Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'rede' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'rede' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)

brede

brede: auch Walk n. BielU.: ļaudis man bredi (Var.: bedri, kapu) raka BW. 9132 var.

Avots: EH I, 240


brede

brede (aus bedre), Grube Ruj., Salisb. n. Mag. XVII, 2, 168.

Avots: ME I, 329



bredenis

bredenis [Salis], ein kleines Zugnetz RKr. II, 55 vgl. bradenis. - Aus бредень, Zugnetz?

Avots: ME I, 329


rede

rede, in der Verbindung redes kùoks eine Art Krankheit: zem nuosaukuma "redes kuoks" tautā sapruot krūtīs, sānuos sacietējumu Etn. IV, 107. Aus mnd. rede "Fieber"; vgl. rēdeskuoks.

Avots: ME III, 501


redeļains

redeļaîns, räufenartig: lieliem, redeļainiem zuobiem U. b. 61, 51.

Avots: ME III, 502


redeļas

redeļas (unter redele 1): auch Siuxt.

Avots: EH II, 362


redele

redele,

1): sg. redele - auch Dunika, Grob., lw., Orellen, Rutzau;

3): auch (sg. redele ) Dunika, Rutzau;

4): auch (sg. redele ) Dunika, Iw., Rutzau; mēģināja ... kuģeniekiem uzkliegt, lai turuoties pie redelēm cieti Janš. Tie, kas uz ūdens 6. Nach Wiget Sitzungsber. d. gel. estn. Ges. 1927, S. 273, ist estn. redel ein echt fi.-ugr. Wort (auch finn. und wot.).

Avots: EH II, 362


redele

redele, gew. der Plur. redeles,

1) auch redeļas Kliggenhof, die Raufe über der Krippe, die Futterraufe
U., Bielenstein Holzb., Kurs., Wolm., Salis: me̦t ābuolu redelēs, ber auziņas silītē BW. 13646. silē auzas, siens redelēs LP. V, 356. iegulties guovju redelēs V, 5;

2) kratāmā redele, eine raufenartige Vorrichtung zum Windigen:
kratāmā redele nuokrata saļmu smalkumus, lai izbirst graudi Ahs. n. RKr. XVII, 49;

3) eine hölzerne Raufe, die auf den Boden des einfachen Bauernwagens gelegt wird, um das Hindurchfallen zu verhindern
(ratu redeles Kurs.) Kliggenhof;

4) redele Elv., redeles, eine Leiter
(namentl. am Leiterwagen U.) Elv., Kurs., Lasd., Nikrahzen: ej, atnes redeles, lai var uzkāpt augšā! Kurs. vai, dievin, gaŗš tautietis, nevar matu sakacēt; lūgšus lūdzu brālītim, lai padara redelīti BW. 21393;

5) zur Bezeichnung von etwas Skelettartigem:
bij daudz zirgu, staltu un vāju kâ redeles JK. V, 85. Nebst estn. redel "Leiter, Raufe" aus nd. Reddel (z. B. bei v. Gutzeit III, 18).

Avots: ME III, 501, 502


redeļi

redeļi, die Leiter am Leiterwagen AP.; das Gitter AP.: Turpiniete atnāca pie tiesas redeļiem Kaudz. Izjurieši 124.

Avots: EH II, 362



redelnieki

redelnieki, der Leiterwagen Kaltenbr.

Avots: EH II, 362


redeļots

redeļuots, = redeļaîns, mit einem Gitter versehen: aiz dzelzs redeļuota stikla durvīm A. Upītis Ģertr. 179.

Avots: EH II, 362

Šķirkļa skaidrojumā (658)

ačgārni

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kur,i ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10


āda

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236


aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizbilst

àizbilˆst, -stu, -du,

1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;

2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...

Avots: ME I, 19


aizbrākšēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizbrākšķēt

àizbrākš(ķ)êt, knarrend, polternd sich entfernen: šie ar redeļu vāģiem brākšķēt vien aizbràkšķēja 2 pa ceļu Saikava. Refl. -tiês, erkrachen, eine ganz kurze Zeitlang knattern: mežā kas aizbrākšējās Lems. klētī kaut kas stipri aizbrākšķējās; bij, kâ kad dēli sviestu zemē Saikava.

Avots: EH I, 11


aizcirst

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21


aizgaite

àizgàite, àizgàita (aus àiz + gàita),

1) Hindernis, Verhindertsein, Mangel an Musse; Unglück, Unfall:
viņa dzīve bij nīkulīga un pilna dažādām likstām un aizgaitām Līb. P. 42; [ja suns uz celiņiem ķēzijas, tad tas ir uz kādu aizgaitu: vai nu būs kādam nuo mājas jāaiziet, jeb būs kāds cits sliktums Erlaa];

2) Krankheit:
kā nu nemirs, viņam tā aizgaita jau agrāki bij Kok.;

3) Ausrede, Vorwand, Grund:
viņš nepaguva ne kaut kā vēl teikt aizgaitei A. XII, 110; grābstījās pēc aizgaitēm A. XII, 813; neatrada nekādas aizgaites, nedz ievē̦ruojama ieme̦sla A. XII, 883; mākslas darbu aizgaitā (unter dem Vorwande, vorschützend) sapulcējās A. XII, 27; varēji jau atnākt, - nebij nekādas aizgaitas (Grund) Grosdohn;

4) ein Gang
(gaita) anstatt eines Andern.

Avots: ME I, 25


aizmest

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40


aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizruna

àizruna, àizruņa, Fürsprache, Entschuldigung, Ausrede, das Abraten: Priede caur sava kunga aizrunu kļuva pieņe̦mts par nuorakstītāju Rol. šī aizruņa nav pamatuota B. Vēstn. čūska rāduoties, kur rīkste nuosviesta, bez kādas aizrunas (unerbittlich) Etn. I, 51.

Avots: ME I, 47


aizrunāt

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47


aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51


aizstorēt

àizstuõrêt, hin-, wegstolzieren Aps. ‡ àizstuôstîtiês,

1) ein wenig stottern, in der Rede stocken
Salis: viņš runā šad tad aizstuostās;

2) stotternd (in der Rede) hingelangen
Salis: viņš nevarēja ne˙cik tālu aizstuostīties.

Avots: EH I, 53


aiztūdīt

àiztūdît, zuredend (mahnend, anspornend) hin-, wegzugehen bewegen N.-Peb.: tik-mē̦r viņu tūdīju, kamēr aiztūdīju uz baznīcu.

Avots: EH I, 60


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


allaž

al˜laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68


ap

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.;

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70


ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71


apkājām

I apkājãm, auf Umwegen, mit Umschweif, mit Umweg; apkājām runāt, mit Umweg, Umschweif reden Nerft, Festen. es tuo dzirdēju apkājām AP. [s. apkāļas]. II. [tu jau mani apkājām ("zum Spott") vien turi Fehteln und Jehteln].

Avots: ME I, 93


apkāļas

apkāļas, Pl. t., Umschweife, Um wege A. X, 1, 308. apkāļām Laud., [in Saussen apkàļām 2], in Bersohn apkālēm, ar apkāļām, apkāļus, apkāļi runāt, mit Umwegen, Umschweif reden. mana lielākā netārpa ir apkāļas jeb apkāļām runāšana A. XIV, 2, 134; apkāļu runas Vīt. 65. aiz savām apkāļām biju apsuolījies tai sievietei, kuŗu negribēju A. XIV, 2, 135. iedzimta apkālĩba (134), die angeborene Neigung, auf sein Ziel nicht grade, sondern auf Umwegen loszugehen. [Wohl nebst apkājām und kãja "Fuss" zu einer Wurzel kā- "gehen"; neben gā- in le. gãju "ich ging" u. a.].

Avots: ME I, 94


apkorām

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97


aplasīt

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100


aplīk

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102


aplīkšus

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinkām.

Avots: ME I, 102


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


apmālām

apmālãm, auch apmalām, runât, in der Rede Winkelzüge, mit Umwegen reden, sich um eine Sache drücken [zu mala].

Avots: ME I, 105


apmētāt

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107


apmisis

apmisis (part. prt. act.): viņš apmisis Für. I (unter misēt) "er hat sich verredet".

Avots: EH I, 102


appātarot

appãtaruôt līķus, Leichenreden lesen Konv. 2 2213.

Avots: ME I, 110


appulgot

appul˜guôt, durch üble Nachrede heruntermachen.

Avots: EH I, 106


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apruna

apruna, apruņa, üble Nachrede: ei! tas ir nejauks gabals, ka tādas apruņas jādzird Kaudz. M.

Avots: ME I, 116


aprunāt

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116


apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apskādēt

apskãdêt, tr., beschädigen: kuģus, labību A. XX, 127. Refl. -tiês, Schaden erleiden, sich schuldig machen durch Schadentun, sich versündigen: es e̦smu apskādējusies ist eine beliebte Redeweise der Diebe, um ihre Sünde entschuldigend zu bezeichnen Smilt., Bers., C., Aps.

Avots: ME I, 122


apspriest

apspriêst (li. apspré̦sti), tr.,

1) beurteilen, kritisieren, erwägen:
grāmatas. ķēniņa lietas bij apspriežamas Esther I, 13;

2) abschätzen, taxieren:
lietas vērtību, skādi. Refl. -tiês, sich besprechen, verabreden: ar viņiem apspriedīšuos Rain.

Avots: ME I, 125


apstāvēt

apstãvêt, umstehen: miruoni, līķi apstāvêt, Leichenrede halten, beerdigen A. XVI, 295; līķa apstāvēšanas runa, die Grabrede; apstãvê̦tãjs, der Grabredner: tad atnāk apstāvē̦tājs, izdara apbēŗuošanu Stari I, 317. apstāvējusi gaļa, Fleisch, das stinkend geworden ist (Hug.). Refl. -tiês, durch langes Stehen ungelenke Beine bekommen Hug.

Avots: ME I, 126


aptirām

aptirãm [zu tirât] runāt, mit Umschweif reden C.

Avots: ME I, 131


aptresēt

[aptresêt, Schlechtes über jem. reden: ka mēs mūsu tuvāku ne... apme̦luojam nedz aptreessam LLD. II, 10].

Avots: ME I, 131


āra

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240


ārdavs

I ā`rdavs 2 SF., Bers., ardavs, ārdîgs, ārds, auch ārdans BW., p. 388,

1) gewandt, geläufig, fliessend (von der Rede):
tikpat bija pazinuši man ārdavu (Var.: ārduo) valuodiņu BW. 330; 1669;

2) geräumig, bequem:
ārdav(a) bij man dziesmīte, juo ārdava valuodiņa; duodiet mani, bāleliņi, ārdavā vietiņā BW., p. 388, 2. Nach Leskien Nom. 344 nebst ārdît zu ir̃t "sich zertrennen" und li. ar̃dvas, er̃dvas "weit, geräumig", [ardùs "поркiй, хрупкiй"]; vgl. viņš valuodu kâ ārdīt ārda, er spricht gewandt, lebhaft.

Avots: ME I, 240, 241


ārdīt

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241


ārisks

ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,

1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;

2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]

Avots: ME I, 242


ārnovadnieks

ârnuõvadnieks, einer, der ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, der Auswärtige; zu ârnuõvads = ârpagasts (puisis pre̦c sievu ārnuovadā Ahs.)

Avots: ME I, 243


ārpagasts

ârpagasts, eine Gemeinde ausserhalb der Gemeinde des Redenden lebt, die fremde Gemeinde: ārpagasta zagļu ļaudis BW. 6182; ārpagasta skuola. ārpagastnieks, einer, der nicht zu der Gemeinde des Redenden gehört, der Auwärtige.

Avots: ME I, 243


aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145


atbadīt

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134


atbungāt

atbungât,

1) trommelnd herkommen
Warkl.;

2) herbeitrommeln;
(fig.) mit Oberreden, Zwang, Skandal herbeiholen Ar.: vai tu nevarēji viņu a.?

3) durchprügeln
Warkl.

Avots: EH I, 137


atdievoties

atdìevuôtiês,

1) Abschied nehmen, Adieu sagen:
mēs atdievuojamies līdz drīzai satikšanai JR. IV, 34;

2) Gott anrufend in Abrede stellen:
viņš atdievuojās, ka nee̦suot zagļa redzējis A. X, I, 529.

Avots: ME I, 154


atiest

atìest, 2 -šu, -su Aps., atiezt, -žu, -zu Lub., fletschen (cf. li. ìžti, entzweigehen, [iẽžti "лущить"], le. iezis, aiza [und aisīt]): zuobi balti atiesti kā redeles Aps. VI, 25. [infl. atijsti zūb'i "otwarte ze̦by"Zb. XVI, 184]. zuobus atiezis Etn. III, 146; atiestas lūpas Blaum.; cf. atriezt, atviezt.

Avots: ME I, 161


atkarīgs

atkarîgs, abhängig: es e̦smu nuo viņa atkarīgs; atkarīga runa, abhängige Rede. * Daneben auch atkarīgi (Adv.) dzivuot, unverträglich, s. atkara, unfreundschaftlich, jeder für sich leben (Sessau).

Avots: ME I, 165


atpēdas

atpê̦das, atpêd(n)es AP.., die Wiederfährte, die alte Spur: zaķis labprāt me̦tuoties uz atpēdnēm A. XVI, 582 und Etn. III, 146. mīt mīlestības muoku atpēdēs Seibolt. Liepiņš iekāpa atkal atpē̦dās, L. geriet wieder in das alte Geleise der Rede A. XVIII, 120. atpē̦das dzīt, eine Spur rückwärts verfolgen RKr. III, 127. zaglis taisa atpēdnes AP.

Avots: ME I, 181


atpēžos

atpêžuôs iet Freudenberg, einen Besuch ahstatten, wo man schon einmal zu Gast gewesen ist: es vakar tur biju ciemā; tur mani labi cienāja, un šuodien jaiet atpēzuos. atpēžuos kāpt Linden n. Mag. XV, 3, 49, eine rückgängige Schwenkung in der Rede machen. Vgl. li. atpė˜džiui bė´gti.

Avots: EH I, 158


atruna

atruna, atruņa, Entgegnung, Gegenrede: māte šīm atruņām ticēja A. XVII, 865; Pūrs III, 49.

