei caur der Bergiff des Durchdringens eines Gegenstandes durch die gegebene Tätigkeit hervorgehoben wird: saule spīd caur un pa luogu, die Sonne scheint durch das Fenster, aber izlēkt pa luogu, zum Fenster hinaus springen; iet caur mežu, durch den Wald gehen, iet pa mežu, den Wald durchstreifen. Oft wird jetzt der ursprüngliche Unterschied zwischen caur und pa vollständig vernachlässigt und caur mit pa promiscue gebraucht: caur (Var.: pa) luodziņu mē̦slus bēra BW. 14000;

2) temporal wird caur nicht gebraucht, wie wohl Hesselberg und Bielenstein auch in dieser Bedeutung Beispiele anführen: caur visu dienu (lett.: visu cauru dienu) viņu meklēju Hasselberg 317; caur dienām un naktīm) Biel. I, § 582;

3) (kausal) durch, wegen:
caur kuo (Var.: aiz kuo, par kuo) man sirds sāpēja BW. 3931. tikai caur tevi es tādā nelaimē nācu. laimīgs caur mani tu tiki II. Adv., caur un caur, durch und durch: caur un caur guoda vīrs A. XIII, 266; s. auch caurēm und caurim [Vgl˙li. kiáur(ai) "насквозь".]

Kļūdu labojums:
3931 = 3932 var.

Avots: ME I, 364


caurēm

caũrēm, zur Verstärkung des Adv. cauri, cuar,

1) durch und durch, gründlich:
ņēmās muižu apskatīt caur caurēm. viņš caur caurēm nesamaitāts. viņš pruot savu darbu caur caurēm;

2) caur caurēm, in Bausch und Bogen
Kauliņ.

Avots: ME I, 365


cauri

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365


caurim

caũrim,

1) gew. in der Verbindung mit caur: caur caurim (ņe̦muot), im Durchschnitt, durchschnittlich, im allgemeinen:
viņa caur caurīm varēja atlikt pa desmit rubļu gadā;

2) zur Verstärkung von caur(i), durch:
caurim cauri caur Je̦lgavu BW. 13270,70; [durch und durch: tas savu kluonu caur caurim tīrīs Glück Matth. 3, 12];

3) = cauri 4: es gribēju caurim jāt BW. 13250, 42.

Kļūdu labojums:
13270,70 = 13270

Avots: ME I, 365


caurin

caũrin, zur Verstärkung des Adv. caur(i), durch und durch: caurin caur samaitāts. luode bij zaķim izgājusi caurin cauri.

Avots: ME I, 365


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


caurum

caũrum, zur Verstärkung von caurs: viņa caurum caur krietna, tikla meitene Lautb.

Avots: ME I, 366


čavata

[čavata,

1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;

2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]

Avots: ME I, 407


ceļgals

ceļgals, das Ende des Weges: kādu versti nuo ceļgala pabraucām gaŗām MWM. VIII, 569.

Avots: ME I, 370


celšus

celˆšus, zur Verstärkung von celˆt: celšus izce̦lta Janš. Bandavā I, 396.

Avots: EH I, 264


celtin

celˆtin, zur Verstärkung von celt: paši brāļi savu māsu celtin cēla lielumā BW., piel. 2, 5700.

Avots: ME I, 370


cepin

cepin, zur Verstärkung von cept: saule pēc lietus cepin ce̦p.

Avots: ME I, 373


ciets

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


ciršus

cìršus, Adv., zur Verstärkung von cirst: it kâ c, piecirzdams Janš. Bandavā I, 149.

Avots: EH I, 274


čokars

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426


čokert

čoke̦rt (vgl. čukurêt II und čukarêt) Dond., = čakarêt, durstīt; (etwas) machen, ohne es recht zu verstehen. Vgl. auch čokrit "?" Ugalen n. FBR. VII, 16, III p. prs. čok(e̦)re, "sagumza" Rojen n. FBR. XIII, 69 undàizčokarêt.

Avots: EH I, 293


čola

II čola, ein alter Mensch, der sich gemütlich zu unterhalten versteht Dond.

Avots: ME I, 417


čukris

čukris NB. "ein verärgerter (verstimmter) Mensch".

Avots: EH I, 294


čukstin

čukstin, zur Verstärkung von čukstêt: čukstin čukst tē̦vs ar māti BW. 13823, 1.

Avots: ME I, 419


čurbināt

čurbinât Frauenb. "leise und unverstandlich sprechen".

Avots: EH I, 296


damaņa

damaņa, die Geschicklichkeit, das Verständnis Kaltenbr.: jam nav vēl damaņas pie šitā darba.

Avots: EH I, 305


daudzum

daũdzum, zur Verstärkung von daũdz: daudzum daudz, sehr viel.

Avots: ME I, 444


dedzin

dedzin, degtin, zur Verstärkung von degt, brennen: man actiņas dedzin de̦g.

Avots: ME I, 450


degtin

degtin, zur Verstärkung von degt: bruģis d. de̦g zem kājām Janš. Bandavā II, 109.

Avots: EH I, 314


dieveris

diẽveris [C., Nigr., Ruj., dìeveris 2 Kr., Kl., Kreuzb., Bers., Warkh., Nerft], Demin. dieverītis, dievertiņš, dievestiņš BW. 23705, 2, dieverstiņš BW. 7570, 16138, der Schwager, der Bruder des Gatten: vai dieveŗi tevi rāja, vai rāj citas ietaļiņas (Var.: vai dieveŗu līgaviņas) BW. 13743. [āzve̦d mani dieveŗuos 18879, 1.] Nebst li. dieverìs [nom. pl. dìever(e)s] zu serb. dje"vēr, gr. δαήρ [ai. dēvā, arm. taigr dass.; Ablaut ēi: ǝi wenn nicht li. - le. ie für ai unter dem Einfluss eines andern Wortes eingetreten ist].

Kļūdu labojums:
BW. 7570, 16138 = BW. 16138

Avots: ME I, 484


dieviņš

dìeviņš, Demin. von dievs,

1) der Götze;
dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem. dieviņa U., die Göttin (aus dem VL.);

2) in Ausrufen:
dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;

3) tas nu viņam bij dieviņ od. juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn
Grünh. dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.

Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen

Avots: ME I, 484, 485


dilum

dilum, Adv. zur Verstärkung von (nùo)dilt: d. nuodilušais Kaudz. Jaunie mērn. laiki III. 31.

Avots: EH I, 320


divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472


dižin

dižin, zur Verstärkung eines Adjektivs: kruoga meita dižin daiļa BW. 12803. Vgl. dižans, dižins.

Avots: ME I, 475


došus

duošus, Adv. zur Verstärkung von duot: viņam d. atduotuo meiteni Janš. Līgava I, 330.

Avots: EH I, 350


dotin

duotin, zur Verstärkung von duot: duotin devu savu māsiņu.

Avots: ME I, 536


dragāt

dragât, -āju, draguôt BW. 14398, 2, tr., schmettern, schlagen: ienaidnieki nedraguos viņu Ps. 89, 23. vai tu mani ieraudzījis sāc dragāt kumeliņu BW. 14398, 1. krusa dragājusi ē̦rglē̦nus LP. III, 81. pē̦rkuoņa dragāts kuoks, ce̦lms. [Nach U. auch: zerren, reissen, erschüttern, zerbrechen, verstümmeln, beschädigen. Bei Für.: zeideln (kas tad mazuma me̦dus labad bites ies dragāt). Zu li. dragoti (echt li.?) "сокрушать, дробить, разбивать, разорять, истреблять" und (s. Zubatý BB. XVII, 324, Zupitza Germ. Gutt. 161 und KZ. XXVII, 388, Walde Wrtb. 2 787 f. unter traho und IF. XIX, 106 und Berneker Wrtb. I, 212 und 221) zu ae. dragan "ziehen" resp. zu ai. dhrá- jati "zieht einher", dhrāji- "Zug". Vgl. auch Būga KSn. I, 196.]

Avots: ME I, 488


draicīt

dràicît 2 (li. draikýti "verstreuen; verwickeln, verwirren"), -ku, -cīju, = jaukt, puostīt; in Unordnung bringen Oknist (meist mit sa-): nedraiki gultas! Oknist. kuo jis tur nuopļaun (rudzus)? tik dràika 2 ! (von jem., der nicht zu mähen versteht; = jauc) Kaltenbr. Vgl. auchàizdraicît. Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 876.

Avots: EH I, 329


drebens

drebens, Adv. zur Verstärkung von drebêt, zittern: d. drebi, apšu lapa! BW. 12709 var.

Avots: EH I, 332


driegāt

driẽgât, -ãju, intr., kränkeln, unpässlich, verstimmt sein Etn. IV, 33: driegāja, driegāja, līdz nuomira Katzd.

Avots: ME I, 502


dripata

dripata Warkl. n. FBR. XI, 107, dripatas Skaista n. FBR. XV, 37, ein Versteckenspielen.

Avots: EH I, 334


dūcin

dùcin, zur Verstärkung von dùkt: pūtin pūta, dūcin dūca me̦lnais strazds ar baluodi BW. 2542.

Avots: ME I, 523


dulbins

[dulbins Wessen, ein Unverständiger; in Kreuzb. (als Adj.): benommen, betäubt.]

Avots: ME I, 512


dūminieks

dùminieks 2 ,

1) eine Rauchluke
Nautrēni. Pilda; kāp uz cepļa, sumin[i] cepļa dūminieku, ne tuos mūsu puiškineņus! BW. 20935;

2) ein Lappen, womit das Badstuben od. Riegenfenster verstopft wird
Pilda.

Avots: EH I, 347


duršus

dur̃šus, zur Verstärkung von dur̃t: d. nuodurdams Janš. Mežv. ļ. I, 78.

Avots: EH I, 344


durtin

dur̃tin, zur Verstärkung von durt: durtin duršu, necirtīšu BW. 1604.

Avots: ME I, 520


dusēt

I dusêt, -u, -ēju,

1) keuchen, atmen:
kas tie tādi sirmi zirgi, kalnā kāpj dusē̦dami BW. 16789, 4898;

2) sclummern, ruhen:
gulē̦dams, dusē̦dams nuorauguos meitiņās. lai dus vieglu smilti, spuožu sauli, so wünscht der Lette dem Dahingeschiedenen sanfte Ruhe. lai dus, kur likts, so sagt man, indem man einen Verstorbenen erwähnt. [Zu dvèst, dvaša, dust, li. dusė´ti "hüsteln", dūsė´ti "schwer aufatmen", r. дышать "atmen", an. dúsa "sich ruhig halten", dúra "schlafen", norw. dial. dusa "ruhen" u. a., s. Falk-Torp 149, 167 f. und 179, Persson Beitr. 744 1, Uľjanov Знач. I, 28, Trautmann Wrtb. 65.]

Avots: ME I, 521


džegot

dže̦guôt U., žaguôt. Refl. - tiês,

1) = že̦gus raut, schnucken
Grünh., Ahs.;

2) nicht einverstanden sein, widersprechen
Grünh.

Avots: ME I, 563


dzergzde

dzergzde, das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzijas vaļā palaistas, me̦tas dzergzdēs (skrudzēs) Antrop. II, 64; [vgl. dzerkstele],

Avots: ME I, 546


džergzde

I džergzde, = dzir̂kste, Verstauchung, rheumatische Schmerzen im Handgelenk Schwand., Druw. džergzdi siet, die Verstauchung mit abergläubischen Mitteln heilen Schwanb., LP. VII, 1254.

Kļūdu labojums:
dzirkste = dzir̂kste I

Avots: ME I, 563, 564


dzeršus

dzer̂šus, trinkend, zur Verstärkung von dzer̂t: dzeršus es dzēru saldās smaršas.

Avots: ME I, 546


dziesma

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563


dzīšus

dzìšus, treibend, zur Verstärkung von dzìt: vedēji dzina dzīšus panāksniekus nuo istabas ārā BW. III, 1, 50.

Avots: ME I, 558


dzītin

dzìtin, zur Verstärkung von dzìt, treiben: viņš viņu dzItin dze̦n pie darba.

Avots: ME I, 559


elsu

e̦lsu (instr. s.?), Adv. zur Verstärkung von èlst: skrien e̦. e̦lsdamš Kaudz. Izjurieši 85.

Avots: EH I, 369


ēmulis

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gaidin

gaidin, zur Verstärkung von gaidīt: viņš tevis gaidin gaida, er erwartet dich sehnsüchtig.

Avots: ME I, 583


gaisin

gaisin, zur Verstärkung von (iz)gàist. šaubas kâ g. izgaisa Janš. Dzimtene I 2 , 247.

Avots: EH I, 377


gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586


gaiss

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587


gaišs

gàišs (li. gaisùs "hell"): gaišas acis, gut sehende Augen Lesten n. FBR. XV, 31. u. a. gaiša galva, klarer, leicht erfassender Verstand AP. u. a.

Avots: EH I, 378


gaistin

gaistin, Adv. zur Verstärkung von gàist: g. gaist Celm.

Avots: EH I, 378


gājiens

gãjiêns, ein (einmaliger) Gang, die Prozession. bē̦ru g., der Leichenzug, kaŗa g., der Feldzug, svē̦tku gājiens, der Festzug. svē̦tsvinīgs gājiens, ein feierlicher Zug. veseli bari šautēju sarīkuoja gājienus Vēr. II, 185. vienas dienas gājiens, so viel an einem Tage gegangen werden kann U. vairāk nekâ verstes gājiens Vīt. 35.

Avots: ME I, 616


galva

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381


gamants

gamants, -s, Līksna "der Verstand" (?).

Avots: EH I, 382


gana

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I 4 , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb 2 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599


ganab

ganab, durch die Partikel b(a) verstärktes gana, genug: ganab, ganab šim vakaram BW. 47; 15545, 4; 24388.

Avots: ME I, 599


garām

gaŗām, dial. garēm, gariem, Instr. Pl. von garš,

1) vorüber, vorbei:
es aizlaidu visiem braucējiem gaŗām;

2) längs, entlang, =
gar, eine Mittelstellung zwischen Adverb und Präp. einnehmend, aber so nur im VL.: tec gaŗām tuo ciemiņu BW. 1400,2. taisi, bāliņ, divi dārzi gaŗām tavu glāžu luogu 14538;

3) über - hinaus:
viņa lasīja gaŗām pusnaktij Niedra;

4) prädikativ - vorüber, vorbei:
pusdiena, briesmas jau gaŗām;

5) durch
gar (s. dies) od. gaŗu verstärkt - lang und breit, ausführlich, gehörig: mēs tuo gaŗu gaŗām apspriedām.

Avots: ME I, 605


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


garum

II gaŗum, zur Verstärkung von gaŗš: g. gaŗš diega gals Dunika.

Avots: EH I, 386


ģergzde

I ģergzde: auch (mit er̂ ) Kaltenbr. (ein gewisser Schmerz in den Knochen oder Sehnen), Oknist (Verstauchung), Sonnaxt ("= dzirkste, eine Gelenkkrankheit"): ģergzdi, (stīvumu luocītavās; luokuot sāp un knakšķ) nuoveŗ durvīs Ceļi III, 119 (aus Sonnaxt).

Avots: EH I, 426


ģergzde

I ģergzde Buschh., ģe̦rgzda RKr. XI, 71, = dzirkste, Gliederschmerz, Rheumatismus: [ģergzde (Verstauchung) ieme̦tas ruokā rudzus pļaujuot Kreuzb. - Vgl. das echt le. dzērsste und dzirgzde.]

Avots: ME I, 696


ģisma

ģisma, die Erinnerung, das Gedächtnis Lös., die Ahnung Lös., Fest., der Verstand Selsau.

Avots: ME I, 700


glabātuve

glabâtuve (unter glabâtava), ‡)

2) ein Versteck
(paslē̦ptuve) Warkl.

Avots: EH I, 391


glabiņi

glabiņi Stenden, das Versteckenspielen: iesim glabiņuos!

Avots: EH I, 391


glemža

glem̃ža,

2): auch Lems., Wainsel; ‡

4) (mit èm 2 ) "ein verstimmter
(saīdzis); unbefriedigter Mensch" Warkl. n. FBR. XI, 107; ein Schimpfname Skaista.

Avots: EH I, 392


glodans

glùodans 2 "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395


glunde

glùnde 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 "ein verstimmter, verschlossener Mensch, dem weder die Rede, noch die Arbeit vonstatten geht".

Avots: EH I, 395


gluži

gluži, Adv. zu gluds, glužs,

1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;

2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;

3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;

4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.

Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži

Avots: ME I, 630


grāmatnieks

grãmatniẽks Konv. 2 2213,

1) einer, der zu lesen versteht, Bücher zu lesen liebt :
kristāmā bērniņa juostā iesēja ve̦cas grāmatas lapu, lai bē̦rns labs grāmatnieks BW. I, 186. arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācuoties nuo dzīves A. XV, 33 ;

2) der Blättermagen
Bers., Lasd.

Avots: ME I, 644


grautin

gŗautin, zur Verstärkung von gŗaût 2 : g. izgŗauta Janš. Bandavā II, 231.

Avots: EH I, 414


greceļains

greceļains Līvāni, gekrollt, verwickelt, verstrickt: greceļaina dzija.

Avots: EH I, 402


greza

[greza (sic!),

1) "ein diebischer, aber das Stehlen nicht recht verstehender und daher dabei gewöhnlich abgefasster Mensch"(?)
Kārsava, Dricēni, Baltinov u. a. ;

2) "jem., der sich an eine Arbeit macht, die er nicht recht versteht"
Warkl., Warkh.]

Avots: ME I, 650


griezin

I griêzin, zur Verstärkung von griêzt, schneiden: šis gadījums kâ griezin pārgrieza duomu pavedienu Baltp.

Avots: ME I, 661


griezin

II grìezin, refl. grìeziniês, zur Verstärkung von grìezt, doehen: galvas griezies griežas nuo bē̦dām Kaudz. M.

Avots: ME I, 661


grieztin

I griêztin, zur Verstärkung von griêzt, schneiden: tas man sirdī grieztin griež.

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 8053 var.

Avots: ME I, 663


grieztin

II grìeztin, zur Verstärkung von grìezt, drehen, wenden, kehren: man pierīte nuosvīduse, man var kre̦klu grieztin (Var.: griezin) griezt BW.

Avots: ME I, 663


grimšus

grimšus, Adv., sinkend (zur Verstärkung von grimt) : meita... jūŗas vidū grimšus nuogrimst LP. VII, 607.

Avots: ME I, 655


groztin

gruôztin PV, Adv. zur Verstärkung vongruôzt.

Avots: EH I, 414


grūdien

grûdien Saikava, zur Verstärkung von grûst: g. grūst.

Avots: EH I, 412


grūdin

grûdin, zur Verstärkung von grûst; iela bij g. plina (gedrängt voll) A. Brigadere Daugava 1928, S. 159.

Avots: EH I, 412


grūstin

grûstin, zur Verstärkung von grûst: darbus grūstin nuogrūst.

Avots: ME I, 668


grūtin

grũtin, zur Verstärkung von grũts, sehr schwer: grūtin grūts tavs mūžiņš BW. 24783.

Avots: ME I, 669


grūts

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670


gūbāt

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685


gudrs

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675


gumzīt

gùmzît,

1): auch (mit um̂ 2 ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ 2 ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ 2 ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis 2 pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ 2 ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ 2 ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ 2 ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 419


gūtin

gũtin, Adv. zur Verstärkung von gũt: tautas mani gūtin guva BW. 6152.

Avots: ME I, 687


iegaudiens

iegaudiens, [ein bald verstummendes Aufheulen]: vē̦tras iegaudiens Duomas I, 1098.

Avots: ME II, 16


iegaumēt

ìegaũmêt, sich merken; begreifen, verstehen, zu Herzen nehmen U.

Avots: ME II, 16


ieglabāt

[ìeglabât,

1) verwahren, verstecken in:
naudu ieglabāja zemē Salis;

2) zu verwahren sich gewöhnen:
atslē̦ga ieglabāta zināmā vietā Lautb.;

3) auf den Händen getragen und gerflegt zu werden gewöhnen:
ieglabāts bē̦rns grib glabājams Lis.;

4) ersparen:
viņš daudz naudas ieglabājis Ruj.]

Avots: ME II, 17


iekavāt

iekavât Dunika, = ieglabât 1: ie. maisu salmuos. Refl. -tiês Dunika, sich verstecken: ie. salmuos.

Avots: EH I, 519


iekost

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34


iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


ielāgot

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37


iemelot

ìeme̦luôt, tr., lügend einflössen: vai tu manī neesi ieme̦luojis ticību, cerību un paļāvību Vēr. I, 206. [Refl. - tiês,

1) lügend hineingeraten:
re, kâ ieme̦luojuos gan Brucken;

2) lügend sich verwirren od. verstricken
Lettihn. u. a.;

3) sich ans Lügen gewöhnen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka patiesību re̦ti kad runā C.;

4) das Lügen erlernen:
viņš tâ ieme̦luojies, ka grūti viņu pieķert Fest.;

5) ein wenig lügen:
es tik drusciņ ieme̦luojuos un tūliņ pietvīku Fest.]

Avots: ME II, 44


iemelst

ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês,

3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.

Avots: EH I, 529


ieprāsnēties

ìeprāsnêtiês,

1) auf etw. verfallen:
[vai tu jau agrāk par tuo nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz nevarēji ieprāsnēties Kokn.] ne˙maz neieprāsnējuos Kokn. n. A. XII, 560;

[2) begreifen, verstehen
Wessen].

Avots: ME II, 53



ierept

[ìerept,

1) = ierepēt: ruoukas iere̦pušas Arrasch;

2) sich verstopfen (mit Schmutz):
pīpei kāts ierepis Bers.]

Avots: ME II, 57


ieslēpt

ìeslèpt, tr., wohin verstecken: viņa ieslēpa ģīmi starp viņas ceļiem Apsk. Refl. - tiês, sich wohin verstecken, sich verschliessen: viņš nav ne˙maz tik sevī ieslēpies Stari III, 123.

Avots: ME II, 67


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ietin

ietin,

1) zur Verstärkung von iet: ietin iešu, māte laiž;

2) statt des Inf. iet: ietin man tuo celiņu, kur es biju negājuse BW. 17780.

Avots: ME II, 82


iezvanīt

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92


ildziņ

ildziņ,

1) in der Verbind necik i., nicht sehr lange
Heidenfeld, PV., Sessw.;

2) zur Verstärkung von il˜gi: i. ilgi. sehr lange
PV.

Avots: EH I, 429


iļģi

iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]

Avots: ME I, 707


ilgum

il˜gum, zur Verstärkung von il˜gi: i. ilgi (sehr lange) gaidījām PV.

Avots: EH I, 430


ir

II ir, [ir̂ Kl.] (li. yrà), ist, sind, die III Pers. Sing. u. Plur.;

1) als Kopula wird ir ausgelassen, wenn kein Missverständnis zu befürchten ist: akmens smags. Statt des negierten ir (neir) wird nav gebraucht: viņš nav laimīgs, er ist nicht glücklich.
Der Debitiv heisst jābūt statt jāir; letzteres kommt jedoch in der Schriftsprache zuweilen vor: jums jāir (= jābūt) muodrīgiem;

2) es gibt, ist, existiert;
in dieser Bedeutung kann ir nie weggelassen werden: ir dievs, kas par visiem valda. tur ir gan kuo redzēt;

3) ir wird gern wiederholt in der Sätzen, wie:
vīrs tuomē̦r gulējis, kas ir, ir. der Mann habe dennoch geschlafen, dem sei, wie ihm wolle LP. VI, 254. puisis lē̦tāki nede̦r kâ uz vienu ķēniņa muižu, kas ir, ir IV, 108. kas tad ir, lai ir VII, 976. Zuweilen wird dem positiven Satz ein negativer angeschlossen: meita nevarējuse saprast, kas ir, kas nav LP. IV, 74. [S. Le. Gr. 551 und 556.]

Avots: ME I, 708


irāg

irāg, irag, = durch die Partikel -g verstärktes ira in Fragesätzen: irag šis jūsu mazākais brālis? I Mos. 45, 3. irāg pa˙reizi svē̦tā dienā dziedināt? Manz.

Kļūdu labojums:
45, 3 = 43, 29

Avots: ME I, 708


īsin

îsin, zur Verstärkung von iss: ī. īsuos matus Janš. Dzimtene V, 124.

Avots: EH I, 501


īss

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837


īsts

ĩsts (aksl. (istъ),

1) echt, unverfälscht, wahr, wirklich:
īsts ze̦lts. īstuo patiesību pateikt LP. III, 82. vai tā mana īsta rauda? Ltd. 1626. tas bijis tur·pat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda LP. III, 42. īstais brālis, īstā māsa, leiblicher Bruder, leibliche Schwester; īstā māte, leibliche Mutter, im Gegensatz zu sveša māte. mātei divas meitas: īsta meita un pameita LP. V, 295;

2) recht (von der Zeit):
tu atnāci īstā laikā, brīdī. Adv. īsti, recht, eigentlich: jāpaglūn pa šķirbīti, kas tur īsti varē̦tu būt LP. IV, 33. spuožs zuobins pie saniem, īsti kuo redzēt LP. V, 218. ceļa īsti nezināju BW. 26524. īsti nemāku teikt LP. III, 100. Zur Verstärkung eines Adjektivs od. Adverbs: īsti tâ, just so; īsti klāt, ganz nahe. trešā (pagale) ne īsti strupa, ne īsti īsa LP. VI, 363. labāk dzeŗu īsti pilnu BW. 19931. [Zu ysčias "deutlich, offenbar", ýskus od. ýškus, éiškus, áiškus "deutlich", arm. isk "in Wirklichkeit" (auf ein īsk- deutet auch die le. Nebenform ĩksts), s. Изв. XVII, 4, 120.]

Avots: ME I, 838


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


itin

itin, iten, verstärktes it: vai tad itin ne˙kāds paduoms neradīsies LP. V, 273. jauna, itin (Var.: iten) jauna glauda manu kumeliņu BW. 11512. itin pa˙reizi, ganz recht.

Kļūdu labojums:
11512 = 11502, 3

Avots: ME I, 711


izāmurot

izãmuruôt; zwangsweise versteigern (verauktionieren): ar mantu izāmuruošanu K. Jürgens Mana vect. nostāsti 161.

Avots: EH I, 433


izbārstīt

izbārstît (li. išbarstýti), tr., ausverstreuen: putniem graudus. es ar savu lē̦numiņu izbārst[u] tautas grīnumiņu BW. 21664. Fig., vergeuden: naudu izbārstīt par sievišķiem LP. Refl. -tiês, sich ausstreuen, entfallen: ve̦lnam akmeņi izbārstījušies pa visu apgabalu LP. III, 105.

Avots: ME I, 715


izbāzīt

[izbāzît, heimlich zu verstecken andern Personen weggeben: mantu uzrakstīšanas brīdim tuvuojuoties parādnieks savas mantas izbāzīja pie kaimiņiem Druw.]

Avots: ME I, 715


izbēdzināt

[izbêdzinât mantu Lis., seine Sachen (vor dem Versteigern oder Konfiszieren sichernd) anderswohin (heimlich) transportieren.]

Avots: ME I, 716


izburmetēt

izburmetêt Frauenb. "hastig und unverständlich aussprechen". Erinnert an r. бормотать "murmeln".

Avots: EH I, 437


izčamdīt

izčam̃dît, tr.,

1) tastend durchwühlen, durchsuchen:
salmus, kabatas. izčamdīja visus pirts kaktus BW. V, 156. ragana viņu smalki izčamdīja, atņēma visu naudu JK. V, 78;

2) zerstören:
putnu pērli PS.;

3) verstreiben:
cāļus nuo kaņepēm C.

Avots: ME I, 722


izčibēt

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439


izčubināt

izčubinât, tr.,

1) gründlich lockern:
cisas;

2) betätscheln, durchknutschen, befühlen:
jau citas kūmiņas izčubināja (maku) BW. 1752. Refl. - tiês, sich befühlen, betasten, unnütz die Zeit verstreichen lassen: bet karē̦r šis pa gaŗu laiku izčubināsies LP. VI, 369.

Avots: ME I, 723


izģist

izģist, verstehen, begreifen Saikava: tam jau nav izģišanas, - tāds aplamis!

Avots: EH I, 451


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjukt

izjukt,

1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;

2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;

3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.

Avots: ME I, 745


izkaišu

izkaišu, izkaišus, nicht zusammenhängend, verstreut: izkaišus pluostuošana. vējš izkaišu pluostus bieži vien izdze̦nā pa visu upi. zaldātus ievietuo izkaišus iedzīvuotāju starpā B. Vēstn.

Avots: ME I, 746


izķēpāt

izķẽ̦pât,

1) ausschmaddern; vergeuden; (mit unverständiger Arbeit) verderben:
kaut kurā darbā var i.; labību kad pļauj, ieiet kāds cits barā, kas nemāk, un izķē̦pā Orellen;

2) zerwühlen, dürcheinanderrühren
Segew:;

3) jem. prellen, eine Nase drehen
Segew. Refl. -tiês "?": izķē̦pājās, izķē̦pājās, un galu galā ne˙kas kuo redzēt Orelten.

Avots: EH I, 461


izklakšināt

izklakšinât: viņš visādi mācēja i. ar mēli Dunika, er verstand auf allerlei Weise mit der Zunge zu schnalzen.

Avots: EH I, 455


izklikšķēt

izklikšķêt "den Fuss verstauchen (von Menschen)" Frauenb.

Avots: EH I, 456


izkūkot

izkùkuôt (li. iškūkúoti), izkukuôt,

1) schreiend verkünden:
izkūkuo dze̦guzīte, cik man gadu jādzīvuo BW. 10074;

2) prātu od. uomu izkūkuot, den Verstand verlieren, unsinnig werden
Poruk;

3) verrufen, (nach dem lett. Wahn) das Gedeihen benehmen.
Refl. - tiês, eine längere Zeit, zur Genüge schreien (vom Kuckuck): es ļāvu viņām (dze̦guzēm) izkukuoties Stari II, 484.

