Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'uoma' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'uoma' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (43)

glomains

gluomains, schleimig Gr.-Sessau.

Avots: EH I, 395


gļomains

uomaîns, schleimig: zirneklis slapināja viņu ar savām gļuomainām kājām.

Avots: ME I, 633


glomas

gluomas [N. - Peb.], C., Spr., gļuõmas, der Schleim: gliemju miesa apklāta gļuomām D. nāstiņās sakrājas gļuomas A. XX, 88. Vgl. gluotas [und glē̦ma II].

Avots: ME I, 632


iejoma

[iejuoma (der obere Rand der juõma 1 MSil.]

Avots: ME II, 23


koma

kuoma BW. 1325 u. a. (s. Būga Изв. XVII, 1, 14), = kũma.

Avots: ME II, 343


mežjoma

[* mežjuoma od. * mežjuoms "?": ir man vēl vairāk tādu daiktu, viens tālgala stūrī, uotrs mežjuomā MWM. X, 7; [mežjuôma 2 "ein Teil einer Wiese, der sich in einen Wald hineinstreckt" Stuhrhof].

Avots: ME II, 610


nodoma

nuoduoma (unter nùoduõms): pārdesmit uolekšu kre̦klu drēbes un vadmalas, - tā bij tā nuôduõma 2 ("?") ve̦cākiem. tuo jau gādāja, cik varēja (von der Aussteuer der Tochter) Frauenb.

Avots: EH II, 42


nomačāt

nuomačât Behnen, zertrampeln: n. uogas. Refl. -tiês Frauenb., sich ohne Erfolg abmühen: es visu cēlienu nuomačājuos te vien uz panta (mīdīdams pantu labības šķūnī).

Avots: EH II, 65



nomaliene

[nuomaliene, das Randgebiet: pagasta nuomaliene Bers.]

Avots: ME II, 816


nomaļnieks

nuomaļnieks

1) = nuõmaliẽtis Riga, (mit -ļn- ) Auleja;

2) "tas, kas nepiedalās, stāv malā" (mit -ļn- ) Auleja: tē̦vs māte pa˙priešku, tuoreiz (dann)
svāti, panāksni, tuoreiz visi nuomaļnieki.

Avots: EH II, 66


nomaņa

nuomaņa: jis ... likās bez ... nuomaņas uz zemes Pas. X, 273. kaķine ar nenuogaisināja savas nuomaņas (Geistesgegenwart) XIII, 56.

Avots: EH II, 66


nomaņa

nuomaņa Spr., das Bewusstsein, die Wahrnehmung: viešas nuomaņā dabas sakara raksturs Pūrs III, 92. [esiet nuomaņan in nuomuodan, seid nüchtern und wachet! Für. I, unter gadīgs.]

Avots: ME II, 816


nomanīt

nuomanît [li. numanýti], tr., abmerken, bemerken, wahrnehmen; entnehmen: kāds puisis tuo nuomanījis Etn. III, 79. pie viņas bija nuomanāms, ka tā nelika viņas piktuma ne˙maz vē̦rā Kaudz. Refl. -tiês, sich schnell davonmachen Spr.: viņš žigli nuomanījās pruom.

Avots: ME II, 816



nomašīnēt

nuomašīnêt Dunika, (Getreide resp. Milch) durch eine Maschine resp. einen Separator lassen: n. pienu.

Avots: EH II, 67


nomaudnieks

[nuomaudnieks "stipendiarius" Elger Dictionar. 106.]

Avots: ME II, 817


nomauka

nuomauka,

1) (n. U. auch nuomauks), abgestreifter Balg:
nuomauku, pulverī sadedzinātu, duod guovīm, lai raganas tās neapbuŗ Naud. čūskas nuõmaûka 2 [Salisb.] - tā āda, kuo čūska pa laikam me̦t, izmaukdamās nuo ve̦cā uzvalka LP. IV, 43;

2) nuomauka, das Hurenkind - (ein Schimpfwort)
L.

Avots: ME II, 817



nomaukna

nuomaukna, Tannenrinde: egļu nuomauknas A. XI, 153.

Avots: ME II, 817


nomaukša

[nuomaukša, der abgestreifte Balg der Schlange Drobbusch.]

Avots: ME II, 817


nomaurāt

nuomaũŗât Dunika, brüllen und zugleich mit den Hörnern zerstossend ebnen (vom Stier): bullis nuomauŗāja puopi.

Avots: EH II, 67



nomazglāt

nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67



padoma

‡ *paduoma, = paduõms 1: bij man labas uoša irkles, labas tē̦va paduomiņas BW. 30761, 2.

Avots: EH II, 129


pārdomas

pãrduomas*

1) die Überlegung, Reflexion, der Gedanke:
viņš nuogrima pārduomās Latv.;

2) die Gedanken eines Übermenschen, übermenschliche Gedanken
Vēr. I, 638.

Avots: ME III, 154


sadoma

saduoma, Erfindung: tā mana saduoma Ar., Bauske.

Avots: ME III, 619


soma

suoma,

1): suomu es viņam (scil: vilkam) nuomaukša Janš. Mežv. ļ. I, 66. naudas s. (Var.: kule) mugurā BW. 30906, 3.

Avots: EH II, 610


šoma

šuoma U., šuoms L., U., = suoma 1, Ranzen, Schlauch; re̦sna šuoma St. "dicker, vierschrötiger Mensch, wie ein Klotz".

Avots: ME IV, 112


somainis

suomainis,* ein Beuteltier Dr., Konv. 2 2109.

Avots: ME III, 1138



somakšas

suomakšas: auch Lng. (unter sakas).

Avots: EH II, 610


somakšas

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit ) Saikava, suomastevis Selb., (mit ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit ) Jürg., (mit ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla 2 Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs 2 Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138


somasta

suomasta aukla (unter suomakšas): auch Kurmene.

Avots: EH II, 610


somastaukla

suomastaukla (unter suomakšas): auch (mit ) AP.

Avots: EH II, 610


somasteve

suomasteve (unter suomakšas): auch (mit ) Fest. n. FBR. XVII, 85.

Avots: EH II, 610


somaustaukla

suomaustaukla (unter suomakšas): auch (mit ) AP.

Avots: EH II, 610


stomaklis

stuomaklis, ‡

2) stuomaklis A.-Schwanb. "kas nevar ne˙kur uz priekšu aizstumties, tikai stuomās".

Avots: EH II, 598


stomaklis

stuomaklis Wid., Bers., ein Stammler, Stotteter; "kas stuomās (valuodā, gaitā)" Kreuzb. (mit ), Salis (mit 2 ).

Avots: ME III, 1111


stomas

stuomas:* sirds tam svīda grūtās stuomās Dünsb. Krista gājiens II, 176.

Avots: EH II, 598


stomas

stuomas,* das Zōgern: tas bez stuomām pārdevās Treum. Sap. un sm. 28.

Avots: ME III, 1111


žoma

žuoma, abgestreifte Haut oder Schale U., žuõma Lemsal, "žuomis" Lemsal, ein abgestreifter Schlangenbalg: čūskas žuoma, vēža žuoma Wellig. n. U. čūska, kad iet, atstāj žuomas Lancmanis. Vgl. šuoms "ein in einem Stück abgestreifter Balg" L. und suoms II.

Avots: ME IV, 839

Šķirkļa skaidrojumā (1088)

ābecisks

ãbecisks, elementarisch: duomas pārlieku ābeciskas Vēr. II, 486.

Avots: ME I, 234


ādsiene

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. 1

Avots: ME I, 236


agrīgs

agrîgs, früh: agrīgs pulkstenis, eine Uhr, die immer vorgeht Etn. III, 164; agrīgs cilvē̦ks PS., ein Mensch, der früh aufzustehen pflegt. kur tu šuorît tik agrīga? Duomas III, 556.

Avots: ME I, 11


aizderēt

àizderêt, irgenwohin verdigen: vai nevarē̦tu aizderēt Rozaliju turp Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 22


aizdomas

àizduõmas, àizduõmi, gewöhnl. Pl. t., selt. d. Sing., Argwohn, Verdacht: aizduomas vēlās, krita uz viņu; radījās, sacēlās aizduomas, ka... es entstand der Verdacht, dass...; aizduomas sacelt pret..., erwecken, aizduomas turēt, hegen, aizduomās, auch aizduomā atstāt. Kača nevarēja panest, ka nevainīgs cilvē̦ks tuop ar aizduomu apvaiņuots Laps. Ievā sacēlās nelabi aizduomi Blaum. *

Avots: ME I, 23, 24


aizjūgs

àizjûgs, auch àizjûga,

1) die angespannten Pferde mit dem Gefährt und Geschirr:
pārduot visu aizjūgu, kā iet un stāv. pie istabas durvīm tika viss aizjūgs uz pē̦dām apturē̦ts Kaudz. M.;

2) das Gefährt:
viņš ieraudzījis aizjūgu, baltiem zirgiem aizjūgtu LP. VII, 465;

3) das Geschirr:
kad sataisījis aizjūgu, tad atkal atradis abus pakaļas riteņus nuomauktus Etn. IV, 25.

Avots: ME I, 30


aizklabēt

àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.

Avots: ME I, 32


aizklaudzēt

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32


aizklidzināt

àizklidzinât, sich langsam entfernen, langsam wegfahren: kaimiņš ar savu zirģeli aizklidzināja gar mūsu māju JK. sarķis sīkiem rikšiem aizklidzināja nuopakaļ... melnim Duomas III, 312.

Avots: ME I, 32


aizmaldities

àizmàldîtiês, sich verirren, auf einem Irrwege wohin geraten: nuokļuva lielā mežā un aizmaldījās LP. duomas aizmaldījās uz nākuotni R. Sk. 240.

Avots: ME I, 38


aizmežs

àizmežs, der Ort hinter dem Walde: jau aizmežuos saulītei rietuot zūd beidzamais gaismas stars A. aizsteigusēs uz aizmeža kaimiņiem Duomas II, 1087.

Avots: ME I, 40


aizmirgot

àizmirguôt, sich hinbegeben: ceļš ir līdze̦ns, aizmirguosim vēja mātes muodē Duomas II, 138.

Avots: ME I, 40


aizsilietis

àizsiliẽtis, f. -iete, àizsilniẽks, f. -niẽce, wer jenseit eines Waldes wohnt: viņa būdiņa bija nuomaļus, kādēļ tuo arī par aizsilnieku sauca Stari II, 326. aizsiliešu tē̦vu meitas ar deķīti ganuos gāja BW. 29238.

Kļūdu labojums:
tē̦vu meitas = tē̦va meitas

Avots: ME I, 49


aizšķēršļot

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55


aiztusnīt

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57


aizvest

àizvest, tr., hin-, wegführen, entführen: ķēniņš pasauc sulaini, lai aizve̦d viņa dē̦lu nuomaitāt Lp. IV, 41. ceļš, kas aizve̦d turp, nav ziediem nuokaisīts Aus.; tautās aizvest, in die Fremde führen, heiraten; tautās ve̦damā diena BW. 1174, S. 877, der Tag der Heimführung. Subst. aizvedẽjs, der Weg-, Entführer; àizve̦dums, das Weggeführte, die schon erfolgte Wegführung, àizvešana, das Wegführen.

Avots: ME I, 59


aizvēstīt

àizvèstît, hinberufen: bij ieradies ziņnesis un aizvēstījis saimnieku uz pagasta sapulci Duomas I, 1302.

Avots: ME I, 60


aizvilkt

àizvìlkt,

1) tr., hin-, wegziehen:
Sprw. pats piekŗāvis, pats aizvilksi. meita aizvilka zē̦nam salmu gar lūpām; aizv. luogiem aizkaru priekšā;

2) ziehen bis zu einer Stelle:
viņš līdz šai vietai aizve̦lk ar nagu Vēr. II, 520; aizv. laiku, verzögern, vertrödeln U. tu tik laiku vien aizvelc Ruhental, Hasenp. u. a.;

3) durch Ziehen etwas schliessen, zumachen, zuziehen:
maisam galu. beidzuot putenis aizvilka (verwehte) ejamuo taku, ceļu LP. VI, 510;

4) viņš aizve̦lk valuodu,

a) er stammelt
JK., Lauwa, Ruhental, Neugut, U. u. a.;

b) er lenkt das Gespräch auf einem Gegenstand
Mad., Sissegal;

5) aizvilkdama (Bed.?) es dziedāju, aizvilkdama gavilēju BW. V, Nr. 351. Refl. -tiês,

1) wegziehen, sich verziehen:
tūliņ negaiss aizvilcies uz citu pusi LP. V, 138. arvien tāļāk aizve̦lkas cerība A. XX, 223. Gewöhnl. mit dem Nebenbegriff der langsamen, mühsamen Fortbewegung - sich wegschleppen: Aža aizvilkās uz pagrabu Aps.; vielfach mit einem verächtlichen Nebensinn: dievs zin, kur viņš atkal aizvilcies;

2) sich zuziehen, atemlos werden:
lence aizvilkusies. bē̦rns brē̦c aizvilkdamies, od. bē̦rns tikmē̦r raudāja, kamē̦r aizvilkās, das Kind weinte, bis es mit dem Atem zu kurz kam Etn. III, 145. nevaldāmiem smiekliem aizvilkdamies kliedz Duomas III, 634.

Kļūdu labojums:
auf einem Gegenstand = auf einen Gegenstand

Avots: ME I, 60


aizzobe

àizzuobe, der Raum hinter einem Zahn oder zwischen den Zähnen: ar mēli aizzuobes tīrīdams Duomas I, 684.

Avots: ME I, 61


akate

akate, akata, s. akacis. me̦lna purva akata Duomas III, 1234.

Avots: ME I, 62


alīgs

alīgs (zu aluoties), irrtümlich, falsch: vispār valdīja alīgās duomas A. XII, 315.

Avots: ME I, 67


apbēdas

apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].

Avots: ME I, 76, 77


apbučot

apbučuôt, tr., beküssen: visu pasauli viņš apbučuojis Duomas II, 1029.

Avots: ME I, 78


apčabināt

apčabinât, tr., raschelnd beträufeln: un (lietus) lapas apčabina Duomas II, 648.

Avots: ME I, 80


apdoms

apduõms und apduõma, Bedacht, Überlegung, Nachdenken: muļķis bez lieka apduoma (bez liekas apduomas A. XIX, 33) nuojūdza zirgu LP. VI, 406; bez kādas apduomas Lautb. V. X, 429, bez apduoma A. XIII, 373, ohne sich lange zu besinnen; pēc īsas apduomas, nach kurzem Bedenken. tāds iedalījums prasa daudz apduomas SDP. VIII, 18, solch eine Einteilung erfordert viel Überlegung und Vorsicht. vai tev apduomas? Neik. 3, bist du bei Sinnen? māmiņ' bija gudra sieva, tavu muļķu apduomiņu BW. 25266, 6. Sprw.: nestrādā bez apduoma. strādā ar apduomu. runā ar apduomu. bez apduoma krīt nelaimē, ar apduomu nāk svētība.

Avots: ME I, 83


apdunēt

I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78


apgāzt

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87


apglumt

apglumt, -stu, -mu, auch apglumêt, intr.,

1) ringsum schleimig, glatt werden:
apglumējušas (ūdenī) baļķes Jauns. nakts apglumuse visur pretī sniecās Duomas II, 38;

2) fig. unempfindlich, stumpf werden:
nuo lielas glūnēšanas tam apglum acis Stari II, 585. sirds pagrabā man apglumusi Zalkt. I, 117.

Avots: ME I, 87


apgrūt

apgrût, apgŗût [li. apgriúti], intr., umfallen, zerfallen: sen Ruomas arēna ir apgruvusi JR. V, 101.

Avots: ME I, 88


apjoms

apjuoms (ap + jemt), der Umkreis, Umfang: re̦dzu laterņa nemierīgājā gaismas apjuomā viņa augumu A. XV, 2, 292. šaurākā apjuomā ņe̦muot Apsk. I, 699, im engeren Sinn; wohl nicht ohne Einfluss des russ. объемъ - Volumen, Inhalt: ūdens satur 2 apjuomus ūdenekļa un 1 apjuoma skābekļa SDP. VIII, 73.

Avots: ME I, 92


apkalst

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķezināt

apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96


apknidis

apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplams

aplams (li. ãplamas, "поверхностный, неловкiй, невнимательный" töricht, verkehrt, albern: aplamas duomas, aplami darbi; aplams suolis. zinu, ka tu aplams dusmuotājs neesi Kaudz. M. 58, ich weiss, dass du nicht jähzornig bist [s. Būga PФB. LXXI, 464].

Avots: ME I, 99


apmazgāt

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


applēst

applêst [li. apiplė´šti], tr., ringsum abreissen: luoksni. kam... visas ausis applēsis Duomas I, 681.

Avots: ME I, 111


apšķirt

apšķir̃t [li. apskìrti], umwenden: apšķiŗuot čaukst lapas Duomas I, 1061.

Avots: ME I, 129


apstāji

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126


ārdonis

ā`rduonis,

1) ein Maulheld;

2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.

Avots: ME I, 242


ārdraudze

ârdràudze, die ausserhalb (ârā) der Gemeinde befindliche Gemeinde, die fremde Gemeinde, fremdes Kirchspiel: ārdraudzē iepirkt mājas MWM. III, 833; ārdraudzes mežā Duomas II, 708.

Avots: ME I, 241


ārisks

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195


ārprātīgs

ârpràtîgs, wahnsinnig, unvernüftig: ārprātīgs cilvē̦ks; ārprātīgas duomas.

Avots: ME I, 243


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


atbaidīgs

atbaĩdîgs, ab-, zurückschreckend: atbaidīgas duomas Pūrs I, 35.

Avots: ME I, 150


atēna

atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.

Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung

Avots: ME I, 157


atgāztēm

atgāztēm staigāt, mit gehobenem (ein wenig zurückgebogenem) Haupt einhergehen Duomas IV, 365.

Avots: ME I, 159


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atklāt

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167


atļuvis

atļuvis, -uša, seitwärts zurückgebogen: pīne bij... atļuvuse nuo... uzkre̦kla A. Up. Duomas 901; [ herabhangend: baruoklim miesa atļuvusi AP., Widdrisch, Frauenburg].

Avots: ME I, 175


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atmulst

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179


atrakstīt

atrakstît tr.,

1) schriftlich antworten:
viņš man atrakstīja savas duomas par šuo jautājumu;

2) verschreiben, vermachen:
tē̦vs viņam māju atrakstīs Egl.

Kļūdu labojums:
schriftlich antworten = schriftlich mitteilen

Avots: ME I, 184


atriebīgs

atriêbîgs, rachsüchtig: atriebīgas duomas; atriebīga sirds. lai skrien ratā šis atriebīgais tēviņš Seib.

Avots: ME I, 186


atsacīt

atsacît (li. atsakýti),

1) mit dem Dat.: entgegnen, antworten:
es kungam atsacīju. tikai vien atsacīja:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595;

2) absagen, den Laupass geben:
meita puišam atsacīja Ltd. 738. es miegam atsacīt BW. 6759. atsacīt grē̦kiem, der Sunde absagen: dial. m. d. Acc., wohl beeinflusst durch atraidīt, abweisen: es turēju ciemiņuos atsakāmu arājiņu; ja labāks gadīsies, tad es viņu atsacīšu BW. 10493, 2; 15307;

3) mit dem Acc., widerrufen, absagen:
saukšanu atsacīt, das Aufgebot widerrufen; sprediķi atsacīt, die Predigt absagen;

4) das Gehörte wieder mitteilen, hersagen:
galvas gabalus, sprediķi nuo galvas atsacīt: tad es jums atsacīšu, kā...kungs uz mani runās IV Mos. 22, 8. Refl. -tiês,

1) sich lossagen, entsagen, absagen:
ja cerējamā brūte atsacījās, precinieki tūdaļ gāja pruojām BW. III, 1, 25; gan viņš tev vaigā atsacīsies Hiob 2, 5;

2) mit nuo, sich lossagen, aufgeben, verzichten:
nuo precībām LP. III, 42; nuo sava nuoduoma Apsk. I, 282; nuo visādām sādām lietām Vēr. I, 206;

3) einander sagen:
visi trīs atsacījās ardievas A. XIII, 308. Subst. atsacījums, die Antwort, Absage.

Avots: ME I, 187


atšalkas

atšalkas, das Wiederschallen: mežs trīc... vaidu atšalkās Plūd. Duomas I, 283.

Kļūdu labojums:
Wiederschelen = Widerschalen

Avots: ME I, 200


atsulot

atsuluôt, eine Flüssigkeit absondern: atsuluojušuo de̦gunu Duomas I, 679.

Avots: ME I, 199


augšlēcienu

aûgšlēciņu, aûgšle̦cām, augšlecēm Dr., aûgšle̦cu le̦cām, augšlē̦cu Duomas I, 155, hochspringend, in hohen Sprüngen, schnell, flink: augšlēciņu palēcuos Naud.; vīrs augšle̦cu le̦cām steidzās uz māju LP. VII, 72; augšlecēm vien pretī skrien Dr.

Avots: ME I, 219


augsts

aûgsts (li. áugštas "hoch", apr. acc. s. auckstimiskan "Obrigkeit", lat. augustus "erhaben" ), Adv. aûgsti, auch aûgstu,

1) hoch, hochgestellt, vornehm:
istaba deviņas pē̦das augsta. dievs augstu, ķeizars tāļu, so sagt ein der Willikur preigegebener Mensch. varde duod gailim labu rītu:"labrīt, augsti dziedātājs!"gailis atbild:"labrīt, labrīt, augstu lē̦kātāja!" Etn. IV, 13. vai dieviņ, aûgstu saule, die Sonne ist (noch) hoch am Himmel Ar. 183. augsti de̦gunu nest, augsti nesties (vom Stolzen, Prahlenden). augstais, ein beliebtes Beiwort Gottes, mit Vorliebe in postpositiver Stellung: dievs od. dieviņ augstais LP. II, 86; IV, 42; oft augstais allein gebr. für Gott R. sk. I, 94. augsti ļaudis, vornehme, hochgestellte Menschen BW. 598, 7; augsta kārta, hohe Abstammung, hoher Stand. augsta laime tam! Hoch soll er leben! augsts guods, mērķis Aus. I, 2, 92; augstas duomas, gudrības Aus. I, 25, 31. sēsties pie galda augstajā galā BW. III, 1, 76;

2) (zur Verstärkung des Verbalbegriffs) in hohem Masse, sehr:
es vakar augsti dzēru BW. 19558. augsti cienīt, guodāt, hochschätzen; augsti mācīts, hochgelehrt; augsti teikt, preisen. Verstärkt: augsti, augstin, augstu, augstum augsts, sehr hoch. [Zu aûgt "wachsen".]

Avots: ME I, 217, 218


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


aukla

àukla: aũkla auch Dond., aukle auch BW. 4092, 1 var., acc. s. aukli BW. 3561 var.; bikšu aukla (Var.: saite) BW. 382, 8 var. brunču a. (Var.: šņuore) 382, 13 var. šūpļa auklas (Var.: virves) 320 var. smalkas auklas vīdināju 11173. re̦snām auklām 18543, 1; suômas àukla 2 KatrE., = uomastaukla">suomastaukla (unter suomakšas).

Avots: EH I, 186


bālēns

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208


balgans

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl 2 ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200


baļķis

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261


baltot

bal˜tuôt (li. bal˜tuoti "weiss schimmern"),

1) intr., weiss schimmern, weiss erscheinen:
lietus lāses baltuoja paegļu skujās MWM. X, 13. zuobi vien baltuo Apsk. I, 282;

2) tr., weissen,
s. baltêt. Refl. -ties,

1) weiss schimmern:
kā e̦ze̦rs baltuojas miglas auts Apsk. I, 401; starp viļņiem re̦dzē̦tu kuo baltuojamies V. Eglit;

2) sich weiss (= rein, sauber) machen, sich putzen:
kalējs ķe̦puruojās pret baltas veļas ģērbšanu: tā ne̦suot strādnieka muode ik nedēļas baltuoties Duomas IV, 234.

Avots: ME I, 259


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


bamba

bam̃ba,

1): uogas tâ kâ bambas, duoma, vai pušu plīsīs AP. guovis piedzērēs kâ bambas ebenda; ‡

3) der Nabel
Rutzau (mit am̂ 2 ); der Intonation wegen in der Bed. 3 wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 203


basātnē

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266


bažīgs

bažîgs, ängstlich, bekümmert, kummervoll: zemnieki ir ļuoti bažīgi, ka tik nenuoietu ziemas ceļš; bažīgas (kummervoll) duomas, rūpes; bažīgs prāts, ängstlicher Sinn, N. L., ST., U. Zweifelmut, Zweifel; bažīgi iesaukties, ängstlich aufschreien JR. IV, 70.

Avots: ME I, 269, 270


bezgodnieks

bezguodnieks Duomas II, 775, ein Schamloser.

Avots: ME I, 284


bezvaida

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286


bībis

bĩbis (li. bỹbis "penis"),

1) das männliche Glied
[BW. 34899 u. 35777 var.]: stāv stīvi kâ bībis, petenu gaidīdams. šļaugans kâ bībis, petenu piespļāvis Naud.;

2) [ein Gaffer, maulaffe
Wid.]; ein plumper, ungelenker, unbeholfener Mensch: stāv kâ bībis [Pernigel, Lemsal]. tāds mē̦ms bībis tu vari nuosēdēt dienām Duomas II, 7;

3) ein Popanz, ein Schreckwort für unartige Kinder [
bĩbis Salis, Ruj., Wandsen]: raudi vien; atnāks bībji, aiznesīs tevi; auch bībus: bībus nāk LP. VI, 361;

4) ein Fremder, ein Gast in der Kindersprache
U., Konv. 1 238; (bība puisis, bība meita, fremder Junge, fremdes Mädchen Wellig n. U.);

5) bībi, Hasengeilen
L.; [vgl. bibis].

Avots: ME I, 303


biezājs

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis 2 Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306


bijanos

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294


bijums

bijums,

1) das Gewesensein:
es nebiju pie bāliņa aizpē̦rnuo bijumiņu. ich bin bei dem Brüderchen seit dem vorvorigen Jahre (eig. mit dem vorjärigem Gewesensein) nicht gewesen. par 250 rubļiem kapitāla 25 rubļus augļu un vairāk ne bijuminu, und weiter nichts Purap.; ne bijuma, ne vēsts, es ist keine Spur davon Mag. XII, 3, 70. ies nu meita žagarus cirst, cirvja ne duka ne bijuma Jauns. Duomas III, 594;

2) etwas Verheimlichtes, Geheimgehaltenes:
tup nav bez sava bijuma, lai kas tur ir, kāpēc viņi tādi nuoslē̦pumaini. viņam tâ˙pat ir savs bijums, lai nu cik (d. h. er hat verstecktes Geld). viņš man deva nuo sava bijuma Druva.

Kļūdu labojums:
Verheimlichtes, Geheimgehaltenes = Vorhandenes, Vorrätiges

Avots: ME I, 294


bikstīt

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]

Avots: ME I, 295


birga

bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],

1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;

2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].

Avots: ME I, 297, 298


bļausts

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320


blīdināt

blîdinât 2 , [dick werden lassen, auffüttern]: tam vis sieciņu nav, kuo zirgus blīdināt Duomas IV, 236. [Vgl. blîst.]

Avots: ME I, 315


bliest

bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]

Avots: ME I, 317


bļorrāt

bļor̃rat Salis, schwatzen, plappern (verächtlich): bļorra bež apduoma, kad tiek kuopā.

Avots: EH I, 234


brazdu

brazdu, brāzdu, brāzdu - brāzdumis Gr. - Sess., Interj. (bràzd): brizdu brazdu, mit Holter Gepolter. brizdu brazdu iet, im Gehen alles über einen Haufen werfen St. brizdu brazdu aizbrauca kalnā Duomas IV, 455. es tā piena strē̦busise brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581.

Avots: ME I, 327


briedēt

briêdêt, - ēju, fact. von briest,

1) zur Reife bringen, reifen:
saule druvu, ābuolus, labību briedē. Fig.: viņš patlaban briedēja kāzu lietā cietu nuoduomu Aps. laiks, kas augļus, duomas briedē Plūd. Uz s. tāli 12;

2) die Gerste zum Bierbrauen quellen lassen
Spr.

Avots: ME I, 336


briedināt

briêdinât, fact. zu briêst,

1) schwellen, quellen machen, dicht machen, ausdehnen:
izkaltušuo mucu iemērkt ūdenī briedināt. aukstums briedina ķermeņus Pūrs III, 75. re̦snu briedināt BW. 21498, 1;

2) schwellen machen, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen, Segen verleihen, verschlagsam machen:
labs, izdevīgs laiks un gaiss augļus, graudus briedinās. dievs svētī, kuplini, briedini jaunuo rudzu maizīti, sagt man, wenn man zum erstenmal im Jahr frisches Roggenbrot ist LP. VI, 130;

3) fig., quelen machen, füllen, reif werden lassen:
br. savu maku, savu spriedumu, savas duomas.

Avots: ME I, 336, 337


briest

briêst, - stu (- žu), - du (li. brę́sti), intr., inch., quellen, schwellen, dichter werden, im Wacstum, an Dicke, Fülle zunehmen, der Reife entgegen gehen: izkaltusi muca briest upē. graudi, vārpas, pumpuri, druvas, meitas krūtis, vē̦ders briest. briest man rudzi, briest man mieži, briest man jauna līgaviņa. es uzaugu tieva, gaŗa, tad vēl briedu resnumā. tēvs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 98. Fig., tumsa, duomas briest. te krūtīs jau saistītie spē̦ki briest Vēr. II, 38. mūsu sirdis brieda gaviļu priekuos. R. Sk. II, 106. Weiterhin zu apr. pobredints "beschwert". [Auswärtige Beziehungen sind unsicher, vgl. Berneker Wrtb. I, 85 (zu poln. ja - brząd "Zweig des Weinstocks" ) und 356 (zu gr. βρένϑος "Stolz", ir. brynne "Brust", kymr. brynn "Hügel" ) Persson Beitr. 20 und Zupitza Germ. Gutt. 129 und KZ. XXXVI, 65 (zu ae. brant "steil, hoch" ) und Trautmann Apr. Spr. 313.]

Avots: ME I, 338


brīnas

brīnas, die Verwunderung, das Erstaunen: ar brīnām ļaudis raugās svešniekā Duomas I, 538. [Wohl ein vom Autor gebildetes Wort.]

Avots: ME I, 334


bubulis

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344


būcenis

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357


budzis

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. 1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 3 budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345


būksnis

*būksnis oder *būksne"?": šuo kuoka būksni (gemeint ist damit ein Holzfuss) Sudr. E. Duomas II, 136.

Avots: ME I, 358


buksnīt

buksnît, - īju Lub., Fest., Stelp., auch bukstêt, bukstīt Ermes, [Trik.,] L., tr., Püffe geben, stossen, stochern: un nu māte puisē̦nu buksnī un dauza Aps. IV, 37. viņš raustīja un buksnīja zirgu. skuolas biedri šuo brīžam bukstīja Neik. paziņu buksnīts Duomas III, 654. Refl. - tiês, sich stossen, Püffe geben AP.

Avots: ME I, 347


bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352


burenieks

burenieks,

1) das Segelschiff
Latv., Duomas III, 485;

[2) einer, der Segel anfertigt
Wid.].

Avots: ME I, 353


burkšķēt

bur̃kšķêt, bur̃kšêt, burSkstêt, intr.,

1) rasseln, poltern, rollen, knirschen (vom Schnee) Ronneb., undeutlich sprechen, schwatzen Salis:
akmentiņi burkšķēja nuo kalna lejā. burkš trejriteņu ķerras Duomas II, 483. zemnieks kâ satrūcies sāka runāt burkstuošā balsī A. XX, 781;

2) burkšķēt flattern
Wid. [Zu li. burkšnóti "rasseln", poln. barczeć "rauschen, knirschen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 108.]

Avots: ME I, 353


čalināt

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pirmā prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402


caurs

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, 3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366


čekls

če̦kls,

1) auch Dunika, Zvirgzdine;

2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223);

3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.

Avots: EH I, 288


cere

cere,

1) die Hoffnung
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77: viņam liela c. uz kaut kuo Ar. ne˙kāda c., gar keine Hoffnung BielU.;

2) "uoma">ieduoma": sastindzis se̦nu se̦nā cerē un ilgās Austriņš Nopūtas vējā 21. Vgl. ceres (unter ce̦ras).

Avots: EH I, 266


cieša

[cieša Wid.], ciešas, das Leiden: cik puosta, nelaimes un ciešu radīt Duomas I, 117.

Avots: ME I, 395


čīgināt

čĩginât, ertönen machen: ņem miruoņkaulu kuokli lē̦ni čīgināt Duomas I, 744; [zu čĩgât].

Avots: ME I, 415


cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388


čula

čula, = čaula, die Schale, Hülse, Kruste: puosts, klāts asiņainām čulām Duomas I, 971.

Avots: ME I, 419


čūsliens

čūsliens, čūskliena Duomas IV, 127, ein schlangenreicher Ort Poruk.

Avots: ME I, 426


čužināt

I čužinât, flüstern Nurmhusen, W. - Livl. n. U.; [ einwiegen A. - Schwanb. Refl. -tiês, trödeln, zögern, saumselig sein [vgl. čubinâties]: tik tāda čužiņa dižā vedēja; tur vien čužinās gar savu priekšu BW. 16331, 1. kuo tā māte vēl pa ķēķi čužinājas Duomas IV, 236. čužinies labi ilgi, kamē̦r visas durvis izlauztas LP. I, 141.

Avots: ME I, 424


darbināt

dar̂binât, beschäftigen: ve̦lns darbina cilvē̦ku dvēseles grūtiem darbiem LP. VII, 31. šādi priekšme̦ti nebij darbinājuši viņa duomas.

Kļūdu labojums:
grūtiem = smagiem

Avots: ME I, 439


dārde

dãrde, dārds Duomas I, 971, das Gepolter: ratu dārde Alm.

Avots: ME I, 447


deideris

II deideris [Roop, ein magerer, abgezehrter Mensch]: bet vīra nuo viņa tik˙pat nebūs, - ir tāds sauss deideris, rausta valuodu Švābe Duomas III, 201.

Avots: ME I, 453


dergt

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457


devējs

devẽjs, dial. de̦vājs, der Geber: būtu es tāda gājējiņa, kâ māmiņa devējiņa. darba, paduoma devējs. maizes devējs, der Brotgeber, oft zur Bezeichnung des Freiers: iešu pie sava arājiņa, pie maizītes de̦vājiņa BW. 10496. Sprw.: duots devējam atduodas. ņēmējs ne˙kad nebūs devējs.

Avots: ME I, 459, 460


dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465


dīdītava

dĩdîtava ,* die Dressieranstalt: pārvē̦rzdami mācīšanās iestādi par pilnīgu dīdītavu Duomas I, 269.

Avots: ME I, 477


dima

dima, die Dröhnung, das Dröhnen L.: tad tikai sākas zieduoņa dima Rainis. ausīs dunē drūmīga dima Duomas I, 134. duobja dima Druva II, 394. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 467


doma

duõma,

1): man neiziet tā d. nuo galvas AP. man duomas, ka ..., ich denke, dass ...
Sonnaxt. Indriķis ne duomiņu nebūtu viņu ņēmis Janš. Bandavā II, 176. kaļķītis ne duomiņu nevar nuoturēties lūpu kaktā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136. ar savu duomu, durch sein Nachdenken (nachdenkend) Elger bei Günther Altlett. Sprachdenkm. I, 192.

Avots: EH I, 350


doma

duõma, gew. im Pl., lokal auch in der masc. Form,

1) der Gedanke, die Meinung:
velti, puisīt, tava duoma, od. velti, tavi duomi BW. 15238. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. viņai duomas nestāvēja pie šās vietas Kaudz. M. visi prāti un duomas griežas Apsk. I, 193. bet ne duomas gulēt LP. I, 146. ne duomiņas tevi negaidīju Vēr. II, 1307. duomu duomas izduomāju ganuos cūkas ganīdams. duomu duomāt Ltd. 1404. tādas duomas lieci pie malas. viņš ieņēmis aplamas duomas galvā. viņš nuogrimis dziļās duomās. [viņš palika duomās U., er blieb in Gedanken vertieft.] ne tā dzied, ne runā, ar duomām vien staigā BW. 817. vienādās duomās būt, derselben Meinung sein ;

2) die Überlegung:
viņš gribēja labāki mirt nekâ atsacīties nuo savām duomām ;

3) der Verdacht:
nebij ne˙viena cilvē̦ka, uz kuŗa varē̦tu mest jel zādzības duomas Kaudz. M. ;

[4) duomi Lis., Absicht: kur (od. uz kuŗu pusi) tev duomi stāv, was für eine Absicht hegst du?]
Nebst li. dūmà aus slav. duma, [und zwar muss le. duoma zu de Zeit entlehnt sein, als in slav. duma statt u noch ein geschlossenes ō gesprochen wurde].

Kļūdu labojums:
Überlegung = Meinung, Ansicht

Avots: ME I, 532, 533


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


doms

I duoms (namentlich hochle.), = duoma, der Gedanke, häufiger der Plur., wie wohl auch dieser im Ganzen selten (st. duomas): tukši, puisi, tavi duomi (gew. tavas duomas) BW. 6413. tukšs, puisīt', tavs duomīns 12399 [aus Schujen]. pēc mana duoma, meiner Meinung nach Stelp. nuo mitēšanās nav ne duoms Vīt. 14. S. auch unter duoma.

Avots: ME I, 534


doša

dùoša 2, = dūša: tukšā duošā dzert, auf nüchternen Magen trinken Lasd. [Wenn alt, wohl aus dem Altrussischen ; zum uo vgl. duoma.]

Avots: ME I, 535


draņķēt

draņ̃ķêt, -ēju,

1) tr., mit Spülicht
(draņķis) tränken, füttern: guovis tapa draņķē̦tas cauru gadu LA.; in Dond. "füttern"(vom Vieh) überhaupt;

2) intr., auch draņķuôt Spr., regnen und schneien zugleich, schlacken:
laiks taisās uz draņķēšanu Blaum. pēdējās dienās bij lijis un draņķuojis Duomas II, 27. Refl. -tiês, sich beschmutzen: neiešu vis vairs jūsu dēļ draņķēties MWM. X, 675.

Avots: ME I, 489, 490


drīzināt

drĩzinât, auch drīžināt BW. 31744, 2,

1) geschwind machen, anspornen, ansputen:
iznes manu bē̦rza rīksti kumeliņu drīzināt BW. 1355. tautas mani drīzināja, drīz sajūdza kumeliņus 16904. dzied meitenes, dziesmās darbu drīzinuot Duomas II, 1432;

2) intr.: meitas drīzi drīzināja BW. 332.

Avots: ME I, 501


drūms

drũms, finster, trübe, melancholisch, betrübt, traurig: tavs drūmais raksturs atspuoguļājas arī tavuos skatuos Purap. duomas par nāvi nebija ne˙kādas drūmās Pūrs I, 102, meži drūmi šņāc SDP. VI, 94, [Vgl. drūsma 1. druvēties. sowie li. drumstùs "trübe".]

Avots: ME I, 506


drūsmēties

drũsmêtiês Kand., = drūzmēties, sich drängen: duomas drūsmēties drūsmējas pa galvu Pav.

Avots: ME I, 507


dūgot

dũguôt [Schujen, Daiben, (eine Melodie) summen; kollern]: kâ zilai dūjai dūguojuot Duomas III, 472; [dùguôt 2 Meiran "rūkt kâ vabule". viņam nav ne+kāda darba, viņš tikai dūguo Ruhental.]

Avots: ME I, 524


dūņēde

dūņēde, ein Fisch Duomas IV. 115.

Avots: ME I, 529


duprs

II duprs "? ": iejūdz man, bāleliņ, re̦snu, dupru kumeliņu! BW. 16161, 1 var. dupruo žuburaku Duomas III, 326. [Wohl zur Wurzel von dupuris.]

Avots: ME I, 518


durstīt

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520


dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530


dvēsele

dvẽsele,

1) der Atem:
[dvēsele smird viņam Für., der Atem stinkt ihm]. dvēseli vilkt, Atem holen St., A. XII, 81. kuo, bitīt, tu dziedāji? tev bij maza dvēselīte! Mag. XX, 3. 114;

2) die Seele:
dvēsele ir nemirstīga. dievs mieluo viņa dvēseli. Gott hab ihn selig. miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. Simjūdu dienā dvēseles mieluo, bewirtet man die Manen. man ir dziesmu dvēselīte BW. 870;

3) die Seele als Lebensprinzip, das Leben:
viņam vēl dvēsele kauluos, es ist noch Leben in ihm. pavasaru dvēselīte diedziņā karājas BW. 12926. dvēseli vilkt. das Leben fristen: kad tik dvēseli (dzīvību) varē̦tu izvilkt līdz pavasarim Alt-Rahden. Adsel;

4) der Besitzer der Seele, lebendes Wesen:
tur nav ne˙vienas dvēselītes od. dzīvas dvēseles, da ist niemand, kein lebendes Wesen. nuomaitāja, ka ne dzīvas dvēseles neatlika LP. V, 327. dvēseļu rullis, die Revisionsliste. ak tu jē̦ra dvēsele, ach du Hasenfuss, Feigling! viņš guoda dvēsele, er ist ein Ehrenmann. Als Liebkosungswort: krūšu dvēselīte, Herzchen, Goldblättchen: ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man krūšu dvēselīti BW. 10472;

5) viņam nav ne graša od. sarkana graša, ne kumuosa, ne maizes pie dvēseles. kur gribi aiztikt ar nūju vien pie dvēseles LP. I, 39. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
ruoku sniedzu, mutes devu, sauc man = ruoku sniedza, metes deva, sauc man[i]
ne kumuosa, ne maizes = ne kumuosa maizes

Avots: ME I, 537


dzeiveri

dzèiveri 2. Porsch Mar.; [mit ostle. aus ei wohl auch] dzaivariņi Etn. II, 55 aus Oppek. [auch -ar- kann hier auf -er- zurückehen] und dzaivari dass, [Alt- und NeuSchwaneb.] und L. Laicēns Duomas III, 344. [Doch spreche man dzaivar(āj)i neben dzeivari auch hie und da im Bauskeschen Kreis. - Reimwort zu vaivariņi. vaiveri dass.]

Avots: ME I, 540


dzēlīgs

dzêlîgs,

1) stechend, beissend, sarkastisch:
dzēlīga muša Mar. dzēlīgi vārdi MWM. VIII, 592. dzēlīgu piezīmi Vēr. II, 321. ar čūsku mēlēm dzēlīgām JR. V, 56. juo lielāks naids, juo dzēlīgāki vārdi Duomas IV, 451;

[2) (geschr. dfelixs) gnädig
Lat, kat. (Seite 50 u. 51 des Originaldrucks). für jetziges žẽlîgs],

Avots: ME I, 547, 548


dzelsnējs

dzelˆsnējs [Warkh., Ruj., Bers., gelblich]: dzelsnējuo seju Duomas III, 1134.

Avots: ME I, 541


dzestrains

dze̦straîns [Selg., Wandsen, kühl] Duomas I, 1080.

Avots: ME I, 547


dzidrābele

dzidrābele, eine Apfelbaumgattung Duomas I, 236.

Avots: ME I, 549


dzīvumi

dzîvumi, die Überreste von gemahlenem od. gestossenem Korn, die noch nicht fein geworden sind U., Adsel: ar zemēm aptašķītuos amuoliņa dzīvumus Duomas IV, 475.

Avots: ME I, 560


gaida

gaida St., Hug., Pl. gaidas, die Erwartung, das Harren: šinī gaidu laikā. liegas sē̦ras, salda agida! Lautb. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. jūtu tavu svētību par manu mē̦muo laimes gaidu Krūza. visi jautri ar priecīgām gaidām Vēr. I, 1038. tagad pavasaris bij pašās gaidās R. Sk. II, 140. gaidas bija ve̦ltas Duomas III, 315.

