Paplašinātā meklēšana

‡ âdmenīša Saikava n. FBR. IV, 70, die Frau eines Gerbers.

Avots: EH I, 192

‡ aiviekša BW. 33612, die Himbeere.

Avots: EH I, 5

‡ àizàizgãjušais, der vorvergangene, vorvorige: aizaizgājušuo dien[u] muižā stādīja rāceņus Ahs.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizizgãjušais Dunika, = ‡ àizàizpagãjušais.

Avots: EH I, 6

‡ àizàizpagãjušais "der vorvorvergangene": aizaizpagājušuo gad[u], mēnes[i] Ahs., Kal.

Avots: EH I, 6

àizduôšas, Vorschuss, Darlehen. Spr., Tirs.

Avots: ME I, 24

àizèlša, jem., der ausser Atem kommt (kas arvien aizelšas) Wid.

Avots: ME I, 25

‡ àizizgãjušais Dunika, der vorvergangene: aizizgājušu svētdien[u].

Avots: EH I, 26

‡ àizkāršas, die Versperrung des Weges für die von der Kirche zurückfahrenden Hochzeitsgäste Kegeln n. Latvijas Saule S. 616.

Avots: EH I, 30

àizmā̀rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā̀rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

àizmìrša, der, die Vergessame: es ve̦cā aizmirša Ad. All.

Avots: ME I, 41

àizšàlkt, rieselnd, brausend wegfliessen, sich entfernen: strauta burbuļi aizšalc A. XVII, 396.

Avots: ME I, 54

‡ àizšàlktiês Spr., für eine kurze Zeit zu rauschen anfangen (vom Walde).

Avots: EH I, 54

‡ àizšaũdît,

1) wiederholt schiessend verscheuchen, -treiben:
a. zvirbuļus nuo dārza (pruojām);

2) wiederholt schiessend betäuben:
a. kam ausis;

3) (fahrend oder gehend) sich hinbegeben
Gr.-Buschhof: a. uz kaimiņiem. Refl. -tiês Wolmarshof, sich hinbegeben: viņš atkal aizšaudījies uz kaimiņiem.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamais: auch BielU., Siuxt.

Avots: EH I, 55

àizšaũjamaĩs, àizšaũnamaĩs, der Schieber, Riegel.

Avots: ME I, 54

àizšaũstiês, sich verhüllen, -decken Rutzau. Zu li. siaũsti "umhüllen".

Avots: EH I, 55

àizšaũt atspuoli aiz šķieta, das Weberschiffchen hinter den Weberkamm hineinschiessen (intr.) machen; vgl. auch aizšautiem ("?") pupē̦niem (so, mit u zu lesen) Fil. mat. 133.

Avots: EH I, 55

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizšaũtne*, die Ofenklappe; ein Riegel: aizšautne priekšā A. Brigader Daugava I, 1339.

Avots: EH I, 55

àizvārša, Riegel Aps.

Avots: ME I, 59

‡ akmeņapakša, der Raum unter einem Stein: nuo akmeņapakšas izlien časka Pas. IV, 475.

Avots: EH I, 66

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

apakšan, unter, dafür jetzt apakš, apakšā: cietis apakšan Pontio Pilato Manc.

Avots: ME I, 73

apkaišana = apskaišanās, der Zorn: sle̦pe̦na dāvana klusina... apkaišana Manc.

Avots: ME I, 92

âpša: auch Gr.-Buschh., Sehren, Sonnaxt.

Avots: EH I, 194

âpša C., PS., gleichbed. mit âpsis.

Avots: ME I, 239

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

‡ apšaũdelêt,

1) wiederholt (ein wenig) beschiessen; wiederholt niederschiessen:
a. zvirbuļus;

2) "hin und her laufend durchstreifen"
Bauske: a. visas malas.

Avots: EH I, 119

apšaũdît ‡

3) a. mieru "des getroffenen Friedens wegen Freudenschüsse tun"
Für. I (unter šaudīt); ‡

4) = apduot 1: a. pa gabalam maizes Celm.

Avots: EH I, 119

apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,

1) beschiessen:
pilsē̦tu;

2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.

Avots: ME I, 129

apšaulis: mit àu ² Warkl. (= nejē̦ga 2).

Avots: EH I, 119

apšaulis Nerft, Werssen, Warkl., ein übermütiger Mensch; zu šauls.]

Avots: ME I, 129

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt") Rutzau (mit aũ). ‡ Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119

apšàust, tr., geisseln, stäupen: iegadās kādā vietā sarkanums, kuŗš niez, sūrst un plešas lielāks, tad ir apšautums. apšautums ceļas nuo tam, ka svē̦tās meitas apšautušas JK. VI, 49.

Avots: ME I, 129

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129

apukša: auch Linden.

Avots: EH I, 124

ašavi (s. unter aši): auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 132

astneša "?"; zeltenes lai dzīvuo, kas nav svešiern astnešas (Schleppenträgerinnen?)! Dünsb.

Avots: EH I, 132

‡ atbēršas duot Dond., = vemt, vomieren.

Avots: EH I, 135

atduôša,

1): es viņiem duošu tādas atduošas (Vergeltung)
Janš. Mežv. ļ. II, 275.

Avots: EH I, 140

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155

atgar̂ša, der Nachgeschmack Dr., Sassm.

Avots: ME I, 158

atlāgadīšana, Vergütigung Bkerm. n. U. [Setzt ein Verbum * atlāgadīt voraus.]

Avots: ME I, 172

atmār(k)ša, das Gedächnis Serb.

Avots: ME I, 176

atmār(k)ša, das Gedächnis Serb.

Avots: ME I, 176

‡ atpūša Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 168, = atpūta 1.

Avots: EH I, 160

‡ atšaipîtiês, entgegengrinsen Oknist.

Avots: EH I, 173

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšalkās Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200

‡ atšàlkt, widerschallen: mežs atšalca.

Avots: EH I, 173

‡ atšàuban ² Saikava, atšàubaniski ² ebenda, = atšaubu: liet alu a. glāzē.

Avots: EH I, 173

atšaubît, atšaudît, zurückprellend machen L.

Avots: ME I, 200

atšaubu, atšaubinu, atšaubeniski, atšaubiski, [atšuobeniski Drostenhof, atšuobeni Kalz.], Adv., rückwärts, hinterwärts: zirgs speŗ atšaubu. mūrnieks atkrita atšaubiski nuo stalažām. atšaubu, atšaubeniski sist, mit der Hand rückwärts schlagen A. X, 2, 66.

Avots: ME I, 200

atšaũdinât, fact., Erholung gönnen, sich erholen, verschiessen lassen: ruokas, AP., zirgus C.

Avots: ME I, 200

atšaũdîtiês, sich durch wiederholtes Schiessen verteidigen.]

Avots: ME I, 200

atšaũdu, Adv., rückwärts, wie atšaubu gebraucht.

Avots: ME I, 200

atšaũmiski, nach C. in Weissenstein gleichbed. mit atšaubu.]

Avots: ME I, 200

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200

atšàutît, tr., zurückschlagen, zurückblasen: atšauti putas uz malu, lai var iesmelt Bers., Erlaa, Lub.

Avots: ME I, 200

‡ atšķẽršam "?": kâ a. ("verkehrt"?) cilvē̦ks dara! Stender Auz. Ern. 103.

Avots: EH I, 173

‡ atvarša (wohl mit -ār-) "tukšā te̦lpa jaunpiedzimušam bē̦rnam galvas kausa augšā, kas vē̦lāk aizaug cietï Frauenb. Wohl zu atvẽrt.

Avots: EH I, 178

atvãršas: a. dzēra svētdien pēc kāzām sievas ve̦cāku sē̦ta RKr. XVI, 264.