Avots: ME I, 757


izlikt

izlikt [li. išlìkti], tr.,

1) aus -, heraus -, hinauslegen, aussetzen:
māņus, nesļavas Etn. III, 24; bē̦rnu kārtis;

2) aussetzen, von einer Schwelle entfarnen:
tuo parādu dēļ izlika MWM. X, 422. Refl. - tiês,

1) sich verstellen:
citreiz izliecies slima (par slimu V, 349) LP. IV, 50. puisis apgulies, izlikdamies par piemigušu LP. VI, 1, 658. izlicies, it kâ sistu dēli LP. III, 103;

2) scheinen, vorkommen:
juo tāļāk viņš brauc, juo tālāk izliekas Ziemeļmeitas valsts Vēr. I, 1406. [ viņš izliekas kâ pats ķēniņš U., er macht sich wichtig, als wäre er der Körig. ] Subst. izlikšanâs, die Verstellung: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Pav.

Avots: ME I, 764


izlimēt

izlimêt,

1) tr., verrenken, verstauchen, ausrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo izve̦lk Etn. II, 161;

2) intr., verrenkt werden:
man izlīmēja kāja Wain. Subst. izlimẽjums, die Verrenkung.

Avots: ME I, 764


izlimināt

izliminât, izļiminât, Druw., [Salis], Dond., tr., verstauchen, verrenken: kāju, ruoku Wain. kad kas izlimināts, tad jāsien saite Etn. IV, 3.

Avots: ME I, 764


izmākt

izmâkt (li. išmókti), tr., erlernen, sich aneignen Rutzau: tad visu mākslu var izmākt Kurisch - Haff. Sehr gebräuczlich im VL. das Part. praet. f. g. izmâkusi, erlernt habend, verständig, gewandt, wissend: izmākusi man māsiņa BW. 17608, 5. es izaugu izmākusi 22605. neliecies nemākusi, ne visai izmākusi (Var.: nešķieties nemākuot, nešķieties izmākuot) 17734. izmākusi, sapratusi, tad es gāju tautiņās, lai nesaka vīra māte: nemācīta vedekliņa 6655. izmākušas ciema meitas vainā mani nemākušu 6652.

Avots: ME I, 769


izmaņa

izmaņa, izmanĩba, die Gewandtheit, Geschicklichkeit, das Verständnis: dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru izmaņā, izveicībā pārspēt LP. VII, 1159. nepazīstu pasaules izmaņu Rainis. Jānis bij stiprs spē̦kā un izmaņā LP. VI, 394. tie varēja parādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
parādīt = pierādīt

Avots: ME I, 768, 769


izmanīt

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768


izmaulēt

izmaulêt, tr., auswühlen, ausfahren: cūkas ir sienmalas izmaulējušas Druw. Etn. II, 81. nuogājis pāri verstes pa izmaulē̦tuo dubļainuo ceļu Wid. slapjākās vietās izmaulēsim krietnus caurumus Vīt. 20.

Avots: ME I, 769


izprast

izprast (li. išpràsti), tr., ins Klare kommen, begreifen, fassen, verstehen: tas nav ne˙maz izpruotams Kaudz. M. ve̦cais tē̦vs nu tik izpruot visa lē̦ruma cē̦luoni A. XI, 477. nevarē̦dams izprast, kādēļ tas tâ nuotiekas, apstājās ar malšanu JK. V, 150.

Avots: ME I, 785


izprātīgs

izpratîgs, verständig: Marija bij juo mundra un izpratīga Pēt. Av. 1, 54.

Avots: EH I, 474


izpratne

izpratne, das Verständnis: dabas izpratne Duomas I, 526. [tad tik vien tev bij tās izpratnes Fest.]

Avots: ME I, 785


izputēt

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787


izraust

izràust: i. ceļu U. (unter raust) "verstümte Stellen ausschaufeln": ‡ Refl. -tiês, (Hindernisse überwindend, kriechend oder kletternd) mühsam, schwerfällig heraus-, hinausgelangen: izrausās nuo droškas Veselis Saules kaps. 84. i. nuo bedres, nuo gultas.

Avots: EH I, 476


izsacīt

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794


izšķirīgs

izšķirîgs, ‡

3) verständig
N.-Autz n. BielU.

Avots: EH I, 485


izšķirt

izšķir̃t, ‡

6) viņš neizšķiŗ BielU., er hat keinen Verstand.

Avots: EH I, 485


izslamstīties

izslam̂stîtiês 2 Frauenb., eine Zeitlang auf der Flucht sein (oder sich versteckt halten): cik ilgi tu tâ varēsi i.?

Avots: EH I, 480


izstrādināt

izstràdinât, fakt., tr., viel arbeiten lassen, durch schwere Arbeit abquälen, schinden: grūti izstrādināti ļaudis Etn. IV, 156. zirgi e̦suot stipri izstrādināti MWM. VI, 638. viņš māk cilvē̦ku izstrādināt, er versteht die Arbeitskraft des Menschen auszubeuten. svešu jau ne˙kad tâ nevar izdzīt un izstrādināt kâ savēju Duomas III, 313.

Avots: ME I, 806


izstumt

izstum̃t (li. išstùmti),

1) hinausschieben, hinausstossen, ausstossen:
kungs tuos nuo viņu zemes ir izstūmis ar dusmību V Mos. 29, 28;

2) ausstossen, verstossen, ausschliessen, rucken:
nuo biedrības b, korporācij as. Refl. - tiês, sich hinausstossen, ausfahren: viņš izstūmās laiviņā nuo līkuma.

Avots: ME I, 807


izteikt

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816


izurgot

izurguôt,

[1) (mit ùr 2 ) ausfahren, aushöhlen, ausfurchen, (durchnässten Boden od. Weg)
Mar.: ūdens izurguojis ceļu Schujen, Serben; kurmis izurguojis zemi Karkel;

2) etwas Verschüttetes od. Verstopftes (z. B. eine Pfeife) reinigen
Mar.;]

3) "?": nu, ja zini viņu, tad izurguo! MWM. VI, 808.

Avots: ME I, 822


izūtrupēt

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822


izviebt

izviebt, verziehen (vom Gesicht): krusttē̦vs dažādi izviebj seju Druva I, 1080. Refl. - tiês, izviepties (išsiviẽpti) St., sich im Gesicht verstellen, sich gebärden Eronw.; izviepties, sich verkleiden L.: ir kalpuones var izviepties St.

Avots: ME I, 831


izvorkstēties

izvorkstêtiês, eine Zeitlang (zur Genüge) unverständlich sprechen Dond.: vai nee̦sat vēl diezgan izvorkstējušies?

Avots: EH I, 497


jājams

jâjams, Part., Praes. von jât; jājams zirgs, das Reitpferd: se̦dluo cieti, bāleliņ, man jājamu kumeliņu Ltd. 978; zur Verstärkung von jāt: jāj, bāliņ, jājamuo, reite, Brüderchen, immerfort.

Avots: ME II, 106


jāt

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107


jātin

jâtin, reitend, zur Verstärkung von jât: jâtin jāšu pieguļā BW. 30119.

Avots: ME II, 107


jàu

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97


jaudāt

jaũdât, - ãju,

1) vermögen, können:
visi strādāja, cik jaudāja Etn. III, 15;

[2) verstehen, wissen:
viņš nejaudāja, kâ tai pateikties Janš. DZimt. 2 24.] Refl. - tiês, sich anstrengen L., Kronw.

Avots: ME II, 97


jaust

I jàust [C., Arrasch, Jürg., Trik., jaûst 2 Ruj., Nigr., Salis, jàust 2 Druw.] (li. jaũsti "fühlen", jaučiù), [jaũst Bauske, Lautb., Pl.], - šu [C., Bauske, Ruj., Jürg., Nigr.] (oder - žu Trik., Bers., Druw., Luttr.), - tu [C., Jürg., Ruj.] (oder - du [Bauske, Ruj., Druw., Bers., Trik., Salis], Luttr., auch - su Nigr.),

1) empfinden, ahnen, merken, wahrnehmen, worauf achten, verstehen:
lielēdājs izē̦d tuo puodu, ne˙maz nejauš LP. V, 339. [kur tu... tik ilgi miti, ka mājas vairs ne˙jaûs 2 Janš. Čāp. 48. šis zirgs nejauš mājas (merken nicht, wo heimzukehren ist Janš.,] vai bēgsi, pagāns! bet ce̦lms ne˙maz nejauš LP. V, 182. lai būtu pulks, kuo prāts nedz jauž, nedz panāk St. viņš it kâ jauž augam me̦lnu negaisa mākuoni pie tāļā apvāršņa Stari III, 224. viņš trūkstas, cīnās, ruokas lauž, viņš dziļas muokas sirdī jauž Akur. es kâ pa sapņiem tik jausu kaut kuo tik maigu uz mutītes Asp.;

[2) zu vernehmen geben
L., Biel.] Refl. - tiês, sich merken: lai jel saimnieks jaužas, suns pie viņa glaužas JR. IV, 93. [Zu just.]

Avots: ME II, 103, 104


jẽ, Verstümmelung des Namens Jensus: vai jē! kas tur par grāmatām Dünsb.

Avots: ME II, 111


jēdzība

jẽdzĩba, Verstand L.; Verständigkeit: lai cilvē̦ks varē̦tu tikt pie jēdzieniem, tad daba viņam piešķīrusi savādu īpašību, kuo sauc par jēdzību Ruota.

Avots: ME II, 111


jēdzīgs

jẽdzîgs, vernünfgir, verständig, bei Sinnen: zvaniķi, vai tu jēdzīgs? Seibolt. kad tur vēl jēdzīgs būtu iekšā Blaum. jāuzmeklē jēdzīgāks un nuoderīgāks dzīvuoklis A. XII, 802.

Avots: ME II, 111


jēga

jẽ̦ga,

1): auch Oknist (mit è̦ 2 ): tev maz jē̦gas;

2): jē̦gā būt, nākt, vernünftig (verständig) sein, werden
Siuxt: kad nācu je̦gā vairāk, tad sāku citādi darīt;

5): ne˙kādā je̦gā neskan (es klingt ganz schlecht)
Pas. XI, 237.

Avots: EH I, 563


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


jēgāt

jẽ̦gât, - ãju, tr., verstehen: vai tad viņš kuo jē̦gā nuo tāda darba? Bers.

Avots: ME II, 112


jēgot

jē̦guôt, tr., beachten, aufpassen: viņš jau ne˙kā nejē̦guo: brauc vien; assgals aizķeŗas, tapa laukā. vai tad viņš kuo jē̦guo braukdams Serb. Refl. - tiês, zur Einsicht kommen, verständiger werden: lai viņš pa˙priekšu jē̦guojas un tad lai runā Gaw. n. A. XV, 1, 408. lai vēl jē̦guojas, mag er erst noch an Einsicht reifer werden U. [Zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112


jēgt

jẽgt, jẽ̦dzu, jẽdzu, [jêgt 2 Ruj., Dond.] (li. jė˜gti "vermögen"), tr., verstehen, begreifen: pilns kā dublis, nejē̦dz ne˙kā nuo pasaules. viņš nevarējis ne˙kuo vairs jēgt, kur ir mājas, kur ne LP. VII, 964. mazas bēga nejē̦gdamas, kāda ve̦lna lielas bēga? BW. 13346, 45. vai tad viņš jē̦dz grāmatā lasīt Grünh. Refl. - tiês,

1) vernünftig sein:
tik daudz vajag jēgties;

2) sich bemühen
Erlaa n. U.;

3) zanken
Oppek. n. Mag. XIII, 23. [Abgesehen von jēgties 3 (aus * j - ērgties? vgl. li. érgti "ударять, сдирать") zu jē̦ga.]

Avots: ME II, 112


jel

jel, jele,

1) doch;
zur Verstärkung

a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!

b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;

c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;

d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;

2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;

3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]

Avots: ME II, 109


jezme

jezme, Gewandtheit, Verständnis, Kraft: viņam nav ne˙kādas jezmes [Bers., Laud., Stockm.].

Avots: ME II, 111


jēznieks

jèznieks 2,

1) "ein junger, unverstandiger Mensch"
Kalz., ein ausgelassener (grösserer) Knabe Kalz., Saikava: kaimiņu puikas ir lieli jēznieki Saikava. Jānis tāds j. vien ir Kalz. mūsu j. uzmeties šiem par barvedi ebenda;

2) "neveikls, liela auguma cilvē̦ks" Fest.;

3) ein Tyrann
("kakla kungs") Prl.: uzmesties uotram par jēznieku.

Avots: EH I, 565


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


job

juob [li. juobà], durch - b(a) verstärktes juo Manz. Post. III, 160.

Avots: ME II, 125


joks

juõks (li. juõkas), bei Spr. juoka, der Scherz, Spass, Possen: bet dē̦ls arī vairs juokus nepruot LP. IV, 3. deviņgalvis nuoredzējis, ka ar tuo juoku nav LP. III, 44. juoki vien ar tām ciema meitiņām BW. 11072. Sprw.: zili cāļi - brīnumi, sarkani - juoki. juoku dēļ, pa juokam od. pa juokiem, auch par juokiem, spasshalber: kungs juoku dēļ (juoku pēc LP. VII, 446) aizgājis arī LP. VI, 277. viņa tâ runā tik pa juokam Vēr. I, 1091. es pa juokiem, tu no tiesas LP. I, 169. meita par juokiem apdziedājuse mēnesi LP. V, 110. tas vis nav pa juokam, das ist kein Spass A. XI, 5. beidzuot sagudruojis par juokiem (sich verstellend) raudāt LP. IV, 225. [Verwandschaft mit la. jocus "Scherz" (woran Zubatý BB. XVIII, 255, Pedersen KZ. XXXVI, 102, Fick Wrtb. I 4 , 522, Blankenstein IF. XXIII, 131 f. u. a. denken) wäre wegen der Übereinstimmung der Bedeutung (bei abweichender Quantität des Wurzelvokals!) sehr auffällig. Eher also wohl daraus durch deutsche Vermittlung antlehnt; vgl. d. (westpr.) jōk "Spass" dei Frischbier Preuss. Wrtb. I, 318, sowie WAlde Wrtb. 2 391 f. und Meringer WuS. V, 191.]

Avots: ME II, 126


jūdzin

jûdzin, jūdzen BW. 13956, zur Verstärkung von jûgt: jūdzin jūdzu kumeliņu.

Avots: ME II, 121


juka

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116


juktin

juktin, zur Verstärkung von jukt I: juktin juka Juris Brasa 403.

Avots: EH I, 566


jukums

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117


junda

[II junda "Vernunft, Verstand"(?): tev nav jundas Ruhental.]

Avots: ME II, 119


jūtin

jùtin, zur Verstärkung von just: burvja ne jūtin nejūt LP. V, 9. gaidi, pagaidi, - Vaska ne jūtin, warte, warte, aber von W. keine Spur JR. II, 315, [Dunika].

Avots: ME II, 123


II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kaisīt

kàisît [Wolm., C., PS., Trik., N. - Peb., Arrasch, Jürg., Serbigal, kaîsît 2 Bauske, Gr. - Essern, kaĩsît Suhrs, Tr., Līn., Dond., Lautb., Selg., Wandsen, Dunika, Wolmarshof, Salis, Ruj.], - u, - ĩju, tr., streuen, aus -, verstreuen: skujas pa ceļu kaisa BW. 15222, 2. Refl. - tiês, sich aus-, verstreuen: [lai spalviņas nekaisās Rainis. Subst. kaisîtãjs, wer streut: kumeliņš, manu lietu kaisītājs BW. 29929. [Leskien Nom. 188 und Bezzenberger Lit. Mitt. II, 23 stellen es zu li. kìšti "stecken", kaišýti oder káišioti "mehrfach umherstecken", aber der Unterschied in den Bedeutungen bleibt unvermittelt.]

Avots: ME II, 134


kaistin

kaistin, zur Verstärkung von kàist: tas pret savu sirds ķēniņieni kaistin kaist Lautb.

Avots: ME II, 135


kaitin

kaitin, zur Verstärkung von kaist: puķītes ar dze̦ltainajiem ziediņiem kaitin kaisa Vēr. II, 654.

Avots: ME II, 136


kājgrieži

kājgrieži (auch im Singular?),

1) "Strandbewohner, welche Seefahrer Schiffbruch erleiden machen, um sie zu berauben"
Kolka;

2) "Personen, welche ausgerenkte Füsse wieder einzurenken verstehen"
(?) A.-Schwanb.;

3) "kas staigājuot griežas kājās" (?) A.-Schwanb.;

4) "asa zâle" Korwenhof.

Avots: EH I, 599


kalva

II kal˜va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal˜vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146



karsin

kar̂sin,

1) zur Verstärkung von kar̂st: karsin karst, sehr heiss werden;

2) statt des Inf. kar̂st nach sākt: man gan pakausis diezgan biezs, bet sāka karsin Kaudz. M., C., Aps.

Avots: ME II, 163


karstin

kar̂stin, zur Verstärkung von kar̂sts und kar̂st I: karstin karsta vēlēšanās Vēr. II, 1251. galva tam karstin karsa Poruk.

Avots: ME II, 164


kārt

kārt, um Praet. mit dem Akk. u. Gen., jetzt äusserst selten: neradās palīgs, kas kārt (ap) tuo būtu I Mos. 2, 20. [tie nepareizi kārt jums tik gauži darbuojās Glück Galater 4, 17.] Ādams pēc ilgiem gadiem sāka ilguoties pēc palīga, kas kārt viņa būtu Aps. tavs eņģelis lai kārt mani mīt Fürecker. Bei Adolphi: kārt vakaru, gegen Abend; kārt luopiem tinas, er geht mit Vieh um. Nach U. (sonst nicht ermittelt) sollen noch jetzt in Kurland gebräuchlich sein Wendungen, wie: kārt vakaru, kārt luopiem, beim Vieh, kārt sēju, um die Saatzeit. Ganz ungewöhnlich, aber leicht verständlich ist der Gebrauch von kārt in A. XVI, 579: bet ilgi viņa tur nepalika, juo te darbs nebija kārt viņas [?], denn die Arbeit war nicht ihr angemessen. [Anscheinend aus apkārt gekürzt.]

Avots: ME II, 199


kārtim

[kārtim, zur Verstärkung von apkārt, kārt: tur bija bads vis+apķart kārtim Glück I Mos. 41, 54. viņš uzlūkuoja kārt kārtim tuos, kas apkārt viņu sēdēja Markus 3, 34.]

Avots: ME II, 202


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


katrs

katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,

1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;

2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;

3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;

4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]

Avots: ME II, 172


kaušus

kaûšus, zur Verstärkung von kaût: tavu meitu kaušus nuokaus LP. VI, 1027. [tevi jele kaušus (Var.: kautin) kava, mani dzīvu sabadīja BW. 34726.]

Avots: ME II, 179


kaut

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179


ķēmoties

ķè̦muôtiês,

1) sich lächerlich gebärden, sich vermummen, Narrenpossen treiben, in wunderlicher, gespenster hafter Gesalt erscheinen:
kuo tu tur ķē̦muojies? neķē̦muojies, kalēj! kali taču, ka nav par kaunu LP. IV, 8. spuoku ķē̦muojas VII, 444. pakaļ ķē̦muoties, nachäfften, nachahmen: vilkatam nedrīkst pakaļ ķē̦muoties VII, 869.

[2) sich vergeblich um etwas bemühen, sich mit etwas abarbeiten, das man nicht versteht
U.: tē̦vs ar bē̦rnu ķē̦muojas ar malšanu.] Subst. ķē̦muôšanâs, unsinniges, lächerliches Gebaren, die Vermummung: saimnieks, tādu ķē̦nuošanuos re̦dzē̦dams, nevar ilgāk nuo smiekliem nuovaldīties LP. I, 144. ķē̦muôtãjiês, jem., der sich unsinnig, lächerlich gebärdet, das Gespenst LP. VII, 461.

Avots: ME II, 374


ķeršus

ķer̂šus, ķeršis, zur Verstärkung von ķer̂t, fangend, haschend: lietuvē̦nu ķeršus nuoķers LP. VII, 437. visas jaunkundzes viņu ķeršis ķeŗ cieti A. XVI, 306.

Avots: ME II, 369


ķervelēt

[ķer̂velêt Kl., unverständlich sprechen, babbeln.]

Avots: ME II, 370


ķēst

*I kēst: šis luops ķēž (verstreut) barību Dricēni. Vgl. auch saķēst I.

Avots: EH I, 700


ķēzīt

ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,

1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;

2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;

3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];

2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;

[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].

Avots: ME II, 377


ķiķināt

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380


klai

klai, zur Verstärkung von visi: puikas aizskrēja visi klai uz le̦du Salisb., Burnt., Wolm. Gekürzt aus klaji (s. klajš).

Avots: ME II, 208


klajš

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. 2 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210


klambāt

I klam̃bât, - ãju, klambuôt, intr., plump, schlaff gehen [Wessen, Stelp.]: verstu četrdesmit varēšuot klambuot kuopā Jauns. [Nach Zupitza KZ. XXXVI, 59, Niedermann BB. XXV, 294, Walde IF. XXV, 164 u. a. zu gr. χλαμβός " verstümmelt", was schon der Bedeutung wegen nicht überzeugend ist. Eher wohl zu li. klimbúoti "похрамывать"б klemšióti " ungeschickt, plump gehen", so dass das a in klambât wohl auf o zurückgeht. Vgl. auch klampât.]

Avots: ME II, 211


klātin

klâtin, zur Verstärkung von klât I: vaiņagi klātin apklāja kapa kuopiņu Kundz.

Avots: ME II, 219


kļauda

kļaûda Lettg. (li. kliáuda "Fehler"), ein Fehler; kļàudas 2 Warkl., Fehler, Missverständnisse; Gerüchte (baumas).

Avots: EH I, 625


kliedzin

klìedzin, kliedzen, kliedzien, zur Verstärkung von klìgt, gewaltig (schreien): kliedzien (gew. kliedzin) kliedza aiz upītes BW. 14307, 1. bē̦rns kliedzin kliedza vienā kliegšanā.

Avots: ME II, 231


kliegšus

klìegšus, zur Verstärkung von klìegt, gewaltig (schreien): gailis kliegšus kliedza LP. VI, 246.

Avots: ME II, 231


klučains

klučaîns, ‡

2) k. cilvē̦ks Ar., ein unbehobelter, sich nicht richtig zu benehmen verstehender Mensch.

Avots: EH I, 621


klusām

klusãm, Instr. Pl., still, leise, sachte, heimlich: visas upes klusām te̦k BW. 31033, 1. Zur Verstärkung mit vorangehendem Gen. Plur.: māte klusu klusām steidzās mājās A. XVI, 299.

Avots: ME II, 237


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


korkšķēt

kor̃kšķêt A.- Ottenhof n. FBR. XVI, 84. = kurkšķêt: vista korkšķ; unverständlich brummen, knurren: nekorkšķi - ja runā, tad runā!

Avots: EH I, 639


krautin

kŗaũtin, zur Verstärkung von kŗaũt: galdi bij kŗautin apkŗauti ēdieniem.

Avots: ME II, 296


kravalāt

kravalât, - ãju, rasch und deshalb unverständlich sprechen Kaul.

Avots: ME II, 264


krecelis

IV krecelis "einer, der seine Arbeit (besonders die Seilerarbeit) nicht recht versteht" (?) Warkl.

Avots: EH I, 647


krievinieks

krìeviniẽks,

1): auch Livl. n. BielU.; ein Lette, der die Wehrpflicht in Russland abgedient hat und russisch versteht
ebenda; ‡

3) ein Russe
Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH I, 658


kritien

kritien, zur Verstärkung von krist: k. nuokrita Oknist.

Avots: EH I, 656


kritin

kritin, zur Verstärkung von krist: kritin kritu par ruobežu BW. 10495. spē̦ki kritin kâ krita nuo dienas dienā R. Sk. I, 81.

Avots: ME II, 282


ķuģis

ķuģis, ein verstümmeltes Glied, tāds luoceklis, kam kāda daļa nuoņe̦mta Druw.; ["apdedzis kuoks krāsns uzrušināšanai" Lös.; ķuģītis "ein Stöckchen" Jürg.; "eine kleine Krücke" Alswig, Mar.; "zars, ķeģis" Grawendahl; "apdrupusi pīpe" Sessw., eine kleine Pfeife Naukschen].

Avots: ME II, 391


kulšus

kul˜šus, schlagend; trollend, zur Verstärkung von kult, kulties: kulšus vien jākuļas uz priekšu Janš.

Avots: ME II, 308


kultin

kul˜tin, schlagend, klopfend, dreschend, zur Verstärkung von kul˜t: kultin kūlu kunga riju BW. 31568.

Avots: ME II, 309


kumpāties

II kum̃pâtiês Pankethof "sich heimlich verständigen (sle̦pe̦ni sarunāties, sazināties)".

Avots: EH I, 674


kurls

kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]

Avots: ME II, 323


kurmis

II kur̃mis (li. kùrmis), [kurms Base im Kreise Hasenpot, Kalleten, Welonen], kur̃ma Wandsen, Erwahlen, Lubbessern, Nogallen, ķurms Angern, der Maulwurf: kurmis ceļ, ruok (kurmja rakumus, bedekļus). sle̦pe̦n kâ kurmis ruok, von einem Ränkemacher. ieruokas kâ kurmis savās sūnās, von einem Einsamen, Weltflüchtigen. [Die Zusammenstellung mit ai. kūrmá-h. "Schildkröte" (bei Zupitza BB. XXV, 103 u. a.) ist wegen der abweichenden Bedeutung recht unsicher. Die Nebenform kurnis weist eher auf Verwandschaft mit ksl. крънъ "verstümmelt am Ohr" (s. kurls), r. корный "von kleinem Wuchs, kurz".]

Avots: ME II, 324


kusin

kusin, Adverb zur Verstärkung von kust: viņai sirds k.. kusa Janš. Dzimtene I 2 , 428.

Avots: EH I, 680


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laistin

laîstin, zur Verstärkung von laîst: viņš laistin laiž uz mājām.

Avots: ME II, 413


lauztin

[lauztin, Adv. zur Verstärkung von laûzt.]

Avots: ME II, 432


lecin

lecin, lècin,

1) zur Verstärkung von lēkt: lecin lēkt, lustig springen.
mūsu puiši teivi, gaŗi, lēcin (Var.: stāvu) lēca mugurā BW. 12866;

2) nach sākt statt des Infin.: tad jau nuo prieka leŅin (st. lēkt) sāk St.

Avots: ME II, 444


lepurs

le̦purs Bērzgale "wer sich nicht zu benehmen versteht".

Avots: EH I, 734


licin

licin, licen, legend, bestimmend, zur Verstärkung von likt: vai man bija dievs, laimiņa kâ licen nuolikuši BW. 18075.

Avots: ME II, 465


līcin

lìcin, lìcen, līcan [mit hochle. a aus e̦?], līcien,

1) sich biegend,
zur Verstärkung von lìkt: līcim (Var.: līcen, līcien, līcan 10445) līks tā vietiņa BW. 17068;

2) lokal, z. B. AP., statt des Infin. nach
sākt, anfangen: tikām dzēru saldu alu, kamē̦r kājas līcin sāka BW. 14827.

Avots: ME II, 476


līdz

lĩdz

1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡

d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;

2): mit î 2 Schrunden n. FBR. XIII, 104;

d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;

e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".

Avots: EH I, 746


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


līdzīgs

lĩdzîgs, ‡

4) rechtwinkelig angebracht (befestigt):
izkapts ir līdzīga, kad tā piestiprinata pie kāta taisnā leņkī Grob. ‡ Adv. līdzīgi,

1) rechtwinkelig angebracht:
vis˙labāk, kad l.: ni atkaru, ni uzkum Heidenfeld;

2) gerade, genau:
l. astuotajā verstē Behnen n. FBR. XVI, 149;

3) entlang, parallel:
te nevar pārlekt par gŗāvi; te jāiet l. Frauenb.;

4) nahe:
tur iet ceļš l. gaŗā(m) Frauenb.

Avots: EH I, 747


liedzin

liêdzin, verweigernd, versagend - zur Verstärkung von liêgt, wie liêgtin: māmiņa liedzin liedza BW. 11145.

Avots: ME II, 493


liegšus

liêgšus, leugnend, verneinend - zur Verstärkung von liegt, liegties: liegšus liegt, energisch abraten; liegšus liegties, hartnäckig abraten, sich hartnäckig weigern.

Avots: ME II, 493


liegtin

liêgtin, versagend, verweigernd, leugnend - zur Verstärkung von liêgt. S. liegt

1.

Avots: ME II, 494


liekšus

liêkšus 2 Frauenb., Adv zur Verstärkung von lìekt: l. liekt kuoku, zaru.

Avots: EH I, 753


liekulīgs

lìekulîgs, heuchlerisch, sich verstellend: liekulīgas asaras Vēr. I, 1151. brūte liekulīgi bē̦g un slēpjas BW.

Avots: ME II, 497


liekuļot

lìekuļuôt, intr., heucheln, sich an-, verstellen: īstas dievbijības vietā bieži parādījās izlikšanās un liekuļuošana Paw. liekuļuota nuožē̦luošana Vēr. I, 1258.

Avots: ME II, 497


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


lielum

liẽlum, auch lielumu, wohl der Instr. Sing. von lielums, zur Verstärkung von liels: lielum liels, sehr gross: lielumu lielā daļa lapu bija nuobirušas Kleinb.

Avots: ME II, 502


liepūksnājs

liẽpûksnãjs N. - Schwanb., liẽpûksnẽjs [C.], liepuksnējs Golg., liẽpuksnis Aps., liẽpûksnis PS., das Lindengebüsch; liepūksneji, Lindengebröche L. [lielpuksnis BW. 13655, 2 var. ist eine volksetymologische Anlehnung des missverstandenen Worts an liels, s. P. Schmidt RKr. XIV, 8.]

Avots: ME II, 504


liešus

liêšus, giessend, zur Verstärkung von liêt: dzēriens liešus mutītē ieliets JK. VI, 8. tādas lietas man iet, kâ liešus lej, solche Dinge gelingen mir im Handumdrehen.

