Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'aina' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'aina' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (39)

aina

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13


ainava

ainava, Gemälde, die Landschaft A. I, 528. Puškina kaujas ainava "Poltava" ir vare̦na MWM. V, 467.

Avots: ME I, 13


bērulaina

bẽ̦rulaina maize, Brot, zu dem etwas zugeschüttet (bẽrt) ist, wie: Kaff, Kleie: brāliņam tīra maize, vēl maldama izsijaj', tautiņām bẽ̦rulaina, vēl piebēra sē̦naliņ BW. 9208.

Kļūdu labojums:
sē̦naliņ BW. 9208 = sē̦naliņ[u] BW. 19208

Avots: ME I, 292


bezvainas

bezvaĩnas schuldlos, unschuldig: tavs bezvainas bē̦rna prāts man pretim mirdz MWM. VI, 91.

Avots: ME I, 286



draugaina

draugaina, die Freundin: viņas draugainas tuop pie tevis ve̦stas Ps. 45, 15; [auch in den Texten des 16. Jahrhunderts].

Avots: ME I, 491


dreilaina

dreilaina aude̦kla (gen. s.?) BielU. "mit 16 und mehr Nieten gewebtes Zeug".

Avots: EH I, 332


dzirksteļaina

[dzir̂ksteļaina dzija. Garn, das sich gekräuselt hat.]

Avots: ME I, 554


eglaina

‡ *eglaina, =e̦glaine: loc. s. eglainā BW. 11614 (aus Jürg. und Lemb.).

Avots: EH I, 367


garlūpaina

gaŗlũpaîna od. gaŗlũpu mute, die Schlappe; gaŗlūpu lācis, ursus labiatus Konv. 2 2148.

Avots: ME I, 607


kļavaina

‡ *kļavaina (erschlossen aus dem loc. s. kļavaināji BW. 9457, 1), = kļavaine.

Avots: EH I, 625


klešķaina

klešķaina maize Dond., kleistriges Brot.

Avots: EH I, 615


kopaina

kuopaina ,* das Gesammtbild: ja sadalām dzejnieka radītuo kuopainu pēc viņas elementiem Druva I, 1397. visa kuopaina pārveiduojas Druva II, 818.

Avots: ME II, 345


krizuļaina

[krizuļaina drẽbe Irmelau "ein bunter, verschiedenartig geschmückter Gewandstoff".]

Avots: ME II, 282


līdzvaina

lĩdzvaĩna ,* die Mitschuld Vēr. I, 615.

Avots: ME II, 482



maina

[maîna Gr.-Buschhof, Kr., maĩna Drosth. (slav. měna "Wechsel"), s. maĩņa.]

Avots: ME II, 550


mainala

màinala 2 Auleja, comm., = maĩneniẽks: kurš labāks m., tis jū zina, kurš zirgs labāks.

Avots: EH I, 778


naina

[naĩna,

1) ein mageres, abgejagtes Pferd
Schnikkern, Ukri;

2) "die Witwe"
AP.]

Avots: ME II, 690



nevaina

nevaina, der Gegensatz von vaĩna I 1: vai tas ... ir vaina, vai n. Brigadere Dievs, daba, darbs 28.

Avots: EH II, 22


pakrūtsvaina

pakrùtsvaina, Seitenstiche: pret caurduri jeb pakrūtsvainu Etn. IV, 53.

Avots: ME III, 49


pārsmildzaina

pā`rsmilˆdzaina 2 dzijs Sonnaxt, Garn von ungleicher Dicke.

Avots: EH XIII, 211


pāršmildzaina

pā`ršmilˆdzaina 2 dzijs Sonnaxt, =pā`rsmilˆdzaina 2 dzijs.

Avots: EH XIII, 214


pārsmilgaina

pā`rsmilˆgaina 2 dzijs Sonnaxt, Garn von ungleicher Dicke.

Avots: EH XIII, 211


putrainains

putraimaîns, aus kleinen Körnern bestehend, grützig: putraimaina gaļa MWM. VI, 106, Avuots II, 196. kad cūkām ar sietiņu ne̦s graudus, tad cūkām gaļa putraimaina Etn. II,122. putraimains (feinkörnig) sniegs Taubenhof.

Avots: ME III, 442





svaina

svaina "?": tev pienāk... iemantuošanas un svainas tiesa (du hast Erbrecht dazu und du bist der Nächste) Glück Jerem. 32, 8.

Avots: ME III, 1141


vaina

I vaĩna: vaîn 2 (od. < vaine?) Pussen n. FBR. XX, 7,

1): kur divi ķildā, tur abi vainā Ramkau. pieķēra, ka mēs pret muižu vainā Burtnieks 1936. tu ciet manā vainā (meinetwegen)
Daugava 1938, 614. Jē̦kaba vainā viņš man speŗ ar kāju Rūžu Kr. 58;

2): zirgam ne˙kas vainas Behnen. uznāk v. un jānuomirst Frauenb. sarkanā v. Orellen, eine Kuhkrankheit.
rūcamā v. (eine gewisse Krankheit) e̦suot galvā KatrE.

Avots: EH II, 749


vaina

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina 2 Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine 2 Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna 2 od. *vaîne 2 Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa 2 Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. 2 200) od. sarkana vaina (U., Konv. 2 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438




vainags

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439



vainaks

vainaks: auch Lng., (mit ài) AP. (im Munde der alten Generation), (mit ài 2 ) Fehsen, Kaltenbr., Lasd., Meselau, Saikava, Sonnaxt, BW. 6098 (aus Schrunden), 24795 var. (aus Tirsen).

Avots: EH II, 749



vainasts

‡ *vainasts (od. *vainasta), die Anschuldigung, das Mäkeln: (vainadziņš) pilns bij laužu vainastiņu (Var.: valuodiņu) BW. 8499, 2 var. (aus Sinolen).

Avots: EH II, 749

Šķirkļa skaidrojumā (1229)

ābolains

âbuõlaîns, [âbulains PS.],

1) viel Klee enthaltend, kleereich:
ābuolaina tā pļaviņa;

2) geäpfelt, mit apfelrunden Flecken, namentlich von Pferden:
ābuolains zirgs; ābuolains kumeliņš (im Volkslied sehr beliebt); ābuolains gaiss, mit runden, nicht zusammenhängenden Wolken bedeckter Himmel Etn. II, 74; ābuolainus od. ābulainus cimdus adu BW. 7249.

Avots: ME I, 234


acains

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


actains

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3


ādains

âdains, häutig, hülsig: ādainas pupas, dickhülsige Bohnen.

Avots: ME I, 236


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aizgalds

àizgalˆds, auch àizgalˆda, àizgalˆde, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. 1 3346. caurums, pa kur,u rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 3346 = Konv. 2 3346

Avots: ME I, 26


aizpurvs

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45


aizpušķot

àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.

Avots: ME I, 45


aizrepēt

àizrepêt,

1) heilend
(intr.) bewachsen, vernarben Dunika u. a.: vâts, vaina, miza aizrepējusi;

2) verheilen
(intr.) machen: laiks aizrepē visas brūces Līg. Jēk. Daugava I, 1478;

3) sich mit Schmutz anfüllen:
pīpe aizrepējusi.

Avots: EH I, 45


aizsacīt

àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47


aizsūknēties

àizsũkstêtiês, für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen; vaina viņam aizsūkstējās Golg.

Avots: EH I, 54


akmenains

akme̦naîns, akmeņaîns, akminaîns, akmiņaîns, -ņš,

1) mit Steinen versehen, steinig:
akme̦naina zeme, steiniger Boden; akmiņains ceļš Ltd. 703;

[2) steinern:
acc. pl. akminaiņus nažus bei Glück Jos. V, 2; a. galdiņus V Mos. IX, 9; jetzt dafür der gen. s. von akmens "Stein".]

Avots: ME I, 63


akmintains

akmintaîns, -ņš, steinicht: akmintaina tā zemīte BW. 15932, 3.

Kļūdu labojums:
15932, 3. = 15932, 2.

Avots: ME I, 65


akortiņš

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66


akotains

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. 2 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65


alkans

alkans (li. álkanas "nüchtern, hungrig"),

1) hungrig, gierig:
tava dvaša ir kā alkana liesma Asp. saules starus vēl zeme alkani dzeŗ A. XXi, 512;

[2) dem der nötige Geschmack fehlt, fade,
Druva I, 392: man nepatīk tēju dzert ar vienu grauda cukura: nav salde̦na, bet tikai alkana. alus izdevies gluži alkans: nezinu, vai tur iesala vaina, jeb kas cits. alkana putra = p. bez pietiekuoša aizleja. In dieser Bedeutung ist alkans vielleicht durch salkans beeinflusst, da für das alte iz-alkt ein iz-s-alkt aufgekommen war.]

Avots: ME I, 67


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


amolains

amuolains, kleereich: amuolaina tā pļaviņa BW. 28582.

Avots: EH I, 69


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


apberzt

apber̂zt, tr., rund herum reiben,

1) zum Zweck des Reinigens:
meitas spaiņus tīrus apbe̦rzušas LP. VII, 297;

2) zum Zweck des Beschmutzens:
es būt' savu vainadziņu ar uoglīti apbe̦rzusi Ltd. 1286.

Avots: ME I, 76


apdziedēt

apdziêdêt, (oberflächlich) kurieren (perfektiv): vaina jau apdziedē̦ta.

Avots: EH I, 80


apkārt

apkãrt [li. apkárti], um etw. hängen, umhängen; vainadziņu ap celmiņu apkārusi A. XX, 570. kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņas BW. 17000, 2. Refl. -tiês, sich umhängen: apkāruos divi plintes BW. 30448. dvieļiem apkārušies, vedēji aizveda brūti RKr. XVI, 218. Subst. apkãrums, etw. Angehängtes, Anhängsel: kruoņa-lukturis ar stikla apkārumiem, mit Glasprismen Blaum.

Avots: ME I, 94


aplaist

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


apocens

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133


appelēt

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110


apriebt

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116


aproce

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117


apskaidrība

apskaĩdrĩba,* die Verklärung: viņu piepildīja tāda brīnumaina iekšēja a. Veselis Dienas krusts, S. 65.

Avots: EH I, 112


apslēpt

apslèpt [li. apslė˜pti], tr., verheimlichen, verbergen, verstecken: ai, liepiņa, platlapīte, apslēp manu vainadziņu Ltd. 867. viņa tuo nuo visiem apslēpa Alm. uguni apslēpt U., das Feuer dämpfen, mit Asche bedecken. apslèpẽjs, der Hehler. Refl. -tiês, sich verbergen.

Avots: ME I, 123


apstaipīt

apstàipît, tr., freqn. von -stiept, bespannen, ringsum überziehen: vainadziņš zirnekļu tīkliem apstaipīts Apsk. I, 213.

Avots: ME I, 125



āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


ārrdavains

ā`rdavaîns (mit ā`r- aus ḕ̦r-?) Ramkau, locker: ārdavaina zeme. ā. siens.

Avots: EH I, 194


asakains

asakaîns, [auch asakuôts und asakuojs BW. 34556], grätig, voller Gräten: asakaina zivs.

Avots: ME I, 142


asarains

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143


asinains

asinaîns, auch asenains BW. V, S. 239, [asnuojs], blutig: kājas, ruokas asinainas; asinaina kauja, asinains kaŗš. asinaina gaisma aust Ar. 1954.

Avots: ME I, 143


asspurains

asspuraîns, scharfe Flossen hahend: asspurainas zivis Konv. 2 2321.

Avots: ME I, 145


astains

astaîns, geschwänzt: astainas stērbeles; astaina zvaigzne, Komet LP. VI, 64.

Avots: ME I, 145


astriņas

astriņas, astriņi, astriņš "?": ilgsēdītes vainadziņš kâ astriņas [?] (Var.: astriņi [?], astriņš [?], austriņa) vizināja BW. 5912 var.

Avots: EH I, 132


astrs

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atkarpains

atkar̂pains, mit Widerhaken versehen: atkarpaina bulta A. XV, 26, Smilt.

Avots: ME I, 165


atkost

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170


atmatains

atmataîns, viel Dreeschland enthaltend (?): tukšuos, atmatainuos laukuos Veselis Netic. Toma mīlest. 153. atmatainas ganības A. Brigadere Daugava 1928, S. 1.

Avots: EH I, 155


atšļukains

atšļukaîns, schlecht (los)gezwirnt NB.: atšļukaina dzīve.

Avots: EH I, 174


atspulgt

atspulgt, erglänzen: viņas (= dienas) atspulga visās krāsās Ezeriņš Leijerk. II, 171. skarainas svītras, vēju suolītājas, atspulga un dzisa A. Brigadere Daugava 1928, S. 1492, vārdu, kurā atspulgst skaista dzīves gudrība Janš. Līgava I, 215.

Avots: EH I, 170


augstkrastains

aûgstkrastains, hohe Ufer habend: augstkrastaina upe A. Brigader Druva I, 24.

Avots: ME I, 217


aukains

aũkaîns, stürmisch: aukains laiks LP. VII, 99; aukaina ziema, jūŗa; auch aukaina sapulce B. Vēstn.

Avots: ME I, 221


aukstasinains

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222


aumaļains

aumaļains, stürmisch, heftig, hastig, eifrig: aumaļaina darbība B. Vēstn.; cf. aumaļām.

Avots: ME I, 224


ausains

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226


avoksnains

avuõksnaîns PS., quellig: avuoksnaina zeme. avuoksnains klajums I Mos. 13, 10; Psalm 84, 7.

Avots: ME I, 232


azots

azuôts, -s [= ostli. ažuntis], azuôte, azuotne (?), n. U. auch azuots, -a, azuotis, azauts (s. dieses), [in Nerft azīte], der Busen: Sprw. akmeni azuotī nē̦sāt, nachtragend sein. lielas azuotis kā ābuolu zaglim. vainadziņu vien glabāju kā sirsniņu azuotī Ltd. 791. mīl tautieti, mani mīl, kā sirsniņu azuotē Ltd. 1221. krāsns azuote, der Varraum des Backofens, die Vertiefung auf beiden Seiten (Grünh.); vgl. àizuõte. Aus az + * uots (= li. añtis "Busen" ), [Weiterhin vielleicht zu la. ante "vor" u. a.; s. Walde Wrtb. 2 47.]

Avots: ME I, 233, 234


bailīgs

baîlîgs,

2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.

Avots: EH I, 199


balda

balˆda 2 [Angern], = "nuosaukums pie zvejnieku tīkla dzijām"; baldīgas ("varžulainas"dzijas Zehrxten.

Avots: ME I, 253


bālēt

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271


baltspalvains

bal˜tspalˆvaîns weissfederig U. (unter spaiguļi): baltspalvainas zuosis.

Avots: EH I, 202


bānains

bãnains Dond., mit zusammengeballten Wolkenhaufen bedeckt: debess bānaina, - būs lietus.

Avots: ME I, 272


bangains

bañgains,

1) stürmisch, bewegt:
[bangains laiks Ruhental, windiges Wetter;] bangaina jūŗa Sassm., sirds A. XX, 763; [bañgaiņi mākuoņi Weinsch. = "mākuoņi, kas staigā gaŗās strāvās ar pārtraukumiem pa atsevišķuo strāvu starpām; tad lietus nee̦suot"];

2) wellenförmig, geäpfelt (vom Pferde)
BW. 14611; 32931, 4 (Bd. V, S. 111). Davon das Substantiv bangainis RKr. XVI. 112 (aus Rutzau), ein geäpfeltes (?) Pferd.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): 14611;

Avots: ME I, 262


bantains

bañtaîns, mit Bandern versehen: bantainas aubes.

Kļūdu labojums:
Bandern = Bändern

Avots: ME I, 263


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


bārolas

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275


berzēt

ber̂zêt, -ẽju, freqn. zu berzt, wiederholt reiben: acis, priekā ruokas berzēt Aps. zāles berzēt, Medizin Reiben. gar krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm., verleumden, anschwärzen. Refl. -tiês, sich reiben: kuoki mežā berzējas vēja laikā. Fig. mit jem. in nähere Beziehungen zu kommen suchen, namentlich in feindliche, einen Streit suchen: Sprw. berzējas kā kašķaina cūka. tē̦vs berzējās visu savu mūžu ap lielmaņiem, buhlte um die Gunst. Japāna mazliet berzējās gar Krieviju XXI, 687. Auch: laichen Brink.

Avots: ME I, 280


bezkājains

bezkãjaîns, keinen Fuss habend; bezkājainais gultā dzird, ka kaut kāds pie luoga grabinās LP. VI, 779. nuo uoliņām izperinās bezkājainie ķikuti A. XX, 42.

Avots: ME I, 284



bezkrāsains

bezkràsaîns, farblos: dze̦lte̦nās lapas paliek bezkrāsainas Vēr. I, 1486. viss bij savītis, sakaltis, bezkrāsains Smilga.

Avots: ME I, 284


bezlaika

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284


bezmiegains

bezmìegaîns, schlaflos: bezmiegainas od. bezmiega naktis, schlaflose Nächte. *

Avots: ME I, 285


beztrokšņains

beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215


bezvēja

bezvẽja laiks, windstilles, windloses Wetter. bezvēja saulainas dienas Stari I, 325.

Avots: ME I, 287


biksains

biksains,

3): b. gailis auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 72; biksainas ruokaves Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 218


birzains

birzaîns [PS., C., Salisb., Nigr., bir̂ze̦ns 2 Ruj.], ungleich gesät und gewachsen, sireifig: sējuot ne˙kad nedrīkst ņemt pārāk pilnas saujas, tad vienādi nevor nuosēt; - sēja tuop birzaina A. XVIII, 142. auzas būs birzainas ibid.

Avots: ME I, 299


blaugznains

blaugznains, schelferig, mit einer Hülse, Kruste versehen: blaugznaina galva. blaugznainas čūlas LP. V, 9. blaugznaini lini, viel Schäwen enthaltend Golg.

Avots: ME I, 309, 310


blauzgains

blauzgains, blauznains [Stomersee], = blaugznains: galva, lini; ja pe̦lnu dienā sukājuot, tad galva tai gadā blauzgaina Etn. II, 36.

Avots: ME I, 310


blāvains

blãvains, fleckig, bläulich, matt: blāvainas dzijas, ungleich gefärbt, stellenweise dunkel, stellenweise hell Strautsel. [blāvains vaigs C.] materiālisma blãvainajā gaismā nevar uzplaukt miera zieds Vēr. II, 98. palika aiz dusmām zils un blāvains Etn. III, 130. [blāvans "blass" Bolwen; blãvans Pernigel, = duļķains.]

Avots: ME I, 312


blekte

I blekte

1) eine Binsenflechte zur Herstellung der weichen Unterlage des Kummets
Katzd.;

2) die Flechte, der Klumpen, eine unförmlich zusammengeballte Masse:
liniem ir blektes, šķipsnas, kas nav vienādi izkultas Etn. III, 161. ja matuos tiek līpuoša viela, tad tie salīp blektē. vilnainas dzijas mazgajuot daudzkārt salīp blektē. sapuvis siens salipis blektē. mē̦sli tīrumā izārdīti lielām blektēm. uz mīkste papīra rakstuot tinte saiet blektē Lasd. Druw. Etn. II, 97. vāks rāda kaut+kuo; bet kuo, grūti izprast, - sagājis blektē A. XII, 233. mati savē̦lušies blektēs. siens sapelējis blektēs Druw.;

3) ein unsauberer Mensch
Mar. n. RKr. XV, 108. [Aus mnd. vlechte "Flechte".]

Avots: ME I, 313


bļugains

bļugains, schmutzig, kotig, nass: šuogad būs bļugaina vasara Katzdangen

Avots: ME I, 321


bortele

buortele (mit uor aus ur?), Demin. zu burte II: tavs (vainags) bij ze̦lta buortelēm BW. 33971, 2 var.

Avots: EH I, 259


bradenis

bradenis,

1): (Watenetz) auch
Saikava;

2): b. ir škīsta pubuļaina drēbe, vietām kur sists ar sistavām, vietām nav Saikava.

Avots: EH I, 236


braunains

braũnains, braunaiņa = aina">brauņaina, schorfig: āda ir grubuļaina, bez spīduma, bruņaina Konv. 2 1273.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist eizufügen): braũņaîns
braunaiņa = brauņaina

Avots: ME I, 327


briesmība

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337


brucināt

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338


brūklenājs

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341



brukstalains

brukstalaîns, voller Gestrüpp (?): nuo brukstalaina priežu un egļu meža Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH I, 245


brūkšu

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341


brukt

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu 2 Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245


bubuļains

bubuļaîns (unter bubulains): bē̦rnam bubuļaina piere Ahs.

Avots: EH I, 248


bucens

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344


būdenieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357


būdnieks

bũd(e)nieks (f. - niece), der Eigentümer, der Bewohner einer kleinen Hütte, ein kleiner Grundbesitzer, ein Häusler: precē mani trīs vasaras būdenieka dēliņam; es neiešu būdiņā ar tuo pērļu vainadziņu BW. 6066. būdenieki apme̦tušies mežā uz dzīvi Sassm.

Avots: ME I, 357


bumbulains

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349


bumburains

bum̃burains: luopa āda kļūst bumburaina nuo dunduru kuodumiem Ramkau.

Avots: EH I, 252


bumburains

bum̃burains, knorrig, uneben: bumburains kuoks, bumburaina āda, eine Gänsehaut AP., Tirs.

Avots: ME I, 350



burbulis

II burbulis, die Buchel, Erhabenheit im Erz: viens (vainadziņš) bij ze̦lta lapiņām, uotrs bimanta burbuļiem BW. 3010. nu tik liku vaiņagam trīskārt ze̦lta burbulīšu 6026. [Wohl zu burbêt und li. burbė´ti "anschwellen".]

Avots: ME I, 352


burtains

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354


burte

II bùrte 2 Mērdzine, bùrts 2 , -s Pilda, ein Haarband: (vainags) ze̦lta burtītēm BW. 33971, 2 var. abām (mē̦rgām) buršu vaiņadzeņi VL. Vgl. oben bur̃de.

Avots: EH I, 255


burvināt

burvinât,* bezaubern: aina burvināja dvēseles Veselis Saules kaps. 100.

Avots: EH I, 255


būzulains

bũzulains, zottig: būzulaina galva AP.

Avots: ME I, 360


cablains

cablains ["behaart, befiedert"]: (kumeliņš) cabalainām kājiņām BW. 33302 var. [šai vistai cablainas kājas Naud.; in Gr. - Würzau spreche man dafür ķe̦blains; vgl. ce̦blains.]

Avots: ME I, 363


čākarains

čãkarains, bauschig, knorrig: saule... strādāja, bāgātīgi apveltīdama vainadziņiem ziluo vizbulīti, čākarainuo pureni LP. I, 172.

Avots: ME I, 408


čakiņš

čakiņš, ein Vogel: ekur skaišķi č. dzied ...; čakiņam raibi svārki, stuokai zīda vainadziņš BW. 2655.

Avots: EH I, 283


čambains

čam̃bains, mit Kleinkorn gemischt: čambaina labība, ungereinigtes Korn Dond.

Avots: ME I, 403


čāpains

čāpains, hümpelig: čāpaina pļava Salis n. U.

Avots: ME I, 408


čārbalains

čârbalaîns 2 Frauenb., ästig: čarbalaina vica.

Avots: EH I, 287


caurausts

caũraũsts, durchwirkt: vainags nuo drānas, kas ar zeltu caurausts BW. III, 1, 72. Ähnlich das Subst. cauraudums, das Durchweben, das Durchgewebte: drāniņa ar zīda cauraudumiem.

Avots: ME I, 364


ceblains

[ce̦blains Ruhental u. a., = cablains: ce̦blaina vista.]

Avots: ME I, 367


cekulains

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368


cekulis

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368


ceļmale

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264


cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373


cepurots

ce̦puruots, mit einer Mütze versehen, reich an Mützen: spurainais lauks pildīsies ce̦puruotām gubiņām Purap.

Avots: ME I, 374


cerains

ce̦rains,

1) buschicht, verwühlt:
ce̦raina galva MWM. 598;

[2) befiedert (an den Beinen):
ce̦rains vistas].

Avots: ME I, 374


cērtains

cē̦rtains, ‡

2) krollig, Krollen enthaltend
Lodenhof bei Ruj., Wolmarshof: cē̦rtainas dzijas.

Avots: EH I, 268


červuļains

če̦rvuļains, [če̦rvulains Erlaa, Druw., Lasd., Adsel, Pabbasch, Widdrisch, = čer̂veļains 1 Morizberg, Roop, Schujen, Wenden, AP., Mar., Kokn., Posendorf, Fehteln, Ruj.]: če̦rvuļainas be̦kas (anderswo ķēvju pupi genannt); [če̦rvuļaina miza Sessw., Schwaneb., Bers.; če̦r̂vulains Peb., schief und krumm gewachsen].

Avots: ME I, 410


četrlapu

četrlapu od. četrlapainais âbuoliņš, auch četrlapītis Latv., vierblätteriges Kleeblatt.

Avots: ME I, 411


četrstūrains

četrstùrains, viereckig: mājiņa bija četrstūraina Stari I, 323.

Avots: ME I, 411


ciesa

ciêsa: auch (mit ) Erwahlen, Frauenb., Grob., (mit ìe 2 ) Saikava: sila c. BW. 8720. ciesu pinu vainadziņu 6223.

Avots: EH I, 278


ciesains

ciesains, ciesnains, [ciesuots Brasche Pal.], voller Reitgrass: ciesaina zeme.

Avots: ME I, 395


ciešains

ciešains "?": krūtis ciešainas, bez izgriêzuma A. XX, 68.

Avots: ME I, 395


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


cilpains

cil˜pains, mit Schlingen, Schleifen, Ösen, Knoten versehen: cilpains aude̦kls. cilpaini dvieļi BW. 25474;

2) verwickelt, kompliziert:
lieta palikusi daudz sarežģītāka un cilpaina Kronv.

Avots: ME I, 382


čimurains

čimurains, hümpelig: pļava čimuraina.

Avots: ME I, 413


ciņains

ciņaîns, cinains, ciņuojs BW. 226000, 1, voller Hümpel: ciņaina pļava.

Avots: ME I, 384


cinkuļains

ciñkuļaîns Lems., voller Hümpel; voller Ackerschollen: cinkuļaina pļava. c. tīrums.

Avots: EH I, 272


cīpatains

[cīpatains, sehnicht: cīpataina gaļa Nötkenshof].

Avots: ME I, 391


cīpslains

cîpslains 2 : c. pūslis N.-Peb. plāce iznākusi nuo sasīkslējuša kuoka un smagi cīpslaina Saikava.

Avots: EH I, 276


cīpslains

cîpslains 2 [Ekau, Ruj.], sehnicht: cīpslaina, dzīslaina vakara meita BW. 20142. uozuols izstiepj savus cīpslainus zarus Latv. cīpslains kuoks"kuoks, kas labi neplīst" N. - Peb.

Kļūdu labojums:
meita = vista

Avots: ME I, 391


čiras

čiras, das Gezwitscher: putni čiras nemitīgas jautrā vainadziņā saista Plūd.

Avots: ME I, 414


cirksnis

V cir̂ksnis 2, auch cirslis, [cìršļi Kosenhof, cìrkšņi PS., cir̂kšņi 2 Selg., Wandsen, Nigr., Pl.], die Leistengegend, die Weichen: apslapina padusītes un cirkslīšus JR. VI, 20. ļuoti daudz dziedzeŗu ir cirslīšuos Konv. cirkšņu vaina, der Leistenbruch. viņam cirksnīši bē̦g iekšā, er hat einen Leistenbruch U. [Nach U. auch: eine Drüse, Geschwulst, Verhärtung.] cirksnis "Leistengegend" zu li. kirkšnis "das Gelenk zwischen dem Dickbein und Bauch" [und nach Mikkola Urslav. Gr. 94 zu urslav. *čerslo, woher čech. tṛísla "Leistengegend"].

Kļūdu labojums:
JR. = JK.

Avots: ME I, 385


cirtains

cir̃tains,

1) kruas, gekräuselt:
cirtaini mati, cirtaina galva, vilna [Moritzberg];

2) drall:
cirtaina dzija.

Avots: ME I, 387, 388


čočerains

čuõče̦rains, faltig: ve̦ciem cilvē̦kiem ir čuoče̦raina āda Dond.

Avots: ME I, 426


čokarains

čuokarains, čuokurains, kraus zusammengezogen, zusammengekrollt, verwickelt, faltig: čuokuraina dzija, āda; čuokuraini zīda apakšsvārki Apsk. I, 484.

Avots: ME I, 426


čokurains

čuokurains (unter čuokarains): čuõkarainas Lapas Iw. čuõkuraiņa vilna Siuxt.

Avots: EH I, 299


čūlains

čùlains, siepend, eiternd, mit siependen, eiternden Wunden, Hitzblasen bedeckt: čūlainas rē̦tas, de̦guma brūces.

Avots: ME I, 425


čulgains

čul˜gains, čul˜kains [Ronneb., Smilt.], schwielig, voller Hitzblasen: de̦lnas bij tapušas čulgainas Niedra.

Avots: ME I, 419


čumurains

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420


čunkurains

čunkurains, ‡

2) "ausgetreten; niedrig gelegen"
Stom.: čunkuraina pļava;

3) verknotet, knotig
Segew.

Avots: EH I, 296


dabisks

dabisks, natürlich, naturgemäss: dabiska dzīve, vaina.

Avots: ME I, 428


dābolains

dābuolaîns, dābulains BW. 28585, 7, = ābuolains: man atjāja nuo tālienes dābuolainu kumeliņu BW. 10260, 1. dābuolaina tā pļaviņa Ltd. 1523.

Avots: ME I, 446


dābols

dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.

Avots: ME I, 446


dadžains

dadžaîns, mit Kletten, stechend: dadžaini ciņi; dadžainas lapas.

Avots: ME I, 429


daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430


darans

‡ *darans (?) "?": darau{a] meita kājas aun, daran (=darina) savu vainadziņa (wo?)

Avots: EH I, 307


darināt

darinât,

1): d. skalus (den Pergelscheit spleissen)
Iw. d. vainadziņu, einen Kranz flechten AP.;

3): d. rīksti Sonnaxt. d. skujas AP. d. sīpuolus, den Lauch von den Zwiebeln abschneiden
Ramkau. d. karpānus, Kartoffeln schälen AP. lûku darina (... bereitet zum Flechten der Bastschuhe vor) Skaista n. FBR. XV, 54. d. meli, unnützes Zeug schwatzen Wessen.

Avots: EH I, 308


daudzvārdains

daũdzvā`rdaîns, vielnamig: daudzvārdainas upes Janš. Nīca 8.

Avots: EH I, 310


dedesa

[de̦de̦sa Lis., de̦de̦ss Warkhof (s. auch dadasi)], dedestiņa, auch dedestiņš BW. 32367 [Bers.], Wiesenplatterbse (lathyrus pratensis) RKr. II, 73. baltās dedestiņas, Sandnelken (dianthus arenarius) Peņģ. es nuoviju ganīdama dedestiņu vainadziņu (Var.: dedesiņu, dadasiņu) BW. 5843, 5844. [Anscheinend zu li. dedešva, malva (bei Matulionis ųolynas II, 68) od. dedesva, Vogelwicke (bei Kurschat) resp. dedešra, Käsekraut. Wenn le. de̦da echt und alt ist, kann de̦de̦sa keine Reduplikation, sondern suffixales -es- enthalten. Aber der Vers nuo de̦das rācenīša BW. I, S. 932, Nr. 3033 var. ist metrisch unmöglich und vielleicht aus nuo de̦dasu r. entstellt. In diesem Fall könnte de̦de̦sa redupliziert sein und, wenn es ursprünglich der Name einer Hülsenpflanze war, zu le. de̦sa, li. deš(e)rà "Wurst" gehören, indem die Schoten mit kleinen Würstchen verglichen werden können.]

Avots: ME I, 450


deglains

de̦glains,

1) mit Zündschwamm bewachsen:
d. kuoks;

2) leicht in Brand geratend:
de̦glaina zeme;

3) feuerfarbig, brandfleckig:
de̦glaina cūka, vista, lapsa. Auch vom Flachs n. U.; vgl. daglains.

Avots: ME I, 451


degsnis

degsnis (li. degsnìs od. degsnỹs "Brandstelle"), degšņa Ahs., auch degša Kand., Biel. I, 325, de̦gsna Altenwoga, degšņājs, die Brandstätte, ein ausgebrannter Wald, ein mit Feuer ausgebrannter Morast Bergm., ein (niedrig gelegener) Nadelwald Selg. n. Etn. III, 162; purvaina, staigna vieta Aps.: es ceļu degsnī jaunu māju MWM. VIII, 328. augat, mani bandu lini, brāļa duotā degšņājā. degsnis ir izde̦gusi vieta purvā vai arī mežā. tūlīt pēc izdegšanas tādas vietas mē̦dz saukt par de̦gumu. par degšņiem sauc šīs vietas tad, kad tās pildījušās ar ūdeni, pieaugušas ar zāli, vai arī kad tās apaugušas ar jaunu mežiņu Lasd.; dieser junge Wald heisst dann auch degšņas od. degšņa mežiņš LP. III, 105; ein kleiner, junger Wald Nerft; ein mit Gras bewachsener Teich AP. [Mit degša vgl. li. degčióti "горѣть понемножку".]

Avots: ME I, 451


derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458


dievains

dievains: haplologisch aus *dievainains (vgl. dievainītis), viele Schwager habend?

Avots: EH I, 327


dievains

dievains "?": dievaina [viele Götter habend? Var.: skumīga] tautiņu sē̦ta; kur kāju spēru, tur zieda vajag BW. 25560.

