Paplašinātā meklēšana

‡ àizbudzît, (mit Gewalt Bauske, Drosth., mit Worten Bauske) wegtreiben.

Avots: EH I, 12

‡ àizbūdzît, fort-, hinschaffen Ar.: a. puiku uz ganiem Vīt.

Avots: EH I, 13

‡ àizdaidzît, zutrakeln, oberflächlich zunähen: a. maisam caurumu Adl., AP., Gr. - Buschh., KatrE., Prl., Saikava, Warkh.

Avots: EH I, 17

àizdaũzîtiês, sich umherstossend, sich herumtreibend wohin geraten: dievs zin, kur viņš aizdauzījies.

Avots: ME I, 22

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizdzît, intr., zuheilen: ievainuojumi aizdzīst A. XX, 115.

Avots: ME I, 24

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizļuôdzîtiês, hinwackeln, wackelnd dahin gehen: viņš aizļuogās kā pīļu tēviņš Liev.

Avots: ME I, 38

‡ àizmidzît Dunika, Frauenb., Kal., Rutzau, einschläfern.

Avots: EH I, 39

‡ àizraũdzît kartupeļus Bauske, anfangen nachzusehen, ob noch wachsende Kartoffeln schon zum Essen taugen.

Avots: EH I, 45

àizsluôdzît, ‡

2) hin-, weggehen
Lis.: raugi nu kājām a. tādu gabalu!

Avots: EH I, 49

àizsluôdzît, tr., versperren: trīs bē̦rnus aizsluodzījusi istabā JU.

Avots: ME I, 51

‡ apdaîdzît Golg., KatrE., Sessv·., ringsum antrakeln: uodere nav piešūta, bet tik apdaidzīta.

Avots: EH I, 76

apdzìt,

1) : apdzit vagu, arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt Siuxt; ‡

3) apdzĩts Ahs., verdächtigt:
par zagli e̦smu apdzīts.

Avots: EH I, 79, 80

apdzìt [li. apgiñti], tr.,

1) um etw. treiben:
apdzīt cūkas ap šķūni; mietus ap jaunuo kuociņu;

2) im Infl. einholen:
māsu Zb. XVIII, 334.

Avots: ME I, 84

‡ apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85

apmaidzît [li. apmáigyti], tr., freqn. zu miegt,

1) (ringsum) quetschen, drücken:
puiši meitas apmaidzīja C.;

2) eine Arbeit fix beendigen:
ratnieks pa nedēļu kā maidzīt apmaidzīja divi gaņģus riteņu J. Kaln.

Avots: ME I, 104

‡ apņurdzît, = ‡ àpņur̂cît.

Avots: EH I, 104

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apsluôdzît, tr., beschweren, niederpressen: gaļu, kāpuostus.

Avots: ME I, 123

‡ apžaudzîtiês ar kuo, jem. liebkosend umarmen N.-Bergfried.

Avots: EH I, 128

apdzît [li. apgýti], intr., beheilen: vāts apdzijusi.

Avots: ME I, 84

‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.

Avots: EH I, 129

‡ atbudzît, stossend her-, zurücktreiben C.: a. strādniekus nuo kruoga uz māju.

Avots: EH I, 136

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140

atdzît, Refl. -tiês: sirds... daudz maz bija jau atdzijusēs Janš. Mežv. ļ. II, 33 (ähnlich 114).

Avots: EH I, 140

atdzìt [li. atgiñti], tr.,

1) hertreiben:
kāds dievs tevi tādā laikā, tādā ceļā atdzinis?

2) wegtreiben, abwehren, zurücktreiben, heimtreiben:
citas meitas zē̦nu raud, es nevaru at (a) dzīt BW. 11003. brāļam māsa nemīlēja, atdze̦n guovis, ganījuse 11670. Refl. -tiês, ankommen (mühsam, mit Hab und Gut): pie mums atdzinās trīs ve̦zumi čigānu.

Avots: ME I, 156

atdzît (li. atgýti), inch., wieder heil werden. Refl. -tiês, aufleben, sich erholen: kad kāds vīrs nuomirst, vai tad tas atkal atdzīsies? Hiob. 14, 14. Līze pamazām atdzijās Neik. 8; LP. VI, 255, Kremon (hier nach Austr. X, 1, 629 mit dem neugebildeten Praes. atdze̦nuos), Naud.

Avots: ME I, 156

atlādzît "?": (zirgs) tâ sapinies gruožās, ka a. (loswickeln, frei machen?) vien nevarēja Janš. Bandava II, 367.

Avots: EH I, 153

‡ atlīdzît (li. atlýginti "vergüten"), entgelten, vergeiten (?): atļāve, lai kaŗuo vien; būs atlīdzīts Pas. VII, 488, Bērzgale.

Avots: EH I, 154

‡ atļuodzîtiês,

1) herwackeln;

2) lose werden:
luogs atļuodzījies.

Avots: EH I, 155

‡ atsluôdzît, = ‡ atsluôgât: a. linus Bauske.

Avots: EH I, 168

[audzīte, Pflegetochter Trikaten.]

Avots: ME I, 216

aûgstraũdzĩte, die Hochblickende, Beiwort des Frosches LP. VI, 47; VII, 720.

Avots: ME I, 217

bal˜tspruõdzītis, -e, der, die Blondhaarige A. XV, 2, 244.

Avots: ME I, 259

‡ bèndzît ² Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212

‡ beñdzīte Grünh., Schibbehhof "Dickgrütze (gew. in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 212

budzît: unablässig antreiben Festen, Saikava: šās mani vienā budzīšanā budzī, lai es ejus uz mežu Saikava.

Avots: EH I, 249

budzît [C., Kreuzb.], Spr., = budît. [Vgl. būdzīt.]

Avots: ME I, 345

[bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

ciêtaûdzīte, Grundfeste, Pippau (crepi L.) RKr. II, 70.

Avots: ME I, 396

dadzìt, ‡

3) einholen
(r. догнáть) Pas. IX, 330, Pilda; ‡

4) annageln
Kaltenbr.: dadzina visus kuokus reizē. ‡ Refl. -tiês, die Herde treibend, bis zu einer gewissen Stelle gelangen Kaltenbr.: gane dadzinās; bis zu einer gewissen Stelle hineilen (von mehreren Subjekten gesagt) Kaltenbr.: dadzināmies da kruogam.

Avots: EH I, 301

dadzìt [li. dagiñti "догнать"],

1) hinzutreiben
[iterat. dadze̦nât]: dadzīt guovis pie ganāma pulka PS.;

[2) hintreiben (bis zu einer gewissen Stelle)].

Avots: ME I, 429

[dadzît Drsth., intr., anheilen.]

Avots: ME I, 429

daidzît,

1): auch Wessen; ‡

5) schlagen, prügeln
Oknist.

Avots: EH I, 302

daidzît (li. daigýti "stechen; вцѣплять"; zu diegt], -u, -īju, trakeln, nähen [daîdzît Lis., Schujen, prs. daîgu Borchow]: pie šaurā luoga meitene daidza;

2) = dziju vērt;

3) schnell, gewandt laufen;

4) ar daigām labi duot, īpaši ābuoliņu Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 430

daiļaûdzĩte, die Schöne, das Schönchen, ein schönes, verzärteltes Mädchen: māsiņ, manu daiļaudzīti [Var.: dailaudzīti], kur bij man tevi likt BW. 3511.

Avots: ME I, 431

‡ dan̂dzîtiês ² NB., -guôs, -dzĩjuôs "luocīties, raustīties": zirgs dangās. dangās kâ zutis. Zu dañdzis una sadingt.

Avots: EH I, 306

‡ daũdzît Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 72, N.-Salis, Ruj., Salisb., = daũzît.

Avots: EH I, 310

daũdzîtiês: auch Wainsel n. FBR. XIV, 86, Mežkül, ("sich herumtreiben") Adiamünde, Ulpisch.

Avots: EH I, 310

daũdzîties, für daũdzîtiês Alt-Salis, [Ruj.].

Avots: ME I, 444

[dedzît (li. dẽginti), brennen (funkeln) lassen: spīd vizulīši, zēniņam actiņas dedzīdami BW. 33571, 4.]

Avots: ME I, 451

dedzītava, ‡

2) comm., ein heftiger, böser, rechthaberischer Mensch
PV.

Avots: EH I, 313

dedzītava, das Brenneisen Adsel, Lasd., [Kl., Bers.].

Avots: ME I, 451

‡ dedzīte "?": izve̦lk nuo kārbiņas dažas dedzītes un pasniedz lūdzējam Burtnieks 1935, S. 288.

Avots: EH I, 313

‡ dedzītis Wessen, = dedzîkla.

Avots: EH I, 313

‡ dìevradzĩte, die Wahrsagedn: zĩle liela d. (Var.: paraguone) BW. 2581, 1.

Avots: EH I, 328

‡ dievredzītis Planhof, = dieviņš ‡ 4.

Avots: EH I, 328

drīzaûdzīte, die schnell Wachsende (Epitheton des Hanfes im VL.): kaņepīte, drīzaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 501

druvaûdzĩte, die im Felde Wachsende. Epith. des Hanfes: kaņupīte. druvaudzīte BW. 2848, 4.

Avots: ME I, 505

[dzedzīte Golgowsky "atmatiņa (dzedzieda)".]

