Paplašinātā meklēšana

‡ abave "apavs" Warkl., Zvirgzdine. Das -b- stammt aus r. óбувь "Fussbekleidung".

Avots: EH I, 1

ãlave (unter ãlava),

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit à ² ) Linden: nuopirku ālaves guovi Linden.

Avots: EH I, 193

‡ apave Warkl., = apavs.

Avots: EH I, 72

‡ apskave*, die Einfassung, der Rahmen (?): izškīdusi viņas ģīmetnes a. J. Sārts Daugava 1933, S. 977.

Avots: EH I, 113

ave (unter avs): auch Dunika, Grob., Popen, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 189

avele, s. avielis. [avelis, ein Nistkästchen: strazdu avelīši Jauns.; zu aũlis 1. In sauken dafür āvulis, wo die Dehnung des a- wohl ein Lituanismus ist.]

Avots: ME I, 232

ave̦nãjs [C., Segewold], [avenājs Salis, Lemsal], avieksnājs, aviesenājs, der Himbeerstrauch: aviesenājā mirdzēja pa kādai uogai Purap. Bei Bezzenberger Lett. Di. - St. (aus infl. Andrenpo) 168 awikschuoje "Himbeere" [zu lesen in schriftle. Aussprache wohl: * aviekšāja oder * aviekšāji].

Avots: ME I, 232

avene: auch Grob., Strasden, Demin. avenīte BW. 11421, 4.

Avots: EH I, 189

avene [Windau, Zabeln, Weinsch., Annenburg], avieksene BW. 11421, aviêksne Kr., aviekmtene, aviesene, aviẽtene (li. aviẽtė) PS., [Lemsal, Wenden, avie(k)snene L.], n. U. auch avieši [li. aviečiai], [bei Bielenstein Handb.251 aviešas = li. aviẽčios], Himbeere. Cf. aizviekstenes, aiviekstenes, aušenes, aušķenes. [Zu avs "Schaf"; zur Form s. PФВ. LXXVI, 297.]

Avots: ME I, 232

I ave̦nragi, Schlangenkraut (Calla palustris L.), auch guoteņlapas, liepenes genannt RKr. II, 68; Konv. ^{1. 2.}

Avots: ME I, 232

II ave̦nragi: aviņradži BW. 7202 var., avanradži ebenda.

Avots: EH I, 189

II ave̦nragi, avinragi, avinradži, avanragi, ein bestimmtes Stickmuster: cukactiņas, avinragi, tie meitām lē̦ti raksti BW. 7202.

Kļūdu labojums:
cukactiņas = cūkactiņas

Avots: ME I, 232

ave̦ns,

1): auch Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, AP., Ramkau, Saikava, Sonnaxt, Demin. acc. s. avenīti BW. 18260 var.; vgl. auch die Gesindenamen Aveni Lvv. II, 62 und Avenini I, 62 (Sunzel); II, 67 (Sonnaxt); aventiņš BW. 16791 zu ersetzen durch aventiņš BW. 4976, 8 var.; ‡

2) Demin. aveniņš, ein Pilz AP.

Avots: EH I, 189

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232

‡ aventiņa U. (unter avs), BW. 16791, Deminutiv zu avs.

Avots: EH I, 190

‡ aveņuks, Demin. zu ave̦ns, ein junger Schafbock Sonnaxt.

Avots: EH I, 190

‡ avesene Lems., = avene.

Avots: EH I, 190

aveši "Himbeeren" Stender Gramm. 18.

Avots: EH I, 190

‡ ave̦tē̦na Rutzau n. FBR. VII, 117, Deminutiv zu avs, Schaf.

Avots: EH I, 190

‡ avetene Salis, = avene.

Avots: EH I, 190

bràuktave (unter braukts): auch N.-Peb.

Avots: EH I, 238

‡ ceļavedis (li. keliavedỹs) Stabur. b. 40, = ceļvedis.

Avots: EH I, 264

‡ cielave BW. 2593, 1 var., = ciẽlava.

Avots: EH I, 277

‡ ciẽlavele Dunika, = ciẽlava (das in Dunika unbekannt sei).

Avots: EH I, 277

cielavene, Mauseohr (myosotis L.) RKr. II, 74; [Vergissmeinnicht. cielavenes, stellaria media Wid.].

Avots: ME I, 393

dabravecis, ein tüchtiger, vernünftiger Mensch. [Zu daba, dabļš.]

Avots: ME I, 428

davel̂t Drsth.,

1) hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinwälzen.
Refl. -tiês,

1) sich hinzuwälzen;

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) sich hinwälzen.]

Avots: ME I, 445

davest (li. davèsti): III prt. davede Ev. ‡

Avots: EH I, 310

davest [slav. dovesti],

1) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinführen:
davest līdz ceļam PS.;

[2)] hinzuführen].

Avots: ME I, 445

dējave Herbergen, ein Nest, bes. ein Hühnernest.]

Avots: ME I, 461

dravenieks (unter dravnieks): bišu d. BW. 30427, 1.

Avots: EH I, 331

‡ gàisave AP., eine alberne, leichtfertige Weibsperson.

Avots: EH I, 377

‡ gaveĩnis AP., = gavẽnis.

Avots: EH I, 388

gavelêt: auch Lös.

Avots: EH I, 388

gavelêt, - ẽju, lokal für gavilēt BW. 484.

Avots: ME I, 614

gavelîgs, jubelnd, jauchzend: pulksteņi atskan tik gavelīgi, tik priecīgi Latv.

Avots: ME I, 614

gavelīte, das Jodeln, Jauchzen: drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. p. 136, 4.

Avots: ME I, 614

‡ gavenis Linden in Kurl., loc. s. gavenē BW. 23829 var. (aus Lennew.), Plur. gaveņi Salis, = gavēnis: šuos gaŗus gaveņus gavē̦dama BW. 32236.

Avots: EH I, 388

gavente U., = kavente.]

Avots: ME I, 614

gaventere, das Spenden von Almosen: "reiz pa gadu - pļaujas svē̦tkuos - nuotiek liela zieduošanās gan naudā, gan graudā nabagiem par labu; naudu me̦t lādītē, kas atruodas ceļa maļā, bet graudu nuoduod nabagu mājā; tuo nu sauc par gaventeri."

Avots: ME I, 614

‡. grīztave, ein Scheuerwisch (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 407

‡ gudravecis, ein weiser, erfahrener alter Mann Diet.

Avots: EH I, 416

‡ kaltave Römershof n. FBR. VIII,103 "?".

Avots: EH I, 579

‡ karātaves Pas. VIII, 184, = karâtavas 1.

Avots: EH I, 588

kavekslis [in Blieden angeblich: kavêk(s)lis], der Raufbold, Kampfhahn: nevarējis sagaidīt kavēkšļus atpakaļ LP. IV, 124. Zu kaût.

Avots: ME II, 181

kaveñte, der Konvent, das Armenhaus L., PS.

Avots: ME II, 181

kramavecis, en grindiger Alter: nu pagaidi, kuili, kramaveci, burlaka, es tevi mācīšu Latv.

Avots: ME II, 257

‡ krave (mit a < e nach r?) Zvirgzdine, = kreve 1; die Rinde: zaķi apgrauž kuokam kravi.

Avots: EH I, 644

‡ matavelis (mit ma- gesprochen) Lettg., eine Garnwinde. Aus r. мотовило.

Avots: EH I, 784

miekstave, der (erste, grösste) Magen der Wiederkäuer Wid.]

Avots: ME II, 652

‡ mustaves Linden in Karl. "steļļu daļa, kuŗā ieliek šķietu".

Avots: EH I, 835

nesaveicîgs, nicht zusammenpassend, nicht zueinander passend: cik nesaveicīgs pāris! Janš. Dzimtene V, 98.]

Avots: ME II, 732

‡ neslave̦ns unrühmlich (?): kādu neslave̦nu īpašību Janš. Dzimtene I ² , 197.

Avots: EH II, 20

‡ pakŗave "ein ziemlich niedriger, aber steiler Abhang, ein Flussufer" Frauenb.

Avots: EH II, 145

pakrave, = pakrauja: tas gan nuovirzās nuo lielceļa un iet labāk pa upes pakravi, kuŗa apaugusi ar krūmiem De̦glavs Rīga II, 1, 52.]

Avots: ME III, 48

‡ palè̦ktave ² Erlaa, = palēcekne.

Avots: EH II, 150

pamave,

1): "netīrs, sliktas drēbes priekšauts" Saikava.

Avots: EH II, 154

pamave,

1) eine Weepe, ein Umwurfstuch der Weiber
U.: ja būs māte, sagšu segšu, ja pamāte, pamavīti (Var. villainīti) BW. 25336, 1. pašai talkas māmiņai pus˙pamāves (sic!) nùode̦guse 28487, 4;

2) ein Teil des Zaumes:
pamave - tā daļa pie iemaviem jeb iemauktiem, kas pie apaušiem pabārdē Lös. n. Etn. IV,162. [Zu maût I)

Avots: ME III, 67

papave: auch Heidenfeld, Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 162

papave Lubn. n. Ltd. 2250; BW. 17769, 2, für papuve.

