Paplašinātā meklēšana

atkadaļât Spr., tr., losmachen, abhaken (ein Schlerrtau).

Avots: ME I, 163

bliũkada! Frauenb., Interjektion, bezeichnend einen Schlag mit einem grossen Gegenstand.

Avots: EH I, 230

‡ dīkaduoņa Mekons Barons M. 1870, S. 33, = dīkduoņa.

Avots: EH I, 325

jeb˙kad, jemals, je: miegs ir nuo viņa tālāku kâ jeb˙kad JR. IV, 181.

Avots: ME II, 108

jel˙kad, = jeb˙kad, irgend jemals, je: vai viņi jel˙kad vēl sastapsies?

Avots: ME II, 110

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.; ‡

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.); ‡

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

‡ II kad, Praep., = gar 1 Wainsel n. FBR. XIV, 86: viņš iet k. stūr[i].

Avots: EH I, 573

‡ kada,

1) =kad 1: k. tu nāksi? Dunika;

2) = kad 3: k. bijis tik gudrs! Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 93. Aus li. kadà?

Avots: EH I, 573

kadags RKr. XVI, 263 [aus Rutzau], = kade̦gs.

Avots: ME II, 131

‡ kadai Baldonn, Misshof, Neugut "=kad". Aus li. kadaĩ "ehemals" ?

Avots: EH I, 573

‡ kadaĩs Dunika, = kad 1: k. tas bija? Aus li. kadaĩs.

Avots: EH I, 573

‡ kadaks (so an Ort und Stelle gesprochen!) "Stiefel" Warkl., ein abgetragener Stiefel Skaista, ein Stiefel, dessen Schaft abgeschnitten ist, altes Schuhwerk Pilda, Nautrēni, ein Holzpantoffel Pilda: ve̦ca žīda kadakā BW. 20099, 1 (aus Lettg.). Aus poln. chodak "Bauernschuh".

Avots: EH I, 573

kadaks Karls., = kade̦gs.

Avots: ME II, 131

kadaļa, ein 3 - 4 Fuss langer Stock Spr., Etn. II, 2: devis vilkam ar kadaļu pa sāniem LP. V, 79. [Aus r. ходуля "Stelze"?]

Avots: ME II, 131

kadaļât, abhaken (ein Schlepptau) Spr. [Zu li. kedénti "zupfen", kàdulėti "запутывать"?]

Avots: ME II, 131

kadaļnieks Spr., jem., der das Schlepptau abhakt.

Avots: ME II, 131

‡ kadars Wessen, ein Werwolf.

Avots: EH I, 573

kadeģis: auch Bahten, Gramsden, Kal., Pampeln, Preekuln: nīcenieki . . . kuņu kāra kadeģuos BW. 12825 var.

Avots: EH I, 573

kadeģis Nigr., Gr. - Essern, [Medsen, Grobin, Ober - Bartau, Gaweesen, Perkunen, Tadaiken, Wirginahlen], der Wacholder. [Wohl ein Lituanismus.]

Avots: ME II, 131

kade̦gs, der Wacholder BW. 3707, 1 var. [aus Nieder - Bartau, 34130 aus Wirginahlen. - Nebst li. kadagỹs und kadegis dass. (vgl. auch ce̦dri) zu gr. χέδρος "Wacholder" und vielleicht ai. kadru-ḥ "braun" u. a.; vgl. Lindén IF. XVIII, 491, Boisaq Dict. 426, Berneker Wrtb. I, 467, Petersson Heterokl. 104 ff., Brüch IF. XV, 199 ff.].

Avots: ME II, 131

[kadeķis Fockenhof, Anneburg, Kurs., Mesoten, Pampeln u. a., = kadiķis; wohl hieraus umgebildet (vgl. kadeģis).]

Avots: ME II, 131

‡ kadiģiens Dunika, Rutzau, Wacholdergesträuch.

Avots: EH I, 573

kadiģis: auch Grob., OB., Rutzau: visi mazi kadiģīši BW. 3707 var.

Avots: EH I, 573

[kadiģis Dunika, Aistern, = kadiķis.]

Avots: ME II, 131

‡ kadiķe Grenzhof n. FBR. XII, 16, = kadiķis.

Avots: EH I, 573

‡ kadiķi Lubn., Holzschuhe. Vgl. ‡ kadaks.

Avots: EH I, 573

kadiķiene, kadiķiens, Wacholdersträucher Sudr. E. MWM. X, 3, 11.

Avots: ME II, 132

kadiķis: auch Altenburg, Alt-Moken, Anzen, Dond., Erwalen, Fossenberg, Gaiken, Granzhof bei Tuckum, Gr.-Buschh. Gr.- Essern, Grob., Irmelau, Iw., Linden in KurL, Mark-grafen, Memelshof, Naud., NB., Nigr., Nikrazen, Nogallen, N.-Rahden, Pormsaten, Preiļi (Kur. Nehrung), Ringen, Rutzau, Sackenhausen, Sassm., Satrngen, Schlockenbeck. Schmarden, Schrunden, Schwitten, Schwarden, Tummen, Waddaxt, Wallhof, Wirginālen, Zehren, Zehrxten, Zerrauxt, BW. 10515, BW. piel.2 16530, 2, gen. plur. kadiku BW. 22919 var., Demin. acc. s. kadiķanu BW. 6442 (aus Lennew.).

Avots: EH I, 573

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kadinât LD., = skubināt. [Vielleicht zu an. huatr, as. hwat "schnell, mutig", ahd. hwaz "scharf", got. gaƕatjan "antreiben", vgl. auch le. skadrs "scharf, munter".]

Avots: ME II, 132

‡ kadšu, obschon Kreuzb. n. BtelU.

Avots: EH I, 573

‡ kadu, =kad: es tev saskruotēšu bikses, k. tu laidīsi guovis labībā! Ukri. Aus ostli. kadù?

Avots: EH I, 573

kad˙viên, immer: rēķinumi ir kad˙vien sīki juo sīki Tēv.

Avots: ME II, 132

kaskad [Warkl.] (li. kaškadà aus kas žìno kadà) aus kas zin kad, irgend einmal: kad tas bija? kaskad Grendsen.

Avots: ME II, 169

kaškad, irgend einmal; zuweilen St.: kaškad es, mūsu kuortelī priekš durvīm sē̦dē̦dams, skatījuos, kâ ļaudis šurp un turp gaŗām staigāja GG. II, 28, Mar. [Aus dem Litauischen? Vgl. kaskad.]

