Paplašinātā meklēšana

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ astenīte Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42, ein kleiner Scbwanz?

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

‡ bàltaste ² Auleja, Name einer Kuh mit weissem Schwanz.

Avots: EH I, 201

bastene, ein Kopftuch (wohl aus Bast, Baumbast) N. -Bartau: bet tur nerādīsies vis ar kādu prūsenīti galvā - zīdenes un bastenes jāsien B. Vēstn. [Wohl aus * batistene, von d. Batist.]

Avots: ME I, 266

bezaste, wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe: raganas skrien par bezastes žagatām LP. VII, 548. tādas bezastes (Hexen) varuot vienīgi ar skaidru sudrabu nuošaut LP. V, 1. bezastes mērkaķi, schwanzlose Affen A. XX, 872.

Kļūdu labojums:
wer keinen Schwanz hat, schwanzlos, die Hexe = wer keinen Schwanz hat; die Hexe; gen. s. bezastes, schwanzlos

Avots: ME I, 282

buõmaste, einen Schwanz, wie einen Hebebaum, habend, Epith. des Fuchses LP. VII, 380.

Avots: ME I, 362

‡ braste OB., brasts Dunika, Kal., = brasls I 1. Vgl. li. brastà "Furt".

Avots: EH I, 238

čabaste, ein Faselhans Sassm.

Avots: ME I, 399

cũkaste,

1) laserpitium latifolium L. Frauenb.;

2) ein Schweineschwanz
(?) BW. 16781.

Avots: EH I, 280

cũkaste, die Wurzel einer Pflanze: cūkaste derīga pret cūku ziluo jeb sarkanuo slimību Sassm.

Avots: ME I, 398

[dastèigtiês Drsth., hinzueilen].

Avots: ME I, 442

‡ de̦nkastes paduot Pas. II, 181 (aus Bartau) "untertänigst grüssen".

Avots: EH I, 315

‡ dìenaste ² Linden in Kurl., der Kriegsdienst; diẽnaste oder diẽnasta Perkunen, = diẽnasts.

Avots: EH I, 327

* dīkaste od. * dīkast(i)s,

1) "?": es satikuos Grimžu uz dīkasti ejuot Dünsb.; [dĩkasts, -s "Frühstück"
Gaiken und um Mitau;

2) uz dīkasti iet un Grobin "verfallen, dem Ende entgegengehen":
saimniecība iet uz dīkasti].

Avots: ME I, 478

gaŗaste, s. gaŗastis.

Avots: ME I, 605

gaŗastene, die Langschwänzige: lai manai pādītei trejādas avis: spruogainas, vilnainas, gaŗastenes BW. 1317,1.

Avots: ME I, 605

‡ *gasterêtiês, ersihlossen aus nùogasterêtiês.

Avots: EH I, 387

kaķaste,

1): auch BW. 1.9299 var.;

2) solanum nigrum Preili; eine gewisse Blume
Seyershof.

Avots: EH I, 576

kaķaste od. kaķu aste,

1) der Katzenschwanz;

2) Amaranth, Fuchsschwanz
RKr. II, 66; Knöterich (polygonum orientale) U.;

3) von einem schwach brennenden Lichte sagt man:
kuo tu tādu kaķasti iededzinājuši Kand.

Avots: ME II, 139

[kãraste,

1) ein Leckermaul
Serben, Sermus;

2) die Begriede:
man uznākusi kāraste pēc me̦dus Trik., Bers. ieduod man drusku kārastēm Wolmarshof, Trik.; kārastēm dabūt Peb. n., U., einen Imbiss erhalten. Vgl. kãrestes; zu kãrs.]

Avots: ME II, 194

kaste, skaste, kasts [Nigr., Dunika], RKr. XVI, 162, ein Kasten, eine Kiste: naudas kaste. Entlehnt aus dem Deutschen [nebst estn. kaśt].

Avots: ME II, 169

‡ *kastele (oder *kastelis?); pejoratives Demin. Zu kaste: a. s. kasteli Pas. , VIII, 372.

Avots: EH I, 592

‡ kastene, Deminutivform zu kaste, ein Kästchen Siuxt.

Avots: EH I, 592

[kastenis Lennewarden "eine in einem Kasten grossgezogene Pflanze (?)]

Avots: ME II, 169

‡ II kastens "?": k. ar garu asti, pflegt man zu sagen, wenn man auf eine Frage nicht antworten will Wessen.

Avots: EH I, 592

kastens [?], eine weisse, längliche Kartoffelart Spr.

Avots: ME II, 169

‡ kasteris Warkl., gew, der Plur. kasteri Warkl. n. FBR. XI, 123, = lâčàuza: izmin smilgu un kasterus, lai man aug tīri rudzi! BW. 32560, 14. dricānieši driķus mala, struožānieši kasterīšus 12842. Aus r. костéрь dass.

Avots: EH I, 592

‡ ķe̦draste Frauenb., eine Art Mause.

Avots: EH I, 693

‡ klamasteris Saikava, ein Taugenichts. Vgl. ‡ klamesteris.

Avots: EH I, 609

kuņaste, der Schwanz einer Hündin: kuņaste ruokā BW. 19299.

Avots: ME II, 316

‡ kùngaste ² Warkl., kùngasts ² , -s ebenda n. FBR. XI, 107, 121 "kundzība"; kungasti vadāt, sich herrisch benehmen, nicht arbeiten Warkl.

Avots: EH I, 675

kuraste Etn. II, 108, kūrasts, ein netzartiger Fischbehälter.

Avots: ME II, 321

lapsaste, ‡

2) lapsastēs dze̦nāties Brigadere Dievs, daba, darbs 164, ein Spiel.

Avots: EH I, 720

[lapsaste Für. I, ein Heuchler, "Fuchsschwänzer".]

Avots: ME II, 422

laste, lasta, auch lasts, die Last (Getreide): lasti rudzu, lasti (Var.: lastu) miežu (duosim) BW. 28818. ratiem krausi sudrabiņu, lastiem krausi slinkumiņu 12134. Auch als ein Mass für Bier: lastu (Var.: lastēm) daru alutiņa BW. 3301. [Nebst estn. laśt entlehnt.]

Avots: ME II, 424

laste̦ga (unter lastagas),

1) und

2): auch Ramkau.

Avots: EH I, 721

laste̦gas, [laste̦kas Sessw. n. U.], lãste̦kas, s. lastagas.

Avots: ME II, 424

laste̦kas (unter laste̦gas): Eiszapfen AP. (auch im Sing. gebraucht).

Avots: EH I, 721

[lielaste "ein Prahler" Warkl.]

Avots: ME II, 497

līgaste, die Gleichheit: abi vienas līgastes, beide von gleicher Würde RKr. XVI, 107. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483

[luokaste U., ein Wedelschwanz. Dazu das Demin.] lùokastĩte, die Schwänzelnde, Beiname der Hündin; kuņiņ, mana luokastīte! BW. 30516, 4.