Avots: ME I, 484


diezgan

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487


dilonains

diluônaîns ,* schwindsüchtig: diluonaina sieviete Vēr. I, 1490.

Avots: ME I, 467


dilums

dilums, die erfolgte Tätigkeit des Verschleissens, Abnehmens, das Abgeriebensein; diluma vaina od. kaite, die Schwindsucht. dilumzāles, Sonnengold (helichrysum arenarium) RKr. II, 72.

Avots: ME I, 467


dirņa

I dirbņa, feiner Regen: kas nu sienam vainas; mazs dirbņa uzdirbinājis Naud.

Avots: ME I, 469


divplatums

divplatums, die Doppelbreite: sagša bija pe̦lē̦kas, vilnainas drēbes divplatumu (kuopā sašūti divi aude̦kli) Etn. IV, 108.

Avots: ME I, 473


divstarains

divstarains, zweizinkig: divstaraina od. divstaru dakša LP. VI, 20; VII, 544.

Avots: ME I, 473


divžuburains

divžuburains, zweizackig: divžuburaina galuotne MWM. V, 354.

Avots: ME I, 474


dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474


dobuļains

duôbuļaîns Ramkau, = duobulaîns: d. (mit uô) ceļš; ein unebener, gruftiger Weg Kalz. n. Fil. mat. 26. d. (mit uô) tīrums; ein Feld, dessen Mitte niedriger gelegen ist, als die Ränder ebenda. duobuļaina... istabiņa BW. 25789.

Avots: EH I, 349


dobulis

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo 2 ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349


drapšļains

[drapšļains "trocken": drapšļaina gaļa Wandsen. drapšļa gaļa Sassm., mürbes Fleisch; drapšļa dzelzs Sassm., sprödes Eisen; vgl. drapsnas.]

Avots: ME I, 490



drauzains

drauzaîns, voller Schelfer: drauzaina galva Adsel.

Avots: ME I, 493



drevains

dre̦vains Warkl. "borkig": dre̦vaina āda.

Avots: EH I, 333


drīksnains

drìksnaîns, driksnains, drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500


driskains

driskaîns, zerlumpt, zerfetzt, schludrig: driskainas drēbes.

Avots: ME I, 500


drudzains

drudzaîns. fieberkrank: drudzainais viņam atsaka LP. VII, 1246.

Avots: ME I, 502


drudžains

drudžaîns ,* fieberhaft: drudžaina steidzība A. XI, 617. man lūpas drudžaini raustās Treum.

Avots: ME I, 503


drumstalains

[drùmstalains C., N. - Peb., Bers., bröckelicht: drumstalaina maize, drumstalains le̦dus.]

Avots: ME I, 504


dubļains

dubļaîns, dublaiņš BW. 34905. auch dubļājs. kotig: dubļainas kājas, ruokas; dubļaini ceļi; dubļains laiks; dubļājs pagalms.

Avots: ME I, 509


dugains

dugaîns, unrein, schmutzig, trübe, getrübt: skrēja zuosis klaigādamas nuo dugaiņa [Var.: dūņaina] ezeriņa BW. 12350 var. pratis šuo ūdentiņu dugainu sajaukt A. XI, 55. mazgāja rupučus ar dugainu rāvu LP. VI, 834. laiks bija dugains MWM. V. 561. uguns..., kas kurēšuoties dugaini Lautb., Vidv., 37.

Avots: ME I, 510


dūkainis

dūkainis, dùkainis 2 [Kl.], der gelbe Fuchs, gelbes Pferd mit schwarzer Mähne: es se̦gluošu dūkainīti BW. 13833. [dūkains zirgs L., ein Schweissfuchs; dūkaina (pe̦lē̦ka) guovs.]

Avots: ME I, 525


dūksnains

dūksnains [Schujen], morastig, einschiessend: aiz dūksnaina purva līgava zvana Latv. [dūksnainā purviņā BW. 34622.]

Avots: ME I, 525


dūkstains

dùkstains, morastig, sumpfig: plata, dūkstaina izte̦ka Aps.; dūkstainas ganības.

Avots: ME I, 525


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dūmains

dũmaîns, dũmājs,

1) räucherig, voll Rauch:
es piekrāpu meitu māti dūmājā (dūmainā) istabā Ltd. 1017; 1538;

2) rauchfarben, grau:
dūmains zirgs, dūmaina guovs Vēr. II, 1039.

Avots: ME I, 527



dumbla

dum̃bla [Nigr., Līn.], der Schlamm: Ēģiptes ielejās zemes kārtas radušās nuo Nīlupes saskaluojumiem un dumblas (dūņu) slāņiem Antrop. III, 29. [dùmbla 2 (gen. s. od. nom. s.?) zeme Lauri "purvaina zeme". krievs iegāja dumblā un uzcēla māju.] Zu li. dum̃blas, [dumlas (Szyrwid unter kał "Schlamm": vgl. le. dumbrs].

Kļūdu labojums:
29 = 28

Avots: ME I, 514


dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528


dūmojs

dũmuojs, räuchericht U.: nuo dūmuojas [Var.: dūmainas. dūmuotas] istabiņas BW. 3027; ähnlich BW. I, S. 740, Nr. 4907.

Avots: ME I, 528


dūmoņa

dùmuoņa 2 : "=dūmaka" (mit ũ) Sermus. dūmuoņains (unter dūmuonaiņš): dūmuoņaina diena Mar.

Avots: EH I, 348


duņains

[duņains, schmutzig graubraun: d. zirgs, duņaina guovs Mar.; zugrunde liege ein duņa (?) = "schmutzig graubraune Farbe ".]

Avots: ME I, 518


dūņains

dùņaîns, schlammig: nuo dūņaina [Var.: dūņāja, dūņuoja, dūņuota] ezeriņa BW. 637; 7540; 12350; 18269; dūņainas kājas 7291. 1 var.

Avots: ME I, 528


dundu

dundu! Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen Schalles: dundu, dundu, neskanēja [pūrs ve̦duot], tē̦va vaina, ne māmiņas BW. 16606, 1 var.

Avots: ME I, 516


durt

dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,

1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;

2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;

3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;

4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,

1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];

2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];

3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);

4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;

[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].

Kļūdu labojums:
13987 = 13984

Avots: ME I, 520


dvesma

dve̦sma, dvē̦sma, der Hauch: es duotuos bezdibe̦nam pāri, kur jūtu dievišķīguo dze̦smu un nemirstīguo dve̦smu JR. IV, 39. nuo tās valstības nāk tāda le̦daina dvē̦sma Vēr. I, 1355.

Avots: ME I, 537


dvingains

dviñgains, dunstig: dvingaina istaba; dvingains gaiss.

Avots: ME I, 538


dzeine

II dzeine "?": es pacēlu vainadziņu kuplumā, augstumā, devītā dzeinītē [Var.: žuburā] BW. 8640. [dzeine Bers. "pīne nuo stiebriņiem. dzijām vai cita kā"; "auch von den zīļu rindiņas eines Kranzes".]

Avots: ME I, 540


dzelmains

dzelˆmaîns, voller Tiefen, tief, tiefliegend: dzelmainā muklājā stidzis cilvē̦ks un luops LP. VII, 866. upe akmeņaina un ne visai dzelmaina Konv. 2 712.

Kļūdu labojums:
un ne visai = un visai

Avots: ME I, 541


dzeltāns

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542


dzeltenmatains

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542


dzeltenziedains

dze̦lte̦nziêdaîns, gelbblütig: dze̦lte̦nziedainas od. dze̦lte̦nziedu puķes.

Avots: ME I, 542


dzeltēt

dzeltêt, -ēju od. (intr.) -u, -ēju,

1) intr., gelb werden
[dzelˆtêt PS., Nigr.]: bē̦rziem sāk lapas dzeltēt, dzeltēja (Var.: dze̦ltuoja) purvā bē̦rzi BW. 18768. juo dzeltēja (vainadziņš), juo valkāju 5822. jau bē̦rziem lapas dzelt 9298; dze̦ltuoši lauki A. XX, 118;

2) tr., dzeltêt, -ēju, gelb färben
L., Biel. I, 408.

Kļūdu labojums:
18768 = 13768

Avots: ME I, 542




dzenolains

dze̦nuolaîns, stachlig, mit Stacheln versehen, beissend: dze̦nuolainas stīgas Vēr. II, 1396. dze̦nuolaina bardzība Stari III, 230.

Avots: ME I, 545


džerkstains

dže̦rkstains, rheumatisch: dže̦rkstaina vieta Etn. I, 28.

Avots: ME I, 564


džerkstelains

džer̂ksteļaîns "kas ātri džerkstelējas" Kalz. n. Fil. mat. 26: džerksteļaina dzija.

Avots: EH I, 365


dzerūksts

II dze̦rûksts, -s Warkl., das Gekroll, Gekräusel, (im Garn): šķeteraina dzija sacē̦rtas dze̦rūkstī.

Avots: EH I, 356


dzindzināt

dziñdzinât [Nigr.], summen Zirau n. U.: kuo, mušiņa, dzindzināji gar tuo manu vainadziņu? bite.,. dzindzināt dzindzināja BW. 5802. divspārņi laižuoties dūc, džinkst un dzindzina Konv. 2 620. Vgl. dzinkstêt.

Kļūdu labojums:
bite... dzindzināt = bite manu vainadziņu dzindzināt (?)

Avots: ME I, 551


dzintarains

dziñtaraîns "?": kuoki kad tuos nuoteš, ir dzintaraini Janš. Mežv. ļ. II, 41. cirsts nuo dzintarainas priedes Dzimtene III 2 , 400.

Avots: EH I, 358


dzīparains

dzîparaîns: dzīparainajām se̦gām un villainēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 162.

Avots: EH I, 361


dzīpslains

dzîpslaîns, ‡

2) faserig
(mit î 2 ) Dond.: dzīpslaini kāļi, rutki. dzīpslainas bietes.

Avots: EH I, 361


dzirkstelains

dzirkstelaîns, [dzirkstelains Bers.], funkelnd, Funken sprühend, feurig: pūķis ar dzirkstelainu asti LP. VI, 106. vidū jūŗas gulbi ķēra, dzirkstelaiņus viļņus meta BW. 2589. dzirkstelaina (Var.: dzirkstelīte) tautu meita.

Avots: ME I, 554


dzirksteļains

II dzirksteļaîns; Funken sprühend: dzìrksteļaina 2 guns Saikava. grìezdams dzirksteļainu zuobe̦na riņķi ap sevi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 359


dzīslains

dzîslaîns, dzîslājs, dzîšļuojs, dzîsluots [li. gyslúotas], adericht, sehnicht: dzīslainas kājas. ruokas. dzīslaina (Var.: dzīslāja, dzīšļuoja, dzīsluota) vakara vista BW. 20142. dzīsluots dzintars Asp.

Avots: ME I, 558


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


eila

eila [li. eilà], die Reihe, [èile 2 Domopol, Warkh., Preili (li. eilė˜ "Reihe")], die Tuor, die jemand trifft Kaltenbrunn n. U.: savijuos vainadziņu deviņām èiliņām 2 (Var.: rindiņām, kārtiņām BW. 6111,2. [Zu aile u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXI, 300 1 und XXXVII, 163.]

Avots: ME I, 566



ērst

ḕrst, - žu, - du, auseinanderbringen, reffeln, trennen Wenden, Wolm., Adsel, Salisb., Ranzen, Roop: ārā ērda vainadziņu Biel. 1728. ēršana, das Trenne; ērdējs, jem., der trennt. [Zu irt "sich zertrennen", ārdît, ē̦rds, ē̦rts, li. érdėti "sich auftrennen", aksl. oriti gr. "λύειν, χαϑαιρεῖν", und wohl auch ai. ardati "zerstieb, löst sich auf" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, Johansson KZ. XXXII, 457, Persson Beitr. 278, 637 f. und 841, Boisacq Dict. 73 unter ἀραιός Walde Wrtb. 2 641 f. unter rārus, Trautmann Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 576


gainīt

gaînît [Kr., gàinît C., Peb., Schujen, gàinît 2 Kl.], - u, - ĩju, tr., freqn. von dzìt [vgl. auch li. gìnti "wehren"], treiben, verfolgen: ar spriguļiem... sāktu mūs gainīt Dünsb. Pē̦rkuons Juodu gaina St. Refl. - tiês, sich wehren, verteidigen: viņš gainījās ruokām, kājām, bet nevarēja atgainīties. brāļi... vien uotru gainās Rainis Ties kas neaizmirst 37. [Zum Wurzelvokalismus s. Le. Gr. 60 u. 631 und Leskien Abl. 64.]

Avots: ME I, 585


gaišmatains

gàišmataîns, blond: gaišmataina galviņa Vēr. II, 303.

Avots: ME I, 588


gaišs

gàišs (ein Demin. gaišiņš BW. 32160, 10), leuchtend, hell, klar: gaiša uguns, gaiša balss, gaišas acis, dienas, naktis, gaišs prāts, gaiši ļaudis, aufgeklärte Menschen. man skaliņi gaiši de̦g BW. 6953. kur tas (vainadziņš) gaiši atspīdēja, tur mūžiņu nuodzīvuošu Ltd. 785. atminuos gaiši Aps. Von einem Laut: viens cirtiens bija smagāks un duobjāks, uotrs bija viegls, gaišs Jauns. Vēja ziedi 4. [Zu gàisma, gàiss, li. gaĩsas "ein ferner Lichtglanz am Horizont" (vgl. dziedrs I); s. Leskien Abl. 273, ick BB. VIII, 141 u. Wrtb. I 4, Bezzenberger BB. II, 155 u. XXVI, 167, Siebs KZ. XXXVII, 319, Wiedermann Prät. 30, Froehde BB. III, 14 Boisacq Dict. 1011 unter gr. φαιός, Trautmann Wrtb. 75.]

Avots: ME I, 588


gaļains

gaļaîns, fleischig: gaļaina aste MWM. VIII, 75. gaļainas lapas Vēr. II, 415.

Avots: ME I, 598


galdains

galˆdaîns, karriert, gewürfelt, dambrettartig: galdaina snātene Etn. IV, 108. galdains dvielis, palags, aude̦kls Aps., Golg. galdaini iedziļinājumi Konv. 2 1658. pe̦lē̦kbaltuo, galdaiņuo sedzeni Druva II, 668.

Avots: ME I, 589


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


gaņģains

gaņģaîns, uneben, mit kleinen Knoten versehen: dzija iznākusi nelaba: nevienāda, gaņģaina, vietām tievāka, vietām re̦snāka A. XX, 165.

Avots: ME I, 600, 601


garastene

gaŗastene, die Langschwänzige: lai manai pādītei trejādas avis: spruogainas, vilnainas, gaŗastenes BW. 1317,1.

Avots: ME I, 605


garausains

gaŗàusaîns, langohrig: gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME I, 605



garkājains

gaŗkājaîns, langfüssig: gaŗkājainas bites Stari III, 27. gaŗkājainu kumeliņu BW. 29628, 3.

Avots: ME I, 606


garkakla

gaŗkakla, gaŗkaklaîns, langhalsig: gaŗkakla od. gaŗkaklaina pudele, eine langhalsige Flasche.

Avots: ME I, 606


garkātains

gaŗkâtaîns, langstielig: gaŗkātainas lapas Konv. 2 1203.

Avots: ME I, 606


garpirkstains

gaŗpìrkstaîns, langfingerig: gaŗpirkstainas kājas.

Avots: ME I, 607


garšķiedrains

gaŗšķiêdraîns, langfaserig: gaŗšķiedraina dzija Konv. 2 229.

Kļūdu labojums:
dzija = vilna

Avots: ME I, 608


gāzains

gāzaîns,

1) baufallig
Ar.;

2) voll mit Sturzwellen
Perkunen: gâzaina 2 jūra.

Avots: EH I, 390


glabāt

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. 2 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621



glāžains

glãžaîns, gläser: glāžainas acis Pur.

Avots: ME I, 624


glemains

gle̦maîns, gļe̦maîns, schleimig, mit Schlaim bedeckt: gle̦mains kâ gliemēzis Kok. A. XIII, 251. gle̦maina mute Alks. par raganas vēmekļiem tauta nuosauc mīkstu, gļe̦mainu masu Etn. III, 23.

Avots: ME I, 624


glezains

gle̦zaîns, schliefig: gle̦znaina maize Stelp.

Avots: ME I, 625


gleznains

gle̦znaîns ,* bilderreich, gle̦znaina valuoda; gle̦znaini izteikties Klaust.

Avots: ME I, 625


glīme

[glĩme Stenden, die glitschige, porenlose untere Schicht eines schlecht gebackenen Brotlaibs; davon ein Adj. glĩmains: līmaina maize, Brot mit glīme. Vgl. li. glìmti "превращаться в слизь", glieme u. a.]

Avots: ME I, 627


glīznains

glìznaîns, glitschig, schliefig: glīznaina maize Mat.

Avots: ME I, 628


glotains

gluôtaîns, gļuôtaîns, schleimig, schlammig: piens paliek dze̦lte̦ns, gluotains MWM. VI, 47. gluotains dīķis. Jancim ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. gļuotaina āda.

Avots: ME I, 632


glūdains

glùdaîns Burtn.,

1) tonicht, lehmig:
glūdainas smilšakmeņu kārtas Konv. 2 588

2) mergelartig
U.

Avots: ME I, 631


gnīdausis

gnĩdàusis, f. - e, Demin. auch - aukstiņa, jem., dessen Haar hinter den Ohren mit Nissen besetzt, ein Lausiger - zur verächtlichen Bezeichnung einer Persson: visas tautu gnīdaustītes gaida baltu vailnainīšu (Var.: gnīdaustiņas) BW. 25418. neduošu māsas vainaciņu valkāt tautu gnīdausei 24612, 2.

Avots: ME I, 634


godāt

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688


gods

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691


gozains

guôzaîns, sonnicht: mirdzuošā klajumā guozainas gravas.

Avots: ME I, 693


grauzains

gràuzaîns 2 [Borchow], schorfig, voller Schelfer: [gr. āda (nuo vēja) Borchow]; grauzaina galva Etn. II, 36. [Zu grauzis 1,li. gràužas "Kies"?]

Avots: ME I, 640


grauzdains

gràuzdaîns 2 "sagruzdējis, sagrauzdējies" Kalz. n. Fil. mat. 27: g. siers (vom Käse, der im Ofen getrocknet ist), grauzdaina maize.

Avots: EH I, 399


grauzt

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I 4 , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641


grebla

grebļa "bedrīte uz grebļaina ceļa" Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 402


greceļains

greceļains Līvāni, gekrollt, verwickelt, verstrickt: greceļaina dzija.

Avots: EH I, 402


gredzenains

gre̦dze̦naîns, mit Ringen versehen, besetzt : gre̦dze̦naina ruoka, gre̦dze̦naini pirksti A. XX, 953.

Avots: ME I, 646


gredzenot

gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.

Avots: EH I, 402


grēks

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652


grepstelains

grepstelains,

1) voller Krollen, Knoten :
grepstelaina dzija Lös. n. Etn. III, 178 ; [

2) lockig :
gre̦pste̦laini mati Domopol].

Avots: ME I, 650


griezi

[II griezi, = greizi, schief: vainadzirņš griezi (Var.: greizi, šķībi) stāv galviņā BW. 8499, 2 var. - Zu greizs.]

Avots: ME I, 661


grimt

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t 2 Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 1 , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655


grīšļains

‡. grīšļaîns, mit Riedgras bewachsen: grīšļaina pļava Salis. pa... grīšļainām lankām Veselis Saules kaps. 77.

Avots: EH I, 407


grīzte

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659


grubulains

grubulains, [grubuļains U.], uneben, holperig, höckerig: āda ir grubulaina bez spīduma Konv. 2 1273; grubulains čakārnis Stari III, 226. uz baznīcu grubulaiņš ceļš BW. 20073 var., [Weinsch.].

Kļūdu labojums:
grubulaina = grubuļaina

Avots: ME I, 664


gruduļains

gruduļains "ausgebrannt" Warkl.: gruduļaina vieta.

Avots: EH I, 410


grumbains

grum̃baîns,

1) runzelig:
grumbaina piere, grumbains ģīmis. viņš mani darījis grumbainu Hiob. 16, 8;

2) holperig:
grumbains ceļš.

Avots: ME I, 664, 665


grumbulains

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665


grunčains

gruñčaîns, voll Schutt: te visas malas netīras, grunčainas Ahs.

Avots: ME I, 665


grūtmūžiņš

grũtmûžiņš, wer ein schweres Leben hat: vainadziņu izne̦sāju, ne reizītes nemazgāju. baltautiņš, g., ik dieniņas jāmazgā BW. 24784, 9 var.

Avots: EH I, 413


gružains

gružaîns, voll Schutt, Graus, Geröll: gružaina upe; gružains ūdens. gružaina istabiņa BW. 6871.

Avots: ME I, 667


gudrisks

gudrisks, klug, schlau: cik gudriska es dabūju lakstīgalas vainadziņu BW. 24388.

Kļūdu labojums:
gudrisks = gudriska,Adv.

Avots: ME I, 675


guģot

guģuôt, gūguôt, guģêt, -ẽju,

1) intr., girren:
dui baluoži strautā dzēra, abi dzēra guģuodami BW. 31955, 3 (Var.: gūguodami, dūduodami 16715; 10627, guģējuot 9965, ģuģuojam 9589). lai palika pašu puiši kâ baluoži guģuojam RKr. XVI, 151;

2) murmeln, schwatzen:
viesi, jautri smiedami un gūguodami... Purap.;

3) klagen, sich grämen,
[guģuôt, schnucken, weinen Mag. VIII, № 2282, aus Nerft]: guģuodami, sē̦ruodami nuo māmiņas vien dziedāja BW. 3990. Refl. -tiês,

1) missmutig murmeln, sich beklagen
Ahs.: dē̦ls guģējās, ka nevaruot laimīgs būt LP. I, 122. tautu meita guģuojās (Var.: guģināja, gūguojās, gaudājās), vainadziņš ausis grauza BW. 24272. viņs ar˙vien par tuo uz manim guģuojās A. XIII, 492;

2) betrübt sein
Tals.

Kļūdu labojums:
9965 = 9969, 3 var.

Avots: ME I, 676


gumbains

gumbaîns: wellenförmig erhöht Spiess, uneben Siuxt: g. skārda trauks, gum̃baina drāna, āda Siuxt. gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 418


gumbains

gumbaîns, mit Knoten versehen: gumbaina dzija Dond., Ahs. gumbaina nūja, Knotenstock W.

Avots: ME I, 680


gumzains

gum̃zaîns [Ruj., Nigr.], krumm, gekrümmt, voll Krümmungen: luoks, slieces ir gumzainas, ja nav nuolīkušas slaidā līkumā, bet vietām ielīkušas par daudz, vietām par maz A. XIII, 493. [gum̃zains maiss Wandsen, ein Sack, der nich gleichmässig vollgestopft ist; gum̃zains ritenis Jürg., ein nicht ganz rundes Rad.]

Avots: ME I, 681


gumzalains

‡. gùmzalaîns 2 Oknist, uneben, gruftig: gumzalaina vieta (gulta).

Avots: EH I, 419


guņģains

guņģaîns, knotig, verknotet: guņģaina dzija Druw.

Avots: ME I, 682


idrains

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. 2 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702


iecistēt

ìecistêt "?": sirdi... iecistējusi kāda cieta un le̦daina skraba Burtnieks 1934, S. 33.

Avots: EH I, 506


iedzimts

ìedzìmts, angeboren: iedzimta kaite Kundziņ Ve̦cais Stenders 12. iedzimta tauta, das eingeborene Volk. iedzimti grē̦ki U., Erbsünden; iedzimta vaina U., ein Erbübel.

Avots: ME II, 13


iegrozīt

ìegruozît,

4): mājas jāiegruoza (t. i., jauzliek pirmās baļķes) uoturdienās un ce̦turtdienās Ramkau. kad pirmās 4 baļķes sane̦stas un saliktas kuopā, tad saka, ka māja ir iegruozīta; pirmuo vainaku sauc par iegruozāmām baļķēm AP. žagariņus pērkļa iegruozīšanai Pas. 1, 346.

Avots: EH I, 515


iekalnains

iekalnaîns, konvex: jāvalkā līdze̦nas, nedz ieduobainas, nedz iekalnainas brilles Mekons Zella māj. grām.3 180.

Avots: EH I, 518


iekšīgs

ìekšîgs: iekšīga vaina AP., Ramkau.

Avots: EH I, 523


ielīgot

ìelĩguôt,

1) tr., in Schwung bringen:
šūpuoles Kand.

2) die Johannisfeier beginnen:
kas tuos Jāņus ielīguoja? BW. 32353;

3) [līguo - Lieder singend hereinbekommen, erlangen:
ielīguoju brāļam sievu, sev diženu arājiņu BW. 343. manu vainadziņu kaimiņuos ielīguot 5907;

4) intr.,, herein -, hineinschweben, herein -, hineinschwanken:
ielīguoja tē̦va māsa kâ saulīte istabā. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguoja sē̦tā R. Sk. II, 58. Refl. - tiês, in Schwung geraten.

Avots: ME II, 39


ielokains

ieluokaîns, mit ieluoki versehen, geschmückt: ieluokaina villainīte augumiņa vedējam LP. VII, 402; BW. 7646; 4538. ieluokaina brāļa māsa 17071; 18279.

Avots: ME II, 41


iemantot

ìemañtuôt, tr.,

1) ererben:
iemantuojama tiesa Jos. 1, 6;

2) erwerben, erlangen:
vainaks bija dārgs, un ne katra brūte tuo spēa iemantuot BW. III, 1, 27. kuo tu tuo ienmantuosi?

Avots: ME II, 43


ierūsans

iẽrùsans, iẽrūsains, ins Rostfarbene spielend: ierūsanas peles MWM. VII, 793. kājas (irbei) balti pe̦lē̦kas jeb ierūsainas Konv. 2 1356.

Avots: ME II, 59


iesmigt

ìesmigt, [- smìegu, - smigu, stechend eindringen]: ja krūtīs brūce de̦g nuo krustenieka šķē̦pa, kas dziļi iesmidzis un palicis iekš vainas MWM. VII, 659. [skabarga iesmiga pirkstā Nigr.]

Avots: ME II, 68


iespiedums

ìespiêdums, das Eingedrückte, der Eindrück, die Beule: Krišs lika atslē̦gu vienā iespiedumā, lika uotrā Dok. A. ainas, nuo kuŗām smadzenēs bij uzglabājušies nuotē̦li, iespiedumi Vēr. II, 80.

Avots: ME II, 70


ievasa

ievasa,

1) Feuchtigkeit in der Erde, Saft in Bäumen:
pa maizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa, pa aug kuokainās daļas idrām atkal virzās augšup zemes ievasa U. b. 118, 28;

2) die Kraft, die Möglichkeit:
kur viņam kâ par brīnumu radās ievasa! Wind. [vgl. vasa]

Avots: ME II, 86


ikām

ikãm Annenhof n. BW. 2709, 14529, 2, 22416, [ikam Tirsen],

1) während, solange als:
ikām tautas diendusī, es pie mātes launagā BW. 22416. man galdiņš piederēja, ikam māsa vaina 24228;

2) bis:
guli, guli, līdaciņa, ezeriņa maliņā, ikām mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709. es varu dzert un dziedāt, ikam rīta saule lēca 816. Vgl. iekãm.

Avots: ME I, 704


ikrains

I ikraîns, viel Rogen enthaltend: ikraina zivs, vēzis.

Avots: ME I, 704


ilgām

il˜gãm Kmpf., AP., tahm. il˜gam (wohl auch im mittlerem Dial. hier und da mit kurzem a), Instr. Pl. fem. g. von il˜gs,

1) lange
(nur temporal): ne ilgām tautu meita valkās zīļu vainaciņu BW. 6012. vai ilgām tavs mūžiņš? pa ilgām, so lange: lustīgam man dzīvuot, ne ilgām mans mūžiņš; tik ilgām mans mūžiņs, kâ vasaras launadziņš BW. 84. tik ilgām sklidināju, līdz meitiņu pavēlēja;

3) cik ilgām (ilgam), wie lange:
cik ilgām tas tâ būs? Psalm. 74, 9. lustīgam man dzīvuot, ciek ilgām man dzīvuot BW. 84.

Avots: ME I, 705


irbulains

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains 2
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709


īsšķiedrains

îsšķiêdrains, kurzfaserig: īsšķiedrainas vilnas dzija Konv. 2 926. kuokvilnas un citu īsšķiedrainu vielu plucināšana 1533.

Avots: ME I, 837


iz

II iz [li. dial. iž], hochle. statt schriftle. uz, auf: iz akmeņa stāvē̦dama BW. 15383, 2. ūdens lāse nuostāvēja iz bē̦rā kumeliņa 30011, 1; 28375, 7. balta kaza velējās Daugaviņas maliņā, vai iz lietu, vai iz sauli, vai iz sava precinieka 29099. iz ve̦zuma atgulās LP. V, 141. skaista puķīte ziedēja iz pe̦lē̦ka akmentiņa Buschh. iz upītes es izaugu BW. 23585, 8. līču līčiem upe te̦k, zaru zariem Daugaviņa, iz tā līča, iz tā zara nuoņems manu vainaciņu Buschh. jāt iz pieguļu Buschh.; [s. Le. Gr. § 537].

Kļūdu labojums:
nuostāvēja = nestāvēja
23585, 8 = 22382 var.

Avots: ME I, 712


izburnīt

izburnît: ausreiben Frauenb. (mit ur̂ 2 ): dubļainas drēbes izkaltēt un i.

Avots: EH I, 437


izdibinēt

izdibinêt (unter izdibinât): kas tās vainas tik smalki varēja i.? Siuxt.

Avots: EH I, 442


izdzist

izdzist

2): kad saltā laikā kauj cūku, gaļa labi izdziest Sonnaxt. tur tik darba vaina: viņš ir sakarsis un izdziest Heidenfeld;

4): ve̦lns, kur viņi izdzisa (izputēja)! Heidenfeld.

Avots: EH I, 445


izglabāt

izglabât, tr.,

1) bewahren:
nuo uguns briesmām, nuo dūmainas istabiņas;

2) gehörig hätscheln, pflegen:
izauklēj[u]si, izglabāj[u]si, duod uotram maldināt BW. 17250, 12. [Refl. - tiês, zur Genüge glabât.]

Avots: ME I, 738


izgodāt

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izmargot

izmar̂guôt, tr., stickend verzieren, schmücken: es šķituos šuogadiņ margu vīt vainaciņu; augsti kļavi, re̦ti uoši, nevar margu izmarguot (Var.: salasīt) BW. 5869. tuorņa galuotnes ar izmarguotuo krustu A. XII, 1. izšuvumiem izmarguots galdauts Egl. te uz sarkanbalta zīdautiņa ar dzīpariņiem izmarguots Asp. izmarguotas drānas visādiem ziediem A. XXI, 529. margiem Rīga izmarguota BW. 31775.

Avots: ME I, 769


iznēsāt

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776


izpirkt

izpìrkt (išpir̃kti), tr.,

1) aus-, loskaufen, einlösen:
suoli, bāliņ, simtu mārku, izpērc manu vainadziņu BW. 13595. pūrs bij izpē̦rkams BW. III, 1, 58. zeme pie mums jau izpirkta;

2) los -, freikaufen:
tē̦vs viņu izpirka nuo zaldātiem;

3) auskaufen (den ganzen Vorrat), vergreifen:
tirgū viņam ātri izpirka sietus;

4) beim Einkauf all sein Geld ausgeben:
viņš savu naudu izpircis;

5) bestellen und das Bestellte bezahlen:
nu tev pusducis alus jāizpē̦rk. Refl. -tiês, sich freikaufen: agrākuos laikuos varēja izpirkties nuo kaŗa diene̦sta.

Avots: ME I, 780


izpūlēt

izpũlêt, ‡

2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis;

3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;


4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.

Avots: EH I, 475


izrobīt

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794


izšķetināt

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810


izskūpstīt

izskûpstît, tr., wegküssen: iz krūtīm sāpes izskūpstītu Vēr. I, 926. Refl. - tiês, nach Herzenslust küssen, einander küssen: līdz apnikšainai dabū izskūpstīties Janš.

Avots: ME I, 799


izsprēgāt

izsprẽ̦gât, freqn. zu izsprâgt, izsprêgt, intr.,

1) zerplatzen:
izsprē̦gājušas lūpas Grünh.;

2) aussprühen:
kâ uguns strūkle raiba, krāsaina, tã gaisā izsprē̦gā, bet nesasilda Asp.

Avots: ME I, 803


iztaustīt

iztaûstît, tr., gehörig befühlen, betasten: tas vainas iztaustīja MWM. VIII, 91. viņi iztaustīja pa priekšu ceļu VIII, 224.

Avots: ME I, 815


izziedēt

izziêdêt, intr.,

1) auf -, emporblühen:
sarkanais dābuoliņš nuo saknītes izziedēja BW. 10603;

2) aus -, verblühen, verwelken:
izziedējušas pieneņu galviņas MWM. VI, 841. tautu meitu vainadziņš izziedējis, izputējis BW. 24276. tā bija ve̦ca meitene gaŗu seju un izziedējušām acīm Latv.;

3) eine Zeitlang blühen:
savu pavasaru izziedējis, tītenītis snauž bezapziņas snaudā RKr. VII, 79.

Avots: ME I, 832


izzināt

izzinât, tr., in Erfahrung bringen, ermitteln: ne visiem ļautiņiem visas vainas izzināju BW. 932. ne visiem stūrmaņiem ūdens ceļu izzināt 30816.

