Paplašinātā meklēšana

ãbece, das ABC-Buch.

Avots: ME I, 234

âbelcene (unter âbelnĩca): auch Dond. n. FBR. V, 132.

Avots: EH I, 191

ābice, ābicnieks, ābisnieks U., für ãbece, ãbecnieks.

Avots: ME I, 234

acejas, Bers., Buschh. u. a. für atsējas, Femerstrang.

Avots: ME I, 7

‡ acekņaîns "ar aceknīšiem izausts": acekņains palags Linden.

Avots: EH I, 2

aceknis, ein Spanneisen für Weber; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

aceknis,

1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.

2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].

Kļūdu labojums:
9065 = 7065

Avots: ME I, 7

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

acekts, -s, ein Spanneisen für Weber, Alt-Pebalg; s. atsegte.

Avots: ME I, 7

‡ acenes, die Brille Bauske, Golg.

Avots: EH I, 2

‡ aceple BWp. 1033, 2, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Pilda n. FBR. XIII, 47, Auleja, aceplis Nirza n. IMM. 1930, II, 212, Asūne, = paceplis, der Raum (eine Vertiefung) unter dem Ofen; aceple Warkl. n. FBR. XI, 120, = àizceplis.

Avots: EH I, 2

‡ aces, die Wiege (in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 2

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

àizce̦lât, wiederholt, allmählich fort-, hinheben: bē̦rni aizce̦lājuši nazi uz galda uotru malu Stenden.

Avots: EH I, 13

àizceļuôt, verreisen: viņam bija jāaizceļuo LP. VII, 514.

Avots: ME I, 20

àizcelˆt, ‡

2) (etwas Schweres) fort-, hintragen, -führen
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: aizcēle mājas uz citu vietu. kādi trīs ve̦zumi aizcē̦luši uz Daugavpili; ‡

3) fort-, hingehen, -fahren
Ass. - Kalt., Kaltenbrunn: kur Jānis aizcēle? uz Gulbines kapiem aizcē̦luši ar kādi septiņi zirgi.

Avots: EH I, 13

àizcelˆt, tr., etwas vorheben, nach lettischer Vorstellung hinter sich heben zur Hinderung: vārtus aizc., die Pforte zumachen; svārkus aizcelt St., Konv. ^1, den Rock versetzen. Refl.: sich versetzen, abziehen: nuo sacerējuma aizcelties līdz autuoram Jans. es nuoduošu viņu... Bābeles ķēniņa kar,a spē̦kam, kas tagad nuo jums aizcēlies Jerem. 34, 21.

Avots: ME I, 20

àizceplis: auch Baltinow n. FBR. XI, 139, Zvirgzdine, àizceple ² auch Auleja, Kaltenbrunn, Oknist.

Avots: EH I, 13

àizceplis, àizceple, der Raum hinter dem Ofen: aizceplī od. -plē sēdēt BW. 770, 2.

Avots: ME I, 20

‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.

Avots: EH I, 13

‡ àizce̦rât, mit Gestrüpp vollwachsen: pļava aizce̦rājusi Bers.

Avots: EH I, 13

‡ aizcere Bers. "= pacere, eine tiefe Stelle im Fluss".

Avots: EH I, 13

àizcerêt, tr.,

1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;

2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.

Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē

Avots: ME I, 20

‡ I àizdicelêt, mit einem zweirädrigen Wagen (dicele) fort-, hinfahren N. - Bartau.

Avots: EH I, 18

‡ II àizdicelêt (?), unnützenveise fort-, hinschicken Bauske.

Avots: EH I, 18

àizkràce, die Gegend jenseit einer Stromschnelle JK.

Avots: ME I, 33

alcers, Butterteller Etn. III, 129 (aus Nurmhusen). [in Wandsen und Erwahlen dafür al˜ste̦rs, in Nurmhusen auch - al˜sars. Aus mnd. halster "halber Scheffel"?].

Avots: ME I, 66

‡ apce̦lât,

1) wiederholt (hebend) umwenden:
a. akmeņus, sliekas meklējuot. a. uolas, lai nebuojājas Stenden;

2) für sich gewinnen (günstig stimmen, geneigt machen)
Sessw.: a. savu kaimiņu.

Avots: EH I, 75

apceļuôt [li. apkeliáuti], tr., bereisen: viens zemnieks gribēja pasauli apceļuot LP. VII, 197. apceļuojums, die Reise: pasaules apc.; apceļuotājs, der Reisende: pasaules apc.

Avots: ME I, 78

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

apcelˆt,

1) beschwatzen, gängeln
Segewold;

4) sich (etwas Angenehmes) ausersehen:
raganas ... ir mūs[u] sē̦tu apcē̦lušas Janš. Mežv. ļ. II, 309. ‡ Refl. -tiês: neļauties a., sich nicht täuschen lassen.

Avots: EH I, 75

apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,

1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;

2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;

3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;

4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.

Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte

Avots: ME I, 78

‡ apcepinât (li. apkẽpinti ), ringsum ein wenig braten, backen (tr.) Ar. u. a.: a. gaļu, kartupeļus. Refl. -tiês, sich ringsum (von der Sonne) bräunen lassen: par˙daudz a. saulē.

Avots: EH I, 75

apcept [li. apkèpti], intr., bebacken: maize drusku vien apce̦pusi PS. šis pīrādziņš apcepis brūns Dok. A.

Avots: ME I, 78

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78

apcere,

1) die Betrachtung, Reflexion, das Nachdenken:
pēc īsas apceres nuosprieda Lautb. ieruosināt uz apceri par cilvē̦ka dzīves vērtību Vēr. 1, 234. dažādas apceres (verschiedene Gedanken, Betrachtungen), šūpuli kaŗuot BW. I, 283;

2) die Anschauung, Weltanschauung:
tautas apcere A. XVI, 608; dabas parādīšanās dabūja dabascilvē̦ka apcerē pastāvuošus, cilvē̦kam līdzīgus veidus RKr. VIII, 15.

Avots: ME I, 78, 79

apcerêt, tr.,

1) über etw. nachdenken, geistig betrachten:
visu labu apcerēju BW. 1360, ich dachte an alles, was gut ist. gulu, gulu, miegs nenāca aiz lieliem sirdē̦stiem; apcerēju sav' pūriņu, sen pašūtu, nerakstītu BW. 7647; apce̦rē̦ta līgaviņa BW. 13389, 10, die geminnte Braut, gew. iece̦rê̦ta l. od. ce̦ramā;

2) behandeln:
apcerēsim šuo jautājumu drusku sīkāki. Refl. apcerêties, sich Hoffnung machen L., sich besinnen: pats apceries, ar dzīvi samierinies Rain. Subst. apcerējums, die Betrachtung, Behandlung, der Aufsatz: apakšējās ziņas izņēmām iz kāda vēl nekur nedrukāta apcerējuma Etn. III, 113.

Avots: ME I, 79

apcerîgs: beschaulich: apcerīga dzīve R. Kroder.

Avots: EH I, 75

apcerîgs, zum Nachsinnen geneigt, nachdenkend: apcerīgais prāts tuo it dižani izpuškuojis RKr. IX, 10.

Avots: ME I, 79

‡ apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.

Avots: EH I, 75

‡ apkā`rtceļš, der Umweg: pa bezgalīgiem apkārtceļiem A. Brigader Daugava I, 15.

Avots: EH I, 91

‡ aplamnice Saikava, = aplamniece: tava gane ir smagi liela aplamnice, ka guovis labībā gana.

Avots: EH I, 97

‡ apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

‡ apricenis Linden, = aprika.