Avots: ME I, 582


gājums

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389


gājums

gãjums,

1) der vollendete Gang:
kruogā dzied bāleliņš ar vakara gājumiņu BW. 1007. pēc dažu dienu gājuma tie uziet mājiņu JK. III, 1. gada gājuma, der Jahrgang (einer Zeitung, Zeitschrift);

2) das Resultat des Ganges,

a) die Spur:
pazīst lāča tupējumu, gājuma nepazīst RKr. VII, 503. pazīst meitiņu gājumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481;

b) (arāja) gājumiņš, das bestellte Feld, auf welchem der Ackermann, um es zu bestellen, hin und her ging, resp. auch die zur Bestellung des Feldes getane Arbeit
Mag. XX, 3, 206;

c) die Frucht der Arbeit, der Ertag, der Erwerb, der Lohn:
kad prasīju gājumiņu, tad paliku naideniece BW. 3565. tas ir viss mans šīs vasaras gājums. šī sūri, grūti iepelnītā maizīte ir manu sviedru gājums A. XII, 868. saimniecei ir arī ziemu nuo vasaras gājuma, t. i. sviests un piens. bitinieks duod pa reizei nuo sava rudens gājuma, t. i. me̦du Druw. (pē̦rkuonis) nemaitāja ievu ziedu, ne arāju gājumiņu. arāju gājumu un kuopumu veicināt Pūrs II, 65. nav trūcis guovs gājuma, d. i. Milch und Butter Etn. II, 88. me̦dus ir bišu gājums. ēdiena vārītājas saka: pasmeķē nuo mana gājuma A. XII;

3) (dzīves) gājums, der Lebensgang, der Lebenslauf:
jūsu kunga dzīves gājums manējam līdzīgs Lautb. nuomanu, ka mans gājums šai pasaulē drīz, drīz nuobeigsies Kaudz. M.;

[4) tas ir mans gājums U., das ist mein Beruf, meine Pflicht (das kommt mir zu), oder: an mir ist die Reihe].

Avots: ME I, 616, 617


galēt

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591


galināt

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


gants

[II gants (?), arig, gesittet, nett Ronneb.: negantniece, esi ganta (wohl ersonnen) Duomas IV, 1. In Telsen dagegen sei gants identisch mit negants: manta ir neganta od. ganta.]

Avots: ME I, 600


gausa

gaũsa [PS., Bl.] (li. gausa Jušk. "обилiе"), auch gauss, Nahrhaftigkeit, Verschlangsamkeit, Segen: maizei ne˙maz gausas nebijis LP. VII, 741. dievs duod sātu, gausu, Gott gebe seinen Segen - pflegt man beim Beginn einer neuen Speise zu sagen Ronneb. Aber auch: duod, dieviņ, sātu, gausu ve̦cas mātes ratenī, citu vērpt, citu aust, citu laist tautiņās. ēd ar sātu un gausu, gesegnet sei deine Mahlzeit. gausu atņemt, atraut, den Segen nehmen: dievs atraun tiem savu gausu Manz., Tr. IV, 644. dievi aizgājuši citur, saimnieci atstādami bez gausa (ohne Mässigkeit, ohne Mass) tik vē̦de̦rā sev krāj. šķūnī iekšā bez gausas liesmas krīt Kaudz. dažs skauģītis gausu ņēma manā rudzu tīrumā BW. 28027. [dievs ar savu gausu jums palīdzēs Manz. Post. II, 105.] Die Maskulinform auch in gausa māte, der Segen (personifiziert): gausa māte, sāta māte, nāc ar gausu istabā BW. 16093; daeben gausas und gausu māte Dond., Sassm., A. XVI, 605, BW. 8105: malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu, gausu māte ietupās manā sieka dibe̦nā Etn. II, 29. Auch gausā māte, gausmāmiņa JK. V, 149. Vgl. gauss.

Kļūdu labojums:
8105 = 8102

Avots: ME I, 612


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


gāzne

gâzne, gāznis Duomas II, 311,

1) der Wassersturz, die Sturzwelle:
upēs gāznes un virpuļus... saceļ ve̦lni, raganas Pūrs. I, 114;

[2) gāzne "herabrutschender Erdboden"
(?) Stelpenh.;

3) "= mē̦slu bedre" (?) Nieder - Kurl.;

4) starker Regenguss
Freudenberg, Domopol].

Avots: ME I, 620


ģisme

[ģisme, nuojauta, nuomaņa, Ahnung: nebij ne ģismes, kas mani uzrauga Fest.]

Avots: ME I, 700



glotas

gluôtas [Kl., Lis., Kr.], gļuôtas, [gļuotas Ruj.], (nom. pl.) gļuôtis PS.,

1) schleimige Substanz, dicker Schleim:
uz vīģu lapām gļuotas re̦dzamas Rainis. šūniņā sastuopamas arī augu gluotas Luopk. III, 17. cita neatradis, kâ tikai zaļas gļuotis LP. VII, 568;

2) dicker Speichel, Eiter, Auswurf:
raganas izlietuojušas mīkstas gluotas Etn. III, 24. čūskas ritinājās tādas nuoreibušas pa izve̦mtām gluotām bļuodā LP. VII, 671;

3) der Schaum?:
jāmazgājas ūdens gļuotās Etn. II, 134. [Zu gluomas "Schleim".]

Avots: ME I, 632


gludeklis

gludeklis ,* das Plätteisen: ar gludekli ruokā MWM. V, 206, Duomas III, 2.

Avots: ME I, 629


glums

glums (li. (glùmas "hornlos"), glumjš,

1) schleimig, schlüpfrig, glatt:
šis grasis tāds glums, ilgi kaktā nestāv Alm. kas pats dums, tam le̦dus glums. neņēmu tās meitiņas glumu galvu, baltu muti Ltd. 1678. aiz kuo auga vītuoliņš glumajām lapiņām BW. 29163. glums kâ zutis. gluma suoma, schlüpfriges Fell, euphemistische Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 411. gluma de̦sa, der Fettdarm L., St., U.; glumi sārmi, glumsārmi, scharfe Lauge L., U.; glumi debeši, gleichmässig überzogener Himmel; gluma zâle, Fettwurhz U.;

2) glatt, gewandt:
glumi runāja A.;

3) echt:
viņa gluma latviete, sie ist eine echte Lettin. vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt? [Zu apr. glumbe "Hinde", le. glaums (s. dies), s. Wood IF. XVIII, 45, Zupitza Germ. Gutt. 175, Lidén KZ. XL, 258.]

Kļūdu labojums:
gluma de̦sa = glumā de̦sa
gluma zâle = glumā zâle; jāizmet (zu streichen) vai tas glums? ist das ehrlich gehandelt?

Avots: ME I, 630


glumt

glùmt [C., PS.], Lis., - stu, - mu, schleimig, glatt werden: glumst man duoma galvā Egl. [Identisch mit li. glùmti "глупѣть"?]

Avots: ME I, 630


gņūzt

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634


graut

gŗaût 2 [Nigr., Dunika, Gr. -Essern], gŗaûju, gŗâvu (li. griáuti "niederbrechen, donnern"),

1) tr., stürzen, schleudern, zertrümmern, zerstören:
nuo visām slē̦ptuvēm sē̦ru un uguni gŗaut Brig. jums, šķiet man, pē̦rkuonu nav kuo gŗaut Vēr. II, 102. piļu mūŗus viņš ir gŗāvis Janš. de̦vušies uz Alūksnes pilsētiņu, tuo arī gŗaut LP. VI, 212. ve̦lna māte atjuož, sākdama smēdes jumtu gŗaut VI, 485. negrauj nuo galda bļuodu zemē! Plm. plūst lielie ūdeņi. sev citu ceļu gŗaujuot (mit Gewalt bahnend) MWM. VI, 49. pie kapa var ar gŗautu sirdi (mit gebrochenem Herz) vēl drīzāk kļūt MWM. VII, 18;

2) mit Erfolg schleunigst bewältigen:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš.;

3) intr., toben, rollen, donnern:
lai gŗauj ar aukas bargas Vēr. I, 1060. aiz kāpām gŗauj jūŗa Stari II, 83. pē̦rkuons gŗauj un vē̦tra brāžas Rainis. pē̦rkuons gŗauj, uzgŗaudams, rollt gewältig, unaufhörlich JR. VII, 2;

4) stürzen, mächtig schneien:
sniegs gŗauj; - tâ gŗauj kâ gŗauj, es schneit mächtig N. -Autz n. U., [Mitau];

5) sich eiligst begeben, mit Ungestüm eilen, stürzen:
gŗaut pruojām uz pili Rob. es tūdaliņ bez apduomas vai pašā ellē gŗautu Rainis;

6) erbrechen
Ahs. Refl. -tiês,

1) einstürzen, verfallen:
debess līguojas un gŗaujas Plūd. Rakstn. II, 9. pa druskām pīšļuos grausies un nīks MWM. VI, 406;

2) mit Gewalt Eingang zu finden suchen, einstürmen:
bē̦das raizes sirdī graujas JR. IV, 62;

3) toben, lärmen, poltern:
dzird: viens gŗaujuoties pie (auch gar) durvīm LP. VI, 517. ja labs cilvē̦ks, nāc iekšā! kuo gŗaujies? [Nebst gŗût zu la. ingruere "mit Heftigkeit hereinstürzen", gr. ἔχραε "überfiel", r. гру́хнуться "mit Geräusch zusammenstürzen" u. a., s. Berneker IF. X, 164 und Wrtb. I, 357 f., Bechtel Lexil. 334,Trautmann Wrtb. 100, Wood IF. Anz. XXI, 14, Persson Beitr. 284, Güntert Reimw. 171, Boisaq Dict. 1068.]

Avots: ME I, 672, 673


graža

graža,

1) der Stolz, die Hoffart, der Übermut
Mag. XX, 3, 207 : bij naudiņa, bij gražiņa ; kuo ar gražu nuogražuoju, tuo ar naudu nuomaksāju BW. 3423 ;

2) der Schöne, der Stolze, Hoffärtige :
ļaudis mani gražu (Var. : le̦pnu) sauca, re̦dz raže̦ni staigājam BW. 5667, 1. Zu grazns.

Avots: ME I, 641


graži

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641


gredzens

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646


grēkavāt

grè̦kavât 2 Auleja, -āju, verdächtigen ("ļaunas aizduomas turēt par citu"): uz jā runāva, grē̦kavāva, ka ne taî dara.

Avots: EH I, 404


gremt

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648


griezīgs

I griêzîgs, schneidig, schneidend, scharf: griezīga satira Vēr. I, 693. runā griezīgā balsī Seib. 42. abās pusēs griezīgs zuobe̦ns, zweischneidiges Schwert; griezīgs nazis, ein scharfes, gut schneidendes Messer Etn. III, 149; griezīgi vēji II, 605. griezīgās sāpēs sirds tev sarausies Saul. bē̦rns juo griezīgāks palika savās raudās Duomas II, 1390.

Avots: ME I, 661


grīns

I grîns 2 ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406


grīzns

grîzns 2 ,

2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.

Avots: EH I, 407


grožot

grùožuôt, grùožât, -ãju BW. 16138 [aus Absenau], die Leine, das Lenkseil anlegen: cik gruožuoju kumeliņu, tik ruociņas nuomazgāju BW. 29618. negruožuots kumeliņš iztecēja pa vārtiem BW. 6583. juostām zirgus gruožuojiet.

Avots: ME I, 672


grudzināt

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664


grumbot

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665


gulkšķēt

gulkšķêt, rollen, dröhnen: viļņi ar duobju gulkšķēšanu veļas malā Duomas II, 1253.

Kļūdu labojums:
rollen, dröhnen = = kulˆkstêt 1, gulkstêt (in der Phrase: pustukša muca veļotie gùlkst)

Avots: ME I, 678


gulšņāt

gul˜šņât [Līn., Nigr., PS.], -ãju, gulšņuot, von Zeit zu Zeit schlafen, liegen, loddern, aus Langerweile liegen: kaķis ar suni gulšņāja mātes istabā LP. VI, 859. šis tik ilgi gulšņā, kamē̦r iemieg IV, 9. gulšņāja, kamē̦r iegula guļā Naud. viņš bij vai nu gulšņājis, vai arī slapstījies bez nuoteikta darba Duomas II, 454. [cūka ne˙maz neē̦d, gulšņā vien (weil erkrankt) Lis.] Refl. -tiês, oft liegen: kam vajag tâ gul˜šņāties Dond. kuo puisis ar meitu tik daudz gulšņājas? Dond.]

Avots: ME I, 678


gurkstēt

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt 2 Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst 2 vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684


guzma

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685


idra

idra, [idrs Saussen n. BB. XIV, 147], das faule Mark eines Baumes Oppek. n. U.; ein im Kern verwittwerter Baum Aps., Mar., Biel. H. I, 190: ve̦cais vītuols vēl ne˙kad nav jutis nāvi savās idrās Duomas IV, 116. [idru egle, eine im Kern morsche Tanne Bielenstein Holzb. 222. Wohl zu gr. οἶδος "Geschwulst", arm. aitnum "schwelle", an. eitill "Drüse, Knorren am Baum" u. a., s. Bezzenberger BB. XXVII, 172. Boisacq. Dict. 688 f., Berneken Wrtb. I, 271.]

Avots: ME I, 701, 702


ieaudzēt

ìeaûdzêt, Refl. -tiês,

3) hineinwachsen, sich einwurzeln:
šī duoma sirdī ieaudzējās Fr. Adam. Rudens ziedi 124.

Avots: EH I, 502


iebāzt

ìebâzt, ein -, herein -, hineinstecken, - stopfen: stūrī galvas iebāzušas BW. 7812. nebij tādas starpas, kur man savu balsi iebāzt Duomas II, 1038. REfl. - tiês, für sich etwas einstecken: viens burvis uotram prasījis tabakas iebāzties LP. VII, 673. lapsiņa iebāzās mana ce̦pta kukulīša BW. 26350.

Avots: ME II, 3


iebuksnīt

ìebuksnît, einen Ripperstoss versetzhen: iebuksnīja... meitenei sānuos Duomas II, 509.

Avots: ME II, 5


iecere

iecere ,*

1) Dünkel: lieka iecere V.;

2) "?": kâ kāda spaidu iecere [Wahn, fixe Idee?]
šī duoma aptveŗ viņa sirdi un prātus Druva I, 363;

[3) liebevolles Harren und Hoffen:
iecere uz šuo meitu man neduod miera].

Avots: ME II, 6


iecirst

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7


iedaža

iedaža,

1): princim ... iešāvusēs ... jauna ie. prātā Janš. Līgava I, 395. gudra dēkle tev de̦vuse iedažu salūzušuos ratus iebraukt izlabuot Mežv˙ļ. II, 125. tā nebija mūsu pašu ie.; bet ... neapduomāts suolis, se̦kuojuot ... paziņu priekšzīmei Burtnieks 1934, S. 454; " ieradums, ieduoma" (mit iẽ ) Siuxt: sava ie. jau viņiem tur ir;

3): tur jau bija sava ie. Ramkau.

Avots: EH I, 508


iedoma

ìeduõma: nebija ieduomas (es fiel gar nicht ein), ka juo varēs šite satikt Oknist.

Avots: EH I, 510


iedoma

ìeduõma, ein Einfall, eine Einbildung, ein Wahn U.: tā nebij tukša ieduoma MWM. VIII, 72. saule, kuŗu te tikai ieduomās var redzēt Vēr. II, 971. ar šādām ieduomām tu liec mani pa˙visam mierā Kaudz. M. 127.

Avots: ME II, 12


iedoms

ieduoms, = uoma">ieduoma: bezprātīgs ieduoms Konv. 2 2224. nuo tā ieduoma vien tik drūmi vīram palicis ap sirdi LP. VII, 1134.

Avots: ME II, 12


iedrebināt

ìedrebinât, (plötzlich für eine kurze Zeit) zittern machen, zum Zittern bringen: duomas, kuŗas iedrebina viņa kaulus Duomas I, 65. Refl. - tiês, erzittern.

Avots: ME II, 10


iedzert

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā;

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511


iegaudiens

iegaudiens, [ein bald verstummendes Aufheulen]: vē̦tras iegaudiens Duomas I, 1098.

Avots: ME II, 16



iegrebt

ìegrebt, einschrapen: auksts un mierīgs kâ kuokā iegre̦bts tē̦ls Duomas IV, 466. klintīs iegre̦btie kustuoņu zīmējumi Antrop. II, 115.

Avots: ME II, 18


iekare

* iekare od. * iekaris?] "?": Daugavas iekari tur iztīrīs A. Up. Duomas III, 540.

Avots: ME II, 25


iekaru

II iekaru, [= iekāre̦ns M. Aron.]: nuo iekaru siênu plankumiem A. Up. Duomas III, 664.

Avots: ME II, 25


ieklīmāt

ìeklìmât 2 [Bers., Mar., Kokn., in der Eile essend zu sich nehmen (was gerade an Speisen zu haben ist): tas kâ suns ieklīmāja un aizskrēja.] duodiet putras ieklīmāt! Duomas II, 291.

Avots: ME II, 28


ielenis

iẽlenis [Wolm., ìelenis PS.], die Niederung, Vertiefung, das Tal, der Talkeaaen: šis baļķis nav lāgā nuokantē̦ts: vietām ieleņi, vietām puni Wend. mežuos, ieleņuos MWM. VI, 499. kapenēs,... svaigu smilšu ielenī Duomas III, 207.

Avots: ME II, 38


ielielīt

ìeliẽlît, anpreisen Karls.: laikraksta uzde̦vums ir kalpuot... par savējuo ielielītāju Duomas III, 635.

Avots: ME II, 40


iemēslot

[ìemê̦sluôt, tr., bedüngen, durch sorgfältige, jahrelange Bedüngung fruchtbar machen: lauki labi iekuopti un iemē̦sluoti. iemē̦sluotie lauku stūrīši Duomas II, 32.

Avots: ME II, 45


iemetnis

iemetnis U., [Mar., Druw.], iemetne Wend., eine Art Netz; tina; ["vienkārša tīkla siena lieliem caurumiem, kuo iestiepj e̦ze̦rā, lai zivis caurumuos iespriestuos", oder auch "mazāka un sīkiem caurumiem tiniņa, kur iestiepj nuo murda mutes uz e̦ze̦ra malu, lai zivis netiktu mutei gaŗām, bet būtu spiestas iet taisni mutē" Stom.;] ein kleines Netz Wend.: zirnekļi parūpējušies aizaust savus mušu tveŗamuos iemetņus Skuju Fr. guļuot tādā tīklā kâ iemetnē Duomas III, 312.

Avots: ME II, 44, 45


ieņemt

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49


ieplarkšķēties

ìeplarkšêtiês, anfangen zu quaken: varde ieplarkšas Duomas IV, 459.

Avots: ME II, 52


ieplinkšēties

ìeplinkšêtiês, jämmerlich ertönen: ieplinkšējās nemiernieces klavieres Duomas IV, 1.

Avots: ME II, 52


ierosināt

ìeruosinât, tr., anregen: duomas, jūtas, daudz jautājumu Kronw. Subst. ieruosinãjums, die Anregung: tas sniedz dažu labu ieruosinājumu Vēr. II, 230; ìeruosinâtãjs, der Anreger.

Avots: ME II, 60


ieskrampt

ìeskrampt, einkratzen: (nadziņi) mīksti: it ne˙vienam neikrampj Duomas II, 378.

Avots: ME II, 66


iešņāpt

ìešņāpt, einritzen, einschrammen: iešņāp viņā (plienī) vis˙jaunākuo virzienu A. XV, 277. iešņāpt tē̦vam ar šķēŗu galiem Duomas IV, 254.

Avots: ME II, 78


iestaipīt

ìestàipît, tr., freqn. zu ìestìept, einrecken: e̦suot atkal pamazām iestaipīti kauli, e̦suot diezgan slinkuots Blaum. ruokas piedurknēs ē̦rtāki iestaipīdams Duomas I, 1.

Avots: ME II, 72


iestiprināt

ìestiprinât, ìestipruôt, tr., befestigen, stärken: sliecēs mietnes; spēku. viņš ar šiem vārdiem rauga savu iestiprināt. Refl. - tiês, sich befestigen, sich stärken: Dārtiņa iestipruojās tik tāli, ka iedruošinājās pārkāpt pār svieksni A. Up. duomas juo vairāk iesakņuojās un iestiprinājās A. XI, 693.

Avots: ME II, 73


iestuidīt

ìestuidît, tr., einjagen, einflössen: nelabais iestuida brāļu sirdīs nelabas duomas LP. VI, 963.

Avots: ME II, 74


iešuva

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva 2 "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve 2 "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78


iesvārstīties

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75


ietutināt

I ìetutinât, [(etwas nicht fest Stehendes aufstellend) rings herum stützen, einwickeln Mar., Roop, Wenden]: uzraudzīja ratiņuos ietutinātuo bē̦rnu Duomas II, 1186. [ietutināja bē̦rnu kažuokuos Jürg.]

Avots: ME II, 84


ieveidot

ìeveiduôt, verkörpern: māksla ir tā ieveiduošana, kas... Refl. - tiês, sich gestaltend hineingelangen in: (summas) varēs atkal ieveiduoties pamatkapitālā Duomas II, 331.

Avots: ME II, 87


iežņauga

iežņauga, die Einschnürung: viduklis bez graciōzās iežņaugas Duomas III, 414.

Avots: ME II, 93


īpatnis

ĩpatnis ,* das Individuum: tauta sastāv nuo neskaitāma pulka atšķirtu ītapņu Etn. IV, 138. tās pašas sugas īpatņi Konv. 2 766. ir sabiedrība, ir īpatnis bija... saistīti Duomas II, 267.

Avots: ME I, 836


irds

irds, mürbe, locker, weich: ir̂da [Domopol] zeme. pāri laukiem mīksti sniegi irdām se̦gām klājas Duomas II, 137. Zu ĩrt II.

Avots: ME I, 709


izblenzt

izblenzt, gewichtig sagen: viņš neticami ze̦mā basē izblenza ("smagi izteica, izgrūda"): "visu" P. Gruzna Duomas III, 90.

Avots: ME I, 717


izbrīna

izbrīna ,* die Verwunderung: izbrīnā paraustīja ple̦cus Duomas III, 266. izbrīnā paplēta acis Skuju Fr. pilns pārsteiguma un izbrīnas U. b. 63, 26.

Avots: ME I, 718


izbubināt

izbubinât,

1) Perfektivform zu bubinât I 1: zirgs nevar ne˙maz i. Salis;

2) murmelnd äussern
(perfektiv): šīs duomas viņš izbubināja ga˙ndrīz tik stipri, ka... Dünsb. Trīs romant. gadīj. 51.

Avots: EH I, 436


izdimdināt

izdimdinât, zur Genüge dröhnen machen PV., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. Rīgu, grīdu, ustubu, kādas mājas (ar dziesmām un dejām) Līvāni. kamē̦r pē̦rkuons nav izdimdinājis zemi (gaisu N.-Peb.), nevar zemē sēdēt Mar., Smilten. Refl. -tiês, eine Zeitlang dröhnen donnern: pa nuomali pē̦rkuons izdim dinājās visu vakaru Bers., Salis u. a. eine Zeitlang mit der Faust (geger eine Tür) klopfen Sessw. u. a.; auf eine dröhnenden Diele sich austanzen Tirsen u. a.

Avots: EH I, 442


izdīžāt

izdīžât, wackelig machen: salīmēt izdīžātu krē̦sla kāju Duomas IV, 347.

Avots: ME I, 728


izdoma

izduõma, izduõmãjums, izduõms, Erdichtung, Erfindung: tās ir tukšas te̦nkas un izduomas MWM. tas prātīgs izduoms Seibolt. tādu smalku izduomu tev jau vis+maz viens ve̦se̦ls ve̦zums A. XVIII, 313.

Avots: ME I, 730


izdomāt

izduõmât,

1) ausdenken, ersinnen, erdichten:
niekus, me̦lus, līdzekļus. dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā mana izduomāta BW. 1360, 1. mīļas duomas izduomātas 15458, 3. neizduomājama duoma Vēr. I, 825. visu prātu izduomāt PS.;

3) ergründen, erforschen:
brīnums, kas nav izduomāts GL. Refl. - tiês, hin und her denken, reiflich überlegen: ķēniņš izduomājas vienādi, uotrādi LP. VI, 301. pagruoza galvu, izduomājas V, 325.

Avots: ME I, 730


izdrebt

izdrebt "?": niecīgs, izdre̦bušas mājeles Duomas II, 423; [izdrebis Dunika "verwittert, ausgefault"; in Borchow angeblich dafür: izdrebējis].

Avots: ME I, 729


izdudināties

izdudinâties, sich aussprechen, ausschwatzen: izdudināties sirsnīgi par visu, kas uz sirds Duomas II, 194.

Avots: ME I, 729


izēnināt

izēninât, beschattend zerstören, vernichten: šis tak neiešuot labību izēnināt nieka smukuma dēļ Duomas III, 206.

Avots: ME I, 735


izgrauzt

izgraûzt (li. (išgráužti), tr.,

1) ausnagen, zernagen:
peles man sieru izgrauzušas A. XXI, 603. sāpju izgrauztas krūtis Vēr. II, 59;

2) aushöhlen, ausspülen:
ūdens izgrauž akmeņus Hiob 14, 19. krasts viss izgrauzts JR. V, 24. klintī valks izgrauzis dziļu ruobu LP. VII, 645. Refl. - tiês,

1) sich hindurchnagen:
izgrauzties caur dzīvi Duomas II, 253;

[2) zur Genüge nagen].

Avots: ME I, 739


izguļa

izguļa, gemütliches Schlafen, Ausruhen: tur bija laba izguļa. tīšām iešu pie kalniņa, izguliņas (izguļiņas 22256) gribē̦dama BW. 10826; 12502. nuosist mēnesi nevajadzīgā svē̦tku gardēdībā un izguļā Duomas II, 97.

Avots: ME I, 741


izgvelzt

izgvelzt, izgvelst, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten: ciema gvelzes izgve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. izrunāsi, izgvelzīsi vairāk nekâ vajaga MWM. VIII, 211. [publiski izgvelst prut savu pretinieku vis˙ze̦mākās aizduomas L. W. 1921, No 51, 2 2 .]

Avots: ME I, 742, 743


izkapīties

izkapîtiês Golg., aus einer schwierigen Lage herausgelangen: bija jānuomaksā parādi; grūti bija i.

Avots: EH I, 453


izklaidēt

izklaîdêt, izklaîdinât [li. išklaidìnti], izklaîdît, tr.,

1) zerstreuen, vertreiben:
palaidnīgi bē̦rni dažkārt izklaidē savas drēbes Ahs. it kā pilienu ruožu eļļas izklaidē pa ve̦se̦lu jūŗu... Asp. vējš izklaidē un aizdze̦n miglu MWM. XI, 305. izglītuotās šķiras tik re̦tas un izklaidē̦tas A. XX, 625. izklaidēt skumjas MWM. IX, 907. lugas gaita tuop izklaidināta A. XII, 322. pa visām galerijām izklaidīgi viņa darbi Vēr. II, 617. izklaidīt, aussperren (Buchdr.) Dr.;

2) (als Neologismus) zerstreuen, konfus machen:
šādi lieki skati izklaidē uzmanību A. XIII, 382. duomas bij izklaidē̦tas A. XII, 618. ne˙maz nee̦smu izklaidē̦ts Vēr. II, 141. Refl. izklaidētiês, - îtiês, - uôtiês, sich zerstreuen, konfus werden: viņš gribēja atstāt savu saimniecību, lai varē̦tu izklaidēties B. Vēstn. pats viņš itkâ izklaidījās Fall. tas bij sajucis un gluži izklaidējies B. Vēst. vēl nebija izklaiduojies tumšais gara stāvuoklis Druva II, 14. Subst. izklaidējums,

1) das Zerstreute;

2) * die Zerstreuung:
tas būs īsti labs izklaidējums B. Vēstn.

Avots: ME I, 751


izklīst

izklîst (li. iškly*lt;sti), intr., auseinandergehen, sich zerstreuen, zerstieben: ļaudis izklīda ap kapu Vēr. I, 1502. saime izklīda A. XX, 39. luopi izklīduši LP. VII, 355. visi tavi tē̦va radi pa siliņu izklīduši BW. 30680. lai izklīda vējiņā visas ļaužu valuodiņas 17033, 1. jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz. M. duomas man izklīda Aps. Refl. - tiês, (ungew.) auseinander gehen, zerstieben: nu bars izklīstats D. 116, 61.

Avots: ME I, 753


izlaipot

izlàipuôt, gew. refl. - tiês, von einem Stege (làipa) zum anderen, von einem Hümpel od. Stein od. Brett zum andern seinen Weg nehmen metu laipu pie laipiņas, nevarēju izlaipuot BW. 18779. mēģināja izlaipuot nuo viena akmeņa uz uotru Duomas I, 1163. par akmeņiem bez bē̦das var izlaipuoties Aps.; sich vom Hauptwege auf Nebenwege begeben L.

Kļūdu labojums:
Weg nehmen = Weg nehmend hinausgelangen, hindurchgelangen.

Avots: ME I, 761


izļodzīt

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768


izmanīt

izmanît (li. išmanýti), erforschen, prüfen, verstehen: tu izmanīsi cilvē̦ku duomas LP. VII, 232. vai esi savu sirdi izmanījis? Kaudz. M. ienāk, lai var izmanīt, kuo valsts vietnieki runā Kaudz. M. Refl. - tiês, sich herauswickeln, entwischen: viņš laikā izmanījās nuo istabas.

Kļūdu labojums:
232 = 932

Avots: ME I, 768


izmutuļot

izmutuļuôt, intr., hervorsprudeln: nuo krāteŗa šķidrajiem dubļiem izmutuļuo lieli burbuļi Konv. 2 712. Refl. - tiês, sich wild ausleben, sich austoben Duomas II, 257.

Avots: ME I, 774


izņemt

izņemt, tr., herausnehmen: pasi. kuo puodā liki, tuo atkal izņemsi. Refl. - tiês,

1) schwinden, vergehen:
laiks tâ izņe̦mas Kand.;

2) sich anstrengen, keine Mühe schonen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tâ ka reiz attiekas A. XVII, 20. kuo mēs ar viņu izņēmāmies, kamē̦r pierunājām, lai nāk pie tava tē̦va Jauns. gan tē̦vs izņēmās ar naidu, gan ar labu Duomas II, 228;

3) toben, sich unruhig gebärden:
viņa kliedz, raud, draud, lūdz, grāvējas, izņe̦mas it visādi Degl.

Avots: ME I, 777


izpizīt

izpizĩt (išpažìnti), tr., kennen lernen, erkennen: mēs e̦sam ļuoti labi izpazinuši viens uotru AU. savus uostmales ļaudis viņš izpazinis vēl tuvāk Duomas I, 658.

Avots: ME I, 778


izplāt

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782


izplīvot

izplĩvuôt [Bauske, nach verschiedenen Seiten hin flattern]: uz abām pusēm izplīvuojuošu lakatiņu ap kaklu A. Upītis Duomas I, 785. [izplīvuojuši mati Bauske.]

Avots: ME I, 783


izpratne

izpratne, das Verständnis: dabas izpratne Duomas I, 526. [tad tik vien tev bij tās izpratnes Fest.]

Avots: ME I, 785


izraudāt

izrâudât,

1) tr., ausweinen, sich aus dem Kopf weinen, verweinen:
savas (Var.: visas) acis izraudāju BW. 29138. varē̦tu acis izraudāt A. XXI, 492. Līze staigāja apkārt izraudātām acīm A. XX, 566. bāli vaigi izraudāti BW. 4518;

2) vergiessen:
ve̦cāki vai visas asaras grib izraudāt JK. V, 143, RKr. VII, 52. Refl. - tiês, sich aus -, abweinen: lai Laimīte izsmejas, lai Nelaime izraudas BW. 1220. izraudāties caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchweinen Duomas II, 253.

Avots: ME I, 789


izsacīt

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794


izslēpties

izslèptiês, sich verbergen, entgehen: Ķencis nuomanīja, ka izslēpties tik˙pat nevarēs Kaudz. M. citi vārdiņi izslē̦pušies salasītāju ruokām Kronw.

Avots: ME I, 800


izslimot

izslimuôt, izslìmt, intr., eine Krankheit durchmachen, krank zu sein aufhören, genesen: šuo slimību izslimuoja latvju jaunie marksisma sludinātāji Duomas II, 44. viņa bij atkal izslimuojusi Latv.

Avots: ME I, 800


izspalēt

izspalêt, auch izspaļuot, tr., niederhauen, im Kampfe besiegen: puisis ar izkapti izspalē tās LP. VII, 597. mežsargs lielījās, ka vakarā izspaļuojis kārtīs visu kruogu Duomas I, 1310.

Avots: ME I, 801


izspītēt

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802


izstomīt

izstuômît, tr., stammelnd, stotternd hervorbringen: šādus vārdus tā izstuoma vēl JR., Jan. Refl. - tiês,

1) längere Zeit stammeln:
izstuomījās, izstuomījās, bet ne˙viens viņu nesaprata;

2) gehörig stolpern, zaudern, nicht vorwärtskommen:
izstuomījās, ne˙kā nepadarīja.

Avots: ME I, 807


izstrādināt

izstràdinât, fakt., tr., viel arbeiten lassen, durch schwere Arbeit abquälen, schinden: grūti izstrādināti ļaudis Etn. IV, 156. zirgi e̦suot stipri izstrādināti MWM. VI, 638. viņš māk cilvē̦ku izstrādināt, er versteht die Arbeitskraft des Menschen auszubeuten. svešu jau ne˙kad tâ nevar izdzīt un izstrādināt kâ savēju Duomas III, 313.

Avots: ME I, 806


iztapīgs

iztapîgs, dienstfertig, gefällig, zuvorkommend, sich nach den Wünschen anderer richtend: Anna atbildēja tādā iztapīgā balsī Saul. ve̦cākā iztapīgi atbildēja Niedra. nuo sulaiņa iztapīgā seja varēja nuomanīt A. XX, 802.

Avots: ME I, 814


iztulkot

iztul˜kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821


izvaidēt

izvaidêt, tr., jammernd, wehklagend hervorbringen: dziļākās duomas smadzenes izvaid bezvaida murguos Duomas I, 588. Refl. - tiês, längere Zeit zur Genüge wehklagen, jammern: nāku raudzīt, vai būsi jau izvaidējies Kaudz. M.

Avots: ME I, 823, 824


izžņaudzīt

izžņaûdzît (freqn.), izžņaûgt, ausdrücken, auspressen, ausringen: Lata izžņaudzīja mitruos matus A. XXI, 267. nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva Etn. I, 66. kad pēdējs piliens spē̦ka izžņaudzīts Duomas II, 485.

Avots: ME I, 833


jà -, jã - Barbern, Präfix zur Bildung des sogenannten Debitivs. Der Debitiv erscheint immer in der dritten Person des Präsens, mit Ausnahme von jàbût. In der Schriftsprache drückt der Debitiv die Notwendigkeit aus: man bija jāē̦d, ich musste essen; man siens (dial. sienu) jāpļauj, ich muss Heu mähen. tev būs mani jāpavada, du wirst mich begleiten müssen BW. 18005, 3. Im Volksliede aber und in alten Schriften, z. B. bei Manz., Bezeichnet der Debit ausser der Notwendigkeit auch

1) den Zweck:
devu savu kumeliņu ruožu dārzu jāecē, ich gab mein Rösslein, um den Rosengarten zu eggen BW. 3523, 9 (Peterskapelle, Zirsten, Marzen). tuo (gredzeniņu) neduošu jānuomauc, ihn (den Ring) werde ich nicht abzuziehen geben BW. 6228 (AP., Praulen, Friedrichswalde, Sesswegen, Bermohn, Lodenhof, Lasdohn);

2) den Ort der Handlung:
lai paliek galuotnīte, putnīniem (= putniņiem) jāuzme̦tas, mag der Wipfel stehen bleiben, wo die Vögel sich niederlassen könnten BW. 2765 (AP.);

3) das Objekt: tiem nebij jāē̦d, sie hatten nicht zu essen (= keine Nahrung)
Manz. [Vgl. Le. Gr. § 690 und 759 - 60.]

Avots: ME II, 105


jancināt

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât 2 Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96


jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98


javums

javums, die Mischung: me̦lnzemes un mālu javums Duomas II, 155.

Avots: ME II, 105


joma

I juõma,

1) eine tiefe, einschiessende Stelle im Wasser
A. Leitāns (in einem handschriftl. Vokabular): viņš juomā savu galu dabūjis:

5) "?": diena riest pie debess juomas (Horizont ?)
platās Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 570


joma

I juõma,

1) (juoms Libau), die Tiefe zwischen zwei Landbänken Rojen, eine Tiefe zwischen Untieen Majorenhof,
U., Nogallen; [juomiem ("mit Vertiefung") grāvi rakt Blieden, Treiden];

2) versumpfte Niederungen, welche sich parallel dem Meeresstrande hinziehen und voneinander durch sandige, meist bewaldete Erhöhungen getrennt werden;

3) die Meererenge
L.: pie burvīgi jaukas juomas Janš. tâ kâ bangu kultā juomā dzīvē draud visiem puosts Plūd. kuršu juoma *, das Kurische Haff. [zemes juoma, die Landenge Wid.;

4) "eine kleine Wiese zwischen Feldern"
Stuhrhof; "eine kleine Schlucht" Valgale. - Aus liv, juom "tieferes Wasser zwischen Landbänken"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 126


joma

[III jùoma "Ahnung"(?): man ne juomas nebij Smilt.]

Avots: ME II, 126



joms

[I juoms,

1) = ruobs: izpļāvis pļavu juõmu juõmiem Stuhrhof (vgl. auch juoma I);

2) eine Flusskrümmung:
tai juomā labi ķeŗas zivis Schönberg;

3) "Gegend
(apgabals, apvidus)" Serben.]

Avots: ME II, 127


joms

III juoms (unter juõma I

1), 1): Sandbänke im Meer
Perkunen;

2) niedrige Stellen zwischen den Dünen
Schlock n. BielU.; = juõma I 2 Kaugurciems: juomam virsū tādas dūnas uzce̦ltas; vietām tāds kâ bezdibe̦ns - nav ne˙maz pamata apakšā;

3) ein steiles Ufer, gegen das Welten anprallen"
(mit ) NB.

Avots: EH I, 571


joms

IV jùoms Smilt., = uôma 1: tam ne˙maz nav juoma. juomiņ, nāc mājā!

Avots: EH I, 571


joņot

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127


jums

II jums,

1) die Bedachung, das Obdach:
bet laukā duomas klīst kâ pilnas izmisuma, bez kāda pabalsta, bez nuolūka un juma Sudr. E.;

29 das Gewölbe:
skrien ērglis augsti debess jumā Rainis, [Warkl., Bers.] se̦dz glāžu pili jūŗas jums Asp.;

[3) "eine Abteilung des zu bedecken Daches"
Kreuzb., Domopol].

Avots: ME II, 119


jumtlāses

jùmtlāses, vom Dache herabträufelndes Wasser: viņa nuostājas aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571.

Avots: ME II, 119


jūsināt

jũsinât ,* mit "Sie" anreden Duomas III, 319.

Avots: ME II, 123


jūtis

jũtis,

1) [jũtis Bauske, N. - Peb., jùtis C., Serben, Jürg., Trik., jûtis 2 Ruj.,Salis], die Stelle, wo sich der Weg teilt, der Scheideweg, gew.
ceļa jūtis: zirgs bij jau jūtīs, kur viens ceļa zars gāja kalniņā, uotrs nuogriezās drusku uz leju Duomas II, 30. divu ieliņu jūtīs Sudr. E.; ceļa jūtīs heisst auch - unterwegs, auf dem Wege wohin, auf der Reise wohin begriffen: satiek tais pašās ceļa jūtīs lāci LP. VI, 260. nuo rīta ķēniņš argi juo agri ceļa jūtīs pie brūtes LP. IV, 127. braucam iepriekš paziņuot, ka mūsu ķēniņš ceļa jūtīs uz tejieni IV, 129;

2) gada jūtīs, beim Jahreswechsel
U.;

3) pašās jūtīs sievai bija nuo mājas iziet, im kritischen Moment, da eben die Niederkunft bevorstand, musste die Frau aus dem Hause gehen
U.;

4) jūtis, [jûtis 2 Lautb.], die Gelenkstellen, wo zwei Knochen sich berühren
Biel.: apslapinā ir padusītes, un cirksnīšus (jūtītes), lai nejustu JK. VI, 20. [Nebst jūtavas und jaut (s. dies) zu ai. yūti-ḥ "Verbindung", yāuti "bindet an" u. a., s. Walde Wrtb. 2 393 unter jungo, Bugge KZ. XXXII, 22, Reichelt KZ. XXXIX, 46, Fick Wrtb. I 4 , 114.]

Avots: ME II, 123


kalsnums

kàlsnums, kàlse̦nums, die Magerkeit, Hagerkeit: šis iztecējums un izstīdzējums, šis jaunības kalse̦nums un sausums bija nuomanāms visā viņas augumā A. XII, 30.

Avots: ME II, 144


kamols

kamuõls PS., C., [Jürg., kamuôls Arrasch, Trik., Wolm., kamuols Lis., N. - Peb., Bers., Ruj., Selg., Dunika, kamuôlis Kl., kamuôlis 2 Līn., Gr. - Essern, kamuolis Fest., Lautb., Dond., Wandsen], kamuõlis (kamuolỹs),

1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;

2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]

Avots: ME II, 153


kancis

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis 2 , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis 2 , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154


kanta

kanta, ein Flachenmass (= 10 - 15 Lofstellen): Puopē vairāki saimnieki sadalījuši savu zemi 10 - 15 pūrvietu lieluos gabaluos jeb " kantās " Duomas II, 1312. [Zu kante?]

Avots: ME II, 156


kapāns

kapāns [Warkl.], kapāne (kapõnė " eine Kunsthacke; en Hackbrett "), das Hackmesser: kad sakapāsi kāpuostus, tad nuomazgā kapāni un kapanīcu Illuxt. es lieku kartupeļus nuo smiltīm nuomazgāt, ar visu mizu smalki sakapāt ar tādu kapanu, kâ visās mājās kāpuostu kapāšanai vaid G. II, 90. Zu kapāt.

Avots: ME II, 158


kapelēt

I kapelêt, -ẽju "sparen, verschaffen" Behnen, Golg.: jāsāk k. nauda nuomai.

Avots: EH I, 586


kārtāt

kā`rtât, - ãju, `rtuôt,

1) zum zweiten Mal pflügen, zwiebrachen
[li. kartóti dass.]: zemi;

2) gew. kārtuot, ordnen, ir Ordnung bringen:
viņa stāvēja pie atvē̦rta skapja un tanī kuo kārtuoja Saul.;

3) intr., schelfern:
ģīmis kārtā (Behnen), kārtuo (N. - Kmph.) āda. Refl. kārtuôtiês, sich ordnen, in Ordnung kommen: duomas pamazām kārtuojās Niedra. Zu kā`rta, cìrst. [Zur Bed. 1 vgl. ačech. črtadlo "Pflugmesser."]

Avots: ME II, 201


kātenīca

kātenĩca, die langstielige Sense Duomas II, 117.

Avots: ME II, 205


kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173


kaulains

kaũlaîns, knochtig, entfleischt, mager, stenglicht: kaulaina gaļa, ruoka; kaulains zirgs, cilvē̦ks. dzī(k)slainas, kaulainas panāksnu meitas BW. 20143, 3. kaulaina gulta Duomas II, 1018.

Avots: ME II, 174


kauss

[II kauss, der Pfennig, der Heller Manz. Lettus: pirms tu pēdīgu kausu nuomaksāsi Post. II, 109. tuos trīsdesmit sudraba kausus Passio vom 16. Jahrh. Auch in Elgers Wrtb. 368 unter pieniądz.]

Avots: ME II, 178


ķekata

I ķe̦kata, ķẽ̦kata Behnen, L., St.,

1) ķē̦kats U., die Stelze:
jāstaigā kâ uz ķe̦katām (ķe̦katām A. XV, 399). ķē̦katuos lēkt U., auf Stelzen gehen. marksisms nuocēlis varuoņus nuo augstajām ķē̦katām Duomas II, 1393 ;

2) der Stiefel (im verächtl. Sinne):
zaldāts rauzīja iet suoļuos ar savām abām ķē̦katām, kuŗu lejas galā rē̦guojās ārā kaili pirkstu gali Druva I, 985.