Avots: ME I, 831


jāre

jãre AP., C., Kegeln, Orellen, = jāris 1, jārs: truokšņaina j. vīriešu un sieviešu pulkā Kaudz. Javnie mērn. laiki III, 7.

Avots: EH I, 561


jaunināt

jaûninât (li. jàuninti), tr.,

1) erneuern, verjüngen:
uotreiz manu augumiņu tu par jaunu jaunināji BW. 22168, 2. es tuo savu vainadziņu jaunu vien jaunināju 5877. valuodu jaunināt viele Neubildungen in der Sprache gebrauchen;

2) für jung ansehen, ausposauen:
kuo tu mani tâ jaunini? Refl. - tiês,

1) sich erneuern, sich verjüngen, jung tun
R. Sk. II, 135;

2) sich für jung ausgeben:
tautietis jauninās (Var.: jaunījās) BW. 10771.

Avots: ME II, 100


jēlumains

jê̦lumaîns,

1) mit rohen Fleischfetzen beschmutzt:
kas ar jē̦lumiem strādā, tam ruokas paliek jē̦lumainas Ahs.;

[2) roh, wund
U.].

Avots: ME II, 113


jēmējs

jēmẽjs, jemand, der nimmt,

a) der Freier:
lai stāv meita vainagā, kad nav laba jēmējiņa (Var.: ņēmējiņa, jē̦mājiņa) BW. 11994;

b) der Mann, der in der Riege das gedroschene Stroh in ein besonderes Sieb
(restes) wirft: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104.

Avots: ME II, 113


jokains

juõkaîns, spasshaft, komisch: juokaina valuoda Siuxt. tas izklausās juokaini Drsth.

Avots: ME II, 126


joņains

juõņaîns, juonaiņš, juõnîgs, stürmisch, eilend, schnell: viņš redzēja juoņainu cīņu pilnu dzīvi JR. III, 55. kaķis, tuo dzirdē̦dams, juonīgi skrej Etn. II, 62. juonīgi aizsita aiz sevis durvis Purap. citreiz sāpes palika tik niknas, juoņainas Vārds 1913, S. 49.

Avots: ME II, 127


judrpraulains

judrpraûlaîns, im Kern angefault: judrpraulaina egle J. Dr.

Avots: ME II, 115


jūra

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. 2 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122


jūrmaliens

jũrmaliens, das Gestade, die Küste: tālāku sākas purvainais, mežainais jūrmaliens Konv. 2 150.

Avots: ME II, 122


jūts

II jũts, -s,

1) = jũtis 1: ceļa j. Frauenb.;

2) Singularform zu jũtis 4 Frauenb.; "die Sehne an der Gelenkstelle"
Siuxt: e̦lkuonī ir ruokas stiprāka j.; vistiņai ar ir sava jũtiņa ebenda;

3) ein gewisses Strickmuster für Handschuhe
("līkumaina svītra, kas vijas cauri izadītajiem ziediem") Frauenb.: cimdus adīja raibus, ar puķēm, ar jūtīm; tās jūtis iet vis˙apkārt.

Avots: EH I, 570


kacenains

kace̦naîns "Blattstengel und Fruchtstiele enthaltend" Ar.: kace̦naina labība.

Avots: EH I, 572


kaite

kaĩte,

1) der Schaden, der Fehler, das Gebrechen:
kas citiem kaites bija, kad es biju ve̦ca meita BW. 13059. bē̦das, kaites, nuopūtiņas, krītiet ceļa maliņā 85. liela kaite (Var.: vaina), maza kaite, te̦k uz māti raudādama 22411, 3. Sprw.: tik nebija kaites, kâ tā brēciena;

2) das Leid, die Plage, die Krankheit:
Sprw. katram sava kaite sāp. acu kaites, Augenkrankheiten LP. VII, 348; ausu, vē̦de̦ra kaite, Ohren -, Magenkrankheit; de̦lamā k., die Schwindsucht Etn. IV, 113; dze̦lte̦nā k., die Gelbsucht IV, 116; gremžas k., die Hypochondrie Ar.; krītamā k., die Fallsucht.; laizāmā kaite, eine Krankheit der Kühe Sassm.; liesas k., Milzkrankheit Tr. IV, 363; sarkanā k., der Rotlauf Etn. IV, 2; saduodamā kaite, die Schmähsucht; sievu kaite U., die menses. Wohl nach Sommer Balt. 110 (der mit Hinweis auf eine analoge Bed. von ai. taapḥ von einer Urbedeutung "Brennen > Schmerz, Leid" ausgeht) und Būga KZ. LI, 130 zu kàist; und daher liv. kait "schaden" eher aus dem Le. als umgekehrt. Vgl. auch li. káita "огорченiе, тревога".]

Avots: ME II, 135


kaitēt

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt 2 Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136


kaitin

kaitin, zur Verstärkung von kaist: puķītes ar dze̦ltainajiem ziediņiem kaitin kaisa Vēr. II, 654.

Avots: ME II, 136


kākarains

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190


kalnains

kalˆnaîns, bergig, uneben: kalnains apgabals. kalanaina, lejaina taut'istabiņa BW. 24097.

Avots: ME II, 142


kalns

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143


kankarains

kankaraîns C., kañkaraîns K., zottig, zerlumpt: kankarainu kazu vedu BW. 18704. kāds, māsiņa, tavs vīriņš, kâ sunītis kankarains BW. 21608. ieraudzīju... kankarainu kumeliņu 31888. kankaaina dē̦lu māte RKr. XVI, 213.

Avots: ME II, 155


kārpains

kãrpaîns, warzig, voller Warzen: kārpainas ruokas.

Avots: ME II, 197


kārtains

kā`rtaîns:

"1)" ME. II, 201 a zu tilgen. gaļa cieta, kārtaina ("cauraugusi") Oknist, Sonnaxt.

Avots: EH I, 605


kārtains

kā`rtaîns,

1) in Schichten, Reihen, Streifen, streificht:
zeme ir kārtaina (slāņaina): dažādas kārtas atruodas viena zem uotras Būvm. 9. sēja ir kārtaina, streifig, ungeich B. Vēstn. kārtains kuoks, ein Baum, an welchem die Jahresringe (kārtas) deutlich zu sehen sind Wend., C., Smilt.; kārtains ģĩmis, ein vom Wetter rauh gewordenes Gesicht U., Dond., Behnen.

Avots: ME II, 201


kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168


kāšains

kàšaîns, mit Haken versehen: kāšainais e̦nkurs Konv. 2 847.

Avots: ME II, 205


kašķains

kašķaîns, krätzig: kašķainas avis, ruokas [BW. 35174]. šūpuļa kārējam kašķains vē̦de̦rs LP. VI, 149.

Avots: ME II, 170


kaulains

kaũlaîns, knochtig, entfleischt, mager, stenglicht: kaulaina gaļa, ruoka; kaulains zirgs, cilvē̦ks. dzī(k)slainas, kaulainas panāksnu meitas BW. 20143, 3. kaulaina gulta Duomas II, 1018.

Avots: ME II, 174


kauslains

II kauslaîns : nevienādi (ja šur tur laukā ir tukšas un re̦tas vietas) saaugusi labība ir kauslaina Korwenhof.

Avots: EH I, 595


ķauzains

ķauzains "?" ķanzainas (schmutzig, schorfig?) kājas Kroppenhof.

Avots: EH I, 692


ķauze

ķàuze 2 Lub., ķàuza 2 Bers., der Schorf bei Wunden, die Kruste Wid.: nu jau sāk ķauza nuoiet. viņam tāda ķauza uz ruokām - nelīdze̦na, netīra, kr,aupaina āda Bers. A. XVII, 187.

Avots: ME II, 358


ķauzis

II ķauzis "?": galva kâ ķauzis, t. i. netīra, blaugznaina Serb.

Avots: ME II, 358


kāva

kâva (li. kovà), der Kampf, die Schlacht: tas nu˙dien vēl nepazīst vē̦sturi, kas viņā citu ne˙kuo nav atradis, kâ briesmīgus kaŗus un asiņainas kāvas Kronw.; kāvas vīrs Gold., = kavākslis. Zu kaût.

Avots: ME II, 205


ķeblains

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358



ķeķains

ķeķaîns, mit Dolden versehen Oknist: ķeķainas lazdas.

Avots: EH I, 694


ķekarains

ķe̦karaîns, ķe̦karuôts,

1) doldenständig, traubig:
te uogu ķe̦karuotās strūkles pie katra ērkšķa nuokar,as Asp. brūklenes šuogad ļuoti ķe̦karainas Hen. ;

2) ķe̦karains, zerzaust, zerfetzt:
visu gadu Jānīt[i]s jāja ķe̦karainu (Var.: ķe̦nkarainu, pinkainu) kumeliņu BW. 32933, 3 var.

Avots: ME II, 360, 361


ķenkarains

ķe̦n̂karaîns 2,

1) voller Trauben, büschelig:
man zied ruozes ķe̦nkarainas BWp. 52, 2;

2) zottig, struppig:
ķe̦nkarainu tē̦va dē̦ļu iedzinuši nātrienā BW. 14419. ķe̦nkaraina

(Var.: pluskataina) dē̦ļu māte ievēlās nātrienā 23570. Jānis gāja visu gadu ķe̦nkarainu kumeliņu

32933.

Avots: ME II, 365


ķeņķeris

ķèņķeris,

1): ein beim Gehen taumelndes (strauchelndes)
Lebewesen (mit è̦n 2 ) Sonnaxt;

3) "?": tautu meita speŗ ar kāju savu puķa vainadziņu: skrien ellē, ķeņķerīt (Var.: čenčerīt; oder zu einem nom. *ķeņķere?)! VL.

Avots: EH I, 695, 696


ķepains

ķe̦paîns, ‡

2): "mit einem fingerartigen Muster versehen"
Dond., Erwalen: ķe̦painajuos lindrakuos Janš. Tie, kas uz ūdens 6; ‡

3) klebrig:
ķe̦paini dubļi AP, ķe̦paina maize C., Jürg. ar mīkstu, ķe̦paiņu ("?") sniegu Janš. Bandavā II, 235; kotbeklebt: ķe̦painuos pirkstus karcinādams Kaudz. Izjurieši 84; ‡

4) "?": lamāšanās... vārdi, lai tie būtu vai tie visu ķe̦painākie Kaudz. Izjurieši 89.

Avots: EH I, 696


ķerains

ķe̦raîns,

1): ķe̦raiņiem matiem Janš. Dzimtene IV, 188. ķe̦raina galva Grenzhof n. FBR. XII, 16. ķe̦rainajās auzās Virza Straumēni3 230;

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 696


ķērksains

ķē̦rksaîns [?], reich an Wasserfällen: Daugava strauja, ķē̦rksaina Konv. 2 233.

Avots: ME II, 375


ķērkstēt

ķẽrkstêt, ķērkstêt [vgl. li. kerksė´ti "кричать по гусиному"], ķēršķêt, kērkšêt Stelp., -u, -ẽju, intr., quarren, gackern, kreischen: vistas ķē̦rkst. savu nesmukuo ķērkstēšanu dzirduot, dzenim kauns nācies Kundz. aizsmakusi, ķe̦rkstuoša balss. kad nuoņēma (meitām) vainadziņu, iet balstiņš ķē̦rkstē̦dams BW. 215. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375


ķērums

ķê̦rums, ‡

3) ein körperliches Gebrechen:
var būt viņam tur kāda vaina iekšā, kāds ķ. Salis.

Avots: EH I, 700


ķervelains

ķe̦r̂ve̦laîns, ķer̂veļaîns Smilt., uneben, grob: slaiki ķe̦rve̦laini bē̦rzi Purap. kuoka miza ķe̦rve̦laina Lub.

Avots: ME II, 370


ķeskains

ķe̦skains,

1) zersetzt
(?): ar ve̦cuo, ķe̦skainuo villaini Janš. Mežv. ļ. II, 190;

2) mit Ausschlägen behaftet
Blieden: ķe̦skainas lūpas.

Avots: EH I, 697


ķeverains

ķeveraîns, doldenständig, verzweigt: ķeveraina sakne.

Avots: ME II, 372


ķezains

ķe̦zaîns, schmutzig: ķe̦zaina prāva Aps.

Avots: ME II, 372


ķimanains

ķimanains (mit a aus e, 2 ) Sonnaxt, reich an Kümmel: ķimanaina pļava.

Avots: EH I, 702


ķirināt

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384


ķirpa

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385


klajotne

klajuotne ,* die Fläche: sniega klajuotnes, Eisflächen Poruk. sausa, ce̦lmaina klajuotne MWM. VI, 420.

Kļūdu labojums:
klajuotne* = klajuotne

Avots: ME II, 210


klancains

[klan̂caîns 2 Arrasch, = gabalains: kl. piens.] klañcaîns, nicht überall aufgekeimt: klancaina labība Kav. [Vgl. klancis.]

Avots: ME II, 212


klapatains

klapataîns, mühevoll, voller Plackerei: klapataina dzīve Blaum.

Avots: ME II, 214


klāšks

klâšks (>ostle. kłošterys) Auleja, eine Schicht ("šķiedraina materiāla kārta"): pa kratam drusku linu, liekam pašukas klāškiem virsā (kuodeļu taisuot).

Avots: EH I, 612


klēgāt

klẽ̦gât [Dond., Līn., Dunika, Bauske, Tr.], - ãju, intr., schreien (besond. von Gänsen) Gold., Nigr., Etn. II, 51: pārnāk zuosis klē̦gādamas nuo dūņaina ezeriņa Dond., BW. 634. es pielēcu zuosstallim, dievs dev[a] mazus klē̦gātājus BW. 33455. [Zu kledzinât, kladzêt.]

Avots: ME II, 224


kleibains

kleĩbaîns, glitschig, schliefig: kleibaina maize Mat.

Avots: ME II, 220


klēpains

klē̦pains (mit ļ zu lesen?) Trik., sich gelagert habend, halbverdorrt: klē̦paina zâle.

Avots: EH I, 616


kļēpains

kļẽ̦paîns, weich, wässerig: kļē̦pains sniegs; kļē̦paina labība (= kas izkļē̦pājusi); kļē̦paina maize C., kļē̦pains ceļš N. - Peb.; [kļ. laiks, Schlackerwetter Nötk.].

Avots: ME II, 239


klinčains

kliñčaîns, klincaîns, kleisterig, kleberig: klinčaina maize C., Smilt., Dr., [Salis].

Avots: ME II, 228


kliņģere

kliņģere: kliņģeŗ[u] viju vainadziņu BW. 5948.

Avots: EH I, 618


kļūdains

kļũdaîns, fehlerhaft: valuoda stipri kļūdaina.

Avots: ME II, 240


knaibīt

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242


knarkstēt

knar̃kstêt [Dond.], knarren: knarkstēja rūsainas eņģes Dünsb. Par. 41. [Zu li. knar̃kti "schnarchen"?]

Avots: ME II, 243


knībarains

knĩbaraîns Stenden, uneben (mit knĩbari) gesponnen: kad nemāk vērpt, iznāk knībaraina dzija.

Avots: EH I, 631


kniesains

kniesaîns "juckend" Warkl.: kniesaina āda.

Avots: EH I, 632


knubuļains

knubuļaîns, uneben (vom Garn) Ruhental, Salis: knubuļaina dzija.

Avots: EH I, 634


knupurains

knupurains, knotig, uneben (vom Garn od. Gewebe) NB.: knupuraina dzija.

Avots: EH I, 634


korains

kuõraîns,

[1) gewölbt, erhaben
Lis., mit einer kuore, einer Erhöhung in der Mitte versehen Nötk.]: kuorainas sniega kupanas gailēt gailējās Saul. III, 96. [gruozs ar kuorainu vāku Lis. ;

2) gekerbt, zackig:
k. jumts ("kam augša vaļā"), cimds ("ruobaini izrakstīts") Sessw., Serben, Laud., Roop, Schrunden u. a.]

Avots: ME II, 347


kosains

I kuõsains [N. - Peb., weisslich]: kuosainas acis L., Gr. - Essern, Krem., Golg.

Avots: ME II, 348


ķozains

ķozaîns, kotig, schmutzig: lāpsta ķozaina Dond.

Avots: ME II, 391


krācains

krācaîns, kŗācaîns, reich ar Stromschnellen, WAsserfällen: krācainas upes Konv. 1576.

Avots: ME II, 265


krampains

krampains Segew., einschnittreich: krampaina zeme.

Avots: EH I, 641


krancis

krañcis,

1) Kranz
(hieraus entlehnt) od. Streifen L., St.;

2) eine Schicht Balken im Quadrate
St., U. (s. vainags);

3) ein gewöhnlicher Name für Hunde, weluhe einen weissen Streifen am Halse haben:
Krancis rēja, Ansis jāja BW. 14355;

4) ein altes, mageres Tier
(krañcis N. - Autz), auch ein alter Mann: lai tuo kranci (das alte Pferd) ve̦duot uz mežu un tur nuosituot LP. VII, 110. man tāda stīva kranča (alter Mann) ne˙maz nav vajadzīgs Purap. man tuo pašu vīra kranci meža putni nuoknābuši BW. 27116. [In der letzten Bed. vgl. kranka.]

Avots: ME II, 259


krāsains

kràsaîns, farbig, farbenreich: krāsaina gaisma. krāsains gaiss, krāsainas debesis Smilt., C., krāsaina drēbe C.

Avots: ME II, 267


krauklains

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263


kraupains

kŗaũpaîns, [kraupjaîns], grindig, räudig, schorfig, uneben, rauh: kŗaupains zirgs Lautb. īsa tava piedruokne, kŗaupaina ruoka RKr. XVI, 127, [Annenburg]. uolas ar kraupainu čaulu Konv. 2 2022. kŗaupaini [od. kraupjaini Annenburg] kartupeļi Kand. [kraupaiņas ruokas BW. 35174 var. (aus Alschw., Sackenhausen, Talsen).]

Avots: ME II, 295



krece

krece Irm., krecẽjums, etwas Geronnenes, Klunkeriges, die Gallerte Frauenb.: minē̦tā putra ir valkana un gļuotaina kâ kracējums Apsk. bē̦rni visu gaļu izē̦duši, tik krecējums vien atlicis bļuodā Ahs.

Avots: ME II, 270


kremis

kremis, eine Pferdekrankheit KatrE.: k. jeb kremja (jeb rūcamā) vaina ir zirgam, kad tas rūc, uzkuožas ar zuobiem un it kâ taisās vemt.

Avots: EH I, 648


krēpains

krẽpaîns,

1): krèpaîns 2 suns KatrE.;

2) wellenförmig, gewellt
(mit ẽ̦ ) Schibbenhof: krē̦painas kāpu smiltis. veldē sasista labība vai zâle var būt krē̦paina.

Avots: EH I, 651


krētains

krē̦taîns,

1): auch (mit ) Schnehpeln, Stenden, Wandsen; krētaiņie vilki senāk dzīvuojuši Kursas mežuos Frauenb.; krẽtainas (mit ē!) auzas Iw., = ‡ krẽtauzas;

2) krētains Nikrazen, Nigr., böse, zornig.

Avots: EH I, 652


krevains

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274


kreveļains

kreveļaîns: auch Lems., Memelshof. Ramkau: plaušu zâlītes ir tādas kreveļainas kâ sūnas AP.

Avots: EH I, 650


krikumains

krikumaîns [Salis], voller Krümchen, Überbleibsel: [krikumainas de̦sas BW. 35217, 6 var.].

Avots: ME II, 278



kristainis

kristainis,

1) etwas mit Kreuzen Versehenes:
munu vainadziņu, kristainīti, zarainīti (Var.: kristeņiem ir zareņiem)! Tdz. 39167;

2) eine kreuzförmige Garnwinde
Auleja;

3) "krustām austa drēbe" Pilda.

Avots: EH I, 655


krītains

krĩtaîns, kreidig, kreidehaltig: krītaina zeme.

Avots: ME II, 283


krītams

krìtams, Part. Praes. von krist; krītamais od. krītamā kaite, liga, vaina, die Fallsucht (Epilepsis): kam krītamais, tam jānē̦sā uz pirksta uzmaukts gre̦dze̦ns Etn. IV, 115. viņi saka, ka visi cilvē̦ki e̦suot krītami, dass alle Menschen sündhaft seien, fallen konnen Kaudz. M., Smilt., Lub., Tirs.

Avots: ME II, 283


krodains

krodaîns, voller Kram, voller Wurzeln: upe še krodaina Dond.

Avots: ME II, 285


krūmains

krũmaîns,

1) bebuscht, buschicht:
krūmains krasts, krūmaina pļava;

2) krūmaina ķemme, ein Kamm mit ausgebrochenen Zähnen
U.

Avots: ME II, 292



krunķains

[kruñķains Jürg.], runzelig, faltig: krunkaini vaigi, svārki; krunkaina piere, ce̦pure.

Avots: ME II, 287



kruntains

[kruñtaîns,

1) faltig:
kruntaini svārki N.-Peb., Ruj.;

2) quadriert:
kruntaina drēbe Jürg.]

Avots: ME II, 287



krustains

krustaîns: krustaini (kruste̦ni Seyershof) cimdi Orellen. krustaina pē̦rsla Linden in Kurl.

Avots: EH I, 660


krustkrustains

krustkrustaîns, kreuzformig: krustkrustainas ruožes aug BW. 6621. krusta māte uzse̦guse krustkrustainas villainītes 1891.

Avots: ME II, 289


krūtains

krùtaîns,

1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;

2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;

3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.

Avots: ME II, 292


kruvešains

kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.

Avots: ME II, 291


krūzains

krũzaîns: krūzaina galva AP. (sunītis) krūzainu kaklu Pas. XII, 285. kâ tāda krũze̦na bantīte. savilkta Seyershof. krūze̦nas zarnas ebenda.

Avots: EH I, 663


kudlains

kudlaîns, zottig: kudlains suns. [kudlains lācis Mekons Münchh. 21. kudlaina galva Gr.-Sessau; in Weinsch. nennt man kudlaiņais den Wolf.]

Avots: ME II, 299


kuilis

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300


kukurains

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302



kūlains

kũlaîns,

a): kūlaina nuora, pļava AP., Ramkau;

b): auch Schrunden, (mit û 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 682


kunains

kunaîns,

1) knotig
Wid.; [2) kunains Jürg., mit kleinen Hümpeln versehen: kunaina pļava).

Avots: ME II, 314


kuņģains

kuņ̃ģaîns, mit Knoten versehen, uneben: kuņģaina dzija Ahs.

Avots: ME II, 316


kuņķains

kuņķaîns, viel Milch habend (von Fischen): kuņķainas zivis Nauksch.

Avots: ME II, 317


ķuņķains

ķuņ̃ķaîns, ķuņ̃ķuôts, knotig, mit Knoten versehen: ķuņķainas, ķuņķuotas dzijas Drosth. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 392


kunkslains

kunkslaîns, uneben, knotig: kunkslainas pakulas Frauenb.

Avots: ME II, 315


kunkulains

kuñkulains: kunkulaina vaga Lubn. palūkuoja ... sūcienu, vai tas ... nav ... k. Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH I, 675


kunkuļains

kuñkulaîns, kuñkuļaîns, klumpig, klümperig, knotig, knotenreich: kunkulaina zeme, dzija BW. 8412; kunkuļains maisījums Konv. 2 2121. maza, maza jaunuvīte, kunkulainas dāvani-ņas BW. 25314, 7.

Avots: ME II, 315


kupls

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318


kuplums

kuplums, die Fülle, dichte Belaubung: lai izauga mūs[u] pādīte zemes bē̦rza kuplumiņu (Var.: kuplumā) BW. 2023. pūriņš auga augstumā, vilnainīte kuplumā 8779. ceļu savu vainadziņu kuplumā, augstumā 8473. lauki stāvējuši kuplumu kuplie LP. V, 82. dievi dzīvuojuot bē̦rzu kuplumuos LP. VII, 357.

Avots: ME II, 318


kuprains

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319


kupsains

kupsaîns Oknist, büschelweise wachsend: auzas šuogad kupsainas.

Avots: EH I, 677


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


ķurkstulains

ķùrkstulains 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708


kušķains

kušķaîns, buschig, buschhaft, ungleich gewachsen, klumpenweise: zâle, labība kušķaina. siens vēl nav labi izžuvis, viņš vēl tāds kušķains.

Avots: ME II, 329


ķūtains

ķūtaîns, streifig (vom Vieh) Ruj. n. U.; bunt Karls.: caur tuo debess (dekorācijā) uz tik mazas skatuves izskatās ķūtaina kâ nuo šauriem dēlīšiem salikts parkets Dz. Vēstn. [Beruht auf estn. küüt "streifig."]

Avots: ME II, 393


kvēlains

kvè̦laîns: kvē̦lainas uogles auch Linden in Kurl., (kvēleines) Ev.

Avots: EH I, 690


kvēlains

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353


kvēpains

kvê̦paîns, qualmig, russig: kvē̦painas fabrikas Duomas I, 1198. saule pa kvē̦painiem mākuoņiem lied Latv.

Avots: ME II, 354


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407


laisks

laĩsks, faul, träge [zur Verbreitung s. BW. 21924 ff., 22448]: Sprw. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. laiska biju darbiņā BW. 9915. vēl aizjūdza tautu dē̦ls kūtru, laisku (Var.: slinku, laisku) kumeliņu 26506. laiska mani laisku sauca, pati laiska pēdējā; laiskas kurpes kājiņā, laisku ziedu vainadziņš 6914. [Wohl zu laîst; vgl. laists (unter laîst) und (zum Suffix) an. lǫskr "schlaff, lass" und le. nasks, sowie Thomsen Beröringer 193.]

Avots: ME II, 411


lāmains

lãmaîns reich an Lachen, Pfützen, Gruben: lāmainas pļavas Kand.

Avots: ME II, 438


lampains

lampaîns,

1) aus Lappen bestehend, gewebt:
lampains zirgu deķis, = lampainis 3 Lub.;

[2) "zerschlagen, zerissen":
l. trauks, lampaina drēbe Warkl.].

Avots: ME II, 418


lapiņš

lapiņš (?), aus Blättern geflochten: l. mans vainadziņš BW. 6002. Vgl. Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 720


lāpselis

làpselis 2 (unter làpsalis): par làpseli 2 sauc nāte̦nu, trinītī austu aude̦klu Saikava. lāpselī austs "trinītī austs" ebenda: lâpselis 2 ir audums, kuo auž ar 3 nītīm un 3 paminām; tuo iznītī tâ˙pat kâ skujaini. min pa vienai paminai uz zemi, divas paliek vienmē̦r augšā. lāpselim viena puse skujaina Ramkau.

Avots: EH I, 728


lāpsens

làpsens, in lāpse̦ns [od. lâpsans 2] aude̦kls AP., Mat., = lāpsalis; ["ve̦lku dzijas savstarpēji maina virzienu, vīdamās cita citai pāri un atkal uz apakšu" Kaudz. M.]

Avots: ME II, 440


lasains

lasaîns Ramkau, = lãsains I: ūdra āda ir lasaina Saikava. l. zirgs, suns Lubn. zirgs ir l.: pats brūns, un tās lases tâ izspīd AP. lasaina guovs ebenda. tre̦kniem dzīvniekiem ir lasaina spalva ebenda.

Avots: EH I, 721


lāsains

I lãsaîns,

1): lâsains 2 ģīmis Salisb. lâsaina 2 (getigert)
guovs AP.; ‡

2) "?": gaisu ... par ūdenīgu jeb lāsaiņu šķīstumu pārvērst Pēt. Av. I, 112.

Avots: EH I, 729


lāsains

I lãsaîns, làsaîns 2 Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. 2 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441


lāsains

II lâsains: lâsaina labība, istaba Linden in Kurl.

Avots: EH I, 729


lāsains

[II lâsains Jürg., Lennew., reich an lāsa II: šuogad lāsaina (reich an Abfällen) labība Jürg.]

Avots: ME II, 441


lāsmains

lāsmains, schillernd (mit â 2 ) Salis; wiederholt schimmernd (mit à ) Ermes, (mit â 2 ) AP., Bixten: lāsmaiņi zibeņi A. Brigadere Dievs, daba, darbs 303. mēteli ar tumši lāsmainu ādas apkakli Veselis Dienas krusts 54; lâsmaina 2 (= lāsaina I?) guovs Salis, Schwitten.

Avots: EH I, 729


lāsumains

lāsumaîns: auch (mit ã ) Frauenb.; kad drēbi krāsuo un neizduodas, tad tā paliek làsumaina 2 Linden in Kurl. lāsumainiem vaigiem Janš. Līgava I, 53 (ähnlich 433). gaišziluo, lāsumainuo saitni Veselis Daugava 1934, S. 5.

Avots: EH I, 729


latavāli

latavāli "?": suņuburkšķi, latavāli (eine Pflanze) - jaunu puišu Jāņu žales BW. 32367, 6 var. [aus Erlaa]. latavāņu vainadziņš BW. 6211, 5 [aus Erlaa]; s. latvaņi.

Avots: ME II, 425


ļaudis

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531


laukumains

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. 2 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. 2 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427


laža

I laža,

1): ein Bettgestell aus Brettern
Salis (hier auch ein liederlich gedecktes Bett), Siuxt; eine steinerne Bank am Ofen Ramkau;

2): auch (velde) Iw.;

3): auch (lažas) C., Kalnemois, Prl., (laža) AP.; ‡

4) eine Epidemie
(sē̦rga) Nautrēni, Warkl.; vaina un l. ("guļa") tūlī bij klā[t] Pas. XIII, 344 (aus Serbig.). Zu laža 2 stellt Skardžius Arch. Phil. III, 51 und V, 165 auch li. ložė˜ "išgulusių javų tarpas", lúožas dass. u. a.

Avots: EH I, 725


ledains

le̦daîns,

1) eisig, eisbedeckt:
Jurģu naktī, lai ganības arī būtu sniegainas, le̦dainas, jāj visi pieguļā LP. VII, 314. meitas mātes istabiņa le̦dainā (Var.: le̦dājā, le̦duojā, leduotā) kalniņā BW. 13268, 25;

2) eiskalt:
le̦dainas ruokas JR. IV, 158. le̦dainām kājiņām BW. 33302. le̦dainais vējš Stari II, 678; le̦daina balss Purap.

Avots: ME II, 445


lejains

lejaîns, voller Täler: lejaina zeme. apgabals ir kalnains un lejains Lautb.

Avots: ME II, 447


ļekains

[ļe̦kains, schlaff, niederhängend: ļe̦kainas ausis Lis.]

Avots: ME II, 534



lēnains

lê̦naîns, moorig, sich bewegend: lē̦nainas pļavas.

Avots: ME II, 460


ļepains

[ļe̦paîns, herabhangend: cūkai ļe̦painas ausis Lis.]

Avots: ME II, 537


ļerckains

ļe̦r̂ckains 2 Salisb., nicht gehörig ausgebacken, glitschig: ļe̦rckaina maize.

Avots: EH I, 771


lēsa

lê̦sa,

1) die Lagerung des Getreides
[Loddiger], des Flaches: lini, labība lê̦sā Ruj.;

2) pilns kâ lē̦sa, voll, betrunken, wie eine Spritze
Segwold;

[3) ein loses, scheimmendes Rasenstück am Ufer:
vēži dzīvuo zem lê̦sas Sternhof; "lẽ̦sa, auf dem Wasser ineinander verwachsene Pflanzen" Ruj.; eine moorige, sich unter dem Fusse bewegende Stelle U., [Loddiger]; eine schwimmende Insel Bergm. n. U.; lê̦sa, eine Moosschicht auf einem Gewässe Neu - Wolfahrt; eine dünne, durch Pflanzenwurzeln gebildete Humuschicht über einem Gewässer Papendorf; "ein zähes Rasenstück" (e̦ze̦rs aizaug ar lê̦su) Drobbusch, Sermus, Lindenhof (hier auch in der Bed. "smaga, pikaina, slapja zeme");

4) eine Sandbank in Flüssen
L. [Anscheinend identisch mit slav. leša "Geflecht"; vgl. auch lē̦ss.]

Avots: ME II, 462


lēšķains

lēšķains, = lêkšaîns (?): izbalējusi, lēšķaina gadu gadiem krājusies kūla Delle Negantais nieks 111.

Avots: EH I, 738


lēverains

lè̦ve̦raîns, lè̦varaîns,

1) zerlumpt, abgelumpt:
lè̦varains karuodziņa nesējiņš BW. 18571; lē̦ve̦raini lindraki Druva II, 530;

2) gelappt:
lē̦ve̦rainas jeb pirkstainas lapas Konv. 2 1689;

3) "?": šī (krūze) bāla, lē̦ve̦raina, tieva Druva I, 135.

Avots: ME II, 464


lēzains

lē̦zains, = lê̦ze̦ns 1: lē̦zainas bļuodas Stender Pas. un st. (1789), S. 12.

Avots: EH I, 739


ļībains

ļībains "?": ļībaina ce̦pure (aus einer Handschr ).

Avots: EH I, 773


liberziedi

liberziêdi "?": liberziedu vainadziņš BW. 4671 [aus Erlaa].

Avots: ME II, 465


līčains

lîčains 2 Orellen, reich an Krümmungen (lìči): līčaina pļava.

Avots: EH I, 745


lidēt

lidêt, - u, - ẽju, intr., schweben, flattern: zieduošais linu lauks lid kâ zils e̦ze̦rs visū Janš. [Paipala 45]. pe̦lē̦kais vanadziņš lid ap manu vainadziņu; vai lid[i] augstu, vai lid[i] ze̦mu, tu jau viņu nedabūsi BW. 14202, 2.

Avots: ME II, 466


līdums

lìdums, das Gekrochensein: nuo tās mices līdumiņa trūks vienai vainadziņa BW. 24295.

