Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'iere' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'iere' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (48)

aiziere

àiziẽre AP., àiziẽris ebenda, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand: nuo... aiziera iznāca arī Līze Azand. 125. Zu iẽre.

Avots: EH I, 27


bubiere

bubiere (unter bubere): auch Dunika.

Avots: EH I, 248


bumbiere

bum̃biere (unter bum̃bieris),

2) der Bimbaum
(mit 2 ) Grobin, (mit iẽ ) Pussen.

Avots: EH I, 252


ciere

ciere, der Spaziergang (?): visi mani cieres ceļi ar ērkšķiem pieauguši BW. 34392, 3. ciẽrêt: kalnu galu cierē̦tāja (Var.: staigātāja) BW. 21610, 1 var.

Avots: EH I, 278


cierenieks

cierenieks, ein Freier, der um ein Mädchen freit Oppek., BW. 13781, 2. Vl. cerenieks und ciẽrêt.

Avots: ME I, 395


iere

iẽre,

1) die Röhre
Dond.: kaķis iekuortelējies ierē LP. VI, 244;

2) Ofenzug:
par ierēm sauc dūmu vadus Mar., [Schwanb.];

3) die Ofenbank:
nuosē̦stas uz ierītes un raud MWM. VIII, 592. In dieser Bedeutung auch ieris Blaum. [Dissimilatorisch aus riere.]

Avots: ME II, 57


ierecēt

[ìerecêt,

1) (zu)gallern od. gerinnen (anfangen):
receklis ierecējis Bauske;

2) in etwas gerinnen:
asinis brūcē ierecējušas Nigr.]

Avots: ME II, 57


ieredzēt

ìeredzêt, tr., leiden: es tevi labprāt iere̦dzu Hug.; iere̦dzē̦ts, gew. iecienīts cilvē̦ks, ein angesehener Mensch. Gew. mit der Negation: tā lāga neieredzējusi pabē̦rnus Etn. III, 10. neiere̦dz kâ kaķis pūsli. es viņu nevaru ieredzēt ne acu galā.

Avots: ME II, 57


iereibt

ìerèibt, sich berauschen, einen Strich anlegen, berauscht werden: viņš drusku iereibis Purap. Refl. - tiês, sich (tüchtig) berauschen: viņš bij iereibies nuo kāzu priekiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 57


iereibums

ìerèibums, der Rausch: iereibumā cilvē̦ks daudzkārt muļķībās sarunā.

Avots: ME II, 57


ierekšķēties

ìerekšķêtiês, eine kurze Zeitlang grunzen: viena (cūka) ierekšķējās uz saviem sivē̦niem Rīg. Av.

Avots: ME II, 57


ierepēt

[ìerepêt, intr., rissig und schwielig geworden verheilen: ruokas ierepējušas Bers.]

Avots: ME II, 57


ierept

[ìerept,

1) = ierepēt: ruoukas iere̦pušas Arrasch;

2) sich verstopfen (mit Schmutz):
pīpei kāts ierepis Bers.]

Avots: ME II, 57


ieresns

iẽre̦sns [Nigr., ìre̦sns Arrasch, iêre̦sns 2 Salis], ziemlich dick: iere̦sns de̦guns.

Avots: ME II, 57


ieretēt

[ìeretêt Bers., = aizmesties 3, ansetzen: zirņi pākstīs jau ieretējuši.]

Avots: ME II, 57


ierežģīt

[ìerežģît, einflechten: ier. salmus režģī Nigr., Lis.; dibe̦nu luokam C.]

Avots: ME II, 57


ķiere

‡ *ķiere oder *kieris "?": ķieŗu un virvju uzkāršanai Bigauņc. 42.

Avots: EH I, 707



kulcieres

II kulcieres Matk. "ein einfacher Apparat (ein Butterfass) zum Butlern (Kernen)".

Avots: EH I, 670


mušmiere

mušmiere Grenzhof (Mežamuiža), = mušmire; ein n. pl. mušmieri BW. 2834.

Avots: EH I, 836


niere

niẽre, niẽris [auch PS.], niẽrs, die Niere (acht le. īksts): viņš dzīvuo kâ niere pa taukiem od. taukuos. - Nebst estn. nēr aus mnd. nere.]

Avots: ME II, 751


papiere

papiere,

1) die Partie unter der Stirn
(pìere): tūiīt pēc radībām bē̦rnam sien papieri jeb spiež iegāļus (iegālīšus) JK. VI, 27;

2) ein Kopftuch
RKr. XVII, 29: divi stundas mici lika, trešuo sēja papierīti (Var.: lakatiņu) BW. 24662;

3) papieres, Kopfweh vom Rausche
LD.

Avots: ME III, 81, 82


papiere

I papiere,

1): viņai ... papierē raibs zīda lakats ap ... aubi Brigadere Dievs, daba, darbs 139.

Avots: EH XIII, 163


papiere

II papiere Aahof "cirvja piets".

Avots: EH XIII, 163


papieres

papieres (unter papiere

3): auch Lng. Zur Etymologie s. FBR. XVII, 165.

Avots: EH XIII, 163


pārpiere

pãrpìere, vgl. auch*pāpier(īt)e.

Avots: EH XIII, 208


pārpiere

pãrpìere, ein um die Stirn gewundenes Tuch der Weiber St., U.; der Lok. pãrpierē, über die (der) Stirn: zīda krīzduodziņš pārpierē B. Vēstn.

Avots: ME III, 170


piere

pìere (ein acc. S. pieru bei Glück Joh. 14, 9; loc. s. pierī Pas. I, 276 (aus Eglūna) und I, 331 (aus Preili); Demin. acc. s. pieriņ[u] BW. 9816 (aus Dursuppen),

1) die Stirn:
Sprw. ne˙vienam nav uz pieres rakstīts, kāds tas ir. piere niez - kauns būs. grib ar pieri mūrim cauri skriet. ar pieri caur sienu neizskriesi. skatās caur pieri kâ zaglis, kâ burvis. piere kâ bullim Alksn: Zund. pieri ŗaukt, saŗaukt, savilkt, die Stirn in Falten ziehen: pavārs, pieri savilcis, gauduo LP. V, 285. tē̦vs... dusmīgs sarauca pieri LP. IV, 153. caur pieri skatīties, durch die Stirn sehen: viņa caur pieri paskatījās uz mani JR. IV, 30. rauj vai acis no pieres ārā A. v. J. 1896, S. 830. vējš pašā pierē, der Wind ist gerade entgegen U. - lauku piere, eine Blässe auf der Stirn des Pferdes U. - pieres vieta, die Schädelstätte (bibl.);

2) akmeņa piere, die vordere od. glatte Seite eines Steines:
šim akmeņam laba piere, dieser Stein hat eine gute (flache, glatte) vordere Seite U.; kalna piere, der Gipfel eines Berges;

3) e̦nkuŗa piere "e̦nkuŗa apaļš vidus" Mag. II, 3, 119;

4) in genitivischen Verbindungen:
buļļa piere,

a) ein Schimpfwort
BW, piel 2 11499; BW. 10145 u. a.;

b) Trollblume (trollius europaeus L.)
Rkr. II, 79. - ķīļa piere BW. 13015, 2 var., ein Schimpfwort. Die Zusammenstellung mit got. fēra, ahd. fiara "Seite" (bei Trautmann germ. Lautges. 33 und Mikkola Urslav. Gramm. 59) ist weder begrifflich, noch formell zwingend. Eher wohl dissimiliert aus *priere, mit einer Urbedeutung "das Vordere" (vgl. die Bed.

2) und mit dem Suffix von paure "Hinterhaupt".
Zur Bed.'vgl. le. priekša "Vorderseite", li. príeodė "Vorhaut" und ir. étan, ahd. andi ( :la. antiae "Stirnhaare", ante "vor" ), engl. forehead "Stirn".

Avots: ME III, 284


pierecēt

pìerecêt Spr., sich mit Gerinnendem füllen: asinīm pierecējušā bārda Vēr.I, 63,

Avots: ME III, 284


pieredze

pieredze, das Erlebnis; die Erfahrung: tē̦vs šuovakar stāstīs mājiniekiem savas šīs dienas pieredzes Seibolt. vienas šķiras parādības ir duotas iekšējā pieredzē MWM. v. J. 1899, S. 382.

Avots: ME III, 284


pieredzēt

pìeredzêt,

1) (genügend) sehen:
es juk vairs nevaru pieredzēt, ich kann nicht mehr gut sehen Nigr. saimnieks stāstīja vai visu pasauli pieredzējis, als ob er die ganze Welt gesehen hätte LP. VI, 807;

2) erleben:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. kas viss nav jāpiere̦dz kādreiz! LP. V, 197. ne˙kādu labumu pie saviem luopiem nepiere̦dz VII, 561. tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē! IV, 138. še tev nepiere̦dzē̦ti brīnumi! V, 308. - Subst. pìeredzẽjums, das Erlebnis: pieredzējumu bagāti cilvē̦ki Izgl. IV, 14. lielskungs apvaicāsies par ceļa pieredzējumiem LP. VII, 1213.

Avots: ME III, 284


piereibt

pìerèibt Spr., pìerèibtiês, sich betrinken, einen Rausch bekommen: vīna piereibusies Stari II, 838.

Avots: ME III, 284



pierepēt

pìerepêt,

1) einen Callus bildend sich füllen od. schliessen:
vaina pierepējusi Bauske;

2) eine klebrig feste Masse bilden:
mati pierepējuši Bauske.

Avots: ME III, 284


pierežģis

pierežģis "?": atme̦t agrāk tik ļuoti iemīļuotuos dažāduos pierežģus un piekarus A. XI, 619.

Avots: ME III, 285


puspiere

puspìere, die halbe Stirn: nuo vienas puspieres trīs pāŗi pastalu Tdz. 57659.

Avots: EH II, 333


riere

riẽre (unter riẽris),

2) "aizkrāsne" Luhde.

Avots: EH II, 379



sierene

sierene Alswig, thalictrum augustifolium Stockm. n. RKr. III, 73: siereņu vaiņags Niedra. siẽrenītes C., eine Art Pflanzen.

Avots: ME III, 859



stiere

stiere, das Spazieren, der Spaziergang Spr.

Avots: ME IV, 1080


sviere

sviẽre Rutzau "pē̦rkuone"; wohl mit žemaitischem ie < ẽ, vgl. svẽres.

Avots: EH II, 620


tiere

tiẽre N.-Bartau, ein Holzhaufen N.-Bartau n. Etn. II, 129; ein Haufen überhaupt: malku sakraun augstās tierēs N.-Bartau. sagriêztas maizes tiẽrīte ebenda. Aus (m)nd. tere "Ballen; ein bestimmtes Quantum des Brennholzes".

Avots: ME IV, 212


velmieres

vel˜mieres FBR. XII. 15, = vērmeles I.

Avots: EH II, 769


viere

vìere 2 Kaltenbr., der Glaube. Aus slav. vĕra.

Avots: EH II, 797


viereiz

viêreĩz: mit iẽ Behnen.

Avots: EH II, 797


viereiz

viêreĩz Serbigal n. FBR. IV, 57, aus und gleich vienreiz, einmal.

Avots: ME IV, 669


vierendiele

viẽrendiele oder viẽrendielis U., vierendele Wid., ein Viertel. Nebst estn. wērendēl aus mnd. verendêl.

Avots: ME IV, 669

Šķirkļa skaidrojumā (2233)

acot

acuôt, okulieren: kad (ābeles) ar acuošanu iepuortē̦tas, tad nav vis tik labi, kâ kad ar laulāšanu Saikava.

Avots: EH I, 3


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


ādeņīca

âdeņĩca,

1): uzcirta dārcītim ar ādenīcu P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

2) die Schindmähre (auch von anderen weiblichen Tieren gesagt)
Erlaa.

Avots: EH I, 192


aita

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14


aizārstēt

àizãrstêt,

1) kurierend zuheilen machen:
a. vâti;

2) kurierend hingeraten lassen:
a. uz viņu pasauli.

Avots: EH I, 7


aizaulekšot

àizaũlekšuôt, àizaũļuõt, weggaloppieren, davonsprengen: tas kā vējš aizaulekšuoja uz kalnu LP. VI, 685.

Avots: ME I, 18


aizausīt

àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7


aizbraucināties

àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11


aizburtot

àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13


aizcierēt

àizciẽrêt, fort-, hinspazieren: aizcierējis uz kruogu.

Avots: EH I, 14


aizcietināt

àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14


aizdakterēt

àizdakterêt, lange und erfolglos kurierend zum Sterben bringen: dakterēja, dakterēja, kaleit aizdakterēja pruojām Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 17


aizdancināt

àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17


aizdeldēt

àizdèldêt, tr., etwas verletzen, ruinieren: ādere nuo pūžņuošanas aizde̦ldē̦ta MWM. IX, 269.

Avots: ME I, 22


aizdzīt

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22


aizdzīvot

àizdzîvuôt,

1) auflebend verlieren:
dzīvuo, dzīvuo, tu puisīti, aizdzīvuosi līgaviņu BW. 12010;

2) erwerben, ersparen:
jaunas drēbes RKr. XV, 104. Refl. - tiês, von einer Frau gesagt, die schwanger wird, während sie noch ein Kind an der Brust hat (U).

Avots: ME I, 24


aizgalvot

àizgalˆvuôt,

1) kavieren:
cits par citu aizgalvuo Stenden u. a.;

2) kavierend verlieren:
viņš savu māju aizgalvuojis pruom.

Avots: EH I, 23


aizglabāt

àizglabât, ‡ Subst. àizglabâšana, das Konservieren Pēterburgas Avizes II, 224.

Avots: EH I, 24


aizglābt

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24


aizglāstīt

àizglāstît, fortstreichen: a. matus nuo pieres uz pakausi Bauske, C.

Avots: EH I, 24


aizglēbt

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24



aizirt

II àizir̃t, ‡

2) sich (bis zu einer gewissen Stelle) auftrennen; ausfasernd bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
zeķe aizirusi līdz pusei. viņam mati aiziruši uz pieres Bers.

Avots: EH I, 26


aizjukt

àizjukt,

1) auseinanderstiebend hin-, weggeraten:
lapas vējā aizjuka vien pa gaisu; (in Unordnung) wohin hingeraten: mati aizjukuši aiz acīm Janš. Precību viesulis 73. Jukums ar visu... aunu būšuot aizjucis viņā pasaulē Janš. Līgava II, 308;

2) sich verlieren:
nezin kur šī lieta aizjukusi.

Avots: EH I, 27


aizķēpāt

àizķẽ̦pât Trik.,

1) unsauber verschmieren;

2) langsam durch Kot hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35


aizķepināt

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35


aizķērnāt

àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35


aizkleķerēt

àizkleķerêt AP., Lemsal, àizkleķêt Dunika, Salis, (schlecht, unschön) zuschmieren, zuwerfen, bewerfen: a. caurumu siênā. siênu.

Avots: EH I, 31


aizkorēt

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35


aizkrēst

àizkrēst,

1) mit einer dünnflüssigen Masse zuschmieren
Oknist: a. caurumu, acis;

2) schnell hin-, wegfahren
Trik.: aizkrè̦suši uz mežu.

Avots: EH I, 33


aizlaitīt

àizlàitît, massierend hin-, wegbefördern: laitīja, laitīja, kamē̦r aizlailīja uz viņu sauli KatrE.

Avots: EH I, 35


aizlauzīt

àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36


aizlēkāt

àizlẽ̦kât, freqn.,

1) intr., wegspringen;

2) tr., springend verbringen, verlieren:
lē̦kā, lē̦kā, tu zaķīti, aizlē̦kāsi vasariņu BW. 12010.

Avots: ME I, 36



aizlierēt

àizliẽrêt, hinspazieren, sich wohin begeben: aizlierēt cita kunga nuovadā BW. 9646.

Avots: ME I, 37


aizmaskot

àizmaskuôt, ‡ Refl. -tiês, sich maskieren.

Avots: EH I, 38


aizmaskot

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38


aizmuļļāt

àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40


aiznikt

àiznikt, überfallen Rutzau: puiši, suņi mani aiznika. Refl. -tiês, überfallen, foppen, narrieren, reizen Dunika: puiši aiznikās meitu.

Avots: EH I, 41


aizpaijāt

àizpaĩjât, tr., streichelnd, glättend verscheuchen: aizpaijājā tavus baiguos māņus nuo tavas pieres Alm.

Avots: ME I, 43


aizpasēt

àizpāsêt "verschmieren, verteeren" Wid.

Avots: EH I, 41


aizpātarot

àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41


aizpickāt

àizpickât, (mit Lehm) verschmieren Dond.: a. ar māliem krāsns šķirbas.

Avots: EH I, 42


aizpotēt

àizpuõtêt,

1) okulieren
(perfektiv) Bauske, Erlaa, A.-Ottenhof: a. ābeles;

2) schlecht impfend hin-, wegschaffen:
a. bē̦rnu uz viņpasauli.

Avots: EH I, 44


aizsaistava

àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47


aizsaldēt

àizsalˆdêt, ‡

3) zufrieren lassen:
a. āliņgi. ‡ Refl. -tiês, sich erkälten Wessen.

Avots: EH I, 47


aizsaldināt

àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47


aizsalt

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48


aizskūt

àizskũt, zu rasieren anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): viņš iznāca ar aizskūtu bārdu.

Avots: EH I, 48


aizslabulēt

àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52


aizsmērēt

àizsmẽrêt, zuschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 50


aizsprādzināt

àizsprādzinât, halbwegs krepieren machen Memelshof: a. luopus.

Avots: EH I, 51


aizsprāgt

àizsprâgt, ‡

2) halbwegs krepieren:
(pusē) aizsprādzis luops;

3) einen Riss bekommen, zu bersten anfangen
Wid.; ‡

4) laut schallend zufallen (sich schliessen, von Türen)
Wid.

Avots: EH I, 51


aizspraust

àizspraûst, ‡

2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren;

3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.

Avots: EH I, 51


aizstierēt

àizstierêt Spr., hin-, wegspazieren.

Avots: EH I, 53


aizstiknīties

àizstiknîtiês, stagnieren: ūdens aizstiknījās Aps.

Avots: ME I, 53


aizstorēt

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53


aizstrīķēt

àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53


aizsūdzēties

àizsũdzêtiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam.

Avots: EH I, 54


aizsvaidīt

II àizsvaĩdît Dunika, (mit Butter oder Fett) zuschmieren: a. caurumus (maizes šķēlei) ar sviestu.

Avots: EH I, 54


aiztepēt

àiztepêt, verkitten, verschmieren Wandsen: a. luogu.

Avots: EH I, 57


aiztept

àiztept, verschmieren, zuschmieren Dunika, Rutzau: a. caurumu ar māliem.

Avots: EH I, 57


aiztiesāt

àiztìesât, zu (fr)essen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Golg.: kaķis aiztiesājis gaļas gabalu. Refl. -tiês, prozessierend hingelangen: a. līdz senātam, līdz nabaga tarbai.

Avots: EH I, 58


aiztikt

àiztikt, intr.,

1) hingelangen:
tad zini, kur tu aiztieci LP. V, 43; priekšā aiztikt, vorauseilen, überholen, übertreffen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. tu jau ar valuodu viņam priekšā aiztiksi RKr. VI, 25;

2) anreichen:
ce̦pure pakārta par augstu; bē̦rns nevar aiztikt, auch mit dem Obj.: bē̦rns tai od. tuo nevar aiztikt;

3) tr.,

a) anrühren, berühren, antasten:
viņa lūgusies, lai tuo aizliekuot ar pātagas galu LP. III, 103. sieva auzas nebij ne aiztikuse LP. III, 88; zuweilen mit dem Dativ: tiklīdz viņiem aiztiekuot, tad tie paliekuot par naudu LP. VII, 1038;

b) fig. anrührend verletzen, beleidigen:
zvē̦ri neaiztika brālim ne mata spruodziņu LP. VI, 606. bē̦rni nebijuši aiztikti Etn. II, 16. spuogi sākuši ceļa gājējus aiztikt LP.VI, 41. starks ir neaiztiekams, svē̦ts putns Etn. III, 9;

c) anrühren ein hingelegtes unheilvolles Zaubermittel od. einen nach dem Volksglauben unntastbaren Gegenstand, Leid zufügen einem nach dem Volksglauben unantastbaren Tiere:
akmeni izve̦ldams tu esi aizticis LP. VII, 651, beim Herausheben des Steines bist du mit einem unheilbringenden Gegenstande in Berührung gekommen. vai šī nee̦suot tām lubām aiztikusi LP. VII, 327; [d) antreffen: kuŗu nu tā pastara diena tāduos grē̦kuos aiztiks, tam būs tā diena gŗūta Manc. Post. I, 23]. Subst. àizticẽjs, der anrührt, beleidigt.

Kļūdu labojums:
aiztiksi = neaiztiksi

Avots: ME I, 56


aiztikums

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57


aiztraipīt

àiztraipît,

1) zuschmieren, verschmieren
(mit ) Kal., Rutzau: a. caurumu mūrī, acis;

2) hinter etwas schmieren oder tröpfeln
Bers.: a. kam kuo aiz lūpām.

Avots: EH I, 58


aiztrallāt

àiztral˜lât, lustig singend (trallierend) hin-, weggehen Rutzau: meita aiztrallāja pa kalnu pruojām.

Avots: EH I, 58


aiztreipt

àiztreĩpt, zuschmieren, verschmieren Rutzau: a. kam acis. a. ar māliem mūra plaisu.

Avots: EH I, 59


aiztriept

àiztriept, zuschmieren, verschmieren (mit iẽ ) Dunika, Kal.: a. acis, caurumu.

Avots: EH I, 59


aizturēt

àizturêt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich an etwas festhalten:
a. aiz zara;

2) verstopft sein (vom Magen):
bē̦rns aizturējies (hat Magenverstopfung) Sessw. vē̦de̦rs aizturas K. Blau Padomi sievām;

3) unversehens zurūckbleiben:
sivē̦ns aizturējies mājā;

4) sich konservieren, bewahrt (verschont, unverbraucht) bleiben:
pē̦rnā gaļa aizturējusies līdz Miķeļiem Dunika. šis sivē̦ns aizturējies (ist noch nicht geschlachtet worden) Saikava.

Avots: EH I, 60


aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61


aizvemt

àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62


aizvienējs

aizviênẽjs, stetig: aizvienēja darbība, eine Tätigkeit, die immer von dem Subject ausgeht, inhärierend. Sirmais.

Avots: ME I, 61


aizvilkt

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet;

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês,

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā;

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63


aizvilnīt

àizvilnît, ‡

2) sich hin-, wegschlängeln:
(čūska) aizvilnījusi pruojām Pas. V, 468; ‡

3) flink und behende hin-, weglaufen
(mit ìl 2 ) Oknist: meitine aizvilnīja da lauka galam;

4) hin-, wegstolzieren
(mit ilˆ ) PS.

Avots: EH I, 63


aizvirmot

àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63


aizvirzēt

[àizvir̃zêt, zuzufrieren anfangen: ūdens ir jau aizvirzējis Wandsen].

Avots: ME I, 60


aizvitēt

àizvitêt, tünchend verschmieren: a. šķirbas.

Avots: EH I, 64


aizvizēt

àizvizêt, intr.,

1) anfangen zu schimmern, erglänzend, schimmernd sich entfernen:
jūŗas līmenis... pamirdzēja, nuozalguoja, aizvizēja MWM. VI, 15;

2) zufrieren:
luogs aizvizējis Etn. aizvizējuse Daugaviņa BW. 15458, 5.

Avots: ME I, 60


aizvizināt

àizvizinât, spazieren fahrend hin-, wegführen: a. bē̦rnus uz ciemu. Refl. -tiês, spazieren hin-, wegfahren (intr.): a. uz ciemu.

Avots: EH I, 64


aizzabināt

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61


aizziepēt

àizziẽpêt, mit Seife verschmieren: a. kam acis.

Avots: EH I, 65


aizziņot

àizziņuôt, hinzitieren (kommen lassen): a. kuo uz muižu.

Avots: EH I, 64


aizzvaidīt

àizzvaidît: auch Fest.: a. (verschmieren, zuschmieren) visas šķirbas.

Avots: EH I, 65


akmitiņš

‡ *akmitiņš (erschlossen aus dem gen. plur. akmitiņ[u] BW. 24840, 13 var., ein Steinchen, ein kleiner Stein. Zu korrigieren in akmintiņš?

Avots: EH I, 66


akots

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66


ākstināt

ākstinât, narrieren: kungi ākstināja nabaga žīdiņu Sessw.

Avots: ME I, 237


ākstīt

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237


aleni

aleni (wohl = alē̦ni), "eine Gattung Wölfe, die in Höhlen hausen sollen (?), Allunan"U. [Wohl =] alas vilki, wie von Jägern in Behrshof Füchse, Dachse und überhaupt alle Höhlentiere genannt werden.

Avots: ME I, 66


alkt

alkt,

1) : alksti nu! schmachte nun!
N.-Bartau n. BielU.; ‡

2) "hungern, frieren"
Warkl.: kas var ciešāk alkt kai gans! man alkst 2 PIKur., mich hungert.

Avots: EH I, 68


alpa

àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69


ampelēties

am̃plêtiês, sich unsinnig gebärden, mit Händen und Füssen gestikulieren (wohl das deutsch hampeln): cik tu te neprātīgi amplējies! liecies jel mierā Naud. Subst. amplēšanās, albernes, anstössiges Betragen: ar tādu amplēšanuos iekļūsi dimbā Alm., Behnen.

Avots: ME I, 70


amplis

am̃plis, ample, der Alberne, Grasierende: amplis tāds! meita kā ample ieskrien upē Alm., Wainoden.

Avots: ME I, 70


amzēties

am̃zêtiês Lautb. "albern". Aus d. sich amüsieren?

Avots: EH I, 70


ap

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72


apārstēt

apãrstêt, oberflächlich und nicht lange genug kurieren.

Avots: EH I, 72


apaudas

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75


apavi

apavi (li. ãpavas): 7254 zu korrigieren in 7254, 1.

Avots: EH I, 72


apbērnoties

apbḕ̦rnuôtiês, apbḕ̦rnâtiês (Linden, Mag. XIII, 2, 64), Junge, Kinder bekommen, von kleinen Tieren, wie von Hunden und Katzen, aber auch von unverheirateten Mädchen; n. Mag. IV, 2, 107 auch von Pflanzen: der Weidensprössling hat schon Wurzeln getrieben, die Kartoffelpflanze hat schon angesetzt.

Avots: ME I, 77


apblandīt

apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74


apcienāt

apcìenât, (eine Anzahl von Personen) bewirten (traktieren) Jürg.: a. visus viesus ar alu, ar sieru; (eine Person) bewirten: draugu savās mājas uzņemšu un apcienāšu Pēterb. Avīzes I, 198.

Avots: EH I, 76


apcietināt

apciêtinât, apciêtêt, tr.,

1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;

2) befestigen:
pili;

3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt

Avots: ME I, 80


apčirkstēt

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80


apcirpt

apcir̃pt, -pstu, -pu Gr.-Sessau, erstarren, gefrieren: dubļi, ūdens (nuo aukstuma) sāk a.

Avots: EH I, 75


apčirpt

apčir̃pt Gr.-Sessau, leicht befrieren : ūdens tikkuo apčirpis. Vgl.apcir̃pt und apčirkstêt.

Avots: EH I, 76


apcirtīgs

apcìrtîgs,

1) "wetterwendisch"
Bers., Lis.: a. cilvē̦ks;

2) =iecirtîgs 1, rechthaberisch, eigensinnig Fest., V.-Peb.;

3) gewandt, sich zu orientieren verstehend
N.-Peb.;

4) leicht in Zorn geratend
Lis.

Avots: EH I, 76


apdenāt

II apdze̦nât, belaufen, bespringen (befruchten, von Tieren): auns apdze̦nā aitas Salisb. bullis apdze̦nā guovis Siuxt.

Avots: EH I, 79


apdīdīt

apdĩdît, dressierend einigermassen (halbwegs) abrichten KatrE., Nitau, PS.

Avots: EH I, 77


apdrošināt

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82


apdūcīt

apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79


apdukņāt

apdukņât Fest. "mit Faustschlägen oder Rippenstössen traktieren".

Avots: EH I, 78


apdvest

apdvèst, ‡

2) beseelen, inspirieren:
a. kuo ar jaunu garu.

Avots: EH I, 79


apdzert

apdzer̂t [li. apgérti], tr.,

1) den ganzen Vorrat leeren, austrinken:
brāļi alu apdzē̦ruši BW. 19687. apdzeŗam šuo kanniņu 19535;

2) vetrinken, versaufen, saufend verlieren:
apdzeŗ guodu, apdzeŗ mantu, apdzeŗ daiļu augumiņu. nu jau pavisam prātu esi apdzēris Blaum. vai apdzēri paduomiņu BW. 11975. Mit persönlichem Obj. im Volksliede: apdzeŗ mani zvejniekiem BW. 13650, Var. padzeŗ, trinkend verspielen. Refl. -tiês,

1) aus Versehen etw. trinken:
bē̦rns driģeņu apdzēries Tirs.;

2) sich betrinken, berauschen:
visi apdzē̦rušies LA.; [bei Glück auch kâ apdzēris vārtās Jes. 19, 14]; gew. dafür: piedzerties.

Avots: ME I, 84


apdziedāt

apdziêdât [li. apgiedóti], tr.,

1) besingen, mit Liedern verherrlichen:
kam mēs vārdu zinājām, tuo mēs skaisti apdziedam Ar. 63. dziedat meitas, kuo dziedat, ratenīti apdziedat BW. 698;

2) mit dem Toten- und Grabliede einen gestorbenen Menschen besingen:
nule mirušuo apdzied; im Märchen auch von Tieren: sīkie putniņi apdziedāja kaķi LP. VI, 288;

3) mit Neck- und Spottliedern bereimen, besingen:
kāzenieki un panāksnieki lūkuoja valuodās viens uotru aizrunāt un dziesmām apdziedāt BW. III, 1, 40; gewöhnlich Refl. -tiês, sich gegenseitig neckend und spottend bei festlichen Gelegenheiten, namentlich auf Hochzeiten, besingen: abas puses pie tam nebeidz apdziedāties BW. III, 1, 24; apdziedāšana, das Besingen (1, 2, 3), apdziedāšanās, das gegenseitige Besingen (3): drīz iesākās atkal apdziedāšanās starp abējām pusēm BW. III, 1, 56; apdziedātājs, der Besingende.

Avots: ME I, 84, 85


apdziedēt

apdziêdêt, (oberflächlich) kurieren (perfektiv): vaina jau apdziedē̦ta.

Avots: EH I, 80


apērmot

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apglābt

apglâbt (li. apglöbti "umhüllen"),

1) retten
(perfektiv): tad jau ne apglābt nevar, kad pe̦rkttons iesper Siuxt;

2) lindern, sistieren
Bauske, Dunika, "schnell heilen" Popen: a. ruozi. bē̦rnam apglābj krampi Popen. Refl. -tiês, sich retten (perfektiv): ar viņu vairs nevar apglābties Wid., es ist mit ihm nicht mehr auszuhalten, tikdaudz darba, ka nevar ne a. (man weiss nicht, wie man die Arbeiten bewältigen soll) Dunika.

Avots: EH I, 82


apglīzdēt

apglìzdêt,

1) sich mit Lehm
(glīzda) bedecken: zeme apglīzdējusi pluduos Sessw.;

2) (vor dem Gefrieren) steif werden (von der Erde): zeme apglīzdejust Baushe.

Avots: EH I, 82


apgriezt

apgrìezt, Refl. -tiês 2: sich versah zu korrigieren in: sich's versah J. Al. ‡ Subst. apgriešanâs,

1) der Spielraum (bei der Arbeit), die Betätigung:
visa māju saimniecība . . . man japārre̦dz. man a. liela Janš. Dzimtene IV, 110;

2) "?": tāds cilve̦ks, kam, kâ saka, ir laba apgriešanās (wem alles gut vonstatten geht?),
var še būt par saimnieci Dzimtene 2 III, 298.

Avots: EH I, 84


apgrozīt

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84


apgvelzt

apgvelˆzt Erlaa, Saikava, (mit èl) Nitau, (mit èl 2 ) Laud., (ein ganzes Gebiet und zwar nachteilig für jem.) informieren (pejorativ): apgvelzis vai visu pagastu (par kādu clivē̦ku runājuot tukšu) Bauske, Fest., (er) hat beinahe im ganzen Gebiet jem. verklatscht.

Avots: EH I, 86


apiet

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91



apjādelēt

apjādelêt,

1) hin und her reitend eine Anzahl von Objekten besuchen:
apjādeleju kaimiņus, lūgdams talkā Warkl. a. laukus;

2) hin und her reitend durchstreifen:
a. (bez vajadzības) visu pagastu;

3) wiederholt hin und her reitend ein Pferd zum Reiten dressieren:
a. jaunu zirgu Nitau.

Avots: EH I, 87


apjāt

apjât, ‡

5) betrügen
("vulgär"): puisis saimnieku apjājis smalki Siuxt, Wessen. kungi apjājuši zemniekus mācītāja velēšanās Vīt. kārtis spē̦lē̦dams viņus visus apjāju ders. kupcis tuo labi apjājis P. W. Šis ar mani tiesāties? 9 (ähnlich 23). ‡ Refl. -tiês,

1) durch geschlechtlichen Umgang die Jungfräulichkeit verlieren:
šī meita ir jau apjājusies Vīt.;

2) um ein Hindernis herumgelangen:
kâ lai es ar visiem luopiem tagad tur apkārt apjājuos? Golg., Lemburg, Trik.;

3) umfallen:
gan apjāsies apkārt! (von einem Kinde gesagt, das auf einen Stuhl geklettert ist) Smilt., Trik.