Avots: EH I, 179

atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]

Avots: ME I, 208

‡ atvaša, nom. plur. atvašiņi BW. 1998; 3358 ¹ , = atvasa: augat, maģas atvašiņas! BW. 1887. ar vītuola atvašām 1711, 2 var. (fig.) tur atzeļ pēcāk laimes atvašas Pet. Av. IV, 60.

Avots: EH I, 178

‡ aûdẽjîša Ramkau u, a., die Weberin.

Avots: EH I, 183

aûgša,

1): "augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leutë
zu verbessern in: augšas ļaudis BW. 29654, = aûgšļàudis. s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 226.

Avots: EH I, 184

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

augšan, in alten Schriften für aûgšām, aûgšā BD. 18 ⁴ ; IF. VI, 279.

Avots: ME I, 218

aumaša (unter àumašām): puisis aumaša liedzies Anekd. IV, 75.

Avots: EH I, 187

‡ aupušas (gen. s.), zu beiden Seiten befindlich: bij trīs braucēji: pirmais vadīja priekšgalā zirgus un divi bija aupušām pie a. (mit aû ² gesprochen) zirgiem AP.

Avots: EH I, 187

aũša, 2): ein ängstlicher, schüchterner Mensch Linden. auša 2 gehört wenigstens teilweise zu aušâtiês.

Avots: EH I, 188

aũša, com., aušis Nigr.

1) der Schwätzer, die -in:
ciema aušas saaušāj(u)šas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 2, die Schwätzerinnen des Dorfes haben das Gerücht verbreitet;

2) der Alberne, Unbändige, Windbeutel, Faselhans, furchtsamer Mensch, scheues Pferd:
Sprw. kur auša runā, tur gudrais cieš klusu. tas jau tāds aušas cilvē̦ks Serb. Auch adjektiviert: bij palikuse tāda kā auša prātā Dz. V. auša aus * austjā-, zu li. áuščioti, schwatzen, apr. āustin. (Acc.), Mund u. a. Endzelin BB XXVII, 190, XXIX, 188. [S. auch aûkslējas.]

Avots: ME I, 230

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

aušalîgs, unruhig, unbändig: izpe̦ld saule aušalīga Latv.

Avots: ME I, 230

avēkša, die Himbeere (Lind. n. Mag. XIII, 2, 57). [Zum ẽ vgl. li. dial. avė̕tė.]

Avots: ME I, 232

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene.

Avots: EH I, 190

avieša (s. unter avene): auch BW. 5179, 1, Tiž. II, 471, (mit iê) Zvirgzdine, gen. pl. aviêšu Pilda n. FBR. XIII, 61.

Avots: EH I, 190

avuošains, quellig: avuošainās birzēs Druva II, 428.

Avots: ME I, 233

bãkša [C., Roop, Lös.], Taurup, Druw., bākšene Lub., Fest., die Hebamme BW. I, S. 178, 186. [Vgl. bāka 2.]

Avots: ME I, 271

‡ bārkšaîns Warkl., = bā̀rkšķains.

Avots: EH I, 209

beņ̃ķapakša, der Raum unter der Bank: beņķapakša neslaucīta BW. 25824, 1.

Avots: ME I, 279

bezmēneša naktis, mondlose Nächte MWM. VIII, 479.

Avots: ME I, 284

bezsmaršas zieds, geruchlose Blütte Stari II, 564.

Avots: ME I, 286

‡ bikšas Salisb., Seyershof, Demin, dat. pl. biksīšām BW. 20385 (aus Anzen), loc. pl. biksīšās BW.15592 var. (aus Suhrs), = biksas.

Avots: EH I, 219

‡ bikšaukla, das Hosenband: še mana b., sasien galviņu! BW. 24919.

Avots: EH I, 219

‡ blākša, comm., ein Schwatzer PV.: neklausi! viņš ir liels b.

Avots: EH I, 227

‡ blùkšas ² blùkšas ² blùkšas ² Auleja, der Larm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes hörbar wird: b. vien sagāja.

Avots: EH I, 232

‡ bràlēnīša ² Prl. n. FBR. VI, 94, die Tochter des Bruders des Vaters oder der Mutter.

Avots: EH I, 239

‡ brēkša, comm., der Schreihals J. Zvaigznīte Kopoti raksti 86, PV., (mit ẽ) Alschw., Laidsen, Usmaiten, (mit è ² ) Selsau.

Avots: EH I, 241

breša "?": kas šim brešam nekaiš siltā istabā? Naud.

Avots: ME I, 330

‡ brìkšas ² Auleja, = brĩkšķis: kad sāce vē̦tra kuokus luocīt, b. vien iet pa mežu.

Avots: EH I, 242

II brukšas L., Etn. III, 130, Lagerholz, umgefallene Bäume, Graus, Schutt, dürre Wurzeln, Äste, Blätter, Abfall von Strauchwerk.

Avots: ME I, 339

I brukšas L., eine Sichel. [Vgl. etwa li. brũkšmis "Strich,

Avots: ME I, 339

brũzâšanâs Stuhrhof "ein grosses Gewühl, Gedränge".]

Avots: ME I, 342

burstīšanās, das Hexen, das Zaubern Konv. ² 3461.

Avots: ME I, 354

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas māju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359

cāruošana, ein Tanz U.]

Avots: ME I, 367

‡ caurdìrša, comm.,

1) ein nicht zu sattigender Mensch; ein Pferd, das oft mistet und sich daher schlecht mastet
Diet.;

2) einer, der alles schnell durchbringt od. verliert
Oknist: esi gan tu c.: tikkuo iedevu, i[r] atki nav.

Avots: EH I, 261

caũršaũta (od. *caũršauts?), der Milzbrand: kad luops vai zirgs ir ar cauršautu (liesu), tad nuogriež tam luopam staplvu RKr. XII, 38. [viņš ir caũršaũts Ruj., Salis, er hat den Drachenschuss.]

Kļūdu labojums:
tam = tanī vidū

Avots: ME I, 366

cepējīša: auch Warkl.

Avots: EH I, 265

cepējīša, die Bäckerin: te tā mana silta maize, te tā mana cepējīša BW. 12981, 1 var. Gew. cepēja, masc. cepējs [li. kepė̃jas]: maizes cepējs.

Avots: ME I, 373

‡ čḕrkša ² PV. "kas čērkš".

Avots: EH I, 289

cē̦rmaûkša: auch A.-Rahden, Brucken, Neugut, Stelp., (mit ē̦r ² ) Linden, Lubn.: ziedēja cē̦rmaukšiņa BW. 22304.

Avots: EH I, 268

cē̦rmaûkša [Mag. XIII, 2, 42], cḕ̦rmaûksis, [cē̦rmauksis Jürgensburg], [cē̦mauksis Wid.], cḕ̦rmaûkslis, cē̦rmuokslis Gr. - Ekau, cḕ̦rmuoksis, [cē̦rmūkša Gr. - Ekau], cḕ̦rmūkša ² [Warkhof], BW. 4655 (aus Selb.), [cē̦rmūks(l)is Gr. - Ekau, cē̦rmūška Kreuzb., infl. carmuksznie Kurmin = schriftle. *cē̦rmuokšņa od. *cē̦rmukšņa], die Eberesche, der Pielbeerenbaum (vgl. sē̦rmuksis). Zu r. черёмуха "Faulbaum" und viell. auch li. kermùšė "wilder Knoblauch", s. J. Schmidt KZ. XXXII, 346, Torbiörnsson Liqmet. II, 12 f., Berneker Wrtb. I, 145 f.]

Avots: ME I, 377, 378

če̦rmaukša Stari III, 17, [če̦rmaukste Kalzenau, če̦rmaukts Idsel], če̦rmūkste, [če̦r̃mũkste Budberg], čē̦rmūkste Jauns., [če̦rmukstis Budberg], čē̦rmūkša, [čē̦rmušks Selb., čē̦rmûška Stockm.], dial. für sē̦rmaukša usw., die Eberesche Infl.; [vgl. auch cē̦rmaukša usw.].