Avots: ME II, 477


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


liegt

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494


lieks

I lìeks,

1): liekais ģīmis Kurmene, eine Maske;

2): nuo lieka, = lìečis (unter lìeči) Siuxt: ja uz tuo pusi iešu, tad pieiešu: n. l. jau neiešu. piedevis vēl n. l. klāt. izdedzināja ... t. s. liekuo gaļu Auštriņš Gaŗā jūdze I, 32. vaina aizaugase ar lieku gaļu Dunika. viņiem lieku (fremde, besoldete Leute)
nav; paši visu padara AP. l. (fremd; besoldet) gans ebenda. viņš jau mums tik˙pat kâ savs, nav ne˙maz kâ l. (fremd) ebenda. kuo tur l. drīkst teikt, kad pašu māte ne˙kā nesaka ebenda. Über Verwandtes im Li. s. Fraenkel FBR. XI, 56.

Avots: EH I, 753


lielactains

liẽlactaîns, schwammig, porös: lielactaina maize Karls.

Avots: ME II, 497


lielains

liêlaîns: lielaina egle - auch Nötk., (mit ) Ramkau, (mit -an- ) Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 754


lielains

liêlaîns, mit grossen Jahresringen versehen [?]: lielains kuoks [Selsau], Golg. Etn. IV, 129, Lub. [lielaina egle, priede"egle, priede, kam ir liêls 3"N. - Peb. - Zu liêls 3.]

Avots: ME II, 497


lielausis

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME II, 497


liellapains

liẽllapaîns, grossblätterig: liellapaini kuoki, ķirši, stādi; liellapainas puķes MWM. VI, 464.

Avots: ME II, 500


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


lielziedains

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. 2 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. 2 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503


liesa

liêsa C., [auch Kr., liêsa 2

I wanden,
Tr.], die Milz: ja cūku liesas augšgals biezs, tad ziema nuo iesākas stingrāka Etn. II, 71. kaza ar liesu, die Ziege leidet an einer Milzkrankheit BW. 20798; liesa duŗ, spiež. zirgam liesas kaite, sē̦rga, vaina, eine Pferdekrankheit (anthrax Preip. 27): liesā sirgt, milzsüchtig sein St.; liesas vārdi, die Zaubersprüche, mit denen man die Milzkrankheit kuriert. [Wohl (nach Būga Aist. Stud. 127) aus * liel(e̦)sa = li. lielešà (acc. líeleša,) "eine Milzkrankheit"; anscheinend mit Reduplikation, s. Būga KSn. I, 300. Vielleicht zu le. lē̦sa, lē̦ss, da die Milz ein feines Fasernetz enthält; dazu stimmte, wenn zuverlässig, le. liesa U., = lē̦ss.]

Avots: ME II, 504


lieta

lìeta,

1) das Ding, die Sache:
Spr. kam lieta piede̦r, tas tuo vāc. vaļā lietas zaglim ceļu rāda. brāķa lieta vācieša prece. lieta brīnumus nedara. laba lieta maizes neprasa. taisnība laba lieta. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam. darba, kalēja, mūrnieka u. c. lietas, das Handwerkzeug, die Instrumente des Schmiedes. Maurers u. s. w.; uguns lietas, Feuerzeug, zirgu lietas, Pferdegeschirr; kauna lieta, Schimpf und Schmach; smiekla lieta, etwas Lächerliches: vai tā kāda kauna lieta, jaunu laužu mīlestība? Ltd. 254. smiekla lieta, kauna lieta! smilga auga tīrumā BW. 28148. smiekla lieta, kauna lieta! būs puišiem mutes duot 10706. nieka, spēles lieta, ein Jux, Schund, eine Spielsache: vai tas mans vainadziņš bij tautām spēles (Var.: nieka) lieta? BW. 24628, 2. rakstāmas lietas, Screibmaterialien. tā cita lieta! das ist etwas anderes! viņam lielas lietas galvā, ihm ist der Kopf voll hoher Dinge. kas tur liela lieta? was ist da dran? LP. V, 180. neba lielas lietas dēļ man[i] aizdzina vāczemē BW. 31351. tā maza lieta, das ist eine Kleinigkeit, etwas Leichtes; mazuliet, -lietiņ(u), ein wenig: mazu lietiņ atpūtīsimies. viņš mazu lietiņu lielāks par mani. tur sava lieta, damit hat es eine eigene Bewandtnis LP. VI, 50. zināma lieta, selbstverständlich, natürlich: nu, zināma lieta, tiesas vīrs viņam piekrita Kaudz. M.;

2) der Gegenstand, das Objekt:
par šuo lietu jau daudz runāts un rakstīts. bezsaimnieka lietas, herrenlose Dinge Konv. 2 2416;

3) der Wert, die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, etwas Wertvolles, Gutes:
ne par lietu es atdevu savu zīļu vainadziņu BW. 24442. lieta bija liepiņā, lieta liepas zariņā: nuo liepiņas kuokles šķēlu, nuo zariņa stabulītes BW. 30639. tur bij lieta lūkuoties dzērējiņa dēliņam 11647. vai tie vārdi bij lietā un vietā? waren die Worte gut und am richtigen Platz? Aps. lietas kuoks, Nutzholz. lietā iet, tikt, zu etw. bringen, gelangen, auf den grünen Zweig kommen: tâ gan mēs, bāleliņi, vis lietā neiesam BWp. 3820. lietā, brāļi, netiksim ar dzeršanu, žūpuošanu BW. 20013, 1. lietā likt,

a) zu Ehren bringen, Ansehen, Bedeutung verleihen:
kas puisīti lietā lika, kâ meitiņas vainadziņš? BW. 6177, 2. lietā (Var.: lieta) būšu es, māmiņa, kad tu mani lietā Liksi 3285. nu laimiņa lietā lika peļamuo dze̦ltainīti; vgl. BW. 22029, 1;

b) ausnutzen. verwerten:
tuo vajaga likt lietā A. XII, 579;

c) sich merken, beachten:
un kuo jums teic, tuo liekat lietā! Druva I, 2;

[d) in den Stand setzen
U.]. lieti (lietai, lietu) derēt, taugen, tauglich, brauchbar sein: lieti! (Var.: -ai, -u) de̦r ve̦ca zeme BW. 3186. kam tā nauda lieti de̦r? 8470. jau es biju tâ izpe̦lta, ne˙kam lieti (Var.: lietu Ltd. 2329, lietas BW. 8934; der Gen. statt des Akk. bei dem negierten Verbum) nederēju BW. 8470;

4) (konkret) der Tüchtige, Taugliche
(im Gegensatz von nelieta, neliete, nelietis, der Taugenichts): visi ļaudis tâ sacīja: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048. ai nelieti, ai nelieti, niecini lietas augumiņu 8720. vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? 24542. neba lieta (Var.: ne labais) mani pēla, neba lieta nicināja 8707; 18652. [Li. líeta (s. auch Geitler Lit. Stud. 94, Lit. Mitt. I, 133 und Bezzenberger GGA. 1885, 938) stamme nach Būga KZ. LI, 117 aus dem Lettischen. Die übliche Zusammenstellung mit aksl. lěts jestъ "es ist erlaubt" (z. B. bei Berneker Wrtb. I, 714) bleibt semasiologisch unbegründet (vgl. le. lẽ̦ts). Zu li. lytis "Form, Gestalt?]

Avots: ME II, 506


lietāt

lietât: auch (mit ìe 2 ) Saikava, (mit 2 ) Grob., Lesten, Ramkau; unnötig gebrauchend od. tragend abnutzen (deldêt) AP.: bez guodiņa l. savu vainadziņu Tdz. 39393. ‡ Refl. -tiês AP., unnötig sich überanstrengen (sev pāri darīt): viņa viena pati ar sìenu lietājas.

Avots: EH I, 757


lievains

lievaîns, in der Verbindung lievaina egle, eine Tanne, die an der Nordseite hart ist, also eine lieva aufweist Buschh.

Avots: ME II, 508


lieveņains

lieveņains "?": sīkumtirgus lieveņainajā laukumā Jaun. Ziņas 1938, № 20.

Avots: EH I, 758


liga

liga,

1): auch Dunika, OB., Rutzau, Siuxt, Warkl.; "kaite, aina">vaina" Sonnaxt;

2): auch Sonnaxt: dažreiz tāda l. ir, ka cūka ē̦d sivē̦nus nuost Salis. l., sārga ..., kalpam skaista ļaudaveņa BW. 21161; ‡

4) "?": ka tevi l. paje̦mtu! Bērzgale, Pas V, 274. ka juo (= viņu) l. parautu! XIII, 232. adu cimdus pirstiniekus, vilāniešu gaidīdama; l. grūde dricānieti, tam atdevu raudādama BW. 7301, 1. Vgl. auch li. suliegęs vaikas Tiž. III, 334 und žmogų paliegusį LtT III, 460.

Avots: EH I, 740, 741


līkšņains

lìkšņaîns, moorig, schwankend: te vieta bija līkšņaina Duomas I, 47; līkšņainas pļavas Balss.

Avots: ME II, 487


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


līkt

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487


līkumains

lìkumaîns, krumm, mit Krümmungen versehen: lazdiņš auga līkumaiņš (Var.: līkumuots) BW. 2783. līkumaina upe te̦k 30986.

Avots: ME II, 487, 488


līmains

lĩmaîns, leimig: līmainas vielas.

Avots: ME II, 488


linaitene

‡ *linaitene (od. *lìnaitenis?), = linàuts 1 (?): tecēju vainagam puķu vītu; tautas dē̦Is pazasteide, tis nuopirka linaiteni (in lĩtauteni [= schriftle. linautiņu?] zu korrigieren?) Tdz. 47613.

Avots: EH I, 742


linauts

linàuts,

1) das linnene Tuch, welches die verheirateten Frauen tragen:
tautu meita žē̦luojas, vainadziņš galvu spieda; nāc pie mana bāleliņa, valkā smalku linautiņu! BW. 24275; 24740; 20597, 1;

2) ein linnenes Tischtuch:
kuomu galdi vaskiem sisti, klāti baltiem linautiem BW. 1423;

3) ein linnenes Schnupftuch:
ar cimdiņu muti slauku, neduod māsa linautiņa BW. 12215, 1.

Avots: ME II, 471


linmatains

linmataîns,* flachshaarig: linmataina jaunava Vēr. II, 1161.

Avots: ME II, 472


linte

linte, linta St., tahm. n. U., ein Band (zum Schmuck): zibiņa stars kâ linte nācis taisni uz zemi LP. VI, 58. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. lintītem (Var. lentītēm), bantītēm nere̦dz manu ce̦purīti BW. 13910, 1. Im VL. wird vielfach gerühmt der linšu vainadziņš, der mit Bändern geschmückte Kranz BW. 5317; 5903. [Nebst li. linta und estn. lińt "Zierband" aus mnd. lint "Band".]

Avots: ME II, 472, 473


lītains

II lītaîns, schollig: lītaina zeme KM.

Avots: ME II, 491


ločains

lùočaîns, sich schlängelnd, schlängelig: ceļš tapa luočaināks Eldgast. luočaina upīte Duomas III, 86.

Avots: ME II, 523


logainītis

luôgainītis AP., ein Verdauungsorgan des Viehs: penderī ir grāmatiņa, l., spurainais un glumenīca.

Avots: EH I, 766


logains

luôgaîns,

1) mit Fenstern versehen, fensterreich:
luogainas kūtis MWM. XI, 166;

2) rautenförmig quadriert:
luogains aude̦kls, luogaini dvieļi, galdauti C., Lub., AP., Smilt.

Avots: ME II, 524


lokains

lùokaîns, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig: luokaina priede, luokaina egle BW. 22762, 2; luokaini ["in der Bed. von līkumaini" in Walk, Bauske, Tirs., Sessw.] raksti Konv. 2 1390. lai es augu tik luokaina (Var.: luokana, luocīga) kâ vītuola žagariņš BW. 3045.

Avots: ME II, 524



losains

lùosaîns,

1) bunt, gesprenkelt:
luosaini sivē̦ni Mat.;

2) = luoss U.: [luõsains zirgs Wandsen; luõsaina guovs Bauske].

Avots: ME II, 528


lūcenieks

lûceniẽks, jemand, der die Lindenod. Weidenrinde ablöst: audz, liepiņa, žuburaina, lai necirta lūcenieki! BW. 11631.

Avots: ME II, 517


lūdzin

lùdzin, lūdzen, lūdzien, lūdzan, lūdzinies, lūdzenies, lūdzienuos BW. 22510,

1) inständig, flehentlich, zur Verstärkung von
lùgt: lūdzin (Var.: lūdzan 5832) lūdzu māsiņai, nevij apšu vainadziņu! BW. 5837. brāļis mani lūdzen (lūdzien 14954) lūdza 6538. lūdzinies ielūdzās muižas kungs vedējuos 21015, 1;

2) lokal statt des Infinitivs nach sākt; tad sāka dē̦lu māte meitu mātes lūdzenies BW. 23611, 5 var.

Avots: ME II, 517


lūgt

lùgt, -dzu

1) bitten, flehen, beten:
nācu daudz lūgt, maz dabūt (scherzhaft). Die gebetene Person

a) im Akk.: lūdz, tautieti, mani mīļi! Ltd. 1242. kas Māriņu mīļi lūdza, tam Māriņa basa te̦k BW. 1098. lūgsim dievu, lasset uns beten;

b) im Gen.: stārastiņa dieva lūdza, ellē kājas karājās; kāda dieva tad tu lūdzi, kad tu kūli darbeniekus? BW. 31513;

c) im Dat. - nur in der Bedeutung bitten, nicht beten:
bāliņam (Var.: bāleliņu) mīļi lūdzu: sēj pie luoga kaņepītes! BW. 13402, 2. viņš lūdzis tādēļ dievam, lai tas viņam izņe̦muot kuņģi, er habe Gott gebeten; dagegen: viņš lūdzis dievu, er habe zu Gott gebetet JK. V, 64. Die erbetene Sache steht

a) im Gen.: viens lūdz ziemas, uotrs vasaras RKr. VII, 904, 2;

b) im Akk.: viens lūdz dienu, uotrs nakti Tr. III, 411. Mit dem Dat. der Pers. od. nuo mit d. Gen. u. dem Akk. od. Gen. der Sache:
dievam lūdzu veselību, Laimai labu arājiņu JK. II, 143. nabags lūdz saimniekam (od. nuo saimnieka) naktsmājas od. naktsmāju. Mit dem Dat. und Akk. der Pers.: āzītis man dievu lūdza, das Böcklein betete für mich zu Gott BW. 6942. Das Erbetene wird auch durch einen abhängigen Satz mit lai ausgedrückt, im VL. häufiger asyndetisch ohne dieses lai: [viņš lūdz, lai (od. ka) jūs viņam aizduotu (resp. gribē̦tu aizduot) pūru rudzu U.]. lūgšus lūdzu bāliņam, lai sēj agri kaņepītes BW. 13403, 9; in den vielen Varianten jedoch ohne lai: l. l. brālītim: sēj pie luoga kaņupītes! 10. Mit abhäng. Infinitiv: man bāliņš lūgtin lūdza nevīt apšu vainadziņu BW. 5837, 5;

2) bitten, einladen:
radus kāzās, krustībās, talkā; lūgti, nelūgti viesi, gebetene, ungebetene Gäste. kungus pie galda lūgt, die Herrschaften zu Tisch bitten. Refl. -tiês, flehen, dringend bitten: lūgties brīv, vai duod, vai neduod. Die Konstruktion ist dieselbe wie bei lūgt: bet mulķītis asarās lūdzies tē̦vu, lai laižuot jele viņu arī pasaulē LP. IV, 201. lūdzies mīļi, tautu dē̦ls, manas ve̦cas māmuliņas! BW. 14911, 3. tik˙pat dē̦lu māmiņai meiču mātes jālūdzas. lūdzies tam, lai parāduot ceļu LP. III, 86. lāču dīdītājs lūdzas nuo saimnieka naktsmājas JK. V, 36. Zur besonderen Hervorhebung der Intensivität der durch lūgt, lūgties ausgedrückten Handlung dienen die Adverbien mīļi, gauži, ļuoti, žē̦li, dze̦dri, sīvi, lūdzin, lūgšus, lūgtin: kas lūdz sīvi, kas lūdz dze̦dri, patapdama kājas aun BW. 1098. saimnieks žē̦li lūdz, lai... LP. IV, 154. ve̦lns nejauki lūdzies V. 151. [Nebst li. lūgoti "bitten" wohl zu an. lokka "locken", got. liugan, slav. lъgati "lügen", got. laugnjan "leugnen", ir. fol-lugaim "verberge" usw., s. KZ. LII, 114 ff.]

Avots: ME II, 517, 518


lūgtin

lùgtin, flehend, bittend, flehentlich, dringend, zur Verstärkung von lūgt: man bāliņš lūgtin lūdza, nevīt apšu vainadziņu; vgl. BW. 3838, 5.

Avots: ME II, 518


ļukains

ļukains PV., schlaff herabhangend: vistai ļukaina sekste.

Avots: EH I, 773


lūkmanis

lũkmanis, der Schauer, Seher, der auf die Brautschau geht: lai šķiet tevi jēģerīti, ne meitiņu lūkmanīti BW. 13482. vaina, vaina lūkmanim, nevaid vaina vedējiem; kādu lūki nuolūkuoja, tādu veda vedējiņi RKr. RVI, 172.

Avots: ME II, 518


lumznains

lum̂znains 2 Wandsen, sich teilweise abgeschält habend: ve̦cām priedēm lumznaina miza.

Avots: EH I, 761


lunkains

[lunkains L. "schmeichelhaft aus List, um Schaden zu tun"; luñkains, geschmeidig: l. cilvẽ̦ks, lunkaina rīkste Ruj.; s. auch lunkans.]

Avots: ME II, 514


lūsains

lũsaîns, wie ein Luchs gefleckt [L.): lūsaina galva Alm.

Avots: ME II, 520


lutausains

lutausaîns, herabhangende Ohren habend: sugas aitas, smagas un lutausainas Jauns. Augšz. 204.

Avots: EH I, 763


lūznaine

lūznaine pļava Warkl. "lūžņaina pļava".

Avots: EH I, 765


lūžņains

lūžņains "lūžņām piebiris": lūžņaina istaba Grünw.

Avots: ME II, 521


madarāt

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. 2 2561.

Avots: ME II, 547


maiņa

I maĩņa [auch Wohlf., màiņa 2 Kl., maîņa Kr.], maĩna [li. maina Miež.], mains (li. maĩnas) U., Dünsb., n. U. auch maiņus, der Tausch, Wechsel: viņš gre̦dze̦nu tai pirkstā sprauž, nuo viņas maiņā citu ņe̦m A. XI, 186. gada maina, Jahreswechsel; iekšejās dzīves maiņa, Sinnesänderung; duomu maiņa, änderung der Ansichten.

Avots: ME II, 550


mainīt

maĩnît (li. mainýti, (slav. měniti "tauschen"]) [auch Iwanden, Wohlf., Wolm., PS., C., Neu-Salis, maînît 2 Salis, màinît 2 Kl., maînît Kr.], -u, -ĩju, maiņuot, [mainuot L.], tr., tauschen, wechseln: zirgus, naudu, duomas. nāc ārā, meitu tē̦vs, mainīsim kumeliņus! BW. 14611, 2. mācītājs laulājuot maina gre̦dze̦nus BW. III, 1, 76. ve̦lns nu bij kājās, lai mainuot kaltu uz (od. pret) izkapti LP. Refl. -tiês, sich verändern: laiki, cilvē̦ki mainās. Subst. maĩnĩjums, das Ausgetauschte, Veränderte, das Ausgetauschthaben : pateicuos par naudas mainījumu; maĩnîšana, das Tauschen, Wechseln, Verändern; maĩnîšanâs, das Sichverändern; maĩnîtãjs, wer tauscht, wechselt, verändert. (Zu mit nebst la. mūnus "Leistung; Liebesgabe", got. gamains "gemeinsam", ahd. mein "trügerisch", ai. mēni-ḥ "Rache" u. a., s. Walde Wrtb 2 182 und 502, Meringer IF. XVIII, 271, Berneker Wrtb. II, 49, Trautmann Wrtb. 176.]

Avots: ME II, 550


maks

II maks, ein Seefisch, paplata zivs jūŗā, kuŗas gaļa gluotaina, maz garšīga. Nach U. maku zivs, ein Seefisch, vielleicht Aalmutter. - vgl. auch maksts Il.

Avots: ME II, 554


mākuļains

mãkuļaîns Grünh., [C., PS., Jürg., Salis, Wolmarshof, N. - Peb., Gr. - Essern, mâkule̦ns 2 Ruj. (-e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains)], mit Wolken bedeckt, bewölkt, trübe: mākuļains laiks; mākuļaina diena; mākuļains debesis. šuodien saule mākuļuoja (Var.: mākuļaina) BW. 4238.

Avots: ME II, 580


mālains

mãlaîns, -ãjs, -uojs, -uôts,

1) lehmig, lehmicht
[mālains Wolm., Kreuzb.]: kam, bāliņ, linus sēji mālainā Var.: mālāja, māluotā) kalniņā? BW. 16589; 23840. arājiņš... mālainām kājiņām 7291. dubļuota, māluota tā tautu meita BW. 21989;

2) lehmfarben
Mar. n. RKr. XV, 125, [Salis]: ap mājeli kašņājas četras mālainas vistas Stari I, 287. mālaiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe Oppek. n. U.

Avots: ME II, 581


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


manta

II mañta

1) zagta nauda krāpta m. BW. 13592. liela m. 11720, 2 var. vainagā dārga m. 24532 var. vīriešu resp. sieviešu m. Frauenb., das Geschlechtsorgan;

2): mañtiņas Frauenb. u. a., Spielsachen der Kinder;

4): tagad man viss viena m., vai ..., vai... Janš. Mežv. ļ. I, 308. Zu li. mantà auch Fraenkel FBR. XI, 58.

Avots: EH I, 782


marants

marants,

1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;

[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]

Avots: ME II, 563


marga

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. 1 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga 2 Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. 2 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 1, Fick Wrtb. III 4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. 2 31.]

Avots: ME II, 563


mārga

V mārga, = marga II: mārgu vīt vainadziņu BW. 5869 var. (aus Nerft).

Avots: EH I, 792


margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564


mārkains

‡II mā`rkains 2 Lubn., mehrere (ehemalige) Flachsweichen enthaltend: mārkaina zeme.

Avots: EH I, 792


maronots

maruonuôts, mit maruonas geschmückt: šīm nuovada meitiņām nav maruonu vainadziņu; mans brālītis appuškuoja maruonuotu kumeliņu BW. 29926.

Avots: ME II, 564


maroze

maruoze, mar-ruoze [?], eine Art Blumen: vai, lielā atmatiņa, tavas mazas maruozītes (Var.: tavu sīku maraniņu) BW. 23450, 1 var. brižam sēju ruozes manas, pa brīžam mar-ruozītes, brīžam tautas kaitināju ar marruožu vainadziņu BW. 5811.

Avots: ME II, 564


mataukla

matàukla, matàukle, matàuklis, das Haarband: matuos piepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem, pīnas aptina ap galvu un pakaļā sasēja nuo matauklas kuplu ce̦kulu BW. III, 1, 16. matauklas - sarkanas, vilnainas, ap divi asis gaŗas lentes, kuŗas pina matuos gre̦znuma dēļ Plutte 65. dze̦ltān[a] mana galva bija, sudrabuota mataukliņa BW. 5503, 1. zaļa zīda matauklīte (Var.: matauklīši 5524.

Avots: ME II, 566


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


mazgains

mazgaîns, knotig PV.: mazgaina dzijs.

Avots: EH I, 787


mazliesmains

mazliẽsmaîns, mit einer kleinen Flamme brennend: mazliesmaina uogle Akmeņuogles 33.

Avots: ME II, 573


mazzālains

mazzâlaîns, graslos, spärlich mit Gras bewachsen: mazzālaina ganība Dr.

Avots: ME II, 575


mazzarains

[mazzaraîns,

1) arm an Ästen:
biezā mežā aug mazzarainas apses Warkl.;

2) kleine Äste habend.]

Avots: ME II, 575


medains

me̦daîns,

1) mit Honig bestrichen, vermischt
U.; süss, angenehm: bē̦rzuos me̦dainas vēsmiņas šalc Druva I, 39.;

2) honiggelb:
gailītis iztecēja me̦dainām kājiņām BW. 20966.

Avots: ME II, 589, 590


meita

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593


meklēt

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594


melnains

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798


melnbārdains

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596


melnbārzdains

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596


melnmatains

me̦l˜nmataîns, schwarzhaarig: me̦lnmataina od. me̦lnmatu jaunava.

Avots: ME II, 598


meņģe

meņ̃ģe,

1) das Herumbalgen, das Spiel(en), Charmieren, die Plackerei, Schererei
Lös. n. Etn. IV, 98, Spr., [Salis]; sūdu, rudzu meņģe, die Plackerei mit dem Mist, Roggen Spr.;

2) die Grube, Pfütze, der Sumpf:
meņģe - neizkuopta, dubļaina vieta Setzen n. Etn. II, 129. [In der Bed. 1 aus liv. oder estn. mäṅg "Spiel", s. Thomsen Beröringer 269.]

Avots: ME II, 602


merga

V me̦rga "Nussstrauchblüte" VL. aus Linden n. BielU.; es dzīruos šuovasar me̦rgām ("?") pīt vainaciņu; augstu kļavas, augstu uoši, nevar me̦rgu salasīt BW. 5869, 1 var. Zu merga II.

Avots: EH I, 801


mergs

me̦rgs "?": es dzīruos ... me̦rgiem vīt vainadziņu; augsti zied uoši, kļavas, nevar me̦rgu salasīt BW. 5869, 1. me̦rgiem (Var.: margiem) Rīga izme̦rguota 31775, 2.

Avots: EH I, 801


mēslains

mê̦slaîns, schmutzig, mit Schutt, Fegsel, Kehricht, Mist bedeckt: mē̦slainas kājas MWM. VIII, 545. meturēju me̦lna galda, ne mē̦slainas (Var.: gružainas) istabiņas BW. 6871.

Avots: ME II, 621


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mētāt

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622


metin

metin, werfend, zur Verstärkung von mest: metin metu vainadziņu. [Ilze... metin nuome̦t traukus uz galda Ezeriņš Leijerkaste I, 257.]

Avots: ME II, 607


mētrains

mẽ̦traîns, voller Stauden, Blätterstengel, Minzen: zieduoša, mē̦traina leja Latv.

Avots: ME II, 622


mička

mička,

1) verächtl. Demin. zu mice: mička galviņā BW. 29143;

2) "?": mička, mička mūs[u] māsiņa, pie puišiem gulē̦dama; gulē̦dama izgulēj[u]se savu puķu vainadziņu BW. 24968.

Avots: ME II, 623


miegainība

mìegainĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: šī nama smagā miegainība un krē̦slainais tukšums Dz. V. acis atvē̦rušās par laiskuo miegainību Vēr. v. J. 1903, S. 18.

Avots: ME II, 650


mieļains

mieļains "?": mieļaina... piegarša Veselis Daugava 1934, S. 987 (ähnlich Netic. Toma mīl. 178). m. alus C. (mit ìe ), Saikava, Schwitten.

Avots: EH I, 825



mijkrēšļains

mijkrēšļaîns, dämerig, von Dämmerung erfüllt: mijkrēšļaina baznīca MWM. VIII, 529.

Avots: ME II, 625


mīklains

II mîklaîns, rätselhaft: te nav ne˙kā mīklaina A. v. J. 1896, S. 322.

Avots: ME II, 641


mīkstzeme

mîkstzeme ,* weicher Boden: klintaina jūŗmala būs krauja un augsta, mīkstzemes - pa laikam lē̦ze̦na un ze̦ma Konv. 1499.

Avots: ME II, 643


mīlvārdītis

mīlvārdītis, wer liebe Worte zu sprechen pflegt: m. tautu dē̦ls nuoņe̦m manu vainadziņu; vai būs tavi mīļi vārdi visu mūžu dzīvuojuot? BW. 24507, 1.

Avots: EH I, 822


mirdzināt

I mir̂dzinât, freqn. und fact. zu mir̂dzêt,

1) intr., schimmern:
vis˙apkārt lietus līst, vidū saule mirdzināja BW. 1046, 1 var. zibins mirdzināja Purap. pirk man brāļi vainadziņu, vairāk ze̦lta, ne sudraba, kâ austriņa mirdzināja... BW. 24356, 1. sarkanais dzīpariņš mirdzināja pūriņā 7610 var.;

2) tr., schimmern lassen, machen:
kas uguni mirdzināja viņā lauka galiņā? BW. 10033 var. varēs... zuobeni mirdzināt 32064, 10. pa palsuo sniegu kailās kājas mirdzināju Austriņš Zalktis II, 120;

3) fein regnen
Spr., [N. - Peb., A. - Schwanb.], Nerft: [lietiņš līt nemācēja, mirdzināt mirdzināja BW. 23802]. lietutiņš brīžam mirdzināja Kaudz. Refl. -tiês, schimmern, funkeln: dzelmē mirdzinās zvaigznes A. v. J. 1897, S. 614.

Avots: ME II, 631, 632


mirene

I mirene: mirenes bij tādas drānas: pirktas; zaļas, sarkanas, puķainas; ar gaŗām bārkstīm Frauenb.

Avots: EH I, 817


mirklis

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633


mirmine

mir̂mine 2 NB. "vilnas puķaina galvas drānele".

Avots: EH I, 818


mistrains

mistraîns: bunt, vielfarbig AP.: kad šķērē mistrainas strīpas; mistrans (Salis; "jaukts, raibs") od. mistre̦ns (Seyershof). adīklis "tāds adīklis, kur vienu aci nuo vienas dzijas ada, uotru - nuo uotras dzijas, kas ir citādā krāsā": m. a. ir tāds vienāds un skaidrs Seyershof.

Avots: EH I, 819


mistrains

mistraîns, gemischt, bunt Spr.: mistraina labība, das Mengkorn; mistrains aude̦kls Aps., C.

Avots: ME II, 637


mizelains

mize̦laîns, mizulaîns Wid., mizalaîns, mizlāns Autz n. U., rindenartig, vom Gewebe, dessen eine Seite glatt, die andere aber rauh, wollig ist; geköpert Kand.: es, drēbei acis uzmetis, jau zināju, vai tā rate̦na, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. mizalains audums, kuŗa kreisā puse vienkārtī, bet labajā pusē re̦dzami tik audi Nerft. Zu miza; vgl. mislains.

Avots: ME II, 639


mudrains

mudurains (unter muduraiņi): muduraini svārki auch AP., Saikava, Schwanb. muduraina jaka Lubn.

Avots: EH I, 828


muga

muga od. mugaina smilts [?], Sand an Flussmündungen, in den man einsinkt Kurl. Strand. [mugaina smilts "feuchter Ufersand an Flüssen (muklājs)" Bilskenshof.]

Avots: ME II, 660


murgains

mùrgaîns,

1) verträumt, schwärmerisch, phantastisch, läppisch:
murgainas duomas neļauj iemigt Saul. ar bērnišķīgi ticīgām, murgainām acīm aplūkuodami... Lautb. [viņu murgaini muocīja draudi Veselis Saules kapsē̦ta 151];

2) reich an
murgi: murgains miegs Aps., Lub.

Avots: ME II, 669


mūsains

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679



mustains

mustaîns: guovij var būt mustaina (laukumaina) galva Lems.

Avots: EH I, 835


mustaļa

mustaļa, eine Kuh mit schwarzen Lippen RKr. III, 137: mustaļa ir mustaina guovs Freiziņ.

Avots: ME II, 672



mutains

mutaîns: šī bijusi tik mutaina, ka ne˙viens šās nevarējis aizrunāt Pas. X, 226.

Avots: EH I, 836


nagozains

naguozaîns [bunt, fleckig, scheckig: naguozaina guovs Apšciems.

Avots: ME II, 689


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


nakts

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. 2 526.]

Avots: ME II, 690, 691


narica

narica (unter narîca ): "lūciņš, kuo aizver zirgam aiz ādas, lai vaina izpūznī un sadzīst" Seltingshof: vietā, kur naricu grib vilkt, būs ādu ... 2 vietās pārgriêzt Mekons Zelta māj. grām. 242.

Avots: EH II, 5


nazgains

nazgaîns, knotig: nazgaina dzija, nazgains diegs Sassm.

Avots: ME II, 697


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


neb

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708


necerēt

nùocerêt,

1) bestimmen:
Sprw. lai dievs dara, kuo nuocerējis. tas viņam nuoce̦rē̦ts LP. VII, 186;

2) im Auge haben, sich erwählen:
ce̦rē̦dams nuocerēja manu zīļu vainadziņu BW. 24553. zē̦ni nuocerēja katrs savējuo Druva II, 482.

Avots: ME II, 768


negods

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714


nei

neî 2 [Rutzau, Nigr., Bauske] (li. neĩ, [slav. ni "auch nicht", got. nei, la. (alt: nei) "nicht"]),

1) auch nicht:
es tuo nedarīšu, nei man klātuos tuo darīt Bl.;

2) nicht einmal:
ja tevi ir nuislē̦pumi, nestāsti viņus nei draugam! kuprainais āzītis var par deviņām sē̦tām pārlēkt, bet ze̦lta kaziņa nevar nei par vienu (Rätsel);

3) nei - nei oder ne-nei, weder-noch:
nei (Var.: ne, ni) tā puķe, nei (Var.: ne, ni) tā ruoze BW. 281. bet tuomē̦r panākt neduomā ne slavas, nei ar pateicības Adam.;

4) in manchen:
nèi˙kas (li. niẽkas) für ne˙kas, nèi˙kur für ne˙kur, nèi˙maz für ne˙maz Mar. n. RKr. XV, 146. [Vgl. auch av. naē-čiš "keiner" und Walde Wrtb. 2 518.]