Avots: ME II, 505


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


lietmanis

[lìetmanis Jürg., ein Sachverständiger: jāaprunājas ar lietmaņiem.]

Avots: ME II, 507


lietpratējs

lìetpratẽjs,* der Sachverständige, der Expert.

Avots: ME II, 507


lietpratīgs

lìetpratîgs,* sachkundig, sachverständig: lietpratīgs biškuopis, zemkuopis, valuodnieks.

Avots: ME II, 507


līgant

līgant, tahm., zur Verstärkung von līguôt, schwebend, schaukelnd: līgant līg(uo) tā vietiņa BW. 28036, aus Angermünde.

Avots: ME II, 483


līgtin

II līgtin, Adv. zur Verstärkung von (pìe)līgt I: viens uotram l. pielīgstuoši Janš. Apskats 1903, S. 15.

Avots: EH I, 748


lijin

lijin, zur Verstärkung von līt, in Strömen: asaras lijin līst Poruk.

Avots: ME II, 467


līk

lìk, eine verkürzte Form vom liks, krumm, zur Verstärkung von lìkums gebraucht: līk līku līkumiem sētiņu daru BW. 1558.

Avots: ME II, 484


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


liktin

liktin [li. liktinaĩ "zurücklassend"], setzend, bleibend, zur Verstärkung von likt, atlikt: šeitan šaurā duobītē liktin atliek vietas Janš. Vgl. licin.

Avots: ME II, 469


līktin

lìktin, sich biegend, zur Verstärkung von lìkt: līktin līka tā pusīte, kur māmiņas gani gana BW. 432.

Avots: ME II, 487


līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488


lipšus

lipšus, klebend, zur Verstärkung von lipt: viņš, tâ sakuot, lipšus lipa vistiņām pie sāniem MWM. IX, 357.

Avots: ME II, 474


liptin

liptin, wie lipin, anklebend, zur Verstärkung von lipt, kleben bleiben: litin (Var.: lipin) lipa liepu lapa pie manām villainēm BW. 10199.

Avots: ME II, 475


lirkšēt

lir̂kšêt 2 , -u Lems., verstohlen lachen: meitas lirkš pa kaktu ar puišiem.

Avots: EH I, 744


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


lītin

lîtin, zur Verstärkung od. Modifizierung von līt: lītin līst gan, bet ne visai stipri, es regnet wohl, aber nicht sehr stark.

Avots: ME II, 491


losts

luosts (li. lástas "Brutnest"), ein Versteck, eine Nische, ein Tauben-, Schlag Mag. XIII, 3, 32. Zu lìst.

Avots: ME II, 528


ļubraks

ļubraks, ein nachlässig gekleideter od. sich nicht fein zu benehmen verstehender Mensch Saikava; "nuolaidīgs, neraže̦ns cilve̦ks" Meselau.

Avots: EH I, 773


lūdzin

lùdzin, lūdzen, lūdzien, lūdzan, lūdzinies, lūdzenies, lūdzienuos BW. 22510,

1) inständig, flehentlich, zur Verstärkung von
lùgt: lūdzin (Var.: lūdzan 5832) lūdzu māsiņai, nevij apšu vainadziņu! BW. 5837. brāļis mani lūdzen (lūdzien 14954) lūdza 6538. lūdzinies ielūdzās muižas kungs vedējuos 21015, 1;

2) lokal statt des Infinitivs nach sākt; tad sāka dē̦lu māte meitu mātes lūdzenies BW. 23611, 5 var.

Avots: ME II, 517


lūgtin

lùgtin, flehend, bittend, flehentlich, dringend, zur Verstärkung von lūgt: man bāliņš lūgtin lūdza, nevīt apšu vainadziņu; vgl. BW. 3838, 5.

Avots: ME II, 518


luncināt

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât 2 Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513


luncka

lùncka 2, comm.,

1) der Herumtreiber:
iet kâ luncka visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 124;

2) ein weichgedrehter Strick
Mar., Laitzen, [ein Strickteil, dem es noch an nötiger Dral]heit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

3) jem., der sich anzuschmiegen, anzuschmeicheln versteht
Fest.: sieviete (kaķe) pieglaudīga kâ luncka).

Avots: ME II, 513


lūzin

lûzin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: sirds tam lūzin lūza.

Avots: ME II, 520


lūztin

lûztin, brechend, zur Verstärkung von lûzt: dzirnu galdi lūztin lūza, brachen schier, ganz und gar BW. 8062.

Avots: ME II, 521


mācējs

mâcẽjs, f. mâcẽja, der (die) ein Sach versteht, der Kenner, die -in: es biju darba mācējiņa VL. [Wohl aus dem tahmischen Gebiet.]

Avots: ME II, 575


mācenieks

mâceniẽks, mâc(i)niẽks U., einer, der erlernt hat, seine Sache versteht, der Kenner: tuo tiesu mācekli atkal veicināja viņa iesāktuo darbu Kundz.

Avots: ME II, 575


mācēt

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575


mācītājs

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576


mackopšana

mackuopšana, Unterschleif; geheimes Verständnis St.

Avots: ME II, 546


māka

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579


māķis

I mâķis, einer, der etwas versteht Biel.

Avots: ME II, 581


māklis

I mâklis,

1) einer, der etwas kann, versteht, der Künstler im verächtl. Sinn;
kāršu māklis, der Kartenkünstler Dr.;

2) die Kunst im verächtl. Sinne, der Kniff, Pfiff
[PS.], Smilt.: tur viņam savs māklis Seib.

Avots: ME II, 579


mākt

mākt St. (li. mókti "erlernen"), lernen, können. Jetzt nur mâcêt; nur das Part. Praet. Akt. von mākt noch erhalten, aber das Maskulinum nur in den obliquen Kasus, der Nom. nur vom weiblichen Geschlecht, wobei dieses Part. Praet. (einer, der gelernt hat der versteht, kundig) der Bedeutung nach sich nicht unterscheidet von dem Part. Praes. mākuots tautās gāju (Var.: tautas gāja izmākuse) BW. 22605. tikušam, mākušam (Var.: mākuošam) pie bajāra lē̦[ti] dzīvuot 31255. kas kait man mākušam nemākušu pamācīt? 5629. dzirnaviņas izmācīja nemākuošu malējiņu 7975.

Avots: ME II, 579, 580


māktin

māktin, Adv. zur Verstärkung von màkties: miega malis ... kâ m. mācas virsū Janš. Mežv. ļ. I, 67.

Avots: EH I, 790


maltan

maltan, zur Verstärkung von mal˜t: maltan mala malējiņa BW. 8091 var.

Avots: ME II, 559


maltin

mal˜tin, zur Verstärkung von mal˜t: maltin malu (Var.: malt es maļu) svešai mātei BW. 8095.

Avots: ME II, 559


maltīt

III maltît [?], anhaltend mahlen U. [Beruht wohl auf missverstandenem ostle. maltīdama (aus malt iedama der Varianten) BW. 299-15 var. (aus Nerft).]

Avots: ME II, 559


maņa

maņa,

1): auch ("prasme, izmaņa") Kaltenbr.; nav vairs ve̦cam cilvē̦kam ne˙kādas maņas ("Verstand") - tur iet, tur paliek AP. bez maņas iet, ziellos, in unbestimmter Richtung gehen Frauenb. šim jau tāda m. e̦suot, ka daudz varuot padarīt Pas. VIII, 21; ‡

3) der Sinn (Wahrnehmungsfähigkeit):
asinis tai sāka strauji ritēt, visas maņas dzīvuot Veselis Daugava 1928, S. 433.

Avots: EH I, 783


maņa

maņa

1) Verstand
U., das Verständnis: tam nav ne˙kādas maņas SDP. VIII, 30; ["Geschicklichkeit, Gewandtheit" Wessen];

2) = samaņa, das Bewusstsein: lūkuojās kâ bez maņas vis+apkārt MWM. tiem acis mirušas, un lūpas tiem bez maņas Latv. Zu manît.

Avots: ME II, 562


manība

manĩba, die Aufmerksamkeit, das Verständnis, das leichte Erfassen U.

Avots: ME II, 561


manīgs

manîgs, verständig, rasch auffassend, aufmerksam, geschickt: Sprw. manīgs kâ čigāns. bailīgs kâ zaķis, manīgs kâ kaķis. manīgais tiek visur cauri. reiz gadījies manīgs tē̦va dē̦ls LP. III, 99. maza biju, bet manīga BW. 13456.

Avots: ME II, 561


manīt

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561


manta

[*I  mañta od. * mañt(u)s, zu entnehmen aus der erstarrten Verbindung visu mañtu (instr. s.?) "mit voller Überzeugung" Nigr.: es visu mantu biju duomājis, ka... Janš. Dzimtene 2 II, 175. - Etwa als ein Kuronismus mit der Bed. "Verstand" zur Wurzel von minêt? Vgl. auch li. und apr. -mant- in Eigennamen bei Trautmann Die altpr. Personennamen 144, sowie LtT. I, 231 und 234 f. und li. mentrùs "supratingas" Viltis v. J. 1908, 83.]

Avots: ME II, 561


marstīties

marstîtiês, -uos, ĩjuos,

1) gestikulieren:
burvis izdara kaut kuo ačgārni un pie tam marstās un beržas ar ruokām Etn. visi trīs staigāja ar ruokām pa gaisu mē̦tādamies un marstīdamies A. v. J. 1896, S. 254; [mar̂stîties Fest.] "kājām, ruokām slābani mē̦tāties; neveikli kuo darīt, tūļuoties" Lös. u. Bers. n. Etn. IV, 145; ["niekuoties" Meselau;

2) heucheln, sich anstellen, verstellen
Wid.]

Avots: ME II, 564


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


maukšus

màukšus, zur Verstärkung von màukt: vilka suoma, nuovilkta kâ m. nuomaukta Janš. Mežv. ļ. I, 84.

Avots: EH I, 786


mazprātiņš

mazpràtiņš, jem., der wenig Verstand besitzt: vai tiem, kas gumda mazprātiņus! Lautb. [tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi Deglavs Rīga II, 1, 265.]

Avots: ME II, 573


mēgļāt

mēgļât, etwas unverständig (ungeschickt) tun OB. Vgl. mẽgļuôtiês.

Avots: EH I, 805


meitot

meîtuôt: kautiņuos, dzeršanā, verstīm tāļās meituošanās Erss Muižnieki 94.

Avots: EH I, 797


melnin

mel˜nin, Adv., schwarz (oft zur Verstärkung von me̦l˜ns): zeme melnin me̦lna izpuvusi Sil. tautās bija mellin (Var.: me̦lli 16472) raibas (guovis), schwarzgefleckte, schwarzgestreifte Kühe BW, 16471.

Avots: ME II, 597


melnum

me̦l˜num, zur Verstärkung von me̦l˜ns: lietus nāk me̦l˜lum me̦l˜ls (sehr schwarz) augšā Kand.

Avots: ME II, 599


merkavot

me̦rkavuôt,

1) versuchen
(mit è̦r 2 ) Saikava: me̦rkavuo labi nuoskaitīt pātarus!;

2) verstehen
Kurmene: vajag m., kâ dzīvuot, ja grib aiztaupīt, Wohl aus p. miarkować.

Avots: EH I, 801


mešus

mešus, Adv. zur Verstärkung von mest: vai m. uzmeta putras bļuodiņu uz ... galda Saul. u. a.

Avots: EH I, 803


metin

metin, werfend, zur Verstärkung von mest: metin metu vainadziņu. [Ilze... metin nuome̦t traukus uz galda Ezeriņš Leijerkaste I, 257.]

Avots: ME II, 607


mežģēt

mežģêt, -ẽju, tr.,

1) verrenken, verstauchen:
kāju, ruoku. pēc kāda kājas mežģējuma man nācās sešas nedēļas palikt istabā Dz. Vēstn.;

[2) "siet, cilpuot";

3) "jaukt" Wessen].

Avots: ME II, 610


miedzien

miedzien, Adv. zur Verstärkung von miêgt: griêz griêzien! kuŗš tad maizi m. miêdz? Saikava.

Avots: EH I, 824


mikna

mikna, comm., "wer sich nicht zu benehmen versteht und nicht leicht begreift" Warkl.

Avots: EH I, 813


mīksts

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643


mīlin

mĩlin, zur Verstärkung von mĩlêt: mīlin mīl(i), nevarēu tam ciemam gaŗām iet: zied ruozītes dārziņā, dzied meitiņas maltuvē BW. 383, 5 var.

Avots: ME II, 644


mīļum

mĩļum, Adv. zur Verstärkung von mĩļš: m. mīļš, sehr lieb Diet.

Avots: EH I, 822


minštelēt

minštelêt [?], wissend und sich verstellend hin- und herraten Naud. n. Etn. II, 1: dē̦lu māte minštelēja, kas manā pūriņā VL.

Avots: ME II, 630


mirdzin

mir̂dzin, zur Verstärkung von mirdzêt, mirguôt: viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis.

Avots: ME II, 631


mirējs

mirẽjs, ‡

2) der Selige, Verstorbene:
Ūdris, mirējs, tâ nedarīja Segew. manuos un mana mirēja vīra laukuos Ciema spīg. 18.

Avots: EH I, 817


mirkšķināt

mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât 2 Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.

Avots: ME II, 633, 634


mirstams

mir̃stams, [mìrstams C.], Part. praes. von mir̃t, sterblich: visi cilvē̦ki mirstami. Zur Verstärkung von mirt: mirstiet, ļaudis, mirstamuo! BW. 27657. mirstamas cisas od. mirstama gulta, das Sterbebett; mirstama diena, der Sterbe-, Todestag; mirstamas drēbes, das Sterbekleid; mirstams kre̦kls, das Sterbe-, Totenhemd; mirstams palags, das Leichentuch (eig. das Sterbelaken); mirstamais laiks, die Sterbezeit, die Todes-, Sterbestunde; mirstamais un dzīvības ūdens, das Wasser des Todes und des Lebens. pienāca mirstamais brīdis LP. VII, 133. lūdzies, lai atvē̦l mirstamuos pātarus (Sterbegebet) nuoskaitīt V, 267.

Avots: ME II, 634


mirtin

mir̃tin, Adv., sterbend, zur Verstärkung von mir̃t: mirt miršu, māmulīte, nemiršu darba dienu BW. 1183.

Avots: ME II, 635


mītin

mītîn, Adv. zur Verstärkung von mît: ruokas m. mijas Janš. Maiga 22.

Avots: EH I, 823


mitrin

mitrin, Adv. zur Verstärkung von mitrs: m: mitru Janš. Līgava II, 92.

Avots: EH I, 819


mižģēt

mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]

Avots: ME II, 640


moistāties

moĩstâtiês Seyershof, verstehen: es vēl nemoistājuôs aûst. Aus estn: mõistma dass.

Avots: EH I, 826


moļa

muoļa,

1) die Kraft, das Vermögen:
jāsaņe̦m visa muoļa, lai neizrādītu sava saīguma A. XII, 497. tas atdeva viņai muoļu RA. padarīja tuo vienā pašā alpā bez muoļas A. XII, 183;

2) wer etwas versteht, vermag
Lös. n. Etn. IV, 147. [Zu gr. μῶος "Anstrengung"?]

Avots: ME II, 683


mošķība

["II muôšķība" 2 Grünh. "muodrība, atjautība"; mùošķība" Bilskenshof "klarer und reger (muodrs) Verstand".]

Avots: ME II, 684


mošķot

muôšķuôt, intr., lärmen, tollen. albern: muošķuo, ne̦rkst un klaudz, ka nevar apklausīties RA. Refl. -tiês Spr., [N. - Peb.], muokšķôtiês U., Unsinn treiben, albern, sich verstellen: kuo tu muošķuojies, vai nevari runāt skaidru valuodu? Bers., Lasd., Laud., Lub. kuo te muokšķuojies? Duomas III, 538. [muošķuôtiês Warkl. "spuokuoties".]

Avots: ME II, 684


most

muôst: auch in muõsties Roop n. FBR. XV, 144 und atmuõsties Iw. n. FBR. VI, 59,

1): bagātais nemuož Pas. IX, 447. kad bē̦rns kustēja un muôda 2 Seyershof;

2): viņš jau muož (begreift);
kas nāk Sessw. bija muoduši, ka melderis ... izbraucis Pas. X, 527. es šuo pasauli muôžu 2 (Frauenb., = sapruotu) od. muôstu 2 (Siuxt); als Kind Gesehenes begreifen und im Gedächtnis behalten Siuxt: kad es sāku m., tad ... ebenda. tuoreiz jau es ne˙maz nuo tam nemuodu ebenda, kad es sāku pasauli m. (kennen, verstehen) Frauenb., ("apzināties, atcerēties") Blieden n. FBR. XVI, 104. vai tu muosti ("redzi")? Grünh. tie ir Druvinieki, muosti, tās mājas ..., kur kūp skurstenis Janš. Bandavā I, 19. Refl. -tiês: viņš pats ne˙maz nemuôstas 2 ("neapzinās") celties Frauenb. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 45.

Avots: EH I, 841


most

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. 2 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683


možāt

muožât PV. "verstehen, vermögen, können".

Avots: EH I, 841


! muh! Nachahmung des Rindergebrülls: viņi sāk tik nežēlīgi bauruot: bū! mū! nepruot ne mū, ne bē, er versteht gar nichs.

Avots: ME II, 677


muciens

muciêns, der Versteck, die Flucht: tas bij labs muciens, ne˙maz vairs nevarēja atrast Nurm.

Avots: ME II, 658


mūdaļa

mũdaļa Līn., mūdaža,

1) die Muherin, die Kuh:
kam tu bļāvi, mūdaļina? BW. 14517, 4;

2) comm., eine Person, die in Fieberphantasie unverständlich murmelt
Lös. n. Etn. IV, 147. Zu mūdêt II.

Avots: ME II, 677


mūdēt

I mùdêt 2 Bers., -u, -ẽju, intr.,

1) muhen, dumpf brüllen:
guovs mūd Lös. n. Etn. IV, 147, [Fehsen];

2) murmeln, im Fieber unverständlich sprechen, dumpf tönen:
vīra māte mūdēja pie dzirnu stakles BW. 23402, 5. vēl ilgi pēc tam dzirdējuši zvanu tur e̦ze̦rā žē̦li mūdam LP. V, 392. kausuos mana misa mūd Stari I, 338. [Nebst gr. μῦϑος "Wort, Rede", ahd. mutilōn "murmeln" zur Wurzel von le. maut "brüllen".]

Avots: ME II, 677


mudot

muduôt, intr., in krankhaftem zustande, im Fieber unverständlich sperchen Nigr., phanasieren: viņai agōnijā muocuoties un muduojuot, viņas acis tâ˙pat lūkuojās kâ tagad JR. IV, 6. tikai klusībā un vienulībā viņš varēja duomāt un pārduomāt, muduot un murguot Janš. [nuo tās (Edas) viņš duomā un muduo dienām un naktīm Janš. Čāp. 23.] Vgl. mūdêt 2.

Avots: ME II, 659, 660


mukt

mukt, mùku, muku (li. mùkti, [s. Le. Gr. 574 und Lit. Mitt. III, 271]),

1) sich abstreifen, sich ablösen, abfallen:
man zeķes, kurpes mūk nuo kājām. cirvis, sluota mūk nuo kāta nuost. se̦ri labi nemūk, ja cūkas iemetīsi ve̦cā mēnēsī aizgaldā Kaudz. M. [ceļš mūk St. "der Weg geht ab"];

2) einsinken, einschiessen:
kājas mazliet muka iekšā un sala Vēr. II, 31.;

3) fliehen, entrinnen, sich verstecken:
vai, dieviņ, kur nu mukšu? BW. Sprw.: nuo vilka mūk, uz lāci krīt. mūk, kuo kājas ne̦s od. kuo māk. ja tu esi aizdurē, mūc par krāsni aizkrāsnē! BW. 23375, 1. Dressel unterscheidet mukt "entrinnen, davonstreichen" von mūkt "einfallen oder versinken"; ebenso St. - L. führt mūkt als die gewöhnliche Form an, mukt aber nur in Klammern, ohne einen Unterschied zwischen mukt und mūkt anzunehmen. Es ist jedoch sehr fraglich, ob irgendwo die Länge des praesens (mùku aus * munku) in den Infinitiv gedrungen ist, noc zweifelhafter ist der erwähnte Unterschied der Bedeutung. Das alles beruht wohl auf einem Irrtum Dressels. [Zu màukt, serb. umàći "entwischen", mukljiv "feucht", poln. mkną;ć "sich schnell fortbewegen", r. мчаться "sahinjagen", ai. mu(ñ)càti "erlöst", múkti-ḥ "Lösung" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. 139, walde Wrbt. 2 254, Pedersen vergl. kelt. Gr. I, 123, Trautmann Wrbt. 189 f.]

Avots: ME II, 663


muļķēt

muļķêt (unter muļˆķuôt),

1): auch (mit uļˆ 2 ) Seyershof;

2) ohne es zu verstehen, lesen od. sprechen
Auleja: kaî tu nemuļķēsi, kad nevari pasacīt, kas te ira!

Avots: EH I, 831


murdekls

murde̦kls Bērzgale, jem., der unverständlich spricht, "muldêt" Bērzgale.

Avots: EH I, 832


murdi

murdi,

1) ein Sprudel;

2) Konfusion
L.; unverständliches Reden, Murmeln, Fieberphantasie [Kreuzb., mur̃di Ruj., mùrdi 2 Warkl., Bers.]: murduos runāt, nicht wissen, was man redet L.;

[3) Spektakel
Bergm. n. U. - In der Bed. 3 (und 1?) nach Leksien Nom. 190 wohl aus estn. murd "Gedränge"].

Avots: ME II, 668


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


mutulis

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. 2 498.]

Avots: ME II, 676


mutuļot

mutuļuôt, intr.,

1) unverständilch sprechen
[Wessen] - vārdus pa muti valstīt, tuos apēst Bers.; in dieser Bedeutung mutulêt [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 147;

2) sprudeln, Blasen werfen, brodeln, stöbern
[Fest.]: lāča dē̦ls vāra putru, ka mutuļuo vien LP. VI, 495. katls ar vāruošu ūdeni mutuļuo. ūdens vārās mutuļuodams Ahs. n. RKr. XVII, 40. avuots, stiprs sniega putenis mutuļuo Etn. IV, 147. jau dūmi mutuļuo MWM. III, 325;

3) fig., sprudeln, strudeln, wogen:
pa ārpusi plūst un mutuļuo dzīve A. XX, 33.

Avots: ME II, 676


mūžam

mûžam, Dat. Sg. von mûžs,

1) für die Lebenszeit, für die Ewigkeit, für immer:
šim brīžam sila priede, mūžam laisks tē̦va dē̦ls BW. 18586, 12. mūžam gudra gudrībiņa, vējā (Var.: vējam) liela bagātība 11444. ne mūžam, bāleliņ, būšu tava kalpuonīte 17550, 3;

2) immer, ewig:
meitas mūžam aiziet vē̦lāk gulēt LP. III, 43. Mit negiertem Verb: es savai Laimiņai mūžam laba nevēlēju Ar. 1228. me̦lni zirgi pārtecēja, es mūžam (Var.: mūžai) nepārnākšu BW. 27476, 5 [vgl. an. (ne)aldri dat. s. von aldr "Lebzeit") "jemals, niemals"]. Mit negiertem Verb und Adverb: ne mūžam neskaitu pādītes naudu, nimmer zähle ich das Geld des Patenkindes BW. 1780. Zuweilen verstärkt durch mūžīgi und dienu: mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit. darbu te dienu mūžam (stets) diezgan A. XI, 471.

Avots: ME II, 680


mūžīgs

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680


nabašnieks

nabašnieks Auleja, Bērzgale, Pas. IV, 50 (aus Viški), V, 306 (ans Welonen), Sprūdžs Asaru liekņa 70, der Verstorbene, Selige. Zunächst wohl aus li. nabãšnykas dass., wozu Skardžius Die slav. Lehnw. 137.

Avots: EH II, 1


nācin

nãcin, kommend, zur Verstärkung von nãkt: nācin (Var.: nācien, nācan) nāca man[a] māsiņa BW. 26430.

Avots: ME II, 698


nākams

nãkams, Part. von nãkt,

1) kommend, künftig, folgend, nächster:
lai gatava taisījuos uz nākamu rudentiņu BW. 15038. lai guluot nākamu nakti pirtī LP. IV, 161;

2) im Akk. zur Verstärkung von nākt, zur Bezeichnung des wiederholten Kommens:
nāk tautiņas nākamuo BW. 14204. gaisma nāk nākamuo 13668, 2;

[3) zukommend:
tas man nākams U., das kommt mir zu].

Avots: ME II, 698


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


ņaku

ņaku, eine Interjektion: kaņepītes (gāja) ņiku ņaku BW. 32581, 5; s. auch ņagu. ņam̃m! ņamm! ņe̦m̃m! Interj., mit der kleine Kinder zu verstehen geben, dass sie essen wollen oder mit der Erwachsene Kinder zum Essen auffordern Līn., Wain.

Avots: ME II, 895


nav

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd 2 Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd 2 N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697


[ačech. nè, got. nē, la. nē, ai. "nicht"], nein,

1) in verneinender Antwort:
vai tu nāksi? nē! wirst du kommen? nein!

2) in einer energisch ablehnenden Äusserung, zum Ausdruck des Erstaunens:
nē, tuo es nedarīšu; nein, das werde ich nicht tun! nē, kas par daudz, tas par daudz! nein, das ist doch zu viel!

3) zur Verstärkung eines verneinten Satzes:
viņš nav vis vientiesīgs, nē, viņš traks! ne˙viens tuos jau nepirks, nē LP. VII, 1170!

4) in elliptischen Sätzen, die eine ablehnende Antwort enthalten:
tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls nē un nē LP. IV, 41. bet ķēniņa meita tik nē un nē JR. III, 69. [Vgl. zum Stosston IF. XXXIII, 104 über weitere Zugehörigkeit Walde Wrtb. 2 510 und Trautmann Wrtb.194 f.]

Avots: ME II, 742


neattapība

neattapĩba, die Kopflosigkeit, die Unfähigkeit sich zurecht zu finden, zu verstehen Stari. II, 196.

Avots: ME II, 708


neattapīgs

neattapîgs, unfähig sich zuechtzufinden zu verstehen: neattapīgie tādi LP. V, 319.

Avots: ME II, 708


nebēda

nebè̦da, die Sorglosigkeit, der Übermut, gew. līdz nebē̦dai, uz nebē̦du, uz pašu nebē̦du, bis zum Äussersten, aufs Äusserste, sehr: jautrs un pārgalvīgs līdz nebē̦dai A. XX, 938. smildzināja smalks lietutiņš, līdz nebē̦dai atšķaidīdams lauku celiņus XVI, 868. nu ir gan paē̦sts uz nebē̦du A. XIII, 2, 157. tie laiskuojuši uz tuo nebē̦du Etn. IV, 156. šās divi pagājušās dienas gan dzīvuojām uz nebē̦du, lebten wir in Herrlichkeit und Freuden, ohne Sinn und Verstand Kaudz M.

Avots: ME II, 708


neģ

neģ, neģi, ein verstärktes ne,

1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;

2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;

3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]

Avots: ME II, 714


ņēgot

ņē̦guôt, unverständlich singen Etn. IV, I48. Subst. ņē̦guôšana, das Trödeln: mūsu pūliņi duot šai vietai piederīgu nuosaukumu bija tīra ņē̦guošanąs DL. Vgl. auch ņē̦gât.

Avots: ME II, 901


neizjēdzams

ne-izjẽ̦dzams, unverständlich, unbegreiflich: neizjē̦dzamas lietas Stari II, 880.

Avots: ME II, 715


neizpratne

ne-izpratne, das Nichtverstehen, Missverständnis, die Verlegenheit: strādnieki neizpratnē apstājās malā AU.

Avots: ME II, 715


neizprotamība

ne-izprùotamĩba ,* die Unbegreiflichkeit, Unverständlichkeit: dabas spē̦ku, pasaules neizpuotamība A. XIV, 183.

Avots: ME II, 715


neizprotams

ne-izprùotams, unbegreiflich, unverständlich: neizpruotamas lietas. gari ganu maldinājuši krustiem šķē̦rsām pa neizpruotamām te̦kām LP. VII, 335.

Avots: ME II, 715


nejēdzība

nejẽdzĩba, ‡

2) etwas Unverständiges, der Unsinn:
darīt nejēdzības.

Avots: EH II, 13


nejēdzība

nejẽdzĩba, die Einfältigkeit, der Unverstand: tā ir vienkārši nejēdzība Vēr. II, 149.

Avots: ME II, 717


nejēdzīgs

nejẽdzîgs, einfältig, unverständig, unsinnig, sinnlos: nejēdzīgs tautu dē̦ls man prasīja bagātības BW. 4856. brāļi par tik nejēdzīgu sviedienu apsmēja jaunākuo LP. V, 379.

Avots: ME II, 717


nejēga

nejẽ̦ga,

1) der Unverstand, die Einfalt:
viņā iemīlējies līdz nejē̦gai A. XVII, 710;

2) der Einfältige, Alberne, Schlingel:
tu esi tīrais nejē̦ga. mans nejē̦gas dē̦lē̦ns Seib. tu runā kâ daža nejē̦ga (neprātīga) Hiob 2, 10;

[3) ein Schwächling
Dond.: ar tādu nejē̦gu negribu ielaisties, gribu līgt stipru puisi. Bei Glück Sirach 21, 24 auch adjektivisch gebraucht: nejē̦ga lieta].

Avots: ME II, 717


nelaiķais

‡ *nelaiķais, der Selige, Verstorbone: nelaiķie ... vīri Bigauņc. 70.

Avots: EH II, 14


nelaiķene

nelaĩķene Frauenb., die Verstorbene.

Avots: EH II, 14


nelaiķenis

nelaiķenis AU., für nelaĩķis, der Verstorbene.