Avots: EH I, 87


apjoņot

apjuôņuôt, eilig, galoppierend um etwas herumlaufen: a. ap e̦ze̦ru.

Avots: EH I, 88


apkakle

apkakle: gen. s. apkakla BW. 22464, 1, apkaklītis BielU.; BW. 7374 zu korrigieren in BW. 7374, 1 var.

Avots: EH I, 89


apkala

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92


apķept

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98


apķīlāt

apķìlât, tr., pfänden, sequestrieren: uogu lasītājus, mantu, namu. svešiniekus mēdza apķīlāt, t. i. nuoņemt tiem ce̦puri jeb citu kādu lietu.

Avots: ME I, 98


apķirmināt

apķirminât Kurs., tr., bepatschen, beschmieren Grünh., Bauske. apķirmināts kuoks, vom Holzbohrer (ķirmis) angefressenes Holz Grünh.

Avots: ME I, 98


apkuģēt

apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94


aplaitīt

aplàitît, ringsum abstreichen, massieren: visa miesa jau aplaitīta Prl.

Avots: EH I, 97


aplancīt

aplancît (li. aplankýti) Rutzau (mit und an̂ 2 ), Kur. Nehrung, besehen, visitieren, besuchen: a. venterus, radus, slimnieku. Refl. -tiês NB. (mit an̂ 2 ), =aplaipuôt(iês): ja aplankās gar pļunēm, tad var iziet sausām kājām.

Avots: EH I, 97


aplāts

aplãts: ļaužu kai aplàtā 2 Auleja, von einer grossen Menschenmenge gesagt. BW. 12041 zu korrigieren in BW, 12041, 4.

Avots: EH I, 98


aplecināt

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98


aploks

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo 2 ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit 2 ) Iw., Siuxt: cūku apluokā BW. 19133. teļu apluokā 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100


apmācīt

apmâcît, tr., exerzieren: zaldātus; dressieren: zirgu.

Avots: ME I, 105


apmērīt

apmẽrît,

1) (eine ganze Reihe von Objekten) abmessen:
visi lauki jau apmerīti Schwanb.;

2) anprobieren (ein Kleid)
Oknist: a. jaunuo uzvalku pie drēbnieka. Refl. -tiês: a. iet Oknist, zur Anprobe gehen.

Avots: EH I, 101, 102


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmuļķināt

apmuļķinât, auch apmuļķuôt, denom. von muļķis, tr., betören, narrieren: kā nu gribi mani, ve̦cu vīru, apmuļķināt LP. V, 271.

Avots: ME I, 109


apmuļļāt

apmuļļât, tr., beschmutzen, beschmieren: ģīmi. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rns ģīmi apmuļļājis.

Avots: ME I, 109


applēst

applêst: applēse visu miesu Pas. VIII, 352; ‡

2) (fig.) schinden, ruinieren, gänzlich berauben (nach
r. ободрáть ): a. cilvē̦ku Pas. IX, 450 (aus Lettg.).Refl. -tiês, sich ringsum zerreissen (verlelzen, wobei einzelne Teile des Körpers ausgerissen werden können): kur tu, kumeliņ, tik tieši applēsies? Pas. VII, 94 (aus Lettg.). žīds . . . applēsēs viss kai ve̦lns ap bērzu VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 105


apradināt

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107


aprīdzēt

aprîdzêt 2 , ringsum ausnähen, brodieren, höhlern (perfektiv): apruoči aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Janš. Dzimtene V, 116.

Avots: EH I, 109


aprikt

II aprikt (?) Neik. n. U. "versiegen, sich verlieren (vom Wasser)"; vgl. apsikt 2.

Avots: EH I, 109


aprūkāt

aprūkât, begatten (von Tieren) Lubn.: ērzelis aprūkājis ķēvi. Refl. -tiês Lubn., sich begatten.

Avots: EH I, 110


apsājs

apsãjs (auch Lenzenhof): iesim... apsàjā 2 ! BW. 5825, 1 (aus Lettg.). apšājs BW. 12709 zu korrigieren in: (loc. s.) apšajā BW. 12709, 3 var.

Avots: EH I, 111


apsaldēt

apsalˆdêt, tr., etw. ein wenig abfrieren lassen: meita apsaldējuse kājas, ausis. Refl. -tiês, ein wenig sich erkälten: viņš bij apsaldējies un dabūjis iesnu Vēr. II, 26. apsaldējumi, leichte Frostbeulen.

Avots: ME I, 117


apsalot

apsaluôt Siuxt, befrieren: kad rudeņuos apsaluojis, var iet pāri visiem laukiem.

Avots: EH I, 111


apsalt

apsalˆt,

1): apsalst dažs labs, manchem frieren Hände und Füsse ab
BielU.

Avots: EH I, 111


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apse

apse: gen. s. apsas BW. 12709, 6 var.: purvā auga ruda apse BW. 23387, 1. sarkana apse 11758. rūgts kâ apšu sula Siuxt. apsu BW. 5837 zu korrigieren in: apsu BW. 5837, 2 var.

Avots: EH I, 111


apsērksnēties

apsērksnêtiês, durch einen Nachtfrost befrieren: ceļš ir apsērksnējies L. apsērksnēt und refl. -tiês, pārklātiês ar sē̦rksnu Lauwa. S. apsḕ̦rsnuôt.

Avots: ME I, 119


apsērsnot

apsḕ̦rsnuôt, intr., durch Frieren hart, harschelig werden (vom Schnee): apsē̦rsnuojis kupenis; sniegs.

Avots: ME I, 119


apskurbelēties

I apskurbelêtiês "?": svārku ap skurbetēju,šās (zu korrigieren in *apskarbelējušās?) piedurknes Deglavs Riga II, 1, 150; vgl. skarbelẽt.

Avots: EH I, 114


apskust

I apskust (li. apskùsti), ringsum abrasieren Warkl.: a. bardu. Refl. -tiês Warkl.,

1) sich ringsum abrasieren;

2) überreif die Grannen verlieren (fallen lassen):
mieži jau apskutušies (auch: apskusušies);

3) sich beschaben Wessen.

Avots: EH I, 114


apslogas

apsluogas, ‡

2) Reisig mit Steinen darauf, womit der weichende Flachs im Wasser niedergehalten wird
Bers., Bersteln, Laud., Sessw. Lubbenden I, 123 zu korrigieren in: Lubbenenden.

Avots: EH I, 115


apsmerdēt

apsmerdêt, ‡ Refl. -tiês Planhof, sich stark kompromittieren, den guten Ruf verlieren.

Avots: EH I, 115


apsmērēt

apsmẽrêt, tr., beschmieren: maizi ar sviestu. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: ME I, 124


apspogot

apspuoguôt, apspuokuôt, tr., verhunzen, verunzieren, entstellen: matus, zirgu LP. III, 8.

Avots: ME I, 125


apsprādzināt

apsprâdzinât C. u. a., (eine ganze Anzahl von Tieren) krepieren machen: a. kam luopus.

Avots: EH I, 116


apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125


apspriest

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125


apstāvis

apstāvis (?), die Unterbrechung, das Haltmachen (?): bija duomājams, ka ilgi viņiem tâ neies, bet apstāvim (vietleicht zu korrigieren in apstāviem [zu apstāvi]) jānāk Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 92. S. auch unter apstāvi.

Avots: EH I, 117


apstrīpāt

apstrĩpât Dunika, Rutzau, Striche ziehend verunzieren: a. galdu, siênu.

Avots: EH I, 118


apsvaidīt

apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês,

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118


apsvaidīt

apsvaidît, tr., beschmieren, besprengen, salben: ar šuo mīklu bērniņš pirtī jāapsvaida BW. I, S. 185. tev būs dzīvuokli apsvaidīt II Mos. 40, 9. Refl. -tiês, sich beschmieren, sich salben.

Avots: ME I, 128


apsviest

apsviêst, tr., umwerfen, bewerfen, beschmieren, besprengen: neapsviedi bē̦rnu. māte apsvieda... kūkiņu uz uotru pusi R. Sk. II, 136; durvis, luogus ar jē̦ra asinīm Tr. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert sich in seinem Verhalten, ändert seine Aussage. Refl. -tiês,

1) umschlagen, sich ändern, werden:
laiks apsviedies vē̦ss un vējains A. XIV, 4. vējš apsviedās nuo ziemeļiem JR. IV, 139; viņa apsviedās par viņa lieluo labdari MWM. VI, 642;

2) sich schnell umdrehen, sich wenden:
Krišs apsviežas ar ģīmi pret sienu Dok. A. viņa apsviedās nuost nuo luoga.

Avots: ME I, 128, 129


aptaukot

aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.

Avots: ME I, 130


aptept

aptept (li. aptèpti), bestreichen, beschmieren Preil (Kur. Nehrung), Rutzau: a. maizi ar sviestu, ruokas ar mālis. Refl. -tiês Rutzau,

1) sich beschmieren;

2) sich einlassen mit jem.
(pejorativ): aptepies ar brūtēm, viņš pa˙visam nuogājis nuo ceļa.

Avots: EH I, 121


aptērpt

I aptḕrpt, ‡

2) (Land) anbauen, kultivieren:
neaptē̦rpti tīrumi "arva requiescunt" Elger Dicliun. 314. Refl. -tiês: pats aptērpjas ar ādu Pas. IX. 482.

Avots: EH I, 121


aptraipīt

aptràipît, tr., freqn. zu aptriept, beschmieren, bestreichen, beflecken: zirgu ar asinīm LP. VII, 310; acis ar sulu IV, 49; raušus ar eļļu III Mos. 2, 4. neaptraipīts, unbefleckt, eig. u. übertr.

Avots: ME I, 131


aptreipt

aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.

Avots: EH I, 122


aptriept

aptrìept, tr., beschmieren, bestreichen: jūs asnīm aptriepti Rain. Refl. -tiês, sich beschmieren: viņš aptriepies kā miesnieks Rain.

Avots: ME I, 131


aptrust

aptrust: vistas aptrust (verlieren ihre Federn) Meiran.

Avots: EH I, 122


apturēt

apturêt (li. apturė´ti), tr., anhalten, abhalten, nicht weiter lassen, sistieren: pilnuos rikšuos ejuošu zirgu Kaudz. M.; e̦lpu. pretlikumīgus spriedumus Apsk. I, 434. līdz kuo P. gribēja sist trešuo reizi, te Š. apturēja viņa ruoku Kaudz. M. apturē̦ts vē̦de̦rs, verstopft A. XV, 460. Refl. -tiês, sich abhalten, sich beherrschen: e̦smu pilns bardzības, ka nevaru apturēties (valdīties) Jer. 6, 11.

Avots: ME I, 132


apuguņot

apuguņuôt, illuminieren: dārzu, parku.

Avots: ME I, 132



apvaislot

apvàisluôt, tr., befruchten, schwängern (von Menschen, Tieren, Pflanzen). Refl. -tiês, sich begatten, belaufen, befruchtet werden: augs apvaisluojas Pūrs III, 94.

Avots: ME I, 133


apvalkāt

apval˜kât, ‡

2) (kurierend) wiederholt bestreichen:
a. slimu vietu ar ruoku Wessen.

Avots: EH I, 125


apvaļņot

apvaļ˜ņuôt, tr., mit einem od. wie mit einem Wall umgeben, umwallen: stari apvaļņuo mākuoņa malas A. XI, 466. piere cirtainiem matiem apvaļņuota.

Avots: ME I, 134


apvāpēt

apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene 2 III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125


apvelt

apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,

1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;

2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.

Avots: ME I, 135


apvemdināt

apvem̃dinât, vomieren machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 125


apvienot

apviênuôt, tr., vereinheitlichen, konzentrieren: mistru darbību Etn.

Avots: ME I, 136


apvizēt

[apvizêt Neuenburg, intr., an der Oberfläche leicht gefrieren: ceļš apvizējis.]

Avots: ME I, 136


apvizināt

apvizinât spazieren fahrend (tr.) um etwas herumführen: a. kuo ap mežu.

Avots: EH I, 126


apzaidīt

apzaidît Bērzgale (mit ài 2 ), KatrE. (mit ), beschmieren, bestreichen, bewerfen (iterativ): a. apdrupušus mūŗus ar māliem.

Avots: EH I, 127


apzieķēt

apziêķêt Dunika, beschmieren, beschmutzen: a. muti. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128


apziest

apziest, ‡ Refl. -tiês, sich beschmieren (beschmutzen) Pas. VII, 327, VIII, 353 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 128


apziest

apzìest, tr., beschmieren Spr., Buschh., Zb. XVIII, 383: dē̦ls ar māliem strādādams apziedis savas ruokas ar māliem Buschh., J. Kaln.

Avots: ME I, 138


apzilēt

apzilêt,

1) sich bläulich färben:
veļa apzilējusi Mahlup. stav ap˙zilējis (frierend blau geworden) Erlaa;

2) acis apzilējušas N.-Peb., um die Augen haben sich dunkle Ringe gebildet.

Avots: EH I, 127


apziņot

apziņuôt oder apziņât L., tr.,

1) benachrichtigen, mitteilen (in weitem Umkreise), einen Befehl verbreiten:
zivs apziņuojuot citas zivis Etn. III, 95. viņš apziņuot lika Dünsb.;

2) (benachrichtigen lassend) zitieren, vorladen:
jūs, mācītāja kungs, mani apziņuojuši Alm.; apziņuot darbiniekus uz muižu Etn. apziņuôtājs, der Gerichtsbote, Postbote.

Avots: ME I, 137, 138


apzvaidīt

apzvàidît Jürg., bestreichen, beschmieren: a. sienas ar kaļķiem.

Avots: EH I, 128


apzviest

apzviest C., = apziest: a. siênu ar māliem. Refl. -tiês, sich beschmieren.

Avots: EH I, 128


ārprātināt

ârpràtinât,* wahnsinnig machen, die Vernunit verlieren lassen: tieksme pēc tevis mani ārprātina J. Veselis Saules kaps. 142.

Avots: EH I, 195


ārstēt

ãrstêt, -ẽju [aus mnd. arsten], tr., kurieren, heilen: slimniekus. Refl. -tiês,

1) selbst seine Gesundheit herzustellen versuchen;

2) sich ärztlich behandeln lassen:
pēdējuo kapeiku bija izdevis ārstējuoties JR. IV, 86. ārstējamās zāles, Arzeneien.

Avots: ME I, 244


asins

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


ataudas

ataudas, = ataûdi 1 (?): kam (scil.: nātna aude̦klam) ataudās (zu korrigieren in atauduos?) bija tikai pakulu dzijas Janš. Līgava I, 428.

Avots: EH I, 133


ataulekšot

ataũlekšuôt, ataũliskuôt, herbeigallopieren, heransprengen: ataulekšuo jātnieks LP. VI, 19, zirgs LP. III, 78.

Kļūdu labojums:
herbeigallopieren = herbeigalloppierne

Avots: ME I, 149


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134



atbruņot

atbruņuôt, tr., entwaffnen, desarmieren. Refl. -tiês, sich entwaffnen, die Waffen niederlegen; atbruņuôšanâs, Desarmierung, das Niederlegen der Waffen.

Avots: ME I, 151


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152



atdarboties

atdar̂buôtiês,* reagieren, eine Rückwirkung ausüben: kâ fantazija rada formas, tâ forma atdarbuojas uz dzīvuo fantaziju Burtnieks 1934, S. 263.

Avots: EH I, 138


atdarīt

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153


atderēt

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154


atderināt

atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138


atdzejot

atdzejuôt, poetisch reproduzieren: tulkuotājs svabadi atdzejuojis A. XII, 156. atdzejuojums, poetische Reproduktion.

Avots: ME I, 155


atdziedināt

atdziêdinât, wegkurieren, durch unverständige Behandlung verlieren machen Wandsen: pūšļuotājs viņam atdziedinājis kāju.

Avots: EH I, 140


atēst

atêst, ‡

2) ab-, weg(fr)essen:
tas viņas vistām atēdīs barību Janš. Dzimtene V, 198 (ähnlich Precību viesulis 9). lācis ... atēde ... savas ... kājas līdz pat ceļiem Pas. I, 164; ‡ 3): tâ paēdis pie tevis, kad es tev tuo varēšu atlīdzinat? - gan jau kadreiz es pie tevis tuo atēdīšu C., Lis. "wann werde ich es dir vergelten können, dass ich mich bei dir so satt gegessen habe? Ich werde schon einmal bei dir (mich revanchierend) ebensoviel aufessen".

Avots: EH I, 141


atgardināt

atgar̂dinât, bis zum Überdrüss mit Leckerbissen traktieren AP.: e̦sam jau atgardināti.

Avots: EH I, 141


atgarozēties

atgaruôzêtiês, intr., abbacken, sich trennen (von der Rinde des Brodes): maize atgaruozējusies, das Brod ist abrindig; (übertr.) abstrahieren: mēs liekam likumam, tā sakuot, atgaruozēties nuost nuo lietas Pūrs III, 104.

Avots: ME I, 158


atglābt

atglâbt, retten (perfektiv), auskurieren Siuxt: a. guovi ar zâlēm. Refl. -tiês (unter atglêbtiês),

1): saimniecība bija atglābusies pēc neražas gadiem R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 190. atglābies nuo slimības Kurmene; ‡

2) sich erwehren:
ar... pame̦luošanu varēs a. (= atvairīties) Salasīšana 101.

Avots: EH I, 142


atglāsīt

atglãsît C., Trik., liebevoll zurückstreichen: a. bē̦rnam matus nuo pieres.

Avots: EH I, 142


atglaust

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159


atgleznot

atgle̦znuôt,* nachmalen, in einem Gemälde reproduzieren: a. šuo ... skatu Deglavs Rīga II, 1, 11.

Avots: EH I, 142


atgribēties

atgribêtiês, die Lust verlieren, sein Mütchen kühlen: viņā sadeva tai pa kailajiem gurniem, kamē̦r pašai sirds atgribējās MWM. VIII, 243.

Avots: ME I, 159


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atkalēties

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164


atkamāt

atkamât, (etwas Schweres, tragend od. längs der Erde ziehend) herschleppen Prl.: a. smagu maisu. Refl. -tiês,

1) mit Mühe herkommen, sich herschleppen
Prl.;

2) sich eine gewisse Zeit hindurch abstrapazieren:
tai (=tâ) visu dienu atkamājuos Pas. VIII, 395.

Avots: EH I, 145


atkāpināt

atkâpinât: 629 ... 19 zu korrigieren in: 629;

3) abtrünnig machen:
tas Jūdu bij atkāpinājis II Chron. 28, 19 (in der Ausgabe v. J. 1865; s. J. Al. IMM. 1933 II, 226). ‡ Refl. -tiês Stenden, sich mit seinem Gespann rückwärts bewegen: tu vare̦tu a. ar saviem ratiem, lai tieku gaŗām.

Avots: EH I, 147


atknakstīties

atknakstîtiês, bis zum eigenen Überdruss scherzen, einander necken, kneifen, sich amüsieren: puiši ar meitām vēl nav atknakstījušies Dunika.

Avots: EH I, 149


atkost

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151


atkrist

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168


atkulties

atkul˜tiês,

1) bis zum Überdruss dreschen: vai tu jau tik drīz atkūlies, ka spriguli kari vadzī? Serb.;

2) sich herschlerren, sich einfinden:
kā tas te atkūlies? welcher Wind hat ihn hierher verschlagen? LP. VII, 1033. vilks atkūlās pie suņa LP. VI, 255;

3) körperlich wieder gedeihen, zunehmen, sich erholen, wieder zu Käften kommen (nur von Tieren):
guovtiņas jau tagad labi atkūlušās Serb.

Avots: ME I, 168


atlabot

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152


atlabt

atlabt, intr., inch.,

1) wieder gut werden, sich beruhigen:
sēdēja, ne vārda nerunādama, līdz pamaz atkal atlaba Kaudz. M.;

2) rekonvaleszieren, sich erholen:
kad dievs gribēs, atlabšu arī A. XX, 322.

Avots: ME I, 170


atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies;

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152


atļaut

atļaũt, Refl. -tiês,

3) sich erlauben, sich gestatten:
nevaru sev a. tādu gre̦znuošanuos;

4) sich erwehren
(?): skaista meita, nevarējusi nuo puišiem a. (zu korrigieren in atkauties?) vien Janš. Tie, kas uz ūd. 9. Vgl.atļāvêtiês.

Avots: EH I, 154


atlieka

atliẽka C., atliêka 2 Kand., atlieks (li. ãtliekas), Überbleibsel, Rest: mūŗu atliekas, Ruinen LP. VII, 305; kustuoņu un stādu atliekas, Überreste von Tieren und Pflanzen SDP. VIII, 40; mirstīgās atliekas, sterbliche Hülle, irdische Überreste.

Avots: ME I, 174


atlīgt

atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154


atlobt

atluôbt, intr.,

1) eilig herbeikommen:
tomē̦r viens zaglis vēl atluoba paskatīties LP. V, 38;

2) wieder zu funktionieren anfangen:
viņai valuoda it kā atluoba Apsk. I, 686.

Avots: ME I, 174


atlustēties

atlustêtiês, sich zur Genüge belustigen (amüsieren) Dunika u. a.: jaunie vēl nebij atlustējušies.

Avots: EH I, 154


atmaukt

atmàukt,

1) tr., ab-, weg-, zurückstreifen:
piedurknes; ce̦puri uz pakausi; brilles uz pieres atpakaļ MWM. X, 468; [

2) intr., schnell herkommen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich zurückstreifen
Nerft, Kreuzb.;

2) sich losstreifen
Ruj.]

Avots: ME I, 175


atmest

atmest,

1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;

5) a. ķevenes Siuxt, sterben;


6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,

1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);

4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡

8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.

Avots: EH I, 155


atņemt

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atostīt

atuostît einen Geruch identifizieren ("izprast smaržü) Warkl. Refl. -tiês,

1) = ‡ atuostît Warkl.;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss riechen.

Avots: EH I, 177


ātoties

ātuoties "sich vexieren" Für, I. Zu li. otùs "eilig"?

Avots: EH I, 196


atpildīt

atpildît (li. atpìldyti),

1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;

2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;

3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.

Avots: EH I, 158


atpīle

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181


atpirkt

atpìrkt, ‡

2) sich revanchierend kaufen:
vajaga arī mums a. Pas. VI, 43; ‡

3) bestechen
(?): atpirkuši burvi, lai apbuŗ Pas. VI, 63. ‡ Refl. -tiês, sich loskaufen.

Avots: EH I, 158


atplātīt

atplātît ar ruokām, abweisend mit den Handen gestikulieren Oppek.

Avots: EH I, 159


atpūlēt

atpũlêt, mühsam herschaffen Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês.

1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;

2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.

Avots: EH I, 160


atpurināt

atpurinât, tr., ab-, weg-, zurückschütteln: matus nuo pieres.

Avots: ME I, 183


atpūta

atpũta -auch AP.,

2): pavasar slimiem grūta a. Zvirgzdine. nevar atpūtas ievilkt ebenda. Demin. atpūtiņa BW. 686 zu korrigieren in: Demin. atpūtiņa BW. 686,4 var.

Avots: EH I, 160


atrādīt

atrãdît,

1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda!

2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,

1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;

2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).

Avots: EH I, 161


ātrīgs

ãtrîgs, heftig, als inhärierende Eigenschaft: viņš ātrīgas dabas.

Avots: ME I, 245


atsakas

atsakas, Wiedererzählung, das Referieren: pasaku atsakas stāstīt Etn. IV, 160. es vairs nevaru nuopelnīt atsaku algas A. XVI, 495.

Avots: ME I, 187



atsaldīt

II atsaldît (li. atšáidyti),

1) abfrieren lassen
Warkl., (mit alˆ ) Nautrēni: pirkstiņi atsaldīti. atsaldi vien kājas!

2) abkühlen
(tr.) Ludsen"

Avots: EH I, 163


atsalot

atsaluôt, hin und wieder ein wenig frieren (nachdem die Erde schon aufgetaut ist) Siuxt: pa˙visam jau ziema nenuoies, vēi jau atsaluos ar, bet labs ceļa laiks vairs nav gaidāms.

Avots: EH I, 163


atsalt

atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,

1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;

2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;

3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.

Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi

Avots: ME I, 188


atsaukt

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163


atšaut

atšaũt (li. atšáuti),

1) tr., wegschiessen:
ruoku, kājas;

2) losriegelen:
bultu, meton. durvis;

3) von sich strecken, hängen lassen:
asti, lūpu, ļipu. vilki asti atšāvuši (Var.: nuolaibuši) BW. 2386. guļ asti atšāvis. Euphem. für sterben: vilks iekrita aitās, un viena atšāva ļipu LP. VI, 585; PS.; [asti atšaut, krepieren Neuermühlen];

4) intr., herschiessen, zurück-, weg-, herbeieilen:
ezis paskrien tādu gabaliņu un atšauj zaļu lapiņu mutē LP. V, 216. steigšus atšauj bite R. Sk. II, 54. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss schiessen;

2) her-, zurück-, wegeilen:
zaltis tai pašā brīdī atšāvies nuost LP. VI, 20;

3) sich erholen, sich verschiessen:
dze̦strā ē̦nā varēja atšauties LP. V, 176. strādnieki aizgāja dienvidū atšauties AP. lai zirgi atšaujas [Wandsen, Sunzel];

4) abkühlen, kälter werden:
ļauj lai putra, maize [Lisohn, Weinschenken]. karsts ūdens atšaujas;

5) verschalen:
alus atšāvies [Rujen].

Kļūdu labojums:
vilki asti atšāvuši = vilki astes atšāvuši

Avots: ME I, 200


atsēdināt

atsêdinât,

2): vajaga saberzt nātri sulā un likt uz auguonu virsū, tad viņš atsēdina tuo auguonu Seyershof; ‡

4) upe atsēdina Segew., der Fluss bildet (ausserhalb seines Bettes) stagnierendes Wasser, lässt seine Fluten gegen die Strömung hin rückwärts kreisen oder drängt (anschwellend) das Wasser seines Nebenflusses an der Mündung zurück.

Avots: EH I, 164


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atskaitīt

atskàitît [li. atskaitýti,

1) hersagen:
pātarus, baušļus Kaudz. M.;

2) abziehen, subtrahieren:
vai pruot izdarīt saskaitīšanu, atskaitīšanu? Etn. III, 106;

3) abrechnen, absehen:
atskaituot zirgu dzelzs pinekļu žvadzienus, nekāds cits truoksnis apkārtnes mieru netraucēja JR. IV, 154.

Avots: ME I, 191


atšķērst

atšķḕrst, tr., öffnen, sezieren: nuokautu luopu.

Avots: ME I, 201


atskurbināt

atskur̃binât, wieder nüchtern machen, von einem Rausch befreien: piedzē̦rušu. Refl. -tiês = atskur̃bt, wieder nüchtern werden, den Rausch verlieren: atskurbis viņš vairs nevar atminēties Latv.

Avots: ME I, 193


atskust

[atskust Warkland, tr., stellenweise abrasieren.]

Avots: ME I, 193


atslāpt

atslâpt, auch atslâpêt, den Durst verlieren: es vēl neatslāpis Apsk. I, 305.

Avots: ME I, 193


atslēga

atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.

Avots: ME I, 193


atšmaulēt

atšmaulêt, zurück-, wegstreichen Heniņ: a. matus nuo pieres.

Avots: EH I, 174


atspīdināt

atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169


atspīrināt

atspīrinât Vīt. "= nùospīrinât". Refl. -tiês,

1): vērsis gaidīja, uz visām četrām atspīrinājies A. Brigadere Dievs, daba, darbs 314; ‡

2) "krepieren"
Vīt.

Avots: EH I, 169


atspuris

atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170


atstaigāt

atstaĩgât, intr., freqn., herspazieren, herkommen: atstaigā katru dienu šurp Laps. Refl. -tiês, bis zum Überdruss spazieren.

Avots: ME I, 197


atstarot

atstaruôt, tr., u. intr., Strahlen zurückwerfen, reflektieren, erglänzen: gaiss atstaruo gaismas starus Astr. 8. dievs duod manam mūžiņam ze̦lta staruos atstaruot BW. 18135, 6. Refl. -tiês, zurückgeworfen werden (von Strahlen) Astr. 9.

Avots: ME I, 197


atstāt

atstât (li. atstóti, [russ. отстáть]),

1) intr., sich entfernen, weichen, sich trennen, scheiden, von jem. lassen:
atstāj nuost, nieku puiši BW. 12697. drudzis atstāja Etn. I, 83. man pašam raudas nāca, nuo māmiņas atstājuot Ltd. 1196. tīšām vedu trīs pūriņi, nuo bālīša atstādama BW. 16524, 2; [

2) krepieren:
šuonakt guovs atstāja U.; auglis viņai atstāja U., sie abortierte];

1) tr., zurück-, hinter, verlassen:
Sprm. kas ņe̦mams, ņemt, kas atstājams, atstāt. lauziet, meitas, visus zarus, galuotnītes atstājiet BW. 13250, 44. ce̦turtdienu še es būšu, tad vairs tevis neatstāšu 13257, 2. atstāt darbu, streiken.

Refl. -tiês,

1) sich entfernen, weichen:
pruoties kaunu, atstājies (Var.: atstāj nuost) BW. 11502. drudzis atstājuoties (Var.: atstājuot) LP. VII, 1242;

2) mit nuo, zurücktreten, aufgeben, abtrünnig werden:
atstāties nuo mūrēšanas LP. VII, 372; nuo dieviem VII, 470;

3) mit Inf., aufhören:
atstājās raganās iet LP. VII, 605. atstâjums, die Nachlassenschaft.

Kļūdu labojums:
nieku puiši = nieku puisi
16524, 2 = 16584, 2

Avots: ME I, 197


atstatīt

atstatît, (li. atstatýti) tr.,

1) zurückstellen:
krē̦slu;

2) perhorreszieren:
liecinieku, tiesnesi Konv. 1

Avots: ME I, 197


atstervelēties

atster̂velêtiês 2 Dunika, Kal., krepieren: vai tas suņa pagāns vēl nav atstervelējies?

Avots: EH I, 171


atstipt

atstipt Dond., intr., krepieren: ve̦cais zirgs nu reiz atstipis.

Avots: ME I, 198


atstirināt

atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172


attēlot

attè̦luôt, tr., wiedergeben, reproduzieren: pilnīgi tuo pašu attē̦luot, kas oriģinālā Vēr. I, 1328. Refl. -tiês, sich widerspiegeln: tas var attē̦luoties rakstnieka fantazijā Jan. attē̦luojums, die Wiedergabe, Reproduktion, das Abbild. attē̦luotājs, wer wiedergibt, reproduhiert: viņš ir nuovē̦ruotājs un nuovē̦ruotā attē̦luotājs Vēr. II, 715.

Avots: ME I, 204


attirpt

attìrpt, die Taubheit, Unempfindlichkeit der Glieder verlieren: atraisi drusku tuo kāju, lai attirpst LP. V, 169.

Avots: ME I, 205


atvadēties

atvadêtiês: auch Golg. (hier mit der Bed. "etwas verschalen, an Stärke verlieren", im Gegensatz zu nùovadêtiês, ganz und gar verschalen").

Avots: EH I, 177


atvārdoties

atvā`rduôtiês, mit Worten parieren: "kas tādiem guļavām lasīs!" Laima atvārduojās J. Veselis.

Avots: EH I, 179


atvest

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.


3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês,

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180


atvest

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209


atvīcināt

atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181


atvilnīt

atvilˆnît PS., herstolzieren.

Avots: EH I, 181


atvirzīt

atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,

1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;

2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. 2 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.

Avots: ME I, 211


atzīdīt

atzîdît [li. atžìndyti], tr.,

1) abgewöhnen (von Tieren):
atzīdīts teļš, ein abgewöhntes Kalb;

2) ein schon von der Brust genommenes Tier wieder anlegen
Mag. III, 1, 100.

Avots: ME I, 213


atzīmēt

atzìmêt, tr., verzeichnen, annotieren: skaitļus atzīmēt grāmatiņā A. XX, 620; Vēr. II, 759.

Avots: ME I, 213


audzēt

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216


auglējs

aûglẽjs,

1) schnell wachsend (von Pflanzen, Tieren und Menschen):
auglējs stāds, sivē̦ns, bē̦rns A. X, 2; 66;

2) auglēja ir jēre, kas agri atne̦sas (Trik. n. PS.)].

Avots: ME I, 216


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


auļekot

auļe̦kuôt, intr., galoppieren: patruļa auļe̦kuoja B. Vēstn.

Avots: ME I, 224


aulekši

aũlekši: viegli kâ jatnieks uz aulekšu zirga (auf einem galoppierenden Pferde) A. Brigadere Skarbos vējos 47.

Avots: EH I, 187


aulekši

aũlekši, auch aule̦ki, (ein auf Grund des Adv. aulekšus gebildetes Substantiv), der Galopp, das Galoppieren: es dzirdu zirga aulekšus B. Vēstn.

Avots: ME I, 223


aulekšot

aũlekšuôt, intr., galoppieren, schnell laufen: tie aulekšuoja uz mājām RKr. XI, 78.

Avots: ME I, 223


auļot

aũļuôt, intr., galoppieren, dahineilen: divi nuo viņiem auļuoja šurp Apsk. I, 659. juo trakāk auļuoja mans kuģis Skalbe.

Avots: ME I, 224


aurēt

aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,

1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;

2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;

3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;

4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,

1) heftig heulen:
vējš aurējas;

2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;

3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]

Avots: ME I, 225, 226


auts

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231


āžerēties

āžerêtiês, ‡

2) "sich zieren; sich geckenhaft betragen"
Rigascher Strand.