Avots: ME I, 187


atrunāt

atrunât, tr.,

1) abreden, abraten:
K. raudzīja viņu nuo tāda darba atrunāt LP. VI, 517. tie raudzīja viņu atrunāt, lai tīšā nāvē neskrien LP. VI, 1007;

2) wieder, noch einmal reden, wiedererzählen:
kuo ar mani nuorunāja, steidz uotram atrunāt BW. 9024; dafür gew. atstāstīt;

1) entgegnen:
es viņam neatrunāju nevienu vārdu pretim; [

4) nach U. auch: durch Sprechen von etwas losmachen, freimachen
]. Refl. -tiês,

1) likties atrunāties, sich beschwatzen, abraten lassen
A. XIII, 523;

2) redend sich entgegenhalten, sich weigern:
nuo sākuma tas atrunājās, bet... Apsk. I, 455;

3) sich satt reden:
abas dpaudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti A. XVI, 297.

Avots: ME I, 187


atvilkt

atvìlkt,

1): (fig.) es nebūtu nācis, ja viņš mani nebūtu atvilcis (wenn er mich nicht überredet hätte mitzukommen)
Siuxt. Refl. -tiês, ‡.

7) = atvẽztiês Pas. I, 277; VIII, 292.

Avots: EH I, 181


augša

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aušāt

aũšât, (li. áuščioti), -aju, schwatzen, faseln, aus der Schule plaudern: kuo jūs, aušas, aušājat BW. 8402, 2, was faselt ihr Faslerinnen? Refl. aũšâtiês, aušêties,

1) faseln, dummes Zeug reden
(tukšus nieku runāt PS.): kuo tu au šājies? Was redest du da für dummes Zeug? PS.;

2) albern, sich albern oder unruhig aufführen, unartig sein, tollen:
bē̦rni, neaušājaties, Kinder, seid nicht unartig!

Avots: ME I, 230


āvīties

âvîtiês, -uos, ĩjuos C., auch âvêtiês PS., dummes Zeug reden, sich albern gebärden, Unfug treiben: kuo tu te āvies? A. XII, 888, Etn. IV, 147, Wolm., Erlaa, Serb., Mar., Bers., RKr. XV, 106. [Zu li. ovytis "sich im Gesicht sehen lassen; übermütige Scherze treiben", ovyje "im Wachen", óvaidas "страшный шалунъ", aksl. avĕ "offen bar", aviti "offenbaren", r. явить "zeigen", ai. āvíḥ "offenbar"; s. Būga Изв. XVII, 1, 35 f. und Trautmann Wrtb. 21.]

Avots: ME I, 245


bags

bags (> hothle. bogs), eine Art Hausgeist Golg., (Plur. bagi) Saikava; bagi, eine Krankheit, die nach dem Genuss verhexter Speisen eintritt Prl., Saikava: stāv kâ bags Fehteln, Festen, Saikava (vgl. dazu die Redensart kuo tu stāvi kâ kuoka dievs? Jürg., Trik.). ve̦cuos laikuos mēģinājuši bagus izdzīt, situot siênā pīlādžu vadzi. kad baļķis skanē̦dams plīsis, tad teikuši, ka bagi bē̦gdami spiedzuot Golg. kuŗā mājā bij tie bagi, te gastuos būdams nedrīkstēja nij katlu maisīt, nij pirmais pie galda ēst: tūliņ tušīja zemē. saimenicei vajadzēja pirmai; tad netika bagi Saikava. Leimaņiem bij smagi stipri bagi. kad gribēja vaļā tikt, tad vajadzēja apkūpināties; ar kaņepēm bij vis˙labāk, - vis˙ātrāk atfaide bagi ebenda. bagi tika, kad ieēda apburtu maizi uotra mājā. tad kliedza un kulājās; ar vē̦de̦ru pa˙visam tērēja zemē ebenda. Wohl aus r. богъ "Gott",

Avots: EH I, 198


baists

baists Plm. "sakars (Verbindung), cerības (Hoffnungen)": Kārlis ve̦lk baistu ar bagātā saimnieka meitu. [Anscheinend zu la. fīdere "vertrauen", foedus "Bündnis", gr. πείϑειν "zureden" u. a. bei Walde Wrtb. 2 289].

Avots: ME I, 252


balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255


bauma

bauma [Salis], baũme C., das Gerücht, böses Gerede: baume izgājusi ļaudīs, par visu pagastu, ein böses Gerücht hat sich unter den Leuten, über die ganze Gemeinde verbreitet; baumi izlaist, ein Gerücht verbreten. [Wohl zur Wurzel von bàudît, wozu auch gr. πύστις "Gerücht"; vgl. Persson Beitr. 117.]

Avots: ME I, 267


bauzēt

bauzêt -ẽju,[bauzât Wid.],

1) schlagen, prügeln:
tuo (bauzi) bauzēšu dē̦la māti RKr. XVI, 226;

2) bedachtig, langsam, jedes Wort hervorhebend reden, sprechen:
viņš jau tā runā, lē̦ni bauzē̦dams Naud. zē̦ns jau tāds bauzis, bauzē kā ve̦ctē̦vs Naud. [ bauzêt 1 zu bauze 1; bauzêt 2 wohl zu bauzis 2.]

Avots: ME I, 268, 269


bauzināt

bauzinât, intr., unnütz reden; hin und wieder bellen Stomersee. [Zu bauzt.]

Avots: ME I, 269


bauzis

baũzis,

1) = bauze̦na kalns Kand.;

2) ein langsam, bedächtig Redender Naud,; [in Werssen sei baûzis ein Lügner oder Schwätzer];

3) ein Schwachkopf, der schwer begreift
[li. baužė "башка"]: kuo tu nu tādam bauzim iestāstīsi; tad jau zirgam drīzāk ceļu ieteiksi Naud.;

4) ein hornloser Ochs U. (li. baũžas, ungehörnt);

5) [baũzis Ermes, ein Popanz; vgl. li. baužas "пугатель". - bauzis 1 und 3 - 5 nebst li. bùžulas"didelis, apvalus botago mazgas" zu bauze 6, und vielleicht hat sich die Bed. 2 aus der Bed. 3 entwickelt, während baũzis "Schwätzer, Lügner"
zu bauz t gehört.]

Avots: ME I, 269


ben

I ben,

1): ēd ben tu! Dunika. vai tu b. esi gatavs? Rutzau;

2) "(wenn auch nicht völlig,) doch"
OB. (auch: bene); = jel (doch), taču Dunika, Kal., OB., (besonders haufig) Rutzau: ben̂ 2 liecies mierā! Rutzau. juk b. rītu arī ir diena! ebenda. ej b., ej! "geh doch!" ebenda (mit dieser Redensart wird die Wahrhaftigkeit der Worte des Angeredeten bezweifelt). varē̦tu b. nākt man palīgā ebenda;

3) "sei es auch nur ein wenig
(kaut cik)" Rutzau: vai tev nauda b. ir?

4) "?": mūžu nuokārsīsim bez ... greznības: b. katra lieka greznība un lepnība ir grēks Janš. Dzimtene III, 248. b. tu ... esi ... likumu zinātāja 258.

Avots: EH I, 212


bendzīt

bèndzît 2 Lös., Oknist, -īju "sprechen, reden": bendzī nu savu runu!

Avots: EH I, 212


bērns

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291


bērt

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292


bērzs

bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]

Avots: ME I, 292


bez

bez,

1): bez ne˙kādas runas, ohne alle Widerrede
BielU. bez ne˙kāda drauga, ohne einen Freund ebenda;

2): bez dienas, vor Tagesanbruch
Pas. IX, 456.

Avots: EH I, 213


bezgodīgs

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284


bibināt

bibinât, stammeln, plappern, undeutlich reden: vārdus pakaļ bibināt U.; [ leise wiehern, murmeln Wid.]

Avots: ME I, 293


bilda

bilda, die Anfrage Diet., Anrede Ar.: vai tu uz viņa bildas kuo atbildēji? Ar. es nesapratn nei viņa bildu, nei atbildi Janš. Mežv. ļ. I, 194.

Avots: EH I, 219


bildēt

bilˆdêt,

1): tē̦vam par tuo nedrīkst ne b. Pas. IX, 34;

2): cits nav jābild, ich brauche zu keinem andern zu gehen, um ihn zu bitten
BielU.; auch mit dem Dativ der angeredeten Person BielU.; ‡

3) antworten
(mit ilˆ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 219


bildēt

bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),

1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [

2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]

Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um

Avots: ME I, 295


bildiens

bilˆdiens, die Anrede, Aufforderung, Bewerbung: ne nuo krē̦sla necēluos sliktu ļaužu bildienam BW. 14856, 3.

Avots: ME I, 296


bildināt

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296


bilst

bilˆst, -stu, -du,

1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam mācīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;

2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu mātes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]

Avots: ME I, 296


blarkšķēt

[blar̂kšķêt C., Ruj., blar̃kšķêt PS., Salisb., laut dummes Zeug reden.]

Avots: ME I, 309


bļarkšķēt

bļarkšķêt, -u, -ēju, laut schwatzen; Unsinn reden Fest., Stelp.

Avots: EH I, 233


bļausts

bļausts, das Gerede, Geschrei: svešas duomas var rādīties atklāti un nuoteikti, nebaiduoties nuo tukšiem bļaustiem Latv.

Avots: ME I, 320


blemzt

[I blem̂zt, -žu, -zu Bixten "Unsinn reden".]

Avots: ME I, 313


blēņas

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, 2 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314


blenst

I blènst 2 -šu, -su, [blenzt Karls., blen̂zt 2 , -žu, -zu Appricken], Unsinn reden Mar. Rkr. XV, 108. [blens- vielleicht für älteres blend-: vgl. aksl. ble̦dŲ -žu, -zu "Geschwätz", sloven. blésti (prs. blédem) "faseln".]

Avots: ME I, 313


bliezt

[I bliêzt, -žu, -zu "Unsinn reden" Bers., "schiessend lärmen"Nabben.]

Avots: ME I, 317


blorkšēt

blor̃kšēt, -u, -ēju, laut reden, plappern: kuo tu nu blorkši? Ubbenorm.

Avots: ME I, 317



bokšķoties

buokšķuôtês (unter buokstît III),

1): der Arbeit ausweichen; mit Umschweif reden, mit der Sprache nicht heraus wollen; heimlich etwas tun
Saikava.

Avots: EH I, 258


boksts

I buôksts [Kr.], buokšķis Lasd., der Herumstreicher, jem., der Trödelt, der in der Arbeit und in der Rede nicht vom Fleck kommt Konv. 1 263, Bers.: buoksts aiz vārtiem atrāva galvu atpakaļ A. VIII, 1, 111. nuo viņa ne˙kā nevar izprast: viņš tāds buoksts AP.

Avots: ME I, 361


brāža

[bràža 2 Stelp.,

1) ein unordentlich zusamengeworfenen Reisighaufen:
ve̦se̦la brāža žagaru;

2) Schwall:
tur jau būs ve̦se̦la brāža (da wird ein sehr buntes Programm sein: viele Reden, Musik usw.) Zu brāzt.]

Avots: ME I, 329


brēkt

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331


bridenis

bridenis [Burtn.], bridiņš (li. bridinũs), ein Watenetz, ein Netz zum Krebsen Adsel, Plm.; vgl. bradenis und bredenis.

Avots: ME I, 331


būkšķis

I bũkšķis,

1) der Lärmende, das Gestöse;

2) der Lärmende, Polterer
(Adsel); der von Zorn Murmelnde, undeutlich Redende (Krem.); der Müssiggänger Setzen n. Etn. II, 49; ein Naseweiser, Schnüffler, unnützes Subjekt Seew. n. U.; ein kleines Kind Purap.;

3) (= ūkšķis), ein aus Schweineknöcheln angefertigtes Schnarrwern
Sassm.

Avots: ME I, 358


būksna

I būksna PV.,

1) "der vor Zorn Redende, undeutlich Redende";

2) "ein verargerter und fauler Mensch";

3) "grūstīšanās";

4) "ein altes, unruhiges Weib".

Avots: EH I, 257


buldurēt

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348


bumburēt

II bumburêt, murmeln, etwas halbhaut von seinem Gegner reden Freisiņ.

Avots: ME I, 350


burbis

burbis, wer hastig redet Für. I. Zur Wurzel von burbinât.

Avots: EH I, 254


burināt

I burinât, intr., bur, bur hervorbringen, undeutlich, schnell reden: žīds pātarus burina; balzen (vom Auerhahn): visi ļaudis tuo zināja, ka mednītis burināja BW. 2503.

Avots: ME I, 353


burkšķināt

bur̃kšķinât, endeutlich reden, kollern, falzen (von Birkhähnen): šis tâ lē̦nām burkšķina pusbalsī Latv. tīreļuos burkšķina rubeņi Purap.

Avots: ME I, 354


bvināt

bvinât, undeutlich und schenll reden: tas bvinā tik˙pat kâ žīds pātarus Blied. n. Etn. I, 105.

Avots: ME I, 363


čakstēt

čakstêt [cakstēt Für.], intr.,

1) rascheln, knistern:
krīt lapiņa čakstē̦dama BW. 18771. lai salmiņi nečakstēja 12557, 1 (Var.: nečabēja). ābuoli krita čakstē̦dami maurā A. XX, 652. kas salmuos nečakst? (Rätsel);

2) ticken:
pulkstenis čakst A. XXI, 479;

3) von der Stimme mancher Tiere und Menschen [viel und schön reden
Oppek. n. U.]: žagata čakst, die Elster schmatzt, schnattert; bē̦rni čakst, die Kinder plaudern;

[4) sich regen U.].
Vgl. etwa li. čiakšnóti "schmatzen" [und čekščióti "кричать (о птицах)"].

Kļūdu labojums:
18771 = 13771

Avots: ME I, 401, 402


čākstēt

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408


čalus

čalus, das Geschwätz, Gerede: te bij čalus ne mazais Sil. 18.

Avots: ME I, 402


čāvāt

[II čàvât 2 Bers., viel und weitschweifig reden: kuo tu niekus čāvā?]

Avots: ME I, 409


čavata

[čavata,

1) ein undeutliches Geräusch von fernem Schwatzen u. ähnl.;

2) "eine geschwätzige Frau"
Lös., Bers.; "unverständliches Gerede" Fest. Dazu auch ein čavatât (čavatît Lös.), schwatzen Laud.]

Avots: ME I, 407


cēls

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377


cēlums

I cê̦lums,

1) das erfolgte heben, Aufstehen, Aufwecken, Aufrichten:
dievs tuo zina, kam par labu mans agrais cē̦lumiņš BW. 3802;

2) das bereits erfolgte Hervorbringen, Heranlassen:
dievs duod algu tautiešam par valuodu cē̦lumiņu, Gott bestrafe den Freier dafür, dass er böses Gerede in Umlauf gesetzt hat;

3) die Herkunft, das Geschlecht:
viņš ir nuo augsta, ze̦ma cē̦luma Ahs.