Avots: ME II, 720


nelaiķis

nelaĩķis [Bauske, Nigr., Gr.-Essern, Selg., Ruj., Trik., Bers., Kreuzb. [, f. -ķe, der (die) Verstorbene: mans nelaiķa vīrs bija par visu gādājis Wain. kâ nācis pret mājām, tâ viņa nelaiķe gadījusies uz ceļa LP. IV, 235. [Nach U. "in Livland nicht recht in Gebrauch"; anscheinend eine Ableitung von * laiks = gr. λοιπός "übrig.]

Avots: ME II, 720


nemāklis

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723


nemākulīgs

nemâkulîgs, einem nemâkulis eigentümlich, unverständig, dilettantisch.

Avots: EH II, 16


ņemtin

ņem̂tin, ņem̃tin,

1) nehmend,
zur Verstärkung von ņemt: ņemtin ņemšu līgaviņu BW. 11352;

2) zu nehmen:
ņemtin (Var.: ņe̦mte̦n, ņe̦mtan) būtu līgaviņa 11099, 1, 2.

Avots: ME II, 899


nenojēdzīgs

[nenuojēdzīgs, unverständig: nenuojēdzīgs baluodis bez prāta Glück Hos. 7, 11]

Avots: ME II, 724


nenojēga

[nenuojē̦ga, der Unverständige: cik ilgi jūs nenuojēgas mīlēsiet nenuojēgšanu? Spr. Salom. I, 22. tad tuop tas nenuojē̦ga gudrs Spr. Salom. 21, 11.]

Avots: ME II, 724


nepārprotams

nepãrprùotams, kein Missverständnis zulassend, deutlich, verständlich: nepārpruotama valuoda.

Avots: ME II, 727


nepraša

nepraša,

1) das Nichtverstehen, die Verlegenheit:
viņa bija tādā neziņā un neprašā A. XII, 813, 414;

2) comm., der (die) Unwissende, Nichtkenner, Laie:
neprašas, neprašas tie sveši ļaudis BW. III, 1, S. 74. sapruoties, neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030. kâ neprašas bē̦rns ruotājas ar spuožām bumbiņām Asp. [cits arī ir nepraša, tāpēc ka tam daudz gudrības nav Glück Sirach 19, 19.]

Avots: ME II, 728


nepratējs

nepratẽjs, wer etwas nicht versteht, der Laie, Pfuscher, Stümper.

Avots: ME II, 728


neprātība

nepràtĩba, der Unverstand, die Unvernunft: sieva neprātībā nuoslacījusi ar maizes riecienu netīru galdu LP. V, 84. tie nezinuot, kuo neprātībā daruot A. XI, 57.

Avots: ME II, 728


nepratīgs

nepratîgs, nicht verstehend, unbewandert, unvertraut: es šajā vietā e̦smu nepratīgs, lūdzu izskaidruot Etn. IV, 161. es vēl e̦smu dzīves nepratīgs Akur. [nepratīgu un neslavē̦tu ļaužu] bē̦rni Glück Hiob 30, 8.]

Avots: ME II, 728


neprātīgs

nepràtîgs, unvernüftig, unverständig, unsinnig, absurd: tu jau runā pa˙visam neprātīgi.

Avots: ME II, 728


neprātis

nepràtis, f. - te, der(die) Unverständige, Unvernünftige, Unsinnige: viņa kâ neprāte smaidīja nuo prieka Janš. viņš ne palaidnis, ne neprātis Janš.

Avots: ME II, 728


nepratne

nepratne, der Unverstand, die Unfähigkeit, die Sachlage richtig zu beurteilen: savā nepratnē māte mani izņēma nuo skuolas Blaum. [biju lielā nepratnē Fest.]

Avots: ME II, 728


neprātnieks

nepràtniẽks, f. - niẽce, nepràtnis Mar., f. - ne, der (die) Unverständige, Unvernüftige: saimniece neievē̦ruojuse neprātnieku LP. VI, 908. gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece tuo nuopuosta Spr. Sal. 14, 1.

Avots: ME II, 728


neprāts

nepràts, der Unverstand, Wahnsinn, die Unvernunft: piedzērās līdz neprātam A. XIV, 2, 390. kas dzīvs, tas celsies ar neprāta steigu Vēr. II, 716. tē̦vs bija palicis aiz bē̦dām tīri neprātā Stari II, 93.

Avots: ME II, 728


neprāzdna

neprāzdna, unverständige Handlung Oppek. n. U.

Avots: ME II, 728


neprotīgs

[nepruotîgs,

1) unverständig:
es gribu, ka jūs gudri esat uz labu, bet nepruotīgi uz ļaunu Glück Römer 16, 19;

2) unmündig:
nepruotīgs bē̦rns Manz. Lettus.]

Avots: ME II, 729


nesajēdzība

nesajẽdzĩba, der Unverstand, die Sinnlosigkeit, Stumpfheit: nesajēdzība, ar kādu pret tuo (mākslinieku) izturējās Vēr. I, 243.

Avots: ME II, 730


nesapraša

nesapraša,

1) der Unverstand, die Verlegenheit:
tas aiz nesaprašas tuo nuosit LP. VII, 839. es iesaucos nesaprašā Latv.;

2) [auch: nesaprašņa Celm.] comm., der Unverständige, Pfuscher;
im Plur. auch nesapraši Jes. 35, 8, Rainis.

Avots: ME II, 731


nesaprātība

nesapratĩba, der Unverstand: savā nesapratībā viņš tuo uzskatīja par varmācību LP.

Avots: ME II, 731


nesapratne

nesapratne,

1) der Unverstand, die Verständnislosigkeit, Verlegenheit:
savā nesapratnē viņš bē̦rniem māza graudus mutē Poruk. Gunde̦ga stāv kâ nesapratnē Druva I, 164. sieva visās dzīves nesapratnēs gan ar vārdiem, gan ar darbiem mācēja palīdzēt Blaum.;

2) die Unverständige, Unvernünftige:
bet tu, kā jau tāda nesapratne ne˙kā uz priekšu negādā un tikai jaucies pa pulku LP. VI, 131.

Avots: ME II, 731


nesaprotams

nesaprùotams, unverständlich: nesapruotami vārdi.

Avots: ME II, 731


nesin

nesin, tragend, zur Verstärkung von nest: nesin aizne̦suse uz pirti LP. VI, 829.

Avots: ME II, 732


nevīšu

nevĩšu, in Verbindung mit vīšu: vīšu nevīšu runāt, Unsinn reden, ohne Sinn und Verstand reden, reden, was weder Hand, noch Fuss hat Līn.

Avots: ME II, 740


neziņš

neziņš, der Unverständige, Unvernünftige, Tropf Lös. n. Etn. IV, 161, [Stelp., Fest.]: tu esi tīrais neziņš Vīt.

Avots: ME II, 742


ni

I ni, ‡

2) Partikel zur Verstärkung der Negation: šitī nedilst ni Kaltenbr. pienu ni (gar nicht)
nevede pārduot Sonnaxt. svētdien ni nestrādāja ebenda. nuo tādas miršanas ni neduomāja ebenda.

Avots: EH II, 24


nicin

nicin, verachtend, zur Verstärkung von nicinât [und apnikt]: nicin tautas nicināja BW. 8730, 4 [e̦smu nicin apnicis Jaunie mērn. laiki II, 80.]

Avots: ME II, 743


nīdin

nîdin, Adv., hassend, zur Verstärkung von nîdêt, nîst: nīdin viņš arī vairs katra nieka dēļ nenīdās Blaum.

Avots: ME II, 746


nikt

nikt,

1): vācu lielgabali nenikuši dragā purvu A. Grīns Dveseļu putenis II, 160;

2) (= nĩkt

1): praes. nìkstu 2 (Warkl., Zvirgzdine) od. nikstu (Auleja), praet. niku; sāka mūsu dzīve n. Zvirgzdine. nikst i(r] nikst, dilst i[r] dilst, iļr] nuosprāgst (von einem kranken Tier)
Auleja;

3) "verstürzt sein"
Lng. ‡ Refl. -tiês, aufhören: vai tu niksies ("mitēsies, liksies mierā")! Grawendahl.

Avots: EH II, 25


nīktin

nĩktin, vergehend, verderbend, zur Verstärkung von nĩkt: nīktin nīka tas kalniņš, kur mēs divi runājām BW. 10475.

Avots: ME II, 747


nobakstīt

nùobakstît, tr.,

1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;

[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].

Avots: ME II, 759


nobāzi

[nuobâzi, hingelegte, versteckte Zaubermittel.

Avots: ME II, 760


nobēdzināt

nùobêdzinât [li. nubėginti], fakt., entfliehen oder verscwinden lassen, verstecken: princese nuobēdzināja ķēniņa dē̦lu LP. VI, 576. viņš nuobēdzināja atslē̦gu Aps.

Avots: ME II, 761


nobēgt

nùobêgt [li. nubė´gti "hin (ab) laufen"], intr.,

1) entfliehen, [weglaufen:
iedūre jam ar nazi kājā un nuobē̦ga Pas. II, 48. tu nuobēgsi uz savu sē̦tu Pas. II, 72];

2) sich verstecken:
nuobēdzi tu! es meklēšu;

[3) ar uguni nuobêgt
U., verbrennen (intr.). Refl. - tiês, sich verstecken: ielīda aizkrāsnī un tur nuobēdzās Pas. II, 214.]

Avots: ME II, 761


nobraukt

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33


nocietēt

nùociêtêt, intr., völlig hart werden, sich verhärten: viņa sirds bij nuocietējuse Lapsk. vidus nuocietējis, verstoft JK. VI, 51. Refl. - tiês, sich verhärten, sich abhärten, stählen: tam jāļaun 24 stundas nuocietēties Būvm. puika par vīru Latv.

Avots: ME II, 768, 769


nocilpot

nùocil˜puôt, intr., hinkommen, eine Strecke Weges zurücklegen: tās... verstītes arī nav tik viegli nuocilpuojamas Kleinb.

Avots: ME II, 768


nodabīgs

nuodabîgs: ernst; sich nicht verstellend Vank.; cik viņš (ein Pferd) nuõdabīgi (bedächtig) iet, - nu tâ kâ ve̦cs zirgs! AP. viņa jau ir tādā. nuõdabīga (ernst), - aplam nesmejas ebenda.

Avots: EH II, 37, 38


nodžergzdēt

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782


nodžergzdēties

nùodžergzdêt(iês), [einen schwachen, undeutlichen Laut von sich geben Jürg., N. - Schwanb., Kursiten]: līdz krūtis nuodžergzdēsies aiz beidzamā nespēka A. XX, 655. [luocītavas nuodžergzd smagā darbā N. - Peb. krītuot kāja nuodžergz dējās (beim Verstauchen) Jürg., Vank., Grünh.; smiltis nuodžer̃gzdējās Autz, Grünh.]

Avots: ME II, 782


noģist

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790


noglabāt

nùoglabât, tr., verstecken, verwahren: kaķītis iešuot pili izlūkuot, kur gre̦-dze̦ns nuoglabāts LP. IV, 87. nuoglabāt galdu,

a) den Tisch verwahren, verstecken;

b) den Tisch abdecken.
Refl. - tiês.

1) sich verstecken:
nuoglabājies! es tevi meklēšu;

2) sich abdecken:
ja vēlies, lai galds nuoglabājas, tas arī nuotiks LP VI, 960.

Avots: ME II, 784, 785


noglābināt

nùoglābinât

1) verstecken
Jürg.: n. atslē̦gu;

2) = nùoglâbt Sessw.: n. mantu nuo apķīlātāja. Refl. -tiês Schwitten, = nùoglâbtiês: n. nuo vajātajiem.

Avots: EH II, 46


noglaust

nùoglàust (unter nùoglàudît ),

1): auch (mit ) Dunika; kukulīšus nuoglàuž ar ūdeni Ramkau;

2): auch (mit ) Dunika, Seyershof; ‡

3) verstecken
(mit ) Dunika: mudīgi n. kuo zem spilve̦na.

Avots: EH II, 46


nogrūst

nùogrûst [li. nugrústi], tr.,

1) abstossen:
ādu, kāju, ruoku. kungs nuogrūda riteņus nuo ratiem II Mos. 14, 25. [nuogrūsti (von den Hülsen befreite?) mieži Etn. II, 6];

2) hinabstossen:
tu nuogrūdi (mani) tumsībā GL.;

3) verlegen, verstecken:
diezin, kur saimnieks nuogrūdis klēts atslē̦gu Sassm. n. RKr. XVII, 41;

4) verspielen, vergeuden:
viņš vakar nuogrūdis daudz naudas. Refl. - tiês, sich abstossen: lai ragana nuodūrās (Var.: nuogrūžas) BW. 32472, 8.

Avots: ME II, 787


nogrūstīt

[nùogrûstît,

1) an mehreren Stellen herunterstossen.;
n. labību nuo ārdiem Kreuzb.;

2) eilig hier und da verstecken:
slēpjamās lietas viņš nuogrūstīja šuŗ tur pa malām Lis.] Refl. - tiês, sich abschupsen: kuo tu te nuogrūsties?

Avots: ME II, 787


noiet

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana,

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49


nojēga

nuojē̦ga, Begriff, Verstand Ar.: sāk aust n. par tuo ... spē̦ku R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 48.

Avots: EH II, 50


nojēgt

nùojẽgt, tr., verstehen, begreifen: nesēji nebija lāgā nuojē̦guši, kas nuoticis LP. VII, 1028. nemāci tu mani, juo es laiku gan nuojēgšu, lehre mich nicht, ich werde die (rechte) Zeit schon abpassen Elv.

Avots: ME II, 792


nokavāt

nuokavât, verwahren, verstecken Dunika, Gramsden, Rutzau: n. zagtu mantu. Refl. - tiês, sich verstecken Dunika, Rutzau.

Avots: EH II, 52


nolaicīt

[nùolaicît,

1) "nuopērt (durchprügeln)"
Lös., Sessw., Warkl.;

2) "naschend (und verstohlen) anrühren":
kaķis nuolaicījis pienu Vank.;

3) glättend abstreichen:
n. maizes kukuļus ar slapjām ruokām pirms krâsnī laišanas Sessw.; vgl. nũōlaitît.]

Avots: ME II, 807


nolasīt

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808


noliekt

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. 3 II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63


noļurināt

nuoļurinât Dunika, Frauenb., undeutlich, unverständlich (etwas) sagen.

Avots: EH II, 65


nomirējs

nùomirẽjs, f. - ẽja, der (die) Verstorbene, Gestorbene: sievām vajaga nuomirēja tuvākām būt LP. VII, 384; runādams ar savas nuomirējas sievas brāļi Aps.

Avots: ME II, 820


nomudīt

[II nùomudît,

1) "eilig beenden (eine Arbeit)"
Vank.;

2) "eilig verstecken"
Neu- Sackenhof;

3) wiederholt mahnen, anspornen
Bers.: nevarēju viņu nuomudīt vien, lai puożas Vīt.;

4) "eilig erfassen, fangen":
kaķis nuomudīja peli Serben, Sermus; n. zivis Autz, Grünh. - Refl. - tiês "sich eilig verstecken, verschwinden" Neu - Sackenhof.]

Avots: ME II, 822


nomukt

nùomukt, intr.,

1) sich verstecken:
nuomūci tu! es tevi meklēšu;

2) abgleiten, sich abstreifen, abfallen:
viņai bij viena kurpe nuomukusi Dīcm. ratiem ritenis nuomucis JK. III, 78. nuomucis kâ cirvis nuo kāta, wie ins Wasser gefallen.

Avots: ME II, 822


noprast

nùoprast [li. nupràsti "sich abgewöhnen"], nùoprastiês Spr., tr., inne werden, verstehen, begreifen: lai ļautiņi nenuoprastu, ka tā mana līgaviņa BW. 8634. strādnieki nuopratuši, ka še cilvē̦ka upuris vajadzīgs LP. VII, 374.

Avots: ME II, 834


nosīpt

nùosnĩpt, intr., die Nase hängen lassen, verdriesslich, verstimmt sein: kāpēc tu tāds nuosnīpis? Grünh. nav ne˙kāda ieme̦sla nuosnīpt un vaimanāt Alm.

Avots: ME II, 855


noskriet

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849


noskurt

[nùoskurt,

1) Federn verlieren:
vistai aste nuoskurusi Warkl., Kleuzb.;

2) verstümmelt werden:
gailim gre̦zna nuoskurusi Bauske.)

Avots: ME II, 850


noslapstīt

[nùoslapstît,

1) (eine Reihe von Gegenständen) verstecken:
n. zagtās mantas Lis.;

2) entwenden, wegstehlen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang sich verbergen:
n. visu dienu pa mežu Salis;

2) ausweichen (einer Arbeit):
n. visu dienu bez darba.]

Avots: ME II, 851


noslēpināt

nùoslèpinât, [sich verstecken lassen]: viņš nuoslēpināja visus kūtruos bē̦rnus Seib., [C., Arrasch].

Avots: ME II, 852


noslēpt

nùoslèpt, tr., verbergen, verstecken: mantas. Refl. -tiês, sich verstecken: bē̦rni nuoslē̦pušies.

Avots: ME II, 852


noslēptuve

nùoslè̦ptuve, der Versteck, Hinterhalt.

Avots: ME II, 852


nospundēt

nùospuñdêt, tr., verspünden: tas ticis kâ muca nuospundē̦ts Etn. I, 61. Ref1 -tiês, sich verspünden, sich verstopfen: vē̦de̦rs nuospundējies.

Avots: ME II, 857


nostiprināt

nùostiprinât, tr., befestigen, verstärken: kad viņš... debešus nuostiprināja... Spr. Sal. 8, 28. izglītuotais latvietis padziļina un nuostiprina savu pašapziņu Vēr. II, 481. Refl. -tiês, sich befestigen, stark werden: valstis nuostiprinās.

Avots: ME II, 859


nosūnāt

nuosûnât,

1) = nùosûnuôt Frauenb.;

2) tr., mit Moos verstopfen
Siuxt: baļķi sākaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai.

Avots: EH II, 93


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


notipināt

nùotipinât, intr., hin-, wegtrippeln: līdz vērši... verstis nuotipinas, tikmē̦r pulkstenis būs astuoņi Kaudz. meža gabals mums bij jānuotipina vienuos suolīšuos pa tumsu Austr.

Avots: ME II, 875


nozibināt

II nùozibinât "eine gewisse Zeit hindurch sich unterhalten, und zwar auch für die Teilnehmer der Unterhaltung kaum verständlich, ähnlich den Juden" Druw. n. RKr. XVII, 87.

Avots: EH II, 109


nožļeibt

nuožļeĩbt Kal. begreifen, verstehen: sāku tuo lìetu n. Aus dem Žemaitischen (mit ei aus ie)?

Avots: EH II, 111


nožs

nùožs 2 (unter nuôža I): auch (Verstand, Vernunft) Saikava: vai tad nebij nuoža pamērīt - tad zinātu, vai gana, vai ne!

Avots: EH II, 111


nozveņģēt

[nùozveņģêt, mit einer Mischung aus Lehm und Wasser verstreichen Bielenstein Holzb. 546 2 .]

Avots: ME II, 892


nu

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753


nule

nule, nūle Smilt., [nū˙le Arrasch, "nule" N. - Peb.], nulai, nulei Grünh., nulēt, [nùlēt N. Peb., nùlē̦t 2 Kl., nùla 2 Lis.], nūla Eb., nula, nulīt, nūlīt, [nūlītiņ Warkl.], verstärktes nu, nū ebem jetzt, jetzt, eben erst: nūle (Var.: nulei, nūla, nula, nūleņ 9335. nu lai gribu labi dzert 786. nulēt māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm 32422, 8. viņš... tikai nūlet duodas mājās Leijerk. I, 259.] Statt nulēt BW. 21221, 1 und sonst dial. nulat, nūlāt Kl. [mit hochle. a, ā aus e̦, ē̦?]. nūlīt, tūlīt pastnieki dancuos BW. 24196. [nūle dzirdināšu, ich will sie nun erst tränken Manz. 10 Gespr.]

Avots: ME II, 753, 754


ņuršķis

ņuršķis A.-Schwanb. "wer sich nicht deutlich äussern will, sondern nur unverständlich murmelt".

Avots: EH II, 117


odin

uôdin, Adv., zur Verstärkung von uôst: ne uodin nevar sauost Kaudz. Izjurieši 272.

Avots: ME IV, 412


oma

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit ) Schibbenhof, (mit ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419


omaši

uômaši 2 Ruj., Verständnis, Vernunft: tas jau runā kâ bez uomašiem.

Avots: ME IV, 419



pa

II pa: pāri pa (od. zu pa I 2?) ielu Janš. Dzimtene V, 61 (ähnlich Dunika, Kal., OB., Rutzau u. a.). viņu var pazīt pa versti Dunika, Rutzau. saskatīt kuo pa lielu gabalu ebenda. še tev šī grāmata pa atmiņu (= atmiņai) ebenda. tas nuode̦r tikai pa redzēšanu (= redzēšanai) ebenda. pārvest kuo pa redzēšanu (= redzēšanai) Frauenb. pa lielību (lai varē̦tu lielīties) viņš pārnesa pūru sāls ebenda. pa gadiem jau viņa nav ve̦ca ebenda. bites pa tabaku nebaidās ebenda. pa sēnēm (= sēņu dēļ) vien viņa tur nepaliktu ebenda.

Avots: EH II, 118


pabēdzināt

pabêdzinât, tr., (Gesuchten) Gelegenheit zum Weglaufen und Verstecken geben, flüchten Mag. III, 1, 111.

Avots: ME III, 7


pabēgt

pabêgt [li. pabė´gti "fortlaufen", serb. po`bjeći "laufen, fliehen"], intr.,

1) sich unter etwas flüchten:
upīte it kâ zem krūmiem pabē̦guse Aps.;

2) entfliehen, entlaufen:
[labāk pabē̦g viņam nuo acīm De̦glavs Rīga II, 1, 258.] Šņauka ātri nuolēcis nuo stigas, pabēdzis eglītēs Upīte Medn. laiki. tā nuo viņa pabēga Por.;

3) ein Stückchen weglaufen, fliehen:
viņš tikai kādu gabāliņu pabēga. Refl. -tiês, Versteck spielen.

Avots: ME III, 7


pabirt

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8


pabraukt

pabràukt, ‡

3) fahrend einholen:
viņu pabraucis le̦pns kungs Pas. XIV, 119; ‡

4) = pastumt Dunika, Rutzau: p. gružus pabeņķē. Refl. -čiês: cik par versti pabraucās FBR. IX, 116.

Avots: EH II, 122


pačabēt

pačabêt, ‡ Refl. -tiês,

1) ein wenig rascheln
C., Sessw., Seyershof;

2) eine Zeitlang leise (verstohlen) schwatzen
Heidenfeld. ‡ Subst. pačabêšana, leichtes Rascheln (von kurzer Dauer): baidījās nuo katras mazas nieku pačabēšanas Dünsb. Vecie grieķi II, 97.

Avots: EH II, 124


pagalam

pa˙galam, oft getrennt wegen der Betonung der zweiten Silbe geschrieben: pa galam, bis zum Ende Adolphi. Aus dieser dem le, pa sonst unbekannten Bedeutung [?] "bis, biszu" (vgl. russ. no "bis") liessen sich alle Anwendungsweisen von pa˙galam erklären:

1) zur Verstärkung von Adjektiven und Verben (gew. im schlimmen Sinne) - sehr, überaus, ganz und gar, vollständig:
viņš pa˙galam bezdievīgs, negants, briesmīgs. krusttē̦vs taisīja pa˙galam jaunus... Aps. cerēji mani, tautu dē̦ls, pa˙galam necerēji BW. 15880. lai niecina pa˙galam 8111. naudas tam nebijis ne pa˙galam, Geld habe er durchaus nicht gehabt LP. IV, 111. vējš ne pa˙galam nepūš IV, 20. tē̦vu neklausījis ne pa˙galam VI, 1064. bet šī neteic ne pa˙galam II, 16;

2) als Prädikat - zu Ende, aus, um; tot:
trīs vasaras jau pa˙galam BW. 15724. nu visa manta man pa˙galam. bet nu ar bijis ar visu laimi pa˙galam Etn. I, 86. kungs atkritis augšpē̦du un bijis pa˙galam LP. III, 92. kaut mani naidnieki visi pa˙galam būtu LP. IV, 146;

3) interjektionsartig:
te pa˙galam! te nu bij pa˙galam! da haben wir's!

Avots: ME III, 26


paglabāt

paglabât,

2): auch Dunika, Wolm. u. a.; ‡

3) = paaũklêt Fest.: apņēmies p. bē̦rnu Vanagu ligzda 183. Refl. -tiês: sich verstecken -
auch Warkl., Pas. XI, 397.

Avots: EH II, 133


paglabāt

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29


paglamstīties

paglam̃stîtiês Dunika, verstohlen eine Weile hin und her schleichen: pa stūŗiem paglamstīšuos Pas. VI, 128.

Avots: EH II, 133


pagūbu

pagūbu (unter pagūbis): gebückt (und verstohlen) Für., OB.

Avots: EH II, 135


paiet

paiêt,

1): tā pagājuse riekstuos Frauenb.;

2): jam me̦lni zirgi vairāk paiet Liepna;

3): pagāja sava ceļu Preiļi (Kur. Nehrung);

5): pagājis bē̦rns, ein verstorbenes Kind
Lubn. n. BielU.; ‡

6) = iziêt 7, sich verbreiten:
slavīt(e] muna pagājusi pa visām maliņām Tdz. 41221. pagāja runas, ka e̦suot ... Pas. IV, 50 (aus Višķi); ‡

7) "?": gredzentiņu vien pamauču, šuo ciemiņu paiedams (= li. praeĩdamas?): te aug mana līgaviņa, gredzentiņa nē̦sātāja BW. 6269; ‡

8) "zugrunde gehen, nicht gedeihen"
Siuxt: man pagāja aitas;

9) "her(an)kommen (für eine kurze Weile)"
Auleja: pagāja kaimiņi, palīdzēja apdarīt. paej uz šenieni! paies darbs ("pienāks darba laiks". Refl. -tiês,

2) = ìenãktiês 1 (?): auzas vēl taidas apzaļis, nepļaun vēl, saka, lai paietas. ‡ Subst. pagãjẽjs,

1) "?": cūku ganelis bija tas p., tuo vairāk pavadīja pakaļ strādniekiem Siuxt;

2) "jem., der nur teilweise die Arbeiten eines
gàitnieks 1 leistete" Grawendahl.

Avots: EH II, 137


paiet

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56


pakakte

pakakte, pakakts, eig. der Raum unter dem Winkel, unter der Ecke, der versteckteste, äusserste Winkel: meklējuse savu kažuociņu pa pakaktiem LP. VI, 814. Gewöhnlich in der Verbindung visas pakaktes, alle Ecken und Kanten: sulainis meklē gre̦dze̦nu visās pakaktēs, anallen Ecken und Kanten LP. IV, 84. izrādīja jaunajam valdniekam visas pakaktes III, 76. bikstījuši pakaktēs itin visur ar sluotām MWM. I899, S. 266.

Avots: ME III, 38


pakaļnieks

pakaļniẽks,

1) der Hintere, Letzte;
priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. III, 187;

2) der Nachfolger, Nachkomme, Epigone Punien:
viņa pakaļnieki nespēja duot pastāvību tādam ziepju burbulim;

3) der Untergebene, Dienstbote, Knecht Mag. IV, 2, 132, U.;


4) der (die) Verstorbene, Selige:
mana pakaļniece, meine selige Frau Oppek. n. U., Mag. V, 1, 223. [In der Bed. 4 wohl ans r. покойникъ dass. umgebildet.]

Avots: ME III, 40


pakaust

[pakaust,

1) ein wenig od. eine Weile scharren:
p. zemi;

2) scharrend verstecken:
suns pakausa kaulu zemē Dond., Wandsen.]

Avots: ME III, 42


pakavāt

pakavât,

1) verstecken
Dunika, NB., Rutzau: meita pakavāja bildi apakš spilve̦na;

2) "auklēt" Rutzau;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: vakar pakavājām ve̦cuo saimnieku. Refl. -tiês,

1) sich in acht nehmen
Gramsden: pakavājies, ka nesaslapini kājas!

2) sich verstecken
Dunika, OB., Rutzau: puišelis pakavājies salmu kaudzē.

Avots: EH II, 141


paķele

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53


paklust

[paklust, für eine Weile verstummen: valuodas paklusa, bet neapklusa Lis.]

Avots: ME III, 46


pakrāt

pakrât: jis māk p. (er versteht zu sparen, ist sparsam) Oknist.

Avots: EH II, 144


pakustēt

pakustêt: (tr.) viņai nepatika arī dārzā iziet ... un kaut kuo p. (eine geringe Arbeit verrichten?) Jauns. Neskaties saulē 178. - nuo tās reizas vairs ne rādīt pie ilksīm klāt, nepa˙kustēt ("als Verstärkung der Negation") Siuxt.

Avots: EH II, 146


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


palēkt

palèkt [li. palė˜kti], palekt, intr.,

1) ein wenig springen, einen Sprung tun:
zirgs tâ sapīts, ka ne˙maz nevar palekt. zirgs skrej pale̦kdams, das Pferd läuft springend, nicht in ebenmässigem Trab; zirgs skrej pa˙le̦kdams, das Pferd läuft in freudigen Sprüngen, schnell. ne̦s luomu pa˙lē̦kdams mājās, er trägt die Beute eiligst, freudig heim LP. VI, 621. [saka meitiņa palē̦kdama BW. 34455;

2) verstreichen, vergehen:
pale̦kuši... pieci gadi Manz. Post. l, 168.] Refl. -tiês, emporspringen, in die Höhe springen, einen Sprung tun: vīrelis aiz nuobīļa palēcās stāvu LP. VII, 173. aizgāja pa˙lē̦kdamies Aps.

Avots: ME III, 58


palicējs

palicẽjs,

l) wer etwas unterlegt, hinstellt;

2) der Zurück-, Übriggebliebene:
mājās palicēji ne̦s alu BW. III, 3, 863;

3) der Verstorbene (eig. der Zurücklassende;
vgl. palikt

2) Lubn. n. Etn. III, l.

