Paplašinātā meklēšana

aĩze N. - Bartau "ein Mädchen von langem Wuchs": tāda aize vien ir N. - Bartau. uotras tādas aizes nav visuos raduos ebenda.

Avots: EH I, 22

‡ àizecêt,

1) bis zu einer gewissen Stelle eggen
(perfektiv): a. līdz lauka uotram galam;

2) zueggen, eggend zuschütten:
a. vagu. (linsē̦klas) jau aize̦cē̦tas Pas. VII, 405;

3) mit Gewalt fort-, hinziehen:
a. āzi uz kūti C. Refl. -tiês: man aizecējās par tālu, ich habe unversehens zu weit geeggt.

Avots: EH I, 22

àizeja, der Ab-, Weggang * Kronw.: vēl minamas zāļu aizejas vietas Alksn. 50.

Avots: ME I, 25

‡ àize̦kls ² Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = àizèlsis, atemlos, ausser Atem.

Avots: EH I, 22

‡ àizelpies (Part. praet. act.), atemlos, ausser Atem Warkl.

Avots: EH I, 22

‡ àize̦l˜puôtiês, aufatmen: viņa vēl reiz aize̦lpuojās, bet tad nuomira Mahlup.

Avots: EH I, 22

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.

Avots: EH I, 22

‡ àizelsîgs Wid. "an Atem zu kurz kommend; kurzatmig".

Avots: EH I, 22

àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.

Avots: ME I, 25

aizezere, die Gegend jenseits des Sees, aizezerē dzīvuot, gewöhnlich der Genitiv aize̦ze̦ra (ļaudis).

Avots: ME I, 25

àizezeriẽši Druva II, 269, Leute, die jenseits des Sees wohnen; auch àizezerniẽki.

Avots: ME I, 25

apgraizelêt, demin. von apgraizît, wiederholt ein wenig beschneiden, beschnitzeln: apgraize̦lē̦ti cūkgaļas stilbi MWM. VII, 818.

Avots: ME I, 87

apgraizas, Abschnitzel (M.).

Avots: ME I, 87

‡ atgraîzelêt Trik., wiederholt (und zwecklos) schneidend abstumpfen (tr.): a. nazi.

Avots: EH I, 142

bal˜tmaize od. auch balta, baltā maize, das Weissbrot.

Avots: ME I, 257

‡ brĩvmàize, freies Brot.

Avots: EH I, 243

‡ bruõkastmàize, das Frühstücksbrot: uzēst līdzi paņemtuo bruokastmaizi Janš. Dzimtene V, 14.

Avots: EH I, 247

cìemmàize: kas ciemmaizi (Var.: kukuli) atnesīs? BW. 14059 var.

Avots: EH I, 277

cìemmàize, das Weissbrot, welches man den Gästen mit nach Hause gibt: saimniece atveda ciemmaizi nuo kāzām Ahs.

Avots: ME I, 393

dìevmàize, die Oblate beim Abendmahle: nuo kviešiem dievmaizīte BW. 28337.

Avots: ME I, 485

‡ dze̦lte̦nmàize, Gelbbrot.

Avots: EH I, 353

graize: (fig.) viņš paliek stipri duomīgs ... brālis ... nuopruot, kas šim nu par graizēm Pas. V, 124 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 397

[graize, der Schnitt L., das Schneiden U.; gew.] graîzes Wolm., graîzes [Nigr., Salis], Kand., [graizes LKVv.], das Schneiden, Reissen im Liebe vē̦de̦ra, zarnu graizes [in Bers. auch der Sing.], Bauchgrimmen, Kolik. Der Sing. in graizes zāle, Milzkraut (chrysosplenium alternifolium) RKr. II, 69: graizes zâle, kaltē̦ta un pienā iebe̦rzta bē̦rniem derīga pret vē̦de̦ra graizēm Etn. I, 29.

Avots: ME I, 636

graîzelêt [C., PS., Lis., Arrasch, Jürg., graizelêt Salis], - ẽju, von Zeit zu Zeit ein wenig schneiden, schnitzeln V.

Avots: ME I, 636

[krejummaize Dond., ein mit Sahne bestrichener Brotschnitt.]

Avots: ME II, 271

kukuļmàize od. kukuļa màize, Brot aus gebeuteltem Mehl, Süssauerbrot Mar. n. RKr. XV, 120, [Wolmar, PS., Salis].

Avots: ME II, 302

‡ *laize, in der Verbind. (acc. s.) pannu laizi (Var.: laižu) BW. 20265 var., die Pfannenleckerin.

Avots: EH I, 716

màize: Demin. maiziņa BW. 18918, 4 (aus Popen), gen. s. maiziņas 10684 (aus Okte), acc. s. maiziņu 27109 var. (aus Gargeln),

1): skābā m.,

a) Roggenbrot, Schwarzbrot
Frauenb., Siuxt,

b) Süsssauerbrot
Ramkau; skābrauga (Linden in Kurl.) od. skābraugu (Frauenb.) m.; Süsssauerbrot; jaunrudzu m. Siuxt, = jauna m.; ve̦ca m. Frauenb. - auch vom Exkrement;

2): kad sapanā guovis gana, tad tas ir maizē (... ist als Überfluss an Nahrung zu deuten)
Linden in Kurl. ve̦cam zirgam jāduod mūža m. Salis;

4): auch Auleja, Kaltenbr.: niaug ni zâle, ni m. Kaltenbr. bija maizes da kaklam (hoch gewachsenes Getreide)
ebenda. redeļu ratuos labi maizi kŗaut ebenda. mazā m., Kleinkorn ebenda: deve trīs pūri mazās maizes dēļ vepŗa.