Avots: EH I, 109

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

aprùoce,

1): auch Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 110

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

‡ ârceles ² od. ârceļu ² bal˜ki Grob. "re̦sni baļķi, kas iestiprināti rijas istabiņas lauka sienās, kur uztikt ārdus": pa ārcelēm grūsta ārdus. Zu ārdcila.

Avots: EH I, 194

ârceļš;

2) Adv.: auch Fest.

Avots: EH I, 194

ârceļš, ein kleiner Nebenweg durch die Felder: vīri aizbrauca pa ārceļu Kaudz. M. Auch das Adverb ("ausserhalb des eigentlichen Weges"): braucēji brauca pa ceļu, kamē̦r kājiniekiem bija jābrien ārceļš pa sniegu Dr.; riteņi ietu ārceļš āpuž grambām Vīt. 68.

Avots: ME I, 240

‡ atbrauces Warkl. "zurückgestreifte Armel".

Avots: EH I, 136

‡ atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137

‡ atceļuôt, herreisen, -wandern Dunika u. a.: svešinieki atceļuojuši pie mums nuo tālām zemēm.

Avots: EH I, 137

atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo kāda slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.

Avots: ME I, 152

atcelˆt, Refl. -tiês, ‡

3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡

4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡

5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.

Avots: EH I, 137

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152

atcepinât maizi, das Brod zu lange backen lassen, sodass sich die Kruste von der Krume trennt. Refl. -tiês, gleichbed. mit atcept 1.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 152

atcept, ‡

3) "= pārcept 2" Wessen.

Avots: EH I, 137

atcept (li. atkèpti), intr.,

1) abbacken:
maize atce̦pusi (auch atce̦pusies), das Brod ist abgebacken, abrindig;

2) seinerseits backen:
pagājušu reizi tu par mani cepi, tagad es atcepšu tavā vietā Festen. Refl. -tiês, bis zum Überdruss backen: cep nu tu! es diezgan e̦smu atce̦pusies Festen.

Avots: ME I, 152

atcere, die Erinnerung: gan mīļi atcere pie tevis sienas A. XVI, 402.

Avots: ME I, 153

atcerêt,

1): es tuo vairs neatceru Gramsden n. FBR. IX, 110;

2) "= uzmirsêt" PlKur.

Avots: EH I, 137

atcerêt, gew. refl. -tiês, sich erinnern, gedenken mit dem Acc. und Gen.: kad tu augsi diža meita, tad es tevi atcerēšu BW. 1824. māmiņu atce̦ruos 13254 viņš atce̦r Jāņa svē̦tku MWM. VIII, 483. Mit abhäng. Part. od. ka: atce̦ruos aizmirsuse sešu mīšu audekliņu BW. 7327, 1.

Avots: ME I, 153

‡ atcerîgs, sich gut erinnernd Iw.: tapa runīgs, kustīgs, dzīvs un ļuoti a. Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 137

atlicen [in Lisohn: at˙licen], atlicin, atlican, atlice̦ns Lös. pietrūcin man spēciņa, atlicin (Var.: atlican) paduomiņa BW. 27274; 27284; zu atlikt.

Avots: ME I, 173

‡ atlicenis ein Übriggebliebener; Überbleibsel Stelpenhof: šuo sivē̦nu tev dāvinu; tas man ir tāds atlicenis.

Avots: EH I, 153

‡ atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157

atrùoce: ("aufgebogener Ärmel") auch Warkl.

Avots: EH I, 163

atrùoce, aufgebogener Ärmel, Ärmelaufschlag Grünh.; Armlehne M.; atruoči, Geländer M.; aufgebogener Ärmel Grünh.

Avots: ME I, 187

atruoceņis PS., atruociņis Trik., atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit uô ² ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163

‡ atteceņi "разбѣг" (Anlauf?) Wid.

Avots: EH I, 175

atteceņus, mit einem Anlauf, in vollem Lauf: atteceņus skriet.

Avots: ME I, 204

‡ atveice,* die Reaktion, Rückwirkung Wid.

Avots: EH I, 179

atvice: turuot tādu atvici Janš. Mežv. ļ. II, 148.

Avots: EH I, 180

atvice, die Hetze, die Vieltuerei, die Inanspruchnahme durch Arbeiten: mums tāda atvice: jāmazgā istaba, jācep maize, jāgaida viesi Nigr. n. Jan.; cf. vicêtiês.

Avots: ME I, 210

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183

‡ audzinīce,* = aûdzê̦tava: lielās luopu audzinīcēs Pet. Av. IV, 91.

Avots: EH I, 184

aûgstce̦pure, die hohe Mütze: augstce̦pures tē̦va dē̦lu BW. 12123.

Avots: ME I, 217

baĩce, auch baĩcene, eine kurze, dicke Peitsche Kand., Naud.; wohl eine Umbildung von d. Peitsche, das seinerseits aus poln. oder čech. bič stammt. [Betreffs des le. b- für d. p- vgl. Mitzka Studien zum baltischen Deutsch 25 f., wo häufiger Zusammenfall von p-5 b- in der baltisch - deutschen Aussprache konstatiert wird.]

Avots: ME I, 249

bañceklis Dond., = banstaklis.

Avots: ME I, 261

baucene, die Mütze, bieza ziemas ce̦pure ar ausainēm Dobl. n. Etn. III, 129.

Avots: ME I, 266

‡ baznīcceļš, der Kirchenweg: laukuos iemīdīti baznīcceļi Janš. Dzimtene I, 8. kruoga ceļu gan zināju, buznīcceļa nezināju BW. 20075, 2.

Avots: EH I, 207

‡ baznīce Sonnaxt, = baznîca.

Avots: EH I, 207

‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.

Avots: EH I, 213

bezcerĩba, die Hoffnungslosigkeit: savas dienas nuobeigt bezcerības skumjās un sāpēs MWM. VIII, 688; bezcerības stāvuoklis, ein hoffnungsloser, verzweifelter Zustand.

Avots: ME I, 282

bice: Kosename für ein Schaf Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 217

bice, biča Dond., das Schaf: ve̦lns šķita šuo otru aitu e̦sam un izlaida pa durvīm sacīdams:"bice mana, bice mana" LP. IV, 254; [vgl. bidze und bika].

Avots: ME I, 293

‡ biceniņš "?": kā jē̦rs lecināju pa biceniņu uz sē̦tu Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 217

bierīce, bierts, der Büttel, Henker L., St., Manz., Adolphi. [Entlehnt; vgl. klr. b'iryč "Polizeidiener", osorb. běric, běrc "Büttel", wozu Berneker Wrtb. I, 57.]

Avots: ME I, 306

‡ bikuce Puhren, = biguze.

Avots: EH I, 219

blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]

Avots: ME I, 307

‡ brace, die Rüge, Strafe: kad ielaida cita laukā, tad... tev b, ir, tad guovis ķīlāja Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 235

[braũceklis Dond., = braũklis.]

Avots: ME I, 325

brice, die Schelte, Rüge: dabūju nuo mātes brici Gr. - Sess.

Avots: ME I, 331

I brice: auch Ekau, Gr.-Würzau; dabūja brices nuo tevim Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 82. pagaidi, gan tev uznāks b. (eine unerwartete Strafe)! A. Leitans.

Avots: EH I, 241

‡ II brice "Britsche" Für. I.

Avots: EH I, 241

bricelêt: rügen, schelten - zu ersetzen durch: mit einem kurzen Gegenstande hauen, schlagen, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 241

bricelêt, rügen, schelten: gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi bricelēšu BW. 23316,8.

Avots: ME I, 331

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

bruceklis,

1): auch Franenb., Iw., Saikava; ‡

3) ein Schrapeisen
Bixten.