Avots: EH I, 196


āzis

âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),

1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;

2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;

3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;

4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;

5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;

6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];

7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;

8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;

9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]

Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647

Avots: ME I, 246


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248


baidīt

baidît (unter baĩdinât): baĩdît auch Kaugurciems, Orellen, Salis, Strasden, Wolm., baîdît auch Aahof n. FBR. IV, 43, Warkl. Refl. -tiês: sich genieren BielU.

Avots: EH I, 198


baigot

baiguot: auch Für. I. Refl. -tiês,

2) "sich ängstigen; phantasieren, im Traum Gespenster sehen"
Dunika.

Avots: EH I, 199


balsnīt

balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]

Avots: ME I, 255


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


banda

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262


banstaklis

bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],

1) das Zwickeisen der Böttcher;

2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]

Avots: ME I, 263


bārda

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]

Avots: ME I, 273


bardzīgs

bar̂dzīgs, streng, hart (als inhärierende Eigenschaft).

Avots: ME I, 263


baurot

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât 2 Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268


bembelis

bèmbelis 2 , ein Schimpfwort Annenhof, Mar. [ in Bezug auf Menschen (von kleinen, hässlichen, dickbäuchigen Kindern), Tiere (von dickbäuchigen Kälbern und Pferden) und verkrüppelte Bäume. Nebst bemberis "ein Dicker" u. a. zu li. bemblỹs ("jis apulže̦s kaip bemblys, t. y. tùr,is didi, pilvą") bémblėti "становиться толстымъ, покрываясь наростами (о деревѣ)", bamblỹs "кубовастый человѣкъ", le. bam̃ba "Kugel" (s. dies) u. a.]

Avots: ME I, 278


bērnoties

bḕ̦rnuoties, auch -īties, ĩjuos,

1) Kinder, Junge zur Welt bringen, Junge bekommen (namentl. von fruchtbaren Tieren):
lapsas bē̦rnuojas alās. vidū žurkas bē̦rnuojas BW. 20510;

2) Kindereien treiben:
kuo es bē̦rnuojuos, ve̦cs cilvē̦ks būdams?

Avots: ME I, 291


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


bezkrunkains

bezkruñkains, -aiņš, keine Runzeln habend, runhellos: bezkrunkaiņa āda, piere.

Avots: ME I, 284


bezvaida

bezvaida murgi seufzerloses Phantasieren Rainis Duomas I, 588.

Avots: ME I, 286


biedrot

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306


bietēt

bietêt, mit der biete einen Lehmestrich ebnen, planieren Spr.

Avots: ME I, 306


bizināt

bizinât,

2): auch Mahlup (hier mit langem z gesprochen!), Siuxt. Das Zitat aus BW. 12186 ist unter

1) zu placieren, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 228.

Avots: EH I, 222


blaizīt

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308


bleivēt

I bleivêt, -ẽju "pieliet, piepildīt" Druw.; "viel Flüssigkeit hinzugiessend, eine dünne Suppe kochen" PV. Refl. -tiês achtlos und sorglos mit Wasser hantieren" PV. (mit èi 2 ). Aus d. bläuen?

Avots: EH I, 227


blesis

II blesis (ein fauler Schlingel): auch Gr.-Roop, Seyershof (hier auch von Tieren gesagt): suns guļ kā b., neiet pie luopiem ganuos Seyershof.

Avots: EH I, 228


blīžģēt

blīžģêt, -u. -ẽju,

1) schallen
(?): lietus līst ka blīžģ Golg.;

2) viel und laut sprechen
Golg.: kuo te visu rītu blīžģi? paliec mierā! Refl. -tiês "lärmend hantieren" (mit ì 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 231


boķis

II buoķis, ein wohlbeliebtes Wesen (von Menschen und Tieren): sabaruojies kâ buoķis.

Avots: ME I, 361


boksterēt

buõksterêt, buchstabieren; s. buoksts 2.

Avots: ME I, 361


bokstīt

[I buôkstît, - stu, - stīju Lis., buchstavieren; s. buoksts 2.]

Avots: ME I, 361


boksts

II buõksts [Salis], buoksts, - s Spr., der Buchstabe, [das Buchstabieren]: bē̦rns jau iet pa buokstu od. ar buoksti Spr., das Kind buchstabiert schon. es māku buokstu, auch buoksteri Kok., Sessw. n. A. XI, 82.

Avots: ME I, 361


bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362


borināt

borinât Dond., tr., spazieren fahren.

Avots: ME I, 321


bosele

buosele Tas latv. draugs 1837, №№ 3 und 5, = bumba, Kugel, Ball. Vielleicht in *buozele zu korrigieren, vgl. unten buoze I,6.

Avots: EH I, 259


brammēt

bram̃mêt, brambêt [L.], - ēju, tr., [hastig, ausfahrend in Worten sein L.], heftig schelten, malträtieren: vīrs brammē sievu kâ čigāns zirgu. ik pie kruoga piejādams, brammē savu kumeliņu BW. 21892. jūras putni, gaigalīši, brammē manu kumeliņu BW. 30962, 1. [runādams ar tavu kungu runā ar guodu, pruoti kaunu, nebrammē, nebrēc! Manz. Post. II, 375. Judi brammē̦dami brē̦c III, 96.] Refl. - tiês, sich vornehm gebärden: jādami kāzinieki taurēja un visādi brammējās BW. III, 1, 87. žūpa brammējas krogū Sassm. [Entlehnt; vgl˙dän. bramme "prahlen".]

Avots: ME I, 323


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


braucējs

bràucējs, jem., der fährt, der Fuhrmann, Passagier: mežā braucējs, wer in den Wald fährt, um Holz zu hauen und es nach Hause zu führen; kārtī braucēji, die Paten, die in den Wald nach der Schaukelstange fahren BW. 1651. šuodien bija daudz braucēju, Passagiere. kur mans braucējs? wo ist mein Passagier? oder wo ist, der mich kutschen wird?

Avots: ME I, 325


brauciens

bràuciêns,

1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;

2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;

3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.

Avots: ME I, 325


braucīt

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. 2 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325


braukt

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 1 und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326


brāzāt

brāzât, -ãju,

1) reiben, kratzen
(mit à 2 ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;

2) schmieren, sudeln
(bràzât 2 ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.

Avots: EH I, 239


brīdēt

brīdêt, - ēju, [brîdêt 2 Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333


brīdināt

brĩdinât, brĩdenêt [Bl.], tr.,

1) rügen, schelten, bedrohen:
mazi nākat ēst un dzert, lieli tautu brīdināt BW. 17521, 4;

2) warnen
LP. IV, 42;

[3) ansputen
U.: zirgus]. Subst. brĩdinātājs, der Warnende; brĩdinājums, die Rüge, der Verweis; die Warnung. [Vielleicht als alte Iterativform zu slav. briti "scheren, rasieren", bridъkъ "scharf" ai. bhrīņāti "versehrt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 94.]

Avots: ME I, 333


briedēt

brìedêt 2 Pilda, Zvirgzdine, -ēju, schwatzen, lügen; phantasieren: ļaudis briedē, ka jam kāzas būs Zvirgzdine, nez kuo briedē, gulē̦dams miegā ebenda. nebriedē, kâ nevajag! Pilda. Das -ie- ist hier aus ostle. -ī- erschlossen !

Avots: EH I, 243


briesmonis

briẽsmuonis (unter briẽsmuoņa): auch AP. (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 244


briežauka

briêžauka Lasd., grosser Wind, Sturm (vom 15. Aug. - 8. Sept.) während der Brunstzeit der Elentiere.

Avots: ME I, 338


brika

brika,

1): ein Lastwagen; ein Fuder
Grünwald; ein Lastwagen zum Transportieren von Spreu Pankelhof, Würzau; "smagi rati" Siuxt;

2) ein flinker Bursche
Segew.

Avots: EH I, 241


brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


brizdāt

brizdât, - āju, tr., rasieren N. - Bartau n. LP. VI, 29 (eig. wohl: mit grossem Geräusch den Bart abkranzen; vgl. brizdât, brizdu brazdu [und auch li. brìzinti "тереть" РФВ. LXV, 312]).

Avots: ME I, 333


brūcēt

brûcêt 2, - ēju, Steppstiche machen, brodieren: šuvēja brūcē kre̦kla krūtis Ahs.

Avots: ME I, 341


brucināt

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês,

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244


brūtēties

brũtêtie-s, - ējuos, brũtuôties,

1) sich als Braut gerieren, liebeln:
ar tuo puisi viņa sen jau brūtuojas U.;

2) wie Braut und Bräutigam leben, ein Liebesverhältinis haben:
meitas un puiši brūtējas bez ziņas Rol. 253.

Avots: ME I, 341


bubuļains

bubuļaîns (unter bubulains): bē̦rnam bubuļaina piere Ahs.

Avots: EH I, 248


bubure

bubure, bubiere, Alpenjohannisbeere (ribes alpinum) Mag. IV, 2, 32, Etn. II, 50. [hier: "jāņuogas". - buberene N. - Bartau, ribes nigrum. - Etwa *bu(k)bēre aus Bockbeere? Vgl. buburenes.]

Avots: ME I, 343


buki

‡ *buki, in der Verbindung (krietni) bukus izkauties Celm., =âžus kaût, vomieren. Zu buks.

Avots: EH I, 249


bullis

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. 2 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


bundzis

II bundzis, ‡

3) ein Kosename für Stiere
(mit ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. Būga Tiž. II, 462 f.

Avots: EH I, 253


burbucis

bur̂bucis Nautrēni, eine ganz versumpfte Stelle, die man nur schwer oder gar nicht passieren kann, und aus der beim Druck Luftbläschen emporsteigen.

Avots: EH I, 254


burtot

burtuôt,* [bur̃têt Salis], buchstabieren: bē̦rns jau pruot burtuot.

Avots: ME I, 355


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


buturis

buturis Auleja,

1) ein dichter Schwarm (von Insekten);

2) ein aus Stroh hergestellter, kleiner Gegenstand zom Dekorieren eines Zimmers.

Avots: EH I, 256


čačis

I čačis,

1) ein in Äste auseinanderstehenden Holz, ein Quirl
[bei Bielenstein Holzb. 278] zum Umrühren des Bieres, des Mehles: saimnieks beŗ zirgiem miltus un maisa ar kuoka čačīti Vēr. II, 855; [eine Astgabel Bielenstein Holzb. 426];

2) čači, ästige Stangen als Gestell, worauf Erbsen, Klee
u. a. zum Trocknen aufgesteckt werden [Kursiten, Nigr.], Frauenb., Ahs.;

3) čača od. čaču arkls, čačarklis Scrunden od. čačis [Bielenstein Holzb. 476], der Hakenpflug. [čači wohl aus *cači, zum nom. s. *cacis aus sacis zu sakas "Mistgabel",
li. šakà "Ast".]

Avots: ME I, 400


čakstēt

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402


cals

cals [Michalowo, mit hochle. a aus e̦], ein viereckiges Brettchen mit je einem Loche in jeder Ecke zum Verfertigen von Gürteln, der calenes od. calu [Michalowo] BW. I, S. 875, No 1111 (aus Selburg) resp. cala juostas Illuxt. Dagegen BW. 3571 (aus Lubn.) heisst es: cala (= dzīpara) juosta"[?].

Avots: ME I, 363


čapasti

čapasti, das Eingeweide geschlachteter Haustiere, daraus Seife gekocht wird Mar. n. RKr. XV, 110, [A. - Schwanb.]: nuo cūkas tika daudz čapastu Skuja.

Avots: ME I, 404


čāpot

čāpuôt (unter čâpât): auch Kurmene, (mit â ) Sonnaxt; auf allen Vieren kriechen Spr.

Avots: EH I, 287


čāpu

čāpu, kriechend (auf allen Vieren).

Avots: ME I, 409


časkas

časkas,

1): auch Saikava, Salisb., Seyershof, (časki) Salis;

2) Hülsen, Schalen (z. B. von Nüssen, Sonnenblumensamen), harte Abfälle überhaupt
Lems.;

3) Fettgrieben
Warkl.; eine Speise ans gebratenen, fein gehackten Eingeweiden, Nieren, Leber u. s. w. Meiran.

Avots: EH I, 285


celt

celˆt,

10): auferstehen
LLD.II, 1722;

11): auch AP., Frauenb.; ‡

12) heilen, kurieren:
izgājis pilsē̦tā visus dakteŗus, un ne˙viens nav cēlis Seyershof; ‡

13) laivu c. "mit dem Boot nachfahren"
VL. aus Lubn.; laivu nuo malas c. (laist) Stender Deutsch-lett. Wrtb., abfahren mit einem Boot;

14) bekommen:
nuo baruona bija cēlis ... dāvanu Janš. Bandavā I, 278. kur tad jūs tâ kuo cē̦luši? Dzimtene I 1 , 395. citiem būs kuo skatītiês, kur es tādu jaunu kunga cē̦luse Sonnaxt; ‡

15) heiraten:
redzēs, kas viņu cels Janš. Dzimtene II 2 , 21; ‡

16) me̦slus c. Stender Deutsch-lett. Wrtb., Tribut auferlegen.
Refl. -tiês,

1): sirds cilvē̦kam ceļas, man ereifert sich
Talsen;

3): gaiss (Wolken),
lietus ceļas Heidenfeld. rasa sāk c. Linden;

7): (zum Reichtum, Ansehen kommen)
auch AP.: viņš vare̦n cēlies, kamē̦r apprecējies;

9) aufkommen, in Gebrauch kommen
Frauenb.: kad kuļammašīnas sāka c. Salis. saules puķes nav ilgi, kamē̦r cēlās Seyershof.

Avots: EH I, 264


censle

ceñsle (unter censeles),

1) "kājas stilbs" Schlehk;

2) das Bein eines Tieres
Luttringen.

Avots: EH I, 265



četrējāds

četrējâds, viererlei; adv. četrējâdi, auf viererlei Weise.

Avots: ME I, 410


četreniski

četreniski, četriniski,

1) vierfach:
četriniski saluocīts papīrs A. XI, 263. ābuolu sagriež četreniski Ahs.;

2) auf allen Vieren:
rāva viņu četreniski dziļāki pagrabā Niedra.

Avots: ME I, 410


četri

četri [če̦tri Ronneb.], vier; oft indekl.: četri zirgi, četras od. četri aitas, gen. četru od. četri zirgu, aitu u. s. w. zirgs palika sniegā ar visām četrām MWM. X, 802. iedzimtie uzme̦tušies visām četrām uz baļķi Antr. II, 73. šie iešuot četruos (zu vieren) uz avuotu LP. VI, 942. Aber: es būšu četruos (um vier Uhr) pie tevis. nesaki tu ne četru vārdu, sage du kein Wort A. XX, 126. [č- hier wohl unter slavischem Einfluss statt c-, das z. B. noch im loc. cetruos L. vorliegt; vgl. Le. Gr. 331 a. Auch in einem handschriftlichen Wörterbuch Füreckers heisst es: zettri.]

Avots: ME I, 411


četriski

četriski, auf allen Vieren: Ansis klupa, ka nākuošā acumirklī četriski grāvja malā atmuodās Por. II, 100. mazs bē̦rns iet četriski Plm. tas nuometies četriski Etn. II, 77.

Avots: ME I, 411


četroties

[četruôtiês, auf allen Vieren kriechen U.]

Avots: ME I, 411


četrrāpot

četrrāpuôt, auf allen Vieren kriechen Janš. Līg. I, 294.

Avots: EH I, 289


četrrāpu

četrrãpu, četrrãpus, auf allen Vieren kreichend: bē̦rns lien četrrāpus. skruodelis tumsā grābstījies četrrāpus. nuomesties četrrāpus.

Avots: ME I, 411


četrrocis

četrrùocis, der Vierhändige (von Tieren).

Avots: ME I, 411


četrstūrains

četrstùrains, viereckig: mājiņa bija četrstūraina Stari I, 323.

Avots: ME I, 411



cicis

cicis, cics BW. 24190,1 var., cice, ciča, die Mutterbrust, die Zitze bei Tieren [und Menschen]: cūka sapūst, ciči paliek (Rätsel). bē̦rnu atšķirt nuo ciča. Entlehnt.

Kļūdu labojums:
2410,1 var. = 24190 var.

Avots: ME I, 379


cierēt

ciẽrêt, - ēju, auch cierât, - āju, spazieren (hieraus entnommen). Vgl. siẽrêt.

Avots: ME I, 395


cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396


cilināt

cilinât [li. kìlinti "поднимать"], tr., freqn.,

1) wiederholt heben, [viel in Händen haben, gebrauchen, berühren
U.; oft anführen (eine Stelle), zitieren L.; (an eine andere Stelle) versetzen L.]; anregen: tautas garu Kronv.;

2) erheben, loben:
ciliniet, bāleliņi, manu mazu augumiņu. Refl. - tiês:

1) sich brüsten
Elv.;

[2) sich von einem Orte erheben, um anderswo frische Luft zu schöpfen, sich zu erholen
L.].

Avots: ME I, 381


cilpa

cil˜pa [Wolm., Ruj., Nigr., u. a.](li. (kìlpa), [cilˆpa Kr., K., Bers., cìlps 2 Kreuzb., Warkh., Domopol],

1) die Schlinge, Schleife:
cilpas likt, taisīt putniem. bende me̦t nuoziedzniekam cilpu kaklā. viņš pats savās cilpās, er hat sich selbst die Grube gegraben. cilpu iemest diegā, virvē. āki un cilpas, Haken und Ösen. cilpām kāpt, hinaufklettern mit Hilfe von Schlingen eines Strickes, wie es die alten lettischen Imker taten Bielenstein H. 198. cilpiņas, Schlingen im Netze;

2) Knoten, Schlinge im Gewebe:
kad iekāpa aude̦klā, cilpas vien, blavas vien;

3) der Haken, Absprung (des Hasen), der Umweg, Umschweif:
cilpu, cilpu (od. cilpu cilpām) zaķītis lēca, od. zaķis metās cilpu cilpām. me̦t cilpas kâ zaķis (od. vilks);

4) das Bein:
tu kailām cilpām skraidi; cilpas vaļā laist, sich davonmachen U. skrējuši, kuo tikai nu cilpas ne̦s Upīte Medn. laiki 156. izstaipīt stīvās cilpas Rīg. Av.;

5) cilpām iet, beim Aufsagen des Gelernten Auslassungen machen
U.; cilpām laist, im Lesen überspringen Mag. IV, 2, 156;

6) nach RKr. III, 135 soll cilpa eigentl. bedeuten: die aus der Vereinigeng der Achillessehne mit dem Sprunggelenke entstande Schlinge, welche zum Aufhängen der geschlachteten Tiere dient; auch der ganze an dieser Schlinge hängende Schenkel.
[gaļas cilpa U. "ein Stück Fleisch". Vielleicht nach Persson Beitr. 592 1 und Hirt BB. XXIV, 265 u. 27 zu ahd. halftra "Zaum"].

Kļūdu labojums:
aiz"Bers."jāiesprauž (hinter"Bers."ist eizufügen): cilps Spr.,
jāizmet (zu streichen ist): selten cilps Spr., RKr.V, 92,A.XII,333,

Avots: ME I, 381, 382


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


cimene

cimene, der Nacken (namentl. von Tieren: Hunden, Katzen); [vgl. cimenis 4].

Avots: ME I, 383


cinca

ciñca [Naukschen], die Wade an Menschen und Tieren [ciñcis Ruj.]; der untere Hinterfuss des Schweines vom Mittelgelenk ab Bergm.; kailas cincas, nackte Füsse; zirgam nuobe̦rztas cincas U. Zu cinksla und li. kìnka "Kniekezle; Hesse."

Avots: ME I, 384


činkulis

[II činkulis,

1) jem., der eine Arbeit nur protestierend und sich beklagend verrichtet
Siliņ, (dafür auch činkulīgs cilvē̦ks);

2) "ein zäher Mensch, mit dem man viel feilschen muss"
Gramsden; ein rechthaberischer Mensch Rönnen.]

Avots: ME I, 413


cirpa

[V cirpa Oppek., = stirpa, ein viereckiger, langgestreckter Heuschober.]

Avots: ME I, 386


collāt

col˜lât, - āju, langsam gehen (von Menschen und Tieren Līn. Wain. [Vielleicht kur. (aus *culnāt?); vgl. li. kiuldinti "идти согнувшись".]

Avots: ME I, 397


cūka

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I 4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398


čuknīt

čuknît: auch Orellen,Refl. -tiês, unbeholfen hantieren Seyershof: tikmē̦r čuknīj[u]sies gar aku, kamē̦r dabū[ju]si ar spuoli ruokā Pas. V. 315 (aus Serbigal).

Avots: EH I, 294



čūriski

I čũriski, čũrisku(s), auf allen Vieren, mit zusammengezogenen Knieen: iet, mesties, izmesties č. Grünh.; čūriski gulēt Mag. III, 1, 38; [dafür cūrisku Für.].

Avots: ME I, 425


dacirst

dacìrst, ‡

2) bis zu einer bestimmten Stelle (hin)hauen:
d. kuokam da serdei (serdes Warkl.) Saikava;

3) anschlagen, zuschlagen, einen Hieb versetzen:
dacirtīšu ... spieķi pie grīdas Pas. VIIl, 201. dacērt tam iņģistam pa pakaļu! Warkl.;

4) "?": iesāka dzert un dacirta ("vēl dzēra"), kamē̦r bij iereibuši Lubn.

Avots: EH I, 301


daiet

daiet,

1): meita dagāja pie krieva, heiratete einen Russen
Lös.;

2) müssen, nötig sein:
tev daies... kauties Pas. VIII, 98 (ähnlich I, 280 und 244). par jaunu dagāja sēt (man musste von neuem säen) Kaltenbr.;

3) widerfahren, passieren:
redzi, kai man par labu sirdi dagāja, ka izdauzīja ... smadzeņus Pas. I, 147 (aus Lettg.);

4) zukommen
Kaltenbr.: jam dagāja kādu dividesmit rubļu.Refl. -tiês, = daiet 2 Kaltenbr.: vilkam dagājās ciest badu Pas. I, 158. nesvied ... akā mēslu! var vēl d. atdzerties Birk. Sakamv. 124; "gadīties" Lixna.

Avots: EH I, 303


dailināt

daĩlinât [Nigr.] (li. dáilinti "verzieren"), zierlich, anmutig, schön machen: daila bija sērdienīte, kas tuo dailu dailināja? BW. 4460. dailinājums, die Verzierung.

Avots: ME I, 431


daiļš

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš 2 Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432


daiņoties

daiņuôtiês, dainuôtiês N. - Autz n. U., sich zeigen: viņš spieģelī vien daiņuojas cauru rītu MWM. VII, 3; [dàiņuôtiês 2 Mar., sich brüsten, prahlen; sich putzen, stolzieren; anscheinend zur Wurzel von daiļš.]

Avots: ME I, 432


dairīties

I daĩrîtiês, -uos, -ījuos,

1) umhergaffen, unentschlossen destehen, saumselig sein
Bers., Laud., Fest., [dàirītiês 2] Nerft, sich genieren: divi dur,, divi dairās (Rätsel). prasi jel. kuo dairies? [zirgs dairās un neiet uz priekšu Kreuzb.] zẽ̦ns vēļ nav aizgājis uz skuolu; dairās vien Dobl.;

2) auf der Hut sein, sich fürchten
[mit 2 N. - Bergfr.]: sargāties, dairāties, tīrumnieku zeltenītes. nakts spīganas kairās, kas dienas gaismas nedruoši dairās A. XX, 661. man dairās iet rijā, juo tur gulējis miruonis Etn. III, 18;

3) fliehen
Kabill.: uz akmeņa nesēdēju, nuo akmeņa dairījuos, lai tas mans arājiņš nuo kruodziņa dairījās [(Var.: dairējās, vairījās) BW. 27066]. kāda es dairījuos [Var.: vairījuos, sargājuos, bēgu], tāds man gadījās BW. 26988, 2;

4) Unsinn machen, sich müssig umhertreiben
Bers., [dairēties St.]: kuo tur dairies. Zu li. dairýtis "umhergaffen", dairus "оглядливый, опасливый"; dyrėti "оглядывать тайком",, apr. endyrītwei "ansehen", [nnorw. tīra "stieren, gucken", ae., as. tīr "Glanz" u. a. (s. le. daiļš), vgl. Holthausen IF. XXXV, 132, Bugge PBrB. XXI, 425, Trautmann Apr. Spr. 328, Persson Beitr. 369.

Avots: ME I, 432, 433


dālēt

dãlêt Seyershof, ohne Arbeit umherspazieren.

Avots: EH I, 311


dalīt

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķir,amies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435


dalsāt

I dàlsât 2 Saikava, gehen, spazieren, schlendern: d. pa mežu.

Avots: EH I, 305


daraut

daraût,

2): d. galdu (tuvāk pie siênas) Kaltenbr.Refl. -tiês.

1) sich nähern
Kaltenbr.: dorāvēs pie galda;

2) ein wenig fürchten, respektieren
Kaltenbr.: vajag d. tē̦va.

Avots: EH I, 307


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


darīšana

darîšana: savās darīšanās iet. seine Notdurft verrichten Dunika. lielā d. Ar., das Kacken; mazā d. Ar., das Urinieren.

Avots: EH I, 308


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


dasaldēt

[dasaldêt Drsth., anfrieren lassen.]

Avots: ME I, 442


dasalt

[dasalˆt Drsth., anfrieren.]

Avots: ME I, 442


dauzīt

daũzît (li. daužýti), -u, -īju, freqn., tr., wiederholt schlagen: (kumeliņš) dauza kaltas kamaniņas BW. 14486. kungs viņu vienmē̦r dauzuot JK. III, 73. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich stossen, sich balgen, randalieren, lärmen, unruhig sein:
bē̦rni dauzās pa sē̦tu. visi pagasta puiši ap tevi dauzās A. XX, 251. luops dauzās; grib vēršuos iet. zirgi dauzās pa stalli;

2) poltern, klopfen:
kas tur dauzās pie durvīm?

3) sich herumtreiben:
vēl šuo baltu dienu tur raganas apkārt dauzuoties Etn. III, 91. dauzāmies vēl tâ>pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

4) sich plagen, abquälen:
dauzās kâ pliks pa nātrām od. kâ akla vista. daũzîtãjs, jem., der immer schlägt: lūk, tâ iet ļaužu plēsējiem un dauzītājiem Aps. VI, 16. [Wohl (nach v. d. Osten-Sacken IF. XXII, 314) zu sloven. dúzati "stossen" und (nach Froehde BB. X, 300 und Zupitza KZ. XXXVII, 388) zu mhd. tuc "Schlag, Stoss"; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 262 und Petersson Balt. u. slav. Wortstud. 3.]

Avots: ME I, 445


dāvīties

dāvîtiês,

1) -uôs, -ĩjuôs. laut, hässlich schreien (von Menschen und Tieren)
Auleja, Bērzgale (mit à 2 );

2) tollen, sich (ohne Grund) unruhig verhalten
Wessen; "sich amüsieren" (mit à 2 ) Sussei. Zunächst wohl aus li. dõvytis "ālēties, pluosīties".

Avots: EH I, 313


deldzīgs

deldzîgs Bers., zu tribulieren, lamentieren pflegend: d. bē̦rns.

Avots: EH I, 314


delgt

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454


delkt

[delkt, -cu, -cu, tribulieren, turbieren Mag. XIV, 1, 154.]

Avots: ME I, 454


dēls

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463


dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461


deniņi

deniņi: auch der sing. deniņš AP., Siuxt, Strasden: pierei katra pusē viens d.

Avots: EH I, 315


derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457


derināt

II derinât: "kastrieren" Frauenb., Iw.

Avots: EH I, 316


dīdeklis

dĩdeklis [Schujen, Allendorf, Fest., dĩdêklis Jürgensburg, Segewold],

1) ein unruhiger, andere beunruhigender Mensch:
viņš tev kâ dīdeklis uz kakla Treiden, [Kokn.; auch ein Pferd, das angebunden nicht ruhig steht Oppek.;

2) dīdeklis Weinsch. "ein Gegenstand, mit dessen Hilfe man die Haustiere zu dressieren
(iedīdît) pflege"].

Avots: ME I, 476, 477


didelēt

didelêt,

1): frierend zittern
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617, Gr.-Buschh.; (auch reflexiv) unruhig, beweglich, ausgelassen sein AP.; ‡

3) unablässig bitten
(diedelêt) Sermus: tamē̦r dideleja, kamē̦r dabūja.

Avots: EH I, 319


didelis

[I didelis Warkh., Nitau, Fest., jem., der frierend zittert.]

Avots: ME I, 466


dideļot

[dideļuôt Nitau, frierend zittern.]

Avots: ME I, 466


didilāt

[didilât Wessen, didilêt Jürgensburg, frierend zittern.]

Avots: ME I, 466


dīdīt

dĩdît [nach RKr. XVI, 124 2 in Rutzau auch dîdît 2], -u, -īju, caus. zu diet,

1) tanzen lassen, zum Tanzen bringen, hüpfen machen, in Unruhe, Bewegung versetzen:
bieza putra bē̦rnus dīda, auzas dīda kumeliņu. pādi dīdīt, das Taufkind auf den Armen schaukeln;

2) tanzen lassen, dressieren, abrichten:
lāci, suņus dīdīt;

3) exerzieren lassen
(rekrūšus dīdīt);

4) quälen, vexieren, in Unruhe versetzen:
ve̦lns ve̦lnu dīda. kāds juods tevi dīda. [tevi lietuvē̦ns dīda]. Refl. -tiês, unruhig sein, unruhig stehen: dīdās, kâ pūķa sviesta saēdies Etn. I, 108. zvandnieku puisēniņi stāvu vien dīdījās BW. 498. Subst. dĩdîtãjs, einer, der dressiert, exerziert: lāču, zaldātu, zvē̦ru dīdītājs.

Avots: ME I, 477


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


dīkdonīgs

dīkduõtîgs,* ohne Arbeit existierend: dīkduonīgā gurdenībā Veselis Daugava 1928, S. 426.

Avots: EH I, 325


dipata

dipata Janš. Dzimtene I 2 , 46, Mežv. ļ. I, 49 eine Interjektion zur Bezeichnung des beim Laufen hörbaren Schalles von Fusstritten der Tiere.

Avots: EH I, 321


dirdelīgs

dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322


dižajot

dižajuôs iziet Dunika, OB., Rutzau, sich blamieren (übertreibend oder renommierend): stāstīja, stāstīja, līdz izgāja d.

Avots: EH I, 324


diznēt

[diznêt, -nu, -nēju, still stehend frieren, ein wenig zittern: kuo nu dizni? ej labāk istabā! Fest., Bers.]

Avots: ME I, 474


dobots

duobuots, duobuojs, gehöhlt, gruftig, runzelig: duobuota piere BW. 20120. duobuoja ustabiņa 24097, 1.

Avots: ME I, 532


dramzēt

[dramzêt, -ēju "exerzieren, drillen, gewandter machen": šuo neveikluo lāci gan vajag dramzēt Nieder-Kurl.]

Avots: ME I, 489


drāna

drãna,

2): auch Frauenb., PlKur., (drāniņa, ein kleines Kopftüch)
Sessau; raganai ir sarkana drānele Pas. VII, 67. drāneli aizrāvuse aiz acīm Janš. Mežv. ļ. II, 472. sīku rakstu galda drānu (Tischtuch) BW. 14674. sèja pieres : drānu 24662, 2;

3): drãnas PlKur., der Anzug, die Kleidung;
drānas apvilkties ebenda, sich ankleiden gana drānas mugurā BW. 29229 var.

Avots: EH I, 331


draņķe

dràņķe 2 Kaltenbr., eine Nichtsnutzige (Schimpfname für weibliche Personen und Haustiere): pele, d., sagrauzuse BW. 16759. Vgl. draķis 4.

Avots: EH I, 329


drāvēt

II dràvêt 2 [Warkh., Erlaa], -ēju, [drāvît L. W. 1921, Nr. 45, 3 3], tr., berufen, schelten, bedrohen Wallhof, Selb., Laud.: ej, drāvē tuo bē̦rnu, kuo viņš tur bļaustās. ar tautām baŗuoties, bāleliņus drāvējuot BW. 20714. drāvē mani dzē̦rumā BW. 27012. [Nebst dravêt (vgl. auch drauvêt) und (?) li. drovė´tis "sich genieren" wohl aus einem mnd. * drawen (neben drouwen) "drohen" (vgl. mnd. drawe neben drouwe "Drohung" und ahd. drawen "drohen".]

Avots: ME I, 494


driznēt

driznêt,

1) erstarren, gefrieren
Lös. n. Etn. IV, 18;

[2) müssig dastehen
Wessen].

Avots: ME I, 500


drūdzēt

drūdzêt,

1) "sastingt, sasalt. erstarren vor Kälte"
Lös. n. Etn. IV, 18;

2) [drũdzêt, trösteln C., N. - Peb.]; frierend zittern:
sāk man jau ruokas drùdzêt 2 Vīt. 67, [kuo drùdzi 2? strādā! būs silti Fest. (III prs. drùdz 2). Wenigstens in der Bed. 2 zu drudzis, slav. drygati "zittern"; zur Bed. 1 vgl. drūvêt u. drūzêt.]

Kļūdu labojums:
2:trösteln = frösteln

Avots: ME I, 506


dudulis

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510


duņavas

duņavas, kleine Flüsschen, Quellen, aufgestaute Gewässer, die nicht zufrieren Mag. IV, 2, 114.

Avots: ME I, 518


dupeņot

dupeņuôt, mit einer Fischerstange (dupenis) hantieren NB.