Avots: EH I, 778, 779

màize,

1) das Brot:
balta, rupja maize, weisses, schwarzes Brot; [klaipa maize, saimes maize, Grobbrot Manz. Lettus]; izčākstējusi, gļe̦ta m. poröses, schliefiges B.; atce̦pusi od. atlē̦kusi m., abgebacknes B.; mīksta maize, weiches, frisches Brot im Gegensatz zu cieta, saziedējusi m., hartes, altes Brot; neuerdings svaiga maize, frisches B.; neraudzē̦ta m., ungesäuertes Br.; saldskāba m., Süssauerbrot; jauna maize, frisches Brot, das im Herbst nach der Ernte vom neuen Korn gebacken wird: Jē̦kabuos cepa jaunuo maizi Mag. XX, 3, 60. tīra maize, reines Brot aus Mehl, ohne fremde Beimischung; [dieva maize U., Abendmahls-Oblate]; pe̦lu maize, Kaffbrot; rudzu, kviešu od. pūŗu, miežu, auch auzu maize, Roggen-, Weizen-, Gersten-, Haferbrot BW. 19196; me̦dus, krējuma, sviesta maize, mit Honig, Sahne, Butter bestrichenes Brot. Von gut gebackenem, porösem Brot sagt man: maize kâ pūpēdis, kâ viens siers, kâ kuoduols; maizīte kâ vienas dūņas, cik mīksta Etn. II, 45. mūs[u] maizīte kâ šūniņa BW. 19197. maizi cept, jaut, mīcīt, raudzēt, krāsnī šaut, iedru-pināt pienā, das Brot backen, einrühren, kneten, säuern, in den Ofen schieben, in Milch einbrocken. Der Plur. maizes, Brotarten: par maizēm mums pienācis ļuoti maz ziņu Etn. I, 42. Sprw.: kas duos visiem sunīšiem baltu maizi? maize ne˙kur nav bez garuozas. kad nav kviešu maizes, tad garda ir rudzu maize. me̦lna maize ne bads; rupja drēbe - ne pliks. apē̦sta maize grūti pe̦lnāma od. apē̦stu maizi grūti atduot. vai dabūji apsmē̦rē̦tu maizi? hast du die erhoffte Belohnung (für die Klatscherei) erhalten;

2) das Brot, die Nahrung, der Erwerb, Unterhalt, die Kost:
mūsu dienišķu maizi duod mums šuodien! Matth. 6, 11. kam spē̦ks, tam maize. viņam nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, er hat nicht das liebe Brot. kur dzīvuo, tur maize; kur mirst, tur kaps. paša maize baŗuo, sveša maize rūgta. viņš ir, dzīvuo, stāv svešā maizē, er steht in eines andern Lohn und Brot. [bagāta maize U., reichliches Auskommen.] viņš dzīvuo savā maizē, er isst sein eigenes Brot, ist sein eigener Herr. labā, gatavā maizē nāki, kļūt, zu gutem Auskommen gelangen, maizē auga mūs[u] māsiņa, im Wohlstande wuchs unser Schwesterlein auf BW. 26077. [maizes tē̦vs U., Pflegevater, Brotgeber; maizes bē̦rns U., Pflegekind; ein in Dienst und Nahrung Stehender]. ir es tādu sievu ņe̦mtu, kas ar savu maizi nāktu, auch ich möchte eine solche Frau nehmen, die mit ihrer eigenen Kost käme. duodat, brāļi, kur duodami, duodat maizes zemītē; lai es savas villainītes par maizīti neizdevu! Ltd. 1172 (Var.: maizītē neapēdu), damit ich nicht meine Tücher fiir den Lebensunterhalt weggeben müsste. Sprw.: vai tad tu savu prātu maizē apēdis? maizi duot, apgādāt ar maizi, den Unterhalt geben, ernähren: viena māte spēj desmit bē̦rniem maizi duot, bet desmit bē̦rnu nespēj vienai mātei. adu cimdus, adu zeķes,... duošu tautu dēliņam, kas mūžiņu maizes deva BW. 1176. mūžā maize, Iebenslänglicher Unterhalt, lebenslängliche Pension: pie bāliņa man neaugā mūža maize tīrumā BW. 1688. kungs deva sulainim mūža maizi. ve̦cuma maize, Altersversorgung: pagasts duod, viņam ve̦cuma maizi A. XI, 152; ve̦cuma maizi ēst Kaudz. tas vairs maizē nekuodīs, der wird sterben. maizē duot, ņemt, in die Kost geben, nehmen. dē̦ls lūdz tē̦vu meitas pieņemt maizē LP. IV, 40. Zu maize gesellt sich zuweilen ein zweiter wichtiger Teil der Nahrung: sāls, das Salz: uzklājuši galdautiņu, uzliek man sāl[i] ar maizi BW. 13250, 27. paldies par sāli un maizi, ich danke für die Mahlzeit;

3) das Brot als Inbegriff alles Guten:
neaizlaid od. nelaid maizi gar durvīm, lass nicht das Gute vorübergehen, benutze die günstige Gelegenheit;

4) das Korn, Getreide
Zbiór XVIII, 468: paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga Ltd. 1182. juosla palika karājamies līdz nākamai maizei, t. i. rudzu pļaujai Konv. ² 149. [maizes paduoms U., Kornvorrat];

5) maizes diena, der 4. Juni Etri. II, 181. [Wohl zu mìezis, die Gerste.]

Avots: ME II, 552, 553

me̦l˜nmàize: auch Iw.

Avots: EH I, 799

me̦l˜nmàize od. me̦l˜na màize, Scwarzbrot.

Avots: ME II, 598

‡ nabagmàize, das Gnadenbrot: neiešu pie tevis visu mūžu nabagmaizi ēst Dunika.

Avots: EH II, 1

pe̦lavmàize: puskukuļa pe̦lavmai zes BW. 31087 var.

Avots: EH XIII, 220

pe̦lavmàize, aus Spreu gebackene; Brot: vajāgā grauzt rupju pe̦lavmaize MWM. VI, 143.