Avots: ME I, 410

‡ cē̦rmuokša Kolup, Lubn., cē̦rmuokšu kuoks L. Av. 1855, № 20, cẽ̦rmuôška Warkl. n. FRR. XI, 106, = cē̦rmaûkša.

Avots: EH I, 268

cē̦rmūkša (unter cẽ̦rmaûkša): auch Bērzgale, Stirniene Višķi, (cḕ̦rmûkša ² ) Dubena, Kapiņi, Lievenhof, Lixua, cḕ̦rmûška ² Baltinow n. FBR. XI, 130, Borchow u. FBR. XIII, 21, Lubn., Sonnaxt, Stirniene, Vidsmuiža, Viļēni.

Avots: EH I, 268

čē̦rmūkša (unter čermaukša): auch Asūne, Bērzgale, Bewern, Cibla, Dweeten, Kaltenbr., Pilda, Rēzna, Setzen, Wessen.

Avots: EH I, 289

‡ cierišas, Zeremonien Stender Deutsch - lett. Wrtb.

Avots: EH I, 278

cieša Wid.], ciešas, das Leiden: cik puosta, nelaimes un ciešu radīt Duomas I, 117.

Avots: ME I, 395

ciešains "?": krūtis ciešainas, bez izgriêzuma A. XX, 68.

Avots: ME I, 395

cìešana, das Leiden, Leid: man būs iespējams tavas ciešanas atviegluot. cìešanâs, die Enthaltung, die Selbstverleugnung Spr.

Avots: ME I, 395

cilša, der Stamm, die Abstammung Wid.]

Avots: ME I, 382

cìršana, das Hauen; viņam ve̦das malkas ciršana.

Avots: ME I, 387

I čuša, der Hintere: duod viņam pa čušu Mar. n. RKr. XV, 111.

Avots: ME I, 423

‡ II čuša: tuos (lauciniekus)v... apskauzdami sauc par čušiņām ("?") vai ar par cušiņiem Mekons Septiņi okstoņi 32.

Avots: EH I, 297

II čuša, jem., der zu fisten pflegt Wid.]

Avots: ME I, 423

III čuša N. - Bergfried "jem., der čušājas".]

Avots: ME I, 423

dakša: instr. plur. dakšiem BW. 14000, 11 (ans Dond.);

2): sìena dakšas BW. 19881. dzelžu dakšas 12810. trīszaru dakšas 17238; ‡

3) Plur. dakšas, die Ofengabel (ein gabelförmiges Gerät zum Hineinsetzen der Kochtöpfe in den russischen Ofen)
Kaltenbr.; ‡

4) dzijas dakša, Lichtgarn
Für. I (unter dakts); ‡

5) Demin. dakšiņas, ein Stickmuster
RKr. XVII, 33.

Avots: EH I, 303, 304

dakša, in einigen Gegenden Pl. t., die Heugabel, Mistgabel; kratāmās dakšas, die Schüttgabel BW. 26125. Das Dem. dakšiņa od. als Pl. t. dakšiņas, (dial. dakšķiņa A. XII, 32),

1) die Tischgabel:
ar dakšiņām tie vēl neēda;

[2) Garbengabel, kleine Mistgabel
Bielenstein Holzb. 503 u. 504]. dakšu arkls, s. arkls. Dial. auch dašķe, (hochle.) daška, [dakšķis (nom. s.) Römershof, dasti Lisohn. Also dast-, dask- (und dakst- > daskt-) nebeneinander; wenn s hier aus k̑, wohl zu norw. tagg(e), mnd. tagge "Zacke", mnd. tack(e) "Ast, Zacke".]

Avots: ME I, 433, 434

‡ dakšainĩtis, ein Pflug mit 2 Pflugscharen Ramkau.

Avots: EH I, 304

dakšasti, acc. sg., cerura venula Mežuos un ārēs II, 94.

Avots: ME I, 434

dakšastis,

1) ein aufdringlicher Mensch
Schujen;

2) "eine Art Käfer"
Widdrisch.]

Avots: ME I, 434

‡ dakterīša, die Ärztin BW. 20338, 1.

Avots: EH I, 304

damakša (unter damaksnējs): vgl. den Feld- bezw. Weidenamen Damakša Lvv. I, 81 (Mehrhof) und 110 (Waidau).

Avots: EH I, 305

damākša (unter damaksnējs): vgl. den Sumpf-, bezw. Waldnamen Damākša Lvv. I, 12 (Gottbardsberg) und 10 (mit ã, Drosth.).

Avots: EH I, 305

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308

darîšana, das Tun, die Angelegenheit, die Arbeit: ej tik un dari, kas tava darīšana. tā ir mana darīšana, gar kuŗu citiem ne˙kādas daļas. Sprw.: liels kâ zirgs, darīšana kâ blusai. kas tā par darīšanu? was ist das für eine Art und Weise? atnācu pie jums amata darīšanās. neiemaisies cita darīšanās.

Avots: ME I, 440

dašaũt Drsth.,

1) (bis zu einer gewissen Stelle) hinschiessen;

2) hinzuschiessen.
Refl. -tiês, schnell hinzueilen].

Avots: ME I, 442

denkša,

1) ein feiner Stutzer:
kâ nu tādam denkšam meitas neskries pakaļ? Naud.;

2) ein weinerliches Kind.

Avots: ME I, 455

‡ dešavîgs Warkl.. = deševîgs.

Avots: EH I, 317

dīgšas, s. dîgulis.

Avots: ME I, 477

dikša, dikšķis, einer, der mit kleinen Schritten geht, läuft, ein kleines, laufendes Kind Naud. Vgl. dikât.

Avots: ME I, 466

dir̃ša,

1): pruojām, pakulu diršas! BW. 26236; ‡

2) = dir̃sa II Siuxt: bē̦rns, uz tūplīti krizdams, nuositis diršai ūku JK. VI; 51.

Avots: EH I, 322

dir̃ša, comm., n. U. auch diršis, der Scheisser; ein Schimpfwort (" Scheisskerl"): kuo tas ve̦cais dirša tur pļurkš Mag. XIII, 53. pakšu diršis, stāvu dirša, Schimpfwörter U. [gatavs (bikšu) dirša U., Schujen, Daiben, ein ungeduldiger, der nichts schnell genug haben kann, und dazu wichtigtuender Mensch; einer, der alles verlangt und selbst die Hand nicht anlegen will.]

Avots: ME I, 470

‡ diršans PV., = dir̃ša I, ein leichtsinniger Mensch.

Avots: EH I, 322

dir̃šas (unter dirši): auch Rutzau, Manz. Post. II, 122.

Avots: EH I, 322

‡ dir̃sumuša Dond., = pakaļlaiža.

Avots: EH I, 322

dùoša ^2, = dūša: tukšā duošā dzert, auf nüchternen Magen trinken Lasd. [Wenn alt, wohl aus dem Altrussischen ; zum uo vgl. duoma.]

Avots: ME I, 535

duošana, das Geben: nu, kad neteic, duošana nav, so wird nicht gegeben LP. I, 126. duod, māmiņa, nu duodama, nu pašā duošanā, nun ist gerade die rechte Zeit, sie zu geben, zu verheiraten BW. 7732. visas malas pielijušas, un vēl duod vienā duošanā virsū Janš.

Avots: ME I, 535

‡ draudzenīša, = draugala: puisītis dārgi tur draudzenīšas (Var.: drauguliņu) BW. 11986, 2 var.

Avots: EH I, 330

druošalīte, die Beherzte, Epith. der Schwester im VL.: māsiņ, druošalīte BW. 17509. [drùošaļa, ein Kuhname.]

Kļūdu labojums:
die Beherzte = die Beherzte (?)
māsiņ, druošalīte = māsiņ, ze̦lta druošalīte

Avots: ME I, 507

dùrvprìekša: duŗpriekša Dond.