Avots: ME I, 377


ceras

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374


čibēt

čibêt,

[1) "zischen, wenn sich etwas rührt"
St.;

2) "die Hühnersprache,
d. i. zärtliche Schmeichelreden führen" L., St.;

3) rascheln
Wid.].

Avots: ME I, 412


ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


cienīgs

cìenîgs, würdig: uzslavas cienīgs, lobenswert; ehrende Anrede: cienīgs kungs! Gnädiger Herr; cienīga māte od. cienīgmāte od. cienīgā! gnädige Frau; cienīgs tē̦vs, cienīgtē̦vs! gnädiger Herr; cienīgs mācītājs ehrwürdiger (Herr) Pastor; pēc niecīgās bērēm, nach der Beerdigung der gnädigen Frau. cienīgi uzņemt viesi, den Gast ehrenvoll, würdevoll aufnehmen.

Avots: ME I, 394


cildināt

cilˆdinât: auch Warkl.,

2): ik˙katrs mē̦dz savus piederīguos c. Sassm.;

4) überreden
Erlaa: meitu cildināja, cildināja, kamē̦r sacildināja, lai iet.

Avots: EH I, 270


cildīt

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270


cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


čulkstēt

čulkstêt, -u, -ēju,

1) singen wie eine Nachtigall;

2) [still reden
Wessen]; schwatzen (von Frauen) Spr., [Erlaa]: viņš tev vienumē̦r apkārt čulkst Vīt. 41. kuo tur niekus čulkstēt Druva II, 4.

Avots: ME I, 419


dalbīt

dal˜bît Bauske, -ĩju "unnütz reden". Zur Bed. vgl. auchàizdalbît.

Avots: EH I, 304


dampīgs

dàmpīgs 2 Lubn. "gesund, beherzt, dick, fett": d. skuķis. Wohl zum entlehnten dam̃pis "Dampf(maschine)", vgl. die Redensart iet kā dampis Saikava.

Avots: EH I, 306


darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441


dārum

dārum, in der Verbind. dārum trīs, eine Redensart, die ausdrückea soll dass der Sprechende sich aus einer Sache nichts macht Golg.: man par tuo d. trīs!

Avots: EH I, 312


dāterēt

[dāterêt Bers., schnell und viel unklar reden.]

Avots: ME I, 449


daudzināt

dàudzinât [C., PS., Blieden, daũdzinât Ruj.], freqn., tr., oft nennen, preisend nennen, rühmen; ausposaunen, unter die Leute bringen: Pe̦lnu dienā nedrīkst Ūsiņa vārdu daudzināt LP. VII, 368. šurpu, turpu daudzināja manu miežu arājiņu BW. 18113. maza, maza es meitiņa, bet bagāta daudzināma 7738. ļaudis mani daudzināja brīnum lielu adītāju 7284. [tâ daudzina ļaudis U., so geht das Gerede unter den Leuten. kas nu mani daudzina? (sage man in Lis. beim Schnucken). nuo galvas daudzināt U., auswendig hersagen. Nebst li. dáuginu "mehre" zu daũdz.]

Avots: ME I, 444


debess

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450


dēkas

[dẽ̦kas N. - Peb. "Gerücht, Gerede"; zwischen Tuckum und Mitau u. a. bedeute dies Wort - "unglaubliche Geschichten, Unsinn, Märchen".]

Avots: ME I, 462


dēļās

dẽļâs, im Ausruf tebe nu d., mit dem man die Worte des Angeredeten als ein leeres Gerede bezeichnet Grünw. Vgl. tebe dēļ unter dēļ II 1.

Avots: EH I, 318


delgt

dèlgt [N. - Peb., Erlaa], -dzu, intr., auf etwas dringen, tribulieren, flehend bitten [A. v. J. 1895, S. 630], nicht ablassen, lamentieren Sels., Bers., Ramkau, Druw., [ viel unnützes Zeug reden Erlaa]: viņš nuoņe̦mas pēc tā pusstuopa delgt un lūgties vai līdz nākamam rītam MWM. VII, 260. "iesim", es deldzu VI, 272. mans kaimiņš jau trešuo gadu de̦ldz, ka viņam mee̦suot ne˙kādu ienākumu Druw. negants bē̦rns visu dienu de̦ldz apkārt Ramkau.

Avots: ME I, 454


derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458


derināt

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457


derinieks

derinieks, der die Verlobungsrede vorliest U., RKr. XVI, 100; s. derībnieks 4. [derinieki St. "Verlöbnisleute".]

Avots: ME I, 457


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486


diezins

[dìezins 2 Mar. "jem., der häufig die Redensart die(v)s zin (Gott weiss) gebraucht".]

Avots: ME I, 487


dižvaloda

dižvaluoda, der Redefluss (?): viņas d. visai maz bija dzirdama Janš. Dzimtenē V, 463.

Avots: EH I, 325


dolkata

dolkata,

1) Name einer Kuh
U.;

2) dolkata, dalkata "jem., der mit seiner Rede weit ausschweift"
Alt-Rahden.

Avots: ME I, 488


drebelēt

drebelêt, -ẽju,

1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;

2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]

Avots: ME I, 495, 496


drebelis

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496


dubra

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509


dumjoties

dumjuôtiês, Dummheiten reden oder machen Bers., Dunika: dumjuojuoties ar tē̦vu,... e̦smu... iemācījusies tiepties Janš. Dzimtene II 2 , 12.

Avots: EH I, 342


durvis

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. 2 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521


dzedrs

I dze̦drs,

1) [frisch, munter
U.], energisch, [ernsthaftig Lng.], streng, barsch, unfreundlich: man patika tavs darbiņš, tava dze̦dra valuodiņa. [dze̦dra (munter?) valuodiņa RKr. XVI, 118 (die vorsprechende Person habe hier - wohl irrtümlich - dze̦drs mit "jauks" interpretiert.] sīva, dze̦dra es uzaugu BW. 10674. atraitņam dze̦dri vārdi 11794. [dze̦dri runāt Lng., hart reden], brāļam dze̦dra (Var.: dže̦dra aus Alt-Autz) līgaviņa 3875. dze̦dri od. dze̦drā balsī kadam uzsaukt, dze̦dri atsaka Druva I, 237;

2) = dze̦strs. kühl:
dz. vējš Ar.;

[3) grell (von Farben):
dze̦dra krāsa, dze̦dri zils Bers., N. - Peb.]

Avots: ME I, 539


dzelzs

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. 2 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. 2 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544


dziesma

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563


dzisināt

dzisinât, erkalten lassen, kühlen, Kühlung verschaffen: tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX. 931. dze̦stra jūŗas vē̦sma mani patīkami dzisinās, Fig. muti dzisināt, unnütz reden, schwatzen: kuo tu vēl tik daudz muti dzisini? nedzisināt par tām blēņām mutes A. XXI, 163. In derselben Bedeutung: par tuo nav kuo vārdu dzisināt, Refl. -tiês, sich abkühlen: viņš izgāja laukā dzisināties.

Avots: ME I, 556


elle

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568


gaiba

gaĩba [N. - Bartau], die Törin, die in den Tag hineinredet U.: celies, gūba! gaiba nāk Biel. R. 347; RKr. VII, 368. [Zu li. geĩbti "издыхать, падать (от слабости)", geibùs "schwächlich, plump", norw. keiv "schief, gedreht; linkische Person" u. a., s. Leskien Abl. 273, Zupitza Germ. Gutt. 173, Trautmann KZ. XLII, 372, Persson Beitr. 837, Būga KSn. I, 250.]

Avots: ME I, 582


gaidības

gaĩbĩbas [N. - Bartau, gàidĩbas C.],

1) die Erwartung der Gebur, die Schwangerschaft:
viņiem gaidības. sieva gaidībās, die Frau ist hochschwanger, die Geburt ist bald zu erwarten AP., Druw.;

2) iztrūkumu nuorunāja uz gaidībām, das Fehlende verabredete man abzuwarten
Rīg. Av.

Kļūdu labojums:
besprach = verabredete

Avots: ME I, 583


gāiens

gāniêns, einmaliges Schimpfen, die Schmährede: dabūšu vare̦nu gānienu Janš. Bandavā I, 320.

Avots: EH I, 389


galsterēties

galsterêtiês "?": kuo nu galsterējies (reden albern od. unentschlossen?) pret mani! saki gaiši laukā Seibolt.

Avots: ME I, 595


gauss

gaũss (li. [gáusus Jušk. 701 od. gausùs "reichlich"),

1) verschlagsam, langsam zu Ende gehend, lange dauernd:
cep, māmiņa, auzu maizi; tā man bija gausa ēst RKr. IX, 110;

2) langsam:
slinks gan viņš nav, bet gauss. viņš nāca gausiem suoļiem Vēr. II, 140. tas gauss maksātājs Aps. puisis gausi strādā, iet. [tas bē̦rns gausi ņe̦m valuodas U., lernt langsam reden. Von der Bed. "lange dauernd" gelangt man einerseits zur Bed. "langsam", anderseits zur Bed. "verschlangsam, reichlich". Weitere Beziehungen unsicher; vgl. Persson Beitr. 750 1 , Būga KZ. LII, 94, Prellwitz BB. XXI, 163, Berneker Wrtb. I., 339.]

Avots: ME I, 612, 613


gaužāt

gaužât, - ãju, unnütz, unverschämt reder: kuo nu tu gaužā? Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 614


gauzēt

gauzêt, unzüchtig reden Selb. n. Etn. IV, 65; [ schwatzen (nam. zur Unzeit), lügen Wessen].

Avots: ME I, 613


gauzt

gauzt, - žu, - zu, Dummheiten sprechen; etwas, was nicht der Wahrheit entspricht, behaupten: kuo nu gauzi dumjības Lub.; [gaûzt "verleumden" Warkh. (hier auch vom Heulen des Hundes), Domopol; gaûzt 2 Bauske "Übles reden." - Reimwort zu bauzt].

Avots: ME I, 613


ģēļot

ģē̦ļuôt, refl. -tiês, intr., widersprechen, kratzbürstig sein, sich über jem. lustig machen, schamlos reden Kreuzb., Saikava.

Avots: ME I, 697


glamstīties

glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,

1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;

2) faulenzen
Lub.;

3) sich necken
Fehsen;

4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].

Avots: ME I, 621


gleists

gleîsts [Kreuzb.], der Schwätzer Lind. n. Mag. XIII, 2, 69; "blēdis" Ronneb. - Nach Persson Beitr. 87 f. zu an. kleiss "lispelnd", norw. kleisa "undeutlich reden" u. a.]

Avots: ME I, 624


glunde

glùnde 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 77 "ein verstimmter, verschlossener Mensch, dem weder die Rede, noch die Arbeit vonstatten geht".

Avots: EH I, 395


gnajs

gnajs, gna[j]iņš, eine ganz unbedeutende Quantität ("nieciņš, piciņa, drusciņa"): cibiņā biezpiens vien bija, un maliņā tāds gna[j]iņš sviesta Ramkau. [Zu r. гной "Eiter, Dünger"? Vgl. semasiologisch etwa le. sũds (eigentl. Mist, Dünger)"nicht der Rede wert" U. Und zwar weist die Aussprache mit o (gnojs) in Lasd. n. A. XIII, 252 und Druw. n. Etn. IV, 49 wohl auf Entlehnung aus dem Russischen.]

Avots: ME I, 633


goba

I guõba,

1): guôbas 2 zemes arājiņš Ceļi III, 125; eine verabredete oder gerichtlich bestimmte, periodisch zu leistende Abgabe in Naturalien oder in Geld
Stenden: bē̦rni ve̦cākiem duod guõbu; duot guõbu (maksāt alimentus) ārlaulības bē̦rnam; rentniekam nākas duot guõbu (in Naturalien) mājas īpašniekam.

Avots: EH I, 423


grāba

grāba, comm., Grabbler, Windbeutel Dr. ; [nieku grãba Nigr., jem., der leeres Gerede erhascht und verbreitet].

Avots: ME I, 642


grabaža

grabaža, gew. d. Pl. grabažas,

1) der Plunder, alter Kram, zusammengerafftes, wertloses Zeug, der Trödel:
kur liksi manas grabažiņas Etn. I, 47. manas grabažiņas BW. 27454 (Var.: lupatiņas). grabažu buods, Trödelbude LP. III, 38. Bei J. Allunan in dieser Bed. grabaži: valuodu nuo svešiem grabažiem iztīrīt Izgl. IV, 15; grabažas runāt, übel zusammenhängende Dinge untereinander reden L., St.;

2) die Schwätzerin:
sieviņa, mana grabažiņa; gew. als Schimpfwort (so namentlich grabažu lāde), die Faslerin: grabažu, varažu tautas veda kamanās BW. 124. tā ir tāda ve̦ca grabaža, viņa var daudz kuo sarunāt Dond. [Wenigstens in der Bed. "Zusammengerafftes" zu grâbt und li. grabažiúti "нащупывать"; sonst aber wenigstens in der Bed. 3 - wohl zu grabêt.]

Kļūdu labojums:
124 = 12424,4

Avots: ME I, 635


grabažāt

[grabažât, Wessen "wirr (nesakarīgi) reden".]

Avots: ME I, 635


grābšļi

[grābšļi Ruj., Salis,

1) ersonnene Ausreden:
nebij ne˙kuo atteikt, tik tādi grābšļi;

2) Zusammengeharktes
Fest.]

Avots: ME I, 643


grābsteklis

[grãbsteklis Nigr., Salis, N. -Peb.,

1) "kas ap sievietēm grābstās";

2) jem., der Unsinn redet.]

Avots: ME I, 643


grābstīt

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643


gremt

II gremt, gremju, grēmu, murmeln, im Affekte reden : Pēteris ap vienu grābekļa siekstiņu ņēmās visu dienas vidu, gre̦mdamies un runādams pats ar sevi Jauns., Buschh. Gew. refl. grem̃tiês, Wolm., im Affekt eine Absicht äussern, drohen, sich vornehmen, jem. etw. anzutun : tē̦vs grēmās tevi kult ; grollen, unwillig sein ; sich aufdrängen [Stelp.] ; im Begriff sein : kas mācību tur, tie gremjas uz viņiem Spr. Sal. 28, 4. kuo par tādiem niekiem tik daudz gremties A. VIII, 1, 38. viens uh uotru gremjas LP. IV, 23. šī nuoskaitusēs, paklusk gre̦mdamās Duomas I, 567. meita sākusi gremties uz viņu LP. VI, 793. [gremjas virsū "drängen sich auf" Stelp.] izskaidruojumi, kādus viņi gremjas duot MWM. IX, 334. In dieser Bedeutung auch ein Praet. grema [?] : lai arī kâ.., dziedāja laimes, tuomē̦r savā sirdī grema uz Liekņa par tādu apvainojumu Rīg. Av. [Zu li. gramė´ti "mit Lärm hinfallen", slav. gromъ "Donner", čech. hŕmi, r. греми́т "es donnert", gr. χρόμος "Geräusch", χρειμίω "mache Getöse", as. gram. "zornig", ahd. gramizzōn "brummen, zornig sein", an. grimmr "grimmig", av. granta- "ergrimmt" u. a., S. KZ. XLII, 378, Zupitza Germ. Gutt. 175 f., Persson Beitr. 936, Trautmann Wrtb. 97.]