Avots: ME I, 539

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

dzît, dzîstu, dziju (li. gýti ["heil werden, aufleben, leben"]), intr., heilen: brūces jau sāk dzīt. [Refl. -tiês L., aufleben, zu Kräften kommen.- Nebst slav. žiti "leben", r. зажи́ть "heil werden", poln. goic` "heilen", li. gajùs "leicht heilend", av. gaya- "Leben", arm. kaem "lebe" zu dzîvs "lebendig".]

Avots: ME I, 559

dzĩtars: auch BW. 5036, 7; 13282, 10; dzītara sūdi Meergras, Seetang Diet.

Avots: EH I, 362

dzĩtars [li. gintãras], Bernstein; auch dzintars, zītars.

Avots: ME I, 559

‡ dzītarzeme, = dziñtarzeme: braukšana uz dzītarzemi BW. 13282, 10.

Avots: EH I, 362

dzìtava, dzìtene, die Zeit, wo das Vieh nach Hause zu treiben ist: saule jau dzītavā BW. 28878. saule jau nāca ganu dzītenē Bers. Etn. II, 176. [Fest,, Stelp.], dze̦nat, gani, sētiņā, jau saulīte dzītavā Ar. 671.

Avots: ME I, 559

dzìtene (unter dzìtava): jau saulīte dzītenē BW. 28878, 2.

Avots: EH I, 362

‡ dzītenis "me̦tamais tīkls" Lubn.

Avots: EH I, 362

dzìtin: dzĩtin Salisb.

Avots: EH I, 362

dzìtin, zur Verstärkung von dzìt, treiben: viņš viņu dzItin dze̦n pie darba.

Avots: ME I, 559

dzìtiņa, Demin. von dzija.

Avots: ME I, 559

‡ dzìtinis ² Kaltenbr., ein Netz, wo die Fische htneingetrieben werden.

Avots: EH I, 362

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

‡ gadzît Bērzgale, = ‡ gadzinât.

Avots: EH I, 375

ģidzît, schnattern: atskrien zuoss ģidzīdama BW. 12350, 1.

Avots: ME I, 698

glundzîtiês, würgen, Reiz zum Erbrechen haben: kuo nu glundzies kâ guovs Smilt. n. A. XIII, 252, U.

Avots: ME I, 630

guldzît, -u, - ĩju, schnell essen, grosse Bissen schlucken Plm. Refl. guldzîtiês, gulˆguôs, gulˆdzĩjuos sich würgen, rülpsen: gulnās vien, laikam vems PS. Vgl. gulgāties. [Nebst slovak. glg "Schluck" entweder zu d. dial. kolken, Kolk (s. Bezzenberger BB. XVIII, 268, Zupitza Germ. Gutt. 148, Berneker Wrtb. I, 367), oder zu norw. gulka "aufstossen", schwed. dial. gylka "schlucken, sich erbrechen".]

Avots: ME I, 677

guldzîtiês: prs. gulˆdzuôs Wolmarshof.

Avots: EH I, 417

ìedaũdzît,

1) zertrümmern, zerschlagen:
tuo satrieciet kâ ielīkušu sienu un iedauzītu mūri Psalm 62, 4. būtu kādam pakausi iedauzījis A. XX, 867;

[2) durch Schläge nückisch machen:
viņš zirgu tâ iedauzījis, ka ne˙maz neiet Mag. XIV, 1, 162.]. Refl. - tiês,

1) einen Schlag bekommen, sich zerschlagen:
ābuoļus ņe̦mat zemē, ka neiedauzās Vīt. 30;

2) sich herumtreibend (irgendwo) herein -, hineingeraten:
kad tikai nav upē iedauzījušies Jauns.

Avots: ME II, 8

ìedzīt,

1): iedzĩt (hineinschaffen)
rudzus šķūnī iekšā Salis; hineineggen, -pflügen: ceļmalā iedzĩt (graudus) ar atsperu ecēšām, bet uotrā laukā ar ilkšu arklu Iw.; erlangen: ar naidu ne˙kuo nevar iedzīt Seyetshof. šuorīt iedzinu mazas cūkas (= šuorīt man cūka apbē̦rnuojās) Saikava. nauda, kas nuoliktā terminā nav maksāta, tuop iedzīta (wird beigetrieben) Pēt. Av. III, pielik., S. 18; ‡

3) oft rasierend (den Bart) intensiv(er) wachsen machen
Stenden: tâ jau tu iedzĩsi bārdu pašā rīklē, so niedrig dich rasierend wirst du den Bart dir auch auf dem Halse (der Kehle) wachsen machen. ‡ Refl. -tiês,

1) mit dem Vieh eindringen
Saikava: vēl gabanas nav nuove̦stas, un tu jau iedzenies pļavā!

2) sich hineindrängen (um sich anzusiedeln)
Salis: tur jau igauņi iedzinušies;

3) herein-, hmeinfahren:
atkan žīds iedze̦nas mūsu mājā! Saikava. Dāvis bija iedzinies kruoga paksī Ciema spīg. 277;

4) eindringen, unversehens eingetrieben werden:
nagla iedzinusies pārāk dziļi Jürg. u. a.

Avots: EH I, 512

ìedzīt,

1) eintreiben:
iedzīt zemē mietu Antrop. II, 91. iedze̦nam cirvim kātu, puišam gudru paduomiņu BW. 13001, 2. tu mani, tādu vīru, iedzīsi neguodā LP. IV, 80. sev kuo iedzīt, sich etwas verschaffen, einen Gewinn haben U.;

[2) (das Vieh) auf die Weide zu treiben anfangen:
pavasari jāiedze̦n luopi, kad "ūdensvīrs" valda Erlaa].

Avots: ME II, 14

‡ iedzītne,* ein Dübel.

Avots: EH I, 512

[ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

[ìemaîdzît,

1) eindrücken, wund drücken:
ple̦cus zirgam Domopol;

2) hineindrücken
(Pfähle und dergt.): kārtis, sē̦tas mietus Arrasch;

3) Schläge versetzen:
pa galvu Warkl.]

Avots: ME II, 42

ìemuidzît, einpressen, eindrücken, einknüllen Karls.

Avots: ME II, 46

ìeraũdzît, tr.,

1) erblicken, gewahr werden:
labāk deviņus ve̦lnus ieraugu nekâ sliktu cilvē̦ku. kad es jāju trešu dienu, ieraudzīju lielu ciemu BW. 13250, 40. padarīt par neieraugāmu, unsichtbar machen LP. III, 50. Mit abhäng. Part.: tur ieraudzīju caur kuokiem uguni spīdam LP. VI, 313;

2) leiden:
ļaudis mani neierauga BW. 4802. es viņu nevaru ieraudzīt ne pa acu galam od. ne acu galā;

[3) ieraudzīt par blēdi U., für einen Schelm ansehen;

4) besorgen, verschaffen:
nav šādiem darbiem vēl ne˙kas ieraudzīts Janš. DZimtene II, 325. Refl. - tiês, einander leiden: viņas nevar viena uotru ieraudzīties Bauske;

2) sich verschaffen, holen:
saimniece bija klētī ieraudzīties, kuo ēst Nigr.].

Avots: ME II, 56

ìesluôdzît, tr., einperren: sievu iesluoga pils pagrabā LP. VI, 1036. ve̦lns tur vienā alā iesluodzītas dvēseles VII, 30.

Avots: ME II, 67

‡ ildzît ² Orellen, Adv., in der Verbindung cik i:, wie lange: cik i. bij, kud atveda!

Avots: EH I, 429

I izbuodzît, [austreiben: nuo tava nama izbuodzīts Diez. izbuôdzît od. izbuôdzinât Trik., = izbêdzinât].

Avots: ME I, 720

II izbuodzît U., = izbudzît, austrinken (?).]

Avots: ME I, 720

I izbudzît, austrinken, Oppek. n. U.

Avots: ME I, 719

II izbudzît,

3): i. nuo mājas pie darba Fest. tu mani izbudzīji nuo vietas Heidenfeld; ‡

4) verwühlen:
i. matus Druw., Selg.

Avots: EH I, 436

II izbudzît,

1) vom Schlacht aufwecken
Wessen, Sauken, Kreuzb.;

2) = = izbadît: izbudzīšu acis Mar.; izbudzīt se̦ru N. -Peb.;

3) hinaustreiben
Mar., Serben: es izbudzīju viņu nuo istabas Renzen; vgl. auch buģis II.]

Avots: ME I, 719

[izbūdzît, Perfektivform zu būdzît (s, dies)].

Avots: ME I, 720

‡ izdaudzît,

1) = izdaũzît 1: i. zuobus Pas. IX, 206 (aus Lettg.);

2) = izdaũzît 2: uz... naga... kaļķīti izdaudzījis Daugava 1928, S. 1195; "izvelêt" (mit aũ ) Seyershof. Refl. -tiês Salis, = izdaũzîtiês 3: es visu mežu izdaũdzījuos, bet ne˙vienas uogas neredzēju.

Avots: EH I, 441

izdaũzît (li. išdaužýti), tr.,

1) ausschlagen:
luogus

2) ausklopfen:
drēbes, ce̦puri Kaudz. M. putekļus nuo grīdse̦gas A. XIII, 619. viņš pastalas izdauzīja ar akmeni uz akmeņa daudz˙maz pēc kājas Baltp. nagliņas viņš izdauza taisnas A. XX, 76;

[3) durchprügeln.
] Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust schlagen, klopfen, sich satt klopfen:
izdauzījāmies tur ap āra durvīm A. XI, 110;

2) sich austollen:
bē̦rni, diezgan e̦sat izdauzījušies; nu tik gulēt;

3) sich lange umhertreiben:
viņš pa visu pasauli izdauzījies.