Avots: ME II, 170

ķiskad = kas zin kad, irgendwann, einmal Anzen: mutīti tas ķiskas devis Mag. III, 3, 17; IV, 2, 121. [Wohl aus liv. kis "wer" (für le. kas) + (zina "weiss") + kad.]

Avots: ME II, 386

‡ ķiz˙kad Dunika, wer weiss, wann: ķ. viņš atkal atnāks.

Avots: EH I, 705

[ļe̦kadu ļe̦kadām aiziet, eiligst fliehen Stenden; vgl. ļe̦kata I 1.]

Avots: ME II, 534

‡ lîkadrẽbe ² AP., = rìka drẽbe (s. unter rìks 4). Dissimitiert.

Avots: EH I, 748

‡ līkadža Tdz. 46388, = lìkaža?

Avots: EH I, 748

makadata, eine Nadel, ein eisernes Stäbchen am Tabaksbeutel zum Ausputzen der Pfeife Kaudz. M.

Avots: ME II, 553

ne˙kad, niemals, nie: tuo es ne˙kad neaizmirsīšu. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo.

Avots: ME II, 717

nekad, in Verbindung mit kad: kad nekad (li. kada nekadà), irgendwann: atnāci kad nekad pie manis, kad tev vaļas!

Avots: ME II, 717

neka˙dai: auch Wallhof n. FBR. XVIII, 14, ne˙kadai Frauenb.

Avots: EH II, 13

neka˙daĩ Sessw., neka˙daĩs, nekade̦nais, niemals: mācītājs tādu grāmau meitenei duos ruokā? neka˙das! Janš. ne˙kad neesi dzirdējis? nekade̦nais.

Avots: ME II, 717

neka˙daĩs (unter neka˙daĩ ): auch Janš. Līgava I, 100; ne˙kadaĩs Dunika, Kal., OB.

Avots: EH II, 13

‡ neka˙dei Frauenb. "auf keinen Fall": es tev n. neļaušu precēt tādu meitu.

Avots: EH II, 13

‡ nezkad (nez˙kad?), einst: n. mēnesnieks bija spuožs Pas. XIII, 218.

Avots: EH II, 23

‡ nikad Pilda n. FBR. XIII, 38, = ne˙kad, nie.

Avots: EH II, 24

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

‡ paskadrs Vank., ziemlich scharf: paskadras acis C., Ermes.

Avots: EH XIII, 172

pļe̦kadi, In der Verbindung mit pļikadi, Interjektion: pļikadi, pļe̦kadi! aiz upītes velējās BW. piel. ² 29901.

Avots: ME III, 368

plikade̦sa, comm., ein Hungerleider U.

Avots: ME III, 343

pļikadi, in der Verbindung mit pļe̦kadi, Interjektion: pļikadi, pļe̦kadi! aiz upītes velējās BW. piel. ² 29901.

Avots: ME III, 370

plikadĩda, plikudīda BW. 31855 var., comm., plikadīdis U., plikdīdis LP. I, 36, ein Bettelarmer.

Avots: ME III, 343

saskadinât, anspornen: s. zirgu piešiem N. - Kurl.

Avots: ME III, 730

skadene, eine Art Kopfbedeckung: uotram galvā kāda skadene vai adene Biezbārdis Seifert Chrest. III, 117.

Avots: ME III, 863

skadināt, eilen Für. I: zirgu ar piešiem skadināt Elv. (anspornen). Zu skadrs 2.

Avots: ME III, 863

skadrība, die Munterkeit U.

Avots: ME III, 863

skadrîgs: "uzmanīgs un veikls" Seyershof: tas ir s. zirgs, - ne˙maz mašīnu nebaidās.

Avots: EH II, 496

skadrîgs U., = skadrs.

Avots: ME III, 863

skadriņi U., das Gatter od. Gitter Elv.: tev būs . . . vienu resti kâ tīkli taisīt nuo vaŗa uz skadriņu vīzi Glück II Mos. 27, 4. Akazijus krita caur skadriņiem II. Kön. 1, 2. tiesas galdam vis˙apkārt skadriņi MWM. VI, 748. meiteni, kas klausījās sle̦pe̦ni pie skadriņiem Rainis. Aus gadriņi in livischem Munde?

Avots: ME III, 863

‡ skadriņš Jürgens 73, ein gewisser Tanz (die Quadrille?).

Avots: EH II, 496

skadruôtiês, sich schärfen: skats skadruojas Asp. MWM. v. J. 1897, S. 803.

Avots: ME III, 863

skadrs,

2): auch Orellen; ņiprs un s. zeņķis Blaum. Raksti 115 (1939), 156. s. ("ātrs") zirgs Erlaa. kas ir tāds žigls cilvē̦ks, tuo sauc par skadru Ramkau. s. (früh aufstehend) cilvē̦ks, s. (nicht fest) miegs Serbig.; ‡

4) scharf:
s. nazis KatrE. viņš ir labs cilvē̦ks, tikai valuoda viņam ir tāda skadra ("skarba") AP. "mans teļš nebij sarkans, bet brūngānraibs!" It skadri ("?") atcirta ruopelnieks P. W. Šis ar mani tiesāties? 19; ‡

5) "?": šie augi ir ļuoti vārīgi un skadri uz laika pārgruozīšanām. viņi paliek guluot, kad jūt, ka būs slikts laiks, un muostas, kad labs laiks gaidāms Pēt. Av. III, 136.

Avots: EH II, 496, 497

skadrs Karls.,

1) leicht zu spalten:
skaldītu skadruos priežu klučus JR. IV, 84;

2) munter, frisch
U., aufgeweckt: skadrs zirgs Selsau, ("ātrs") C., skadrs zē̦ns C. tu esi skadra braucēja Selsau. skadrs (muodīgs) miega. nuo rīta visi skadri PS. skadrs (hellsehend) skats C. skadras ausîs, ein scharfes Gehör U. skadras (= spuožas, dzīvas) acîs C., Ermes, Wolmarshof; skadras acis, ein scharfes Gesicht Widdrisch, U.: skaudībai ir skadras acis MWM. VIII, 332. skadrs (wachsam) suns Wolm.;

3) grell
V. - Subst. skadrums,

1) die Schärfe, Rauhheit Widerhaarigkeit
U.;

2) die Munterkeit, Aufgewecktheit:
jūtekļu skadrums U. b. 109, 69. In der Bed. 1 wohl nebst šķe̦dēns (und skadiņi?) und li. skedervà od. skederlà "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zu osorb. ščedrić "krümeln", ae. scaterian "zerstreuen", gr. σχεδάννυμι "zersptittere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 558 f.). In der Bed. 2 (wozu auch skadinât) kontaminiert aus skab- (in skabrs) und *kad- (zu germ. hvata- "schnell, scharf" (bei Fick Wrtb.III4, 115; wenn mit hv- aus ide. qu̯-)? Oder zu norw. skata "in eine Spitze auslaufen" u. a. (bei Walde l. c. 539)?