Avots: ME III, 80

paraves, Abgängsel (vom Flachs): mīļa māte dvieļus auda nuo liniņu paravēm VL., Wid.

Avots: ME III, 88

paslaves "Hosen" Kalnemols.]

Avots: ME III, 101

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101

‡ paslē̦ptave Pas. VII, 326, = paslè̦ptuve.

Avots: EH II, 174

pavecîgs, ältlich, etwas alt: pavecīgs vīrs BW. III, l, S. 48. pavecīgs puisis LP. VII, 72.

Avots: ME III, 134

pavečîgs, = pavecīgs: Matīss bija pavečīgs puisis MWM. VII, 816.

Avots: ME III, 134

pave̦cs: pave̦cam ... skruodelim Pas. XV, 28.

Avots: EH II, 189

pave̦cs, ältlich.

Avots: ME III, 134

pave̦de̦ns "von statten gehend (sekmīgs, izdevīgs)": man tas darbs ir pave̦de̦ns (pave̦das) Sauken.

Avots: ME III, 134

‡ pavedienis Oknist, = pavediens.

Avots: EH II, 189

pavediens: gen. s. pavedienas BW. 29968; sauss ratiņš ..., nete̦k gludi p. BW. 7052.

Avots: EH II, 189

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135

pavedîgs, verführerisch: iespēja tik pavedīga Pūrs III, 85. actiņas tik pavedīgi māk raudzīties A. v. J. 1898, II, 29.

Avots: ME III, 135

pavedinât, verleiten: neviļus pavedināja uz duomām Vēr. II, 215. viņa prata bailīguos iedruošināt un druošuos pavedināt R. Sk. II, 128.

Avots: ME III, 134

pavei: auch (mit èI ² ) Fest., Prl.

Avots: EH II, 189

pavei! (aus paveizdi!) sieh! Bers.: pavei, kas šis par kungu! Kleinb. St. 57. pavei, pavei kâ nabagi brauc! Tirzm. nesacel tāda skandala! pavei, citi klausās! Druva II, 24.

Avots: ME III, 135

paveicinât: gribē̦dams caur tuo p., lai jau Uzkreklis ... izmuldē̦tu Kaudz. Izjurieši 143 f. tumsu paveicināja ... mākuoņi Jauns. Raksti III, 7.

Avots: EH II, 189

paveicinât, ein wenig fördern.

Avots: ME III, 135

paveĩds, ‡

3) "?": viņas ... izduomāja ar˙vienu jaunus paveidus aude̦kla baltumā Vindedze 92.

Avots: EH II, 189

paveĩds*,

1) die Unterart
Duomas I, 889, U. b. 118, 72;

2) paveidam, beispielsweise:
var tuo pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam tâ... Jaunie mērn. laiki I, 50.

Avots: ME III, 135

paveikls, ziemlich gewandt: p. puisis.

Avots: ME III, 135

paveikt, ‡

2) bewältigen:
mazais ... nepaveice ... vilku Pas. VII, 386. Refl. -tiês, ‡

2) eine Weile ringen
Pas. VIII, 217.

Avots: EH II, 189

paveikt (li. paveĩkti), zustande bringen, fertig bringen: kâ nu paveikšuot tādu darbu? LP. V, 334. ērģelnieka pienākumu tikpat paveiksit MWM. VIII, 505. Refl. -tiês, vonstatten gehen, gelingen: kulšana ātrāki paveiktuos Purp. Kkt. 114. tam kas labi paveicies Etn. II, 46. viss bija jau tik tālu paveicies, ka ne˙kādi šķēršļi... ceļā vairs nestāvēja Janš. Dzimtene ² III, 68.

Avots: ME III, 135

paveļa,

1): ein Fundament aus Feldsteinen;
Plur. paveļas "ein ungemauertes Fundament" Orellen, "Sand zur Ausfüllung des Fussbodens zwischen dem Fundament" Salisb. n. BielU.; paveļi (Stammform?), das Fundament Salis; bāliņš man muižu dar[a], zvindu lēja paveļās (Var.: paveļā) BW. 9407, 3 var.; ‡

2) ein Sockel
Karls.

Avots: EH II, 189

paveļa Alt-Ottenhof, = pavaļa II, 1: kādu māju paveļās e̦suošu peļu alu MWM. VII, 693. vis˙apkārt paveļām stāv suoli Jaunības dzeja 79.

Avots: ME III, 135

‡ pavelcêt, ein wenig (eine Weile) mit der Schleppangel fischen: Jūlis ... aizgāja uz e̦ze̦ru p. Austriņš Daugava 1928, S. 979.

Avots: EH II, 189

paveldzêt,

1) ein wenig anfeuchten:
p. linus; lietus paveldzeja zemi;

2) ein wenig lindem (löschen):
p. slāpes Bauske;

3) p. kaļķus, ein beschränktes Quantum von Kalk löschen
C.

Avots: ME III, 135

pavelêt,

2): Ķē̦vulas savu meitu ... pavelēja ... ar uguņa pagalīti Tdz. 42291.

Avots: EH II, 189

pavelêt,

1) ein wenig od. eine Weile mit dem Waschbläuel schlagen:
veļa vēl drusku jāpavelẽ;

2) ein wenig prügeln:
p. uotram muguru. Refl. -tiês, eine Weile velêt (intrans.).

Avots: ME III, 135

pave̦lgans, etwas feucht Jaunības dzeja 40.

Avots: ME III, 135

pavel̂t,

2): vīrs pavēla akmeni Pas. XV, 69.

Avots: EH II, 189

pavel̂t,

1) (nach Ausdrücken des Könnens) wälzen:
nevaru mucu pavelt;

2) ein wenig wälzen;

3) unter etwas wälzen :
pavel mucu tur apakšā! Refl. -tiês,

1) sich ein wenig od. unter etwas wälzen;

2) zum Vorschein kommen:
ja... nuomirst, cik tūkstuošu tur nepaveļas? Aps. I, 129.

Avots: ME III, 135

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135

‡ paverpt (?), ein wenig wirbeln (tr.) Vank.: zirgs asti vien paverpa, kâ aizskrēja.

Avots: EH II, 189

‡ paver̂šķis ² , gew. Plur. paver̂šķi ² Seyershof, = paverkš(ķ)i.

Avots: EH II, 189

paveŗu, halb offen (von einer Tür) U.

Avots: ME III, 135

‡ pave̦se̦lâtiês, sich (einander) begrüssen (verabschieden): pasave̦se̦lāja ar māti un tē̦vu un nuogāja Pas. V, 285 (aus Ozolmuiža in Lettg.; ähnlich IX, 288).

Avots: EH II, 189

‡ paveseļuôtiês, eine Zeitlang dem Genesen widmen: vairāk nekâ nedēļu paveseļuojies Janš. Bandavā II, 67.

Avots: EH II, 189

pave̦se̦ls, ziemlich gesund: bija pēc slimības jau gluži pave̦se̦ls.

Avots: ME III, 135

pavest,

2): auch Siuxt.

Avots: EH II, 189

pavest (li. pavèsti, slav. povesti),

1) eine Strecke führen:
vai nevari mani kādu gabalu pavest? LP. VI, 280. ar ratiem pave̦dams, fahrbar;

2) verführen:
uz grē̦kiem pavest Glück I Kön. I6, 13. iereibušus viņš vis˙labāk varēja uz visādām geķībām pavest Kurbads. Refl. -tiês, gelingen: manīgam cilvē̦kam jau viss pave̦das Jaun. mežk. 47. pīlē̦ni labi pave̦dušies Dond. - Subst. pavedẽjs, der Verführer: sievas pavedējs LP. IV, 55. pave̦dums, das (erfolgte) Führen: patencinādams par pave̦dumu LP. V, 137.

Avots: ME III, 135

‡ paveste Lettg., = pavèste.

Avots: EH II, 189

‡ pave̦sts

Puhren n. FBR. XIV, 48, = pavèste.

Avots: EH II, 189

pavezme "ruogu ve̦zms" (?): kalps dabū divus ve̦zmus siena un pavezmi ābuoliņa Ahs.; "ein kleines Fuder": atveda pavezmi salmu Pampeln.

Avots: ME III, 135

pavežmis "ein nicht volles Fuder (ve̦zums)": neiznāca ve̦se̦ls ve̦zums siena, bet tikai pavežmis Ruhental; für *pavezmis nach dem gen. pavežmja < *pavezmja?

Avots: ME III, 135

‡ pave̦zms Seyershof pave̦zums Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fuder"), pave̦zumīte AP., ein kleines od. halbes Fuder: mēs nuopļāvām vienu lielu ve̦zmu (sìena) un vienu pave̦zmu Seyershof.

Avots: EH II, 189

paveznieks, der Führer, der Begleiter: vai es tev zirgu liedzu, vai bāliņu paveznieku? BW. 27150, 1. Zu ve̦z(u)ms, vazât.