Avots: ME II, 715


nelga

ne̦l˜ga [auch C., Nigr., Ruj.,Tr.], comm., der Toŗ Taugenichts: neesi ne̦lga! LP. II, 45. ne̦lga, kas suola, vīrs, kas dara. labāk savu vainadziņu pret celmiņu sadauzīju, nekâ devu nuovalkāt tautu ne̦lgas māsiņai BW 24591. nelietis, kas nedeŗ ne̦lga Etn. IV, 148. Nach JK. V, 21 auch nel,ģis. [Wohl aus * ne - e̦lga; zu li. el˜gtis "sich betragen" le. elgtiês (s. dies) "sich beherrschen".]

Avots: ME II, 721


nelieta

nelieta,

1) ein Unding, Tand, Schund:
visi ļaudis tâ sačija: kas duos lietu nuo nelietas? dievs duos lietu nuo nelietas, paliks lieta nelietā BW. 9048; 9049. nelietā aiziet, palikt, untauglich, verdorben werden; nelietā likt, verderben, ruinieren: nelietā aiziet desmitiem pūru labības B. Vēstn. ļaudis saka man augumu nelietā paliekam BW. 8623. sieviete, kas viņu samaitāja un lika nelietā A. XII, 332. Als attribuitiver Genitiv in der Bedeutung "Nichtswürdig, untauglich": tāds nelietas gars MWM. V, 526. saderēju, atderēju ar nelietas arājiņu BW. 15811,2. - ka(d) tevi nelieta! zum Kuckuck! MWM. VIII, 495;

2) comm., ein Taugenichts, ein Nichtsnutziger
[Dubena]: vai bij lieta, vai nelieta, kas nuoņēma vainadziņu? BW. 24542. tu e̦suot tas nelieta, un ne es Jauns.

Avots: ME II, 721, 722


ņēmējs

ņêmẽjs, ņêmẽjs, ņē̦mãjs, der Nehmer: ņēmējs ne˙kad nebūs devējs, acīm re̦dzu dziļūdeni, dvēselīšu ņēmējiņu BW. 10874. nava galdu ņēmējiņu, es gibt solche Personen nicht, die den Tisch abdecken 1484, 2. pie katra pļāvēja pa ņēmējai, jedem Schnitter fulgt eine Garbenbinderin; ņēmējs, der Freier, so namentlich vaiņaga ņēmējs: lai stāv meita vainagā, kad nav laba ņēmējiņa BW. 11994; 9450.

Avots: ME II, 901


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


ņerma

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901


nest

nest, ‡

2) gebären:
Dūmaļa katru mēnesi ne̦susi teļus Pas. XI, 258; nevarēja nuoskārst, vai šai nesīs (ob sie schwanger ist) Saikava; ‡

3) fig., "ertragen"
Strasden: es nee̦smu ne̦susi nuo sava vīra pa vienu gadu tik daudz, cik mana māsa ir ne̦susi nuo sava vīra pa desmit gadiem;

4) vorwärts stürzen
(intr.): zirgs ne̦s pa lauku (von einem scheu gewordenen Pferd) Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): n. ("tiekties") uz lielām lietām Kand. jis smagi iz (= uz) liela nesēs ("centās būt le̦pns ^) Kaltenbr. jau tad viņš nesās uz skuolu Kand.; 3): (puisis) prata pieklājīgi n. Janš. Apsk. 1903, S. 297; ‡

6) für sich tragen, mit sich tragen:
uozula vainakus nesās vidā (= iekšā) Kaltenbr.; n. ar bē̦rniem uz baznīcu Pas. III, 292, die Kinder zur Kirche tragen;

7) = atnestiês: slaucu guovi, kamē̦r vēi nebij ne̦susēs Siuxt; ‡

8) sich eilig begeben: kur nu tu nesīsies? paliec te˙pat! Saikava, Sonnaxt. nesies pruojām nuo munām acīm! Pas. IV, 342 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 20


nevērte

nevẽrte, ‡

2) = nelìeta 2: nuoceļ manu vainadziņu, vai tā vērte, vai n. (Var.: vai bij lieta, vai nelieta )? kad būt[u] vērte nuocē̦luse, nebūt[u] gauži raudājuse BW. 24542, 1. nevērtes (Var.: nelietas, sliktu, nelabu ) arājiņu 17724 var.

Avots: EH II, 22


nierains

nieraîns, mit einem nierenförmigen Muster verschen (?): galvā liela nieraina tiptene Brigadere Dievs, daba, darbs 44.

Avots: EH II, 28



nobalēt

nùobalêt, intr., ausbleichen, verschiessen(von Farben, von Stoffen): drēbe nuobalējusi Kand. lai tas man nenuobāl (Var.: nenuobāl, nenuobālē 5984], sarkans ruožu vainadziņš BW. 26517.

Avots: ME II, 759


nobrauņot

nùobrauņuôt, = nùobraũņât 1: muguras un paslēpenes ir asiņainas nuobrauņuotas situoties un peŗuoties Azand. 49.

Avots: EH II, 34


nocelt

nùocelˆt [li. nukélti], tr.,

1) ab -, herab -, herunterheben:
katlu nuo kāša. tuo nuocēla nuo ratiem II Chron. 35, 24. nuocēla vainadziņu BW. piel. 2 5207;

2) wegnehmen, stehlen:
tam nuoce̦lts sviesta spainītis MWM. II, 497, [man nuocēle svārkus U.] nuocels ar vēl gaŗais adatnieks Jāņam meitu nuo de̦guna A. XXI, 346;

3) erwerben, erlangen:
viņš krietnu meitu nuocēlis; ["abkaufen" Lubn.];

4) aufheben, abschaffen, absetzen:
Sprw. dieva nuo debesīm nenuocelsi. nuocelt nuo amata, des Amtes entsetzen, verabschieden. Refl. - tiês,

1) sich ab -. sich erheben:
paša upes vidū nuocē̦lušies rati Jauns. kad visi bij paē̦duši un padzē̦ruši, viņi nuocēlās nuo galdiem Kaudz. M.;

2) absteigen:
nuo mūsu pluosta nuocēlās pie krasta divi cilvē̦ki MWM. IX, 893;

[3) sich versehen:
pats vēl tagad neizpruotu, kâ tâ biju varējis nuocelties. vai bija acis man apmānījuši, vai kādas burvības zâles iede̦vuši, ka nebiju ne˙maz redzējis... Janš. Dzimtene IV, 193].

Avots: ME II, 767


nogalis

nuõgalis: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20,

3): auch Frauenb.;

5): "sē̦nalainas miltu atliekas, kas ruodas, nuo miežiem pagatavuojuot putraimus" Seyershof: tie milti tādi putre̦mu nuogaļi vie[n] ir.

Avots: EH II, 45


nogodāt

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene 2 II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789


nojemt

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50


nokārt

nùokãrt [li. nukárti], tr.,

1) herabhängen, herabhängen lassen:
staigā galvu nuokāruse BW. 23577. viņa nuokaŗ de̦gunu MWM. VII, 366. ieva, ziedus nuokāruse, gaida pilnu mēnesīti RKr. XVI, 150;

2) erhängen:
trīs nuošāvu, trīs nuokāru BW. 12683. gari... ap pusdienas laiku nuokaŗuot cilvē̦kus LP. VII, 62; gew. pakārt;

3) bestimmen (von der Schicksalsbestimmung der
Dē̦kla): man Dēklīte nuokāruse meitā mirt, vaina BW. 27368. Refl. - tiês,

1) herab-, hinabhangen:
jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kaudz. lūpas nuokārušās līdz krūtīm LP. IV, 227. mati nuokārušies pār muguru VII, 641;

2) sich erhängen:
(saimniece) tur˙pat pie bē̦rza nuokārusies LP. VII, 62 (gew. pakārusies) JK. V, 66.

Avots: ME II, 796


nokrēslains

nuõkrẽ̦slaîns, dämmerhaft, dämmerig: nuokrē̦slainajā lampas gaismā JR. VII, 75.

Avots: ME II, 802


nolapot

nùolapuôt, ‡

2) "?": uzliekam Jānīšam uozuoliņa vainadziņu, lai Jānītis visu mūŽu kâ uozuols nuolapuoja! Tdz. 53275.

Avots: EH II, 61


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


nomiglot

nùomigluôt, tr., intr.,

1) benebeln,
(nùomiglâties Ahs. n. RKr. XVII, 42), sich benebeln: šuorīt mans vainadziņż ze̦lta miglu nuomigluojis BW. 24617 (Var.: ze̦lta miglas nuomigluots 27947). [trīs gadiņi tā pļaviņa zilu miglu nuomigluoja BW. 34714, 3];

2) zu Wege, fertigbringen:
par trīs gadi cimdu pāri kâ migluot nuomigluoju BW. 7284.

Avots: ME II, 820


noņemt

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826


nopeļņa

nuõpèļņa, der Verdienst Mar. n. RKr. XV, 128; das Verdienst: tas nuoticis bez viņa nuopeļņas un vainas Kaln. Gew. nuopè̦lns.

Avots: ME II, 828


nopīt

nùopît [li. nupìnti], tr., abflechten, flechten, winden (perfektiv): vaiņagu. Refl. -tiês,

1) für sich abflechten, flechten, winden
(perfektiv): nuopinuos vainadziņu;

2) sich abgeben, sich einlassen, Beziehungen haben:
cauru mzižu nuopinies ar ve̦lniem LP. V, 130.

Avots: ME II, 829


noplīvēt

nùoplĩvêt, nùoplĩvuôt, nùoplivuôt, nùoplivinât, nùoplivinât, nùoplĩvinêt, eine flatternde Bewegung machen, dahin flattern: mētelis vien nuoplīv Dok. A. nuoņe̦m tautas vainadziņu, mati vien nuoplīvuoja BW. 24450. pār krastu nuoplīvuoja gara dūmu strīpa Stari I, 41. [kâ bālgana liesma nuoplīvuoja... acīs Veselis Saules kapsē̦ta 20.] meitene nuoplīvinē pa pļavu Latv. Refl. -tiês, eine flatternde, flackernde Bewegung machen: vakarblāzma nuo-dzisa, nuoplīvuodamās nakts me̦lnuo mākuoņu asiņainās krēpēs Austr. svece nuoplivinājās vairākus lāgus Vēr. II, 1313.

Avots: ME II, 831


noraudāt

nùoraûdât,

1) intr., weinen (längere Zeit):
cik vējiņš paluocīja, tik es gauži nuoraudāju BW. 9318;

2) tr., od. mit Präp.
pēc, beweinen: visu mūžu nuoraudāju vienas dienas gājumiņu BW. 15687, 8. visi krūmi, žagariņi mani gauži nuoraudāja 760. daža meita nuoraudāja savu zīļu vaiņadziņu RKr. XVI, 225. vainadziņu nuoraudāju kâ pēc tē̦va, māmulītes BW.24593, 1. pēc manim nuoraudāja 13256;

3) ab-, verweinen:
bāli vaigi nuoraudāti BW. 4519. balti vaigi asarām nuoraudāti 15686. nākuši turp nuoraudātām acīm Pav. cita (diena) ē̦sta, cita dze̦rta, cita gauži nuoraudāta 9173; asaras nuoraudāt, Tränen vergiessen: nebij grē̦ks nuoraudāt kādu asaru Lapsk. Refl. -tiês,

1) sich abweinen:
var˙būt tu tikai drusku bālāka, nuoraudājusēs Vēr. II, 145;

[2) beschwitzen:
luogi nuoraudājušies Ronneb., Smilt., Trik.].

Avots: ME II, 837


noriet

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen;

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets;

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82


norieta

II nuoriẽta, der Sonnenuntergang: de̦g dze̦lte̦nā nuorietā gaisi Latv. [vingrā miesa paliek ruožaina, bet nuorietā vēl ruožaināka Leijerk. 1, 243.]

Avots: ME II, 841


noriņķot

nùoriņ̃ķuôt, tr., kreisend beseitigen, verlieren: rinķuodama nuoriņķuoja savu zīļu vainadziņu BW. 6091.

Avots: ME II, 839


norūsēt

nùorùsêt, intr., ab-, verrosten: tīšam gāju me̦lnu kre̦klu, nuorūsējušu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME II, 842


nosēdēt

nùosêdêt, intr.,

1) eine Zeit absitzen:
kâ man bija nuosedēt visu laiku bāliņuos? BW. 10912. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vaina 11700. viņš nevar ne acu˙mirkli mierīgi nuosēdēt. nelaimes stundu nuosēdēt, vor der Reise eine kurze Zeit im Zimmer sich niedersetzen, um dadurch Unheil abzuwenden;

2) tr., absitzen, abbüssen:
cietumā suodu nuosēdēt;

3) absitzen, sitzend abnutzen, belästigen:
maza, maza meitenīte mātei ruoku nuosēdēja BW. 1925. dažu labu purva cini ganīdama nuosēdēju 9451, 3;

[4) sitzend abwarten
U.] Refl. -tiês, sich absitzen: visu dienu e̦smu nuosēdējies istabā.

Avots: ME II, 844, 845


nošķiebt

nùošķiebt, tr., schief hinneigen, hinschieben, schief abtreten: nuošķiebu pe̦lē̦kuo platmali uz vienas auss MWM. VIII, 28. vainaku nuošķieba uz vienu pusi BW. III,1, 35. pastalas nuošķiebtas. zābakiem papēži nuošķiebti [Mesoten.] Refl. -tiês,

1) sich schief hinneigen, schief werden;
laiva nuoškiebās stipri uz sāniem A. XXI, 506. salmu kaudze ar nuošķiebušuos mietu Vēr. II, 53. zābaki sāka nuošķiebties AU. [nuošķiebās petenīte BW. 35757.] ka tiesās nuošķiebušies svaru kausi...;

2) missraten, schief gehen:
[man šuogad mieži nuošķiebušies Infl. n. U.]. kad nuošķiebjas, tad lai es ciešu viens pats Apsk. [alus ir nuošķiebies Anekd. 67.]

Avots: ME II, 866, 867


nospoguļoties

nùospuoguļuôtiês, sich abspiegeln: pasaule nuospuoguļuojas prātā gabalaina Pūrs III, 90.

Avots: ME II, 857


nosust

I nùosust [li. nušústi],

1) vor Hitze und Nässe wund werden:
slapjās vasarās kājas nuosutušas Etn. 11, 57. abas ausis nuosutušas vainadziņu valkājuot BW. 24452. [tāda nuosutusi vācu cūka De̦glavs Rīga II, 1, 221;

2) nùosutis kažuoks Linden n. U., ein fuchsig gewordener
Pelz.] Subst. nùosutums, eine durch Hitze und Nässe erzeugte Stelle am Körper: ar brūkleņu mē̦trām var īsā brīdī izārstēt nuosutumus Etn. II, 57.

Avots: ME II, 862


notalkāt

nùotàlkât, ‡

2) während einer
tàlka I vertun: talkā ēžu, talkā dzēru, ... talkās vien nuotalkāju ... vainadziņu Tdz. 47457.

Avots: EH II, 99


noteikt

nùotèikt, tr., intr.,

1) betonen, mit Bestimmtheit behaupten:
"ta visa lapsas vaina," viņš nuoteica A. XXI, 758, pate pienu izē̦duse, runča vainu nuoteikuse BW. 31127,1;

2) bestimmen, ans Herz legen:
brālis nuoteicis māsai, lai neeimuot pagrabā LP. nuoteiktā laikā, zur bestimmten Zeit. nuoteicams,

1) was zu bestimmen ist,

2) womit zu bestimmen ist:
nuoteicamā galuotne, die definite Endung. Subst, nùotèikšana, das Bestimmen; nùotèikums, die Bestimmung, Bedingung: pulsis pārkāpa šuo nuoteikumu JK. V, 148.

Avots: ME II, 873


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


novarēt

nùovarêt, nùovārêt L., tr.,

1) überwältigen, bezwingen:
te nu bij stipriniece; puiši tik˙pat nuovarējuši MWM. XI, 265;

2) mit Gewalt ab-, wegnehmen:
gribu manu vainadziņu ar varīti nuovarēt BW. 13329.

Avots: ME II, 883


novilnīt

I nùovilˆnît,

1): šis tūlīt ... pruom, ka mati vien nuovilnījuši Anekd. IV, 421; ‡

2) "?": niedrē kāru vainadzeņu; labāk viļņi nuovilnītu, nekai tautas rūdinātu Auleja; ‡

3) n. gaŗām PS., hochmütig vorbeigehen.

Avots: EH II, 107


novīt

nùovît [li. nuvýti), tr., fertig winden, fertig flechten: auklu, pātagu, vaiņagu: es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu BW. 5856. Refl. -tiês, für sich fertig winden, flechten: nuovijuos pātadziņu BW. 30991, vainaciņu 33627.

Avots: ME II, 889


oderdrēbe

uõderdrẽbe, der Futterstoff Salis: rūtainas uoderdrēbes ce̦purītes RKr. XVII, 29.

Avots: ME IV, 412



oļains

ùoļaîns C., reich an Kalksteinen; kiesicht, kieselreich: uoļaina, rupja grante Būvm. 10. upei vietām uoļaina gultne Ascheraden.

Avots: ME IV, 418


olekšdrēbe

uolekšdrẽbe (mit "ùo") AP. "galvas lakats, kas šūts nuo puķaina kartūna: 6 uolektis kartūna pārgriež vidū pušu un gareniskās malas sašuj kuopā".

Avots: EH II, 743


osains

ùosaîns, mit Henkeln, Öhren versehen: uosains puods Brig. uosaina krūze Stenden. uosainiem spaiņiem ne̦s ēdienu uz tīrumu Schwanb. uosains dālderis.

Avots: ME IV, 421


oslains

uôslaîns Lubn., dunkel gestreift: uoslaina cūka.

Avots: EH II, 744


otains

II uõtaîns Ramkau, ausgefahren ausgetreten, kotig: uotaina vieta Ramkau. Zu uots I 1?

Avots: ME IV, 423


otrreiz

uotrreiz: auch (mit 2 ) AP.; vainadziņu uo. liktu galviņā BW. 24383.

Avots: EH II, 745


paciemot

pacìemuôt, = pacìemuōtiês: atiet rudzīt[i]s ... ciemāt vien paciemāt Tdz. 49791; autiņš man piedze̦muot, autiņš man nuomirstuot; tik tuo zīļu vainadziņu kâ ciemuot paciemuoju ("?") BW. 5788.

Avots: EH II, 124


padziedāt

padziêdât [li. pagiedóti], tr.; intr.,

1) ein wenig singen:
padziedam, līguojam, triju kungu zeltenītes! BW. 32881. juo man sūri, juo man gŗūti, juo es grazni padziedāju BW. piel2 110 1;

2) perfektiv - das Singen, den Gesang beendigen:
dziesma mana padziedāta, neba mana darināta BW. 957. kad gailītis padziedās, neduos māsa vainadziņa 24305. [arī gailis padziedāja Pas. III, 52.] Refl. -tiês, sich zum Vergnügen ein wenig singen: padziedies, bāleliņ! VL.

Avots: ME III, 23


padziedināt

[II padziêdinât, padziedêt Salis, eine Weile kurieren, heilen (tr.): vaina drusku padziedināta, bet nav izdziedināta.]

Avots: ME III, 23


paēnains

paē̦naînes, schattig: paē̦naina birze.

Avots: ME III, 24


pagalam

pa˙galam

1): auch Rojen n. FBR. XIII, 80, Salis; kad dzija p. nestipra, tā nede̦r adīšanai Frauenb. stadalas vārti p. vaļā Upītis Pirmā nakts 7;

2): tis p. ("zudis") Oknist (hier nur in dieser Bed˙!); ‡

4) "?": es tuo savu vainadziņu p. darināju; vai sirsniņa paredzēja, ka es ilgi nedzīvuošu? BW. 27338.

Avots: EH II, 131


pāgļains

pàgļains AP., reich an pàgļi: pāgļaina ganība.

Avots: EH XIII, 194


pailgs

pa-il˜gs [li. pãilgas "länglich"], ziemlich lang (von der Zeit): pailgs laiks jau pagājis; es savu vainadziņu pailgāki pavalkāju VL.

Avots: ME III, 34


pakalains

pakalains Heidenfeld, = pakulains: šās linu dzijas ir pakalainas.

Avots: EH II, 139


pakalnains

pakalˆnaîns, hügelig: pakalnaina vieta.

Avots: ME III, 38


pakrēšļains

pakrẽšļaîns, schattig: pakrēšļainas vietas Vēr. II, 1191.

Avots: ME III, 49


pakrūts

pakrùts: pakrūtis (plur. t.) BielU.; pakrūts vaina, Gastritis Vank.

Avots: EH II, 145


pākšķains

pâkšķains 2 "bumbuļains, kreveļains" Iw.: kad kāpuostus daudz lej, tad viņiem laižas tādi trumi apakšā, ruodas tādas pākšķainas saknes.

Avots: EH XIII, 195


pāksteina

pâkstaîns: pākstaina (mit schotenähnlichen Stickereien) gultas se̦ga Rugājl, Sissegal; hinter "Jauns." ME. III, 146 zu ergänzen "Raksti III, 104".

Avots: EH XIII, 194


pakūlains

[pakūlaîns "stellenweise kũla II 1 aufweisend": pakūlaina pļava Arrasch, Bers.; dafür pakūle Lautb.]

Avots: ME III, 52


paļaut

paļaũt [li. paliáuti "aufhören"], tr., einräumen, gewähren, gestatten, erlauben, zulassen: bē̦rniem vaļu. prātam vaļas nepaļāvu BW. 29892. kam tas man nepaļāva vainadziņu nuovalkat? 24551, 8. kâ dieviņš tuo tâ paļaujuot? LP. VII, 104. [tē̦vs nuo iesākuma gan negribēja atļaut, bet pēcāk tak paļāva Pas. II, 158 (ähnlich III, 273).] Refl. -tiês, sich verlassen: mēs paļaujamies uz dieva palīgu. Subst. paļaũšana, das Gewähren, Gestatten, Erlauben; paļaũšanâs, das Sichverlassen.

Avots: ME III, 64, 65


paldzīns

paldzīns "rakstaina, balta audękla gabals villaines lielumā" RKr. XVI, 101. [Deminutiv zu pal(a)gs.]

Avots: ME III, 58


paleja

II paleja, Polei (mentha pulegium): visapkārt ruozes zied, vidū zaļa palejiņa BW. 6525. es nuoviju vainadziņu nuo Daugavas palejām 24381. [Nebst li. palėjai] zunächst aus d. Polei.

Avots: ME III, 58


palīkumains

[palīkumaîns, ein wenig krumm, gekrümmt, mit Krümmungen (līkumi) versehen: Daugava gadījusies tāda palīkumaina Pas. I, 399.]

Avots: ME III, 61


pamešas

pamešas, pamešu vainas, durch Behexung entstandene Krankheiten Oppek. n. U.; auch für andere zauberhafte Schädigung, etwa durch ein böses Auge U. Vgl. pamašas.

Avots: ME III, 69


pangains

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77


pantains

pañtains Iw. "ungleichmässig" : vārpas nav ik gadus viena pilnuma; dažreiz tās ir tādas izraustītas, tādas pantainas.

Avots: EH II, 160


pārkūsēt

pãrkûsêt (unter pãrkûsât): auch Oknist; vakarblāzma ir pārkūsējusi kâ ruožainas putas pār mākuoņiem Akurāters Degošā sala.

Avots: EH XIII, 204


pārmainīt

pãrmaĩnît, tr., umtauschen, umändern, ablösen: laumes pārmainuot bē̦rnus LP. VII, 160. viņš ātri pārmainījis savus uzskatus Latv. es stāvu uz vakti te ilgus gadus, un ne˙viens mani nepārmaina LP. I, 93. Refl. -tiês,

1) sich verändern:
viss var ātri pārmainīties;

[2) einander ablösen:
kalpuotāji pārmainījās nuoteiktā laikā Jürg.;

3) mit einander tauschen:
p. gre̦dze̦niem].

Avots: ME III, 165


pārmest

pãrmest, Refl. -tiês,

2): lai nevar p. (einander vorwerfen)
viens uotram dzīvuojuot Tdz. 56410;

3): auch AP., Linden in Kurl., Lubn., Mahlup, Saikava, Seyershof, Sonnaxt; ‡

5) "?": lai vilks par siekstu lē̦kdams pārme̦tas, - ir tad mana vaina Ramkau; ‡

6) "?": nuo lielas kliegšanas viņai bij pārme̦tusēs balss, un, kâ sita uz augšu, tâ nuočūkstēja vien Brigadere Dievs, daba, darbs 167.

Avots: EH XIII, 206


pārvērst

pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,

1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;

2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]

Avots: ME III, 187


pārvīt

pãrvît, tr., hinüberflechten: es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvijuse BW. 9987.

Avots: ME III, 188


paskaut

paskaut, umarmen: Aina paskāva tuo ciešāk Daugava 1928, S. 933; unter den Arm nehmen: p. kuo padusē Sessw.

Avots: EH XIII, 172


pataupīt

pataũpît, tr., ein wenig schonen, aufsparen, aufbewahren: labs tas darbs, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts. taupīdama sataupīju (Var.: pataupīju - vainagu) bargajai māsiņai BW. 24613.

Avots: ME III, 119


paugurains

paũguraîns, höckerig: pauguraini jumti Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 15; hügelicht: pauguraina zeme Jürg.

Avots: ME III, 127


pavalkāt

pavalkât, eine Weile tragen (von einem Kleidungsstück oder dergl.): krekliņu pavalkāj[u]se BW. 9349. ilgāki pavalkāju savu zīļu vainadziņu BW. 8514.

Avots: ME III, 132


pazīlīte

‡ *pazīlīte od. *pazīlītis "?": citai (sc.: māsiņai) pirku pazīlīti, citai visu vainadziņ[u] Tdz. 41540.

Avots: EH XIII, 192


pekls

pe̦kls, ‡

2) ein unpassierbarer Morast
Dunika: tādā pe̦klā var pagrimt ar visis zirgis; "muklaina vieta, bet ne dziļa" NB.

Avots: EH XIII, 219


pēkšties

pẽkštiês, -šuôs, sich entwickeln, sich verbreiten: salmuos iekrita maza dzirkstele, nuo tās sāka uguns pēkšties. uz kājas uzmetās maza pūtīte, nuo tās pēkšās arvienu tālāk vaina Tirs.

Avots: ME III, 207


pelavains

pe̦lavaîns, mit Spreu, Kaff vermischt; pe̦lavaina maize BW. 19196, 3; 32090,

Avots: ME III, 194



pelēts

pe̦lē̦ts "?": ne pe̦lē̦tas [?] (Var.: pe̦lnainas, sakaltušas) garuoziņas BW. 4440, 3 var.

Avots: EH XIII, 221


pelnains

pè̦lnaîns: rūtaina zīdene pār pe̦lnainiem matiem Delle Negantais nieks 108.

Avots: EH XIII, 221


penckāties

pe̦ñckâtiês, auf einem ausgefahrenen, grüftigen Wege fahren: kuo nu tâ pe̦nckājies par dubļainao ceļu? Samiten.

Avots: ME III, 199


piederēt

pìederēt,

1) gehören:
pašiem piede̦r diena, pašiem nakts Upīte Medn. laiki 41. kas puišam meitu liedz? puišam meita piederēja BW. 112I7. kas man tika, kas mīlēja, - tam es pati piederēju Biel. I847. pieši piede̦r pie zābaka Rkr. VIII, 59;

2) passen, anstehn, sich geziemen:
kâ piede̦r, tâ gāzīs, wie's sein soll, so wird man werfen Manz. I0 Gespr. kuoši piederēt, gut (an)stehen. tā bante drēbei labi piede̦r, das Band passt zu dem Zeuge U. dancuo, māsiņ, gan skaišķi piede̦r! RKr. VIII, 60. (kumeliņš) stalti piede̦rē̦tu saiminieka dēliņam BW. 3I073. piederēja ganiņam zaļa rīkste ruociņā 6041. (vainaciņš) piederēt piederēja pie šmuidrā augumiņa 5400, 5. nepiede̦r div[i] šūpuļi istabā 11120. nestaigāju neceliņu, nepiede̦r staigājuot; nerunāju nevaluodas, nepiede̦r runājuot 8747. nepiede̦r, nepiede̦r, arājam klibuojuot 28266, 1. nemācēju autu siet, ne pēc sievas piederēt (Var.: nederēt nederēju vare̦n jauna tautiņās) 22042;

3) zudingen bei einer Verabredung:
pie algas piederēju vēl vienai aitai barību. Refl. -tiês, passen, sich geziemen: tas tâ piede̦ras, das gehört sich so U. nes[u] ar guodu vainadziņu, tas jaunai piede̦ras BW. 78. naida prāts viņam diezin kâ nepiederējās Vēr. v. J. 1903, S. 20.

Avots: ME III, 244


piekraste

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste 2 Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259


piekvēpt

pìekvêpt, sich mit Qualm od. Russ anfüllen U.: ... muka nuo me̦lnās, piekvē̦pušās istabas Jaunā Raža IV, 150. milzu luogs, kas piekvēpis Stari I, 136. lai pagātne būtu saulaina vai piekvē̦pusi Stari II, 48.

Avots: ME III, 263


pielīdzināt

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. 2 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267


pielikt

pìelikt,

1) zu-, hinzulegen, anlegen, zufügen:
Sprw. kam ir, tam pieliek klāt; kam nav, nuo tā vēl atņe̦m. cik viņš nuo saviem stāstiem pats piedzīvuojis, cik tur pielicis klāt Upīte Medn. laiki 16. ne˙viens viņam neuzdruošinājās ne pirkstiņa pielikt LP. VI, 1, 514. glaimuotāji lādējuši, vēl pielikdami: kuo līdz pesteļa guodā stāvēt? LP..I, 161, pielikt ruoku, Hand anlegen: pie darba. nevīžuoja ne˙kur ne ruoku pielikt, ne kāju paspert LP. V, 233. uguni pielikt, Brand stiften Etn. I, 101;

2) pielikt pie tiesas, vor Gericht führen, verklagen:
pieliec Žuogu pie tiesas! A. v. J. 1897, S. 308;

3) volllegen.
Refl. -tiês,

1) (für sich) hinlegen:
gana man žē̦li bija, ka māmiņa viena mala; pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 80I0. pielikuos (vara vainadziņam) dibeniņu, izvārīju bruokastiņu 24597. saimniecei nav kur pielikties, die Wirtin hat keine Vorratskammer;

2) geboren werden
Kav.: pielikušies trīs gabali, bet visi mazi nuomiruši JK. VI, 11. Subst. pielikums, die Zugabe, Beilage, der Zusatz, der Nachtrag; skrīvera pielikums (= palīgs, Gehilfe ) Janš. Tie, kas uz ūdens 22.

Avots: ME III, 267


piemērot

pìemẽruôt, piemẽŗuōt:

1) anpassen, zupassen:
piemēŗuots laika garam A. v. J. 1896, S. 403. saeima pārlabuotuo un piemēruotuo projektu pieņēma Apsk. v. J. 1903, S. 434;

2) zuschreiben:
viņai ne˙kāda vaina nebija piemēruojama Vilibalds Kas uzvarēs 29. Refl. piemẽruôtiês, sich anpassen: skuola nevar piemēruoties bē̦rniem A. v. J. 1904, S. 901. ik˙katra daļa piemēruojusēs savai darbībai Pūrs III, 69.

Avots: ME III, 272


piemiekšēt

pìemiekšêt, anfeuchten, feucht machen: circeņu vācele piemiekšē̦ta BW. 19280. pirmā vaina (sarkanais plankums) dziedējama, piemiekšējuot ūdenim ... uogles vai pęlnus BW. I,185.

Avots: ME III, 274


pienīdze

piẽnīdze (Lin.) guovs Nigr., Bers., eine milchreiche Kuh: gan guovis tādas kalsnas un kaulainas nuo izskatas, bet brīnum pienīdzes Janš.

Avots: ME III, 276


pierepēt

pìerepêt,

1) einen Callus bildend sich füllen od. schliessen:
vaina pierepējusi Bauske;

2) eine klebrig feste Masse bilden:
mati pierepējuši Bauske.

Avots: ME III, 284


pieskatīt

pìeskatît,

1) aufpassen, behüten:
gudrais saka, la1 šis paliek pie aitām, lai tās labi pieskata Etn. IV, 168. kas man pieskatīs mājas? LA.;

2) übersehen:
vaina jau arī varbūt kur bija, bet tuo varēja arī pieskatīt De̦glavs Rīga II, 1, 53. Refl. -tiês,

1) zur Genüge sehen:
e̦smu jau pieskatījies diezgan Nigr.;

2) aufpassen, Acht geben
(tr. und intr.): pieskaties manas mantas, kamē̦r būšu pruojām! pieskaties zirgus, lai neiet auzās! Nigr. pieskaties, ka neiziet slikti!

Avots: ME III, 290, 291


pieskriet

pìeskrìet,

1) dazu-, herzu-, hinzulaufen:
pieskrien zaļa līdeciņa, nuorauj manu vainadziņu BW. 13595, 12. - kas viņu uzlūkuo un viņam pieskrien (welche ihn ansehen und anlaufen), tuo pašu vaigs netaps kaunā Psalm 34, 6;

2) sich mit Laufenden füllen :
pagalms pieskrien pilns ļaužu;

3) sich (plötzlich) füllen:
acis pieskrien pilnas asaru Aps. V, 23;

4) mit Honig anfüllen (von Bienen):
p. struopu līdz apakšai Talsen.