Avots: ME II, 361


ķērīgs

ķêrîgs,

1) zugreifend, erfassend:
nuo šīm ķērīgām, dzīvām spīlēm vis neizvairīsies Teod. nu tik ķērīgi, labi vērīgi Lautb.;

2) wiederholtes Zugreifen
od. Anbeissen (von Fischen) aufweisend: ķērīgas vietās krieķi tiek nuogre̦mde̦ti strāvā Duomas IV, 460;

[3) = apķērīgs: ķērīgs zē̦ns Ruj.].

Avots: ME II, 375


ķērpi

[ķèrpi "ārdi"Lemsal]; ķērpiņi, Erbsenstaken L., U. [Aus estn. kärp "ein Stamm mit den Aststummeln, Trockengerüst auf dem Felde", s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin kosketuksiin 48 f.]

Avots: ME II, 376


ķimpis

II ķimpis, ein Klumpen, Bündel (Ruten), Handvoll Bergm.; ķimpī (auch ķimpā) savilkt, krampfhaft zusammenziehen Neik. galva same̦tas ķimpī A. Švabe Duomas IV, 240. [Zu ķim̃pa.]

Avots: ME II, 381


ķirķis

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis 2 Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384


ķītrs

I ķĩtrs,

1) schlecht, faul:
ja būs laba dzīvuošana, pa vienam salasīšu; ja būs ķītra dzīvuošana, kur kaisītas, tur paliks BW. 206. būt[u] es ķītri dzievājuse (Var.: dzie̦dri, slinki) 17621. tev, māmiņa, jauns znuotiņš, man ir ķītra dzīvuošana 22090, 7. svainīšam ķītri suņi, brāļam ķītra līgaviņa Ltd. 2418;

2) rein, reinlich:
trauki bija ķītri nuomazgāti Oppek. n. U., Adsel, Sessw.; tu dabūsi ķītri (gründlich) pa acīm Schwanb.;

3) = ķītrs, karg n. U.

Avots: ME II, 389


ķizināt

I ķizinât: nuo Jūsu suolījuma, kuo man ķizinājāt; ka ... vedīšuot atkal sev līdza, ... neiznāks ne˙kas Janš. Bandavā II, 178. puišelis ķizinātājai gre̦dze̦nu nuomauca Līgava I, 358. Refl. -tiês,

1): nedillinies un neķizinies viņam pretī!
Janš. Līgava I, 207; Neckerei treiben; Händel suchen Segew.

Avots: EH I, 705


klaidīgs

klaîdîgs (li. klaidìngas "irre führend"], zerstreut, konfus: duomas neskaidras, klaidīgas Stari III, 225.

Avots: ME II, 208


klaja

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210


klakšķēt

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211


klakšķināt

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. 2 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. 2 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211


kliegoņa

klieguoņa, das Geschrei: laiku laikiem apklust klieguoņa Duomas II, 869.

Avots: ME II, 232


klimstēt

klim̂stêt 2 od. klim̃stêt Gr. - Sessau, klim̂st, 2 prs. klim̂stu, 2 prt. klimstēju, klimsu U. od. klimtu, auch klimt Nigr., intr.,

1) (vom Hundegebell, Geschwätz) laut schallen, lärmen:
nu medī, lai klimst LP. V, 211. [pa kaimiņiem rājas, ka klim̂st 2 vien Stenden.] nu iet pa istabu, ka klimst vien Kand. klausījās zvaniņa klimstuošās skaņās Duomas I, 392. nu esi atkal sasaldējies, visu nakti klimst vienā klimstēšanā Naud.; [ rauschen (von der Mühle) Opek. n. U.; unnütz bellen (klimst und klimstêt) Spiess n. U.; klistêt, winseln (von Hunden) Seew. n. U.]; munkeln (wie ein ungewisses Gerücht) L.;

2) laut schwatzen, plärren Matkuln:
kuo jūs te klimstat Elv. kuo klimstat, tukšenieki GL. ej, kad tu tâ melsies un klimsti MWM. X, 487;

3) [prs. klim̃stu Tr.] (mit Geschrei) sich umhertreiben:
gani klimst pa mežu. mednieki klimta pa tīreli Nigr., Lind.; schwärmen, schweifel, umherwandern [prs. klìmstu 2 ] Erlaa n. U.;

4) [klim̂st 2 um Mitau], müssig dastehen, vergeblich warten, quienen:
kuŗi tâ ne klimta, ne bija Deglavs MWM. 1896, 670. muižā man bij jāklimst visu dienu Grünh., Gr. - Sessau, Lub.;

[5) sich quälen, nach Vermögen arbeiten
Bergm. n. U.: viņa klimstēja, kâ jaudāja;]

6) krähen, leben:
ja nu arī ilgāki par kādi pieci gadi klimstēšuot, varuot jau ieduot žurku zāles JU. [Zu klamstêt, klemst III, klemšât I, klimeris, sowie ae. hlemm "Schall", an. hlymia "lärmen", ahd. hlamōn "rauschen, brausen".]

Avots: ME II, 227, 228


klīst

klîst (li. klýsti), - stu, - du, Inf. auch klît 2 [Windau], intr., irren, umherirren, auseinandergehen, sich verlaufen: kuo aiz˙vien tu tālāk klīsti? Rainis. gars sapņu tālumā klīst AU. suns pie gana dzīvuos un neklīdīs apkārt Etn. II, 99. luopi ganībās neklīst LP. VII, 318. [mākuoņu klīdums Duomas I, 1080. - Zu klajš (s. dies), klaidît, klaiņât, klīvât, kliest, klejuôt, kleist 1, li. kléisti "расточать"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und dazu Berneker Wrtb. I, 518.]

Avots: ME II, 231


kļūdīt

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240


klusa

klusa, auch kluse, die Stille Spr., Druva I, 622: drausmīgi nuoskrapš ārā durvis pusnakts klusē Duomas II, 1024. [Neologismus?]

Avots: ME II, 237


kluss

kluss,

3): manas klusās (geheimen)
duomas BielU. Zur Etymologie vgl. auch Fraenkel Zeitschr. f. slav. Phil. VIII, 417.

Avots: EH I, 624


knaši

knaši, Adv., rasch, flink, hurtig: šī ieduoma ceļ knašāk manas kājas Jauns. Vēja ziedi 127.

Avots: ME II, 243


kniebt

kniêbt [li. kniẽbti "щипать"], - bju, - bu, kneifen, zwicken: lūpas visā varā kuopā kniebj Aus. I, 117. sala kniebj Grünh., es friert stark. Refl. - tiês,

1) sich kneifen, einander kneifen;

2) zukneifen (die Lippen):
(mutē) neglīti rē̦guojas platuo zuobu rinda; tādēļ viņa vienmē̦r kniebjas Duomas I, 231;

3) kniebties pruojām, davoneilen, davonkneifen
U. [Nebst knaibît, knĩbât u. a. zu mndl. nīpen "kneifen" resp. zu an. hnīfr "Messer", gr. χνίφεα· χνίδας Hes., χνίφος "knauserig", s. Persson Beitr. 141 und 882, Zupitza Germ. Gutt. 120, Wood IF. XXII, 135, 144 und 146.]

Avots: ME II, 248


kņudēt

kņudêt, - u, - ẽju, jucken: ķaja tâ kâ sala, tâ kâ kņudēja Duomas I, 755. man mēle kņudēt kņud tam uzsaukt Alm. ausis kņud U., es jückt im Ohr. [Zu knūst.]

Avots: ME II, 253


knukstēt

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250


kodeļa

kùodeļa PS., [Wolm., N. - Peb., kùodeļa 2 Kl., Meselau, Warkl., kuôdeļa 2 Ruj., Lautb.], = kuodaļa: ūsas kâ kuodeļas Duomas I, 1038. zirdziņi bijuši kâ pakulu kuodeļas JK. visi trīs pavedieni nāca nuo vienas kuodeļas Vēr. II, 193. mati kâ kuodeļa, dichtes Haar Ruhental.

Avots: ME II, 341


kopaudži

kuopaudži, die zusammen aufwachsen Duomas IV, 478.

Avots: ME II, 345


koppļava

kuõppļava ,* eine gemeinsame Wiese, Duomas II, 34.

Avots: ME II, 346


kraistīt

kraîstît C., [kraĩstît Wolm., N. - Peb., Stuhrhof, kràistît PS.], kràistît 2 Mar., [Kl., Lis., kraîstît 2 Bl., Nig., Bauske], - u, - ĩju, tr., freqn. zu krìet,

1) rahmen, schmänden, den Rahm, die Sahne von der Milch schöpfen
[Wessen]: krējumu; rūgušpiena spainīti Duomas I, 344; [überhaupt abschöpfen von oben: vaska birzumus uz ūdens Wolm.];

2) fig., etw. oberflächlich machen:
trīs dieniņas miežu baru kâ kraistît nuokraistīju BW. 28163.

Avots: ME II, 256


kratījumi

kratījumi, Strohabfälle, die durch das Riegensieb fallen AP.: kratījumus bēre guovēm pie suomazgām.

Avots: EH I, 643


kraulis

I kràulis,

2): "apgraulējušu" ME. II, 263 zu ersetzen durch "appraulējušu";

4) akmeņu kraûlis 2 (kraûls 2 Salis) Lems., ein Steinhaufe
("nuomaļā vietā sakŗauta akmeņu kaudze").

Avots: EH I, 643


krevains

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274


krievs

krìevs, Demin. verächtlich krievelis, krieveniņš BWp. 1371, krievulē̦ns Duomas III, 1109,

1) der Russe:
Sprw. kas liks krieva šinelim zīda uoderi. krievs tava tē̦va pakšķus izbradās. kuo tu, krievs, pa manām pupām bradā, wozu drängst du dich dahin, wohin du nicht gehorst. [krievu ticība, der orthodoxe Glaube.) krievu mēnesis, ein langer Monat: ciba ve̦se̦lam krievu mēnesim pietiktu Austr.; krievu ābuols L., St., krievābuols Elv., die Gurke; krievu putraimi, Hirsengrütze L., St.; krievu zeme, krievzeme, dafür jetzt gew. Krievija, Russland;

2) der Russe als Repräsentant des Mutes, der Unerschrockenheit:
tam gan ir krievu dūša;

3) im Pl. die Soldaten, der Militärdienst:
man jāiet krievuos, ich muss unter die Soldaten (eig.: unter die Russen) gehen. lai pāriet krievi, tad varēs precēties MWM. IX, 894. izkulties, izpestīties nuo krieviem, sich vom Militärdienst befreien;

4) das Demin. krieviņš, krieveniņš, ein ungetauftes Kind
BW. 1371. Zugrunde liegt der Name der aruss. криvичи, [der zu einer Zeit entlehnt sein muss, als statt des jetzigen i noch ei oder ē (woraus ī) gesprochen wurde).

Avots: ME II, 284, 285


kriksis

kriksis, ein Kleinbischen, etwas Kleines, Winziges [Plahnhof, Lemsal, Salis]: mans tē̦vs ir kriksītis Bārda. bij iede̦vuse viņai pa kriksītim sviesta un biezā piena Duomas II, 830. iemest kriksīti, ein Schnäpschen trinken.

Avots: ME II, 278


krota

kruota, [die Scheidelinie zwischen dem Uferabhangund derebenen Fläche; der obere Rand eines Gebirges (aus der Ferne gesehen)]: tikai ilgi krasta kruotā meitē̦ns gredzentiņu meklē Duomas I, 878. nu pār kalnu au,gstuo kruota ilgu skatiem raugies mē̦mi Druva II, 427. [P. Rozītis, der Antor dieser Belege, habe dies Wort aus dem Volksmande nicht gehört.]

Avots: ME II, 295


krubināt

krubinât, tr., nagen: man deva ragus krubināt BW. 31085, 3. dievs par suoda liek vēžiem tuo krubināt Duomas IV, 462. [Vgl. grubināt und] skrubinât.

Avots: ME II, 285


krūmēna

krūmē̦na, der Schatten, den ein Gebüsch wirft: nuomalī un krūmē̦nas vietā datam ir arī bišu struops Dünsb. Bērnu draugs l, 8.

Avots: EH I, 662


kučkis

kučkis, kučkus, [in Serbigal kučkis-vàļis], kopfüber, einen Purzelbaum schlagend: es tevi sviedīšu, ka tu kučkis ārā iziesi Wolm., U. viņš metās kučkis nuo gultas laukā Seib. kučkus pārveļas sapļautā varde Duomas IV, 471.

Avots: ME II, 298


kukaragās

kukaragâs AP., Bers., Lub., kukaraguôs Saul., Druw., kukurê Smilt., kukurês, kukarês, kukargâ Serb., kukarigâs Lös., kukurlādê C., kukarzê, kukarzês N.-Schwanb., kukuruôs nest, auf dem Rücken tragen - cilvē̦ku, sevišķi bē̦rnu tâ nest, ka ne̦samais apņe̦m ruokām nesēja kaklu un nesējs saņe̦m ne̦samā kājas. viņa mani ņēma kukarēs Jauns. Duomas II, 288. [Teilweise liegt hier wohl russischer Einfluss vor, vgl. r. носить кого на закýкоркахъ; кýкорачъ "на четверенькахъ".]

Avots: ME II, 301


kulmāji

I kul˜mãji, Hanfschäben (Abfall) L.; Flachsstengel ohne die Köpfchen Rosenberger; Hülsen, abgeschnittene Enden vom Flachs U. [Alt-Ottenhof]; Lein-, Buchweizen-, Erbsenstroh, N.-Kmph. [Vielleicht kontaminiert aus kulāji (s. dies) und *kulmi, das vielleicht in kul˜mastis steckt. Nach Ojansuu Lisiäsuomalais-balttilaisiln kosketuksiin 51 aus den finnischen Sprachen (vgl. finn. kulmu "zerriebenes Heu, Strohhalm").]

Avots: ME II, 307


kūma

kũma, kũms, der Taufzeuge, Pate, Gevatter: kūmi, kūmi, jūdziet zirgus BW. 1662. dižā kūma, die Taufmutter BW. I, S. 192. kūmās aicināt, lūgt, zu Gevatter bitten ; kūmās od. kūmās stāvēt, zu Gevatter stehen: vai tu viņam kūmās stāvēji? [Nebst kuoma, kuoms und li. kũmas od. kūmà dass.] aus r. кумъ.

Avots: ME II, 336



kumeļkupris

kumeļkupris, ein Schimpfwort ("der Buckel eines Füllens"): tu arī esi tik tāds kumeļkupris Duomas II, 288.

Avots: ME II, 311


kungot

kùnguôt, intr., Herr (kungs) sagen, jem. "Herr" nennen (Fest.]: kuo tu te kunguo Duomas I, 355. [Refl. -tiês, sich wie ein Herr ausnehmen, sich wie ein solcher betragen Fest., Wid.]

Avots: ME II, 315


kūre

kûre [auch Kl., Kreuzb., Kr.], die Karausche [tahm. n. St.], Druw. [Vgl. dazu Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin kosketuksiin 50, der es aus dem estnischen herleitet.]

Avots: ME II, 337


kūsls

kūsls, [müde, matt Bers.]: ne̦rvōzi krampji raustīja viņa dzelsējuo, kūsluo seju J. Ve̦cuozuols Duomas III, 1134.

Avots: ME II, 338


kuža

kuža,

1) das Pferd Serben,
C., Smilt., Lub.; ein kleines Füllen Druw.;

2) fig., Dummkopf, Schund, Jux, Lump
Frauenb.; ein in Lumpen gekleideter Mensch, Tolpatsch [Grünh.]: vai jājāt kužu tiltu, vai par pe̦ku atmatām? BW. 16268. ne˙vienas kužas - visi glīti ģē̦rbti Duomas I, 242. [re, kur laucinieku kužas iet Libau. - Vgl. kuze.]

Avots: ME II, 331


kvartnieks

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351


kvēlains

kvè̦laîns, glimmend, glühend: kvē̦lainas uogles ; fig., kvē̦laina kaislība Duomas I, 657 ; kvē̦laina krūts Vēr. II, 963 ; kvē̦laina dvēsele Zalktis.

Avots: ME II, 353


kvelds

kve̦lds,

1) glühend
[Schrunden]: katrs ne̦rvs vēl manī trīc nuo tavu lūpu kve̦ldā pieskāriena Duomas II, 370 ;

2) [kve̦lˆds 2 "etwas (Fleisch, Pilze u. a.) zum Abkochen":
puodā atruodas kve̦lds Grünh., Hofzumberge].

Avots: ME II, 352


kvēpains

kvê̦paîns, qualmig, russig: kvē̦painas fabrikas Duomas I, 1198. saule pa kvē̦painiem mākuoņiem lied Latv.

Avots: ME II, 354


labklājīgs

labklâjîgs ,* glücklich: viss, kas labklājīgai dzīvei vajadzīgs Duomas I, 886.

Avots: ME II, 396


lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439


lasmenis

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424


lāsumains

lāsumaîns Duomas I, 785, = lāsains I: ūdens līmenis laistās lāsumainā spuožumā Saul. lāsumaini sivē̦ni Mat.

Avots: ME II, 442


latvietība

latviẽtĩba ,* das Lettentum: vācietība latvietību spiež pie malas Duomas I, 1128.

Avots: ME II, 425


latviskums

latviskums ,* die lettische Eigenart: latviskumus Rōzentāla baznīcē̦nuos MWM. X, 364; valuodas latviskums Duomas I, 134.

Avots: ME II, 425


laupsna

laupsna, laupsne, die Schuppe, der Fetzen, ein kleines Blättchen, Stück Sld.: kâ smalkā smarša ātri nuo laupsnītēm klīst Rainis. ja tu kalnā esi uzrāpies caur dzelkņiem un akmeņu laupsnēm Duomas II, 259. gaŗiem, ar ādas laupsniņām apsē̦stiem pirkstiem Konv. 2 2054. [làupsna 2 Mar. "plāna plēve, atskabarga, kas atplīst nuo ādas, nuo pirkstiem".]

Avots: ME II, 430


lauza

laûza,

1) der Bruch, das Brechen, das Herzeleid:
viņam vajadzēja kaut kâ tikt vaļā nuo briesmīgām lauzām sirdī DL. vakarā uznāca kaulu lauza; tad laikus likuos cisās Seibolt. stiebri nuolūst lauzu lauzām Latv.;

2) der Windbruch, das Lagerholz:
tur bij liela kuoku lauza Erlaa, C., Aps., Lub.; eine Waldstelle voll Bruchholz Brasche; die Stelle, wo Steine gebrochen werden M.;

3) der Bruch, etwas Gebrochenes, eine Menge in Unordnung liegender Gegenstände, die Menge überhaupt:
atkrava - liela lauza dažādu krāmu, lietu, grāmatu, kas blāķus stāv Etn. III, 146. kur tādu lauzu te liks? Duomas I, 261. naudas būs kâ lauzas Duomas II, 137. bē̦rnu kâ lauzas RA. Zu laûzt.

Avots: ME II, 431


laža

I laža,

1) die Schlafbank, die Bettstelle, das Lager:
visi sēdēja katrs uz savas lažas Duomas II, 4. viņa ieliekas aizkrāsnī savā čīkstuošā lažiņā AU. puiši gula lažiņā BW. 30178, 4; die steinerne Bank um den Ofen zum Sitzen und Schlafen Peb. n. U.;

2) Lager, die Lagerung (= velde): bandas lini laižā krit, lagert sich
BW. 28306. lažā mieži, lažā rudzi (vgl. BW. 28165, 2). lažās krita ābuoliņš. [rudzi nuo lietus sakrituši lažā Dond.] pušām cirtu, lažā gāzu sarkanuo ābuobliņu BW. 28625, 2;

3) lažas, eine Art Raufe im Kuhstall:
lažas ir steļļveidīga ietaise guovju kūtīs, kur ieliek luopiem ē̦damuo [Mar.], Bers., Lub., Lasd., Laud., Smilt., Druw. [In der Bed. 1 könnte es aus r. лóже "Lager" entlehnt sein, während es in der Bed. 2 schwerlich aus dem Slavischen stammt; eher vielleicht nebst apr. lasinna "legt" (das auch nicht wie ein Lehnwort aussieht) von einer Wurzelform loģ (h) -; vgl. auch le. lež (ņ) a und lē̦zns.]

Avots: ME II, 433, 434


lecināt

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444


lempēties

lempêtiês, sich verweichlichen, sich ungeschickt gebärden, tölpeln: vīrieši zaudējuot savu vīrišķību lempējuoties Duomas I, 638, Etn. II, 177.

Avots: ME II, 450


ļempuru

ļe̦mpuru ļumpuriem"?": pār kalniņu paņirbēja ļe̦mpuru ļumpuriem skrejuoša zē̦na baltā galva Duomas III, 1295.

Avots: ME II, 536


lenca

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450


lēns

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. 2 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460


lepns

le̦pns [li. lepnus "verwöhnt" Lit. Mitt. I, 389.],

1) stolz, hochmütig (eine dem echten Letten verhasste und daher von ihm in vielen sprichwörtlichen Redensarten verspottete Eigenschaft):
le̦pns kâ pāvs od. kâ vācu nabags od. kâ muižnieka staļļa puisis. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. lai dievs duod bagātam palikt, bet le̦pnam ne. Als Verwünschung: kad tu le̦pns paliktu! dass du stolz, hochmütig würdest! ir čigāns lādē̦dams saka: lai dievs tev duod le̦pnam palikt!

2) prächtig, herrlich:
tē̦vs meitām gaida le̦pnus znuotus LP. IV, 184. svinēja le̦pnas kāzas VII, 514. atbrauc kungs le̦pnā kartītē IV, 184. atrada le̦pnu juo le̦pnu pili VI, 757. [Zu lept.]

Avots: ME II, 452, 453


leps

leps [mit ē? für lēpis?] "viegls cilvē̦ks, kas stāsta visu bez apduoma" Erlaa n. Wid.

Avots: ME II, 453


lerkša

lerkša, comm., lerkš(ķ)is Jauns.,

1) der Schwätzer
[ler̂kšis Trik., Wolmarshof], Kläffer Ahs.: nu, lai jau lerkšķi rej MWM. VIII, 346. prastu zemnieku suni, - es duomāju tādu izpūrusŻ lerkšķi MWM. VIII, 283;

2) das Geplärr:
centrifugas vienādā lerkša Duomas III, 555.

Avots: ME II, 453


ļerkstis

[ler̂kstis PS.], ļerkšķis Etn. IV, 13l, ļerkšis U., ein Schwätzer; ein weinerliches Kind. ļerkšis, ein Geräusch: pie centrifugas nevienādā ļerkša Duomas III, 555.

Avots: ME II, 538


lētticis

lẽtticis, f. - ce, der (die) Leichtgläubige: mana lēttice sirds Duomas I, 89.

Avots: ME II, 463


levenis

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455


levens

le̦ve̦ns "?": blakus uotrs miesas le̦ve̦ns Duomas II, 1163.

Avots: ME II, 455


līčot

lìčuôt, intr., sich schlängeln: lìčuoja upe, e̦ze̦rs Duomas II, 36; 964; lìčuôts, gekrümmt, sich schlängelnd: saulīte atspīdēja Daugavas līčuotos krastuos Pump.

Avots: ME II, 477


lida

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466


lidas

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466


lidus

lidus, schwebend, fliegend: nuo tuorņgaliem lidus skrien skanis pēc skaņa Duomas III, 957.

Avots: ME II, 466


liedens

liẽde̦ns [Nigr.,

1) schlank
Nigr.]: vai liede̦na priede auga de̦guošā siliņā ? vai liede̦ns tē̦va dē̦ls tāļam gāja sievas ņemt ? BW. 12437 [aus Rujen;

2) liẽde̦ns "glatt"
Ramelshof; mit Glatteis bedeckt: liẽde̦ns ceļš Ruj.; liẽde̦ns laiks Dond. "atkalas laiks";]

3) "?" ar tuo veci nevar ne˙kuo liede̦nu izrunāt, tam vēl tādas ve̦cas tumsuoņu duomas Busch. liedeņa [von einem substantivischen nom. s. * liedenis] cilvē̦ks jau tâ nerunās ibid.

Avots: ME II, 492


liegprātis

liegpràtis, der Leichtsinnige: liegprātis dzīvuo bez apduoma Ahs.

Avots: ME II, 493


lieks

I lìeks (li. liẽkas "unpaar"),

1) ein-, angelegt, falsch:
lieka bārzda, falscher Bart; lieka bize, eine angeheftete, falsche Flechte; lieks ģīmis, ein angelegtes, falsches Gesicht, d. i. eine Larve, Maske; lieki mati, falsches Haar; lieki zuobi, eingelegte, falsche, künstliche Zähne; [lieku atslē̦gu duot U., in den April schnicken]; lieka uguns, das Irrlicht; lieka ticība, der Wahnglaube;

2) zurückgelegt, reserviert, mehr als die Natur der Sache erfordert, überflüssig, überschüssig:
lieks ritenis, ein Reserverad, das auf einer längeren Reise früher mitgenommen wurde, um, wenn ein Rad zerbrochen wurde, benutzt werden zu können; lieks zirgs, ein lediges Pferd,

a) ein Pferd ohne Reiter:
ceļa malu ļaudis jāja, lieku veda kumeliņu BW. 12360;

b) ein Pferd, das nicht zum Gespann gehört, sondern überzählig mitgenommen wird;

c) ein Gespann ohne Kutscher:
kad vairāk nuo kādām mājām brauc darbā, tad daudzkārt katruos ratuos nav pa braucējam un tuo tad sauc par liekuo zirgu Grünh.; lieki rati, der Reservewagen Spr.; mums liekas naudas nav Kaudz. M.; liekā gaļa, wildes Fleisch (caro luxurians); lieka peļņa, Extra-, Nebenverdienst; lieki peļņi, Akzidentien L.; lieka diena, der Schalttag; lieks gads, das Schaltjahr; lieka sieva, ein Kebsweib; lieka zeķe, ein einziger, zu keinem Paare gehöriger Strumpf; lieks ceļš, eine überflüssige, unnütze Reise, ein Umweg; liekas gaitas, ausserordentlicher Gehorch ausser der Arbeitswoche St. gan man bija lieki suoļi, gan man lieki sūtītāji. nav, manā pūriņā kas liek lieku gabaliņu BW. 7623; [lieka atslēga U., ein Diebsschlüssel]; lieki cilvē̦ki od. ļaudis, Menschen, die nicht zur näheren Verwandtschaft, Bekanntschaft gehören, fremde Menschen: ar liekiem cilvē̦kiem vien ne˙viens nav iedzīvuojies Kaudz. M. nuostādīsim vaktis, lai lieki netiek klāt Kaudz. M. lai arī kāds cilvē̦ks, lieks paliek lieks A. XVII, 122. liekam cilvē̦kam apte̦kas sirds Niedra. maz ticams, ka lieks par šuo algu pieņemsies Zeib. Sk. 55. nebūs lieki šuo jautājumu tuvāki aplūkuot, es wird nicht überflüssig sein, diese Frage näher anzusehen. vēl jau cukurs lieku liekais, noch ist Zucker in Überfluss A. XXI, 343. līdz, vai lieks? Paar oder Unpaar? L., St., U.;

3) = liecinieks

2: izgājušu nedēļu visu nedēļu bija viens vīrs par lieku pie tilta būves, un šuodien atkal Jē̦kaups aizgāja par lieku pie sniega rakšanas Frauenb.;

4) überflüssig, unnutz, besonders:
izkļuva nuo spruosta gan˙drīz bez liekām pūlēm pa˙visam sveiks LP. V, 344. muļķis bez lieka apduoma nuojūdza ķēvi VI, 406;

5) übermässig:
lieka klausīšana, übertriebener Frondienst L., St.; lieka ēšana un dzeršana, Völlerei, Unmässigkeit im Essen und Trinken. Sprw.: ne par nieku, ne par lieku. nava tautas lieku tāļu, die Freier sind nicht übermässig weit BW. 26476. Zu likt; [die Bed. 1 ist wohl aus der Bed. 2 entstanden].

Avots: ME II, 495, 496


lielēdējs

liẽlêdẽjs, liẽlêdis, (comm.) lìelēža 2 Lub., lielē̦duoņa, der Vielfrass: panāksnieki lielēdeji BW. 19384. viņš saka lielē̦duoņas Andrim: tu jau ēd kâ manai smēdei skurstenis Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 498


lielziedains

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. 2 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. 2 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503


liesma

lìesma [Serbigal, C., PS., liêsma 2 Ruj., Līn., Popen, Rutzau, Tr., liẽsma Salis, Bl.], lìesme 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, [liêsme 2

I wanden], die Flamme:
Sprw. salmi drīz liesmas ķeŗ. liesma šaudās, die Flamme flackert; liesmās celties, ņemties, in Flammen ausbrechen. liesmās stāvēt Etn. I, 12. māja deg zilās liesmās LP. V. 83. mīlestības liesma, die Liebesflamme. [Zur Not könnte es im Hinblick auf li. liepsnà dass. auf * liepsma zurückgeführt und mit le. lipt

5 verbunden werden (woran z. B. Būga Aist. Stud. 74 und Petersson Balt. - slav. Worstud. 13 gedacht haben). Nun weist aber Ojansuu Lisiäsuomalais - balttilaisiin kosketuksiin 53 für liv. liesm dass. (das an und für sich aus dem Le. entlehnt sein könnte) Entsprechungen in andern finnischen Sprachen nach, weshalb seine Ansicht, dass le. liesma aus dem Livischen entlehnt sei, wahrscheinlicher ist.]

Avots: ME II, 504


lieti

lìeti, alter dat. s. von lieta, in der Verbindung mit derêt: lieti derēt, brauchbar sein, s. lieta 3; sonst ungewohnlich: zinu gan, tagad sapņuot nav lieti, ich weiss, dass es jetzt zu wäumen nicht frommt Treum. jūtu, dē̦ls, ka runā lieti, ich fühle, Sohn, dass du der Sache gemäss, vernünftig sprichst Duomas I, 618.

Avots: ME II, 507


līkšņains

lìkšņaîns, moorig, schwankend: te vieta bija līkšņaina Duomas I, 47; līkšņainas pļavas Balss.

Avots: ME II, 487


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


lingāt

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. 2 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472


lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475


līst

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu 2 Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III 4, 536 f.]

Avots: ME II, 490


ločains

lùočaîns, sich schlängelnd, schlängelig: ceļš tapa luočaināks Eldgast. luočaina upīte Duomas III, 86.

Avots: ME II, 523


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


lodens

luõde̦ns,

1) glatt, leicht hineingehend
C.: luode̦ns vadzis, kas labi lien Dobl. n. Etn. IV, 130, [luõde̦ns (glatt) akmens Arrasch, N.-Peb.);

2) fest, geschickt (?):
viņš skrējis rāpus kâ luode̦ni luode̦nais četrkājis Duomas II, 195; [luõde̦ns (geschickt im Kriechen) bē̦rns Bauske];

3) = gluode̦ns U., AP. Wohl zu luõdât.

Avots: ME II, 524


loksne

lùoksne, etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung: viņš (pavasaris) dziesmu raķētes gaisā sviež, gan taisni, gan tâ ar luoksni Blaum.; papīra luoksne*, ein Bogen Papier; ein Streifen (= sluoksne): lai izdīrā nuo muguras luoksni ādas LP. VI, 811; pļavu luoksne Duomas I, 69.

Avots: ME II, 525, 526


loma

luõma, luoms, [bei Kr. ein luôms ohne Angabe der Bedeutung],

1) [luoms Kl., luoms Salis, Drosth., Arrasch, Bauske, Wandsen, Gr.-Essern], der Fang, Fischzug:
arī šuoreiz izcēlām labu luomu (vēžu) Sudr. E. izmeti tīklu! tūliņ pirmā luomā dabūsi algu par manu ve̦dumu LP. VII, 478. krievi tādu e̦ze̦ru ar trim luomiem ņe̦m cauri, russische Fischer durchfischen einen solchen See in drei Zügen U. uz luomu zvejuot, den Fang unter den Teilnehmern verteilen nach dem Masse ihres Anteils an den Netzen; einen Fischzug tun auf das Glück einer Person, die dafür etwas Bestimmtes bezahlt hat Mag. XX, 140. luoma, der Bezirk, den das Netz zum Fischfangen einnimmt Mag. III, 1, 127;

2) der Fang, die Mast; ein Stück Wald, das z. B. auf der Klapperjagd durchzutreiben ist
U.: kad tikuši pie luoma, jau dzinēji sākuši dzīt JU. mednieks iet uz luomu, uzņe̦m luomus Lautb. luoms bijis gan˙drīz jau izdzīts JU. luomu dze̦nuot kungi nuošāvuši vienu bulli JU.; [luoms Jürg., Bauske, - bars 2];

3) [luôms Kl.], die Schicht, Reihe:
auseklītis aiz jūriņas saulei svārkus šūdināja; divi luomi ze̦lta lika, trešuo tīra sudrabiņa VL. me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Los. n. Etn. IV, 162, sētiņa tiek luomiem taisīta Spr. kuoks luomiem aug "перехватать [?] (от одного пояса сучьев до другого)" Spr. rudzi luomiem vien izē̦sti, der Roggen hat an einigen Stellen gelitten U.;

4) das Mal, die Zeit:
pēc kāda luoma zināju, kuo darīt Lautb. labu luomiņu ne viens, ne uotrs nuo vietas nekust Lautb. luomiem, zu Zeiten, zuweilen: luomiem viņš palika it duomīgs Lautb. luomiem labāk, luomiem sliktāk;

[5) luoms Wessen, gute Gelegenheit
("izdevībä);

6) luoma* die Rolle
Kronw.: aktieris spēlē labi savu luomu; zinātne spēlē mūsu laikuos lielu luomu. [Wenigstens in den Bed. 1-2 u. 4 wohl aus liv. lúomøs "Zug mit dem Netze" resp. estn. lōm "Fischzug, Einkreisung (von Wild); Mal", s. Thomsen Beroringer 267 f. Dagegen in der Bed. 3 nebst li. lúomas "полоса" (vgl. Būga PФB. LXXI, 54 ff.) vielleicht zu lemt (s. dies); vgl. noch unter luôms.]

Avots: ME II, 526


lomens

luomens, der Pfuhl, eine pfuhlichte Pfütze Hasenpot n. Etn. IV, 1-15. [Auf einem žem. luoma (< lomà) "Senkung, niedrige Stelle auf dem Acker" (s. le. lãma) beruhend?1

Avots: ME II, 527


lomezis

luõmezis, die äussere, mit der Rinde versehene Seite eines Schalbrettes - nuomaļa mizas puse Smilt. [Aus *luozmezis (vgl. luozme)? Oder für *luobmedis?]

Avots: ME II, 527


loms

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo 2 ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767


lūdzams

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517


luksts

II luksts, eine einschiessende Stelle, eine feuchte, niedrig gelegene Wiese [Burtn., Salis], Salisb., [um Ludsen]. luksts - pļava ze̦mā, miklā vietā Etn. I, 121. Ergļu draudzē tiek sauktas labas upju pļavas par lukstiem. [luksts, eine am Fluss gelegene Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird Illuxt.] jāšu, jāšu pa lukstiem uz Vidzemes meitiņām BW. 13870. skuolnieki aizskrēja uz lukstu Duomas I, 43. lukste U., Wiese auf morastigem Grunde; lukstes siens, grobes Heu. [Zu Ludza?]

Avots: ME II, 511


lukt

lukt,

[1) (prs. lùku Ruj., Dond.) = ļukt]: pēc septiņām dienām iesāka lukt miezīšt Duomas II, 454; "saliekties" Warkl.;

2) "?": labība, stādi sāk lukt [?], kad tie zaļi me̦tas, sāk lukstus dzīt Irmelau.

Avots: ME II, 511


ļumt

[ļùmt N.-Peb.], ļùmt 2 , ļumstu, ļumu [Mar. n. RKr. XV, 125, Lis., Bers., ļum̂t 2 Dond.], intr., zusammenknicken, sinken, zusammensinken: kājas ļumst Zalkt. drēbju gabali, viegli čaukstē̦dami, ļumst zem kājām AU. viss augums ļuma uz viņu pusi Duomas III, 1057, grīšļa nuogriezumi ļuma zem kājām A. XVII1, 395.

Avots: ME II, 543


lunks

lunks, = lunkans, luokans, lukns: tās (drānas) tavam lunkam stāvam vēl juo lunkāk apkārt tīsies Duomas II, 482; dies lunks auch IV, 460; [lùnks 2 (luokans) kuoks, lunka (izveicīga) mēle Sessw.; lunks"veikls, izmanīgs": l. vīrietis Tirs.).

Avots: ME II, 514


ļunku

ļùnku ļùnkãm Smilt., watschelnd, wackelnd: Maijiņa tam pakaļ, re̦snās kājiņas ļunku ļunkām cilādama Duomas I, 199. ve̦zumi iet ļunku ļunkām nuo vienas grambas uotrā Vīt.

Avots: ME II, 543


lupatnieks

lupatniẽks, der Lumpenhändler: tagad jau katrs lupatnieks smalks Duomas I, 236. Sprw.: mē̦tājas kâ lupatnieka zirgs.

Avots: ME II, 515


ļurbot

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544


ļurboties

ļur̃buôt(iês), in besoffenem Zustande sich ungeschlacht benehmen, saufen, schwatzen: mēs nevaram vis iet ļurbuoties Duomas II, 30.

Avots: ME II, 544


mainīt

maĩnît (li. mainýti, (slav. měniti "tauschen"]) [auch Iwanden, Wohlf., Wolm., PS., C., Neu-Salis, maînît 2 Salis, màinît 2 Kl., maînît Kr.], -u, -ĩju, maiņuot, [mainuot L.], tr., tauschen, wechseln: zirgus, naudu, duomas. nāc ārā, meitu tē̦vs, mainīsim kumeliņus! BW. 14611, 2. mācītājs laulājuot maina gre̦dze̦nus BW. III, 1, 76. ve̦lns nu bij kājās, lai mainuot kaltu uz (od. pret) izkapti LP. Refl. -tiês, sich verändern: laiki, cilvē̦ki mainās. Subst. maĩnĩjums, das Ausgetauschte, Veränderte, das Ausgetauschthaben : pateicuos par naudas mainījumu; maĩnîšana, das Tauschen, Wechseln, Verändern; maĩnîšanâs, das Sichverändern; maĩnîtãjs, wer tauscht, wechselt, verändert. (Zu mit nebst la. mūnus "Leistung; Liebesgabe", got. gamains "gemeinsam", ahd. mein "trügerisch", ai. mēni-ḥ "Rache" u. a., s. Walde Wrtb 2 182 und 502, Meringer IF. XVIII, 271, Berneker Wrtb. II, 49, Trautmann Wrtb. 176.]

Avots: ME II, 550


maisīt

màisît: mit auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 19, Kand., Orellen, Siuxt, mit 2 auch Frauenb:, Ramkau,

1): maisāmais (Rührholz)
- auch Frauenb.;

2): auch Auleja, Linden in Kurl., Zvirgzdine: juo vairāk zemi maisa ("ar"), juo smalkāks, dārzs iznāk AP. Refl. -tiês,

1): liec kur nuomaļ, lai nemaisās ze̦m ruoku! Auleja: m. pa kājām, störend im Wege sein.

Avots: EH I, 778


maksa

maksa, die Zahlung, Beiahlung: es negribu lielas maksas BW. 1396. viņš visas pagasta maksas nuomaksājis. viņš negribēja atlaisties ne par kādu maksu, er wollte um keinen Preis ablassen Kaudz. M. vai jūs nebrauktu manā vietā uz mūsu maksas, auf unsere Rechnung Kaudz. M. viena maksa, einerlei, gleichviel: dē̦lam viss viena maksa LP. VI, 346. [Aus liv. oder estn. maks "Bezahlung", s. Thomsen Beroringer 269.]

Avots: ME II, 554, 555


mākuļa

‡ *mākuļa, = mâkule: es bij[u] laba mākuļiņa (Var.: strādeniece): par trīs gadi cimdu pāri kâ marguot nuomarguoju BW. piel. 2 10447, 1 var.

Avots: EH I, 790


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


maldīgs

màldîgs, irrig, irrtümlich: cilvē̦ku maldīguo prātu dieva vietā iecelt Paw.; maldīgas duomas.

Avots: ME II, 557


malt

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559


malup

malup, [malūp Janš.], seitwärts: lai ceļš cik tāļš, - suods malup nenuoklīst! Duomas II, 1040. [stāv malup, zur Seite Arrasch. atnāca viņas māte un, pasaukusi meitu malūp, ņēmās tuo izvaicāt Janš. Dzimtene V, 432.)

Avots: ME II, 559, 560


māma

mãma [Ruj., Drosth. (li. momà (Kinderwort), slav. mama "Mutter", ahd. muoma "Muhme, Tante")], Demin. mãmiņa, māmuks Vārpas 6,

1) die Mutter
[voc. s. màm! PS.], das Mütterchen: duos māma cicīša Gold. n. Etn. II, 43. mirtin miršu es, māmiņa! BW. 27812, 20;

2) māmiņa, Mütterchen, - freundliche Anrede älterer Frauen. -
[Vgl. Berneker Wrtb. II, 14 f., Loś РФВ. XXIII, 60 und Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 582


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582



margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564


mātisks

mātisks L., mātišķs, mütterlich: pateicuoties jūsu mātišķai gādībai Duomas I, 737. [màtišķa 2 mīlestība Warkh., Warkl. - Substantiviert: mãtišķis Ruj., = sieviete.]

Avots: ME II, 589


maukšus

màukšus, zur Verstärkung von màukt: vilka suoma, nuovilkta kâ m. nuomaukta Janš. Mežv. ļ. I, 84.

Avots: EH I, 786


mazglot

mazgluôt: trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH I, 787


mazisks

mazisks, klein (in verächtlicher Bedeutung) U.; kleinlich: kāda tev daļa gar maziskajām rūpēm Apsk. v. J. 1903, S. 33. es nemuocu sevi ar maziskām šaubām MWM. v. J. 1897, 10. mēs savās duomās negribam ielaist mazisku skaudību B. Vēstn. aizduomas būtu maziskas! MWM. v. J. 1899, S. 491. - maziski runāt, verkleinernd sprechen St., per deminutiva sprechen L., U. - Subst. maziskums *, die Kleinlichkeit: cīņas maziskums Stari II, 893. mani arī nuo dzīves izspieda viņas maziskums Apsk. v. J. 1903, S. 102.

Avots: ME II, 572


mazliet

mazlìet, mazlìetu MWM. VIII, 414, [Dond.], mazulìet, mazlìetiņ, mazulìetiņ, Adv., etwas, ein wenig: pagaidi mani mazliet! Ahs. pavērt mazuliet durvis LP. III, 95. viņas seja kļuva mazlietiņ tumšāka Alm. sirds mazlietiņ kâ vieglāka A. Upītis J. 1. 28. uz sejas mazulietiņ bij nuomanāma viegla smīnēšana Alm.

Avots: ME II, 573


melīgums

melîgums, das Lügenhafte, die Verlogenheit: apzinīgs melīgums ir ietveŗams paša nuozieguma sastāvā Duomas II, 420.

Avots: ME II, 595


melnstrādnieks

me̦l˜nstràdnieks ,* einer, der grobe Arbeiten verrichtet, ein einfacher, gemeiner Arbeiter (nach dem russ. чернорабочiй) Duomas III, 316.

Avots: ME II, 599


mergāt

me̦r̂gât, -ãju Smilt., me̦rguôt "?": par gadiņu vienu zeķi kâ me̦rguot nuome̦rguoju (Var.: marguot nuomarguoju, līguot nuolīguoju) BW. 10447, 2 var.

Avots: ME II, 602


mērnieks

mẽrniẽks, der Messer, einer der etwas misst: arī viņa acīs bij gaŗš mērnieka skatiens Duomas III, 690; namentlich der Landmesser, Revisor: Pumpurs par vasaru iet pie mērnieka par puisi Vēr. I, 1267; mērnieku laiki, die Zeiten der Landmesser Kaudz. M.: raibais mērnieks, guometra papilionaria Latv.