Avots: EH I, 244

bruceklis,

1) Sensenstreichholz
Dond., Gold.: izkaptis asina brucekļiem;

2) fig., ein überflüssiger Mensch, ein fünftes Rad
Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 338

bruce̦kls, ‡

2) = bruceklis 1 Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau: sabrucināja tuo (= izkapti) ar smilšuotu bruce̦klu Janš. Mežv. ļ. I, 175.

Avots: EH I, 244

[bruce̦kls Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 338

brucelis "ein Regenmantel aus wasserdichtem Stoff."

Avots: ME I, 338

brūcene, eine elende Hütte (zu brukt): izārdīt brūceni kâ vārnas ligzdu Neik.

Avots: ME I, 341

‡ II brũcene Ezere "ein Wetzstein (galuoda) zum Schärfen von Sensen".

Avots: EH I, 246

‡ bruñce Siuxt n. Fil. mat. 67, Name einer braunen Kuh.

Avots: EH I, 245

‡ buce (li. bùkė) Dunika das Schaf. Zu li. bùkas "stumpf", le. *bukt "stumpf werden"?

Avots: EH I, 248

I bucene,

3): auch Alschw., Dond., Iw., Kurmalen, Rawen; ‡

4) ein sehr hartes Sumpfgras
Frauenb.

Avots: EH I, 248

I bucene,

1) Brombeere
Dond.;

2) Beere der Eberesche Edwahlen;

3) Eberesche:
kuo līdz gaŗa bucenīte, kad nav uogu galiņā BW. 11916. [buceņu nūja BW. 21230, 2.] kalpu sieva uogas ēda, bucenē sē̦dē̦dama BW. 31080. [Wohl von buks "Bock" abgeleitet.]

Kļūdu labojums:
bucenēs = bucenē

Avots: ME I, 344

II bucene, der schwedische Pflug (gew. buciņš) Etn. III, 130. [Wohl zu buks; vgl. Bockpflug.]

Avots: ME I, 344

III bucene, die Sense Preekuln.

Avots: ME I, 344

bucenes Grühn., [bucene U.], die Bockmühle: bucenes jāgriež ar visu stāvu pret vēju Ahs. [Zu buks "Bock".]

Avots: ME I, 344

‡ bũcenes Salisb., Hagebutten. Demin. zu (vilku) būka II.

Avots: EH I, 256

‡ bùcenieks ² Prl. "maza pieliekamā mājiņa". Zu būcenis I.

Avots: EH I, 256

bucenis, die Eberesche Konv. ^1, Sehren].

Avots: ME I, 344

‡ II bucenis (mit ũ?) Kremon n. A. XI, 166, ein kleines, teilweise eingestürztes, aber noth bewohntes Häuschen.

Avots: EH I, 248

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357

‡ II būcenis Saussen "ein kleiner Holzblock zum Sitzen oder als Unterlage für irgend einen Gegenstand".

Avots: EH I, 256

I bũcenis: auch (mit ù ² ) Saikava, (mit û ² ) Orellen, Salisb.

Avots: EH I, 256

buce̦ns, ein Widder: auch AP.; Demin. buceniņš als Kosename N.-Peb.

Avots: EH I, 248

buce̦ns [C., Lis., Bers., bucē̦ns Nigr., bucins Kreuzb., ein Widder]; ein junger Ziegenbock: skarbalainu kazu vedu spruogainam buce̦nam BW. 18705, 1.

Avots: ME I, 344

bum̃bērnīce,

1) der Birnbaum
Spr.;

2) der Obstgarten Saucken
n. U.

Avots: ME I, 349

bunce, eine runde, bauchige Flasche Alm.

Avots: ME I, 350

‡ bùrcèniņš ² Sonnaxt, Deminunv zu bur̃kāns, Mohrrübe.

Avots: EH I, 254

‡ cace, ein Kinderspielzeug Gr.-Buschh. n. FBR. Xll, 59, Wessen. Nebst oder durch li. cacà aus poln. caca dass.

Avots: EH I, 260

‡ čauce Bē̦rzgale, čaucis ebenda, die Zwirnspule in der Nähmaschine.

Avots: EH I, 285

‡ cē̦barâtiês, -ãjuôs, langsam und ungeschickt etwas verrichten Siuxt n. Fil. mat. 67: it kâ tāds cē̦bars cē̦barājas.

Avots: EH I, 267

cebe, [cēbe Wid.], lauka cebe, euphrasia officinalis Doblen n. Birsm.

Avots: ME I, 367

cebelis, ein kleines Brot: māte izcepa bē̦rniem cebelīti Plm.

Avots: ME I, 367

‡ cebît, stehlen, stibitzen Wessen.

Avots: EH I, 262

‡ cebīte "maza bērna kāja" Frauenb.

Avots: EH I, 262

[ce̦blains Ruhental u. a., = cablains: ce̦blaina vista.]

Avots: ME I, 367

[ceblis Alt - Autz "etwas Verfilztes": vilna savēlusies kâ ceblis.]

Avots: ME I, 367

[ce̦bluots Stuhrhof "mit einem Schopf versehen": ce̦bluotas zuosis.]

Avots: ME I, 367

[ce̦bls, dichtes Haar: kaujuoties iekrist ce̦blā Neu - Bergfried.]

Avots: ME I, 367

[*ce̦bls, s. cabls.]

Avots: ME I, 367

‡ cebrene, eine Pflanze (?): viņi apsēdās uz grāvja malām ciesās un cebrenēs J. Veselis Daugava 1934, S. 510. Vgl. cēberiņš.

Avots: EH I, 262

‡ ce̦bri, = puduris 1 Frauenb.: rudzi jau ce̦bruos me̦tas.

Avots: EH I, 262

cebriņš: " eine Art Strauch (sausēdītis) mit weisser Rinde und roten Beeren" A.-Rahden.

Avots: EH I, 262

[cebriņš Pampeln "ein Büschelchen, eine kleine Gruppe": puķu vai kuoku cebriņš.]

Avots: ME I, 367

‡ cebris, ein Holzgefäss mit Henkeln Jāsmuiža, Kapiņi, Līksna, Skaista, Višķi.

Avots: EH I, 262

[ce̦brs Rosenbeck "ein Waldtier"(?).]

Avots: ME I, 367

‡ II ce̦brs, ein kleiner Strauch Luttringen.

Avots: EH I, 262

cebru juosta "?"BW. 13195; vgl. cē̦bru und cē̦dru juosta.

Avots: ME I, 367

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367

[cē̦ce̦las "sollen Klumpen heissen" L.]

Avots: ME I, 376

cecen, dial. [auch bei Manz., Post. I, 83] für secen.

Avots: ME I, 367

[I cecere Kreuzb. "der Hahnenkamm"; vielleicht mit cec - aus *sec -, vgl. sekste dass.]

Avots: ME I, 367

[II cecere Ruj. "der Weichselzopf; vēja sluota"; wohl zu cecers.]

Avots: ME I, 367

‡ III cecere, das Perlhuhn Rugāji, Višķi, Warkl., Wessen. Wohl aus r. цесарка dass, umgebildet.

Avots: EH I, 262

‡ IV cecere "ein verkrüppelter Baum" Mahlup.

Avots: EH I, 262

‡ V cecere "ein Baumstumpf; Baumwurzeln am Ufer unter dem Wasser" Baldohn.

Avots: EH I, 262

‡ ceceriņš "ein kleiner, grauer Waldvogel" (?) Rodenpois.

Avots: EH I, 262

I ceceris, etwas Abgemagertes, zusammengeschrumpftes: ceceris cilvē̦ks, ceceris bē̦rzs Mar. n. RKr. XV, 109.