Avots: ME III, 291


piesnigt

pìesnigt, vollschneien: žuburaina, piesniguse ābele Brig. Vizb. 70.

Avots: ME III, 294


pievaināt

pìevainât, verursachen Für. I (unter vaina).

Avots: ME III, 307


pilnkrūtains

pil˜nkrūtaîns, vollbrüstig: pilnkrūtaina meiča Veselis Saules kapsē̦ta 44.

Avots: ME III, 215


pinckains

piñckaîns, zottig: meitenei tādi mati kâ pinckainam sunim Sassm.

Avots: ME III, 219


pinčkāt

piñčkât Salis, piñčkas anfertigen und hinlegen: kad zemes vaina, tad me̦t ziedus un kauč˙kâ pinčkā.

Avots: EH XIII, 234


pinkatains

pinkatains, = piñkaîns (?): Jānim bija tieva, gaŗa (scil.: sieva), pinkataina, ķe̦nkataina Tdz. 54140.

Avots: EH XIII, 234


pinums

pinums, ‡

2) das Geflochtenhaben:
lai stāvēja mati mani māmuliņas pinumiņu BW. 23079. tev būs guovju ganījums, man - vainaga pinumiņš 5891.

Avots: EH XIII, 235


pircin

pìrcin, Refl. pircinās BW. 21015, 4, pircienies 21015, 3, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pirkt: būs pircin likt izpirkt Glück IV Mos. 18, 15. pircin pirku vainadziņu BW. 6064. pircin tautas rudzus pirka 23998.

Avots: ME III, 222


pirkšķains

pirkšķaîns, mit Fingern versehen: pirkšķainas zeķes BW. 25464.

Avots: ME III, 224


pirkstains

pirkstaîns, mit Fingern versehen: pirkstainas lapas Konv. 2 604. pirkstaini cimdi, Fingerhandschuhe.

Avots: ME III, 223


pirkt

pìrkt (li. pir̃kti), Praes. pḕ̦rku C., Bauske, Gr.-Essern, Lautb., Frauenburg, Wandsen, Behnen, Nigr., N.-Bartau, Nikrazen, pè̦rku (sic!) Arrasch, auch pirku Wolm., Dond., PS., Lis., Kl., Salis, U., Spr., pìrkju 2 Mar. n. RKr. XVII, 144, Praet. pirku, n. U. auch pircu, kaufen: Sprw. kuo lē̦ti pē̦rk, tuo dārgi aizmaksā. pirktin pirkta man zemīte, pirktin pirkts arājiņš: par pūriņu zemi pirku, par vaiņagu arājiņu BW. 23049, 1. tē̦vs man pirka pirktus svārkus 5753. dārgu pirka vainaciņu 5700, 1. pērc, tautieti, savas naudas man sudraba gredzeninu! BW. piel. 2 6361. metu mārku upītē̦... lai dzer mani kumeliņi naudai pirktu ūdentiņu Edw. pirkt zirgri, heisst auch ein Pferd mieten U. - pē̦rkamais, das Geld, womit man kauft Ahs.: vai tev tas pē̦rkamais kādreiz neaptrūks? Refl. -tiês, für sich kaufen: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vainadziņu BW. 24654. Subst. pìrkšana, das Kaufen. pirkums, das Gekaufte: buodes pirkumus Kaudz. M. 112. nuomaksāt pirkumus Etn. IV, 89. pircējs, der Käufer. Am ehesten (vgl. auch Reichelt BB. XXVI, 223 f. und KZ. XXXIX, 22 und 37; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 40) zu prece, und zwar dürfte ein athematisches Präsens mit perk- (für älteres *prek-, wie wohl auch li. perš- in peršù "freie zu" neben prašýti "bitten" auf altem *preš beruht) im Singular und pirk- im Dual und Plural zugrunde liegen (vgl. Le. Gr. 5643).

Avots: ME III, 224


plaismains

plaismaîns, plaismuôts, rissig, uneben: miza ir plaismaina Konv. 2 3004. plaismuots apgabals Asp.

Avots: ME III, 316


plāksnains

plāksnaîns, schichtenartig, schichtenweise: plāksnainu egļu sienu zīmēja ugunskura liesmu lāsmuojumi Veselis Saules kapsē̦ta 100. tuorņi, kas apakšā šķita bezgalīgi spē̦kā un nesasniedzami, tagad slīd plāksnaiņi uz leju Latv. plāksnainais iezis, der Gneiss Dr.

Avots: ME III, 329


plančkains

plančkaîns, plančkuôts, voller Pfützen, mit Pfützen bedeckt: ne kuoka nameļi vairs likās netiri, ne plančku plančkainā iela dubļaina Duomas II, 869. lietus gulēja plančkuotā ceļā Leijerk. I, 198.

Avots: ME III, 318


plankains

plañkains C., N.-Peb., plan̂ke̦ns 2 (sic!) Arrasch, bunt: plankaina guovs; plankaini (mit lichten Stellen) rudzi C., N.-Peb.

Avots: ME III, 319


plankumains

plañkumaîns C. u. a., plànkumaîns PS. u. a., fleckig: dzilna - sarkani plankumaina LP. VII, 1164. plankumaini zuobi MWM. VI, 143. aiz plankumainajiem svārkiem varēja redzēt līdz pēdējam sasekšušu veļu Vēr. I, 1040. - Subst. plankumaînums, die Fleckigkeit: plūmes ... pie mums bieži slimuo ar brūnuo lapu plankumainumu.

Avots: ME III, 319


planskains

planskaîns, wässerig (vom Erdboden) U.: planskaina zeme Mag. V, I, 190.

Avots: ME III, 319


platacains

platacaîns, mit grossen, weit geöffneten Augen: platacaina briesma Zalktis I, 91.

Avots: ME III, 321


platgalvains

platgalˆvaîns, mit einem breiten Kopf versehen: platgalvainas nagliņas MWM. VI, 66.

Avots: ME III, 321


platmalains

platmalaîns, platmalis L., mit breiten Rändern, breiträndrig: platmalaina ce̦pure. platmalaina salmenīca Brig. Vizb. 26.

Avots: ME III, 322


plaucetains

plàuce̦tains 2 , schelferig: plauce̦taina galva Lis.

Avots: ME III, 323


plenderis

pleñderis Talsen, Kroppenhof, plenders Etn. IV, 165, Spr., Sessw., plenderis Hirschenhof, Golg., ein Herumtreiber, Taugenichts, Faulpelz, Säufer, Verschwender Fest., Stelp.: plenderam, dzērējam nuoņemt manu vainadziņu! BW. 24344. Eglītis nav ne plenders, ne dzē̦rājs Purap. Kkt. 27. Reimwort auf kleñderis.

Avots: ME III, 336


plēvere

plēvere od. plēveris,

1) plẽveris Bauske, plẽvere, plẽveris Bixten, ein (dünner) Fetzen:
pārduod zīļu vainadziņu par tuo drānas plēverīti BW. 24703. tikai zīda plēverīti (Var.: pleverīti) pār pupiem pārse̦guse 20658 var. rāvainam ūdenim pļavā ir virsū plē˜veris (ein Häutchen); arī plāna le̦dus kārtiņa virs ūdens ir plēveris N.-Peb.; plēvere "nuoplīsusi drēbe" Vank.; zur Bed. 1 auch: aizskrēja kâ plèveris (dass es nur so flatterte) C.;

2) tauku plēvere, das Fettnetz
U. Erweiterung von plēve (nach lēvere resp. lēveris)?

Avots: ME III, 342


plīckains

plīckaîns "mit herabhängenden Ästen" : pl. bē̦rzs Ruj., Mat.; pūckaina sluota Mat.

Avots: ME III, 347


plienains

plienaîns, plieņaîns, kalkhaltig, aus Kalkstein: saimnieks plienainā zemē iesējis miežus LP. V, 136. plieņainais klajums MWM. VI, 50. Dazu der Ortsname plienaines Lvv. II, 169.

Avots: ME III, 351


plīvēt

plīvêt, -u, -ẽju, plivêtiês Bauske, flattern; flackern: mati plīvēja V. Egl. nuoņe̦m tautās vainadziņu, mati vien plīvējās (Var.: nuoplīvuoja) BW. 24450. viņa seja atmirdz plīvuošas liesmas sarkanumā AU. svece plīvuoša Bārda Zemes dē̦ls 18.

Avots: ME III, 350


ploksne

pluõksne Drosth., der Streifen, die Schicht: pluoksnīte - strēmele, sevišķi nuo stādiem nuoplē̦sta Drosth. nuo zemes sāk atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74; "abgeschelferte Epidermis" Kreuzb. Zu plē̦ksna.

Avots: ME III, 364


pluceņi

pluceņi, die Charpie: vilnainas nuone̦sātas drēbes, zeķes, cimdus ārda pluceņuos Fest.

Avots: ME III, 352


plucināt

I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.

Avots: ME III, 353


plūksnains

plûksnaîns 2 Ahs.,

1) faserig, flockig:
plūksnaina dzija;

2) fiederspaltig:
lapas plūksnaini šķe̦ltas Konv. 2 766.

Avots: ME III, 361


pluskains

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358


plušķains

plušķaîns Dunika, pluškaîns U., zottig: plušķainas ce̦pures Druva I, 1110. me̦lns, plušķains suns LP. VII, 1087. plušķainais mežabrālis Druva I, 230.

Avots: ME III, 359


pluzerains

pluze̦raîns Bauske, Lautb., uneben, faserig, mit Widerristen versehen: šī skaida tāda pluzeraina, te lē̦ti var ieplēst skabargu pirkstā Dond.

Avots: ME III, 359


pluzurains

pluzuraîns, faserig: pluzuraina dzija Sassm.

Avots: ME III, 360


popains

puopaîns,

1) morastig:
puõpaina zeme Dond.;

2) wulstig;

3) puõpaîns Dunika, = ciņaîns.

Avots: ME III, 457


popiene

puõpiêne Wain., Meldsern, puõpiêns Nigr., Lvv. II, 8 (Sumpfname), ein Sumpf: ķēniņiene brauc pa puopieniem un purviem LP. VI,1015. purva vidū ne˙viens nee̦suot bijis. tur e̦suot puopiens, kas ne˙kad neaizsalst Plūd. tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV,16. puopiens Etn. IV, 166, = puopājs.

Avots: ME III, 457


popiens

puõpiêns (unter puõpiêne): auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 23, Iw., Plvv. I, 26, 40, 58, 71, 95: rāvainais p. izbrists Janš. Līgava I, 327. dīķis bij, nu virsū tâ kâ pluosts, tāds p. Iw.

Avots: EH II, 346


posmains

puosmaîns: ungleich gefärbt, šķùobrains Lubn.: pùosmaina 2 dzija.

Avots: EH II, 347


praulains

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379


preteklis

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene 2 II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387


pretī

pretī Lieven-Behrsen, pretĩ Wolm., pretî C., N.-Autz n. Bielenstein, preti, pretim, pretīm Sessau, pretiem Selg., pretin Lindenhof,

1) Präposition, = pret, gegen: preti kalnu ritināt Biel. 1837. kam tā sē̦ta pretim kalna? BW. 3687. spīdi, ... mēnestiņ, pretim manu ... luogu! 6827 var. atsasēdu ... pretīm manu pē̦lājiņu 8337. sniedz, meitiņa, savu ruoku pretim daiļu tē̦va dē̦lu! 11809, 6. es neņēmu kviešu klēti preti vīra paduomiņu (ich tauschte nicht . . .); iztērēju kviešu klēti, mūžam vīra paduomiņš 22911. es nejemšu ne zeltetu [autu] pretīm savu vainadziņu Biel. t. dz. 755 ;

2) Adv., entgegen, gegenüber:
pretī iet, nākt, braukt, entgegengehen, -kommen, -fahren. K. gāja laipni viņiem pretī A. XI, 560. viņiem pretī brauca Juris iz dzirnavām MWM. v. J. 1896, S. 592. pretī turēties, likties U., widerstreben. pretī runāt, widersprechen: kas tev ir kuo pretij (= pretī) runāt, was hast du einzuwenden? Kl. ne˙viens ij ne vārda pretī neptkstējis LP. VI, 740. Sprw.: rej kâ suns pretī. pretī celties, sich gegen etwas erheben, empören U.: dieva vārdam preti celties Kaudz. M. 26. pretī darīt, (etwas) gegen jemandes Willen tun: preti daru bāliņam BW. 6065. pretī būt, gegen etwas sein, dagegen sein, nicht einverstanden sein: tē̦vs ne˙būt nav pretim LP. IV, 187.

Avots: ME III, 388


prieds

prieds (li. priẽdas, instr. s. príedu Lit. Mund. I, 53, serb. prîd "Daraufgabe beim Tausch") U., priẽds Bauske, Grünh., Bl., priêds 2 Lautb., auch priede, gew. der Plur. gebraucht, die Zugabe beim Handel: cik tu piedevi priedus? prieduos es gribu vęse̦lu jē̦ru Grünh. mainenieki bāleliņi... maina bē̦rus kumeliņus, suolās māsu priedēm (Var.: priediem) duot BW. 14448. čigāns sē̦ta zirgus mija, es pa luogu skatījuos.:., lai čigānu nenuokrāpj. čigāns priežu prasītajs, es tā priežu vāķējiņa 33484. Zu li. priẽ, apr. prei, slac. pri "bei, zu" und zur Wurzei von duot "geben" (oder dēt "legen"?).

Avots: ME III, 392


priedulājs

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392


prievains

prievaîns,

1) priẽvains: "gefurcht,
rievains" Bauske: prievaini ragi Skalbe Stari II, 737;

2) "mit Stickereien od. Ornamenten verziert":
priẽvaina vilnaine, blūze;

3) "ruobains" Seppkull (mit 2 ).

Avots: ME III, 399


prošava

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400


pubuļains

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. 2 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401


pūcains

pũcains gaîlis, pũcaina vista PS., (mit ù 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, ein Hahn resp. Huhn mit buschigem (an Eulen erinnerndem) Gefieder um den Schnabel.

Avots: EH II, 340


puķains

puķains, blumenreich, mit Blumen versehen, geblümt: puķaina pļava Ahs.; puķaina drāna. brūtes galvu puškuoja liels, puķains kruonis BW. III, 1, 43. Substantiviert (mit dem Suffix -umo-): rasas pilītes pārpārim ieaustas sedzenes puķainumuos Aps. IV, 36.

Avots: ME III, 405


pūkains

pũkaîns, pũkuôts, faserig, flocklg, flaumig : pūkainas lapas Konv. 2 2322, Bers., Oppek., Grundsahl. balti pūkaiņa spilvas zâle Siliņš 57, gailis te̦k par istabu pūkaiņām kājiņām BW. 12535. man pūkuots kažuociņš 1319, 4.

Avots: ME III, 445


pukāt

pukât, -ãju U., pukuôt U., Lautb. Vidv. 44., gew. das Refl. (pukâtiês Spr., Nerft, Wessen, Grünh., Nigr., pukuôtiês U., Gulben), pochen, böse tun, trotzen U.; "sich beklagen" Nigr.: kuo, bāliņ, pukuojies, vai es tava ienaidniece? BW. 16593 var. tautu meita pukuojās, vainadziņš ausi grauž 24272, 3 var. "muļķis tu esi..." skrīveŗa palīgs puķuojās Vēr. II, 27. brālis pukājas, ka tu ęsuot apsuolījis zirgu un neduoduot Nigr. - Wohl nebst li. pukúoti "schelten" aus mnd. puchen "pochen, drohen, trotzen".

Avots: ME III, 404


pulks

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407


pumbuļains

pum̃buļains C., Ruj., pumbuļuots Lettg., pùmburaîns 2 Sessw., uneben, knotig Tirs.: aude̦kla virsa ir nelīdze̦na, pumburaina Druw. pumbuļaina dzija; pumbuļuota drebe; pum̃buraina nūja Peb.

Avots: ME III, 409


pumpainis

pumpainis (f. -ne), wer (was) mit pumpas versehen ist: pumpaini vācieti, nāc, iesim dancuot! tev šķind pumpiņas, man sudrabiņš BW. 24163. mituosim sudrabiņus (Var.: vainadziņus)! tev bij ze̦lta pumpainīte (Var.: pumpainītis), man sudraba zīlenīte BW. 33971, 6. adu cimdus, pumpainīšus 7216, 1 var.

Avots: ME III, 410


pumpučains

pumpučaîns, pumpucaîns, pumpacaîns, pumpučuôts, uneben, knotig (vom Garn, vom Gewebe): dzija tāda nelāga, pumpučaina Naud. pumpučaiņu dziju vērpj BW. 8402, 10. pumpacaiņš (Var.: pumpucaiņš) rinduciņš 35096, 1 var. pumpučuoti paladziņi 25314, 3.

Avots: ME III, 411


pumpucis

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411


pungains

pungains Segew., voll Wasserlöcher: pungaina pļava.

Avots: EH II, 325


punkains

puñkains AP., punktiert: punkaina jaka.

Avots: EH II, 325


purslas

pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas 2 Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?

Avots: ME III, 419, 420


purvains

pùrvaîns, morastig, sumpfig: purvains mežs LP. VI, 304. purvainajuos klajumuos Apsk. v. J. 1903, S. 79.

Avots: ME III, 420


purvīgsnējs

purvīgsnẽjs Drosth., Jürg., Kl., Schwanb., pùrvijs 2 Prl., morastig, sumpfig: purvīgsnēja pļava Stari II, 283. sākās purvīgsnējas pļaviņas ar re̦tām nuoriņām Austriņš M. Z. 18. sūnainas purvīgsnējas vietas Seifert Chrest. III, 2, 198. zemei purvīgsnēja daba Kaudz. M.

Avots: ME III, 420, 421


pušains

pušaîns,

1): auch Adsel, A.-Schwanb., Burtn., Kalz., Lemb., Lems., Smilt., Trik., (puše̦ns) Seyershof;

2) verwundet:
apberzt pušainuo vietu Saikava. pušainais (sc.: pirksts) būs Blaum. Ļaunais gars 8. reņģes paliek pušainas (aufgeschlitzt) Kaugurciems.Subst. pušanums Salis, eine zerrissene Stelle; puše̦nums Seyershof, eine verwundete Stelle, die Wunde: tādi puše̦numi ātri dzīstuot.

Avots: EH II, 335


puškains

puškaîns, mit Fransen besetzt St., Bergm. n. U.: puškaini cimdi Bielenstein Holzb. 439. puškaina mice Saul. 1, 100, puškains uozuoliņš BW. 12257 var.

Avots: ME III, 438


puškot

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. 2 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438


pūslains

pûslaîns 2 : sivē̦nam viena de̦sa nav gluda, bet tāda pûslaina2 Ramkau.

Avots: EH II, 343


pūtains

pùtaîns, blasig, mit Blasen bedeckt: pûtainas 2 ruokas Dond. pūtainu seju jauneklis A. XX, 210.

Avots: ME III, 452


putekļains

putekļaîns, staubig: mati bij izjukuši un putekļaini Kleinb. st. 31. caur putekļainajām rūtīm Apsk. v. J. 1905, S. 233.

Avots: ME III, 440


puteksnains

puteksnaîns, staubig: istaba netīrīta, puteksnaina Ahs.

Avots: ME III, 440


puteņains

puteņains, stühmend; puteņaina ziemas diena Seifert Latv. chrest. III, 2, 133. puteņains laiks Vēr. II, 1050.

Avots: ME III, 440


putraims

putraîms,

1) gew. der Plur. putraimi Wolm. u. a., putrāmi Lis., Saikava, Sessw., Selsau, Heidenfeld, Warkl., Meiran, N.Peb., Spr., KL, Buschh., Krāslava, putrami Salis, putre̦m Dond., die rohe Grütze,
(der Sing.) das Grützkorn U. cāļu putraimi, grob gemahlene Grütze Salisb. putraimu putra, aus Grütze gekochie Suppe od. Brei. putraimu zupa, Fettgrütze Sassm., Etn. I, 41. putraimu de̦sa, die Grützwurst. - es vēl ne putraima nee̦smu baudījis, ich habe noch kein Krümchen genossen U.;

2) Demin. putraimĩtis, das Körnchen, die Finne, der Tippel, der Punkt
U.; putraima (für putraina?) gaļa, finniges Fleisch U. (unter gaļa);

3) vanagu od. vārnu putraimiņi, Zittergras
(briza) Wid. Zur Bildung s. Le. Gr. § 164.

Avots: ME III, 442, 443


puvešains

puvešaîns, eiterartig, mit Eiter versehen, eiternd: puvešaina vāts. puvešaini auguoņi Dünsb.

Avots: ME III, 443


pūžņains

pũžņaîns, eiterig: pūžņaina acs, das Plärrauge.

Avots: ME III, 454


radīt

radît: jī grūta un drīži radīs Pas. V, 284 (aus Ozolmuiža in Lettg.). Refl. -tiês,

1): geboren werden -
auch Seyershof, Zvirgzdine: kad teļš mandē̦gā radījās, tad - Mandaļa Orellen;

3): nezin kur bij radījušās divas bietes - bij ieaugušas dārzā Seyershof. Subst. radĩjums: man tā vaina nav pa radījumam; es pats ienēmies Seyershof.

Avots: EH II, 348


ragains

ragaîns, gehörnt, mit Hörnern versehen: ragaina māte, glaudīti bērni. ragainie ve̦lni LP. VII, 612. ragaiņām guovīm piesēja pušķus BW. V, S. 15.

Avots: ME III, 464


raikains

raĩkaîns, viele Fehler im Gewebe habend Dond. raikains aude̦kls, raikaina drēbe. Wohl zu raika.

Avots: ME III, 470


raikumains

raĩkumaîns, uneben, zackig: vadmalas mala raikumaina Dond.

Avots: ME III, 470


rājains

rãjaîns Ru j., Wolmarshof, = rāvains, die Eigenschaft der rāja (rāva) habend U.: rājainais ūdens A. v. J. 1901, S. 872; rājaiņa pļava U., eine kaltgrūndige, eisenhaltige Wiese.

Avots: ME III, 495


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


rankains

rankaîns,

1): "ruobains" (mit añ) Rothof n. FBR. VIII, 111; r. (mit añ) kuoks (k. ar rankām) Schnehpeln. rañkaiņas (rievainas) vangales Siuxt. rankaiņi (Var.: ruobaini) zuobi Tdz. 57092 (aus Gudenieki);

2): auch OB.; "bunt":
r. (mit añ) kaķis NB.

Avots: EH II, 354


rankains

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477


rasene

rasene, rasenīte Zbiór XV, 278, Sussei, Frauenmantel, Sinau (alchemilla vulgaris L.) U., Buschh., Kl., Mag. IV, 2, 27; 76, RKr. III, 69 (aus Lös.), A. XI, 13; Sonnentau (drosera) RKr. II, 70; Karls:; dze̦lte̦nās rasenes, Drachenwurz Dr.; lauku rasenīte, alchemilla arvensis Scop. Druva III, 735, Edwahlen; saules rasene, drosera longifolia Mag. IV, 2, 38; iris pseudacorus L. Konv. 1 800: rasa atruodama uz rasenēm Etn. II; 135. ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar zaļziedu rasenēm ... un citām puķītēm Janš. Dzimtene 2 I, 156. viju, viju, nenuoviju rasenīšu vainadziņa BW.15494. Zu rasa.

Avots: ME III, 478


rasināt

rasinât, tr., intr., tauen U., mit Tau bedecken; befeuchten; staubregnen U., Lis. n. FBR. I, 30: kad uzlika galviņā, (rasenīšu vainadziņš) rasināt rasināja BW. 5846. ik˙katrs ruožu krūms vai vientul[i]s stāds juo rūpīgi . . . rasināts Juris Brasa 89. lietiņš lija, rasināja BW. 26777, lietus līt nemācēja, rasināt rasināja VL. aus Edwahlen. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasināji? BW. 8510. debess slīka rasināt smalku lietutiņu Vēr. II, 304. Subst. rasinātājs, feiner Regen Ar.

Avots: ME III, 478



raskrīte

raskrīte, raskrēte, raskrētīte Memelshof, drosera rotundifolia Kokn. n. Etn. IV, 52: es nuoviju vainadziņu nuo tīrām raskrītēm (Var.: rasenīšu vainadziņu) BW. 5845, 1. raskrītēm un citām . . . zālēm Janš. Dzimtene 2 III, 277. ar rasu, kuŗa atruodas uz raskrētēm Etn. IV, 52.

Avots: ME III, 478


rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479


ratelains

rate̦laîns "?": es drēbei acis uzmetis jau zināju, vai tā rate̦laina, mize̦laina, vai vienkārtī Jauns. baltā gr. I, 130. Wohl zu ratans.

Avots: ME III, 480


ratinīte

‡ *ratinīte (od. *ratinītis?) "?": nesaviju ratinīšu (Var.: rasenīšu) vainadziņu BW. 6211, 5 var.

Avots: EH II, 355


raudāt

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. 2 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. 2 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483


raudulains

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I 2 , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484


raustīt

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489


rāvains

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene 2 II, 144.

Avots: ME III, 499


rāvokšņains

rāvuokšņaîns, morastig: rāvuokšņaina pakraste MWM. VIII, 288.

Avots: ME III, 500


rāzains

rãzains (mit ā aus ē, ?) Ramkau "negluds, izpūris": luopam rāzaina spalva. Vgl. rèzêt 2 .

Avots: EH II, 362


ražens

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493


ražģēt

ražģêt St., U., = režgît. Refl. -tiês, wtihlen (?): vējš ražģējās spruogainajuos matuos A. Brigader; "tollen": bē̦rni ražģējas Bauske.

Avots: ME III, 493


rēds

II rē̦ds, undicht: vij man rē̦du (Var.: re̦tu) vainadziņu BW. 8312 var. Zu slav. rědъkъ "selten"; vgl. auch rẽ̦ns und apr. reddan ("falsche"; eigentlich: undichte?) bhe ni pilnan perdāisan.

Avots: ME III, 518


redzoklis

re̦dzuoklis Ar., Wid., re̦dzuokle Kundziņ Kronw. 125, Preip., re̦dzuokslis Ar., re̦dzuklis Ar., re̦dzūklis Bers., Lub., Erlaa,

1) die Pupille:
tās skatās sastingušiem re̦dzuokļiem MWM. XI, 280. re̦dzuokļi bij visai ieplē̦tušies Vēr. II, 643. gar re̦dzuokli BW. VI, S. 161. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ra šutas MWM. VI, 771. acs re̦dzuokļa caurmē̦rs līdzinājas ve̦se̦lam centimetram A. v. J. 1899, S. 464. juo dziļāks miegs, juo šaurāks tuop re̦dzuklis MWM. VIII, 201. lielās ze̦ltkrāsas acis ar lieliem re̦dzukļiem JR. V, 23. nuo gļuotainajiem re̦dzukļiem rit aukstas asaras A. XX, 742;

2) re̦dzuklis Lubn., etwas Winziges, ein kleines Wenig:
re̦dzuklis tikai ir;

3) re̦dzūklis Lub., Bers., Erlaa, eine kleine Mücke.

Avots: ME III, 504


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


repains

repaîns U., schwielig, hornhäutig Dr.: repaina āda Dr.; re̦pains, rissig, geborsten: re̦painas kājas N.-Peb. repains ("rē̦tains") kuoks Ar. Zu repis II; vgl. repjains.

Avots: ME III, 512


rēpains

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521


repuļains

re̦puļains A.-Schwanb., Liepna, Seltingshof, rauh, uneben: re̦puļainas kājas kâ rupučam.

Avots: EH II, 367


rētains

rẽ̦taîns,

1) mit Narben bedeckt, narbig, pockennarbig:
rētaiņa mute U., pockennarbiges Gesicht, vaigs rē̦tains Seifert Chrest. III, 2, 256. tautu meita pinnaina, rē̦taina BW. 21164;

2) gekerbt;
re̦ti, re̦ti uozuoliņi rē̦tainām (Var.: ratainām, ruobainām, krūzainām, burtainām u. a.) lapiņām BW. 10337, 8. vītuols auga sē̦tmalā rē̦tainām lapiņām 17699 var.

Avots: ME III, 521


režens

reže̦ns, režains, = raže̦ns, schön, schmuck, trefflich, sauber: šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj reže̦ni rakstīdama! BW. 7378 var, ņemšu mazu, bet reže̦nu Biel. 827. gan reže̦ni es dzīvuoju BW. 8450 var. duj reže̦ni tē̦va dē̦li manis dēļ ienaidā 9474, 1. ietin iešu šuoruden, ... ja pie jauna, tad režaina (Var.: raže̦na, diže̦na), ja pie ve̦ca, tad bagāta 9593 var. Zum re, aus ra s. Le. Gr. 37.

Avots: ME III, 516


rīdze

rîdze 2 Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene 2 I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze 2 Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi 2 jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene 2 II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536


riebt

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj;

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj 2 Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377


riebt

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt 2 Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt 2 Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. 2 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543


riest

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest 2 Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt 2 , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene 2 I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest 2 Kl., Prl., Laud., riêst 2 Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest 2 , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt 2 , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt 2 (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt 2 , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest 2 (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs 2 "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547


rievains

riêvaîns Nötk. u. a., riẽvains Nigr., C., mit Falten, Furchen versehen, runzelig, schrammig, streifig, narbig: rievaini ragi Stari II, 581. rievains speķis MWM. VIII, 282. rievaina mute U. rievainajā, sastrādātajā ruokā A. XX, 651. pamazām sāka viļņi pazaudēt savu vienmērīguo apaļumu un metās rievaini Alm. lielgabalus ar rievainu stuobra iekšpusi Konv. 1489. klinšu rievainās pieres Vēr. II, 267.

Avots: ME III, 550, 551


riežains

riežains "?": zem riežainas vīksnes Sārts Str. 261.

Avots: EH II, 380


riksnains

riksnaîns Mar., gestreift; streifig (vor Schmutz): riksnaina miesa (nuo sitieniem); riksnains lakats.

Avots: ME III, 525


rimbuļains

rim̃buļains Lemb., ringförmig gemustert: rimbuļaina drēbe.

Avots: EH II, 371


riņķains

riņķaîns, kreisförmig U.: riņķaini raksti Konv. 2 1390. riņķaina tārpu suga ebenda 562.

Avots: ME III, 529


riņķis

riņ̃ķis,

1): "vainags ē̦kas stāvam" Seyershof; riņ̃ķi Ramkau "ein gewisses Gestell mit kombinierten Rahmen":
uz riņķiem save̦lk aude̦klu; ze̦lta riņ̃ķītis AP., der Ringfinger;

2): šai mājai kuopā ar pļavām ir liels r. ("platība") Seyershof. bē̦rni saķē̦rušies riņķītī AP. apņemt riņķī (herum)
Orellen, umfassen; murdiem ir stīpas iekšā un tīkli uz riņķi (herum) Salis.

Avots: EH II, 372


riņķulains

riņķulaîns, kreisförmig Heniņ: tievs, gaŗš tē̦vs, riņķulaina māte (Rätsel) RKr. VII, 70.

Avots: ME III, 529


ripāt

ripât: auch Dunika, Kal., OB., Rutzau,

1): skries bļuodeņa pa ustabu ripādama (Var.: ripādamās) Tdz. 56838; ‡

3) tr., rollen:
tautas manu vainadziņu sviež kalnā, laiž lejū. vai tas mans vainadziņš ze̦lta ripa ripājama? BW. 24628, 2 var. ‡ Subst. ripâšana, das Rippchenspielen: laba r. ar ... puišeļiem BW. 29493.

Avots: EH II, 373


rīpelains

rīpelains Sassm., geriefelt: rīpelaina bise ir dārga.

Avots: ME III, 539


rīvains

rĩvains AP., (mit ì 2 ) Sonnaxt, = riêvaîns: balss rīkle ir tāda rīvaina.

Avots: EH II, 377


rīze

rĩze: r. ir kantaina, ar diviem mietiņiem un auklām; tuo izme̦t starp divām laivām, un četri vīri ve̦lk Salis.

Avots: EH II, 377


robains

rùobaîns, rùobuôts, gekerbt, mit Kerben, Einschnitten versehen U., zackig Bergm. n. U., schartig Brasche: ruobainas virsaunes Vēr. II, 1094. ruobuotas lapas. ruobuotie vīgrieži Vēr. II, 53. ruobainas vārpas Lis., unterbrochene Ähren (wo die Körner nur an einzelnen Stellen ausgebildet sind). uz ruobuota sliekšņa Vēr. II, 135. šī zināšana mē̦dz būt ļuoti ruobaina (lückenhaft) L. Bērziņš.

Avots: ME III, 574, 575


robežļaudis

rùobežļàudis (nom. pl.), die Grenzbewohner, Grenznachbarn: uz ruobeža ganīdama liepā kāru vainadziņu; ruobežļaud[i]s zagļu ļaud[i]s, nuozuog manu vainadziņu BW. piel. 2 6182.

Avots: ME III, 575


rogains

ruõgaîns, mit Ähren vermischt, voll Ähren U.: salmaina mugura, ruogaina galva BW. 20196, 6.

Avots: ME III, 577


rogājs

ruogājs (Subst. od. Adj.?) "?": rudzīšam ruogājam (Var.: ruogaiņam, ruoguļam, ruogainam) BW. 28110, 8 var.