Avots: ME I, 726

izdzìt,

1): izkaltušās kaņepes nuo rijas izdze̦n (man schafft hinaus)
piedarbā AP. veļa kaulu lāgā nevar i. Sonnaxt. i. (= iztecināt, izgatavuot, vgl. r. выгнать "destillieren") de̦gvīnu Kaltenbr. pate̦kas labas, kad pa mē̦ram izdze̦n (iztecina) Auleja;

2): i. (= iegūt, vgl. r. выгнать "verdienen")
lielu naudu Heidenfeld;

3 b): tuo puiku gan izdze̦n da pēdīgam AP. viņs māk i. saimi Linden in Kurl.;

4): kad dārzs bij izarts (= uzarts), tad izdzina (izara) grē̦das Mahlup. bij izdzīta tāda gruope Iw.; ‡

7) i. vārītuos Mahlup, sieden machen:
kad pienu nuoņem, tad sulas izdze̦n vārītuos (kad biezpienu nuoņe̦m, tad sulas ir ne visai karstas, bet pēc tam tās karsē, kamē̦r sāk vārīties); ‡

8) auspeitschen
(ar pātagu izkult) Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês, ‡

3) mit dem Vieh (auf die Weide) ziehen
(intr.) Kaltenbr.: gans jau izdzinies. i. ganuos Saikava; ‡

4) auf einem schlechten Weg hinaus-, herausfahren
Saikava; ‡

5) = izspiesties 1: kārpai gals izdzinies ārā (nuo ādas) Salis; ‡

6) "?": kad guovs par daudz ietas ar vērsi, tad tā atkal izdze̦nas ārā Frauenb.

Avots: EH I, 445

izdzît: tik ātri jau tāda rē̦ta nevar i. Strasden.

Avots: EH I, 445

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

II izdzît (li. išgýti), intr., ausheilen, verheilen, völlig genesen: tiem plaušu diluonis izdzijis. vai slimais mirs, vai izdzīs LP. VI, 849.

Avots: ME I, 733

izdzìtene, die Zeit, wo das Vieh auf die Trift getrieben wird Latv.: ap ganu izdzīteni Lub.

Avots: ME I, 733

izdzītnis, der Trieb, der Keim Bers.

Avots: ME I, 733

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

‡ izļurdzît(iês) Warkl., = izļuodzît(iês) 1.

Avots: EH I, 464

izmaîdzît, izmaîgdît [Kr.], tr., durchkneten, durchknillen: jaunās meitas vajaga izmaigdīt U. kam tu maizi tâ izmaidzījusi? Srb., Bers., A. XIV, 479.

Avots: ME I, 768

‡ izmundzît, s. ME. II, 667 unter mundzît.

Avots: EH I, 467

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

‡ izņumdzît (?) A. XV 2, 75, Sessw., = ‡ izņukât I.

Avots: EH I, 469

‡ izņurdzît Wandsen, = ‡ izņukât 1.

Avots: EH I, 469

izraũdzît, ‡

3) = izmẽģinât Seyershof: izraũdzīju pīles turēt. Refl. -tiês, ‡

3) = izmẽģinātiês Seyershof: izraudzījuos adīt.

Avots: EH I, 476

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

‡ izsluodzît Druw. n. RKr. XVII, 78 "ar grūtībām tālumā izstaigāt": par velti izsluodzīju pa tirgu.

Avots: EH I, 481

‡ izžļurdzît "ausknutschen" Warkl.

Avots: EH I, 499

‡ izžmaudzît, (etwas Nasses) oberflächlich ausdrüeken N.-Peb.; kuo nu tur izmazgāja! - tā pat izžmaudzīja.

Avots: EH I, 499

izžņaûdzît (freqn.), izžņaûgt, ausdrücken, auspressen, ausringen: Lata izžņaudzīja mitruos matus A. XXI, 267. nātres jāsasutina, jāizžņauga ūdenī un tad jāmazgā galva Etn. I, 66. kad pēdējs piliens spē̦ka izžņaudzīts Duomas II, 485.

Avots: ME I, 833

‡ I klidzît NB., laut lachen.

Avots: EH I, 617

‡ II klidzît, -īju C., mit einem schwaehen Pferd fahren.

Avots: EH I, 617

kludzît: vistas kludzī (ē̦d lielām klugām) rāceņus NB.; mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621

kludzît, - ĩju, tr., gierig schlingen: viņš kludzī biezputru Nigr.

Avots: ME II, 233

‡ *lādzît, zu erschliessen aus ‡ atlādzît.

Avots: EH I, 726

laũnadzĩte: eine Kuh, die um die Zeit des launags geboren ist Tdz. 50594.

Avots: EH I, 723

laũnadzĩte, ein Mädchen, das um die Zeit des laũnags geboren ist: launadzīte man māsiņa, tā piedzima launagā BW. 1181.

Avots: ME II, 429

lìknadzĩtis: das Zitat aus BW. 8182 (ME. II, 485) ist zu streichen.

Avots: EH I, 748

lìknadzĩtis, der Krummkrallige, Krummfingrige: vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis pruojām! LP. II, 44. saimniece līknadzīte BW. 8182.

Avots: ME II, 485

ļuôdzît: auch Oknist. Refl. -tiês,

1): auch Oknist, Zvirgzdine: pīle ļuôgās Linden in Kurl. ļuôgās cilvē̦ks, kas nepaliek pie vienām duomām Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 775

ļuôdzît, -gu, -dzīju C., tr., zum Wackeln, Wanken bringen: satvēra viņas galvu un ļuodzīja un kratīja uz vienu malu un uz uotru A. XII, 263. šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļuodzīt Purap. Refl. -tiês, (ļùodzīties ² Kl.], -guôs od. selt. [Smilt.] -dzuôs, -ĩjuôs,

1) wackeln
[Erlaa, Sessw., Oppek. n. U.], wanken, schwanken: kājas, ceļi, ceļgali ļuogās (ļuodzâs Janš.), māja ļuogās un krakšķ Purap. kamanas bīstami ļuogās AU. elš kuoki, dre̦b un ļuodzās JR. IV, 57. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. lemeši ļuogās nuo vienas puses uz uotru Stari III, 225;

2) sich recken, sich kriimmen
[Wessen]: tūliņ pūķis sācis staipīties un ļuodzīties Etn. I, 101;

3) sich schaukeln auf ruhender Grundlage
Kokn., Smilt., Trik., Gr.-Jgfh. n. U. [Nebst luodzîties, lĩguôt (s. dies) wohl zu li. langoti "schweben, sich wiegen" und vielleicht ai. raŋgati "bewegt sich hin und her" s. Leskien Abl. 334 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 141 und KZ. LIII, 267.]

Avots: ME II, 546

luodzîtiês Etn. I, 9, 11, = ļuôdzîtiês.

Avots: ME II, 524

‡ ļùndzît ² , -gu (Saikava) od. -dzu (Schwanb., Sessw.), -dzīju, = ļuôdzît: ļundzi spējāk kuoku! tad. drīzāk gāzīsies PV. Refl. -tiês PV., = ļuôdzîtiês.

Avots: EH I, 774

‡ *ļurdzît, zu erschliessen aus ‡ izļurdzît.

Avots: EH I, 774

maîdzît: auch Fest., Warkl., Zvirgzdine: viens sìenu uz ve̦zuma maiga. citi duod virsā Zvirgzdine. lielākais maiga mazākuo - ar kājām pa virsu ebenda: ‡ Refl. -tiês, (in Armut lebend od. schwer arbeitend) sich quälen (mit aî ) Auleja: jie tai pat maigās ar savu lieluo zemi. - Zur Bed: vgl. auch ìemaidzît.'

Avots: EH I, 777

maîdzît [auch C., Kl., Kr.], -gu [od. -dzu KL, Drosth., Arrasch], -dzĩju [li. maigįti Miež.], tr., freqn. zu miêgt, wiederholt drücken, kneten, knautschen Bers., C.: bē̦rni sāk kaķē̦nus pa ruokām maidzīt MWM. VIII, 145. viņa maidzīja pa ruokām lakata stūri Saul. II, 115, Smilt., Lub.

Avots: ME II, 548

maruodzĩte [Bauske "= spruogainīte"]: aitiņ, mana maruodzīte! BW. 29061, 3 var.

Avots: ME II, 564

mazmìedzĩtis, jem., der einen leichten Schlaf hat, wenig schläft, ein Frühaufsteher: auseklītis mazmiedzītis BW. 12967, 1.

Avots: ME II, 573

‡ midzît (li. mìginti ) Lis., Warkl., Etn. IV, 146, (praes. -dzu ) Oknist, (praes. -īju ) Römershof n. FBR. VIII, 106, (midzêt) Pilda, = midzinât 1: bē̦rnu midzīdama, es pati arī biju nuolikusies Janš. Bandavā II, 237.

Avots: EH I, 811

midzīte, Deminutivform neben miga, das Tierlager Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 75: guli ... kâ pelīte midzītē (Var.: midziņā ) BW. 1859, 2 var.