Avots: ME I, 367

II ceceris: "kas sēd bez darīšanām" Wessen.

Avots: EH I, 262

[II ceceris Schwaneb.], cecers, der Stobben, Baumftumpf mit den aus der Erde gerissenen Wurzeln; fig., ein widriger, hämlischer Mensch Adsel; ein Krauskopf Oppek. n. U. [Wegen cencers "ein alter Baumstumpf", das doch wohl eine reduplizierte Bildung zu ce̦rs "knorrige Baumwurzel" ist, wohl eher eine reduplizierte Bildung zum genannten ce̦rs und zu ce̦ra "unordentliches Haupthaar" u. a. (so Persson Beitr. 157, Berneker Wrtb. I, 540 und Trautmann Wrtb. 124, wo auch čečeŗti "struppig machen, kräuseln", r. кокора "im Flussbett angeschwemmter Baumstamm mit Ästen" u. a. herangezogen sind), als (nach Būga KSn. I, 192 und РФВ. LXX, 254 f., vgl. auch Zubatý AfslPH. XVI, 386) eine Ableitung von der Wurzelform in ce̦kuls, kokaža u. a.]

Avots: ME I, 367

čēčerĩtis, ein Pfuscher RKr. XVI, 221 [aus Rutzau].

Avots: ME I, 411

ce̦ci, ce̦cas, alte Lumpen LD.

Avots: ME I, 367

‡ II ce̦ci "= ce̦cumi" (?) Plm.

Avots: EH I, 262

‡ cecin, = cecinus: duot c. Salisb.; cecindarbi "virsdarbi, blakusdarbi" Salisb.

Avots: EH I, 262

cecinus, Adv., was über den Kauf gegeben wird Salis n. U. [cec - aus *sec - (zu sekt folgen)?]

Avots: ME I, 367

‡ cecis, ein aus zwei quer übereinandergelegten, mit Füssen versehenen Hölzern bestehendes Gestell als Unterlage für einen Zuber Siuxt. Zu ce̦cumi?

Avots: EH I, 262

ce̦cumi: auch L., Burtn., Kegeln, Salisb., Seyershof, Smilten, Trik.

Avots: EH I, 262

ce̦cumi Wend., [Wolmar], ce̦kumi, für se̦cumi, se̦kumi.

Avots: ME I, 367

cedele, der Zettel, das billet; [nebst li. cẽdelis aus nd. cedel].

Avots: ME I, 367

[ce̦dri,] cedriņš, [Heidekraut]: daži cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš. [Zu gr. χέδρος "Wachholder"?]

Avots: ME I, 367

cedriens, [ein mit Heidenkraut bewachsener Platz]: redzēja cedrienā arī pa priedītei Janš.

Avots: ME I, 367

‡ II cedriens "skaidiena" (?) Daugeln.

Avots: EH I, 262

cedriņi: "ein wohlriechendes Kraut mit violetten Blüten" Līvāni.

Avots: EH I, 262

cè̦drs ^2, ranzig Infl. n. U.; [ herb: c. alus Warkhof; einem schlechten Beigeschmack habend: c. kartupeļi, c. putra Borchow, Domopol. Ursprünglich vielleicht "angebrannt" und in diesem Fall zu sloven. čâd "Rauch, Dunst", čech. čad "Ofendunst, Qualm"].

Avots: ME I, 376

[cedveres U., der Zitwersame; aus mnd. seduer dass.]

Avots: ME I, 367

ce̦guone, ‡

2) der Schopf
Pankelhof.

Avots: EH I, 262

ce̦guone, der untere Teil einer Kleestaude mit den Wurzeln Altenburg.

Avots: ME I, 367

[cegris (vielleicht *ce̦grs)"?": tē̦vam ste̦ga (gemeint ist damit der penis) nuolūzusi..; vēl tas cegris (auch: stegris; ein Stumel?) cilājās BW. 34960; vielleicht aus stegris entstanden.]

Avots: ME I, 367

ce̦gums: der Schopf - auch Stender Gramm. 182, Ruj.; "tā stāda daļa, nuo kuras aug lapas" NB.: biešu, kāļu c.; se̦dlu c., der Sattelknopf Für.

Avots: EH I, 262

ce̦gums, der Pferdezopf; [der Schopf: ieklupt ce̦gumā AP.]; der Widerrist Ruj., Dachfirst Peb. n. U.

Avots: ME I, 367

ce̦guna, der Schopf, Zopf: ņemt aiz ce̦gunas, klupt ce̦gunās Grünh. ce̦guns Elv., ein Pferdezopf; [vgl. ce̦kūna].

Avots: ME I, 367

‡ ce̦gūna "wirres Haar" Auermünde.

Avots: EH I, 262

‡ ceica, der Floh (im Rätsel) PV.: c. lēca. c. skrēja, ceicai pēdu nepalika.

Avots: EH I, 262

‡ ceicas, die Beine ("stilbi") PV.: apsedz savas plikās ceicas!

Avots: EH I, 262

‡ ceidinât (mit ostle. ei aus ī?) Bē̦rzgale, Vidsmuiža, necken ("ķircināt"); cèldinât ² Ludsen "spīdzināt, vārdzināt".

Avots: EH I, 262

‡ ceika "zehn parallele, mit einer Querlinie durchkreuzte Linien, um beim Kartenspiel das Gewonnene zu löschen" Wessen.

Avots: EH I, 262

ceikaũls: auch (mit eî ² ) Ruj.

Avots: EH I, 262

ceikaũls, für ceļkauls, das Kniegelenk LP. VI, 605, [auch in Salisb.] >

Avots: ME I, 367

‡ ceĩkuôt NB., langsam gehen: ja ceikuosi, līdz vakaram nenuoiesi!

Avots: EH I, 262

[ceĩmurene "?": sēd le̦pni kâ ceimurene - lūpas sa˙me̦tusi Planhof.]

Avots: ME I, 367

I ceimurs, Renntiermoos, Renntierflechte RKr. II, 69, Konv. ¹ 281; [Zu li. kimonai "weisses Moos" und čech. čmáni "Unkraut"].

Avots: ME I, 367, 368

[II ceimurs Druw. "ein eisernes Gerät".]

Avots: ME I, 368

‡ III ceimurs ("mit èi") AP. "ein schwer zugänglicher Ort" (?),

Avots: EH I, 262

‡ IV ceimurs ("mit èi") AP. "verworrenes Garn" (?).

Avots: EH I, 262

ceinis, s. cainis.

Avots: ME I, 368

ceĩpa: Plur. ceĩpas AP., verwühltes Haar PV.: (sa)ņemt aiz ceipām.

Avots: EH I, 262

ceĩpa [C.], der Haarschopf: ka es tevi nepaņe̦mu aiz ceipas! Ramelshof, [Kosenhof].

Avots: ME I, 368

‡ ceĩris AP., der Zeiger an der Uhr. Wohl aus *ceij(e)ris.

Avots: EH I, 262

ceizis, ein Netz Kurisch - Haff n. RKr. XI, 101.

Avots: ME I, 368

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦kata Ruhtern, = ce̦taļa.

Avots: EH I, 262

‡ ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês: auch ("streiten") N.-Schwanb., ("sich raufen") Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês, [streiten, Händel haben Doblen]: vai nu prāts ve̦cākajam ce̦kuoties pretī Alm.; [tollen, ausgelassen sein Lindenhof; ringen Gramsden; sich raufen Morizberg: gaiļi ce̦kuojas Roop, Arrasch].

Avots: ME I, 368

ce̦kula: (= ce̦taļa) auch Seyershof.