Avots: ME III, 135

‡ pìedȩ̀tave ² (erschlossen aus gesprochenem pìedȩ̀teve) KatrE., = piedȩ̄tava 1, kul̂stītava.

Avots: EH II, 247

‡ piẽšavȩns Seyershof, mit einer piẽšava ‡ II versehen: p. krȩkls.

Avots: EH II, 275

pļaveglĩtes, Läusekraut (pedicularis palustris).

Avots: ME III, 367

‡ pļavele Plvv. I, 18, geringschätziges Demin. zu pļava.

Avots: EH II, 306

‡ pļavene Siuxt, eine kleine Wiese.

Avots: EH II, 306

‡ pusave̦ns Sonnaxt, ein halbkastrierter (dem nur éine Hode ausgeschnitten ist) Widder.

Avots: EH II, 330

‡ rataveņš Strods Par. vōrdn. 145 "?"

Avots: EH II, 355

‡ ra˙ve! Sonnaxt, sieh! Aus raug[i] + vei!

Avots: EH II, 360

‡ rave, das Jäten: šuogad ir grūta r. Linden in Kurl. šuodien būsim ar ravi galā Neugut, Stelp.

Avots: EH II, 360

raveklis,

1) ein Gerät zum Jäten,
kaplis Ruj., Lettin;

2) noch zu jätendes Unkraut auf dem Felde
Bewern; "ein noch zu jätender Acker od. Garten".

Avots: ME III, 492

‡ ritaveņas "grāv[j]ains ceļš" Strods Par. vōrdn. 148.

Avots: EH II, 374

‡ ruôkave ² Rutzau, ruôkâve ² ebenda, = ruokāvs.

Avots: EH II, 391

‡ šaũtave,

1) jem., der viel und schnell läuft
AP.; ein Leichtsinniger ebenda;

2) = šaũtava 1: sudrabuota šautavīte BW. 1920 var.

Avots: EH II, 623

savecêt: "unschön werden" Bērzgale.

Avots: EH II, 464

savecêt, save̦cuôt, ganz alt werden: savecējis (Var.: save̦cuojis) tautu dē̦ls BW. 13041 var. (ähnlich 13018). tautiet[i]s ve̦cs save̦cuoja 10910, 5. stipri save̦cuojušais brūtgāns Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: ME III, 783

savečuôt,

1): "savečuojis?" ME. III, 783 zu ersetzen durch "savečuojis Pas. IX, 189;".

Avots: EH II, 464

savečuôt,

1) "?": s. naudu LP. I, 127. kur tuo tādu pliku bija mežā savečuojis? "zusammenbetteln"
MSil.;

2) "stark verprügeln (so dass Striemen zu sehen sind)":
s. zirgu Mesoten.

Avots: ME III, 783

savedẽjs, s. savest.

Avots: ME III, 783

savedinât,

1) = saprecinât: es šuo jaunuo pāri savedināju Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.;

2) versöhnen,
samierinât: es abus preteniekus savedināju; tie salīka mieru Ahs. n. RKr. XVII, 51, Sassm.

Avots: ME III, 783, 784

savedines, savednīcas, zusammengeführte, ungleiche Frauen: māršas munas savedines (Var.: savednīcas): cita liela, cita maza BW. 21183, 1 var.

Avots: ME III, 784

save̦ds, das Zusammenbringen eines Brautpaares U.: bez save̦da ne˙vieni nesaiet Linden n. U.

Avots: ME III, 784

saveicîgs, (zusammen)passend: pēc izskata visai saveicīgs pāris Janš. Dzimtene ² III, 160.

Avots: ME III, 784

savèikt, (abquälend) bewältigen, erschöpfen Wessen: ēda, ēda, bet nevarēja saveikt (aufessen) Austriņš Nuopūtas vējā 70. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.): mēs māsiņas svešinīcas, mums balsiņas saveicas A. XX, 470.

Avots: ME III, 784

I savèitêt ² : auch Lös., Lub., Saikava.

Avots: EH II, 464

I savèitêt ² Bers., welken und trocknen (intr.) lassen: Saveitē̦ta ievas ķūza BW. 32462 var.

Avots: ME III, 784

II savèitêt ² , -ẽju, zerdreschen: s. klājienu Saikava.

Avots: ME III, 784

saveķêt (unter saveķuôt),

1): auch Lis.; Schläge versetzen, verprügeln:
saveķē viņu labi! Dond. s. kam pa muguru Lems., Serben; ‡

2) = sakaûstît 1, verkeilen
Lis.: s. vecuo mucu.

Avots: EH II, 464

saveķuôt Talsen, savekêt Ahs., Serben, Smilten, verprügeln.

Avots: ME III, 784

saveldrêtiês, sich lagern (vom Getreide) LKVv., Wid.

Avots: ME III, 784

saveldzêt, tr., feucht, nass machen: tīrus rudzus, ar ūdeni save̦ldzē̦tus (Var.: saslacītus) BW. 25056 var.

Avots: ME III, 784

savelêt,

1) Schläge versetzen
Dond.: pa muguru savelējušas Apsk. 1903, S. 13. savelēja ar tuo neveiklim pa ausīm A. Upītis Laikmmetu griežos I, 57. ārā ar kuoku savelēja pa jumtu Pirmā nakts 254.

Avots: EH II, 464

savelêt,

1) verprügeln, windelweich schlagen:
kurš izkrīt, tuo savelē mīkstu gar riteni LP. IV, 7;

2) mit der vàle glatt schlagen
Wid.: gan ar vāli savelās (rupju dziju) BW. 8402, 2.

Avots: ME III, 784

‡ savelgt, anfeuchten (?): save̦lguši galvu ar aukstuo ūdeni Kaudz. Izjurieši 290.

Avots: EH II, 464

saveļinât, zwischen den Händen zusammenrollen: mīklu saveļina apaļuos kamuoluos Konv. ¹ 803.

Avots: ME III, 784

savè̦lkamàis (part. prs. pass. zu savilkt), der Spannriemen, die Kummetschnur U., Bielenstein Holzb. 564; Mag. III, 1, 98, Bixten.

Avots: ME III, 784

savelnes, = savalnes: nuo savelnēm nauda ienākšuot Plūd. Rakstn. II, 330.

Avots: ME III, 784

savel̂t, Refl. -tiês, ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch rollen (intr.):
kukulīt[i]s sa[sa]vēle līdz ... kalnam Pas. V, 403.

Avots: EH II, 464

savel̂t,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. ² 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784

‡ saveltņi (aus Erlaa?), = savaļņi ‡ III.

Avots: EH II, 465

‡ savem̃t Dunika, vomierend besudeln: s. grīdu. Refl. -tiês Dunika, Kand., erbrechen (intr.): viņš savēmās te˙pat.

Avots: EH II, 465

‡ savencêt Druw. n. RKr. XVII, 85, Heidenfeld "sasist, sapērt".

Avots: EH II, 465

savèndžît ² Lis., savendžêt Warkl., (Hypernormalismus?) saveņģît Gr. - Buschhof, fest zusammenbinden: s. ve̦zumu.

Avots: ME III, 784

‡ saverdêt,

1) = sakar̂sêt C., N.-Peb.: krāsns save̦rdē̦ta, ka tīri bail;

2) "sadaizīt" C.;

3) mit Wucht hin(ein)schaffen:
s. sìenu šķūnī Heidenfeld. s. labību rijā uz ārdiem AP.

Avots: EH II, 465

savergt, Refl. -ties: auch (mit er̃) AP.

Avots: EH II, 465

savergt, eintrocknen, einschrumpfen U. Refl. -tiês, zusammentrocknen (intr.), sich (von der Hitze) zusammenziehen: pastalas save̦rgušās Serben n. U. Zu la. vergere "sich neigen", ai. várjati "wendet, dreht", vṛjiná-ḥ "krumm, falsch" (s. Zupitza Germ. Gutt. 170, Vlarstrander IF. XXII, 334 f., Walde Wrtb. 2 821, Persson Beitr. 501) und vielleicht auch (nach Wood IF. XVIII, 14) zu li. vergas "schlau".

Avots: ME III, 784

‡ saverkšelêtiês Ramkau, = saverkšķêt I 2.

Avots: EH II, 465

saverkšêt,

1): saverkšējušas pastalas Lemb. ‡ Refl. -tiês Nötk. "= sagrìezties": dēlis saver̂kšas.

Avots: EH II, 465

saverkšêt,

1) (od. saverkšt?), intr., einschrumpfen:
tiklīdz purvi izžūst, te mazie dzīvnieciņi saverkš un sakalst;

2) runzeln
Warkl.: saverkšē̦tu pieri Jauns. Skuola 53. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

saverksît "?": gīmis bij aiz nepatikšanas saverksīts (gerunzelt, in Falten gezogen?) kâ piepe A. v. J. 1893, S. 532. Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 784

saverkšît, saverkšķît, verzerren: s. ģīmi Nerft. viņa kliedza ar saverkšķītu ģīmi A. v. J. 1900, S. 360. saverkšīt (saviebt) seju Festen. Refl. -tiês, sich verzerren, sich verziehen: seja nejauki saverkšījās A. Up. J. I. 12. skatās saulā saverkšķījies Nerft. Zu diesem Reflexiv gehört wohl auch das Part. in der Phrase līdzinājās saverkšķījušai (eingeschrumpft?) krevelei A. v. J. 1893, S. 199. Zu savergt.