Avots: ME I, 648


gremznis

gremznis, einer, der sich beständig anderen mit seiner Rede aufdrängt Plm.

Avots: ME I, 649


gremžus

[gremžus "murrender Weise, da man verfängliche Reden gegen jemand führt" St.]

Avots: ME I, 650


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grīst

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. 2 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658


gvalžāt

[gvalžât 2 Warkl., gvalžuôt auch., Unsinn reden.]

Avots: ME I, 694


gvelšas

gvelšas, leeres Gerede: nerunāju kādas gaušas, g. vai tukšības P.W. Šis ar mani tiesāties? 22.

Avots: EH I, 425


gvelža

gvelža,

1) leeres Gerede:
es jau ne˙kad nerunāju kaut kādas gvelžas vai tukšības Vīt.; [

2) = gvelzis Warkh., Bers., Bauske].

Avots: ME I, 694


gverkstēt

gverkstêt, gver̂gzdêt Kalleten, gverzdēt, - u, -ēju, knarren, schwatzen, klatschen Bers. n. A. XIII, 493: kuo gverzdi tik daudz JK. V, 127. cūka gvergzd. [gvêrgzdêt 2 Nigr., mit unreiner Stimme etwas Unangenehmes reden.]

Avots: ME I, 694


iebalsot

ìebàlsuôt,

1) in die Rede fallen
AP., Golg., Ludsen, Schwanb.: "zināms!" Bezis iebalsuoja Deglavs Rīga II, 1, S. 195;

2) durch Abstimmung wählen
(perfektiv): ie. par pagasta ve̦cākuo. ie. kādu saeimā;

3) (ein Lied) zu singen anfangen od. den Ton angeben
Lettihn.

Avots: EH I, 503


iebildēt

ìebildêt U., Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen.

Avots: ME II, 3


iebilst

ìebilˆst,

1) anreden
U.;

2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebilˆdums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.

Avots: ME II, 3


ieblādēt

ìeblādêt, einreden, aufbinden: skuolā ne˙maz nemē̦dz pērt, tuo tev kāds ieblādējis A. v. J. 1900, S. 618. ieblādi viņam pa kreisi griezties A. v. J. 1898, S. 227.

Avots: ME II, 4


ieblākšķināt

ìeblàkšķinât 2 Saikava, mit grossem Lärm herein-, hineinfahren: ar redeļu vāģiem ieblākšķināja šķūnī.

Avots: EH I, 504


iebrākšķēt

ìebràkšķêt 2 Saikava, mit krachendem Lärm hineinfahren: šis ar redeļu vāģiem brākšķēt vien iebrākšķēja šķūnī.

Avots: EH I, 505


iecirst

ìecìrst,

1) einhauen, anfangen zu hauen, hacken (mit dem Beile):
viņš bij iecirtis sev kājā Smilga Aizsnig. ceļš 42. cirvis iecirsts vē̦de̦rā RKr. VII, 530;

2) hineinbauen herstellen:
liek sev luogus iecirst Glück Jerem. 22, 14;

3) (einen Schlag) versetzen (mit der Hand):
iecirst pliķi Lāčpl. 91;

4) hineinstossen, womit hineinfahren in:
kad tik... neiecē̦rt asti lamatās Alm. Kaislību varā 61. pūce iecirtīšuot viņai asuos nagus mugurā Vēr. II, 6. iecirta... pirkstus savuos biezajuos matuos Blaum. Pie skala uguns 3;

5) von Schlagenbissen gebraucht
U.;

6) starr aufrichten:
galvu iecirtis stāv Vēr. II, 519. Refl. - tiês,

1) sich einen Hieb versetzen, sich einhauen:
iecirsties kājā; sich worein verrennen, sich worauf steifen, eigensinnig dabei beharren: [kad iecē̦rtas, kaut griez, ne˙kā nevar darīt, kur kaut uguni uz galvas Mar.] muļķis tādā meitā iecirties LP. VI, 954;

[3) unwirsch werden:
saimnieks ne˙maz nav runājams Dond.];

4) gründlich ins Essen einhauen
Seew. n. U.;

5) energisch dazwischen reden:
"ar Antuonu nav iespējams kuopā strādāt", Andrejs iecē̦rtas spītīgi Purap. Savs kakt. 82. Subst. ìecìrtums,

1) Einhieb, eingehauene Stellen:
tikai daži iecirtumi un ruobi nuomanāmi LP. VI, 1, 204;

2) eine durch Hauen entstendene Wunde:
uz iecirtumu liek sadedzinātas nātnas drēbes pe̦lnus Etn. IV, 115. pret iegriezumiem, iecirtumiem un tamlīdzīgiem ievainuojumiem Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 6, 7


iegalvot

ìegalˆvuôt,

1) einreden:
mēģināju sev iegalvuot, ka... Baltp. r. I, 155;

2) bürgend empfehlen:
viņš mani iegalvuoja pie skrīveŗa par palīgu Grob.

Avots: ME II, 15


iegorains

[iẽguorains, mit einer Vertiefung in der Mitte: (meitas) ieguoraiņiem ple̦ciem (die Rede ist von robsten Mädchen, zwischen deren Schultern der Rücken gleichsam eine Vertiefung bildet) Janš.]

Avots: ME II, 21


iekrist

ìekrist,

1) herein -, hineinfallen:
iekrist akā. [gribu drusku iekrist gultā (mich ins Bett legen); e̦smu tāds izguris Dond.];

2) in übertragener Bedeutung,

a) iekrist prātā, in den Sinn kommen:
Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. prātiņā man iekrita tautu meita zeltenīte BW. 11399;

b) iekritis valuodā, in die Rede fallen:
iebūvietis iekrita sievai valuodā Vēr. II, 1034;

c) iekrist neslavā, verrufen werden:
Kangars varēja pie ļaudīm neslavā iekrist Pumpurs Lāčplēsis 35;

3) einfallen:
iekritušas acis Etn. I, 51. iekrituši vaigi A. XI, 152;

4) sich treffen:
iekritis - ņemšu, neiekritīs - nav ne˙kas paspē̦lē̦ts Rīg. Av. šuodien mātei iekrita putras vārīšana A. XXI, 402. purvuos, kur vien viņam bija iekritis strādāt V. Eglītis Zilā cietumā 59. meita, kuŗai rītā iekrita gana diena MWM. XI, 129. man ceļš te iekrita MWM. 1896, S. 483. man atkal iekrīt gar kapiem braukt JK.

Avots: ME II, 30


iekš

iekš, Praepos., in, innerhalb, regiert vorzugsweise den Gen., verbreitet auf Kosten des Loc. ohne Präposition: iekš mājas, im Hause, iekš ūdens, im Wasser. iekš vienas ciešanas vien ir dzīvuojis Blied n. Mag. XIII, 1, 7. es uzaugu ar tautieti, iekš vienām ruobežām BW. 9397, 2 var. es iekš ļaužu valuodām BW. 8456, 1, ich bin ins Gerede der Leute geraten. saka, ka Jē̦kabs iekš tē̦va e̦suot, dem Vater ähnlich sei U. - Dial. auch adverbial (als Verkürzung von iekšā) gebraucht: nāc iekš! Appricken. tas krita bezgala suodībā iekš Dünsb. Par. 6. [Vgl. Le. Gr. § 531.]

Avots: ME II, 30


iemēļot

[I ìemēļuôt,

1) "verklatschen"
Stelp.;

2) = ieme̦luot Nitau, Wenden;

3) einreden
Mar., Wessen;

4) die
mēļuošana einleiten: vajag tik iemēļuot uz tuo pusi, tad iet mēļuošanās vaļā Fest. Refl. - tiês, Teilnehmer eines Gesprächs werden Mar.]

Avots: ME II, 45


iemesls

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44


iemest

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44


iepaust

[ìepaust, einreden, einflüstern: kas tev tuo iepaudis? Nigr. iepaust uotram kuo ausī Bauske.]

Avots: ME II, 50


iepļāpāt

[ìepļãpât, schwatzend einreden: kuo tu viņam iepļāpājis? Drosth.]

Avots: ME II, 53


ieradums

ìeradums, die Gewohnheit, Sitte: pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma, nach uralter Sitte. tas jau tē̦vu tē̦vu ieradums LP. VII, 363. nava jauna līgaviņa, dze̦n meitiņas ieradumu BW. 27175. valuodas ieradums, die Art zu reden Elv.

Avots: ME II, 55


ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna 2 Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59


ierunāt

ìerunât,

1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;

2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;

3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,

1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;

2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.

Avots: ME II, 59


iesacīt

[ìesacīt L. "eine Sage zuerst anfangen." ] Refl. - tiês, beiläufig eine Bemerkung fallen lassen, anfangen zu reden: viņa iesacījās apspiestā balsī MWM. VI, 888. es iesacījuos: sak, vai nu man nav citu duomu Kaudz. M.

Avots: ME II, 60, 61


iesludināt

ìesludinât, [einreden: tev grūta galva: nevar šuo patiesību iesludināt Kl.].

Avots: ME II, 67


iesparoties

ìesparuôtiês,

1) [energisch dazwischen reden]:
"tā gan e̦suot liela gudrība", vecis iesparuojās Alm.;

[2) "Mut, Energie und Kraft zu etwas erlangen"
Schujen, Druw., Fest., Selb.;

3) ="iestiepties" Wessen].

Avots: ME II, 69


iestāšķi

iestāšķi, [das Einreden, die Vorspiegelungen]: bē̦rns tik nemierīgs, ka nelīdz ve̦ctē̦va iestāšķi, ka iešuot uogu lasīt A. VII, 610, [Bers.].

Avots: ME II, 72


ievārdot

[ìevā`rduôt, einreden; zu nehmen raten: uotram zirgu N. - Peb.]

Avots: ME II, 87


īkstis

îkstis (gen. s. - šķa) [PS., Trik.], ikstis (aus îkstis; gen. s. ikša) N. - Schwanb., iksts, - s Fianden, Ilsen, îksis Raipol, Landskorona, îkšķis, îkšis Tr. IV, 322, Lind. Mag. XIII, 2, 61, îšķis 2 Kand., Spr., [Salis], der Daumen: trešais raganai bijis liels īkstis LP. VI, 993. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies, scherzhafte Redensart, wenn kein Platz zum Sitzen da ist. tu, puisīt, svelp gar īksti, du kannst pfeifen A. XVI, 306. gul savās bailēs, ka ne īkšķa nepakustina LP. V, 167. es tev duošu xaltus cimdus bez īķšķiem nuodarītus BW. 17198. īkšķa re̦snumā, daumendick. Das Demin. îkstîtis, îkšķĩtis,

1) ein kleiner Daumen;

2) der Däumling:
tāpēc ka dē̦ls ir bijis tik maziņš kâ pirksta lielumā, viņu iesaukuši par īkšķīti JK. V, 22. Zu [ali. inkštys], apr. instixs "Daumen . [Nach d. Daumen: av. tūma - "feist" zu urteilen, weiterhin vielleicht zu inguen "Geschwulst in der Schwamgegend", gr. ἀδήν "Drüse", schwed. ink "Blutgeschwür bei Pferden", økkr "Geschwulst"; hierher denn wohl auch īksts "Niere". Apr. instixs vielleicht dissimilatorisch aus * inkstixs].

Avots: ME I, 835


ilmaka

II ilmaka, in der Redensart ne ilmakas, nicht ein bischen Allend. N. U.; vgl. dazu Thomsen Beröringer 254].

Avots: ME I, 707


impampis

im̃pampis, impampa Naud.,

1) durch eine Zaubermittel hervorgerufene Verkettung, Verbindung lebender Wesen und unbelebter Gegenstände in eine unlösliche Einheit. In den lettischen Märchen wird erzählt, wie eine Frau von ihrem Manne beim Ehebruch ertappt wird, und wie dieser durch ein Zaubermittel (Zauberhammer) eine Trennung der Ehebrecher vereitelt, undwie alles, was mit den Ehebrechern in Verbindung kommt, sich mit ihnen unlöslich verbindet
Kand.;

2) eine Verbindung überhaupt,
kuopā saauguši kartupeļi vai ābuoli; [im̂pampis, 2 dzijas vai auklas mudžeklis Selg.] So auch von Menschen: kad vairāk saķē̦rušies kuopā, tad saka: viņi saķē̦rušies impampī Etn. IV, 34. Gewöhnlich eine Verbindung nicht zusammengehörender Dinge, etwas Ungewöhnliches: liela, gaŗa impampa, peļu sūds galā (Rätsel: Binsen);

3) impampa, das männliche Glied
Naud.; [

4) im̃pampis, ein Schimpfwort Wilzen. impampis 1 ist wohl aus deutschen Märchen ähnlichen Inhalts übernommen; Prof. P. Schmidt verweist auf die Redensart "Himphampf kleb an!" Boltu u. Polivka Anmerk. zu den Kinder- u. Hausmärchen der Brüder Grimm II, 41].

Avots: ME I, 707


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izdailēt

izdailêt, izdailinât (li. išdàilinti), izdaiļuot, tr., verschönern, ausbilden, bilden: balsi, dvēseli, garu, prātu, sirdi, talantu. izdailināti cilvē̦ki mums pasniedz (dziesmas), lai pacilātu un izdailē̦tu svē̦tkus - tur deja gan de̦r Rainis. vajag izdaiļuot garu tâ˙pat, kâ ārieni MWM. XI, 188. Refl. - tiês, sich verschönern, sich ausbilden, sich veredeln: sirds izglītuojas un izdaiļuojas Vēr. II, 673; "sich schön machen vor Leuten" Gr. - Sessau: ej, meitiņ, uz balli izdaiļuoties.