Avots: EH II, 391


ronis

ruônis KL, Prl., C., PS., Wolm., Kr., ruônis 2 Karls., Salis, PlKur., ruõnis (li. rúonis bei Būga KSn. l, 279) Bl., rùonis 2 Gr.-Buschhof,

1) der Seehund (phoca irtulina L.):
Sprw. apaļš kâ ruonis. ruoņu tauki, Seehundstran. - pe̦lē̦kais ruonis, grauer Seehund (halichoerus gryphus Fabr.) Natur.XXXVII, 29; puogainais ruonis, Ringelrobbe (phoca foetida Fabr.) ebenda 28; ilkņu ruonis, das Wallross B. Vēstn. ruoņu pauti U., grosse Morcheln;

2) rùonis 2, etwas Dickes und Rundes
Warkl. Nach Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 235, wo auf ir. ŕn "phocä aus ae. hrán "balaena" hingewiesen wird) wahrscheinlich nebst li. rùinis "Seehund" entlehnt aus dem Germanischen. Nun ist aber eine germ. Form, auf der le. ruonis beruhen könnte, unbekannt (man beachte auch den Stosston von ruônis!), und ir. rón kommt aus geographischen Gründen hier nicht in Betracht. Eher also wohl Ableitung von ruons. Li. rùinis könnte mit kurischer i- Epenthese aus *ruoinīs entstanden sein, s. auch Būga KSn. I, 279.

Avots: ME III, 581


rozainītis

ruozainĩtis Epitheton des Kranzes im VL.: vainadziņ, ruozainīt! BW. 24283 var.

Avots: ME III, 586


rozains

ruozaîns Wessen, ruozājs, ruozâts. mit Rosen verziert; rosenfarbig. rosa, rot Wessen: skujaini, ruozaini Ilzītes palagi BW. 24971. izšķīra ausainās un ruozaînās aubes RKr. XVII, 29. ruozaina krāsa Etn. IV, 5. ruozaiņi un ze̦ltaiņi mākuonīši Janš. Dzimtene V/VI, 186. sveši laudis nuorāvuši ruozātuo maguoniņu BW. 18354 var. ruozāja tai (= jumaliņai) galviņa 28535. ar bāli-ruozātiem purniņiem Zalktis 1, 101.

Avots: ME III, 586


rožains

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587


roze

IV rùoze 2 "?": divi ruozes (Var.: pušķus, stūŗus) ze̦lta liku (vainaku darinuot) BW. 6104, 7.

Avots: EH II, 393


rudeņains

rudeņaîns, herbstlich: rudeņaina migla Seifert Chrest. III, 3, 236.

Avots: ME III, 554


rūkains

rūkains L., Manz., U., rūkans U., rauh L., Manz. Lettus, behaart, kraus L.; rothaarig U., rauchhaatig St., Bergm. n. U.: rūkaina bārda Mag. III,106 , ein rötlicher Bart. rūkainas kājas Manz. Lettus, gefiederte Füsse. rūkani padebeši A. v. J. 1893, S. 67. Nebst rūks zu li. rũkti "rauchen", rūkas "trockener Nebel" (s. Būga LM(. IV, 427)? Oder zu ahd. rûh "rauh, strupphaarig" ?

Avots: ME III, 568, 569


rūķis

I rũķis,

1): auch Salgaln, Treiden; sērdienīte darba rūķe BW. 4564;

2): tur mē̦dz būt arī kāda rūķīte vai cita kāda teiksmaina būtne Janš. Dzimtene V, 328; ‡

5) "?": meitas mani kleinu sauca, rūķīt[i] (Var.: ruķīt[i]) manu kumeliņu BW. 11308 var.

Avots: EH II, 388


rullis

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. 2 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. 1 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557


runkuļains

runkuļains, = runkaîns Lubn.: rùnkuļaini 2 brunči, burbuļainas, runkuļainas be̦kas auga laìdarā Tdz. 58702; "punuots" Dobl., Ziepelhof (mit uñ).

Avots: EH II, 385



rups

rups (unter rupjš): auch Fest., Kaltenbr., Nerft, Ramkau, Sonnaxt, Warkl.; r. aude̦kls Ramkau. r. diegs, rupa vilna, šķiezna, drēbe, rupa (nelīdze̦na, grumbuļaina) āda Sonnaxt.

Avots: EH II, 385


rūsains

I rūsaîns,

1): r. nazis Sārts Str. 62. (fig.) nuome̦tami rūsainie aizspriedumi 318; ‡

2) eisenoxydhaltig:
rûsaina 2 zeme Iw.; ‡

3) "?": ar vecuo spanni es nuotaisuos dikti rûsains 2 Kand.

Avots: EH II, 389


rūsains

II rũsains Orellen, voll mit rūsa II 3 (?): durpriekšiņa rūsaina.

Avots: EH II, 389


rūtains

rũtaîns, viereckig Karls., karriert, gewürfelt: rūtaini raibs apģē̦rbs MWM. IX, 957. raibais, rūtainais zaltis Br. 399. nav ne˙viena uozuoliņa rūtainām (Var.: ruobainām) lapiņām BW. 10337.

Avots: ME III, 574


rutks

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565


saberzt

saber̂zt: vainadziņu iz (=uz) akmiņa sabe̦rzusi Tdz. 47411, 2. Refl. -tiês: cisas nesaberžas, - uz tām var gulēt ilgi Strasden.

Avots: EH II, 396


sabirzt

sabir̂zt, intr.,

1) zerbröckeln, zerfallen, verwittern:
durvis... neizturēs trieciena spara un sabirzīs drumstalās JR. IV, 70. ķe̦rza... sabirza smalkām drupanām Pas. II, 137 (aus Lixna). planēti... sabirzīs, sadrups MWM. v. J. 1897, S. 343, ābuls tâ bija sakaltis, ka puse lapiņu sabirza uz lauka Kurs. ruoze savīta, sabirza A. v. J. 1899, S. 175. sīks, sabirzis ziedinš MWM. VI, 19. vainadziņš sabirzis Apsk. v. J. 1903, S. 213. tur mirst tas, kas kuopš gadiem . . . jau sabirzis Vēr. II, 821. vai jau tu sabirzīsi? wird es denn dir das Garaus machen? wirst du denn dabei auf den Lauf gehen? Mag. XIII, 2, 68;

2) leicht empfindlich werden
Seew. n. U.

Avots: ME III, 593


sabriest

sabriêst,

1): debesis pa˙visam sabrieda, - sāka jau līņāt Jauns. Raksti III, 17. lai vaina (gemeint ist ein Knochenbruch)
nesabriestuot B. gr. 3 I, 55.

Avots: EH II, 398


sačervelēt

sačervelêt, tr., kräuseln; in Unordnung bringen : vējš sačervelēja ūdeni Dr. - šī uguns sačervelējusi mūsu sabiedrības gara pasauli Latv. Refl. -tiês, sich kräuseln (auch vom bewegten Wasser gesagt), sich verwickeln : mati, spalvas de̦gdami, kalzdami sačervelējas Erlaa. mati vienā pinkā sačervelējušies Ramkau. āda uz mazās pieres sačervelējusēs MWM. VII, 161, krunkaina kâ sačervelējusēs tāss vecene Niedra. sačervelējušās lapas id, sačervelējusēs uogle A. XX, 14.

Avots: ME II, 605


sačūlāt

sačūlât, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch eitern
Golg.: vaina ilgi sačūlāja.

Avots: EH XVI, 401


saderēt

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610


sadzildēt

sadzildêt, intr., zuwachsen, heilen: vaina jau labi sadzildējusi Erlaa.

Avots: ME III, 620


sālains

sàlaîns 2 Mar. n. RKr. XVII, 135, sāļaîns, salzig, Salz enthaltend: sālainās sastāvdaļas Konv. 2 2860. sāļainas jūŗas Odiseja IV, 80.

Avots: ME III, 802


salīdzināt

salĩdzinât,

1): s. tīrumā cūku rakumus Warkl. s. nuovītu auklu, kad tā nelīdze̦na Kaltenbr. s izkultu linu sauju AP. s. rudzu kuopiņu ebenda;

2): ausgleichen, vergleichen; sühnen;
baznīcas un tuo patruoni ... atradās nesalīdzināmā naidā Jauns. Kapri 129. asins vaina - nesalīdzināta (ungesühnt) Švābe Vārds 34. "esi mierā ..., ka dabūjis tik daudz suoda" ... "tiesa gan, ... viņam arī vairāk nevē̦lu; e̦smu salīdzināta Blaum. Raksti II 5 (1939), S. 80. saulīt ..., salīdzini šuo zemīti: bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē! BW. 31244; ‡

4) begleichen, für Arbeit bezahlen
Seyershof. Refl. -tiês,

1): es jutuos ... salīdzinājies ar visu apkārtni Jauns. Raksti VI, 203.

Avots: EH XVI, 425


salīdzināt

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673


šalka

I šalka,

1) das Gebrause, Gesause, Geräusch:
vēja šàlka Jürg., Warkl., Saikava. jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. iemidzināt mani ar... meža šalku A. 1902, S. 100. bites... apreibušas nuo druvu šalkas Rig. Av. vē̦tras šalka Aps. V, 27. šalkas ir mīlīgas, liegas, nenoteiktas, nuoslē̦pumainas skaņas A. 1897, S. 403;

2) ein gewisses Quantum (Flüssigkeit):
ūdens šàlka 2 Kl. Zu šalkt.

Kļūdu labojums:
nenoteiktas = nenuoteiktas

Avots: ME IV, 2


šalkains

šalkains, schauerlich, grausig: tāda var būtība bija reālu briesmu pilna, šalkaina Veselis Saules kaps. 126.

Avots: ME IV, 2


sāls

sā`ls, -s Serbig., Wolm., Neuenb., `ls 2, -s Prl., Nerft, PreiIi, sâls 2 , -s Salis, Ruj., AP. (fem. od. masc.; fem. in Ronneb., Jürg., Arrasch, Bauske; masc. in Lis., Drosth., Schwanb., Ermes, Saussen, Meiran, Saikava), sâle 2 Schlehk n. FBR. VII, 50, PIKur., Līn., Iw., ein gen. s. sāļa Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 518, (aus Dricē̦ni), Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, acc.-instr. s. sālu (?) Glück Ezechiel 16, 4; 47, 11, Demin. sāltiņa BW. 19317, 1; 22629 var., das Salz; akmiņa, kramanains, le̦dains s., Steinsalz U.; baltais s., sviestu s., spanisches Salz U.; vārīts s., smalkais pienu s., Lüneburger Salz U.; sarkanais s. U.; mālu od. mālainais s. U.; luopu s. U.; rūgtā s., Bittersalz V.; dze̦lte̦nā (sarkanā) asiņu s., gelbes (rotes) Blutlaugensalz Konv. 2 202; vārnu s., Quarz Salisb. - Plur. sàļi, die (chemischen) Salze: šie... sāļi pieve̦lk akmenim nuo gaisa ūdeņa daļas A. v. J. 1899, S. 230; vom Hopfen: alum par daudz sāls Rutzau. Zu apr. sal, slav. solь, la. sāl (gen. salis), gr. ά'λς, arm. ał(t), got. salt, ir. salann "Salz", aksl. slanъ, r. сóлонъ "salzig", serb. slȁting "Salzquelle" u. a., s. J. Schmidt Neutra 182 und 253, Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 452 f.

Avots: ME III, 802, 803


saņudzināt

saņudzinât U., Dunika, Assiten, saņudzît, tr., verwickeln, verwirren (z. B. Garn) U.: zīlīte, žubīte audekļu meta, atskrēja vanags, saņudzināja (Var.: samudžināja) BW. 2527 var. (vainadziņš) savītis un saņudzīts Lautb. Margeris 100.

Avots: ME II, 696


sāpēt

sâpêt (li. sopė´ti "wehe tun"),

1) -u, -ẽju, intr., unpers. u. pers., schmerzen, weh tun:
Sprw. kam sāp, tas vaid. kam nesāp, tas neraud. man sirsniņa gauži sāp BW. 13711. ķēniņam gauži sāp par tuo sirds LP. IV, 137. sāpuošas acis Etn. III, 160. sāpēt sāp man galviņa, kā (weswegen) tā sāp, kā nesāp? sāpēj[a] zīļu vainadziņa (Var.: sāp pēc . . .) BW. 24479. es sāpēju viss kâ viena liela vāts Ezeriņš Leijerk. I, 76;

2) -ẽju, tr., kränken, weh tun (sonst unbek.):
tu iežē̦luojies tuo, kas mani sāpē Rainis. - Subst. sâpê̦tãjs, der Schmerz Nigr.: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME III, 805, 806


sapludināt

sapludinât, saplûdinât, tr., zusammenströmen lassen; mit dem Strom zusammentragen: sāka runāt par gŗāvračiem, kas visus purvus sapludinājuši pie Annas sliekšņa Ezeriņs Leijerk. II, 19, gar malām sapludinātas purvainas zemes Konv 2 407.

Avots: ME II, 704


saplukt

saplukt,

1): tad man sapluka ruokas Frauenb.; ‡

6) beim Brühen (zusammen mit einem farbigen Stoff) farbig werden
Salis: nu būs visi kre̦kli saplukuši nuo krāsainajiem brunčiem.

Avots: EH XVI, 437


sarains

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711


sarakt

sarakt, ‡

2) aufwühlen:
kaŗaspē̦ks jiem smagi saraka laukus Kaltenbr. cūkas klē̦vu sarakušas Warkl. kurm[i]s saraka tev dārziņu, Jānīt[i]s saraks vainadziņu Tdz. 39130; ‡

3) (viele) vergraben:
izraktuos puôdus saruok citā vietā Pas. XV, 56; ‡

4) s. ciêt, grabend zuschütten (verschütten):
puika ar palaidnību saracis grāvi ciet Salis. tik aukstā ziemā nedabūja miruoni s. ciet, juo zeme bij sasalusi Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) grabend sich überanstrengen
Saikava: ve̦cais smagi saracies;

2) "?": mazi sivēntiņi kādreiz saruokas (wühlen sich hinein in die Streu?),
bet lielās cūkas neruok savu midzeni Siuxt. cūkas jau reizēm saruokas, lai tu vai cik sausu pakaisi AP.

Avots: EH XVI, 440


saraudzīt

saraudzît, tr.,

1) erblicken;
(fig.) auserwählen: raugies, puisi, kur raugies, mani vaira neraugies! jau manā galviņā saraudzīts vainadziņš BW. 10583;

2) zusammensuchen, besorgen (gew. auf mehrere Objekte bezogen):
tas sarauga ātrumā vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 3. muļķītis sarauga ratus ebenda s. 7. puisis saraudzījis gan jaunus, gan ve̦cus striķus ebenda S. 35. kamē̦r rīkstes saraudzīšuot V, 288. ķēniņš nevarēja cita sasienamā saraudzīt VI, 792. viņš saraudzīja labu tiesu maisu VII, 487, sieva sarauga vīram pārtiku uz visu nedēļu muižā Ahs. n. RKr. XVII, 50. viesi salūgti, plāceņi izce̦pti, gaļa saraudzīta Purap. saraudzīja šuo tuo labāku mielastam BW. III, 1, 86;

3) = aprìebt 1 Frauenburg: bē̦rnu sarauga (sapūš) JK. VI, 45.

Avots: ME II, 712


sarkans

sar̂kans (li. sarkanas Miež.), rot: sarkans kâ biete, kâ burkāns, kâ (nuovārīts) vēzis. sarkans alus im VL. braunes Bier. sarkani vaigu gali Biel. 2413. nav ne sarkana graša (kein roter Heller) JK. II, 183. sarkanais gailis, das Feuer, der Feuerschaden (der rote Hahn). - sarkanā kaite Etn. IV, 2 od. sarkana vaina U., das Blutharnen beim Vieh; sarkanā guļa Br. IV, XIV od. sarkans suods U., die Ruhr; sarkana sē̦rga, gilt wohl für Ruhr und Blutharnen U.; sarkanas zīmes, Friesel St., Bergm. n. U. sarkani laisties "die rote Ruhr haben" St. Subst. sar̂kanums (li. sarkanumas Miež.),

1) die Röte:
vaidziņi ruožu sarkanumā. turku sarkanumā krāsuotie audumi; vakara sarkanums, die Abendröte Brasche;

2) ein roter Fleck:
ve̦lns sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu. vēl tagad putniem tais vietās sarkanumi LP. VI, 450;

3) dārgs sarkanums St. od. ve̦culaiku sarkanums im Gesangb., Ruj. n. U., Purpur, Scharlach: būs ņemt deķi nuo dārga sarkanuma IV Mos. 4, 8. Ableitung von sarks.

Avots: ME III, 721


sarkanvaigains

sar̂kanvaigaîns, rote Backen habend: sarkanvaigainais... zē̦ns Turg. muižn. per. 10.

Avots: ME III, 721


sarkanzīļu

sar̂kanzīļu (gen. pl.), mit roten zīles II 2 versehen: s. vainaguos BW. 13876.

Avots: EH XVI, 443


sārmains

sārmaîns, laugicht U.: sārmainas zemes MWM. X, 329.

Avots: ME III, 806


sārtstumburains

sārtstumburaîns, einen roten Stamm habend: sārtstumburainas priedes Vēr. II, 1158.

Avots: ME III, 808


sārtvaidzīgs

sārtvaidzîgs, sārtvaidzaîns, rote Wanzgen hahend: sārtvaidzīga meita Saul. III, 68. drukns, sārtvaidzīgs kungs JR. IV, 49. sārtvaidzainais strādnieks Latv.

Avots: ME III, 808


sašaust

sašàust, freqn. sašaustît L., tr., geisseln (perfektiv): jātnieks bij švītras mugurā sašautis LP. VI, 685. miesa tapa asiņaina sašausta Asp. mana sirds ir upuru bultām sašaustīta Stati I, I 15.

Avots: ME III, 754


saskrāpēt

saskrãpêt, saskrābât Vank., saskrãbêt Neuhausen, tr., zerkratzen: zari saskrāpē acis LP. I, 103. kaķis saskrāpējis ruoku. Refl. -tiês, sich zerkratzen; zerkratzt werden: mugura saskrāpējas asiņaina A. XX, 559.

Avots: ME III, 733


sastingt

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748


saulains

saũlains, sonnig: saulaina diena. saulains laiks MWM. X, 40. saulainā sē̦tā Vēr. II, 1118. uz saulainiem klajumiem Stari 1, 241. viss tik spuodrs un saulains Vēr. II, 571. kur saulīte saulaināka le̦c A. v. J. 1899, S. 164.

Avots: ME III, 772


šaurs

šàurs: šauriņas bikses Sonnaxt. šaûra? (= maza) saprašana Frauenb. Subst. šàurums: vainaciņu dare̦naju šaurumā, platumā BW. 5489, 1. Zur Etymologie vgl. auch FBR. X, 62 und Pedersen Studi balt. IV, 152 f.

Avots: EH II, 623


sauskaulains

sauskaulains, mit nicht dickem Kern (vom Baum): sauskaulaina priede Warkl.

Avots: ME III, 775


šausmains

šàusmains 2 Saikava, schaurig, schauerlich: šausmains dziļums Mērn. laiki 173. šausmainajā medniecībā Pūrs I, 114. neizturams, šausmains skats Upītis Sieviete 261. pār zemi ē̦nas gaŗas skrej un steidzas šausmaini Jauna Raža IV, 26. man tik drūmi še, tik šausmaini Asp. R. VII, 52.

Avots: ME IV, 7


savelt

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. 2 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784


savīt

I savît, Refl. -tiês,

2) für sich fertigflechten:
savīšuos vainadziņ[u] BW. 5026, 1.

Avots: EH XVI, 467


savīt

I savît, tr., zusartimenflechten; fertigflechten: ķēdītes bij vienā gaŗumā savītas II Mos. 39, 15. runčelis... savij zarus LP. IV, 120. viju, viju, nesaviju (Var.: nenuoviju)... vainadziņu BW. 6211, 5. Refl. -tiês, sich zusammenflechten, sich verf1echten: puķes, krūmi, kuoki cits ar citu zaru zariņiem savijās Pūrs I, 101. uozuoliņš ar ieviņu savijies BW. 15451. stīgas savijas ar balkuona vijumiem Jaunais mežk. 29. neskaitāmi... putni, savīdamies par necaurre̦dzamu kamuolu Niedra. ruoku ruokās savijušies Stari II, 122. Subst. savijums, Zusammengeflochtenes: rīkstes... savij kuopā un savijumu ņem līdz! Pas. III, 164.

Avots: ME III, 790


savs

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792


sedzacīte

se̦dzacĩte,* ein Mädchen mit verdeckten Augen, ein schamhaftes Mädchen: Laima nerādīja visu seju un palika juo˙pruojām nuoslē̦pumaina, vilinuoši pievilcīga se̦dzacīte Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu bēgsi, se̦dzacīte? Duomas II, 998.

Avots: ME III, 811


seglenājs

se̦gle̦nãjs Gr.-Buschhof, seglenājs Lis., Golg., Jürg., Arrasch, seglenājs Karls., Wid., RKr. II, 71; Konv. 1 446; Konv. 2 2099; Mežuos un ārēs II, seglināji Mag. IV, 2, 17; 78, segliņš Mag. XIII, 2, 47, Deg., Dond., Wandsen, Gr.-Essern, Bauske, Saikava, Grünh., Hinzenberg, segliņi U., Hinzenberg, C., seglenieks Mag. XIII, 2, 47, seglinieks Hinzenberg, Pfaffenhütchen, Spindelbaum, Spillbaum (evonymus europaeus L.); kŗaupainais se̦gle̦nājs, evonymus verrucosa Sep. Mežuos un ārēs II. - segliņi n. Mag. IV, 2, 78 die Früchte des Spillbaumes. - segl- hier aus sedl-; vgl. sedlināji.

Avots: ME III, 812


segt

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, 20 ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812


sēlnava

sē̦lnava (?), = sẽ̦nala: miltiem mati pieputēj[u]ši sē̦lnavām (Var.: sē̦nalām) vainadziņš BW. 7950 var. Wenn zuverlässig (und dafür spricht gekürztes se̦l˜nava dass. aus Walk), umgebüdet aus *sē̦l[e̦]nas (= li. sė´lenos) nach pe̦lavas.

Avots: ME III, 826


selnavains

se̦l˜navains Walk, = sē̦nalaîns: šuogad maize se̦lnavaina.

Avots: EH XVI, 476


septiņkrāsains

septiņkrāsaîns, siebenfarbig: septiņkrāsaina saules vizma Asp.

Avots: ME III, 819


sērs

I sē̦rs,

1): sē̦ra sērdienīte, sē̦ri pina vainadziņu BW. 4638. Die Bedd. 2 und 3 ME. III, 830 sind vielleicht zu streichen: sē̦rs BW. 4137, 1 kann zu 1) gehoren, und sē̦rs 3 dürfte von U. falsch autgefasst sein und vielmehr zu sẽ̦rs III 1 gehören.

Avots: EH II, 482


sērsmains

sē̦rsmaîns, = sē̦rsnaîns: sē̦rsmainas pē̦rslas... pilda.., zarus un ce̦rus Kaln. Uozuolk. māc. 69.

Avots: ME III, 831


šērvains

šẽrvaîns Dunika, grindig, räudig: šērvaina āda Dunika. šērvainas ruokas Lubn., mit (angewachsenem) Schmutz bedeckte Hände.

Avots: ME IV, 17


sielains

sìelains Valve "kārtains": s. kuoks; sielaina ("kam dažas kārtas neplīst, bet drūp") priede Stackeln. sielainās kārtas ir tumšākas ebenda.

Avots: EH II, 494


sienenieks

sìeneniẽks,

1): auch Ramkau, (mit siên- 2 ) Seyershof;

2) eine Heuscheune
(?): (droška) stāvēja sieneniekā Ciema spīg. 271 (s. auch 275). zāļainas pļavas un nesakrituši sienenieki pa tuo malām Sieva 75.

Avots: EH II, 494


sietaine

sietaine,

1) "?": stumburs un viņa sastāvdaļas: sumiņas, idras. sietaines . . . RKr. XII, 62. pa mizas sietainēm virzās lejup cukuraina ievasa U. b. 118, 28;

2) "auti": mutautiņu sasešķinājis kâ sietaini Geistershof.

Avots: ME III, 860


sietains

sietains, durchlöchert: s. kuoks, sietaina drāna, siêna Warkl.

Avots: ME III, 860


sieva

siẽva, verächtl. Demin. siẽvele Ērglis Pel. bar. vectēvi 104, siẽviķis Rothof n. FBR. VIII, 122, das Weib, die Ehefrau: sievu (ap)ņemt, (eine Frau) heiraten: laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5 var. Sprw.: sievai gaŗi mati, īss paduoms. kur sievās, tur pļāpas. sieva un krāsns paliek mājās. laba sieva nav ar ze̦ltu uzsveŗama. smuka sieva jāglabā, balta ķēve jāmazgā. pikta sieva - vīra nelaime, lieka sieva (U.) od. sāņu sieva (Latvju tauta XI, 1, 13), Kebsweib, Beischläferin U.; pussieva, ein Mädchen, das ein Kind hat U. - sievas vaina od. kaite, die Menstruation U. sievas vīrs U., Salis, Pernigel, ein Verheirateter, Ehemann: es devu paduomu nuodzīvuot par ve̦cpuisi, bet kādus mēnešus pēc tam jūs bijāt sievas vīrs Lautb. Luomi 185. - sievas diena, der 25. März Dond. Zu and., ahd. hīwa "Gattin", ahd. hīwo "Gatte, Hausgenosse", ir. cia "Mann, Gatte", lat. cīvis "Bürger", ai. š̍ēva-ḥ "traut" u. a. (s. auch sàime), vgl. Walde Wrtb.2 164 f., Thurneysen KZ. LI, 59.

Avots: ME III, 861


sīkacains

sîkacaîns, aus kleinen Maschen bestehend: sīkacainais tīkliņš K. Štrāls.

Avots: ME III, 851


sīkkraupains

sîkkraupaîns, schorfig, kleine Unebenheiten aufweisend: āda sīkkraupaina jeb pubuļaina Konv. 2 491.

Avots: ME III, 852


silains

silaîns "waldicht von grossen Balken" St.;in der Verbindung silaina zeme, die Walkerde Wid.

Avots: ME III, 838


siļķains

siļ˜ķaîns, ‡

2) durch Berührung mit Heringen beschmutzt; nach Heringen riechend
Dunika: siļķainas ruokas.

Avots: EH II, 487


sitināt

sitinât, tr., freqn. zu sist,

1) mehrfach schlagen:
dancuodama sitināju tautu dē̦lu stērbelēm BW. 7474, 1;

2) schnell drehen, wickeln
Wid.: vēl es tavus skruļļu matus gar ruociņu sitināšu BW. 10432. nu es savu līku pirkstu apkārt ķē̦rnu sitināšu (Var.: ritināšu, tecināšu) 31038. virvi satveŗ vidū un sitina tuo riņķī MWM. VI, 319. diegu sitina ap pirkstu Dunika;

3) einwickeln:
tautas manu vainadziņu nē̦zduogā sitināja BW. 152. dancuodama tautu dē̦lu stērbelēs sitināju 24152. Refl. -tiês, sich drehen; sich wickeln Dunika: viņa redzēja pati sevi tur... grìežamies un sitināmies Janš. Dzimtene 2 II, 245. visa rinda luocījās tik veikli, sevišķi viņas astesgals sitinājās tik ātri Bandavā II, 262. apiņi sitinās ap maikši Dunika.

Avots: ME III, 850


sīvains

II sīvaîns "?": trin ruokās rudzzāli, kamē̦r tā tīk (= tiek) sīvaina AP.

Avots: EH II, 493



skabargains

skabar̂gaîns Wolm., U., skabarguôts, skabardains (mundartl. skabārdaîns), skabarduojs, skabardzîgs Dr., splitterig; widerhaarig U.: skabargains beņķis Vēr. II, 52. seši bija kruoga dziedi, visi seši skabārdaiņi BW. 19944. kam tā (=bitīte) manu dējumiņu skabarduoju (Var. skabargaiņu) nicināja 30255. - (fig.) dzē̦rušam vīriņam skabardaina valuodiņa 31333. pieci vārdi gludi gāja, se̦stais nāca skabargains Ld. 7568. skabarguota (Var.: skabarduoja) saule lēca BW. 33905, 1.

Avots: ME III, 862



skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.;

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums,

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497


skaistināt

skaistinât: vainaciņš ... munu galvu skaistinā Tdz. 47678. kas juo (= viņu) skaistu skaistināja? 57694. ‡ Subst. skaistinātājs (f. s-ja ), der (die) Verschönernde: visas malas skaistinātāja A. Brigadere Dievs, daba, darbs 268.

Avots: EH II, 498


skara

skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),

1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;

2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;

3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;

4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.

Avots: ME III, 872, 873


skarains

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873


skarbains

skar̂baîns 2 : auch ("splitterig") Amboten, Baldohn, Erwalen, Irmelau, Schrunden, Wilzen, (mit ar̂ ) Arrasch, Drobbusch, Raiskum, Ronneb., Vaive; "ästig" (mit ar̂ 2 ) Ukri; "nuodriskājies" Lesten: skar̂baina 2 pastuote.

Avots: EH II, 501


skarbains

skar̂baîns 2 Salis, = ķē̦rcuošs, dusmīgs: ja strazds aizbrē̦cuot, tad balss skarbaina LP. V, 106; splitterig, rauh: sk. kuoks, dēlis AP., Neuhausen, Hirschenhof.

Avots: ME III, 873


skarbalains

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873


skārds

skārds,

1): auch Fraueub., N.-Peb., Getzel Psalm 22;

2): skārdi vien skanējās BW. 35479. (vainadziņu) skārdiņiem darināju 6110, 2 var. brūtes kruoņiem bija nuo skārdiem ar iekšā AP.

Avots: EH II, 504


skārds

skãrds (li. skárdas "Weissblech" in Kvėdarna) Līn., Nigr., skā`rds Ermes, skârds 2 Karls., Dond., skā`rds 2 Kl., Prl.,

1) skārds U., Spr., Mag. XIII, 2, 54, skârda 2 (li. skárda "Weissblech"
in Joniškis) Ruj., skãrde Dunika, skârde 2 BL, skārde L., U., skarda U., skarde U., Blech, Weissblech: māsai skārda vainadzinš BW. 5944. skārda lampiņa A. Upītis;

2) auch skārda, skārde Glück, eine Metallplatte:
aluminijs izkaļams visai plānās skārdās Konv. 93. viņš . . . pārvilka tā nama grīdi ar ze̦lta skārdēm (mit goldenen Blechen) Glück I Kön. 6, 30. vecītis ... uzlika savu dē̦lu uz tējas skārdu (auf ein Teebrett) Pas. IV, 495 (aus Leegen);

3) skãrds Ahs., ein Geschirr aus Blech: saimniece iedeva pilnu skārdu piena, alus; Demin. skãrdiņš, ein Trinkgefäss aus Blech für kleine Kinder
Ahs.: bē̦rns dzer pienu nuo skārdiņa;

4) unebenes Eis
Etn. II, 34. In den Bedd. 1-3 wahrscheinlich aus liv. kārda resp. estn. kard "Blech", s. KZ. LII, 120, aber auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 601. In der Bed. 4 zu šķḕrst?

Avots: ME III, 880




šķēlains

šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ 2 ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini 2 (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.

Avots: ME IV, 32


šķelksnains

šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630


šķeltne

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26


šķēpains

šķè̦paîns: šķē̦paina adata (= šķē̦padata?) Jauns. Raksti IV, 294. tautu meita attecēja ar šķē̦painu (am untern Saum zerfetzt) lindraciņu. ej mājās,... salāp[i] savu lindraciņu! Tdz. 57965.

Avots: EH II, 633



šķērains

šķẽ̦raîns Drosth., scherenartig Mar.: šķē̦rainas kājas (die Rede ist von Krebsscheren) cilādami R. Kam. 104. šķē̦raini svārki A. XX, 209, "Schösenrock" AP.

Avots: ME IV, 33


šķerbalains

šķe̦rbalaîns, šķe̦rbe̦lains,

1) mit vielen Splittern
Nerft: šķe̦rbe̦lainā lāviņas stūrī MWM. VIII, 597; šķe̦rbalains 2 Schibbenhof, am untern Saum zerfetzt; šķe̦r̂be̦lains (schwer spaltbar, schwer zu behobeln) kuoks Jürg.; šķe̦rbalains "rissig, geplatzt" Roop, Sermus, N. - Wohlfahrt;

2) krächzend, rauh, heiser:
nav skaņa palikusi šķe̦rbalaina Hamlet 44. nuo rīkles bija sadzirdama šķe̦rbe̦laiņa skaņa Alm. ar ārkārtīgi šķe̦rbalainiem un če̦rkstuošiem pantiem LA.

Avots: ME IV, 28


šķerbulains

šķe̦r̃bulains Salis, krächzend, heiser: šķe̦rbulaina balss.

Avots: ME IV, 28


šķērpelains

*šķẽ̦rpe̦laîns (gesprochen: šķê̦rple̦ns) Dond., splitterig: šķērpe̦laina malka.

Avots: ME IV, 35


šķeterains

šķe̦te̦rains, wirr, ungekämmt: šķ - ni mati Pilda, Warkl.; šķeteraina ("= sašķe̦te̦rē̦ta") dzija, kas sacē̦rtas dze̦rūkstī Erlaa, Odsen, Stockm., Warkl.

Avots: ME IV, 29


šķetere

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewikkeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30


šķeterēt

šķeterêt,

1): auch Dunika, Nötk., OB., Ramkau, Schnehpeln; "savē̦rptu dziju divi kārtām saliktu nuo jauna vērpt, rateni uz uotru pusi griežuot" Liepna; tieva, gaŗa tu, pādīte; kas jel tevi šķeterēj[a]? jauni puiši šķeterēj[a] Jāņu nakti pieguļā Tdz. 53473 var.; ‡

10) zerschneiden
Sussei: š. kāpuostus;

11) Durchfall (Diarrhöe) haben
Frauenb.: tu jau atkal sāc š.;

12) "?": kādēļ mans ratenīt[i]s š. šķeterēja? vai tādēļ šķeterēja, ka tautām darināju? BW. 6980 Refl. -tiês,

1): villaina dzijs viegli šķeterējas Mahlup. villainam aude̦klam galus apsvilina, lai nešķeterējas vaļā ebenda;

2): tis jau šķe̦tē̦rē̦damies vien aizgāja Kalupe.