Avots: ME III, 784

‡ saverkšķelêtiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen: ze̦mākās vietās tupeņi saverkšķelējās kâ ... tabakas lapas J. Niedre Ķeceris Latgalē 87.

Avots: EH II, 465

I saver̂kšķêt,

2): auch Erlaa. Refl. -tiês: saverkšķējušās pastalas Morizberg.

Avots: EH II, 465

I saver̂kšķêt,

1) verziehen Geistershof:
nesaver̂kšķi tâ seju! Jürg. juocīgi saverkšķēja seju A. v. J. 1902, S. 403; saver̃kšķ seju Schujen;

2) sich in Falten zusammenziehen
Nötk., C. (auch saver̂kšêt): pastalas saverkšķ Vank. viņa ģīmītis saverkšķ MWM. X, 905. saver̂kšķējis sivē̦ns Schibbenhof. Refl. -tiês, zusammenschrumpfen (auch von gebratenem Schweinefleisch) Drosth.: saver̂kšķējies zieds Drosth., Jürg. Zu savergt.

Avots: ME III, 785

II saverkšķêt, sich beklagend (viel) erzähfen MSil.; (Unsinn) zusammenreden Erwalen.

Avots: ME III, 785

‡ saverkšķiens, die Verzerrung (des Gesichtes): saverkšķa ... ģīmi ... briesmīgā grēcinieka saverkšķienā Kaudz. Izjurieši 114.

Avots: EH II, 465

I saver̂kšķinât: ve̦ctē̦vs brīžiem saverkšķināja kruokainuo sejas ādu Sārts Druvas san 26.

Avots: EH II, 465

I saver̂kšķinât, sich zusammenziehen lassen, sich runzeln machen Nötk.: s. pastalas Vank. kučieris saverkšķināja (zog wiederholt zusammen; so auch in Odsen) savas... actiņas Blaum. St. 8; "sarežģīt (dziju)" Kalwen (mit er̃). Wohl zu savergt.

Avots: ME III, 785

II saver̂kšķinât,

1) verärgern
Schnikkern;

2) weinerlich machen, zum Weinen bringen
Nötk.

Avots: ME III, 785

III saver̂kšķinât, grunzend zusammenrufen: cūka saverkšķināja savus sivē̦nus Smilten.

Avots: ME III, 785

saverkšķît (unter saverkšît): ģīmis ... niknumā saverkšķīts Daugava 1934, S. 23. Refl. -tiês,

2): saverkšķījušās (= save̦rgušās) pastalas Fehteln, Ramkau.

Avots: EH II, 465

saver̂kšķîtiês,

1) sich verwirren
(mit er̃) Serben: dzijas saverkšķīsies Vank.;

2) "saviebties" Odsen; sich runzeln, sich kräuseln, sich zusammenrollen Selsau, Sessw., Druw., Prl., Festen, Odsen, Vank., Nötk., N, - Peb.; s. auch saverkšît.

Avots: ME III, 785

saver̂kšt, -kš(ķ)u, Refl. -tiês: pastalas saverkšušās Meselau. drūms un saverkšķies kā verkšķis PV. tur saverkšķies un sakucis pleknē ... puszābaks Saul. Vecā meistera tiesības 22.

Avots: EH II, 465

saver̂kšt, in Falten ziehen, runzeln: s. seju AP. kamašas ar saverkštām gumijām A. XX, 642. Refl. -tiês, weinend das Gesicht verziehen N. - Peb.; sich in Falten ziehen, sich beim Verbrennen zusammenrollen (wie Birkenrinde) AP. n. U., sich zusammenziehen: saverkšusies seja AP. Pēterītis saverkšies (verdriesslich) purinājās Vīt. 56. ābuoliņš pēc saules rieta saverkšas. Zu savergt.

Avots: ME III, 785

saver̂kstêt "runzeln, in Falten ziehen" Nötk.

Avots: ME III, 784

saverkstît ² ,

1) "saraustît": s. zvejuojuot tīklu Lemsal;

2) "Unsinn zusammenreden"
Kalwen.

Avots: ME III, 784

saverņît "verbinden" Lubn.

Avots: ME III, 785

‡ saveršķelêtiês A.-Schwanb., = saver̂kšķitiês 1 (?): sāka s., - nezina ne sākuma, ne gala.

Avots: EH II, 465

saver̂šķît Golg., Bers., runzeln, verziehen: s. seju; s. (zusammenziehen) pastalas purnu Golg. - Refl. -tiês, sich runzeln Saikava, Golg.: mazs, saveršķījies vecītis Jauns. Druva I, 1192. Wohl zu saverkš(ķ)ît.

Avots: ME III, 785

saver̂smêt, erhitzen Golg.

Avots: ME III, 785

saver̂velêt, hastig, Unsinn zusammensprechen Golg.

Avots: ME III, 785

‡ saver̂velêtiês Lasd., Marienhausen, Saikava, sich in Falten ziehen.

Avots: EH II, 465

‡ saverveļêtiês Wallhof, = ‡ saver̂velêtiês.

Avots: EH II, 465

‡ savervêtiês "?": āda palikusi cieta, savervējusies (aus einer Handschrift).

Avots: EH II, 465

‡ saverzelêt Trik., (Garn) verwirren.

Avots: EH II, 465

‡ saver̂zinêtiês Oknist, sich verwirren: tik cieši saverzinējies, ka nevar vaļā dabuit.

Avots: EH II, 465

save̦se̦luôtiês, sich begrüssen: tis... save̦se̦luojās ar juo Pas. II, 55. visi save̦se̦luojās III, 240.

Avots: ME III, 785

savest, ‡

2) anknüpfen:
ķēniņš savede lielu sadarību ar saiminieku Pas. VII, 122 (aus Lettg.). Refl. -tiês, ‡

2) durch Heirat zusammenkommen:
sasaveda div[i] ietaļas, izašķīra bāleliņi Tdz. 47032; ‡

3) sich verheiraten lassen:
viņa ... ļāvās ar uotru s. Blaum. Raksti III ⁵ (1939), 154.

Avots: EH II, 465

savest, zusammenführen: s. akmeņus jauna nama celšanai. luopenieki save̦d luopus kūtī BW. III, 1, 21. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm. Kaislību varā 76. kas tuos save̦d ienaidā BW. III, 1, 82. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.), zusammenstimmen, harmonieren: dziedam pašas mēs, māsiņas! mums jau labi savedās BW. 304 (ähnlich 308). Subst. savedẽjs (f. -ẽja), der Zusammenführende; der Kuppler: daža sieva ir liela jaunu pāru savedēja Ahs. n. RKr. XVII, 51. savedēja bābiņa U., eine Kupplerin, vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja? R. Sk. II, 134,

Avots: ME III, 785

‡ savežģerêt Adiamünde, Sehren, Perfektivform zu vežģerêt.

Avots: EH II, 465

savežniece, savešniece Wid., eine Kupplerin ("kas save̦d divus jaunus ļaudis") Etn. II, 128.

Avots: ME III, 785

‡ se̦stave, ein rundes und flaches, aus Wurzeln od. Spänen geflochtenes Behältnis, das 1/6 Lof fasst KatrE.: krietnu sē̦stavi miltu gāze guovīm baļvā.

Avots: EH II, 479

sē̦tave (unter sẽ̦tava): auch (mit è̦ ² ) Linden in Kurl., Saikava, Demin. sē̦tavīte BW. 31688.

Avots: EH II, 484

slauktave: auch (mit àu ² ) Sonnaxt, (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH II, 521

slave (unter slava): auch Tdz. 36058 (aus Auleja). 46938 (aus Rugāji), 56370 (aus Zvirgzdine), 56548 (aus Nirza), 58623, 2 (aus Vidsmuiža), 4 (aus Warkl.), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 140, A.- Schwanb., Pest., Heidenfeld, Perkunen, Selb., Višķi; s. (der Ruf) par bagãtuo dē̦lu izgāja pa visu pasauli Pas. VII, 492 (aus Lettg.). muiža ... nebija diez kādā slavē Austriņš Raksti VII, 364. pļāpīgām meitām slikta s. KatrE. tâ kâ tai slavei (d. h. sehr wenig) dalika ebenda. miltu tik drusku dalieku, tik tai slavei AP. Jēkabs sabrauca vairākkārt, gan it kâ biedrības mājas slavē (unter dem Vorwand) Austriņš Raksti VII, 228.

Avots: EH II, 522

slavenĩba*, die Preiswürdigkeit; die Berühmtheit.

Avots: ME III, 920

slave̦ns: brūtes kruonis bij slavans (schön, fein) AP. teteŗām e̦suot slave̦nāka (schmackhafter) gaļa Seyershof.