Avots: ME III, 863

*skadzene od. *skadzenis "?": nuocirtis žīda pirkstu kâ skadzeni Anekd. 67.

Avots: ME III, 864

smalˆkadĩjuma zeķes, feingestrickte Strümpfe Duomas I, 417.

Avots: ME III, 951

*zakada od. *zakads "?": pluostnieki iet cits citam talkā jeb zakadā Etn. IV, 61. iesim zakadā nuodabūt pluostu nuo sēkļa Lennew. viņi visi iet zakadā, cits citu aizstāv visi Bers. zakadā ("pamīšus, rakstā") kult ("pamīšus, Fehsen. zakadā iet, hintereinander gehen Gilsen; gemeinsam etwas tun Altenwoga; einander (bei der Arbeit) behilflich sein Bewershof; einander zur Hilfe gehen Lubn., Meiran: pluostnieki iet zakadā, kad jāsāk pluosti laist tāļāk,vai kad kāda nelaime citiem gadījusies Lubn., Meiran.

Avots: ME IV, 682

skadiņi, Zaunspricken Zögenhof, Ruj., Ermes; skadiņu žuogs, ein Flechtzaun Dr. Zu šķe̦dē̦ns, skadrs?

Avots: ME III, 863

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

āgnēties (Altenwoga), zaudern, zögern: kāmuo, bet kad duod, tad āgnējas. [Zu li. ogùs "fad im Geschmack, schal" bei Būga KSn. I, 274?]

Avots: ME I, 237

‡ agrîms Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, agrīms ² Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Kaltenbrunn, agrīms Wessen n. FBR. XIII, 88, = agrîns: agrīmuos miežus Fil. mat. 172, Auleja. agrīmie lini ni˙kad neizaug tik gaŗi kâ vē̦līmie Kaltenbrunn. šuogad būs agrīmais pavasaris Zvirgzdine. agrīmās visteņas rudin sāc dēt ebenda. agrīms ciemiņš Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 4

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

aĩmanas: auch (mit ài ² ) Golg., KatrE. (hier neben vàimanas ² ), Kl.: cilvē̦ks kliedz aimanas vien, kad sāp KatrE.

Avots: EH I, 4

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

àizacîs, hinter dem Rücken, in der Abwesenheit: nerunā nekad aizacīs; pasaki acīs Mar. RKr. XIV, 104. Cf. aiz acīm.

Avots: ME I, 17

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

àizaũkstêt: kad masalas aizaukstē (wenn man sich während der Masern eine Erkältung zuzieht), var nuomirt ar Siuxt.

Avots: EH I, 6

àizbļaût,

1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;

2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.

Avots: ME I, 20

‡ àizblìšķêtiês ² Saikava, von einem plötzlich eintretendeu, eine kurze Zeitlang dauernden Lärm: kad gāju gar mārku, tur kaut kas aizblīšķējās Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja ² pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11

àizbrèkt,

1) überschreien,

2) von dem unheilvollen Vogelgeschrei:
kad dumpis aizbrē̦c, tad dvaša smirds JK. II, 72. kad pīpene aizbrē̦c, tad paliek dze̦lte̦ns JK. II, 71. Refl. -tiês, anfangen ein wenig zu schreien, zu weinen: bē̦rns aizbrēcās.

Avots: ME I, 20

‡ àizbūšķêt, ein dumpfes Geräusch hervorbringend fort-, hinlaufen: stirna ātri pa krūmiem aizbūšķēja Saikava. Refl. -tiês, dumpf erschallen: istabā kas aizbūšķējās Golg. aizbūšķējās ² , kad maiss nuokrita nuo pirtsaugšas Saikava.

Avots: EH I, 13

‡ àizbũve, was zum Abtrennen vorgebaut (aufgerichtet) ist; ein zwischen zwei Gebäuden eingebauter Anbau AP.: lai kāda aizbūve priekšā, bet zirgs ar guovēm ne˙kad nav kuopā Siuxt.

Avots: EH I, 13

àizcìest: Refl. -tiês: nu aizcietušies kartiņus, - tad jau sukās ar! Seyershof. kad zirgam neļauj braucuot izmīzties, tad tas aizciešas un nevar pamīzt Ahs.

Avots: EH I, 14

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

àizcĩkstêt,

1) knarrend fort-, hinfahren:
rati nebija aizcīkstējuši līdz rijai, kad ritenis jau salūza;

2) vollweinen, vollquietschen
(perfektiv): bē̦rns man visas ausis aizcīkstējis Bauske.

Avots: EH I, 14

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21

àizdipêt, auch vom sich entfernenden Schall, der vom Laufen eines Hundes, einer Katze od. einer Maus verursacht wird Nautrēni: aizdipēja vien, kad aizskrēja.

Avots: EH I, 19

àizduõmât, ‡

2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡

3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.

Avots: EH I, 21

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

‡ àizdzìrdêt, vernehmen, zu Gehör bekommen: aizdzirdēt kuo pa ausu galam Bauske. kad viņa dabūs kuo a., tad tūliņ izstāstīs citiem Golg., Mahlup, Schwanb. es jau aizdzirdēju (habe schon etwas vernommen) Gr. - Buschh., Memelshof.

Avots: EH I, 21, 22

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizgãds, Vorrat Etn. III, 145: izēdīsi pēdējuo aizgādu A. IX, 355. kad Grieta mirstuot, lai e̦suot savs aizgāds un nee̦suot jāiet pa pasauli sievas meklēt JU. viņam ir aizgāds ve̦cuma dienām Sessw.