Avots: EH I, 262

[ce̦kula,] ce̦kuļa, ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kulaine, ein Huhn mit einem Federbüschel am Kopf Kaltenbr.

Avots: EH I, 262

ce̦kulains, ce̦kuluots, mit einem Zopf, Schopf, Wipfel, Gipfel, mit Büscheln, Troddeln versehen: ce̦kulaina vista, zīle, sila priede, ce̦kuluots kalns, ce̦kulaini mati.

Avots: ME I, 368

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

ce̦kuliņi, tagetes patula Rkr. III, 73: ruozes un ce̦kuliņi še tuvumā ieblakus aug Lautb.

Avots: ME I, 368

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

ce̦kuls (unter ce̦kulis),

1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;

3): auch Dunika;

4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;

5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;

6): auch Salis, Seyershof.

Avots: EH I, 263

ce̦kums, = se̦kums.

Avots: ME I, 368

ce̦kūna, der Schopf, dichtes Haar: tam biezi mati kâ ce̦kūna Naud.; vgl. ce̦guna.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦kuts Frauenb., = ce̦kulis 1, das Haupthaar: māte ieķērās abām ruokām meitai ce̦kutā.

Avots: EH I, 263

ceļa juosta BW. 1111,1 var."?"; vgl. cals.

Avots: ME I, 370

ce̦laine, ein Gurt: ar krāšņām ce̦lainēm sajuozušies Austriņ M. z. 10. Vgl. calene.

Avots: ME I, 368

‡ ce̦laks "?": māk ce̦lakus [?] (var.: ieluokus) darināt BW. 22595, 5 var.

Avots: EH I, 263

[ceļams, s. celt.]

Avots: ME I, 370

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

ce̦lât, - āju, oft heben: māte, meitu izde̦vusi, dzied kājiņas ce̦lādama BW. 18326,1; viel in den Händen haben, gebrauchen U.: grāmatu ce̦lāt, sich mit Lesen beschäftigen. [Refl. - tiês, wiederholt sich heben (von dem nach Begattung verlangenden penis gesagt) Trik.]

Kļūdu labojums:
1862,1 = 18326,1

Avots: ME I, 368

‡ ceļavedis (li. keliavedỹs) Stabur. b. 40, = ceļvedis.

Avots: EH I, 264

‡ celbedes, celbeži, celˆbežlapas, der Wegerich Trik.

Avots: EH I, 263

ceļbuõmis od. ceļkùoks, auch ceļa buomis, das Holz, darauf sich das Gewebte aufwickelt A. XII, 139.

Avots: ME I, 370

‡ celelis (li. kelẽlis), verächtl. Demin. zu ceļš, der Weg: pa tik šauru celeli nevar izbraukt Dunika.

Avots: EH I, 263

[celenes, gestrickte Tücher, die man um die Kniee (ceļi) windet Erlaa.]

Avots: ME I, 368

‡ II celenes, Zichorie (?) (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 263

‡ ceļenieks, = ceļ(i)nieks: brauc pa ceļu, c. (Var.: ceļa vīrs)! BW, piel. ² 447, l.

Avots: EH I, 264

‡ cele̦ns [sic!] Seyershof, langs gestreift (vom Gewebe): kad cele̦nu audaklu auž, tad vajaga četras paminas.

Avots: EH I, 263

ceļgali, die Kniee, KNiescheiben: nuometies ceļgaluos, līdz zemei luocījās BW. 14921; ruokas ap ceļgaliem salikt. ve̦lns sadze̦n vīru līdz celļgaliem zemē.

Avots: ME I, 370

ceļgals, das Ende des Weges: kādu versti nuo ceļgala pabraucām gaŗām MWM. VIII, 569.

Avots: ME I, 370

‡ ceļgrieži "?": nava laika meklēt, kur palikuši c. ..., un pulks skrien ... A. Grīns Dvēseļu putenis II, 140.

Avots: EH I, 264

ce̦li, schmückender Saum an der sagša [?],"ceļi ir izruotājumi gar sagšas malu uz pušķu vīzi, sagriezti nuo diviem pīniņiem": sēsi ce̦li sagšas griezt BW. 6673.

Avots: ME I, 368

‡ ceļi Stender Deutsch-lett. Wrtb., die Schichten auf einem Zwirnknäuel. Vgl. ce̦ls I.

Avots: EH I, 264

celiens (= ce̦ls I): auch in N.-Bergfried.

Avots: EH I, 263

celiens Bauske, = ce̦ls.

Avots: ME I, 368

celiņas, Wegerich (plantago maior) n. U.

Avots: ME I, 368

‡ I celines (li. kẽlinės "Hosen") Wessen, = celenes.

Avots: EH I, 263

‡ II celines Warkl., ein Unkraut am Wegrand.

Avots: EH I, 263

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

celiņš (unter ceļš), ‡

4) cūku celiņš, ein gewisser Webfehler (Streifen auf der Kehrseite des Gewebes)
Ramkau.

Avots: EH I, 263

celis: ceļuos nuometās BW. 15062. līdz ceļiem dubļus bridu 16101. sē̦tmalīšus celīšiem nuoluodāju BWp. 1241, 1. ūdens celī, das Wasser reicht bis zu den Knien Heidenfeld. Meillet stellt es Bull. XXVII, 55 zu cilˆts, slav. čeljadь "Geschlecht", gr. τέλος "Schar" u. a.

Avots: EH I, 263

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368

‡ celiski Salis, Segew., Adv., auf den Knien.

Avots: EH I, 263

celĩte,

1): auch Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XIII, 88, Odensee, Sonnaxt, Demin. celītiņā Sonnaxt: pa celīti te̦kājuot BW. 11959. izgrūž celītes un nuograntē tās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 129.

Avots: EH I, 263

celīte,

1) der Pfad, der Gang:
pa līku luoku celītēm uzkāpa klintīs A. XI, 576;

2) der Scheitel
Bers.: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499.

Avots: ME I, 368

ceļkãja od. ceļa kãja: ceļkāju od. uz ceļkāju dzert, iemest, den Abschiedstrunk trinken. Pēteris dzēra piektuo ceļa kāju A. XXI, 28.

Avots: ME I, 370

ceļkauliski zemē nuomesties, hinknieen MWM. II, 417.

Avots: ME I, 370

ceļkaũls: mit aû N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 264

ceļkaũls od. ceļa od. ceļu kaũls, das Kniegelenk, das Knie: visi nuokrita uz ceļu kauliem LP. VII, 1225.

Kļūdu labojums:
1225 = 1295

Avots: ME I, 370

ceļkùoks, s. ceļbuõmis.

Avots: ME I, 370

celksnis, das Aufgehobene, der Fund: re kur celksnis, teic zē̦ns, cigāru atrazdams Stelp.

Avots: ME I, 368

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369

ceļlapa od. ceļa lapa, Wegerich (plantago maior).

Avots: ME I, 370

ce̦lluôt: langsam gehen (von Vögeln) Luttringen; gehen (mit Humor gesprochen) Rutzau.

Avots: EH I, 263

ce̦lluôt, eilig gehen: kur nu ce̦lluo?

Avots: ME I, 369

‡ ce̦l˜ls Dunika, der Zoll (Mass).

Avots: EH I, 263

‡ celsmīgs* "erbaulich".

Avots: EH I, 264

‡ ce̦lmaĩnis Ramkau, = ce̦lˆmājs.

Avots: EH I, 263

ce̦lmājs, ce̦lmains, ce̦lmuojs, ce̦lmuots, stubbenreich, vol von Baumstümpfen: ce̦lmainā, - ājā, - uotā līdumā BW. 8562; 19604.