Avots: ME II, 620


mēslinieks

mêsliniẽks, der Düngerführer: mēslinieki, kas... gaŗām brauca Duomas IV, 455.

Avots: ME II, 621


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mētāt

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622


mežģīt

mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610


mežots

mežuôts, mit Wäldern bedeckt: pie mežuotā kalna kājas Duomas II, 425.

Avots: ME II, 612


miglot

migluôt, miglât, -ãju, tr., und intr.,

1) nebeln:
jau ielejā drē̦gni migluo Druva I, 1255. [tā lāmiņa miglu vien migluoja BW. 34714 var.] priekš acīm viss tik migluoja vien Birg. Vizb. 45. asaru zvīņas viņas (acis) vairs nemigluoja Duomas II, 92;

[2) neblig scheinen, nebliges Licht verbreiten:
(luktuŗi) migluoja ielās kâ nebeidzams miruoņu gājiens Ezeriņš Leijerkaste II, 93];

3) fein regnen:
paš˙reiz kâ migluo vien Jerküll. šķitu lietu nuolijušu, nule naca migluodams (Var.: miglādams) BW. 15745, 7;

4) [mit den Augen blinzeln
Domopol]: brūtgāns tâ sadzēries, ka migluojis vien. - Subst. migluõjums, der Nebel: plēš savus autus migluojums Brands 153; migluôtãjs, wer Nebel erzeugt: migluotājs jūr,as ūdens Lautb.

Avots: ME II, 624


mijkrēslis

mijkrẽslis [richtiger: mīkrēslis?], mikrèslis 2 Fehteln, mikrēsls U., die Dämmerung [am Abend]: zeme un jūr,a stāvēja mūžīgā mijkrēslī Duomas I, 77. ar mikrēsli rimstas dienas darbu un rūpju truoksnis L. W. 1921, № 50, 11. caur nakts mikrēšļiem MWM. VIII, 594. mijkrēslītis nāk nakti aust A. XX, 942.

Avots: ME II, 625


mika

mika "?": delverīti, meža mika! [vielleicht der appellativ gebrauchte Eigenname Mika "Michel"] Rainis Duomas II, 1003, [Dunika].

Avots: ME II, 625


mikls

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625


mila

II mila: "kārts ar plakani nuotē̦stu galu pluosta stumšanai" (mila) Salis: milu ietiek aci (= pluosta caurumā), lai pluosts turē̦tuos, kad piebrauc Salis; = mìlna I: kur nuomalšu siekam kaudzi, - pūķīt[i]s milas galiņā BW. 8271 (aus Brucken).

Avots: EH I, 813


minēt

minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,

1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;

2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,

1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;

2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]

Avots: ME II, 629, 630


mira

mira,

1) auch miŗa [Nigr.], der Tod
Spr., die Sterbensstunde: kas es būtu zinājusi, kad tā mana mira nāks (Var.: kuŗa diena mirstamā), es būt[u] baltus balināj[u]si mirstamuos paladziņus BW. 27345. [ir zārku un krustu nevajadzēs dienās nedz pirkt, nedz likt taisīt, kad tava mir,a pienāks Janš. Dzimtene 2 III, 135];

2) "?": tur tā mira [Sterbende?]
guļ: ej uz pirkstiem! Duomas IV, 359;

[3) epidemisches Sterben:
liela mira Ruj., Wolmarshof.] Zu mirt.

Avots: ME II, 631


mīte

I mîte,

1) mîtne Peb., das Fesselgelenk, das Gelenk
Linden, Siuxt; oft so ein Plur. mîtis, mîti: mītīs (luocītavās) kauli turas kuopā Spriņģis. pirkstu mītiem un luocītavām nuoknakšuot, (ruokas) atkal atrāvās Duomas III, 545. [visas mîtes 2 sāp Lautb., Bauske]. tube̦rkulōze ieme̦tas mītīs jeb luocītavās Strauzt., Konv. 2 2538; nach LD. mītis [nom. pl.?], der Rückenknochen, das Kreuz, der Knorpel: [kazuļiem tre̦kna gaļa; katra mītīte pilna tauku Stelp.];

2) "?": ira tādi raksti (kâ uozuollapas), kuŗus ada bez mītēm, kâ arī tādi, kuŗiem skaistuma labad mītes nepieciešamas. mītes ir tâ sakuot ežas, kas izrakstītuo cimdu sadala lauciņuos RKr. XVII, 31.

Avots: ME II, 649


mižģu

mižģu mežģiem, verwirrt; mižģu mežģiem mesties, sich verwirren, nicht recht funktionieren: lasuot mēle mižģu mežģiem me̦tas Duomas I, 778.

Avots: ME II, 640


mošķot

muôšķuôt, intr., lärmen, tollen. albern: muošķuo, ne̦rkst un klaudz, ka nevar apklausīties RA. Refl. -tiês Spr., [N. - Peb.], muokšķôtiês U., Unsinn treiben, albern, sich verstellen: kuo tu muošķuojies, vai nevari runāt skaidru valuodu? Bers., Lasd., Laud., Lub. kuo te muokšķuojies? Duomas III, 538. [muošķuôtiês Warkl. "spuokuoties".]

Avots: ME II, 684


muļķisks

mulˆķisks, [* muļķs], dumm, töricht, einfalltig: muļķiskas duomas. viņš nuožē̦luoja, ka muļķiski bij darījis A. XI, 478. [nerunā jel tuo muļķuo zemnieku valuodu! Deglavs Rīga II, 1, 221. mani tik muļķu izaudzināja LP. IV, 46.]

Avots: ME II, 666


mulst

mùlst [PS., C., mùlst 2 Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665


murgains

mùrgaîns,

1) verträumt, schwärmerisch, phantastisch, läppisch:
murgainas duomas neļauj iemigt Saul. ar bērnišķīgi ticīgām, murgainām acīm aplūkuodami... Lautb. [viņu murgaini muocīja draudi Veselis Saules kapsē̦ta 151];

2) reich an
murgi: murgains miegs Aps., Lub.

Avots: ME II, 669


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


nārags

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs 2 Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs 2 Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701


naskums

naskums, die Hurtigkeit, Regsamkeit: kur tas man nu palika, citkārtējs naskumiņš? BW. 23968, 1. duoma dziļums saskaņā ar darba naskumu Kronw. - nasku, naskumis, bunt, lebhaft durcheinander: pa gatuvi gāja šuodien nasku naskumis Kleinb.

Avots: ME II, 694


neklausība

neklausĩba, die Ungehorsamkeit Duomas I, 926.

Avots: ME II, 719


nelādzīgs

nelãdzîgs,

1) ungehörig, hässlich:
nelādzīgas duomas Stari II, 608; nelādzīgi darbi MWM. VIII, 189. nelādzīgas jūtas vēlās un cēlās uz augšu A. XII, 816;

[2) untauglich, unbrauchbar
U.].

Avots: ME II, 720


nelāgums

nelãgums, das Untaugliche, Böse, Schlechte: ticējuši, ka e̦suot nuomazgājuši visus grē̦kus, nelāgumus LP. VII, 405.

Avots: ME II, 721


nemīlība

nemĩlĩba, die Unferundichkeit, Unliebenswürdigkeit: es nuomanīju viņas nemĩlĩbu.

Avots: ME II, 723


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nepareizs

nepareĩzs, nepareĩzîgs *, unrichtig, falsch, fehlerhalf: tavas duomas pilnīgi nepareizas. pulkstenis nepareizs. pretuošanās ir tik ļuoti nepieklājīga un nepareizīga Kronw. viņš runā nepareizi.

Avots: ME II, 726


ņerga

II ņe̦rga "?": nuo viņu runām izceļas tāda ņe̦rga, kad pieci zvirbuļi cīnās ap vienu tārpu izē̦stu zirņu pāksti Duomas IV, 242.

Avots: ME II, 900


nerīša

nerĩša [auch Talsen, Fest.], comm., ein Nimmersatt, Vielfrass Mar. n. RKr. XV, 118: tâ viņi, mežuonīgi nerīšas, ē̦d un žūpuo Duomas I, 1092. [viņš tāds nerīša, ka ne paēdināt nevar Dond.]

Avots: ME II, 730


nerrastība

ne̦r̃rastĩba, ner̃rastība, die Narretei, Narrheit, Geckerei: tāda ne̦rrastība nav paciešama Duomas I, 576.

Avots: ME II, 730


nesaulīgs

nesaulīgs,* sonnenlos, trübe (?): muodināja vīru, kuo pārduomas un nesaulīgas atceres bija iemidzinājušas Veselis Dienas krusts 65.

Avots: EH II, 19


nesiens

nesiêns, die Tracht; der Plur. nesiêni, nesienas Duomas IV, 124, das Schulterjoch der Wasserträger Spr.: māte gāja ar ūdens nesieniem uz kūti Dok. A., [Wolm].

Avots: ME II, 733


netautiskums

[netàutiskums ,* das Nichtnatonale: atriebās pilsuonības tukšība, netautiskums Duomas I, 687.

Avots: ME II, 736


neuzvaramība

neuzvaramĩba ,* die Unbesiegbarkeit: duomas par pretinieka neuzvaramību kaŗš izgaisinājis RA.

Avots: ME II, 738


nevilšs

nevilšs, unabsichtlich, zufällig: nevilšs atgadījums Rkr. IX, 116. nuo tam nuomanām, ka pirmā pantiņa forma it nevilša nav 115.

Avots: ME II, 739


nezāļains

nezâļaîns, nezâlaîns, mit Unkraut versehen, vermengt: (puķes) bij nezālaiņas Duomas I, 602.

Avots: ME II, 741


nezinot

nezinuõt, nezinus, neziņus, nezinis, unversehen, unbemerkt: it nezinuot tie iekūlās ve̦cā mājelē LP. IV, 16. prusakus var nuo istabas izdzīt, kad kādu neziņus iebāž žīdam paunā Rkr. VI, 68. nezinis (unbewusst?) pagriežas uz pļāvēju pusi Duomas III, 456.

Avots: ME II, 741


nīca

nîca 2 [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām 2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca 2 "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]

Avots: ME II, 745, 746


nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752


nieze

nieze, das Jucken: līdzi ballei ve̦se̦ls me̦nesis, bet kājās tāda nieze Duomas IV, 243.

Avots: ME II, 752


niķinieks

niķiniẽks, ein loser Schelm Duomas II, 341.

Avots: ME II, 744


nīkšis

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747


ņikšķēt

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902


nīkšķis

nīkš(ķ)is,

1) ein Jammernder, Weinerlicher:
visi tie nīkšķi un gaudu Pēteŗi man atriebušies Duomas I, 602. es zināju, ka neesi vis nīkšķis, bet vīrs ib.;

2) der Verderber, der Böse, Feind
L., U.

Avots: ME II, 747


nīkulis

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747


ņirba

I ņir̂ba,

1) ["jem., der flink und mit kleinen Schritten geht"
Bers.]: tā ve̦cā ņirba jau klimst kâ tāda bada dze̦guze Degl.;

[2) ņir̂ba 2 Schwitten "ein Kleinigkeitskrämer";

3) ņirbas, der Schau(d)er:
čūsku ierauguot pāriet pa visu miesu ņirbas Jürg. ņirbas iet pa kauliem bailēs, aukstumā, slimībā N.-Peb.] caur sāpju durstuošām ņirbām Duomas III, 398.

Avots: ME II, 902


ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903


noapelēties

nùoâpelêtiês, sich auf- und absteigend abquälen: pa stalažām nuokāpelējies Duomas I, 13.

Avots: ME II, 795


nobēdāt

nùobè̦dât,

1): ne viņš vairs nuobē̦dā par savu guodu, ne par savu labumu Dünsb. Skaistā Mile 5; ‡

2) traurig aussehen machen (?):
muni balti vaigi asarām nuomazgāti, ... bēdiņām nuobē̦dāti Tdz. 38164.

Avots: EH II, 31


noblēdīt

nùoblèdît, nùoblèžuôt Duomas I, 356, tr., spitzbübisch etw. erlangen, unterschlagen, veruntreuen: naudu. mēs tev kaut kuo būtu nuoblēdījuši? Blaum. Subst. nùoblèdĩjums, das Veruntreute, Unterschlagene, die Veruntreuung, Unterschlagung; nùoblêdîšana, das Veruntreuen, Unterschlagen; nùoblèdîtãjs, wer spitzbübisch von jemand etw. erlangt, veruntreut.

Avots: ME II, 763


nobukšēt

nùobukšêt, gew. nùobũkšêt, - kšķêt, einen dumpfen Laut von sich geben, dumpf erschallen: ābuoļi veļas zemē, smagi nuobūkšķe̦dami Saul. kruodziņā kaut kas nuobūkšķēja Niedra. pie pšām durvīm nuobūkšēja suoļi MWM. VII, 850. nuobukšēja vien Duomas III, 662. pie rijas nuobūkšķēja kâ kad akminis kristu Druw.

Avots: ME II, 766


nodibināt

nùodibinât, tr., gründen, stiften, begründen: skuolas; savas duomas sīkāki nuodibināt. Refl. - tiês, sich bilden, sich begründen, festen Fuss fassen: neesi vēl ne krietni apskatījies un nuodibinājies Vēr. I, 1460. Subst. nùodibinãjums, die Begründung; nùodibinâšana, das Stiften, Begründen; nùodibinâtãjs, der Stifter, Begründer.

Avots: ME II, 775


nodoms

nùoduõms, auch uoma">nuoduoma [Glück I Tim. 5, 21], die Absicht: nuoduomu atmest, die Absicht aufgeben; nuoduomā būt, im Sinne sein, im Schilde geführt werden: viņš arī zinājis, kas vecenei nuoduomā LP. IV, 36.

Avots: ME II, 779


nodzert

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780


nodzirot

nùodziruôt, nùodzìŗuôt, tr., intr., abfeiern: lai manu kāzu dienu guodam nuodzīruotu Duomas II, 483.

Avots: ME II, 781


noērsināt

[I nùoērsinât,

1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;

[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].

Avots: ME II, 782


noģist

nùoģist, bei Spr. auch refl. nùoģistiês, tr., merken, wahrnehmen [Wessen], verstehen, [mutmassen, annehmen Manz. Lettus]: ģiden nevar nuoģist, man kann durchaus nicht wahrnehmen, erkennen Agel. tu ne˙maz nenuoģiedi, kas te nuotiek Dok. A. aiz˙vien gaišāk tiek nuoģiedamas viņu dabiskās saites Vēr. II, 382. spēja nuoģist uotra duomas II, 83.

Avots: ME II, 790


nogrudzināt

nùogrudzinât, intr., hermurmeln, vor sich hinmurmeln, bittend wiehern: "nu - tu", viņš nuogrudzināja kaktā Duomas III, 399, Spr.

Avots: ME II, 787


noguls

nuoguls, nuogula, nuogulda, die Schicht, Ablagerung: viņā pusē upei me̦lnuoja padebešu nuoguls MWM. X, 12. beidzuot viss nuoguls bija pārvilcies debess uotrā malā X, 13. smalks lietus sijāja caur dūmu nuogulu Duomas III, 830. nuogulu daudzums upes te̦kā augs MWM. VIII, 853. le̦dus laikme̦tu slāņuos (nuoguldās) A. XVI, 707. sastuopamas arī... citu sugu nuogulas MWM. VIII, 503.

Avots: ME II, 788


nojaust

nùojàust [li. nujaũsti], tr., ahnen, fühlen, wahrnehmen, erkennen: viņš nenuojauta ne˙kuo ļauna Blaum. nuo tam vēl nevaram nuojaust stiprumu LP. VII, 1172. nu tik nuojauš, kādās tas briesmās Vēr. I, 1381. pulkā gan nuojauž kuopa nuojaužama ar redzi Duomas II, 53. lielākas var˙būt, nekâ tu nuojaud Vēr. I, 1207. visi nuojauda, ka viņai tagad ne˙viena nevajag Vēr. I, 1502, II, 589. viņš manis vis nenuojausīs Aps. bez spē̦ka gurdi viņa nuojausa Asp. Pūrs III, 95. A. XII, 649, MWM. X, 282.

Avots: ME II, 792


nokast

nùokast,

1): cūkas nuosvilināja, nuomazgāja, nuokasa Sonnaxt; ‡

2) "ruokuot nuovākt" Auleja: n. buļbas Auleja. rudinī tādus ve̦zumus nuokasēm (von der Kartoffelernte gesagt)
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 73; ‡

3) "nuorakt 2" Rutzau: n. pa zemi.

Avots: EH II, 52


noķēpot

nùoķē̦puôt Spr.,

1) tr., etwas obenhin machen;

2) intr., hinkriechen.
Refl. - tiês"?": nuoķē̦puošanās (ar zemi) jau ir lielu lielā, bet cik tā iznākuma! Duomas I, 122.

Avots: ME II, 806



noklakšķēt

nùoklakšķêt, intr., eine kurze Weile klappern: durvju kliņķim nuoklakšķuot Duomas II, 452.

Avots: ME II, 797


nokopt

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805


nokraste

nuõkraste, der Uferabhag: brien pa gļuotu un visādu atkritumu pārklātām nuokrastēm Duomas III, 1318.

Avots: ME II, 801



nokulcināt

nùokulcinât, tr., herunterschlucken: viņš paņēma glāzi un nuokulcināja saturu Duomas III, 833.

Avots: ME II, 803


nokūleņot

nùokūleņuôt, intr., herunterkollern, purzelnd herab -, hinabstürzen: viņš gan.- drīz vai nuokūleņuoja pa pakāpēm Duomas I, 155.

Avots: ME II, 804


nokurināt

nùokurinât, tr.,

1) stark heizen:
krāsns tâ nuokurināta, ka ruoka necieš Duomas I, 127. [nuokurina karstu cepli Pas. II, 378];

2) heized verbrennen
(tr.): visa malka nuokurināta.

Avots: ME II, 803


nolarkšēt

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808


nolarkšķēt

nùolar̂kš(ķ)êt, nùol,ar̂kšêt, intr., einen klirrenden, knarrenden, plärrenden, polternden Schall von sich geben: aiz durvīm nuoļarkšēja ķēde Duomas II, 101. pātagas kāts vien nuolarkš gar durvju stenderi Latv.

Avots: ME II, 808


noledot

nùole̦duôt: auch Segew. u. a.; cauri nuole̦duotām (= nuole̦duojušām) rūtīm nuomanāms Janš. Līgava II, 335.

Avots: EH II, 61


noliesināt

nùoliẽsinât, fakt. zu nùoliest, abmagern, mager machen, abnutzen, abmergeln (vom Acker): tīša prātā nāvi nuoliesinājis LP. VI, 986. lini nuoliesina laukus Sassm. zeme, rentniekiem bieži mainuoties, nuoliesināta Duomas II, 1313. Refl. - tiês, sich abmargen: slimnieks tâ nuoliesinājies, ka tam tikai kauli un āda Sassm.

Avots: ME II, 813


nolīkņot

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811


noļūt

nùoļūt, intr., schlaff herabhangen: vaigi izbrieduši un uz leju nuoļuvuši Duomas III, 1174. nuoļuvušas krūtis AU., [ausis Warkl.] plakstiņi kâ mīksti izbružātas lupatas nuoļuva pāri acīm AU.

Avots: ME II, 815


noma

nuõma [auch Bl., Līn., nuôma Prl.] (li. núoma ), die Pacht, Miete, die Abgabe: visi kuoki nuomu deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. [nuomas nauda U., Pachtsumme, Steuer. Nach U. in Livl. nicht gebräuchlich. Zu nemt; vgl. Walde Wrtb.2 528 f., Mahlow AEO. 119, Meringer IF. XVIII, 239.]

Avots: ME II, 815


nomācīt

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67


nomadarot

nùomadaruôt, mit Krapp färben (perfektiv): nuomadaruojusi dažus baltu dziju gabalus sarkanus Janš. Paipala 11.

Avots: EH II, 66


nomadzēt

nùomadzêt Auleja "nuonīkt"; sausumā sē̦ta labība nuomadzē vien.

Avots: EH II, 66


nomaidīt

nùomaidît, tr., bestecken, bepfählen, mit Maien schmücken: celiņš uz klēti nuomaidīts eglītēm Austr.

Avots: ME II, 815


nomaikt

nùomaikt, abreissen (?): nuomaice ādu (ruokām) Pas. III, 453 (aus Lettg.). jā tu ... nenuomaiksi ("maikt = maigt, spiest, raut") ādas ebenda.

Avots: EH II, 66


nomainīt

[nùomainît, ersetzend ablösen (Wachen, Arbeiter): n. sargus, strādniekus. Refl. -tiês, sich ablösen: strādnieki, sargi nuomainījās.]

Avots: ME II, 815


nomaisīt

nùomaisît, Refl. -tiês,

2): "šâ tâ, ne visai kārtīgi dzīvuot" Frauenb.: tâ viņa nuomaisās pa pasauli.

Avots: EH II, 66


nomaisīt

[nùomaisît,

1) zum zweiten Mal aufpflügen:
n. zemi Warkl., Lis., PS.;

2) mischend od. rührend entfernen:
n. putas Bauske, Bers. - Refl. -tiês,

1) lange
maisīt: ilgi nuomaisījuos putras Bauske;

2) ohne Arbeit lebend andern hinderlich sein:
n. bez darba visu dienu.]

Avots: ME II, 815


nomaitāt

nùomàitât, tr., vernichten, umbringen: tūlīn astuoņas galvas bij nuomaitātas LP. V, 44. sieva pieteikuse, lai vīrs rauga kungu nuomaitāt LP. IV, 55.

Avots: ME II, 815


nomaksa

[nùomaksa Wolm., C., PS. u. a.], nuõmaksa, die Abzahlung: nuomaksas dienu nuo dienas lielākas Purap. tai vasarā mēs bijām uz nuomaksu iepirkuši zemes gabalu A. XX, 307.

Avots: ME II, 815


nomaksāt

nùomaksât: jam ... labi nuomaksāja, un jis atgāja uz sē̦tu ... bagāts Pas. V, 40.

Avots: EH II, 66


nomaksāt

nùomaksât, tr., ab-, bezahlen: viņš visas pagasta maksas nuomaksāja A. XX, 266. tas ir par mani nabagu nuomaksājis grē̦ku parādu GL. Refl. -tiês, seine Zahlungen machen Spr.

Avots: ME II, 816


nomala

nuõmala,

1): vanags aizne̦s putnu kur nuoma Seyershof.

Avots: EH II, 66


nomala

nuõmala, nuõmale, nuõmalis,

1) ein abgelegener Ort, Winkel
[nuomala U.]: es brāļiem viena māsa, neduos manis nuoma (Var.: nuomalā) BW. 10453;

2) nuomalis [Siuxt, Mitau, Gr.-Memelshof, nuõmala U., Wohlf., nuõmale PS.], ein Schalbrett, die Schalkante, das von der Seite des Balkens abgesägte Brett
Nigr., Kand., Bers., Laud.: dedz, skaliņ, nuomalīti, kad es tevi dedzināju! BW. 26689;

3) nuomalīte, ein unbedeutendes Frauenzimmer
BW. 19774, 3.

Avots: ME II, 816


nomaldināt

nùomàldinât,

1): dzērvi var n. Salis; ‡

2) "?": pus˙nakts nuomaldinava ar dziesmām Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 63; ‡

3) hin und her gehen machen:
n. guovis pa tukšām ganībām Meselau. mēs šuodien ne˙kā nee̦sam padarījuši; mūs tikai nuomaldināja Veļķi (bei Pebalg).

Avots: EH II, 66


nomaldīties

nùomàldîtiês, vom Wege abkommen, auf Irrwege geraten, sich verirren: precībnieki sacīja, ka nuomaldījušies BW. III, 1, 17.

Avots: ME II, 816


nomale

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuoma AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66


nomalējs

nuõmalẽjs, abgelegen: nuomalējā ielā A. XII, 92.

Avots: ME II, 816


nomaļi

nuõmaļi, nuomaļis, nuomaļu, nuõmaļus, nuõmaļš, Adv., abgelegen, abseits: es turējuos nuomaļi Bers. nuost nuo ceļa nuomaļis Apsk. sunītis sēdēja nuomaļš Blaum. es pagāju drusciņ nuomaļus Stari I, 269. [viņas izre̦dzē̦tais sarunā tikai aplinkus un it kâ nuomaļis ņēma dalību Janš. Dzimtene 2 I, 38.]

Avots: ME II, 816


nomalietis

nuõmaliẽtis, uomalni%E1%BA%BDks">nuomalniẽks, der Bewohner eines entlegenen Ortes, der Bewohner eines Vorortes in der Stadt: nuomalieši istabā luocīt luoka valuodiņu BW. 14626. nuomaliešu bērniņš biju, atkal iešu nuoma 22365. nuomalnieki sūdzas par nelabajām ielām pilsē̦tas nuomalēs Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 816


nomalis

nuõmalis (unter nuõmala),

1): māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalie nuove̦dama BW. 21618, 1 var. (aus Selb.);

2): auch Kaltenbr., Naud., Orellen, Pampeln, Ramkau, Salgaln, Sonnaxt, Tirs., Wessen: dedz, skaliņ, nuomalīti! BW. 18000. spuodru guntiņ[u] ... iededžu nuomalīša skaliņā 15030;

3): = nuõmaliẽtis: kādi ļaudis istabā: nuomalīši (Var.: nuomalieši, nuozarieši) istabā, luocīt luoka valuodiņu BW. 14626; ‡

4) Adv., = nuõmaļi (mit ùo 2 ) Warkl.

Avots: EH II, 66


nomalkot

[nùomalkuôt, ein Getränk abschmecken: es ar lielākuo baudu būtu nuomalkuojis pirmuos malkus Leijerk. I, 119, Bauske, Arrasch.]

Avots: ME II, 816


nomaļš

nuõmaļš: nuomaļa vieta, nuomaļas mājas Sonnaxt.

Avots: EH II, 66


nomaļš

nuõmaļš, nuõmals B. Vēstn., A. XII, 91, abgelegen: grāmata iespiežas vis˙nuomaļākā kaktiņā Plūd.

Avots: ME II, 816


nomalšēt

nùomalšêt ("sajukt" (?) Bauske]: tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi nuomalšēja (Var.: sajukuši) BW. 25490 [aus Salis od. Allendorf; -šēja wohl für ein gesprochenes -šej, das in Salis vielleicht aus -šāja entstanden ist].

Avots: ME II, 816


nomalt

nùomal˜t, tr., abmahlen: cilvē̦ks ar nuomaltajām kājām Vēr. I, 905; nuomaltākie dzejas priekšme̦ti, die abgedroschensten Motive der Poesie Vēr. II, 735. Refl. -tiês, sich abmahlen, sich mit dem Mahlen abquälen, mit dem zu Mahlenden fertig werden: melderis nuomalies visu maļamuo; sudmalas stāv Ahs.

Avots: ME II, 816


nomalzīties

nùomalzîtiês: visu dienu n. (nuoslinkuot) bez darba Warkl. tē̦vs visu nakti nuomalˆzījās (slims, muocīdamies, staigādams, negulē̦dams) Saikava.

Avots: EH II, 66


nomangot

nùomanguôt wegbetteln: tu jau te mātei nuomanguosi visu Daugava 1933, S. 5.

Avots: EH II, 66


nomanīt

nùomanît: tuo (dziesmu) bērniņi nuomanīj[u]ši BW. 1016, 4 var. Refl. -tiês: n. gar malu Saikava.

Avots: EH II, 66


nomantot

nùomañtuôt, tr., verhexen: pienu Tr. 479. lai dzīvuojuot nedabūtu kaunu, šīs kauna saites rauga nuomantuot JR. VI, 24.

Avots: ME II, 816


nomaracīt

nùomaracît, mit Mühe (eine gewisse Zeit) verbringen Saikava: gadu vien ar muokām nuomaracīja tur.

Avots: EH II, 66


nomargot

nùomarguôt,

1): cieti n. cimdu ("=cieti nuoadīt") Prl.;

3) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu n. (Var.: salasīt ) BW. 5869 var.;

4) "?": margiem Rīga nuomarguota BW. 31775 var.;

5) "?": caur margiem (saule) nuomarguoja BW. 31775 var.

Avots: EH II, 66


nomargot

nùomarguôt, nùome̦rguôt, tr.,

1) zuwege bringen, fertigbringen:
pa dieniņu cimdu pāru kâ marguot nuomarguoju BW. 7276;

2) fein abregnen:
nuomarguojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 816


nomaskot

nùomaskuôt, tr., maskieren, verdecken: viņš nuomaskuo un nuoslēpj šuo vājību Stari III, 131.

Avots: ME II, 816


nomašot

nùomašuôt Nabben, nùomatuôt Gold., [um Mitau, Stenden, Bers.], die Metze in der Mühle nehmen; [auch übertr.: Juris krietni nuomatuojis cukuru Kalleten; n. (heimlich, stehlend ein wenig nehmen) ēdienu Grünh., Kurs. u. a.]

Avots: ME II, 817


nomaukoties

nùomaũkuôtiês, sich abbuhlen, sich abhuren: cits savā jaunumā nuomaukuojas un savu mantu izšķērž St.

Avots: ME II, 817


nomaukt

nùomàukt,

1): n. bikses zemē Kaltenbr. n. mizu Ramkau; ‡

2) Perfektivform zu màukt 3, = nùorakt 1: tupeņi nuomaukti Jürgens 36 (ähnlich AP., KatrE.). Refl. -tiês: guovs nevar n. Iw.

Avots: EH II, 67


nomaukt

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817


nomaut

I nùomaut [li. numáuti], für nuomaukt: tur nuomāvu zābaciņus BW. 19954; [abzäumen U.] Refl. -tiês, sich abstreifen, sich wegwenden: lai nuomaujas lielkunga dusmas nuo manis, kâ balts jē̦rs nuomaujas nuo mātes Etn. II, 168.

Avots: ME II, 817


nomazgāt

nùomazgât: n. (= izmazgāt, apmazgāt) kre̦klus Fraueub. Refl. -tiês,

2) sich
(Dativ) abwaschen Franenb.: teicu, lai nuomazgājas kaklu un kājas.

Avots: EH II, 67


nomazgāt

nùomazgât [li. numazgóti], tr., abwaschen, abbaden: es mutīti nuomazgāju te̦kuošā ūdenī BW. 13843. Refl. -tiês, sich abwaschen, sich abbaden: viņš nuomazgājās upē.

Avots: ME II, 817


nomazināt

nùomazinât, ‡ Refl. -tiês, sich verkleinern; geringer (schwächer) werden Salis: vakarā paliek le̦ns un nuomazinājas vējš.

Avots: EH II, 67


nomazināt

nùomazinât [li. numãžinti], tr., verkleinern L.: žē̦lastību par daudz tad nuomazinātu Dünsb. nuomazināt parādu A. XX, 141.

Avots: ME II, 817


nomelis

nuomelis,

1) das Zäpfchen
Wid.; [wohl dissimilatorisch aus muomelis];

2) nuõmelis [Lautb., nuômelis 2 Alschw., nuõmele Iw.], = uomalis">nuomalis, die Schalkante [Rönnen, Matk.], Ahs.; [3) "eine seichte Stelle im See oder Fluss in der Nähe des Ufers": turies vairāk gar nuomeli! Bers.;

4) "der zwischen der Rinde und dem harzigen Teil befindliche Teil eines Baumstammes"
Rönnen.]

Avots: ME II, 818


nomelis

I nuomelis,

2): auch Zabeln n. FBR. IV, 64,. Degunen; nav n. labs skalinš Tdz. 55753 (aus Kurmalen). Die Bed. 3 ME. II, 818 ist zu streichen: statt nuomeli spreche man in Bers. nuome̦li, das auf nuomali zurückgeht.

Avots: EH II, 67


nomelis

II nuomelis Lüdern "jem., der sein ganzes Leben lang Pächter gewesen ist". Mit Umlaut aus *nuomalis? Vgl. nuõmaliẽtis und (unter nuõmala

3) nuomalīte.

Avots: EH II, 67


nomirēt

nùomirêt, für nùomẽrêt: kādēļ tās zuosis man tādas nuomirējušas? Duomas I, 572.

Avots: ME II, 820


nomīstīt

[nùomīstît,

1) (den ganzen Flachsvorrat) brechen
(perfektiv): n. linus;

2) wiederholt tretend abquälen:
lielais suns mazuo suni nuomīstīja N. - Peb. - Refl. - tiês,

1) "nuokulties, nuomaisīties 2" Nigr.;

2) eine Zeitlang zur Genüge od. bis zur Erschöpfung
mīstît: nuomīstījuos linu(s) visu dienu Bauske. es pa˙visam nuomīstījies Ruj.]

Avots: ME II, 821


nomudzīt

nùomudzît U., nùomuģît, tr. m abquälen, abmurksen, umbringen: meita nuomauģījuse savu bē̦rnu C., Bers. Refl. nùomudzîtiês, sich abquälen.

Avots: ME II, 822


nomuit

nùomuit, ‡

2) "uomald%C4%ABt">nuomaldīt" ("?") Warkl.: n. cilvē̦kus:

3) beflecken
Stenden. Refl. -tiês,

1): auch Meselau;

2) sich beflecken (beschmutzen)
Stenden;

3) "mīties uz vienas vietas" Saikava.

Avots: EH II, 70


nomurmuļot

nùomur̂muļuôt, [eine Weile murmeln]: ūdens nuomurmuļuoja Duomas I, 43; ["nùorùkt" Lis.].

Avots: ME II, 823


noņirkstēt

nùoņir̂kstêt, nùoņir̂kšķêt, nùoņir̂kšêt, intr., eine Weile knirschen, knacken: iedūra vardei nūjas galu mugurā; tikai drusku nuoņirkstēja Duomas I, 451. viņš atgāzās sparīgi krē̦slā, ka nuoņirkšķēja vien A. XVI, 1076.

Avots: ME II, 826


noņudzēt

nùoņudzêt, intr., eine kurze Zeit wimmeln: skuolnieku galvas vien nuoņudzēja pie luogiem Duomas I, 372.

Avots: ME II, 826


nopincot

nùopiñcuôt,

1) ["verhexen"
MSil.]: būs mans darbs nuopincuots Duomas III, 285;

[2) "durchprügeln"
N.-Peb.].

Avots: ME II, 828


noplikšēt

nùoplikšêt, ein ktatschendes Geräusch von sich geben: nuoplikš ūdens pile Duomas IV, 359.

Avots: ME II, 831


nopūta

nùopùta, [nuôpūta 2 Salis, Selg., Lautb., Wandsen, nuõpūta PS., N-Peb., Nigr., Wolmarshof], der Seufzer: grūta nuopūta nebija nuomanāma MWM. VIII, 338. šīs vē̦tras un plūsmas mēs nevaram saukt par nuopūtām un asarām Rainis. nāk man smagas nuopūtiņas BW. 20031.

Avots: ME II, 835


noputlēties

nùoputlêtiês Liepna,

1) "uzkavēties": miestā ilgi nuoputlējuos ar vienu, ar uotru:

2) nuomaldīties": kâ es te nuoputlējuos! ni˙kâ nevarēju ārā tikt.

Avots: EH II, 79


noriebt

III nuoriebt (?) Selg. n. Etn. IV, 161 "stabuli nuomaukt; serdi izgriezt".

Avots: EH II, 81


norimt

nùorìmt [li. nurìmti], intr., sich beruhigen, still, ruhig werden, nachlassen, aufhören: ūdeņi nuorima I Mos. IV, 1. jūŗa pamazām nuorima Skalbe. ķēniņš vēl nevar nuorimt LP. 11, 61. pat sliņķi un nevalduoņi bij tādi nuorimuši kâ paguruši Vēr. I, 1302. Refl. -tiês, aufhören, sich beruhigen: uz reizes viesulis nuorimies LP. VII, 702. māte ne˙kā neatbild un tē̦vs atkal nuorimstas Duomas IV, 353.

Avots: ME II, 839


norūpināt

[nùorūpinât, fr., bekümmern, Sorge einflössen: šī diena... nuodarbināja un nuorūpināja viņas duomas Janš. Dzimtene 2 I, 204.]

Avots: ME II, 842


noskrambāt

nùoskram̃bât, ‡

2) "nuopuostīt, nuomaitāt labības laukus" Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich Schrammen zuziehen, sich zerkratzen :
puišelis nuoskrambājies Dunika.

Avots: EH II, 86


noskrāpēt

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849


noskraukšķēt

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit 2 ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849


noskraukšķināt

nùoskraũkšķinât,

1) [mit Geräusch (mit Kreide ein Zeichen) machen
(perfektiv): nuoskraukšķināja pēdīguos krustus Duomas I, 372; [21 "unsichtbar eine Weile brechen (trans.)"Funkenhof ("mit aũ");

3) (auch: nuoskraušķinât) = nùoskrubināt 1 Vīt., tr.: ņem un nuoskraušķini tuo kauliņu! Golg.;

4) auch: nùoskraukšinât, eine Weile ein Gekrache hervorbringen
Lis. (mit àu 2 )].

Avots: ME II, 849


noskumdināt

nùoskumdinât, [nùoskuminât L.], tr., betrüben, niederschlagen: viņa duomas viņu nuoskumdināja Dan. 4, 16. ar tādu rakstu tu ņēmies nuoskumdināt savus lasītājus Kronw.

Avots: ME II, 850


nošļaucīt

nùošļaũcît: auch Smilt.; šāva Lukstam ar ruoku gan pa vienu, gan pa uotru vaigu, tuos brangi nuošļaucīdams Vanagu ligzda 13. de̦sas dējuot, tâ saucamuo asiņu putru ievada tīrītā luopa zarnā pa pudeles kaklu un ar ruoku nuošļauka pa zarnu uz leju N.-Peb.; "gaŗi ve̦lkuot nuomazgāt" Dr.: n. kam muguru ar slapju lupatu. Refl. -tiês,

1): "nuostaipīties" Hasenp. (mit 2 ), Heidenfeld (mit au), Trik. (mit aû);

2) eine gewisse Zeit vertrödeln
Hasenp., Heidenfeld.

Avots: EH II, 96


noslaukšķēt

nùoslaũkšķêt, nùoslaũkšêt, intr.,

1) einen knallenden, knarrenden Schall von sich geben:
pievē̦rtās durvis nuoslaukš Duomas II, 1023;

[2) nùoslaukšķêt "begiessen"
Kursiten.)

Avots: ME II, 851


nosmailināt

nùosmailinât, nùosmailuôt, tr., 1) abspitzen: gals tam nuosmailināts Druva II, 1155;

2) fein regnen:
nuomarguojis un nuosmailuojis smalks lietutiņš MWM. VI, 569.

Avots: ME II, 854


nošņūkt

nùošņūkt, tr., schneuzen (perfektiv): de̦gunu Purap., [Janš. Čāp. 3.] Refl. -tiês, sich schneuzen Duomas II, 133.

Avots: ME II, 870


nospāre

nuõspãre, der Ort unter den vorragenden Sparren: viņa nuostājās aiz jumtlāsēm platajā nuospārē Duomas I, 571. suns pagraba nuospārē ierējās A. XVI, 1062. (nuospāru baļķi U., die obersten Balken, in welche die Sparren eingelassen sind; die Sparrenenden zum Formieren eines Obdaches.]

Avots: ME II, 855


nostaipīt

nùostàipît, tr., freqn.,

1) wiederholt hinstrecken, ausstrecken, hinziehen:
luocekļus;

2) streckend überziehen:
ar vīnstīgājiem nuostaipīta veranda Duomas II, 1253. Refl. -tiês, sich recken, sich hinstrecken: viņš nuostaipījās vien.

Avots: ME II, 858


nostāt

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859


nosukt

nuosukt,

1) "nuogriezi" Rutzau: n. kre̦klu sausu;

2) abstreifen
("nuomaukt") Rutzau: n. kārklam mizu. Aus li. nusùkti?

Avots: EH II, 92


nosvaida

nuosvaida,

1) [Abhang?]:
tiltiņam abās malās izrautas dziļas nuosvaldas, kurās ve̦zums iegrimst līdz rumbām Duomas IV, 450. nāca nuosvaida, un viena puiša ve̦zums apkārt gan! MWM. VIII, 247; [nuõsvaida, eine abschüssige Stelle auf einem schneeverwehten Weg Wolmarshof, Ermes; eine schiefe, glatte Stelle auf der Schlittenbahn Jürg., Neu-Wohlfahrt, (mit "ùo") Serbigal;

2) "ein Liederlicher, der seine Sachen verstreut"
Kursiten;

3) "etwas Unbrauchbares":
tā jau tāda nuosvaida N.-Schwanb.].

Avots: ME II, 863


nošvīkstēt

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871


nosvīst

nùosvîst, intr.,

1) beschwitzen:
jau tie mūsu kumeliņi piekusuši, nuosvīduši BW. 13646, 21. viņš nuoslaucīja savu nuosvīdušuo ģīmi Blaum. zellis tad arī strādājis nuo˙svīdis LP. V, 228;

2) beschlagen:
caur nuosvīdušām rūtīm spīdēja uguns Duomas III, 343.

Avots: ME II, 864


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notecēt

nùotecêt,

2): upītē nuomazgāju ... asariņas, lai nuote̦k (Var.: aizte̦k) kâ upīte BW. 4320;

3): ierauga tuo (scil.: egles stumbru) nuotecējušu ar mīkstām ... sviķu svecēm Janš. Līgava II, 189; ‡

5) untergehen (von der Sonne):
druvā man saule lēca, druvā saule nuotecēja (Var.: nuorietēja) BW. 5777, 12 var.; ‡

6) sich einheiraten (vom Mann gesagt)
Perwelk. Refl. -tiês,

3) abfliessen, ablaufen:
izvelc ķērnītes tapiņas, lai sūkalas notekas! Siuxt. lai upīte nuozate̦k ("?") Tdz. 48550, 2.

Avots: EH II, 99


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


notīrīt

nùotĩrît, tr., abputzen, absäubern: zābakus, drēbes. Refl. -tiês, sich abputzen, sich absäubern: puisis nuomazgājas, nuotīras LP. IV, 109.

Avots: ME II, 875


notūlis

nuotūlis,

1) "?"Duomas III, 778;

[2) "ermüdet"
(?) Bers.; "nuolaidies, nuolempējies cilvē̦ks" Kursiten].

Avots: ME II, 879


novalkāt

nùoval˜kât, tr.,

1) einige Zeit tragen:
es ilgi nuovalkāju savu zīļu vaiņaciņu BW. 8514, 1;

2) ab-, vertragen, abnutzen:
drēbes, apavus. Refl. -tiês, sich abnutzen: nuovalkājas acis Duomas II, 867.

Avots: ME II, 882


novandīt

nùovañdît, tr., wegwenden, wühlend ab-, wegstossen: drīz le̦du nuovandīs pavasara ruoka R. Sk. II, 140. Refl. -tiês, sich wegwenden, längere Zeit wühlen, sich zu schaffen machen: kuo tu te nuovandies pa manām grāmatām: tumsa nuovandās gar debess pusi Duomas I, 1272.

Avots: ME II, 882


novīpsnāt

[nùovīpsnât Gramsden, Lennew.], nùovīpsnêt,

1) [= nùovipsnât]: viņš irōniski nuovīpsnēja Duomas I, 685, (Kursiten, Domopol, Lis., Bers., (mit "ĩ") Behnen, nuovīpsnāja Mesoten;

2) nùovīpsnêt, nùovīpsnuôt "einen Pfiff von sich geben"
Kerstenbehm; vgl. nùovipsnât.]

Avots: ME II, 888


noziedot

nùoziêduôt, tr., mit Geschenken, Opfern (ziêdi) ausstatten, beschenken, durch eine Art von Sühnopfer reinigen: nāc, parādi, vīra māte, kur tās mana vīra guovis, lai es viņas nuozieduoju ar ziediņu ziediņiem! BW. 25572, l. kur miruonis nuomazgāts, tur negāja pāri, kamē̦r tuo vietu nuozieduoja BW. III, 3, 861.