Avots: EH I, 343


duplis

duplis: auch Iw. (ein viereckiges, längliches; aus einem: Holzstück gehöhltes Salzgefäss).

Avots: EH I, 343


dūša

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530


dūzīgs

dũzîgs Siuxt n. Fil. mat. 68; langsam (von Menschen und Tieren gesagt).

Avots: EH I, 349


dviezt

[dvìezt, -žu, -zu Jürg. "bestreichen, verschmieren"; wohl kontaminiert aus zviest und * diezt (hierzu vgl. diezêt und Berneker Wrtb. I, 198.]

Avots: ME I, 538


dzelve

dzel˜ve [Salis], ein Wasserloch im sumpfigen Moraste Pabbasch [dzelˆve Warkh., Ruj.]: nuo šā e̦ze̦ra uz ziemeļiem vienā dzelvē lāde naudas nuogrimusi LP. VII, 1129. Auch: eine im Sumpf befindliche Flachsweiche U., Nabben; [Strudel. Wassersammlung U.; eine einschiessende Stelle, die man nicht passieren kann Salisb.] Vgl. dzelme.

Avots: ME I, 543


dzera

dzeŗa, das Trinken, Traktieren: viņu ievēlēja gan, bet dzeŗas jau nebija LP.

Avots: ME I, 547


dzert

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547


dzimtene

dzìmtene,

1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm 2 ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;

2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam;

3) die Gebärmutter
Diet.

Avots: EH I, 358


dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557


dzirdināt

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553


dzīt

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I 4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. 2 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559


dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362


dzīvsvars

dzîvsvars, das Gewicht eines lebenden Tieres.

Avots: EH I, 363



esītis

esītis Auleja, eine aus Stroh angefertigte Schmucksache zum Dekorieren eines Zimmers.

Avots: EH I, 370


ēst

êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,

1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;

4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;

5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;


6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das;

7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,

2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).

Avots: EH I, 374


gaiseklis

I gaiseklis, ‡

2) wer zu verlieren pflegt
PV.: ar tuo gaisekli nav vairs laba gala: kuo ieduod, tuo viņš izgaisina.

Avots: EH I, 377


gaiselīgs

gaiselîgs,

1) leichtsinnig
PV., (mit àI ) AP., NPeb., (mit ) Lieven-Bersen, (mit àI 2 ) Erlaa, Meselau, (mit 2 ) Schwitten: nuopietnās lietās viņš ir par gaiselīgu PV.;

2) zu verlieren pflegend
PV.: zē̦ns ir tik g., ka pazaudē visu.

Avots: EH I, 377


gaisināt

gàisinât: auch (mit ài 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, ("verlieren") Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine: ka(d) gaisina, ta(d) atruon Warkl.

Avots: EH I, 377


gājums

gãjums,

4): darbnīcā Īkstiņš juta sava gājuma ("?") ļaudis Veselis Dienas krusts 54; ‡

5) der Geschmack, Nebengeschmack:
kad nav caur ce̦pusi maize, tad viņai ir klāt mīklas g. Seyershof; ‡

6) "?": man šuogad aitu g. ne˙maz nav Salis. vai ir cikne˙cik sìena gājuma kuo pļaut? Linden in Kurl. mums šuogad vājš luopu g. (bedeute: wir haben in diesem Jahr weniger Vieh)
Sessw. piena g. ir piens, kas sviestam klāt; ar ūdeni viņu nuomazgā Seyershof; ‡

7) "die Art (von Tieren), der Stand (von Menschen)"
Zögenhof: cūku gājuma mums mājā ne˙maz nav. nuo saimnieku gājuma tik divi ieradušies: nuo kalpu gājuma bija trīs.

Avots: EH I, 389


gaļa

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598


galds

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


gaļīgs

gaļîgs: šī pastalu āda par daudz gaļīga, ādģēris tuo par maz kasījis Frauenb.; dick (von Menschen und Tieren) Frauenb., Seyershof.

Avots: EH I, 382


gals

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galva

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381


galvot

galˆvuot,

1) behaupten:
"nav atļauts", galvuo konduktuors Druva II, 906;

2) bürgen, kavieren:
es galvuoju par viņu, par viņa krietnumu. šī prece uz galvuošanu laba. galˆvuôtâjs, der Bürge, Kavent.

Avots: ME I, 597, 598


galvvidus

galˆvvidus, galˆvvidis, galvvids, die Mitte des Kopfes, der Schädel, Scheitel: mati bija pāršķirti ar celīti pār pašu galvvidi LP. VII, 499. viņam gluži pliks galvvidis Saul. bij daiļi ve̦lvē̦ta piere un galvvidis Zalkt. I, 114.

Avots: ME I, 598


gantēties

gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383


garaudzis

gaŗaudzis: māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes zu korrigieren in māsīcām, gaŗaudzēm, cūku seru vilnānĩtes BW. 25427, 3.

Avots: EH I, 385


garkaulis

gaŗkaũlis,

[1) " jem. mit langen Knochen"
(auch vom Klee u. a.) Nitau u. a.;]

2) ein Saumseliger, Träger, Faulenzer (vom Menschen und Tieren)
Naud., Sassm., Ahs.

Avots: ME I, 606


garradzis

gaŗradzis, der langgehörnte; gaŗragu luopi od. gaŗradži, Vieh, Tiere mit langen Hörnern Luopk. II, 74.

Avots: ME I, 607


gātelis

gàtelis 2 , ein Herumtreiber (von Menschen und Tieren gesagt) Bērzgale, Nautreni; "bezbēdīgs cilvē̦ks" Lettg. Nebstgàteris 2 wohl zu gāju "ich ging".

Avots: EH I, 390


gauža

I gaũža [Autz], ein Klagender, Lamentierender; zu gaust I.

Avots: ME I, 614


ģedavāties

ģe̦davâtiês Warkl., sich erkundigen nach, sich interessieren für: jī par tevi ģe̦davājas. Zu ģedêt II.

Avots: EH I, 425


ģērbināt

I ģērbinât,

1) putzen, aufstaffieren:
māte meitu nezin kâ ģērbināt Schmarden. Rīgā veda ģērbināt BW. 35135;

2) zirgam muti ģērbināt U. dem Pferde das Maul reinigen.
Rīšmete zirgus ģērbina Gr. -Sess. [Zu ģērbt.]

Kļūdu labojums:
aufstaffieren = aufstaffleren

Avots: ME I, 697


ģērdacis

gē̦rdacis, der Tag (der 17. März a. St., der Gertrudentag), an dem nach Volksglauben die Tiere vom Winterschlaf erwachen Oppek. n. Etn. I, 49.

Avots: ME I, 698


ģist

ģist, ģiedu, ģidu,

1) tr., merken, wahrnehmen, vermuten:
visur radītāja pē̦das ģied MWM. XI, 259. tu dzelžuos pats sevi liksi, pirms tu ģiedi G. All. Dadzis ģida, ka Lapiņa kundzes piere kâ sarautuos Dz. Vēstn.;

2) unpers., scheinen:
viņam ģida, ka Mariņa runā patiesību A. XV, 482 (Kontamination mit šķist). [Vgl. Le. Gr. 577.]

Avots: ME I, 700


glābt

glâbt: besprechend heilen, kurieren Frauenb., heilen (tr.) Iw.: g. limējumu. Refl. -tiês,

2): tikkuo g., sich mühselig ernähren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "mühselig").

Avots: EH I, 392


glaima

glaĩma [Bl.],

1) gew. glaĩmi, Liebkosung, Schmeichelei:
biedru glaimi viņu samaitājuši;

2) der Scherz
L., St., U. [Wohl zu gleims, gliema, li. gléima "Schleim", gliẽti "beschmieren", kleima "schmieren, liebkosen", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92; vgl. auch Boisacq Dict. 123 u. 150 f. Die Bed. 2 ist vielleicht durch ein dem r. глумъ "Scherz" entsprechendes Wort beeinflusst.]

Avots: ME I, 621


glēvulība

glē̦vulĩba, = gļē̦vulĩba: glē̦vulību viņš ne˙kad nav varējis ieredzêt Janš. Dzimtene IV, 156.

Avots: EH I, 393


glītot

glîtuôt,

1) sauber, schön machen:
pārvaldnieks glītuoja savas istabas Stari II, 520;

2) zivilisieren
* Kronw.

Avots: ME I, 628


gludens

glude̦ns: glude̦na piere Iw., Siuxt. glude̦na galviņa BW. 14353.

Avots: EH I, 394


godēt

guodêt,

1) = guodāt (s. dies.);

2) bewirten
LKVv., Wid.: g. viesus; [

3) gùodêt 2 "an Festtagen tragen"
(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt): svārkus guodēt Warkh. Refl. -tiês, sich zieren: kuo tu guodējies, ēd! Ruj. es pie galda guodējuos Warkh.].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):(eigentlich vielleicht schonen; vgl. guodāt)

Avots: ME I, 689


grāmata

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644


gramšļi

gram̃šļi [Ruj., PS., AP., Ronneb.],

1) allerlei zusammengesuchtes Zeug, zusammengesuchte Dinge:
sadabūt vis˙visādus gramšļus un grabažas Etn. I, 98;

2) kleine Stückchen od. Abfälle von Holz (Späne), Reisig, Stroh, Heu od. anderem Stoff:
ņē̦muse skudru pūļa gramšļus Etn. II, 56. ņemt nuo ve̦cās kūtspriekšas gramšļus Etn. II, 85;

3) die Nachbleibsel von Speisen:
tur tik tādi gramšļ Lind. n. Mag. XIII, 2, 68;

4) die kleinen Knochen eines Tieres
Erlaa n. Etn. III, 177. [In der Bed. 1 wohl zu gramstīt, dagegen in der Bed. 2 - 4 nebst gramslis I wohl zu gremzt, li. grámdyti "reinschaben", grėmždu "schabe laut" und got. gramsts "Splitter", d. schweiz. grummele "Brosamen", bair. gramel "Griebe", s. Persson Beitr. 99 3 und Fick Wrtb. III 4 , 142.]

Avots: ME I, 637


grazāties

grazâtiês, enthalten in grazâtuôs braukt, spazieren fahren, eine Lustfahrt zu Wagen machen Wolm., [Ermes].

Avots: ME I, 641


gražot

I gražuôt,

1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;

2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;

2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;

3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [

4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).

Avots: ME I, 642


gražot

II gražuôt, sich schmücken, stolzieren : kas kaiš kunga sulainim negražuot, nele̦puot? BW. 31431. [Refl. -tiês, schöner werden Wid.]

Avots: ME I, 642


grazoties

I grazuôtiês, [spazieren fahren Ruj.] : vastlāvī jāgrazuojas Etn. II, 34.

Avots: ME I, 641


gredzens

gre̦dze̦ns, gre̦dzē̦ns RKr. XVI, 136, [Tr. nar. p. №№ 40, 345, 663, 793], gre̦dzans Lind. n. Mag. XIII, 2, 47. gradze̦ns Grobin, Erlaa n. BW. 10082, 1, 4, gredzins Dubena, BW. 13119 ; 13234, [infl. gradzyns Zb. XVI, 112], Demin. gredzeniņš, gredzentiņš, gradze̦niņš BW. 6262, gredzintiņš BW. 6283, gradzeniņš, gradzentiņš, gradzintiņš, gredzēniņš Rkr. XVI, 77, Duhren,

1) der Ring ;
actains gre̦dze̦ns, ein Ring mit einem eingefassten Stein ; griezti od. ze̦lta grtezti gre̦dze̦ni, gedrehte, gewundene Ringe im VL., womit wohl die in den Gräbern nicht selten vorkommenden Bronzespiralen bezeichnet werden : suola man tautu dē̦ls ze̦lta grieztu gredzeniņu ; nē̦sā pats griezdamies. trūkst virvīte, netrūkst gre̦dze̦ns BW. 32299. laulājams, auch laulāts gre̦dze̦ns Ltd. 929, der Trauring. gre̦dze̦nu uzmaukt od. uzspraust, den Ring anstecken. tai es duošu savu ruoku, savu ze̦lta gredzentiņu BW. 13294. gre̦dze̦nu nuomaukt,

a) den Ring abstreifen,

b) fig., die jungfräuliche Ehre rauben :
vai nuo tam tev gre̦dze̦ns nuokritīs? wirst du dadurch deine Ehre verlieren ;

2) etwas Ringförmiges, ein Kreis :
vietvietām raibuojās saules staru gre̦dze̦ni Niedra. spilvu gre̦dze̦ns LP. VI, 868. gre̦dze̦nā grìezt, saliekt, ringeln ; gre̦dze̦nā grìezties, sich ringeln : gailis (cūka) asti grìeza gre̦dze̦nā BW. piel. 499. grieza bizes gre̦dze̦nā, machte Locken 5537. zirņi aug gre̦dze̦nuom griezdamies Jan. ;

3) das entweder aus Weidenruten od. aus Eisen od. aus einem Strick bestehende Band, das [Zaunpfähle
n. St.], Pflugschar und Femen zusammenhält Gold., Gramsden, Naud., [Alt-Ottenhof], auch spandas genannt : lemesnīcu uztur gre̦dze̦ns Etn. II, 158 ;

4) gredzeniņš, ein Spiel
BW. V, 211. [Etwa zu an. kraki "Art Anker ; Stange mit einem Haken am oberen Ende"?]

Kļūdu labojums:
13119 = 13113
jāizmet (zu streichen), machte Locken

Avots: ME I, 646


grezna

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651


greznot

gre̦znuôt,

1) tr., schmücken :
viņš varbūt atnāks ordeņiem gre̦znuots Vēr. I, 827 ;

2) intr., stolzieren, prangen, prunken :
kas kaiš kunga sulainim negre̦znuot, nele̦puot BW. 31431. vai tādēļ negre̦znuošu, ka man ve̦ca līgaviņa? 22157. Refl. -tiês,

1) sich schmücken :
puškuojies, gre̦znuojies, puiša līgaviņa! BW. 10575. ar ruozēm gre̦znuojuos 17683 ; [

2) stolzieren (?) :
negre̦znuojies tik velti trakuodamies ar tādām veltīgām cerībām! Glück II Makkab. 7, 34. dē̦ls gre̦znuojās un sacīja I Kön. I, 5].

Kļūdu labojums:
negre̦znuot = negre̦znuot,

Avots: ME I, 651


griezt

grìezt: auch Ramkau, mit 2 auch Frauenb., Siuxt, mit iẽ auch Dunika, OB., Orellen, Satisb., Zabeln,

1): sviestu kūla bļuodā, grieza (man rührte)
ar karuoti Frauenb. sirdi griež, (mir) wird übel (in einem handschriftl. Vokabular). kam naudas, tās var g. (ändern) BielU.;

3): auch Līvāni;

5): auch (mit iẽ ) Dunika, OB.; atvarā ūdens riņķī griež RKr. XVII, 145. Refl. -tiês,

1): (sirds) griežas uz vemšanu, (mir) wird übel zum Brechen
(in einem handschriftl. Vokabular);

b): labība vien griezēs, es gab fruchtbare Felder, üppiges Getreide
Sonnaxt;

4): g. ar meitinēm Kaltenbr. jā (= viņa) sieva sāka ar citiem g. (kokettieren, Umgang pflegen)
ebenda. namā, kur griežas, wo es umgeht, spukt (wo?).

Avots: EH I, 409


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663



grīzēt

grīzēt Rothof, eine angezündete Laterne od. ein Stück brennenden Stoffes in der Luft schwenkend signalisieren (von Fischem bei Sturmwetter auf hoher See). - Vgl. auchàizgrĩzêt undatgrīzêt.

Avots: EH I, 407


grozīt

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672


grumbains

grum̃baîns,

1) runzelig:
grumbaina piere, grumbains ģīmis. viņš mani darījis grumbainu Hiob. 16, 8;

2) holperig:
grumbains ceļš.

Avots: ME I, 664, 665


grumbot

grum̃buôt, grumbât, -ãju, tr., runzeln, runzelig, uneben, harsch machen: saimniece ne̦rvōzi grumbuoja un gludināja savu priekšautu A. XX, 482. rauguls sirdi grūtu sejā sāpēm grumbuotā Treum. drūmas duomas tavu pieri grumbuo Rainis. grumbuots ceļš, holperiger Weg. Refl. -tiês, sich runzeln, uneben werden: piere satumst un grumbuojas Stari II, 115. viļņi grumbuodamies devās uz leju A. XVI, 1081. līmenis sāka grumbāties Seif. III, 3, 197.

Avots: ME I, 665


gubīt

gubît,

2): verderben
(tr.) Gr.-Buschh.: gubī savu mantu, māti; verlieren Auleja, Wessen.

Avots: EH I, 415


gulstuļot

gulstuļuôt, ‡

2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.

Avots: EH I, 417


gult

gul˜t [PS., gulˆt 2 Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês 2 [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679


gumba

III gum̃ba,

1) die Geschwulst, Beule:
tev uz pieres liela gumba Balt. V.;

2) die Erhöhung, der Haufen
nabadzi dze̦nāji gar mālu gumbu BW. 20196, 5;

3) die Falte
Ahs.;

4) jähe Biegung am Krummholz
C., Laud., Bers. - Zu li. gum̃bas "eine Erhöhung, ein Knorren, ein Gewächs an einen organischen Körper; желвак, железа", [aksl. goba, serb. güba "Schwamm", an. kumpr "Klumpen", norv. dial. kamp "Bergknollen, Stumpf von Stöcken" oder an. kumbr. "Holzklotz"; vgl. Persson Beitr. 81 f., Pedersen Mater. i prace I, 165 ff., Trautmann Wrtb. 101].

Avots: ME I, 680


gumzīgs

gum̃zîgs, ‡

2) "watschelnd; nuschelnd"
Segew.; ‡

3) "wellenförmig":
gumzīgas ē̦nas A. Jansons Latvis № 3642 (gehört in Zarnikau, mit "um̂ 2 "), Selsau (dagegen: "formlose, vibrierende Schatten" Laidsen; "dichte, dunkle Schatten" [mit ùm ] Serben); ‡.

4) "nicht gut anliegend"
Mesoten: g. uzvalks;

5) "sich leicht knüllend"
Mesoten: gumzīga drāna.

Avots: EH I, 419


gurt

gur̃t, -stu, -ru PS., K., [Bl., Pl., Līn., Salis, Ruj., Serbigal, gur̂t Nerft, gùrt C. (li. gùrti "sich legen (vom Winde)"),

1) matt, schwach werden, abnehmen:
kājas, ruokas, kauli, sirds, spē̦ki gurst. guruši brūtgāna brāļi BW. 24086;

2) vējš gurst, der Wind legt sich. [Nebst gurds, gurls zu li. gur̃sti (prt. gurdaũ) "krepieren" (s. Būga Aist. Stud. 178 u. KZ. LII, 93) und vielleicht (s. Zupitza Germ. Gutt. 84, Brugmann IF XXXIII, 302 u. a.) zu got. qairrus "ruhig" u. a.]

Avots: ME I, 684


guzēns

* guzē̦ns, guzans, Bezeichnung grosser Tiere: tad ta ir guzans A. XIII, 493. skuķi auga kâ guzāni V. Egl. MWM. X, 203 [mit hochle. ā aus ē̦].

Avots: ME I, 685


ieacot

ìeacuôt, okulieren Saikava: ieacuojām ābelīti.

Avots: EH I, 502


ieaukstēt

ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502


ieaukstēties

ìeaũkstêt(iês), durchfrieren ("iesaldēties laukā") Frauenb.: dabūju šuodien tirgū stāvuot labi ieaukstēt.

Avots: EH I, 502


ieaulekšot

ìeaũlekšuôt, herein -, hineingaloppieren: zirgs ieaulekšuojis sē̦tā.

Avots: ME II, 2


ieblisēt

ìeblisêt, sich herumtreibend, faulenzend hineinspazieren Saikava: šie ieblisēja mežā.

Avots: EH I, 504


iedīdīt

ìedĩdît, eindressieren, eindrillen: uz blēņām iedīdīts Zeifert Chrest. III, 3, 22. labi edīdīti saimes ļaudis Purap. Kakt. 157. meitene pataisīja iedīdītu kniksi Stari I, 47. Refl. - tiês, sich einderssieren: viņš ar šām formām nevarēja aprast un viņās iedīdīties MWM. VIII, 614.

Avots: ME II, 9, 10


iedīvelēt

ìedīvelêt, (mit Mühe, auch mit Hilfe von Schlägen) eindrillen, eindressieren: viņš manu puiku iedīvelēja grāmatā Bers., Laud., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 10


ieduzēt

[III ìeduzêt, = ieplîst Wessen; "infolge eines erhaltenen Schlages den gewohnten Klang verlieren": ieduzējusi bļuoda Bauske. Zu dauzît, li. dužė´ti "щербиться".]

Avots: ME II, 11


iedvesmēt

ìedvesmêt ,* eingeben, suggesrieren.

Avots: ME II, 12


iedzīt

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512


iegāzt

ìegâzt,

1) hineinstürzen:
manu cilti tas iegāzis kaunā Lapsa Kūm. 4. kādu naudu tais ē̦kās vien neizgāza;

2) einstürzend zerstören:
viņi manus luogus iegāzuši MWM. VIII, 345;

3) einen Schlag versetzen
Tals. Refl. - tiês,

1) (sich) hineinstürzen:
iegāzies dziļumā LP. V, 76. iegāzies pļavā Dz. Vēstn. nuo gaŗa laika iegāzies vēl gultā Etn. III, 31;

2) zusammenstürzen, einstürzen:
pagrabs bij iegāzies Etn. II, 158;

3) sich ausblamieren.

Avots: ME II, 16, 17


ieglaudīt

[ìeglaudît,

1) glattstreichend hineintun:
iegl. sviestu traukā Arrasch;

2) einschmieren:
iegl. matus Bauske;

3) ans Streicheln gewöhnen:
ieglaudīts kaķis Lis. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš ieglaudījies tavā sirdī Ruj.]

Avots: ME II, 17


iegodāt

[ìeguodât,

1) ehrend benennen:
viņš ieguodāts par kungu Lis. viņš vēl mācās, bet jau ieguodāts par meistaru Nigr.;

2) auch
ìeguodêt LKVv., bewirten, traktieren.]

Avots: ME II, 21


ieiet

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22


iejādināt

ìejādinât, zum Reiten eindressieren, einreiten Karls., [Welonen u. a.].

Avots: ME II, 23


iejamot

II ìejamuôt,

1) "ein wenig einessen"
Wend;

2) viel essen (von Tieren)
Bers.: tad ta telīte krietni iejamuoja Bers.

Avots: ME II, 22


iejāt

ìejât,

1) herein -, hinein -, einreiten;

2) einreiten, ein Pferd zum Reiten dressieren:
visi nuopūlējušies tuo iejāt LP. V, 330;

[3) "?": Silene vaislai vairs nederēja, tā bija iejāta ziemeļa vējā BW. 35143, 1].

Avots: ME II, 23


iejoņot

ìejuõņuôt, herein-, hineinghloppieren: raitinieki iejuoņuoja sē̦tā Dunika.

Avots: EH I, 517


iejukt

I ìejukt, sich zwischen etwas verlieren: man iejuka ce̦pure salmuos, sienā Wend., Lasd., N. - Bergfried. viņš iejuka siena blāķī Kaudz. M. 24.

Avots: ME II, 23


iekandavāt

ìekandavât,

1) eindressieren, abrichten
Katz. und Lubn, n. Fil, mat. 27, Meselau: ie. zirgu. kuŗš tuo bij agrāk iepīckājis jeb ... iekandavâjis ("?") Austriņš Nopūtas vējā 63;

2) "iekalt cilvē̦ka kājas kuoka klučuos" Lixna.

Avots: EH I, 518


iekāst

[ìekãst LKVv., einfiltrieren: iek. pienu spainī.]

Avots: ME II, 27


iekausēt

ìekàusêt,

1) irgenwo hinein etwas auflösen, ausschmetzen:
iekausēt sāli vai cukuru ēdienā Wend., Bers., Adsel. svinu iekausēt ieduobumā Altrahden. nuokāvām viņdien vepri, jāiekausē nu tauki Kokn.;

2) etwas ins Eis einfrieren lassen [?]; in geschmolzenem Blei etwas befestigen
Bers.;

3) viņi mani tur iekausējuši, man brachte mir dort einen tüchtigen Rausch bei
Ruj. n. U.;

4) in Alt - Rahden bedeute iekausēt: "cilvē̦ku tik ilgi vārdzināt, kamē̦r piekausē."

Avots: ME II, 26


ieķeskāties

ìeķe̦skâtiês, in Streit geraten, zu prozessieren anfangen Frauenb.: nepatīkas ie. ar kaimiņiem.

Avots: EH I, 525


ieklempt

I ìeklèmpt Smilt., (mit èm 2 ) Bers., Fest., eilig essend zu sich nehmen AP., Lis., Mahlup, NB., Sessw., Warkl., ("nur von Tieren") Rodenpois: ieklemp putru un ātrāk ej darbā! Līvāni, Warkl.; eilig (aus)trinken Zvirgzdine.

Avots: EH I, 520


ieklumburēt

ìeklumburêt, mühsam (plump, ungewandt Kalz., mit ùm 2 ) hineingehen (mit um̃ ) Frauenb.; schwerfällig, taumelnd (wackelnd) hineingehen, -fahren Ar.: iereibušais ieklumburēja mājā.

Avots: EH I, 520


iekopt

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524


iekortelēt

ìekuõrtelêt U. (unter kuortelēt), einquartieren. Refl. -tiês, sich einquartieren.

Avots: EH I, 524


ielāgot

ìelāguôt, [ìelāgât U.], sich merken, beherzigen, verstehen Golg., Lös.: viņš tuo drīz vien ielāguoja. lai iemītnieki ielāguotu, ka drīz viņiem uz turieni jāpāriet A. XII, 367. es ielāguoju, ka viņai liela piere Latv. ielāguo visu sacītuo stingri Bers., Lasd., Fest.

Avots: ME II, 37


ielaicīt

ìelaicît,

1): auch Līvāni, Wessen; ‡

2) = ìetapt: es gribu jam ie. Preili; ‡

3) anpassen, anprpbieren, anversuchen:
ie. jaunas kurpes Liepna. amatnieks iedaicīja luaga rāmi NB.; "richtig einsetzen" Jāsmuiža: ielāps labi ielaicīts.

Avots: EH I, 525


ielaivot

ìelaĩvuôt A. XXI, 485, (Waren od. Passagiere) in ein Boot hineinschaffen.

Avots: ME II, 36


ielakt

ìelakt, ein wenig saufen (von Tieren): lai nu vēl beigās reizē ieluok Zeif. III, 3, 38. Refl. - tiês, leckend ein wenig den Hunger stillen: taisi, māmiņa, laceklīti, kuo kuņām ielakties BW. 20883.

Avots: ME II, 36


ielūksnāt

ìeluksnât, hineintrotten (von Tieren gesagt) Dunika: suns (lapse) ieluksnāja mežā.

Avots: EH I, 528


iemist

ìemist, intr., worin hausen, wohnen, inhärieren: mājuoklis, kur iemist dažādiem mājas gariem. malkā iemīt apslē̦pts spē̦ks Pūrs III, 17. milzis iemita savā ādā LP. VII, 1325.

Avots: ME II, 45


ieplinkšēties

ìeplinkšêtiês, jämmerlich ertönen: ieplinkšējās nemiernieces klavieres Duomas IV, 1.

Avots: ME II, 52



ierēdniecisks

ierẽdniẽcisks ,* zum Beamten gehörig: ierēdnieciskas ierašas, Beamtenmanieren, Art und Weise der Beamten.

Avots: ME II, 57



ierunāt

ìerunât,

1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;

2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;

3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,

1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;

2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.

Avots: ME II, 59


iesaldēt

ìesalˆdêt, tr., frieren, einfrieren lassen: zivis mākslīgi iesaldē̦tas uz vairāk dienām MWM. VI, 317.

Avots: ME II, 61


iesalināt

[I ìesalinât, einfrieren lassen: mietu ūdenī Bers.]

Avots: ME II, 61


iesalt

ìesalˆt, intr.,

1) einfrieren:
iesaluse tautu meita... puriņā BW. 16181;

2) etwas Frost bekommen:
kartupeļi iesaluši, die Kartoffeln haben etwas vom Frost gelitten.

Avots: ME II, 61


iesaukt

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61


iesērot

ìesẽ̦ruôt ,* mit Schwefel desinfizieren: trauks iesē̦ruots A. XX, 592.

Avots: ME II, 63


ieskūt

[ìeskūt,

1) zu rasieren anfangen:
ieskūta bārda Bauske;

2) rasierend oder schabend herstellen:
zīmi ādā Bers.]

Avots: ME II, 66


iešķūtēt

[ìešķũtêt, [Lautb.], tr., einspritzen, injizieren, einprengen: māte iešļacīja pakrūtē morfiju Latv.

Avots: ME II, 77


iešļircīt

ìešļircît, ìesļircināt, tr., einspritzen, injizieren: trusītim aiz ādas iešļircina guovs pienu Vēr. II, 219. ìešļircinãjums, die Injektion.

Avots: ME II, 77


iesmaršot

ìesmar̂šuôt, [iesmaržināt Wid.], tr., parfümieren: viņš pat ruokas iesmaršuo MWM. VIII, 369. Refl. - tiês, [ìesmaržuôtiês A. Brig.], sich parfümieren: viņš bija pat mazliet iesmaršuojies MWM. XI, 116.

Avots: ME II, 68


iesmērēt

ìesmẽrêt, tr., einschmieren: matus ar mateļļu.

Avots: ME II, 68


iesukāt

ìesukât, tr.,

1) anfangen zu kämmen, ein wenig kämmen:
nāc, es tev iesukāšu galvu Dīc. I, 62;

2) den Buckel schmieren, ein wenig wichsen, prügeln:
vakarā tuo saimnieks mazliet gan iesukāja MWM. VI, 193;

3) pickeln, schmausen, sich gütlich tun:
tad ta iesukājām!

Avots: ME II, 74


iesūkt

ìesùkt, tr., einsaugen, absorbieren: apakšējās gaisa kārtas iesūc zināmas daļas baltās saules gaismas Konv. 385. Refl. - tiês,

1) sich einsaugen, sich hineinziehen:
zē̦ns palika laivā iesūcuošuos ūdeni ārā sme̦ldams Lautb. viņa iesūcās karstām lūpām viņam vaigā A. XX, 250;

2) sich einen Rausch anlegen:
viņš tagad iesūcies.

Avots: ME II, 74, 75


iesvaidīt

ìesvaîdît, tr., freqn. zu iesviest,

1) wiederholt hineinwerfen:
iesvaidiet sìenu šķūnī;

2) einschmieren:
žīds sūta lietuvē̦nu iesvaidīt uori LP. VII, 802. ratus izvilkuši, iesvaida patlaban riteņus Janš.;

3) einsalben, einbalsamieren:
miesa tika iesvaidīta ar dārgām eļļām MWM. VI, 204.

Avots: ME II, 75


iesvētīt

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ietilpināt

ìetilpinât, tr., einpacieren, setzen: dzīvi nevar ietilpināt iežuoguojumuos MWM.

Avots: ME II, 82


ietraipīt

ìetràipît, tr., einschmieren: virspuse jāietraipa ar taukiem Konv. 2 1002.

Avots: ME II, 83


ietriebt

ìetriebt [?], einschmieren, einreiben (eine Salbe) Spr.; [vgl. ietriept].

Avots: ME II, 83


ietriept

ìetriept, tr., einschmieren: tu arī esi tur kuo ietriepis? MWM. VIII, 216.

Avots: ME II, 83


ieturēt

ìeturêt,

1) halten, geniessen:
mēs uz ātru ruoku ieturējām bruokastis, launagu, maltīti, pusdienu, vakariņas. [ieturēt dūšu U., sich kräftigen, restaurieren.] tie labi dūšu ieturējuši, die sind angerissen Mag. XIII, 2, 61;

2) halten für etw., erwählen:
brāļi tuo par muļķi ieturējuši LP. VI, 676. puisis ieturējis tuo par savu līgavu LP. VII, 528;

3) einhalten
[wohl ein Germanismus], beobachten: cilvē̦ki ieturēja mē̦ru A. XX, 938. ieturi manus nuosacījumus Seib. se̦nākuos laikuos bijis stingri ieturē̦ts priekš Labrenča dienas uguni nedegt Etn. III, 126;

4) einbehalten:
algu Etn. III, 103;

5) halten, nähren:
vepris labi ieturē̦ts. Refl. - tiês,

1) sich halten, festhalten:
viņi ieturējās savās ruobežās;

2) sich einen Rausch anlegen;

3) wohlhabend werden:
viņš labi ieturējies;

4) sich tüchtig satt essen:
Salms skubināja tuo pie uogu krūmiem, lai ieturuoties, - te dieva svētība e̦suot Skuju Fridis.

Avots: ME II, 84


ievads

ìevads,

1) die Einleitung;

2) der Stamm [?] (von Tieren)
Spr.

Avots: ME II, 85


ievemt

[ìevem̃t, hineinvomieren: duod viņam trauk, kur ieviemt!]

Avots: ME II, 87


ievietot

ìevìetuôt, * tr., placieren, hineinstellen: lāci ievietuojuši rijā LP. VII, 267; zirgu nuojumā, grāmatas plauktā. Refl. - tiês, Platz nehmen: spirts ievietuojas ūdens daļiņu starpā Pūrs III, 62.

Avots: ME II, 90


ievožiņa

iẽvuožiņa BW. I, S. 928, No 2778, Deminutiv zu ieva; [veilleicht in ievužiņa zu korrigieren; vgl. ievužiņa dass. BW. I, S. 939, No 3713, 2.]