Avots: ME I, 724


izdandalāties

izdandalâtiês,

1) "?": sāniski sē̦duot nevar ar diviem zirgiem i. Janš. Mežv. ļ. II, 142 (zur Bed. vgl. katra... dīda, dandalā un valda savu kumeļu ebenda 143);

2) "mit Gerausch, polternd heraus-, hinauslaufen"
Pankelhof;

3) "iztrakuoties, izbļaustīties (von Zigeunern)"
Frauenb.;

4) "in der Rede und in den Bewegungen zur Genüge Zigeuner imitieren"
AP.

Avots: EH I, 441


izdziedāt

izdziêdât (li. išgiedóti),

1) aussingen, zu Ende singen:
līdzat dziesmu izdziedāt BW. 7782;

2) singend zum Ausdruck bringen:
izdziedāt dziļu jūtu pilnus vārdus Antrop. II, 113;

3) den Liedervorrat singend erschöpfen, her -, absingen:
kas var dziesmas izdziedāt! BW. 38;

4) eine lange Zeit singen, singend verbringen:
bij man dziesmu trīs pūriņi; trīs gadiņus izdziedāju, ir vāciņu nepacēlu;

5) durch den Gesang weglocken, hinaus -, heraussingen, verlieren:
nuo māmiņas izdziedāju sev tīkamu tē̦va dē̦lu BW. 472. izdziedāju sav[u] pūriņu, sav[u] raže̦nu vaiņadziņu Ranken n. RKr. XVI, 225;

6) besingen, [die Trauerzeremonie (Gesang und Leichenrede) bei einer Leiche im Trauerhause vor der Beerdigung vollziehen]:
skuoluotāji izdzied miruoni A. XIII, 312. Refl. - tiês,

1) sich ordentlich aussingen:
paē̦duši un pa˙pilnam izdziedājušies, atvadās un brauc pruojām BW. III, 1, 97;

2) im Gesange zum Ausdruck kommen:
visi tikumi un grē̦ki dziesmu skaņās izdziedas Rainis. Subst. izdziedâtãjs, wer einer Toten besingt (vgl. izdziedât 6): viņš iet bērēs par izdziedātāju Kaudz. M.

Avots: ME I, 733, 734


izglītot

izglîtuôt ,* ausbilden, zivilisieren, verfeinern, veredeln: garu, prātu; izglītuots cilvē̦ks Kronw. Refl. - tiês, sich ausbilden: katrs, kas izglītuojies... Kronw.

Avots: ME I, 738


izklankšēties

izklankšêtiês Segew., eine Zeitlang in den Wind reden, schelten.

Avots: EH I, 455


izkult

izkul˜t [li. iškùlti], tr.,

1) ausdreschen:
labību, rudzus, miežus, auzas. meitas riju izkūlušas BW. 31578, 1. izkūluse maltu gāju 11075. viņš bij izkūlis rītā izkultās auzas Blaum. Sprw.: ē̦d, kâ riju izkūlis, von jem., der lange isst;

2) schwingen, mit dem Schwingen des Flachses fertig wereden:
linus LP. VII, 74 5 (gew. izkulstīt);

3) schlagen, machen, bereit:
sviestu A. XXI, 595;

4) durchprügeln:
viņš raudāja kâ izkults bē̦rns. Refl. - tiês,

1) sich durchschlagen, sich durchhelfen:
gan jau kaut kâ izkulšuos, oft mit dem Zusatz: cauri;

2) mit Mühe herauskommen:
beidzuot ubags ar lielām muokām izkūlās nu meža LP. VI, 303;

3) zur Genüge (längere Zeit) dreschen:
cauru nakti jau rijā izkūlušies LP. VII, 110.

Kļūdu labojums:
izkūlis = izvētījis

Avots: ME I, 756


izlaist

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761


izmulsināt

I izmùlsinât, izmulšinât, tr., zum besten haben, konfus machen, anführen: viņš tuos izmulšinātu Alm., C., Smilt. [izmulsināt U., verwirren; im Reden undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774


izmutuļot

izmutuļuôt, Refl. -tiês,

2) zur Genüge Unsinn reden
Frauenb.

Avots: EH I, 468


iznīkt

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776


izpaudas

izpaûdas, izpaûdums, das Gerede, Gerücht: sāka izlatīties dažādas izpaudas A. XIII, 849. šis izpaudums pa·visam bez pamata B. Vēstn.

Avots: ME I, 778


izplāt

izplāt (išplóti), tr.,

1) [izplât Druw.], dünn machen, ausbreiten:
plāceņus izplāj vajadzīgā plānumā. ūdens tik izplāj pē̦rkuoņa uguni pla šumā Vīt. 16;

2) ein lages und breites reden, ausspinnen, in die Breite ziehen, dehnen:
duomas bij izplājis visai plaši A. XII, 39. kuo viņš bij uzzīmējis, tas bija izplāts A. XII, 818, Adsel.

Avots: ME I, 782


izplunkšēties

izplunkšêtiês Segew., eine Zeitlang (zur Genüge) in den Wind reden; schelten.

Avots: EH I, 473


izprātot

izpràtuôt, tr., ausgrübeln, ausklügeln, auf den Grund einer Sache kommen: tik sieva nevarējusi izprātuot, caur kuo šis pie bigātības ticis LP. IV, 173. nevarējis ne˙kuo izprātuot VI, 960. Refl. - tiês, klug reden, raisonnieren: izgruozījušies tādu laiku, izprātuojušies LP. V, 165.

Avots: ME I, 785


izruna

izruna, ‡

5) Mundwerk
Segew.: tam i. vien ir, nuo darba ne˙nieka: tam tik ir gudra i.;

6) Redeweise
(?): tev jau, dē̦ls, tik tā platā i:, bet sirds duomā citu Azand. 89.

Avots: EH I, 477


izruna

izruna, izruņa,

1) die Unterredung, Unterhaltung, die Rede, das Gesprochene:
jaunkundzi(tes sirsnīgi nuosmējās par veča juocīguo izrunu Purap. nu mums būs laba izruna. šuodien tu izrunā, bet rītā tava izruna jau Līnim ausīs ar uzviju JR. VI, 86;

2) die Klatscherei, ausgesprengtes Gerücht:
ļaužu valudodām un izrunāmm nebij ne˙kāda viela Kaudz. M.;

3) die Ausrede, Ausflucht:
tā tik ir tukša izruna A. XIV, 3. kas nu tās par izrunām! XI, 477. tu nāci ar blēņu izrunām LP. III, 48. bez kādas izrunas viņam jāpaduodas A. XI, 496;

4) die Aussprache:
tad tiksim tuvāk tautas izrunai ir rakstuos Kronw.

Avots: ME I, 793


izrunāt

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793


izspriedelēties

izspriêdelêtiês, zur Genüge klug reden, kritteln: kad kungi kādu brīdi bij izspriedelējušies, tad tika aicināti vietnieki Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 803


izteikt

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816


iztielēt

iztielêt Wizenhof, feilschend oder schlau resp. hartnäckig zuredend erlangen: nuo uotra kuo i. Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang
tielêtiês;

2) sich eine Zeitlang stolz gebärden, sich ausstaffieren
(mit iẽ ) Gramsden.

Avots: EH I, 490


iztūlāt

iztūlât Bērzgale "mit Mühe (antreibend, zuredend) hinausbekommen (zu einer Arbeit): i. ganu ganuos. Refl. -tiês ebenda, = iztaļâtiês.

Avots: EH I, 491


izvārdoties

izvā`rduôtiês, längere Zeit unnütz reden, zur Genüge besprechen: vārduotāji izvārduojās velti LP. VI, 862.

Avots: ME I, 825


2 [Kl.], in solchen Redensarten wie: bijis tāds tilts gatavs kâ jā [wie je?], es sei eine gar prächtige Brücke fertig gewesen LP. V, 384. nu bijis tāds ēdiens kâ jā, sonst sitzt der König sicherlich in der Patsche LP. IV, 131. pa˙galam būtu bijis kâ jā VI, 255. In allen diesen Wendungen mit ā in Smilt. u. Drosth.; könnte somit zu II gehören. [Daneben kâ ja in Ruj., Nigr., Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 105


jāču

jãču,

2): j. man ar būs pulka laimes Pas. XI, 159. j. tas zināšuot 217. j. ... princese a[t]kal atbraukšuot VI, 86. j. tie zinās, kâ pāri tikt VII, 471 (ähnlich: VIII, 59 und 366). jājat, brāļi, manu sē̦tu, j. māte mani duos! Tdz. 43053. Nach PS. wird jāč(u) nur mit dem Futurum verbunden, wobei das Verbum etwas dem Sprechenden oder Angeredeten Angenehmes und Erwünschtes ausdrückt.

Avots: EH I, 561


jēls

II jê̦ls,

1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;

2) in ursprünglichem Zustande,

a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;

b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;

c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];

3) enreif:
jē̦las uogas;

4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;

5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];

6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;

7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]

Avots: ME II, 113


jūsināt

jũsinât ,* mit "Sie" anreden Duomas III, 319.

Avots: ME II, 123


kad

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131


kaģi

kaģi,

1) "ein gewisses Instrument oder Gerät, das beim Anfertigen von Stricken angewandt wird"[?];

[2) Keile
Drobbusch, Sonnaxt, (hier gewöhnlich aus Wacholderästen) Setzen: uz kaģiem kūtī uzkaŗ guovju redeles Nötk.].

Avots: ME II, 132


kalbināt

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. 2 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140


kalt

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. 2 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145


kāpa

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191


kāpiens

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193


karkles

kar̂kles [(li. kárklės "Raufe, ясли"), bei Wid. auch karkļi], die Raufe PS., [Serben, Schujen, Sermus], Lettg.: silē man tīras auzas, karklēs baltais ābuoliņš. karkles - redeles, kur zirgiem, guovīm vai avīm sienu ieliek [Selsau], AP., Wolm., Lasd., C., Nötk., Serb., Laud., Bers., Druw. n. A. XVI, 475. [Nach Būga KSn. I, 130 aus *kargklēs, zu li. kargýti "kreuzweise verbinden", ker̃gti "anbinden", kar̃goti "flechten; дѣлать рѣдкую, неплотную огорожу" Man kann aber auch denken (indem - kl - hier auf -tl- zurückgehen kann) an apr. korto "hayn", as. hurth " Geflecht", ai. cŗtati "knüpft", gr. χάρταλος "Korb" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 77.]

Avots: ME II, 162


kāts

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205


kau

kaû, in der gewöhnlichen Rede oft für kaût, wenn doch, wenn auch BW. 918; 7095; 7335; 8106; 22448.

Avots: ME II, 172


kauns

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177


ķedāt

ķe̦dât, ‡ Refl. -tiês, durcheinanderreden Dond.: bija daudz ke̦dāšanās Dünsb. Apakš Ziemassvatku egl. III, 706.

Avots: EH I, 692


ķēmurs

ķē̦murs,

1) [Substantiv?] klein von Wuchs
Serb. n. A. XV, 1, 495; [ķẽ̦murs Ruj. (als Substantiv!) "etwas Kleines und Rundes";

2) ķẽ̦murs "ein beim Arbeiten
od. Reden ungewandter Mensch" Sessau;

3) "= ķē̦ms" Treiden].

Avots: ME II, 374


ķibicka

ķibicka "uore, lieli divjūgu rati ar redelēm vis˙apkārt" Naud. Wohl eine Umbildung des aus r. киби́тка "Verdeck eines Wagens; Art Wagen, Reiseschlitten" entlehnten ķibitka dass.

Avots: ME II, 378


ķibis

II ķibis, grosser Leiterwagen: ķibis - lieli redeļu rati, kur ve̦d nuo muižu rijām pe̦lavas uz laidariem Etn. I, 59. Vgl. ķibica.

Avots: ME II, 378


klabati

klabati, das Geklapper, Gerede: (jūs e̦sat) ļaužu klabatuos (valuodās) nākuši Hes. 36, 3.

Avots: ME II, 207


kladzēt

kladzêt [li. klagéti "gackern"], - u, - ẽju, gew. kladzinât, [kladzinêt Warkl.], intr.,

1) gackern, kakeln:
ja vista nekladzinātu, tad nezinātu, ka tā uolu dējusi. Auch von dem Geschrei anderer Vögel: dzeņi vien klidzināja (Var.: kladzināja) BW. 25909. citai pūces kladzināja 30379;

[2) vielsprechen
Dond.: nu tu sāksi atkal kladzināt.] Vom Gezänk der Weiber: beidziet, sievas, kladzināt. viņi kladzina blēņas vien, sie schwatzen lauter Unsinn Purap. - [Zu li. klegė´ti "laut lachen; schreien, laut reden", ksl. klegъtati "schreien", klegota "convicium".]

Avots: ME II, 208


klamzāt

I klam̃zât, - ãju, unverschämt reden Gr. - Essern.

Avots: ME II, 212


klandzināt

klañdzinât, = klandzināt: visi mani klandzināja, alle gackerten gegen mich, fielen über mich her Biel., Smilt.; [klañdzinât Salis, klan̂dzinât 2 Lautb., viel reden; klañdzinât Ruj., = skandināt. - Als ein Kuronismus könnte es zu lat. clangere, hlakka " schreien, krächzen", gr. χλαγγή " Klang" u. a. gehören; wenn es aber echt le. ist, kann es mit n aus m zu klamstēt " gehören.]

Avots: ME II, 213


klaudzēt

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt 2 Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215


klemšņas

klemšņas, das Geschwätz, Gerede: ej, klemša, kuo nu klimsti klemšņas Naud. [Mit dem Suffix von blèņas.]

Avots: ME II, 222


klepstēt

II klepstêt Meiran, Unsinn reden: kuo tu klepsti?

Avots: EH I, 615


klingāt

kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618


klizma

klizma, klizme JR. IV, 78,

1) das Malheur, Unglück, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
kur klizma pie viena luoga klabinās, tur laime pie uotra labinās. lai sāk, kuo sākdams, visur klizma klizmas galā LP. V, 307. es jau nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu IV, 111;

2) die Nachrede, das Geschrei
LD.; Zank, Streit U.

Avots: ME II, 230


klizmene

klizmene, in der Verbind. viņam k. uzbrukusi, er ist ins Gerede gekommen P. Allunan.

Avots: EH I, 619


koks

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. 1 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. 1 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. 2 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 1.]

Avots: ME II, 342, 343


koris

II kuoris,

2): auch (mit ) Schrunden; "ratu redeles" (mit ) Frauenb.;

3) ein aus Weidenruten geflachtener Korb
(mit ) Frauenb.

Avots: EH I, 688


krisls

krisls: in Frauenb., angeblich nur das Demin. krisliņš gebräuchlich: zirgam nav ne k. atlicies redelēs, -visu izēdis: es tev e̦smu acu k. Für., ich bin dir ein Splitter im Auge.