Avots: ME III, 194

raîze: auch Heidenfeld, Saikava, S2ssw.; unbek. in Kortenhof, Linden in Kurl., N.-Laitzen; in Ermes, Schwitten u. a. plur. raîzes "Gram, Kummer" neben sg. raîze in Redensarten wie viņam par tuo maza r., er kümmert sich wenig darum; bē̦da, r. māmīņai BW. 3351 2 var. par akmiņiem nav ni˙kāda r. (braucht er sich nicht zu sorgen) Kaltenbr. kad vēl te saimniekuoja un kāvās ar raizi ... tē̦vs Anna Dzilna 55. lai mūžs būtu jāaizvada vienā raizē Vanagu ligzda 64. pārcietīsit raizi 26.

Avots: EH II, 351

raîze PS., C., Kr., Kl:, raize ² Dond., raĩze Tr., gew. der Plur. raizes, raĩzes Kandau, Selg., Iw., ràizes ² Gr.-Buschhof, auch raiza Warkl., raiza Für. I, Jürg., Adolphi 7, raizas Glück, raizas Prl., stechender Schmerz U.; Kummer, Sorge, Herzeleid: Sprw. vienam maize, uotram raize. miers duod maizi, dumpis - ràizi. labāk sāls un maize, nekâ guods un raize. sausa maize liela raize: - bē̦rnu raizes U., Geburtswehen. - Zu li. ráižyti "mehrfach schneiden", poln. rznąć "schneiden"; vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 344.

Avots: ME III, 472

rĩvmàize, das Reibbrot.

Avots: ME III, 541

sagraizelêt, s. sagraizît.

Avots: ME II, 627

‡ salˆdmaîze ² Kand., mit Zucker bestreutes Brot.

Avots: EH XVI, 424

salˆdskâbmàize od. salˆdskâba màize, Süsssauerbrot (aus gebeuteltem Roggenmehl).

Avots: ME II, 669

‡ sā`lsmàize, Salz und Brot zur Bewillkommnung; ein Gastgeschenk (bei einem Wohnungswechsel u. dgl.).

Avots: EH XVI, 470

‡ sàlunmàize, = ‡ sā`lsmàize: atvest sālunmaizi Jauns. Raksti III, 289. saņēmām ... kâ sālunmaizi lielu ce̦pumu Mana dzīve ³ 87.

Avots: EH XVI, 471

‡ siltmaize, frischgebackenes, noch warmes Brot: vīrs... siltmaizes smaku sauodis Dünsb. Skaistā Mīle 15. siltmaizīte krāsnī BW.2935 (aus Windau).

Avots: EH II, 487

‡ skâbumaize (mit -m- aus -mm-?) AP., = skābrauga maize.

Avots: EH II, 503

‡ smalˆkmàize, Feinbrot.

Avots: EH II, 533

spicmaize Ertaa, Altenwoga, Stockm. "skruotē̦ta maize" (maize nuo skruotē̦tas labības).

Avots: ME III, 994

sprañcmaize Janš., sprañčmaize, Franzbrot, Wecken.

Avots: ME III, 1010

sviêstarmàize, sviestanmaize Etn. IV, 38, sviêstamàize, sviêstmàize, das Butterbrot: tie ē̦duši sviestarmaizes B. Vēstn. es prasīju sviestarmaizi RKr. XVI, 238. citu needīsi, kâ sviestamaizi ar pienu LP. IV, 170. nav vis tik viegla lieta, kâ sviestmaizi apēst Janš. B. 209.

Avots: ME III, 1166

sviêstmàize, s. sviêstàrmàize.

Avots: ME III, 1166

‡ sviêstur̃maîze ² Grenzh. n. FBR. XII, 24, Butterbrot.

Avots: EH II, 621

ûdensmàize Brandenburg "biguzis".

Avots: ME IV, 405

vê̦de̦rgraîzes: der Sing. vē̦de̦rgraize Pas. XII, 507.

Avots: EH II, 774

vê̦de̦rgraîzes MWM. VIII, 806, vê̦dargraîzes, Leibschmerzen, Kolik. vê̦de̦rguļa, vê̦darguļa, vê̦dē̦ra guļa St., U., die Ruhr: viņi nuomira ar vē̦de̦rguļu A. v. J. 1900, S. 577. pret ve̦darguļu dzeŗ šnabī ieraudzē̦tas muš-mires Etn. IV, 169, vē̦de̦rguļā - tad ļautiņi stipri mira Saul. III, 169.

Avots: ME IV, 548

abra: maizes abru BW. 18493; 20218. iejaviņa abriņā 21022 var. augsta abra 21440.

Avots: EH I, 1

acaîns,

2) "hervorbrechende Keime habend"
zu verbessern in "porös": acaina maize Ruj., Salisb.; Ed. Virza Brīvā Zeme 1930, No 174; ‡

3) viele Augen (Keimgrübchen) habend (von Kartoffeln)
AP., Oknist, Siuxt; ‡

4) übermütig, ausgelassen
Saikava.

Avots: EH I, 2

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9

actaîns: actaina maize, poröses, gut aufgegangenes Brot Wolmarshof.

Avots: EH I, 3

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àizbuinît, (mit einem stumpfen Messer) unardentlich anschneiden: a. maizes klaipu Bauske, Dond.

Avots: EH I, 12

‡ àizdrupt, (zer)bröckelnd (intr.) hinter etwas geraten: viņam maize aiz kakla aizdrupusi.

Avots: EH I, 20

‡ II àizdunêt,

1) sich mit rauchigem Dunst anfüllen:
visa vakaru puse aizdunējuse Gr. - Buschh.;

2) "vom Stehen kaum merklich verderben
(intr.; vom Brot gesagt)": maize sāk jau a., jāē̦d kuopā Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25.

Avots: EH I, 20

‡ àizdzist, in der Verbind. aizdzisusi maize, beim Backen schlecht aufgegangenes Brot, dessen Teig abgekühlt worden ist Bauske, Golg.

Avots: EH I, 22

‡ àizgarêtiês, längere Zeit etwas entbehren: es tâ biju aizgarējusies rupjas maizes Nikrazen.