Avots: ME II, 90


iezāļot

ìezâļuôt, tr.,

1) balsamieren, Medikamente einspritzen:
kad šis lielkungs nuomiris, tad tuo iezāļuojuši LP. IV, 229;

2) durch Medikamente behexen:
puisi, meitu. Refl. - tiês, = iezaļuot: rudzi labi iezāļuojušies Mag. IV, 2, 115.

Avots: ME II, 91


ieziest

ìezìest, tr., einschmieren: matus. ieziež malas ar sviestu Schwanb.

Avots: ME II, 92


iezīmēt

ìezìmêt, ìezìmuôt,

1) bezeichnen, kennzeichnen:
bijuši neaiztiekami, iezīmē̦ti akmeņi Etn. IV, 63. [vīru... dieva skaidri iezīmuotuo Glück Apost. 2, 22.] tu labi iezīmē̦ts MWM. VIII, 806. gadu virkne bija gan iezīmējusi viņas sejā dažu grumbu Saul. II, 30. lielluopiem uz pieres ir balti iezīmējumi (Zeichnen) Konv. 2 1893;

2) erkennen:
acu dēļ iezīmuoju arī viņu pašu starp visiem cilvē̦kiem Zalkt.

Avots: ME II, 92


iežļāgt

[iežļāgt,

1) hineinschmieren
Wid.;

2) iežļâgt 2 iežļãgt Wolm., Lautb., iežļargt Kreuzb., iežļargt Warkl., in Menge und mit Schwung hineingiessen:
ve̦se̦lu spaini ūdens istabā.]

Avots: ME II, 93


iezvejot

[ìezvejuôt,

1) fischend erlangen:
ej, iezvejuo zivis!

2) einkollektieren:
cik tad šuodien iezvejuoji? Salis.]

Avots: ME II, 92


iezviest

[ìezvìest,

1) einschmieren, einsalben:
matus ar sviestu Lis.;

2) hineinschmieren:
mālus šķirbā Drosth.]

Avots: ME II, 92, 93


īksis

II îksis (ME. I, 835 unter īksts I nur der nom. pl. īkši) Auleja, Kaltenbr.. Līvāni, Liepna, Zvirgzdine, die Niere: izraun aknas un īkšus Pas. X, 86. mūdājas kai (= kâ) i. taukuos Birkerts Latv. sakamv. 3099. zirgam kauc īkši - auch Bērzgale, Meselau, (mit î 2 ) Jürg.

Avots: EH I, 500


īkstis

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835


īksts

I īksts, - s, īkste U., gew. Pl. îkstis, dial. ikstis [mit i - aus î -], auch īkši, ikši Sels., die Nieren: tu sirdis un īkstis pārmani. kustuoņu īkšus vajaga ēst ar uotru uz pusēm. kad raganas vada, tad vajaguot sacīt: dieviņ, duod man satikties ar tuo cilvē̦ku, ar kuŗu īksti uz pusēm ēdu Etn. III, 77. ar melni skrēja, ka (tam) īkši (" Nieren ") vien kauca Baltpurviņ Druva II, 450 [so ir Bers., Mar., Domopol. kad ar jaunu, labi nuobaruotu zirgu brauc, tad dažķārt tam vē̦de̦rā izceļas tāds savāds truoksnis, līdzīgs kaukšanai; tad mē̦dz teikt: " īkši kauc " Mar., Heidenfeld. cūkai atsisti īkši Mar. zirgam ir labi prāti, kad tam īkši zvakš Planhof.] Zu li. inkstis, inkstas, apr. inxcze "Niere"; [vgl. noch îkstis "Daumen" und Johannsson BB. XVIII, 20 und IF. III, 242 f., Lorentz AfsPh. XVIII, 99 2 Fay AJPh. XXXIV, 25. Li. inkst - für * inkšt - vielleicht unter dem Einfluss eines dem. îstri entsprechenden Wortes].

Avots: ME I, 835


immāties

immâtiês, -ãjuôs, kaprizieren, starrköpfig sein: [bē̦rns immājas Renzen.]

Avots: ME I, 707


ingt

in̂gt 2 , -gstu, -gu, frieren NB.

Avots: EH I, 430


inkste

in̂kste 2 Rutzau, die Niere. Aus dem li. (ìnkstas) oder Kurischen.

Avots: EH I, 430


irbasts

irbasts, der Same eines Tieres. Unb.

Avots: ME I, 708


irbe

I ir̃be, dial. jirbe BW. 11111, 18, virba BW. p. 2659. irube 33577, ierube 11831, lauku auch lauku od. tīruma irbe, auch rudzu i., Feldhuhn, Ackerhuhn RKr. VIII, 95; meža irbe, Haselhuhn, Waldhuhn; kadiķu irbīte, Seidenschwanz (bombycilla garrula) RKr. VIII, 92. Im VL. werden hurtige gewandte Mädchen mit der irbe verglichen: atvedīšu dēliņam kâ irbīti līgaviņu Ltd. 2005. žigla kâ maza irbīte Kaudz. M. irbju pē̦das dzīt, auf die Freie gehen Agel. - irbītes, an dem untersten Rande des Daches zusammengeschnürte, mit der Sense quer abgeschnittene Strohbündel, sonst vistiņas genannt U., Biel. H. 21. [Von Zupitza Germ. Gutt. 18, Osthof Parerga 78, Boisaq. Dict. 719 f. unter ὀρφνός, Walde Wrtb. 2 656 f. unter rōbus, Berneker Wrtb. I, 274 f., Trautmann Wrtb. 104, Petersson IF. XXIV, 273 u. a. zu an. iarpe "Haselhuhn", ae. eorp "dunkelfarbig" u. a. gestellt (vgl. auch Suolahti Die deu. Vogeln. 257). Aber man darf wohl nicht irbe von le. ierube, irube und li. ėrubė˜, jíerbė (wohl aus * (j)ierubė) "Haselhuhn" trennen, weshalb wohl auch irbe zwischen r und b ein u gehabt hat. ierube wohl dissimilatorisch aus * rierube, zu rubenis "Birkhahn". * rierub-: rirub-: rērub- = li. vieversys: vivirsỹs: vėversys "Lerche"; zum r- Verlust vgl. le. (r)iere.]

Kļūdu labojums:
11831 = 11830, 1

Avots: ME I, 708, 709


īstri

îstri, Nieren (nom. s. îstrs] Kaul.; [nom. s. îstris Kr., die Niere. - Wohl zu apr. instran "Schmer", mnd. inster "essebare innere Teile von Tieren" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 435, Būga KSn, I, 71 1 ].

Avots: ME I, 838


īverēt

ĩverêt, prozessieren, sich streiten, zanken Gramsden.

Avots: EH I, 502


izadīt

izadît [li. išadýti], tr.,

1) strickend verbrauchen:
dziju;

2) fertig stricken, strickend verzieren:
cimdam rakstus izadīju BW. 14529. Refl. -tiês, zur Genüge stricken: gan izadīsimies diezgan pa gaŗjajiem ziemas vakariem. Subst. izadĩjums, das Gestrickte, kunstvolle Strickerei Etn. III, 118.

Avots: ME I, 712


izādīties

izādîtiês, für izā`rdîtiês: izādījās, izplēsās, viereiz tuomē̦r aprima Mitau n. A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 714


izāmurot

izãmuruôt; zwangsweise versteigern (verauktionieren): ar mantu izāmuruošanu K. Jürgens Mana vect. nostāsti 161.

Avots: EH I, 433


izauļot

izaũļuôt, heraus-, hinausgaloppieren: nuo meža izauļuo me̦lns jātnieks Pas. IV, 179.

Avots: EH I, 432


izāzēt

[izâzêt, ausnarrieren, durchhecneln.]

Avots: ME I, 714


izballēties

izbal˜lêtiês,

1) zur Genüge Bälle mitmachen, zur Genüge sich auf einem Ball amüsieren;

2) zut Genüge liebeln:
kad lielmāte ar puisi ... bijusi izballējusies Anekd. IV, 318.

Avots: EH I, 433


izbalsot

izbàlsuôt ,* tr., ausballotieren: viņu izbalsuoja uz piecām sēdēm Latv.

Avots: ME I, 715


izbēdzināt

[izbêdzinât mantu Lis., seine Sachen (vor dem Versteigern oder Konfiszieren sichernd) anderswohin (heimlich) transportieren.]

Avots: ME I, 716



izbraucināt

izbraucinât, tr., zur Genüge spazieren fahren: izbraucini mūs ratuos, kamanās Dond.

Avots: ME I, 718


izbraucīt

izbraũcît,

1): ausmassieren
Saikava: i. sāpi. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss streifen, streichen: es nu ešu diezgan ar auklām izbraucījies Saikava.

Avots: EH I, 435


izbuntēt

izbuntêt, tr.,

1) mit der Kehlhobel bearbeiten, auskehlen:
dēļus;

2) verzieren:
valkāja zīžu drānas, izbuntē̦tas kurpes āva BW. 13248.

Avots: ME I, 719


izburt

izbur̃t [li. išbúrti],

1) hervorzaubern:
(būdiņa) kâ nuo zemes izburta;

2) herauszaubern, durch Zauberei jem. das Heim zu verlassen zwingen:
viņa jau būra un izbūra Etn. III, 142;

3) izburi ābeci cauri, das ABC-Buch durchbuchstabieren, durchlesen.
Refl. -tiês,

1) die ganze Zauberkraft anwenden, sich satt zaubern:
izbuŗas pie viena, izbuŗas pie uotra LP. IV, 129;

2) glücklich mit heiler Haut davonkommen
Etn. I, 153: nu kâ tad gāja pie tiesas? vai izbūries gan?

Kļūdu labojums:
viņa jau = viņu jau

Avots: ME I, 719, 720


izburtot

izburtuôt ,* herausbuchstabieren, entziffern: izburtuo: ķe̦pa Stari II, 971. izb. hieroglifiskās zīmes MWM.

Avots: ME I, 720


izčabināt

izčabinât,

1) = ‡ izčabât Sassm.;

2) deflorieren
Frauenb.;

3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;

4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;

5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,

1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;

2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.

Avots: EH I, 438


izcelāt

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437


izcepuļāt

izce̦puļât Kaltenbr., wiederholt dies oder jenes backend oder bratend konsumieren: raušus cepuot, i. visus taukus.

Avots: EH I, 437


izcerēt

izcerêt, die Hoffnung zu Grabe tragen, verlieren: izce̦rē̦tas cerības atkal uzzied A. XVIII, 388. izce̦rē̦ta beidzamā cerība Balss. Refl. - tiês, lange Zeit vergebliche Hoffnung hegen: velti izcerējušies uz preciniekiem Aps.

Avots: ME I, 721


izcūkāt

izcũkât,

1): durchschimpfen, verhunzen, ausnarrieren
Fest.

Avots: EH I, 438


izcūkot

izcũkuôt (unter izcũkât ), ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge foppen, verhunzen;

2) vai es lai ļauju sevi i.? Deglavs Rīga II 1, 21, soll ich mich verhunzen (ausnarrieren) lassen?

Avots: EH I, 438


izdandalāties

izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441


izdarināt

izdarinât,

1) beilden, gestalten:
patapinājumus tauta izdarina pēc savas garšas A.;

2) die Äste eines Baumes abhauen, bekappen:
viņš nuocirta bērziņu, izdarināja zarus Akur.;

3) abholzen, einen Wald aushauen
Oppek., Smilt., Kokn. n. U.;

4) ausbrauen:
alu;

5) (li. išdarinė´ti), kastrieren
Sassm.: ērzeli. [kuilē̦nu izdarināt BW. 34863, 1.]

Avots: ME I, 725


izdarīt

izdarît (li. išdarýti), tr.,

1) zustande, zuwege bringen, ausführen, vollbringen, zu Ende bringen:
trīs darbiņus izdarīju (Var.: padarīju) BW. 6796. kuo tie ļaudis neizdara ar savām valuodām 8546. kas daudz kuo grib izdarīt, tas maz panāk. viņš izdarīja savu gribu Vēr. I, 1463. nevaru tavu prātu izdarīt BW. 3597. nevar dievs, nevar ve̦lns svešai mātei izdarīt (recht machen) 4151;

2) ausbrauen:
gaidi, māte, kâ tu vari, kamē̦r alu izdarīšu BW. 15981;

3) kastrieren:
ērzeli;

[4) ausgerben:
viņš man tuo ādu izdarījis Für. I.] Refl. - tiês,

1) vollbringen, verfahren:
kuo tas visu nav izdarījies LP. VI, 19. puisis izdarījies gan šâ, gan tâ VII, 503. izstāstījis visas tās brīnuma lietas, tâ tur izdarījies VI, 318;

2) izdarīties ar, mit jem. fertig werden, verfahren, jem. bezwingen:
ja pats esi padarījis, tad arī pats ar sevi izdaries LP. VII, 252. laidi mani tik ar zdē̦riem iekšā, gan jau izdarīsimies IV, 140. es ar viņu izdarīšuos V, 375. druošinieks, kas apņēmies ar ve̦lnu izdarīties VI, 377. kuŗš tik zvēriski izdarās ar savējiem MWM. XI, 216;

3) sich ausleeren, seine Notdurft verrichten:
zīdaiņi mē̦dz izdarīties 1 - 2 - 3 reiz dienā Konv. 2 1375. Mit dem Zusatz sevis pēc: kad raganas paē̦dušas, tad tās mē̦dzuot sevis pēc izdarīties Etn. III, 45.

Avots: ME I, 725


izdatināt

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441


izdēdēt

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727


izdīdīt

izdīdît,

[1) ausdressieren
Wid.];

2) = izdancināt 1: jem, izdīdi meitu! RKr. XVI, 164.

Avots: ME I, 728


izdīkt

I izdìkt, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge laut weinen (von Kindern), brummen (von Tieren) Jürg. u. a.: vai neesi vēl diezgan izdīcies?

Avots: EH I, 442


izdot

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. 2 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731


izdrūgt

[izdrũgt C., N. - Peb., verfrieren: izdrūdzis cilvē̦ks Saul.]

Avots: ME I, 729


izdukāt

izdukât,

1) zur Genüge mit Faustschlägen traktieren
Bers., Trik.;

2) i. zivis nuo krasta Zögenhof, mit Stangen die Fische aus Uferhöhlungen hinaustreiben;

3) ausscharren
Aahof: suns izdukājis bedri. Refl. -tiês. C., zur Genüge einander mit Faustschlägen traktieren.

Avots: EH I, 443


izdukņāt

izdukņât ārā, mit Faustschlägen hinausstossen; [izdukņât Lis., mit Faustschlägen traktieren; izd. (= izboradāt) pļavu N. - Peb.].

Avots: ME I, 729


izdunckāt

izdun̂ckât 2 Frauenb., zur Genüge mit Rippenstössen traktieren.

Avots: EH I, 443


izdūrēt

[II izdûrêt 2 Ruj., mit Faustschlägen traktieren.]

Avots: ME I, 730


izdūroties

izdūŗuôtiês, einander mit Faustschlägen traktieren: izredzes ... uz izdūŗuošanuos ar zekundāņiem Janš. Līgava II, 375.

Avots: EH I, 444


izdžākāt

izdžākât,

1) (von Tieren) das Futter durchschnüffeln, um den besten Bissen zu finden;

2) gründlich durchschelten.

Avots: ME I, 734


izdzert

izdzer̂t (li. išgérti), tr.,

1) austrinken:
baluoži pelcī dzēra, abi dzēra, neizdzēra BW. 9473. karuoguos... sapulcējās ve̦cie izdzert malciņu BW. III, 1, 5. kuŗu kruogu es izdzēru? Oft mit dem Zusatz sauss, tukšs: izdzēra aku sausu, tukšu;

2) trinkend zu Ende feiern:
izdzērām abiem radiem kāzas Blied.;

3) trinkend verlieren, vertrinken:
izdzeŗ (Var.: nuo -, pa -, sadzer) savu sīku naudu BW. 26925. alu dzēru, brandavīnu, bet prātiņu neizdzēru 1958, 1; mit dem Zusatz nuo galvas: izdzert prātu nuo galvas Pantenius. vakar māte kruogā dzēra, izdzeŗ mani kruodzniekam BW. 13685; 10679. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust trinken, trinkend sich gütlich tun, schlemmen:
šie nāk, izē̦das, izdzeŗas un beigās parāda ikuci MWM. VIII, 585. e̦smu izdzēries diezgan, tagad pietiek LP. III, 45;

2) sehr viel, aber ohne Erfolg trinken:
gan šis izdzēries šādas zāles, gan tādas, bet ne˙kā Etn. III, 31.

Avots: ME I, 731, 732


izdziedāt

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734


izdzirdināt

[izdzirdinât,

1) reichlich (viele) trinken lassen, mit Getränken traktieren:
saimnieks visus puišus izdzirdināja Dunika; nevar visus teļus ar pienu izdzirdināt Jürg.;

2) gänzlich austrinken lassen, tränkend verbrauchen:
izdzirdināt luopiem visu dzērienu C.]

Avots: ME I, 732


izdzīt

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties);

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês,

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445


izdzīvāt

izdzîvât,

1) verleben:
izdzīvāt daudz gadu Auleja;

2) durchleben:
e̦smu pasauli izdzīvājis (= ilgi pasaulē dzīvājis) un daudz pieredzējis Frauenb.;

3) = izputinât 3 Frauenb. Refl. -tiês,

2): zur Genüge arbeiten
Frauenb.;

4): i. nuo kā Siuxt, lebend allmählich etwas verlieren:
i. nuo bitēm.

Avots: EH I, 445


izdzīvot

izdzîvuôt,

1) verleben, ver -, zubringen:
nu nedēļa izdzīvuota. vai tu pie mana tē̦va duomā šuo gadu izdzīvuot? LP. IV, 66;

2) verleben, verlieren:
vai esi prātu (jē̦gu) izdzīvuojis? MWM. VII, 14, 448. [visu paduomiņu izdzīvuoju. tē̦va māju izdīvuoju Fest., Stelp.] man visas raizes izdzīvuotas Sil.;

3) ableben:
sēnīte saļimst un ir izdzīvuojuse Vēr. II, 717. atmiņas nuo jau sen izdzīvuotas dzīvnieku valsts Latv.;

4) erleben, durchleben:
pat skanīgākie vārdi tik tad ir patiesība, ja tie izdzīvuoti Brig.;

5) izdīvuot pēc likumiem, nach den Gesetzen leben
A.;

6) izdzīvuot malā, verkommen:
dzīvuojis, dzīvuojis, kamē̦r izdzīvuojis malā Blaum.;

[7) izdzīvuot laukā, vertreiben, hinausjagen:
vajaga tuos druvu Brasche Palejas Jānis, = izstrādāt (durcharbeiten) druvu.] Refl. - tiês,

1) herrlich und in Freuden leben, sich ausleben,
[izciemuoties Fest., Stelp.]: diezgan tu jau esi izdzīvuojies, tagad vari padzīvuoties mierā A. XI, 107;

2) wirtschaften, spielen:
tas (čūsku vaļātājs) ar viņām (čūskām) izdzīvuojies LP. VII, 1281. bē̦rni labi izdzīvuojas pa lauku;

3) handeln:
liels cilvē̦ks būdams izdzīvuojies kâ muļķa bē̦rns LP. VI, 491. mans tē̦vs nelabi izdzīvuojies V, 331;

4) izdzīvuoties nuo jē̦gas, verrückt werden.

Avots: ME I, 733


izēnot

izẽ̦nuôt,

1) tr., beschattend zerstören, vernichten:
kuoki izē̦nuo labība Ahs. bē̦rzi viņu (uozuolu) būšuot izē̦nuot Brig.;

2) Schatten werfend etw. hervorbringen:
bildes brīnišķīgas gaismas stari izē̦nuo Pump.;

3) in Schatten stellen, übertreffen, ausstechen:
tā varēja jaunu jaunuo izē̦nuot Degl. le̦pns uz tādu bē̦rnu, kas visus citus izē̦nuoja Alm.;

4) ausschattieren
Dr.

Avots: ME I, 735


izgaisināt

izgaisinât (li. išgaišìnti), verschwinden machen, verschwenden, verschleudern, vertun, vierlieren, zerstreuen: viņš izgaisinājis savu mantu. izgaisināt šā tautas spē̦ku liecību Kronw. izg. nemieru Kaudz. M.; visas šaubas Vēr. II, 1178.

Avots: ME I, 735


izgāzt

izgâzt, Refl. -tiês,

6) "prahlen"
Linden in Kurl.; ‡

7) zu Schanden werden; Schande, Schmach, Misserfolg erleben; sich ausblamieren:
ar savu uzstāšanos viņš pilnīgi izgāzās un palika kaunā PV. ar savu runu (savā runā PV.) viņš izgāzās;

8) (bei einer Wahl od. Prüfung) durchfallen:
ar visu aģitāciju ievē̦lē̦ts netika, bet izgāzās cauri. i. pārbaudījumā.

Avots: EH I, 448


izģērbt

izģḕrbt, tr.,

1) auskleiden:
svārkus; bē̦rnu pliku;

2) einkleiden, kleiden, schmücken, ausstaffieren:
le̦pni izģē̦rbta meitene A. XXI, 699. ielas mudzēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587;

[3) schmücken:
atruod viņš tuo (sc. namu) ar sluotām mē̦ztu un izģē̦rbtu Glück Luk. 11, 25.] Refl. - tiês,

1) sich auskleiden, entkleiden:
sieva izģērbjas plika BW. 239. neizģērbies viņš iemetās gultā Vēr. II, 148.

2) sich aufstaffieren:
gre̦zni, le̦pni viņi bija izģē̦bušies;

3) sich vermummen, sich maskieren:
dažādi izģērbties Etn. I, 102. vīrieši gāja izģē̦rbušies par zīdiem, sievietes par čigānietēm A.

Kļūdu labojums:
aufstafierren = ausstaffieren
BW. 239 = LP. VII, 239

Avots: ME I, 743


izglaudīt

izglaudît: ausmassieren (?): ve̦cmāma ... bē̦rnam ... izglaudījuse ... visus luocekļus A. Brigadere Dievs, daba, darbs 97. Refl. -tiês: izglaudījās vēl ar kaķē̦nu, izrunājās un aizgāja AP.

Avots: EH I, 448


izglaust

[izglaust,

1) glatt streiche(l)n
(in Mesoten dafür izgauzt): izgl. matus gludus; izgl. krunkas;

2) streichelnd zur Seite schieben:
izgl. matus nuo pieres;

3) streichend, schmierend glätten:
izgl. mūri vai krāsni ar māliem;

4) heimlich entwenden:
izgl. naudu nuo kabatas Borchow. Refl. - tiês, zur Genüge streiche(l)n.]

Avots: ME I, 738


izglītot

izglîtuôt, ‡

2) ausschmücken, verzieren
Salis: bilžu rāmjus izglītuo Pump. R. I, 169. izglītāta māja nuo iekšas un ārienes Lettg.

Avots: EH I, 448


izglītot

izglîtuôt ,* ausbilden, zivilisieren, verfeinern, veredeln: garu, prātu; izglītuots cilvē̦ks Kronw. Refl. - tiês, sich ausbilden: katrs, kas izglītuojies... Kronw.

Avots: ME I, 738


izglizināt

izglizinât, dünn ausstreichen, ausschmieren: ē̦duot nevajaga sviestu pa šķīvi izglizināt Sassm. [jāizglizina tauki uz maizes Dond.]

Avots: ME I, 738


izgodāt

izgùodât, izguodêt, izguodît Aps., tr.,

1) lange oder viele in Ehren halten:
trīs māsiņas izguodāja vienu puķu vainadziņu BW. 2437, 4. [saimniece izguodējusi visas savas māsas, salikdama meitenes viņu vārduos Nigr.];

2) ehrend nennen:
viņa mani izguodāja par dē̦lu Kaudz. M.;

3) ehrenvoll, würdig bewirten:
dzīŗās visus viesus labi izguodēja Ahs. dē̦lu mīļi uzņēmu un izguodēju divas nedēļas MWM. VIII, 803, [Ellei];

4) verheiraten:
nav brāļam sieva ve̦sta, nav māsiņa izguodīta (Var.: izguodāta) BW. 29803;

5) irnonisch, blamieren:
viņš piedzēries vakar tevi izguodēja visu ļaužu priekšā Grosdohn, [Dunika, Domopol.;

6) izguodêt pa durvīm Ruhental, hinauswerfen].

Avots: ME I, 742


izgreznot

izgre̦znuôt, tr., ausschmücken, ausstaffieren, verzieren: izgre̦znuota tautu meita BW. 18579, 8. steigšu pādi izgre̦znuot 1543. izgre̦znuota istaba LP. VII, 619. Refl. - tiês, sich ausputzen, sich ausstaffieren, sich schmücken: vēl neesi izgre̦znuojies? Purap. Subst. izgre̦znuojums, der Schmuck.

Avots: ME I, 739, 740


izgūt

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742


iziet

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. 2 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745


izjāt

izjât,

3): zirgu i., ein Pferd probieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "probieren");

8) "hinaustragen"
Frauenb.: kas man tuo ē̦rkuli izjājis ārā?

9) hinaustreiben
(li. išjóti dass. bei Būga KSn. I, 109) Lemb., Salis, Smilten: i. kādu ārā nuo istabas.

Avots: EH I, 452


izjokot

izjuõkuôt, tr., aus -, durchnarren, foppen, vexieren: nuoduomāja muļķīti izjuokuot LP. V, 367. Refl. - tiês, Narrheiten, Possen treiben, scherzen, tändeln: vēl dažādi izjuokuojušies un izdziedājušies, brauca ar nuocirstiem kuociņiem uz mājām BW. I, 187. Subst. izjuokuojums, das Auslachen, Foppen: saimnieks sāka dusmuoties uz Jupi par tādu izjuokuojumu LP. VII, 831.

Avots: ME I, 746


izkaņģerēt

izkaņ̃ģerêt, tr.,

[1) ausreinigen
Wid.;]

2) auskurieren:
es tevi gan izkaņģerēšu JU. izkaņģerēt zirgu, tas man nieks Izgl., C.

Avots: ME I, 747


izkarināt

II izkarinât, Refl. -tiês,

2) jem. für sich zu gewinnen (disponieren, beeinflussen) suchen
PV.; ‡

3) zur Genüge reizen
N.-Peb., Smilten; "izķircināties" AP.

Avots: EH I, 453


izkarināt

II izkarinât, tr., nicht zufrieden lassen, gehörige necken, reizen: meitas. Refl. - tiês, nach Herzenslust tändeln, charmieren: izkarinājušies ar meitām A. XV, 342.

Avots: ME I, 748


izkarmīt

izkarmît, die Taschen visitieren, um zu stehen Kokn. n. U.

Avots: ME I, 748


izkārtāt

izkā`rtât, izkā`rtuôt,

1) aussortieren, in Ordnung bringen:
dzīparus, ābuolus;

2) (auch izkārtavuôt Spr.) jem. zu Gefallen tun
Spr.

Avots: ME I, 750


izkāst

izkãst [li. iškóšti], tr., durchseihen, filtrieren: pienu. taukas dzīres... nuo ve̦ca, izkāsta vīna Jes 25, 6. izkāsu alutiņu BW. 32761. izkāšamā ietaise, der Filtrierapparat.

Avots: ME I, 750, 751


izkavāt

I izkavât: "aussortieren" Serben.

Avots: EH I, 454


izķedināt

izķedinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu Sackenhausen, Kalleten;

2) ent -, auswirren:
dzijas Kalleten;

[3) übervorteilen, narrieren Salis n. U.].

Avots: ME I, 759


izķekoties

izķe̦kuôtiês, zur Genüge Narrenpossen treiben, scherzen, charmieren: labi izrunāties, izsmieties, izķe̦kuoties MWM. VIII, 495, Smilt., Lub.

Avots: ME I, 759


izķēmot

izķè̦muôt, tr., maskieren, verunstalten, entstellen: bē̦rnu. izķē̦muoti ģīmja panti Stari III, 142. auskari izķē̦muo vis˙daiļākās ausis Dr. Refl. - tiês, sich vermummen, maskieren, Possen treiben: ķekatās njuot pārgērbjas un izķē̦muojas visādi (gan par zirgu, putnu u. c.) Konv. 2 1702. kur lai tâ izķē̦muojas LP. IV, 1. Subst. izķē̦muõjums, die Entstellung: lauvas izķē̦muojums Vēr. II, 268.

Avots: ME I, 759


izķēzīt

izķèzît,

1) verschmieren, besudeln:
ģīmi, papīru;

2) verschmaddern, vergeuden, vertun:
tik daudz sviesta; naudu JK. II, 134;

3) aus -, durchschimpfen, aus -, beschmähen:
parādīja tuos me̦lkuļus e̦sam, kas viņu izķēzījuši Jud. X, 14. nelietis meitu izķēzīja uz beidzamuo puostu Purap.

Avots: ME I, 759


izķircināt

izķir̃cinât, tr., gehörig necken, ärgern: kungs gudruo, kâ Ansi labi izķircināt LP. IV, 9. Refl. - tiês, sich gehörig necken, charmieren, zergen: izķircināties un izbučuoties ar kruogus meitām Egl. izķircināties ar suņiem.

Avots: ME I, 760


izklapēt

izklapêt, tr., ausklopfen: spilve̦nus, drēbes. kas tuo mana brāļa pakaviem izklapēja BW. 14196, 1;

2) verauktionieren, unter den Hammer bringen:
tuo izklapēja Poruk.

Kļūdu labojums:
14196, 1 = 14191, 1

Avots: ME I, 751


izklaudzināt

izklaũdzinât, tr.,

1) heruasklopfen:
saimnieku nuo istabas;

2) sorgfältig beklopfen, perkutieren:
ārsti apskatīja viņu, izklaudzināja MWM. VIII, 665;

3) ausposaunen:
izklaudzināsiet mani pa pus˙pasauli A. IX, 1, 139. Refl. - tiês, lange, vergeblich klopfen: izklaudzinājuos ilgi, bet ne+viens neatvēra durvis.

Avots: ME I, 752


izkniebt

izkniêbt, tr.,

1) auskneifen:
tie izkniebšuot viņam acis nuo pieres ārā Alm.;

2) durchkneifen:
biļete caurkniebēja izkniebta MWM. VII, 909.

Avots: ME I, 754


izknotēties

izknuotêtiês (unter izknùosîtiês ): sich reinigen - auch von anderen Tieren Siuxt (mit uõ): zirgi galvas saliek pamīšām, izknuotējas.

Avots: EH I, 458


izkopt

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758


izkuģot

[izkuģuôt,

1) viele Strecken mit einem Schiffe befahren:
izk. visas jūŗas;

2) durch Schiffahrt verlieren:
izk. visu savu mantu.]

Avots: ME I, 755, 756


izkūkot

izkùkuôt (li. iškūkúoti), izkukuôt,

1) schreiend verkünden:
izkūkuo dze̦guzīte, cik man gadu jādzīvuo BW. 10074;

2) prātu od. uomu izkūkuot, den Verstand verlieren, unsinnig werden
Poruk;

3) verrufen, (nach dem lett. Wahn) das Gedeihen benehmen.
Refl. - tiês, eine längere Zeit, zur Genüge schreien (vom Kuckuck): es ļāvu viņām (dze̦guzēm) izkukuoties Stari II, 484.

Avots: ME I, 757


izkurcēt

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756


izkvēpināt

izkvêpinât, tr., ausräuchern, desinfizieren: es savu gultu e̦smu izkvēpinājuse Spr. Sal. 7, 17. arī ar paegļu zariem mēdza izkvēpināt istabu Etn. II, 138. kūts jāizkvēpinuot ar nātrām LP. VII, 439.

Avots: ME I, 758, 759


izlaitīt

izlàitît, ‡

2) duchmassieren
Lis.: i. kam muguru. Refl. -tiês; zur Genüge massieren.

Avots: EH I, 461


izlaizīt

izblaizît, tr.,

1) wiederholt gründlich streichen, massieren:
ej nu pie ve̦cmātes, lai tevi izblaiza;

2) gründlich schlagen, durchprügeln
Mag. III, 1, 116: es viņam izblaizīju mīkstumus A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 717


izlakstīt

izlakstît (li. išlakstýti), intr., von einem Ort, Aste auf den andern springen (von Vögeln): es jau nevaru tâ izlakstît kâ tu Sessw. Refl. - tiês, zur Genüge springen, charmieren: puiši gar meitām labi izlakstās.

Avots: ME I, 762


izlakstot

izlakstuôt Warkl., sich austanzen. Refl. -tiês,

1) sich austanzen
Bers., Bērzgale, Lubn., Meiran, Saikava;

2) zur Genüge charmieren
Jürg., Sessw., Trik.: puiši grib ar meitām i.

Avots: EH I, 462


izlasīt

izlasît [li. išlasýti], tr.,

1) auslesen, aussondern, aussortieren, aussuchen:
uogas, sēnes kas var zvaigznes izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? pe̦lnrušķītei bija linu sē̦klas nuo pe̦lniem jāizlasa. bē̦rzu birzi izlasīju pa vienam žagaram. izlasi mums vīrus II Mos. 17, 9. ak tu ve̦lns, kas par kuokiem! kâ izlasīti, wie ausgesucht;

2) entziffern, durchlesen, zu Ende lesen:
kas var šuo rakstu izlasīt? puslapiņas izlasīju, trīs dieniņas saraudāju. vai tu šuo grāmatu jau esi izlasījis? Refl. - tiês,

1) sich ausauchen:
nuo visiem bariem tu izlasies tuo zirgu;

2) zur Genüge lesen:
viņa apsuolīja arī Valdim duot kādas grāmatas izlasīties (zur Lektüre) A. XX, 248.