Avots: EH I, 811

‡ *mudzît, zu erschliessen aus nùomudzît.

Avots: EH I, 828

mūdzît: auch (drücken) Ekengraf, Grünh., (quälen) Autz, Grosdohn.

Avots: EH I, 838

[mūdzît N. - Peb., Bilskenshof, (hier mit û) Druw., drücken, beständig zwischen den Händen halten, quälen: kaķus, suņus. Refl. -tiês, sich drängen; kriechen Druw.]

Avots: ME II, 677

muîdzît [C., Wolmarshof, Schujen], tr., knittern, matschen Dr.; ["spaidīt" AP.].

Avots: ME II, 661

mundzît, -ĩju, tr., qquälen, kneten: es viņu labi izmundzīju Lind. n. Mag. XIII, 2, 55.

Avots: ME II, 667

mur̂dzît (unter mur̂dzinât): auch (prs. mur̂dzu ² ) Salis; "nicht in Ruhe lassen" (prs. mur̂gu) Heidenfeld: kâ tev patīk mani m˙!

Avots: EH I, 833

naidzît, 1): "sīkus darbus veikli strādāt" (mit aî ) Heidenfeld; ‡

2) "spaidīt" (prs. naidzu ) Alswig (mit aî ), Sauken.

Avots: EH II, 3

naidzît Lös. n. Etn. IV, 148, = daidzît.

Avots: ME II, 689

ņaidzît,

1): auch (prs. -dzu) C., N.-Peb. (mit aî), Sessw., Zögenhof; ‡

2) (etwas) flink tun
Heidenfeld.

Avots: EH II, 112

[ņaidzît, -u, -ĩju, drücken, quetschen Sauken: bē̦rns ņaidzīja ruokās papīru, maizi. mālu.]

Avots: ME II, 895

‡ *ņaûdzît, zu erschliessen aus saņaùdzît.

Avots: EH II, 112

‡ nedàudzīt ² Kaltenbr., = nedaũdz: n. linu bija.

Avots: EH II, 10

‡ nuodaũdzîtiês Seyershof, = nùodaũzîtiês ² : kad ir vairāk kuiļu, tad tie nuodauzās.

Avots: EH II, 38

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

nùodzìt [li. nugiñti], tr.,

1) weg -, ab -, vertreiben:
trīs (brūtgānus) nuodzina nabaguos BW. 12883. Sprw.: viņš ne mušu nevar nuo de̦guna nuodzīt, von einem gutmütigen Menschen gesagt. kašķi, kārpas nuodzīt, die Krätze, Warzen vertreiben, heilen; bārdzu nuodzīt, den Bart rasieren; meton. auch glude̦ni nuodzīta seja, glatt rasiertes Gesicht; rūpīgi nuodzīts zuods Blaum.;

2) vertreiben, stillen, befriedigen:
nuodzīt kārumu pēc ēdiena un dzēriena. lai pasaulniekiem būtu, kuo kārību nuodzīt MWM. VII, 593;

3) hinziehen:
vienu vagu nuodzinuši... BW. 9912;

4) abjagen, abquälen:
zirgu. zirgs, nuodzīts, lāgā nevilcis LP. V, 166. paliek tik tāda nuodzīta ķēvīte LP. IV, 89;

5) abtragen (Kleider, Stiefel), abnutzen, aussaugen:
viņš zemi pa˙visam nuodzinis Grünh. tie ir nuodzīti, die Leute sind durch übermässige Frondienste in pekuniärer und körperlicher Hinsicht ganz heruntergekommen, haben keinen Lebensmut mehr Mag. XIII, 3, 61. nuodzīt līdz kliņķim od. spalam - kādu lietu tik ilgi lietuot, līdz tai pa˙visam jābeidzas Grünh.;

[6) cieti nuodzīti kalfatern
Bielenstein Holzb. 631 ^1]. Refl. - tiês, für sich weg -, abtreiben, sich rasieren, sich abjagen; verfolgen, nachjagen: simtu jūdžu nuodzinies BW. 13646, 25.

Avots: ME II, 781

‡ nùoguldzît, herunterschlucken Warkl.

Avots: EH II, 48

[nùoguldzîtiês,

1) eine Weile sich würgen, rülpsen:
viņš dze̦rdams nuoguldzījās PS. suns nuoguldzijās, bet nevēma Jürg. man kaklā atraugas nuoguldzījās Nigr.;

2) aufsstossen
(intr.); eine kurze Zeit (beim Schlucken) klunkern: man kaklā nuoguldzījās Bauske, Bers., N. - Peb. od. nuoguldzējās C., Lis.]

Avots: ME II, 788

[nùoļuodzît, wiederholt nach unten biegend nach unten gebogen sein machen: ce̦purei malas nuoļuodzītas od. nuoļuodzījušās. nuoļuodzīt kuoka galuotni.]

Avots: ME II, 815

[nùomaidzît,

1) drückend abquälen:
n. kaķi Drosth.;

2) hier und da abzwicken:
n. maizi Bers.;

3) abstecken:
n. ziemā ceļu ar skujām Lis., N.-Peb.;

4) "nuolìekt": n. priekšautam malu Bauske.]

Avots: ME II, 815

nùomudzît U., nùomuģît, tr. m abquälen, abmurksen, umbringen: meita nuomauģījuse savu bē̦rnu C., Bers. Refl. nùomudzîtiês, sich abquälen.

Avots: ME II, 822

[nùomûdzît Druw. "= nùomudzît".]

Avots: ME II, 823

[nùomuîdzît C., Schujen, Nötk., erwürgen, abquälen.]

Avots: ME II, 822

nùomur̂dzît, [nùomurdzinât L., U.], tr., abquälen, abmarachen: gājējus Balss.

Avots: ME II, 823

‡ nùoņaidzît Heidenfeld "flink etwas verrichten": cimdus tik˙pat kâ ņaidzīt nuoņaidzīja (čakli nuoadīja).

Avots: EH II, 72

[nùoņurdzît, bis zur Erschöpfung knautschen: kaķis gluži nuoņurdzīts N.-Peb.]

Avots: ME II, 826

nùoraũdzît,

1): n. (izraudzīt) sev brūti Dunika; ‡

2) "nuovārduot (slimību)" Frauenb.: viņai bija stipri vārdi: ruozi nuoraudzīja uz vienu reizu; ‡

3) viņu visi nuorauga Popen n. FBR. XVI, 113 "viņam visi dara pāri". Refl, -tiês,

1): ablernen
Diet.;

2): auch Dunika.

Avots: EH II, 80

nùoraũdzît, tr., beobachten, ab-, sehen: nuo kājām nuoraudzīju tautu dē̦la paduomiņu BW. 10478. Refl. -tiês,

1) hinsehen, absehen:
debess mīļi nuoraudzījās uz zemi Pūrs I, 28. ganīdama nuorauguos, kurš puisītis zirgu kūla BW. 9785;

[2) sich besorgen
Brasche Kâ Palejas Jānis...].

Avots: ME II, 837

nùosluôdzît,

2): vai būs māte (sc.: meitas) nuosluodzīj[u]se ... cūku aizgaldā? Tdz. 42360;

3): auch Druw. n. RKr. XVII, 78; ‡

4) (gehend) zurücklegen:
nav nieks tādu zemes gabalu kājām n. Lis.

Avots: EH II, 88

nùosluôdzît, nùosluôgât, tr.,

1) beschweren, niederpressen, befestigen:
linus. vīra māti akā bāzt, akmeņiem nuosluogāt BW. 26103. puods nuosluogāms ar vāku LP. VII, 585. sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. viss liekas mazs, saspiests, sažņaugts, nuosluodzīts;

2) absperren; zum Schweigen veranlassen
Spr.;

3) abprügeln.

Avots: ME II, 853

‡ nùožļaûdzîtiês Ermes "nùostaipîties".

Avots: EH II, 111

‡ nùožņaûdzît,

1) = nùožņaugât AP., Aps., Heidenfeld, N.-Peb., Prl., Saikava, Sessw., Wolm., (mit aû ² ) Kegeln, Lemb.: n. sēnes. ruokas vien nuožņaudzīja aiz sāpēm Jürg.;

2) erwürgen:
čūska nuožņaudzīja dzīvnieku(s) Saikava. Refl. -tiês Heidenfeld, die Hände zusammenpressen: sāpēs n.

Avots: EH II, 111

‡ nuožņurdzît AP., Frauenb., Heidenfeld, Prl., wiederholt drückend allmählich abquälen od. umbringen: nenuožņurdzi mazuo kaķē̦nu!

Avots: EH II, 111

ņudzît, tr., knautschen knüllen [Wessen]: naudu ruokā Sudr. E. MWM. 1898, S. 931.

Avots: ME II, 905

ņum̃dzît [Ruj., Arrasch, ņùmdzît N.-Peb., ņumdzît ² Wandsen, ņumdzît Aiskuje, Kalz., Butzkowski, Nötk.], -dzu, -dzĩju, quetschen: neņumdzi nu kaķa! Serb., Bers. n. A. XV, 2, 75, [Nötk.; "verknillen" Ve̦cāķi, Autz; ņumdzît "vollstopfen": muti ē̦duot AP., Serben, Ober-Bartau].

Avots: ME II, 905

ņur̂dzît: sieviete ... ņurdzījusi muodernieku Pas. XIV, 478.