Avots: EH I, 23

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

àizkurs,

1) das Material zum Ofen(an) heizen
U; paplēs skalus aizkuram oder aizkuriem! Vīt. 53, Festen;

2) das Vorfeuer vor dem Backofen
Laud.: tas rāva kukuli par aizkuru BW. 1636; maize labi neizce̦p bez aizkura Lubei;

3) Backofenloch
L. liesma ķeŗ pa aizkuru, die Flamme schlägt zum Ofenloch heraus L.

Avots: ME I, 34

‡ àizmîcît, (den Teig) zu kneten anfangen (worauf dabei eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: maize aizmīcīta; nevaru iet (kamē̦r nav izmīcīta). Refl. -tiês, durch eine dickflüssige Masse watend mühsam hin-, weggelangen Erlaa: kâ mēs šai muklājā aizmīcīsimies līdz uotrai malai?

Avots: EH I, 39

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

àizpelêt, intr., inch., anschimmeln: maize aizpelējusi C.

Avots: ME I, 43

‡ I àizraûdzêt, in Gährung bringen AP.: maize jau aizraudzē̦ta.

Avots: EH I, 45

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

‡ àizziêdêt,

1) "zu blühen anfangen"
AP.: ruozes jau aizziedējušas;

2) mit Blüten verdeckt werden:
viss luogs aizziedējis ar puķēm;

3) sich verhärten
Jūrg. (vom Brot): maize aizziedējusi.

Avots: EH I, 65

apbraũcît, ‡

2) ringsherum abstreifen
Saikava u. a.: a. bērziņiem lapas; ‡

3) (mit der Hand) ringsum einen Strich ziehen
Dunika u. a.: maizes mīcītāja apbraũka ar pirkstu vis˙apkārt abrai.

Avots: EH I, 74

apbriêst,

1) : apbriedis celš auch Dunika, Frauenburg, Wandsen, apbriedusi (an der Oberfläche hart geworden)
maize Bauske. apbriedusi (gereift) labība Ewers; ‡

2) anquellen
Ewers.

Avots: EH I, 74

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

‡ apciêtêt, = apkàlst: apcietējusi maize, zeme.

Avots: EH I, 76

apduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken.
Sprw.: apduomā pa priekšu, tad pēc nebūs žē̦l oder apduomā labi, ka pēc nav žē̦l. apduomā labi un padari gudri;

2) an jem. denken und zur besseren Einsicht gelangen:
tik vien dievu (oder tik uz dievu 13730) apduomāju, kas māsai maizes duos BW. 13730, 25. Refl. -tiês, sich bedenken, überlegen; [auch: sich anders besinnen]: tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308. brūtes ve̦cāki izlūdzās kādu laiku, lai varē̦tu apduomāts BW. III, 1, 99, Bedenkzeit. Subst. apduomāšana, das Bedenken, Überlegen; apduomāšanās laiks, die Bedenkzeit.

Avots: ME I, 83

‡ apdrupinât,

1) = ‡ apdrumstalât;

2) ringsum bröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes klaipu.

Avots: EH I, 78

‡ II apdunêt, ringsum ein wenig verderben (intr., z. B. vom Brot) Nitau : maize piesmakušā gaisā apdunējusi.

Avots: EH I, 78

apduzis, apduzējis, durch langes Stehen unbrauchbar geworden, verschimmelt: par apduzuši ūdeni sauc dzeŗamu ūdeni, kas stāvējis ilgāku laiku dzīvuoklī Gr. - Würzau; apduzuse maize, labība = aptvīkuse, apstāvējuse Unb.

Avots: ME I, 82

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

‡ apglizinât, (mit den Händen) rings um ebnen, glätten Stenden: a. miltu piku. mmaizes kukuli veiduojuot, tuo beigās apglizina.

Avots: EH I, 82

‡ apgližinât Dunica, Rutzau, = ‡ apglizinât: apgližinât: saimniece apglžina maizes kukuļus un tad tuos bāž krāsnī.

Avots: EH I, 82

apglužinât, = ‡ apgludinât: maizes kukuli vajaga papriekšu ar ruoku labi a. un tad tik šaut krāsnī Kal.

Avots: EH I, 82

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

‡ apgràuzdêt, ringsum rösten (perfektiv), "поджарить" Wid.: apgrauzde̦ta maize. gaļa.

Avots: EH I, 83

apkasît (unter apkast), ‡

1) ein wenig od. ringsum kratzen, schaben
(perfektiv): a. maizei apakšu. a. abru, den Brotteig von den Rändern des Troges abkratzen Siuxt;

2) beharken:
a. gubas, siena kaudzi; ‡

3) scharrend verdecken:
vistas apkasījušas puķes Jürg., Stenden, Trik. ‡ Refl. -tiês,

1) ēdiens apkasījies ar sienu C., unversehens ist beim Harken Heu auf die Speise geraten;

2) sich ringsum ein wenig kratzen
(perfektiv): kamē̦r viņš apgruozās, apkasās, citi jau pie darba Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 90

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

‡ apkņẽ̦ckât Kal., OB. "besabbeln, beschmutzen, apķarstīt, apķarstīt": a. maizes kukuli.

Avots: EH I, 93

‡ apkņẽ̦rpât Frauenb., benagen, ringsum abbröckeln (tr.): bē̦rns visu maizes klaipu apkņē̦rpājis.

Avots: EH I, 93

‡ apknubinât, ringsum beknibbern; "окрошить" Spr.: a. sieru, maizes kukuli Schibbenhof.

Avots: EH I, 93

‡ apkram̂t ² Dunika, Kal., OB., Rutzau, ringsum od. an der Oberflache trocken werden (pertektiv): zeme, vâte, maize apkramuse.

Avots: EH I, 93

‡ apkribinât, beknibbern; benagen: a. maizes duoniņu Wolm. a. kaulus Salis.