Avots: ME I, 369

ce̦lˆmājs, ce̦lmāja L., U., ce̦lmaine M, auch celmiens Kronw., ein Ort, wo viele Stubben sind: ce̦lmāju plēst; ce̦lmājā atauguši jauni kuoki LP. V, 43.

Avots: ME I, 369

ceļmala,

1): ganiņš gana ceļmaļā BW. 29556. gar ceļmalu saguluši 12705, 2; ‡

2) der Wegerich
Lubn.

Avots: EH I, 264

ceļmala, ceļmalis, ceļmale, ceļa mala, der Rand des Weges: Sprw. ceļmalā cirstai ē̦kai daudz meistaru.

Avots: ME I, 370, 371

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264

‡ ceļmãle Orellen n. FBR. XI, 41, Grenzhof n. FBR. XII, 13, ceļmãlis Orellen n. FBR. XI, 41, = ceļmala 1: ganiņš gana ceļmālē BW. 29556, 1 var.

Avots: EH I, 264

ceļmalis (unter ceļmala): tu ziedēji ceļmalī BW. 11406 var. ceļmalīša krūmiņā 26060.

Avots: EH I, 264

ceļmalīte: auch AP.

Avots: EH I, 264

ceļmalka, der Abschiedstrunk: ceļmalku dzert.

Avots: ME I, 371

ceļmalīte, ceļmalu lapa od. ceļmallapa od. ceļlapiņa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75. Nach U. ceļmalas, Cichorien; RKr. III, 70.

Avots: ME I, 371

[cel˜melis Līn., Deminutiv zu ce̦lˆms.]

Avots: ME I, 369

celˆmene: auch Ladenhof n. FBR. XI, 68,

1): ein Pilz AP., Linden, Lubn., Meiran, (mit elˆ ² ) Dond., Salis;

3): auch Siuxt (hier: zweierlei Pflanzen),
Sonnaxt (auch: celˆmeņu lapa): celmenes rudzu rugājuos bij nuo vienas vietas Siuxt. citi celmenes plūc, duod guovīm; e̦suot labs krēms ebenda.

Avots: EH I, 263

celˆmene,

1) ein gelber Pilz, der auf modernden Baumstümpfen wächst;

2) Schwefelkopf (hebeloma punctatum,
auch armillaria mellea od. hypholoma fasciculare) RKr. II, 65;

3) plantago maior Buschhof, Neu - Bergfried, Ruhental, Schwand.

Avots: ME I, 369

‡ ce̦lˆmgals, das untere Ende eines gefällten Stammes: es nuocirtu uozuoliņu... nuo ce̦lmgala bungas taisu BW. piel. ² 30189, 2. taisīta... nuo paša ķervainā ce̦lmgala Janš. Bandavā I, 119.

Avots: EH I, 263

‡ celˆmiene Zvirgzdine,

1) ein Pilz;

2) "zâles nuosaukums".

Avots: EH I, 263

celmiens (unter ce̦lˆmājs): mežmales celmiena zâle Janš. Bandavā 11, 4 (ähnlich Mežv. ļ. II, 467).

Avots: EH I, 263

celˆmine,

1) ein Pilz
Warkl. (li. kelminė "ein Pilz");

2) = celˆmene 3 Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 263

‡ celˆminieks Kaltenbr., ein Neusiedler im Walde, der rodet: kas tuo celminieku pietaisījās mežā!

Avots: EH I, 263

ce̦lˆmlaûzẽjs, = ce̦lˆmlaûzis: Ķ. uzskatams par ... ce̦lmlauzēju skuolas druvā A. Melnalksnis Mazsalaca 31.

Avots: EH I, 263

‡ ce̦lˆmuoksne ² A.-Rahden, = ce̦lˆ mājs.

Avots: EH I, 263

ce̦lmuoksne, [ein angebrannter Baumstamm Wid.].

Avots: ME I, 369

‡ ce̦lmuôtains, = ce̦lmuots: ce̦lmuotaiņuos līdumuos Pump. R. 1, 243.

Avots: EH I, 263

ce̦lmuots [li. kelmúotas], s. ce̦lmājs.

Avots: ME I, 369

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III ^4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369

ceļ(i)nieks, der Wanderer, Reisende: skaisti dzied ceļinieki, kumeliņus sajūguši.

Avots: ME I, 371

ceļuôt [li. keliáuti], reisen, wandern: kad mēs ceļu ceļuosim BW. 12218; ceļuojums, die Reise, Wanderung: tâ mans ceļuojums beidzas; ceļuošana, das Reisen, Wandern: pa karstu ceļuošana grūta; ceļuotājs, der Reisende, der Wanderer.

Avots: ME I, 371, 372

I ce̦ls: auch Auleja, Kaltenbr., Demin. celiņš AP.: juo lielāks kamuols, juo lielāki ce̦li Kaltenbr.

Avots: EH I, 264

I ce̦ls, eine Schicht Garn, die auf einem um einen Knäuel gewickelt wird L., Lems., Salis.; in Sessw., Gr. - Jgfh. celiņš: calus [mit a aus e̦] tina BW. 4369,6. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423.]

Avots: ME I, 369

*II ce̦ls: ce̦la juosta BW. 23175. Vgl. dazu E. Paegle Latv. Saule v. J. 1929, S. 841 f.

Avots: EH I, 264

*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]

Avots: ME I, 369

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

I ceļš,

1): ūdens c.,

a) ein Flussbett, Graben, Kanal
Ramkau;

b) der Wasser-, Seeweg;
zemes c.,

a): pa zemes ceļu braukt uz Rīgu, mit Pferden (weder den Seeweg, noch mit der Eisenbahn) fahren
AP., Salis;

b) der Mastdarm
AP.; putnu c.: rudeņuos putni pēc putnu ceļa var redzēt, kur skriet Linden; saules c.,

a) der Regenbogen
Kreuzb.;

b): pa nuovakari vajag iet saules celiņus nuosvētīt, in der Dämmer- stunde soll man nicht arbeiten Grenzhof n. FBR. XII, 23; zāģa c.,

a) "renīte, kuo nuo gala skatuotiês re̦dz starp izliektajiem zāģa zuobiem" Ramkau;

b) diejenige Stelle im Holz, wo beim Sägen die Säge durchgehen muss:
kuoku laižuot iesit ķīli zāģa ceļā AP. kad būs šķībi, tad zāģis neies pa ceļu Siuxt. ceļa ņemties, eine Reise ins Ausland unternehmen PK. n. BielU. pa ceļu, weg Pas. III, 242: ej pa ceļu! auch Zaļmuiža; ‡

2) der Gebärmutterhals
AP.: dažai guovei ir mazs c.; tad teļi grūši nāk.

Avots: EH I, 264, 265

‡ II ceļš (li. kẽlias) Kaltenbr., = celis.

Avots: EH I, 265

ce̦lˆslaûzis, der Bahnbrecher: auglīga virziena ce̦lmlauzis. rakstu valuodas pirmais ce̦lmlauzis Plūd. Llv. II, 40.

Avots: ME I, 369

‡ ceļ˜steklu lapa Stenden, Wegerich.

Avots: EH I, 264

‡ celˆšus, zur Verstärkung von celˆt: celšus izce̦lta Janš. Bandavā I, 396.

Avots: EH I, 264

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot; ‡

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I ¹ , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II ² , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies; ‡

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ celtaka NB., = ceļte̦ka 1.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264

ce̦ltava, ce̦ltuva Selb.[li. kéltuvas], die Fähre, der Prahm.

Avots: ME I, 370

celte, asperula tinctoria Mag. IV, 2,27.

Avots: ME I, 370

ceļte̦ka,

1): auch Gold., (ceļte̦ku lapa) Sthnehpeln.