Avots: EH I, 344

dùrvprìekša, durpriekša, der Raum vor der Tür MWM. VI, 123: kas tur mirdz Jāņa tē̦va durpriekšā BW. 32603.

Kļūdu labojums:
32603 = 32613, 4

Avots: ME I, 521

‡ II duša "tieksme būt stiprākam" (=dũša?) Seyershof: kam tas riņķītis augstāk pierē, tam luopam e̦suot stiprāka d.

Avots: EH I, 345

‡ l duša Dunika, Kal., dušiņa Frauenb., duše Rutzau, beruhigender Zuruf für Kühe beim Melken, der als Benennung einer Kuh aufgefasst wird.

Avots: EH I, 345

duša zâles, ein Kraut gegen Asthma: Jānīšam... ar aizdusi pipelīte; gravu gravas izstaigāja, duša zāļu nedabūja BW. 35056. Zu dust.]

Avots: ME I, 522

dũša: sirdi manu, dašu manu BW. 24486. vaile, manu lē̦tu dūšu! drīz dziedāju, drīz raudāju BWp. 124, 1. man palika uz viņu ļauna d., ich wurde auf ihn böse Strasden. (Plur.) nuo visām dūšām saņemšuos, ich werde mich mit aller Kraft zusammennehmen Sonnaxt.

Avots: EH I, 348, 349

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė̕ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

‡ dūšainis "ein braver Kerl" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349

‡ dūšains "= dũšîgs, brav" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

dveša, einer, der viel hustet Fest.

Avots: ME I, 537

dze̦naukša (unter dzeņaukste): auch Warkl., Plur. dze̦naûkšas Kaltenbr., Līvāni, dze̦nauška Warkl., (mit aû ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 70, Plur. dze̦nàuškas ² Sonnaxt: dze̦naukšeņas (Var.: dze̦nauškeņas) darināvu BW. 30261, 2 var.; dze̦narsgšas "Strängen am Pflug" Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 355

dzeņaukša (unter dzeņankste): auch (mit aû) Linden in Kurl., (mit aû ² ) Salis, dzeņaũkša AP.: dzeņaukšiņas darināju BW. 30261 var.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦nūkšas Pilda, (mit û ) Zvirgzdine, = dzeņaukste.

Avots: EH I, 355

‡ dze̦raukša Warkl., dze̦rauška ebenda, = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

dzer̂šana; ‡

2) = dzeŗamais 1: ķipītī nuolika dzeršanu uz galda Frauenb.

Avots: EH I, 356

dzer̂šana, das Trinken, Saufen: lai dievs pasarga mūs nuo liekas ēšanas un dzeršanas. nu tik dzeršana, jetzt gilt es zu trinken. pašā lielā ēšanā un dzeršana pārnāk kruodznieks mājās JK. V, 109.

Avots: ME I, 546

dzè̦rūkšas ² Warkh. "Backenzähne".]

Avots: ME I, 548

dziêdâšana, das Singen: dziedāšana viņam ne˙maz neveicas.

Avots: ME I, 561

dzieša, der Abendstern L. [Vgl. dziesna.]

Avots: ME I, 563

dzìmša, die Geburt, Abvkunft: nuo dzimšas viņš ir latvietis Turlau. [tam jau nuo dzimšas (von Geburt an) acis šķielē Goth. nuo dzimšas "von örtlicher Abstammung" AP. n. U.; dzimša "Geburtsort" AP.]

Avots: ME I, 550

dzìmtbûšana. die Leibeigenschaft: dzimtbūšanas laiki.

Avots: ME I, 550

dzìrdêšana, das Hören: tā man pirmā dzirdēšana. das höre ich zum ersten Mal.

Avots: ME I, 552

dzìšana, das Treiben: putnu dzīšana. eine alte Sitte RKr. XIII, 99.

Avots: ME I, 558

dzìšanâs, das Streben: dz. pēc izglītības, guoda, mantas; dafür jetzt auch dziņa.

Avots: ME I, 558

dzîvuošana,

1) das ökonomische Leben, die Wirtschaft, die Art der Lebensführung, moralisches Leben
(= dzīve): mīļa dzīvuošana BW. 5199. es atradu tautās jauku dzīvuošanu Ltd. 703. maza mana dzīvuošana BW. 14779. neganta dzīvuošana. lasterhaftes Leben;

2) die Wohnung
(= dzīvuoklis): taisi, dieviņ, dze̦lzu sē̦tu apkārt manu dzīvuošanu BW. 9143. tā nebija skuju būda, tā māsiņas dzīvuošana BW. 25803, 1. [dzīvuošana ar uguni aizgājusi U., das Wohnhaus ist abgebrannt U.]

Avots: ME I, 560

eceîšas Dunika, OB., = ecêšas.

Avots: EH I, 366

‡ ecekša BW. 12907, 2, Plur. ecekšas Salisb., ecekšas Seyershof, eceša Sonnaxt, eceža Sonnaxt, Strasden, Plur. ecežas Wainsel n. FBR. XIV, 86, Linden in Kurl., die Egge.

Avots: EH I, 366

ecêkšas (unter ecēša): auch (mit ê ² ) Orellen n. FBR. XI, 41, AP., Lesten, Siuxt, Sing, ecêkša ² Kl.- Roop n. FBR. XV, 150, AP.: uz ecēkšas nesēdēju BW. 9986 var. jūdzu ... ecēkšās BW. piel. ² 12907, 1 var.

Avots: EH I, 366

ecēša: auch (mit è ² ) Sonnaxt, (mit ê) Gr.-Buschh., ecêšas Kal. Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 210 ff.

Avots: EH I, 366

ecēša Druw., BW. 12741, 2, ecêšas, ecêkšas Ronneb., Smilt., Trik., ecēža Preili, ecēži U., ecēši BW. 20959, 23643, ein Demin. eceksnīši BW. 27961, die Egge: Sprw. tas jau le̦c par kapeiku nuo jumta ecēkšās Etn. II, 188. ecēšu galdi od. ecēkšgaldi Etn. II, 72, das Holz zur Egge U. ecēšu zari, die Zinken der Egge U. [Nebst li. ekė̕čios, apr. aketes, ahd. egida, akymr. ocet dass. zu ecêt.]

Avots: ME I, 565

‡ ẽ̦kaûgša Ramkau; der obere Teil einer ē̦ka: izkaptis aizbāž ē̦kaugšā aiz spāres.

Avots: EH I, 372

‡ èlša ² Warkl. "ein ermüdeter Mensch":

Avots: EH I, 369

ērceša, ein zänkischer Mensch AP., ein sehr zänkisches Frauenzimmer Kronw. n. U.

Avots: ME I, 574

ērcišas "?": maizīte kâ ērcišas BW. 9730,1.

Avots: ME I, 574

‡ gãbša Gramsden, comm., = gãbiķis.

Avots: EH I, 388

gaidîšana, das Warten: labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. es nu arī gaidu tuo dienu ar lielu gaidīšanu A. XX, 721. nu vairs gaidīšana nav, jetzt wird nicht mehr gewartet.

Avots: ME I, 583

gar̂ša: auch Linden in Kurl., Saikava, (mit ar̂ ² ) Iw., Orellen, Salis, Siuxt, ‡

5) der (schlechte) Nebengeschmack
Seyershof: luopu taukiem ir kāda g., bet ir labāka g. kâ aitai. āžam gaļai tâ˙pat kâ kuiļam g. klāt.

Avots: EH I, 384

gar̂ša, gar̂ža AP.,

1) der Geschmack:
man nelaba garša mutē;

2) der Wohlgeschmack:
Jē̦kabs duoduot ābuoliem garšu Etn. IV, 91. smieties pilnā garšā, herzlich lachen Kaudz. M. nu viņš īstu garšu sajutīs, nun wird er's zu fühlen bekommen N. - Sess. n. U.;

3) der Geruch:
tāda garša sitas nāsīs, man spürt einen Geruch U.;

4) Geschmack, Schönheitssinn:
gaišmatīte ar garšu apģē̦rbta A. XII, 831 (nach dem deutschen Geschmack od. nach dem russ. вкусъ). Zu gaŗds; [mit š statt ž am ehesten nach Sommer Balt. 126 als Reimbildung zu smarša (s. dies)].