Avots: EH II, 522

slave̦ns Dunika, Siuxt, C., Lis., auch slavē̦ns U., (mit ê̦) PS., slavans, slavuns BW. 12287, 1, slavns, slavins Kl., Warkl., löblich, preiswürdig; berühmt U.: pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slave̦nu (Var.: slavanu (aus Lös., Sessw.)) sludināja BW. 6883. ve̦cākā māsa bija par visām slavnāka i[r] gudrāka, bet brālis... bija slavns, bet glups Pas. II, 135 (aus Lixna). slavns wohl aus r. славный dass.

Avots: ME III, 920

sle̦pkave (unter sle̦pkava): eine Mörderin Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 230.

Avots: EH II, 524

sprē̦stave "derjenige Tell des Spinnrades, wo die Kunkel angebracht wird": viņš sprē̦stavi nuolauza Lubn.

Avots: ME III, 1018

‡ turē̦tave Saikava, = turê̦tava.

Avots: EH II, 705

‡ ulaveņa (Demin.), eine gewisse Gartenblume: (zirgs) ulaveņas salauzīja BW. 33622, 5 var. (aus Lettg.).

Avots: EH II, 712

ve̦lê̦tave (unter ve̦lē̦tava): auch Fest.

Avots: EH II, 769

‡ vê̦rpstave ² AP. "= vē̦rstave".

Avots: EH II, 777

vē̦rstave (unter vē̦rstava 1): mit ḕ̦r ² Linden in Kurl., mit ê̦r ² AP.

Avots: EH II, 778

žaûstave,

1) der Ort (auch eine Stange, eine Schnur), wo etwas zum Trocknen aufgehängt wird
Bers.;

2) s. žaûstava.

Avots: ME IV, 791

zavednieks, = zavatnieks (?): l̂ai tie muni zavednieki (Var.: skaudējiņi) dzīvi l̂ēce ūdinī BW. 8321, 1 var.

Avots: ME IV, 693

zavekle L., eine Hexe.

Avots: ME IV, 693

zaveklis U., zavēklis Rutzau, ein Zaubermittel.

Avots: ME IV, 693

zavetība: mit ē Lng.

Avots: EH II, 801

zavetība, die Zauberei, Hexerei Für. I.

Avots: ME IV, 693

zavetnieks, s. zavatnieks.

Avots: ME IV, 693

zave̦tzâle, s. zavatzâle.

Avots: ME IV, 693

‡ kâstaves ² Orellen, = kàstava.

Avots: EH I, 606

pavedinât, ‡ Refl. -tiês, (ein wenig) mitzukommen auffordern, mit sich locken: pasavedinavu brāli uz mežu, bet negāja Oknist.

Avots: EH II, 189

I aceknis,

2) : aceknīti izauž, ja skujainu saver tâ˙pat sien kâ skujainu, tad tikai paminas jāmin cik nuo vienas puses, tik nuo uotras puses, pamīšus Linden: vērpu acekņam (Var.: acekņiem, acekļam (= aude̦klam)) BW. 7065; karriertes Gewebe Krāslava, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 2

âdsiene (āda + siet), ein lederne Schnur L.: savelc ādsieni, lai bikses nekrīt zemē Duomas IV, 454; eine Schnur, mit welcher das Kummet zusammengezogen wird, gew. same̦staukla, same̦stava genannt Konv. ¹

Avots: ME I, 236

aiviekstene [in Preili àiviêkstene ^2], aviêkstene Sissegal, aiviekstenãji A. XIV, 256 od. aiviekstu krūmi AP.; s. avene, avenãji.

Avots: ME I, 14

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

àizgavẽnis: àizgavênis ² Kaltenbrunn, (mit ê ² ) Dunika, àizgaviņi ² Mahlup, der Tag vor Aschermittwoch aizgavēnis Lub., Lös., Meselau "laiks kādas nedēļas priekš gavēņa"; aizgavêņi ² Pilda n. FBR. XIII, 57 заговѣнье" ": aizgaviņi staigā kuopā ar lieldienām. pēc aizgaviņiem par septiņām nedēļām ir lieldienas. aizgaviņi ir vienumē̦r uoterdien, tūlīt nākamā piektdienā sākas gavins Mahlup. aizgaveni (sc.: gāju) šļūkāties BW. 32271.

Avots: EH I, 23

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

àizrisinâtiês, sich los-, entwickeln bis zu einer bestimmten Stelle: duomu pavediens aizrisinājās līdz viņas pašas bērnībai Up.

Avots: ME I, 46

àizvḕrpt, tr.,

1) ver-, zuspinnen:
atšķetināt aizvē̦rptuos pavedienus Vēr. II, 359;

2) spinnend vergelten, vergütigen:
rūmi.

Avots: ME I, 59

àizviekstene N. - Schwaneb., f. aiviekstene, avene, Himbeere.

Avots: ME I, 61

ãlava, ave">ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

apêst [li. apė̕sti], tr.,

1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;

2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,

1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);

2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.

Avots: ME I, 85

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

aprakt, tr.,

1) um etw. graben:
grāvi ap lauku;

2) begraben, beerdigen:
naudu zemē. kur jūs mani apraksiet, žē̦labās nuomirušu? BW. 13250. Sprw.: neapruoci savu jaunību kapā;

3) übertr., verführen:
ve̦cie apruok jaunuos (pave̦d uz netikumiem) Etn. II, 188.

Avots: ME I, 113

apsikas, das Stocken: savādi jau bija, ka viņam, jau pavecīgam vīram, uznāca apsikas ar jaunu meitu runājuot RA.

Avots: ME I, 119

apskūris, mit einem leichten Flaum umgeben; faserig: rīts aizkaŗ nakts miglas apskūrušuos tīmekļu pavedienus Stari II, 485 (li. apskùrti J.).

Avots: ME I, 122

‡ aptrañkât,

1) = ‡ aptramdît 1: a. zirgu ap tīrumu Cibla;

2) = nùorul̃lêt: a. tīrumu Lubn.,

3) begatten
Lubn., Meiran, Saikava: ave̦ns aptrankājis visas aitas.

Avots: EH I, 122

atbīdît, dial. auch atbīdêt, atbīdât (Spr.), zurückschlieben, abweisen: ar ruociņu atbīdīju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018.

Avots: ME I, 151

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

atgàiņât, auch atgainît, tr., vertreiben, zurückweisen, von sich abwehren, fern halten: ar ruociņu atgaiņāju save̦cuoj (u) šu tē̦va dē̦lu BW. 13018. krita cirtiens pēc cirtiena; bet tika atgaiņāts (pariert) LP. VII, 469. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich verteidigen:
nevaram atgaiņāties nuo mušām. atgainīšanâs kaŗš, Defensivkrieg Kaudz. M.;

2) zurückweisend entgegnen:
vai tur nav tīri krusts ruokā, māte atgaiņājās Alm.

Avots: ME I, 157

‡ atkreĩliski Kaugurciems, Adv., in umgekehrter Richtung: a. ("pretējā virzienā tam, kādā pavedieni sašķe̦te̦rē̦ti) tamza jāgriež vaļā; tad redzēs, cik tur dziju Kaugurciems.

Avots: EH I, 150

atrist (li. atrìšti) [Dondangen], intr., inch. sich loswickeln, sich lösen: kad pastalai aukla atrist, tad aprunā JK. II, 74. atrisa dzīvības raibais pavediens Vēr. II, 386.

Avots: ME I, 186

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atskabar̂gains, mit Widerhakenversehen, widerhaarig, borstig: pavediens Up.

Avots: ME I, 191

atšķetinât, tr.,

1) aufzwirnen, die Fäden lösen:
dziju, pavedienu A. XX, 20;

2) übertr., entwirren, lösen:
sarežģījums jau laimīgi atšķetināts A. XX,30; neatšķetināmā juceklī A. XX, 242; dzīves jautājumus atšķetināt JR. IV, 80. Refl. -tiês,

1) sich lösen, sich losdrehen:
pavediens atšķetinājies;

2) ankommen:
viņš atšķetinājies šurpu, von einem unliebsamen Gaste gesagt Ruj. n. U. Subst. atšķetinājums, die Entwirrung, Lösung: drīzumā bij gaidāms galīgais atšķetinājums Purap.

Avots: ME I, 201

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202

attecêt [li. attekė̕ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196. Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. ² 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ 6, Walde Wrtb. ² 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 ¹ , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225

àust (li. aũšti), III, p. prs. -st [bei Glück: līdz dienai ausuot Apost. 20, 1]; jetzt nur austuot bekannt], III, p. prt. -sa, intr., inch., tagen, anbrechen, erscheinen, eintreten: diena, gaisma aust, es tagt; dienai, gaismai austuot, austuošā rītā, mit Tagesanbruch. aust gaismiņa, le̦c saulīte, aust ļaudīs valuodiņa BW. 8749. nu pameitai ausa laimīgas dienas LP. V, 300. Subst. ausums, das Tagen: pirmais ausums svīdis MWM. III, 331. [Zu aksl. za ustra "frühmorgens", apoln. justrzenka "Morgenstern", ai. uccháti, avest. usa ⁱ ti "leuchtend auf", ai. usrá-ḥ "morgendlich", lat. aurōra "Morgenröte", gr. äol. αὔως "Frühlicht", ahd. ōstan "von Osten", an. austr "Osten" u. a., vgl. Fick KZ. XXII, 95, J. Schmidt KZ. XXVII, 332, Reichelt KZ. XXXIX, 69, Walde Wrtb. ² 76, Boisaq Dict. 304, Trautmann Wrtb. 19 u. a.]