Avots: EH I, 94

‡ apkrubinât, beknabbern, benagen: a. kaulu, maizes kukuli.

Avots: EH I, 94

‡ apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104

appelêt (li. api[elė´ti), intr., beschimeln: appelējusi maize. tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, appelēj'šu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME I, 110

‡ applaisât, ringsum Risse bekommen Wolm.: maizes kukulis applaisājis.

Avots: EH I, 105

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

apriks (unter aprika): auch PlKur.: jauns a. maizes Janš. Līgava I, 227. (kukuļus) griêza gan biezuos rikuos, gan garuos aprikuos II, 484.

Avots: EH I, 109

apšaũdît ‡

3) a. mieru "des getroffenen Friedens wegen Freudenschüsse tun"
Für. I (unter šaudīt); ‡

4) = apduot 1: a. pa gabalam maizes Celm.

Avots: EH I, 119

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131

apvalˆstît, freqn. von apvelt, wiederholt umwälzen, hin- u. herwälzend unuber, schmierig machen: atruon ņuciņu apvalstītas maizes Up.

Avots: ME I, 133, 134

apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.

Avots: ME I, 134

apviļât, apviļinât, freqn. zu apvelˆt, tr.,

1) rollend kneten, rundum drücken eine weiche Masse:
dievs apviļājis dūņas LP. VII, 1192; maizes mīkstumu;

2) rollend, knetend etw. womit umgeben:
saimniece apviļinājusi akmeni mīklā LP. V, 79. Refl. -tiês, sich wälzend womit umgeben, bedeckt werden: lapsa le̦c abrā ar visu augumu un apviļājas ar mīklu LP. V, 166.

Avots: ME I, 136

‡ apvil˜lâtiês Dunika,

1) sich mit Flaum (Wolle) beziehen:
viņam pade̦gune jau sāk a. egles kuoka dēlis saulē un lietū ar laiku var a.;

2) beschimmeln:
maize jau sāk a.

Avots: EH I, 126

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138

apžūbêt, intr., beschimmeln: maize jau apžūbējuse Naud., Jan.

Avots: ME I, 139

apžubžņas, der Schimmel: nuokasi nuo maizes apžubžņas Naud.

Avots: ME I, 139

apžulˆtît, Denom. von žulˆts, tr., vergällen, verbittern: apžultīta mute, giftiger Mund Manz. tu jau man katru maizes kumuosu apžultī Sessw. A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 139

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

ataûgt (li. atáugti), intr., wiederwachsen: maize aug tīrumā, man varīte neataugs Ar. 181; ataûgums, der Wiederwuchs: egļu ataugums A. XX, 323.

Avots: ME I, 149

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

‡ atblaîzît Kaltenbr., so drücken (quetschen), dass davon Spuren (Folgen) zurückbleiben: liec klaipu uz suola, tik neatblaizi! atblaizīta maize, Brot, dessen Kruste sich (von der Krume) losgelöst hat.

Avots: EH I, 135

‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

atcept (li. atkèpti), intr.,

1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;

2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.

Avots: ME I, 152

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdrupinat, tr., abbröckeln: pa drusciņai maizes Purap.

Avots: ME I, 154

atdur̃t [li. atidùrti], tr.,

1) abstechen:
ve̦lē̦nu;

2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,

1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;

2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;

3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;

4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.

Avots: ME I, 154, 155

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgaruôzêtiês, intr., abbacken, sich trennen (von der Rinde des Brodes): maize atgaruozējusies, das Brod ist abrindig; (übertr.) abstrahieren: mēs liekam likumam, tā sakuot, atgaruozēties nuost nuo lietas Pūrs III, 104.

Avots: ME I, 158

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atjêlêt, intr., wieder wund, roh, weich werden Etn. III, 146: maize atjēlē, ilgāki mitrumā stāvē̦dama C. gaļa atjēlējuse, kad tā, ilgāki stavē̦dama, zaudējuse vārītas vai ce̦ptas gaļas raksturu C., [PS.].

Avots: ME I, 163

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ atkribinât, ab-, wegknibbern, -nagen: a. maizei garuozu Bauske, Erlaa, Salis, Trik., Wolmarshof.

Avots: EH I, 150

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

‡ atmîcît (li. atmìnkyti), (Teig) durchkneten Bērzgale, Erlaa, Laudohn, Lubn., Schnehpeln: rudzu maize, bet ar kviešu miltiem aimīcīta Oknist.

Avots: EH I, 156

atmiêgt Spr., [ abkneifen: atmiedz gabalu maizes! Warkland, Bers.].

Avots: ME I, 178

[atmīkas, das Kneten des Brodteiges zum zweiten Mal: miežu miltus pieliku maizei atmīkām Stelpenhof. In Lisohn auch der Singular: miltus izlietuoja atmîkā.]

Avots: ME I, 178

‡ atmircinât (li. atmirkinti), aufweichen (tr.): dambji ... tapa ... ievainuoti un atmircināti Pet. Av. II, 50. a. maizes garuozu Bērzgale.

Avots: EH I, 156

‡ atrîbenêt ² Frauenb., durch Dröhnen (die Brotkruste von der Krume) sich loslösen machen: kad maize ce̦puot ir atlēkusi, tad pa juokam saka: "kas tuo maizīti atrībenējis?"

Avots: EH I, 162

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

‡ atspaidelêt, = atspaîdît 2: atspaide̦lē̦ta maize.

Avots: EH I, 168

atspaîdît,

2): atspaidīta maize Segew., Brot, dessen Kruste infolge wiederholten Druckes abklaffi.

Avots: EH I, 168

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. ¹ 61; Konv. ² ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203

atvice, die Hetze, die Vieltuerei, die Inanspruchnahme durch Arbeiten: mums tāda atvice: jāmazgā istaba, jācep maize, jāgaida viesi Nigr. n. Jan.; cf. vicêtiês.