Avots: ME I, 604

I gārša, garša, gārši, Giersch, Geissfuss (aegopodium podagraria): dažuos gabaluos vāra arī nātru un garšu kāpuostus Etn. I, 18. S. gārsa.

Avots: ME I, 619

II gãrša,

1): Laubwald mit Grasboden
Salis. Vgl. die Gesindenamen Gārša Lvv. I, 70, 77, 93, (mit ã) 1, 26, 59, 62, 91, 103, 109, 110. Gāršas 1, 17 (mit ã) 1, 41; II, 29, Gãršiņas I, 42. Gāršnieks I, 92, Gāršnieki I, 73 (2X), 76. 77, 79, 80, 84, 96 und den Dorfnamen Gārša Lvv. II, 180.

Avots: EH I, 390

II gãrša,

1) grosser (trockener
N.- Schwnb.) Wald, namentlich Fichtenwald, aber auch Laubwald [Ronneb.]: māsiņa mana nuogājuse sausu gāršu maliņā BW. 25926. redzēju sila gāršu trim reizēm nuolīžuojam 27301. rudzi kâ gārša Etn. II, 188;

2) Gebröch
L.;

3) gārša zeme, gārši, nasses, morastiges Land
Hr. n. U. - [Wohl zu dziŗa "Wald" und vielleicht (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 40) an. kjarr "Gebüsch"; s. Lindén Stud. 8 ³ , Sommer Balt. 127, Būga Aist. St. 100.]

Avots: ME I, 619

gatavdir̃ša, comm., der Freischlucker Ar.: ej tu nuost, gatavdirša (Var.: gatavnīca), es maizītes pelnītāja BW. 31875, 1.

Avots: ME I, 609

I gauša, ‡

2) = kaûša ² III (s. d.).

Avots: EH I, 388

I gaũša, comm., der (die) Langsame, Saumselige: vai tā tāda gauša būs pie visiem darbiņiem BW. 18488, Fehsen.

Avots: ME I, 613

II gauša, ‡

2) Unsinn, leeres Geschwätz:
sarunā visādas gaušas Vīt. (ähnlich P. W. Šis ar mani tiesāties? 22).

Avots: EH I, 388

II gauša, jemand, der etwas lang und breit und langweilig erzählt: kuo tu gauša gaušā Lubahn, Lös.; ein Lästerer Fehsen.

Avots: ME I, 613

glabâšana,

1) das Hüten, Behüten:
puišiem grūta glabāšana: balta ķēve, skaista sieva;

2) das Verwahren, dieObhut:
manā glabāšanā LP. IV, 52;

3) die Obhut, Pflege:
atstāt bērniņu ve̦cās mātes glabāšanai LP. I, 138;

4) die Bestattung:
līķu glabāšana.

Avots: ME I, 620, 621

glâbšana, das Retten, die Rettung: par tavu glābšanu, kungs dievs, tevi teicam mēs GL.

Avots: ME I, 623

‡ gleiša Erlaa "= gleîsts".

Avots: EH I, 392

gribêšana, das Wollen : kumeliņa vainu saku, mana paša gribēšana BW. 13992. [tā ir tava paša gribēšana U., du hast es selber gewollt.]

Avots: ME I, 653

grūdeša: grûdašu (mit a < e?) maize N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, aus Spreu, zerstossener Baumrinde u, drgl. gebackenes Brot; grûdešs ² od. grûdeša ² maize, Brot aus Roggen-, Bohnen- und Erbsenmehl Seyershof.

Avots: EH I, 411

grūdeša, mit Spreu vermischtes Brot.

Avots: ME I, 667

gruvešaîns, gruvežaîns, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt, ausgefahren: gruvesžains ceļš [Wain.], Gold. n. Etn. IV, 33.

Avots: ME I, 666

‡ gùkša ² , gūkšis ("selten"), gūkšņa PV. "= gūsts II".

Avots: EH I, 422

gvaiša, ein körperlicher Fehler Kaltenbrunn, Ilsenberg n. Mag. IV, 2, 118.

Avots: ME I, 693

‡ gvel̃ša Ramkau, wer zu faseln (schwatzen, klatschen) pflegt.

Avots: EH I, 425

‡ gvelšas, leeres Gerede: nerunāju kādas gaušas, g. vai tukšības P.W. Šis ar mani tiesāties? 22.

Avots: EH I, 425

‡ ìebuvĩša, die Häuslerin, Mieterin AP.

Avots: EH I, 505

II iedaša "Gewohnheit, Gepflogenheit" Druw.]

Avots: ME II, 8

I iedaša St., MWM. VIII, 806, die Eingebung: kāda iedaša tai sievai bija, kad tā tuo ē̦ku iededzināja Elv. - Vgl. iedaža.

Avots: ME II, 8

‡ iedāša, = iedaža I (?): miegs nav ... un visas bailīgas iedāšas nāk prātā Dünsb. Temps 53.

Avots: EH I, 508

‡ iêgarša ² Ahs.; der Beigeschmack: šim ēdienam savāda ie.

Avots: EH I, 513

‡ ìegãtnīša AP., Ramkau, die Erbtochter eines Wirten, der einen iegātnis nehmen will.

Avots: EH I, 513

ìekša,

1): te ir maza iekša, da ist wenig drin
Für. I. Zur Etymologie s. auch Būga Arch. Phil. I, 47 f.

Avots: EH I, 523

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

‡ iêkšam ² Schrunden n. FBR. XllI, 104, Adv., = iekšām.

Avots: EH I, 523

iekšan,

als Adverb u. Präp., in, drinnen:
tas, kas iekšan ir, atbildē̦dams būtu sacījis Luk. 11, 7. mūsu tē̦vs iekšan (exkan) debes Kat. v. J. 1586. In Schlehk iêkše̦n ² . Dafür jetzt iekšā, iekš.

Avots: ME II, 31

ìekšaudi: auch Frauenb., Siuxt, Sing, iêkšaûds ² Salis n. FBR. XV, 62: vilce̦na dzija labāka iekšaudiem Siuxt. ar linu me̦tiem un vilnas iekšaudiem Janš. Līgava I, 928.

Avots: EH I, 523

ìekšaudi [Salisb., iêkšaûda ² Dond.], der Einschlag (beim Weben): [šķēriņš jau ir, bet iekšaudas trūkst Dond.].

Avots: ME II, 31

‡ ìelam̃šat Stenden, = ‡ ìelam̃stît,

Avots: EH I, 526

ielūkša,

1): auch Ludsen, ielûksis ² Auleja, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, ielūkšs ² Pilda n. FBR. XIII, 43, Plur. ielūkši Bērzgale, Līvāni (hier nur die Deichsel der
ragavas so genannt) Preili, Warkh.: bez ielūkšu kamaniņas Tdz. 44156; ‡

2) Plur. ielūkšas "eine Kohlenzange"
Sessw. Zur Bed. 2 vgl. lūkša III.

Avots: EH I, 528

ielūkša [Borchow], die Femerstange: [uz laukuma paliek tikai ielūkšu mežs, rati un... zirgi Sk. Do. 214;] vgl. ielukši.

Avots: ME II, 41

ìenãkšana,

1) das Hereinkommen;

2) die Einnahme:
ienākšana bija maza A. XII, 359.

Avots: ME II, 47

ieneša *, der Ertrag: luopkuopības ieneša stipri paceļama Mazv.

Avots: ME II, 48

ìeraša, [iêraša ² Bauske, Nigr., Gr. - Essern, Dond., Ruj.], die Gewohnheit, Sitte, der Brauch: bēŗu, kāzu ierašas. vgl. ieraža.