Avots: EH I, 655


kuculēns

kuculē̦ns, = kuce̦ns: (als Schimpfwort) pievaldi savu kuculē̦nu (gemeint ist der Sohn des Angeredeten)! Erglis Pel. bar. vectēvi 115.

Avots: EH I, 666


ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392


kvalkšis

kvalkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der Bellende, Heulende, laut Redende
Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 351


kvelkšis

kvelkšis,

1) das Geheul, Gebell, lautes Gerede ;

2) der beller, Schreihals
Etn. IV, 99 ;

[3) kvelkšķis Bers. "jem., der Unsinn schwatzt".]

Avots: ME II, 352


labdiena

labdìena: labdienas vietā Pas. XIII, 354, anstatt "guten Tag" zu sagen. netiku nuo viņa vaļā: viņš man deva gaŗu labdienu Smilt. "ich wurde ihn nicht los: er hielt mich lange auf mit seinem Gerede". aiznes tē̦vam labdienas (plur. t., einen Gruss )! Dunika.

Avots: EH I, 709


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


laipot

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo 2 Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


ļakačas

ļakačas, das Gerede: caur tuo viņš varēja kļūt valuodās un ļakačās A. XVII1, 246. S. ļakatas, ļe̦katas.

Avots: ME II, 530


ļakatas

ļakatas, das Gerede, Weibergeklatsch Etn. IV, 129 [aus Druw.], Tirs. [Mit hochle. a aus e̦?]

Avots: ME II, 530


lakšķēt

lakšķêt, [schallen, wiederhallen]: smagi lakšķēja zirgu... pakavi pret piekalni Dūmu Brencis; [ viel schwatzen; bellen: kuo tas suns lakšķ? N. - Schwanb.; lakš(ķ)êt, viel und schnell Unsinn reden Nötk. - Vgl. la. loquī "sprechen" resp. gr. λάσχειν (inf. aor. λαχεῖν) "rasselnd ertönen, schreien, lärmen".]

Avots: ME II, 416


lama

lama,

1) auch lamas od. lamu vārds, das Schimpfwort, die Schimpfrede:
viņš lietuoja vis˙stiprākās un pēdējas lamas Dok. A.; vienā lamā nuosaukt, mit gemeinschaftilchen Namen benennen Ringen. n. U.;

2) eine schlafte, einfältige Person;
"jē̦ls, nejē̦ga cilvē̦ks" Etn. II, 17;

3) einer, der schimpft
Etn. IV, 130. Vgl. lamât.

Avots: ME II, 417


lamiens

lamiens, das Schimpfwort, die Schimpfrede Mar. n. RKr. XV, 122: vairs nedzird lamienus Līg.

Avots: ME II, 418


lankšēt

lan̂kšêt, - u, - ẽju,

1) ohne jeglichen Grund bellen C.: suns lankš Smilt.;

2) unsinnig, unvernüftig reden, schwatzen
C., Smilt., Lub., Aps., Lös. n. Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 421


ļara

ļara, ļaru, in Verbindung mit ļira, ļiru, Inter], zur Bezeichnung eines lauten Geredes, Geschreies, Gezänkes: klaigās - ļira, ļara A. XX, 957. sapulces istabā gāja vēl arvien ļiru ļaru A. XIV, 365.

Avots: ME II, 530


ļekata

II ļe̦kata,

1) die Klatschbase
Kalleten;

2) ļe̦katas, das Gerede, das Geklatsch
[Schlampen, Sternhof], Bauske, Druw.

Avots: ME II, 535


ļekāties

[ļe̦kâtiês Dond., schwatzen, Unsinn reden˙l

Avots: ME II, 535


leķēt

leķêt, - ĩju, intr.,

1) stark schneien;

2) ohne Überlegung reden, foppen
Etn. IV, 130, Lub.;

[3) "schlecht mauern"
Wessen (vgl. dazu kleķêt).]

Avots: ME II, 448


lendere

lendere, le̦nde̦rs, auch leñderis,

1) das Geländer
(hieraus [nebst estn. lender] entlehnt), = sē̦tai līdzīgs ierīkuojums zirgu piesiešanai RKr. XV, 123. gar kapsē̦tas malu pie lenderēm stāvēja rinda aizjūgu Egl.;

2) die Raufe:
ze̦lta durvis, vaŗa grīda, sudrabuoti lenderiņi (Var.: redelītes) BW. 29735, 4.

Avots: ME II, 451


lepns

le̦pns [li. lepnus "verwöhnt" Lit. Mitt. I, 389.],

1) stolz, hochmütig (eine dem echten Letten verhasste und daher von ihm in vielen sprichwörtlichen Redensarten verspottete Eigenschaft):
le̦pns kâ pāvs od. kâ vācu nabags od. kâ muižnieka staļļa puisis. kur le̦pnas duomas, tur īss paduoms. lai dievs duod bagātam palikt, bet le̦pnam ne. Als Verwünschung: kad tu le̦pns paliktu! dass du stolz, hochmütig würdest! ir čigāns lādē̦dams saka: lai dievs tev duod le̦pnam palikt!

2) prächtig, herrlich:
tē̦vs meitām gaida le̦pnus znuotus LP. IV, 184. svinēja le̦pnas kāzas VII, 514. atbrauc kungs le̦pnā kartītē IV, 184. atrada le̦pnu juo le̦pnu pili VI, 757. [Zu lept.]

Avots: ME II, 452, 453


ļerza

[ļe̦zga, Plage, Plackerei Spiess n. U.] ļe̦zgas, das Geschwätz, Gerede: sataisa tādas ļe̦zgas, ka netīk ne dzirdēt Naud.

Avots: ME II, 539


ļerzāt

le̦r̃zât: auch (schwatzen) Ermes, Lemb., Serbig., Wenden; Schlechtes von jem. reden AP., C., Wenden.

Avots: EH I, 772


līdzība

lĩdzĩba [li. lydỹbė],

1) die Ähnlichkeit:
darīsim cilvē̦ku pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības I Mos. I, 26;

2) das Gleichnis, die Parabel:
runāt līdzībās; līdzība par sējēju, raugu u. c.; die Rede: līķa līdzība, die Leichenrede St.;

3) die Gleichheit, gleiches Los:
dar[i], dieviņ, kuo nedari, dar[i] visiem līdzībiņu! BW. 9172;

4) Genugtuung, Vergeltung, Bezahlung:
gan viņš dabūs savu līdzību, er wird schon seinen Lohn bekommen St.; līdzību darīt, Genugtuung verschaffen St.; līdzību turēt, Rechnung halten L., St. es tuo negribu par velti, bet par savu līdzību, ich will es nicht umsonst, sondern für Bezahlung U., Aps., Erlaa.

Avots: ME II, 481


līdzībnieks

lĩdzībnieks, wer in Gleichnissen redet (?): kāzās ... ielūgtais ve̦cākais ... brūtes pāri ... līdzināja pēc bībeles Rebekas un Rutes stāstiem ... kad līdzībniekam kur kļūdījās, tad jaunajiem uznāca smiekli Kundziņš mana mūža gājiens 7.

Avots: EH I, 747


līdzrunāt

lĩdzrunât, runãju lĩdz, mitreden: tur es negribu līdzrunāt.

Avots: ME II, 482


liegāties

liegâtiês, -ãjuôs, freqn., intens. zu liêgt, hartnäckig in Abrede stellen, leugnen: kuo, meitiņ, liegājies, ka pie puiša negulēji ? BW. 12586, 2.

Avots: ME II, 493


liegt

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. 2 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494


lielvalode

liẽlvaluôde, die viel, gewandt redet, die Schwätzerin: vedekliņa lielvaluode BW. 665; Beiname der Nachtigall: lakstīgala, lielvaluode, palīdz(i) tautas pierunāt! BW. 13872, 5.

Avots: ME II, 503


līkumot

lìkumuôt, intr.,

1) sich schlängeln, Krümmungen, Schlangenwindungen machen:
strautiņš te̦k līkumuodams. māk meitiņas riņķus griezt, māk līkumus līkumuot BW. 942;

2) taumelnd gehen:
es līkumuoju biedram pakaļ Izgl. [sētnieks, kas līkumuoja pie vārtiem Leijerk. II, 83 ];

3) mit Umschweifen reden:
kuo līkumuo? liec tik taisni laukā! Līb. Refl. -tiês, sich schlängeln, Schlangenwindungen machen: ceļš līkumuojās manā priekšā B. Vēstn.

Avots: ME II, 488


līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488


ļiras

ļiras, Gerede, Geschwätz: klaušīties viņu ļe̦rās un ļirās Janš. Līgava I, 373.

Avots: EH I, 773


liskāt

liskât(iês) Bērzgale, Schlechtes von andern reden.

Avots: EH I, 744


liskāties

liskât(iês) Bērzgale, Schlechtes von andern reden.

Avots: EH I, 744


logs

luôgs (li. lángas),

1) das Loch, die Öffnung, so in
se̦ra bāžamais luogs, dūmu luogs, das Rauchloch Konv. 2 1394; das Tag-, Lichtloch anstatt eines Fensters in den Rauchstuben St. ai tu manu mūžu namu, nei tam duru, ne luodziņu, ne tam duru virināmu, ne luodziņu raugāmuo BW. 27547;

2) das Fenster;
im VL. werden die glāžu od. stiklu luogi besonders gerühmt; skatu luogi, Schaufenster*. debess luogi atvē̦rušies I Mos. 7, 11. Als Obj.: luogu attaisīt, atgāzt (līdz galam), das Fenster öffnen; luogu aiztaisīt, aizvērt, das Fenster zumachen. Sprw.: lien pa luogu, neplēs jumtu, dari blēņas, neej zagt! svētība tīri pa visiem luogiem nāk od. spraužas iekšā. kad ir, tad ir pa luogiem, pa durvīm; pēcāk kar zuobus vadzī. lai dievs tevi ierauga pa mazuo luodziņu (oder pirts luodziņu Etn. II, 14), Gott vergelte es dir - in scherzender Rede. jūsu darbs izcirtīs luogu šinī jautājumā, Ihre Arbeit wird in dieserFragebahnbrechend Seiri Seib. [Zu. apr. lanxto "Fenster". Wenn die so benannte Öffnung ursprünglich rundlich war, vielleicht zu slovinz. ląamp'gãc "krümmen, biegen", poln. łąg "sumpfiges Wiesenland" u. a. bei Trautmann Wrtb. 157 f.; s. auch le. lĩguôt u. a.]

Avots: ME II, 524



lukšināt

lukšinât, tr., bereden, beschwatzen, locken: [Aža tuo lukšināja kâ Potifara sieva Jāze̦pu:"nāc gulēt!" Austriņš Nuopūtas vējā 26. (gailis) lukšinādams lūdz savas dāmas 68/9.] Refl. -tiês, sich anschmeicheln: kuo tu nu ap mani lukšinies? Lub., Burtn.

Avots: ME II, 511


ļurdēt

[ļur̃dêt Lautb., Unsinn reden.]

Avots: ME II, 544


maize

màize: Demin. maiziņa BW. 18918, 4 (aus Popen), gen. s. maiziņas 10684 (aus Okte), acc. s. maiziņu 27109 var. (aus Gargeln),

1): skābā m.,

a) Roggenbrot, Schwarzbrot
Frauenb., Siuxt,

b) Süsssauerbrot
Ramkau; skābrauga (Linden in Kurl.) od. skābraugu (Frauenb.) m.; Süsssauerbrot; jaunrudzu m. Siuxt, = jauna m.; ve̦ca m. Frauenb. - auch vom Exkrement;

2): kad sapanā guovis gana, tad tas ir maizē (... ist als Überfluss an Nahrung zu deuten)
Linden in Kurl. ve̦cam zirgam jāduod mūža m. Salis;

4): auch Auleja, Kaltenbr.: niaug ni zâle, ni m. Kaltenbr. bija maizes da kaklam (hoch gewachsenes Getreide)
ebenda. redeļu ratuos labi maizi kŗaut ebenda. mazā m., Kleinkorn ebenda: deve trīs pūri mazās maizes dēļ vepŗa.

Avots: EH I, 778, 779


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


mālgrauzis

mãlgraûzis, das Heimchen (eig. der Lehmnager): mālgrauzi, še tev kaula zuobs, duod man tē̦rauda zuobu! so redete man das Heimchen an, indem man einen ausgebrochenen Zahn auf den Ofen warf.

Avots: ME II, 581


māma

mãma [Ruj., Drosth. (li. momà (Kinderwort), slav. mama "Mutter", ahd. muoma "Muhme, Tante")], Demin. mãmiņa, māmuks Vārpas 6,

1) die Mutter
[voc. s. màm! PS.], das Mütterchen: duos māma cicīša Gold. n. Etn. II, 43. mirtin miršu es, māmiņa! BW. 27812, 20;

2) māmiņa, Mütterchen, - freundliche Anrede älterer Frauen. -
[Vgl. Berneker Wrtb. II, 14 f., Loś РФВ. XXIII, 60 und Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 582


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) māmulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


māsa

mãsa [li. móša "des Ehemanns Schwester", apr. moazo "Muhme"], Demin. verächtl. māšele, mašelīte BW. 6387 var.,

1) die Schwester;
īstā māsa, leibliche Schwester; māsiņa in der Anrede auch "brāļa od. māsas meita" Döbner n. U.;

2) die Freundin, gebraucht in der Anrede bei Mädchen
resp. Frauen untereinander: vai meitiņas, vai māsiņas, guodājat arājiņu! BW. 27902. ai māsiņa, brāļa sieva! 1833, 4;

3) māsiņa (in Sassm. n. RKr. XVII, 39 sānu māsa), die Hure
U., Wolm.: [tâ tām vīriešu māsiņām iet! Janš. Bārenīte 83.] māsiņu nams, das Bordell U., Grünh.;

4) sarkanā māsiņa, eine Blume.
[Vgl. dazu Bezzenberger Altrp. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 586


masināt

masinât (li. mãsinti "locken"), = musinât 2 Kal., PlKur., abreden Lng.;

2): locken, verführen
Preiļi (Kur. Nehrung), Mag. XVII 1, 86; verleiten, verführen Lng.

Avots: EH I, 784


māte

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu;

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai;

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794


mazisks

mazisks: maziski saukt, mit einem Kurznamen (Kindernamen) anreden: mēs viņu saukājam m. - par Jaņče̦nu Stenden.