Avots: ME I, 26

àizgàite,

1) : uz labu nu gan viņa visu rītu nedzied, nu jau būs uz kādu aizgaitu Erlaa. bē̦rni kad rāpus iet, tad ar saka: nu gan ir uz kādu aizgaitu - vai vaidēs, vai slimuos ebenda.

Avots: EH I, 23

àizgàitne,

1) Gang, Abstecher:
kad tev būtu kāda aizgaitne uz tuo pusi A. XXI, 66;

2) ein altes Gebrechen.
Lösern.

Avots: ME I, 25

àizgriêzt, tr.,

1) eine Schnittwunde beibringen, anschneiden:
sieviete gulējusi ar aizgrieztu rīkli LP. VI, 185. spārni aizgriezti Vēr. II, 817;

2) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Geschrei der Schnarrwachtel:
kad grieze aizgriež, tad ruokas sagriež JK. II, 71.

Avots: ME I, 27

àizjât,

1) a. kam priekšā,

a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),

b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡

2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡

3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡

4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ àizjādelêtiês;

2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;

3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.

Avots: EH I, 27

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

‡ àizkamuôt Ass. - Kalt., = nùovãrdzinât: kad zirgu bez laika aizkamuo, i neaug Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizkustêt, intr., sich wegrühren, sich hinwegbewegen, hinwegwenden: tu nedrīksti ne pē̦das aizkustēt, kad jau viss uotrādi padarīts LP. I, 165.

Avots: ME I, 34

àizliebt, hinlaufen: kad nu tu tâ plijies virsū, tad aizliebsim ar! Vīt. 35.

Avots: ME I, 37

‡ àizmàldît,

1) sich verirren lassen
Warkl.: aizmaldītiem bē̦rniem Ezeriņš Leijerk. II, 54;

2) sich verirren:
ni˙kad neaizmaldījām Pas. IV, 214 (ähnlich 385 aus Lettg.).

Avots: EH I, 38

àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].

Avots: ME I, 41

‡ àizmitinât, (Hausvieh im Herbst) für den Winter am Leben belassen: kad rudenī luopu aizmitināts pavairāk Janš. Mežv. ļ. II, 390.

Avots: EH I, 39

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àizprasît, tr.,

1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;

2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;

4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;

4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.

Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen

Avots: ME I, 44

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44

àizpupinât, von dem bösen Geschrei des Wiedehopfes: kad pupiķis aizpupina, tad dvaša smird Etn. III, 9.

Avots: ME I, 45

àizraût,

1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;

2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,

3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;

4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡

5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.

Avots: EH I, 45

àizriẽtinât,

1) machen, dass die Milch der Kuh zuschiesst
Polangen;

2) machen, dass die Milchdrüsen sich verhärten und weiterhin zu melken au hören:
kad guovs pilnīgi neizslaukta, tad saka, ka meitas guovi aizrietinājušas Doblen, C., JK., Neugut.

Avots: ME I, 47

àizrĩt, tr., verschlucken, versclingen: ēdieni - mēli vēlies aizrīt - cik gardi un salde̦ni LP. V, 236. Refl. -tiês, freqn. aizrīstīties, sich verschlucken, ersticken: vilks gandrīz ar kaulu aizrijās Adam. kad tu aizrītuos! (Verwünschen). tā pīpīte pavisam aizrijusēs (sich verstopfen) A. XX, 36.

Avots: ME I, 47

àizrùkt,

1) rollend sich entfernen, wegrollen:
šāviens aizrūca par upes krastiem MWM. VI, 409;

2) von dem vor dem Essen gehörten Balzen des Birkhahns:
kad rubenis aizrūc, tad blusas ē̦d Etn. III, 9. Refl. -tiês,

1) aufbrüllen:
lācis, lauva aizrūcās;

2) anfangen ein wenig zu rollen (vom Donner):
pē̦rkuonis tikai vienu reizi aizrūcies LP. VII, 473;

3) anfangen zu brummen (von Menschen), zu girren (von Tauben):
kuo mānies! kalējs aizrūcies Dok. A. siliņa uotrā malā aizrūcās baluodis.

Avots: ME I, 48

àizrumpêt,

1) sich verdocken:
kad jaunam kuociņam iegriež mizā, tad tas ar laiku aizrumpē Auermünde;

2) a. kaudzi ="uzkŗaut kaudzei rumpi" Ruhental.

Avots: ME I, 47

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

àizsẽrêt, intr.,

1) versanden:
ar katru gadu kuģu piestātne palika se̦klāka, kamē̦r pēdīgi pavisam aizsērēja B. Vēstn. kad kultūras tēce sāk aizsērēt R. Sk. II, 8, C.;

[2) sich trüben (von Glas):
ar aizsērējušiem, pusakliem luogiem Austriņš, Māras zemē ² 9; vgl. aizmilzt].

Avots: ME I, 49

àizsìet, tr., zubinden, verbinden: acis, luocekli, durvis, maisam galu, me̦zglu. uotram muti nevar aizsiet Vēr. I, 404. raganu aizsiet, die Hexe fesseln, bannen. kad ragana kur aizsieta (auch piesieta), tad tā ejuot tai pašā mājā dzert meklēt Etn. II, 54. àizsìenamais, Band; alles, womit man etwas zubinden kann: maisu, rīku aizsienamais od. aizsienamā aukla Etn. IV, 62.

Avots: ME I, 50

‡ àizšlogât Dond., sich bei Schlackenwetter mit nassem Schnee anfüllen und dadurch gesperrt werden: kad struopa skrejcaurums ar šlogu aizšlogā, tad tas jāiztīra.

Avots: EH I, 56

àizvagât C., Dunika u. a., àizvaguôt Golg. u. a.,

1) zupflügen (pflügend verdecken, zuschütten):
a. sastādītuos kartupeļus C., Golg. u. a.;

2) bis zu einer bestimmten Stelle Furchen ziehen:
kad aizvaguosi līdz kārklam, tad beidz! Frauenb.

Avots: EH I, 61

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

‡ àizzibinêt,

1) blitzend blenden
(perfektiv) Dunika: a. acis;

2) blitzend verderben
Rutzau: kad zibine aizzibinē riekstus, tad tie neaug;

3) = ‡ àizzibêt 2 Dunika.