Avots: EH I, 265

ceļte̦ka od. ceļa te̦ka,

1) Wegerich (lpantago maior);

2) der Landstreicher
L.

Avots: ME I, 371

‡ ceļte̦klapa Popen, Pussen, = ceļte̦ka 1.

Avots: EH I, 265

celtenis, ‡

2) ein Stein (auch eine andere Last
Saikava), den ein Mensch gerade heben kann: liek tik tādus celˆteņus; lielus (sc.: akmeņus) neliek Saikava. ar akmeņu laušanu gāja labi: vairums bij labu celˆteņu; bij arī pa ve̦zumniekam PV.

Avots: EH I, 264

celtenis Dr., [celtnis Wid.], der Hebel.

Avots: ME I, 370

celˆtin, zur Verstärkung von celt: paši brāļi savu māsu celtin cēla lielumā BW., piel. ^2, 5700.

Avots: ME I, 370

‡ celˆtne,* der Bau, das Gebäude.

Avots: EH I, 264

‡ celˆtniecĩba,* die Architektur.

Avots: EH I, 264

‡ celˆtnieks,* der Architekt.

Avots: EH I, 264

celtnis (unter celtenis), ‡

2) der Fund, was aufgehoben ist
(mit elˆ ) PV.: zē̦nam labs c.: atradis naudas maku.

Avots: EH I, 264

celts, ein Instrument [?].

Avots: ME I, 370

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I ² , 363.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

ce̦lˆtuvnieks: auch Janš. Atpūta № 399, S. 4.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuvnieks, ce̦ltavnieks, der Fährmann, der Übersetzer Stari I, 40.

Avots: ME I, 370

‡ ceļup, Adv., auf den Weg: duoties c. Alschw., A.-Rahden, Livāni, Naud., Janš. Dzimtene V, 52. gribu laisties ... c. IV, 169.

Avots: EH I, 265

‡ ceļūp Janš., = ‡ ceļup: c. duoties.

Avots: EH I, 265

ceļūtes (unter ceļš): es tevi pavadīšu tīdz ceļūtēm Serbigal n. FBR. IV, 56. ceļūtēs šķīrāmies ebenda.

Avots: EH I, 265

‡ ceļũtis (nom. pl.) Wolmarshof, ceļūtnes Segew., = ceļūtes.

Avots: EH I, 265

‡ ceļvãrplapa Anzen, Wegerich.

Avots: EH I, 265

ceļvedis: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

ceļvedis, auch ceļavads BW. 26542 var., der Führer, Wegweiser: kāds ceļvedis tu vari būt? tautas attīstības ceļveži. daiļākās ceļvedes - laima un turība A. XX, 335.

Avots: ME I, 372

ceļvējš od. ceļa vējš, der Fahrwind: Odisejs,... priecīgs par ceļvēju, uzvilka buŗas.

Avots: ME I, 372

ceļvìeta,

1) die Stelle, wo man durch den Fluss fährt;

2) ein verwachsener Weg:
kad tik ceļvietu varē̦tum atrast Dond.

Avots: ME I, 372

‡ ceļvĩrs Pas. X, 70, = ceļa vīrs (unter ceļš).

Avots: EH I, 265

‡ I cem̃be (li. kembė "Pflock" Iw., = cem̃me. cemme stammt wohl aus liv. tsemm, das seinerseits auf le. cembe beruht.

Avots: EH I, 265

‡ II cem̃be, Demin. cem̃bele Frauenb. "kāja". Identisch mit cembe I?

Avots: EH I, 265

‡ I cemere, sium latifolium Latv. konv. vārdn. 16659.

Avots: EH I, 265

‡ II cemere "mati pakauša daļā" Hopfenhof n. Latv. Saule 1927, S. 618. Zu li. kẽmeris "čumurs, če̦murs".

Avots: EH I, 265

cemeriņš: cemeriņi Reņģe, ein gewisses Kraut, dessen Wurzeln als Heilmittel gebraucht werden.

Avots: EH I, 265

[cemeriņš, die Nieswupzel (helleborus) Wid.; zu r. чемери`ца, p. dial. czemier, ahd. hemera "Nieswurz", li. kemerai "Wasserdost", worüber Charpentier KZ. XL. 430 ¹ und Berneker Wrtb. I, 142 f.]

Avots: ME I, 372

‡ I cemeris, eine Pflanze Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine giftige Sumpfpflanze Warkl., Zaļmuiža; ein an Flussufern wachsendes Kraut Zvirgzdine: cemeri rudenī saldani; guovis juos ē̦d Zvirgzdine. Zu cemeriņš.

Avots: EH I, 265

‡ II cemeris "?": bē̦rns sēd kâ c. Wessen.

Avots: EH I, 265

‡ III cemeris Kurmene,

1) ein in einem unordentlichen Zustand befindliches Zimmer;

2) eine mit Gesträuch bewachsene sumpfige Steile in einem
Wald.

Avots: EH I, 265

cem̃me, ein in die Wand oder auch in den Türpfosten eingeschlagener Haken, worauf die Krampe oder der Schliesshaken kommt; [Krampe, Hemme U.; identisch mit liv. tsemm od. tsemp "Krampe am Schloss", aber woher?].

Avots: ME I, 372

‡ ce̦muls Seyershof, ein Büschel: e̦buoliņš saaudzis ce̦muluos. sivē̦ni ē̦d ar ce̦muliem vien zâli. Zu ce̦murs.

Avots: EH I, 265

ce̦murs Smilt., Bers., ce̦muors U., die Dolde, die Traube: riekstu c.; [zu li. kẽmuras "Traube, Büschel; куча, множество", le. kamuols, r. комъ "Klumpen" u. a. s. Būga РФВ. LXV, 316 und LXVII, 241, sowie KSn. I, 196, Petersson Vergl. slav. Wortst. 29 f., Berneker Wrtb. I, 557, Trautmann Wrtb. 115].

Avots: ME I, 372

ce̦na, in Trik. ce̦ns, der Preis, Marktpreis: ce̦nas krīt, ceļas; aus цѣна.

Avots: ME I, 372

‡ ce̦navât, schätzen, den Wert bestimmen Saikava.

Avots: EH I, 265

ceñcele: auch Suhrs n. FBR. VII, 46.

Avots: EH I, 265

ceñcele Dond., Ahs., [Tals.], das Bein, die Hüfte: mātei plikas cenceliņas BW. 7811 [aus Dond.]; vgl. cenklis.

Avots: ME I, 372

ceñceres: auch in Blieden (von Kinderbeinen!); ceñcere Frauenb. "cilvē̦ka kāja" (spöttisch).

Avots: EH I, 265

ceñceres [Pampeln, Kurs.], cenceri U. ("in Kurl."), die Beine; [vgl. ceñcele].

Avots: ME I, 372

cenceris (unter cencers II), ‡

2) "der Hintere"
Bers.: dabūsi pa cenceri!

Avots: EH I, 265

[ceñceris Smilt. "ein ungepflegter, mit Unkraut verwachsener Strauch".]

Avots: ME I, 372

I cencers L., eine alte Stubbe (L. bemerkt selbst dazu:"soll soviel sein als sencers" [zu se̦ns u. ce̦rs, was phonetisch möglich ist]).

Avots: ME I, 372

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372

ceñkle Preek., [Pl., Tals.], ceñklis [aus dem Kurischen], der Schenkel, das Bein: paņēmis sivē̦na cenklīti LP. VI, 175. [cūkas cenkle BW. 32233, 1 (aus Sassm.)]. Zu li. kenklė˜ "Kniekehle; задняя часть голени"; [vgl. cenksle, cenceres, cinksla, cinkslis, cinca, li. kinka "Kniekehle" und dazu Thomsen Ber. 187].