Avots: ME III, 59


paprast

paprast [li. papràsti "gewohnt werden"], tr., verstehen, auf etwas verfallen: nebūtu papratis bagātu sievu apprecēt, būtu izčibējis MWM. X, 569.

Avots: ME III, 83


par

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86


pāradesmit

pãradesmit, = pãrdesmit: p. cilvē̦ku Janš. Dzimtene I, 487: kādas p. verstis III, 219.

Avots: EH XIII, 195


pārbraukt

pãrbràukt, ‡

3) durchfáhren:
visu pasauli e̦smu pārbraucis Pas. IV, 408. pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes XII, 134. Refl. -tiês,

3) durchfáhren:
vai pus˙pasaules pārbraucies Saikava.

Avots: EH XIII, 197


pārdesmit

pãrdesmit, pãri desmit Janš., pãris desmit, ein paar Zehner, ungefähr zwanzig: pãrdesmit minūtēs MWM. 153 [sic!]; pēc pārdesmit ģadiem Stari I, 55. [atlika... vēl kādas pārdesmit piecas (ungefähr fünfundzwanzig) verstis, kuo iet Janš. Dzimtene V, 26.]

Avots: ME III, 153


pārlaist

pãrlaîst, tr.,

1) hinüberlassen, hinüberwerfen:
es būtu savus gaŗuos matus par vaiņagu pārlaiduse BW. 9987. es pārlaidu ze̦lta zirni par sudraba uozuoliņu BW. 33143. ja par lūpām tu iedruošinies pārlaist kādu vārdu... Egl. acis pārlaist par od. pār, etwas überblicken, ūberschauen: viņš pārlaida acis pār istabu MWM. VIII, 655;

2) verstreichen, vorübergehen lassen, verbringen, verleben:
nakti, bē̦rnu dienas, aukstu ziemu, gŗūtus laikus, ļaunas dienas. [pārlaistais starplaikme̦ts Veselis Saules kapsē̦ta 186.] mājiņas, kur ar veceni mūža galu pārlaistu A. XX, 653. [Jē̦kabs nu˙pat pārlaidis lielu izbīli Austriņš Nuopūtas vējā 122;]

3) vorübergehen, passieren lassen:
bez mācības vairs nevaruot pārlaist LP. IV, 222. viņš šuoreiz nu gan mani varēja pārlaist vieglāki Kaudz.;

4) ausser Acht lassen:
krē̦slu pārlaizdamas, nuosēdās savuos kaktuos MWM. XI, 87;

[5) klären (den Branntwein)
L.]. Refl. -tiês, hinüberfliegen: putns pārlaldās par kuoku; fig., überfliegen: pa viņa vaigiem pārlaižas smaidi Aps.

Kļūdu labojums:
gaŗuos = gaŗus

Avots: ME III, 163


parpala

parpala,

1) comm., der Brummbär:
kuo nu parpini kâ parpala? Naud.;

2) der Plur.
par̂palas 2 , kleine Weizenklösse [Schibbenhof, Aahof], Naud.; ["Nudeln" MSil.; par̃palas "Klunkermus" Bauske;

3) "unordentlich verstreute Kleider und andere Sachen":
saņem savas par̂palas2 un panckas! Schibbenhof. - In der Bed. 1 nebst parpinât zu li. par̃pti "knarren, quarren"; in der Bed. 2 etwa zu li. par̃pti "aufdunsen" und le. perpe "Borke auf Wunden"? Vgl. dazu auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 50).

Avots: ME III, 91, 92


pārprotamība

pãrprùotamĩba, die Missverständlichkeit: izcēlās pārpruotamība B. Vēstn.

Avots: ME III, 171


pārrast

pãrprast,

1) missverstehen:
Lūdzu te manis nepārprast A. XX, 141;

2) geistig übersehen
(das ganze Obj.), verstehen Für., wohl verstehen L. Subst. pãrprašana, das Missverstehen, - das Verstehen Für.; pãrpratẽjs, wer missversteht; pãrpratums, das Missverständnis: tam nācās izskaidruot pārpratumus Kundz.

Avots: ME III, 171


pārslapstīties

pā`rslapstîtiês, verstohlen heimkehren: nemanīti p. mājās Janš. Dzimtene III, 372.

Avots: EH XIII, 211


pāršmaukt

pãršmaukt, ‡

2) eilig hinüberlaufen
Vank., gewandt und verstohlen hinüberlaufen, -fliehen (p. pāri kalnam) Dunika, hinüberfliehen (p. pāri ruobežam) Oknist; ‡

3) = pãrvìlkt 1 Dunika : p. (jē̦ru dīŗājuot) ādu galvai pāri;

4) entzweischlagen (?):
es tev ar irklu galvu pāršmaukšu Pas. XII, 191.

Avots: EH XIII, 213


pārum

pãrum, zur Verstärkung von pāri, über und über, vollauf: pārtikas pilī tiem pārum pāri Lautb.

Avots: ME III, 184


pašaudīt

[pašaudît,

1) wiederhoļt ein wenig (verstohlen und schnell) geben
N.-Peb.: pašauda vienam, uotram;

2) wiederholt ein wenig schiessen:
p. pīles LP. VII, 14.]

Avots: ME III, 111


pašaut

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112


paslapstīties

paslapstîtiês: eine Zeitlang von éinem Versteck zum andern schlüpfen Vank.

Avots: EH XIII, 173


paslepeklis

paslèpeklis, der Versteck: paslēpeklis, kuŗā paslēpās vis˙krietnākie grieķi KM.

Avots: ME III, 102


paslepens

pasle̦pe̦ns, [ostle. pasle̦pins Mar. n. RKr. XVII, 136], ziemlich versteckt, verborgen, heimlich: nuosēdies tādā pasle̦pe̦nā vietā LP. VII, 143. lūpas savilkās kâ pasle̦pe̦nā smaidā MWM. X, 838.

Avots: ME III, 102


paslēpi

‡ *paslē̦pi, das Versteckspiel (?): bē̦rni skraidīja ap ē̦kām, spē̦lē̦dami paslē̦pus Jauns. Augšz. 195.

Avots: EH XIII, 174


paslēpiens

paslèpiêns, ein zeitlich begrenztes Verstecken; bē̦rni, aiz staļļa paslēpienus (Versteckspielen?) spēlēt izskrējuši Jauns. Raksti IV, 274.

Avots: EH XIII, 174


paslēpsne

paslèpsne,* der Versteck Gafais, st. paslē̦ptuve.

Avots: ME III, 102


paslēpšu

paslèpšu, paslèpšus, paslepšu [Pas. III, 413], paslepšus, Adv., versteckt, geheim, heimlich: gudrie sarunājās tuo paslepšu mežā paglabāt JK. V, 33. bet vecis paslepšus raks ārā LP. VI, 220. l ai burvim paslēpšus svārku stūri nuogriežuot JK. III, 7. paslepšāki iziet nuo mājas Saul.

Avots: ME III, 102


paslēpt

paslèpt, Refl. -tiês: kad nevar pasaslēpt Tdz. 53453. ‡ Subst. paslē̦pums,

1) das Versteckthaben
Wolm. u. a.;

2) "nuoslē̦pums" PlKur.

Avots: EH XIII, 174


paslēpt

paslèpt [li. paslė˜pti], paslept, tr., verbergen, verstecken: mantās. dē̦ls paslēpj vepri pe̦lūdē un aiziet pie drauga vaimanādams: "nuokavu cilvē̦ku, paslēpi mani!" LP. V, 357. Prātniekam bij jānuogriežas un savas acis jāpaslēpj Kaudz. Refl. -tiês, sich verbergen, sich verstecken: nuo dieva nepaslēpsies ne akmenī.

Avots: ME III, 102


paslēptne

paslèptne Blaum., RA., gew. paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.

Avots: ME III, 102


paslepu

pasle̦pu, pasle̦pus, Adv., versteckt, heimlich, geheim: spiegs vienmē̦r klausās pasle̦pu Rainis. viņš pasle̦pus nuogrieza sē̦rmukšļa buozi LP. VII, 861.

Avots: ME III, 102


paspēcināt

paspècinât, tr., verstärken: pastiprinātai dzīves sajūtai vajadzīgs arī paspēcinātas izteikas A. XI, 633.

Avots: ME III, 105


pastiprināt

pastiprinât [li. pastìprinti], tr., verstärken: savu kreisuo spārnu... pa nakti bij pastiprinājuši A. XX, 537; pastiprināta apsardztba, verstärkter Schutz. [Refl. -tiês, sich verstärken: vēlāk sāpes pastiprinājās Jürg.] Subst. pastiprinãjums, die Verstärkung; pastiprinâšana, das Verstärken; pastiprinâtãjs, der Verstärker.

Avots: ME III, 108


pat

pat (li. pàt),

1) selbst, sogar:
tuo jau bē̦rns pāt (od.: pat bē̦rns) var saprast. nuo pat (auch paša) rīta līdz pašam vakaram, vom frühen Morgen bis zum späten Abend (vgl. BW. 15719). līdz pat nāvei, bis in den Tod;

2) eben, just:
viņš kâ visi citi, er ist eben so ein Mensch, wie alle anderen; teju pat, eben hier BW. 11442; taga˙dīt pat, eben jetzt. Oft wird das verstärkende pat und das verstärkte Adverbium als ein Kompositum angesehen: nupat, tâ˙pat [vgl. and. sō self "ebenso"], te pat, tikpat, tur pat, pat˙laban (s. diese). [zu pats; formeu gleich la. *poti (nom., acc. s. neutr. g.) in utpote "wie natürlich"?]

Avots: ME III, 118


pātarnieks

pãtarniẽks,

1) jemand, der die Gebete versteht und die Hausandacht zu halten liebt:
tu jau esi vare̦ns pātarnieks B. Vēstn.;

2) der Konfirmand
St., U.;

3) der bei einer Leiche Gebete hält
W.-Kurl. n. Mag. XX, 3, 151.

Avots: ME III, 191


patecēt

patecêt [li. patekė´ti], intr.,

1) ein wenig laufen:
viņš pate̦k, pate̦k, apstājas;

2) gehörig laufen:
bērītis mans kumeliņš, tu man labi pātecēji BW. 29642;

3) perfektiv - laufen, untergehen:
saule jau bij it ze̦mi patecējusi Lapsk.;

4) verstreichen, verfliessen, vergehen:
gaŗie vakari patecēja ātri Purap. [laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties De̦glavs Rīga II, 1, 195.] Refl. -tiês, [ein wenig laufen]: uz stigas pate̦kas vāverīte A. XX, 266. viņa sauc pate̦cē̦damās 265.

Avots: ME III, 119


patrāpīt

[patrãpît, treffend verstehen: viņš taisni tâ patrāpa atnākt, kad mums gaļa vārīta Nigr. Refl. -tiês, sich treffen, zuteil werden: viņam patrāpījās labs pretinieks.]

Avots: ME III, 123


pats

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125


paugāt

IV paugât "(Ritzen zwischen Dielenbrettern mit Moos od. Gras) verstopfen" Sessw.

Avots: ME III, 127


pauniņi

pauniņi (??) "gariņi, die Geister der Verstorbenen (wurden und werden noch hier und da in der Zeit vom 5. Oktober bis 2. November nachts am mit Speisen bedeckten Tisch bewirtet)" Diet. Vgl. pauriņi (unter pauŗi).

Avots: EH XIII, 185


pauska

II pauska,

1) pàuska 2 Lös., Bers., eine männliche Hanfpflanze Laud.;

2) unreifer Hanfsame
Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 71; Klee- oder (paũskas N.-Peb.) Hanfsamen in der Hülse Kroppenhof, Sinolen: tukšas paũskas Jürg.;

3) ein schwacher, unverständiger Kopf;

4) pàuska 2 , ein eigensinniger Mensch
Lös., Bers.; vgl. pauska 1.

Avots: ME III, 129


pavaibstīt

pavaibstît, verziehen: pavaibstīja biezās lūpas A. v. J. 1900, S. 1076. Refl. -tiês, ein wenig das Gesicht verstellen: Boriss pavaibstīsies brītiņu Boriss God. 3.

Avots: ME III, 131


pazagt

pazagt: pazagdama, me̦lādama ... pūreņu piedarēju Tdz. 40044. zagļa amatu pruoti gan; iesim kuopā p. Pas. XII, 50. Refl. -tiês,

2) verstohlen wohin schleichen:
tikai pazagsimies nuo dārza puses un visi reizē bruksim virsū Atpūta, № 643, S. 6.

Avots: EH XIII, 192


pazīt

pazĩt, ‡

2) erkennen, verstehen:
es jau paša pazinu, ka vajaga maizi pelnīt Pas. X, 303 (aus Welonen). visi pazina, ka ituo juoku padarīja vecis par tuo, ka ... XII, 901 (aus Makašēni). Refl. -tiês,

3) (nach gewissen Merkzeichen) erkennen:
pasazinu vaiņukā, nebūs gudra arājeņa: Rīgā pirkti vizulīši ... BW. 6035; ‡

4) "tikt zināmā mē̦rā pazīts, re̦dzē̦ts": te neseņ šņuorītes pasazina (man konnte noch die einzelnen Feldstreifen erkennen)
Auleja.

Avots: EH XIII, 193


pazust

pazust: 3. prs. pasust Pas. X, 86, 416; XV, 143 (aus Lettg.), pazûst 2 Wainsel n. FBR. XIV, 65, ‡ Refl. -tiês, verschwinden: bē̦rni, iesim glabiņuos (wollen wir Versteck spielen)! pazudīsimies! Stenden. tas tūlin pazudās, un nuo tā vairs nav kuo redzēt Pas. V, 214. viņš ... iegāja mežā un pazudās X, 546.

Avots: EH XIII, 193


peisēt

II pèisēt 2 , -ēju verstreuen, ausscharren, schädigen" Gr.-Buschhof: vistas peisē dārzu.

Avots: ME III, 192


penterēt

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200


peratāt

pe̦ratât, in einem unverständlichen Jargon sprechen: igaun[i]s mani izmācīja kuratāt, pe̦ratāt BW. 33488. Wie kuratât auf estn. kurat "Teufel" beruht, so hat man bei pe̦ratāt vielleicht an estn. päratu "sehr, ungeheuer" zu denken.

Avots: ME III, 201


pergāt

pe̦r̃gât, -ãju, unverständlich sprechen Dond.; livisch sprechen: zvejnieki, lībieši pe̦rgā: pirgu, pe̦rgu Dond. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 201


pieglaimīgs

pìeglaimîgs, sich anzuschmeicheln verstehend od. pflegend: p. cilvē̦ks Druw.

Avots: ME III, 250


pieķesēt

pìeķesēt, mit Schmutz verklebt od. verstopft werden: pīpis pieķesējis Ruj., Jürg.

Avots: ME III, 263


pielūpes

pielūpes "das Tageslicht" U. Beruht in dieser Bed. nur auf einem Missverständnis: U. hat es aus Mag. IV, 2, 133, und hier stammt es aus einer anonymen Schrift "Dienas gaisma" (= Tageslicht), wo S. 8 folgende Phrase vorkommt: nuo daudz pielūpēm nesaraustāma virve taisās, und dies pielūpe ist wohl mit pielups I gleichbedeutend.

Avots: ME III, 269


pieprast

pìeprast, verstehen, können: kādu darbu pieprasi. kas vēd nuo tiem rakstiem kuo piepruot A. XX, 645. parādus ietaisīt un zirgus skriet šie vīri piepruot A. v.J. 1896, S. 755. labību sijā ruokas sietā, ap Bē̦rzuoni sievieši, re̦ti arī vīrieši, kas tuo piepruot Etn. III, 73. .

Avots: ME III, 281


piepratīgs

pìepratīgs, gehorsam, verständig: pamācīšana ir piepratīgam kâ ze̦lta glītums Glück Sirach 22, 21. piepratīga meita iemantuos sava vīra labu Sirach 22, 4. priesteris atnese bauslību... visiem, kas piepratīgi bija šuo dzirdēt (die es vernehmen konnten) Nehem. 8, 2.

Avots: ME III, 281


piesliet

pìesliet, anlehnen, stützen Nigr.: pie vārtiem es piesleju savu dzelžu zuobeniņu BW. 13740. pie piedarba stendeŗa pieslieta nūja Lapsa Kūm. 60. galdi nebij klāti, un krē̦sli bij pieslieti pie tiem Vēr. II, 142. Burtnieks atvilka vaļā luogus un pieslēja abās pusēs lubiņas Lāčplēsis 53. Refl. -tiês, sich anlehnen, anschmiegen, sich stützen : pieslieties pie sienas. kundzes pavēle tâ pieslējās viņas sirdsduomām, kâ cimds ruokai A. v. J. 1900, S. 875. pieslieties duomām, uzskatam, mit einer Meinung, einer Ansicht einverstanden sein.

Avots: ME III, 292


pilcin

pilcin Golg., pilˆcen Lis., Adv. zur Verstärkung von izpilkt: pilcin izpilcis.

Avots: ME III, 214


pildin

pildin, zur Verstärkung von pildīt: pildin pārpildīta klusa, mierīga prieka MWM. X, 126.

Avots: ME III, 214


pilnai

pilnai, Adv., zur Verstärkung von pilns: kules tagad... būtu pilnai pilnas Druva III, 803.

Avots: ME III, 215


pilnīgs

pil˜nîgs,

1): viņa bij tāda pilnīga ar miesām Siuxt; 2): pilnīgas ("pietiekuoši lielas") acis ir - nav šauras, un platas ar nav Iw.; ‡

3) bei vollem Verstand:
teica, ka skuolā ne˙maz nav p. Frauenb. viņš jau tāds pats p. kâ katrs cilvē̦ks Seyershof. viņš jau nav p., - tāds kâ ķe̦rts Salis. Adv. pil˜nīgi: ļaudis pļauj šuodien p. (= visu dienu bez pārtraukuma) Frauenb. drusku pilnīgāki ("?") vajag pļaut Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 232


pilnim

pilnim, Adv., zur Verstärkung von pilns gebraucht: tvaikuonis pilnim pilns piesēdis braucējiem Siliņš 56.

Avots: ME III, 215


pilnin

pil˜nin, dial. pillin Siuxt, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pilns: zāle bija pilnin pilna skatītāju B.W.

Avots: ME III, 215


pilnprātīgs

pil˜npràtîgs, bei vollem Verstande: tas nav pillprātzgs cilvē̦ks, kas tâ dara Ahs. n. RKr. XVII; 46.

Avots: ME III, 216


pilns

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216


pilnum

I pil˜num, pil˜numu, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pilns: mē̦rs bija pilnum pilns MWM. VIII, 244. baznīca bijusi pilnumu pilna ar. ļaudīm LP. V, 343.

Avots: ME III, 216


pinčekļi

pinčekļi,

1) = pimčekļi Biel. n. U.;

2) "unter die Fūsse Verstreutes"
Ekau;

3) (mit ñ ) "der Wirrwarr, die Verknotung"
Bauske; in Sessau dafür "piñčē̦kls".

Avots: ME III, 219


pircin

pìrcin, Refl. pircinās BW. 21015, 4, pircienies 21015, 3, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pirkt: būs pircin likt izpirkt Glück IV Mos. 18, 15. pircin pirku vainadziņu BW. 6064. pircin tautas rudzus pirka 23998.

Avots: ME III, 222


pirktin

pìrktin, refl. -ies, Adv., gebr. zur Verstärkung von pirkt: pirktin pirkta man zemīte BW. 24465, 1. pirktinies iepirkās 21015.

Avots: ME III, 224


pīšus

pīšus, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: pīšus pīta, vīšus vīta (istabiņa) BW. 32654 var.

Avots: ME III, 234


pītin

pîtin, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: šūtin šūta, pītin pīta (istabiņa) Siuxt. pītin pīti lindraciņi BW. 20551, 1.

Avots: ME III, 235


plaktin

plaktin, zur Verstärkung von plakt: viņa plaktin plaka uz leju Saul. II, 68.

Avots: ME III, 317


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


pļept

pļept Wid.,

1) brodeln;

2) (unverständlich und widerlich) schwatzen
Dunika (prs. pļepju, prt. pļepu). Vgl. pļepêt.

Avots: ME III, 369


plēstin

plêstin, zur Verstärkung von plêst: drēbes tika plēstin nuoplē̦stas BW. III, 3, S. 862.

Avots: ME III, 341


plētinies

plētiniês, zur Verstärkung von plèsties: gaisma plētinies plētās Rīg. Av.

Avots: ME III, 342


pliks

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344


plīsin

plîsin, Adv., zur Verstärkung von plîst.

Avots: ME III, 348


plīstiķis

plĩstiķis, jem., der nichts Gescheites zu tun versteht od. wünscht C., Arrasch.

Avots: ME III, 349


plukšināt

plukšinât, langsam fahren (auf einem schlechten Weg oder mit einem schlechten Pferd): piecas verstis plukšināju ve̦se̦las divas stundas Jürg.; vgl. etwa pluksniņi.

Avots: ME III, 356


plūšus

plûšus, zur Verstärkung von plûst: kur tad tu tâ uz˙reiz izcēlies, it kâ plušus atplūdi? Janš. Dzimtene 2 I, 177.

Avots: ME III, 363


pomņa

pomņa, der Verstand: viņam gan nav vairs ne˙kādas pomņas. tīri kâ bez pomņas: raud vien Mar.

Avots: ME III, 375


porkstēt

por̂kstêt 2 Dond., porkšêt Ubbenorm, -u, -ẽju, schwatzen Ubbenorm, (por̃kšêt) Widdrisch, mit böser Stimme sprechen Dond.: vai es porkstu? es jau gluži mierīgā balsī teicu Dond.; porkšêt, unverständlich artikulieren, lallen (von kleinen Kindern, die noch nicht sprechen), unverständlich (im Zorn) brummen Salis; vgl. purkšêt.

Avots: ME III, 376


praša

praša Ar.,

1) das Verstehen, die Verständigkeit, Handfertigkeit, Kunstfertigkeit:
smalka dailes praša. strādāti viņi ar mākslu un prašu JR. IV, 99. viņš... klibuoja... pa durvīm ārā, atkai attīstīdams visu savu klibuošanas prašu (seine Fertigkeit im Hinken) Janš. Dzimtene V, 129. tas slīd gar stāvumiem ar brīnišķīgu prašu MWM. VI, 325;

2) das Verstehen, der Verstand, die Meinung:
pēc manas prašas ne˙kāda jē̦ga ar sapņiem nav Janš. Dzimtene IV, 201. .

Avots: ME III, 378


prasme

prasme,* das Verstehen, Verständnis, die Handfertigkeit, Kunstfertigkeit.

Avots: ME III, 377


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


prasts

prasts, gemein, gewöhnlich, einfach; prasta sieva, ein Weib,das nicht schwanger ist U. Būga hält KSn. I, 88 das diesem le. Wort entsprechende li. prãstas "gewöhnlich, gering" nebst slav. prosis "einfach, gemein" für ein altes Verbalnomen (zu li. pràsti "gewohnt werden") mit der Bed. "gewohnt > gemein". Aber die Bed. "gewohnt werden" hat sich wohl aus der Bed. "verstehen" entwickelt (vgl. li. gùsti "klug werden; gewohnt werden") und ist aufs Li beschränkt, und das Slavische kennt überhaupt kein dem entsprechendes Verbum. Daher wohl eher nebst li. prãstas entlehnt (man beachte die Übereinstimmung in der Bed˙!) aus slav. prostъ, das wohl ein Kompositum ("gerade, aufrecht stehend") ist.

Avots: ME III, 378


prātdienis

prātdienis, ein verständiger und besonnener Mensch Lös. n. Etn. IV, 166. Aus Lubn. wird dafür ein prākdēne od. prākdēle mitgeteilt.

Avots: ME III, 380


prātība

pràtĩba U., die Verständigkeit.

Avots: ME III, 380


pratīgs

pratîgs U., verständig: viņš bija . . . pratīgs raksta mācītājs Glück.

Avots: ME III, 379


prātīgs

pràtîgs (li. protìngas "verständig"),

1) verstāndig:
Sprw. prātīgs pane̦s neprātnieku. paēd labi, strādā prātīgi! Kav.;

2) vorsichtig
U., Salis.

Avots: ME III, 380


pratināt

pratinât,

1) auch pratenêt, ausfragen, ausforschen, verhören: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezerietis. Džons pratināja veci Krišs Laksts 82. viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakteŗus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem De̦glavs Rīga II, 1, 431;

2) zu verstehen geben:
zirgs bubinādams pratina, ka grib ēst. saimnieks apduod kalpiem pa glāzītei degvīna, bet vienam nejauši aizmirst ieduot; tas tad pratina kāsē̦dams, šņaukdams de̦gunu vai citādi Grünwald, Ekau. Subst. pratinâšana, das Ausfragen, Verhören, das Verhör: tas beidza pratināšanu A. v. J. 1898, S. 5. māsas balsī bij dzirdama nepatikšana par tādu pratināšanu A. XX, 246; pratinâtãjs, wer ausfragt, ausforscht, verhört: svešāis bij briesmīgi smalks pratinātājs A. v. J. 1900, S. 1063. Kausativ zu prast; vgl. li. prãtinti "gewöhnen".

Avots: ME III, 378, 379


prātnieks

pràtniẽks, Demin. verächtl. pràtniẽķelis,

1) ein Weiser, ein Philosoph:
nuogājis pie kāda prātnieka aprunāties LP. V, 138. nuoslē̦pumainie spē̦ki aiz˙vien muļķē apzinīguos prātnieķeļus Stari II, 451;

2) wer alles verstehen will, ein Überkluger;

3) ein Egoist
Bergm. n. U.

Avots: ME III, 380


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


prauslāt

praũslât "leise, verstohlen lachen" Sessau; pràuslât 2 Warkl., Zvirgzdene, praûsluôt 2 Lautb., prusten. Wohl zu pusnas, prūšļuôt.

Avots: ME III, 379


pretī

pretī Lieven-Behrsen, pretĩ Wolm., pretî C., N.-Autz n. Bielenstein, preti, pretim, pretīm Sessau, pretiem Selg., pretin Lindenhof,

1) Präposition, = pret, gegen: preti kalnu ritināt Biel. 1837. kam tā sē̦ta pretim kalna? BW. 3687. spīdi, ... mēnestiņ, pretim manu ... luogu! 6827 var. atsasēdu ... pretīm manu pē̦lājiņu 8337. sniedz, meitiņa, savu ruoku pretim daiļu tē̦va dē̦lu! 11809, 6. es neņēmu kviešu klēti preti vīra paduomiņu (ich tauschte nicht . . .); iztērēju kviešu klēti, mūžam vīra paduomiņš 22911. es nejemšu ne zeltetu [autu] pretīm savu vainadziņu Biel. t. dz. 755 ;

2) Adv., entgegen, gegenüber:
pretī iet, nākt, braukt, entgegengehen, -kommen, -fahren. K. gāja laipni viņiem pretī A. XI, 560. viņiem pretī brauca Juris iz dzirnavām MWM. v. J. 1896, S. 592. pretī turēties, likties U., widerstreben. pretī runāt, widersprechen: kas tev ir kuo pretij (= pretī) runāt, was hast du einzuwenden? Kl. ne˙viens ij ne vārda pretī neptkstējis LP. VI, 740. Sprw.: rej kâ suns pretī. pretī celties, sich gegen etwas erheben, empören U.: dieva vārdam preti celties Kaudz. M. 26. pretī darīt, (etwas) gegen jemandes Willen tun: preti daru bāliņam BW. 6065. pretī būt, gegen etwas sein, dagegen sein, nicht einverstanden sein: tē̦vs ne˙būt nav pretim LP. IV, 187.

Avots: ME III, 388


priecin

priecin, Adv. zur Verstärkung von priecinât, priecâtiês: priecinpriecāties Brīvz. pas. I, 35.

Avots: ME III, 391


protams

prùotams, Part. pass. praes. von prast,

1) was sich verstehen, begreifen läst:
nuo tā ir pruotams, daraus erhellt U. kâ tas pruotams? wie soll man das verstehen? U.;

2) als Adv. gebraucht, selbstverständlich.

Avots: ME III, 400


protīgs

pruotîgs, venehmlich, verständlich, vernünftig Für. I (unter prāts). pruotīgi, deutlich Manz. Lettus.

Avots: ME III, 401


pukstin

pukstin, zur Verstärkung von pukstêt: nuo izbailēm sirds pukstin pukst Ahs.

Avots: ME III, 404


puļķēt

puļˆķêt, -ẽju ciêti, mit einem Pflock verstopfen: p. bē̦rzam caurumu cieti C.

Avots: ME III, 409


puļķis

puļ˜ķis,

1): puļķīšus drāza BW. 2534; 16823;

2) ein aus Hede, Papier od. Lappen zusammengewickelter Klumpen zum Verstopfen eines Lochs
(mit uļˆ) Oknist, Sonnaxt: ve̦cajās dūmu istabās griestuos izgrūde puļķi (= ar spaļiem piebāztu maisu) Sonnaxt.

Avots: EH II, 324


purpuļāt

purpuļât Wessen, unverständlich sprechen.

Avots: EH II, 329


pusģeņģeris

pusģeņģeris

1) ein halber Fuss:
cūkas pusģeņger[i]s BW. 31795, 5;

2) wer nicht gut zu gehen versteht
PS., Wolmarshof: pusmūžiņa vīriņš biju, pusgeņģeŗa kumeliņš BW. 13891.

Avots: ME III, 427


puspazagšus

puspazagšus, halbverstohlen: tas viss tiek darīts paklusām, p. Austriņš Raksti VII, 229.

Avots: EH II, 333


pustraks

pustraks, halbtoll, halbverrückt, nicht ganz richtig, nicht bei vollem Verstande.

Avots: ME III, 435


pūšus

pùšus, Adv., hauchend, blasend, wehend, atmend, keuchend (oft zur Verstärkung von pùst gebraucht): dziedāšanas balss tiek vairāk pūšus un vilkšus nekâ grūšus izlaista Seifert Latv. chrest. III, 1.14. Ančītes pālikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.

Avots: ME III, 452


puszagšus

puszagšus, Adv., halb heimlich, verstohlen, nach Arf eines Diebes: viņš lēni sāka puszagšus vērt sānu durvis vaļā LP. VII, 100.