Avots: EH I, 64

aka, Demin. aciņa, der Brunnen: Sprw. kad aka piegānīta, tad pašam smird. akai vienmē̦r tik tad taisa vāku, kad bē̦rns tanī jau iekritis. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. caurā akā ūdens nestāv. Vom plötzlichen Verschwinden sagt man: kā akā iekritis. tūliņ tās nuozudušas, kā akā iekritušas LP. VII, 546. Strūkļu aka, Springbrunnen. Zu li. ãkas "Wuhne", aksl. oko "Auge" [le. acs "Auge; offene, Wasser enthaltende Gruft im Morast", akate "Wassergrube", li. eketė˜ oder aketė˜ "Wuhne", und wohl auch gr. ὀπή "Öffnung, Loch" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ 371, Brückner Litu-slav. Stud. I 43 ^31, J. Schmidt Neutra 405 u. a. Parallelen für die Entwickelung der Bedeutung"Auge"zur Bedeutung "Quelle" geben G. v. d. Gabelentz Die Sprachwissenschaft ² 42, Hübschmann Arm. 413 f. und Stokes Wrtb. 4].

Avots: ME I, 62

ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],

1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;

2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;

3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.

Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad

Avots: ME I, 237

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. ^1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

ala,

1) die Höhle:
āpšu ala, Dachshöhle; lapsu ala, der Fuchsbau;

2) das Loch: Sprw.
kad kaķis mājās, tad peles alās. tas nebūtu varējis ne peles alā rimties;

3) Krebsnester, ausgespülte Höhlen, Löcher, ausgehöhlte Ufer:
vēži un zivis dzīvuo alās. [Wohl entlehnt gleich li. olà und olė˜ "Höhle" aus mnd. hol "Höhle, Loch", s. Bezzenberger GGA. 1878, 209 und Mag. XV, 4, 101 und Lidèn Stud. 82 ^3].

Avots: ME I, 66

aletes, der Ruf eines Jägers: kad zaķi sašaunuot un aletes jākliedzuot JU.

Avots: ME I, 66

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apaûglinât, apaûgļuôt, tr., befruchten: lietus apauglina zemi. Refl. -tiês, sich befruchten: dārzā dažādas (stādu) sugas augdamas savstarpīgi apaugļuojas Peng. Subst. apagļuojums, die Befruchtung, apaugļuôšana, das Befruchten: kad zieds apaugļuojumu pieņēmis, tad zieda lapiņas nuobirst. apaugļuošanu pie augiem izdara vējš, kustuoņi Konv. ¹

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 75

‡ apaũrêt, beblasen KatrE.: kad vējš apaurē kartupeļus, tie kļūst rūgti.

Avots: EH I, 72

apbadît (li. apibadyti), ‡

3) an mehrern Stellen ein wenig stechen
(tr.) Kaltenbr.: kad šite (pa rugājiem) apbada (kājas), tad nevar paiet.

Avots: EH I, 72

‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

apbučuôt: bē̦rniem bij maize jāapbučuo katru reizi, kad deve Erlaa.

Avots: EH I, 75

‡ apcìest (li. apkę̃sti), überstehen Für. I (unter ciets). Refl. -tiês: auch in Seyershof: kad nuo Ģurģiem sēj stādu lecektē, tad vairs nav jāse̦dz stāds: tas tū˙liņ aug un apciešas.

Avots: EH I, 76

‡ apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.

Avots: EH I, 76

apdũmuôt, tr., beräuchern: bites. Refl. -tiês, dunstig werden, vom Wetter, wie beim Höhenrauche: kad sausa migla nuo zemes ceļas, tad apdūmuojies gaiss Mag. III, 1, 88.

Avots: ME I, 83

apdzirdinât [li. apgìrdinti] und apdzirdît [li. apgìrdyti], durch einen Zaubertrank behexen: kad tik Rasas kungs nav dze̦lte̦nmaizes un vīna apbūris, lai mani ieēdinātu un apdzirdinātu A. XVI, 306. vilkacis e̦suot apdzirdīts cilvē̦ks LP. VII, 926; s. Etn. I, 75. apdzirdināšana, das Behexen durch einen Zaubertrunk: viņš nuo apdzirdīšanas bij nuomiris LP. VII, 674.

Avots: ME I, 84

‡ àpèlte ² Warkl., comm., ein gieriger (eig. und fig.) Mensch: āpeltei ni˙kad nav gan.

Avots: EH I, 194

apêst [li. apė´sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

‡ apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.

Avots: EH I, 82

‡ apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

‡ apglìmêt ² Setzen u. a., = apglīdêt 2: kad kuoks ilgi stāv ūdenī, tad tas apglīmē.

Avots: EH I, 82

‡ apgram̃stît,

1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;

2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;

3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;

4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.

Avots: EH I, 83

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89

‡ apgube,

1) = apguba Linden, Sonnaxt, Stelp.: sakasām sienu apgubēs Sonnaxt. kad sienu izārdīja, tad, kur plānāks, kasīja apgubēs Linden. kad zâle liela, tad apgubes bij bieži viena pie uotras ebenda. apgubēs siens vairāk reizes jāuzcē̦rt ebenda;

2) "liela rudzu stata" AP.: apgubē salikti rudzi.

Avots: EH I, 85

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkàmpt, Refl. -tiês, ‡

2) = apķer̂tiês 3: nu gan apkampāmies, ka lieta nav laba Janš. Dzimtene ² III, 265. tad vien es tik apkam̃puos, kad jau maks iz kabatas laukā un pa˙galam Frauenb.

Avots: EH I, 89

‡ apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90

‡ apknabinât

1) mit den Fingeospitzen bearbeiten
Renzen: a. jaunuos sīpuolus, lai labāk aug, kad tie jau sadīguši;

2) ringsum ein wenig abbröckeln
(tr., perfektiv): a. maizes kukuli NB., N.-Peb., Schibbenhof, Warkl. gani dažkārt apknabina kuo-kiem mizu N.-Peb.;

3) benagen
Schibbenhof;

4) "scherzweise (kitzelnd) anrühren"
Baltinov.

Avots: EH I, 92

apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.

Avots: EH I, 95

‡ aplabt, sich beruhigen, beschwichtigen (von einem Erzürnten gesagt) Siuxt: kad saimnieks būs vairāk aplabis, tad sāc ar viņu runāt par algu!