Avots: ME I, 372

‡ ce̦ñkuôtiês Frauenb., zanken (hierauf beruhend), streiten: kamdēļ vajaga c.? labāki guodīgi sadzīvuot!

Avots: EH I, 265

ceñksle,

1): (die Sehne unter der Kniekehle)
auch Frauenb.;

2) "cilvē̦ka vai luopa kāja" Frauenb.

Avots: EH I, 265

ceñksle, n. L. u. U. auch cenkste,

1) die Sehne unter der Kniebeugung;
[cen̂ksle ² Katzd., Kniekehle ]; vgl. cenkle, cinksla;

2) Plur., die Füsse, das Bein:
dabūsi pa cenkslēm Kand.

Avots: ME I, 372

‡ ceñkslis Kand., = ceñkle.

Avots: EH I, 265

‡ ce̦nkstas Für., = ceñksle.

Avots: EH I, 265

ce̦ñkurs, die Dolde, die Traube Smilt., Bers.; [wohl als ein Lehnwort aus dem Kurischen zu ciekurs "Tannenzapfen"].

Avots: ME I, 372

‡ ce̦nuôt,* schätzen den Wert berechnen: ar cik ruobiņiem [uz birkas] katra putna suga tiek ce̦nuota R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 265

ce̦ns (unter ce̦na): auch Orellen, Ramkau.

Avots: EH I, 265

censeklis,* der Streber: nav vēl uzstājušies ļaunprātīgi censekļi Lautb.

Avots: ME I, 372

censeles "sehnichtes Wesen" L.; dazu cense L. u. censle U. (aus Kurl."), die Sehne unter der Kniebeugung. [Wohl zu censt; vgl˙gr. τένων "Sehne": τεινω "spanne" u. a.]

Avots: ME I, 372

censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.

Avots: ME I, 372

censīgs, strebsam, eifrig: savu valuodu censīgi tīrīt RKr. VIII, 18.

Avots: ME I, 372

ceñsle (unter censeles),

1) "kājas stilbs" Schlehk;

2) das Bein eines Tieres
Luttringen.

Avots: EH I, 265

censlis Vārds, ce̦nsulis Lautb., der Streber *.

Avots: ME I, 372

ce̦nsuonis, jem., der vorwärts strebt, der sich für das Allgemeinwohl abmüht: es satikuos ar kādiem mūsu jaunlaika ce̦nsuoņiem Purap.

Avots: ME I, 372

censt, Refl. -tiês: mit eñ auch Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 265

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372

centība, die Strebsamkeit, der Eifer: viņš ar savu centību bijis mūžīgi dzīvs paraugs.

Avots: ME I, 372

centiens, die Bestrebung: tautiskie centieni, die nationalen Bestrebungen.

Avots: ME I, 373

centīgs, strebsam, eifrig: cilvē̦ks, vīrs, jauneklis.

Avots: ME I, 373

ce̦ñtrs ² ,

1): auch Strasden; ‡

3) "?": ce̦ntri (mutig, herzhaft?)
atbildē̦dams Pas. III, 193 (aus Siuxt); ‡

4) "strebsam, eifrig".

Avots: EH I, 265

ce̦n̂trs ^2,

1) barsch, streng, unfreundlich:
sīva, ce̦ntra tā meitiņa BW. 12314. [viņam ce̦ntra daba Wandsen.] viņš atbild ce̦ntri [LP. I, 65; 2) bitter: c. uogas Markgrafen. Wohl als lehwort aus dem KUrischen zu gr. χεντεῖν, bret. kentr "Spitze, Sporn", ahd. hantag "spitz, scharf"].

Avots: ME I, 373

‡ *ce̦pans oder *ce̦pe̦ns (gesproch.: capans),

1) "der mehr angebrannte Teil eines gebackenen Schnittkohls"
Baltinow;

2) "nuoguris, gļē̦vs" Marienhausen.

Avots: EH I, 265

‡ cepât (mit e, zu lesen?) "stipāt" NB.

Avots: EH I, 265

‡ cepe Strods Par. vōrdn. 63 "?"

Avots: EH I, 265

‡ cepecis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Zvirgzdine, acc. s. cepeci Pas. VIII, 355, = cepetis. Zur Form s. KZ. L, 27.

Avots: EH I, 265

cepēcīša, die Bäckerin: te tā mana silta maize, te tā mana cepējīša BW. 12981, 1 var. Gew. cepēja, masc. cepējs [li. kepė˜jas]: maizes cepējs.

Avots: ME I, 373

cepējīša: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

‡ ceplenīca, der Backofenquast Orellen n. FBR. XI, 38.

Avots: EH I, 266

cepelnieks,

1) "dzelzs apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo uguns" Marienhausen, Zaļmuiža;

2) der Besitzer eines "kaļķu ceplis" Alschw., Katzd.;

3) "ein Ofenbesen aus Kieferzweigen"
Ludsen.

Avots: EH I, 265

‡ ce̦pe̦nas (li. kẽpenos "Leber"),

1) in der Verbmd. ce̦pe̦nas cept, die edlen Teile der Eingeweide braten
Lubn.;

2) auf der Pfanne nachgebliebene Abfälle von Pfannkuchen
Rutzau.

Avots: EH I, 265

cepenis,

1): auch Saikava; ‡

2) = cepiens: viens cepenītis (maizes) Salis.

Avots: EH I, 265

cepenis, heisses, schwühles Wetter Kaul., Mat.; [vgl˙li. kepenỹs "der Braten"].

Avots: ME I, 373

‡ cepesis "ein Faulpelz" Frauenb.

Avots: EH I, 265

cepetis: acc. s. cepiti BW. 2966 (aus Windau), Demin. cepetiņš 33414, acc. s. cevetiņu 19190, 1; izceps tevi cepetī BW. 2625. cāļa cepetīti 13250, 34.

Avots: EH I, 265

cepetis, dial. cepietis, der Braten: cūku, vēršu, zuosu c.; vilka cepetis, ein Schimpwort.

Avots: ME I, 373

cepiens: cik liela saime, tādu cepienu ce̦p Ramkau. nuoēdis cepienu maizes Pas. III, 156.

Avots: EH I, 266

cepiens, was auf einmal gebacken ist, der Schub: šis cepiens baltmaizes jauki izdevies.

Avots: ME I, 373

cepin, zur Verstärkung von cept: saule pēc lietus cepin ce̦p.

Avots: ME I, 373

cepinât,

1): c. gaļu- auch Salisb. (neben cept maizi, kartiņus);

2): auch Salisb.; saule cepina acis ārā Zvirgzdine. Refl. -tiês, ‡

2) c. saulē, sich von der Sonne bräunen lassen.

Avots: EH I, 266

cepinât [li. kẽpinti], tr.,

1) braten, backen:
bitīte maizi cepināja BW. 2666. uz iesmu cits cepina gaļu;

2) sengen:
nuo debesīm saule kâ cepināt ce̦p A. XIII, 377. saule tevi cepina kâ reņģi Aps. Refl. - tiês, intr., braten, backen: un brūni tur cepinās augļi Kārstenis, Gāju p., 52.

Kļūdu labojums:
uz iesmu = uz iesma

Avots: ME I, 373

‡ *ce̦pins· s. ‡ *ce̦pans.

Avots: EH I, 265

cepīte, ein gebratenes Hering.

Avots: ME I, 373

‡ ce̦plē̦ns, Demin. zu ceplis I, das Zaunkönigjunge Pas. I, 361.

Avots: EH I, 266