Avots: ME I, 210

aûgt,

1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;

2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡

3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,

1) das Wachsen;

2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.

Avots: EH I, 185

I badinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84. Refl. -tiês: būtu ir maize, kuo b. pāris gadu Janš. Mežv. ļ. II, 338, Segew.

Avots: EH I, 197

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bagâtĩba li. bagotybė), der Reichtum: maize mana bagātība. pūķis pienes visādas mantas un bagātības.

Avots: ME I, 249

bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].

Avots: ME I, 249

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

‡ baku, in der Verbind. biku baku, Interjeklion: rudenī čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize Birk. Sakamv. 86.

Avots: EH I, 200

‡ bàļģe ² , = baļ˜ļa Auleja, Kaltenbr., Sussei; der Brottrog Skaista: pilnu... baļģi ar maizes mīkli Pas. V, 325 (aus Lixna). zem maizes baļģes 46 (aus Eglūna). Bei Agelut ⁴ (v. J. 1817), S. 140 und Pas.' III, 118 auch ein loc. s. baļģī.

Avots: EH I, 203

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

‡ bẽniņi Salis, Seyershof u, a., = bẽniņš: maize bēniņuos BW. 12851, 1 var.

Avots: EH I, 216

bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. ¹ ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ¹ 172

Avots: ME I, 290

‡ bḕ̦rals ² (li. bė˜ralas) Auleja, ungeworfeltes Getreide: bē̦rala maize. In Krāslava gebe es ein Adj. bē̦rals ("ungeworfelt" ?).

Avots: EH I, 216

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bē̦rs (li. bė´ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. ² 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291

bẽ̦rulaina maize, Brot, zu dem etwas zugeschüttet (bẽrt) ist, wie: Kaff, Kleie: brāliņam tīra maize, vēl maldama izsijaj', tautiņām bẽ̦rulaina, vēl piebēra sē̦naliņ BW. 9208.

Kļūdu labojums:
sē̦naliņ BW. 9208 = sē̦naliņ[u] BW. 19208

Avots: ME I, 292

‡ bīdelbiksis "?": nu sanāca bīdelbikši, bīdeļ[u] maizes ēdējiņi BW. 19182.

Avots: EH I, 223

bĩdelêt, -ēju, tr., beuteln: bīde̦lē̦ti milti, gebeuteltes Mehl; bīde̦lē̦ta maize od. bīdeļmaize, gebeuteltes Brot: ai dieviņ, ai dieviņ, es netiku bīdelēj'si; nu sanāca bīdelbikši, bīdeļmaizes ēdējiņi BW. 19182. [Aus mnd. büdelen.]

Avots: ME I, 303

biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]

Avots: ME I, 293

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

‡ bile Warkl., = bil 1: kuo jau runāt par gaļu, b, maize! b. tev būs labi, tad viss būs labi.

Avots: EH I, 219

[bir̂ze̦ns C., Lis., Bers., Salisb.], birzans Plm.; [birze̦na maize C.]

Avots: ME I, 299

bir̂zt, -stu, -zu, intr., zerbrökeln, zerfallen [Wolm.], Lös., Smilt.: plācens birza kalītē BW. 31744. maize birza starp viņa zuobiem Vēr. II, 516. zuobs ne˙maz nebij birzis Mat. sausa lapa birst, kad tuo saspiež Lös. [Zu ber̂zt].

Avots: ME I, 300

‡ bļe̦gaža "?": maize kā b. Planhof, von klebrigem, wässerigem Brot gesagt.

Avots: EH I, 233

[I blìgznêt ² , kompakt, ohne Poren sein: kad mīkla nav izŗgusi, tad maize blīgznē Bers. zu blīzns?]

Avots: ME I, 316

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

briêda: rudzu briedā (zur Zeit der Roggenreife) maize pe̦l AP.

Avots: EH I, 243

briêde̦ns Janš., sich ausdehnend, anschwellend, aufgehend: briede̦na mīkla maize; briede̦ni ķiļķe̦ni (zu briest).

Avots: ME I, 336

briêdîgs, im Wachtum stark zunehmend, wohlgedeihend, anschwellend, grobkörning, ergiebig, strotzend: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs būs briedīgas Etn. II, 73; briedīga maize, Brot, das aus gutem, im trockenen Sommer gewachsenen Korn gebacken ist, wobei wenig Mehl quellend viel Brot schafft; briedīgi graudi; briedīgas druvas; briedīgs ze̦lums; fig., briedīga pilnība, briedīgas sekmes. palievs dievu dieviņam, nu briedīga (Wachstum befördernd, fruchtbar) vasariņa BW. 1055.

Avots: ME I, 337

briẽsmîgs, Adv. briẽsmīgi: senāk b. (sehr häufig) cēlēs zilā slimība Sonnaxt. man maizes cepšana b. (sehr gut) izdevās Seyershof.

Avots: EH I, 244

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

[čābt Fest., aufgehen, gären: maize (mīkla) muldā sāk čābt.]

Avots: ME I, 407

čakstinât, schmatzen, schmatzend essen, fressen; knistern machen: čakstē̦ns čakstina Etn. II, 51. zirdziņš čakstināja kājas pa čaganuo sniegu Niedra. cūka sāk maizes garuoziņas un kartupeļus čakstināt. rudzus čakstina, ar spriguļiem viegli kuļuot Trik. [Vgl. čakstêt.]

Avots: ME I, 402

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu ² ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana ² labība Warkl.

Avots: EH I, 286

‡ čaûrans Auleja, locker, porös: čaurana maize.

Avots: EH I, 286

cḕ̦ls,

1): cē̦la meita - auch AP. ce̦li pirkstainieki ebenda;

3): cē̦la maize - auch Sonnaxt, Warkl. cē̦la vilna Sonnaxt;

5): viņš nāk tâ cēli, kâ jau jauns Siuxt.

Avots: EH I, 267

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cepēcīša, die Bäckerin: te tā mana silta maize, te tā mana cepējīša BW. 12981, 1 var. Gew. cepēja, masc. cepējs [li. kepė˜jas]: maizes cepējs.