Avots: ME II, 525

masteriks, ein Tanz Schwanb.

Avots: ME II, 565

maste̦rka A. v. J. 1897, S. 474, = mastriks.

Avots: ME II, 565

‡ masteves "ar kuo aude̦klu ve̦lk" Lubn.

Avots: EH I, 784

mielaste = miẽlasts: pēc galda mielastes Pas. V, 183 (aus Lettg.)

Avots: EH I, 824

mìzalaste, comm., ein Kind, das sich beschmutzt Sassm. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 649

‡ mudraste Lubn. n. FBR. XVII, 128, mudrasts; -s Lubn. n. Celm., = steiga (Eile), ãtrums: ar mudrasti, eilig.

Avots: EH I, 828

[nasteniẽks, Le. Leseb., der Hausierer.]

Avots: ME II, 694

[nùogasterêtiês "nuonīkt" Neu-Bilskenshof.]

Avots: ME II, 784

nuõkraste, der Uferabhag: brien pa gļuotu un visādu atkritumu pārklātām nuokrastēm Duomas III, 1318.

Avots: ME II, 801

paaste, der Schwanzriemen L., St., U.

Avots: ME III, 4

‡ pagaste,

1) = pagasts 3 Roop n. FBR. XV, 152, Orellen;

2) = pagastvàlde Seyershof.

Avots: EH II, 132

pagastenes, an der Grenze der Gemeinde gelegene Wiesen Katzd.

Avots: ME III, 27

pakraste: auch Segew., Seyershof.

Avots: EH II, 143

‡ pakŗaste "die Abdachung am Ufer" Spiess.

Avots: EH II, 145

pastedele, der untere Raum, der Boden der Stadolie: rendinieku ve̦ci puiši pastedelē bubināja BW. 13088.

Avots: ME III, 108

pastèidzîgs, ziemlich eilig, schleunig: jājam, brāļi, pasteidzīgi! BW. 13647.

Avots: ME III, 108

pastèidzinât, ‡ Refl. -tiês, sich beeilen : māte pasteidzinājās, lai nepamanīta iekļūtu līdz Daugava 1928, № 839.

Avots: EH XIII, 176

pastèidzinât, tr., beschleunigen: suoļus, darbu.

Avots: ME III, 108

pasteiga, die Eile: tuo kalējam vajadzēja ar pasteigu nuokalt LA.

Avots: ME III, 108

pastèigt, ‡ Subst. pasteigšana Siuxt, = pasteiga: iešu ar pasteigšanu pruojā.

Avots: EH XIII, 176

pastèigt,

1) tr., beeilen, beschleunigen, rasch fördern, fertig machen:
māte skubina sievieti, lai tā savu darbu pasteidz BW. III, 1, S. 23. kaut kūti pasteigtum līdz sijām! Purap. kuo, māsiņa, nu pasteigsi, kad nebiji pasteigusi? BWp. ² 16356. drīzi man vajadzēja, drīz pasteidza māmuliņa BW. 6889, 1;

2) sich beeilen
(mit abhäng. Infinitiv): es pasteidzu ruoku duot BW. 14594; 33643, 1; gew. jedoch so refl. -tiês: nama māte pasteidzās apklāt galdu BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 108

pastel˜le, [das unter od. unten am Webstuhl (stelles) Gelegene]: dē̦lu māte... sēd manā pastellē BW. 22596.

Avots: ME III, 108

pastel˜lêt: tie ir viegli p. (zu schicken) BW. 4174, 2 var.

Avots: EH XIII, 176

pastel˜lêt, tr., [herbescheiden, senden], bestellen: drēbes, preces, grāmatas, laikrakstus.

Avots: ME III, 108

[paste̦nāji, pastenēji Stelp., pastenāji Zögenhof, Passhanf; zu paskaņi.]

Avots: ME III, 108

‡ pastene Diet., = pasteniece U. (Femin. zu pastenieks 1).

Avots: EH XIII, 176

pastenêt, intr., ein wenig stöhnen, ächzen; das Part. auf -dams, auch in intensiver Bedeutung - heftig stöhnend: lai vilka pret kalnu pa˙ste̦nē̦dams BW. 20942.

Avots: ME III, 108

pastenieks,

1): auch Jauns. Raksti V, 84.

Avots: EH XIII, 177

past(e)niẽks, pastiniẽks,

1) der Postbote:
pastnieks, kas mūžam nuo viltībām tīrs Dünsb.;

[2) ein mit der Post Reisender
U.].

Avots: ME III, 108

‡ pasteris, f. -re Sonnaxt, = pastaris: Anne bij tī pastere, par visiem jaunākā Sonnaxt. pasterīša meitiņai Ceļi VIII, 378.

Avots: EH XIII, 177

pelaste, Fuchsschwanz, Amaranthus U., Mag. IV, 2, 65. Zu pele . aste.

Avots: ME III, 194

peļaste,

2): auch Ramkau (hier auch der Sing. peļaste), Anzen, Linden in Kurl., Meiran, Saikava.

Avots: EH XIII, 222

peļaste Widdrisch, Saikava,

1) alopecurus pratensis Konv. ² 3528, Mazvērs. Luopkuopība 3, 50;

2) peļastes, achillea millefolium RKr. II, 64, Etn. l, 67.

Avots: ME III, 198

‡ pidelaste Garrosen, Zohden "sieviete, kas bieži skraida apkārt pa citu mājām".

Avots: EH XIII, 230

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste ² Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259

‡ pipaste Lems., eine Kuh mit kurzem Schwanz.

Avots: EH XIII, 235

plataste,

1) Demin. auch platastiņa, wer einen breiten Schwanz hat:
līdaciņa, platastiņa (platastīte 12015) BW. 21278; 12015 var.;

2) ovis platyura Konv. 47.

Avots: ME III, 321

plaukaste Karls. "?": ķēvīt, mana plaukastīte! BW. 29788 var. kucīt, mana plaukastīte! 30516, 5, 6.

Avots: ME III, 324

‡ pusbruõkaste Seyershof, = pusbruõkasts: ap diviem naktī deva pusbruokasti (ziemā, linu apstrādājamā laikā).

Avots: EH II, 330

ragastene, eine Flöte mit Schalllöchern, die man in das eine Halsstück des Dudelsackes steckt Bielenstein Holzb. 727.

Avots: ME III, 465

‡ re̦taste, eine Ratte Lettg., eine Maus Strods Par. vōrdn. 145.

Avots: EH II, 367

ruļ˜ļaste Dond., ein runder Schwanz, auch: wer einen solchen Schwanz hat; kaķīt, ruļļastīt! VL.

Avots: ME III, 557

sasteberêt, eine gewisse Zeit hindurch mit unsichem Schritten gehen: ubags sasteberēja visu dienu, bet ne˙kā nedabūja Saikava.

Avots: ME III, 746

sastebêt,

1) = satrunêt: kuoks sastebējis Warkl., Saikava;

2) "sich erkälten"
Meiran;

3) (Schweres) zusammenschleppen:
s. kuokus šķūnī Salis. Refl. -tiês, sich zusammennehmen Ruj.