Avots: EH II, 116

ņur̂dzît [auch PS., Schujen, Prl., Serbigal, ņùrdzît ² Kl.] -dzu [Kokn.], -ĩju, tr., knüllen, knaufschen, quąlen C.: viņš ņurdza kaut kuo pie galda RA. bē̦rni ņurdzīja kaķi Kand., [N.-Peb., Wessen], Mesoten. [Vgl. dazu ņur̂cît und Persson IF. XXXV, 208.]

Avots: ME II, 906

I uodzīte, ein kleiner Bach (mit uô ) Pērse, Selb.; eine sumpfige Stelle im Walde Lubn.: māsiņa . . . matus uodzītē izmazgāja; bāliņš . . . kumeliņus uodzītē dzirdināja VL. es iekritu (Var.: apmirku) uodzītē (Var.: upītē) BW. 16520 var. Etwa nebst dem Flussnamen Uodze (mit ùo ² ) zu kur. -vanga (in Ortsnamen), li. vanga "Acker", apr. wangus "schlecht bestandener Eichwald" (wozu Būga KSn. I, 72 f. und Trautmann Wrtb. 341) und weiterhin zu an. vangr (wenn mit g aus gh) "Aue" u. a. resp. zu and. wankon "wanken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 218; vgl. auch le. kuron. vanga)?

Avots: ME IV, 413

II uodzīte,

1) eine Stelle im Walde, wo Beerenstauden wachsen
Erlaa, Wirgin.;

2) uôdzīte Nötk. "eine kleine Beere"
(in der Kindersprache) Schwanb.

Avots: ME IV, 413

‡ pabèidzītis ² Stelph., der Letzte: šis kukulītis atcepis; tas jau pats p.

Avots: EH II, 120

‡ pabidzît,

1) "pabakstīt" Smilt.: pabidzi jel viņu drusku!

2) = pastumt: p. kuo uz priekšu C., Heidenfeld, Lubn., Prl., Schwitten.

Avots: EH II, 120

‡ pabīdzît (?) Heidenfeld "= ‡ pabidzît 2".

Avots: EH II, 121

‡ pabudzît Saikava, = pabudît: pabudzī šuos, lai brauc pēc se̦ra!

Avots: EH II, 122

padzìt [li. pagiñti], tr.,

1) ein wenig treiben:
padze̦n luopus uz mājas pusi. [es tad nu varēju intensīvi nuoduoties savam romānam un padzinu tuo labi uz priekšu De̦glavs Rīga II, 1, 8];

2) vertreiben, verjagen, verbannen:
tas vinu būtu padzinis jau sen Etn. IV, 81. tē̦vs viņu padzinis LP. VI, 397;

3) einholen:
visu dienu bites dzinu gar gaŗuo sila malu; nu padzinu, nu panācu mūsu kundziņa daļiņā BW. 33567, 1. Refl. -tiês, verfolgen, nachfolgen, einzuholen suchen: tautietis mani padzinās silā mazu gabaliņu BW. 33643, 3. Vgl. auch padzīkstêt.

Avots: ME III, 23

I padzīt (unter padzīkstêt): auch Breslau, Koddiack.

Avots: EH II, 130

II padzìt,

1): tev jānāk līdzi (sc.: medībās) p. sūnakļa malu Ērglis Pel. bar. vectēvi 176; ‡

4) "pabīdīt": zirgs ar nāsīm padze̦n salmus Seyershof. nuodze̦n spaņņam apakšstīpu zemē un virsu arī padze̦n ("?") vaļīgāk, pēc kam liek dube̦nu iekšā Iw. Refl. -tiês, ‡

2) mit der Herde ein wenig weiter rücken (intr.)
Saikava: padzenies (ar luopiem) uz mājas pusi! ‡

3) fahrend mühsam weitergelangen
Saikava: pa kāpeni nevar p. ar ve̦zumu ni˙cik tāli neesi padzinies, un jau zirgs putās.

Avots: EH II, 130

padzìŗuôt(iês), intr., aufleben, ėin wenig schmausen: nu tikai drīkstēja padzīŗuot tai vakarā LP. VII, 312.

Avots: ME III, 22

[paguldzîtiês, ein wenig guldzîties: suns paguldzījās, bet nevēma C.]

Avots: ME III, 32

pakaļdzìtiês, nachjagen, verfolgen, nachstreben.

Avots: ME III, 39

paļuodzît, ein wenig zum Wackeln bringen: priesteŗa tē̦vs kādu nuo ve̦cajiem krustiem lūkuoja paluodzīt.

Avots: ME III, 65

pamaîdzît: vajag uz ve̦zuma sìenu p. Zvirgzdine.

Avots: EH II, 153

[pamaîdzît, ein wenig od. eine Weile maîdzît: p. kaķi, bē̦rnu C., Warkl.]

Avots: ME III, 65

paņurdzît, ein wenig ņurdzît: ar aukstuo ūdeni paņurdzīja seju Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 79

paraũdzît, ‡

3) probieren, versuchen:
zemnieks paraudzīja glāzīti al[u]s Pas. IV, 174. dažādi paraudzījis, beidzuot atradu, ka ... Janš. Dzimtene I, 314. paraugi rāvusēs (= rauties)! Pas. XI, 205.

Avots: EH XIII, 166

paraũdzît, tr.,

1) nachsehen, zusehen, besehen:
gan es rītu paraudzīšu, kas tavā pūriņā BW. 18922, 4. nāc, brālīt, paraudzīt, kas manā pagālī BW. 13736. bet paraugi nu! i(r) tur viņš ir uzuodis LP. VII, 1180;

2) besorgen, verschaffen :
baltmaize jāparauga LP. V, 318. māte būšuot ēdienus paraudzīt LP. VI, 349. nevarējuši ne nu vairs ēst pāraudzīt, ne siltuma piegādāt II, 15. puisis paraudzījis meitai bē̦rnu Kand. Refl. -tiês, hinblicken, ansehen, sich umsehen, nachsehen: ne uz mani paraugies, ne uz māni vārdu saki BW. 10990. kad rakstina nemācēju, parauguos parāugā 7175. vārna paraugās apkārt Saul. man jāparaugās ķēķī Pur.

Avots: ME III, 87

pãrdzìt,

1): es pārdzinu div[i] upītes BW. 730;

2): p. zirgu Auleja, Saikava u. a.; ‡

3) (hin)durchtreiben
Auleja, Kaltenbr.; ‡

4) vorbeitreiben
Auleja; ‡

5) (herausziehen und) an einer andern Stelle hineintreiben (-stekken)
Auleja: pārsien guoteņas, pārdze̦n. miete̦nus tāļāk.

Avots: EH XIII, 199

pā`rdzìt [li. pargiñti], nach Hause treiben: bet guovis tai bŗīdī bijušas mājā pārdzītas LP. VII, 551. pārdze̦n ar neguodu uz mājām IV, 80.

Avots: ME III, 154

pãrdzìt, tr.,

1) hinübertreiben:
luopus pār upi;

2) übermässig treiben, überanstrengen, abjagen:
luopūs un cilvē̦kus. [Refl. -tiês, = pãrcelˆtiês 1: pārdziņās uz uotru pusi Pas. II, 144.]

Avots: ME III, 154

[pãrmaidzît, noch ein Mal od. oberflächlich maîdzît: p. uogas.]

Avots: ME III, 165

pãrraũdzît, tr.,

1) über-, besehen:
vakaraine papriekšu pārrauga gultu BW. III, 1, 97;

2) beaufsichtigen:
bē̦rnus.

Avots: ME III, 172

[pãrsluodzît,

1) zu sehr belasten:
p. ar darbiem Warkl.;

2) von neuem niederpressen:
p. linus mārkā, sēnes. Refl. -tiês "pārstrādāties" Warkl.]

Avots: ME III, 176

[pãržņaudzît, (von neuem) ausdrücken (die Feuchtigkeit auspressend): p. veļu.]

Avots: ME III, 190

pasluôdzît, tr., niederpressen, unterjochen: sakši pasluoga Livōnijas iedzimtuos zem sava jūga Plūd.

Avots: ME III, 103

pasniedzĩte, das Schneeglöckchen: baltās pasniedzītes zvanīja.

Avots: ME III, 104

pìedaidzît, lose annähen: p. viņam puķu pušķi Adsel.

Avots: ME III, 242

pìedzît, heilend anwachsen: pielicis (ikrus) pie kājas klāt, un ikri... piedzijuši Pas. 11, 221.

Avots: ME III, 248

pìedzìt,

1) zu-, hinzu-, herzutreiben:
luopus pie siles piedzīt. tas piedzina tuo telīti, kas palika pakaļā BW. 29406, 1;

2) anführen, herbeischaffen:
piedze̦n būvei materiālu Etn. III, 73;

3) beitreiben:
galvas naudu piedzīt Kaudz. M. 78. iebāž naudu kabatā, lai tuo tiesa nevarē̦tu piedzīt Konv. ² 557;

4) volltreiben, volljagen:
piedzīt pilnu miesu ar adatām LP. IV, 32; vollstopfen: p. maisu ar pe̦lavām Ar.;

5) spürend ermitteln:
p. zādzību, zagli Celm.;

6) treibend (über) anstrengen:
zirgus par daudz piedze̦nuot Apskats 1903, S. 531. Refl. -tiês,

1) sich vollstopfen:
"ta tad nu piedzinuos!" saka labi paēdis cilvē̦ks pats uz sevi Pūņi (bei Talsen);

2) sich (über) anstrengen:
ve̦cais tē̦vs tâ nepiedzītuos Apskats 1903, S. 511;

3) sich anstrengend (andere) einhoIen:
pļāvējs piedzinas citiem klāt C.