Kļūdu labojums:
izlasīt, jūŗas zvigzdus izlasīt? = izskaitīt jūŗas zvigzdus izlasīt? BW. 10034.

Avots: ME I, 762


izlažāt

* izlažât od. * izlažuôt, ausbrodieren, mit Steppstichen ausnähen: šuvēja izlaže, kre̦klus Dond.

Avots: ME I, 762, 763


izlēkāt

[izlẽ̦kât,

1) wiederholt springend vernichten:
zē̦ns izlē̦kāja sīpuolus;

2) eine längere Strecke od. Zeit hindurch springen:
zē̦ns izlē̦kāja pa ciņiem kâ zaķis. nevar uotram pa prātam izlē̦kāt;

3) izlē̦kāt nuo vietas Nigr., sich nach einer anderen Stelle umsehend, die bisher eingenommene Stelle vierlieren.
Refl. - tiês, zur Genüge hin und her springen.]

Avots: ME I, 763


izlēkt

izlèkt (li. išlė˜kti), izlekt, intr.,

1) her-, aus -, hinaus -, entspringen:
kuŗas elles (Gen. - Abl.; jetzt gew.: nuo kuŗas elles) tu izlēci BW. 382. Sprw.: izlēcis kâ varde uz sausuma. strādā, ka tev vai acis nuo pieres izle̦c; izle̦cas lindraciņš, ein Tanzrock;

2) in die Höhe springen:
nuo prieka tas būtu vai simts asu gaisā izlēcis Dīcm. I, 38. Refl. - tiês, herumspirngen, zur Genüge springen, tanzen: izle̦cas labu laiku - nuokrīt gar zemi, e̦lsdama, pūzdama LP. IV, 43.

Avots: ME I, 763


izlempēties

izlem̃pêtiês,

1) sich schlechte Manieren oder Ausdrücke angewöhnen
Dunika;

2) faul werden
(?) Frauenb.

Avots: EH I, 462


izlepnot

izlepnuôt Segew., verzieren, ausschmücken.

Avots: EH I, 462


izlepoties

izle̦puôtiês, sich brüsten, sich wichtig tun, stozieren, Staat treiben: viņš varējis izle̦puoties, pilis ce̦ldams Etn. II, 192.

Avots: ME I, 763


izlīdzināt

izlidzinât (li. išlýginti), tr.,

1) ausglätten, ebnen, ausgleichen, versöhnen:
viņa ņēmās spilve̦nus izlīdzināt. izlīdzināts ruobs. Vēr. II, 189. izlīdzināti ienaidnieki. zirgs izstaipa un izlīdzina luocekļus Vīt. 86;

[2) kastrieren:
izlīdzināts āzis Für. I.] Refl. - tiês,

1) gegenseitige Forderungen ausgleichen:
nu laiks mums izlīdzināties;

2) sich versöhnen:
tie grib zieduodami ar tiem (dieviem) izlīdzināties LP. VII, 343. Subst. izlĩdzinâtãjs, der Vermittler G. Allun.

Avots: ME I, 764


izlocīt

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766


izlopot

izluõpuõt, gehörig foppen, anführen, vexieren: puisis ik˙katru vakaru viņu izluopuojis. Grieta atnākusi par kādu nedēļu atpakaļ, visādi izluopuota un stīva sadauzīta JU.

Avots: ME I, 767


izlupt

[II izlupt, den Glanz verlieren: izlupusi bļuoda Bauske.]

Avots: ME I, 766


izlustēties

izlustêtiês, sich der Lust, der Freude hingeben, sich gehörig amüsieren: diezgan izlustējušies un iztērzējušies BW. III, 1, 47.

Avots: ME I, 766


izmācīt

izmâcît [li. išmókyti], tr., belehren, unterrichten, beibringen, dressieren: izmācīju tautu dē̦lu pa savam prātiņam BW. 27113. uzaugušu tautas veda, izmācītu darbiņā 10905. brālis izmācīja savu audžu dē̦lu visādās gudrībās LP. V, 375. Sprw.: ej nu izmāci pasauli. vai nu pasauli izmācīsi. nuo vilka neizmācīs luopu suni. Refl. - tiês, erlernen: muļķis bij izmācījies kurpnieka amatā LP. VII, 203. Sprw.: gan Ansītis pasaulē izmācīsies.

Avots: ME I, 769


izmantot

izmañtuôt ,* tr., ausbeuten, ausnutzen, exploitieren: cilvē̦ks klūp uz zemes bagātībām, izmantuo viņas, cik varē̦dams MWM. III, 362. katrs steidzas brīdi izmantuot Līg. Subst. izmantuôšana, die Ausbeutung; izmañtuôtãjs, wer ausbeutet.

Avots: ME I, 768


izmargot

izmar̂guôt, tr., stickend verzieren, schmücken: es šķituos šuogadiņ margu vīt vainaciņu; augsti kļavi, re̦ti uoši, nevar margu izmarguot (Var.: salasīt) BW. 5869. tuorņa galuotnes ar izmarguotuo krustu A. XII, 1. izšuvumiem izmarguots galdauts Egl. te uz sarkanbalta zīdautiņa ar dzīpariņiem izmarguots Asp. izmarguotas drānas visādiem ziediem A. XXI, 529. margiem Rīga izmarguota BW. 31775.

Avots: ME I, 769


izmāžot

izmāžuôt, tr., verhunzen: kakti piekŗauti bij vis˙visādiem rīkiem, gan dzelžu pinekļiem, gan izmāžuotām lūškām MWM. VI, 484. Refl. - tiês,

1) [sich lächerlich machen, sich blamieren Arrasch]: kad nee̦smu tik izmāžuojies ar MWM. IX, 657. C.;

[2) zur Genüge
māžuoties].

Avots: ME I, 770


izmēģināt

izmẽģinât (li. išmėgìnti), tr., versuchen, erproben: izkapti, ruoku, spē̦kus LP. II, 66. ceļuot un veļuot ticis izmēģināts, kuŗš nuo visiem stiprākais Etn. IV, 26. ve̦cāki grib izmēģināt, vai tad dē̦ls sievu nevarēs dabūt JK. III, 70. Refl. - tiês, sich versuchen, probieren: viņš visādi izmēģinājies nuo miega atsvabināties LP. VII, 525. izmēģinājums, der Versuch, das Experiment.

Avots: ME I, 771


izmeimurot

izmeĩmuruôt, ‡

2) "piemānît" (mit ei und -ât ) Warkl.Rafl. -tiês,

1) hinaus-, herausschwanken, -taumeln:
saimnieks izmeimuruojies nuo krūmiem Pas. III, 444;

2) "sich ausblamieren"
Warkl.

Avots: EH I, 465


izmest

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,


izmētāt

izmẽ̦tât [aksl. izmětati], freqn. von izmest,

1) auseinanderwerfen, hin und her werfen, verwerfen, verlieren:
sienu. ap ugunskuru izmē̦tātas tukšas pudeles JR. IV, 158. salasīja izmē̦tātuos gabalus BW. III, 1, 36. N - ieši savas meitas pa ceļmalu izmē̦tāja BW. 20954;

2) schmettern, aus dem Wagen schleudern:
zirgs izmē̦tājis braucēju. Refl. - tiês,

1) verworfen werden:
lietas izmē̦tājušās pa kaktu kaktiem;

2) sich lange Zeit wühlen:
visu nakti viņš izmē̦tājies pa gultu bez miega.

Kļūdu labojums:
sich lange Zeit wühlen = längere Zeit sich hin und her werfen, wälzen

Avots: ME I, 771


izmēzt

izmêzt [li. išmė´žti], tr.,

1) auskehren, ausfegen:
istabu pasuolītes neizmē̦ztas BW. 11234;

2) ausmisten, Dünger ausführen:
mē̦slus LP. I, 90; stalli IV, 63. Refl. - tiês, abortieren Ahs.

Kļūdu labojums:
istabu pasuolītes = pasuolītes

Avots: ME I, 771


izmielot

izmiẽluôt, tr.,

1) gastfreundlich aufnehmen, gastfreundlich bewirten:
izmieluo viņa visas draudzenes A. XX, 223;

2) durch gestfreundliche Aufnahme verlieren:
mieluodama izmieluoja savu meitiņu malējiņu BW. 14683. Refl. - tiês, nach Herzenslust gastieren, schmausen: puisim brīnum pa prātam bez darba vienuos labumuos izmieluoties LP. IV, 70.

Avots: ME I, 773


izmīlēt

izmĩlêt (li. išmylė´ti ),

1): ka tik ātri izmīlēji Tdz. 40896; ‡

2) eine Zeitlang, zur Genüge lieben
(?): kuo mēs nabaga cilvē̦ki savus bē̦rnus varam izaudzināt un i.? Dünsb. Latv. Av. 1855, pielik. № 46, S. 3; ‡

3) (beschlafend) zur Genüge karessieren:
meita gribēja, lai es tuo izmīlu Anekd. IV, 129. izpērt par meitu izmīlēšanu 295.

Avots: EH I, 467


izmīlēt

izmĩlêt, lange Zeit lieben und zu lieben aufhören: Alma e̦suot Uozuoliņa izmīlē̦ta brūte MWM. VIII, 331. un viss tas ne vis tamdeļ, ka es Soņā būtu aluojies vai tuo izmīlējis Vēr. I, 1507. Refl. - tiês,

1) charmieren, einander lange lieben:
izmīlējās, izmīlējās, bet neapprecējās;

2) einander zu lieben aufhören, vergessen:
reizēm arī iemīlas un izmīlas Egl. ja man tīk, iemīluos, ja vairs ne - izmīluos Latv.

Avots: ME I, 772, 773


izmīlināties

izmĩlinâtiês, izmĩļuôtie-s, charmieren, liebäugeln, nach Herzenslust liebeln: namā viņi varēja pēc patikas izmīlināties Laps. B. gan laikam tik izbučuoties un izmīlināties ar tuo MWM. VII, 286. tuo tikai grib, kâ izmīļuoties, izēsties mūsu labuma MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 773


izmoderēt

izmuoderêt, tr., zum besten haben, ausnarrieren: Juris izmuoderēja ir pašu nelabuo Etn. IV, 53.

Avots: ME I, 775


izmuļķot

izmuļˆķuôt, [izmuļˆķinât Janš. Čāp. 39], tr., zum besten haben, ausnarrieren, anführen: sieva tevi izmuļķuojuse LP. VI, 886. Refl. - tiês, Unsinn treiben, dumme Spässe machen: izdzeŗas, izmuļķuojas, tas viss A. XVI, 769.

Avots: ME I, 774


izmurgot

izmùrguôt, phantasierend, im Halbschlaf die Nacht verbringen: šis, visu nakti izmurguojis, ieduomājās drusku nuosnausties LP. IV, 25. gaŗa rudens nakts bija izmurguota AU.

Avots: ME I, 774


izmurkšīt

II izmurkšît, ‡

2) zur Genüge (karessierend) quetschen, abquälen
Bers.: i. meitu.

Avots: EH I, 468


izmurzāt

izmurzât,

4): auch ("piemānît") Lubn., Meiran, Prl., Saikava;

5): "izņurcīt": kaķis izmur̃zā peli (wo?);

6) beschmieren
Bērzgale: i. bļuodu.

Avots: EH I, 468


iznarvot

iznarvuôt,

[1) ausnarrieren
Warkh., Kl.];

2) zunichte machen
Karls.; durchschelten, durchschimpfen Spr. Refl. - tiês, einander durchschelten, durchschimpfen Spr. [Vgl. li. išnar̃voti "осмѣять"; išnarvöti "издырявить".]

Avots: ME I, 775


iznerrot

izne̦r̃ruôt, tr., zum besten haben, ausnarrieren, verhunzen: par tādu izne̦rruošanu abas apņe̦mas saimniecei atriebties Etn. III, 92. bē̦rni, vardes izne̦rruoja manu dziesmu vācelīti BW. 1016.

Kļūdu labojums:
vardes = vardes,

Avots: ME I, 775


iznest

iznest [li. išnèšti, aksl. iznesti], tr.,

1) heraus -, hinaustragen, heraus -, hinausbringen:
meitiņas... pašiem alu izne̦sušas BW. 13271;

2) wegtragen, zerstören:
ja ūdens krājums spēj dambi iznest Kaudz. M.;

3) austragen:
es jau tik daudz bē̦rnus izne̦suse. Gew. iznē̦sājusi. Refl. - tiês,

1) sich aufführen, auftreten, sich gebärden, sich gerieren:
daž˙dažādi (5726), gan ar daiļi (15306), ne tik daiļi (9696), neražani izne̦suos BW. 10729. lūk, kâ tā pruot iznesties Poruk. dzīvuo, brauc un izne̦sas kâ kungs Alm.;

2) lange Zeit tragen:
vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies tiks debesīs tâ˙pat kâ es, krustu izne̦sies? Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
iznesies = izne̦susies

Avots: ME I, 775


iznicināt

iznicinât, tr., tadeln, verschmähen, brackieren: kuo tik daudz iznicini visas ciema zeltenītes BW. 8737.

Avots: ME I, 776


izniķoties

izniķuôtiês, Mutwillen treiben, albern, kaprizieren: vai nu jau nebūsi diezgan izniķuojies?

Avots: ME I, 776


izņogāt

II izņogât Laidsen, =izņukât I. Refl. -tiês, (in trunkenem Zustand) eine Zeitlang zwecklos lärmen und hantieren Stenden: puiši visu nakti izņogājušies.

Avots: EH I, 469


izņukāt

izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469


izņungāt

izņuñgât Frauenb. "mit einem stumpfen Messer (und lange hantierend) unschön ausschneiden, kastrieren: i. jē̦ru.

Avots: EH I, 469


izolīt

izùolît, Refl. -tiês,

2) nach Herzenslust umherspazieren
Seyershof: izuolījāmies pa muižas dārzu un apskatījām visu;

3) mit den häuslichen Arbeiten zur Genüge zu tun haben
Ermes, Trik.: šuorīt dabūju krietni i.

Avots: EH I, 492


izorēt

izuõrêt, tr., heraus -, hinausexpedieren, hindurchführen: izuorēja viesus nuo mājām. izuorēt luopus nuo laidara. krietns braucējs izuorē ve̦zumu caur visām urgām Ahs.

Avots: ME I, 823


izpāņāt

izpàņât 2 , tadeln, brackieren: visu viņš izpāņā. bē̦rns negrib ēst, izpāņājis (verwöhnt) Bers.

Avots: ME I, 778


izpeinēties

izpeineties,

1) sich abstrapazieren (um jem. zu befriedigen):
kas tā var i., kâ jūs bē̦rni ieduomājat? (mit èi 2 ) Druw. n. RKr. XVII, 72; sich bei einer feinen verwickelten, nicht vonstatten gehenden Arbeit abmühen Lis. n. FBR. I, 30, Nötk.: ilgi izpèinējuos 2 , satrūkušās dziļis saistīdama Lis. nevar ap šuo kâ kungu tik daudz i. ebenda;

2) "(ungefahr) = izpiņ̃ķêtiês" M. Ar.: tu nevari vien nuo viņa i.

Avots: EH I, 470


izpeizēt

izpèizêt, tr.,

1) verschleudern, vergeuden, vretun: viņš visu savu mantu izpeizējis Lös. n. Etn. IV, 34;

2) zum besten haben, ausnarrieren Lös. n.
A. XIV, 480. Bers., Lub. Vgl. išpeĩzoti "истратить попусту."

Avots: ME I, 779


izpičkāt

izpičkât, tr., verunterzieren, mit Zeichen versehen: šīs zīmes vēl izpičkātas jaunām zīmēm Zalkt.

Avots: ME I, 779


izplandīt

izplandît, tr., ausbreiten: svārkus A. VIII, 360. Refl. - tiês, sich gehörig breit machen, stolzieren: meitas puišu priekšā tirgū vare̦ni izplandījās.

Avots: ME I, 781


izpļaukāt

izpļaũkât, tr., maulschellieren, tüchtig ohrfeigen: kungs izpļaukāja sulaini.

Avots: ME I, 784


izplaužēt

izplaužêt [?], tr., (Tiere od. Menschen) beständig mit flüssiger Nahrung ernähren: pa darba dienām e̦sam diezgan ar putru izplaužē̦ti Druw. n. A. XIV, 480.

Avots: ME I, 782


izpļēgurot

izpļẽ̦guruôt, tr., verplämpern, vergeuden: mantu Adsel, Smilt. [Refl. - tiês, sich ruinieren.]

Avots: ME I, 784


izpleikāt

I izpleĩkât [Arrasch, Nigr.], izpleikuôt, izpleiķêt U., verschwenden, ver geuden. Refl. - tiês, sich ruinieren A. XV, 82, Bers.

Avots: ME I, 782


izpliķēt

izpliķêt, tr., tüchtig ohrfeigen, maulschellieren: izpliķēt tuo, kâ pelnījis MWM. VIII, 739. Refl. - tiês: uotreiz izpliķēties nuo tevis, daiļā, ļaujuos, ich lasse mich ohrfeigen MWM. VIII, 487.

Avots: ME I, 783


izplūst

izplûst (li. išplústi),

1) intr., aus -, überströmen, aus -, überfliessen, sich ergiessen:
viņš klintis sitis, ka upes izplūdušas Psalm 78, 20. pa muti izplūda asinis Vēr. II, 443. saldas smaršas izplūda JR. IV, 66. gaisma izplūda pa visām te̦lpām A. XXI, 492. re̦snumā izplūdušais skuoluotājs Saul. bet vienīgā skaidrība nuo manas sirds izplūda karstā dieva lūgšanā Latv.;

[2) ruchbar werden
U.;

3) abortieren
U.].

Avots: ME I, 784


izpostīt

izpuõstît, tr., ruinieren, zerstören, verwüsten: zemi, dārzu, laimi. kāzas mani izpuostīja Ltd. 1845. Subst. izpuõstîtãjs, der Zerstörer.

Avots: ME I, 788


izprātot

izpràtuôt, tr., ausgrübeln, ausklügeln, auf den Grund einer Sache kommen: tik sieva nevarējusi izprātuot, caur kuo šis pie bigātības ticis LP. IV, 173. nevarējis ne˙kuo izprātuot VI, 960. Refl. - tiês, klug reden, raisonnieren: izgruozījušies tādu laiku, izprātuojušies LP. V, 165.

Avots: ME I, 785


izprāvīt

[izprāvît, prozessierend erlangen: izpr. zemi Janš. Dzimt. 2 407.]

Avots: ME I, 785


izprāvoties

[izprāvuôtiês,

1) einen Prozess zu Ende führen
Wid.;

2) lange prozessieren.]

Avots: ME I, 785


izprovēt

izpruõvêt, auch izpruõmêt Spr., Buschh., ausproben, ausprobieren: viss jāizpruovē.

Avots: ME I, 785


izpuinīt

izpuinît,

1) hinaustreiben
(mit ùi 2 ) Golg.: i. dzē̦rājus nuo istabas;

2) nach allen Seiten auseinanderwerfen
Geistershof; = izjàukt C., Ermes, (mit 2 ) Gramsden: zirgi izpuinījuši un saminuši auzu gubu N.-Peb. vecuo plauku izpuinīs A. 1892 I, 42;

3) "iztūcīt, izburzīt" Wizenhof;

4) verbrauchen, konsumieren
NB.: i. visu vadmalu vienam uzvalkam; i. visu ēdienu.

Avots: EH I, 474, 475


izpūlēt

izpũlêt, ‡

2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis;

3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;


4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.

Avots: EH I, 475


izputināt

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787


izrakstīt

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789


izrāmīt

izrãmît, verschneiden, kastrieren: izrāmītu jums nebūs kungam upurēt III Mos. 22, 24.

Avots: ME I, 790


izrāpot

izrãpuôt, izrãpât, intr., auf allen vieren heraus -, hinauskriechen: bē̦rns izrāpuojis nuo istabas.

Avots: ME I, 790


izraut

izraût, ‡

5) mündlich namhaft machen
Aahof, Kalz., Lis., Meselau, Saikava: skrīvelis izrāva visus, kam šuoruden jāiet pie luozēm. nuo galvas nevaru visu i. Refl. -tiês,

3) sich
(dat.) ausreissen: i. dārzā kādu burkānu Kaltenbr.; ‡

4) = izģḕrbtiês 1 Frauenb.: kre̦klā iz˙rāvušies;

5) sich zur Genüge amüsieren:
i. ar meitām pēc patikas Janš. Bandavā II, 96 (ähnlich Dzimtene I 2 , 313).

Avots: EH I, 476


izrēdīt

izrēdît (li. išrėdýti), tr.,

1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;

2) [izrèdît 2 Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;

3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]

Avots: ME I, 791


izreizināt

izreizinât, tr., multiplizieren: divus skaitļus Stari II, 950.

Avots: ME I, 791


izrentēt

izreñtêt, tr., verarrendieren: māju, muižu.

Avots: ME I, 791



izrotāt

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izrūnīt

izrũnît, tr., verschneiden, kastrieren: ēzeli, kuili.

Avots: ME I, 793


izsaldēt

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. 2 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794


izsalot

izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsalˆt, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478


izsalt

izsalˆt (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795


izsaltināt

izsaltinât M. 79, ausfrieren machen (r. выморозить); kühl werden lassen Ermes: i. istabu.

Avots: EH I, 478


izsāpēt

izsâpêt, ‡

2) sich verlieren, ausklingen (von Schmerzen):
sāpes... neizsāpēs ne˙kad Daugava 1936, S. 145.

Avots: EH I, 478


izsāpēt

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796


izsapņot

izsapņuôt, tr., austräumen: kas zieduonī sapņuots, nu izsapņuots Vēr. I, 387. Refl. - tiês, sich Träumereien hingeben, nach Herzenslust phantasieren: te varē̦tu izlaisties, izsapņuoties Egl.

Avots: ME I, 795


izšārvēt

izšar̃vêt Smilt., aussortieren: i. kā puostu galviņas.

Avots: EH I, 484


izsaukt

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795


izsērsties

izsḕrstiês, zur Genüge, nach Herzenslust zu Gaste sein, gastieren: visu ziemu izsērsies Vāczemē LP. V, 101. diezgan izsērsies e̦smu LP. VI, 136.

Avots: ME I, 796


izsijāt

izsijāt (li. išsijóti), tr.,

1) aus -, durchsieben:
miltus. es savam kumeļam izsijātas auzas devu BW. 17124. pe̦lavas uzme̦t uz piedarba augšu, tikai izsijātas, smalkās arī nuove̦d uz klēti LP. III, 104;

2) fig., kritisieren:
es jau biju tâ izpe̦lta, kâ caur sietu izsijāta BW. 8299.

Avots: ME I, 796


izsirt

izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.

Avots: ME I, 797


izsist

izsist, ‡

2) aus-, aufklopfen, klopfend auflockern:
salmu ieliņa jāizsit ("jāizpurtnä) ar ruokām Seyershof. i. siena vāleņas Auleja; ‡

3) im Schlagen übertreffen
("uzvarēt sišanā") Kaltenbr.: gailis izsit kurķinu;

4) pēc raksta bij jāizsit, kad mazgāja kre̦klus Frauenb., beim Wäschewaschen musste man (mit. dem Bleuel) im Takt schlagen können;


5) šī drēbe izsit vairāk pēc sarkanas ... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85, die Farbe dieses Stoffes hat eher einen Stich ins Rote.
Refl. -tiês,

4) izsitās par zemi; stürzte
(intr.) nieder Pas. IV, 507 (aus Viļāni); ‡

5) i. nuo spē̦ka, (bei sehwerer Arbeit) die Kraft verlieren, kraftlos werden
Auleja.

Avots: EH I, 479


izšķetināt

izšķetinât, tr.,

1) entfasern, loswickeln:
izšķetinātas villainas drēbes A. XX, 2. līdaka izšķetinājusi makšķeres auklu. izšķetināts cigārs Kaudz. M.;

2) ausspinnen, entwickeln, abstrahieren:
likumu Pūrs III, 86. Refl. - tiês, sich los -, entwickeln, sich ergeben: likums izšķetinājas nuo pārgruozībām pasaulē Pūrs III, 88.

Avots: ME I, 810


izšķirot

izšķiruôt [Nigr.], tr., aussondern, aussortieren: vē̦stules. maisuos tie izšķiruoja kaulus MWM. X, 952.

Avots: ME I, 812


izskraidīt

izskràidît, tr., im Laufe passieren, durchqueren, durchstreifen: malu malas izskraidīja slave̦nais tē̦va dē̦ls BW. 8672. Refl. - tiês, zur Genüge laufen: suns visu dienu izskraidījies pa mežu.

Avots: ME I, 798


izskust

[izskust, abschaben; ausrasieren: viņš izskuta man visu pakausi Nigr.]

Avots: ME I, 799


izskūt

izskũt, tr., rasieren, Perfektivform von skūt: bārda bij izskūta A. XI, 259. [izskūt bārdā ruobus PS.]

Avots: ME I, 799


izšķūtēt

izšķũtêt, tr., hinausfegen, hinausschicken, hinausexpedieren: biedri izšķūtē tuo laimi ārā A. XIV, 16. kalpuone izšķūtē mē̦slus nuo nama. izšķūtē kalpus pie darba Sassm.

Avots: ME I, 812


izsludināt

izsludinât, tr., bekannt machen, annoncieren, öffentlich erklären: likumus. izsludinātā dienā daudz jāj uz kalnu LP. IV, 57. Refl. - tiês, zur Genüge annoncieren, bekannt machen: vis˙pirms bija jāizsludinās avīzēs Egl.

Avots: ME I, 800


izsmaršināt

izsmar̂šinât, tr., mit Wohlgeruch (smarša) erfüllen, durchduften, parfümieren: lai junām bitēm būtu juo patīkami, tad jaunuo struopu var izsmaršināt ar ābeļu, liepu u. c. lapām B.

Avots: ME I, 801



izspiegot

izspieguôt, tr., auskundschaften, ausspionieren, ausspähen: kas iespiedušies mūsu brīvību izspieguot Galat. 2, 4.

Avots: ME I, 802


izspirgt

izspir̃gt, intr., frisch, munter werden, den Rausch verlieren: bet vē̦lāk viņš izspirdzis MWM. V, 198.

Avots: ME I, 802


izspokot

izspuôkuôt, ‡ Refl. -tiês (mit ) Dunika, Frauenb., sich sonderbar (gespensterhaft) vermummen, ausstaffieren.

Avots: EH I, 483


izsprādzināt

izsprâdzinât [li. išsprogìnti], fakt. von izsprâgt,

1) bersten, aufbrechen machen, lassen:
latviešu gara spēcīgā sula izsprādzinājusi dažu labu pumpuru;

2) krepieren lassen, ausrotten:
pa˙priekšu jāizprādzina mušas Stari II, 37.

Avots: ME I, 803


izsprāgt

izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,

1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;

2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;

3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;

4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;

5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.

Avots: ME I, 803


izstaigāt

izstaĩgât,

1) eine längere Zeit hindurch gehen:
es nevaru ik˙dieniņas grazni vien izstaigāt Ltd. 1155;

2) einen Gang tun:
nu gan veltīgi izstaigāji Dok. A. viņi mē̦dz arī daudz izstaigāt peļņās Konv. 2 4120;

3) durchstreifen, durchwandern
mit d. Acc. od. pa: tu biji tālu izstaigājis BW. 19. izstaigāju bē̦rzu birzi 10981. es pasauli e̦smu izstaigājis Hiob 1, 7. es izstaigāšu šuodien pa visu ganāmu pulku I Mos. 30, 32. Refl. - tiês, viel gehen, nach Herzenslust spazieren gehen: es šuodien visu dienu izstaigājuos pa mežu. iesim pa dārzu izstaigāties LP. VII, 1223. gājis pa pasauli izstaigāties V, 94.

Kļūdu labojums:
peļņās = peļņā
BW. I, 19 = BW, 19, 1

Avots: ME I, 804


izstudēt

izstudêt, tr., ausstudieren: dabas zinātnes.

Avots: ME I, 807


izsūkt

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808


izsūtīt

izsùtît,

1) aussenden, ausschicken:
tūliņ izsūtīja pa pus˙pasauli meklēt viņam brūti LP. IV, 176;

2) verbrennen, in die Verbannung schicken:
uz Sibiriju;

3) versehen, expedieren:
grāmatas, laikrakstus. izsūtāmie raksti.

Avots: ME I, 808


izsvaidīt

izsvaîdît (li. išsváidyti), tr., freqn. zu izsviêst 1,

1) umherwerfen, auseinanderwerfen:
siena gubu, akmeņus. izsvaidīti kankari Asp. Gunde̦ga izsvaida ruokas kâ aiŗus Brig.;

2) verschleudern:
mans brālis izsvaida savu labumu LP. V, 308. Refl. - tiês,

1) sich umherwerfen, sich umherwälzen:
mantas guļ izsvaidījušās pa visu istabu;

2) gestikulieren, sich gebärden, sich benehmen:
cik piemīlīgi viņš prata izluocīties un izsvaidīties.

Avots: ME I, 808


iztaisīt

iztaisît,

1): i. ē̦ku, ausbauen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; pa drusciņ i., ausknibbern ebenda;

3): laivās ar ieruočiem i., eine Flotte ausrüsten
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausrüsten");

4) ausreinigen:
i. iekšas, die Eingeweide eines geschlachteten Tieres ausreinigen Siuxt. Refl. -tiês,

2): iztaisījās skaista pils Pas. IX, 261. slauns (= r. славный) vepŗē̦ks iztaisījās Auleja. iztaisās kaŗāšana Borchow n. FBR. XIII, 36; ‡

4) für sich verfertigen:
jis paduomā, kaî i. ... taidu māju Pas. V, 223; ‡

5) sich entleeren, seine Notdurft verrichten
Jürg.: iegāja krūmuos i.

Avots: EH I, 487


iztept

iztept (li. ištèpti ) Dunika, Izvalts, Kapiņi, Rutzau, Višķi, ausschmieren, bestreichen: i. visus traukus. Refl. -tiês Višķi, sich beschmieren: pie baltas sienas drēbes var i.

Avots: EH I, 489


iztielēt

iztielêt Wizenhof, feilschend oder schlau resp. hartnäckig zuredend erlangen: nuo uotra kuo i. Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang
tielêtiês;

2) sich eine Zeitlang stolz gebärden, sich ausstaffieren
(mit iẽ ) Gramsden.

Avots: EH I, 490


iztiesāt

iztìesât,

1): iztiesāta lieta, = zināma lieta, eine ausgemachte Sache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausmachen");

2) auf gerichtlichem Wege erlangen:
lai bē̦rnam iztiesātu kādu pabalstu Austriņš Nopūtas vējā 48; ‡

3) ausessen
Dunika: i. visu skutulu. Refl. -tiês: eine Zeitlang (ohne Erfolg) prozessieren: iztiesājās, bet ne˙kā nepanāca.

Avots: EH I, 490


iztiesāt

iztìesât, eine Rechtsache zu Ende führen, richten: iztiesā manu tiesu Psalm 119, 154. pavēlēja pagasta tiesai lietu vēl reiz ņemt iztiesāšanai Purap. mazs vīriņš visu pasauli iztiesā Tr. III, 165. Refl. - tiês, zu Ende prozessieren: lai nākuot līdz uz baznīcu palīdzēt iztiesāties viņam ar lielmāti LP. VII, 121.

Avots: ME I, 819


iztilināt

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818


iztirzāt

iztirzât, erforschen, untersuchen, analysieren: jautājumi tiek atkal stipri iztirzāti Vēr. II, 1022; I, 1235.

Avots: ME I, 819


iztriept

iztriept,

1) besprengen, beflecken;

[2) (mit ìe 2) schiemend ganz verbrauchen (z. B. eine Salbe, Seife od. Fett)
Bers.;

3) beschmieren, bestreichen:
iztriepu visas šķirbas ar zālēm, lai blaktis nedzīvuo Fest. iztriept pannu ar taukiem N. - Peb.;

4) ausstreichen:
mani jau nuo tā pagasta iztriepa (= atzīmēja, ka tai pagastā nepiede̦ru Ost-Livl., Domopol, Welonen].

Avots: ME I, 820


izturēt

izturêt,

2): ve̦cāki tevi iztur un lutina tik ļuoti Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 273; ‡

6) eine Zeitlang (ein Haustier) halten; = izmitinât: vienu gadu mēs izturējam zirgu, bet tad pārdevām Seyershof. kai siena bij pē̦rn, piecas vuškas izturējām Auleja. muļķis nevavarēja jā (= vērša) i. Pas. XII, 346. Refl. -tiês,

1): es svaigi izturuos Pas. XI, 330; ‡

2) "den Verlockungen widerstehen, in alte Fehler nicht verfallen, sich konservieren"
P. Alūnāns.

Avots: EH I, 491


izūtrupēt

izũtrupêt, izũtrupuôt, tr., versteigern, verauktionieren: mantas, beidzamuo nieciņu. parādnieki būšuot jūs izūtrupēt Purap. 84.

Avots: ME I, 822


izvadāt

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823


izvāpēt

izvãpêt Frauenb., (von innen) ausglasieren: izvapē̦tas bļuodas.

Avots: EH I, 494


izvemt

izvem̃t, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge vomieren.

Avots: EH I, 494


izvērcināt

izvērcināt sitienus, die Streiche ausschlagen, ausparieren Elv.

Avots: ME I, 828


izveselēt

izveselêt Kaltenbr., auskurieren, heilen. Refl. izveselêties Oknist, (mit -êt- ) Kaltenbr., genesen.

Avots: EH I, 495


izveseļot

izveseļuôt, heilen, auskurieren: viņa tevi ... izveseļuos ... viegli un ātri Janš. Dzimtene V, 79.