Avots: ME III, 746

sastebît C., = sastebêt 3. saste̦bulêt

Avots: ME III, 746

saste̦bulêt Dunika, = sastabulêt 2: s. savu nelaimi.

Avots: ME III, 746

sasteĩdzêt "gerinnen, erstarren machen" Sessau.

Avots: ME III, 746

sastèidzinât, tr., beschleunigen, beflügeln Dr.: s. darbus Vank.; aus N.-Peb. dafür auch sasteidzêt angegeben.

Avots: ME III, 746

sastèigt, tr., intr., etw. schnell (aber oberflächlich) fertigmachen: sasteigt visus darbus vienā reizē. kurš... darbu ātrāki sasteigšuot, pie tā viņa aiziešuot LP. VII, 1211. licis uz bērēm steigšus sasteigt skaistas kamanas VI, 158. kādu jau ātrumā varējām sasteigt, tāda iznāca Jauns. māsa tikkuo varēja sasteigt laupītāju daiktā ieskrūvēt LP. IV, 50. Refl. -tiês, sich übereilen.

Avots: ME III, 746

sasteļķêt,

1) zusammenstopfen
Sonnaxt: velc ārā visu. kas tev tur sasteļķē̦ts! Duomas III, 595; gierig aufessen Vank.;

2) (mit êl ² ) zerstampfen
Lasd.

Avots: ME III, 747

sastenêt,

1) eine gewisse Zeit hindurch stöhnen;

2) stöhnend erlangen:
kuo nu sastenēsi? strādā tik!

3) aufstöhnen:
s. zem nastas Warkl. - Refl. -tiês, aufstöhnen: sastenējās un uzcēla zâļu nastu mugurā Arrasch.

Avots: ME III, 747

‡ saste̦ñgruôtiês Iw., fest (stiñgrs) werden.

Avots: EH XVI, 451

skaste: auch Allendorf, A.-Ottenhof, AP., C., Fest., Gr.-Buschh., Lasd., Liepna, Linden in Kurl., Mahlup, N.- Peb., Orellen, Roop, Saikava, Sermus, Sessw., Smilt. Ein Deminutiv dazu ist allem Anschein nach skastītis Wainsel n. FBR XIV, 86.

Avots: EH II, 502

skaste Bers. n. FBR. III, 35, Serbigal n. FBR. IV, 54, Mar. n. RKr. XVII, 132, N. - Schwanb., Ronneb., = kaste, die Kiste: naudas skaste LP. VI, 231.

Avots: ME III, 874

‡ skasteres Laud. n. BielU., Trespen. Zu ‡ kasteris.

Avots: EH II, 502

‡ skasteris Saikava, briza media. Wohl zu ‡ kasteris.

Avots: EH II, 502

skrabaste, skrabata, s. skraba II.

Avots: ME II, 884

skraste̦nãjs Serbigal, skrastinãjs PS., Trik., die Kastanie.

Avots: ME II, 888

‡ skrastenis Torney, = skraste̦nājs.

Avots: EH II, 507

skribaste, skribdir̃sa, ein Windbeutel: vinš iet, skrej kâ skribaste (skribdirsa RKr. XVII, 52) Dond.

Avots: ME III, 892

skrobaste Dond., ein träger Mensch, dei nichts ausrichten kann.

Avots: ME III, 897

‡ šnibaste "?": sieviņ mana, šnibastīte! BW. 27230 var.

Avots: EH II, 650

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit uô ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610

‡ stãrastene Orellen, die Frau eines stãrasts.

Avots: EH II, 573

strubaste Suhrs n. FBR. VII, 44, = strupaste.

Avots: ME IV, 1093

suņaste, ‡

4) der Schwanz eines Hundes:
(Līzītei) s. kaklā BW. 20421.

Avots: EH II, 603

suņaste,

1) cynosurus cristatus Mežuos un ārēs II, 51;

2) ein Schimpfwort:
suņaste gatava! A. 1902, S. 497;

3) suņastīte, ein Stickmuster
RKr. XVII, 33.

Avots: ME III, 1124

‡ švikaste Lems. "?": kuo tu, š., te lẽ̦kā? piebirdinās traukus!

Avots: EH II, 661

svilaste, ein sehr eiliger oder hitziger, jähzorniger Mensch Bers., "šaudīgs cilvē̦ks (vai luops), skrējējs" Lennew.: neduoš[u] tautu svilastēm valkāt savu vainadziņu BW. 24605 (ähnlich: 7376, 2 var.; 21995, 2 var.; 25418 var.); "eine unruhige, unbändige Kuh" Laud.; apsvilināju lapsai asti; aizskrēja kâ svilaste (sehr eilig) N. - Peb.

Avots: ME III, 1158

svilpaste,

2): "aušīga sieviete, kas mīl pēc muodes ģērbties" (mit ìl ² ) Warkl.

Avots: EH II, 618

svilpaste,

1) Beiname des Pferdes
im VL.: ķēvīt manu, svilpastīt! BW. 20847 (ähnlich: 27152);

2) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
kur, bāliņ, tādu ņēmi?... es būt[u] tādu svilpastīti ar lubiņu atvilkuse BW. 21225, 12;

3) ein leichtfertiger, eilfertiger Mensch
(mit ìl ² ) Bers.

Avots: ME III, 1158

švilpaste: ķēvīt[e], mana svilpastīte BW. 29788.

Avots: EH II, 661

švilpaste Bw. 27152, 1 var., = svilpaste 1; "ein Leichtsinniger; ein die Arbeit störendes Kind" Aiviekste; "eine feurige, nückische Stute" Holmhof (mit ìl ^2).

Avots: ME IV, 116

šviļpaste, = švilpaste: es būt[u] tādu šviļpastīti uz lubiņas atvilkusi BW. 21225, 7 var.

Avots: ME IV, 116

‡ svìlpjaste ² Auleja,

1) "tieva, vāja, neizskatīga aste";

2) "dzīvnieks ar tievu asti".

Avots: EH II, 618

švipaste,

1) = svipstiķis Erlaa n. U.;

2) = svipaste I N.-Peb.: ķēvīt, mana švipastīte! BW. 27152, 2 var.;

3) "ein geschwätziges Frauenzimmer"
Morizberg.

Avots: ME IV, 116

švùļpaste ² ,

1): "eine unruhige Kuh, die sich von den andern absondert"
Laud.; ‡

2) "?": citiem vīriem brangas sievas, man tik tāda švuļpastīte BW. 27264, 8 var.

Avots: EH II, 663

švùļpaste ² (ķēve) Kl. "?"

Avots: ME IV, 120

taukaste* Konv. 77, ovis platyura.

Avots: ME IV, 136

teļaste BW. 19299, = teļa aste, der Kalbsschwanz.

Avots: ME IV, 161

vasteļi, s. vastala.