Avots: ME I, 228, 229

aûstava, ave">austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv́e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, ave">austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. ² 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji ² Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. ² ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. ² 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. ² 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231

avans Linden, Mag. XIII, 3, 57; BW. 8433; Aus. I, 38, f. ave̦ns, Schafsbock.

Avots: ME I, 232

avē̦ns (unter ave̦ns): auch Manz. Lettus ("Hammel"), N.-Bergfried ("pamē̦re̦ns auns").

Avots: EH I, 190

‡ avêsene Salisb., = avene">avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviekša BW. 4166, Kaltenbr., (mit iẽ ) NB., Rutzau, (mit iê ² ) Dunika, Gramsden, Kal., plur. aviekši Lixna, avieksu uoga Prohden, = avene">avene.

Avots: EH I, 190

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

avieks(e)ne, aviekstene; avieksnājs, s. avene, avenãjs.

Avots: ME I, 232

‡ aviêkste Sussei n. FBR. VII, 139, Wessen n. FBR. XIII, 87, = avene">avene.

Avots: EH I, 190

‡ aviẽkste̦nãjs ² AP., Ramkau, = ave%CC%A6n%C3%A3js">ave̦nãjs.

Avots: EH I, 190

aviekstene (unter avene): auch Meselau, (mit iê ) Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KatrE., (mit iê ² ) AP., Ramkau, (aviêkstine) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64.

Avots: EH I, 190

avielis, im kurischen Oberlande n. Biel., LP. VII, 821, auch avele, avelis Mag. II, 3, 114, Mesoten, [Nerft], avuolis Dubena, dnr Bienenstock. Cf. li. avilỹs, aulỹs, le. aũlis.

Avots: ME I, 232

‡ aviens, erschlossen aus dem acc. c. avieniņu BW. 19950, = ave%CC%A6ns">ave̦ns.

Avots: EH I, 190

avieša (s. unter avene): auch BW. 5179, 1, Tiž. II, 471, (mit iê) Zvirgzdine, gen. pl. aviêšu Pilda n. FBR. XIII, 61.

Avots: EH I, 190

‡ aviêse ² Grenzhof n. FBR. XII, 16, = avene">avene.

Avots: EH I, 190

aviesenājs, s. avenãjs.

Avots: ME I, 232

aviesene, avieši, [aviete LAR. V, 101], aviêtene C., S. avene

Avots: ME I, 232

aviešene Altdorf, = avene">avene.

Avots: EH I, 190

avieši (unter avene): auch Lng.

Avots: EH I, 190

aviêška Andrupine, (mit ìe ² ) Oknist, Sonnaxt, = avene">avene.

Avots: EH I, 190

avins (unter àuns und ave̦ns): auch Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 21, KalrE. n. FBR. XIV, 129, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, Fest., KatrE:., Wessen; vgl. den Gesindenamen Avini Lvv. 1, 11 (Erlaa), 51 (Altenwoga), den Hügelnamen Avina kalns Lvv. 11, 56 (Gr: Buschh.), 57 (Dubenal und den Sumpfnamen Avinu purvs Lvv. II, 169 (Kreuzb.).

Avots: EH I, 190

avins, s. ave̦ns.

Avots: ME I, 232

avs: auch Saikava, Demin. avitiņa - auch Pormsahten, avetiņa - auch Dunika, RKr. XIX, 148 (aus NB.), avutiņa BW. 28297: baltas avis BW. 29064, 1 var. spruoguotas avis 1318 var.; iet avitiņās Janš. Mežv. ļ. II, 13, avetiņās iet Dunika, blinde Kuh spielen.

Avots: EH I, 190

avs [Laud., Festen, Kreuzburg] (li. avis, aksl. ovьca ai. ávi-ḥ, gr. ὄις, οἶς, la. ovis, ahd. ouwi, air. ói u. a., s. Walde Wrtb. ² 550), [ave AP.], Schaf; Demin. avitiņa BW. V, S. 238, avetiņa (avatiņa BW. 6806) BW. 7562. avitiņas mitināt BW. V, S. 197, ein Spielchen. avs ist das ältere, in den älteren Schriften gebrauchliche Wprt; in neuerer Zeit wird es durch aita immer mehr und mehr verdrängt.

Avots: ME I, 232

avtene Sassm., gleichbed. mit avene.

Avots: ME I, 232

bal̃taitiņa, weisses Schaf, ein beliebtes Kompos. im VL: pilna kūts baltaitiņu BW. 6924; kas gribēja baltaitiņas (Var.: baltas aitas) 32455, 5; dafür baltavetiņa RKr. XVI, 201.

Avots: ME I, 256

bāzlis = bāzīgs cilvē̦ks Lös. n. Etn. III, 161; kas uotram nezinuot kuo nuobāž (zagšanas nuolūkā); auch sieviešu pavedējs Lub.; ein Zauberer Wid.

Avots: ME I, 275, 276

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281

biksains,

3): b. gailis auch Gr.Buschh. n. FBR. XII, 72; biksainas ruokaves Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 218

II bimba, bimbaļa Naud.,

1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;

2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. ² 360.]

Avots: ME I, 296

‡ bireniņš, Beiname des Schafbocks im VL.: aveniņ, bireniņ! BW. 29068 var.; 29156, 2.

Avots: EH I, 220

blãķis,

1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;

2): auch Lems., Seyershof.

Avots: EH I, 227

‡ blākšêt, -u, -ẽju,

1) poltern; polternd fallen, schlagen, haven
PV.: mežs blākšēja, lielai egtei gāžuoties. skrien un iet, ka durvis vien blākš;

2) laut sprechen, Unsinn schwatzen, Geheimnisse mit lauter Stimme ausplaudern
PV.: kuo nu blākši kâ blākša! kuo nu blākši - izies neslava pasaulē!

Avots: EH I, 227

blèdis, fem. blède̦, blèdnieks, -niece, selten auch blēdnis BW. p. 808, der Betrüger, Spitzbube, der Schalk, der Gauner, Taugenichts: blēdim blēža valuoda. viens blēdis pave̦d citus uz blēņām. vai pēc blēžiem, meļiem uz Rīgu jābrauc? tie te+pat. tāds blēdnieks cieti nuosuodāms Dünsb. saimniece bijusi blēdniece. blēdnieks aizgāja uz savu agrākuo mājeli LP. VI, 762. [Entlehnt aus altruss. блядь bei Срезневскiй 123) "Betrüger": vgl. Brückner AfslPh. XX, 516.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):selten auch blēdnis BW.p.808,

Avots: ME I, 314

brašmanis (fem. - mane), der Herzhafte, Brave; in Rutzau n. Etn. III, 130 = "brūtgāns, kas braši izturas".

Avots: ME I, 324

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

briẽsmuonība *, die Grausamkeit, Abscheulichkeit, Greueltat: uz briesmuonību pavedināt.

Avots: ME I, 337

‡ brĩvcìlvē̦ks*, ein freier Mensch (im Gegensatz zum Sklaven): darbs

Avots: EH I, 242

brĩvs,

1) frei, im Gegensatz zu einem Unfreien, Sklaven, unabhängig:
brīvs kâ putns kuokā od. zara galā. brīvu od. brīvā kādu atlaist, freilassen; brīva valsts, pilsē̦ta;

2) frei, ungezwungen, unbehindert, ohne Zwang:
cilvē̦kam nav brīva prāta;

3) frei, ohne Kosten:
brīva skuola, brīvs mājuoklis; par brīvu, gratis, umsonst;

4) frei, nicht zur Verwendung in Anspruch genommen, von Menschen: ohne Arbeit, unbeschäftigt, müssig:
brīvā od. brīvi dzīvuot, stāvēt, müssig leben, stehen; brīvā pavadīt laiku. mudīgi strādnieki jau ap pusdienu bijuši gatavi un pārējo laiku pavadījuši brīvā Etn. III, 172. Von Dingen: unbenutzt, nicht die Gewöhnlichen Dienste leistend: brīvs laiks; brīva zeme,

a) ein unbenutztes, freistehendes Land;

b) ein von Abgaben unbelastetes Land;
brīvi ziedi, taube Blüten (gew. tukši z.) Mag. III, 120, U. ikdieniņas tautas jāj, brīvu (Var.: lieku) veda kumeliņu BW. 13383;

5) frei, nicht bebaut:
brīvs laukums, freier Platz;

6) brīvs nuo, frei von:
kas pat nemāk lasīt, pat tie nepaliek brīvi no svešiem iespaidiem RKr. VIII, 19. [Nebst estn. wrī] aus mnd. vrī "frei".