Avots: ME I, 373

cepenis,

1): auch Saikava; ‡

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

cepiens, was auf einmal gebacken ist, der Schub: šis cepiens baltmaizes jauki izdevies.

Avots: ME I, 373

II ceplis: Demin. acc. s. cepliņu BW. 2111, 2,

1): pilnu cepli maizes cepa BW. 3070;

3): ein Zimmerofen
Oknist;

4): auch Fest.;

5): kaļķu c., die Kalkbrennerei:
kaļķu cepli kurināja BW. 27533;

6): auch Pas. II, 115; Vlll, 305, Grob., Oknist, Rutzau, Siuxt, Strasden, Trik.:
man sadega raušu c. BW. 382, 10. ve̦se̦lu cepli maizes atveda Grob.; ‡

7) die Pfeife
Janš. Bandavā I, 78.

Avots: EH I, 266

II ceplis,

1) der Backofen:
ielīdis cepļa krāsnī pašā dibinā LP. V, 3;

2) der Ofen in der Getreidedarre:
rijnieks cepli aizkūris LP. VI, 149;

2) in Lettg. bedeutet ceplis einen jeglichen Ofen;

4) ceplītis, der kleine Ofen zur Beleuchtung in der Dreschtenne
U.;

5) ķeģeļu ceplis, die Ziegelei;

6) = cepiens: Sprw. viņš vairāk nekā vienu cepli maizes izcepis.

Avots: ME I, 373

cept, ‡

4) rauchen:
katrs cepa savu dūmu (rauchte seine Pfeife) MSil. Refl. -tiês: auch Lems., Pernigel, Salis; brālis ... ce̦pas (= r. жарится) elnē Pas. IX, 435. - Subst. cepẽjs (unter cepējīša), ‡ ce̦pājs, wer bäckt, brät: diža klaipa cepēju BW. piel. ² 18651, 1. mīkstas maizes ce̦pājiņa BW. 11104 var.

Avots: EH I, 266

cept, ce̦pu [dial. auch cepju], cepu (li. kèpti),

1) tr., backen, braten:
maizi, gaļu. Sprw.: guļuot maizi nece̦p. ikdienas māte raušus nece̦p. māte tad vien raušus ce̦p, kad tai labi milti. ce̦pts cālis zuobuos nekrīt. ne ce̦pts, ne vārīts (oft mit dem Zusatz: ne salds, ne sālīts), weder Fisch noch Fleisch;

2) intr., braten, backen:
kur ce̦p, tur pil od. smird, oder: kad ce̦p, tad uož. vai tu ēdi nece̦pušu? BW. 13730, 16. krāsns nav labi izkurināta; tāpēc maize ne˙maz labi nece̦p; selten das Refl. - tie-s in dieser Bedeutung: krāsns priekšā cepās kartupeļi Stari II, 651. cepetīt, sāc nu reiz cepties brūns Lub., Fest. [maize ce̦pas Salis, Lemsal];

3) sengen, brennen (von der Sonne):
ta ta nu ce̦p kâ ce̦p! Intr., sich sengen lassen: kuo tad te saulē cept? [Vgl. dazu Boisacq Dict. 84 und Trautmann Wrtb. 211.]

Avots: ME I, 373

ce̦ptuve, auch ce̦ptuva, die Bäckerei: maizes ce̦ptuve *J. Allunan.

Avots: ME I, 373

‡ ciêtaļa,

1) eine Kuh, die längere Zeit nicht milchend ist
Pest.;

2) "wer häufig das Wort
ciêts gebraucht": jums jau viss ciets! kâ cietalas! (so rügt die Wirtin ihre Mägde, die sich über altbackenes Brot (cieta maize) zu beklagen pflegen) Fest.

Avots: EH I, 278

ciêtêt, - ēju, [li. kietė´ti], hart werden: tur tu atrasi kādas cietējušas dūņas Pump. L. 48. sablīvējies sniegs cietē. mīkstā maize sāk cietēt Lub., Fest.

Avots: ME I, 396

[cildnis Kreuzb., locker (eigentlich: sich gehoben habend): cildina maize.]

Avots: ME I, 381

cilîgs,

1) locker
Smilt.: cilīga maize, zeme; ‡

2) reich, wohlhabend
Seyershof: tā ir cilīga meita: liels pūrs, pulka mantas.

Avots: EH I, 270

cilˆt ² : maize cilˆst - auch Gr: Buschh. n. FBR. XII, 83.

Avots: EH I, 271

cilˆt ² [Wandsen; cilst bei U. wohl falsch], - lstu, - lu (li. kìlti), sich erheben Ruj. n. U.: [maize cilst Wandsen, der brodteig hebt sich infolge der Gärung].

Avots: ME I, 382

čipata,

1) ein Weniges, ein Bischen, Krümchen
(Kursiten), Stückchen: maizes, sniega, zemes č.;

2) Pl., Überbleibsel von gekochtem Fett
Ahs., Tals.

Avots: ME I, 414

čūbarât, -āju,

1) gärend steigen:
alus, maize čūbarā Naud.;

2) durchsickern
Etn. II, 113.

Avots: ME I, 424

čuruls, ein Essen, ēdiens nuo ūdenī iegrieztas maizes un sīpuoliem Etn. I, 112.

Avots: ME I, 423

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

dacept, ‡

3) intr., ausbacken:
maize nav dace̦puse Kaltenbr., Warkl.; ‡

4) nedacepis, geistig beschränkt; unvollständig ausgebildet
Kaltenbr.: dē̦ls nedacepis.

Avots: EH I, 301

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dažur: auch Skolas maize 1874, II, 205.

Avots: EH I, 311

dẽlis, das Brett: maizes dēlis, Backbrett. ceļš kâ dēlis. Vgl. dẽle.