Avots: ME II, 56

ìešàlktiês, erbrausen, anfangen zu rauschen, zu sausen: pa reizēm tik zaruos iešalcās Asp. ūdens, kuoki iešalcās.

Avots: ME II, 76

iešana,

1) das Gehen:
vakars bij pienācis un saule uz iešanu Kaudz. M. viņa saģērbās kâ uz iešanu MWM. XI, 185. viņš knapāks iešanā; iet vienā iešanā, ohne Aufhören gehen;

2) in Lettgallen n. U. für gaita; iešanās iet, Frohndienste leisten.

Avots: ME II, 76

ìešaũdît, tr.,

1) anschiessen:
iesim putnus iešaudīt un iebaidīt;

[2) einschieben
L.].

Avots: ME II, 76

ìešaurinât, tr., einengen: upi.

Avots: ME II, 76

ìešaust,

1) durchprügeln:
viņu vajag paamtīgi iešaust Warkl.;

2) durch wiederholte Züchtigung furchtsam machen:
iešausts bē̦rns Bauske.]

Avots: ME II, 76

ìešaustît, wiederholt durchprügeln: guovi Warkh., Warkl.]

Avots: ME II, 76

ìešaũt, tr.,

1) hineinschieben:
maizi krāsnī. es iešāvu savu dziesmu meitu dziesmu starpiņā BW. 595;

2) zustecken, bestechen
U.;

3) einen Hieb versetzen:
iešaut pa ausi, pa muti. smīkstējās linu pīcka, kad iešāvu kumeļam BW. 17977;

4) hineinschiessen:
iešaut pierē, mērķī, in die Stirn, ins Ziel schiessen;

5) anschiessen;
iešauta vāts, Schusswunde Brasche. Refl. -tiês,

1) herein-, hineinschiessen, - stürzen:
viņa iešāvās kâ bulta istabā Kaudz.;

2) iešauties prātā (auch ohne den Zusatz prātā), einfallen:
beidzuot ķēniņienei iešaujas labs paduoms LP. IV, 111;

3) sich anschiessen:
jūsu kāja ir slima, jūs iešāvāties Stari I, 160.

Avots: ME II, 76

ìešautît,

1) in eine wogende, schaukelnde Bewegung versetzen:
ūdeni spainī Bers.; šūpuli;

2) iešaũtît atspuoli Bauske, eine
atspuole lange benutzend abglätten.]

Avots: ME II, 76

‡ ìlkšas Blieden, = il̃ksis (Plur. von il̃kss II).

Avots: EH I, 430

išava ["atspuole", Weberschiffchen Arrasch]: mēle vien kulās kâ ve̦ca išava BW. 19429.

Kļūdu labojums:
19429 = 19424

Avots: ME I, 711

‡ istabaûgša, der Bodenraum Salis, Kaudz. Vecpiebalga 51.

Avots: EH I, 431

‡ izduôšas ² Stenden, Ausgaben.

Avots: EH I, 444

izgudznuošana [?], die Vermummung U.

Avots: ME I, 741

iznešanâs, das Auftreten, die Aufführung: Grabovskis bij ar tādu iznešanuos, nuo kuŗas varēja nuoprast, ka viņš ir paradis ne vis klausīt, bet pavēlēt Kaudz. M.; stalta, le̦pna, viegla, veikla iznešanās.

Kļūdu labojums:
Grabovskis bij ar = un ar

Avots: ME I, 776

‡ izšar̃vêt Smilt., aussortieren: i. kā puostu galviņas.

Avots: EH I, 484

izšaubît *, wankend machen: sace̦rē̦tāja nebija izšaubāma Druva III, 783. Refl. - tiês, zur Genüge zweifeln: tas crējis un izšaubījies gana MWM. VI, 836.

Avots: ME I, 809

izšaũdît,

1): izšaudīšu visus krūmus Pas. IX, 196, ich werde der Reihe nach durch alle Sträucher schiessen;
‡

2) wiederholt weggeben, verteilen
N.-Peb.: i. mantu. māte jau tâ˙pat izšauda vienam uotram. ‡ Refl. -liês, eine Zeitlang (vergeblich) schiessen: izšaudījās, bet ne˙kā nenuošāva.

Avots: EH I, 484

izšaũdît, tr., freqn. zu izšaũt, wiederholt aus-, abschiessen, verfeuern: izšaudi savas bultas Psalm 144, 6. neizšaudi visus putnus, visas skruotis. Vgl. li. iššáudyti.

Avots: ME I, 809

izšausminât, tr., durchgrauen: orģiju izšausminātā dvēsele Austr. Refl. - tiês, mit Schauder erfüllt werden: visi bija izšausminājušies Blaum.

Avots: ME I, 810

izšaust pautus Lautb., (zu Ostern) mit Ruten schlagend (von den Geschlagenen) Eier erpressen.]

Avots: ME I, 810

‡ izšàustêt ² Bērzgale, verschwenden, vertun, vergeuden: i. visu naudu, mantu.

Avots: EH I, 484

izšaũt, ‡

5) i. pliķi, eine Ohrfeige verabfolgen:
izšāvis tai pliķus ir pa vienu, ir uotru ausi Janš. Līgava I, 347. Refl. -tiês, ‡

3) schnell hinauslaufen
Diet.: varēja i. laukā, kad tik iegribējās Brigadere Dievs, daba, darbs 229.

Avots: EH I, 484, 485

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

izšautêt, ‡

2) "?": lai kvē̦pi un dūmi drudzi krietni izšautē (= izsautē?) LP. VI, 147 (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 485

izšautêt, izšautît, tr., durchprügeln: pašu pirmuo vakariņu vīra māti izšautēju BW. 23285, 2.

Avots: ME I, 810

‡ izšautrinât, (Getreide) mit einem šautris (einer langen Stange) auf den Dörrbalken auseinanderheben Mahlup.

Avots: EH I, 485

‡ iztikša Stenden, = iztika: mums i. sagādāta visai ziemai. kāda bagātība vajadzīga, - kad tikai i˙!

Avots: EH I, 489

jâšana [li. jósiana], das Reiten; jâšanâs, das Wettreiten: iesim uz jāšanuos od. jāties, wollen wir um die Wette reiten.

Avots: ME II, 107

kãjapakša od. kãju apakša,

1) die Fussohle:
vaibstās, kâ tad tam kājapakšas kutinātu n. A. XX, 865;

2) pa kājapakšu, zwischen die Beine:
nelieni zirgam pa kājapakšu.

Avots: ME II, 188

kakša, der Kacker (ein Schimpfwort) Naud.

Avots: ME II, 138

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140

kalšana "ein einmaliges Donnern"(?) Ringen n. U.]

Avots: ME II, 145

kal̃tenīša, ‡

2) = ‡ kal̃tene (mit àl ² ) Fest.

Avots: EH I, 579

kal̃tenīša, eine beschlagene Stampfe Vīt. 56.

Avots: ME II, 145

kampeša, der Rauchfang in der Wand der Badstube: aiztaisi jel tuo kampešu ciet, lai gars neiziet ārā."mute kâ pirts kampeša", sagt man zu einem, der ungewaschen einhergeht.

Avots: ME II, 151

kam̃ša Rönnen, = kamsa 2.]

Avots: ME II, 152

kankša "ein Schwätzen" AP.]

Avots: ME II, 156

karaša,

1): ein kleiner Weissbrotlaib
Iw.;

2): (kürzere Zeit gesäuertes) Grobweizen- od. Gerstenbrot
Salis, Seyershof; ein Fladen aus Roggenmehl AP.; karašas "auf der Pfanne gebackene geriebene Kartoffeln" Sonnaxt n. Fil. mat. 187, "auf der Pfanne gebackene dünne Schwarzbrotschnitten" Frauenb.; ase̦nu k., ein Blutfladen AP.