Avots: EH I, 495


izvēsināt

izvẽsinât, Refl. -tiês: staigājuot pa mežu bija izvēsinājušies (hatten zu frieren angefangen) Pas. III, 498.

Avots: EH I, 495


izvest

izvest (li. išvėsti, [aksl. izvesti]), tr.,

1) hinaus -, herausführen:
nuoziedznieku nuo cientuma, zirgu nuo staļļa. putni jau bē̦rnus izve̦duši. uz ceļa izvest,

a) auf den Weg führen
LP. IV, 224,

b) fig., auf den rechten Weg führen, Hilfe erweisen
Etn. IV, 43;

2) ausführen, verwirklichen:
ideju Ar.; nuoduomu galā izvest Paw.;

3) ausführen, exportieren:
kviešus, labību. izve̦damas preces, Exportartikel;

4) verheiraten:
man māsiņa izve̦dama, brālim sieva pārve̦dama BW. 32529. Refl. - tiês,

1) zur Genüge führen, zum Gehen zu bewegen suchen:
izveduos viņu jau daudz, bet kâ nenāca, tâ nenāca Aps.;

2) sich aufführen, sich benehmen:
bij tai meitu māmiņai vis˙daiļāki izvesties BW. 11665. kam man vesti daiļu ruotu, kam man daiļi izvesties 9696.

Avots: ME I, 827


izvīcināt

[izvīcinât,

1) karuogs, die Fahne wehen lassen L.;

2) izvìcinât 2 ruoku, die Hand ausprobieren Warkh.]

Avots: ME I, 830


izviesoties

izvìesuôtiês, zur Genüge zu Gaste sein, gehörig gastieren: es gribēju pie jums izviesuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 831


izvilnīt

izvilnît. heraus-, hinausstolzieren Ronneb., Smilt.; heraus-, hinauslaufen Oknist: zē̦ns izvilnīja nuo ustabas.

Avots: EH I, 496


izvirst

izvìrst (išvir̃sti), intr.,

1) werden, übergehen, sich verwandeln:
[nezin, kas nuo puisē̦na... būtu izvirtis Janš. Dzimt. 2 210.] kaut nuo jums izvirstu krietni vīri Rol. šī rīcība izvirst liekā gru,znumā Antrop. II, 54;

2) ausarten, entarten, degenerieren, verkommen:
sabiedrības kārtība ir satrūnējusi, izvirtusi Vēr. II, 585. Refl. - tiês, sich verwandeln, werden, ausarten: varē̦tu izvirsties par tīriem necilvē̦kiem A. XII, 708. Part. prt. izvirtis, degeneriert, entartet, verkommen: izvirtis varas cidvē̦ks Vēr. I, 1275.

Avots: ME I, 830


izvizināt

izvizinât, spazieren führen im Wagen od. Schlitten, hinausführen: es gribēju tevi jaunajuos ratuos izvizināt Kaudz. zirgs izvizina braucējus pa vārtiem uz ceļu A. XX, 169. Refl. - tiês, nach Herzenslust eine Spazierfahrt machen: mēs labi izvizinājāmies jaunajā laivā pa e̦ze̦ru.

Avots: ME I, 830


izzālēt

izzālêt Infl., heilen (tr.), auskurieren: (doktori) pasacīja, ka i. nevar Pas. V, 252 (aus Sakstagals). zālē, bet... nevar viņa i. IX, 323. izzālēsi munu slimuo meitu X, 456 (aus Bewern). Refl. -tiês, sich auskurieren, durch Heilung genesen Kaltenbr.: es... neve̦se̦ls un ... nevaru i. Pas. V, 24 (aus Viļāni).

Avots: EH I, 497


izzāļot

izzâļuôt,

1) izzāļât Warkl., = sazâļuôt 2;

2) mit Hilfe von Medizin
(zâles) auskurieren, heilen (tr.) BielU.: kas tevi ar labām zālēm pruot i. Lange Latv. ārste 15. izzāļājis acis Pas. VIII, 387 (aus Lettg.). ar pašu saplūktām... zâlēm ...vājniekus... i. Janš. Līg. II, 52. Refl. -tiês, sich mit Hilfe von Medizin auskurieren: tu dzīries sargāties un i. Lange Latv. ārste 8. pats izzāļājies Pas. VIII, 387 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 497



izžiekāt

izžiẽkât Nötk., (streifenweise) ausschmieren: i. izlijušu šķidrumu pa visu galdu.

Avots: EH I, 498


izziest

izzìest, tr., ausschmieren: bē̦rni izzieda pa galvu sviestu C. izziede visu galvu ar mīklu Zb. XVIII, 279.

Avots: ME I, 832


izžirgt

izžirgt 2 , vergehen, das Bewusstsein od. Leben verlieren: bē̦rns raudādams tikkuo neizžirga Erlaa.

Avots: ME I, 833


izzvaidīt

izzvaîdît, tr., ausschmieren: sviestu pa galdu C.

Avots: ME I, 832


jārs

jārs U., das Grassieren, der Spektakel.

Avots: ME II, 107


jāstīties

jâstîtiês, - uôs, ĩjuôs, freqn. von jât, reiten, lärmen, grassieren, tollen: iet vien ap meitām kâ bullis jāstīdamies Nötk.

Avots: ME II, 107


jāt

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107


jedināt

jedināt, tr., abquälen, turbieren: drudzis viņu jedina Seew. n. U.

Avots: ME II, 109


jēga

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs 2 [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I 4 , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111


jēlums

jê̦lums,

1): eine eiternde Wunde
Kl.;

6): auch Ahs., Siuxt, die inneren Organe eines geschlachteten Tieres
AP.: kas luopu nuodīrā, uzšķērž, sagriêž gaļu gabaluos, izņe̦m taukus, iztīra de̦sas, tas dzīvā ar jē̦lumiem Ahs. kad cūkām duod jēlumus, tad tās ē̦d savus sivē̦nus AP.; "glumumi luopa iekšās" Frauenb.: jē̦lumi jāplucina zemē, karstā ūdenī Frauenb.; ‡

7) die Schlaffheit:
viņam tis slinkums, j. Heidenfeld.

Avots: EH I, 564


jēlums

jê̦lums,

1) das Wundsein, eine Wunde, von der Haut entblösste, blutige Stelle am Körper eines Menschen od. Tieres:
kārklu mizu lietuo pret jē̦lumiem Etn. IV, 119;

2) jē̦lums maizē, der Schlief;

3) jē̦luma pastalas, Pasteln aus ungegerbtem Fell
U.; vgl. jēlmene;

4) das Sodbrennen:
jē̦lums ē̦d mani Adsel;

[5) das Rohsein, die Rohheit, Unreifheit;]

6) der Plur. jē̦lumi, rohe Fleischstücke:
visur jē̦lumi un asinis Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 113


jezga

je̦zga,

1): "ķe̦za, eine heikle, verwirrte Sache (oder Geschichte) aus einem handschr. Vokabular; Verwirrung, Wirrwarr, Chaos Segew.: labi, ka nebūsi klāt pie šās je̦zgas (ķe̦zas) Saikava. trijatā ar kārtīm iznāk vēl lielāka j. (Wirrwarr) Seyershof. tāda j., ka bail Sermus. viss tur gāja je̦zgu je̦zgām ebenda;

2): jāpiere̦dz, kâ tā krievu j. aiziet Austriņš Nopūtas vējā 128. je̦zga zeķu, suņu, bē̦rnu AP.

Avots: EH I, 563


jiema

jiema [?], dünnes, schwaches Eis Dz. Vēstn. [Wohl in juma zu korrigieren.]

Avots: ME II, 114


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jokot

juõkuôt (li. juokúoti), juõkât, - ãju, intr., scherzen, spassen: viegli, viegli viņa skraida, tērzē, juokuo, jautri smaida RSk. II, 172. Refl. - tiês, schkerzen. Possen treiben; charmieren, schäkern: puiši juokuojas ar meitām. Subst. juõkuôtãjs, der Spassvogel, Schäkerer; juõkuôšanās, die Schäkerei.

Avots: ME II, 126


joņot

juõņuôt, intr., galoppieren, dahineilen Plm., [Salis], Ahs.: zirgs juoņuo pa lauku. me̦lni mākuoņu bari trakām drūzmām juoņuoja pa debesīm Saul. duomas viņam pa galvu juoņuoja MWM. VII, 891. Subst. juõņuôtãjs, ein guter Läufer: ši s zirgs vare̦ns juoņuotājs.

Avots: ME II, 127


jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121


jūka

jūka,

1) der Lärm
[Für. I], U.; [jũka "lautes Jubilieren" Nigr.];

2) der Wirrwarr, Mischmasch, die Menge:
labības jūka Serb. n. A. XV, 1, 495, Bers.

Avots: ME II, 121


jukš

jukš! jukšu! jūks! Interjektion, von kokettierendem Springen gebraucht: jukšu, jukšu (Var.: jūkš, jūkš) tautu meita ar tuo strupu lindraciņu BW. 11873.

Avots: ME II, 116


jukšot

jukšuôt, kokettierend springen: vai tu jukšuo, vai nejukšuo (Var.: vai tu juksi, vai nejuksi, oder: vai tu jūks, vai nejūkš), mans dēliņš tevi neņems BW. 11873.

Avots: ME II, 116


jūkstēties

jûkstêtiês 2 - uôs, - ējuôs, jûkstîtiês 2 Dond.,

1) jubilieren, lärmen, tollen:
meitas negājušas ne˙kad vairs pirtīs jūkstēties LP. VII, 863. visa radība nu jūkstās, smaida G. Allun. [bē̦rni sākuši jûkstēties 2 un pluosīties Janš. Čāp. 19.] kur tie pa sienu skūpstās un jūkstās Austr.;

2) auffahren, erschrecken:
slimais jūkstas un trūkstas katru acumirkli nuo miega, ne˙maz nevar aizmigt Etn. I, 46.

Avots: ME II, 122


juktra

juktra [?] U., [Für. I], = idri, Leindotter. [Wohl in judra zu korrigieren.]

Avots: ME II, 116


kacināt

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auchatkacinât.

Avots: EH I, 573


kaitavot

kàitavuôt 2 , kàitavât 2 [Kl.], - āju, intr., kapricieren, sich launisch gebärden: tu tūliņ nuokar lūpas un kaitavā cauru nedēļu Druva II, 771.

Avots: ME II, 135


kaiteklis

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. 2 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136


kaitēt

[II kàitêt 2 , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.

Avots: ME II, 136


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kājene

kãjenê būt, auf den Beinen, im Schwung sein, grassieren, sich verbreiten: pie mums masalas kājenē U.

Avots: ME II, 188


kaldūne

kaldūne "Eingeweide eines Tieres". [Aus kaldun "Eingeweide" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 141


kalēda

kaļē̦da (unter kaļe̦da),

1): eine lange Reihe
(mit ẽ̦ ) NB.: k. malkas ve̦zumu;

2) kaļẽ̦dās lekt NB., sich begatten (von Tieren):
zaķi le̦c kaļē̦dās.

Avots: EH I, 580


kalkt

kalkt, praes. kalˆkstu, Hunger und Durst leiden (nur von Tieren gesagt) Warkl.

Avots: EH I, 578


kamot

I kamuôt [kamúoti "угнетать, мучить"],

1) mit Mühe eine Strecke zurücklegen:
piecas dienas sešas jūdzes kâ kamuot nuokamuoju Katzd., BW. 29768, 1; 31818, 1;

2) ein sauer Stück Arbeit auflegen, marachen L., abstrapazieren [Kreuzb.], quälen Lubn.,
Etn. III, 1: nekamuo zirga! tu redzi, ka viņš nevar pavilkt Schwanb., [Oberl. n. U. grūtu duomu kamuojams, Juris nemanīja, ka iebrauca mežiņā Latg. 1921, No 52, 2; 3

3) grosse Stücke mit vollgestopftem Munde kauen, essen:
viņš kamuo, ka žuokļi vien cilāja s. kamuo vienā kamuošanā Bers. Refl. - tiês, sich balgen, sich abstrapazieren [Nerft], Bers. n. A. XVI, 377. [Vgl. auch aizkamuot. Wohl zu аn. hemia, mhd. hemmen "hemmen" (s. Zupitza Germ. Gutt. 108) und vielleicht (s. Petersson Balt. - slav. Wortst. 36) zu ar. ḱamel "to press".]

Avots: ME II, 153



kandava

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154


kandavot

II kàndavuôt 2,

1) zu erschliessen ausìekàndavuôt 2 ;

2) (Vieh) kurieren
Lasd. u. a.

Avots: EH I, 584


kaņģerēt

kaņ̃ģerêt [C., PS.], -ẽju, tr.,

1) Pferde kurieren:
zirgus C. kaņģerēt ir zirgus ārstēt, it īpaši zirgam ar birsti rīkli slaucīt. tīrīt Lasd.;

2) peitschen,
mijuot zirgus jādelēt, pīckāt, tramdīt Lasd.;

3) lenken:
kaņģerē zirgu prātīgi, lai neiegāžamies grāvī Mar.; grundlos hin und her schickend keine Ruhe geben Ermes, Serbigal;

4) flicken, reparieren:
pulksteni Lasd. Refl. -tiês, sich kurieren U.

Avots: ME II, 157


kankalēties

kankalêtiês,

1) prozessieren Lub., Fest.;

[2) "sich einmischend hinderlich sein":
"nekankalējies starpā!" saka strādniekam, kas ar savu neveiklību straucē vai kavē uotru darbā Serben;

3) sich befassen mit, sich kümmern um:
negribēju ar viņu tik ilgi kànkalēties 2 Lis., Warkl.].

Avots: ME II, 155


kankāties

kànkâtiês, ‡

2) prozessieren
(mit ) Lems., Wainsel.

Avots: EH I, 584


ķāpēt

ķāpêt, -ēju Stenden,

1) schmieren:
ķ. sviestu uz maizi;

2) kneten,
ķē̦pât: mē̦slus ar ruokām. Refl. -tiês Stenden,

1) "ziesties, ķēzīties": ķ. ar māliem;

2) in einer feuchten Masse wühlen:
ķ. pa putru.

Avots: EH I, 692


kaps

I kaps, ‡

3) Demin: kapiņš, ein viereckiges hölzernes Behältnis, worin Mehl und Gries aus der Klete getragen wird
Salis.

Avots: EH I, 587


kāpt

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193


kardebi

kardebi, das Gebinde, welches die Enden der gleini miteinander verbindet Etn. IV, 61. [Wohl in * kardeļi zu korrigieren; vgl. kardeles.]

Avots: ME II, 161


karote

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166


kārta

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201


kasīklis

kasîklis,

2): auch Orellen, (kasiklis Seyershof;

5): "[kasīklis Lis.]" ME. II, 168 zu streichen; eglenieši ir lieli kasikļi (pflegen viel zuprozessieren)
Ciema spīg. 57.

Avots: EH I, 591


kaulēt

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174


kauls

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176


kaunēt

kàunêt, - ẽju, tr., beschämen: kaunē manus ienaidniekus BW. 9123. viņa sāk pa juokam ar pirkstu tevi kaunēt Egl. Refl. - tiês, - uôs od. (Smilt.) - ẽjuôs, - ẽjuôs, sich schämen, sich genieren, blöde sein mit d. Gen. und Akk. der Pers. u. Sache, dem Dativ der Sache und mit nuo konstruiert: lielākās nedziedāja, jaunu puišu kaunējās BW. 836. es ve̦caju bāleliņu ka- tēviņa kaunējuos Ltd. 504. vai tu manas draudzības kaunies? Rol. kaunies pate, tautu meita, savai nieku valuodai BW. 8528, 25460. nuo tēviņa kaunējuos Ltd. 767. acis kaunas nuo gaismas, das Auge ist lichtscheu. Mit dem faktitiv Akk., an dessen Stelle im VL. oft der Gen. steht: Sprw. kaunies kaunu, bīsties dievu. kaunies kaunu! schäme dich! BW. 11502, 18, kaunies kauna 11502, 2; 19305, 1; 21934. [kàunêtiês auch C.; kaũnêtiês RKr. XV, 79 ist fehlerhaft.]

Avots: ME II, 176


kausa

I kausa "?": atjāj tautu netiklītis, kausas piere, zveiras acis kâ manam kumeļam BW. 14392 (aus Windau). [Wohl identisch mit kausa II; vgl. kauss IV.]

Avots: ME II, 177


kausma

kàusma 2 Nautrēni, = kàuss 2 III; das Genick (bei Menschen und Tieren): zirgam kausma nuotrīta. iezvelt pa kausmu.

Avots: EH I, 595


kauss

III kàuss 2 : auch Heidenfeld, Oknist; das Genick (bei Menschen und Tieren) Auleja, Saikava, Sonnaxt, Wessen, Zvirgzdine: suns kaķi saje̦m aiz kausa Sonnaxt; pakauša k. (oder zu kaûss I 1 ?), der Nacken AP.

Avots: EH I, 595


kauss

[IV kàuss 2 Warkl., keilförmig: kausa piere, galva, klints. Vgl. kausa I und kauss III.]

Avots: ME II, 178


kaut

II kaût (li. káuti " schlagen", klr. kýmu (prs. kýmu) (prs. кую) " hämmern, schmieden"], kaûju od. kaûnu, kâvu od. kavu (Dond., Selg., Dunika, Bauske], tr.,

1) schlagen, hauen:
Lipsts grasās viņu kaut Rainis. ripas kaut, sist (ein Spiel), eine hölzerne Scheibe schlagen, treiben;

2) stechen (beim Kartenspiel):
drāz par mizu, kaun nuost;

3) schlachten:
deviņi vīri vienu gaili kauj - sagt man, wenn mehrere sich an eine leichte Arbeit machen. muļķītim pavē̦l kaut kumeļu nuost (od. zemē) LP. IV, 61. [kâ kautin kauts gul U., er schläft einen Totenschlaf.] kaujams luops, das Schlachtvieh; āžus kaut, vomieren; dieva kauts, krepiert;

4) treten, gew. mĩt: gailis kaun vistu Aps. Refl. - tiês,

1) sich prügeln, sich schlagen, kämpfen:
kaunas kâ gaiļi. kam ar stiprāku kauties, kad nuo tā var izbēgt. kāvi kaunas, das Nordlicht flattert;

2) sich placken, sich abquälen:
zirgi kaujas ar dunduriem. kaujas ar me̦lniem kâ suns ar blusām. mums jākaunas ar duomām, ar murgiem, ar miegu, ar bē̦dām, ar grūtībām, ar trūkumu. Subst. kaûšana, das Prügeln, Schlagen, Schlachten; kaûšanâs, die Prügelei. [Weiterhin zu kũja (s. dies), ahd. huowan " hauen", la. cūdere, ir. cuad " schlagen" u. a., s. Johansson IF. XIX, 126, Berneker Wrtb. I, 593, Walde Wrtb. 2 Bugge KZ. XIX, 413 f., Trautmann Wrtb. 123.]

Avots: ME II, 179, 180


kavāt

II kavât [slav. kovati " schmieden"], - ãju, tr., freqn. zu kaût,

1) wiederholt schlagen, hauen:
kavā nu tu, man trūkst spē̦ka [Warkl.], Wid.;

2) sortieren, kramen:
kavā vēl reiz; vai tad neatradīsies (vgl. izkavāt). Refl. - tiês, kramen, stöbern: kuo nu tur kavājies pa skapi? Serb.

Avots: ME II, 181


kaza

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183


kažāk

kažâk, wohl, vielleicht C., PS: jājat šurpu, ciema puiši, kažāk mani māte duos BW. 9961; 1085. kažāk manam pēcnācējam nebūs jāpiere̦dz tādi skati A. XVIII, 5.

Avots: ME II, 184


kazāt

kazât, - ãju, kazuôt, tr.,

1) turbieren, narrieren;

2) hauen, schlagen, prügeln
Gold., Spr., besond. in der Zstz. mit iz -, nuo -, sa - Bers., Ar.;

3) in dem Riegensieb
(kaza) schütteln: kaza - rīks, ar kuŗu salmus krata, kazuo Etn. II, 1.

Avots: ME II, 183


ķeimurot

ķèimuruôt,

1) [ķeimer,uôt Bers.], intr., taumeln
AP., Lös.: visādi skrandaiņi ķeimuruo pa kājām JR. IV. 199 ;

[2) tr., etwas falsch machen
AP. Refl. -tiês, ungeschickt und erfolglos hantieren ; trödeln, zögern AP. - Vgl. (in der Bed.

1) li. keimeriúoties "раздвигать ноги" und keĩmaruoties "шалить".]

Avots: ME II, 360


ķekāt

ķe̦kât U., Narrenpossen treiben. Refl. -tiês, ķē̦kâtiês, -ãjuôs, ķe̦kuôtiês,

1) = ķē̦katās iet ;

2) charmieren, den Hof machen:
daudzi, daudzi tuo meitiņu, kas ar puišiem ķe̦kājās BW. 11703. puiši ķe̦kuojas ar meitām Smilt., Ruj., Serb., Peb. [Vgl. ce̦kuôtiês ; ķe̦kâtiês

1 vielleicht haplologisch aus * ķe̦katâtiês.]

Avots: ME II, 361


ķekot

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene 2 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362


ķemplēties

ķem̃plêtiês Grünh., -ẽjuôs, sich beschmieren, besudeln: ķemplējas kâ ar māliem Naud.

Avots: ME II, 364


ķemzēt

ķem̃zêt, ‡

2) schmieren
Stenden: ķem̃zêt sviestu uz maizi.

Avots: EH I, 695


ķence

ķeñce, [ķen̂ce 2 Gr. - Essern], eine dicke, breiartige unreine Masse, ein Mischmasch, die Schmiere Kamd., Grünh.: ielej tik pīlēm kaut kādu ķenci! redzēsi, kâ izēdīs Naud. kāds puika namā apcēlis saimniecei bundulī tādu ķenci LP. V, 5. kādam vīram bij puodiņā tāda ķence: ja aptraipa kriesuo aci, tad jau nuo tāluma sare̦dz, kur paslē̦pta manta glabājas LP. V, 231.

Avots: ME II, 364, 365


ķencēt

ķeñcêt Siuxt, dick (auf)schmieren (pejorativ): tu ķencē sviestu tik biezi kâ mālus; ķen̂cêt Blieden "nuotriept". Zur Bed. vgl. auch izķeñcêt.

Avots: EH I, 695


ķepāt

ķe̦pât, -ãju, ķe̦puôt Spr.,

1) intr., gehen, kriechen (von Kindern):
kur nu ķe̦pāsi? Frauenb.;

2) mit der Hand das Essen in den Mund stopfen, eine breiartige Masse eifrig essen:
tad ta nu bē̦rns ķe̦pa sviestu Mat. Refl. -tiês,

1) schmaddern:
kuo tur ķe̦pājies ar māliem, sviestu? Serb.;

[2) schneeballieren Eid.].
Zu ķe̦pa.

Avots: ME II, 366, 367


ķēpāt

II ķẽ̦pât (unter ķẽ̦pâtiês 1), ‡

2) liederlich arbeiten
Orellen; ‡

3) schlackern (nass schneien):
sniegs ķê̦pā Smilt. laiks ķẽ̦pa Orellen. šuodien ķẽ̦pā visu dienu Lems.; ‡

4) ķẽ̦pāt uz savu pusi Seyershof, alles mögliche stehlcn.
Refl. -tiês,

2): auch Grünw. Subst. ķẽ̦pâtājs, ein Schmierer:
jaunie makslinieki tikai tādi ķe̦pātāji (wo?). ķe̦pâšanâs, das Schmaddern: k. ar maitām un mē̦sliem A. Grīns Dvēs. put. I, 225.

Avots: EH I, 699


ķepēt

II ķepêt,

1): auch Dunika; mauern
Frauenb.; schmieren NB.: ķ. lielu kārtu sviesta uz maizes;

3): auch Oknist, Sonnaxt. Refl. -tiês,

3) schmutzig werden
Siuxt.

Avots: EH I, 696


ķērnāt

ķẽ̦rnât, -ãju, ķērnêt, -ẽju, schmieren, schmaddern: neķē̦rnā tâ sviestu! Refl. -tiês, im Schmutz wühlen, unsauber umgehen, stümpern: bē̦rns ķē̦rnājas ar pirkstiem pa bļuodu. viņš ilgi ķē̦rnājas ap siena gubu. nuopratis, ka ve̦lns te ķē̦rnājies LP. VII, 1312. kuo tur viena zagļa dēļ par daudz atkal ies ķē̦rnāties LP. VI, 17. [viņš tur ilgi ķē̦rnājās (= nesekmīgi darbuojās) gar salūzušajiem ratiem. ja nemāki ēvelēt, tad labāk neķē̦rnājies gar ēveli! Stenden. Li. ker̃noti "мѣшать с грязью" nach Būga KSn. I, 229 aus le. ķẽ̦rnât, das wahrscheinlich aus den finnischen Sprachen stamme (vgl. finn. kärnätä "tadeln", liv., kǟrnǝ "besudeln")]

Avots: ME II, 376


ķerzāt

ķe̦rzât "Garn verwirren" AP. ķe̦rzâtiês Jürg., sich herumbalgen, prozessieren, mit einem seine Not haben: man apnicis ar šuo lietu ķe̦rzāties.]

Avots: ME II, 370


ķeselēt

ķeselêt, -ẽju, tr.,

1) mit Keschern Krebse fangen
Gold.;

2) mit dem Klingbeutel in der Kirche Geld sammeln
Ar.;

3) essen:
kuo tur nu ķeselē

Serb. Refl. -tiês,

1) eifrig keschern, Krebse fangen
Kand.;

2) virsū, sich aufdrängen
Gr. - Essern, sich anschmieren, sich einmischen U.

Avots: ME II, 370, 371


ķest

ķest, ķešu, ķesu,

[1) "herausscharren"
MSil.; "gierig haschen" (tas nu pie cita mantas ticis ķeš, kuo var) Alt- Autz; reichlich nehmend schmieren: jūs ķešat pienu uz maizes Neuenb.];

2) viel essen, schlingen
[Mitau, Pampeln: suns ķeš Ellei]. dē̦ls tikai ķeš biezputru saujā un mēt un mēt un mēt mutē kâ mālus LP. VI, 346. nu me̦lnais izņēmis lielu, gaŗu nazi un ķesis sviestu, kuo saimnieks Rīgā bijis pircis LP. VII, 229;

3) gehen, eilen:
viņa ķeš zirgam pakaļ Janš.;

[4) "schlagen":
kad es tev ķesīšu, tad tu savu tē̦vu vairs neredzēsi Fockenhof.] Refl. -tiês "sich kratzen" [Dobeln], Sessw.; ķesties virsū, sich aufdrängen Grünh., [Bixten, Blieden, Fockenhof, Würzau]: vīrelis ķešas virsū kâ traks LP. I, 344. neķesies tik daudz virsū Druva I, 530. [Vielleicht für * cest mit dem k- von kasît, kašât (s. diese).]

Avots: ME II, 371


ķezināt

ķezinât, besudeln, schmieren Dunika, Kal., OB., Refl. -tiês (s. ME.II, 372): sich beschmieren Dunika: pagāni... dubļuos ķezinājās Dünsb. Pridis un Trūte 90. Zur Bed. vgl. auch ieķezinât.

Avots: EH I, 698


ķiķināt

ķiķinât, intr., versteckt lachen, kichern Gr. - Sessau: tur kalnā visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM VII, 817. acīm ķiķinādama Vīt. 53. Refl. -tiês,

1) unter sich kichern, charmieren:
kuo jūs tur ķiķinieties? Mar. sieva ķiķinājās un juokuojās ar brālē̦nu. lakstuoties, ķiķināties Brig. Ceļa j. 107; ["karinâties Bers.: kuo tu ķiķinies ap mani?];

2) kokettieren:
skuķei jāķiķinās spuoguļa priekšā Druva I, 1399. viņa citu ne˙kā nezin, kâ pie spieģeļa ķiķināties Naud.

Avots: ME II, 380


ķīķināt

ķĩķinât Apsk. I, 341; gew. das Reflexiv -tiês, scharmieren, mit den Blicken fesseln wollen: tavuos gaduos labāk par zārku duomāt nekâ ķīķināties ar jauniem vīriešiem Degl.

Avots: ME II, 388


ķingt

[ķin̂gt 2, -gstu, -gu, frieren (von Menschen): neķingsti! ej, sasildies! Dunika.]

Avots: ME II, 382


ķinkt

ķinkt "?": dingdami, ķinkdami katri savā sē̦tā Janš. Līgava I, 106. kur dingst (sc.: puisis), kur ķinkst Mežv. ļ. II, 36 (ähnlich 375). mums nāksies ... nedēļas pa mežu ķ., iekam izvedīsim visus kuokus 41; "bei schlechtem Wetter unter freiem Himmel arbeiten" Nikrazen: kuo viņš tur kin̂kst 2 ? "frieren" (prs. ķin̂kstu 2 , prt. ķin̂cu 2 ) Kal. Zur Bed. vgl. auchapķin̂kt 2 , nuoķin̂kt 2 und li. kinksė´ti "lange unbeweglich an derselben Stelle stehen".

Avots: EH I, 703


ķircināt

I ķir̃cinât, fakt. zu ķḕrkt,

1) kreischen lassen
[Kl.], L., Etn. I, 34: bē̦rnu; necken, reizen, vexieren: tavi puiši manas meitas ik vakara ķircināja BW. 445. Refl. -tiês, einander necken, tändeln, spielen: meitene ķircinājas ar tē̦va suni Stari II, 251. es gan tik ilgi neķircinātuos, bet tev jau lē̦na daba Aps. Subst. ķir̃cinãjums, die Neckerei; ķir̃cinâšana, das Necken; ķir̃cinâtãjs, wer neckt, reizt. [Vgl. li. kìrkinti "заставлять кричать, дразниц"].

Avots: ME II, 383


ķiridāt

ķiridât, -ãju, tr., malträtieren, unglimpflich behandeln: grib manu bē̦rnu ķiridāt tâ˙pat, kâ iebūviešu un kalpu bē̦rnus DL. 1890, S. 280.

Avots: ME II, 383


ķizināt

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene 2 I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387


ķizināt

III ķizinât, tr., beschmutzen, beschmieren: vai es iešu nagus ķizināt gar kunga mantu? Alm. vai mēs iesim gar viņu nagus ķizināt Alm. Refl. -tiês, sich beschmutzen, beschmieren: bē̦rni ķizinās Degl.

Avots: ME II, 387


klaidonīgs

klaîduõnîgs, umherschweifend, vagabundierend: klaiduonīgs cilvē̦ks Saul.

Avots: ME II, 209


klamburis

II klamburis,

1) = klamburs II Bewershof;

2) ein Brettchen, das bösartigen Stieren vor die Stirn (an die Hörner) gebunden wird, damit sie andere nicht sehen
Kreuzb.

Avots: EH I, 609


klamstēt

klamstêt [Bers.], - u, - ẽju, räsonnieren, schwatzen; unaufhörlich schimpfen, fluchen Dobl. [Vgl. klimstêt.]

Avots: ME II, 212


klapada

klapada! Interj. zur Bezeichnung des von einem galoppierenden Pferde hervorgebrachten Schalles: klapada! klpapada! ataulekšuo di- manta zirgs LP. V, 302.

Avots: ME II, 214


klaudzēt

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt 2 Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215


klaukšināt

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611


klaukšķināt

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611


klaukstēt

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215


klausīt

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I 4 , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. 2 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216


kleķerēt

II kleķerêt Dunika, achtlos schmieren: k. mālus.

Avots: EH I, 614


kleķēt

[kleķêt, - ēju Dond., dick schmieren: tâ nekleķē sviestu zu maizi! Refl. - tiês, sich mit etwas Klebrigem, z. B. mit Lehm, beschäftigen: kuo, bē̦rns, tu tur kleķējies? Grünh. [Aus d. klecken "Klecke werfen".]

Avots: ME II, 221


klempt

[I klem̂pt 2 Autz, - pju, - pu Warkl. "saufer (von Tieren), schlingen". Vielleicht kontaminiert aus den sinnverwandten tempt und klemst.]

Avots: ME II, 222


klēpjos

klèpjuos 2 skriet Auleja, galoppieren.

Avots: EH I, 616


klēpjot

klèpjuot, 2 [galoppieren (vom Pferd) Warkl.]; schnell die Füsse hoch hebend gehen Tirs.

Avots: ME II, 224


klerot

[II kle̦ruôt,

1) trödeln, müssig dastehen, frierend auf etw. lange warten, quienen Gold. n. Etn. I, 138, Grünh.: kuo tu te atkal kle̦ruo? Brig.;

2) sich umhertreiben, vagabundieren
Gr. - Sessau, [kļe̦ruôt Grawendahl].

Avots: ME II, 223


kliedēt

kliêdêt [Lis., Nigr.], - ẽju [li. kliedéti "phantasieren" KZ. LII, 287, kliedėjimas Daukša Post. 355, 14], kliêdinât 2 [Nigr.],

1) tr., fakt. zu klîst, zerstreuen, entfernen:
lauzt gaismai ceļu, verdzību kliedēt Rainis. blāzma tumsu kliedē naigi A. XI, 484. kam vanags miglas rītu irbes bē̦rnus kliedināja BW. 2573;

[2) kliedêt, vertun, verlieren
U.;

3) kliedêt, intr., umherschweifen
Biel. n. U.]

Avots: ME II, 231


kliģerēt

kliģerêt, ohne Sachkenntnis (ein Gerät) untersuchen (und dabei gewisse Laute erzeugen) Lems., Salis: k. kādu mašīnu, šautenes gaili. Refl. -tiês ebenda, ohne Sachkenntnis (und hörbar) hantieren: k. gar šujammašīnu.