Avots: ME I, 463

devẽjs, dial. de̦vājs, der Geber: būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa. darba, paduoma devējs. maizes devējs, der Brotgeber, oft zur Bezeichnung des Freiers: iešu pie sava arājiņa, pie maizītes de̦vājiņa BW. 10496. Sprw.: duots devējam atduodas. ņēmējs ne˙kad nebūs devējs.

Avots: ME I, 459, 460

devintelis Kav. "maizes dienas [?] tirgus pēc vasarassvē̦tku atsvētes tuo ce̦turtdienu". [Offenbar (aus dem Lit. od. Kurischen stammend) identisch mit li. deviñtinės "das Frohnleichnamsfest"(der Donnerstag nach Trinitatis).]

Kļūdu labojums:
diena[?] = dienas

Avots: ME I, 460

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 _2.]

Avots: ME I, 474

I duõna (li. dúona "Brot"), duone L., ein Schnitt Brot, besond. das Brotende: duoniņa sakaltušas maizes A. XX, 83. nuogriezis riku vis˙apkārt duonai Seibolt. nuo visa klaipa tikai duona atlikusies Lasd. ne duoniņas, total nichts Kav. [Am ehesten zu ai. nom. pl. dhānāh, "Getreidekörner", mpers. dân "Getreidekorn"; s. Fick Wrtb. I ^4, 247, Zubatý BB. XVIII, 250 und Trautmann Wrtb. 58.]

Avots: ME I, 534

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

[drabans (gespr.: drobons), bröckelig: drabana maize Kārsava. Subst. drabana, die Krume: maizes drabana Bolwen.]

Avots: ME I, 488

drabenes: kraties, drabeņu baļļa! sprāgs tavas stīpiņas, birs drabenītes BW. 24107. maize tāda kâ d. Janš. Līgava I, 60; "iesala atliekas" Frauenb.

Avots: EH I, 328

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

drapacka, ein kleines Stückchen, das Krümchen: duod nu tās drapackas vietā ve̦se̦lu riciņu maizes.

Avots: ME I, 490

drapans: drapana maize Mahlup (hier kann das zweite a aus e, entstanden sein).

Avots: EH I, 330

drapjš Grob., = drupans: d. siers, drapja maize.

Avots: EH I, 330

drašķît:

1): auch Oknist; ‡

2) (zer)reissen
(tr.), zerren Dunika: suns drašķī kaķi; man drašķī vē̦de̦ru ( = man stipras vē̦de̦ra graizes. Refl. -tiês: auch Oknist, Sonnaxt; kas drašķījās ap arājiem Veselis Trīs laimes.

Avots: EH I, 330

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

dreņa, ein Schimpfwort (aus дрянь): ak tu dreņa! auf Menschen, aber auch auf alte Pferde Krem. und schlechtes Brot (Alt-Rahden: jē̦la atce̦pusi maize) bezogen A. XI, 761; ein dicker Mensch Etn. III, 162.

Avots: ME I, 497

‡ dribt (li. drìbti "in Flocken niederfallen; hinplumpsen; schlapp werden"), drìbu; dribu Bērzgale = drupt: maize sāk d.; zerbröckeln, zusamenstitrzen (intr.) Diet.; (zer)reissen : (intr.); entzwei gehen (von alten Kleidern, meist mit sa-; eine Mauer dagegen kann nur drupt) Wolmarshof. Vgl. sadrebt II, izdrebt.

Avots: EH I, 333

drimala, ein Weniges: duod man drimalu maizes Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 499

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

drubazas, drubazgas Karls., drubažas, drubzalas. Stückchen, Splitter, Krümchen, Abfälle: saspert kamanas drubazās MWM. VII, 882. glāze saplīst drubazās; maizes drubažas Etn. I, 98. In Krem. sollen drubazas Stücke eines modernden Baumes und drubažas

a) Feglis,

b) alten Kram, alte Sachen bedeuten.
Nach Neik. drubaža, der Trumm; drubažas, abgefallene Baumrinde. [Zu gr. τρύφος od. ϑρύμμα "Bruchstück", ϑρύπτω (aor. ἐτρυφην "reibe auf", s. Boisacq Dict. 354.]

Avots: ME I, 502

‡ drubazda Seyershof, = drupata: maizes drubazdiņas. Vgl. drubazgas unter drubazas.

Avots: EH I, 335

‡ drubuôška Golg., ein Krümchen: maizes d.

Avots: EH I, 335

drudišu (= drudīšu?) maize, Brot aus Flachssamen und aus Abfällen von verschiedenen Kräutern Etn. I, 42.

Avots: ME I, 502

[drùmstalains C., N. - Peb., Bers., bröckelicht: drumstalaina maize, drumstalains le̦dus.]

Avots: ME I, 504

drumstalât, [drumslât Fest.], bröckeln Karls.: nedrumslā maizes!

Avots: ME I, 504

drupača, drupakla, drupakle, drupala, drupata, gew. Pl., Krümchen, Brocken, Stückchen: maizes drupačas, drupači AP., drupaklas Etn. II, 120. drupakles Purap. maizes nav ne drupačiņas LP. V, 218. liels siets pilns smalku drupaklu. mūsu maize bīde̦lē̦ta. cauri skrēja drupalām BW. 19363. sasist drupatu drupatās.

Avots: ME I, 504

drupala: auch Lös. (maizes d.).

Avots: EH I, 336

drupans [Warkh.], AP., drupe̦ns, [drupins Kl., Kreuzb.], bröckelig, mürbe: drupana zeme Purap.; drupans siers A. XX. 119; drupana maize C., AP., Aps., Smilt.

Avots: ME I, 504

drupe̦na Nigr., drupene, Krümchen, Brocken: nemē̦tā maizes drupe̦nas pa zemi Nigr. Das Demin. drupeniņa ist ein Liebkosungswort für die Schwester: māsiņ. ze̦lta drupeniņ BW. 18005. Vgl. drupana.

Avots: ME I, 504

[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504