Avots: ME III, 436


putenis

putenis, der Stühm, das Schneetreiben, der Schneesturm: putenītis putināja BW. 8060. ceļu puteņiem aizraut Br., den Weg verstühmen. puteņi priekš meteņiem ir maizes puteņi, puteņi pēc meteņiem ir pe̦lu puteņi, Stühmwetter vor Weihnachten (soll wohl heissen: Fastnacht) bringt Brot, Stühmwetter nach Weihnachten bringt Spreu (Wetterprophezeihung) Berent n. U. - citi vilki, tuo pare̦dzē̦dami, aiziet kâ putenis, machen sich schnell aus dem Staube LP. IV, 42.

Avots: ME III, 440


pūtin

pùtin, Adv., zur Verstärkung von pùst: vējš pūtin aizpūtis MWM. VI, 765.

Avots: ME III, 453


putra

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442


radin

radin, zur Verstärkung von rast: ar tuo bij r. apraduši Kaudz. Izjurieši 189.

Avots: EH II, 348


raibin

raibin, zur Verstärkung von ràibs: raibin raibus drēbju gabalus Konv. 2 1390. zē̦ns ir kļuvis klajumā, kur visādas puķes raibin raibas augušas LP. VI. 500.

Avots: ME III, 468


raibum

ràibum, zur Verstarkung von ràibs: raibum raibs juceklis Konv. 2 2145.

Avots: ME III, 469


rājin

rãjin, zur Verstärkung von rãt: māte mani rājin rāja A.-Schwanb. n. FBR. V, 157. māte meitu rājin rāja, kam sēžuot kambarī BW. 12040.

Avots: ME III, 496


rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474


raksts

II raksts,

1): dziedināt ar rakstiem (mit Zauberformeln)
in einer Handschrift; die Kunst des Lesens und Schreibens Kaltenbr.: šis bij mākus rakstu;

2): priekšautam ne˙kādu rakstu nebij AP. visaidiem rakstiem agrāk prata aust Zvirgzdine;

4): tur nav lieli raksti (das ist eine leicht verständliche und leicht zu verrichtende Arbeit)
Kaltenbr.;

5): kad nenuovalda rakstu, tad sajūk (ar spriguļiem kuļuot) Siuxt. kad neiet uz rakstiem, tad ir grūti ebenda. kūla ar spriguļiem; mācē̦tājiem jau gāja kâ uz raksta (im Takt)
ebenda. rakstiem sist spriguli Seyershof. ar divi vāli sit uz raksti Roop n. FBR. XV, 158. dzirdēja pakavu rakstu uz klusās ielas Jauns. Raksti VII, 80. nu viņi (zwei Hunde) ries rakstā 39. "Rhytmus" ME. III, 475 in "Rhythmus" zu verbessern;

6) "?": tē̦vs bija kaŗa bāliņš, nezināma ļaužu raksta (Stammtafel, Stammregister?)
Vindedze 105.

Avots: EH II, 352


rāpu

rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.

Avots: ME III, 497


rātin

rãtin, Adv., zur Verstärkung von rãt: māte mani rātin rāja, ka es liela dziedātāja BW. 408. vīriņš mani rātin rāja, ka es slinka sieva biju 6927.

Avots: ME III, 498


raudātin

raudātin, zur Verstärkung von raûdât: raudātin saraudāju, pie māsiņas nuogājuse BW. 26724.

Avots: ME III, 483


raust

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. 1 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies 2 kuokā! ràusies 2 nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488


raušus

raûšus, raûšis, Adv., zur Verstärkung von raût: puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421. ieraudzījuse re̦tuo ciemīti, raušus ierāva tuo istabā LA. nuorāvušas raušus visām galvas LP. V, 45. maukdama zirgam sakas zemē un raušis izraudama tuo nuo arkla laukā MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 489, 490


rautin

raûtin, zur Verstärkung von raût: nu jau kuociņiem lapas rautin izraus Etn. II, 129. izde̦vumi, kas rautin izrauti Stari I, 246.

Avots: ME III, 491


rēcin

rècin, Adv., zur Verstärkung von rèkt: rēcin rēce... kumeliņi BW. 13370, 2. rēcinât (li. rèkinti) C., N.- Peb., fakt. zu rēkt, schreien, brülien machen Wid., Warkl., Gr.-Buschhof, Schwanb.

Avots: ME III, 517


rēguļot

rẽ̦guļuôt, heimlich, verstohlen schauen Arrasch. Refl. -tiês, = rẽ̦guôtiês, sich undeutlich zeigen: rẽ̦guļuojas ce̦lmi MWM. v. J. 1898, S. 403.

Avots: ME III, 518


rējin

rêjin, Adv., zur Verstärkung von riêt: kaķa vilna ņaudēt ņaud, suņa vilna rējin rej BW. 20523, 17.

Avots: ME III, 519


rēktin

rēktin, Adv. zur Verstärkung von rèkt: zirgi r. rēce Tdz. 59211 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 369


renēt

renêt, -ẽju, eine Rinne machen U., Spr.; "= krapêt" Wessen. kuo tu renē tuo malku! sagt man zu einem, der nicht recht zu spalten versteht Alt-Autz; renêt (mit Furchen versehen) laukus Gr.-Würzau.

Avots: ME III, 511


retin

retin, zur Verstärkung von re̦ts: tikai r. re̦tais viesis Daugava 1940, S. 103.

Avots: EH II, 367


riebin

riêbin, zur Verstärkungvon riêbt(iês): viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi . . . sūdzēt Jaunie mērn. laiki I, 79.

Avots: ME III, 542


riebtin

riêbtin, Adv., zur Verstärkung von riêbt(iês): tāda bezkaunīga valuoda man riebtin riebj Sassm. dzīve tam riebtin riebj Vēr. v. J. 1904, S. 370. šis āksts man. riebtin riebjas! Seibolt.

Avots: ME III, 543


riepe

II riepe 2 Warkl., die Reihe: vai pusversti gaŗa bija bērinieku riepe Lubn. n. Etn. III, 1. riepē auga uozuoliņi VL. aus Lubn. aiz Daugavas uozuoliņi riepītē saauguši BW. 5775, 1. Etwa zu ostfries. riffel "Furche" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345 f.

Avots: ME III, 546


riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547


rietums

riẽtums Salis, Oppek. n. U., rietrums B. Vēstn. n. U., häufiger der Plur. riẽtumi (Karls.), riẽtrumi, der Westen: vienu versti nuo Ve̦cpiebalgas muižas uz rietumu (gew.: uz rietumiem) Kaudz. Ve̦cpiebalga 18. cik rietrums bāls; jau me̦tas tumšs Juris Brasa 161. rietums sārtuojas Salis. rietrums mit -r- nach aũstmms.

Avots: ME III, 550


rītin

rĩtin, Adv., zur Verstärkung von rĩt: grāmatas, kuŗaš rītin rij tavu jaunekļa jautrību JR. IV, 182.

Avots: ME III, 540


rizgāt

II rizgât, unachtsam verstreuen, mit Abfällen, Spänen bedecken: tikkuo istaba izslaucīta, bē̦rni atkal sāk rizgāt Jürg.

Avots: ME III, 534


roka

rùoka,

1): ruokas palaist Wessen, stehlen.
kad viņam pilna r. ir (wenn er reich ist), tad var duot Frauenb. kam tā r. (= rùocĩba 1) ir; tas nabadzībā nepaliks ebenda. bē̦rniem bij visi raksti ruokā (verstanden zu lesen und zu schreiben), kad gāja skuolā Seyershof. kad pilsē̦tā dzīvuo, tad tik nuo ruokas jāuztur luopi (dann muss man alles Futter fürs Vieh kaufen) Kand. pa ruoku galam ("neapzinīgi") kuo darīt Wessen. man iznāca pa ruoki FBR. XVI, 145. man nav pa ruokai nuo šās puses naglu dzīt Saikava. ja bij pa ruoku (gelegen, bequem) ebenda. ruoku pa ruokai. von Hand zu Hand Diet.;

2): piešūt uzvalkam ruôku 2 Puhren, Siuxt; ruôciņa 2 Salis, Seyershof, der Pulswärmer;

3): die Strebe (beim Bauen)
Iw. (mit 2 ); puôda ruoku (acc. s.) Pas. XV, 26. (ratiņa) ruoka (Siuxt) od. ruociņa (Frauenb., Orellen, Saikava, Salis, Seyershof, Sonnaxt) od. ruoceņa (Warkl., Zvirgzdine); pa pumpja ruoku ūdens te̦k ārā Orellen; par ruoku sauc arī steļļu stabu turpinājumu augšējā daļa Seyershof; ruôciņa 2 ir linu kulstāmais daikts, ar kuo sit pa liniem Iw., Siuxt;

5): dieva od. ve̦lna ruociņa Salis, orchis incarnata (od. militaris). - Kuryłowicz stellt Mél. ling. off. à Vendryes 205 f. dieses Wort zu gallo-rom. branca "Pfote".

Avots: EH II, 391


rūcin

rùcin, ŗùcin, Adv., zur Verstärkung von rùkt, rùkt: rūcin rūca dzirnaviņas BW. 8175.

Avots: ME III, 566


rūgtin

rûgtin, zur Verstärkung von rûgts: rūgtin rūgtas asaras B. Vēstn.

Avots: ME III, 568


ruku

ŗuku, ruku, zur Verstärkung von ŗukt (rukt): dziedi, ganu meita, lai aug pupi lielumā; ja tu labi nedziedāsi, saruks ruku rukumā BW. 719.

Avots: ME III, 588


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


saakmeņot

saakmeņuôt, intr., versteinern, zu Stein werden: milzīgs saakmeņuojis rāpulis Konv. 2 2683.

Avots: ME III, 589


sabēdzināt

sabêdzinât, tr., fliehen, flüchten lassen, verstecken (von vielen Objekten): sabēdzināt visus vienā istabā.

Avots: ME III, 593


sablārkšēt

sablãrkšêt, laut, aber unverständlich zusammenschwatzen: sablārkšēja daudz, bet maz es nuo tā sapratu Dunika.

Avots: ME III, 595


sācin

sâcin, sācien, sācan, zur Verstärkung von sâkt: sācien (Var.: sācin) vien es iesāku (ne sācin neiesācu) 7441) sadzentiņus darināt BW. 7457

Avots: ME III, 800, 801


sadūcīt

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618


sadziedāt

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622


saģist

saģist(iês): maz gan tu vēl saģiedi (verstehst) nuo zemes darbiem Saikava. tik nūle saģidies, ka māsē̦ns ar jāprasa uz bērēm ebenda.

Avots: EH XVI, 412


sagremot

sagre̦muôt, tr.,

1) zerkauen, wiederküuen, verdauen:
sagre̦muot tuo gan nesagre̦muošu Kundziņš Kronw. 47. guovis . . . apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290;

2) fig., verstehen, aufnehmen, verdauen:
vai tad visu, kuo lasa, var sagre̦muot! vai tu sprediķi varēji sagre̦muot? Dond.

Avots: ME II, 629


sagriezt

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630


saguldzināties

saguldzinâtiês, sich mit schluckenden Kehllauten verständigen: saskatījās un saguldzinājās A. Upītis Laikmetu griežos I, 115.

Avots: EH XVI, 411


saīgt

sa-îgt, intr., mürrisch, widerwillig, verdriesslich werden; etwas nicht leiden können od. wollen, mit Widerwillen empfinden, ansehen: ķēniņš jau saīgst LP. 1V, 131. viņš, saīdzis un savēlies, tai ne vārda neatbildēja MWM. v. J. 1896, S. 458. viņa izskatās saīguse un apmieguojusēs Vēr. I, 1330. saīdzis un tiepīgs cilvēks Turg. saīdzis prāts, verdriesslicher Sinn U., Muižn. per. 7. Belmonts rādīja saīgušu seju RA. viņš tikai saīdzis saviebās Vēr. II, 142. saīgušas acis, vom Rauche angegriffene od. sonst schmerzhafte Augen U. - Subst. sa-îgums, der Ärger, der Widerwille, der Verdruss, die Verstimmung: vai saīgums bija par Rūdolfu? JR. V, 63. saīgums... izzudis nuo sejas Janš. Dzimtene V, 220.

Avots: ME II, 638


sajāt

sajât,

1) intr., zusammenreiten, zu Pferde kommen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): sajāj tautu pilna sē̦ta BW. 8097 var. sajāj kungi, stārastiņi 13250, 19. tev sajāja precenieki 13385. sajāja brammaņi augstā kalnā 33601;

2) intr., reiten
(mit verstärkter Bedeutung) : sajāj (Var.: salaid) daiļi, tautu dē̦ls! kuozin māte mani duos BW. 14288;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit reiten:
ve̦cākais sajāja trīs dienas neapstādamies LP. V, 275;

4) tr., reitend erlangen od. erreichen:
jāju dienu, jāju nakti, līdz sajāju . . . sev(im) jaunu līgaviņu BW. 11199. beidzuot sajāja skaistu pili LP. V, 276;

5) freqn, sajādīt Spr., tr., im Reiten übermässig anstrengen, übermüden
U.: zirgs, ar kuŗu raganas nakti jājušas, ir tīrās putās sajāts Etn. III, 23. sajāj stīvu kumeliņu BW. 22849;

6) "sabraukt" PIKur.;

7) durchschelten Infl. n. U. Refl. -tiês, reitend zusammentreffen, zusammenreiten:
sajājās bāleliņi BW. 29387.

Avots: ME II, 640


sajaudāt

sajaudât, verstehen: nevarēja sajaudāt, kuo darīt Jürg., Siuxt.

Avots: ME II, 639


sajaukt

sajàukt, tr., vermischen, verwühlen, verwirren, durcheinanderstören U.: kas dūņas sajauca upītes malā? BW. 1387. pāriet zuosis klaigādamas, ezeriņu sajaukušas BW. 637, 1. brūtes brāļi . . . sajauca jau sasukātuo galvu BW. III, l, 30. jaunpuisis tai sajauca matus ebenda 49, sajaukt kārtis, Karten taillieren. tu . . . sajauc visu dzīvi Apsk. v. J. 1903, S. 584. viņa, kâ saka, sajauc prātus Vēr. II, 926. sajauktas stīgas, verstimmte Saiten L. Refl. -tiês, sich vermischen, sich verwirren. Subst. sajàukšana, das Vermischen, Verwühlen, Verwirren: asins sajaukšana Vēr, I, 1383; sajàukšanâs, das Sichvermischen, Sichverwirren : šuo dzīvības parādību sauc par individu sajaukšanuos Vēr. II, 1181; sajàukums, das Vermischte, Verwirrte, die Mischung: niķeļa sajaukums ar dzelzi Konv. 2 1352, izsmēķējis . . . tādu sajaukumu Latv.; sajàucẽjs, wer vermischt, verwirrt.

Avots: ME II, 639, 640


sajēdzamība

sajē̦dzamība,* die Verständlichkeit ("объятность") M. 313.

Avots: EH XVI, 414


sajēdzība

sajēdzĩba Wid., die Verständlichkeit, Zugänglichkeit.

Avots: ME II, 640



sajēga

sajẽ̦ga, auch sajēgsme* Wid., der Verstand, das Verständnis, der Begriff, die Vorstellung: skaita pātarus visu nakti, it kâ bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 127. Raudupiete it kâ bez sajē̦gas atkārtuo Blaum. atraduši vīru puspaģībušu, bez sajē̦gas LP. III, 108. mākslas sajē̦ga A. XI, 746. attīstīta skaistuma sajē̦ga Alm. Kaislību varā 103. prāta sajē̦ga A. XI, 743. Ķencim nav par kūrātōrijumu sajē̦gas Kaudz. M. 196. man arī sajē̦ga tādās lietās D. Goŗkijs 50. jums . . . par tādām lietām nav ne mazākās sajē̦gas A. v. J. 1896, S. 811, man jūtas un sajēgsmi atmiņas sien JR. V, 170. pie mūsu sajēgsmes ruobežām Asp.

Avots: ME II, 640


sajēgt

sajẽgt, intr., tr., verstehen, begreifen: viņa ne jēgt nesajēdza, kādās briesmās atruodas. ja kas dzirdēja, ne˙nieka nesajēdza MWM. VI, 402. es nesajē̦dzu, kâ tādas lietas vienai dzimtai var uzbrukt Vēr. I, 1074. Refl. -tiês , = atjēgties , sich besinnen : ja valdnieks sajē̦gtuos kre̦klu ugunī iesviest LP . III , 77 . - Subst . sajē̦gums , der Begriff , die Vorstellung : cik savādi sajē̦gumi tev par cilvē̦ku vērtību ! Ar.

Avots: ME II, 640, 641


sajoma

sajùoma, Verstand, Einsicht Smilt. n. U.

Avots: ME II, 642


sajūgt

sajûgt,

1): baļķes sajūdz ("savienuo") kuopā Ramkau; ‡

3) in den Aussagen sich verstricken machen:
kupcis ātri jautāja, lai sajūgtu blēdnieku P. W. Šis ar mani tiesāties? 19. ‡ Refl. -tiês,

1) (unversehens) angespannt werden:
šuoreiz tev brīnum ātri sajūdzies zirgs Saikava;

2) sich vereinigen:
mans mežs sajūdzās kuopā ar viņa mežu Segew. kam dievs ir nuolēmis s. (sich verheiraten) Pas. VI, 304.

Avots: EH XVI, 414


sajukt

sajukt, intr., sich vermischen; in Verwirrung, Unordnung geraten; trübe werden; den Verstand verlieren: Sprw. sajuka kâ zaķim lēcieni. sajuka miezītis ar apentiņu BW. 22752. dziesmīte tev sajuka Ld. 10863. sajukusi man galviņa (Var.: matiņi) BW. 16923. zvirgzdupīte dūņiņām sajukuse 13630. vēl sajucis ūdentiņš vakarēju jājumiņu (noch ist das Wasser vom gestrigen Durchreiten trübe) 13630, 1. sajukuse (Var.: saduzuse, sadugusi, apdumuse u. a.) saule lēce caur tumšiem mākuļiem 21902. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi 14222. Visvaldis sajukdams ne˙kā nezināja atbildēt Lautb. Luomi 26. aiz bē̦dām sajucis LP. VII, 69. - Subst. sajukums, die Unordnung, die Verwirrung: muoku un sajukumu pasaule Rainis.

Avots: ME II, 641


sakārnīt

sakārnît,

1) verwühleu:
s. visu gultu Lis.;

2) wühlend verstreuen:
guovis sakārnījušas sienu zem kājām Wolm.;

3) verunreinigen:
s. pagalmu Ruj.;

4) zusammenscharren;
savākt: s. mē̦slus Bauske, Siuxt, Widdrisch, Adiamünde.

Avots: ME II, 648


saķēst

I saķēst "verstreuen, auseinander werfen (Stroh, Futter)": tas luops tikai saķēž barību Dricē̦ni; in Wetonen spreche man (sa)ķērst für (sa)kēst.

Avots: ME II, 663


saķiņķelēt

saķiņķelêt, venvickeln Wid. Refl. -tiês, sich in Unannehmlichkeiten, Missverständnisse und Misshelligkeiten verwickeln U.

Avots: ME II, 663


sakledzināt

sakledzinât,

1) kakelnd zusammenrufen:
vista sakledzināja cāļus pie sevis;

2) kakelnd erlangen:
vista kledzināja, līdz sakledzināja lielu uolu. Refl. -tiês, einander zukakeln, kakelnd sich verständigen: kaimiņu vistas sakledzinājas Dunika.

Avots: ME II, 649


sakodināt

sakuodinât,

1) sakuodināt savu sirdi, sein Herz verstocken
Neik. n. U.;

2) aneinanderhetzen
Für. I (unter kuodināt );

3) beizend verderben
(tr.) Dunika.

Avots: ME II, 660, 661


sakropļot

sakruopļuôt, sakruopuļuôt, sakruopļinât, tr., verkrüppeln, entstellen: kauli tiek sakruopļuoti Tuberk. 16. kas sevi kaut kādi sakruopļuo, nuo dienasta bē̦gdams Blaum. sakruopļuotās statujas JR. IV, 13. sakruopļuota cilvē̦ka līķis B. Vēstn. bifeļi sakruopļināja zvē̦ru tik stipri, ka tas turpat nuobeidzās D. mūsu rakstu tē̦vi sakruopļuojuši valuodas daiļumu MWM. VIII, 124. Refl. sakruopļuôtiês, sich verkrüppeln, verstümmeln: kuslais stāds sakruopļuojas Alm. Kaislību varā 116.

Avots: ME II, 657


sakūpēt

sakûpêt, ‡

4) verstauben
Salis.

Avots: EH XVI, 421


sala

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. 2 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664


salādēt

salãdêt, verladen, verstauen. Refl. -tiês, in einem begrenzten Raum sich zusammendrängen: kruogū salādējās daudz ļaužu Siuxt. ļaudis salādējās (nahmen Platz in einer grossen Anzahl) laivā Salis.

Avots: ME II, 667, 668


šalcin

šalcin, Adv. zur Verstärkung von šalkt: egles šalcin šalc Latv, pārme̦tumi šalcin šalca Saul. R. I, 222.

Avots: ME IV, 2


salikt

salikt, tr.,

1) zusammenlegen, zusammenfügen:
salikt ruokas, die Hände zusammenlegen, falten. salikt acis, die Augen schliessen: līdz actiņas vien saliku, māsa nāca muodināt BW. 27792. Galdiņš tuo nakti acu nesalika Saul. III, 55. nee̦smu ne acu salicis (ich habe garnicht geschlafen) Kav. vai jūs bija dievs salicis, - abi vienu daiļumiņu? BW. 21353. - cilvēks labi salikts iekš sevis, ein Mensch von wohlgeordnetem Gemüt U.;

2) legen, stellen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
ēdieni salikti, dzērieni ielieti LP. V, 357. salikt ēdienu galdā Aps. III, 5;

3) setzen (beim Druck).
Refl. -tiês,

1) (für sich) zusammenlegen:
tautiet[i]s lūdza... abas ruokas salicies BW. 15062, 2;

2) im Einverständnis sein, in Beziehungen stehen:
kuopenēsies un saliksies ar gājēju puisi LA. nu atkal ar Andži salikusies B. Vēstn.;

3) auch salikt, = salīgt; tie plêšas, kaûnas un atkal ar labu saliek(as) N. -Schwanb. - Subst. salikšana, das (Zusammen)legen; das Setzen;
salikšanâs, das Sichzusammentun; salikums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zusammenlegens; das Resultat des Zusammenlegens: lūpu maigais salikums A. XX, 324; salicẽjs, wer zusammenlegt, zusammenfügt.

Avots: ME II, 671


samādāt

samādât (?), verstehen, imstande sein.

Avots: ME II, 682


samaņa

samaņa, Einsicht, Verstand, Scharfsinn, Aufmerksamkeit U., Bewusstsein, Gefühl: nuokrist bez samaņas Dīcm. pas. v. I, 38, bewusstlos hinfallen. pie samaņas nācis un aci atvēris Vēr. I, 1398. spē̦ki tam sīkst un samaņa jūk ebenda S. 1500. trūkst guoda samaņas, es fehlt an Ehrgefühl Kronw.

Avots: ME II, 680


samanība

samanĩba, der Verstand: Zālamanam bij samanības kâ smiltis jūrmalā I Kön. 4, 29.

Avots: ME II, 680


samanīgs

samanîgs, verständig, witzig V., scharfsichtig Brasche: kam samanīga sirds, tuo sauc par gudru Spr. Sal. 16, 21. skaistus un samanīgus jaunekļus Daniel l, 4.

Avots: ME II, 680


samanīt

samanît Spr., tr., intr.,

1) bemerken, verstehen, einsehen
U., wahrnehmen: samanīja, ka tē̦vs gribēja Dāvidu nuokaut I Sam. 20, 33. klāte̦suošie nesamanīja, kuo viņam atbildēt De̦glavs Rīga II, 1, 13. viņš it labi pats tuo samanīja un atzina RA. pie luoga, cik varēja samanīt, stāvēja tumšs tē̦ls R. Sk. II, 236. sāku samanīt vainu Jaunie mērn. laiki IV, 109. nevarēja nuo tā (sacītāja) ne˙kā samanīt Zaravič;

2) = saredzêt: tikkuo viņu varēja tālumā samanīt. Refl. -tiês,

1) aufmerken:
samanies! kuoks kritīs! Salis. samanies (Var.: sapruoties), dē̦lu māte, kad es nāku istabā! BW. 23375 var.;

2) sich fühlen:
Laķis samanījās kâ atjaunuots Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 28;

3) begreifen, gewahr werden;
samanījās, ka nu ir slikti Golg:

Avots: ME II, 680


samastīt

samastît, tr., zusammenflechten, verstricken: kam tu duru netaisīji?... man ruociņas samastītas BW. 3462.

Avots: ME II, 681


samist

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687


samost

samuost,

1) auch refl. -tiês, aufwachen
(von mehrern Subjekten): visi jau samuoduši (Siuxt), samuodušies Salis;

2) verstehen
Saikava.

Avots: ME II, 691


samudot

samuduôt, tr., (im Fieber Unverständliches) zusammensprechen, -phantasieren.

Avots: ME II, 689


saņemt

saņemt,

1): Lāčaugainis saņēma sausas dusmas Pas. VIII, 441;

2): ar vē̦de̦ru kaiti saņe̦mts (ergriffen, erkrankt)
Latv. vēst. instit. žurn. III, 107 (v. J. 1782); 4): empfangen Getzel (s. IMM. 1934 I, 425 und 430); vietniece saņēma ļaunā (nahm übel) un palika pikta A. Upītis Sm. lapa 179; labam s., guten Gebrauch davon machen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebrauch"); ‡

7) vernehmen, verstehen:
es nesaņēmu, kuo tu teici Heidenfeld. nuo šās bāršanās viņš nevar ne˙kuo s., juo tur˙pat ... ce̦p un vāra ..., nuo kam ... izceļas ... truoksnis Pas. V, 126 (aus Lubn.). Refl. -tiês,

1): saņēmuos dūšu un padarīju Siuxt;

3): atāls bij bailīgi saņēmies Ramkau. sakņu dārzs arī saņēmies Anna Dzilna 41. s. miesā, dick werden, zunehmen
Diet.

Avots: EH XVI, 434


saņemt

saņemt, tr.,

1) zusammennehmen, zusammenfassen
(eig. u. fig.): saņemt sienu, Heu zusammennehmen Manz. bura tiek pēc vajadzības saņe̦mta šaurāka vai izlaista platāka Antröp. II, 75. ruokas saņemt, die Hände zusammenlegen, falten Kav.: saņēmis ruokas skaitīja lūgšanu Jaun. Mežk. 18. saņemt visus piecus prātus kuopā, die 5 Sinne beisammenhaben, īsi saņemt, kurz zusammenfassen U. - saņemt dūšu, Mut fassen: dūšu saņēmis, gāžas sulainis viņam virsū JK. III, 1. saņemt spē̦kus, die Kräfte zusammennehmen: vilkacis saņēmis beidzamuos spē̦kus Etn. II, 86. saņemt prātu, den Verstand zusammennehmen, klüger werden: (meitenīte) izaug liela, saņe̦m prātu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m prātu, paliek gudra u. a.) BW. 11296, 2 var. saņem druošu paduomiņu...! (fass Mut! sei mutig!) 34043, 10. saņemt pret viņiem tādu galvu (solch einen Plan gegen sie zu fassen), būtu man... pret apziņu Kaudz. M. 108. Pē̦rkuons saņēma sausas dusmas (wurde sehr zornig) Kurbads;

2) (er)greifen, -fassen, festnehmen:
zagli saņemt, einen Dieb greifen U. muļķītis saņe̦mts cieti un ieve̦sts pie kēniņa LP. IV, 158. saņēmis zirgu aiz galvas un turējis VII, 473. raud galviņu saņē̦musi (den Kopf mit den Händen ergreifend) BW. 1055, 5 var. Sprw.: saņe̦m galvu un skrien mežā (von einem, der leicht den Mut verliert). - zirgs ir saņe̦mts L., das Pferd hat sich verfangen... bē̦dām saņe̦mts, von Kummer, Sorgen ergriffen U.;

3) bändigen:
Daugaviņa, saņem (Var.: valdi) savu straujumiņu! BW. 30687 var.;

4) entgegennehmen, empfangen, bekommen:
viņa pateicas nastiņu saņe̦mdama Kaudz. M. 18. viņš iet saņemt zirgus A. v. J. 1897, S. 790. brūtgāns pasteidzās saņemt brūtes pūru BW. II I, 1, 58. vedējus un brūti saņēma brūtgāna mājās ar dziesmām ebenda S. 89. apdzieduot saņēma kāzu braucienu ebenda S. 8. brāļa sieva lai saņe̦m svešus ļaudis BW. 14363, 1. - piedzimušuo bērniņu saņe̦mdama, ve̦cmāte... BW. I, S. 186. bišu spietu saņemt Etn. I, 75. saņemt sitienus Aps. III, 40. (bāleliņi) saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. - saņemt dievpalīgu (A. v. J. 1888, S. 579), labdienu, labrītu, sveicienu, sveicinājumu (Vēr. II, 1102), den Gruss erwidem;

5) nehmen
(auf eine grössere Menge von Objekten bezogen): buodē tik daudz saņe̦mts uz parāda MWM. v. J. 1896, S. 481;

6) nehmen (von mehreren Subjekten ausgesagt):
visi mani nāburdziņi šuogad sievas saņēmuši BW. 11567. Refl. -tiês,

1) sich zusammennehmen
(eig. und fig.), sich ermannen U.; sich aufmachen; unternehmen U.: viņš saņēmies smejas, er schüttelt sich vor Lachen Infl. n. U. dieviņš līda istabā lielu, platu mētelīti. nāc, dieviņ; saņemies, šauras manas duraviņas! BW. 33255. lai krietni saņe̦muoties ar lasīšanu Vēr. II, 1292. zirgu kuopējs saņe̦mas un nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. dē̦ls ar māti saņe̦mas iet tē̦vu meklēt IV, 48;

2) einander fassen, festnehmen;
saņemties ruokās, einander an die Hände nehmen;

3) gedeihen, gross werden, zunehmen:
ve̦lns sāk laistīt miežu lauku, un pēc nedēļas kas par miežiem saņē̦mušies! LP. VI, 382. rāceņi lakstuos bij vare̦ni saņē̦mušies VII, 1176. aukstums saņēmās stiprs Plūd. Rakstn. II, 344. - Subst. saņemšana, das Nehmen, Zusammennehmen, Zusammenfassen, das Ergreifen, Festnehmen, das Empfangen; saņemšanâs, das Sichzusammennehmen; das Gedeihen; saņēmẽjs, wer nimmt, zusammen-, festnimmt; wer empfängt: cielaviņa... viesiņu saņēmēja BW. 2666, 1. zirga saņēmējam brūte deva cimdus BW. III, 1, S. 44. Sprw.: zaglis un saņēmējs - viens tāds kâ uotrs. (bē̦rna LP. VII, 551 od. bē̦rnu U.) saņēmēja Spr., die Hebamme.