Avots: ME I, 336

bruklains [vielleicht mit ū zu lesen]"?": pilns stallis baltu aitu, viens pats ave̦ns bruklains RKr. VII, 657, 2.

Avots: ME I, 339

III bubulis,

1) der Knoten im Garn, im Gewebe:
dzijas pavediens glude̦ns bez ķada bubulīša Alm., [Ruj.] man aptina dē̦lu māte bubulaiņu galvas autu; ņemat, brāļi, ēvelēt, nuodze̦nat bubulīšus BW. 24671. [uz bubuļa (Var.: pubuļa) stāvē̦dama BW. 25314 var.];

2) dāmu bubulītis, die Rauchwolke
Skalbe Duomas II, 67. [Nach Būga РФВ. LXVII, 232 zu li. buburai "harter Ausschlag, Gänsehaut" u. a.]

Avots: ME I, 343, 344

bumbulis, bumbuls MWM. X, 892, eine weiche Hervorraggung, Anschwellung, und zwar

1) eine Knolle, Wurzelknolle
[bum̃bulis Bächhof, Muremois u. a.]: puķe ar sakņu bumbuli Konv. ² 244. šiem augiem (dze̦guzenēm) ikkatram pa divi bumbuļiem. [bum̃bulis C., Ruj., Salis, Nigr., Lis. u. a., = bum̃baļa];

2) die Kartoffel:
dievs nuolaida bumbuli zemē; [vgl. Niedermann WuS. VIII, 87 f.];

3) der Knorr, ein knotiger Auswuchs am Baume
[bum̃bulis Wandsen]: bumbuļi uz alkšņu sāknēm;

4) die Beule
[bum̃bulis Ronneb.]: kāpēc Jēcītim bumbulis pierē BW. 20174;

5) die Blase:
apdzied savu maizes klaipu, savu piena bumbuliņu [?];

6) die Troddel, Franse:
lakatiņš ar maziem bumbulīšiem abuos galuos A. XX, 169;

7) auch sonstige Hervorragungen, Knöllchen, Knötchen, etwas Rundes, Aufgeblasenes überhaupt:
šīs šūniņas dažādi izveidojas, gan par gaŗiem pavedieniem, gan par bumbuļiem Vēr. II, 721. [bum̃bulīši ("Klümpchen") rūgušpienā Ruj., bumbulis ² Warkhof "eine dickere Stelle".] vilnai de̦guot, ruodas uzpūsti uogļu bumbulīši Konv. ² 229. tautu meita bumbulīte BW. 33089,2. ej, vērsīt, bumbulīt BW. 29246. ir gan bumbulis šis te̦lē̦ns Mar. n. RKr. XV, 109;

3) (von Menschen) der Knirps:
vīra bumbulītis, bumbuliņš, der Knirps BW. 9397. Vgl˙li. bum̃bulas "knotenartige Verdickung, Kugel", bumbulỹs "Steckrübe", bumbolas "узел на бичѣ", [bumbur(i)s, bum̃ba. Nach Fröhde BB. I, 331, Uhlenbeck PBrB. XX, 327, Walde Wrtb. ² 101, Persson Beitr. 254 und 268 f. und Petersson IF. XXXIV, 236 bumbul - aus *bulbul - Wegen bumba und bumbur(i)s aber eher mit Berneker Wrtb. I, 79, Trautmann Wrtb. 39 und Niedermann Izgl. min. mēnešr, 1923, S. 855 als Ableitung von einer Lautgebärde bumb- aufzufassen].

Kļūdu labojums:
3) = 9)

Avots: ME I, 349, 350

čaĩbîtiês (zu ersetzen durch čaibîtiês): das Gesicht verziehen (auch als Ausdruck des Ekels, Missfallens) PV. (mit aî); viņa save̦lk laipnu ģīmi, gruoza acis un vaibstās un nezin, kâ č. PV.

Avots: EH I, 282

ce̦l̂tava (li. kéltava): auch Saikava, ce̦ltave Römershof n. FBR. Vlll, 103, Saikava.

Avots: EH I, 264

če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. ² 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409

I čẽrkstele Jürgensburg, Krolle im Garn: gruoda dzija vietām save̦lkas čērkstelē.]

Avots: ME I, 411

‡ ciẽsumi "ize̦cē̦tas, ave%CC%A6ltas%20z%C3%A2les">laukā save̦ltas zâles, ciesas" um Windau.

Avots: EH I, 278

ciêts,

3): guovs cieta slaukt (schwer zu melken)
Fil. mat. 173. c. de̦guns Strasden u. a.;

6): mürrisch, verstimmt, brummig, ärgerlich
N.-Autz n. BielU.;

8): auch AP., Kaltenbr., Warkl.: viņš bij c., ne˙kur viņš aplam naudas kapeigu neizdeve AP.; ‡

10) schwer:
c. darbs Frauenb.; ‡

11) trocken (vom Wetter):
c. laiks Frauenb. Zur Etymolog;e s. auch A. Vaillant Rev. des et, slaves VI, 106,

Avots: EH I, 279

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

I čūkslis,

1): auch Grobin, Treiden (mit ù ² ); schlechtes Gebüsch
BielU.; ein unpassierbares Walddickicht N.-Peb. n. Latv. Saule S. 1043; čūkšļu purvs - auch N.-Peb.;

2): čūkšļi, dürres Laub
Grünh., "slapji žagari (ave%C5%A1anai">gaļas žavešanai)" Ellei, Sessau (mit û ² ): čužus, čūkšļus un gružus dedzinuot kuopā Janš. Līgava I, 110 (ähnlich II, 10 u. a.).

Avots: EH I, 298

daba,

1) die Art, Weise, [natürliche Eigenschaft, Gewohnheit
U.], der Charakter: ve̦cā dabā, nach alter Weise Adolphi. ātra (heftig), laba (gut), lē̦ta (leichtsinnig), mīksta (weich, sanft), piemīlīga (liebenswürdig), sīva (barsch, heftig), tukša (leichtfertig, eitel) daba. grē̦ku daba, die sündhafte Natur. tu jau manā dabā. dē̦ls lēcies tē̦va dabā. Sprw.: diviem bē̦rniem divas dabas. lai ne sunim tāda daba kâ tev. suns spalvu me̦t, bet ne dabu. vilkam vilka daba;

2) die Natur:
pati daba jūs māca I Kor. 11, 14. dabas brīnumi, spē̦ki. Zu [le. dabât, dabravecis, labdabls "von guter Art", nedabls "giftig"], li. daba, Natur, Eigenschaft, Charakter; [Gewohnheit bei Daukantas Lit. Mitt. II, 243] (nach Brückner Litu-slav. Stud. 22 aus dem Le.)], aksl. добръ "gut", [подоба "Zier", подобити "passend, gleich machen", подобьнъ "ähnlich", poln. podoba "Behagen", r. доблесть "Standhaftigkeit" (wruss. дóба z. B. як раз маткина доба, dürfte aus dem Balt. stammen, weil slav. doba sonst diese Bed. nicht hat), got. gadaban "passen" u. a. bei Miklosich Et. Wrtb. 47, Thomsen Beröringen 164, Berneker Wrtb. I, 204 f. und Trautmann Wrtb. 42 f. Grundbed. von daba wohl: Gewohnheit, Gepflogenheit (> Behagen); vgl. z. B. an. vani "Gewohnheit": ai. vānah, "Lust", vanatē "hat gern", la. venia "Gefälligkeit" oder le. mê̦dzu "pflege, bin gewohnt": li. mė̕gti "wohlgefallen".]

Avots: ME I, 427

‡ dâbulājs, Adj., mit Klee bestanden, kleereich: dābulāja tī pļaveņa FBR. VI, 45 (VL. aus Eversmuiža).

Avots: EH I, 311

‡ dampis, die mit Röhren gemaverte Bank um den Ofen (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 306

dāsns (li. dosnùs), freigebig: saule dāsni kaisa dzīves balvas Rainis, Ave sol 43. [Das ā hier wie in dāstît, dāļât, dālavas, dālažas, dātali, dāvana ist hier wohl zum kurzen a in dakstît, davana u. a. neu hinzugebildet (statt uo); vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 301 ^1.]

Kļūdu labojums:
ist hier wohl = ist wohl

Avots: ME I, 449

davērtiês, zusehen, aufpassen: lai jis daveŗas, kab kas neieietu ustabā Pas. VIII, 490.

Avots: EH I, 310

diêgs,

1) der Zwirn;
diedziņi = šķēriņi; diedziņu drēbe, Halbleinwand Bars., A. X, 2, 440. kâ diega galā pakārts, von einer unsicheren Lage gesagt; kâ diegā pakarināts LP. I, 137. viņa ir nuo prieka kâ diegā pakārta Kav. pa diega galiņam izvilkties, bei knapper Einnahme oder schlechter Ernte sich mit genauer Nor durchschlagen Mag. XIII, 3, 69. ne diega pavedienu ņemt od. ne diega galu aizkart, treu, zuverlässig sein. iet kâ pa diegu, es geht wie geschmiert: nu putras vārīšana gāja kâ pa diegu A. XVIII, 131;

2) der Keim:
dieguos likt, keimen lassen. [Zu li. diegas "Keim" nom. pl. diegaĩ), le. dīgt (s. dies), diegt u.a.]