Avots: ME IV, 486

vataste ("jenseits Lubahn"), das Wiesel (?).

Avots: ME IV, 486

‡ vḕ̦rpaste ² Lubn. "matu virpulis, kur mati uz galvas izdalās uz visām pusēm."

Avots: EH II, 777

‡ vibraste Lubn. n. FBR. XVII, 128 "?"

Avots: EH II, 780

vìlkaste, der Wolfsschwanz: nuobirušu skuju ne̦s. skujiņa mežā, vilkaste ruokā (von einem kahlen Ast gesagt) BW. 18564.

Avots: ME IV, 587

žagaste,

1) der Schwanz einer Elster
Br. 66;

2) comm., "jem., der andere zu imitieren pflegt, besonders die schlechten Eigenschaften anderer sich leicht aneignet"
Gotthardsberg, Stockm.

Avots: ME IV, 786

zĩdaste Karls., U., Brasche, RKr. VIII, 91; Natur. XXXVII, 81; Konv. ² 2319, zīdastĩte U., RKr. VIII, 91, zīžastĩte U., RKr. VIII, 91, der Seidenschwanz (bombycilla garrula L.).

Avots: ME IV, 731

žvikaste Dond. u. Sassm. n. RKr. XVII, 67, = žvika I.

Avots: ME IV, 844

sasteņķêt 2, zusammenstopfen: ļaudis... tās (apiņu spurdzes) sasteņķēs maisuos Janš. Bandavā I, 239.

Avots: ME III, 747

vastele "?": iet kâ vastele (sage man, wenn etwas nicht gut gemacht sei) Ronneb.

Avots: ME IV, 486

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizbadît,

2) : a. grāvi Warkl.; ‡

3) "(eine wunde Stelle) stochernd, stechend schmerzhafter machen"
Kaltenbrunn: aizbadīja tuo auguoni, i sāp Kaltenbrunn. aizbadi vien savu rēti! vairs netiksi galā ar viņu Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) einander (mit den Hörnern) stossend bis zu einem gewissen Punkt gelangen:
vē̦rsē̦ni aizbadījās līdz upei;

2) beim Stechen, Stochern versehentlich geschlossen werden:
pīpja kāts aizbadījās Jürg.;

3) caurumi pastalai aizbadījās par tuvu pie malas, es passierte, dass die Löcher der Pastel beim Durchstechen (der Löcher) zu nahe an den Rand (der Pastel) gerieten;

4) sich wiederholt leicht zerstechen:
kājas aizbadās (z. b. beim Gehen über ein Stoppelfeld) Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 7

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19

‡ àizbraũcît, wiederholt streichend, streifend, abstreifend hinter etw. geraten lassen oder entfernen: a. lapas aiz kastes. a. piedurkni aiz e̦lkuona. a. matus aiz ausīm. a. smiltis pruojām.

Avots: EH I, 11

‡ àizbruģêt,

1) bis zu einem gewissen Punkt pflastern
(perfektiv): a. ielu līdz tiltam;

2) pflasternd zumachen, schllessen:
grāvis aizbruģē̦ts.

Avots: EH I, 12

‡ àizčam̃dît, fortscheuchen: a. vistas pruojām. a. čigānus. Refl. -tiês, tastend fort-, hingehen: a. līdz durīm Stenden.

Avots: EH I, 15

‡ àizčaũkstinât, langsam, die Füsse schleppend fortgehen (von alten Menschen gesagt) Lubn., Sessw.; auf leichten Sohlen (in"Pasteln") fortgehen Adl., Bauske, Heidenfeld, Trik.

Avots: EH I, 15

àizgavẽnis (li. ùžgavėnios), der Sonntag nach Fastnacht Neik.; auch: die Woche nach Ostern; die Zeit nach der Fastenzeit Aahof; àizgavẽņi, Fastnachtabend (Oppekn. n. U.), aizgavēņu vakars Apsk. I, 192, Fastnachtabend.

Avots: ME I, 26

‡ àizgavêtiês, anfangen zu fasten: tamā dienā jie aizgavējās Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 23

‡ àizgrābstît,

1) wiederholt greifend fortschaffen:
a. gružus;

2) (wiederholt) fortharken; zuharken:
a. vadziņu ar grābekli ciet Stenden. Refl. -tiês,

1) tappend, tastend bis zu einer gewissen Stelle gelangen, fortgelangen:
tumsā gar siênu a. līdz durīm;

2) sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen
Bauske.

Avots: EH I, 25

àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

‡ àizlaûšķinât "brechend (z. B. Aste) fortlaufen" Warkl.

Avots: EH I, 36

àizpurviẽtis, -te, ein Mensch, der jenseit des Morastes lebt.

Avots: ME I, 45

àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.

Avots: ME I, 45

àizslê̦gs, Verschluss, alles, was verschlossen werden kann, wie Kisten u. Kasten: pārmeklēja citus aizslē̦gus; beidzuot izkratīja visu namu Kaln.

Avots: ME I, 50

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

àiztaûstîtiês, tastend hinkommen, hintappen: ve̦cais, ceļu taustīdams, aiztaustījās pie Ažas Aps. IV, 59, A. XX, 491.

Avots: ME I, 56

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56

àiztukšît, anfangen zu leeren: "bet kā stāv ar tavu naudas lādi? aiztukšīta vai iztukšīta? Blaum. Wie steht es mit deinem Geldkasten? Nimmt die Ebbe da ihren Anfang, oder ist die Kasse geleert?

Avots: ME I, 57

àizvãrstît, freqn. zu àizvẽrt, zumachen, nachlässig zunähen: zeķes, cimdus Aps.; in Pasteln und Bastschuhe die Schnüre einziehen U; aizvārstāma kurpe, der Schnürschuh Dr.

Avots: ME I, 59

apbadît,

1) mit einem spitzen Gegenstande ringsum stechen;
apb. pastalas, mit dem badîklis (Pfriemen) Löcher in die Pasteln ringsum zum Einziehen der Schnüre stechen Golg.;

2) mit den Hörnern umstossen:
auns apbadīja zē̦nu gar zemi.

Avots: ME I, 76

‡ apbruģêt,

1) bepflastern
Bauske: visa iela jau apbruģē̦ta;

2) ringsherum ein Pflaster herstellen Stenden: tik˙pat kâ bruģi apbruģējuši ap māju.

Avots: EH I, 74

‡ apčakurêt Seyershof, = apspaidît 1, ringsum betasten: a. slimu kustuoni.

Avots: EH I, 76

apčam̃dît,

1) intr., ringsumher tasten, befühlen:
viņš apčamdīja ar ruoku Lp. VII, 150;

2) tr., betasten:
apč. suni LP. V, 295. Refl. -tiês, sich betasten: studenti apčamdījās un vecim deva naudu Latv.