Avots: EH I, 96

aplaîst [li. apléisti], tr.,

1) in die Runde gehen lassen, nach allen Seiten schweifen lassen:
kausu aplaist apkārt Alm. viņš aplaida acis visapkārt. es aplaižu acis pa visiem kaktiem. Ješka aplaida mēli visapkārt pa muti Dok. A. es būt' savus gaŗus matus ap vaiņagu aplaiduse BW. 9987. aplaist ziņu, eine Nachricht rings umher verbreiten;

2) belassen, anstecken, behaften:
ar kašķi, utīm, miegu; svē̦tās meitas aplaižuot tādus ar dažādām slimībām LP. VII, 652. viena kŗaupaina aita aplaiž visu baru ar kŗaupu B. Vēstn.;

3) überschwemmen:
pļavas ar ūdeni. Refl. -tiês, sich hüllen, sich umgeben, sich abgeben: kad ieraugu svešus ļaudis, tad ar miglu aplaiduos BW. 13551; aplaisties ar Sīmani Etn. IV, 78, sich des Schlafes nicht erwehren können (von kleinen Kindern); aplaisties ar utīm, verlausen; aplaidušies kā ar kašķi A. XIII, 529. vakara aukstums aplaidās viņam ap ausīm A. XX, 802. aplaidies tikai ar tādu nabagu. Degl.

Avots: ME I, 99

‡ aplaktuôt, ringsum mit Lalten beschlagen Frauenb : kad spāres uzce̦ltas, tad jāaplaktuo jumts Siuxt.

Avots: EH I, 97

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

‡ aplaûzām Erlaa, Adv., stellenweise einbrechend (intr.): kad a. iet (wenn das Pferd bajd auf dem Eise geht, bald beim Gehen einbricht), zirgs nevar i[r] tukšu vāģu pavilkt Erlaa.

Avots: EH I, 97

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

aplûzãm, Adv., ringsum brechend: kad sērsnēm vai arī le̦dum neiet pa virsu, bet lūst iekšā, tad iet aplūzām Etn. III, 145. tagad ir pati aplūza (Subst.): sniegs vēl netur pa virsu, iet aplūzām Stelpenh., Fest.

Avots: ME I, 103

apmàlis,

1): auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Ramkau, Serbigal, (mit â ² ) Seyershof: kad siens sauss, tad liek apmāļus gubās kuopā un ve̦d pie šķūņa. kasiet sienu apmãļiem! C. nuo gubām sienu pie šķūņa izjauc apmālī Ramkau.

Avots: EH I, 101

apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

apnemt (unter apņemt) Seyershof u. a.,

1) herumnehmen:
a. maizi ap aku;

4): kad cūka ir ļaunuma apņemta, tā nepieņe̦m kuiļu.

Avots: EH I, 103

apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,

1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;

2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;

3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;

4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;

5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,

1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;

2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;

3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;

4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;

5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.

Avots: ME I, 110

apuôstît [li. apúostyti], apuošņât, apuôšķêt C., freqn., tr., beriechen, beschnuppern: kad zirgam asti apgriež, tad nuogriezums jāduod zirgam pašam apuostît Etn. II, 121; luopi savu barību apuošķē. Refl. -tiês, sich gegenseitig beriechen, beschnuppern: suņi apuošņājas. apuostīsies, - gan jau satiks A. XX, 304.

Avots: ME I, 133

‡ appamparâtiês, (durch Heirat) inverbindung treten: labi, kad dabūn tikušu cilvē̦ku. iekam ar kaut kādu appamparājas, tad labāk lai ne˙kāds! Janš. Bandavā I, 28.

Avots: EH I, 104

applãt,

1) karašas, Kuchenteig aufstreichen, mit Schmant, Honig u. a. füllen
L.;

2) beklatschen:
ir gan mutīte, kad laiž vaļā, tad applāj visus AP.;

3) bewandern, durchstreichen:
nabags applājis visu pagastu AP.

Avots: ME I, 111

apredzêt,

1): kad čūska uzgājusi uz ceļa, tā netiek pruom bez cilvē̦ka apredzēšanas Segew.; ‡

2) beaufsichtigen:
kas tad apredzēs visu saimi un mājas būšanu? Janš. Dzimtene V, 72.

Avots: EH I, 108

aprêibinât (li. apreibinti): kad cūku (pa galvu situot) apreibina, tuo var viegli nuokaut Kaltenbr.

Avots: EH I, 108

aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,

1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;

2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;

3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.

Avots: ME I, 115

‡ aprikte Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, die Einrichtung (Vorrichtung, Anstalt): kad guovs aizrijas, nuostumj uz leju; viņiem tāda a., kur nuodze̦n Frauenb. kam vēl tāda a. (labi iekārtuota saimniecība) kâ manam kaimiņam? ebenda. a. vilnas kāršanai Dunika.

Avots: EH I, 109

aprĩt, tr.,

1) verschlingen, auffressen:
es viņu dzīvu aprītu Etn. III, 121. acīm apr., mit den Augen verschlingen. kad mēness vai saule aptumšuojās, tad ve̦cie latvieši duomāja, ka raganas šuos debess spīdekļus maitājušas, aprijušas;

2) vernichten, zu Grunde richten:
uguns visu aprij. viļņi aprij laiviņu Kaudz. M. redz, kur nu mans labums aprīts LP. IV, 7. aprīt laimi LP. VII, 491. biedrības ieņē̦mumus aprīt un izšķērdēt Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich zu Grunde richten:
kuo palīdz bē̦dājuoties aprīties?

2) sich verschlucken
U.

Avots: ME I, 116

apsâkt [li. apšókti],

1) anfangen, beginnen:
viņas smējiens neiznāca ne pus tik gaŗš, kā viņa tuo apsāka L. A. viss bij tik labi apsākts. kad šaubās ticība apsāks sikt R. Sk. II, 245;

2) sich gewöhnen:
tagad tas izliekas juokaini, bet gan jau ar laiku ar tuo apsāks C., Erlaa, Bers. tas nav apsākts, daran hat man sich noch nicht gewöhnt. Mat. Subst. apsākums, das Unternehmen: dažs kratīja par viņa apsākumu galvu Jan.

Avots: ME I, 118

‡ apsaluôt Siuxt, befrieren: kad rudeņuos apsaluojis, var iet pāri visiem laukiem.