Avots: ME II, 891



nozvīgot

nùozvĩguôt [Serben, Peb., Sermus, nùozviguôt Kursiten, = nùozibêt]: gar ziemeļiem nuozvīguo dze̦strains zaigums Duomas I, 1080. [sniegs spuožā saulē nuozvīguo; zivis nuozvīguo ūdenī Lis., Lös., Sessw., Golg., Lemburg, Meselau.]

Avots: ME II, 893



ņuga

I ņuga, [ņugla Lis.], ņuguoņa Etn. IV, 161, das Gewühl, Gedränge, Gewimmel, der Wirrwarr Lub.: [tirgū cilvē̦ku kâ ņugla Lis.] pa krastiem čum un ielām biezas ņugas MWM. XI, 260. vēl mīkia man šī raibā zemes bē̦rnu ņuga Duomas I, 1172, pa galvu man dauzījās tik pārmērīgi raiba un liela iespaidu ņuguoņa Latv. [sirdis, kas juklajā dzīves ņugā bija laimīgi atradušās Janš. Bārenīte 64.] Der Plur. ņugas, Abfall von Flachs und Hede. ņugu ņugām,

a) bunt durcheinander:
viss pūlis gāja ņugu ņugām A. XVIII, 126;

b) in grosser Menge:
pašas guovij piens, kreims ņugām, uotrai ne˙kā LP. I, 5.

Avots: ME II, 905


oma

uôma Prl.,

1) uõma Pankelhof, Ruj., Segew., (mit ùo) Nötk., (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit uô) Bers., Saikava, Sessw., uoma W.Livl. n. U., ùoms AP., C., Jürg., (mit ) Arrasch, (mit ùo 2 ) Erlaa, (mit ) Golg., KatrE., Mahlup, Schujen, loc. s. uõmā Adiamünde, Bauske, Dond., Salis, der Verstand, das Fassungsvermögen, der Sinn :
tas jau bez uoma Drosth. viņš tâ kâ bez uoma AP., Arrasch. bez uoma skrien un ķeŗ Jürg. vai tev uoms ar ir, vai nau? Erlaa, Fest., Golg. u. a. viņam laba uoma Bers., Erlaa, Ruj. u. a. tu jau esi tāds it kâ uomu izkūkuojis Kaudz. tas . . . nuotika bez kāda krietna uoma Kaudz. Izjurieši 57. kam vien maz uoms vēl paurē 234. viņam daudz kas ir uõmā Schibbenhof, er hat vieles im Sinn. tam ļauns kas uomā Stari III, 121. būtu... jārunā..., bet Arvim likās, ka visi vārdi nuo viņa uomas nuozuduši A. Brigader Daugava I, 306. uomā likt od. ņemt, wahrnehmen, beachten U.: jemieta jūsu laiku uomā! Manz. Post. II, 47. lai apduomīgi liekam uomā Aus.;

2) das Gemüt
Kronw., B. Vēstn. n. U.: iespaidi, kuŗi uztrauc uomu Straut.;

3) die Stimmung, Laune
(mit ) Schibbenhof, (mit ) Pērse: labā uomā būt, guter Laune sein Adl., Grawendahl, Jürg., Mar., N.-Schwanb., Peb., Schibbenhof, Selsau, Sessw., Stom., Tirs., Welkenhof. viņam laba uoma Schibbenhof. Wohl nebst li. ũmas "Sinn" aus dem Altrussischen (vgl. r. умъ "Verstand").

Avots: ME IV, 419


omaši

uômaši 2 Ruj., Verständnis, Vernunft: tas jau runā kâ bez uomašiem.

Avots: ME IV, 419


oms

uoms, s. uoma.

Avots: ME IV, 419


ostmala

uõstmala, uõstmale, der Rand, das Ufer des Hafens: Pompējs draud ar saviem pulkiem Ruomas uostmalām Rainis.

Avots: ME IV, 422


pabiras

pabiras [Nigr., Gr.-Essern, Warkl. (li. pabiros "подсыпь")], pabires [PS.],

1) was sich streut, abfällt, abrieselt, ausgerieseltes Korn
L.: [siena, ābuoliņa pabiras Fest.]. pabiras - rijā izkrituši graudi C., Laud., Mar, pāris si vē̦nu kušņāja paserē pabiras Vīt. vis˙vairāk me̦lnuo graudu ir pabirēs B. Vēstn. kūlu riju, neizkūlu, vēl palika pabiriņas BW. 18305;

2) unreif abgefallene Früchte, abgefallene Blätter:
kur ziedeja ābelīte pabirīšu nebirusi? BW. 27724;

3) Abfälle, Ūberbleibsel allerlei Art, z. B. vom Klee, Kohlen, Heusamen u. s. w.:
meklēja siena pabirās graudu LP. V, 119. mīļa Māŗa dvieļus auda nuo liniņa pabirām BW. 28478. agrāk izdedzinātu uogļu pabiras Kaudz. paliku pusēdis, tādas pabiras vien te bija LP. V, 338. nuo skuju kuoku žagariem nuokritušās adatas sauc par pabirām;

4) der Schund, das Gesindel:
kuo šitie, mužiku pabiras! Duomas I, 574.

Avots: ME III, 8


pacērtāt

pacē̦rtât, tr., ein wenig hauen, mähen: viņā ielaida izkapti smiltīs, pacē̦rtāja, pacē̦rtāja zâli vēl kādu gabaliņu tālāk Duomas II, 1188.

Avots: ME III, 12


padoms

paduõms,

1): ak galva, ak p˙! AP. bē̦rnam bē̦rna p. Salis. jūs abus turēju paduomā (= aizduomās) Vanagu ligzda 147. ar paduomu (nachdenkend)
skaitīt lūgšanu Auleja. cits nuo paduoma (vom Denken) vien saslimst ebenda. šie visi vienā paduomā (gleicher Gesinnung, Ansicht) Seyershof;

2): ve̦cs p. Lng. (unter duomāt), ein alter Schatz; Vorrat an Speise u. a.;
cits var bez pātagas ar iztikt, bet paduomam ("nepare̦dzē̦tai vajadzībai") jau nu gan (pātaga) de̦r Salis.

Avots: EH II, 129


padoms

paduõms,

1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;

2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];

3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]

Avots: ME III, 20, 21


padupes

padupes,

1) Krebsnester, Löcher an den Bachufern, [das Bachufer
Bielenstein Holzb. 681]: iznesis varžu gaļas smaku pa visām alām un pādupēm Duomas IV, 460;

2) in Kurland ("tahmisch"n. St.) die Bierneige
L. [In der Bed. 1 zu dupes; desgleichen (vgl. padubenis) in der Bed. 2, wenn padupes 2 nicht aus einem tahm. padups < *padubes entnommen ist.]

Avots: ME III, 19


pagraust

pagraust, ein wenig od. eine Weile donnern: nuomalē drusku pagrauda Dunika, Heidenfeld.

Avots: EH II, 134


pagrīļoties

pagrĩļuôtiês, ein wenig wanken, sich schief neigen: māte acumirkli drusciņ pagrīļuojās Duomas I, 1242.

Avots: ME III, 31


pakārtot

pakā`rtuôt, tr.,

1) ein wenig ordnen, in Ordnung bringen:
kundze šuo tuo pakārtuoja apģē̦rbā AU. ar nagiem pakārtuoti mati Duomas II, 37;

2) unterordnen, subordinieren in der Gramm.:
teikumus; pakārtuots teikums, ein subordinierter Satz; pakārtuojamie saikļi, subordinierende Konjunktionen.

Avots: ME III, 44


pakrišņi

pakrišņi, gebrochenes, auf den Boden gefallenes Reisig: sausi pakrišņi lūzdami skaļi kliedz Duomas III, 1039.

Avots: ME III, 49


pakšēt

pakš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., paffen, puffen, plätschern, rieseln: tad mēs šāvām, kā pakšēja vien Jauns. lakādas zābaciņi maigi pakšēja Duomas III, 535. pakšē̦damas pilēja nuo jumtiem lielas ūdens lāses Plūd.

Avots: ME III, 50


pakšķēt

pakš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., paffen, puffen, plätschern, rieseln: tad mēs šāvām, kā pakšēja vien Jauns. lakādas zābaciņi maigi pakšēja Duomas III, 535. pakšē̦damas pilēja nuo jumtiem lielas ūdens lāses Plūd.

Avots: ME III, 50


palāpīt

palãpît, tr.,

1) die Bastschuhe, die Schlittensohlen versohlen, den Bastschuhen, den Schlittensohlen neue Sohlen unterlegen
Birzm.: pina vai palāpīja vīzes Duomas II, 230;

[2) eine Weile flicken:
p. zeķes. Refl. -tiês, eine Weile flicken (intr.): tagad jums laiks palāpīties].

Avots: ME III, 57


palīglīdzeklis

palĩglĩdzeklis* od. palĩga l., das Hilfsmittel: mākslīgi palīglīdzekļi Duomas I, 868.

Avots: ME III, 61


palīgs

palĩgs [auch Wolm., Nitau, Schujen, Jürg., Widdrisch, Arrasch, Adiamünde, Wenden, palîgs 2 Tr., Dond., Windau, Wandsen, Lautb., Nigr., palîgs Kl., Kreuzb., paligs (wohl mit gekürztem i) Salis, Ruj.], f. palĩdze, palîdzene 2 Kand.,

1) der Helfer, die -in, der Gehilfe, Gesell:
ņe̦mat mani pie nešanas palīguos! JU. viņa dzīvuo par palīdzi Latv. re̦dzams tē̦vu valuodas svars un palīdzes luoma pie svešu valuodu iemācīšanās B.Vēstn.;

2) palīgs, die Hilfe:
bij māsiņa palīgam BW. 286. maz mātei palīdziņa nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. palīgā iet, nākt, aicināt, Saukt, zu Hilfe gehen, kommen, bitten, rufen. es tev iešu palīgā BW. 917. dieva palīgs od. dievpalīgs, das Begrüssungswort der Letten; dieva palīgu duot, grüssen, eig. mit dem Begrüssungswort Gottes Hilfe geben: dievs palīdz! devu dieva palīdziņu BW. 28329.

Avots: ME III, 61


palsums

palsums, etwas Fahles: tur varēja nuomanīt tādu palsumu Saul.

Avots: ME III, 63


palums

palums, der Zuname, Familienname: mācītājs nuomana, ka paluma nuo šī vīra nedabūs zināt Zeib. MWM. III, 594; 752. [Wohl aus *palams (vgl. palama) umgebildet.]

Avots: ME III, 63


palušķa

‡ *palušķa, eine ehemalige Münze: pazinu Jānīti bagātu puisīti, ar visu saujiņu naudiņu meta. palušku meta, ... tā pati pakrita pagaldē BW. 1778, 1 var. pēdēju artavu (pallušķu) nuomaksāsi Bergm. Saņ. spred. māc. 1795, S. 319. Aus r. полушка.

Avots: EH II, 152


pamala

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. 2 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65


pamatmanta

pamatmañta, das Grundkapital: Eiruopas zinātņu pamatmantas Duomas II, 84.

Avots: ME III, 66


pameļņot

pameļ˜ņuôt, [pame̦lnât], intr., schwärzüch scheinen: viņa stāvs jau pameļņuoja gaisā Duomas I, 44. [vizulīši pame̦lnāja našājuot FBR. VI, 46 ans Nirza.]

Avots: ME III, 69


pamujāties

pamujâtiês, sich (eine Zeitlang) erfolglos abmühen Saikava: pamujājās ("nuomaldījies meklēja ceļu") pa purvu, bet atkal uzkļuva uz ceļa C.

Avots: EH II, 158


pamusināt

pamusinât: Irbe pamusināja meitu ... iet strautä nuomazgāties Janš. Mežv. ļ. I, 195.

Avots: EH II, 158


pančiņš

pañčiņš, der Pfannkuchen Dond., Sassm. pañčka lauch Serbigal, Ronneb., Mitau, pànčka 2 Fest., Kl., paņčka], Demin. pañčķiņa.

1) die Pfütze
Gr.-Sess., Stockm:, Bers., Laud., Druw. n. RKr. XVII, 71: pančka - ūdens peļķe, kas nuo ūdens sakrājusies Etn. I, 105. kam tai mūsu pagalmā liela pulka ūdens pančku? BW. 16256. sviežu vāli pančķiņā 13710;

2) ["kas pañčkājas" Sessaul;

3) der Unsinn, Jux:
pašas visādas pančkas izduoma Janš. [Aus pancka nach pančât (vgl. Petersson Etym. Misz. 36)?]

Avots: ME III, 76


paņirbēt

paņirbêt, paņirbinâtiês, [ein wenig zucken, flimmern]: gluži tuvu paņirbēja seja AU. ē̦nas paņirbēja taisni pretī AU. pirksts bez nuolūka paņirbinājās un samiedzās atkal tik cieti Duomas I, 1135.

Avots: ME III, 79


papakšķināt

papakšķinât, papakšinât, etwas (wiederholt) klopfen, leicht schlagen: papakšināja ar pirkstu rūti Duomas I, 125. viņš papakšķina lūpas Vēr. I, 1393. baruons draudzīgi papakšķināja Pēterim uz ple̦ca Seibolt. [papakšķināt pa muguru Grünwald. papakšķināja savam zirgam gūžu Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME III, 80


paplakšināt

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82


paplakšķināt

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82


pārbārstīt

pãrbãrstît, tr., überstreuen: lizi miltiem. [plānu kārtiņu zemes pārbārstīt LP. I, 109.] darbs lirikas vižņiem bagātīgi pārbārstīts Duomas I, 551.

Avots: ME III, 150


pārģērbs

pãrģḕ̦rbs, ein Kleidungsstück, mit dem man sich verkleiden, unkenntlich machen kann: steidz glābties! tur pārģē̦rbs nuomalē.

Avots: ME III, 157


pārjaka

pãrjaka, die Überjacke: nuolaida pārjaku nuo ple̦ciem Duomas III, 690; R. Sk. II, 134.

Avots: ME III, 158


pārkārkloties

pãrkārkluôtiês, germaaisiert werden; pārkārkluojies latviešu ārsts Duomas III, 251: vgl. kārklu vācietis. pãrkãrnẽjis (part. praet.), = pārkāmējis: pārkārnējis kâ suns Grünh.

Avots: ME III, 160


pārlingot

pãrliñguôt,

1) tr., hinüberschleudern:
akmeni pār tuorni;

2) intr., hinüberspringen:
pār grāvi Duomas II, 30.

Avots: ME III, 164


pārlopot

pãrluõpuôt,* tr., vertieren: sieviete ar tik pārluopuotu seju Duomas II, 1023.

Avots: ME III, 165


pārņemt

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene 2 I, 178].

Avots: ME III, 169


pārnest

pãrnest, tr., hinübertragen, überbringen: bē̦rnu pār upi. pārnes manai māmulītei simtu labu vakariņu! BW. 13646, 1. Refl. -tiês, tragend sich überanstrengen: Anna bij pārne̦susēs un apsaldējusēs Duomas II, 1321.

Avots: ME III, 168


pārpazīstams

pãrpazĩstams, überaus bekannt: pārpazīstama teika par mūžīguo žīdu Duomas II, 1104.

Avots: ME III, 169


pārpļaut

pãrpļaũt, tr.,

1) entzwei-, durchschneiden:
izrāvusi nazi, pārpļāvusi saiti Janš.;

2) undicht gewachsenes Gras, Getreide hier und da abmähen
C., Smilt. Refl. -tiês, sich übermähen, sich mähend überanstrengen: pārpļāvies; beigts kâ varde Duomas IV, 479.

Avots: ME III, 171


pāršļakstīt

pãršļakstît, tr.; über den Rand eines Gefässes spritzen: muca, gar kuŗu tecēja pāršļakstīta balta krējuma strīpa Duomas I, 738.

Avots: ME III, 181


pārtēlot

pãrtèluôt,* tr., umgestalten, umbilden: uz skatuves re̦dzama bij tikai pievilcīgi pārtē̦luota pasaka par bārenīti Duomas III, 378.

Avots: ME III, 182, 183


pārvēst

pãrvēst, [übermässig abgekühlt werden, zu lange der Kühle ausgesetzt sein]: ārā pārvēsis, nuopurinājās Duomas III, 2.

Avots: ME III, 187



paseknis

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96


pasērst

pasḕrst, intr., eine Zeitlang wo als Gast verweilen [Dunika]: es pasēru marmora mītnēs Duomas II, 927. Refl. -tiês, gern eine Zeitļang wo zu Gaste sein [Pas. III, 421]: l abu laiku pasē̦rsusies, tā gribēja šķirties LP. VI, 968.

Avots: ME III, 97


paskarbināt

paskar̂binât, tr., schärfer, strenger, herber machen, verschärfen: viņš pūlējās pacelt un paskarbināt balsi Duomas I, 567.

Avots: ME III, 100


paskurināt

paskurinât, tr., ein wenig schütteln, zausen, zupfen: galvu Duomas I, 676. mīļi viņu paskurina pie ple̦ciem Latv.

Avots: ME III, 101


pašļaucīt

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt 2 rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês 2 [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115


pasmīkņāt

pasmīkņât, intr., ein wenig lächeln Duomas IV, 457.

Avots: ME III, 104


pašpārliecība

pašpãrlìecĩba,* eigene Überzeugung: viņš ciešā pašapziņā un pašpārliecībā duomājās atradis jaunu Ameriku Duomas II, 53.

Avots: ME III, 116


pastaiga

pastaĩga, der Spaziergang Seib.: nuoguris pārnāk nuo pastaigas Duomas II, 343.

Avots: ME III, 106


pašuve

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117


patipināt

patipinât, patipšķinât, eine Weile trippeln: ātriem suoļiem tev patipina gaŗām Rīgas ģiģerlis A. XI, 462. sieva patipšķināja abām līdz Duomas I, 465.

Avots: ME III, 122


pavaldīt

pavàldît,

1): die Herrschaft über etwas gewinnen:
māte vē̦rsusi savas duomas uz Mariju un ... mātes dvēselē iezagusies ... labvēlība. Marija nu bija pavaldījusi arī māti Vanagu ligzda 93. tē̦vs un māte gluži nuolīkuši pie zemes ... un visur pavaldījuši gaitnieki Sieva 173;

2): guoda ratus pavaldījis ... Dāvis Ciema spīg. 281.

Avots: EH XIII, 187


pavāle

pavãle Bauske, Serbigal, pavâle 2 Irmelau, Kand., pavàle 2 Gr.-Buschh., Wessen, Lennew., pavāls Kalnemois, Odsen, Lettg., Grünh., Grünw., Selg., pavãls Smilten, Segew., Schujen, Nötk., Bixten, Salgaln, Autz, Loddiger, Grenči, Renzen, Plm., Wolgunt, Hofzumberge, Schnickern, Ronneb., N.-Peb., pavâls AP., = paspaile: ar lielu pavālu Duomas II, 1189.

Avots: ME III, 133


pavalodot

pavaluoduôt, (einwenig) schwatzen: atturējušas nuo pavaluoduošanas Duomas II, 574.

Avots: ME III, 132


paveids

paveĩds,*

1) die Unterart
Duomas I, 889, U. b. 118, 72;

2) paveidam, beispielsweise:
var tuo pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam tâ... Jaunie mērn. laiki I, 50.

Avots: ME III, 135


pavilnot

pavilnuôt, ein wenig, eine Zeitlang zupfen: matus pavilnuot Duomas II, 295.

Avots: ME III, 138


peķēt

peķêt,

1): "pavirši sasviest" Peb.; schlecht mauern
PV.: viņš jau nepruot mūrēt, - peķē, kâ iegadās:

2) in grossen Flocken schneien (?):
sniegs peķējis zemē, un bijis auksts vējš Pas. X, 334 (aus Serbig.). Refl. -tiês: = peķuôtiês 2 PV; "knakstīties, pa juokam mēļuot, pārgriezt vārdus un duomas" PV. - Zur Bed. vgl. auch sapeķêt.

Avots: EH XIII, 219



peļot

peļuôt (li. peliáuti), Mäuse fangen Etn. IV, 164, Duomas II, 65.

Avots: ME III, 199


peras

peŗas,

1): p. un nuomazgāšanas tev pienākas L. L. Ārste 22.

Avots: EH XIII, 225


perināt

perinât (li. perinti Tiž. I, 337),

1) aushecken, erzeugen:
kaķe bē̦rnus perināja RKr. XVI, 180. perināt duomas Ver. II, 212. kuodus perināt, Würmer erzeugen U. zuobus perinât, Zähne machen U. ("überkommen" Manz. Lettus). negantības perināt, Schändlichkeiten aushecken U.;

2) unter den Flügeln erwärmen
Bergm. n. U. Refl. -tiês,

1) allmählich entstehen:
viņa galvā perinājas tumšas duomas;

2) "taisīties uz lietu" Grünh.

Avots: ME III, 202


pese

I pese N.-Bartau, Rutzau, der Zündschwamm, aus der de̦gla bereltet wird Aahof, Serbigal; polyporus igniarius RKr. II, 76: ve̦ca bē̦rza pese Planhof, Alswig, Nötk.; sauss jeb ciets kâ pese Wolmarshof, Alswig. Aus estn. pess dass., s. Ojansuu, Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 54.

Avots: ME III, 202, 203


pīdināt

pīdinât N.-Peb., flechten: ze̦lta pīnu pīdināju BW. 5530, 1. puisīt[i]s savu kumeliņu kâ vaiņaku pīdināja 29895, 1 var. visas pīdinājušas tikai brūkle̦nāju pītnes Duomas IV, 232. Zu pit.

Avots: ME III, 230


piebakāt

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237


piedurt

pìedur̃t,

1) hinzustecken, -stechen:
pie mieta piedurtais kuociņš atraisījies Līv. Brez. un Hav. 6. tu piedursi apiņiem jaunas maikstis Jansona duomas 46. piedur sumpurni ar zuobinu pie zemes! LP. I, 7. skuolai piedūra... piebūvi Kaudz. Ve̦cpiebalga 77;

2) anlegen:
šur tur vare̦tu piedurt palīdzīgu ruoku A.v. J. 1896, S. 885. jauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

3) vollstechen, -stecken.
Refl. -tiês,

1) anrühren, berühren:
kājas gan˙drīz kumeļam pie zemes nepieduŗas LP. V, 245. pirksti sāpēja dzelzei pieduŗuoties Bjernsona raksti I, 20. ve̦de̦kla nedrīkst pie bērna ne piedurties Purap. Kkt. 167. stīgas nerimstīgi gruozās, līdz kamēr pieduŗas pie kāda atbalsta Vēr. II, 409. tiklīdz tu man piedursies klāt, es tev duošu par ģīmi Ahs. piedūrāmies maz˙liet pie... iekuodas, wir berührten den Imbiss ein wenig Apsk. v. J. 1901, S. 612. kas tavu bauslību mīlē, tiem ir liels miers un tie ne˙kur [ne]pieduŗas (straucheln nicht) Glück Ps. 119, 165;

2) Händel suchen:
par tuo Bebris palika skaudīgs un Vilkam labprāt piedūrās, kur tik vien varēja R.Kam. 97;

3) sich vollstechen:
ruokas visiem ar skujām piedūrušās Upite Medn. laiki.

Avots: ME III, 246, 247


piegaža

II piẽgaža "uoma">ieduoma": dažam cilvē̦kam ir savi grizuli, savas piegažas Janš. Dzimtene V, 258.

Avots: ME III, 250


piegāzt

pìegāzt,

1) hinzuwerfen, -stürzen; anlehnen
(an etw.) Spr.; zur Seite werfen: laiva netapa ne piegāzta, nei apcirsta Janš. Tie, kas uz ūdens 14;

2) vollstürzen, vollgiessen:
nav kuo dzīties tik (vom Regen) piegāztā ceļā Duomas I, 603. piegāzusi vai pus˙steliņa ar sūdiem Pas. III, 221;

3) trunken machen, sich betrinken lassen:
jūs arī nevar piegāzt MWM. v. J. 1898, S. 907. Refl. -tiês,

1) zur Seite stürzen
(intr.), sich zur Seite beugen: klajuotne ve̦lkas maz˙liet uz dienvidiem piegāzusēs Poruk III, 341. sairs, kå piegāzies sniegs Zeiferts Chrest. III, 3, 187;

2) vollstürzen
(intr);

3) sich betrinken: piegāzies tik agri jau rītā MWM. v. J. 1898, S. 685.

Avots: ME III, 250


pieglumēt

pìeglumêt, ganz schleimig werden: brūni zaļgana krāsā, kâ pieglumējušais Daugavas ūdens Duomas II, 1390.

Avots: ME III, 251


piekrāpt

pìekrâpt, betrügen : kâ tu iedruošinājies mani tâ neguodīgi apmānīt un piekrāpt? Dicm. pas. v. I, 38. pārve̦d naudu māja un duoma izmēruot, vai ve̦lns nav piekrāpis LP. IV, 80. piekrāps tevi tautu dē̦ls BW. 11599. Refl. -tiês , pers. und unpers., sich versehen, sich betrügen: ve̦lnam tagad piekrāpās Kurbads. zaldātam piekrāpās JK. V, 79. vienreiz tas tuomē̦r piekrāpies LP. V, 156.

Avots: ME III, 259


pielaidīgs

pìelaîdîgs,

1) sich anschmiegend:
smuidruos augumus ietērpj pielaidīgi uzvalki stud. Jansona duomas 15. pielaidīgais ķermenis Jaun. mežk. 37;

2) nachgiebig
Etn. IV, 163: tē̦vs pielaidīgākā balsī teic Vīt. 74; sich erbitten (Smilten) od. Überreden (Seppkull) lassend;

3) gelinde (vom Wetter):
kad ziemā sala drusku paliek lē̦nāka, pielaižas, tad ir pielaidīgs laiks Grünh.;

4) "gefällig"
Gr.-Würzau: katram aug sava maguonīte, kur nu vēl tādam pielaidīgam zē̦nam! Jaun. mežk. 7.

Avots: ME III, 264


pielaikot

pìelaikuôt, anpassen, anversuchen: pielaikuot ce̦puri Duomas III, 311. nu jāpielaikuo nazis IV, 369. viņš lūkuo kādu atslē̦gu pielaikuot Saul.

Avots: ME III, 264


piemist

pìemist, an einem Orte, bei jemand wohnen, sich aufhalten U.: rijā ve̦lni piemituši LP. VI, 1, 453. šai pilī labprāt mēdzis piemist Ruomas ķeizars Konv. 1601. Subst. piemitẽjs, der Einwohner, Bewohner: tev būs savu brāli uzņemt kâ svešinieku un piemitēju Glück III Mos. 25, 35.

Avots: ME III, 273


pieplacināt

pìeplacinât, fakt. zu pieplakt, platt machen, platt drücken: varde uz vē̦de̦ru pieplacināta palika guļam Duomas I, 451.

Avots: ME III, 279


piepulcēt

pìepùlcêt, pìepùlcinât, hinzutun, hinzusammeln, versammeln: daudz pagānu tai dienā kungam taps piepulcē̦ti Zachar. 2, 11. Jē̦kabs izlaida savu garu un tapa piepulcināts saviem ļaudīm I Mos. 49,33. vajadzēja piepulcināt klāt plašākās masas Duomas I, 688.

Avots: ME III, 281


pieriest

pìeriest,

1) voll werden, sich anfüllen; sich erfüllen:
pilni pupi pierietuši BW. 28903. pierietušu līgaviņu 35529. pierietis viens mūžā mēnesis Duomas II, 273;

2) = piešūt. Schujen: mēs māsiņas negribam pieriestiem (Var.: runkuotiem) lindrakiem BW. 12050. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen, vereinigen Wid.

Avots: ME III, 285


piešķiest

pìešķiêst, ausstreuend anfüllen: lupatām nesmuki piešķiestā istabā Duomas I, 1121. ar braucamiem maisiņiem vien tika piešķiesta vai pus˙pasaules MWM. v. J. 1896, S. 419.

Avots: ME III, 301


piesmaršot

pìesmar̂šuôt, mit Duft anfüllen: parfims piesmaršuoja te̦lpas MWM. X, 25. Refl. -tiês, sich (stark) parfümieren: piesmaršuojusēs kâ mārks: dvašu rauj ciet Duomas III, 518.

Avots: ME III, 293


piestaigāt

pìestaĩgât,

1) mehrfach zu jem. od. etw. hingehen, hinzugehen:
tu jau biežāki pie zirgiem piestaigāji nekâ es Plūd. LR. III, 349;

2) zur Genüge, zum Überfluss gehen; gehend (etw.) erreichen, erlangen:
nav jau vaļas te ne˙vienam piestaigāt Duomas III, 206. kuo tad tu nu piestaigāsi, meitiņ? iztieci vien kâ nu redzi! LP. VII, 520.

Avots: ME III, 296


piestigt

pìestigt, sumpfig werden: gaŗkātaini ūdens augi ve̦lkas caur piestigušu muklāju Jansuona duomas 21.

Avots: ME III, 297



piesūkalots

pìesūkaluôts, mit Schleim gefüllt: pìesūkaluota baudītāja mute Duomas ll, 742.

Avots: ME III, 299


piesumēt

pìesumêt, sich mit Algen od. Schleim bedecken N.-Peb., Wandsen: ve̦cas, piesumē: jušas laivas dibe̦nā Duomas II, 258.

Avots: ME III, 298


pietriept

pìetriept,

1) schmeissend anfügen; fest andrücken
Dunika (mit 2 ): es tevi pietriepšu pie zemes tik˙pat kâ krupi! De̦glavs Rīga II, 1, 103;

2) verunreinigen
Mitau, Druw.; fleckig machen: nuomazgā ruokas labi, nepietriep dvieļa! Schwanb., Selsau, Druw., Golg., Lös., Festen, Aahof u. a.;

3) vollschmieren
Dunika: p. siênu šķirbas ar māliem Vank., Druw.; "vollspritzen" M. Sil.;

4) hinzugiessen:
pietriep nu vēl vienu spaini (uz drabiņām)! N: Peb.;

5) anschmieren:
pietriept 2 taukus pie durvīm Bers.

Avots: ME III, 305


pietvaikots

pìetvaikuôts, mit Dampf gefüllt: it kâ būtu gājuši caur tumšām, pietvaikuotām te̦lpām stud. Jansona duomas 12.

Avots: ME III, 306


piežmaugt

pìežmaugt, andrücken: Tuole elksni cieši pie sāniem piežmaudzis Duomas I, 1011.

Avots: ME III, 313


pikņīties

pikņîtiês "saumselig, sich schämend od. scherzend etwas machen" Lös. n. Etn. IV, 164. pikpaunā Ramelsh., pikāpaunā, auf dem Rücken (rittlings): tiek pace̦lts gaisā, uzsviests lielam lācim pikāpaunā Duomas IV, 338. Vgl. pičpaunā.

Avots: ME III, 213


pīkt

pīkt C., Lis., Gr.-Buschhof, pīkt 2 Bl., Lautb., Behnen, Ruj., pikt 2 Kr., KL, Golg., -kstu, -ku (li. pỹkti), zornig, böse werden: negribēja pīkt pēc miera nuoslēgšanas MWM. XI,170. sākusi tik pīkt un kunkstēt Duomas II, 31. Refl. -tiês (mit ĩ Līn.), zürnen Ahswikken, Wain., Gramsden: pīkstuos gan uz ... sieviņu Kundziņš Kronv. 229. (sievas) pīkās un pukuojās par tādu nekaunīgu izturēšanuos Janš. Dzimtene 2 I, 300. citas pīkdamās un īgdamās sēdēja kaktā vientules, puišu neievē̦ruotas V, 427. Zu pikts.

Avots: ME III, 231


pikts

II pikts bērniņš Siuxt "ein einige Tage od. Wochen altes Kind": tādus mazus, piktus bērniņus nuomazgāja ar mīkstu lupatiņu.

Avots: EH XIII, 231


pīkums

pīkums, der Zorn, Groll: nebij gājis tāļāk par pīkumu Duomas II, 322.

Avots: ME III, 231


pilt

II pilˆt 2 Dond., pilˆstu 2 , pilu, tröpfeln (intr.): ūdens sākā pilt nuo griestiem un pilst vēl arvienu Dond. sviedri re̦tām lāsēm pilst Duomas IV, 354. varavīksne liekas pilstuot nuo pāva spalvām Duomas IV, 17. Nebst li. pìlti "giessen, schütten" zu pile (s. dies) und pil˜ns (s. dies).

Avots: ME III, 217


pirkt

pìrkt (li. pir̃kti), Praes. pḕ̦rku C., Bauske, Gr.-Essern, Lautb., Frauenburg, Wandsen, Behnen, Nigr., N.-Bartau, Nikrazen, pè̦rku (sic!) Arrasch, auch pirku Wolm., Dond., PS., Lis., Kl., Salis, U., Spr., pìrkju 2 Mar. n. RKr. XVII, 144, Praet. pirku, n. U. auch pircu, kaufen: Sprw. kuo lē̦ti pē̦rk, tuo dārgi aizmaksā. pirktin pirkta man zemīte, pirktin pirkts arājiņš: par pūriņu zemi pirku, par vaiņagu arājiņu BW. 23049, 1. tē̦vs man pirka pirktus svārkus 5753. dārgu pirka vainaciņu 5700, 1. pērc, tautieti, savas naudas man sudraba gredzeninu! BW. piel. 2 6361. metu mārku upītē̦... lai dzer mani kumeliņi naudai pirktu ūdentiņu Edw. pirkt zirgri, heisst auch ein Pferd mieten U. - pē̦rkamais, das Geld, womit man kauft Ahs.: vai tev tas pē̦rkamais kādreiz neaptrūks? Refl. -tiês, für sich kaufen: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vainadziņu BW. 24654. Subst. pìrkšana, das Kaufen. pirkums, das Gekaufte: buodes pirkumus Kaudz. M. 112. nuomaksāt pirkumus Etn. IV, 89. pircējs, der Käufer. Am ehesten (vgl. auch Reichelt BB. XXVI, 223 f. und KZ. XXXIX, 22 und 37; anders Walde Vrgl. Wrtb. II, 40) zu prece, und zwar dürfte ein athematisches Präsens mit perk- (für älteres *prek-, wie wohl auch li. perš- in peršù "freie zu" neben prašýti "bitten" auf altem *preš beruht) im Singular und pirk- im Dual und Plural zugrunde liegen (vgl. Le. Gr. 5643).

Avots: ME III, 224


pītenis

pîtenis Jürg., C., Kl., pîtinis Warkl., Flechtwerk, Korbwefk U., ein geflochtenes Behältnis Bielenstein Holzb. 359; ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes, zylinderartiges offenes Gefäss Bers., Lasd., Laud., Fest.; ein aus Baumwurzeln geflochtener Korb Jürg.; eine Strohmatte Konv. 2 3734; ein geflochtenes Drahtgestell: nuolika gludekli drāšu pītenī Duomas III, 13. Vgl. li. pìntinis "Korb, Matte".

Avots: ME III, 235


plaksts

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317


plančkains

plančkaîns, plančkuôts, voller Pfützen, mit Pfützen bedeckt: ne kuoka nameļi vairs likās netiri, ne plančku plančkainā iela dubļaina Duomas II, 869. lietus gulēja plančkuotā ceļā Leijerk. I, 198.

Avots: ME III, 318


plančkāt

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318


plančkāties

plančkât(iês) C., Ruj., Wandsen, Selg.,

1) plätschern, (in einer Pfütze) umherpatschen
Spr.;

2) platschen:
zem kājām plančkājās kūstuošs sniegs Duomas II, 98.

Avots: ME III, 318


plandīt

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties 2 Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319


plarkšēt

plar̃kšêt Karls., plar̂kšķêt C., Smilt., Lub., Bers., -u, -ẽju,

1) schnarren:
dūmakā plarkšķ kruogus mūzika Duomas I, 592; (plarkšķēt) auch vom Tone geborstener Glocken gebraucht Mag. IV, 2, 135;

2) reissen, bersten(von etwas Weichem)
Freiziņ: plīsa pīzda plarkšķē̦dama BW. 35705 var.;

3) schnattern (von Enten)
Wid.; ( dummes Zeug Freiziņ) schwatzen U., (plaršķêt) Stomersee.

Avots: ME III, 319, 320


plēde

plēde "?": kad saule nuogrimst dūmu plēdēs sūrās Duomas II, 1306.

Avots: ME III, 338


plēkas

plē̦kas,

1) plê̦kas 2 Ahs. n. RKr. XVII, 46, Grünh., Gr.-Essern, auch plē̦ki, das Spinngewebe
Gold.: kad iegriež pirkstā, jāuzliek plē̦kas jeb zirnekļu tīkliņš Etn. II, 135. visas (lietas) ir apputējušas un apstaipītas plē̦kiem MWM. VlI, 241. uz plauktiem grāmatas zem plē̦kiern dēd Duomas I, 17;

2) die Flockasche:
ugunij izplē̦nuot paliekas plē̦kas JK. VI, 32.

Avots: ME III, 338


pleknēt

I pleknêt, -u, -ẽju,

1) ohne Arbeit weilen Ascheraden, (ohne Not sich langweilend) auf einer Stelle verharren
Nerft: aizdedzinājis lampu, atšķīris grāmatu - un nu tur pļekn kâ vecene Saul. III, 150. atstāšu ar visām ragavām, tad tu vari pleknēt Duomas I, 929. kuo tad tu vēl plekni kâ vista? MW.;

2) "pieplakt gaiduot vai paslēpjuoties" Lös. n. Etn. IV, 165, sich platt auf die Erde legen Wid. - In der Bed. 2 wohl zu plece I.

Avots: ME III, 334


pļekt

pļe̦kt! pļekt! Wid., Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines weichen od. schweren Gegenstandes entsteht: nuomauc ādu, nuosviež zemē - pļekt! LP. I, 126. kuŗu šķīvi laiž uz grīdu, tas pļekt! pa vidu pušu VII, 176.

Avots: ME III, 369


plencis

plencis Burtn., pleñcis Dond., Līn., Salisb., C., plèncis 2 Fest., Stomersee, ein liederlicher Mensch, Prasser Seew. n. U., ein Säufer: šis puisis tik tāds plencis ir, ne˙kā nuopietna viņā nav Dond. tāds plencis, pa kruogu vien vairāk nuomē̦tājās! MWM. VII, 801. tas plencis jau arī krietnus žagarus pelnījis A. XI, 111. kuo tu te dauzies pa svešu pilsē̦tu kâ īstais plencis? MWM. VIII, 30. Matilde izpre̦cē̦ta pie kāda plenča kalēja Duomas III, 202. kas tev, plencim, brūti deva! A. v. J. 1900, S. 487.

Avots: ME III, 335


plene

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336


plēns

I plēns "?": kâ uguns plēns dziest viss Duomas I, 1079. tas manai naktij blāzmas plēns Druva II, 1028.

Avots: ME III, 340


plēšāt

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341


plienājs

plienãjs, der Kalkboden: skumst mežābele sirma. vējš pluosa un plienājs slape viņu Duomas III, 326.

Avots: ME III, 351


pliksānis

pliksānis,

1) ein Habenichts:
kur tāds pliksānis tâ uz reizes var ar naudu šķaidīties? Duomas III, 20;

2) der Wolf
LP. I, 166; IV, 163.

Avots: ME III, 344


plīvot

plīvuôt,

1) plìvuot 2 Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, flaitern, schweben; flakkern:
tik re̦ta kaija plīvuo Duomas I, 71. karuogi tiem plīvuot plīvuo Janš. mati plīvuoja nuo skrienuot ce̦ltā vēja MWM. VIII, 82. gaisā nāves dvaša plīvuo Seif. Chrest. III, 3, 192. pieguļnieku uguns plīvuo Jaunības dzeja 38. viņai vēl sirdī uguntiņa plīvuo Stari II, 408. kurp nu plĩvuosi (wirst flatternd, mit flatternden Kleidern gehen)? Bauske;

2) tr., flattern lassen, machen:
ruokā tā liesmainu vēdekli plīvuo Zalktis I, 130. Refl. -tiês, flattem, schweben: migla, kas visu dienu plīvuojas pār pļaviņu A. XX, 163.

Avots: ME III, 351


plukšēt

plukšêt U., plukšķêt PS., Kl., plukstêt Jaun. mežkungs 129, -u (-ẽju Glück), -ẽju, schwatzen, plaudern U., flüstern, zischen, plätschern: kas ar savu mēli neplukšķe... un kauna valuodu pret savu tuvākuo neceļ (wer mit seiner Zunge nicht verleumdet...) Glück Psalm 15, 3. vai tas tiesa, kuo Anna tur plukšķ? Purap. šuo, tuo plukšķē̦dams viņš uznāk uz pluosta Upītis Nemiers 18. (lapas) zuz lē̦ni, viegli, it kâ plukšķē̦tu par kādu nuoslē̦pumainu gadījumu A. v. J. 1901, S. 4. istabā plukšķ ūdens Plūd. LR. III, 260. uguns meles plukšē̦damas izgaisināja manas ieduomas Austriņš Nuopūtas vējā 8. lampas liesma plukšķē̦dama cēlās un krita Zalktis v. J. 1908, № 3, S. 4. Vielleicht von einer Wurzelform plusk-: plust-, vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 355, 356


pluskains

pluskaîns, pluskaraîns, pluskataîns, pluskutaîns, zottig, zerfetzt, zerlumpt: pluskaiņa bārdele Saulietis I, 55. pluskainas kājas MWM. X, 801. sarauj ilkss atsēju divuos pluskainuos gabaluos Duomas IV, 451. tautu meitas... pluskarainas, kankarainas BW. 20914. vai Jānīti; tavi bē̦rni pluskataiņi, kankaraiņi! 33137. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. pluskuiaiņa dē̦la māte aizķērās žagaruos 23221, 8. Jānis jāja pluskataiņu (Var.: pluskutainu, plukainu, ķe̦nkarainu) kumeliņu 32933 var. pluskutaiņu kazu veda spruogaiņam buciņam 18705.

Avots: ME III, 358


plūt

plūt "?" : tad ātrāk manam ze̦ltam veicas plūt Duomas II, 378.

Avots: ME III, 363


podzene

puodzene,

1) die Trollblume (trollius europaeus
L.) RKr. II, 79; Konv.2 3226, Wid., (mit uõ) C., Arrasch, Dond.;

2) eine Art Kopfbedeckung:
zilā katūna ce̦pure - puodzene Duomas IV, 2. Zu puõga.

Avots: ME III, 454


pogaļains

puõgaļaîns U., puoguļaîns, viele Samenkapseln habend (von Flachs) U., viele Knoten, Knospen überhaupt habend (von Gewächsen): meitai puoguļains dābuola vaiņags galvā Duomas IV, 459.

Avots: ME III, 455


poliski

pùoliski C., Wolm., puoliskus, puoliskām, = buoliski "glatt vorder Stirn" U.: puoliskām lakatu apsiet, matus apcirpt Ruhental. viņa apsien baltuo lakatu puoliski (Sermus) ap galvu Duomas IV, 473. Zu puoļa?

Avots: ME III, 456


popēt

puõpêt Karls., -ẽju,

1) polstern:
puopē̦tas mēbēles, Polstermöbel Dr. ierīkuo pilī kādu istabu ar puopē̦tiem krē̦sliem Duomas IV, 475;

2) puõpêt, grob flikken
Wolmarshof;

3) puõpêt Kr.-Behrshof, schlagen, prügeln:
puisis puopējis ve̦cuo, kuo nagi ne̦s LP. VI, 164. Subst. puopẽjums, das Polster Dr.

Avots: ME III, 457


prasīt

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. 2 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377


praulnica

praulnica "?": nāk viņš ... pāti praulnicai (= praulienam?) Sudr. E. Duomas I, 50.

Avots: ME III, 379


prece

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, 34 ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384


pretējāds

pretẽjâds, auch pretējādīgs Fest., = pretẽjs, gegensätzlich, verschieden: pretējādas nuozīmes. pretējādi iespaidi B. Vēstn. izlīdzināt pretējādas duomas Etn. IV, 142.