Avots: EH I, 617


klimšķināt

klimšķinât, freqn.,

1) lärmen, schreien:
reiz divi vīri izdzirdējuši klimšķinām. klimšķinātājs ar˙vienu gājis klimšķinādams šiem pa˙priekšu un šie pēc balsa viņam pakaļ LP. VII, 947;

2) klimpern:
klimšķinādami klavieres Skuju Fridis.

Avots: ME II, 228


klīrēt

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230


klunčot

kluñčuôt: auch (mit un̂ 2 ) Siuxt; langsam gehen, humpeln Segew. (mit un ): Refl. -tiês: auch (mit un̂ 2 ) Orellen; ungeschickt, kraftlos hantieren ebenda.

Avots: EH I, 623


knābāt

knãbât, [li. knobóti "брать размазывая"], - ãju, tr., freqn. zu knābt,

1) wiederholt picken, hacken, zupfen:
vistas knābāja graudus Kand. tur sniedzīte knābāja kādu ciekuru MWM. VI, 120. lieli putni knābāja zirga gaļu LP. VI, 304;

2) fig., sticheln, vexieren:
biedri sākuši tuo knābāt Grünh.;

[3) pflücken
VL. n. U.] Refl. - tiês, sich mit dem Picken, Hacken beschäftigen: (vistas) knābājas pa miltiem LP. I, 188.

Avots: ME II, 244


knēvelis

knẽvelis: auch Siuxt (hier auch auf kleine, unscheinbare Tiere bezogen), Strasden. Demin. knēveliņš BW. 22053, 4 (aus Dond.).

Avots: EH I, 629, 630


koiba

koiba,

1): das von den Beinen eines Tieres abgezogene Fell
(mit ) Salis n. FBR. XV, 59: ap kājām tie gabali ir tie koibi (für tās koibas) Salis. kad ve̦salu ādu pirk, tie koibi (für tās koibas) nāk pa[r] brīvu klātā ebenda. kas tie koibi (für tās koibas) bij tādi lielāki, tur taisīja bē̦[r]niem pastalas ebenda n. FBR. XV, 75;

2) der Fuss (das Bein) eines Menschen od. Tieres
(pejorativ). Salis u. FBR. XV, 59, Lems., Seyershof (mit ,oĩ): es ar abām koibām stīvs Seyershof. nebāz tās savas koibas man te virsū! Lems. ir gan k˙! (von einem sehr grossen Fuss) Salis;

3) ein Schimpfname
(mit ) Ladenhof, Lems.: ak tu k., kuo viņš te man atkal ir padarījis! Lems. Vgl. kuĩba,

Avots: EH I, 637


ķollēt

ķol˜lêt,

1): auch (gespr. ķol˜t ) Schlehk n. FBR. VII, 35, Suhrs n. FBR. VIII, 111.

4) sudeln, schmieren
(ķoll˜et) Stenden: šis ķolle skaidru sviestu vien.Refl. -tiês, sudeln Stenden: bē̦rni ruokām ķollejas pa ēdienu.

Avots: EH I, 707


koncka

koñcka,

1) "luopu stilbu luocītava" Lems.;

2) Plur, koñckas, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Lems.

Avots: EH I, 639


kopele

kopele,

1) eine Holzpantoffel, deren Sohle mit Leder beschlagen ist;

2) in der Verbind. kopeles atmest Dond.,

a) die Füsse auschrecken:
puišelis gul gultā, kopeles atmetis;

b) krepieren:
vē̦cais zirgs kopeles atmetis.

Avots: EH I, 639


kosains

[III kuõsains "izdilis, spalvu nenuometis (von Tieren)" Schujen.]

Avots: ME II, 348


kost

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349


krābāt

krãbât, (auf allen Vieren) kriechen Dond.

Avots: ME II, 264


krāmnieks

krãmnieks: ein Hausierer (mit ā`m 2 ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 645


krāms

krãms,

3): sivē̦nu krāmus vārīja ziepēs Seyershof; "das von den Därmen geschlachteter Tiere abgenommene Fett"
AP.; das Gekröse Salis; ‡

4) das Warenbündel eines Hausierers
Dunika, Oknist: atnāk žīds ar krāmu.

Avots: EH I, 645


krāms

krãms,

1) der Kram, das Ger"umpel, die Kleinigkeit:
tā dē̦ls ieraudzījis pūsli un vēl dažus citus krāmus Etn. III, 16. ja neturi cita krāma, liec meitiņu piede̦vām BW. 14611, 3. cik es apdzeŗu, tas pie maniem ienākumiem krāms A. XXI, 270;

2) ein altes, verachtetes lebendes Wesen, ein Mensch, ein Pferd:
kuŗu meitu bildināju, tā atsaka: pruojām, krāms! BW. 15279. ve̦lni, ve̦cie krāmi! 13167;

3) der Pl. krãmi in Trik. [und Ekau], das Eingeweide geschlachteter Tiere.
[Nebst estn. (k)rām aus mnd. kram "Kaufmannsware."]

Avots: ME II, 266


krančumi

krančumi: auch (mit ) Frauenb.; das Eingeweide geschlachteter Tiere Frauenb.

Avots: EH I, 642


krankains

krànkaîns 2 , mager (von Tieren) Warkl.; mit struppigem Haar Saikava.

Avots: EH I, 642


krāsot

[krāsnuot, zieren, schmücken Für. I.]

Avots: ME II, 268


kratināt

kratinât, ‡

2) "ielikt guļkuokus stabu gruopējumā" Frauenb.;

3) füttern (Menschen und Tiere)
Frauenb.: tā cūka ē̦d tik daudz, ka kratinādams nevar piekratināt.

Avots: EH I, 643


kraucināt

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262


kraupis

kŗaũpis [Līn., Lautb., Gr.-Essern], kraũpis,

1) kraupis Salisb., Sunzel, [kŗaũpis Wain., Libau, Ahswikken], die Krätze, Pferdekrätze
Kand., [Ruj., Salis], Samit.;

2) der Schorf, Grind
Gr.-Sessau, Wid.;

3) eine Art von Ausschlägen an Kartoffeln
[kŗaũpis Libau]; unebene, rauhe Rinde: kartupeļiem piemeties kraupis C.;

3) die Kröte (= krupis) Elv., L., gemeine Krote (bufo cinereus) RKr. VIII, 101;

4) verächtliche Bezeichnung eines Menschen od. Tieres:
nāc ārā, znuota kraupi BW. 13730, 40 [aus Edw.]. vai tu, kŗaupi (auf ein Pferd bezogen), varēsi vājuo melnīti panākt? LP. V, 272. Zu kŗaupa.

Avots: ME II, 296


krautes

kŗaûtes 2 (unter kŗaûtis 2 ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665


krētāt

krē̦tât,

1): auch (mit è̦ 2 ) Oknist; ‡

2) wiederholt legen, werfen
(krè̦tât 2 ) Auleja: k. sìenu gubās; "šuo tuo darīt, krāmēt" Auleja; ‡

3) straucheln
Bērzgale; wiederholt (vor Kraftlosigkeit) fallen (vorzugsweise von kranken Haustieren gesagt) Skaista (kre̦tât 2 ); kränkeln, siechen Wessen: krē̦tāja visu ziemu. ‡ Refl. krè̦tâtiês 2 Auleja "šuo tuo darīties, krāmēties".

Avots: EH I, 652


kreveļot

kreveļuôt Saikava, gefrierend holperig werden: ceļš sāk k.

Avots: EH I, 650


krievināt

krìevinât,* tr., russifizieren G. Allun. Gew. in der Zstz. mit pār-; Subst. krìevinâšana, die Russifizierung; krievinâtãjs, der Russifikator.

Avots: ME II, 284


krīkle

II krìkle 2 Druw., comm., ein Nimmersatt (von Menschen und Tieren gesagt): tā guovs ir gatava k. rij kâ k. Identisch mit krīkle I?

Avots: EH I, 657


krist

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281


krošķis

kruôšķis,

1): kruošķi "muošķi, pesteļi" Lubn.; kruôšķi Meselau "pesteļuošana";

2): kruôškis Saikava "kas labi nestrādā": tas nav ne˙kāds strādnieks, tas ir tikai tāds k.;

3) kruošķi "nieki, blēņas" Druw.; ‡

4) = pestelis (mit ) Meselau; ‡

5) einer, der sich zu zieren pflegt
(mit ) Golg.

Avots: EH I, 664


krošķoties

kruôšķuôtiês,

1): auch Saikava, (mit uo) Schujen;

2) sich zieren
Golg.

Avots: EH I, 664


krumpa

krum̃pa C., [Salis, Wolm.], krum̃pe PS., die Runzel, Falte: viņš pieri sarāva krumpās Seib. dziļas krumpas stiepjas nuo viena pieres stūra uz uotru Druva I, 1080. svārkus viņš vēl valkāja tādus garus ar krumpēm muguras pusē MWM. III, 383. [Vielleicht nebst krumpêt zu slav. krǫpъ "klein, kurz", s. Miklosich Etym. Wrtb. 142 und Persson Beitr. 865, der auch li. krumplỹs "Knochel am Fingergelenk" und le. krumslis hierher stellt.]

Avots: ME II, 286


krunķains

[kruñķains Jürg.], runzelig, faltig: krunkaini vaigi, svārki; krunkaina piere, ce̦pure.

Avots: ME II, 287


krūpinis

krùpinis 2 Liepna, Mahlup, das Bruststück eines geschlachteten Tieres.

Avots: EH I, 662


krupiski

krupiski Frauenb., krupisku Mekons Barons M. 65, auf allen Vieren: mesties krupiski Seyershof. krupiski ("nach Art der Kröten") līst, dejuot Diet.

Avots: EH I, 660


krupiski

[kŗupiski, auf allen Vieren kriechend: kŗupiski padancuot Janš. Dzimtene IV, 91.]

Avots: ME II, 297


kudla

kudla, verfilztes Haar der Tiere, die Zotte [Gr.-Sessau]: zirgs jau kudlu nuometis Nigr. (Nebst oder dnrch li. kudlà "Haarzotte" aus r. кудло resp. poln. kudła dass.]

Avots: ME II, 299


kudurāties

[kudurâtiês Warkl. "saumselig hantieren, trodeln".]

Avots: ME II, 299


kuiba

kuĩba, kuĩbana, kuĩbe̦na, kuĩbene, das von den Beinen eines Tieres, namentl. eines Seehundes, Hundes u. a. abgezogene Fell Dond. kuibenes āda nuo luopu kājām: es nuopirku divi pāŗi kuibeņu, - tur būs pastalas un ielāpi Nigr. es uzsegšu buļļa ādu ar visām kuibe̦nām BW. 25358. Der Plur. gew. das aus diesem Felle verfertigte Schuhwerk (Pasteln): vedējiņu meitiņām suņa kuibas (Var.: kurpes) kājiņā BW. 20396, 10. ar tiem suņu zābakiem, ar tām kuiļu kuibanām 20396. kas sēd galda galiņā baltām kuņu kuibenēm 20600. kas sēd galda galiņā baltas ķēves kuibenē RKr. XVI, 180. (Bei Wid. kuibenes auch: Gerümpel, Lappen, Fetzen. - Aus den finnischen Sprachen (vgl. estn. koib "Bein"); aus dem Lettischen stammt wohl li. kuibina "eine Ledersohle".]

Avots: ME II, 300


kuitenis

kuîtenis 2 N.-Bartau, kuîtiêns 2 Wain., [Lin., Preekuln, Dunika, kuîts 2 (auch in Preekuln) od. kuîtelis 2 Dunika (hier mit der Bed. "ein schwer zu passierender, junger Fichtenwald")], das Dickicht: kuitenis ir biezuoknis, sevišķi kur ve̦cs mežs nuocirsts Janš. kur tu tur iebrauci tādā kuitienā Wain. tur ir tāds kuitiens, ka ne iziet nevar Brinken. [viņš... kuitenī pazustu kâ čigāns tirgū Janš. Čāp. 36.] Vgl. li. kuĩtas, [kuĩtis od. kuitýnas] "хвойный лѣсок, роща"; [wenn ursprünglich kurisch, vielleicht mit epenthetischem i zu serb. kȉta "Strauss, Quaste", čech. kytice "Busch"].

Avots: ME II, 301


kukšņāties

[kukšņâtiês, -ãjuos, sich hin und her beugen; ungeschickt hantieren: gans aiz krūmiem kukšņājas. meitas kukšņājās pagalmā visu rītu, bet pagalms vēl nav nuoslaucīts Jürg.]

Avots: ME II, 302


kukulis

kukulis, Demin. gen. s. kukuliņa BW. 18475; 26353, acc. s. kukuliņu Pas. V, 405 (aus Lettg.),

1): auch Walk, Wolm.; ein grösseres, kreisrundes Brot
(neben klaips "ein eiförmiges, elliptisch geformtes Brot") Baar in seinern Exemplar von U.; maizes kukulīt[i]s BW. 22674. izce̦pusi me̦d[u]s kukuli (Var.: plāceni) 27536 var.;

3): auch Orellen, Saikava;

5): die Niere
Seyershof;

6): kukulītis Dunika, ein Kloss;
nuokava divejus ... vepŗus un sataisīja divi kukuļus (Klumpen?) tauku Pas. XII, 233; ‡

7) vāveres k. Linden in Kurl., ein Fichtenzapfen:
kas pārnāca nuo meža, tas bē̦rniem deva vāveres kukuļus.

Avots: EH I, 669


kukurēt

kukurêt, -ẽju, intr., gekrümmt sitzen, duseln: snaudin snauda, kukurēja šā rudeņa ve̦damā BW. 21985. Refl. -tiês, einen Buckel machen, wie wenn man vor Kälte sich zusammenzieht U.; auf allen vieren auf einer Stelle umherkriechen, besonders im betrunkenen Zustande Linden n. Mag. XIII, 2, 62: [es brīnuos, kas grāvī kukurējas BW. 34616].

Avots: ME II, 303


kūla

II kũla,

1) [kũla Arrasch, Wolm. u. a., kûla 2 Ruj.], altes, dürres, vorjähriges Gras
Wolm., Plm.: āžtis ēda ve̦cu kūlu BW. 13007 ; briežu, gew. vilku kūla, Borstengras (nardus stricta) ;

2) das alte Haar der Tiere:
zirgs vēl nav ve̦cuo kūlu nuometis Naud. bij manām telītēm ve̦ca kūla mugurā BW. 28970. Scherzhaft auch von Menschen: pē̦rnajam brūtgānam ve̦ca kūla mugurā BW. 15628. kūlu dzīt, den Bart abrasieren Frauenb. ;

3) die alte Haut einer Schlange ;

4) [kūlas zaķi C., Hasen, die zur Welt gekommen sind, wenn das Gras zur
kūla geworden ist ;] kūlas bē̦rni, im Spätherbst geborene Häschen AP. [Zur Bed. 1 vgl. li. kulės "Grasart auf Torfwiesen" Lit. Mitt. I, 17 und Thomsen Beröringer 190 f.]

Avots: ME II, 333, 334


kulcierēt

II kulcierêt Matk. "mit kulcieres II buttern".

Avots: EH I, 670


kulinēt

II kulinêt,

1) = kùleņuôt; sich langsam vorwärtsschleppen Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84; mühsam durch tiefen Schnee waten Gr.-Buschh.;

2) fig., leben, existieren
Warkl. Refl. -tiês,

1) "flattern, sich im Winde bewegen"
Gr.-Buschh.;

2) mühsam durch tiefen Schnee waten
Bērzgale. Vgl. auchatkulinêt(iês).

Avots: EH I, 671


kulnesis

kulnesis Celm., Nautrēni, M. 211, ein Hausierer.

Avots: EH I, 671


kunnis

kuñnis Kegeln,

1) = kuñna II;

2) ein Schimpfname für Kinder und kleine Tiere
(= kuñna I?).

Avots: EH I, 676


kuprot

[kupruôt, in gebückter Stellung hantieren (z. B. Roggen mit der Sichel mähen) Lettin, Domopol, Welonen u. a.]

Avots: ME II, 319


kur

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321


kurcums

[II kurcums Warkl., die Dünnung oder Flanke bei Tieren.]

Avots: ME II, 321


kūsnīgs

kūsnîgs, brünstig (von Tieren) Spr.

Avots: ME II, 338


kustoņa

kustuoņa,

1): auch Erlaa, Kaltenbr., Oknist, Saikava : atkauties nuo dunduriem un visas tās kustuoņas Azand. 49. kustuoņā (wo es viele Insekten gibt)
nevar luopus turēt Erlaa; ein Insekt, ein Käfer AP.: kad kustuoņas (= dunduri) nāk;

2): die Tiere (das Tierreich) als Kollektiv
Sussei; ‡

3) ein Schimpfname für Menschen und Tiere
AP., Oknist.

Avots: EH I, 680


ķūtēt

ķũtêt Seyershof, = šķũtêt I (etwas Schweres mit einem Pferd transportieren).

Avots: EH I, 709


kūts

kũts (li. kūtìs, [gen. s. kùties Lit. Mnd. I, 156, illat. kútin I, 78], kũtė), -s, Demin. kũtiņa, verächtl. kũtele,

1) der Stall:
Sprw. kur dabūsi suņu kūtī maizi. aitu, cūku, guovju, luopu, putnu kūts; auch [nur mundartlich] zirgu kūts, Pferdestall Adleenen, LP. V, 29; VI, 788, Mag. XX, 3, 8;

2) Lagerstätte des Wildes,
nametl. des Elentieres: visas tâ sauktās kūtis izmeklējuši JU.;

3) [kũtiņa Libau], das Schloss,
namentl. das Klotzschloss, atslē̦gas klēts; kūtiņa, ein kleines Vorhängeschloss, auch atslē̦gas māte. [Wenigstens in den Bed. 1 und 2 wohl eher (nach Bezzenberger KZ. XLIV, 291) nebst oder durch li. kūtis aus einem apr. * kūti-s (mit ū aus ā) aus mnd. kate od. kotte "Hütte, Schuppen, Stall", als (nach persson Beitr. 181 und 183, Güntert Kalypso 50, Berneker Wrtb. I, 602 und 603 u. a.) zu li. kutỹs "Beutel", apr. keuto, ahd. hūt, la. cutis "Hauft", ahd. hutta "Hütte" u. a.]

Avots: ME II, 338


kūve

kũve, das Albern, Tollen, Grassieren, Spielen, das lustige Springen der Pferde Lös. n. Etn. IV, 98, 148: šis zirgs vienmē̦r gatavs uz kūves Vīt. kad zirgi, asti gaisuos pacē̦luši, skraida, kad zivis nāstruojas, tad runā par kūvi Lös. [zirgiem uznākusi kũve Jürg.]

Avots: ME II, 339


kūvēt

kũvêt [auch AP., mit ù 2 Kr., Kl., Erlaa], -ẽju, intr.,

1) albern, tollen, grassieren, laufen (von Pferden,
namentl. Füllen): bē̦rni kūvē Bers., Lub., Erlaa, Sessw. [teļi sāk jau kūvēt Odensee]. naktīs raganas jāj uz apakšzemi ar vēlliem kūvēt (dzīvout, lakstīt, līksmuoties) Plūd. es iegāzu piena spanni, ar puišiem kūvē̦dama BW. 9341. [(zirgi) plēsās un kūvēja Austriņš Nuopūtas vējā 73.] tē̦vs ar māti kūvē̦dami putras bļuodu apgāzuši BW. piel. 2 2883. kas vilkam mēdu deva, sila malu kūvējout 12555. luopiņi kūvē, kad tuos pirmuo reiz izlaiž ganuos Laud. zirgi, kumeļi kūvē, nuo staļļa izlaisti Bers.;

[2) vor Verlangen jucken:
bē̦rnam zuobuos kūvē, kad ierauga ābuolu Jürg.] Refl. -tiês, untereinander albern, tollen, springen, spielen: ne meitiņas kūvējās (Var.: ķīvējās) BW. 12348, [Jürg.] sirmi, bē̦ri kumeliņi pa apluoku kūvējās (Var.: ķīvējās) 16140, 7 [kuce̦ni kūvējas Golg.; "sich freuen" N. - Peb.] Zu slav. kyvati "nicken"; heben und senken; schütteln, bewegen" (worüber Berneker Wrtb. I, 679 f.)?

Avots: ME II, 339


kūžņāties

[kūžņâtiês, -ājuôs Fockenhof "ungeschickt hantieren; uz vietas mīņāties"; vgl. kužņuoties.]

Avots: ME II, 339



labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


lagača

[lagača Janš. Dzimtene IV, 168], lagaža [Preekuln], lāgaži, das Lager, Bett: Kristiņš taisa lagažiņu nuo ve̦cām dēlītēm BW. 24858. vilki gaud lagažuos (Var.: [aus Oppekaln]: lāgāžuos [?]) 30029, 1, 3. [istabas kaktā uz lagačām tumsā gulē̦dams Janš. Dzimtene V / VI, 128. - Zu slav. ležati "liegen", serb. lôg "Liegen", russ. лóгово "Lager eines wilden Tieres", gr. λέχος "Bett", λόχος "Hinterhalt; Kindbett", la. lectus "Bett", ir. lige "Bett", got. ligan "liegen" u. a., vgl. Būga РФВ. LXXI, 60 und Berneker Wrtb. I, 704 f.]

Avots: ME II, 399


laicīt

làicît 2 Lub., [auch Nerft] (li. laikýti "halten"), - ku [od. - cīju Kurmin und Nerft], - cīju, tr.,

1) streichen, massieren:
gaŗas zeķes pārde̦vušas par vē̦de̦ra laicījumu (Var.: braucījumu, latījumu) BW. 20536, 4;

2) hüten, aufsparen, [schonen
Für.], länger erhalten, verschieben: laiki savu ce̦kuliņu BW. 29045, 1. vai bij pati veļa māte manis dēļ laicījusi (neveiklīti; Var.: taupījuse) BW. 21879, 1;

3) Zeit geben, warten:
kuo tad te laicīs, kuo tad vairs gaidīs Rutzau. Refl. - tiês, (sich entgegenhalten), ausweichen, sich hüten, zörgen: laikies, laikies, vilciņš nāk BW. 16844, 1. sērdienīte laicīdamâs atteica Dīcm. 1, 65. ar šuo burvi visi baidījās un laicījās satikties LP. VII, 133. laikies, brālīti, nu tevi kārs BW. 25439. laicījies un vilcinājies un nuokavējies īstuo laiku Druva 1, 369. jālaikuoties tuo darīt, man müsse sich hüten, das zu tun JK. VI, 32. [Nebst apr. laikūt "halten" Kausativform zu likt (s. dies)]

Avots: ME II, 401


laigot

laiguôt, laigât, -ãju (freqn. zu liêgt 0, leugnen, lügen U.: mēs e̦sam tās (lietas) arī laiguojuši iz pasaules laukā Vēr. II, 800. Refl. laîguotiês, [sich beklagen U.]; sich weigern, sich rechtfertigen Burth.; leugnen, sich zieren, ausweichen: viņš laiguojas, ka tuo nee̦suot darījis Allend. viņš laiguojās piedāvātuo dāvanu pieņemt, bet beidzuot tuomē̦r pieņēma Allend. viņš neatbild tieši, laiguojas šâ un tâ Salisb.

Avots: ME II, 404


laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410


laiška

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene 2 I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414


laist

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I 2 , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I 2 , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


laistīt

laîstît (li. laístyti), - u, ĩju, tr., freqn. zu liêt,

1) wiederholt begiessen:
puķes, kāpuostus;

2) für laitīt, streichen, massieren
BW. 20338; 20536. Refl. - tiês,

1) wiederholt sich begissen, einander begiessen:
divi upītes blakām te̦k, viena uotru laistījās BW. 3625. kad guovis izslauktas, jauni ļaudis laistās RKr. XI, 82;

2) sichillern, funkeln, glänzen:
pilī viss laistījies un mirdzējis ze̦ltā, sudrabā un dažādās ugunīs LP. III, 104. sienas laistījās nuo dārgumiem LP. VII, 624. saulē luogi laistās, kâ ze̦ltu pārvilkti Aps. zibiņi laistījās pie debesīm LP. VII, 471. acis tam laistās laimībā. Subst. laîstĩjums,

1) die Begiessung, das Begossene:
es sieviņai samaksāju par puķu laistījumu, ich bezahlte der armen Frau, weil sie die Blumen begossen hatte;

2) = laitījums, die Massage: gaŗas zeķes izde̦vušas par vē̦de̦ra laistījumu BW. 20536, 4; laîstîšana, das Begiesse: es sieviņai samaksāju par puķu laistīšanu, ich bezahlte der armen Frau für das Begiessen der Blumen, d. h. weil sie Blumen begiesst; Subst. laîstîšanâs,

1) das Sichbegiessen;

2) das Schillern;
laîstîtãjs, f. - ãja,

1) wer begiesst:
kur man sējēja, kur laistītāja BW. 13256;

2) wer streicht, massiert:
māte kuili nuojādīja laitītājas (Var.: laistītājas) me̦klē̦dama BW. 20338.

Avots: ME II, 413


laitīt

làitît [auch PS.], - u, - ĩju, tr., streichen, abstreichen, namentlich in der Badstube, massierien Elv., Aps., Spŗ Druw., Smilt., Lub., Oknist: ne māte pē̦rusi, ne laitījusi BW. 20342. šīs nu gan laitīja, kâ laitīja, bet kâ labāki nepalika, tâ nepalika LP. VII, 328. slimnieku nuo galvas līdz kājām laitīdams Vēr. II, 330. [kaulus laita ar sluotas kātu Manz. Post. II, 262]. vē̦de̦ru laitīt,

a) den Bauch streichen, massieren;

b) fig., den Bauch pflegen, faulenzen
Etn. IV, 164. Refl. - tiês,

1) sich streichen, massieren:
aizgāja pirtī laitīties BW. 20896;

2) trödeln
Mar. n. RKr. XV, 123. Subst. laitĩjums, die Massage: villainās (zeķes) atde̦vušas par vē̦de̦ra laitījumu (Var.: laicījumu, laistījumu) BW. 20536. laitîtãjs, jem., der streicht, massiert BW. 20338; 18309; auch: der Faulenzer; laitîšana, das Massieren. Zu li. lytė´ti "anrühren", [liesti "anteasten"; vgl. dazu auch v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 229 und Wood KZ. XLV, 65].

Avots: ME II, 414


lakot

lakuôt, lakieren: lakuotais skapis R. Sk. II, 130.

Avots: ME II, 417


lakstīt

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416


lameika

lameĩka: auch Kegeln, (auch von Tieren) Lemb.

Avots: EH I, 717


lasīt

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424


lasmenis

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424


lāt

[lãt Fockenhof, Grünh, Rönnen, làt 2 Bers.], lât 2 [Bl.], lāju (li. lóti "bellen"),

1) intr., bellen:
kuņa lāja, kuņa lāja, laceklīti gribē̦dama BW. 16763; [heulen und kläglich bellen: suns, gaidīdams saimnieku mājās, lāj (= kauc un žē̦li ierejas) Fockenhof];

2) tr., intr., [ schelten
Wessen]; schimpfen, verleumden: lāj kâ suns vienā lamāšanā Naud. kuo tu te mani lāj visu dienu? Nerft, [Lennew. - Refl. làties 2 Dubena, = bārties. - Zu lâdêt, lâsts, slav. lajati "bellen, schimmpfen", la. lātrāre "bellen", lāmentum "Wehklage", arm. lam "weine", gr. λαήμεναι· φϑέγγεσϑαι Hes., s. Berneker Wrtb. I, 687, Walde Wrtb. 2 410.].

Avots: ME II, 442


latvināt

latvinât,* tr., lettisieren, gew. in der Zstz. mit pār-.

Avots: ME II, 425


latviskot

latviskuôt ,* tr., lettifizieren, in die lettische Sprache übersetzen Stari I, 372.

Avots: ME II, 425


lauks

III làuks (li. laũkas), blässig, mit einer Blässe: lauks zirgs, lauka piere. bē̦rā laukā galva jau parādās aiz kalniņa Aps. [Zu gr. λευχός "weiss", apr. lauxnos "Gestirne", luckis "Kienspan", aksl. luča "Strahl", ai. rōká-ḥ "Licht", rōcá-ḥ "leuchtend", la. lũx "Licht", ir. lóche "Blitz", got. liuhaƥ "Licht" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 742, Boisacq Dict. 571 ff. Walde Wrtb. 2 442.]

Avots: ME II, 427


laulāt

laũlât, ‡

2) kopulieren (auf eine gewisse Art und Weise pfropfen)
Saikava (mit àu 2 ), Stobe 1798 I, 105, 166, Cīgra Āboļu dārzn. 47; ‡

3) "beidzamuo kārtu tīklam apkārt aužuot, ik˙katras divi tīkla acis salaist kuopā" Kaugurciems.

Avots: EH I, 723


lavīt

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433


lažas

lažas dzīt, brodieren: meita dze̦n gar palaga galiem lažas Dond.

Avots: ME II, 434


lecējs

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. 2 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. 2 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444


lecināt

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt;

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730


lecināt

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444


ledot

le̦duôt, intr., befrieren, sich mit Eis beziehen Ar., Karls.; vgl. nuole̦duôt.

Avots: ME II, 445


lēka

lẽ̦ka, ‡

2) Plur. lē̦kas, das Pulsieren der Adern, bes. des Herzens
Brasche Anl. 95.

Avots: EH I, 736


lēkas

lẽ̦kas,

1) ein Strick oder eine aus Tannenästen gemachte Barriere, Uber die man die Pferde springen lässt; auch eine Barriere, über welce die Knaben springen
N. - Bartau, [Ruj.;

2) "eine gewisse Krankeit"
Ruj.] Zu lēkt.

Avots: ME II, 456


lēkšot

lèkšuôt, intr., galoppieren: tad dimduot lēkšuo jūŗa pa krasta smiltienu Bērziņ.

Avots: ME II, 458


ļēkstēt

ļēkstêt, schreien Waidau: vāluodze ļēkst; schreien (von Tieren) Kegeln (lẽ̦kstêt!) "pīkstêt" (mit ) Schwitten: kas tur ļẽ̦kst? Lemb.

Avots: EH I, 772


lēkt

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).

Avots: EH I, 737


ļekums

ļe̦kums, ‡

2) ļe̦kumi, das Eingeweide geschlachteter Tiere
Wahnen.

Avots: EH I, 770


lēnīgs

lènîgs, sanft, milde, nachsichtig (inhärierende Eigenschaft): tu lēnīgs dievs Diez. lēnīgs laiks.

Avots: ME II, 460


lepot

le̦puôt, intr.,

1) stolz, hochmütig sein, sich zieren:
labprāt ietu, nele̦puotu: nav man guoda kamzuolīšu BW. 2321. nāc, tautieti, nele̦puoji! 12604. [tad le̦pios viņa sirds Daniel 11, 12;

2) unwillig sein
Für. I.] Refl. - tiês,

1) kaprizieren, sich zieren:
kuo nu le̦puojies, kad neēd?

2) stolzieren, den Stutzer spielen, sich brüsten:
puisīt[i]s biju, ne vīriņš, nu vēl sāku le̦puoties BW. 29872, 3.

Avots: ME II, 453


lešņaka

lešņaka: zu korrigieren in lešņava!

Avots: EH I, 735


lēzēt

II lẽzêt: sich langsam über oder durch das Wasser dahin bewegen (von einem Boof oder Fisch); spazieren, sich ergehen Segew. Refl. -tiês: auch Bauske. Zur Etymologie s. such Scheftelowitz KZ. LIV, 228 f.

Avots: EH I, 740


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


līdzināt

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481


līdzjust

lĩdzjust, jùtu lĩdz, jutu lĩdz, mitempfinden, sympathisieren: mūsu laimi juta līdz tās pašas klusās sienas JR. IV, 64.

Avots: ME II, 482


līdzjutīgs

lĩdzjutîgs, teilnehmend, mitfühlend, sympathisierend: līdzjutīgs cilvē̦ks, skats.

Avots: ME II, 482


līdzsvarot

lĩdzsvaruôt,* ‡ Refl. -tiês; sich im Gleichgewicht halten, balancieren: skrēja ... ruokam līdzsvaruodamies (pa jumtu) Brigadere Skarbos vējos 40.

Avots: EH I, 747


liederēt

lìederêt 2, -ēju, intr., sich müssig umhertreiben Spr., Lub.; [spazieren gehen Erlaa].

Avots: ME II, 492


liepas

[liepas (?) St. "Huflattich"; vielleicht in lē̦pas zu korrigieren. Doch wird auch aus Sessw. ein liepu lapas"lē̦pu lapas" mitgeteilt.]

Avots: ME II, 504


lierēt

liẽrêt, -ẽju, intr.,

1) spazieren:
pa ielām MWM. VI, 847. es gāju pa tuo te̦ku, kur lapsas lierē LP. VI, 1009;

2) wandern, reisen:
dē̦ls grib uz svešām zemēm lierēt LP. IV, 39;

[3) klagen (?)
Bergm. n. U. - In der Bed. 1 u. 2 aus lieverêt gekürzt? Oder aus lievêt und sierêt kontaminiert?]

Avots: ME II, 504


lieverēt

liẽverêt, [lìeverēt 2 Nerft], lievarêt, lievêt, -ẽju, intr., lavieren, spazieren, sich umhertreiben, [Nächte durchschwärmen U.], wandern: nu es varu, nu man vaļas šuo vasaru lieverēt BW. 10490. ganuos gāju. lievarēju 9915. kungi sūta, man jāiet svešu zemi lieverēt 32131. [St. gibt neben lievēt ein lievu mest "lavieren".1

Avots: ME II, 508


lievēt

lievêt, lavieren, kreuzen: l.... pret prāviem vilņiem Bigauņc. 50.

Avots: EH I, 758