Avots: ME I, 80

apcìrknis PS., apcir̃knis C. (ap + cìrst),

1) ein kastenähnliches, aus einem Bretterverschlag bestehendes Fach in der lettischen Kornkammer, der Kleete, Kornkasten,
in Ober-Kurl. aruods genannt: nabagam pavasarī visi apcirkņi tukši;

2) auch sonst ein Fach, eine Abteilung zur Aufbewahrung verschiedener Gegenstände:
naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082. siena šķūnis jau apcirknī pilns Vēr. I, 257;

3) übertragen wie das deutsche Schrein:
dvēseles apcirkņuos, im Schrein der Seele. visi mūsu ievē̦ruojumi mīt mūsu apziņas apcirkņuos DJ. II, 74; ziņu apcirknis, die Nachrichtenrubrik in einer Zeitschrift Vēr. II, 254. nuo apputējušiem senatnes apcirkņiem viņš iznesa un atdeva jaunajai pasaulei neievērībā pame̦stās garīgās mantas Vēr. I, 1289;

4) Brunnenbrüstung:
stipriem gruodiem izbūvē̦ta aka, ar augstu apcirkni virsū Druva III, 9 (Saul.).

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu streichen ist der Satz): naudas istabā bijuši trīs apcirkņi pilni ar naudu LP. VII, 1082.

Avots: ME I, 79

‡ apčupinât,

1) betasten:
a. meitas krūtis U. (unter čupinât);

2) umhettastend auffinden
Gr.-Buschh, Refl. -tiês Gr.-Buschh.,

1) sich oder einander betasten;

2) sich umhüllen.
Vgl. li. apčiupinėti "aptaustīt".

Avots: EH I, 76

‡ apčupinêt,

1) umhertastend auffinden
Gr.-Buschh.;

2) umhüllen
Gr.-Buschh.;

3) betasten
Gr.-Buschh.;

4) "= apkuopt (scherzweise)" Sussei.

Avots: EH I, 76

‡ apčupt,

1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;

2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;

3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;

4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?

Avots: EH I, 76

apgrãbât [nach L. dafür auch apgārbāt], apgrābstît,

1) mit der Hand umhergreifen, haschen, betasten, begrabbeln:
zirgu siles Līb. Lābans apgrābstīja visu telti I Mos. 31, 34;

2) mit der Harke beharken, nur oberflächlich harken:
bē̦rns te tik tā apgrābājis.

Avots: ME I, 87, 88

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

‡ II apgruozs Dond., Golg., ein Kasten um den Mühlstein.

Avots: EH I, 84

apgrũtinât, tr.,

1) schwer (grũts) machen, beschweren, belasten, belästigen:
zemi apgrūtināt nuoduokļiem. sargāties, ka jūsu sirdis nekļūst apgrūtinātas ar lieku ēšanu Luk. 21, 34. visi mēs neiesim, ka tevi neapgrūtinām II Sam. 13, 25;

2) schwanger
(grũts) machen, beschwängern L., U.

Avots: ME I, 88, 89

‡ apjûgt, (eine ganze Reihe von Objekten) ausspannen (tr.) Erlaa: viesiem zirgus jau apjūdzām. Refl. -tiês: a. ar darbiem, sich mit Arbeiten belasten Trik.

Avots: EH I, 88

apkampaļât, tr., freqn., oft umfassen, betasten (häufig im verächtlichen Sinne: mit unreinen Händen greifen): maizi. apkampaļā galvu, - ce̦pures nav LP. VII, 945.

Avots: ME I, 93

‡ apkramtît,

1) suchend betasten
Bers., N.-Peb.;

2) "bestehlen, berauben"
Bers.

Avots: EH I, 93

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

‡ apskarnîtiês, in der Fastenzeit verbotene Speisen essen Marienhausen.

Avots: EH I, 113

apskram̃bât, ‡ Refl. -tiês Jürg. u. a., unversehens ringsum oder leichthin abgeschrammt werden: jaunā kaste jau apskrambājusies.

Avots: EH I, 113

‡ apspaidelêt wiederholt - ein wenig drückend - betasten: pircējs pamatīgi apspaidelēja guovi.

Avots: EH I, 115

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115

apspal˜vuôtiês, sich befiedern M.: neapspalvuojies... putniņš Plūd. LR. III, 292. apspal˜vuôts, befiedert: apspalvuota aste Konv. ² 2841. miesas apspalvuojums, Befiederung Konv. II, 475.

Avots: ME I, 124

apsvilinât: par lapsu, kas aizšauta vai šāvienā izbiedē̦ta ātri aizskrien, saka: "aizsvilināju lapsai asti; aizgāja kâ svilaste" N.-Peb.

Avots: EH I, 118

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

aptrust, inch., durch Reibung kürzer werden: zirgam aste aptrususi Bers., Nerft.

Avots: ME I, 131

apurs, eine im Moraste mit Wasser gefüllte Stelle (cf. akate) Tirs., Infl., A. X, 1, 528; apuriņš - meža vidū mazs klajums, bet laukā, pļavā mazs kuoku pudurs Nerft; paaugstinājums jeb sausa vieta purvā Grünh., wohl = appurvis. [In Schwaneburg eine niedrige, mit Gras bewachsene Stelle, die im Frühjahr mit Wasser bedeckt gewesen ist.]

Avots: ME I, 132

apvãrstît (li. apvárstyti), tr., freqn. von apvẽrt: pastalas, vīzes, in Pasteln und Bastschuhe Schnüre einziehen.

Avots: ME I, 134

apzabinât Dond., tr., mit unreinen Händen betasten, z. B. drēbes.

Avots: ME I, 136

‡ apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

astni = ašķi (Neik. n. U.), = asni Walk; astnes, Johanniskraut V. [Zu aste und astrs; s. auch tahm. ase̦nzabas.]

Avots: ME I, 146

astrags, auch astrāgs,

1) das hintere Ende des Botes
(astes rags) Mag. III, 2, 113;

2) nach L. astrags, Nebenstütze.
In letzter Bedeutung wohl aus dem. russ острогъ, Pfahlwerk; so Leskien Nom. 180; vgl. auch astrāgs. [Der abweichenden Bedeutung wegen ist russ. острогъ schwerlich die Quelle des le. astrags. Dieses könnte dissimilatorisch aus at-strags entstanden sein, wofür auch atstrāgs "Stütze" spricht. Le. -strags resp. -strāgs vielleicht zu li. stregiù "erstarre", mnd. strak "gerade emporgerichtet, straff", ahd. strach "gerade, straff" u. a.]

Avots: ME I, 146

‡ astrene Fest., die Aster.

Avots: EH I, 132

‡ astrija Kaltenbr., die Aster.

Avots: EH I, 132

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146

atastu (li. atstù), auch atasti, atasten Spr., in einiger Entfernung, entfernt (seitabwärts in Oppek., n. Mag. XIII, 26) SF., A. - Peb.: tas būs mans arājiņš, kas atastu lūkuojas BW. 11341. [Zu -stu s. Bezzenberger BB. XXVII. 157 ^1. Dazu der Komparativ atastâk in A. - Peb.]