Avots: ME III, 387


pretkaļņš

pretkaļņš Aps., Lub., Smilt., Wid., N.-Peb., pretkalnis, pretkalnus, pretkaļņus Valdis Stabur. b. 63, pretkalni Bers., pretkaļņi, Adv., gegen den Berg, bergauf: pretkaļaņš zirgs neve̦lk, viņam niķi Zar"avič. ve̦lns izveļas bluķi pretkalnis LP. VII, 1152. vai nu brauc pretkalnus jeb lejup A. XI, 146. jābrauc vairāk pretkaļaņus XI, 211. lai nu es šuo stiepju pret vēju un pretkaļņi Duomas I, 929.

Avots: ME III, 388


pretruna

pretruna, pretruņa Etn. I, 118, das Widersprechen; der Widerspruch: visa audzināšana pastāvēja paklausībā bez jeb kādas pretrunas A. XI, 365. viņš tikai bija uz pretrunu gaidījis, lai varē̦tu traci sākt De̦glavs. še jau pretruna veltīga Lautb: Luomi 138. K. duomas sacēla spriedumus un pretrunas Kundziņš Kronv. 131.

Avots: ME III, 389


pretrunīgs

pretrunîgs, (einander) widersprechend, entgegengesetzt: pretrunīgie apgalvuojumi Duomas I, 1324.

Avots: ME III, 389


pretspēks

pretspè̦ks, eine entgegengesetzte, widerstrebende Kraft, die Gegenkraft, das Gegenmittel: spē̦kam strādā pretim pretspē̦ks Pūrs I, 31. saimniecisks pretspē̦ks pret feodāļiem Konv. 2 961. bezgala pretspē̦ks tevī dveš Duomas I, 1097.

Avots: ME III, 389


prieca

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391


priekšā

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394



priekšrinda

prìekšriñda, die vordere Reihe: lai .. . dibe̦na ārdīs ieseŗuot skujas un tik priekšrindā lai ieseŗuot labību LP. VI, 78. polītiskās dzīves priekšrindās Duomas II, 20.

Avots: ME III, 397


prikšēt

prikšêt, prikšķêt U., -u, -ẽju, prasseln: negribēja ne˙maz lāgā degt, prikšēja vien Duomas II,1187. Vgl. brikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 390


pūka

pũka Līn., Iw., Salis, Karls., Ruj., Serbigal, AP., pùka 2 Nerft, Kl., gew. der P. pũkas gebr.,

1) die Flocke, der Flaum:
sniega pūku gausā deja Niedra. pārslas krīt baru bariem kâ vates pūkas Vēr. I, 1034, ziedi pūkām pārklāti Konv. 2 1143. ziedi dus kâ sārtas vilnas pūciņas uz zaļiem spilveniņiem A. v. J. 1899, S. 469;

2) pūkas, Milchhaare
U.;

3) Fasem; was im Weben abgeht; Charple
U.;

4) pūka Mag. IV, 2, 12, Ronneb., sē̦klas pūka U., die haarige Samenkrone, dle sich abblasen lässt:
kâ ziedu pūkas vējš uz mājām duomas nesa A. v. J. 1899, S. 97;

5) lietus pūka, eine kleine Regenwolke
Alksnis-Zundulis;

6) pūka Mag. IV, 2, 24, pũka Karls., pūkas (li. pūkų̄ žolė! RKr. II, 71, Wid., Wollgras (eriophorum
L.). Nebst li. pũkas "Flaumfeder" aus r. пухъ "Flaum".

Avots: ME III, 445


pūlēt

pũlêt, -ẽju, tr.,

1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;

2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē 2 savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;

3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."

Avots: ME III, 446


pumpulis

pum̃pulis Dond., Schleck, pùmpulis 2 ,

1) die Beule
U., Gold. n. Etn. IV, 166: tik˙pat kâ tas pumpulis uz viņas de̦guna izjauca... vaiga skaistumu Jansona Duomas 36. pumpulis uz vaiga uzmeties Dond. manam zirgam ir pašā saku vietā liels pumpuls, nevarēs likt darbā Selb.;

2) pum̃pulis Bauske, Ruj., C., pum̂palis Gr.-Buschhof, pùmpulis 2 , eine dickere Stelle im Garn
Mar. n. RKr. XV, 131, Bers. n. Etn. IV, 166; pùmpulis 2 "pumpuļuota drēbe" Dricē̦ni;

3) ein dicker, kleiner (von Wuchs) Mensch
Lös. n. Etn. IV, 166;

4) "?" : rudenī, nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem, ēdināja garus, tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par "garu laiku" un visas šā laikme̦ta pirmdienas par "pumpuļu pirmdienām" LP. VII, 306;

5) pum̃puļi, die Samenknollen der Kartoffelstauden
Ruj., N.-Peb.;

6) etwas Dickes:
saģērbies kâ pum̃pulis Jürg. Woht zu pumpa II.

Avots: ME III, 411


pūņdārziņš

pūņdā`rziņš "?": mazs pūņdārziņš ap māju Duomas I, 1313.

Avots: ME III, 447


puršķins

puršķins Vank. "kas bez apduoma un steidzīgi kuo skaļu padara".

Avots: EH II, 329


purviens

purviens Lautb. > tahm. puoriens, der Morast, eine morastige Gegend: kam tu augi, balta puķē, purvienā, rāvienā? BW. 5131. purvienā, rāvienā iestādīju uozuoliņu 22471. duomas nuovirzījās pāri . . . purvienam ar me̦lnalkšņiem Vēr. II, 651.

Avots: ME III, 421


pusbirā

pusbirā, nur zur Hälfte vollgeschüttet: rudenī apcirkņi paliekuot pusbirā Duomas III, 206.

Avots: ME III, 423


pusbriedā

pusbriedā, loc. s., halbreif, in halbreifem Zustande: miežu lauks pusbriedā Duomas I, 115. zirņi bij jānuopļauj pusbriedā.

Avots: ME III, 423


puscelpa

puscil˜pa, 1) eine Halbschleife: stiebri tiek sasieti ar puscilpas me̦zglu, kuo izdara pārejuot nuo stūŗa uz stūri A. XXI, 508;

2) nuomazgāt kājas līdz puscilpām, bis zur Hälfte der Beine
N.-Peb.

Avots: ME III, 424


pusdoma

pusduõma,* der halbe Gedanke: tikai pusduomas duomājuši Stari II, 791.

Avots: ME III, 425


pusliels

pusliêls, die halbe Wade, das halbe Bein: sievieši nē̦sā īsus brunčus, tikkuo pāri par ceļiem, līdz puslieliem BW. III, 1, 72. mūžīgs purvs, kur pat vasarā ūdens līdz puslieliem Duomas II, 1309.

Avots: ME III, 430


pušmuca

pušmuca PS., Prl., pušmuce Gr.-Buschhof, pušmuc̄. Ugalen, pušmucis Lis. n. RKr. XVII, 94, = pusmuca, eine halbe Tonne; eine kleine Tonne: siļku ve̦se̦la pušmuca Duomas II, 1038. saldu alu izbrūvēju divas mazas pušmucītes BW. 9423, 7. brūzis bijis pilns ar pušmucām LP. VI, 599.

Avots: ME III, 438


puspusēm

puspusēm, puspušām Ar., Adv., halbwegs, einigermassen; mittelmässig: ar daudzām valuodām nuodarbuodamies un tikai puspusēm spē̦dami viņas par savu īpašumu iegūt B. Vēstn. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu puspusēm (Var.: puspušām) BW. 8273 var. mal, māsiņ, puspusēm! kuo tik smalki bīdelēji? 19363, 1. malu smalki, malu rupji, tâ˙pat mani niecināja; labāk malšu puspušām (Var.: puspusēm), lai patiēsi niecināja 8111. nāc, apraugi rīta māli! vai bij smalki, vai bij rupji, vai tik tā puspušām? 8182. tu puspušām nepalaid, smalki mal, bīdelē! Duomas II, 995.

Avots: ME III, 432


pusreibā

pusreibâ, im halben Schwindel, Dusel: tēvs pusreibā nemitējās smaidīt Duomas III, 529.

Avots: ME III, 433


pussvēta

pussvē̦ta Kurl. n. U., N.-Bartau, Rutzau, Dunika, Kurische Nerung, Lasd., JK. VI, 31, pussvẽ̦ta Katzd., der Sonnabend: piektdien dzima, pussvē̦t[u] auga, svētdien jāja precinieki BW. 2839, pirmdienām aizve̦d, pussvē̦tām pārve̦d (nuo skuolas) Janš. Dzimtene 2 I, 170. In Gr.-Essern sei pussvē̦ta der Donnerstag gewesen (an dem man in den Schulen nur vier Stunden abgehalten hätte). Vgl. est. pōľ-püha "Sonnabend" und dazu Ojansuu Lisiä suomalaisbalttilaisiin kosketuksiin 55.

Avots: ME III, 435


pušvakars

pušvakars Spr., = pusvakars, der halbe Abend, der frühe Abend: pušvakara saulītē BW. 4976, 10. es redzēju, kaimiņuos pušvakara pirti kūra 1085. pats visu pušvakara pa mājām dzīvuoja Duomas I, 128.

Avots: ME III, 439


puszvilu

puszvilu, puszvilus, puszviļu, puszviļus, puszvīlu Cālītis Dzīvība 12, puszvīļus ebenda 38, Adv., halb liegend: braucējs nuolaidies puszvilu A. v. J. 1898, S. 9. palika arī pate puszvilus zemē guļuot MWM. VIII, 591. Meija... bij izlaidies puszviļus gultā Duomas I, 625. dūmi laižas puszviļus uz istabas vidu U. b. 127, 14.

Avots: ME III, 437


putrisks

putrisks* Duomas III, 1237, grützartig.

Avots: ME III, 443


radot

raduôt, tr., in Verwandtschatt bringen, verwandt machen Wid. Refl. -tiês, Verwandte besuchen U., mit Verwandten verkehren Dr.; sich verwandt rechnen U.; in verwandtschaftliches Verhältnis treten Spr.: viņi raduojās kuopā Döbner n. U. tu vari raduoties ar maniem radiem Kaudz. M. 106. viņi nuorunājuši raduoties visu mūžu Janš. es neiešu ar katru ... raduoties Duomas III, 562. pienenītes, mums tâ labi raduoties: visa e̦smu tīra ze̦lta, jums zeltīti lindraciņi Blaum.

Avots: ME III, 463


ragana

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464


rags

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. 1 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466


raise

raise,* das Sichöffnen: bij silta, smaršuota pumpuru raišu diena Duomas III, 1254.

Avots: ME III, 470


raits

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471


raits

II raits, undicht (um Mitau); leer; frei; rein: raita istaba. kad mušas izdzītas, tad paliek raits. laužu drūzmai izklīstuot paliek raitāks Kav. nu ir piedarbs raits nuo pe̦lum Alksnis-Zundulis. kuoki meža malā me̦tas jau raitāki Mitau. palika jau raĩtāks N. Bergfried. ielas palikušas gan˙drīz raitas Līguotnis Stāsti I, 63. raituo ratu dimda Duomas III, 1236. tik tukša un ràita man pasaule šķiet Vēr. 215. e̦ze̦rs pilnīgi raĩts nuo le̦dus Janš. Dzimtene V, 247. prāts nuo ikdieniškām rūpēm raits A. XI, 453. nuo tās ķibeles es tagad raĩts Nigr. nuost nuo krūts man sluogi veļas, bē̦du māktais prāts tuop raits Plūd. tas smagas bruņas ne̦s; es - viegls ràits Rainis. ja... tas (bērns)... pazūd... dzelmē, tad viņa ir nuo tā svabada.:. uz visiem laikiem, un viņa ir atkal tada pat raĩta kā katra cita meita Janš. Dzimtene V, 438. tagad e̦smu raits nuo visiem netīrumiem Hasenpot. Vgl. raids II.

Avots: ME III, 471, 472


rakstīt

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474


ramsties

ram̂stiês 2 , -šuôs, -suôs, sich erheben; nach oben klettern Roop, Daugeln, "rausties" Bauske: "ramsies uz krāsni!" Pēteris ceļ un Andris ramšas Duomas IV, 348. Vgl. rem̃stiês.

Avots: ME III, 476


rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481


raudulis

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484


raust

ràust (li. raũsti "scharren, wühlen"), -šu, -su, tr., schüren, zusammenschüren, wühlen, fegen Etn. II, 182, (zusammen)schaufeln, zusammenraffen: es neraustu uguntiņu BW. 23144. negulēšu Jāņa nakti, nerausīšu uguntiņu 33125. atradu... meitas vakarēju gulumiņu,... vakar raustu uguntiņu 13988, 3. bija mē̦sli nuo kutīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. ecēšas "rauš" zemi Konv. 1 447. spruostā tie tev midziņu rauš Stari II, 511. Sprw.: rauš kâ pūķis Etn. I, 108. es rausu naudu Vēr. II, 327. viņi rauš naudu ar dakšiņām lādītē Kaudz. M. 46. gadu nuo gada viņš ir tik rausis un krājis A. XX, 862. dzīvuojat, labenieki, raušat naudu kaudzītē! BW. 27466. sniegu raust, verstümte Stellen ausschaufeln Oppek. n. U. Refl. -tiês, (mühsam) vorwärtskommen U., steigen, aufstehen Mar. n. RKr. XV,132: lēnītēm rausties uz durvju pusi. Jancis pat˙laban rausās lejā A. XX, 123. rausies, suoma, rausies, suma, mana brāļa klētiņā! vai gribēji ieiedams visus kaktus izluožņāt? BW. 18861. lācis pieskrējis pie egles un gribējis rausties augšā Pas. II, 453. ràusies 2 kuokā! ràusies 2 nuo gultas! Mar. n. RKr. XV, 132. Subst. ràušana, das Schüren, Fegen: mē̦slu raušana Etn. III, 5; ràusums, das abgeschlossene Schüren, Fegen; ràusẽjs, wer schürt, fegt: šajās talkās bija savi rausēji, - pa lielākai daļai spēcīgākie vīrieši, kuŗiem bija mēsli nuo kūtīm vāģuos jārauš (jāmēž) Etn. II, 182. Nebst rũsa "Schutt" zu li. rùsinti "schüren", rūsỹs "Grube für den winterlichen Kartoffelvorrat", r. рыхлый "locker", ршить "niederreissen", рюха "Schwein; Wolfsgrube", ae. réost "Pflugeisen", norw. rusk "Abfall", lat. ruspārī "suchen durchwühlen" u. a., s. Potebnja PФB. IV, 191 f., Būga PФB. LXXV, 142, Persson Beitr. 287 f., 308 und 842, Walde Vrgl. Wrtb. II, 355 f.

Avots: ME III, 488


redzīte

redzĩte "?": tās (= asaras) tikmē̦r plūst un nenuožūst, līdz tās par ze̦lta redzītēm kļūst Asp. Duomas I, 1147.

Avots: ME III, 504


rēgs

rē̦gs Treiden, (mit ẽ̦ ) Blieden, Salgaln, häufiger der Plur. rē̦gi, das Gespenst, Gesicht, die Erscheinung: ceļas kâ baigs rē̦gs Duomas III, 941. tumšuos rē̦gus nuomāks miera saule B. Vēstn. viss, kas pasaulē, ir tikai rē̦gi Uolavs Ētika 81. praviešu mistiskuo rē̦gu simbolika Plūd. Llv. II, 265. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518


reiba

reiba, reibs, auch der Plur. rèibas C., Arrasch, reibas 2 Ruj., reibi, der Schwindel, Taumel: gar aizu stāvumiem, kas vājam reibas rada MWM. VI, 602. vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinuošu? De̦glavs Rīga II, 1, 605. zieduoņa reibā pie krūts man meitenītis snauž Apsk. v. J. 1903, S. 72. dzīves izstumtie dzēš reibā savu naidu Druva III, 193, apreibu meklēšanas reibā Stari III, 24. se̦nās reibu pilnās naktis II, 32. vē̦smas pūtiens atne̦s jaunas duomas, kâ smagu reibu smaršu Vēr. II, 392. Zu rèibt.

Avots: ME III, 504, 505


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


rejas

rejas, das Gebell: suņu rejas Dz. V. atskan nejaukas rejas un smilkstuoņa Duomas IV, 121. - zu riêt.

Avots: ME III, 508



remt

remt (li. remti ), remju, rēmu, stützen; uz vārdiem sistēmu var r. Fausts (1936), S. 137. gre̦dze̦nā ir dažkārt re̦m̂ta 2 ("ielikta pamatā") kāda luoma likteņle̦mta A. Brigadere Raksti X, 65 (Bed. und Intonation von der Verfasserin mitgeteilt; dieses Verbum sei jetzt wenig gebräuchlich. Grundbed. angeblich - "cirst ē̦ku, taisīt kādu lietu"). Refl. -tiês (s. ME. III, 510): r. uz kājām Dunika.

Avots: EH II, 365


rēns

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene 2 I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520


rēpuļains

rẽ̦puļaîns Salisb., rē̦pulaîns, rēpeļaîns Ronneb., pockennarbig, uneben: rē̦puļains ģīmis Salisb. tas nuoglauda savas rē̦pulainās de̦lnas vienu gar uotru Duomas I, 122. ar rē̦pulainuo ruoku A. Upītis. Vgl. repeči.

Avots: ME III, 521


reši

II reši "?": vēl dziļāk krīt tad tumsas neraisāmuos rešuos Duomas II, 328. Vgl. reži.

Avots: ME III, 514


rien

rien (III p. prs.), bewegt sich (fliegend) rasch: (kuodes) bariem vien... rien Dz. Vēstn. dziesma jautri gaisā rien Latv. tavas nemierīgās duomas caur suodrējme̦lnuo nakti rien. dienvidā rien spāri pār zâlēm E. Stērste Latvis № 1324. Ausserpräsentische Formen sind unbelegt. Anscheinend zu slav. rinǫti od. rějati "rasch fliessen" u. a. (s. unter rîts).

Avots: ME III, 546


riežinieks

riežiniẽks Duomas IV, 464, der zür Reeschenarbeit kommt U.

Avots: ME III, 551


rijoņa

rijuoņa, comm., ein Gefrässiger Duomas II, 1023, N.-Peb.

Avots: ME III, 524


rīks

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537


rimbulis

rim̃bulis Salis, etwas Ruudes, eine runde Scheibe, der Kreis: meneša vietā bij re̦dzams bāls rimbulis A. v. J. 1891, S. 750. "saules rati" tika... simbolizē̦ti ar apaļu rimbulīti Duomas 111, 283. grāmatu uzvāki izraibināti apāļiem rimbuļiem IV, 450. viņas sēd tur rimbulī IV, 231. Zu rimba.

Avots: ME III, 526



ritulis

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534


rodele

ruodele U., Adsel, ruodene, ruõdiņš Adiamünde, ruodiņa U., Bielenstein Holzb. 21 (hier auch ruodiņš), eine dünne, biegsame Stange zum Befestigen des Strohs auf dem Dache. Aus estn. rōde od. rōdle "Stange", s. Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 56.

Avots: ME III, 577


roņāda

ruôņâda, die Haut des Seehundes od. das daraus gegerbte Leder: nuo ruoņādas taisa grāmatu suomas Sassm.

Avots: ME III, 581


rosināt

rùosinât: plūda krē̦slains mirdzums vis˙apkārt, ruosinādams smalku ... smeldzi Vindedze 193. ‡ Refl. -tiês, sich regen, sich entwickeln: ruosināsies ... jauni nuoduomi Vindedze 167. tālāk ruosinājās duoma Veselis Cilv. sac. 183. romāns ..., kas ruosinās tikai ... dvēselē Veselis Daugava 1937, S. 170. ‡ Subst. ruosinâšanâs, das Sichregen: sākas laukuos čakla r. Kronw. Par piemiņu (1875), S. 384.

Avots: EH II, 392


rotaļa

ruõtaļa Līn., Iw.,

1) ein Mädchen, das sich gern schmückt, putzt
Spr.: ruotaliņa ruotas raud VL. ruotājies, ruotaliņa, kâ tev skaisti piederēja! BW. 12923. māsiņ mana, ruotaliņa, nuomalē nuogājuse! kas ruotiņu tev redzēja nuomalē staigājuot? 21618;

2) ruotuļa K. Müller, ruotula Ar., ein Spiel, Gesellschaftsspiel:
laiku . . . pavada dejā un ruotaļās BW. III, 1, 13. ruotaļu biedrs (biedrene), der Spielgefährte (die -in).

Avots: ME III, 583


rotīgs

ruotîgs,

1) mit allem versehen, wohlhabend
Ruj., Plm. n. U.;

2) mit Schmuck versehen, geschmückt
Ar., Mag. IV, 2, 139: māsiņ mana ruotīgā (Var.: ruotaliņa), ...kas ruotiņu tev redzēja nuomalē staigājuot? BW. 21618. In der Bed. 1 (wenn mit uo aus on) etwa zu ir. rét "Sache" und ai. rátnam "Habe, Besitz"?

Avots: ME III, 584


rožābele

ruõžâbele* Duomas I, 236, eine Apfelbaumart.

Avots: ME III, 587


rūcināt

rũcinât PS., Bauske, ŗûcinât Līn. Nigr., Dunika, rùcinât Wohlfahrt,

1) rūcenêt Spr., ŗûcinât 2 Ahs., intr., freqn., wiederholt ein wenig brüllen, brummen, tosen; sausen, brausen Ahs.: pē̦rkuoniņš rūcināja (Var.: ŗūcinaja) visu gaŗu vasariņu BW. 28826. stiprs vējš ŗūcina cauru nakti gar ē̦ku pakšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ŗūcinât Wid., tr., fakt., brummen, dröhnen machen, lassen :
lē̦ni tautu (sc.: dzirnus) rūcināju BW. 22478, 1 var. pipari kuoda mutē un rūcināja vē̦daru Duomas I, 229;

3) erbittern
U. zu rùkt.

Avots: ME III, 566


rudenisks

rudenisks (li. rùdeniškas), rudenîgs, herbstmässig, herbstlich: rudeniski es dziedāju, rudeniski gavilēju: rudenī nuolīguoju tālajās tautiņās BW. 358. rudenīgās, bāli klusās dienas Duomas I, 842.

Avots: ME III, 553


rudzaite

rudzaite Gr.-Buschh., Sonnaxt, Oknist, rudzaita U., Selb., ein Feld, wo Roggen gestanden hat: pē̦rn bij lauki rudzaite, šuogadiņu papuvē BW. 22304 var. suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. lai... rudzaitē pārskrienuot pār vagu krustuojumu LP. VII, 70. - Vgl. rugaine.

Avots: ME III, 555


rūkoņa

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa 2 Bauske, Dond., rùkuôņa 2 Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570


rumaks

I rumaks L., U., Freiziņ, Salisb.. rumāks L., ein Beschäler (Hengst) U., rumaks C., ein Pferd: drīz, biedri, rumakiem mugurā! Mag. II. 3. 26. rumaks aizrikšuoja Plūd. LR. III, 272. rumaks sprauslādams traucās uz priekšu R. Sk. II, 17. jādelējuot staltā rumakā Plūd. Llv. II, 188. bē̦rns... uzsēdināts rumakam mugurā Duomas IV. 461. savam rumakam es nežē̦luotu piešu A. v. J. 1899, S. 98. rumāks "ein schwerfälliges Lastpferd" Selsau, A.-Schwanb.; rumaks "ein breitschulteriger Bursche" Bauske. Nebst oder durch li. rumbkas "Handpferd" aus poln. rumak "Streithengst".

Avots: ME III, 557


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


rūpestība

rũpestĩba Nigr., = rūpĩba: skuolas nuomalēs baudījušas... lielāku rūpestību un labāku apkuopšanu nekâ vidienes skuolas B. Vēstn.

Avots: ME III, 571


sabiras

sabiras, Zusammengefegtes, Überbleibsel Grünh.: starp gružiem un sabirām Jansuona duomas 19. vairs tikai sabiras tūtā Duomas II, 872.

Avots: ME III, 593


sadangāt

sadangât, sadankât, tr., zertreten, zerstampfen: zirgi sadangā auzas. nakti salijusē zeme kājām sadankāta Duomas IV, 19. sadangāt arumus Adsel. sūdi laidarā pa˙visam zemē sadangāti (eingestampft) U. (unter dangât). sadangāta kūts Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME II, 607


sadarbība

sadar̂bĩba,* das Zusammenarbeiten, -wirken, gemeinsame Arbeit, gemeinsames Wirken: dzejas un zīmējumu sadarbība Duomas I, 1107.

Avots: ME II, 607


sadibināt

sadibinât, tr., gründen (auf mehrere Objekte bezogen): sadibinājuši tās kases Duomas I, 578.

Avots: ME II, 610


sadīžāt

sadīžât, tr.,

1) zertrampeln:
...gar sadīžātiem gaŗuo salmu mēsliem Duomas II, 193;

2) mit den Füssen tretend, trampelnd erreichen, erlangen:
sev pūriņu piedarīju, kājiņām sadīžāju (Var.: ar kājiņu piemīdama) BW. 7905, 2 var.

Avots: ME III, 611


sadomāt

saduõmât, tr., intr., ausdenken, einen Einfall bekommen; besorgen, verschaffen U.: viņš saduomāja daudz kuo A. XX, 565. tē̦vs saduomā nuomirt MWM. VIII, 604. nevarēju saduomāt, kur bij ņemt līgaviņ[u] BW. 11360. ne˙viens nevarējis ne˙kādu vārdu saduomāt Etn. IV, 44. kaķītis duomā - ne˙kā saduomāt LP. IV, 87. beidzuot saduomā par dakteri teikties (es fällt ihm ein, sich für einen Arzt auszugeben) V, 317, kungs saduomāja saviem saimniekiem paaugstināt viņu māju nuomaksas Dīcm. pas. v. I, 41. ve̦lns nevarējis saduomāt, kuo radīt ebenda S. 73. saduomā: liksies... lielceļa malā... paguozīties LP. V, 273. kur nu mēs saduomāsim luopiem pakaisu? woher nehmen wir Streu fürs Vieh? U. Refl. -tiês, in Gedanken versinken Spr.: kuo... nu tâ saduomājies? Brigader. - valdnieki saduomājas kuopā Psalm 2, 2, ratschlagen miteinander.

Avots: ME III, 619


sadrebināt

sadrebinât, tr., erzittern lassen, machen: viegls smaids tai sadrebināja lūpas MWM. IX, 357. viņa galviņu briesmīgi sadrebināja Pasaules lāpītājs 13. nenuoslīkāt vis! bet sadrebināja gan? (machte es euch erzittern?) Duomas III, 959. prieka šaušalām sadrebināta Dünsb. Refl. -tiês,=sadrebêt(iês).

Avots: ME III, 613


sadubultot

sadubul˜tuôt,* tr., verdoppeln: bij sadubultuojuši aizduotuo kapitālu Duomas II, 325.

Avots: ME III, 615


sadugt

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga 2 Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615


sadulbt

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616


saduļķēt

saduļ˜ķêt, saduļ˜ķuôt, tr., trüben (auch fig.): upes ūdeni saduļķuo Konv. 1577. gaiss, kas bijis mūsu plaušās, arvien saduļkuos kaļķūdeni. tev katra duoma galvā jūk kâ ūdens saduļķē̦ts Krūza. vis˙skaidrākās atziņas tūlīt steidz saduļķuot Jans. Refl. -tiês, sich trüben, getrübt werden (auch fig.): upes te̦k saduļķuojušās. strautiņš, kas vēl nav saduļķuojies kalnājuos. saduļķējušās asinis D. 118, 59. saduļķuojas ideju skaidrība Vēr. II, 1433.

Avots: ME III, 616


sadūst

sadūst (III p. prs.) "?": vagars dusmās sadūst uz priekšu Duomas IV, 475. sadūst dārgas dvēselītes Rainis.

Avots: ME III, 619


saecēt

saecêt, tr., intr.,

1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;

2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.

Avots: ME III, 623


saglezēt

saglezêt, intr., schliefig werden Golg., Gr.-Buschhof: maize ar sakritušu, saglezējušu apakšgaruozu Stelp., Üxkül. konfektes mīkstas, saglezējušas, pie papīriem pielipušas Duomas IV, 131. zeme saglezējusi, nach dem Regen hart geworden AP.

Avots: ME II, 626


sagumēt

I sagumêt, N.-Peb. = sagumt: Milda gāja sagumējuse, kājas gurde̦ni vilkdama Duomas III, 791; in die Erde versinken : sagumējusi pirtiņa Gr: Buschhof.

Avots: ME II, 632


sagumt

sagumt AP., intr., auch refl. -tiês, sich (zusammen)biegen Wid., sich senken, sich beugen, sich bücken, sinken : kārklu luoki sagumst N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411. tas neluocījās un nesaguma Blaum. viņa salīka un saguma pa˙visam Zalktis I, 21. viņa ar visu augumu saguma uz priekšu Duornas III, 1178. viņas augums saguma pie Juŗa krūtīm A. v. J. 1898, S.277. reizēm diriģents saguma pa˙visam maziņš Upītis Sieviete 47. tas veikli saguma pie zemes; un šāviens pārgāja pāri Latv. viņa pamazām sagumuse gultā Upītis Nemiers 69. viņa saguma dre̦bē̦dama uz krē̦sla Austr. Šveņķis sagumās atkal pār savu... cepeti Duomas I, 4.

Avots: ME II, 632, 633


šaipstīties

šaipstîtiês,

1) zögern, sich zieren
(?): kuo nu šaipstaties, kâ jaunkundze? Duomas III, 1296;

2) = šaipîties Warkh., Wessen.

Avots: ME IV, 1


sairt

sa-ir̃t, intr., sich auf-, lostrennen, zerbröckeln, zergehen, zerfallen: kaut kas paliekas, kas nesairst, nesagŗūst JR. VII, 108. pluosts te saira Kleinb. st. 9. lika ruoku pie sairušās kaŗavīra ce̦pures Ezeriņš Leijerk. II, 8. buŗas sairs, irkļi satrunēs. katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības De̦glavs Rīga II, 1, 3,32. nakts sairst sirmuos putekļuos Duomas I, 718.

Avots: ME II, 637


sajūsma

sajūsma* Wid., die Stimmung; das Entzücken, die Freude: tās sajūsmas, kādas saceļ daba mūsu dvēselē, nevarēja attē̦luot Vēr. v. J. 1904, S. 114. ir jāsaceļ aplūkuotājā attiecīgā sajūsma Vēr. I, 1274. brālis... neduomāja par mājās iešanu. tas nu˙pat vēl tikkuo bij īstā sajūsmā Duomas IlI, 540. viņš... ar vis˙lielākuo sajūsmu atsaucās uz mācītāja priekšlikumu Plūd. Llv. II, 243.

Avots: ME II, 642


sajūsmināt

sajūsminât, tr., entzücken, begeistern. sajūsmināts ticības kaŗuotājs Ar. viņš tik sajūsmināts par Cicerōnu Vēr: I, 1289. Refl. -tiês, entzückt sein, sich freuen: viņš dziļi par šādiem vīriem sajūsminājās Ar. pie upes saldi un sērīgi sajūsminājas Jansona Duomas 7. - Subst, sajūsminâšana, das Entzücken, Erfreuen, Begeistern: raksti par Valdemāru nav ne˙kāda tukša sajūsmināšana Ar.; sajūsminâšanâs, das Entzücken, das Sichfreuen, die Begeisterung: piemiņas diena tapa svinē̦ta ar lielu sajūsmināšanuos A. v. J. 1896, S. 143. sajūsminãjums, das Entzücken, die Begeisterung: tas savā sajūsminājumā... atstāja kultūras dzīvi MWM. v. J. 1896, S. 420; sajūsminâtãjs, wer entzückt, erfreut.

Avots: ME II, 642


sakalot

sakaluôt sich werfen, krümmen N.-Peb.: viņa skatījās kādā sakaluojušā baļķī Duomas III, 310.

Avots: ME II, 644


sakašņas

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646


saķeburot

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662


saķepuroties

saķe̦puruôtiês, plötzlich anfangen zu zappeln: bē̦rns ar ruoķelēm un kājelēm saķe̦puruodamies Janš. saķe̦puruojies ar kājām MWM. VIII, 591. kalējs saķepuruojās Duomas II, 459.

Avots: ME II, 662


sakkoks

sakkùoks Spr., häufiger der Plur. sakkuoki Für. I (unter kuoks), Bielenstein Holzb. 563, das Kummetholz, die Kummethölzer: ass lūza, sakkuoks brakšēja Latv. sakkuoki kâ cilpas šaujas gar zirgu... kakliem Duomas IV, 450.

Avots: ME II, 648


sakliedēt

sakliêdêt, zerstreuen, auseinanderjagen: viss mainās tik sakliedē̦ti kâ makuoņi vējainā laikā Jansona Duomas 7.

Avots: ME II, 650


sakniebt

sakniêbt, tr.,

1) zusammenkneifen; zusammenballen:
lūpas Nigr. viņš stāv lūpas sakniebis Vēr. II, 523. klusē cieši sakniebtās lūpas 57. lūpas bij sāpīgi sakniebtas R. Sk. II, 219. netur vis ruokas sakniebusi Alm.;

2) entzweikneifen.
Refl. -tiês, sich zusammenkneifen, sich zusammenballen: lūpas ne̦rvōzi sakniebjas Vēr. II, 1406. ruokām dūrēs sakniebjuoties Jansona Duomas 9. dūrē sakniebās ruoka man salta MWM. XI, 179.

Avots: ME II, 652


sakopt

sakùopt, tr.,

1) beschicken, abräumen, in Ordnung bringen
Spr.: uormanis sakuopis kruogā zirgu LP. V, 68. zirgu... sakuopj uz kaušanās dienu (Rosse werden zum Streittage bereitet) Spr. Sal. 21, 31. drīzāk... valsti izpuostīsiet, nekâ sakuopsiet Kaudz. M. 34;

2) zusammenbringen, einbringen, abernten
U. Refl. -tiês,

1) sich beschicken, sich in Ordnung bringen:
Ādams... nuomazgājās, sakuopās Janš. Dzimtene V, 16. Kača sakuopjas un saruotā galvu ebenda 373;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen
(perfektiv): saimniece jau laikā visu sakuopusēs Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) sich anessen; sich antrinken:
zuosis sakuopās labi pa ābuoliņu Dünsb. kuopies bija arī Matvijs, bet vēl ne sakuopies (aber war noch nicht betrunken) Aps.

Avots: ME II, 661


sakrautne

sakrautne,* ein Ort, wo etwas aufgestapelt ist; ein Stapel, Haufe; eine Ansammlung: salmu sakrautne Duomas III, 199. meklēja atskaņu virknes pārduomu, vārdgrē̦du sakrautnēm Vēr. v. J. 1904, S. 638.

Avots: ME II, 654


sakrist

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656


sāls

sā`ls: fem. i- Stamm - auch (mit à) Blieden, Ramkau, (mit à 2 ) Heidenfeld, (mit â 2 ) Siuxt, masc. i- Stamm - auch AP., (mit à 2 ) Fest., Liepna, Sonnaxt, (mit â 2 ) Orellen (nach BielU. in Livl. masculin, in Kurl. feminin), Demin. sâltiņa 2 Frauenb., sâltiņš 2 AP.; te tava s., maize BW. 18918, 4 var. balta kaza sāli pūta ... paliek s. iepūšļāts 26063. sāļa saujas Tdz. 58109. tis zemes s. Jauns. Raksti VIII, 374. asins (aseņu) s., das erste Salz, womit man zu salzendes Fleisch, Fische usw. leicht bestreut Salis: reņģes ķīķē, nuomazgā, tad iesāla aseņu sālī. es tik asins sāli vien uzkaisīju.

Avots: EH XVI, 470


saļupt

saļupt,

1) weich geworden sich krümmen:
nuopuogāja uz kre̦kla saļupušuo apkaklīti Duomas I, 456. ce̦pure saļupusi (prs. -ļupst) Lis.;

2) "kraftlos in sich zusammenfallen (von Personen)"
Vank., Nötk.

Avots: ME II, 679


samērot

samēruôt, vergleichen: cilvē̦ks pēc tūkstuošu vasarām ja samēruo sevi ar sevi priekš tam Duomas II, 1234.

Avots: ME II, 685


samiegt

samiêgt, tr., zudrücken, fest drücken Pas. I, 284, II, 143, fest halten, zerdrücken: slimā samiedza acis Vēr. II, 654. pulksteni saujā samiedzis Duomas I, 675. ceļa galus samiedzis MWM. VIII, 589. kam jūs palaidēt, kam nesamiedzēt? Pas. III, 192 (aus Eglüne). čūskas samiedz lūškās! IV, 290. cik jis svītu samiedz, vējš atkan tuo izpleš Rositten, žē̦lums samiedz... sirdi L. W. 1921, № 50, 34. Refl. -tiês, sich zusammen-, zudrücken; samiedzies šauri skats Apsk. v. J. 1903, S. 448. re̦tumis samiedzās kāds vaibstiņš Upītis Sieviete 154.

Avots: ME II, 688


saņa

saņa, das Summen; ein leiser Klang: bitēm ir saņa N. -Schwanb. nuo putna ligzdām plūda klusa čivināšana un saņa. metala saņa Duomas III, 398.

Avots: ME II, 694


sanoņa

sanuoņa, auch saņuoņa, das Summen; kaum vernehmbares Getöse in der Ferne Kl.: mušu sanuoņa neceļuoties vien nuo viņu spārnu sišanas, bet mušām e̦suot sava valuoda A. v. J. 1896, S. 873. bišu sanuoņa pavasara piesaulē Jauns. III, 263. viņa šajā smieklā dzirdēja tuo pašu žē̦luo sanuoņu, kas viņai visu laiku dūca ausīs Duomas III, 1297. iz... dzīvuokļa luogiem plūst dzīru saņuoņa Vārpas 5.

Avots: ME II, 694


sapazīstināt

sapazīstinât Duomas II, 101, tr., (miteinander) bekannt machen.

Avots: ME II, 697


sapīņāt

sapīņât, tr., freqn. zu sapît, zusammenflechten: mati kaut kādās grīstēs sapīņāti Duomas III, 13.

Avots: ME II, 700


sapnīgs

sapnîgs,* sapņîgs*. träumerisch; traumhaft: sapnīgas duomas. upītes sapnīga burbuļuošana Lautb. viss izskatījās sapņīgi skaisti A, v. J. 1896, S. 569. izskatījās gan pa˙visam sapņīgi, gluži pasakaini ebenda.

Avots: ME II, 706


saprata

saprata,* das Verständnis: viņai atausa saprata par tuo Upītis Sieviete 281. izdziļināt savu aistētiskuo sapratu Duomas I, 1221.

Avots: ME II, 707


sāpt

sāpt, sāpju, sāpu, = sāpēt: man dvēsele sāpj (?) Vēr. II, 530. - Subst. sāpums, eine wunde Stelle: kad sāpums bij dzijis Rainis Duomas I, 1314. Vgl. apsâpt.

Avots: ME III, 806


saražģēt

saražģêt Manz. Lett., U., saražģināt Glück, saražģe̦nāt Manz. Lett., tr., verwikketn, verwirren: viņa duomas nesaražģinādami (verwirret die Gewissen nicht) Glück Röm. 14, 1.

Avots: ME II, 714


sarene

sarene,

1) ein borstiger Pinsel:
skaluo spainī sarenes Zalktis v. J. 1908, S. 2. ūdensvīrs ar strupuo sarenes bārdu (borstiger Bart) Duomas IV, 462;

2) panicum Karls.

Avots: ME II, 715


sarkme

sar̂kme, die Röte, ein rötlicher Schein: muguras vītnēm mirkst papīru ruožu sarkmē Duomas IV, 232, sarkme māķuoņuos rādīja, ka tālumā ugunsgrē̦ks Jürg. vaiguos viņam tikai tāda sarkme palikusi N. - Peb.

Avots: ME III, 721


sarmulis

sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.

Avots: ME III, 722


sars

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III 4 , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722


sasiet

sasìet, tr., zubinden, zusammenbinden, fesseln: nuogrieza nuo jauna bērziņa zarus un sasēja sluotiņâ BW. I, S. 191. putni laižas sasietiem spārniem Duomas II, 1369. sasiet kleites sainī LP. I, 67. saimnieces sasējušas sieru VII, 320. viņa izraisīja kurpju sasienamuos (die Schuhbänder) MWM. IX, 893. likt kādu cilvē̦ku sasiet Kaudz. M. 144. Sprw.: kâ zagli sasien, kâ brāli atruon. Refl. -tiês,

1) sich zusammenbinden, sich zubinden:
diegs sasējies me̦zglā;

2) sich zusammentun, sich nahe verbinden, sich mit jem. verpinkern:
viņš sasējies ar ļauniem draugiem.

Avots: ME III, 730


saskanēt

saskanêt, intr.,

1) zusammenklingen, aneinanderschlagend, sich berührend klingen, klirren; stark klingen, klirren:
ja dziesmiņa saskanēja, saderēs dzīvuošana BW. 306, sadevās ruociņām, saskan ze̦lta gre̦dzentiņi 32885. saderēju ar tautieti, saskanēja gredzentiņi Biel. 1883. (gredzeniņš) sadārdzē[ja], saskanē[ja] zem nevēkļa kājiņām BW. 6291, 8;

2) fig., übereinstimmen, harmonieren:
vārdi nesaskanēja kâ agrāki Apsk. v. J. 1903, S. 192. vārdi nesaskan ar darbiem. mūsu duomas nesaskan. tā aizmirsa se̦nās varuoņu dziesmas, kuras nesaskanēja ar ve̦rgu laiku spaidiem RKr. VIII, 22.

Avots: ME III, 731


saskarties

saskar̂tiês, fälschlich auch saskārties geschr., sich berühren, in Berührung kommen: ekstrēmi saskaras Druva III, 339. lai duomas saskartuos ar ārpasauli MWM. v. J. 1908, S. 17.

Avots: ME III, 732


sašķeterēt

sašķeterêt Wid., sašķetinât C., Spr., tr., zusammendrehen, -zwirnen; (fig.) eng verbinden: sašķeterē divas viente̦ku dzivitiņas par vienu pavedienu Janš. Bandavā I, 321. nuo sašķetinātām dzijām II Mos. 36, 8. viss sašķetināts kamuolā Jaun. mežk. 186. tagadne ir neaprakstāmā kārtā sašķetināta ar pagātni Stari II, 709. Refl. -tiês, sich zusammendrehen; sich eng verbinden: duomas, kas sašķeterējās kuopā A. XX, 771; sašķetinât "lose, leicht zusammendrehen" Jürg.; "sarežģīt" Gr.-Buschhof. Refl. sašķetinâtiês Schwanb. "sarežģīties", sašķēlêt,"sarežģīties".

Avots: ME III, 755


saskrandis

saskrandis (f. - usi), saskranduõjis (f. -usi), Part. praet. act., zerfetzt: suns izdzina ve̦cu puisi saskrandušu (Var.: saplīsušu) kažuociņu BW. 13071. saskranduojis linu aizkars Duomas IV, 1.

Avots: ME III, 733


saslānīt

saslānît Golg., tr.,

1) dicht zusammenpacken
Dr.: cilvē̦ki, kas saslānīti vienā vaguonā Duomas II, 1395;

2) auch saslanît, verprügeln Ulpisch, Ruhtern: saslānīšu kâ pēdējuo suni... Latv. Refl. -tiês,

1) dicht zusammengepackt werden, sich sacken;

2) sich satt-, vollessen:
bērnieki tâ saslānījās, ka nevarēja vairs ne paiet Ulpisch, Ruhtern.

Avots: ME III, 736


saslapt

saslapt Wid., intr., prs. saslùopu, Assiten, Rutzau, Libau, Wain., Gramsden, Preekuln, Bartau, Mesoten, Schwitten, Sessau, nass, durchnässt werden: malka ir saslapusi Stelp., Barbern. kājas vilktuos pa ūdeni un saslaptu Purap. ietecēju upītē, saslap[a] manas villainītes BW. 26511. lai bārdas pat jums nesasluop! Druva I, 19. kurpes sasluop rasā Duomas I, 562. Aus Baltinov und Kārsava wird eine III p. prs. saslap (aus *saslapj od. zu saslapêt?) angeführt.