Avots: EH I, 587

karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,

[1) Festbrot, Weissbrot];

2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]

Avots: ME II, 160

karašas,

1) Beschwerden Agel.;

2) Lumpen, altes Gerät Oppek., Kokn., Erlaa n. U.
[karaša " was aneinander hanget " Für. I.] Zu kãrt.

Avots: ME II, 160

karāšas Neu - Bergfrie "Lumpen".]

Avots: ME II, 161

kàrša, der Kuchen PS., [Wolm.], Grünh.: še, sunīti, kviešu karša BW. 14471, 2. Gew. karaša (s. dies).

Avots: ME II, 165

‡ I kā̀rša ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 67, Erlaa; Fest., Kaltenbr., Wessen, = karaša 2; divas kāršas baltas maizes BW. 34986.

Avots: EH I, 604

‡ II kārša, = kā̀rta 1: trim kāršām (Var.: kārtām) streņģi viju BW. 23420, 5.

Avots: EH I, 604

kâršaîns ² [Bauske] aude̦kls, geköpertes Zeug U., Wid.

Avots: ME II, 199

kârtâkša ² zâle od. kârtâkšļa ² zâle Rönnen "kāda ķērpju suga".]

Avots: ME II, 201

kãrumdir̃ša: auch Stenden.

Avots: EH I, 605

kãrumdir̃ša, comm., ein Leckermaul (verächtl.).

Avots: ME II, 202

‡ kaša (?) PlKur. "plaudis I". Erinnert an li. karšìs dass.

Avots: EH I, 592

kàšaîns, mit Haken versehen: kāšainais e̦nkurs Konv. ² 847.

Avots: ME II, 205

‡ kašales "?": abi divi gulējām pašalē, kašalēs Tdz. 42180, 1; kašaļa Bērzgale, ein aus feinen Schnüren geflochtener und mit Heu gefüllter Schlafsack (auch als Unterlage beim Sitzen gebraucht). Aus r. кошéль "Netzsack".

Avots: EH I, 592

‡ kašams Stenden, = kasîklis 1: ādu k., ar kuo kasa spalvas nuost.

Avots: EH I, 592

kašas, Schrapsel, Abgeschabtes U., Ruj.

Avots: ME II, 170

‡ kaukša "Pfannkuchen" (irgend wo in Westkurtand gehört).

Avots: EH I, 593

I kauša: aus nd. kausch "runder od. länglicher Ring an den Segelecken", s. Sehwers Unters. 48.

Avots: EH I, 595

I kauša, ein metallener Ring, metala (vis˙biežāk) riņķis, kuŗu ieliek virves, āķu vai kāšu acī Konv. ¹ [Vgl. kaušķis II.]

Avots: ME II, 179

II kauša " ein rauflustiges Weib" Stomersee]; in Grawendahl auch von solchen männlichen Personen.

Avots: ME II, 179

III kaûša ² od. gaûša ² " jem., der selbst nicht arbeitet und anderen beim Arbeiten hinderlich ist"(?) Ruhental.

Avots: ME II, 179

kazãcĩša, = kazaciene: vienīgā, kas šinī lietā varē̦tu kuo papaust, bija ve̦cā ziņneša sieva jeb kazācīša Saul.

Avots: ME II, 183

ķèkša C., [Wolm., PS., ķêķša ² Gr. - Essern, Libau, ķẽkša N. - Peb., Schujen, Jürg., Lautb.], die Köchin. Aus nd. köksche.

Avots: ME II, 373

ķekšaîns, hakenartig, mit haken versehen: lieliem ķekšainiem vārdiem Druva II, 523.

Avots: ME II, 361

ķèmša Jürg., jem, der ķemsē.]

Avots: ME II, 364

‡ ķē̦rājīša Los., PV., die Hebamme.

Avots: EH I, 700

ķerešas, ķereši [Ruj., ķereži Salisb.], ķeršas, ķerši,

1) Glutsteine im Riegen- und Badstubenofen, der Glutfang
Biel. H. 100, 115: uzmet siltumu uz ķerešiem Ruj. ;

2) "die Schlacken in der Schmiede"Naukschen.
[Aus estn. keres "obere Abteilung des Bauerofens", s. Thomsen Beröringer 259 f.]

Avots: ME II, 368

‡ ķē̦̃rmaukša Memelshof, = če̦rmaukša.

Avots: EH I, 700

ķeršas, ķerši, s. ķeršas.

Avots: ME II, 369

ķeša, die Tasche (in Kleidungsstücken): ar meitām malt gāju, miltus bēru ķešiņā (Var.: ķeselē) BW. 29595. [Beruht auf einem deminitivisch aussehenden * ķešene (= li. kešẽnė), das durch oder nebst li. kešenià dass. aus poln. kieszen` dass. entlehnt ist.]

Avots: ME II, 371

‡ ķir̂ša Oknist, (mit ìr ² ) Schwanb., die Kirsche (Baum und Frucht): nuo ievām, ķiršām un ābelēm Veselis Daugava 1928, 5. 439.

Avots: EH I, 704

‡ klakšans AP., eine primitive Schelle: klakšanus sēja zaglīgiem luopiem, lai nezuogas labībā.

Avots: EH I, 608

klakšata, klakšāta,

1) das Geklapper, Glücksen
AP., Lub.;

2) die Plappertasche, der Schwätzer:
tas ir tīrais klakšata Lub.

Avots: ME II, 211

‡ klauša,

1) die Botmässigkeit
(?): ja tu ... stāvē̦tu vēl manā klaušā Janš. Mežv. ļ. II, 400;

2) = klàušas Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas: auch (mit aũ ) Salisb., Siuxt, (mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas ² Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

I klem̃ša: citas klemšas (Var.: melšas) sakle̦msušas, ka ... BW. 8402, 16.

Avots: EH I, 614

I klem̃ša [Siuxt], comm., die Plappertasche Dobl. n. Etn. IV, 66, Lautb.

Avots: ME II, 222

II klèmša ² "jem., der gierig isst" Warkl.]

Avots: ME II, 222

‡ kleša Frauenb., eine ungewandte, saumselige weibliche Person.

Avots: EH I, 615

klẽtsaûgša, der Raum über der Klete: viņa glabāja šuo grāmatu uz klētsaugšas sìenā A. XVI, 297.

Avots: ME II, 225

klẽtsprìekša, ein unter den vorragenden Sparren vor der Klete befindlicher gedielter Raum zur Aufbewahrung verschiedener Hausgeräte: paladziņu vien atradu klētspriekšā saluocītu BW. 27073.

Avots: ME II, 225

‡ klikša Bērzgale, Schwanb., wer das Schnucken hat.

Avots: EH I, 617

klimaša U., [klimaža], Verlegenheit, Verwickelung, unangenehmer Handel: klimašā krist U.; [klimaža "ein Unglück, das Menschen, Vieh und Pferden begegnet und woran böse Menschen Schuld haben sollen" Wellig Beitr. 172; "eine Krankheit": kuo tu vaidi? vai tev kāda klimaža? Trik. Vgl. klimza II].

Avots: ME II, 227

klimša, ‡

2) jem., der unablässig, monoton und sinnlos sprieht
(mit im̃ ) Schibbenhof; eine Schwätzerin Doblen.

Avots: EH I, 617

klimša, ein langsamer Mensch, der Vieles anfängt und nicht beendet Grünh.

Avots: ME II, 228

klinkša Wid., das Klingen, Klirren.]

Avots: ME II, 229

kliñšaîns, kliñšuôts, kliñtaîns, felsig, klippig: klinšaini krasti Stari I, 18. brauc pār Suomijas klinšuotuo juomu A. XIII, 374. klintainā e̦ze̦ra malā Vēr. II, 749.

Avots: ME II, 229

kuõpaûdzinâšana *, die Kollektiverziehung.

Avots: ME II, 345

kuõpêdinâšana *, gemeinsame Beköstigung.