Avots: EH I, 788


meimeris

mèimeris, mèimuris, [mèimurs C., meîmuris Jürg., meîmuris 2 Treiden],

1) [meimurs Lettg.], ein Taumelnder, Wackelnder, Wankender: meimeris, kas meimeruo, streipuļuo Lös. n. Etn. IV, 146; ein ungeschickter, plumper Mensch [meimurs N. - Peb.], besonders der in der Rede ungewandt ist Gr. - Sessau. [viņš iet meimuriem Peb. n. U., er geht wie ein Betrunkener]; iet meĩmuŗu meĩmuŗiem [MSil.], auch miemuru miemuriem, meimuru meimuram Apšciems, taumelnd gehen Etn. II, 18; [nuodzinu meimurus "nuosnauduos" Memelshof];

2) meimuri, meimuri Femerstricke L.

Avots: ME II, 592


meimurot

[meĩmuŗuôt "Unsinn reden" Stuhrhof; mèimuruot 2 Warkl., meîmuruôt Treiden "undeulich, mit steifer Zunge sprechen"; vgl. auch mèimerêt.]

Avots: ME II, 592


mēļas

mèļas 2, böses Gerede, Gerücht: par viņu visādas mēļas dzird Mar. n. RKr. XV, 126. Zu mèļuôt.

Avots: ME II, 615


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


melns

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. 2 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599


melša

mèlša C., mel˜ša [Jürg.], Smilt., Kand., [Līn., Wohlfahrt],

1) die Faselei, leeres Gerede,
gew. Plur. Mat.: tik gluži neticams viss izklausās, ka laikam būs tik ļaužu melšas vien Rainis;

2) comm., der Faseler, Schwätzer, Flunkerer, die -in:
melša, melša, bāleliņ! sak [i] māsiņu piedzē̦rušu BW. 23001. kuo tās melšas klausiet! Vēr. II, 7.

Avots: ME II, 600


melsīgs

mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.

Avots: ME II, 599


melsis

mèlsis [N. - Peb., mèlsis 2 Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599


melst

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600


memulis

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600


mienot

mienuôt U., streiten; [mienuô(iês) "dievuoties" Fest.]; viņš mienuoja nuost, er leugnete es ab Ruj. n. U. - Refl. - tiês, streiten disputieren U.: [(es e̦smu) ir rējies, bāries, mienuojies Diez.] saimniece sākuse miênuôtiês (C.) un dievuoties Upīte Medn. laiki [N. - Peb.]. tu te man vēl liegsies un mienuosies? Vīt. kuo tu mienuojies virsū? was lässt du nicht ab, mir entgegen zu reden? U.

Avots: ME II, 653


miera

‡ *mìêra, nur in der Redensart nelikt miêra "nicht in Ruhe lassen" Sonnaxt (sonst auch hier nur miêrs).

Avots: EH I, 825


Mikaža

Mikaža "Michel (Anrede für Jünglinge)" am kurländischen Strande.

Avots: ME II, 625


mīksts

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643


Mikuris

Mikuris Michel (Anrede für Jünglinge)" an kurländischen Strande.

Avots: ME II, 626


mīma

[II mĩma "ein schwer begreifendes, unbegabtes Kind" Nötk.; "ein uneschickter, beim Arbeiten saumseliger, in der Rede stockender Mensch" AP., Nötk., Stomersee.

Avots: ME II, 646


mistrēt

mistrêt, -ẽju, tr., alles ineinander mengen; verkehrt tun und reden L. Refl. -tiês, mit der Zunge anstossen; Narrenpossen treiben, Fratzen vorbringen St. - Subst. mistrê̦tãjs, der Salbader L.

Avots: ME II, 637


mudēt

III mudêt (?) niekus Nikrazen "Unsinn reden".

Avots: EH I, 828


mūdēt

I mùdêt 2 Bers., -u, -ẽju, intr.,

1) muhen, dumpf brüllen:
guovs mūd Lös. n. Etn. IV, 147, [Fehsen];

2) murmeln, im Fieber unverständlich sprechen, dumpf tönen:
vīra māte mūdēja pie dzirnu stakles BW. 23402, 5. vēl ilgi pēc tam dzirdējuši zvanu tur e̦ze̦rā žē̦li mūdam LP. V, 392. kausuos mana misa mūd Stari I, 338. [Nebst gr. μῦϑος "Wort, Rede", ahd. mutilōn "murmeln" zur Wurzel von le. maut "brüllen".]

Avots: ME II, 677


mulda

II mùlda,

1) das Irrereden, das Irren; die Phantasie;

2) die Plackerei:
kam nu mums ve̦ltu muldu un kavēkli taisāt? Niek. pag, šķelmi, nakts vidū mums tādu muldu taisīt! Niek.

Avots: ME II, 664


muldēt

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]

Avots: ME II, 664


mulsēt

mul˜sêt, -ẽju,

1) verwirrt reden
[Kreuzb.], Ruj., n. U.;

2) = mùlsinât Lub., [Rainis VI, 395.]

Avots: ME II, 665


mulstīt

II mulstît U., = muldêt. [Refl. -tiês,

1) unsinnig reden:
kuo tu mulsties 2? Janš Dzimtene V, 337;

2) sinnlos und liederlich arbeiten:
kuo tu tur mulˆstiês? Grawendahl.]

Avots: ME II, 665


murdi

murdi,

1) ein Sprudel;

2) Konfusion
L.; unverständliches Reden, Murmeln, Fieberphantasie [Kreuzb., mur̃di Ruj., mùrdi 2 Warkl., Bers.]: murduos runāt, nicht wissen, was man redet L.;

[3) Spektakel
Bergm. n. U. - In der Bed. 3 (und 1?) nach Leksien Nom. 190 wohl aus estn. murd "Gedränge"].

Avots: ME II, 668


murdoņa

murduoņa,

1) das Murmeln, Geflüster; Sprudeln
Grünh.;

[2) "jem., der im Schlaf redet"
Warkl.].

Avots: ME II, 668


murga

I mùrga, comm., einer, der weder in seiner Rede, noch bei seiner Arbeit vom Flecke kommt, ein saumseliger Mensch C.; (auch: murgs Lub.); [mur̃ga Ruj., der Faselhans]; der Träumer L., Al.

Avots: ME II, 669


mūrīt

mũrît, -īju,

1) = mũrêt 1 Dunika, Iw., Kal., Lng., OB., Rutzau, Schrunden;

2) Unsinn reden
Dunika. Vgl. mũrîtiês ME. II, 679.

Avots: EH I, 839


murmēt

mur̂mêt (li. murmėti "murren"), -ẽju, intr., ["leise reden" Warkl.]; stammeln, murmeln Smilt.: [tas murmē̦dams vien nuogāja pruojām Pas. II, 178 aus O. - Bartau].

Avots: ME II, 670


murmiķis

murmiķis "jem., der ver worren redet" N. - Peb.]

Avots: ME II, 670


murmulis

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671


muršķināt

II muršķinât, Unwahres reden Lettg.; undeutlich sprechen (mit ur̂ ) Gr.-Buschh.; murren, schnurren: kaķis ē̦zdams muršķina Lettg.; "= mur̂minât" Lubn. n. FBR. XV1I,138 (mit ur̂ ). aita mur̂šķina ("brē̦c") Erlaa, ("neskaņi blēj") Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 835


musināt

musinât, mušinât Hr.,

1) intr., unterm Bart brummen
L., flüstern, murmeln, leise zischend reden St., rauen U.;

2) tr., hetzen, aufwiegeln:
kam tu viņu musini Sudr. E. Subst. musinãjums, die Aufwiegeln; musinâtãjs, der Hetzer, Aufwiegler: musinātāji, kas pūlējās arī dažas Krievijas pilsē̦tās sacelt nekārtības A. XX, 195; musinātāji, irre führende Gesiter Plūd. [Wohl zur Wurzel von maut "brüllen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 498 f.]

Avots: ME II, 672


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


mutīgs

mutîgs, mundfertig, schlagfertig (beim Reden): tu esi gan mutīgs puika LP. V, 287. viņai katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt mutīgajam bajāram Vēr. II, 191.

Avots: ME II, 675


naids

naîds, naîdus [PS.], Autz n. U., feindliche Gesinnung, Zwietracht, Hass, Feindschaft: naidā (naidū) dzīvuot, būt, in Zwietracht leben. ne meitiņa naidu cēla BW. 6511. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu Kaudz. M. meita naidu neturēja BW. 6511. nu tuos naidus saderēja (beilegen) BW. 1611. naida (naidus) vīri, feindliche Männer Dok. A., BW. III, 1, 39. [Nebst nîst, nîdêt zu li. paniedėtas "verachtet", ai. níndati (pass. nidyátē) "schmäht, verachtet", av. nāismī "schmähe, got. ganaitjan "lästern", gr. ὄνειδος "Schmährede, Schimpf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 193, Būga KSn. I, 273 f., Boisacq dict. 703.]

Avots: ME II, 689


nākt

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. 2 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700


namnieks

namnieks [(li. naminiekas "Hausgenosse"), gen. pl. namnieku LAR. II, 41 aus einer Handschrift v. J. 1625],

1) ein Kaufmann in der Stadt:
lai nāk Rīgas namnieciņi, siekiem naudu mēŗuodami BW. 28283. visi Rīgas namnieciņi skatījās, kur vāci brauc 2418. cik namnieks (nama tē̦vs) devis par preci, ar tik bijis jābūt mierā A. XV, 2, 370. kāds saimnieks aizvedi rudeni linus uz Rīgu un tuos pārdevis namniekam LP. VI, 76. namnieki, namu tē̦vi agrākie tirgus kungi, kas uzpirka nuo lauciniekiem ieve̦stup preci, sevišķi linus Konv. 2 2864;

2) der Stadtwirt, wo der Bauer einkehrt
Manz.: kas piede̦r muižiekam nē̦sāt, tuo nē̦sā namniek(i) un preceniek(i)!

3) namnieķelis, der Häusler:
bijis nabags namnieķelis LP. VII, 776;

4) der Hausbesitzer in der Stadt:
bet namnieks zinās glabāt druošībā Hug.;

5) der Bürger
(bibl.): runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm, redet doch vor den Ohren aller Männer Richter 9, 2.

Avots: ME II, 692


nātns

nâtns,

1) als Hauptwort, die Leinwand
(im Nom. selten): izbālējis kâ nātns Apsk.; (häufiger im Gen. Sg. u. Pl. nātna aude̦kls, Linnenzeig; nātna, nātnu bikses, drēbes, Hosen, Kleider aus Leinwand; nātnu zeķes, Zwirnstrümpfe; so auch übertragen: nātna zirdziņš, die Schindmähre LP. VII, 36, Līn., Matk. muļķītim ieduod tādu nātna ķēvīti LP. IV, 77;

2) [nâns Wolm., Serbigal Neuenb., C., Peb., Bers., nâns 2 Salis, Ruj. Līn., Lautb.] als Adj., leinen, zwirnen:
baznīca un guoduos valkāja smalkus, baltus, nātnus (neben nātna) autus Etn. IV, 109. viņš savu pulveri taisīja nuo nātnām (neben nātna, nātnu) lupatām Aps.; nātnas drēbes neben nātna und nātnu drēbes. nātnais, fig., die Schindmähre Etn. II, 87; [nâtna 2 ķēve Nigr., eine schwächliche Stute; in Lis. aber sei nâtns zirgs (in scherzafter Rede) - ein weiss und schwaches Pferd. - nâtns gehört wohl (mit einer Urbed. "aus Nesseln") zu nâtre, s. Fick BB. II, 210 und Persson Beitr. 813].

Avots: ME II, 702


negaiss

negàiss: (Redensart) n. zina, kas šam tuo stāstīja! Saikava.

Avots: EH II, 11


ņergāties

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties 2 kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900


ņerkt

[*ņer̂kt 2, prt. ņer̂cu 2 Ruj. "schwach und undeutlich sprechen; Unsinn reden."]

Avots: ME II, 901


neslava

neslava, neslave Spr., [Zaļmuiža], böser Ruf, üble Nachrede: neslavu kādam celt, darīt, laist, jemand in üble Nachrede bringen. šuogad, tautas, nejājiet, neslavītes nedariet! BW. 7837. negribu nākt neslavā un neguodā Lautb.

Avots: ME II, 733


nevīšu

nevĩšu, in Verbindung mit vīšu: vīšu nevīšu runāt, Unsinn reden, ohne Sinn und Verstand reden, reden, was weder Hand, noch Fuss hat Līn.

Avots: ME II, 740


neziņa

neziņa [li. nežinia "невѣдѣнiе" Miežinis],

1) die Unwissenheit, Bewusstlosigkeit, Verlegenheit:
nepalieci iekš neziņas! Manz. jūs gribat mani atstāt neziņā Asp. gāju kâ neziņā Saul. pirmā brīdī bija apjucis un neziņā A. XII, 732. viņš brīdi stāv kâ neziņā Druva II, 907. palika stāvuot neziņā, kuo darīt, kuo nē A. XVIII, 315. apduomā, ka tu katru neziņā izduotu kapeiku nuozuodzi saviem pēcnākamiem! Blaum. nemiņa aiz manis, neziņa priekšā Rainis. [runāt ziņā "dummes Zeug reden" Celm.] par neziņu daudz, überaus viel;

2) die Spurlosigkeit, das Verderben, Unglück
Lös. n. Etn. IV, 161: šitâ, brāļi, mēs dze̦rdami aiziesim neziņā BW. 20058. nu tu būsi neziņā(nelaimē 20393) 20392. kad tevi neziņā! hol dich der Kuckuck! Purap.;

3) comm., der(die) Unwissende
[Fest.]: lai smej un tādās neziņas! Zvanpūtis.

Avots: ME II, 741, 742


niekabīlis

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749


niekvaža

niekvaža, comm., ein Schwätzer: daudzas sievas ir lielas niekvažas Sassm. [Zu ai. vàdati "redet", oder vielmehr zu le. vazât?]

Avots: ME II, 751


nobaltot

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759


nočekstēt

nùočekstêt,

1) verkümmern (intr.)]:
nuoplīsis un nuočekstējis nabags Kat. kal. 1901, 37. [kâ uznāca sausums, tâ auzas nuočekstēja Vank.;

2) im Flüsterton (die Rede) beenden
Vank.]

Avots: ME II, 770


noklabināt

nùoklabinât, fakt. zu nùoklabêt, klappern lassen, machen: nuoklabināt runu, eine Rede ableiern, abhaspeln. Refl. - tiês, eine Zeitlang klappern, sich mit dem Klappern abgeben: viņš laiciņu ap durvīm nuoklabinājies Blaum.

Avots: ME II, 797


nokrapšķēt

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801


nolabināt

nùolabinât, ‡

2) streicheln und freundlich anreden
Dunika: n. suni.