Avots: ME III, 736


sasliet

saslìet, tr., zusammenlehnen, -stützen; in die Höhe heben (perfektiv) Spr.: kūļus statuos sasliet V. Upmals Tē̦va draugi 2. nuo kuoku zariem sasliet būri Saul. I, 65. jūs arī saslējāt kâ brieži ragus augšā Aps. VI, 28. mietus saslēja pie rijas sienas Dunika. zaķis saslēja ausis stāvu Berl. Māte 169. ezis saslien adatas JR. III, 31. zirgu saslējuši uz pakaļškājām LP. VII, 142. nuo lielā kuopā saslietiem ieruočiem Jansuona duomas 4. Refl. -tiês,

1) sich in die Höhe heben, sich aufheben, -lehnen, sich bäumen
Spr.: sliņķi, kas saslējušies kājās (nuo gultas). viņš saslējās taisns A. XX, 134. zirgs saslējās stāvu Aps. III, 19. ķēve saslējās gaisā Krišs Laksts 47. dažs dusmās saslējies Vēr. I, 1406. putna spārni saslienas kâ nāves cīņā II, 209. veldrē sakrituši rudzi vē̦lāk saslienas kājās;

2) gegenseitig die Zähne zeigen, es zu Tätlichkeiten kommen lassen
Mag. XIII, 2, 67: viņi abi saslējušies, sie haben sich beide gezankt, haben sich verrissen, haben gegenseitig ihre Galle ausgelassen Mag. XIII, 2, 67.

Avots: ME III, 737


saspars

saspars, der Schwung, die Wucht: jaunākuos dzejuoļuos ir māksluots saspars Duomas III, 295.

Avots: ME III, 740


saspītēt

saspĩtêt, cum dat., aus Trotz jem. etw. zuwider tun, etw. Böses antun: saspītēju (Var.: sariebu, žē̦l darīju) brālīšam pašā siena laiciņā: pļavā dūru grābeklīti, kāpu tautu kumeļā BW. 17864, 7 var. atraidītais kunga dē̦ls raudzīs saspītēt... lielmātei LP. V, 315. Refl. -tiês, stark trotzen: žē̦lums par tuo, ka bij saspītējies un neaizbraucis biedriem līdz Duomas II, 96.

Avots: ME III, 741


saspriest

saspriêst, tr., auf-, anstemmen: saspriest ruokas sānuos Lubn., A. v. J. 1899, S. 253; V. Eglītis Zilā cietumā 12; Krišs Laksts 77, die Hände in die Seiten stemmen. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrücken
U., Kalz., Bers., Lis., Kreuzb., Madl., Ubbenorm, sich zusammendrängen; sich ansammeln; sich anspannen: le̦di saspriedušies Kokn., Erlaa n. U. ļaudis baznīcā saspriedušies W.-Livl. n. U. dūmi saspriedušies, tīri stīvs Festen. asaras saspriedās kaklā MWM. X, 354. mājā... varēju izskaitīt baušlus, skuolā vien... ik˙reizes saspriedās kaklā Kaudz. M. 380. viņš nevarēja parunāt: laikam bij saspriedies Duomas I, 571. man šuogad tâ pamaz cilvē̦ku, darbi saspriežas JR. VII, 102. tu saspriedies un sāki diet MWM. VIII, 889;

2) zusammentreten, sich verbinden, in ein Verständnis treten
L., U.: saspriesties uz dumpi, sich zusammenrottieren St.

Avots: ME III, 743


sasprindzēt

sasprindzêt, saspriñdzinât Siuxt, tr., straff ziehen, (bis aufs Äusserste) anspannen (eig. u. fig.): Līrums sasprindzināja muskuļus Veselis Saules kapsē̦ta 131. aģitācija... bija pieņē̦musi tik asu veidu un attiecības tiktāļ sasprindzējusi... Niedra. ziņkārība bij līdz pēdējam sasprindzināta Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 743


sastaroties

sastaruôtiês, Strahlen werfen (perfektiv): acīm piemiedzuoties tūkstuots sīku krunciņu sastaruojās ap tām Duomas I, 5.

Avots: ME III, 745


sasteļķēt

sasteļķêt,

1) zusammenstopfen
Sonnaxt: velc ārā visu. kas tev tur sasteļķē̦ts! Duomas III, 595; gierig aufessen Vank.;

2) (mit êl 2 ) zerstampfen
Lasd.

Avots: ME III, 747


sastērstēt

sastẽrstêt Dond., tr., schienen (perfektiv); "zurechtmachen; verbinden" Dond.: kāja greizi sastē̦rstē̦ta, un tamdēļ jālauž uotrreiz Duomas IV, 463. dumjš feldšerītis, kas nepruot ne kājas sastērstēt 475. vai nevari sastērstēt manas pastalas? Dond. sastērstêju; atkal kādu laiku turēs! ebenda. sastērstēt slimuo ruoku ebenda. ve̦zumu ar rungām sastērstēt L., das Fuder zwischen den Rungen befestigen.

Avots: ME III, 747


sastorēt

sastuõrêt C., (mit ùo 2 ) Saikava, eine gewisse Zeit hindurch gehen: s. visu vakaru. sastuostîtiês, anfangen zu stottern: Maruža bij sastuostījusēs, bet Jēpis bij pasteidzies tik lasīt Duomas I, 1303.

Avots: ME III, 750


sastrēgt

sastrēgt, intr., auch refl. -tiês, sich ansammeln, anstauen, in Stillstand geraten: vēja pusē gaiss sastrē̦g MWM. XI, 156. kâ ūdens plūst, kâ duobēs sastrē̦dzas Rainis. ķermenis... sastrēdzies pilns kâ baltais me̦dus ābuoliņš pats nuo savas sulas Duomas II, 260. spē̦ks viņā sastrēdzies Rainis. sa biedriskā dzīve sastrē̦guse MWM. XI, 194. Subst. sastrē̦gums, auch sastrē̦guojums, das einmalige Sichanstauen; das Angesammelte, Angestaute, in Stillstand Geratene: le̦dus gabali pavasara plūdu sastrē̦gumā Niedra. ja divus pluostus sadzina vienu aiz uotra, tad sastrē̦gums nenuovēršams Kleinb. st. 9. pluostu sastrē̦gums Daugavā. kuoku sastrē̦guojums B. Vēstn. sašķīst tumsas sastrē̦gums Stari III, 210.

Avots: ME III, 749


sastrindzināt

sastrindzinât: klausījās ar sastrindzinātu uzmanību Veselis Cilv. sac. 72. ‡ Subst. sastrindzinājums, die Anspannung: mazāku duomas sastrindzinājumu Sudrabkalns V. b. l. 2 57.

Avots: EH XVI, 452


sasukāt

sasukât, tr.,

1) zurechtkämmen; fertigkämmen:
matus. gludi sasukāts jaunkungs A. XX, 136. matu sasukājums A. XX, 46, die Frisur;

2) aufessen:
es sasukāju divas lielas karšas Grünh.;

3) fertighecheln:
s. daudz linu;

4) durchprügeln.
Refl. -tiês, sich zurechtkämmen, sich fertigkämmen: Grauds nuomazgājās un sasukājās A. XXI, 199.

Avots: ME III, 750, 751


sašūpot

sašũpuôt,

1): (dē̦ls) šūpuoja jaunkundzes un sašūpuoja tik stipri, ka bija krietni jāsaturas Austriņš Raksti V, 267; ‡

4) erregen, aufregen:
savādas duomas mani sašūpuo I. Kalnāre Aktrise Ragārēs 90.

Avots: EH XVI, 455


sašutināt

sašutinât: kungs, kuŗu ... aizduomas ... saniknuoja un sašutināja Līg. medn. 161.

Avots: EH XVI, 455


sasvīst

sasvîst, intr., stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten: sasvīduši kumeliņi Biel. 1499. - Subst. sasvîdums, das einmalige Schwitzen; der Schweiss: darba ruoku sasvīdums Duomas I, 1201.

Avots: ME III, 753


satvars

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769


šaudīgs

šaũdîgs C., PS., Arrasch, scheu (von Pferden), kopfscheu (von Menschen), kein Sitzfleisch habend U., hin und her schiessend (intr.), flatterhaft: šaudīgs kâ čigāns U., Golg. šaudīgs ir tas, kas pats šaudās Etn. III, 148. šaudīga... liesmiņa A. XX, 494. liesma cēlās... ar šaudīgām mēlēm Asp. R. VII, 63. šaudīgi zibeņi Lautb. Niedr. V. X, 298. šaudīgas ē̦nas A. Up. Sieviete 140. nuo šaudīga vējiņa Duomas I, 1137. tie (zirgi) ir... ļuoti šaudīgi un bikli Lautb. Luomi 128.

Avots: ME IV, 6


saujināt

sa-ujinât, nach Hause rufen (Hirten): saimniece tuo bij saujinājuse šuodien puscēlienā Duomas III, 456. Refl. -tiês Walk, Roop, Hochrosen, Lemsal, Nötk., Schwanb., Sessw., Smilten, Ronneb., Neugut, Aahof, Druw., Selsau, Festen, Lös., Peb., Lub., Sinolen, Vank., Golg., einander mit u- ū- Rufen von sich Kunde geben: tie bij saujinājušies un sasveicinājušies visā galvā ar tiem, kas jau bij priekšā Duomas II, 28.

Avots: ME III, 771


saūjināt

sa-ūjinât "sasaukt": s. ganus N. - Peb. Refl. sa-ũjinâtiês MSil., Schibbenhof, Jürg., Wolmarshof, einander aus der Ferne zurufen: kad biezā mežā nuomaldās, tad saūjinās, lai pārāk neizklīstu Salisb., Peb., Lemsal, Allasch, Fehteln, Mar., Preekuln.

Avots: ME III, 778


sauksma

sauksma,* sauksme*, der Ruf, der Schrei: kara sauksma Duomas II, 130. jau apkārt muožu sauksmu sauc 439. kas sauc ar saldu sauksmi MWM, VIII, 170. vienā sauksmā Ar.

Avots: ME III, 771


sa-urbt

sa-ùrbt,

1): saurba beņķus un uzstādīja uz kājām Austriņš Raksti VII, 21. ‡ Refl. -tiês, sich hineinbohren, eindringen (von vielen Subjekten):
Epaltā saurbās aizduomas Līg. medn. 222.

Avots: EH XVI, 460


šaursirdīgs

šàursirdîgs,* engherzig Stari II, 610; Baltp. R. I, 122: šaursirdīgas duomas Kundz. Kronv. 49. šaursirdīgi turēties pie savām... duomām 55.

Avots: ME IV, 7



sauszars

sàuszars, sàuszaris, saũ[s]zaris Dunika, ein trockner Ast: salasītuo sauszaru kravu Duomas IV, 3. sauszarīšus lauzīdama BW. 33143, 1.

Avots: ME III, 777


šaut

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta 2 (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10


savārdis

savārdis, = suovārdis: Janča savārdis jau dze̦n rateļus atpakaļ Duomas IV, 19.

Avots: ME III, 782


savilināt

savilinât, saviļinât, tr., zusammenrollen, zusammenkneten; zwischen den Fingern zerrollen, zerkneten Mag. XIII, 2, 63: gluomas tik dzidri dze̦ltē̦nas, kâ būtu savilinātas nuo sabiezējuša liepu me̦dus Janš. Bandavā I, 226. ar siekalu palīdzību mēle saviļina barību Alksn. Bar. 24. saviļināt pikās Etn. II, 136. es tādu Indriķi uzmūrē̦tu: nuo mālu pickiņas saviļinātu BW. 20161, 2.

Avots: ME III, 787


savvaļa

savvaļa U., savvaļĩba U., der Eigenwille U.; die Unabhängigkeit, Dienstlosigkeit U.; der Müssiggang U.; die Freiheit, Uneingeengtheit, Ungezähmtheit: raganas, savvaļā dzīvuodamas,... nekalpinātas Etn. III, 152. savvaļībā dzīvuot Kaudz. M. 346. biškrēsliņi aug arī savvaļā (in freier Natur, ohne menschliche Pflege) Konv. 2 377. eļļaskuoks, savvaļā auguot, ir ērkšķains krūms 830. sajuozis svārkus, sacēlis apkakli, lai siltums nestaigā savvaļā Duomas IV, 458. pārme̦zdams viņiem vis˙visādus netikumus: savvaļību, nebēdību... Latvju tauta XI, 1, 69. savaļas "Gerechtsame" Mag. IV, 2, 141. Aus savs . vaļa. Die Nebenform savaļa ist vielleicht (nach Būga KSn. I, 54) haplologisch aus* savavaļa entstanden.

Avots: ME III, 794


sažņirgties

sažņir̂gtiês,

1) krampfhaft und knirschend zusammenstossen
(intr.) Mar., Vank., Sonnaxt: pie katra plēsiena zuobi sažņirdzās Duomas I, 1029;

2) "das Gesicht verziehen"
Nötk., (zum Weinen) Mahlup;

3) "sich fest zusammenziehen":
ap paku aptīta aukliņa var sažņirgties tâ, ka grūti atraisīt Laud.

Avots: ME III, 800


sedzacīte

se̦dzacĩte,* ein Mädchen mit verdeckten Augen, ein schamhaftes Mädchen: Laima nerādīja visu seju un palika juo˙pruojām nuoslē̦pumaina, vilinuoši pievilcīga se̦dzacīte Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu bēgsi, se̦dzacīte? Duomas II, 998.

Avots: ME III, 811


sēks

I sêks (li. šė´kas "Grünfutter") Serbigal, Ronneb., Smilt., Neuenb., Lis., Kr., Preili, sè̦ks 2 Ruj., Salis, AP., Deg., Bl., Selg., Bixten, Schnickern, Līn., Kurs., Dunika, sē̦ks Manz., U., Grünh., sè̦ka 2 Karls., Iw., sē̦ka Mežamuiža (Kr. Mitau), Heidenfeld, Planhof, sè̦kas 2 Valgale, das zur Fütterung frisch gemähte Gras (auch Klee, Wicke Kurs.) U.: dārzā zirgiem sē̦ku pļaut Līguotnis II, 15. vajadzēja likt luopiem uz silēm sē̦ku Duomas I, 811. kas lietas nu sē̦ka? was Gutes ist nun mehr am Grase? Manz. 10 Gespr. - In Ramkau bedeute sē̦ks und sē̦ka schlecht gewachsenes, kurzes Heu: pakaustīšu purvā sē̦ku; aitai barības ziemai pietiks. Nach Fick Wrtb. I4, 42 und III4, 68 zu ai. š̍āka-ḥ "essbares Kraut" und an. há "Grummet"; aber apr. schokis "Gras" weist anscheinend auf ein urbalt. *ši̯ēk-: ši̯ōk-.

Avots: ME III, 825, 826


sēre

sẽre C., PS., Jürg., Lindenhof, Karls., Smilt., AP., Angern, sère 2 Lis., Golg., Adsel, Modohn, sēre U., Aps., Mar., Bers., die Sandbank im Meere U., die Sanddüne im Fluss Celm.; ein flaches, mit Kieseln bedecktes Ufer Altenwoga; "smilts, rupjāka par pesi, kuŗu ūdens saskaluojis" Stürzenhof: nuo šiem maziem slīkuoņiem izcēlās jūŗā pie krasta Sēre D. Wohl zu sērt II; dagegen nach Ojansuu Lisiä suomalais-balttilaisiin kosketuksiin 57 nebst sērklis entlehnt aus estn. sǟŕ "Sandbank" (umgekehrt?).

Avots: ME III, 828


serkstēt

*serkstêt od. *serkt "?": rakstnieks kaut kur ieblakus virzās pakaļ se̦rkstuošajiem ūdeņiem Duomas III, 1316.

Avots: ME III, 819


sētnieks

sẽtniẽks (f. -niẽce),

1) einer, der zu Hause bleibt, wenn die andern ausgehen
Wid., Celm.: jāpaliek par sētnieci, kamē̦r pats arpašu ciemā. vakarā, kad biedri nāca mājā, sētnieks tiem ar stīviem luocekļiem nāca pretī Pas. II, 80;

2) der Hausknecht:
vi[tīgie sētnieki, kuriem pirksti dręb pēc dzeramnaudas Duomas II, 867.

Avots: ME III, 834


siekalnīce

siekalnīce,

1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;

2) "ein Spucknapf"
Nötk.;

3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.

Avots: ME III, 857


sijas

sijas, das Ausgesiebte; die Kleie U.: siju miltus purina Rainis Duomas II, 997. Nebst li. ãtsijos "Abgesiebtes" zu sijât.

Avots: ME III, 836


sijāt

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837


sīkbūtne

sîkbûtne,* der Mikroorganismus: sīkbūtņu izpētīšana Duomas II, 712.

Avots: ME III, 851


sīkledus

sîkle̦dus drumslas Duomas IV, 226, kleine Eisstücke.

Avots: ME III, 852


sīkme

sīkme,

1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;

2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.

Avots: ME III, 852


sīkrūte

sîkrũte,

1) eine kleine Fensterscheibe:
šaurā luodziņa sīkrūtes Duomas III, 315;

2) die Raute, das Karreau:
(brunči) bijuši gan strīpuoti, kâ arī krustaiņi, ar lielākām un mazākām sīkrūtēm Kundziņš Smiltene 36.

Avots: ME III, 852


siksna

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837


sīkulis

sîkulis PS.,

1) ein Wesen von kleinem Wuchs:
tē̦ls, kuŗš pārējiem sīkuļiem tâ paceļas pāri Duomas III, 1319. slimi un sīkuļi D. 116. 74. - S. auch sĩkaļa;

2) sîkulīte 2 Karls., sagina.

Avots: ME III, 854


sīkvīriņš

sîkvĩriņs, ein Knirps: elksnītis-sīkvīriņš Duomas II, 620.

Avots: ME III, 854


sīkzālīte

sîkzâlĩte, kleines, kurzes Gras: sīkzālīte krastā trīc Duomas I, 1192.

Avots: ME III, 854



silkss

silkss, -s u. a.,

1) silkss, -s Meselau (mit ìl 2 ), Wessen, Selb., Laud., silkse, silˆksis 2 Dond., Dunika, Kalleten, Kurs., Lin., Wohlf., silksis Lasd., Saikava, silˆksnis Lis., sìlksnis Neuenb., silˆksnis 2 Ruj., Salis, Zögenhof, Karls., Deg., Kalleten, silksnis U., Bielenstein Holzb. 562; Etn. II, 123, Kegeln, Ronneb., silksne Spr., sìlksts 2 , -s Kl., U., Bielenstein Holzb. 562, Plur. silksis U., silkstis U., Bielenstein Holzb. 562, silksnes U., Bielenstein 1. c., die weiche Unterlage (der Halsring) des Kummets:
nuo saku silkses lrda laukā salmi Jauns. III, 279. tu nemāki silksi (Var.: silkšus, silksni, silkšņu) pīt (Var.: šūt) BW. 22621. nuomauci tam zirgam tuo silksni! LP. VI, 44. nu sauc (bei der Versteierung) aŗamu silˆksi 2 [nom. s. silksis] ar rīkiem un sānsaitēm Janš. Bandavā I, 12;

2) silksnis (Sing.), die Kummethölzer
Ekau;

3) sìlksis 2 Birži, sìlksts 2 , -s Mar. n. RKr. XVII, 132, Plur. silkši Oppek. n. U., = ilks(i)s, die Femerstange(n);

4) silksis, der Faulpelz
Lasd.;

5) silkšu (zu silkss

1) duoņi, die Seebinse (scirpus lacustris
L.) RKr. II, 78. In der Bed. 1 (worauf Bed. 2 beruht) etwa zu li. šilkė "eine auf Wiesen wachsende spargelariige Pflanze"? In der Bed. 3, wenn diese nicht etwa aus dem Reimwort ilkss übernommen ist, etwa zu gr. έ'λχω "ziehe" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 507)? Zur Bed. 4 vgl. arm. hełg "langsam, träge" (bei Walde 1. c.).

Avots: ME III, 839


siltzemes

sìltzemes, Tropenländer MWM. VIII, 220; silˆtzemju apceļuotāji A. v. J. 1899, S. 148. siltzemju debesis Duomas II, 250.

Avots: ME III, 840


simtējāds

sìmtẽjâds, auch sìmtẽjâdîgs, hunderterlei: pa galvu jaucās simtējādas duomas A. v. J. 1903, S. 37. simtējādi jautājumi A. v. J. 1897, S. 779. tā sapņuos man simtējāduos veiduos priekšā stājas Asp. sakausējis šuos simtējāduos cilvē̦kus vienā ... gre̦dze̦nā Veselis Saules kapsē̦ta 41. simtējādīgs dzīves cīniņš M. Ar.

Avots: ME III, 841


sirgons

sirguons U.,

1) sirguonis Wid., sirguoņa (comm.), ein kränklicher Mensch
U.: nav jau nuo tiem Kates bē̦rniem ne˙kā: tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202;

2) eine Krankheit
U.: sirguons viņu apņēme, er wurde krank Mag. IV, 2, 145.

Avots: ME III, 846


sirsenis

sir̂senis (apoln. sierszeń) Kl., Prl., Lis., Golg., Selb., Arrasch, Drosth., Kreuzb., Meselau, Heidenfeld, sir̂senis 2 Zögenhof, Sessau, sìrsenis C., Wohlf., sirsenis U., Memelshof, sir̂sins (li. širšinas) Mar. n. RKr. XVII, 124; A.- Schwanb. n. FBR. V,151, Wolm., Ronneb., Trik., Smilt., sirsans Duomas II, 132, sir̂snis 2 Siuxt, sirsis (li. širšys) U., Brucken, die Hornisse, grosse Wespe U.; ein zorniger Mensch Ar. zu apr. sirsilis, ahd. hornaz, lat. crābrō "Hornisse", s. Trautmann Wrtb. 305 f. und Walde Wrtb. 2 197.

Avots: ME III, 847


sist

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850


skābardis

skābardis Kaleten, skābards Mag. IV, 2, 65, skābarde U., skãbârzde 2 Dunika, skabarde RKr. II, 71; gen. pl. skabardžu Duomas I, 293, die Rotbuche (fagus silvatica L.); baltais skābardis (skabārdis Peņģ.) Mežuos un ārēs II, 5. od. baltā skabarde RKr. II, 69, die Weissbuche (carpinus betulus L.); skabarda, skabard(i)ene, die Ulme, Rüster Mai:.; skābars od. skābaru kuoks, der Buchsbaum Für. I. Zu apr. scoberwis "Hainbuche" (le. skābars könnte auf *skābarvs zurückgehen); wegen li. skroblùs "Buche" ist le. und apr. skāb- hier vielleicht wegen des folgenden r dissimilatorisch aus skrāb- entstanden (anders Būga KSn. I, 82). Die Kürze des wurzethaften a in skabarde ist nicht über allen Zweifel erhaben: dieser Baum ist nur in Südwestkurland bekannt, und man kann den Namen irrtümlich auf skabarda "Splitter" bezogen haben. Vgl. daneben slav. grab(r)ъ "Hagebuche".

Avots: ME III, 878


skabarga

skabar̂ga A.-Laitzen n. FBR. VIII, 22, PS., Deg., Schwanb., Arrasch, Ermes, Wolm., C., Smilten, Jürg., Saikava, Warkl., Widdrisch, Ruj., Zögenhof, Grünh., Gr.-Essern, Behnen, Serbigal, AP., Preili, skabarga Mag. XIII, 2, 45, Wid., mundartl. (kuronisch) auch skabârga 2 Iw., Līn., skabārga Frauenb., skabar̂gs 2 Salis, Ruj., skabargs U., skabar̂da Erlaa, Prl., Laud., Kl., Bers., Mar., skabârda 2 Dunika, skabarda Etn. II, 136, BW. 26296, 14 var., 34580 var., skabards Etn. II, 136, skabar̂na Cibla, skabars Etn. IV, 38, skabarzds Nigr., skabārzna Nerft,

1) der Splitter:
Sprw. dur kâ skabarga acīs. uotra acī skabargu ierauga, pats savā baļķi nenuomana. dūri situ uz galdiņa, lai atlēca skabardziņas BW. 26292, 1. ātri rāvu brāļa dzirnas, laî saplīsa skabardās (Var.: šķembelēs, šķēpelēs) 22478 var. mājās bija skabardziņi, nu atveda dzirkstelīti 21746, 1 var. îzvelc man skabarzdu nuo pirksta! Nigr. viņam ienācis skabargs, er hat ein Haar darin gefunden U. - sirds skabardziņš, einer, der einem ans Herz gewachsen ist U.;

2) ein Zänker
U. Mit Metathese aus *skabraga, *skabrada (zu skabrs)? Oder (vgl. namentlich skabarna und skabars) mit der gleichen Lautfolge wie in li. skebėrda "Splitter" (s. Būga PFB. LXXV, 149)? Jedenfalls zur Wurzel von skabrs.

Avots: ME III, 862


šķaidīt

šķaîdît Wolm., Drosth., Saikava, Lubn., Bers., Golg., (mit 2 ) Bershof, Dunika, Dond., Salis, Selg., Widdrisch, Iw., šķàidît 2 Kl., -u, -ĩju, freqn. zu šķiêst,

1) zerdrücken, dass es aufspritzt: zerstreuen:
iet laiviņa putuodama, baltus viļņus šķaidīdama BW. 30943. tas dzirkstes apkārt šķaida MWM. VIII, 85. ve̦lni drāž virsā, a jis škaida vien..., - par laiku juos piekraujas liela skaudze Pas. V, 297 (aus Welonen);

2) vergenden, vertun.
Refl. -tiês,

1) intensiv šķaidīt 1; (auseinandergehend) aufspritzen
(intr.): elle šķaidās savām liesmām MWM. VII, 349. gāzt, ka viss šķaidās Rainis Uguns un nakts 42;

2) vomieren
Wessen;

3) mit Geld, Reichtum um sich werfen
(fig.): kur tāds pliksānis tâ uz reizes var ar naudu šķaidīties? Duomas III, 20. apraktuo naudu ve̦lns glabājuot, tādēļ tam e̦suot tik daudz kuo šķaidīties Etn. I, 116. Für skaidît mit dem šķ- von šķiêst.

Avots: ME IV, 21


skaidrīgs

skaĩdrîgs,

1) reinlich, hell, rein
U.;

2) verständig, aufgeweckt
Salis: pate skaidrīga, bet pats tāds tūļīgs Duomas III, 202.

Avots: ME III, 864


skaitlisks

skaitlisks,* quantitativ Duomas I, 526; die Zahl, Anzahl betreffend: skaitliski nuovē̦ruojumi Vēr. II, 1502.

Avots: ME III, 867


skaldītava

skalˆdîtava,* in der Verbind. akmeņu skaldītava MWM. IX, 378; Duomas II, 715, der Steinbruch.

Avots: ME III, 868


skāns

skāns Schibbenhof, St., skãņš Līn., Iw., Deg., Gr.-Sessau, Dond., Wandsen, Siuxt, Grünh., Gr.-Essern, Kurs., Widdrisch, Salis, Ruj., Karls., skā`ņš 2 Golg., skãņîgs Siuxt, unnatürlich sauer L., sauer geworden U., Karls., säuerlich N.-Kurl. n. Etn. I, 138; Gr.-Sessau; süsssauer Freiziņ: skāņš piens, Sauermilch Mar., Schibbenhof. putra auksta un skāņa Duomas IV, 7. - Subst, skānums. U., skāņums, skāņa LKVv., die Säure, Säuerlichkeit. Etwa (vgl. Leskien Abl. 373) zu li. skanús "schmackhaft", skonė'ti "wohlschmecken"?

Avots: ME III, 879


skaudulis

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze 2 Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 467.

Avots: ME III, 876


šķeltne

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26


šķēpele

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è 2 ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33


šķēri

šķē̦ri U., Bielenstein Holzb. 391, 393, Aahof, Nigr., Walk, (mit ẽ̦) Mitau, Salis, Salisb., šķēriņi U., Bielenstein Holzb. 391, 393, šķēriņš Dond., Grünh., der Aufzug beim Weben: skatāties jūriņā, kādi balti audekliņi: niedru šķē̦ri (Var.: šķieti), putu audi BW. 31003. audumam garumā ejuošie pavedieni: šķēriņš jeb me̦ti Konv. 2 227. tē̦vs tin šķēriņu pirmajam audumam A. Brigader. duomas kâ uzvilkti šķē̦ri stāvēja viņa prātā A. v. J. 1898, S. 188. Nebst estn. kǟŕ "Aufschlag der Weber" aus mnd. *scher, scheringe "Aufzug beim Weben".

Avots: ME IV, 34


šķērmīgs

šķērmîgs,

1) "?": tev duomas ne˙vien ērmīgas, bet ar... šķērmīgas Lautb. Vidv. 100;

2) bitter - sauer
Sessw., N. - Peb., (mit ẽ) Renzen, Bauske, Behneu; säuerlich (mit ẽr) Schibbenhof;

3) "zänkisch"
Behnen.

Avots: ME IV, 35


šķērsis

šķḕrsis, ein Querholz U.; das Querholz am Wagen Dond., Wandsen; ein Schlagbaum U.; die Leitersprosse Dr.; = pamina Bielenstein Holzb. 260; das Joch, der Tragbalken an Brücken Brasche; ein Kreuzband U.; ein RiegeI U.; ein Hindernis U.; ein hindernd Dazwischentretender: šķērši vis sapuvuši, die Querhölzer sind ganz verfaulet Manz. luoga šķērsis Duomas I, 686. divjūgu ratiem priekšā šķērsis, pie kā piestiprina zveņģeles Wandsen. Kūlaszaķis saķēra durvju vienu šķērsi Janš. Dzimtene 2 II, 307. pie vārtiem piebraukuši, tie atrada aizliktu priekšā šķērsi BW. III, 1, S. 15. šķērsi atšauj RKr. XVI, 169. zaldāts aiztaisa durvis lielu šķērsi LP. VII, 88. likt šķērsi ceļā Aus. I, 4. kad luokuot dzija nuoskrej nuost nuo kruķīša, tad tā dzija tiek nuosaukta par šķērsi Grünh. tas ir dažam garam bijis šķērsis Lautb. Vidv. II, 24. Miķelis savai (sievai) nedur ne nagus klāt, un tā tad arī ir tāda kâ šķērsis Janš. Dzimtene 2 III, 188. - Plur. šķḕrši, die wagerechten Querhölzer am Webstuhl Bielenstein Holzb. 398; Querhölzer an der Egge 488; die über die Bodenbretter eines Flachbootes genagelten Hölzer 618; die Bindebalken, die je ein Sparrenpaar in halber Höhe verbinden 27; eine grosse, von der Decke bis zur Diele reichende Garnwinde U., Mag. XlII, 2, 58; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 393; spanische Reiter U.

Avots: ME IV, 36


šķetināt

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31


šķiemene

II šķiemene, in der Verbindung bez šķiemenes 2 (Meiran) dzert, ohne Mass trinken Celm. viņš strādā kâ bez šķiemenes 2 ("uoma">bez apduoma") Meiran.

Avots: ME IV, 52


šķindeklis

šķindeklis, die Klingel V., die Schelle: šķindinādami ar šķindekli RKr. XVI, 246. villaines ar šķindekļiem gar apakšmalu Alschw. (fig.) cīrulīši uz... laukiem šķindeklīšus kaisa Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 41


šķirma

šķirma Etn. IV, 163, (mit ìr 2 ) Tirsen, = šķirme: darba ruosmas šķirma Duomas II, 129.

Avots: ME IV, 44


šķirtne

šķirtne,

1) der Scheitel
U., (mit ir̃) AP., (mit ìr 2 ) Bers., Erlaa, Golg. Kl., Lubn., Saikava: pār pašu galvas vidu balta šķirtne re̦dzama Dok. A. matiņi gludi sukāti, šķirtni vidū MWM. VIII, 242. māte skatās spuogulī, nuopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu Blaum. Skal. ug. 230;

2) eine Fuge
Döbner n. U., "sprauga" (mit ìr 2 ) Gr. - Buschh.: saules seja... pa mākuoņu šķirtnēm... atklājās Janš. Dzimtene 2 III, 81. kuociņi auga... saknītēm klints šķirtnēs turē̦damies Valdis Stabur. b. 17. dakstiņiem, kam šķirtnes piesvaidītas... kaļķiem Vēr. I, 898. lietus iespriezdamies pa mazākām šķirtnītēm Duomas III, 827. caur vārtu šķirtni MWM. VI, 328;

3) ūdens sķirtne, die Wasserscheide:
draudzes... daļu, kas atruodas Salacas un Pē̦rnavas upes ūdens šķirtnē A. Melnalksnis Mazsalaca 10. ūdeņu šķirtne starp Ziemeļu Le̦dusjūŗu un Bēringa līci MWM. VII, 394;

4) das Diaphragma
Dr.;

5) die Zäsur
Plūd. Llv. 176;

6) šķirtnīte 2 , die Strähne
Saikava: kad ieskā galvu, tad pašķiŗ matus mazām šķirtnītēm.

Avots: ME IV, 46


šķīsts

škîsts,

1): auch Jumpraweeten (hier n. Diet. šķîsts 2 "dünn"
von škĩsts "rein" zu unterscheiden), AP., Barb., Fest., Liepna, Morizberg, Ramkau, Schonb., Schujen, Serben, Smilt., Stelph., Wallh.; š. piens Auleja, Oknist; š. (nass, feucht) ceļš, raksts Saikava. vēl zeme tīri šķìsta 2 ; nevar art Kaltenbr. tu gan esi salijis pa˙visam š. ebenda. visas drēbes šķîstas (nass) Sonnaxt. š. stalis ebenda. purva ganības ir šķîstas ebenda;

4): (mit î ) Linden in Livl., Sessw., (mit î 2 ) Dobl., Jürg., Lemb., (mit ĩ ) AP., Morizberg, Schujen, Serben, Smilt. Subst. šķistums,

1): auch (mit î ) Auleja, Liepna, Saikava, Sonnaxt, (mit ì 2 ) Kaltenbr.; pieniņš dzied, š. ve̦lk BW. 2949. pautu sasit un nuomazgā ar šķīstumu bē̦rna miesiņas Lttic. 2736. jām tagad jāsamūdā škīstumā Pas. X, 173.

Avots: EH II, 639


skolup

skuõlup, Adv., in die Schule, zur Schule: gāja skuolup Duomas IV, 4.

Avots: ME III, 909


skrambt

skram̂bt 2 ; -bju, -bu Widdrisch, skràmpt Wolm., Ermes, Arrasch, Stackeln, Wenden, Smilten, Serbigal, Burtn., Altenwoga, Drobbusch, (mit am̂ 2) Erkul, Salis, Ruj., pju, -pu, kratzen (mit Nägeln oder Krallen): skrampj kaķi, suņi, cilvē̦ki ar nagiem. neskramp acis ārā! skràmpt 2, haschen : skramp nu viņu cieti! Grawendahl, N.-Schwanb. - Subst. skràmpums, einmaliges, beendetes Kratzen, die Schramme: deniņam pāri vilkās . . . sarkanas skrampuma rē̦tas Duomas II, 1022. Vgl. kràmpt.

Avots: ME II, 886


skujains

skujaîns,

1) mit Nadeln versehen (von Bäumen)
Wid.;

2) tannennadel artig, tannenzweigartig:
skujainas lapas Konv 2 860. ceļš nuobē̦rts . . . ar granti un skujaini nuokasīts ar grābekekli Seibolt. - skujainie raksti, Tannen- zweigmuster Konv. 2 1390; Duomas III 285. skujaina aušana, Köper V.; skujains aude̦kls, geköpertes Zeug U., Karls. skujaini.., palgi BW. 24971. skujaiņas zeķes 7113.

Avots: ME III, 902


šķutnains

šķàutnaîns 2 Golg., Lis., Sessw., kantig V., mit scharfen Kanten (šķautnes) versehen: šķautnainas, kailas klinšu siênas Norv. 27. šķautnaiņiem le̦dus gabaliem Duomas III, 713. gar šķautnainuo dzelzi Niedra Kad mēnesis dilst 156, piere... šķautnaina kâ šķiltavas Aps. Iegātnis 33. viņa stāvs ir mazliet šķautnains, maz ovālās līnijas Ezeriņš Leijerk. II, 47.

Avots: ME IV, 23


skūtnis

skūtnis, das Rasiermesser: pazuodē sarkana švītra nuo bārdas skūtņa Duomas IV, 233.

Avots: ME III, 909


skutuls

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908


slacīt

I slacît, -ku, -cĩju,

1) tr., nass machen, besprengen
U.; wässern V.; spritzen, sprengen: cits . . . ar asarām jau mutes autu slaka Jaunības dzeja 81. jāslaka auksts ūdens ģīmī Konv. 2 1043. slakāms trauks II Mos. 38, 3, das Weihgefäss; slakāmais, der Sprengel, Sprengwedel Dr.;

2) intr., fein regnen
U. Refl. -tiês, spritzen (intr.); sich besprengen: rājainais ūdens slakās A. v. J. 1901, S. 872. viļņi, uostai pāri slacīdamies... Duomas II, 481. Zu slaka I.

Avots: ME III, 912


slaistīt

slàistît C., PS. (li. šlaistyti Tiž. I, 236), slàistît 2 Kl., Prl., Kr., slaîstît 2 Karls., Iw., -u, -ĩju, tr., öfters in die Höhe heben U., recken; aufstellen: atiet . . . kaza ragus vien slaistīdama BW. 29101,1. ragus slaistīdami vēži likās vai nu uostuot, vai klausuoties Aps. VI, 8. zirgi iet viņiem gaŗām ausis slaistīdami MWM. VIII, 246. meitas galvas vien sāk slaistīt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. viņš likās gultā un slaistīja kājas Duomas I, 926. kārtis slaistīt, Stangen aufstellen, aneinanderstellen U. stārasts slaista baltu spieķi kunga rijas piedarbā; tâ ve̦lns viņa dvēselīti slaistīs elles dibinā BW. 31505. Refl. -tiês (li, šlaistýtis "sich mehrfach lehnen an"),

1) sich in die Höhe heben; sich bäumen
U.: briedis nāce pār e̦ze̦ru, ragi vien slaistījās BW. 14192. pieci gadi akla ķēve ap siênām slaistījās 19434,1. kumeļš stāvu slaistījās 2940. jau slaistās zuobe̦ni A. XX, 293. lielie le̦dus gabali sāk slaistīties A. v. J. 1896, S. 204;

2) sich recken, rekeln
U.: ganu meita ieraduse paē̦nā slaistīties (Var.: pa zemīti vārtīties) BW. 11142 var.;

3) faul bei der Arbeit sein
U., Zaravič; sich ohne Arbeit umhertreiben Memelshof, Lieven-Bersen. Zu slìet.

Avots: ME III, 913, 914


slamstīties

slàmstîtiês Smilt., C., slàmstitiês 2 Aps., Bers., -uôs, -ĩjuôs, sich rekeln; trąge bei der Arbeit sein U.; slam̂stîtiês Kl., faulenzen; slam̂stîtiês 2 Salis, sich umhertreiben, bummeln: visa muiža strādā, šis slamstās Duomas IV, 478. Vgl. làmstîtiês.

Avots: ME III, 915


šļaucīt

šļaũcît Arrasch, Drosth., Nötk., PS., Schujen, Smilt., šļàucît 2 Altenwoga, Bers., Druw., Gr. - Buschh., Lennew., Lis., Mar., Selsau, Warkl., šļaûcît Kl., Wolmarshof, šļaucît N. - Peb., -ku, -cĩju, stteichend glatt machen (mit àu 2 in Lubn. und Sessw.), streicheln, massieren (mit in Bers., Lubn. und Sessw.; in Kokn. nur von Tieren), reiben: šļaucīt nuovītu virvi pa ruokām Lis., Warkl. u. a. Kaupurs abām ruokām stīvēja un šļaucīja stīvuo uzkre̦kla apkaklīti Seibolt. bārzdu šļaucīt LA. muguru šļaucīt Druw. ruoku šļaucīt (massieren) Bers. u. a.; mit Händen spülen, (das Wasser) ausdrücken (aus gespülter Wäsche) Bers., Kokn.; recken Lennew., Odsen; schlagen Sawensee. Refl. -tiês,

1) šļaucîtiês Lennew., Odsen, Spr., Wessen, (mit aũ) N. - Feb., Nötk., (mit àu 2 ) Lis., (mit aû) Arrasch, Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Warkl., Wolmarshof, (mit 2 ) Grünwald, sich recken
U., sich rekeln: pa gultu šļaucīties Lis. u. a, zināja, ka... nav jāceļas..., ka var šļaucīties, cik patīkas Duomas II, 503. uz dīvāna laiski šļaucīdamies III, 516. pamašas dabū, kad gadās iet pāri tai vietai, kur suns šļaucījies Etn. IV, 115. čūskas šļaucījās saulē Warkl. D. zãles vidū šļaucījās ar ruokām Stari II, 592;

2) sich reiben U.; einander liebkosen (mit aû) Saikava. šļaucît und šļaucîtiês 2 wohl zu slaukt, während šļaucîtiês I zur Wurzel sleu- "schlaff"
(bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.) gehtiren könnte.

Avots: ME IV, 65


šļaukāt

II šļaukât, -ãju "?": upe te̦k vīnūdeni šļaukādama (Var.: atsizdama) BW. 25950, 2. gar krastiem Gauja šļaukā MWM. v. J. 1898. S. 402. vilnīši nuo lē̦nām vē̦smām šļaukā MWM. XI, 259. (rasa) nuo lapām grūtsirdīgi šļaukā Duomas II, 136. Refl. -tiês, "?": div[i] upītes satecēja, vien[a] ar uotru šļaukājās (Var.: šļākājās) BW. 26616.

Avots: ME IV, 66


slauks

I slauks! slaukš! Interj. (gew. in Verbind. mit sliuks!) zur Bezeichnung eines klatschenden Schalles: sita pa ausi sliuks, slauks! Dond. (sliuks!) slauks! duod... ar milnu pa krusta kaulu (galvas kausu) Pas. II, 164 (aus Kalleten). kâ ar cirvjiem skalda - slaukš! slaukš! Duomas II, 869.

Avots: ME III, 918


sleja

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv 2 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925


slenderēt

sleñderêt Dond., Ahs., -ẽju, intr., schlendern, bummeln U.: kâ tev tâ vaļas apkārt slenderēt? Ahs. bez darba slenderēt Duomas IV, 3. kam, tautieti, tu slenderē (Var.: vazājies) te pa mūsu ganeklim? BW. 29506, 1. Aus nd. slendern.

Avots: ME III, 925


slīkšņains

slīkšņaîns Widdrisch, Schwanb., (mit ĩ ) Jürg., slĩkšķaîns (?), einschiessend (vom Morast): nepārejama, slīkšķaina dūkste Duomas IV, 14.

Avots: ME III, 935


šļubraks

šļubraks Saikava, Sessw., šļubruks Warkl., einer, der sich gehen lässt; šļubruks Bers., šļubriks Lasd., wer sich liederlich kteidet, seine Hosen hinuntergleiten lässt; šļubraks, ein bübischer, betrügerischer Mensch Zögenhof: lai kāds šļubraks, bet tak ir, kas kustas! Duomas I, 234.

Avots: ME IV, 73


šļūdonis

šļūduonis* Konv. 2 3790, Dr., šļūduone*, šļūduoņa*, der Gletscher: šļūduoņi ar lielu truoksni nuogāžas lejā Asp. VII, 40. ar sparu gāžas le̦dus šļūduonēs Duomas I, 1272, le̦dus šļūduoņas R. Sk. II, 239.

Avots: ME IV, 78


šļupstisks

šļupstisks, Adv. šļupstiski Wid., Lis., šļupstiskus Lös., lispelnd: tuo varēja nuomanīt... nuo šļupstiskas valuodas Puriņa Stāsti 137. citiem valuoda iet šļupstiski Saul. III, 136. šļupstiski runāt B. Vēstn., Bers., Kalz.

Avots: ME IV, 75


slūžot

slūžuôt,

1) "?": slūžuo tik ar muti! Duomas IV, 341;

2) gehend die Füsse längs der Erde ziehen
Raiskum; zur Bed. 2 vgl. služât und slūšāt.