Avots: EH I, 111

apsẽjas, (Stelpenhof u. a.) apsẽjĩbas,

1) Pl., die Beendigung des Säens im Frühling:
apsējības senāk svinēja pavasaŗuos, kad beidza apsēties Konv. ^1;

2) apsẽja, ein Stückchen Feld, das aus Versehen unbesät geblieben ist; ein schlimmes Zeichen nach dem Aberglauben, weil dann ein Todesfall im Gesinde eintreten muss
U.

Avots: ME I, 119

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apslaucît, tr., ringsum fegen: kad uguntiņa izkuŗas, tad tuo apslauka Tr. IV, 601. Refl., ringsum sich reinigen. Spr.

Avots: ME I, 123

apslist, apslīst, -stu, -su, sich legen, still werden, aufhören: kāzu viesi visu nakti trieca; tikai pret rīta pusi apslīsa. lietus apslīsa (Druw. n. Etn. IV, 33). cālīši visu dienu čiepstēja; tikai vakarā apslisa T. pret vakaru vējš apslisa Aps. kad ūdeni uzlēja, tad uguns apslisa Schwnb. fabrikā truoksnis tikai pa svētdienām apslīst od. apslist J. Kaln.

Avots: ME I, 123

apsmakt, intr.

1) heiser werden; ersticken:
krāsnī uguns apsmaka, kad aiztaisīja durtiņas J. Kaln.;

2) verderben, einen Geruch
(smaka) bekommen (vom Fleisch): atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmakušu (Var.: apsmirdušu) BW. 16299.

Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku

Avots: ME I, 123

‡ apsmir̂dinât, mit Geruch (Gestank) anfüllen, stinken machen: kad vilnainu luputu dedzina, tad apsmirdina visu istabu Ahs. sīpuolus mizuojuot, apsmirdina pirkstus Siuxt.

Avots: EH I, 115

‡ apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.

Avots: EH I, 120

‡ apsprukt, eilig, flüchtend herumlaufen (um) Dunika, Kal. u. a.: nepaspēju a. ap istubas stari, kad suns jau ieķērās man biksēs.

Avots: EH I, 116

apstirpt, intr., inch., heranwachsen, gedeihen: sarus peŗ, kad bē̦rns jau apstierpst (= apstirpst) ste̦ngrāks JK. VI, 38.

Avots: ME I, 126

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apsvēpêt, ‡ Refl. -tiês, sich beräuchern: kad iet pie bitēm, de̦r a. Jürg.

Avots: EH I, 118

apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.

Avots: ME I, 128

‡ aptapinâtiês, = patapinâtiês: kad paši nebūsim pie citiem aptapinājušies, tad arī tie nenāks pie mums ne˙kuo tapināt Janš. Mežv. ļ. I, 337. pie . . . Pēteŗa viņš bija arvienu ar dažiem rubļiem aptapinājies Dzimtene I ² , 475.

Avots: EH I, 121

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131

aptvars,

1): dimants..., kas ze̦lta aptvarā (Einfassung)
raže̦ni kalts Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

2) plur. aptvari Auleja, Urinverhaltung:
kad kas nepamiezn, saka, ka jam a.

Avots: EH I, 123

‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.

Avots: EH I, 126

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.

Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch

Avots: ME I, 141

ârîgs,

1) geckenhaft, extravagant, ausser sich:
viņš tāds ārīgs, er ist extravagant. kad viņš tuo dzirdēja, tad viņš bija ārīgs, war er ausser sich (vor Wut);

2) ārīgs uz (von unersättlicher Grier), verpicht auf:
meita ārīga uz puišiem; zirgs ārīgs uz auzām;

3) ārīgs für ârẽjs, äusserlicht:
ārīgs st. ārējs spuožums, der äussere Glanz;

4) n. Etn. III, 145 ārīgs tīrums, mežs = ārējs od. āra t. m., ein Feld, ein Wald, wo guter Boden ist, wo schönes Gras, Laubbäume wachsen.
Dasselbe bedeutet ârîgsnêjs tīrums, mežs.

Avots: ME I, 242, 243

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141

‡ asīte "sacirstas malkas strēķis" Iw.: kad sacē̦rt. tad sakrauj tādās asītēs. Deminutiv zu ass 2.

Avots: EH I, 131

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

aste: Demin. astiņa BW. 2521 (aus Peterskapelle), 19184, 3 (aus Usmaiten), acc. -instr. s. astiņu 9439,6 var. (aus Dond.),

1): vilka a., pūces a. BW. 20362, 3. lapsas a. 16177, 4. žurkas a. 20348. kupla a. 30707, 2;

2): aude̦klu sauc par asti, kad tuo uzgrìež uz liela buomja Seyershof.

Avots: EH I, 131

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

astuôņi, dial. astuņi, tahm. u. hochle. astiņ (i) (li. aštuonì) [s. Le. Gr.? 331 e], acht; dekliniert nach der jo-Deklin. oder indekl. bē̦rns astuoņus gadus od. astuoņi gadi ve̦cs, das Kind ist 8 Jahre alt. vakar viņš viens pats mani sadauzījis, kur nu vēl tagad, kad tie astuoņuos LP. VI, 61.

Avots: ME I, 146

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. ² 448. [So auch Fick Wrtb. I ^4, 440 und III ^4, 184, Walde Wrtb. ² 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 ¹ und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês ^2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. ² 28 und Feist Wb. ² 25.]

Avots: ME I, 149

atar̂t: auch AP., Golg., lw., Kaltenbr., Pilda, Strasden, Warkl., Zvirgzdine: a. vagas (rudenī, kartupeļu rakšanas laikā) Warkl. kad izaûg zâle, ataŗ bacviņu, grieziņu vagas ai arklu Zvirgzdine. kad sūdi iearti, tad viņi kādu mēnesi tâ˙pat iearti trup; tad saecē un ataŗ apukuļ AP. ‡ Refl. -tiês, bis zum eigenen Überdruss pflügen: vai neesi vēl ataries? ‡ Subst. atarumi Segew., das zum zweitenmal Gepflügte (vgl. atarums unter atara).

Avots: EH I, 133

‡ ataurât, heulend hergelangen: kad šurp (ziemelis, der Nordwind) ataurā Juris Brasa 172.

Avots: EH I, 133

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

‡ atbalêt, wiederum blass (hell) werden: seja atbalējusi nuo vasaras nuode̦guma Bauske. kad rudzi bal, tad cilvē̦ks ar sāk atbalēt Siuxt.