Avots: ME I, 148

atgavēnis, ‡

2) die Zeit unmittelbar nach den Fasten (in der man wieder alles geniessen darf)
Bērzgale u. a.

Avots: EH I, 142

‡ atgavêtiês (li. atsigavė´ti) Pas. IV, 290 (aus Lettg.), das Fasten beenden, nach dem Fasten wieder anfangen Fleisch zu essen.

Avots: EH I, 142

‡ atgram̃stît Stenden, = ‡ atgrābstît: ar grābekli a. salmus nuo duru priekšas. Refl. -tiês Stenden, um sich tastend hergelangen: viņš pa tumsu gar siênu atgramstījās pie mums.

Avots: EH I, 142

‡ atkul˜t (li. atkùlti),

1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;

2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡

4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.

Avots: EH I, 151

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

atšķirtĩba, Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit: atšķirtība ir viņa muoku cē̦luonis Niedra A. XIV, 2, 248; atšķirtības gars, Kastengeist B. Vēstn. *

Avots: ME I, 202

‡ atsluôgât C., von einem Beschwerer (einer Last) befreien, entlasten: a. linus mārkā Drosth. (fig.) tas manu budžetu ievē̦ruojami atsluogās A. Niedra Latvis v. J. 1933.

Avots: EH I, 168

atsrauks [wohl zu ŗaukt], eine Schnur, mit der man die Pasteln flickt Etn. III, 129 aus Rutzau.

Avots: ME I, 197

‡ attaûstîtiês, um sich tastend hergelangen: a. tumsā līdz gultai.

Avots: EH I, 175

atviept (vgl. atviebt) lūpu, die Lippe aufwerfen Windau, Schlehk. Refl. -tiês: pastalas atviepušās, die Spitze der Pasteln hat sich oben gedreht Sessw. n. U.; cirvja zuobi atviepušies, die Spitze des Beiles ist umgebogen U. Gew. dafür atviebtiês.

Kļūdu labojums:
Spitze = Schneide

Avots: ME I, 211

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

austeri [wohl fehlerhaft für * ansteri, vgl. eñsteres dass.], Futterkasten Wagner n. U.

Avots: ME I, 229

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

badîklis (li. badyklis), badêklis Burtn., badeklis Erlaa, Bers., Aps., ein Mittel zum Stechen, Stossen,

a) das Instrument, mit welchem man die Löcher
(uoses) in den Pasteln durchsticht C., AP.;

b) badeklis - smeiļi nuodrāzts miets, ar kuo rijās iesē̦rtuo mitruo labību mē̦dz izbadīt, lai visur siltums vienādā mē̦rā piekļūtu Bers., Spr.; c) zuo bu b., der Zahnstocher
MWM. X, 895;

d) der Stachel
(Fürecker).

Avots: ME I, 247

badît, Refl. -tiês, ‡

2) gestochen, gestossen werden:
kājas badās Auleja. ‡ Subst. badĩjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Stechens, Stocherns, Stossens; das Resultat des Stechens, Stocherns, Stossens:
maksājiet... manu pirkstu badījumu! BW. 25678;

2) = varas (an den Pasteln) AP.

Avots: EH I, 197

badît, -u, -īju (li. badýti "stechen, stochern, mit den Hörnern stossen"), tr., intr., stechen, stochern, stossen, namentlich mit den Hörnern: rugāji man kājas bada. zuobus b., Zähne stochern. pastalas badīt, die Löcher (uoses) in den Pasteln durchstechen. viņam arī visur pirksti jābada, er muss auch alles anrühren, anfassen AP. [nagus klāt badīt L., lange Finger haben, mausen]. sēž un bada gaisu ar de̦gunu, von einem Müssiggänger Vēr. I, 1243. viņš vienmē̦r ve̦cajam badīja pie sāniem Dīcm. I, 37. Refl. -tiês, mit den Hörnern stossen: kur'š vērsis gan nebadās; gew. reziprok: guovis badījušās. [Iterativ zu best (s dies). Nebst le bedre "Grube", apr. boadis "Stich", embaddusisi "stecken", aksl. bosti "stechen", r. бости́ "mit den Hörnern stossen", kymr. bedd "Grab" u. a. wahrscheinlich zu lat. fodere "graben", fodicāre "stechen" und vielleicht auch got. badi "Bett", ae. bedd "Blumenbeet" u. a.; vgl. Pott KZ. XIX, 22, Fick Wrtb. I ^4, 491, Siebs KZ. XXXVII, 306, Berneker Wrtb. I, 66, boisacq Dict. 125, Walde Wrtb. 2 302 f., Trautmann Wrtb. 29, Lidēn IF. XIX, 320, Persson Beitr. 36 1, Feist Wrtb. ² 53, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortforsch. 30 f. und Heterokl. 128 f.]

Avots: ME I, 247, 248

‡ baķaîns, viele baķi enthaltend (?): uz baķainiem ve̦zumiem Ezeriņš Leijerkaste I, 205.

Avots: EH I, 200

Bal˜tija, das Baltenland (ein Name, der früher Lettland und Estland zusammenfaste).

Avots: ME I, 257

‡ bastine Dunika, Kal., OB., = astene">bastene.

Avots: EH I, 206

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276

bazũne: mūzikanti ... ar bazunēm BW. 33616. astes kâ bazūnes 2381, 2.

Avots: EH I, 207

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

‡ bĩlãde Dunika, OB., (mit î ² ) Kal., eine kleine Abteilung im Aussteuerkasten: meklē tādu uoša lādi, kam deviņas bīlādītes! BW. 34043, 3; bilādīte, ein Schmuckkastchen Gramsden. Aus mnd. bitade dass.

Avots: EH I, 223

‡ bisiņš, ein Schiessrohr (mit Pfröpfen) aus einem Fichtenaste, dessen Mark herausgenommen ist Segewold.

Avots: EH I, 221

bišķeris, [Bers.], ein Vogel, der Bienen fängt [merops apiaster?].

Avots: ME I, 300

[I blĩmêt Ramkau, woran geschmiegt dastehen. Vgl. etwa li. blýžoti "woran geschmiegt daliegen und le. blīnêt "schlaflos liegen"].

Avots: ME I, 316

blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.], blisenêt Etn. III, 161, blinzeln: acis u. (ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511. viņš acis uolīja, te viņām (d. i. acīm) blisināja Sudr. E. uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl. -tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]

Avots: ME I, 315

brazdenêt, suchen, tasten (hauptsächlich auf dem Boden eines Flusses Spr.

Avots: ME I, 327

breikšķinât, knitten, knastern machen: kas mežā breikšķināja BW. p. ² 33867 (Var.: brikšķināja).