Avots: ME III, 248

pìeļuodzîtiês, anwanken, angewankt kommen Dr.

Avots: ME III, 270

pìemaîdzît,

1) viel knautschend erschöpfen:
bē̦rns kaķi par daudz piemaidzījis;

2) knetend (viel) formen:
piemaidzīt maizi (knetend viele Brotkügelchen formen) makšķerēšanai Saikava.

Avots: ME III, 270

pìeraũdzît, tr. und intr., aufpassen: Pēteris pierauga bē̦rnus A. XX, 266. kurinātājam vajadzēja.., labi pieraudzīt, ka pirts būtu tīra BW.I, S. 176. pieraugi, dēliņ, ka tu neizari ceļus! LP. V1I, 1118. pieraugi tur ietapt! VI, 1060, pass auf, dass du da hineinkommst.

Avots: ME III, 283

pìesluôdzît, beschwerend anfüllen: akmiņiem pilnu pūru piesluodzīju BW. 16780.

Avots: ME III, 292

pìespur̃dzîtiês, hinzu-, herbeieilen: šis piespurdzījies ātrāk ratuos iekšā Ahs.

Avots: ME III, 295

pludzītis (?) "?": "arkla balsta pludzītis" Zehrxten.

Avots: ME III, 354

pundzītis Jerkul n. Etn. IV, 166, = puņģis 1.

Avots: ME III, 413

‡ ran̂dzîtiês ² (li. rangýtis), -guôs, -dzījuôs NB., sich biegen: zutis rangās. Als ein Kuronismus zu li. reñgtis "sich krümmen", mhd. ranc "Drehung" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 und II, 373.

Avots: EH II, 353

raũdzît: auch Allasch, Dobl., Erwalen, Frauenb., Lemb., Lipsthusen, Pussen, Schnehpeln, Siuxt, Smilt., Stenden, Tals., Trik., (mit àu) Ramkau,

1): aizbrauc r., vai kaudze nav šķībi nuosē̦dusēs Siuxt. ràudzēt ² pieri, vai nesāp Kaltenbr.; ins Wasser zum Fischfang gestellte Setzkörbe od. Netze besichtigen (in der Fischersprache)
Salis; acht geben auf, sich kümmern um: kas ta[d] par luopu tâ raudzēs kâ par cilvē̦ku? Kaltenbr. pabļāva kādreiz saimniece, parājās, bet vai tad zē̦ni raudzīja? Siuxt. es ne˙kuo neraudzīju, - gāju tik pāri ebenda. vērsis jau tik nejauks, ka viņš nerauga pa[r] cilvē̦ku ar ebenda. par zirgiem viņi neràuga ² Linden in Kurl. kuo tur par viņu r˙! Sonnaxt. r. (= vārduot) vīveles Frauenb. zirgam muti r., dem Pferd das Maul reinigen Diet.;

3): r. rāciņus (rācēņus Siuxt) Frauenb., unter einer noch wachsenden Staude Kartoffeln herausholen und darauf die Vertiefung wieder zuschütten;
‡

4) abschmecken, kosten:
ràugi ² jaunās maizes! Zvirgzdine. sivē̦ns kādu laiku neraũga ne˙kuo, - pēdīgi sāk ēst Seyershof. (suns) vairāk dienas nebija maizes raudzējis Pas. IV, 516 (aus Dricēni). par vasaru neràuga ² gaļas drupanas Auleja. Refl. -tiês,

2): tumsā ... nevarēja manīt, kāds raudzījās viņas vaigs Rūžu Kr. 12. Subst. raudzîšana: laba pupu r. BW. 33116; raudzījums: par pupiņu raudzījumu BW. 25500; raudzîtājs:

1) pirksim pupu raudzītāju! BW. 5571; ‡

2) "vārduotājs" Frauenb.

Avots: EH II, 356

raûdzît: ", maizi Warkl." ME. III, 486 durch "." zu ersetzen!

Avots: EH II, 357

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

raûdzît, einsäuern, in Gärung bringen (raûdzêt): r. gurķus Bauske, maizi Warkl.

Avots: ME III, 486

raudzītis, raudziens, s. raugs II, 1.

Avots: ME III, 486

redzĩte "?": tās (= asaras) tikmē̦r plūst un nenuožūst, līdz tās par ze̦lta redzītēm kļūst Asp. Duomas I, 1147.

Avots: ME III, 504

rūdzît, s. rūdzinât.

Avots: ME III, 567

‡ sablùodzît (?) N.-Peb. "sakustināt": s. mietu, kuo grib izraut nuo zemes, vai dēļus kādu ē̦ku nuojaucuot.

Avots: EH II, 397

sabudzît, zusammenrütteln, drückend durchschütteln: aukle sabudzīja bē̦rnu C. - Refl. -tiês, sich zusammendrängen : sievas, kuras iepretim nama durvīm sabudzījušās vienā pūlī Vēr. II, 1412.

Avots: ME III, 598

sabûdzît,

1) "uzmudinât, uzskubinât; aufwiegeln" Ar.;

2) zerquetschen
Arrasch;

3) hineinpressen:
s. drānas maisā Jürg.

Avots: ME III, 600

sadaîdzît, tr., mit grossen Stichen zusammennähen, zusammentrakeln: skruoderis svārkus ir tikai sadaidzījis, ne˙vis stingri sašuvis Plm., Druw.

Avots: ME II, 607

sadaudzît, s. sadaũzît.

Avots: ME II, 608

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621

II sadzît, intr., zuheilen, verheilen: muļkīša miesas sarep un sadzīst LP. IV, 153. gan jau mana sirds sadzītu JR. V, 90.

Avots: ME III, 621, 622

sadzìtene ^2, die Zeit, wenn das Vieh heimgetrieben wird Lub.

Avots: ME III, 622

saļuôdzît, ‡

2) = samaîdzît (?): ja varē̦tu abus (scil.: puikas) s. kuopā un nuo diviem izmīcīt vienu Janš. Līgava I, 226.

Avots: EH XVI, 428

saļuôdzît, tr., zum Wackeln, Wanken bringen: viņš krietni saļuodzīja sava stāva virsdaļu MWM. VIII, 588. Refl. -tiês, wackeln, wanken, schwanken (perfektiv): cik stipri bij saļuodzījies žuogs Akurāters. nasta kļuva tik smaga, ka kājas saļuodzījās Kleinb. St. 11. ceļi saļuogās Upītis Nemiers 52. viņa lielās ūsas saļuodzījās Vēr. II, 1195.

Avots: ME II, 679

samaîdzît: samaidzījis ve̦lna kaulus Pas. XI, 132.

Avots: EH XVI, 428

samaîdzît, tr., (wiederholt) zusammendrücken, zerdrücken, zerkneten, zerknautschen: ruokās samaidzīt Alswig. aiz dusmām samaidzīja avīzi.

Avots: ME II, 679

samūdzît, zerquetschen, zerknaatschen N. -Peb.

Avots: ME II, 691

samuidzît, tr., zerdrücken, zerknittern Dr.: kundze iesaucās, papīri ruokā samuidzīdama.

Avots: ME II, 690

samurdzît (unter samurdzinât): šie mani samur̂dzījuši tīri slimu Saikava. samurdzītuo mutautu A. Upītis Sm. lapa 286.

Avots: EH XVI, 432

saņaûdzît Drosth., Bers., = saņūcît 2, saņur̂dzît: s. kaķi.

Avots: ME II, 694

saņumdzît A. XV, 2, 75, saņuņ̃dzît Arrasch, zerquetschen, verknüllen: s. kaķi, papīru, vārītus kartupeļus.

Avots: ME II, 696

saņur̂dzît PS., tr., verknüllen Bixten; zerdrücken, zerkneten: saņurdzīta maîzes ņuka Freiziņ. Refl. -tîês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

saraudzît,

1): raudzījuos, nesaraudzīju Sieva 69; untersuchend konstatieren:
saraudzīja, ka uoksts ir salts Pas. XI, 303;

2): auch (mit aũ) Dunika;

3): auch Lttic. 971 (aus Frauenb.); "nuovārduot" (mit aũ) Frauenb.: s. vīveles. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) zusammensuchen, besorgen:
arājam pamazām visu vajaga s. Brasche Kā Paleijas Jānis 177.

Avots: EH XVI, 440

saraudzît, tr.,

1) erblicken;
(fig.) auserwählen: raugies, puisi, kur raugies, mani vaira neraugies! jau manā galviņā saraudzīts vainadziņš BW. 10583;

2) zusammensuchen, besorgen (gew. auf mehrere Objekte bezogen):
tas sarauga ātrumā vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 3. muļķītis sarauga ratus ebenda s. 7. puisis saraudzījis gan jaunus, gan ve̦cus striķus ebenda S. 35. kamē̦r rīkstes saraudzīšuot V, 288. ķēniņš nevarēja cita sasienamā saraudzīt VI, 792. viņš saraudzīja labu tiesu maisu VII, 487, sieva sarauga vīram pārtiku uz visu nedēļu muižā Ahs. n. RKr. XVII, 50. viesi salūgti, plāceņi izce̦pti, gaļa saraudzīta Purap. saraudzīja šuo tuo labāku mielastam BW. III, 1, 86;

3) = aprìebt 1 Frauenburg: bē̦rnu sarauga (sapūš) JK. VI, 45.