Avots: ME I, 480

diravas Skaista n. FBR. XV, 53, Auleja, = duravas. Demin. diraveņas Auleja, Fensterläden.

Avots: EH I, 321

diveči [Salisb., Allendorf], Kokn., Setzen, divēci [wohl als divēči zu lesen] Adsel, [diveiči Kolberg], divieči Druw., also dial. in Livl. für divati, zu zweien. Bei K. Kalniņ auch: atgadījumi mūs daudzreiz saveda divečus Uoz. 58.

Avots: ME I, 471

‡ divviênĩba*, die Zweieinigkeit: savedīs Antiņu ar Saulcerīti kuopā uz divvienību A. Niedra Nem. ceļi IV, 424.

Avots: EH I, 324

diže̦ns: ziemlich gross Salisb. (wo daneben kein dižs, sondern nur liẽls); gross Sonnaxt; "brašs" Sonnaxt; schön Siuxt, Sonnaxt; "ave%CC%A6ns">slave̦ns, cilde̦ns" Warkl. Adv. diže̦ni, schön Siuxt: tik d. viņš iet, ka viņam ne pauts nuo galvas nenuokrīt.

Avots: EH I, 324

drava, dreve, ave">drave Selb., dravs,

1) ein Waldbienenstock
(= duore): kur, bitīte, drava tava (Var.: draves tavas, dravi tavi) BW. 18360, 2. Autines latvieši sūdzas, ka Cē̦su bruņinieki tiem nuoņēmuši druvas un dravas Plutte 94. [drava kuoks BW. 30252.] dravu egle, dravu priede, = duoŗu e.; vgl. Biel. Holzb. 190. dravus dēt, Bienenstöcke aushauen Elv.;

2) "?": ap bišu dravas laiku kalps uzkāpis uz rijas LP. VI, 73. Zu li. dravìs, drevė "ein Waldbienestock",
[apr. drawine "hölzernes Bienenfass", aksl. дръва "Holz", ai. dravya-ḥ "zum Baume gehörig", got. trìu "Holz, Baum," alb. dru "Holz, Baum," gr. δρῦς "Eiche" u. a., s. Osthoff Parerga 147 f., Trautmann Wrtb. 60, Būga KSn. I, 45 ff. u. a.]

Avots: ME I, 493

dravnieks, [dravenieks, dravinieks (li. dravininkas) BW. 30352, 3], der Imker, Bienenzüchter.

Avots: ME I, 493

I drellêt, intr.,

1) Frohndienste leisten, für sehr geringe Entgeltung arbeiten Brucken;

2) tr., jem. abhetzen, viel arbeiten lassen:
tad tik tu redzēsi, kâ tevi drellēs Mar. [Ableitung von einem * drellis "Sklave" (aus mnd. drelle).]

Avots: ME I, 497

drĩzi, drĩz, Adv.,

1) geschwind, schnell, bald:
drīz te̦kuošs kumeliņš Ltd. 1151. ai guodīgi jājējiņi, kam drīzāki nesteidzat BW. 13646, 21. skrien drīzāki N. - Schwanb. drīzāk man rauda nāca, ne vakara gavelīte BW. piel. 136, 4. drīz - drīz, bald - bald: drīz dziedāju, drīz raudāju BW. 127. mākuonis savilcies drīz ē̦kas izskatā, drīz cilvē̦ka LP. I, 176; VI, 368.

Kļūdu labojums:
127 = 124

Avots: ME I, 501

I dùre, dûris ² Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. ² 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

‡ dūšainis "ein braver Kerl" B. Vēstn.

Avots: EH I, 349

dvanums (unter dvans): auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII; 73, Setzen n. BielU., Fast., Kalz., Odsen, Saikava, Sonnaxt; gaisā save̦lkas grūti dvanumi, būs pē̦rkuons in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 351

dzir̃kalis: auch Ramkau; (mit ir̂ ² ) Siuxt: nešu vēsti dzikaļam, lai kaļ... dzirnaveņas BW. 11292, 1 var.

Avots: EH I, 359

‡ II gadîgs,

1) einjährig
Reņģe: g. augs;

2) bejahrt
(pave̦cs) Karkeln, Naukš.

Avots: EH I, 375

gaisaviete, = ‡ ave">gàisave: vai nu tā le̦pnā g. tevis gaidīs? Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 128.

Avots: EH I, 377

‡ gãjas kuõpa Fravenb., eine in der Regel zusammen ausgehende Gruppe von Leuten: mēs ar kaimiņiem g. k. visas dzīŗās un ap kūlībās.

Avots: EH I, 389

gal̂veniẽks, gal̂viniẽks (li. galviniñkas "Bürge"), galvnieks,

1) das Haupt, Oberhaupt, der Vorgesetzte, der Anführer:
še ir viņu tē̦vu namu galvinieki II Mos. 6, 14. tādēļ tā ir citiem vedējiem par galvenieci BW. III, 1, 20. tu galvnieks mums, mēs luocekļi GL.;

2) Bürge, Kavent, Geissel:
kad parādnieks nespēj maksāt, tad jāmaksā galvniekiem;

3) (lokal) der Gipfel, Wipfel
Sessw. (= galuotne): rāva viena, rāva uotra, nenuorāva galvnieka BW. 13250, 12.

Avots: ME I, 597

gal̂vuot,

1) behaupten:
"nav atļauts", galvuo konduktuors Druva II, 906;

2) bürgen, kavieren:
es galvuoju par viņu, par viņa krietnumu. šī prece uz galvuošanu laba. gal̂vuôtâjs, der Bürge, Kavent.

Avots: ME I, 597, 598

‡ glãzs (o- Stamm!) Gramsden n. FBR. IX, 102, Rutzau n. FBR. VII, 121, Strasden,

1) das Glas (als Materie)
Iw.: glāza durvis BW. 10488;

2) das Trinkglas
Frauenb., Wahnen: paduod... mazuos glāziņus Janš. Dzimtene V, 96. duošu glāzli brandavena BWp. 2047, 1.

Avots: EH I, 392

‡ guôrîgs ² Lemsal, Schibbenhof, (mit "ùo" ) Ermes, sich zu rekeln (recken) liebend Mesoten: g., kustīgs, svaida ruokas, save̦lk ple̦cus A. Brigadere Skarbos vējos 226; "guorīdamies gehend" N.-Peb.; "duomīgs" Pededze; "zögernd an die Arbeit gehend" Selsau; "ļuôdzîgs" (mit uô ) Serben.

Avots: EH I, 424

guõte̦na (unter guõtene ): auch Grob., OB., Rutzau, (guõtan) Dond. n. FBR. V, 132, Pussen; guote̦nas, ālaves un teļi Janš. Apskats 1903, S. 192.

Avots: EH I, 424

grãvis, gŗãvis, der Graben. Entlehnt [nebst estn. (k)rāw und li. griõvis od. grovė̃ aus mnd. grave ; vgl. Leskien Nom. 294].

Avots: ME I, 645

greits,

1): Adv. greĩti "ātri" Rutzau; ‡

4) grèits ² Warkl., satt:
guovs greita; betrunken: šuodien viņš nuo agra rīta bij g. (greitā); visu dienu staigā greitā (= pil̃nā 2); ‡

5) = grùods II 1 Līvāni: greîts pavediens.

Avots: EH I, 403

grellinât "?". rūcina, grellina pavediens D. 116, 72.

Avots: ME I, 648

gre̦muôt: verwandt mit li. gramulioti "kaven" bei Gerullis Sen. liet. skaitymai I, 284.

Avots: EH I, 403

griêzẽjs, einer, der da schneidet; der Graveur; pūšļu griezējs, der Kurpfuscher.

Avots: ME I, 661

I griêzin, zur Verstärkung von griêzt, schneiden: šis gadījums kâ griezin pārgrieza duomu pavedienu Baltp.

Avots: ME I, 661

grĩnêt [Bl.], -ẽju, intr., höhnisch lachen, spötteln : viņš atkal ieminējās grīnē̦dams Purap. kas grīnēja un zuobuojās? MWM. V, 466. šaubas ņirdzuot grīnē Rainis Ave sol 36. Aus mnd. grīnen.

Avots: ME I, 657

grîzns ² Dond., drall, fest gesponnen, fest zusammengedreht: grīzns pavediens, grīzna dzija, grīzte Dgnd. n. A. XIII,329, Nigr. Zu griezt " drehen".

Avots: ME I, 658

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

grīzts, -s (unter grìzte ): auch Auleja (linu grìzts ² ), Warkl. n. FBR. XI, 121 ("pavediens, kas nav sagriezts virvē"; mit ì ² ).

Avots: EH I, 407