Avots: ME II, 345

kuõpêšana, gemeinsamer Tisch, gemeinsames Essen (in vielen Volksschulen und Armenhäusern).

Avots: ME II, 345

koša (unter košiņš): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75, Iw.

Avots: EH I, 639

‡ krabašas (?) Laidsen "alte, untaugliche Sachen".

Avots: EH I, 640

krâsaûgša, krâsnaûgša, krâsns aûgša, der Raum oben auf dem Ofen.

Avots: ME II, 267

‡ krāsnaugša Pas. XIII, 193, der Raum über dem Ofen.

Avots: EH I, 645

krâsprìekša, krâsnprìekša od. krâsns prìekša, der Raum vor dem Ofen.

Avots: ME II, 268

‡ krenkša Warkl., comm , ein alter, siecher Mensch.

Avots: EH I, 649

I kreša.

2): auch (ein Nimmersait und Leckermaul)
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927. S. 618; "kārs luops" N.-Peb., Sessw.; ‡

4) wer beständig (aus schlechter Gewohnheit) zu husten pflegt
Burtn.; ‡

5) ein Jähzotniger
Golg.; ‡

6) ein Unüberlegter
Golg.

Avots: EH I, 650

I kreša, comm.,

1) einer, der oft zu Stuhl geht
L.;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass
Oknist;

3) einer, der mit seinen Sachen nachlässig umgeht
Druw. Zu krēst(ies). [Formell entspricht li. krečià "корзина для просѣвки зернового хлѣба."]

Avots: ME II, 274

II kreša, eine kleine Bank L.-K. [Wol zu kreslis.]

Avots: ME II, 274

‡ I krèša ² Geistershof, Lubn., comm., wer streut, fallen lässt, schütte(l)t.

Avots: EH I, 652

‡ II krẽša Dunika, der Eichelhäher.

Avots: EH I, 652

‡ III krèša ² Lubn. "smējēja": kuo tu krēt, k. tāda! Vgl. li. krètótis "laut lachen".

Avots: EH I, 652

‡ krẽšas Rutzau, die Mähne.

Avots: EH I, 652

krimša, der Verleumder, Beklatscher A.-Schwanb. Zu krimst.

Avots: ME II, 279

kripša od. kripšķu pĩle, die Krickente (anas crecca) Dond.

Avots: ME II, 280

‡ krĩpša Frauenb., Schimpfname für eine Frau.

Avots: EH I, 657

‡ krùkšas ² Auleja, das Knacken, Knistern: ka[d] skrēja pa krūmiem, k. vien iet.

Avots: EH I, 662

‡ krūšadata, eine Gewandspange (Fibel): jaunmuodīgas krūšadatas (brošas) Dünsb. Skaistā Mīle 117.

Avots: EH I, 663

‡ krûšaîns Lubn., (mit ū ) Bērzgale, = krùtaîns 3.

Avots: EH I, 663

‡ krušaks Lubn. n. FBR. XVII, 127 "paliela krūzīte".

Avots: EH I, 661

kruvešaîns, [kruvežains Dond.], hockerig, holperig, mit gefrorenem Kot bedeckt: kruvešains ceļš. mazais vārīgi liek basās kājiņas uz kruvešainas zemes Zalkt.

Avots: ME II, 291

kukša,

1) die Krümmung, der Höcker, Buckel:
nemet kukšas mugurā BW. 24051;

2) auch: kūkša, die Bucklige, Gebückte:
kukša (Var.: kūkša BWp. 2155) gāja ciemiņā, līkažiņa pavadīja BW. 2155, 2. Vgl. kukaža und kùkums; zu kukt.

Avots: ME II, 302

I kūkša, s. kukša 2.

Avots: ME II, 333

II kūkša Kurl., Lems. n. U., = ķẽkša, die Köchin.

Avots: ME II, 333

I kulkša, Grube auf der Landstrasse Dr. Vgl. kulka.

Avots: ME II, 307

II kul̂kša ² [Rutzau], die Hüfte Gramsden. Vgl. kulša und kulksnis.

Avots: ME II, 307

kùlša ^2, [kul̂ša ² Nigr.], die Hüfte, die Lende Nerft. Zu li. kùlšė, [apr. culczi dass.]; vgl. kulksnis.

Avots: ME II, 308

‡ kunkša "neapmierināts bē̦rns" Warkl.

Avots: EH I, 675

I kupša: auch Strasden.

Avots: EH I, 677

‡ II kupša Zvirgzdine, = kuôpš 3: jau k. (= jau sen) kaî padarīju visu darbu.

Avots: EH I, 677

kupša [Für. I], kupšis, der Händler: luopu, zivju kupša Sassm. vakar še bija krieviņu kupšis BW. 988. Vgl. kupcis.

Avots: ME II, 319

kuraša od. kuraši U., kuraškas, ein Bauerschilitten miteinem Korbe A. IX, 1, 351. Vgl. kuraža.

Avots: ME II, 321

kušalas Druw. "pabires, Spreu mit Körnern, die man den Schweinen zu fressen gibt".]

Avots: ME II, 329

kũtsaûgša, der Bodenraum über dem Stalle.

Avots: ME II, 339

‡ kvašaline Kaltenbr., Fleischgallert.

Avots: EH I, 689

kvìešalus, Wiezenbier: dzirdīja visas meitas ar kviešalu Seib.

Avots: ME II, 356

labdūšas, Dosten (origanum vulgare) Mag. IV, 2, 86.

Avots: ME II, 395

laĩdaraũgša, der Bodenraum über dem Kuhstalle Kand., Tals.

Avots: ME II, 402

‡ lâkšas Lettg., = lêkšas, Mistklumpen an der Haut des Rindviehs.

Avots: EH I, 727

‡ lam̃šat Stenden, = lamstît.

Avots: EH I, 718

‡ lan̂kšans Golg., eine kleine Glocke.

Avots: EH I, 719

‡ lankšas Pas. XI, 386 (aus Anzen), = lañktis.

Avots: EH I, 719

‡ latapiša NB. "negudrs, aušīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 722

laûšana, das Brechen; laûšanâs, das Ringen, der Ringkampf.

Avots: ME II, 430

‡ lèdzêkša ² Linden in Kurl., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 736

lekša, ‡

4) = lêkša 1, ein zusammengebaltter, verklebter Klumpeu (z. B. von Mist oder feuchter, verschimmelter Saat) Frauenb.; ‡

5) = lêkša 2 Frauenb.

Avots: EH I, 732

lekša,

1) ein wohlgemästetes Schweinchen
Mar. n. RKr. XV, 123;

[2) der Schmutz, das Unsaubere
Wid.;

3) ein unsauberer Mensch
Wid. - In der Bed. 1 wohl zu le̦kns, in der Bed. 2 u. 3 wohl zu le̦ka I. Vgl. auch lêkša.]

Avots: ME II, 448

lêkša,

1): guovij uz ādas vilnas lêkšas Fest. cilāt dastus ar labības lēkšām Azand. 44. nelielu baltu mākuoņu lēkšas Janš. Līgava I, 17;

2): auch (mit ê ² ) Ramkau.

Avots: EH I, 736

lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe ² Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,

1) [mē̦slu, vilnas lēkša ² Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša ² PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis ² Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene ² I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]

2) [lêkšķe ² Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. ² 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];

3) [lèkša ² Kr.], eine Stute, die springt;

4) der Springinsfeld
Kronw.;

5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;

[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";

7) lêkše ^2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];

8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. ² 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša ² und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė̃kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg "liegen" (zum ē vgl. z. B. ahd. lāga "Lage", sowie le. lê̦zns); falls lēg zugrunde liegt, gehen le. lēkst - und lēkš(ķ)0 - wohl auf * lēg zurück. Le. lêkša wohl mit kš aus kstj; lêkše wohl aus lêkša und * lēkste kontaminiert. Vgl. auch lēšķa.]

Avots: ME II, 457, 458