Avots: ME II, 712

‡ sardzît, behüten: sardzīš[u] savu augumiņu kâ ugunis dzirkstelīti BW. 6601. Vgl. auch izsardzît.

Avots: EH XVI, 441

sasluodzît: vistas, kuŗas tur sasluodzītas Jauns. Raksti VI, 295.

Avots: EH XVI, 448

sasluodzît, beschwerend (vieles) niederpressen; (viele) einsperren: s. linus cietumā; s. zagļus cietumā.

Avots: ME III, 737

‡ sasmaîdzît ² Salisb., zerquetschen: s. sivē̦niem kartupeļus.

Avots: EH XVI, 449

sasũdzêt, tr., verklagen Spr.; viel klagen (perfektiv): jau Laksts viņai visas bē̦das bij sasūdzējis Krišs Laksts 16.

Avots: ME III, 751

sažļaûdzîtiês Ermes, = sašļaucîties 1.

Avots: ME III, 799

sažņaudzît,

1) wiederholt zusammenpressen, zerquetschen (was fürs Objekt schlimme Folgen haben kann):
s. uogas, kaķi, bē̦rnu;

2) überanstrengen:
s. zirgu Warkl. - Refl. -tiês, = pãrstaipîtiês Schwanb.

Avots: ME III, 800

sērdzītis, ein Siecher, Schwächlicher L.

Avots: ME III, 828

sẽ̦tluôdzītis ² , ein kleiner, grauer Vogel (die Gartengrasmücke?) Berķene.

Avots: ME III, 834

sîkspruodzĩte, sīkspruodziņa BW. 21590, 2, die Feingelockte (Beiname des Schafs im VL.).

Avots: ME III, 853

sirdzĩtis, ein schwächlicher, kranker Mensch L., U.; ein Kränkling Für. I. Zu sìrgt.

Avots: ME III, 845

skaistaudzĩte Ld. 10937, eine schön Gewachsene.

Avots: ME III, 865

sladzît, kauderwelschen Gold. n. U.; "faseln, murmeln": dzirdēj[u] leišus sladzījam (Var.: šļadzījam, le̦lluojam), ne brālīšus runājam BW. 3803. viņas nerimstīgā sladzīšanā varēja izdzirdēt skaitļus MWM. XI, 317.

Avots: ME III, 912

šļadzît, -ĩju, = sladzît: dzirdēj[u] leišus šļadzījam (Var.: sladzījam, le̦lluojam), ne brālīšus runājam BW. 3803 var. Vgl. žļadzît.

Avots: ME IV, 61

sluôdzît: prs. sluôgu od. sluôdzīju Oknist,

1): auch Saikava, (prs. sluôdzīju) Kaltenbr., (prs. sluôdzu ² ) Salis; vistas (acc.) sluoga ze̦m skastes, lai neperē AP.;

2): auch (mit uô ² ) Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) energisch arbeiten
Seyershof: viņš sluôdzās ² ar malku, ar pļaušanu;

2) "cīnīties" Seyershof: trīs gadus sluôdzījās ² , kamē̦r nuometa viņu nuo amata;

3) "pērties pirtī" (mit uô ² ) Kolberg.

Avots: EH II, 529

sluôdzît Wolm., C. u. a., -gu, -dzĩju, tr.,

1) auch sluôdzêt Warkl., beschweren
U., Bielenstein Holzb. 29; 520, niederpressen (wie Flachs in der Weiche) U.: parād[i] ..., kā sluoga liniņus! BW. V, S. 205;

2) prügeln, abbläuen
Hug. n. U., Celm.: pirkš[u] Rīgā pātadziņu, sluodzīš[u] tavu muguriņu BW. 26095. gan tevi saimnieks sluodzīs MWM. VI, 193;

3) zurücklegen (gehend):
tādu ceļu sluodzīt Ramkau, Lis. Zu slêgt.

Avots: ME III, 943

šļuodzîtiês Wid., = ļuodzîtiês; ceļi šļuogās A. XI, 126; "beim Arbeiten träg sein, slaistīties" (mit uô ² ) Bauske.

Avots: ME IV, 80

smaîdzît ² : auch Kolberg, Salisb.

Avots: EH II, 532

smaîdzît ^2, -u, -ĩju Ruj. n. U., = spaîdît; vgl. maîdzît.

Avots: ME III, 949

smaldzît Naud. _ n. Alksn.-Zund., = smalcinât.

Avots: ME III, 951

šmaudzît "wiederholt würgend drücken" Bauske.

Avots: ME IV, 81

‡ snaîdzîtiês Skaista, wiederholt nach etwas langen: guovs snaîdzās caur sēteņu pēc lakstu Warkl.

Avots: EH II, 541

I spiêdz(īt)e ² Karls., der Star (strazds), wohl zu spiegt I.

Avots: ME III, 1005

spirdzît "quälen" BW. 22518 (s. unter spir̃dzinât 2).

Avots: ME III, 999

spradzît, eilig gehen, laufen: spradzīsim maļup, lai neduomā, ka mēs arī kuo gribam Janš. Bandavā I, 29. Zur Wurzel von spradzinât?

Avots: ME III, 1008

‡ spran̂dzîtiês NB., = ‡ dan̂dzîtiês ² .

Avots: EH II, 556

spur̃dzîtiês, -ĩjuôs, energisch betreiben, sich (mit etwas) beschäftigen: kungi sāk spurdzīties ar luopkuopību Ahs. n. RKt. XVII, 54. Wohl zu spurgtiês.

Avots: ME III, 1031

‡ *standzītis (od. *standzīte? mit dž zu lesen?), Demin. zu staņģis II 1: ap standzīti līguojuot BW. 25172 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 570

‡ staudzītis (od. staudzīte?) "?": ap staudzīti (Var.: tīnīti) līguojuot Tdz. 44202 (aus Lubn.). Vgl. staudžītis.

Avots: EH II, 572

‡ stundzît "?": šie ... visu laiku stundzī tik uz priekšu kâ cirvja kātu kaņepju piestā Anekd. IV, 167.

Avots: EH II, 596

urdzît Laud., antreiben, anpurren, aufdringlich und wiederholt oder ohne Not zur Arbeit auffordern: neurdzi! ļauj tak gulēt! gan jau pats bez tavas urdzīšanas zināšu, kas darāms. Zu lat. urgēre "drängen, treiben" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 319)?

Avots: ME IV, 304

uzbidzît

1) hinaufstossen, hinaufschieben:
uzbidzīt kuo augšā C.;

2) aufwecken:
uzbidzīt nuo miega Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 317

uzdaidzît, auftrakeln, leicht aufnähen: uzdaidzīt piedurknei ielāpu Golg.

Avots: ME IV, 323

I uzdzìt,

1): u. stīpu Iw. u. dakšas vai se̦kumus uz kātu (Iw.), kātā (Saikava). u. laivu krastā Kaugurciems. izmēgināja šūpuotnes: ... uzdzina šūpuodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķē̦rskuoku Birznieks-Upītis Pelēkā akm. stāsti (1938) 41. ūsas ... uzdzītas pēc jaunākās muodes Apsk. 1903, S. 484. vīrs, kuŗš, ja mājas neuzdzīs, tad nuodzīvuot jau nenuodzīvuos Jauns. Raksti V, 100; ‡

2) (Vieh) treibend auffinden:
ne tev[i] tur gan[i] uzdzina, ne uzjāja pieguļnieki BW. 6468,7; ‡

3) sich verschaffen (auftreiben):
kur lai ... uzdze̦n tādas zumas? Janš. Līgava I, 101. Refl. -tiês,

1): kalnā jau ar ve̦zumu neuzdzīsies Saikava. u. kalnā ganīt Kaltenbr.;

5): kuo nu tu uzdzenies? vai tad rītā nebūs diena? Seyershof.

Avots: EH II, 722

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

II uzdzît, heilend (intr.) auf etw. entstehen: brūcei uzdzijusi jauna āda.

Avots: ME IV, 329

uzļuôdzîtiês, (sch)wankend aufstehen: ar muokām uzļuodzīties kājās Wandsen.

Avots: ME IV, 354

uzmaîdzît, aufkneten, -drücken: uzmaidzīt maizi makšķerei AP., Saikava.

Avots: ME IV, 354

uzņur̂dzît C., knutschend, quälend aufwecken: viņš gulē̦tāju tikmē̦r ņurdzīja, kamē̦r uzņurdzīja C.

Avots: ME IV, 363

uzraũdzît: es uzraugu ... nabagu un kam salauzīta sirds ir Manz. Post. I, 5.

Avots: EH II, 731

uzraũdzît, beaufsichtigen, achtgeben auf: viņa ir tikuse uzraudzīta A. XX, 845. zinādams, ka tam arī labs naudas krājums, viņu sācis uzraudzīt LP. VII, 1113. bē̦rnu auklis jeb uzraudzītājs bija... ve̦cāks par pašiem uzraugāmiem BW. I, S. 330, kas... bij uzraudzījusi slimuo Vēr. II, 444 (ähnlich Jaun. mežk. 149). fabrikā jau vēl var uzraudzīt, cik pastrādā ik˙kurš A. XX, 533. Subst. uzraũdzîšana, die Aufsicht LKVv.