Avots: ME II, 694, 695


sanīkt

sanĩkt,

1): auch AP., (mit ì 2 ) Heidenfeld, Sonnaxt; s. ar veselību, erkranken
Diet. tē̦vam veselība bija sanīkusi Jauns. J. un v. 170. ē̦ka gāžas, sanīkusi Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Gebäude"); ‡

2) eine gewisse Zeit hindurcn quienen:
sanīcis ilgi Pas. XIV, 331; ‡

3) sich (ein wenig) verfeinden, sich verzanken
Barbern n. FBR. XVIII, 14, Linden in Kurl. (mit ì 2 ): sarājāmies un brīdi bijām viena pret uotru sanīkušas Janš. Dzimtene V, 210. tie ir savā starpā sanīkuši, die haben sich entzweit Diet. Napoleons ļuoti sanīka ar savu radinieku Pēt. Av. IV, 185; ‡

4) ärgerlich (verstimmt) werden:
viņa bija tikai drusku sanīkusi par tuo Sārts Str. 18 (ähnlich 193). ‡ Subst. sanīkšana, das Erkranken: aizbildinādamās ar mātes sanīkšanu Janš. Līgava I, 473.

Avots: EH XVI, 433


sapaust

sapaust, Gerüchte zusammenschwatzen: s. tik daudz ziņu. Refl. -tiês,

1) "Unsinn zusammenschwatzen über jem.":
viņš ir par mani briesmīgi sapãdies Salisb., Allendorf;

2) sich durch Mittelspersonen mit einander verständigen
(mit 2 ) Ekau.

Avots: ME II, 697


sapenterēt

sapeñterêt, tr.,

1) sapen`terêt Dunika, U., sapenterât, sapenteruôt Naud., verreffeln, verknoten: sapenterājis tās dzijas, - nevar ne taisīdams attaisīt Naud.;

2) unverständlich sprechen:
sape̦nte̦rē̦tuo valuodu A. v. J. 1898, S. 391. Refl. -tiês,

1) sich verreffeln, sich verknoten:
dzija sapenterējusies;

2) sich verstricken:
s. savā runā Bauske.

Avots: ME II, 698


šapi

šapi Wid., Dunika, N. - Bartau, Kalleten, Nigr., Rutzau, Wain., Lasd., verstreute (und geknickte) Stroh- oder Heuhalme: siena un salmu šapi Janš. Dzimtene 2 III, 174. nuopurinādama siena šapus sev nuo drēbēm Bandavā I, 68. kaktiņu izslaucīt, kur gulējis un šapus nuokaisījis Bag. Čāpiņa dē̦ls 16. šapi (salmi) nav labi izkužināti RKr. XVI, 198. me̦klē̦dams kādus šapus ligzdas izuoderēšanai Janš. Nīca 54 (ähnlich LP. VI, 1014); auch der Sing. šaps "salms". Aus li. šãpai (šãpas) dass.

Avots: ME IV, 4


sāpin

sâpin, Adv. zur Verstärkung von sâp(ê)t: man galveņa s. sāp BW. 4180, 1.

Avots: EH XVI, 472


saplaņķāties

saplaņ̂ķâtiês 2 Dunika, Rutzau, den Verstand verlieren: puisis staigāja kâ sasaplaņķājis.

Avots: EH XVI, 436



sapraša

sapraša Dond. n. FBR. V, 130,

1) der Verstand, die Vernunft
Wid.: sapraša bijuse tâ pat kâ cilvē̦kam LP. VII, 903. šim sākuse griezties ve̦cā sapraša atpakaļ ebenda S. 943. viņš man atdeva saprašu A. XI, 572. vai jums saprašas (sind Sie bei vollem Verstand? meinen Sie das im Ernst?)? Jaun. mežk. 28. ar saprašu (vernünftig, mit dem nötigen Verständnis) likt ruoku pie sava laika uzde̦vumiem Teodōrs MWM.;

2) comm., ein vernünftiger, verständiger Mensch
Spr.

Avots: ME II, 707


saprast

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707


saprata

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707


sapratība

sapratĩba, die Verständigkeit Wid.: strādnieku sapratība A. XX, 139. vīram bij ļuoti maz sapratības LP. III, 96.

Avots: ME II, 707


saprātība

saprātĩba, die Verständigkeit, Umsicht: viņš... manai saprātībai... dāvināja pilnīgu uzticību A. XX, 836.

Avots: ME II, 707


sapratīgs

sapratîgs,

1) verständig
Wid.: tam, kas šuos likumus... nuostādījis..., jābūt sapratīgai būtei Pūrs I, 32;

2) verstāndlich:
tas ir visiem cilvē̦kiem sapratīgs un iet pie sirds St. Augstas gudrības grāmata 2 (1796).

Avots: ME II, 707


saprātīgs

saprātîgs, verständig: saprātīga rīcība A. v. J. 1901, S. 112, saprātīgs zemkuopis MWM. XI, 197. tuo... vaduoņi izpildīja saprātīgi un apzinīgi R. Sk. II, 88.

Avots: ME II, 707


sapratne

sapratne,* die Vernunft; das Verständnis: viņa izrādīja sapratni un līdzjūtību U. b. 110, 22. īstas sapratnes viņai pašai vēl par tuo trūka Seibolt.

Avots: ME II, 707


saprātot

sapràtuôt, tr., mit dem Verstande analysieren Spr., zusammenklügeln: saprātuot ne˙kuo es nevaru A. XI, 187; sich entschliessen: Dūksnis saprātuoja nuo abiem biedriem atraisīties Jaunie mērn. laiki IV, 81.

Avots: ME II, 707


saprāts

sapràts, der Verstand; die Umsicht: saprāts un griba valda cilvē̦ku Upītis Sieviete 243. ar savu varu un saprātu pale̦puoties A. V. J. 1897, S. 131.

Avots: ME II, 707


saprotīgs

sapruotīgs, verständig, vernünftig (nicht gebräucht.): sapruotīgi vārdi (vernünftige Reden) I Kor. 2, 4. sapruotīgā darbā Glück II Mos. 39, 3. gudrî un sapruotīgi ļaudis V Mos. 4, 6. tu šās (lietas) esi paslēpis... gudriem un sapruotīgiem un nuo tām ziņu devis... bērniņiem Lukas 10, 21.

Avots: ME II, 708


saputēt

saputêt,

2): saput vîze Tdz. 42428. tavas nešpe̦tnas acis! kam pametīs virsū, - pe̦lnuos jāsaput Delle Neg. nieks 29; ‡

3) intensiv stauben, in die Höhe steigen (vom Staub):
kai izjauks ve̦cuo ustabu, prauli vien saputēs (= sairs, sacelsies putekļuos) Auleja; ‡

4) ungewiss (ratlos) werden, ein wenig den Verstand verlieren
PV.: e̦smu tīri saputējis: nevaru izšķirties, uz kuŗu pusi iet. viņš jau reizēm ir tâ kâ prātā saputējis.

Avots: EH XVI, 439


saputēt

saputêt, intr.,

1) verstauben, sich ganz mit Staub bedecken:
grāmatas, drēbes saputējušas. saputējis ābuoliņš Dond. n. RKr. XVII, 50;

2) = izputēt, zerstieben, auseinandergehen: kad tu sa˙putē̦tu! De̦glavs Rīga II, 1, 439, der Teufel soll dich holen!

Avots: ME II, 709


saputināt

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709


sarktin

sar̂ktin, zur Verstärkung von sar̂kt: Krišs bij sarktin sasarcis Krišs Laksts 35.

Avots: ME III, 722


sarunāt

sarunât,

2): vai māk s. ar viņām? Frauenb.; ‡

4) beratschlagen
Lng. (unter runāt);

5) friedlich (einträchtig) mit jem. sprechen, sich vertragen:
tās citas nevar s. ar viņu Frauenb. Refl. -tiês,

3) sich verzanken
Kand.: vīra māte ar ve̦de̦klu sasarunāja jau pirmajā nedeļā Warkl.; ‡

4) sprechend einander verstehen
Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 444


sarunāt

sarunât,

1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;

2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;

3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,

1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;

2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.

Avots: ME III, 723


saspriest

saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743


sastāvēt

sastãvêt, intr.,

1) zusammen stehen
U.;

2) an einem Orte verweilen
U., längere Zeit stehen: es tur sastāvēju trīs gadus, ich stand dort (in dem Dienste) drei Jahre U. siera ritenis apcirknī nere̦ti līdz pašai sveču dienai sastāvēja Austriņš Nuopūtas vējā 88;

3) von langem Stehen (Liegen) verderben
(intr.): sastāvējuse drēbe, vadmala, cimdi, zeķes ir nestipras Ahs. n. RKr. XVII, 51;

4) tr., sastāvēt kājas, die Füsse durch Stehen ermüden
L., St.;

5) in gutem Verständnis leben, sich vertragen
A.-Schwanb.;

6) sich verhalten:
kâ tā lieta īsti sastāv? Segew. Refl. -tiês, zu lange stehen Spr.

Avots: ME III, 746


sastubt

I sastubt (?), "seinen Verstand verlieren" Jaun. mežk. 55; für sastulbt?

Avots: ME III, 750


sataurēt

I satàurêt, ‡ Refl. -tiês, blasend (posaunend) sich verständigen (taurējuot sazināties) Nötk.

Avots: EH XVI, 456


satiepties

satieptiês, längere Zeit trotzen, sich versteifen: viņas tur labu brīsniņu satiepās LP. VII, 999. zirgs satiepies un negrib brist pāri upītei Dunika.

Avots: ME III, 764


satulkot

satul˜kuôt, Refl. -tiês: sich verständigen: ar Lušķi nevar ne˙kâ s. Janš. Līgava I, 361.

Avots: EH XVI, 458


saturs

saturs,

1) Teil eines Wagens
Aistern;

2) pl. saturi, die Tragbänder:
saturi šķībi pārkņuopē̦ti De̦glavs Rīga II, 1, 435;

3) der Inhalt:
grāmatas saturs. dzīves saturs Vēr. II, 448. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis;

4) die Fähigkeit, sich zu beherrschen:
viņam nav satura Golg.;

5) Verstand:
viņam nav satura C.

Avots: ME III, 768


saucin

sàucin, saucien, Adv., zur Verstärkung von sàukt: saucin sauca aiz upītes; vai sauc meitu māmuliņa? BW. 11424. saucin (Var.: saucien) sauču, nesasauču 27469, 4 var. saucien sauca, māj ar ruoku Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.).

Avots: ME III, 770


saukšus

sàukšus, Adv., zur Verstärkung von sàukt: gailis... saukšus sauca: "duod šurp tuo rakari!" LP. VI, 247.

Avots: ME III, 771


sausin

sausin, Adv. zur Verstärkung von sàuss: s. sauss, pulvertrocken Diet.

Avots: EH XVI, 461


savaibīt

savaibît, verzerren V.: s. seju. Refl. -tiês, sein Gesicht verstellen, verziehen: savaibījās tâ neveikli, lai slē̦ptu prieku Stari I, 260.

Avots: ME III, 779


savaldzināt

savaldzinât,

1) verstricken, umschlingen
Bielenstein Holzb. 599; bändigen LKVv.: revolveŗus uz krūtīm turē̦dami, tie mani drīz savaldzināja Mērn. laiki 357. sargais, ka tu netuopi savaldzināts! (dass du nicht in den Strick fallest) Glück V Mos. 12, 30;

2) verpflichten, verbindlich machen:
tad tu esi savaldzināts ar savas mutes vārdiem Sal. Sprüche VI, 2;

3) bestricken, umstricken, berücken
Wid.: velns mūs var savaldzināt ar mūsu pašu grē̦ku prāt[u] Gesangb. 345. šaubīšanās pilnīgi savaldzināja viņa prātu Turg. Muižn. per. 56. ka tu caur dievu bildēm netuopi savaldzināts V Mos. 7, 25. Refl. -tiês savā valuodā, sich fangen lassen in seinen Worten Brasche. ļaunais savas mutes grē̦kuos savaldzinājas (verstrickt sich) Sal. Sprüche XII, 13.

Avots: ME III, 780


saviebt

saviêbt, (das Gesicht) verziehen, verzerren; die Lippen verziehen Spr., Wid.: ve̦lns saviebis ģīmi LP. III, 81. tas saviebj savu seju pēc juoku Pētera vaibstiem Stari I, 376. kungs saviebj pieri krunkās JR. IV, 195. Refl. -tiês, auch saviêptiês 2 Līn., (mit iẽ) Dunika, sich verziehen; das Gesicht verziehen, verzerren (Spr.), verstellen (Neik. n. U.); (wegen erfahrenen Unfalls, unangenehmer Schmerzen) ein verdriessliches Gesicht haben U.: "viņš saviepās (saviebās)", saka par tādu, kas kaut kuo skābu vai nepatīkamu mutē ieņe̦muot save̦lk ģīmi Līn. bē̦rns... saviebās, gatavs raudāt Vēr. I, 1504. viņš... saīdzis saviebās II, 142. vaigi tādi saviebušies Seifert Chrest. III, 2, 262.

Avots: ME III, 790


savilkt

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt;

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV 5 (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


saziņa

saziņa, das Wissen, die Kenntnis, Kunde Wid.; das Einverständnis: izdzisušu atmiņu un saziņu par sevi un savu tautu A. v. J. 1896, S. 666. vai tad tas nu viss bez saziņas? Jauns. III, 102. viņa stāv ar... kaimiņu saziņā LP. II, 38.

Avots: ME III, 796


sazināt

sazinât, Refl. -tiês: sich verständigen: divi cilvē̦ki ... nejaudāja s. Blaum. Raksti III 6 (1939), 23.

Avots: EH XVI, 468


sazināt

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796


saziņģēties

saziņ̃ģêtiês, singend sich verständigen; gans saziņģējies ar nāburgu ganu Etn. II, 77.

Avots: ME III, 796


sēdin

sêdin Auleja, Adv. zur Verstärkung von sêdêt: s. sēdēt.

Avots: EH XVI, 480


sensenais

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


sensenis

sensenis, Adv., verstärktes senis: te klusums mājuoja kâ svē̦tbirzē sensenis MWVS. VIII, 9.

Avots: ME III, 818


sensens

se̦nse̦n(ai)s, sensenẽjs, verstärktes se̦ns, aus alter Zeit stammend, früher, ehemalig, altertümlich: se̦nse̦ni laiki Lāčpl. 8. sensenējuos laikuos Pas. IV, 148 (aus Rositten) u. a. tas ir mans se̦nse̦nais draugs Ahs. se̦nse̦nie paziņas Stari I, 234. pēc se̦nse̦nā tautas uzskata Krieviņ Stāsts 19. tāds jūsu dzimums nuo se̦nse̦nā gala (von alters her) Krilova pas. 77.

Avots: ME III, 818


sērolaji

sē̦ruolaji (nom. pl.), um einen Verstorbenen Trauernde U.: kuo nu sē̦ruoja sē̦ruolajiņi? Lautb. Niedr. Vidvuds X, 498. Wohl fehlerhaft für sē̦ruotāji.

Avots: ME III, 832


sēstin

sêstin, Adv., zur Verstärkung von sêst: mūziķi tirgus placi bij sēstin apsē̦duši A. XI, 452.

Avots: ME III, 832


sētin

sētin, zur Verstärkung von sẽt: sāk sētin sēt un spaiņiem liet JR. VII, 2. gluotāda ar viņām sētin apsē̦ta Alksn. Bar. 8.

Avots: ME III, 834


sīcin

sîcin, zur Verstärkung von sîks: sīcin sīka izkaptiņa BW. 28646.

Avots: ME III, 851


siešus

sìešus, Adv., zur Verstärkung von sìet: aste siešus piesējusies LP. VII, 893.

Avots: ME III, 860


silkss

silkss, -s u. a.,

1) silkss, -s Meselau (mit ìl 2 ), Wessen, Selb., Laud., silkse, silˆksis 2 Dond., Dunika, Kalleten, Kurs., Lin., Wohlf., silksis Lasd., Saikava, silˆksnis Lis., sìlksnis Neuenb., silˆksnis 2 Ruj., Salis, Zögenhof, Karls., Deg., Kalleten, silksnis U., Bielenstein Holzb. 562; Etn. II, 123, Kegeln, Ronneb., silksne Spr., sìlksts 2 , -s Kl., U., Bielenstein Holzb. 562, Plur. silksis U., silkstis U., Bielenstein Holzb. 562, silksnes U., Bielenstein 1. c., die weiche Unterlage (der Halsring) des Kummets:
nuo saku silkses lrda laukā salmi Jauns. III, 279. tu nemāki silksi (Var.: silkšus, silksni, silkšņu) pīt (Var.: šūt) BW. 22621. nuomauci tam zirgam tuo silksni! LP. VI, 44. nu sauc (bei der Versteierung) aŗamu silˆksi 2 [nom. s. silksis] ar rīkiem un sānsaitēm Janš. Bandavā I, 12;

2) silksnis (Sing.), die Kummethölzer
Ekau;

3) sìlksis 2 Birži, sìlksts 2 , -s Mar. n. RKr. XVII, 132, Plur. silkši Oppek. n. U., = ilks(i)s, die Femerstange(n);

4) silksis, der Faulpelz
Lasd.;

5) silkšu (zu silkss

1) duoņi, die Seebinse (scirpus lacustris
L.) RKr. II, 78. In der Bed. 1 (worauf Bed. 2 beruht) etwa zu li. šilkė "eine auf Wiesen wachsende spargelariige Pflanze"? In der Bed. 3, wenn diese nicht etwa aus dem Reimwort ilkss übernommen ist, etwa zu gr. έ'λχω "ziehe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 507)? Zur Bed. 4 vgl. arm. hełg "langsam, träge" (bei Walde 1. c.).

Avots: ME III, 839


siltin

siltin, Adv. zur Verstärkung von sil˜t I (s. unter sil˜t I2).

Avots: EH II, 487


sirdu

sirdu, zur Verstärkung von sirdîtiês: ārdījuši sirdu sirdīdamies vai visu māju laukā Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 136.

Avots: ME III, 845


sistin

sistin, zur Verstärkung von sist: skāpis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Stari I, 290.

Avots: ME III, 850


sišus

sišus, Adv., schlagend, zur Verstärkung von sist.

Avots: ME III, 850


sitien

sitien Saikava, Adv. zur Verstärkung von sist: s. nuosist.

Avots: EH II, 491


skaidrīgs

skaĩdrîgs,

1) reinlich, hell, rein
U.;

2) verständig, aufgeweckt
Salis: pate skaidrīga, bet pats tāds tūļīgs Duomas III, 202.

Avots: ME III, 864


skaistin

skaistin, zur Verstärkung von skaists: skaistin skaistus drēbju gabalus Konv. 2 1390. skaistin skaistām nuodaļām MWM. IX, 149.

Avots: ME III, 865


skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870


skārst

I skārst St., U., (mit ā`r ) C., skāršu, skārtu, auch skārt U., einsehen, verstehen, begreifen: varēja skārst, ka policists nav vēl izšķīriēs Ezeriņš Leijerk. II, 164. tuo nuo šīm gludajām sejām nevar skārst MWM. XI, 85. Vgl. atskārst.

Avots: ME III, 880, 881


skaut

I skaût PS., C., Warkl., Selsau, Smilten, Serbigal, skaût 2 Naud., Siuxt, Wirginalen, Neuhausen, Mesoten, Karls., Praes. skauju od. skaunu, Praet. skāvu od. skavu, tr., umarmen L., U.; fest (her)umlegen : kur reiz mījā mani skava Rainis. nuo ple̦ciem tas . . . paltraku rauj un zē̦nam ap ...luocekļiem skauj JR. IV, 119. Refl. -tiês, einander umarmen; sich fest an od. um jem. od. etwas schliessen, drücken: tâ trīcēja puiša ruoka ap meitām skaunuoties BW. 12970. ar zemi debess skaujas R. Sk. II, 33. viņa skāvās ap kaklu Saul. I, 10. ap baltuo pieri skaujas tumšie māti JR. V, 95. mežu luoks ap ...leju skāvās Apsk. v. J. 1903, S. 238. Zu ai. skāuti od. skunāti "bedeckt", gr. σχύλος "(Nuss)schale, Tierhaut", lat. obscūrus "dunkel", and. scio "Decke, bedeckter Himmel", ana. skaunn "Schild", skio`l "Versteck", ahd. scūr "Wetterdach" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 546 ff., Zupitza Germ. Gutt. 153, Boisacq Dict. 882.

Avots: ME III, 877


šķeltin

šķelˆtin, Adv., zur Verstärkung von šķelt: šķeltin šķēla valuodiņu BW. 11156 var.

Avots: ME IV, 26


šķērst

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr 2 ) Kl., Prl., (mit êr 2 ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37


šķetere

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewikkeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30


šķieminis

šķìeminis 2 (unter šķiemene I),

1): auch Warkl.; "pamīši ejuošu dziju pāris aude̦kla me̦tuos" Auleja; "Scheidung der Aufzugfäden"
Oknist;

2) "šķautne, asums" Bērzgale;

3) "Vernunft, Verstand"
Oknist: tev dzīvuošana iet bez šķiemiņa; zu dieser Bed. vgl. šķiemene II.

Avots: EH II, 640


šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53


šķilin

šķilin, zur Verstärkung von šķilˆt: šķilin (Var.: šķiltin) šķīla valuodiņu BW. 11156, 2 var.

Avots: ME IV, 39


šķilšus

škilšus, Adv. zur Verstärkung von šķil˜t: (uguni) š. šķilt Janš. Mežv. ļ. I, 314.

Avots: EH II, 635


šķiltin

šķil˜tin, zur Verstärkung von šķil˜t: valuodas šķiltin šķiļas LP. I, 153. vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304.

Avots: ME IV, 41


šķirst

šķist, šķìetu, šķitu, pers. und unpers., refl. šķistiês, meinen U., achten Manz. Lettus, vermuten V.; scheinen: dziedi skaņi, maza meita,... lai šķiet tautas lielu meitu! BW. 556. tautu meita kalnā kāpa gavilēt: šķita... bāleliņus... klausāmies 484, 1. kruoga meita cisas taisa, šķita mani še guļuot 13250, 23. šķiet dieviņš nere̦dzuot, kuo man dara ļauni ļaudis 9130. šķitu (Var.: šķituos) nieka nepruotuot svešu ļaužu istabā 25814, 2. es šķitu lietiņu laukā līstam RKr. sviež pār upi balt[u] akmini, šķiet man siera gabaliņš BW. 33089, 18. jaukumu, kādu līdz šim bija duomājis un šķitis ap šuo meiteni Janš. Bandavā I, 44. ķēniņiene neliekas ne˙kuo šķietam LP. VI, 1015. nāc nāves nuoslē̦pumu šķist! Poruk V, 69. tuo var gan šķist St., das kann man wohl erachten. man šķiet(as), mich dünkt, mir kommt es vor, ich vermute. nešķietiet pie sevim sacīt (denket nicht, dass ihr bei euch wollt sagen)! Glück Matth. 3, 9. Jē̦kabs šķietas, ka zvē̦rs Jāze̦pu sapluosījis I Mos. 37. tas šķitās, ka man bij viņam vēstnešu algu duot II Sam. 4,10. Jelus šķietas viņu piedzē̦rušu e̦sam I Sam. 1. es šķituos nuogrimusi (Var.: es duomāju, ka es grimtu) apakš ļaužu valuodām BW. 8310, 2 var. nešķituos uzauguse tādam būt ļaudaviņa 25960, 1. māte... šķitās pili bavējuot BW. piel. 2 3336. būšuot šķitusēs re̦dzam tuo, kuo pate vēlējusēs Janš. Bandavā I, 232. es šķituos, brūnuos svārkus nebūs vilkt šuodieniņ BW. 1311, 3. es šķituos jauna būt 1249, 1. le̦pni jāja tautu dēls, šķietas muižu pakaļā 14440. tē̦vs... meitiņu padzirnē audzināja, lai galviņa pieputēja, šķietas tautu malējiņa 7949 var. viss, kas... nezināms, šķietas arī jauks Janš. Mežv. ļ. I, 29. šķietas, ka es būtu atkal pusaugu skuķe Bandavā II, 218. darīt, kâ pašiem pa prātam... šķietas Lapsa - Kūm. 144. - Part. šķìetams, scheinbar: patiesas vai šķietamas līdzības Pūrs I, 81. nerauguoties uz šķietamiem izņē̦mumiem A. v. J. 1899, No 7, S. 69. aiz šī vienaldzības un šķietamās aizmiršanas vairuoga Vēr. II, 59. - Subst. šķitums, der Schein; die Vermutung V.; das Votum V.: glezniecība muodina ķermeniskas priekšmetības optisku šķitumu MWM. v. J. 1898, S. 825. kas viņa šķitumam duod īste̦nuo svaru Vēr. II, 928. Zu skàitît, skaits; daneben ohne s- slav. čisti (prs.) čьtǫ "halten für, schätzen, zählen, lesen", čьstь "Ehre", ai. cētati "(be)achtet, merkt, denkt, erkennt, versteht", kēta-ḥ "Gedanke, Hoffnung", av. čisti- "Einsicht" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 388 Berneker Wrtb. 1, 174 f., Trautmann Wrtb. 135.

Avots: ME IV, 47


šķirtin

šķir̃tin, zur Verstärkung von šķir̃t: veikls strādnieks, kam darbs šķirtin šķīrās Janš. Dzimtene 2 I, 475.

Avots: ME IV, 46


šķistin

šķistin, zur Verstärkung von šķist: viss tas man šķistin šķiet kâ gabals nuo pasakas Janš. Bandavā I, 233.

Avots: ME IV, 47


skolīgs

skuolîgs, sich auf skuolas, Schalkheit verstehend Bergm. n. U.

Avots: ME III, 909


skote

I skuote,

1) eine grobe Naht
L., "ar lieliem pavedieniem šūta vīle" Kronw. n. U.;

2) eine Fuge zwischen Planken Peterskapelle
n. Bielenstein Holzb. 609; skuotes (auch šuotes), die mit Werg verstopften Zwischenräume der Schiffswände Peterskapelle n. U.

Avots: ME III, 911


skriešiem

skrìešiem (verstärkt: vieniem skriešiem), skrìešis PS., skriešu St., skrìešus U., skrìešuos (verstärkt: vienuos skr.), eilig laufend U., meist zur Verstärkung von skrìet gebraucht: Sprw. kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. kalnā skriešus skrien, lejā ar rungu nevar nuodzīt. ve̦lns duodas skriešiem vien pruojām LP. VI, 386. tā vieniem skriešiem aizskrējusi Upīte Medn. laiki. viņš vairāk skriešus nekâ iešus steidzas pruojām A. Upītis. saspēries un parskrējis skriešus LP. I V, 235. kaimiņi skriešus saskrēja VI, 250. vienuos skriešuos aizlikuši uz tuo pusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME III, 897


skrietin

skrìetin, Adv. zur Verstärkung von skrìet: viss s. ... skrēja Blaum. Raksti X 4 (1938), S. 63.

Avots: EH II, 512


skrubens

skrube̦ns: s. cilvē̦ks Kal., ein Mensch, der mit Wenigem auszukommen versteht.

Avots: EH II, 512


skrudze

skrudze Wid., Dond., Ahs., Wandsen, Selg., Nigr., Neuermühlen, ein loc. s. skrudzī Deg., das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn: dzija te̦k, le̦c, me̦tas skrudzē(s) Dond. diegs sameties skrudzē Ahs., Lieven-Bersen. dzijas tik cieti savē̦rptas, ka skrudzēs vien skrej Nigr. Vgl. krudze; zur Basis (s)qereu- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 572 f.)?

Avots: ME III, 898


slaicin

slaicin, Adv. zur Verstärkung von slaîks: kâ dūmu stabiņš, s. slaiks Rainis Dz. un d. II, 315.

Avots: EH II, 519


slāpin

slāpin, Adv. zur Verstärkung von slâpt: pēc kafejas s. slāpa Blaum. Raksti II 5 (1939), 93.

Avots: EH II, 523


slapstīt

slapstît (li. slapstýti "zu verbergen bemüht sein"), -u, -ĩju,

1) auch slāpstît U., tr.; verbergen:
kur, meitiņa, nu iesim, kâ pēdiņas slapstīsim (Var.: paslēpsim)? BW. 12594, 4 var.;

2) sich verhehlen
Manz. Lettus. Refl. slapstîtiês U., slàpstîtiês Wolm., slâpstîtiês Warkl., Gr.-Buschhof, slâpstîtiês 2 Karls., Salis, sich verbergen, Schlupfwinkel suchen U.; verstohlen gehen Dunika: Spr. iet slapstīdamies kâ bēglis. tu slāpsties kâ zaglis Poruk, slapstīties sle̦pe̦nākajās vietās Etn. I, 86 (aus Brucken). slāpstīties gar dārza sē̦tu Ezerietis. pielīdis pa krūmiem slāpstīdamies LP. V, 86. ļaudis slāpstījās pa mežiem Jauns. M. dz. 158. Juods nuo Pē̦rkuona slāpstījies gan ē̦kās, kuokuos un citur Etn. I, 85 (aus Blieden). es ar savu līgavu ne nuo viena neslāpstīšuos Daugava I928, No 8, S. 936. (fig.) tu neslāpsties un skaidri izstāsti, nas nuoticis! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 81. Zu slèpt.