Avots: ME I, 330

brĩve, die Freiheit: kaut man tāda brīve būtu, kâ tam prūšu ķēniņam BW. 32062. brīves laiki BW. 33247,1. kungam brīve vīru rāt BW. 3606; gew. dafür mit Apokope brĩv: brīv kungam vīru rāt. man, tev tas brīv, das ist mir, dir erlaubt. Neuerdings brīve oft für brīvība gebraucht, besond. von Rainis: brīves sargs, der Beschützer der Freiheit, gew. brīvības s. Beliebt ist der Lok. brīvē, auch brīvā: brīvē būt, stāvēt, palikt ohne Abeit, unbeschäftigt sein, dastehen. neguli tu man brīvē. atlaist brīvā, umsonst,

Avots: ME I, 335

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

‡ bruõkastêt Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Auleja, brùokastêt ² Kaltenbr., Warkl., Pas. III, 290, 3. praes. bruokastej Pas. IV, 516 (aus Dricē̦ni), = bruôkastuôt.

Avots: EH I, 247

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo ² ) Warkl., brùokasts ² , -s Auleja, Oknist, aste">bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342

bruģêt, - ēju, tr., pflastern: ielas, ceļus; [aus mnd. bruggen].

Avots: ME I, 338

I bruģis, bruģe, [nebst li. brùgis] aus mnd. brugge "Brücke",

1) der nüppeldamm, wie solche Früher durch die Moräste geschlagen wurden;

2) gepflasterte Strasse, Strassenpflaster, chaussierte Strasse:
bruģē̦tus ceļus dēvēja par bruģiem Konv. ² 153;

3) ein Fundament, bestehend aus einzelnen grösseren Feldsteinen, deren Zwischenräume mit hineingewälzten Holzblöcken
(paviļas) gefüllt sind, welche mit eingetriebenen Pfählen befestigt und dann balken beworfen sind Biel. H. 86;

4) Schutt, was beim Bauen an Kalk, Steinen, Holz abfāllt
Mag. IV, 2, 111, U. [vgl. d. brücke"strues"]; der Anputz an Mauer U.;

5) bruģu kungs od.
lielskungs, der Ordnungsrichter in Livland, dessen Hauptaufgabe zur Zeit der sczwedischen Regierung die Aufsicht über die Pflege der Wege war; bruģu tiesa, das Ordnungsregicht in Livland.

Avots: ME I, 338, 339

‡ bũrķins Dunika, Kal., OB., Siuxt, būrķis PlKur., ein Vogelbauer, ein Starkasten. Aus dem Mittelniederdeutschen.

Avots: EH I, 257

buze, so soll man Fleisch nach dem Aberglauben in der Fastenzeit nennen Wagner n. U. [Zu buzis?]

Avots: ME I, 356

‡ I cacis,

1) ein (abgehauener) gegabelter Ast, die Gabelung eines Astes
Siuxt n. Fil. mat. 67: zirga mietiņam galā cacītis, lai aizķeras virve;

2) eine Vorrichtung zum Zerkleinern von Viehfutter (ein Brettchen mit darin eingetriebenen Asten, zwischen welchen Heu od. Stroh festgestopft wird, das man dann mit einer Sense zerschneidet)
Siuxt n. FII. mat. 67: ieliec cacī un sagriêz kratījumus! Vgl. čačis I.

Avots: EH I, 260

‡ čamda, das Betasten; die Durchsuchung, Haussuchung; das Stehlen Fest.: viņu pieķēra pašā čamdā (beim Diebstahl).

Avots: EH I, 284

čam̃dît, -u, -īju, [auch čam̃dêt L., Ronneb., Smilt.],

1) befühlen, betasten, betastend suchen:
meita vūkstuoli čamdījusi LP. VII, 128. sāk tik čamdīt visas kabatas puisim IV, 188. viņa čamdīja sparīgi ap sainīti Brig.;

2) čamdīt ļaudis pie darba, die Menschen zur Arbeit treiben
Dok. A.;

3) č. ābuolus, Äpfel von den Bäumen schlagen;
putnu pērkļus č., die Vogelnester zerstören PS. Refl. -tiês, tastend etw. suchen, wühlen: kuo tu čamdies pa kabatām, pa salmiem, pa pe̦lniem?

Avots: ME I, 403

[I čapatas Jürgensburg "abgetragene Bastschuhe od. Pasteln."]

Avots: ME I, 404

čapele, ein alter, schlechter Kasten Freiziņ.

Avots: ME I, 404

‡ caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261

[čavât, zu Gaste sein Burtn.]

Avots: ME I, 407

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

‡ III čenčere Druw., ein nach allen Seiten stark gekrümmter Baum mit ebensolchen Asten (wachsend oder abgehauen).

Avots: EH I, 288

II ce̦rs,

1) die Staube, der Strauch
RKr. III, 135, ein staudenartig aus einer Wurzel sich ausbreitendes Gewächs, [die aus einem Korne aufschiessenden Roggenhalme U.], knorrige Baumwurzeln, eine Gruppe von Sträuchern, Blumen: čūska ielīda ce̦rā LP. III, 75. liepa auga ar uozuolu vienā ce̦ra krūmiņā BW. 22418. kārklu ce̦rs = pudurs; dadža ce̦rs BW. 15705; priedes ce̦rs BW. 30140; nātru c. Vēr. II, 1245; ce̦ru papardes LP. VII, 1275. ce̦riem auga baltas puķes BW. 14246. baltu puķu ceriņš auga 6438. dziesmu ce̦rs ein Volkslied mit den dazu gehörigen Varianten Bar.;

2) ein bewachsener Hümplel
[cē̦rs L.] im Moraste St.;

4) der Sprössling:
dieva suolīts ce̦rs CF.;

5) der Pürzelknochen
L. Zu le. ce̦ra, li. kẽras "verwitterter Baumstumpf; Staube; куст, корневище, корень", kìrna "коряжиик; острый пень, остающiйся послѣ срубки прутяных кустарников", apr. kerbense "Strauchbirke", kirno "Strauch", slav. korenь "Wurzel" u. a., vgl. Leskien Nom. 162, Trautmann Wrtb. 127, Berneker Wrtb. I, 570, Zupitza Germ. Gutt. 110, Osthoff Parerga 48 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 315 f., Fick Wrtb. III ^4, 77, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 63.]

Kļūdu labojums:
vienā ce̦ra = viena ce̦ra
dadža ce̦rs = dadžu ce̦rs

Avots: ME I, 375

cìemuôtiês [nach U. auch ciemuot], Besuche machen, zu Gaste sein: rudens nāca, bāleliņ; nāc uz mani ciemuoties.

Avots: ME I, 394

‡ cìneklis ² (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276

[cirknis L., = apcirknis, ein Kornkasten.]

Avots: ME I, 385

čuminât,

1) wimmeln, sich durcheinander bewegen,
gew. refl. -tiês: prūši sāka čumināties pa sīpuolu mizām A. XI, 5;

2) tasten, tastend suchen:
č. pa pe̦lavām Freiziņ;

[3) čiminâties Ekau, langsam arbeiten].

Avots: ME I, 420

cūneši, = sunīši n. U.; [bei L. auch: "ein Brauer - Wagen"; "niedrige Rollwagen, Lasten zu führen" St.].