Avots: ME IV, 371

uzsluôdzît,

1) aufladen:
u. liniem (mārkā) akmeņus;

2) noch mehr belasten:
vajadzē̦tu linus labāk uzsluodzît AP.

Avots: ME IV, 380

I valˆdzîtiês Nötk. "feucht werden".

Avots: ME IV, 453

II valdzîtiês, -guôs, -dzijuôs, sich rekeln, die Glieder strecken Bers., Borchow, Hainasch, Kalzenau; faulenzen Pērse (mit àl ² ); "slaistīties"; (III prs. valdzâs) gähnen Odensee. Zu valdzêtiês.

Avots: ME IV, 453

valdzĩtis (?), s. vaigs I 3.

Avots: ME IV, 453

vieglaûdzīte, ein verwöhntes (eig.: leicht aufgewachsenes) Mädchen: gauži raud vieglaudzīte...: kâ būs šķīt atvasītes mīkstajām ruociņām? BW. 21930, 2 var.

Avots: ME IV, 653

žaudzîtiês, -guôs, -dzĩjuôs,

1) sich aufdrängen; liebevoll um einen herumsein, liebkosen,
Annenburg, N. - Bergfierd, umarmen, küssen (hauptsächl. von kleinen Kindern gesagt): kuo tu žaugies? vai tev rūmes nav? Līvaine n. DL. kuo nu žaũgies? tu jau mani pa˙visam nuomuoki tâ spiezdams, apkampdams Ruhental;

2) einander liebkosen
N. - Bergfried. Etwa zu li. džiaũgtis "sich freuen"? Oder zu žauties 1?

Avots: ME IV, 790

zemraudzĩtis, zemrauģĩtis "?": kuo raugies, zemraudzīt, uz manām kājiņām? BW. 17083. kuo raugies, zemraudzīti, vai tu manis neredzēji? 10056. neraugies, zemrauģīti! ne pēc tevis tā meitiņa 12175 var.; zemraudzīte "?"LP. VII, 320. Zur Bed. vgl. li. žemžiũra "ein Gluper (der immer zur Erde sieht)".

Avots: ME IV, 712

I žļadzît: leeres Zeug sprechen Alschw. (viņš žļadzī, mēs žļadzam).

Avots: EH II, 819

II žļadzît, schlagen Warkh., Warkl.

Avots: ME IV, 814

‡ *žļaûdzît(iês), zu erschliessen aus ‡ nuožļaûdzîtiês und sažļaûdzîtiês.

Avots: EH II, 820

žluôdzît, Refl. -tiês: "guorīties" (mit uo) Blieden, Ekau.

Avots: EH II, 820

žļuôdzît Gotthardsberg, Kl., Prl., Saikava, Sessw., (mit uô ² ) Grünw., Siuxt, -gu od. -dzu, -dzĩju, = ļuôdzît, hin und her bewegen, zum Wackeln, Wanken bringen Bers., Fehteln, Kalz., Kreuzb., Memelshof: kad mietu iedze̦n slapjā vietā, tad, lai caurumu padarītu platāku, mietu žļuodza Kreuzb. Refl. -tiês,

1) = ļuôdzîtiês 1, šļuodzîtiês Wid., Bers., Fehteln, Kalz., Memelshof, Serben, (mit uô ) Adl., A. - Laitzen, A. - Ottenhof, AP., Arrasch, C., Gotthardsberg, Kl., Ogershof, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Salis, Schibbenhof, Schnehpeln, Siuxt; taumeln N. - Peb., (mit uô ) Drosth.; "nesakarīgi iet" Saikava: nenuostiprināts stabs mitrā zemē žļuogās Kalz., N. - Peb. rati sāk žļuodzīties Sessw. kuģus varēja uz jūŗas aiz vē̦tras grūdieniem redzēt svaidāmies un žļuogāmies Atbalss kal. piel. 21. piedzēris cilvē̦ks žļuogās Bers., Kalz.;

2) = ļuôdzîtiês 2, sich recken, strecken, rekeln N. - Peb., (mit uô ) Jürg., (mit uô ² ) Ahs., Grünw.: bē̦rns sāk žļuodzīties: nāk miegs, jāliek gulēt Ahs. n. RKr. XVII, 66. kuo nu žļuogies tik ilgi gultā? Jürg.;

3) faulenzen
(mit uô ² ) Bauske;

4) "taisīties vemt" Serben.

Avots: ME IV, 820

‡ *žluôdzîtiês ² Siuxt, = žļuôdzîtiês.

Avots: EH II, 819

žļurdzît, -gu, -dzĩju, = šļurcît, (etwas Nasses Grawendahl, Kreuzb., Serben, Vīt.) drücken, knutschen (mit ur̂ ) C., Mar., (mit ùr ² ) Warkl.; (Wäsche) waschend (hörbar) drücken, kehren Memelshof, (mit ur̂ ) Adl., Lubn., Meiran; (Wäsche) oberflächlich waschen Meselau, Peb., Schwanb., Tirsen ("mit ùr ^2" ), Serben: lupatu žļurga traukus mazgājuot Drosth. žļurdzīt veļu pa vannu Lubn. žļurdzīt nuokauta luopa zarnas Kreuzb. - Refl. -tiês N. - Peb., ungeschickt etwas tun (z. B. ein Schwein schlachten).

Avots: ME IV, 819

zmaidzît: viņas zmaîdza (pressen aus) samirkušuo veļu Burtn.; zur Etymologie s. allenfalls Zubatý BB. XVII, 328.

Avots: EH II, 811

zmaidzît Karls., Nötk., -gu od. -dzu (Ruj.), -dzĩju, freqn. zu zmiegt, drücken (mit aî ) Kr., Lennew., Smilt. (hier z. B. vom Ausdrücken des Beerensaftes od. der Molken aus der Käsemilch), Vīt.; drückend betasten (mit aî ² ) Ruj.; . wütend anfassen Ruj. und W. - Livl. n. U.: nezmaigi meitenes tik stipri, labāk tik pamaidzi! Vīt. Vgl. smaidzît.

Avots: ME IV, 747

žmaîdzît Adl., KatrE., Meiran, Saikava Selsau, Sessw., = zmaidzît (etwas Weiches drücken) Lennew.

Avots: ME IV, 820

zmaûdzît Kreuzb., Vīt., (mit àu ² ) Kr., -gu, -dzĩju, freqn. zu zmaûgt, hart drücken Burtn., Erlaa, Kokn., Lemsal und Wolm. n. U., würgen Vīt.: puiši meitas sìenā zmaudzīja Blieden. nevajag sunīti zmaudzīt Blieden.

Avots: ME IV, 747

žmaudzît, ‡ Refl. -tiês (mit aû) Lubn. "spaidīties; staipīties".

Avots: EH II, 820

žmaudzît, Praes. -gu (Adl. C., Druw., Jürg., Kalz., Meiran, Prl., Selsau) od. -dzu (Saikava, Wolmarshof), Praet. -dzĩju, = zmaûdzît, drücken, pressen, würgen (mit aû ) Adl., A. - Ottenhof, C., Jürg., Kalz., Meiran, Prl., Saikava, Selsau, Wolmarshof: žmaudzît uogas A. - Ottenhof, Wolmarshof. suns sāka kaķi žmaudzīt Saikava. bē̦rns žmauga kaķē̦nu Druw.

Avots: ME IV, 821

žmûdzît Schwanb., (mit û ² ) um Bauske, -u, -ĩju, drücken, knutschen: žmūdzīt kaķi Schwanb.

Avots: ME IV, 822

žņaûdzît, ‡ Subst. žņaudzîtājs, der Würgende: (pa sienas caurumu) luožņā pie tev[is] ž. Janš. Pag. pausm. 12.

Avots: EH II, 821

žņaûdzît, -gu, -dzĩju, freqn. zu žņaûgt, stark drücken Oppek. n. U., würgen L., knebeln; ringen (namentl. auch Wasser ausringen U.; unbek. in Dunika und Stenden, wo aber žņaûgt gebräuchlich ist): ē̦duot gaļu, panaksnieki, padusēs žņaudzīdami! FBR. IV, 50 (aus Aahof). līgaviņa šaujā žņauga asariņas BW. 31048, 1 var. tu staigāsi raudādama, savas ruokas žņaudzīdama 6596. izmisusi žņauga ruokas Aps. II, 23. žņaudzīt ruokas aiz žē̦luma LP. III, 78.

Avots: ME IV, 823, 824

žuldzît, drücken, würgen, knutschen Sinolen.

Avots: ME IV, 829

‡ *žurdzît, zu erschliessen aus nuožurdžît.

Avots: EH II, 822

zvaldzît (?)"(Fett zum Schmelzen) stampfen" Ruhental n. Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 764

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

aile,

1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài ² ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa ² Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;

2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡

4) das Mal
(mit ài ² ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡

5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡

6) àiļa ² Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 4

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

aklis, Subst.,

1) der Blinde;

2) kleine Bremse
[li. ãklis "blinde Bremse"; vgl. aklacis];

3) aklīšuos iet Mag. IV, 2, 106 od. aklās kazas dzīt, Blindekuh spielen.

Avots: ME I, 63

‡ akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66