Avots: EH I, 134

‡ atbâst (li. atbósti) Auleja, Cibla, Kaltenbr., Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine, -stu, -du, auch refl. -tiês Auleja, Kaltenbr., zum Oberdruss (zuwiderl werden: kaķis atbāda saimniecei Pas. I, 222 (aus Lettg.). pīrāgs atbāst ēst, sava maize ni˙kad neatbāst Auleja. atbado tuo darbu strādāt Zvirgzdine. atbāda gaŗlaicīgs darbs Warkl. vienam atbāda dzīvuot Kaltenbr. net atbādās staigāt ebenda. ka[d] častai (= oft) sāc virt [sc.: zivis], atbāstas drīž Auleja.

Avots: EH I, 134

‡ atblàkšķêt ² Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

‡ atblìšķêt ² Saikava, = ‡ atblĩkšêt: blīšķēt vien atblīšķēja, kad dampja vedēji sajāja.

Avots: EH I, 135

atbùods ² [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. ² 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136

atbrĩvêt, ‡ Refl. -tiês Bers., sich frei machen, sich beurlauben lassen: a. uz kadu laiku.

Avots: EH I, 136

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atbučuôt, ‡ Refl. -tiês,

1) einander zum Abschied küssen
Dunika u. a.: ar tiem atbučuojusēs Janš. Līgava I, 331;

2) sich sattküssen
Dunika, Kal.: vai tad jaunie nav vēl diezgan atbučuojušies? Kal. kad jau gana atbučuojušies ... Janš. Bandavā I, 80.

Avots: EH I, 136

atcerêt, gew. refl. -tiês, sich erinnern, gedenken mit dem Acc. und Gen.: kad tu augsi diža meita, tad es tevi atcerēšu BW. 1824. māmiņu atce̦ruos 13254 viņš atce̦r Jāņa svē̦tku MWM. VIII, 483. Mit abhäng. Part. od. ka: atce̦ruos aizmirsuse sešu mīšu audekliņu BW. 7327, 1.

Avots: ME I, 153

‡ atcìemât ² Auleja, zu Besuch herkommen: atciemā kad da mums!

Avots: EH I, 138

atcìenât Wolm. u. a., atcìenît Bērzgale, jemand, von dem man bewirtet ist, auch seinerseits bewirten: kad es varēšu tevi a.?

Avots: EH I, 138

‡ atčiêpt ² Dunika, entgegenpiepen: kad vista iekledzinājās, tad cāļi atčiepa.

Avots: EH I, 138

‡ atcilât,

1) = ‡ atce̦lât 2 C.;

2) von neuem aufrichten (in die Höhe heben)
Bērzgale: kad kartupeļus ataŗ, tiem drusku uzgāžas zemes, tâ ka pēc tam tie ir jāatcilā;

3) herübersetzen (mit einem Boot)
Meiran: a. ceļiniekus ar laivu šai krastā;

4) (das zu trocknende Heu) umwenden
(apmest) Bauske, Cibla, Kaltenbr., Meiran, Oknist: a. sìenu. Refl. -tiês,

1) zur Genüge heben:
maisus atcilājies;

2) herübersiedeln
Bauske, Sessw.;

3) sich wiederholt emporstreckend herkommen
Kaltenbr., Lubn., Oknist;

4) maizes klaips atcilājies Jürg., die Brotkruste hat sich von der Krume gelöst.

Avots: EH I, 137

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atdegt: kad krāsne ir atde̦guse, tad uzbāž vēl malku Linden.

Avots: EH I, 138

atdiene,

1) auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Druw., Golg., (mit ìe ² ) Erlaa, (mit iẽ ) Ramkau Salis, a[t]diẽnīte AP., a[t]dìenīte ² Kaltenbr., Saikava: guovs atnāca atdìenītēm Wolmarshof. guovs neizauga liela, juo atdienēm viņai bija teļš Nerft. guovs atnesa teļu atdienītēm Stelpenhof. kad guovs nāce slaucama par divi gadi - teice: tī jau a[t]dienītem Kattenbr. man telītes a[t]dienītes BW. 28688; ‡

2) eine junge, nicht milchende Kuh
Bers.

Avots: EH I, 139

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155

atdrebêt, intr., entgegen zittern: kad viņš kauks, tad bē̦rni nuo vakara puses atdrebēs Hos. 11, 10.

Kļūdu labojums:
zittern = zittern; zitternd herkommen

Avots: ME I, 154

atdzer̂t [li. atgérti], tr.,

1) etw. abtrinken;

2) trinkend entfernen, verscheuchen:
nāc še pie karaļa atdzert paģiras Rain.;

3) nachtrinken, nachfeiern:
mēs pie jums nu e̦sam divēju guodību atdzē̦ruši; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert J. Kaln. Refl. -tiês,

1) den Durst löschen, sich laben:
abi biedri iegavilējās, steigdami turp atdzerties LP. VI, 510. tur atdzeŗas meža uozuoli Psalm. 104, 11. man tā slāpst, ka nevaru atdzerties, es durstet mich so sehr, dass ich mich nicht satt trinken kann;

2) trinkend sich erholen, zu sich kommen:
kundze nuo lielajām izbailēm atdzērās MWM. II, 366;

3) bis zum Überdruss trinken, so dass das Getrunkene widerwärtig wird:
atdz. ūdens.

Kļūdu labojums:
meža uozuoli = meža ēzeļi

Avots: ME I, 156

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141

‡ atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, māte nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144

‡ atgausêt,

1) absparen:
vai nedevu es... nuo maizes..., kad es pats sev atgausēju Rainis VI, 277;

2) "zur Genüge sättigen"
Wessen.

Avots: EH I, 141, 142

atgũdināt, fact. von atgũt, sättigen, befriedigen: viņu (cilvē̦ku, kustuoni) nekad nevar atgūdināt A. X, 1, 629. Frauenburg. Refl. -tiês, sich erholen: rudzītis atgūdinās (U.), cf. atgũtiês.

Avots: ME I, 160

atgulêt, Refl. -tiês, ‡

2) liegend allmāhlich zusammensinken (vom Heu, Stroh u. a.)
Siuxt: kāp zemē nuo panta! tagad vairs neliksim. kad atgulēsies, tad varēs vēl kādu ve̦zmu uzlikt.

Avots: EH I, 143

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160