Avots: ME I, 399

I čupinât, [čupinêt Wessen],

1) betasten, befühlen:
apčupināt meitas krūtis U.; vgl. li. čiupinė´ti "betasten";

2) bei den Haaren
(matus) zausen, foppen L.

Avots: ME I, 421

‡ dagulêt, bis zu einem gewissen Zeitpunkt schlafen Kaltenbr.: d. da bruokastei.

Avots: EH I, 302

dakarêt, -ēju,

1) betteln (namentlich von Zigeunern):
man kauns iet dakarēt Ruj., Salisb.;

2) tanzen wie Zigeuner
U.;

3) tasten, suchen
Krem.;

4) = dukurēt Setzen.
Refl. -tiês, suchen, wühlen: kuo tu te dakarējies Krem.

Avots: ME I, 433

I dalît,

1): dalāmais plāksteris, verteilendes (?) Pflaster
BielU. Refl. -tiês, ‡

3) sich um etw. reissen
VL.; streiten Frauenb.: kuo es ar kalpu iešu d˙!

Avots: EH I, 305

dĩka (wie das Stichwort dĩkã vor *dīkaste zu lesen ist): eine viei brüllende Kuh AP.

Avots: EH I, 325

dir̃nêt [Salis, Muremois], -u od. -ēju, -ēju, intr., quienen, siechen, müssig, sich langweilend dastehen, sich aufhalten, auf etwas warten: kuo nu stāviet, kuo dirniet Alm. par velti man te jādirnē Krem., jādirn Salisb., Gr. - Sess. brāļa zirgs ar suni nuoskumuši, galvas nuolaiduši, dirn nuokautajam blakus LP. VI, 733. viņš dirn kâ aita Gr. - Sess. [Vielleicht aus * dīrinêt] = li. dyrinė´ti "gesenkten Kopfes langsam umhergehen"; [vgl. noch li. dýroti "mit gesenktem Kopfe dastehen" und le. dairīties I].

Avots: ME I, 470

dir̃splêsis, gemeiner Stichling, Stachelfisch (Gasterosteus aculeatus) RKr. VIII, 106.

Avots: ME I, 470

‡ divkā`rtuôtiês, sich verdoppeln: manas dusmas divkārtuojās Ezeriņš Leijerkaste II, 69.

Avots: EH I, 323

[driksnājs Salis "ein ungepflegter Wald, in dem niedergestürzte Bäume und Aste durch-einander liegen". Vgl. briksnājs.]

Avots: ME I, 499

driznêt,

1) erstarren, gefrieren
Lös. n. Etn. IV, 18;

[2) müssig dastehen
Wessen].

Avots: ME I, 500

drum̃zaka Burtn., = drumska, Auch drumzala: nuo mugurkaula pati beidzamā drumzaliņa, kuo pirtnieks nuo astes gala nuorāvis Etn. II, 86.

Avots: ME I, 504

duģinât, befühlen, betasten JK. II, 152. [auti abu ruoku duģināmi BW. 24742 var. (aus Gr. - Kruten). Aus dem Litauischen?]

Avots: ME I, 510

durinêt: (im Dunkeln tastend) vergebens suchen Kaltenbr., Oknist; dundurs durinē pie guovs Kaltenbr. (etwa: eine Bremse späht aneiner Kuh nach einer zum Blutsaugen passenden Stelle, wobei sie bald sich auf die Kuh setzt, bald wiederum emporfliegt).

Avots: EH I, 344

dusinât [li. dùsinti "engbrüstig machen"],

1) fact., ruhen, sich erholen lassen:
še dzīrās sveši ļaudis kumeliņus dusināt BW. 14113, 1. sešas stundas kājas āva, se̦stā ruoku dusināja 9335. kur kauliņus dusināt 19955. še viņa mēdza dusināt kājas R. Sk. II, 126;

2) intr., ruhen, rasten (selten):
ne tie (kumeliņi) svīda, ne tie kusa, ne tie ceļā dusināja Windau.

Kļūdu labojums:
sešas = piecas

Avots: ME I, 521

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

II dziêdêt, - ēju, tr., heilen: plāksteris, kas ve̦lk un dziedē. dziedējamais plāksteris, Heilpflaster. dziedē, kungs, manas sāpes ve̦se̦las. laiks visu dziedē. [Zu dzît.]

Avots: ME I, 561

džindžeklis, etwas Klirrendes, Tönendes: sunim piesien pie astes tukšu bundžu vai citu kādu džindžekli U. b. 109, 20.

Avots: ME I, 564

‡ dziñtarîgs,* berasteinartig: dze̦ltuojas dzintarīgi pakariņi (gelbe Pflaumen) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 171.

Avots: EH I, 359

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560

‡ enceri Alschw: "astes">guovju kastes". Eine Nebenform von enstere und enzers.

Avots: EH I, 369

‡ este Bērzgale, = aste">aste, der Schwanz: izrāve jam (vilkam) esti Pas. VII, 253 (2X).

Avots: EH I, 370

gadîgs,

1) tüchtig, ehrbar, nüchtern
[Manz. Lettus], verträglich, ["sorgsam, sparsam" Nigr.; mässig]: tam būs gadīgi gudram būt Röm. 12,3. vīriņš dzīvuojis ar sieviņu tik˙pat laimīgi un gadīgi kâ Filēmons ar Bauci Lautb. [nuomuodā ē̦sam gadīgi, nüchtern Glück I Thess. V, 6. guodīgi un gadīgi dzīvuot Manz. Post. 25. kungs, duod, ka mēs gadīgi gavējam (Dziesmu gr. L., M.), Herr, gib, dass wir mässig fasten;

2) "zuällig"
L. Zu gadîtiês (vgl. Froehde BB. VIII, 165), r. гóдный "tauglich", годи́ться "taugen, sich schicken, ziemen", mnd. gaden "passen, gefallen" u. a.]

Avots: ME I, 581

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gaļaîns, fleischig: gaļaina aste MWM. VIII, 75. gaļainas lapas Vēr. II, 415.

Avots: ME I, 598

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gaŗastis, fem. - ste, Demin. dial. auch gaŗastiņš,

1) der (die) Langchwänzige (beliebter Beiname der Elster):
žagatīte, gaŗastīte, tā ir jūsu lakstīgala BW. 583. gaŗastes tē̦vs, gaŗastes māte, sīki mazi bērniņi (Rätsel). zaķītis, gaŗastītis. tu, suniņ, gaŗastiņ BW. 12795;

2) gaŗastīte, die Schwanzmeise (parus caudatus)
Natur. XXXVII, 83;

3) gaŗaste, garaška [mit hochle. šk aus šķ], die Eidechse
Aahof, Peb.

Kļūdu labojums:
zagatīte... 583 = žagatiņa.. 28161

Avots: ME I, 605

‡ gavēņêdiens Juris Brasa 32, eine Fastenspeise.

Avots: EH I, 388

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614