Avots: EH II, 632


šķetrains

ške̦trains Ramkau, = šķe̦trs II: š. (ne kupls, re̦tiem zariem) bē̦rzs. šķe̦traina ("kam zari nestāv cieši kuopā") sluota.

Avots: EH II, 632


šķidrauts

šķidràuts, ein dünnes Gewebe; der Schleier: žē̦l man sava vainadziņa, vienu ruoku uzliekama; dē̦lu mātes šķidrautiņš abi ruoki gubināms BW. 24742, 1. viņš... skatās caur... pārklātu ruožainu šķidrautu A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME IV, 39


šķilains

šķilaîns,

1): š. ("skabargains") kuoks Allend., Schwitten; šķilaina malka Allend.

2): šķilaini zirņi - auch Schujen, Wrangelshof š. (leicht spaltbar)
kuoks - auch Drosth. Erlaa, Gr.-Autz, Mar.; "sašķe̦lts tikai šķilās, bet nesasmalcināts" (?) Nötk.; hart, schwer zu zerhauen od. zu zerschneiden Schibbenhof: š. kālis, šķilaina malka.

Avots: EH II, 635


šķilains

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39


šķiltains

šķiltaîns: svētiņiem ir šķiltainas ("?") lapas Nerft.

Avots: EH II, 635


šķirbains

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. 2 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43


šķirptains

šķirptaîns: pāri šķirptainajai mežu svītrai Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 9.

Avots: EH II, 637


šķīstīt

šķĩstît Wolm., -u od. -ĩju, -ĩju, reinigen, säubern U. (gew. fig.): vai šī liesma nešķīstīja viņas nuoziedzību? A. XVII, 490. viss šķīstīts un izpirkts ar mūsu nuožē̦luošanu A. XX, 902. Refl. -tiês, sich reinigen, säubern: rīta agrumā, kad pirtī šķīstījušies A. v. J. 1899, S. 99. viņš celsies, šķīstīsies nuo putekļiem Vēr. II, 674. vispārība... ceļ savas vainas un vājības gaismā, lai nuo tām šķīstītuos 99. ar vē̦de̦ra zālēm šķīstīties St. "auspurgieren". - Subst. šķīstīšana, die Reinigung U.: šķīstīšanas uguns Konv. 2 530, das Fegefeuer.

Avots: ME IV, 49


sknarbains

sknârbaîns 2 Ahs., sknârbalaîns 2 Dond., zerlumpt: sknārbainas (sknārbalainas) drēbes.

Avots: ME II, 883


skostains

skuostaîns,

1) "starains" (von Augen) Freiziņ;

2) auch skùošķains 2 Golg., viele skuostes 3 habend : skùostaina 2 priede Lis.

Avots: ME III, 911


skraba

I skraba,

1): die hartgewordene Oberfläche (des Bodens od. der Haut)
Auleja;

2): "kāju skrabas. plīsumi" (ME. III, 884) zu ersetzen durch "sveķus .. . Iietuo pret ruoku un kāju skrabām (Risse in der Haut?),
plīsumiem"; sirdi . . . iecistējusi kāda cieta un le̦daina s. Burtnieks 1934, 33; ‡

4) skrabas Auleja, das Rasseln:
s. vien iet pa jumtu, kad lij.

Avots: EH II, 505


skrandains

skrañdaîns, lumpenartig, voll Lumpen U., zerlumpt: skrandainas drēbes A. XI, 569. skrandains vazaņķis Vēr. I, 1275.

Avots: ME II, 887


skrapstēt

skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.

Avots: ME II, 887


skrimšļains

skrimšļaîns, skrimslaîns, knorplig: mugurkauls vairāk vai mazāk skrimšļains Konv 2 1006. kaulu zivju... nav, ir tikai skrimslainas 588.

Avots: ME III, 893


skrimstala

skrim̃stala,

1): auch (der Knorpel)
Siuxt;

2): ein kleines Stückchen
(skrimstaliņa) Nötk.;

3): "сухожилие, dzīslaina gaļa" (mit im ) Nötk.

Avots: EH II, 510


skrimstalains

skrimstalaîns, knorplig Vank.: skrimstalainas kapseles Konv. 2 1000.

Avots: ME III, 893


skrīpstains

skrĩpstaîns "eingeritzt, eingeschrammt" Sassm. n. RKr. XVII, 52: skrīpstaina brille, glāze, skrīpstainas luoga rūtis, skrīpstains galds, skapis.

Avots: ME III, 896



skrituļains

skrituļaîns,

1) radförmig:
viņa (= kāpura) ķermenis tārpveidīgi skrituļains Mežuos un ārēs II, 91. skrituļaina ,"nuo slapjuma riņķuos savijusies") virve Serben;

2) skrituļaini (mit einer radförmigen Vertiefung)
pirkstu gali Wandsen. skrituļains (puķains) aude̦kls Mar. skrituļaini (radförmig gemustert) cimdi Golg. skrituļains (viele skrituļi habend) mugurkauls Hirschenhof. s. rullis Salgaln. s. (im Strudel wirbelnd) ūdens Neuhausen.

Avots: ME III, 894, 895


skrudzains

skrudzaîns: auch (mit -aiņš ) Iw. (vom Maserholz); grīznu un skrudzaiņu dziju Janš. Dzimtene I, 67. skrudzainas skaidas Birznieks-Upītis Pastariņš skolā 52.

Avots: EH II, 512




šķudas

šķudas, Eingeweide von Tieren Nötk.: zvejnieki brūti veda: reņģu šķudu (Var.: ķidu) vainadziņš BW. 18471 var.

Avots: ME IV, 54


skujains

skujaîns,

1) mit Nadeln versehen (von Bäumen)
Wid.;

2) tannennadel artig, tannenzweigartig:
skujainas lapas Konv 2 860. ceļš nuobē̦rts . . . ar granti un skujaini nuokasīts ar grābekekli Seibolt. - skujainie raksti, Tannen- zweigmuster Konv. 2 1390; Duomas III 285. skujaina aušana, Köper V.; skujains aude̦kls, geköpertes Zeug U., Karls. skujaini.., palgi BW. 24971. skujaiņas zeķes 7113.

Avots: ME III, 902


skujiens

skujiens, der Nadelwald: neduod manis, māmuliņa, skujienā, virsienā! virsis manas kājas grauza, skujas bira vaina BW. 10408 var.

Avots: ME III, 902


šķutnains

šķàutnaîns 2 Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23


slābanība

slãbanĩba, slãbenĩba Konv. 1 696; Konv. 2 1328, die Schlaffheit, Mattheit: nuo... uztraukuma ne˙kas nebija palicis pār, kâ tikai sapņaina slābanība Blaum.

Avots: ME III, 921


slacīt

I slacît, -ku, -cĩju,

1) tr., nass machen, besprengen
U.; wässern V.; spritzen, sprengen: cits . . . ar asarām jau mutes autu slaka Jaunības dzeja 81. jāslaka auksts ūdens ģīmī Konv. 2 1043. slakāms trauks II Mos. 38, 3, das Weihgefäss; slakāmais, der Sprengel, Sprengwedel Dr.;

2) intr., fein regnen
U. Refl. -tiês, spritzen (intr.); sich besprengen: rājainais ūdens slakās A. v. J. 1901, S. 872. viļņi, uostai pāri slacīdamies... Duomas II, 481. Zu slaka I.

Avots: ME III, 912


slānains

slānaîns, slāņaîns, slāņuôts Rainis, schichtenweise, geschichtet: zeme ir kārtaina (slānaina) Būvmācība 9. lielākā daļa zemes luodes kalnu . . . piede̦r pie slānaiņuo, . . . saslejuotuo kalnu tipa MWM. X, 262. slānaiņa uzbūve Konv. 2 2008.

Avots: ME III, 922


slānis

slànis C., slãnis Bauske, Dunika, Wandsen, Adiamünde, slànis 2 Prl. (Pl. slâņi 2 Karls.), die Schicht: zeme ir kārtaina (slānaina): dažādās kārtas (slāņi) atruodas viena zem uotras Būvmācība 9. akmeņu uogļu slāņi A. v. J. 1897, S. 79. le̦dus laikme̦ta slāņuos 1900, S. 707. lieli ūdens slāņi aizturēja kuģi B. Vēstn. Zu slāt II.

Avots: ME III, 922


slāpekļains

slâpekļaîns* Stickstoff enthaltend: slāpekļainas vielas Mzv. m. 16.

Avots: ME III, 923



slāpsna

II slâpsna Warkh., (mit â 2) Bauske "?" : gaļai ir slāpsnas; eine solche gaļa sei slāpsnaina ("kārtaina") Riga. Wohl zu slāpsna I.

Avots: ME III, 923


šļarbarains

šļàrbaraîns 2 Saikava, flau: viņam palika šļarbaraina dūša Saikava.

Avots: ME IV, 64


slaukšņains

slàukšņains 2 Grawendahl "viel Unrat (Schmutz) enthaltend": slaukšņaina vieta.

Avots: EH II, 521


slavināt

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921


slejs

slejs,

1): slejuos griezt, in Streifen schneiden
Dobl. n. BielU. "Dzimtenes Vēstnesis" nuodriķē̦tu savuos slejuos Jauns. Raksti VIII, 323;

3): auch AP., Kaltenbr., Līvāni, Sonnaxt; kumeliņš ar visiem slejiņiem BW. 16136 var.;

4): auch AP.; ņem... lielu rungu, liec par sleju biksainam! BW. 20565, I. dabūjuši krietni par sleju Austriņš Raksti V, 240.

Avots: EH II, 523


slēpains

slē̦paîns, geheimnisvoll Celm.: slē̦paina šņākšana bija dzirdama Lautb. Luomi 33. zu zinādams slē̦paini . . . čukst kuoks vārdu aizmirstuo Seifert Chrest. lIl, 2, 28.

Avots: ME III, 928


slidot

sliduôt, intr.,

1) gleiten:
kâ slapstīdamās lejā migla sliduo MWM. VIII, 691. kalna galā pie avuota sliduoja gaisuos slaids ... uosis un žuburaina mežābele Veselis Tīrumu ļaudis;

2) Schlittschuh laufen.
Refl. -tiês, gleiten, glitschen, rutschen: zē̦ni sliduojās pa le̦daiņuo spuoguli Kaln. Uozuolk. m. 69. - Subst. sliduôtãjs, der Schlittschuhläufer.

Avots: ME III, 931


sliede

sliẽde Karls., Ruj., Salis, Widdrisch, Siuxt, Selg., Kandau, Nigr., Kursiten, Tr., slìede 2 Kl., Kr., Prl., slìede C., PS., Wolm., Arrasch, Jürg., Ermes,

1) die Spur
U.; das Geleise (vom Wagen od. Schlitten) U.; der Gang, den Menschen od. Tiere im Getreide od. Gras gemacht haben (bei U. der Plur.): sunīšiem sliede pazuduse LP. VI, 941. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 30659. apkārt kalnu aptecēju ar vizuļu vainadziņu; pakaļ, tautas pa sliedīti, pa vizuļu birumiņu 13325. kuo es ... padarīju nuoiedama druviņā? sliedi vien padarīju nuoiedama, atiedama 28020. kas pļaviņu nuosliedēja? sliede sliedes galiņā. Jāņa bē̦rni nuosliedēja Jāņa zâles lasīdami 32374, 4 var. iedami pa sliedi, kur vīriņš bija kluci vilcis Pas. II, 227. Sprw.: pa iebrauktu sliedi viegli te̦k;

2) Plur. sliẽdes, sliêdes 2 Gr.-Essern, das Geleise der Eisenbahn, die Schienen:
dzelzceļa sliedes Antrop. II, 96. Da le. ie für slav. ĕ in Lehnwörtern sehr fraglich ist, dürfte sliede eher als Erbwort nebst slav. slĕдъ "Spur" und apr. slidenikis "Leithund" zu slids, slidêt gehören.

Avots: ME III, 937, 938


sliekains

II sliekains, reich an Regenwürmern: sliekaina zeme ir auglīga.

Avots: ME III, 938


slīkšņains

slīkšņaîns Widdrisch, Schwanb., (mit ĩ ) Jürg., slĩkšķaîns (?), einschiessend (vom Morast): nepārejama, slīkšķaina dūkste Duomas IV, 14.

Avots: ME III, 935


šļirēt

šļirêt "?": asinis gan drusku šļirēja (šlirēja JK. V, 1, 13), bet vaina pati sadzija Pas. I, 368.

Avots: ME IV, 72


slokains

I sluõkains Arrasch, (mit ùo 2 ) Warkl., gestreift: sluokains sivē̦ns Warkl. sluokaina drāna Arrasch; in Bauske angeblich sluôkaina 2 ("ar sluokatņiem" = sluokatnēm) drēbe. In der Bed. "gestreift" wohl zu sluoka II.

Avots: ME III, 944


slokātnains

sluôkātnaîns Saikava, (viele) sluokātnes enthaltend: sluokātnaina drēbe.

Avots: EH II, 530


šļuncka

šļuncka,

1) ein weich gedrehter Strick
U.; Plur. šļunckas, die 3 Stricktelle, wenn es denselben an nötiger Drallheit fehlt Bielenstein Holzb. 572;

2) die Fünte
(?): šāvu irbi, nenuošāvu,... tā bij mana paša vaina, ze̦mu šļuncku (Var.: bisi) nuoturēju BW. 30509 var. Zur Bed. 1 vgl. luncka 2.

Avots: ME IV, 74


šļura

II šļura zeme: "dubļaina, ar slapju sniegu sajaukta zeme" Ruj.; "pielijusi zeme" N.-Schwanb., Selsau.

Avots: EH II, 646



smagrs

smagrs Peb., Salisb. n. U., Zirsten, Lis., Golg., Jürg., PS., Wenden, Walk, Serbigal, Lös., Sessw., Bers., Arrasch, Ermes, Burtn., = smags, schwer: atraitnim smagra ruoka BW. 9778, 2. uoša laiva smagra bija 13595, 28 var. smagrs mans vainadziņš 24809, 6. smagri (wuchtig) laidu (Var.: sviedu; scil. kre̦klu) pūriņā 7403 var. kalējs... uzkalis lielu, smagru kūju Pas. II, 217 (aus Ronneb.). mākuoņu pūļi, kas vēja smagri, gausi slīd uz priekšu A. XI, 466. smagri iet (von einem übelgebauten Schlitten) Mag. IV, 2, 147. e̦smu tāds smagrs uz skriešanuos Uptte Medn. laiki. In Lis. hat man smagrs "schwerfällig" (iet smagriem suoļiem; smagra ruoka) neben smags "schwer (von Gewicht)", während PS. für beide Bedd. nur smagrs kennt.

Avots: ME III, 948


smakuļains

smakuļaîns, stickig, dumpf: smakuļaina tautu zeme; aizsmuok mana valuodiņa pirmajā vakarā FBR. VII, 68 (aus Serbigal).

Avots: ME III, 950


smalkkātains

smalˆkkâtains, feinstielig, einen feinen Stiel habend: smalkkātainas palmes V. Egl. Zilā ciet. 164.

Avots: ME III, 952


smalklapains

smalˆklapaîns, feinblättrig: smalklapainas papardes J. R. VII, 140.

Avots: ME III, 952


smalkskarains

smalˆkskaraîns, feinrispig: smalkskarainas smilgas Saul. III, 127.

Avots: ME III, 952



smelains

sme̦laîns, harzig: sme̦laina malka Wolm., Ronneb.

Avots: ME III, 956


smeltains

sme̦l˜taîns C., Wolmarshof, (mit e) Salis, sandig, sandartig U.; sm. (trockener) sniegs Warkl., U., Ruj. (mit e̦lˆ 2). sme̦ltaina (mit è̦l 2 Saikava) labība Memelshof.

Avots: ME III, 958


smildzains

smilˆdzains Saikava, viele smilˆgas II habend (vom Garn): smildzaina dzijs ir vietām tieva, vietām rupja.

Avots: EH II, 537


smilgains

I smilˆgains, voll Schmehl U.: pa smilgaiņu atmatiņu BW. 13988, 4 var. smilgaina pļava Stelp.

Avots: ME III, 962


smilgains

II smilˆgains Vīt., in smilgaina dzijs, ein Faden, der nicht recht festgedreht ist, der dünne, lockere Stellen hat: smilgaina dzijs trūkst Stelp., Festen.

Avots: ME III, 962


smilkšains

smilkšaîns Pussen, smilkšuojs U., smilkšuôts, sandig, mit Sand überführt od. bedeckt: zemīte ir maza, smilkšaina A. v. J. 1897, II, 135. attecēja kumeliņš smilkšainām kājiņām BW. 31989 (ähnlich 27649, 3 var.). kur... staigājāt smilkšuojām (Var.: smilkšuotām) kājiņām? 27649, 4. smilkšuota jauniķa svīta 20440, 1.

Avots: ME III, 963


smilktaine

smilktaine Spr., aina">smilktaina Sussei n. FBR. VII, 139, Sandboden, sandige Gegend (auch vom Friedhof): gulēti smilktainē BW. 27365, 1 var. māmuliņu smilktainē vadījāt 27649, 6 var. atstāj mani smilktainā 27476, 12 var.

Avots: ME III, 963



smirdains

smirdains (?), stinkend (?): smirdainas krē̦palas (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH II, 538


smitaklis

smitaklis A.- Schwanb. "ļuoti netīra, sārņaina (it kâ piesmitē̦ta) drēbe".

Avots: EH II, 539


šmurga

šmur̃ga AP., Smilt., (mit -ùr- 2) Saikava, = smurga 1, šmurgulis: puikas, šmurgas, neraustiet meitu . .. vainadziņu! BW. 6177, 4.

Avots: ME IV, 87


smurgulains

smur̃gulaîns, rotzig, mit Rotz besudelt: puišam mute smurgulaina BW. 9703. smurgulains de̦guns Dünsberg.

Avots: ME III, 970


snaudala

snaudala, snaũdaļa C., Bauske, eine verschlafene, schlafmützige Person: snaudala (Var.: snaudule), miegala adītāja BW. 25237 var. snaudaliņas (Var.: snaudaļiņas) vaiņadziņu 24618, 4 var. vainadziņu snaudaļai uzliekam 24612, 3. sauca [mani] snaudaliņu 7018, 1. snaudaļ[a] mana māsa bija 8216. snaudaļai ruoku duot 16005. snaudaļa (Var.: snaudule) kuodeļu dedzināja 30290. Vgl. li. snaudãlius "wer bei der Arbeit oft einschläft".

Avots: ME III, 972, 973


sniegains

sniegains, schneeigt U., reich an Schnee: uz ielas sniegainas Vgnsku Ed. Jaunas dzejas 48. uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. sniegainuos gaisuos Skuola III, 17. sniegaina ganība LP. VII, 319. ziemsvē̦tkuos, kas tuoreiz bija . . . sniegaini E. Virza Daugava I, 1063; schneeweiss: balti ziedi bira nuo sniegainajiem zariem ūdenī Vēr. II, 1070.

Avots: ME III, 977


sniegputeņains

snìegputeņaîns, reich an Schneegestöbern: sniegputeņaina zeme Vēr. II, 815.

Avots: ME III, 978


sniegt

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt 2 Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979


šņigains

šņigaîns "?": šņigaina labība Kav.

Avots: ME IV, 94


šņīpa

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì 2 )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96


solīt

sùolît, -u (in Prl. n. FBR. VI, 108 auch -ĩju), -ĩju, (an)bieten, versprechen, geloben: vīrs suola, vīrs dara Br. sak. v. 1443. dievs vienam duod, uotram suola 25. suolītu ir vilks neē̦d 1182. kuo suoli, tuo turi! RKr. VI, sak. v. 761. daudz suolīt, maz ieduot 762. suolīts krīt makā 764. suola kuopt Mērn. laiki 315. Refl. -tiês, (sich) versprechen, zusagen: atminies, kuo suolījies! LP. VII, 500. meita suolījusies apzvērēt VI, 724. suolās tautas... vītēt manu vainadziņu BW. 6127. suolījās mana būt;... nu vairs mana [būt] nesuolās 11296. nu varēšu suolīties (das Jawort geben) 7652, 4 (ähnlich 13265). nāk man pašas suolīties (sich anbieten) 11215. (ungewohnlich) suolās (stellt sich in Aussicht) jauna peļņa A. IX, 186. Subst. sùolîšana, das Bieten, Versprechen: vēl jau tai sē̦tā ir suolīšana (ein abergliiubischer Gebrauch) uz laikiem Etn. I, 61. bez... pesteļiem un suolīšanām ebenda. uz suolīšanu kuo likt, etwas verauktionieren Mērn. laiki 44. sùolîšanās, das Versprechen, Zusagen. sùolĩjums, das (gegebene) Versprechen: aizmirsuse savu suolījumu Etn. II, 102. suolījumu neturuot LP. VI, 293. atminējās suolījuma, kuru viņš bij devis JlgRKr. II, 34. (reflexiv) atgādināja tam viņa suolījumuos Jauna R. IV, 154. sùolitājs, f. -ja, der (die) Versprechende: ej... nu tu pate, kad tu tāda suolītāja! BW. 10227, 5. suolītājs ar nedevēju īsti brāļi JlgRKr. II, s. v. 556. Nebst li. súlyti "anbieten" aus aruss. сулити "versprechen".

Avots: ME III, 1137, 1138


spaitīties

spaitîtiês, schimmern, leuchten: es savam arājam ruožu ziedu cimdus adu; pret saulīti vagu dzina, ruožu ziedi spaitījās Tdz. 39744, 1. ... nuosaviju vainadzeņu; ka[d] es liku galviņā, kâ saulīte spaitējās (= laistījās) 47650.

Avots: EH II, 545


spalains

I spalains, geschichtet, schichtweise gelagert: spalaina zeme, ungleicher, aus verschiedenen Erdarten bestehender Boden Druw., Lub., Fest., Stelp., Saikava.

Avots: ME III, 982


spalvains

spal˜vaîns, ‡

2) spalvaina zeme, Erdboden mit verschiedenen Erdarten od. Erdschichten neben einander
BielU.

Avots: EH II, 545


spalvenes

spalvenes Janš. Līgava II, 324, = spalvainas pastalas.

Avots: EH II, 546


spangains

spañgaîns,

2): spañgainie kruoņi bijuši ar daudz stīdziņām un vizulīšiem augšā Stenden;

3): auch Dunika ("ābuolains, laistīgas krāsas; r. отливом ), NB.; s. dazu P. Šmits RKr. XIV, 7;

4) zottig
Stenden: s. suns, spangaina ce̦pure.

Avots: EH II, 546


spangains

spañgaîns Iw.,

1) mit Bläschen bedeckt
Laud.;

2) spangains vaiņags RKr. XVI, 106 und 183, = ainags">spangu vainags;

3) Demin. spangaininš BW. 13898 var., fleckig, flammig
Sassm. (mit añ), N.-Bartau, Rutzau: jāja . . . ar spangainu (Var.: ābuolainu, spangumainu) kumeliņu BW. 32931 (ähnlich 14510, 2 und 14611, 1). ripains un spañgaini ābuolains (kumeļš) Janš. Paipala 47. spangains zvē̦rs Zeif. III, 2, 289. lācim rumpis vispār spangaiņš LP. V, 181. spangaini iemauti Mag. III, 1, 122. spangains skritulis LP. I, 142.

Avots: ME III, 985


spārnains

spā`rnaîns, spārnīgs (?) Für. I, geflügelt, gefiedert U.: spārnainais . . . ienaidnieks Ārstn. kal. II, 20. spārnainais mētelis, Flügelmantel Zeif. III, 3, 43.

Avots: ME III, 987


spēle

spẽle, das Spiel, die Musik, das Musikstück U., (auch als plur. tantum) ein musikalisches Instrument (spēles) U., (spēle) Oppek. n. Mag. XIII, 24, Golg., "luoks ar vienu stīgu" (spēle) Vēr. 1904, S. 649, Bielenstein Holzb. 729 (mit Abb.), Plutte Katal. 60, die Violine (spẽles) Dond. n. RKr. XVII, 53, Demin. spēlĩte(s) Spielsache(n) der Kinder MWM., Spielchen: vīrs izdzirda spēles Pas. IV, 493 (aus Višķi). nuo tauriņa (bē̦rns gaida) spēļu biedra (Spielgenossen) BW. V, S. 486, № 3033, 2. bē̦rni, iesim spēlītēs! Ahs. pa spēlītes laiku pazudi MWM. VI, 645. naža spēle (ein Spielchen) Etn. III, 29. kaŗa pulku spẽles kaŗā Antrop. II, 45. zē̦ns būdams ... gājis pastaigāties, spēlītes spēlēt Lautb. Luomi 84. tas man pirka spēles (ein Musikinstrument) BW. 7055, I var. ze̦lta spẽles (krauklītim) ruociņā 13613. uz spēlītes es dziedāju, uz spēlītes gavelēju, uz spēlītes [ai nuoņēma manu zīļu vainaciņu 24531. trīs tautieši spēlējās uz tuo manu vaiņadziņu; krīt[i], spēlīte ("?"), šurpu, turpu! Biel. 1570. sit, spēlīt ("?"), pa manim, lai (mans vainaciņš) netika ne˙vienam! 2310. Aus mnd. spel(e).

Avots: ME III, 992, 993


spērģis

spērģis "kuoka vidū ieaugusi vaina (ieplīsums)" Lasd.

Avots: ME III, 993


spīduļains

spīduļaîns, = spīdulîgs: atnesu... dārgas rnantas, . . . spīdulainas, ar kuo bē̦rnus kairināt Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 25.

Avots: ME III, 1001


spiest

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006


spīgains

spīgaîns, leuchtend: laistījās zibeņu spīgainais tvarsts V. Eglītis Eleģijas 52.

Avots: ME III, 1002


spīgana

spĩgana C., PS., Wolm., Salisb., spìgana 2 Prl., spīgana U., Adsel, spîgane Karls., spīgans U., aina">spīgaina Etn. III, 40; LP. VII, 534, spīganiete, eine Lufterscheinung U.; ein Drache U.; eine Hexe U., Adsel; ein Irrlicht Dr.; eine heidnische Göttin U.: dažuos viduos raganas . . . sauc par. .. spīganām Etn. III, 21. raganām bijušas arī kalpuones - spīganas LP. VI, 56. spīganiete reiz de̦vuse savam puišam pa gaisu braukt Etn. III, 76. spīganās (-nuos) iet (jāt), zur Hexerei ausziehn, hexen: tā sieva iet spīganuos, hat mit Hexerei zu tun U. Jāņuos gājuši . . . spīganuos LP. VII, 534. uz tē̦va bišu kuoku kuopā jājušas spīganās V, 22. Zu spĩgulis, s. Leskien Abl. 345, Prellwitz Wrtb.2 484, Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1002


spīlains

spĩlains Grob. "?": spīlaina pļava. pa purviem tāds s. siens. Zu spīle 5.

Avots: EH II, 553


spilgts

spil˜gts Iw., Wohlfahrt, Salis, Bershof, Siuxt, Behnen, Grünh., Zögenhof, Ruj., spilˆgts Prl., Selsau, Warkl., Drosth., Wolmarshof, spìlgts 2 Kl., spilˆgts 2 Ruhental, grell, "mirdzuoši spuožs" Freiziņ: spilgta krāsa, aina. puķes ar spilgtiem ziediem SDP. VIII, 41. spilgta krāsu viela Konv. 49. spilgtas debesis Balt. Vēstn. 1904, № 31. spilgta māksla Vēr. 1904, S. 114. spilgti (Adv.) sarkani . . . krūmi. tik spilgti . . . parādījusēs . . . cīņa Vēr. I, 1386. spilgti (schrill?) un īgni iesmieties MWM. 1896, S. 466. Subst. spilgtums, greller, funkelnder Glanz, Grellheit: jauna diena sākās... spilˆgtumā un maigumā Alm. Meitene nuo sv. 100. manām acīm vairs maz spilgtumā, tik drusciņ varu viedēt Erlaa. Zu spaigs 1, spilgans u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.

Avots: ME III, 995


spilve

I spilve: auch (mit il˜ ) Schwitten; auzu spilve 2 ("skara" [?]) Linden in Kurl.; viju... spilves ziedu vainaciņu BW. 24381, 1.

Avots: EH II, 550



spokains

spuokaîns, spukhaft: me̦lni sikspārņi spuokaini švirkš R. Sk. II, 24. gultiņa izskatījās spuokaina MWM. IX, 516.

Avots: ME III, 1035


spraids

spraĩds,

1) eine Stelle, wo Leute zusammengedrängt stehen
("kur ļaudis saspriedušies") U.; le̦dus spraidi Erlaa, zu einem Haufen zusammengedrängtes Eis;

2) Gewölbe:
tilta šaurie spraidi ve̦d pie kalna virsuotnes Valdis;

3) ein zwischen den Vorderbeinen eines Schweins angebrachter Knüppel, der es am Laufen hindert
(mit aî) Warkl., Saikava;

4) Bretter unter einem zu mauernden Gewölbe, die nachher, sobald das Gemauerte hart und fest geworden ist, entfernt werden
(mit ai) Jürg., Arrasch;

5) spraîds, ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist
Warkl. Nebst spraislis, spraidît zu li. sprainas "starr sehend" (wenn aus *spraidnas "die Augen aufspreizend"), an. sprita ada "auseinander sperren", ahd. sprīzan "in Stücken auseinander fliegen" (woneben mit ide. t mhd. sprīden od. sprīten "sich ausbreiten" u. a.), s. Persson Beitr. 393 und 874 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 671 f.; vgl. auch spriesl(i)s und spriêst.

Avots: ME III, 1008


spraislains

spraislaîns, gewölbt V.: spraislaini griesti, Schwibbogen V, spraislainas aliņas Vēr. II, 799. auss spraislainās alās 726.

Avots: ME III, 1008


sprēga

sprē̦ga,

1) der Funke:
malkai sprakšuot le̦c sprē̦gas Fest. malka iesprakšķēja vienu sprē̦gu nuokulstās ebenda;

2) "?": lielām lietus pilēm krītuot le̦c sprē̦gas (feine Wasserstrahlen, Tropfen?)
Fest.;

3) die Spalte
Dr., der Riss: izlasi tādus vien (ābuolus) bez vainas, bez tārpu izē̦dām, sprē̦gām vai kreves Vīt. 30. spre̦ga stiklā, le̦dū Jürg., C.; sprè̦ga 2 ādā, mizā Warkl. sprē̦gas ir ādas sasprē̦gājumi (dzīvai miesai) Planhof, (mit ẽ̦ ) Nötk. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017


sprēgains

sprē̦gains

1): uošlapiņas bij tādi sprẽ̦ge̦ni kartiņi, - ar sasprāgušu mizu Seyershof;

3) "?": (Līze) nebija vairs tik sprē̦gaini (= sprē̦gani 3?) valuodīga Ciema spīg. 187. lejup gāzās straume, pret akmeņiem spre̦gainas (sprühende?)
šļakatas sizdama Sārts Str. 213.

Avots: EH II, 558


sprogains

spruõgaîns, kraus U., lockig: tautu dē̦ls spruogainiem matiņiem BW. 21404. spruogainas aitas 1318 var. Subst. spruogainums LKVv., das Lockigsein.

Avots: ME III, 1027


sprogojs

spruoguojs, spruoguôts, kraus, gelockt: spruoguotu (Var.: spruogainu) galvu BW. 1319, 1 var. spruoguojas aves Ld. 10883. spruoguojam (Var.: spruogainam) buciņam BW. 18705 var.

Avots: ME III, 1027


spunnis

spunnis (unter spunis),

2) "maizes šķēlē izgriêzts vadžveida kumuosiņš" Siuxt: izgriez nuciņā spuñnīti un ieliec sviestu iekšā!

3) "maza četrstūŗaina lupatiņa, kuo iešuj krekla padusēs tâ, ka viens stūris iznāk paduses priekšpusē, uotrs - muguras pusē; sievietēm spuñnītìs tikai padusẽs, bet vīriešu kre̦kliem katrā pusē pie kakla iešuj pa vienai spunnīša pusei" (meist das Demin.) Siuxt.

Avots: EH II, 564


spurains

spuraîns,

1): pendērī ir grāmatiņa, luogainītis, spurainais (ein Teil des Magens)
un glumenīca AP.

Avots: EH II, 564


spurains

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030



spuris

spuris,

1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.

Avots: EH II, 565


stabains

stabaîns,

1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;

2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.

Avots: ME III, 1036


stabains

II stabains, verfault Borchow, Lubn.; daneben stabainis, fem. st-ne Warkl.; stabaina (resp. st-ne Warkl.) malka. Vgl. *stabji (unter stabis) und ste̦bs II (richtig?).

Avots: EH II, 566

Šķirkļa labojumos (1)

dreijāt

dreĩjât, -āju, tr.,

1) drechseln:
dreijātājs dreijā;

2) fein, zierlich machen;
Part. dreijāts, zierlich, fein: uozuols auga ceļmalā dreijātām lapiņām; tâ gribēja tautu meita dreijāt savu augumiņu BW. 6033. [Nebst estn. treiima aus mnd. dreien.]

Kļūdu labojums:
augumiņu = vainadziņu

Avots: ME I, 496