Avots: ME III, 917


slēpeklis

slêpeklis 2 Bauske, das Versteck Celm.

Avots: ME III, 928


slēpenis

slēpenis, das Versteck: glūnēja iz kupluo lapu slēpeņa Kaln. Uozuolk. m. 132.

Avots: ME III, 929


slepenkodis

sle̦pe̦nkuôdis, ein verstohlen, tückisch Beissender: nuo muguras kâ sle̦pe̦nkuodis suns Fr. Adamovičs Jūl. Cēzars 85.

Avots: ME III, 926


slepēt

I slepêt, -u, -ẽju, verbergen, verheimlichen L., St., U. Refl. -tiês, sich verstecken St. Zu slèpt.

Avots: ME III, 926


slēpināt

slêpinât 2 Lieven-Bersen, Ruj., (mit è 2) Warkl., verstecken: sl˙zagtas mantas. Refl. -tiês, sich verborgen halten: sl. visu dienu Warkl.

Avots: ME III, 929


slēpiņi

slêpiņi 2 (nom. pl.) N.-Bartau, das Versteckspiel Dr.

Avots: ME III, 929


slēpjus

slēpjus, Adv., versteckt, im Verbotgenen, heimlich: viņš slēpjus grūti nuopūtās Jaun. mežk. 8.

Avots: ME III, 929



slēpša

slēpša, comm., jem., der sich versteckt hält: slēpšas pieplaka pašai zemei A. Upītis Laikmetu griežos II, 32. tāds intrigants un s. Ģertr. 369.

Avots: EH II, 525



slēpt

slèpt (li. slė˜pti "verbergen"), slèpju od. slepju (Mar. n. RKr. XVII, 120, Lis., Golg., Adl.), slèpu,

1) tr., verbergen, verheimlichen, hehlen
U.: slēp, māmiņa, manu kaunu! BW. 14369, 7. grib tas tavu guodu slēpt 12416. slepjam, slepjam brālīša pē̦das! 27735 var. slēp slē̦pdams, tak reiz gaismā nāks! Birk. Sakāmv. 98;

2) intr., heimlich, im Verborgenen gehen:
kur tad tu slēpsi? vai uz kaimiņiem? Mar. Refl. -tiês, sich verstecken, verbergen: slēpies (Var.: slepies), māsiņa, dzīparu klētī! BW. 16836, 1. slēpties vairs nelīdz LP. VII, 482. - Subst. slèpšana, das Verbergen, Verheimlichen, Hehlen; slèpšanâs, das Sichverbergen; slè̦pums,

1) das einmalige Verbergen, Hehlen;

2) das Geheimnis:
drīz svē̦tais slē̦pums rādīsies Vēr. I, 744; slèpẽjs, wer verbirgt, verheimlicht, ein Hehler; slèpẽjiês, wer sich verbirgt. Zu sle̦pe̦ns und slapstît; dies slep- vielleicht aus slet- (in li. slatyti "sich ducken vor") und klep- (in gr. χλέπτειν "stehlen" u. a.) kontaminiert.

Avots: ME III, 930


slēptne

slèptne,* das Versteck, der Schlupfwinkel : kaķi dienu uzturas savās slēptnēs Konv. l 783. has tikai iz druošas slēptnes me̦t savus šautrus MWM. v. J. 1896, S. 737.

Avots: ME III, 930


slēptuve

slē̦ptuve, das Versteck, der Schlupfwinkel, Hinterhalt Fest.: puisis izlīdis nuo slē̦ptuves LP. VII, 322. zagļiem ir savas zināmas slê̦ptuves 2, kur zagtu mantu nuoglabā Sassm. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 930


slīdzin

slīdzin PV., Adv. zur Verstärkung von slīgt 1: dzē̦rdams s. slīga parāduos.

Avots: EH II, 526


slīktin

slīktin, zur Verstärkung von slīkt: slīktin slīka vaŗa tilts BW. 18043, 12 var.

Avots: ME III, 936


šļucin

šļucin, zur Verstärkung von šļukt: gars kâ šļucin sašluka Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 79.

Avots: ME IV, 73


šļūcin

šļūcin, zur Verstärkung von šļùkt: šļūcin šļūcu... linu kuodeliņu BW. 7907 var

Avots: ME IV, 77


slupski

slupski Gr.-Buschh., Adv., unverständlich, undeutlich: s. runāt.

Avots: EH II, 529


šļurba

šļurba,

1) "?": mūs šī dulumā visus samīt šļurbu šļurbās Dünsb. Par. 12;

2) "wer sich nicht zu benehmen versteht; ein Unsauberer; ein Säufer"
(mit ur̃) Bauske;

3) "liela rīkuošanās (piem, kāzās, kuļamā laikā)"
Schibbenhof (mit ur̂ 2 ).

Avots: ME IV, 76


slūturis

slũturis, ein fauler und unverständiger Mensch Hasenpot.

Avots: ME III, 943


smacin

smacin, Adv. zur Verstärkung von (aiz)smakt, heiser werden: smacin aizsmaka (scil. rejuot) mana tē̦va krancīt[i]s BW. 20653.

Avots: ME III, 947


smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952


smēlis

II smẽlis "jem., der nichts auszurichten versteht" Bauske.

Avots: ME III, 960


smelkne

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl 2 ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene 2 II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958


smelktin

smelktin Saikava, Adv. zur Verstärkung von smèlkt I: man zuobi s. vien sme̦lc, - laikam drīz sāpēs.

Avots: EH II, 535


smelšus

smelšus, Adv. zur Verstärkung von smelˆt I: varējuši tīri s. smelt (scil.: vēžus) ar ķēselēm ārā Janš. Līgava II, 141.

Avots: EH II, 536


smietin

smiêtin, Adv. zur Verstärkung von smiêt(iês): s. smieties Diet.

Avots: EH II, 540


smūdziski

smūdziski, Adv., (mit runât "sprechen") unverständlich (mit û 2 ) Hochrosen; "ārīgi" (mit ũ) Widdrisch.

Avots: ME III, 970


šmurdzin

šmurdzin, Adv. zur Verstärkung von šmurgt: rubeņi cits pēc cita šmurdzin aizšmurdza (flogen laut schwirrend auf) Vīt.

Avots: ME IV, 87


smurkšķēt

smurkšķêt,

1) "?": tīšuos palaguos kâ skruoderis, ka smurkšķēs vien LP. VI, 247;

2) = smurkšêt, schnarren St.; smur̃kšķêt Launekaln, Serben, Lemsal, Roop, = smurkšêt 2;

3) unverständlich sprechen
(mit ur̃) Walk.

Avots: ME III, 970


snāt

snāt (mit à 2 Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à 2 ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât 2 Grünh., snàt 2 Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt 2 ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt 2 ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à 2 ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt 2 );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975


snātin

snātin Tdz. 39682, Adv. zur Verstärkung von snāt.

Avots: EH II, 542


snaudin

snaũdin, Adv. zur Verstärkung von snaũst: snaudin snauda vakarā BW. 21972 (ähnlich 25127, wo in den Var. auch snaudiņ und snauden).

Avots: ME III, 973


soktin

suoktin, Adv. zur Verstärkung von suoktiês: tas viņam s. suokas Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 610


špidiļķis

II špidiļķis "einer, der selbst nicht verstehend andete belehren will" Bauske.

Avots: ME IV, 101


spiedin

spiêdin, zur Verstärkung von spiêst: gaiss spiedin spiež Vēr. I, 898. skuolas, kuŗās spiedin piespieda iet nemākuļus Kaudz. Ve̦cpiebalga 75.

Avots: ME III, 1005


spiestin

spiestin, Adv. zur Verstärkung von spiêst I: s. spiež sirdi Janš. Dzimtene IV, 207.

Avots: EH II, 555


spiešus

spiešus, Adv. zur Verstärkung von spiêst I: it kâ s. izspiesti Janš. Dzimtene II, 124. s. iespieda Tie, kas uz ūd. 19, radnieks tuo gan˙drīz vai s. (mit Gewalt) aizvadījis ceļā Pas. VII, 348.

Avots: EH II, 555


spilviņš

spilviņš, ein verstellbares Brettchen, welches, in die Webekanten gesteckt, den Stoff auseinanderstrammt Rodenpois n. Bielenstein Holzb. 404 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 997


sprādzin

sprâdzin, zur Verstärkung von sprâgt: sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377.

Avots: ME III, 1014


sprāgšus

sprâgšus, Adv. zur Verstärkung von sprâgt: Marlīze nuobijusēs kâ s. aizsprāgst grāvmalē Janš. Mežv. ļ. II, 217. lai tas ... s. nuosprāgtu! Atpūta, No 388, S. 5.

Avots: EH II, 557


sprāgtin

sprâgtin, zur Verstärkung von sprâgt: sprāgtin sprāgst valuodiņa BW. 21728 var.

Avots: ME III, 1015


sprēgtin

sprēgtin, zur Verstärkung von sprē̦gât: sprēgtin sprē̦gā ugunsliesmas MWM. X, 213.

Avots: ME III, 1017


spridzin

spridzin, zur Verstärkung von spridzēt: spridzin spridzēja valuodiņas Latv.

Avots: ME III, 1018


sprūdin

sprûdin 2 , zur Verstärkung von sprūst: (gaļa) sprūdin sprūst rīklē Janš. Dzimtene 2 II, 126.

Avots: ME III, 1025


spuļķēt

spuļķêt, (ein Loch) verstopfen, zuspunden Wessen.

Avots: ME III, 1029


stabule

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037


stādags

stādags,

1) stàdàigs 2 Gr. - Buschh., Wessen, Dubena, Salwen, Selb., stādaugs Dubena, stāde̦gs, stādadzis, gew. der Plur., stādeijes U., Bielenstein Holzb. 177, stãdaiķi Alschw., stādaiņi Sehren, (vertikal stehende) Zaunspricker; brālītim vaŗa vārti, sudrabiņa stādadziņi (Var.; stādaidzini, stāde̦giem, stē̦dagiem, stādadžiem, stabiņiem) BW. 11742. pienāca pie sē̦tas..., stādaigus (zediņus) pašķirdama Valdis Stabur. B. 196. sniegs salauzis visus stādaigus Selb. verstu stabi kâ stādaigi gar acīm mirdzējuši Gads. 62. stādagu (Plutte 82, Niedr. Vidvuds 36) od. stādaigu (Gr. - Buschh.) od. stādaugu (Dubena) sē̦ta, der Sprickenzaun;

2) stādags Wid., (mit ã ) Matkutn, Plur. stādalgi Ober - Kurl., stādaigas Ober - Kurl., Infl., der Zaun
V., Staketenzaun V., Sprickenzaun (vgt. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 177); aiz zemes vaļniem un kuoka stādagiem Seifert Chrest. III, 2, 6. mūrus un vaļņus, mietu žuogus, stādagus Lautb. Marģeris 41. - Wie stāvdaigs zeigt, kann stādaigs an daigs angelehnt oder gar aus stāvdaigs entstanden sein. Sonst zu stāds, stadiņi.

Avots: ME III, 1049


staigāt

staĩgât,

1): s. sliktus ceļus (von schlechtem Lebenswandel)
Frauenb. s. pa miegam (von Mondsüchtigen) ebenda. (māmiņa) staigā ciemus zvanīdama BW. 8680, 2. gar malām staigā lietus debeši Ramkau. skats mierīgi ... staigā pa zāli Janš. Dzimtene V, 111. pār jūŗu ar laivu s., über Wasser reisen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reisen" ); gaisā lidināties od. s., in den Lüften schweben ebenda (unter "schweben" ). vē̦de̦rs bē̦rnam nestaigā (ist verstopft) Seyershof; ‡

2) gären
Auleja: alus staigā - taî i[r] čaukst. Refl. -tiês: uz talkām ar var s. Saikava. Subst. staĩgâšana: celiņa s. BW. 6902; staĩgâtājs: der Pendel einer Uhr (wo?); dēļu grīdas staigātāja BW. 21610.

Avots: EH II, 568


stampars

stam̃pars Ronneb., Smilt., Drosth., stàmpursa Lis., der Pferdeapfei Wid. Etwa (als Versteiftes) zur Wurzel von slav. stǫpiti "treten"? Vgl. auch stapars.

Avots: ME III, 1043


stapars

stapars Wid.,Smilt.,Golg., N. - Laitzen, stape̦rs, Plur. stapari U., Pferdeäpfel U.; Unrat von Schafen, Ziegen, Hasen U.; Schweineexkremente; cūkganam cūku stapars BW. 29348, 5 var.; 34728, 4 var. vajaguot stape̦ru (cūku sūdu) zemē nuosviest LP. VII, 694. Etwa als "Versteiftes" (vgl. stampars) zu li. pãstapas "Pfeiler", stẽpinti "tvirtinti", stapinti "penem erigere" (bei Būga KSn. I, 286), stapýtis "stehn bleiben", slav. stopa "Fusspur" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 625)? Dagegen nach Petersson Heterokl. 92 f. und Zur Kenntn. 17 f. zu ai. sthapu a-m "Höcker".

Avots: ME III, 1044


stāt

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât 2 Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. 2 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052


staukāt

I staukât,

1) schlagend dicker und kürzer machen
(mit ) N. - Wohlfahrt; staukāšana re̦snumā, pie kam dzelzs gabals saraujas āmura sitiena virzienā un tuop re̦snāks Konv. 1563;

2) auch stauķêt Bers., stossen (mit ) Jürg., (auch: knautschen) Arrasch; staukāt kaņepes Meiran; staukāt piestā jē̦lus taukus uzglabāšanai Bers.; kneten (mit àu 2 ) Adleenen;

3) verstauchen
(mit ) Wahnen;

4) dicht vollstopfen Schibbenhuf, Schujen
(mit ), Aahof (mit àu 2 ); viel essen Wahnen, Schibbenhof;

4) = izmĩt 1; luopi, ganuoties mīkstā pļavā, tuo stàukā 2 Aahof, Fehteln. Anscheinend aus d. stauchen "stossen, stampfen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. Il, 616).

Avots: ME III, 1049


steberēt

steberêt, -ẽju, taumelnd, unbeholfer. (oder steif Stenden) gehen Druw., Lis., Golg., Schwanb., Selsau, Meiran, Bers., Saikava, Gr. - Buschh., Memelshof, Warkh., Kreuzb., Zvirdzine; klettern Dobl.; bē̦rns jau steberē Schwanb. slimnieks steberē Meiran. vai neiesi ātrāk! kuo nu steberē kâ bez kājām! Gr. - Buschh. Puoģene... steberēja uz istabu Jauns. ja vien cik necik tā varē̦tu steberēt, tās 25 verstes jau nuoietu Poruk III, 291. tautu guovs nebižuoja, steberēt steberēja BW. 28972. Ableitung von stebere in einer Bed. "etwas Steifes, Strammes".

Avots: ME III, 1056


steidzams

stèidzams, Part. praes. pass. von stèigt, eilig; steidzi, māsiņa! steidzama lieta BW. 14490. steidzams darbs LP. VI, 174, eine schnell zu verrichtende Arheit. steidzama darba laikā bē̦rni palika savā vaļa D. 330. steidzamas ziņas Lapsa - Kūm. 164. naudu būšuot citā reizē dabūt - tā nee̦suot tik steidzama LP. VI, 421. kur tik steidzami, dē̦ls? LP. V, 252, wohin so eilig? Zur Verstärkung von stèigt; vēstnesis aizsteidzās steidzamuo pie dieva VII, 1180,

Avots: ME III, 1058


steidzin

stèidzin, zur Verstärkung von stèigt; steidzin steidzu ruožu dārzu... izravēt BW. 6496 var.

Avots: ME III, 1058


steidzinies

steidzinies, steidzienuos, zur Verstärkung von stèigtiês; steidzinies (Var.; steidzenies, steidzienuos) pasteidzuos par citām māsiņām BW. 7855.

Avots: ME III, 1058


steigtin

stèigtin, zur Verstärkung von stèigt; uz mājām... steigtin steidzāmies Juris Brasa 62.

Avots: ME III, 1059


stiepats

stiepats,

1) der Alant (inula helenium L.)
RKr. II, 72, Konv. 1 48;

2) ein Fisch, Alantsbleyer
L., St.; Dickkopf, Turle, Grosskopf (leuciscus cephalus L.) RKr. VIII, 104. Die Bed. 1 in RKr. und Konv. kann auf missverstandenem "Alant" bei U. beruhen; sicher belegt ist also nur die Bed. 2.

Avots: ME IV, 1079


stiepšus

stìepšus, Adv., zur Verstärkung von stìept: kâ stiepšus vien aizstiepās Aps. III, 20.

Avots: ME IV, 1079


stīmiņš

stĩmiņš Gr. - Sessau, das Sich - Versteifen, Hartnäckigsein Gr. - Sessau; die Mühe (die bei einer Arbeit aufgewandt wird) Gr. - Sessau: tas tik bija stīmiņš, kamē̦r kāpuostu baļļu iestīmējām iekšā! Zu *stīmêt.

Avots: ME IV, 1076


strēbtin

strèbtin, zur Verstärkung von strèbt: es tuo pienu strēbtin strēbu BW. 32581, 3.

Avots: ME IV, 1087


stuburs

stuburs,

1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;

2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;

4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;

5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡

8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek;

9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 206.

Avots: EH II, 593


štukants

štukants Br. m. 766, štukars (vgl. li. štukõrius "Spassmacher") LA., štukalnieks U., štukelnieks, štukaunieks Wessen, štukavnieks Wid., štukmanis MWM. X, 6, 87, štukmeisteris U., einer, der sich auf allerlei Stückchen versteht, ein Pfiffikus, ein abgefeimter Kerl U.: štukaunieks viņam piepēši iegrūž galvu ūdenī RKr. XVI, 247. esi gan tu štukelnieks! gan˙drīz mani samāni! Vīt. 58. Zu štuks 2.

Avots: ME IV, 103, 104


stulbiņi

stulbiņi: "Versteckspiel" und "Versteck" ME. III, 1102 durch "Blindekuhspiel" resp. "Blindekuh" zu ersetzen!

Avots: EH II, 594


stulps

I stùlps 2 (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi 2 Prl.,

1) stùlps 2 N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps 2 Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu 2 zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi 2 (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- 2 ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl 2 ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104


stūmien

stùmìen 2 Saikava, Adv. zur Verstärkung von stùmt: ragavas pašam s. vien jāstumj, - zirgs neve̦lk.

Avots: EH II, 597


stumšus

stumšus, Adv., stossend, zur Verstärkung von stumt: stumšus stūma,... līdz iegrieza (meitu) klētiņā BW. 18872. tas mani stumšus stūma vācietim ruoku duot 15476. rati vairāk pašam stum̃šus jāstumj Janš. Dzimtene IV, 193.

Avots: ME III, 1106


stumtin

stumtin, Adv., zur Verstärkung von stumt: tas mani stumtin stūma ar netikli saderēt Biel. 922.

Avots: ME III, 1106


sūcin

sūcin, Adv. zur Verstärkung von sùkt und sũkât: tuo s. apsūkūja Tdz. 53661.

Avots: EH II, 606


šūdelēt

šũdelêt Ahswikken, Gramsden, MSil., Nötk., Salis, -ẽju, tr., intr., freqn. zu šũt, oberflächlich (ohne Notwendigkeit Lubn., mit ù 2) nähen, sticheln (auch von solchen, die nicht zu nähen verstehn Salis) Wessen.

Avots: ME IV, 108


sūnot

sûnuôt,

1) sûnît Saikava, Lubn., Selsau, Sessw., Adl., Gr. - Buschhof, mit Moos bewachsen:
lai... bērnība... sūcnuo kā šis akmens Stari II, 512. nekuoptas ābeles sāk sūnīt Fest. līdakas nāk sūnīt ("ar sūnu apaugt") Lub. sūnuotu celiņu Pas. IV, 382;

2) tr., mit Moos verstopfen
Wid. Subst. sûnuotājs, wer mit Moos bewāchst: mežs, tu sūnuotājs! Druva I, 616.

Avots: ME III, 1133


šust

šust (li. siùsti "toll werden"), šùtu, šutu,

1) böse werden, zornig sein, schmollen
St., Bergm. n. U.: zviedz kumeļi kâ šutuši briesmuoņi Apsk. v. J. 1903, S. 660. šutušas zvē̦ru mātes Janš.;

2) tollen, rasen, scherzen, lärmen
Kronw. n. U.: bē̦rni šūt cauru pavakaru Nigr. pārdzē̦rušies un cauru nakti ar mums šutuši Janš. Dzimtene 2 III, 385" ai tu, lielals rievelis! gan˙drīz mani apgāza. tīri kâ iedzēries. par kuo tad tu tâ šūti? Dzimtene IV, 60;

3) den Verstand verlieren, verrückt werden
Wain.: viņa bučuoja tuo kâ šutusi CTR. I, 11. vai tu neesi šutis? Wain. Zu šaùst.

Avots: ME IV, 107


šustīt

I šustît, -u, -ĩju,

1) geschäftig hin und her laufen
Plm.;

2) suchen, schnüffeln
Druw., Fest., Grünw., Nötk. (von Hunden), etwas Verstecktes suchen Treppenhof: šustīt šustīja un visas malas izšustīja, bet ne sukīt nedabūja Fest.;

3) "jem. wiederholt schicken, etwas heimlich zu erfahren"
Adsel;

4) tauschen
Adsel, Salisb., (ohne das Objekt zu sehen) MSil.; "suchend (?) betrügen" Adsel: zē̦ni skuolā šusta nažiem (nažus Salisb.) vai citiem niekiem Adsel. šusta zirgiem ebenda. Refl. -tiês MSil., = šustît 4.

Avots: ME IV, 107


šūšus

šũšus, Adv., zur Verstärkung von šũt: (istabiņa) šūšus (Var.: šūtin) šūta, pīšus pīta BW. 32655, 1 var.

Avots: ME IV, 111


šūtin

šũtin, zur Verstärkung von šũt: šūtin šuva . . . mans . . . augumiņš BW. 6884. (istabiņa) šūtin šūta, pītin pīta 32655, 1.

Avots: ME IV, 112



švaukstēt

švaukstêt, -u,-ẽju,

1) plappern; verstohlen klatschen
Erlaa, Unsinn plappern (mit àu 2 ) Bers., Selsau: viņš ar saviem vedējiem jautri tērzēja un švaukstēja Latvija;

2) schallen (vom Schlagen oder Schwenken)
Arrasch, C., PS. (mit aũ), Golg., Schwanb., Sessw. (mit àu 2);

3) "prahlen"
(mit aũ) Walk.

Avots: ME IV, 114


sveikulis

sveĩkulis Arrasch "ein Maurer, der sein Handwerk nicht gehörig versteht" (in Wenden in der Sprache der Maurer).

Avots: ME III, 1147


šveļpenies

šveļpenies, Adv. zur Verstärkung von šveļpt: šveļpenies nuosa,šveļpu BW. 15853 var.

Avots: ME IV, 115


šventerēt

švènterêt 2, -ẽju, = penterêt Bers., Lasd., schnell und unverständlich (in einer fremden Sprache) sprechen Sessw., (mit ) C.: žīds šventerēja tik ātri, ka tur ir cūka netika gudra Vīt. Vgl. šventît.

Avots: ME IV, 115


sviedin

sviêdin, zur Verstärkung von sviêst: sviedin sviežu vainadziņu BW. 10495, 2.

Avots: ME III, 1165


sviešus

sviêšus, Adv., zur Verstärkung von sviêst: sviedis uz labu laimi sviešus savu akmeni LP. VII, 1313. kâ sviešus sviesta Terēze izle̦c nuo tīkla Janš. Dzimtene 2 I, 228.

Avots: ME III, 1166


sviltin

sviltin, Adv., zur Verstärkung von svilt I: ausis viņam sviltin svila Janš. Bandavā I, 56.

Avots: ME III, 1159


švipstināt

švipstinât,

1) = svipstinât, lispeln, undeutlich sprechen Arrasch (bē̦rns vēl lāga nerunā, tikai švipstina), Bers., Ogershof; flüsternd und dabei unverständlich sprechen Vīt.; leise, stimmlos pfeifen Holmhof, Stockm.;

2) wedeln:
š. ar asti C. astes nerimstīgu švipstināšanu Vid. Pas. zīd. kust. 93; schnelle und zwecklose Bewegungen machen (auch: svipstinât) Kalz.: kuo tu pa bļuodu švipstini? tur vairs ne˙kā nav! Lubn.;

3) leichtfertig verschenken; vergeuden
Frauenb.

Avots: ME IV, 116


tābadēļ

*tā-ba-dēļ, dafür ta-ba-dēļ Manz. n. Plūd. Llv. II, 45, tabadēļ Für. I (unter tādēļ), deswegen; taba labad mēs darījām, eben darum taten wirs Für. I. ta-ba-pēc Manz., Wellig 193, Bielenstein LSpr. II, 373 ("für tā-ba-pēc"), verstärktes tàpêc, eben darum: ta-ba-pēc viņš žēluojas un saka Manz. Post. I, 271.

Avots: ME IV, 143


tad

tad (li. tàd "dann") > ta, alt tadde Psalmen 2 50a u. a. (= li. tadà, ostli. tadù, resp. ai. tadā "dann", s. Le. Gr. § 487),

1) Adv., dann, sodann, darauf:
ta viņš gājis atkal tādu gabaliņu LP. VI, 325. suns jau tagad tik daudz je̦kst, - kuo tad nu vēl, ja labāku baudītu! LP. II, 10. tad (sodann, ausserdem) vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! III, 57. tad (dann, in dem Fall) nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. tad nu, endlich denn U.; ta nu reiz beigas; auch in der Apodosis hinter kad Belege unter kad und ta 2); šad - tad, dann und wann: šķīvji šad-tad ieskanas Stari II, 751;

2) als Partikel, so (in der Apodosis hinter ja, Belege unter ja I und ta 2); tad nu, also U.; nu tad, nun denn
U.; ja tad, falls denn U.; juo tad, so denn U. tas ne kustuoņa neaiztika, ne tad vēl (geschweige denn) cilvē̦ku! Aps. VI, 28. kâ tad (mit betontem kâ)? wie denn? kâ tad (mit betontem tad)? wie denn sonst, wie denn anders? kâ tad (mit betontem tad)! LP. IV, 1, freilich, natürlich, versteht sich: "nu mums jāatpūšas!" - "kâ tad! jāatpūšas!" LP. I, 91. tad ta (= ta ta 3) nu . . ! Mērn. laiki 20. tad ta nu visi dūšīgi strādā! Ahs., wie energisch doch jetzt alle arbeiten! Auch doppelt gesetzt: kao tad tad? wie soll man es denn machen? Blieden n. Mag. XIII, 1, 4. kur tad tad gadījās čigāns? wo ist denn ein Zigeuner hergekommen? ebenda 13. tad-tad St., bald-bald.

Avots: ME IV, 122


taisns

tàisns,

1) eben, gleich
Manz, Lettus, gerade: t. ceļš. ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt Br. sak, v. 1533. taisns kâ svece Etn. II, 62. tik taisns (grib būt) kâ dieva pirksts, bet tik līks kâ āžu rags Br. sak. v. 263. taisns kâ āžu rags 74. taisns kâ zirga luoks 1517. taisns stūris (Antropol. III, 10) oder lenķis (Etn. III, 29), ein rechter Winkel;

2) direkt:
gan taisni, gan aplinki pienākumi B. V.;

3) gerecht, rechtschaffen:
t. cilvē̦ks;

4) wahr:
gluži kâ ar kašķi; taisns vārds A. v. J. 1897, S. 529;

5) einfach
U., bloss: kad tik taisnu grāmatu varē̦tu iemācīties U., wenn er doch nur das einfache Lesen erlernte. taisns cilvēciņš Biel. n. U., ein Kerlchen mit Verstand von Mittelsorte. te tik taisni strādnieki, - ne˙kāda lieka nav U., hier sind nur die wirklich nötigen Arbeiter, - keiner darüber;

6) par taisniem ūdeņiem šuoziem nevarēs braukt BielU., über richtige (wirkliche) Gewässer wird man diesen Winter nicht fahren können;

7) taisnā balss, Orgelpunkt:
inflantiešiem ir savs . . . nuosaukums guluošai balsij (Orgelpunkt); viņi tuo sauc par "taisnuo balsi" A. XX, 471;

8) passend
St. Adv. tàisni, taišņi Pas. III, 122 (aus Kapiņi), Serbigal n. FBR. IV, 58, Prl, n, FBR, VI, 114, Preiļi n, FBR. VIII, 16,

1) gerade (lokal und übertragen):
taišņi izbraukt, geraden Wegs fahren Mag. XIII, 3, 59. krusa nāca taišņi zemē R. Kam. 163. izsviede kristu ve̦lnam taišņi uz kakla Pas. V, 374. pūķis stiepies pa gaisu taišņi uz viņa tiesu LP. VI, 74. taisni tai brīdī V, 401. taisni ap pulksten 12 VII, 1, 1069. taisni ve̦se̦lu gadu IV, 127. taišņi jaungada vakarā Blaum. Pie skala ug. 26;

2) direkt SDP. VIII, 57;

3) geradezu:
šie cilvē̦ki taisni traki A. v. J. 1899, S. 490;

4) gerade heraus, wahr:
saki taisni (Var.: pa˙tiesi, tiešām), tautu meita, vai būs[i] mana, vai nebūsi? BW. 14801, 2 var. taisni (Var.: tiešām) saku, neme̦luoju 15231, 1;

5) rechtschaffen:
re̦dz man[i] taisni dzīvuojuot BW. 9111, Subst, tàisnums, die gerade Richtung, das Geradesein; das Gerechtsein.

Avots: ME IV, 125


tālin

tâlin, Adv., zur Verstärkung von tâls: atstatums tuop... tālin tālāks Asp. Ziedu klēpis 90.

Kļūdu labojums:
klēpis = klēpis

Avots: ME IV, 145