Avots: ME III, 943


smags

smags (li. smagūs "schwer zu tragen", "вѣсскiй" Baranowski Zam. 5), schwer von Gewicht, lastend: sm. ve̦zums, eine schwerbepackte Fuhre. smagas dzirnus maltuvē BW. 6941, 1. smaga mālzeme Mzv. m. 93. maize nuokrīt zemē ar smaguo pusi uz leju Duomas II, 260. kājas jau me̦tas gurde̦nas un visi luocekļi smagi Vēr. II, 138. gulēt smagu miegu Baltp. I, 65. ar smagu (mit bedrücktem, kummervollem) sirdi Mērn. 1. 11. smagas (schwer lastende, quälende) duomas Mērn. 1. 12. laiks bij karsts un gaiss smags (schwül drückend) Kaudz. M. ...smagais vējš, kuokus luocīdams Pas. II, 158. - Adv. smagi,

1) schwer, gewichtig:
smagi nuopūsties Mērn. 1. 170. "astuņi!" Ķencis atteica le̦pni, druoši un smagi 45;

2) hohl; feucht wie auf Tauwetter:
vējš smagi pūš U. smagi pūta sila priede Biel. 1353;

3) smaģi Kaltenbrunn, sehr:
man krūts smagi sāp Kl. man smagi gribas Odsen, Sussei, Schlossberg. man smagi patīk guovis un aitas Jauns. Druva III; 375. smagi dziļa aka LP. V, 256. smagi smukas pils (gen.) VI, 785. Mārtiņš gan tuo Ievu smagi, smagi mīļuo Prl. n. FBR. VI, 114. jī smagi mīlīga Sussei n. FBR. VII, 137. smagi var priecāties 143. spuole smagi rūc Saikava;

4) schnell:
smagi sprēst Saikava. Subst. smagums (li. smagrimas "Schwere" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 173), die Schwere, das Schwersein, das Gewicht: linu sluogu smagumiņu Biel. 1810. vedējs izlēca nuo ratiem, lai atviegluotu smagumu R. Sk. II, 238. sajust nenuoteiktu smagumu visā miesā Austr. k. v. J. 1893, S. 69. - Nach Solmsen KZ. XXIX, 86 zu gr. (σ)μογερός "mühselig", μόγος "Mühe". Das Adv. smagi 4 etwa zu li. smagiaĩ "mit Geschmeidigkeit, tüchtig"?

Avots: ME III, 948


smalkadījuma

smalˆkadĩjuma zeķes, feingestrickte Strümpfe Duomas I, 417.

Avots: ME III, 951


smalkputni

smalˆkputni,

1) kleine Vögel:
aplasa visus smalkputnu cāļus Duomas IV, 21;

2) sehr empfindliche (z. B. gegen Kälte) Vögel (z. B. Truthühner)
Bauske.

Avots: ME III, 952


šmaugs

šmaũgs N.-Peb. n. Latw. Saule 1925, S. 378, AP., Drosth., šmaûgs Ronneb., Smilt., Warkl., šmàugs 2 G.-Buschhof, Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Saikava, Selsau, šmaûgs 2 Kalnzeem, Ruj., Selg., Wandsen, = smaugs, schlank, geschmeidig U., Spr., Bers., Lös., Mar.; (fig.) gut, vortrefflich: šmauga rīkste Bers., Ronneb., Etn. IV, 146. izganīju purvu purvus, šmaugas (Var.: smuidras) rīkstes nedabūju BW. 29561 var. šmauguo pātagu Krišs Laksts 27. priežu šmaugie stàvi A. v. J. 1898, S. 12 (ähnlich: 1902, S. 101). siliņā šmaugas (Var.: smaugas) priedes BW. 30419. bē̦rzu šmaugie zari Aps. VI, 3. šmauga egle Saikava. šmauga galuotne A. XX, 742 (ähnlich: Vēr. I, 830. šmaugas auga atvasītes BW. 27296. kâ čūskas . . . šmaugi Apsk. v. J. 1903, S. 295. šmaugas, tieviņas dāmas Liev. Brez. un Hav. 153. šmaugs nuo auguma Saikava. šmaugām ūsām JR. V, 61. uzvalks krita plānuos, mīksti šmauguos līkumuos MWM. IX, 337. šmaugs pirdiens. šmaugs (visā garumā) kritiens AP. šmaugs (wuchtig) sitiens Meiran. nuoskaitīja pa... vaigiem pa pusducim šmaugu pliķu Izglītība v. J. 1910, S. 648. tavu šmaugu (stipru, dūšīgu Ar.) sitēju! Kaudz. M. 49; Adv. šmaugi, = slaidi: Ektors pasit asti tâ labi šmaugi uz vienu un uotru pusi Saul. I, 96. cielaviņa . . . astīti šmaugi salīguo Krišs Laksts 11, le̦dus gabali griezās . . . šmaugi pe̦ldē̦dami MWM. X, 244. sēdies iekšā un laidīsim (wollen wir fahren) šmaugi! Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 843 (ähnlich S. 321). šmaugi pakritu Saikava. dē̦ls bija viegli un šmaugi dzīvuodams iztērējis ... naudas ... RA. Subst. šmaugums, die Schlankheit, Geschmeidigkeit Bezzenberger Le. Di.St. 176: Janis visā savā brašajā šmaugumā Janš. bē̦rzu šmaugumu Duomas II, 306.

Avots: ME IV, 82


smeldze

smeldze,

1) "Glasperlen, Flitter"
(mit elˆ 2 ) Bauske: saberza smalki dažas smeldzes nuo vaiņaga J. K. VI, 45. spārnu vaiņagi, paplati, izrakstīti smeldzēm RKr. XVI, 183;

2) das Verlangen:
kas tādam pasaules klejuonim par smelˆdzi 2 pēc viņas meitas? Alm. sieviete apvē̦smuo savas sirds izvē̦lē̦tuo . . ar kaislu ilgu smeldzi Duomas II, 74;

3) smelˆdze Gr.-Buschhof, Saikava, (mit elˆ 2 ) Schibbenhof, Sessau, Bauske, (mit el˜) Luttringen, ein nicht heftiger, aber anhaltender Schmerz
Warkl., Sessw., Fehsen, Memelshof, Grünwald, Bers.: sāpju smeldzes (gen. s.) MWM. VI, 767, pie slimā piesēdās ar klusu, žē̦lu smeldzi VIII, 92, visu sāpju smeldzi Rainis Götes dzeja 73. dūjas smeldzes balss Rainis Gals un Sākums 97. In der Bed. 2-3 zu smeldzêt; in der Bed. 1 auf d. Schmelz "kleine, glänzende, korallenähnliche Röhrchen oder Perlen" beruhend ?

Avots: ME III, 956


smīkāt

smìkât 2 Kr., smīkât U., smiknât Duomas II, 97, smīknêt, -ẽju A. 1896, S. 572, 882, AP. und Erlaa n. U. (prs. smìknu 2 Adl., Erlaa), lächeln, grinsen: jau sen tu smīknā par visu, kuo es runāju Upītis Nemiers 62. gul iezvēlies un smīknā Duomas III, 774. redzējis tevi smīknam Upītis J. l. 19. labu brīdi jau smīknē̦dams nuoskatījies R. Av. tu stāvi tik, klausies un smīknē Upītis J. l. 19. smiknēja (= smaidīja) vien kâ brūte Zaravič. uzskatīja tuo smīknuošām acīm A. v. J. 1896, S. 255. sejā smīknējuošs smaids Latv.

Avots: ME III, 967


smilksts

smilksts, Gewinsel: suņa smilksts (Duomas I, 65) oder smil˜ksti Bauske. klausās vārguo smilkstuos un gaudās D. kal. 1906, 74.

Avots: ME III, 963


smīna

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317. nesavaldīju smīnu 448.

Avots: ME III, 967


smīnas

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317.

Avots: ME III, 967


šmormanis

šmuormanis Duomas I, 117, ein Schmorfink Kl., Säufer.

Avots: ME IV, 87


smuikas

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene 2 I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969


šmukšināt

šmukšinât,

1) auch šmukšķinât Grünw., = smukš(ķ)inât, šmukstinât 1 U.: kad . . . sieva ar . .. mīļākuo bučuojās, viņš šmukšķināja Duomas II, 514. es šķitu ... meitu māmiņas raudam; viņa pati šmukšināja BW. 22713;

2) schnuppern (von Hunden bei Verfolgung der Spur)
Salisb. n. U.: vilciņš manu kumeliņu kārkle̦nā šmukšināja BW. 30032.

Avots: ME IV, 86


smulis

smulis Prl., smullis L., f. - e, ein Sabbeler, Schmutzfink Spr., Dr., Erlaa, Laud., Sissegal, Zaravič, Purap., Duomas II, 411: Sprw. smulis paliek smulis, mazgā, cik gribi! bij man tāda smuļa dēļ savu baltu muti duot? BW. 10319 (s. auch smulêt). iee̦lpuot šīs smulītes miesas smaršu U. b. 113, 64. Zu smaulis I.

Avots: ME III, 969


snaigstīt

snaîgstît Kr., (mit 2 ) Bl., -u, -ĩju, freqn. zu sniegt, mit dem Kopfe wippen (wie Pferde in der Hitze) L., U., hin und her reichen, schlenkern Bl. I, 131, wiederholt strecken: pēc manis kâ snaigstīji ruociņas MWM. VI, 92. viņš snaigsta pakakli augšup, lejup Duomas IV, 233. Refl. -tiês Karls. (mit aĩ), sich etwas zu erreichen, abzureichen (z. B. Äpfel vom Baume) bemühen U., (mit ai ) C., Lennew.: zirgi pēc zaļās zâlītes snaigstījas Seibolt; "lakstīties ap jauniem sieviešiema Siuxt.

Avots: ME III, 971


šņakstināt

šņakstinât, die Zähne weisen, fletschen (von Hunden) U.; (beim Essen) schmatzen Freiziņ: (puiši) zuobus šnakstināja BW. 13098. suns gar stilbiem šņakstināja zuobiem Duomas I, 467. zuobu griešana un šņakstināšana Duomas I, 982. katrs šņakstināja pa savu šķīvi Skuju Fridis. kuo tā cūka tur šņakstina (= šņakā)? Lennew.

Avots: ME IV, 91


snauduļot

snaũduļuôt Bauske, Siuxt, Ermes, wiederholt schlummern: kas gulēja Jāņu nakti, visu gadu snauduļuoja BW. 33179. snauduļuodama klausījās Duomas III, 516.

Avots: ME III, 973


šnicks

šnicks "?" : ja kāzās nuomanīja, ka kāds tāds šnicks, tad tam briesmīgi deva virsū Bērziņš.

Avots: ME IV, 89


sniegonis

snieguonis,* snieguona*, ein Schnee Gipfel; Lawine; Gletscher (?): lejā sūta smagas snieguoņas (Lawinen) Vilh. Tells 65. sauc tevi snieguoņu pauruos Apskats 1902, S. 21. pakāpjas kalnā, snieguoņuos Duomas II, 275. snieguoņu gali Vēr. II, 689. kâ mūžīgs snieguon[i]s tas uz manim uzveļas Asp. Vaidel. 62. kâ karstu uguns (apkampj) saltuo snieguoni Asp. MWM. 1896, S. 878.

Avots: ME III, 979


šņukstēt

šņukstêt U., Fest., Stelp., Wessen, Wolm., -u, -ẽju, freqn. šņukstinât Wid., (beim Weinen) schnucken, schluchzen, leise weinen: ļaudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. vīrs šņukstēja un vaimanāja Turg. Muižn. per. 43. māte neatbild, bet tikai šņukst . Purap. Kkt. 152. zē̦ns atbildēja šņukstē̦dams Kaudz. M. 24. darbinieki žē̦li šņukstināja žē̦las raudas Krišs Laksts 3. (fig.) karsti šņukstuošas ģīgas Duomas I, 281. lakstīgala tâ nedziedāja, negavilēja, nešņukstināja aiz prieka MWM. X, 323. šņukstē̦dami nuogāzīsies stiebriņi kūlītis pie kūlīša Purap. Kkt. 4. Nach Leskien Abl. 312 nebst li. šniukštúoti "schnauben" zu šņàukt; nach Berneker Wrtb. I, 391 onomatopoetisch wie d. schnucken und slav. xnykati

Avots: ME IV, 97


šņukstoņa

šņukstuoņa, das Schnucken, Schluchzen: šad un tad paspruka viņai pa šņukstuoņai Duomas I, 421.

Avots: ME IV, 97


sobara

suobara,

1) die Abgabe für den Prediger
(mit ) Weinsch.;

2) = sabārstas: pagasta magazīnā tādas suobaras (minderwertiges Getreide) dabūjamas par pusce̦nu Duomas IV, 475;

3) suobaras BW. III, 1, 90 (aus Windau), = atvārži. Nebst li. sąberinis alùs "Bier von aufgeschüttetem Getreide" zu suo. bērt.

Avots: ME III, 1135


sodīt

sùodît, -u oder -ĩju, -ĩju, richten, verdammen, strafen: suodi, dievs, vizulīšus! BW. 13543. nu˙dien saku, suodi, dievs! 14188, 1. visus ar nāvi un uguni suodīdams LP. IV, 148. tev arī ragana jāsuoda Kurbads. sùodāms, strafbar. Refl. -tiês,

1) sich verwiinschen, viel fluchen
U., schimpfen Spr.: suodīties par žīdiem A. XI, 829 (ähnlich XX, 644). tē̦vs rājās un suodījās Duomas III, 778. dieviņš suodās sūtuot sliktu laiku Los. kuo lielies un kuo suodies? Rainis Tie, kas neaizm. 71. "kur tad tie nu citur kā krūmuos?"Alma suodījās (sagte ärgerlich) MWM. VIII, 335;

2) drohen:
ve̦cais reizēm suoduoties viņu vienkārši padzīt A. v. J. 1896, S. 755. Nebst li. sūdyti "richten" aus aruss. судити (als statt u noch ein enges ō gesprochen wurde) "verurteilen, eine Strafe verordnen".

Avots: ME III, 1135


soklajs

suoklajs Plm. n. RKr. XVII, 78, der Rand (nuomale) einer sumpfigen Wiese am Waldesrand; suôklājs Lis., Golg., eine Gegend mit suôklas.

Avots: ME III, 1136


soma

suõma PS., Dond., Drosth., Ermes, Wolm., Jürg., Arrasch, Schujen, Bl., suôma Kr., Lis., Saikava, Prl., Gr. - Buschhof, (mit 2 Bauske,

1) suoms Glück, der Ranzen, Bettelsack, Balg, Schlauch
U.: ceļa suoma (Notk. mit uô) A. XXI, 701, mednieku suoma VPr. II, 841. medību suomas A. XX, 858. viņa izvilka tuo galvu nuo sava suoma Glück Judith 13, 15. kuo tu duomā savā suomā (worüber sinnst du nach)? Etn. IV, 41. gluma suoma, die Schlange Br. 411;

2) ein Musikinstrument:
ar kuoklēm un suomām un stabulēm Lapsa - Kūm. 284; bei Elv., Manz. und Glück suomas stabule, der Dudelsack;

3) suomas luops, die Ziege:
jūdz zemē suomas luopu! BW. 20791; 25872, 5;

4) eine dicke, klotzige Person
U.: velcies, suoma, istabā! Etn. IV, 152. Doch wohl aus aruss. сумà "Beutel, Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1138


somalis

suômalis 2 der Klebitz N. - Bartau: suomali gan cēlās gaisā, gan laidās... lejup, kliegdami...: ķivit, ķivit Janš. Bandavā II, 290. Wohl zu sē̦malis.

Avots: ME III, 1138



somazgas

suômazgas: auch AP. (nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Erlaa, Fehteln (in F. nach einem andern Gewährsmann mit ùo 2 ), Fest., Heidenfeld, KatrE., Lasd., Linden in Kurl, Linden in Livl., Lubn., Meselau, N.-Peb,(in N.-Peb. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Pilda, Ramkau, Skaista, Wallhof, (mit ) C. (aber nach RKr. XV, 95 mit !), Weissensee, (mit ùo 2 ) Marzen, (mit uo ) Schwanb., Sessw.; suomazgu sile BW. 20120, 1 (aus Eversmuiža). In AP. suomazgas "Speisereste als Viehfutter" neben samazgas "Spülicht".

Avots: EH II, 610, 611


somazgas

suômazgas Golg., Warkl., Jürg., Drosth., Serbigal, Saikava, Prl., Kreuzb., (mit ùo 2 ) Odensee, Los., Eversmuiža, (mit 2 ) Bauske, uomazgas">suomazgas L., Wid., Stockm., Zalmuiža, suômuzgas Lis., demin. suomazdzeņas Zb. XVl, 145, = samazgas, Spülicht: mēs dzirdām guovis... ar suômazgām Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. suomazgu katlu Vīt. 5.

Avots: ME III, 1138





soms

II suoms U., Adsel, der Balg (und zwar in Adsel und nach Bielenstein Holzb. 579 1 727: ein - ohne ihn entzweizuschneiden abgestreifter Balg); suoma (U., Bielenstein Holzb. 727, Glück I Chron. 26, 1; II Chron. 5. 12 u. a.) oder suomu (Vēr. I, 655) stabule, ein Dudelsack U.; vgl. suoma.

Avots: ME III, 1139


spalgs

spalgs,

1) grell
(mit alˆ 2 ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ 2 ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ 2 ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982


spaļot

I spaļuôt,

1) = spaluôt 1: cīņa..., kur... spaluo tik uz visiem stūriem Duomas I, 630;

2) fein zerhacken:
s. malku Golg.;

3) spaļuôt ârâ, hinausjagen:
s. dzē̦rājus nuo kruoga ārā Golg.

Avots: ME III, 984


spanga

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn 2 ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4 , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985


spēkbarība

spè̦kbarĩba,* kräftiges, stärkendes Futter Duomas III, 1142.

Avots: ME III, 992


spiedzīgs

spìedzîgs Jürg., Dr., schneidend, durchdringend, schrill: ar spiedzīgu sieviešu cīņas saucienu Veselis Netic. Tuoma mīlest. 21. spiedzīgā balsī A. v. J. 1900, S. 783.

Avots: ME III, 1005


spilvenots

spilve̦nuôts, mit Kissen versehen: ar spilve̦nuotām gultām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 157.

Avots: ME III, 997


spīte

spĩte Wolm., U., spìts 2 Kl., -s U., ein Acc. s. spītu Ezeriņš Leijerk. II, 99, der Trotz: par spīti, spītu L., zum Trotz, zum Possen U. centuos aiz spīts darīt pret tiem Veselis Netic. Tuoma mīlest. 46. aiz spītēm Duomas IV, 3. Aus mnd. spît "Hohn., Kränkung, Verdruss (to spīte = le. par spīti); (als Präpos.) trotz".

Avots: ME III, 1004


spīve

spīve "?": iz acu dziļumiem tam pazib kâ sāpju spīve Duomas III, 326.

Avots: ME III, 1005


spīvs

spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").

Avots: ME III, 1005


spogāt

spuogât Karls., Freiziņ, spuoguôt Kr. (mit ùo 2 ), U., Spr., glänzen, blank sein U., Spr.; sich langsam durchsaugen, Nötk., (mit ) PS., C., sickern (z. B. von Fett od. Schweiss) Freiziņ, vom Aufsteigen glänzender Blasen gebraucht U.: kāda spuoga, kas jeb˙kurā spuogulī spuoguot var Seifert Chrest. III, 108. jaunmeitas pierīte spuoguot spuoguoja, kam taukus laizīja...? BW. 20168. uz pieres spuoguo saltu sviedru rasa Duomas I, 1171. tauki sāk spuoguot U. eļļa . . . sagrūstas kaņepes traukā sakratuot . . . pa virsu spuoguo Etn. II, 1. kārta, pa kuru spuoguo kuoka sulas Konv. 2 764. Zu spīgana (s. dies), li. apspangęs "verblendet", ae. spincan "Funken sprühen" u. a., s. Būga KSn. I, 285, Zubaty BB. XVIII, 252, Bezzenberger BB. XXIII, 308, Walde Vrgl. Wrtb. II, 663; vgl. auch spe̦nguole.

Avots: ME III, 1034


spostnieks

spuôstnieks Bers., Nötk., jem., der Fallen stellt: muižai zaudējums velti ēdināt spuostnieku Duomas IV, 462.

Avots: ME III, 1035


sprākstēt

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015


sprauka

sprauka, die Not, Verlegenheit, Klemme: bija gan sprauka, bet nu mēs atkal e̦sam cilvē̦ki Veselis Netic. Tuoma mīlest. 150. Zu spraukt I.

Avots: ME III, 1011


sprauste

sprauste,* die Zigarren-, Zigarettenspitze: cigāru iespraudis me̦lnā spraustītē Duomas I, 1009. viņš iestiprināja cigareti spraustītē III, 798.

Avots: ME III, 1013


sprikstēt

sprikstêt (auch mit -gst- geschr.) Wid., Mar., Saikava, sprikšêt U., sprikšķêt Wid., -u, -ẽju, prasseln, knistern; sprühen (eig. u. fig.); spritzeln; weinen Mar.: uogles sākušas lē̦kāt un sprikstēt LP. V, 5. liesma sprikst un trīc MWM. X, 213. zvaigžņu dzirkstēm sprikstuot IX, 534. acis sprikst (auch C., Mar., Wenden, Schujen, Nötk.) kâ dzirkstis nāktī A. Upītis J. 1. 1. puisē̦ns pārnāca nuo lauka sprikstuošām acīm Saikava. līksmē sprikstēja acīs Vselis Trīs laimes. jautrība . . . dzīvi sprikstēja A. v. J. 1898, 7, 32. aiz žirgtības un veiklības sprikstēja vien Pē̦rkuoņdē̦ls. nebēdīgi sprikstēja meitenes valuoda Veselis Netic. Tuoma mīlest. 17. nuo viņa mutes sprikstēja siekalas un atkre̦kuojumi 114. sprikstini, voi beigsi sprikstēt (= raudāt)! Mar. n. RKr. XV, 137. Zu spridzêt (wenn mit ks aus gs) resp. sprikans; vgl. auch prikš(ķ)êt.

Avots: ME III, 1019, 1020


sprindzīgs

spriñdzîgs C., elastisch Wid., (straff) gespannt: sprindzīgs kâ savilkts luoks A. Brigader Daugava I, 14. kuokle ar sprindzīgām stīgām A. XXI, 722. (meita) sprindzīgām, veselīgām formām Veselis Netic. Tuoma mīlest. 5. sprindzīgiem suoļiem Saules kapsē̦ta 34. spirgtais gaiss iedvesa sprindzīgu darbības sparu 116. Zu springt.

Avots: ME III, 1020


spulgot

spul˜guôt Iw., Duburs, spùlguôt C., spùlguôt 2 Kl., spulˆguôt 2 BL, Selg.,

1) intr., glänzen, funkeln
U.: kāpēc tavas acis tâ spulguo? Hiob 15, 12. saule spulguo R. Sk. II, 219. zvaigznīte spulguoja Vēr. II, 655. ābelēs spīd un spulguo dze̦lte̦ni, sārti un sarkani ābuoli Janš. Bandavā I, 98. spulguo un laistās viļņi Veselis Netic. Tuoma mīlest. 88;

2) spulguot acis, liebäugeln
Dond.

Avots: ME III, 1028


spura

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030


stabulāji

stabulāji, die Stoppein: suoļi švīkstēja pa rudzaitas stabulājiem Duomas I, 562. Wohl zu stabs.

Avots: ME III, 1037


stabule

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037


stapt

stapt* (nach dem zusammengesetzten sastapt gebildet), stuôpu 2 Karls., stapu, tr., treffen, antreffen; jaunas ainas stuop Apsk. v. J. 1903, S. 220. ar citiem, kurus tavā klēpī stapu Duomas III, 65.

Avots: ME III, 1045



stendere

stèndere 2 Prl., stendere Wolm., stenderis BL, Salis, stenderis Glück, U., ein Türpfesten: māmuļiņa stāv pie durvju stenderītes BW. 3339, 1. kad pie durvju stenderes nuosit e̦lkuoni, tad jāiet kūmās Etn. II, 111. izsit vārtu stenderīti RKr. XVI, 194. bij stenderes un paluoda spīdīgi me̦lnas Kaudz. M. 20. - In der Verbind. lai ve̦lns tuop (paliek) par stenderi, als Verwünschung: lai vai ve̦lns tuop par stenderi, ja tas nav tiesa! Kaudz. M. 46. deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! ebenda. lai tad ve̦lns par stenderi paliek, bet laukā dabūt tuo bandu mums vajag! Duomas III, 643. Nebst li. stenderỹs und estn. tender aus mnd. stender "Pfosten".

Avots: ME IV, 1061


stiegrains

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078



stiepīgs

stiepîgs, sich dehnend, streckend, elastisch: ar stiepīgu gumijas bumerangu Veselis Netic. Tuoma mīlest. 170.

Avots: ME IV, 1079


stiepots

stiepuôts "?": kâ milzu šķē̦pa stiepuots asmens Duomas II, 313.

Avots: ME IV, 1080


stīgt

stīgt, Praes. stidzu Lubn. od. stīgstu, Praet. (Memelshof) stīdzu od. (Bauske, Wandsen, Ruj.) stīgu, intr., spriessen, ausschiessen; sich ranken: stādi... stîgst 2 garumā vien Dond. n. FBR. VI, 67, Bauske, Wandsen, Ruj., Widdrisch, (mit î) Lubn., Saikava, Gr. - Buschhof. stāds, nuo... sē̦klas stīdzis A. v. J. 1900, S. 402. spuožai saulei pretī stīgt Duomas II, 94. manas duomas... uz augšu stîdz 2 Janš. Dzimtene IV, 130. Refl. -tiês, sich schlängeln: braslis tur pat līdzās pa cietu granti stīdzas Atvari un brasli 3. Zu stîga.

Avots: ME IV, 1075


stindzēt

II stìndzêt 2 Festen, Warkl., -ẽju, = stingt: stindzē saltais pliens Duomas l, 1170.

Avots: ME IV, 1070


stiprot

stipruôt: duomas ..., kas ... tiem sirdis stipruoja Dünsb. Krista gājiens II, 134. kas stipruo nīkušu Blaum. Raksti X 4 (1938), 70. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich kräftigen.

Avots: EH II, 580


stirkšēt

stirkšêt, -u, -ẽju,

1) stir̃kšêt Salis, stirkšêt Schwanb., Fest., stir̃kšķêt Widdrisch, Siuxt, C., Ekau, Grünwald, Selg., Wain., stirkšķêt Memelshof, stir̃kstêt (auch mit -gst- geschr.) Arrasch, Neugut, Rönnen, Neuhausen, Dond., Wandsen, stir̂kstêt 2 Stenden, lautnachahmendes Verbum, zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen von Stoff (od. Leder) entsteht:
viņš plēš drēbi; ka stirkst vien Rönnen. ve̦lns nuoplēsa ādas, ka stirkstēja vien LP. VII, 203. drēbe plīstuot stirkš(ķ);

2) stir̂kšķêt MSil., U., stirkšēt U., klirren:
luogi stirkš U. sāk stirkšēt rūtis MMW. VIII, 366. glāzu stirkšķēšana, Aneinanderklingen der Gläser U. zuobins un pieši stirkš Celm.;

3) "= tirkšķēt" Nigr. (stirkstêt), zur Bezeichnung anderer Laute: sniegs stirkstēja (= gurkstēja

1) Hofzumberge. pulkstenis stir̃kš, ratiņš griežuoties stir̂kš Nötk, durvis stirkšķ JK. III, 1; Pas. II, 165 (aus Kalleten). visi lē̦kāja apkārt, ka... krāsns stirkšķēja Duomas I, 420. tautiešam vara bulte garēm skrēja stirkš(ķ)ēdama BW. 35477, 4. sāka rakstīt, ka stirkšēja vien A. v. J. 1896, S. 752. kniedes vien stirkš Duomas II; 1024. pļatē, ka stirkst Stenden;

4) stirkstêt, viel sprechen
Kl. - Roop; stirkšķêt, sehr schnell und undeutlich sprechen;

5) "?": nuosien, lai stir̂kšķ (bindet sehr fest zu)
Siuxt.

Avots: ME IV, 1073


stostīgs

stuostîgs, stammelnd, unsicher: stuostīga balss Duomas I, 1246.

Avots: ME III, 1112


straule

straule, eine Stromenge, Stromschnelle U.: ūdens straules Duomas IV, 460.

Avots: ME IV, 1082


strebuļains

stre̦buļaîns, alles hastig machend Wolmarshof, Meiran: pats tāds ātrs, stre̦buļains kâ čigāna zirgs Duomas III, 201, Laud., Lasd., Erlaa, Mar.

Avots: ME IV, 1085


strīķis

strìķis 2 Prl.,

1) das Streichholz zum Schärfen der Sense
U., Bielenstein Holzb. 500, (strĩķis) Wolm., Salisb.;

2) striķis Burtn., strīķa kuoks Heniņ RKr. XVII, 54, das Streichholz fürs Getreidemass;
ar strīķi od. strīķī (strīķītē LP. VI, 152), ohne Haufen, glatt gestrichen: labība mē̦rā iebē̦rta ar strĩķi Rutzau. labību var mērīt ar kuopu jeb ar strīķi ebenda. nuolīdzināt... pūru ar... strīķi Konv. 1 139. es ražīga malējiņa: strīķī sieku nenuomalu (Var.: siekam kaudzes nenuomalu) BW. 8062 var. kaudzēs tev šuo pūru aizduodu, bet pēc gada tu man atduosi strīķītē LP. VI, 152;

3) die Striegel
U., Pferdestreiche, ein Werkzeug zum Putzen der Pferde Mag. XIII, 2, 66;

4) mēness ir strīķī L., der Mond ist im ersten (letzten) Viertel:
mēness strīķī spīdēja paiss pie debesīm MWM. VIII, 406. Nebst estn. trīk "Streichen" und li. strýkas "Streichbogen" aus nd. strīk.

Avots: ME IV, 1091, 1092


strūklot

strūkluôt, in die Höhe spritzen (intr.), springen (vom Springbrunnen): kas... sirds akām pavēlēja strūkluot kâ fontānai A. Brigader Daugava I, 308. kâ... viļņi strūkluoja duomas 151.

Avots: ME IV, 1098


strumpulis

strumpulis U.,

1) auch strumpuls, ein kleines Holzstück, ein Strunk
U.; strum̃pulis Wandsen, strūmpuls 2 Saikava, Gr. - Buschh., ein kurzes, rundes Holzstück: aizkūra nuo vakarā iene̦stiem strumpuļiem plīti Duomas II, 3. meita cūku slauca uz strumpula (Var.: sprungula) tupē̦dama; paritēja strumpuliņš (Var.: sprunguliņš) BW. 29357. vecīte apsauc šuneļus, ar žagaru strumpuliem mē̦tādama Lautb. Luomi 67. tuo aizve̦d līdz tē̦va sē̦tai tik klusi, tik lē̦ni, ka ne strumpulītis neiebrīkšķinās LP. IV, 152. kâ strumpuļi (Var.: strumpali, sprunguļi) arājiņi BW. 9763, 2 var.;

2) ein Mensch von kleinem Wuchs
Memelshof;

3) strumpuls Saikava, strumpulis 2 der Pferdeapfel
Fest.; (strumpuls "ein Grümpel" L.) harter, gefrorener Menschen-, Pferdekot U. Nebst li. strumpolas "strumpulis; собачье кало" (Miežinis) zu strumps.

Avots: ME IV, 1094


stubulāji

stubulāji, stubulmāji Wessen, stubulnāji Illuxt, Gr. - Buschh., Stoppeln (von gemähtem Getreide u. ähnl.): pē̦rnajie rudzu stubulāji dursta ruokas Duomas IlI, 1295. uz stubulnājiem kāju pārdurt Gr. - Buschh. pa ābuoltiņa stubulājiem skrejuot Liev. Brez. un Hav. 83. guovis ir pupas nuokuodušas, stubulnāji vien stāv Illuxt. Das m in stubulmāji vielleicht assimilatorisch für n hinter b doch vgl. auch studzulmi. Zu stubulnāji vgl. stube̦lnāji, aber auch stubulni.

Avots: ME IV, 1099


stūķēt

stūķêt, -ẽju,

1) stampfen
(mit -ũ- ) Ronneb., Drosth., Salisb.;

2) stopfen
RKr. XVII, 80, Stomersee, Wid., Burtn., (mit -ũ- ) Grünwald, Ronneb., Drosth., Salisb.; stūķēt sienu maisā. stūķē nu rīklē iekšā! Burtn.;

3) schleppen
(mit =ũ- ) Karls.;

4) (mit Mühe) anziehn, aufstreifen:
cimdus pirkstuos stūķē̦dams Duomas I, 684;

5)einwinden, einwickeln Wid. Refl. -tiês,

1) "etwas lange tun"
Freiziņ; langsam vorwärtsrudern Salis n. U.;

2) sich dick ankleiden
burtn. Vgl. stūkât.

Avots: ME III, 1109


stūķis

I stũķis Drosth.,

1) stùķis 2 Lis. "vīstuolis": tīt stūķī, einwickeln Smilt., Serb. n. U.; stũķis PS., Jürg., stūķis Burtn., Wenden, U., stũķītis Wolm., ein Winkelkind; bē̦rnu tīt (nuosiet MWM.) stūķī (stūķītī Wolm.), ein Kind einwindeln U., LP. VI, 1034: nuomazgātuo bērniņu ve̦cmāte satina stūķī BW. I, S. 177. tiklīdz bē̦rnu nuokristī, tam jāattin kājas nuo stūķa vaļā 179;

2) ein dick angekleideter Mensch
Burtn.: saģērbies re̦sns kâ stūķis;

3) ein ungeschickter Mensch
Freiziņ; ein fauler Klotz U.;

4) stūķis Ahs., ein altes, steifes und träges Pferd:
sievišķi tik ar kādu ve̦cu stūķi drīkst braukt Ahs. n. RKr. XVII, 54;

5) ein Vielfrass
Etn. IV, 97. In der Bed. 5 wohl von stūķêt 2 abgeleitet; sonst wohl aus mnd. stuke "kleiner Haufe (Bündel)". Anders Persson Beitr. 3091.

Avots: ME III, 1109


stulmaiņi

stulmaiņi, Schaftstiefel (?): stulmaiņu nuomaukšana un ... kurpju uzaušana A. Upītis Sm. lapa 309.

Avots: EH II, 594


stumbrs

II stumbrs (li. stum̃bras ) U., Bielenstein Holzb. 581, 725, stumbris der Aueroche: nuomaujies tu, stumbrīti (Var.: sūbrīti), rītā nāks medinieki BW. 30493 var. Vgl. sumbrs.

Avots: ME III, 1105


stumbrs

III stùmbrs Drobbusch "= stulbs, dumjš": kâ... izturēties pret vīra stumbruo uzmākšanos Duomas IV, 353. stumbra aita, guovs Drobbusch.

Avots: ME III, 1105


suga

III suga "?":

1) sugām,

a) ganz und gar
W.-Livl. n. U.: sugām dzīvs Duomas IV, 475;

b) teils:
viņš sugām gāja, sugām jāja Erlaa n. U.;

2) pa sugai (= druskai) vien tuos zarus var atnest Roseneck; aus estn. sugu "etwas"
(in der Bed.2).

Avots: ME III, 1115


šūla

šûla 2 Līn., šūla U., šūle (li. siūlė˜ "die Naht") U.,

1) die Naht
U., (šūla) V., (šûle 2) Dond., Ruoja, Wandsen; "ein Streifen beim Zeuge" (šūla) Mag. XIII, 2, 60;

2) ein Streif, Striemen
(wie von Rutenhieben) Linden n. U., (šūla) Mag. XIII, 2, 60, (šûla 2) Kurs., (šûle 2) Nigr.; eine Schwiele (šûla 2) Salis: gar sāniem bijušas re̦dzamas garas, re̦snas šûles 2 Janš. Mežv. ļ. II, 476. sarkanas šūlas stiepjas pār muguru Duomas I, 575. ve̦lns . . . ar rīkstīti par muguru, ka Mārtiņam tūlīt šūla par muguru atradusies LP. VI, 541;

3) ein schmaler Wolkenstreifen, der sich von einem Rande des Horizonts bis zum andern hinzieht
(šùla 2) Lind. (in Kurl.): ja šūlas sagriežas viens gals rītuos, uotrs vakaruos, tad uotrā dienā ir lietus;

4) "?" suņi taukus nuoē̦duši, šūles vien atlikušas BW. 20521, 1.

Avots: ME IV, 109


suma

suma,

1): s. - tē̦vs, māmiņa; plinte - līgaviņa BW. 31928;

2): rausies, suoma, rausies, s., mana brāļa klētiņā! BW 18861.

Avots: EH II, 602


suma

suma,

1) = uoma">suoma, Ranzen, Schlauch U.: tas... rādījis uz... sumu LP. VI, 872. nesa kara vīru ar visām sumiņām BW. 18393, 1 var.;

2) ein Schimpfwort
A. v. J. 1892, I, 142; ein Tölgel Siuxt: tu esi gatavs suma! Nebst suoma aus r. сумà "Tasche, Bettelsack".

Avots: ME III, 1120




sunešs

sunešs Mar. n. RKr. XVII, 137, sunē̦ks Le. Gr. 265, Warkl., Warkh., Zvirdzine, sunē̦ns Plm. n. RKr. XVII, 76, ein kleiner Hund: kâ sunē̦ns pie sava saimnieka Duomas IV, 354.

Avots: ME III, 1121


šūpas

šūpas,

1) šũpas Bauske, (mit ù 2 ) Bers., Saikava, = šūpulis: ielikt bērnu šūpās. kāra man šūpas Apsk. v. J. 1903, S. 241;

2) das Wiegen, Schaukeln:
spārnu šūpas Stari II, 178. žūžu šūpās Asp. MWM. v. J. 1897, S. 743. miera šūpas Duomas II, 1239.

Avots: ME IV, 110


šūpotne

šūpuotne,

1) Plur. šūpuotnes, s. šūpalas;

2) das Wiegen, Schaukeln:
K. ... izlēca nuo ratiem, bet šūpuotnei pieradis, uz cietas zemes nevarēja tâ uz reizes stingri nuostāties Duomas I, 7.

Avots: ME IV, 111


svaidīgs

svaîdîgs Golg., Lis., svaĩdîgs,

1) hin und her schleudernd, rüttelnd:
svaîdîgs ceļš Jürg. palejā braucējiem pati svaidīgākā vieta: uoļupītei pāri ve̦cs, satrupis tiltiņš Duomas IV, 450;

2) inkonsequent
Segew. (mit aĩ), unbeständig, wankelmütig: svaîdîgs laiks Jürg. ruobeža šeit starp re̦dzamuo un nere̦dzamuo ļuoti svaidīga Pūrs 1, 92. svaidīgi ļaudis Saimn. u. zelt. kal. 1893, S. 45.

Avots: ME III, 1140


svaidulis

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141


švakstēt

švakstêt "?": visur dīc un švakst Sudr. E. Duomas II, 132. Vgl. svakstêt und žvakstêt.

Avots: ME IV, 114



svāroties

svàruôtiês Smilten, = svār(st)îtiês U.: pazīst šuo svāruošanuos ple̦cuos Duomas I, 1038. Nebst Ii. svoras "ein Gewicht" zu svḕrt.

Avots: ME III, 1145


svārsteklis

svārsteklis,

1) ein Hebel
Wid.: ūdeni... ar svãrstekli ve̦lk nuo akas Janš. Dzimtene IV, 71;

2) ein Pendel
Dr.;

3) "?": svārstīja ruokas svārstekli Duomas III, 965. nuočīkstēja durvis ar suārstekli A. 1896, S. 54. stirpas 2 malās piestiprināti svārstekļi, kuru spiediens... Konv. 2 750. divritenis šim... svārsteklim nespēja ilgi turēties pretī, tas... apgāzās Daugava I, 995.

Avots: ME III, 1144, 1145


svārstīgs

svārstîgs, veränderlich, unbeständig, schwankend RKr. XVII, 142: uz skats ir svārstīgs Duomas II, 878. viņa svūrstīgās dabas (gen. s.) A. Up. Sieviete 135, svārstīga pašapziņa Duomas I, 1277.

Avots: ME III, 1145


svārstulis

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145


švaukstīgs

švaukstīgs "?": švaukstīga ieduoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baluožu lizdai ruožainu vārdu (von einem schlecht passenden Bauernhofnamen) Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 660


sveikas

sveikas (acc. pl.) teikt (nākšu), sich verabschieden Rainis Pūt, vējiņ 113. tā savām (cerībām) sveikas saka Duomas I, 410.

Avots: ME III, 1146


svēli

svē̦li, Adv."?": caur pieri svē̦li vecī vērās jautājums Duomas II, 139. jautājums sāk iznirt svē̦li baigs 1040.

Avots: ME III, 1153


svelmains

sve̦l˜maîns C., svelmains Arrasch, Bauske, Ermes, Salis, (mit èl 2 ) Adl., Golg., Lubn., Sessw., glühend, heiss; scharf (von der Kälte): svelmainā pusdienā Stari II, 687 (ähnlich: JR. VII, 139). saules svelmaiņa liesma Vēr. II, 86. dienas svelmaiņā e̦lpa 530. svelmaiņais tvaiks I, 1500. svelmainie vēji JR. IV, 191. svelmainā vārdu plūdumā Duomas II, 380, svelmaiņā salā A. XX, 112.

Avots: ME III, 1148


svēpt

svēpt,

1) (gew. in der Zstz. mit iz-), ausräuchernd vertreiben
(mit ê) Warkh., Saikava (prs. -pju); = (iz)skaust Bers.: nuo uomas nez kas ārā visas (sc.: duomas) svēpj V. Egl.;

2) svêpt, (materiell) herunterkommen:
viņš bija nuolaidīgs saimnieks, svēpa kâ svē̦puoņa, kamē̦r izsvēpa nuo mājas Druw. n. RKr. XVII, 80,

Avots: ME III, 1153


svētūdens

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157


svilkstenis

svilkstenis "?": akas svilkstenis (= svirkstenis 1?) Duomas II, 452.

Avots: ME III, 1158


svils

svils, heiss, hitzig; eilig Warkl.: bij svila rudzu pļauja Duomas III, 456.

Avots: ME III, 1159


svīļš

svĩļš "blank, glänzend" Bauske: kâ pusnakts debess zvaigznēs svīļš Duomas III, 1236. gars jau skaidrs un svīļš (?) Latv.

Avots: ME III, 1163


svipšināt

svipšinât, svipšķinât Wid., wedeln: Milda nuoteica, lapu galiem pikti svipšinādama Duomas III, 787. Vgl. pavipšķinât.

Avots: ME III, 1161


svirpstēt

svir̂pstêt 2 Bauske, -u, ẽju, ein Schallverbum: svārpsts urbjuot svirpstēja Bauske. svirpstēt zvirbulis vairs nesvirpst Duomas IV, 240.

Avots: ME III, 1162


svirpsts

svirpsts, der Schrei eines Sperlings: uz katra grieziena īss svirpsts (von einem Sperling gesagt) Duomas IV, 239. nebēdīgā druosmē skaļiem svirpstiem katru apmē̦tā II, 620.

Avots: ME III, 1162


švītra

švĩtra C., Iw. n. FBR. VI, 52, švìtra PS., = svītra, ein eingeritzter oder farbiger Streifen U.; Spur auf der Haut von Peitschenhieben U.: garas mākuoņu švītras Etn. II, 96. nāk me̦lna švītra pa gaisu LP. VI, 49. jātnieks bij švītras mugurā sašautis 685. apvilkt ar kuociņu švītru riņķī VII, 145. vieglas miglas švītriņas Vēr. II, 156. nuozib re̦tās uguns švītras I, 1132, N.-Peb. guovs sabadījuse švītru švītrās viņu Duomas II, 1089.

Avots: ME IV, 120


takšēt

takšêt, ein Verbum, welches das durch eine Kraftmaschine verursachte Geräusch bezeichnet: mōtōri sāka takšēt Duomas III, 1294 (ähnlich 541).

Avots: ME IV, 126