Avots: EH II, 60


nolaucēt

[nùolàucêt 2

1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;

2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit āu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig, Lis.]

Avots: ME II, 808


nolaukšēties

[nùolaũkšêtiês,

1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;

2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit àu 2) Selsau, Lös., Sessw., Alswig. Lis]

Avots: ME II, 808


noliegt

nùoliêgt, tr.,

1) ableugnen, in Abrede stellen, negieren:
dabas pētnieki tuo nuoliedz Latv.;

2) verbieten:
skuoluotājs stingri nuoliedza runča palmu Aps. Reefl. - tiês,

1) in Abrede stellen:
viņš tik svē̦ti nuoliedzies un nuozvērējies A. XXI, 66. nuoliedzies, pie krūtīm sizdams, ka it ne˙kā nezinuot Upīte Medn. laiki

[2) sich weigern
U.] Subst. nùoliêdzẽjs, wer in Abrede stellt, ablaugnet, negiert; nùoliêgšana, das Ablaugnen, Negieren; nùoliêgums, die Ableugnung, die Negation: "ne" it nuolieguma vārdiņš.

Avots: ME II, 812


nolikt

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811


nomēļot

[nùomēļuôt,

1) eine Zeitlang plaudern:
sievas visu vakaru nuomēļuoja Kokn., Golg., Jürg., Lös., Ermes, Bers., AP. "... neduos vakariņu", viņš nuomēļuoja (sagte im Scherz?) izejuot Austriņš Nuopūtas vējā 124;

2) verleumden, heruntermachen
Lennew., Sessw., Lös., Nötk., Bers., Bauske, Mitau, Segwold, N. - Peb., Grünwald, Grünh., Ermes, Gramsden, Autz, Dickeln;

3) leere Phrasen reden:
uz jautājumu viņš nedeva nuoteiktas atbildes, bet šâ tâ nuomēļuoja un izgruozījās Vīt. - Refl. - tiês"?": viņš nuomēļuojies līdz negalam Bers.]

Avots: ME II, 819


nomutuļot

nùomutuļuôt: aufsprudeln - auch Behnen, Degunen, Tirs.; schnell eine Rede ableiern, schnell etwas aussprechen Berzgale, Welonen.

Avots: EH II, 71


nomutuļot

nùomutuļuôt, [aufsprudeln MSil.]: ūdens nuomutuļuojis LP. VII, 478. [viņš iegāzās upē ka nuomutuļuoja vien Jürg., C., Nötk., Autz, N. - Peb., Dickeln, Neuhausen, Salgaln, Siuxt, Swehthof, Sessw, Lennew., Kokn., Vīt., Bers.; in Kerstenbehm auch vom Rauchwirbel, in N. - Peb. auch von schnellem Lauf gebraucht: rati nuomutuļuoja (= nuoripuoja) nuo kalna Lenzenhof; "schwatzend verbringen": n. visu nakti Golg.; "eine Zeitlang undeutlich und unklar reden": viņš savu runu nuomutuļuoja Mar.]

Avots: ME II, 823


noraut

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838


noruna

nuoruna, nuoruņa, nuoruns Golg., Oppek., die Verabredung, Abmachung, Bedingung: viņš viņus tikai ar tādu nuorunu pieņēmis par sulaiņiem LP. VII, 801. pēc tuoreizējās nuorunas šāvejam bijis jāstāv lejā VI, 163. [nuorunas L. "die Abrede".]

Avots: ME II, 841


norunāt

nùorunât, tr.,

1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;

2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;

3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;

4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;

5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.

Avots: ME II, 841


nospriest

nùospriêst [li. nusprésti Tiž. II, 245],

1) tr., aburteilen, verfügen, bestimmen, abmachen, verabreden, entscheiden, beschliessen:
tiesa viņai nuosprieda astuoņus rubļus par gadu AU. vecenes, kas labprāt jaunuo ļaužu likteni nuospriež BW. III, 1, 53. viņš nuosprieda duot dē̦lu skuolā Purap.;

[2) upe nuospriesta, der Fluss hat sich mit dem ersten, dünnen Eise bedeckt
Lubn. n. Celm.].

Avots: ME II, 857


novervelēt

nùovervelêt,

1) [sich mit Schimmel überziehen
Wid.;

2) (mit er̂ 2 ) eine Zeitlang durch-einander reden Lis.; murmelnd schnell aussprechen:
viņš savu runu nuover̂velēja kâ žīds Jürg.; murmelnd die Zeit verbringen: n. visu vakaru Jürg.;

3) aufsprudeln:
ūdens vien nnover̂velēja Lis.;

4) "hingehen"
Warkl.]

Avots: ME II, 885


novilkt

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887


ņurdulis

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis 2 Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906


ņurgus

ņurgus, der Streit, das Gerede U.

Avots: ME II, 906


ņuroņa

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907


nūž

nũž in Salis nûž 2], Interj. zur Beruhigung der Kühe beim Melken: ja grib teikt, lai guovs stāv mierīgi,! BW. 28911. Dazu das Substantiv nūža, als Anredeform für eine Kuh.

Avots: ME II, 755


pabildināt

pabilˆdinât: kad iet gaŗām, tad ik˙reizes mani pabildina AP., Heidenfeld, Lubn., Ramkau, Sessw. ‡ Subst. pabilˆdinãjums, die Anrede; der Gruss AP.: pateicuos par pabildinājumu!

Avots: EH II, 120


pabildināt

pabilˆdinât, tr., anreden Grünh.: pal˙dies, ka pābildinājāt nabadziņu Austr. cik tu mani pabildini, tik es tevis nuoraudāju BW. 9318.

Avots: ME III, 8


pačužināt

pačužinât, tr.,

[1) ein wenig summend od. zuredend (ein Kind) zu beruhigen suchen
Bers.];

2) ein wenig lockern, aufktopfen:
gultu. pa, es tev pačužināšu vietu Vārpa, Vīt. Refl. -tiês,

[1) ein wenig in einer raschelnden Masse wühlen
Lennew., Alt-Rahden]: ej nu vēl pačužinies Vīt.;

[2) ein wenig trödeln:
pienāks, pačužināsies, paēdīs, - un es lai maksāju algu! Jürg.; "lē̦ni taisīties jeb rīkuoties" Peb. u. a.;

3) eine Weile still und freundlich sich unterhalten
MSil.; "pamīlināties, pajuokuot" Sessau].

Avots: ME III, 14


padabāt

I padabât Heidenfeld, Lubn., Schwitten, Sessw., jemandem nach dem Sinne reden od. handeln (in Schwitten angeblich weniger stark als izdabât): viņš man grib p.

Avots: EH II, 125


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


palkans

[palkans "?": viss (die Rede ist von Getränken) tāds palkans (fade?) De̦glavs Rīga II, 2, 1057.]

Avots: ME III, 62


panckas

pañckas [auch Serbigal, Ronneb., AP., Dond., Salis, pan̂ckas 2 Dunika, Līn.], pañcakas Karls.,

1) zerlumpte Kleider, Lumpen, Fetzen, der Plunder; ein Bündel
Mar.: viņš apģērbies ve̦cās panckās LP. VI, 600. pruotat kaunu, sveši laudis, kaŗat panckas mugurā! BW. 26139, 1. kuo tu tās panckas tik daudz krāj? Līg. nuo panckām ārā juokuot, zuobuot, rāt, smiet, bis zum äussersten foppen, asen, schimpfen, verhöhnen: muļķītis šuo nu zuobuo nuo panckām ārā LP. VI, 427. tie mani smies pa˙visam nuo panckām ārā Degl. pilsētnieki izzuobuo šuo nuo panckām LP. IV, 80;

2) das Lumpengesindel:
ārā; panckas! Druva II, 666;

[3) das Gerede, Geklatsch Dunika:
kuo jūs, māt, ļaužu panckas varat savākt? lai ciema sluotas un nieku pe̦ras peŗ savus niekus, cik gribē̦damas Janš. Dzimtene V, 432].

Avots: ME III, 76



pārcirst

pãrcìrst, ‡

2) unvollkommen (flüchtig) zerhauen
Auleja; ‡

3) "?": viņi līda līdumus ... un ierīkuoja tīrumus ... kad viņi pārcirta mežus ... Jürgens 5; ‡

4) (die Rede eines andern) schroff unterbrechen:
Vilis pārcē̦rt: "ar rungu ruokā viņa jāmeklē" Brigadere Dievs, daba, darbs 146.

Avots: EH XIII, 197


pārrunāt

pãrrunât,

2): auch Dickeln, ("atrunāt") Ihlen, Serbig., Sess.: ve̦lns gan gribējis vīru p. (umstimmen)
Pas. V, 136. viņa gribēja ... braukt ...; bet es pārrunāju, lai paliek Jauns. Neskaties saulē 169. Juris nav pārrunājams (nicht zu überzeugen) Burtnieks 1936, S. 87; ‡

5) im Sprechen übertreffen
("veiklāk, stiprāk runāt") Schrunden. Refl. -tiês,

2) ļauties p., sich überreden (überzeugen) lassen:
tas tuomē̦r ļaunas p. Pas. IV, 99. viņš neliekas p., er lässt sich nichts einreden Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "einreden").

Avots: EH XIII, 209


pārrunāt

pãrrunât, tr.,

1) besprechen, abhandeln:
dažādus jautājumus;

2) überreden:
sargāties, ka jūsu sirds netuop pārrunāta! V Mos. 11, 16;

[3) verbessernd, ergänzend reden
U.;

4) überhin reden
U.] Refl. -tiês, sich versprechen: vienreiz e̦suot pārrunājies sakāmuos vārdus LP. VII, 912.

Avots: ME III, 173


pārtiešām

pãrtìešãm [Frauenb.], pãrtìeši, pãrtìešu, pãrtìešus, pãrtìešâ, gerade, auf dem Richtwege, ohne Umweg, ohne Umschweif: viņš gāja pārtiešām pa lauku Grünh. [Indriķis ar Andruli devās pārtiešu pa kaimiņu laukiem mājup Janš. Dzimtene 2 I, 103. ejuot pārtiešus pa ganu te̦kām un malkas ceļiem V, 483]. stirniņa luobj pārtiešu vien, pārtiešu vien LP. I, 140. steidzas, cik spē̦dams, tiešām vien (pārtiešus) uz tuo pusi skriet LP. VI, 26; VII, 273. pār tieši runāt, geradeaus, freimütig, ohne Umschweif reden Oscheneeken. tas ir tāds pārtiešām cilvēciņš, das ist ein gutmütiger Mensch, der keine Umwege kennt. pāŗtiešus ņe̦muot, im allgemeinen Lautb. [Nach U. in Livl. ungebtäuchlich.]

Avots: ME III, 183


paruna

paruna, paruņa,

1) das Sprichwort:
krāt latviešu parunas;

2) das Gerede, Gerücht:
ļaužu paruņas jau sen daudzināja, ka pie vęcā uozuola atruoduoties ierakta lāde ar naudu LP. VlI, 1147.

Avots: ME III, 92


parunāt

parunât, tr., intr.,

1) etwas reden, klatschen, Gerüchte verbreiten:
ļaudis parunājuši, ka... LP. VII, 686;

2) beklatschen, verleumden:
es klausuos aiz durvīm, iekšā mani parunāja (gew.: aprunāja) BW. 8603, 1;

3) jemand um etwas bitten -
mit dem Dat. der Pers. u. Akk. der Sache: parunā tik kungam zārku LP. IV, 220. ieiesim nakts māju parunāt! V, 202;

4) reden, sprechen nach den Zeitwörtern - können, dürfen:
ļaužu dēļ nedrīkstēju ar puisīti parunāt BWp. 2 8643. Refl. -tiês, ein wenig gemütlich reden, plaudern: tur var arī brīdi vēl kuopā pabūt un parunāties Janš.

Avots: ME III, 92


pasaka

pasaka,

1): sataisījis pasakas (= sate̦nkājis) Kreiļam par manim Seyershof. sliktas pasakas (= te̦nkas) AP. pasakas teikt (schwatzen, sich unterhalten)
Salis. nesmukas pasakas (Gerede) bij izgājušas ebenda. izrunātas pasakas (= nuostāsti) nuo ve̦ciem laikiem ebenda. vai tai naktī kuo saķērāt? - pasakas (Unsinn, keine Rede davon)! bij jānāk atkal uotru nakti Siuxt.

Avots: EH XIII, 169


pasaka

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93


pasilija

pasilija, pasaliņa Mag. XIII, 2, 55 (nach dem russ. поселенiе, wobei die Endung -ija durch den dem Redenden vorschwebenden Verschickungsort Sibirija, Sibirien, zu erklären ist, weshalb auch manche Pasilija mit grossem Anfangsbuchstaben schreiben, z. B. MWM. VI, 29), die Verschickung, Verbannung: bet Indriķi ve̦cais pilskungs būšuot aizdzīt uz pasiliju Degl. tevi aizsūtīs uz pasiliju Zeib.

Avots: ME III, 98


paslepš

paslepš AP., = paslepšu; p. runāt "undeutlich (dumpfig) reden" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 174


patapi

patapi, patapen Lös., patapeni, patapiņ Laud., patapiņi, patāpu, Adv.,

1) langsam, sachte, saumselig
Lös. n. Etn. IV, 163: aust[i], gaismiņa, patapiņ (Var.: patapen, pataupiņ)! BW. 7648. lē̦ni, lē̦ni, patapeni manu pūru ritiniet! 16679, 3. lē̦ni, lē̦ni, patapiņu (Var.: patapiņi 22630) vedu laisku druviņā 22629. jūdz patapu kumeliņu! 26280. tik patapiņ adīdama, par nedēļu cimda nenuoadīsi Laud. iet tik patapiņ kâ pēc nāves;

2) patapi, etwas knapp, wenig
U.: [patapi runāt U., wenig od. sachte reden.] saimniece man tâ patapi maizes duod, die Wirtin gibt mir das Brot knapp Kronw. (wohl richtiger: gibt mir saumselig, ungern). Zu patapt.

Avots: ME III, 118, 119


paukšēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128


paukšķēt

paũkš(ķ)êt,

1) schallen, knallen:
zirņi krīt, ka paukšķ vien Sissegal. rieksts ugunī sprāgdams paukš Wessen. lieku paukšķēt korķim Stari I, 283. lūzīs de̦sa paukšķē̦dama BW. 19385. duot pa muguru, ka paukšķ vien. iet, ka paukš vien Lös.;

2) paukšķêt Erlaa, ohne Unterlass (nicht stark) schelten;

3) paukšêt, ohne Unterlass reden:
kuo tu te tik daudz paukši? Jürg. Vgl. li. pàuškėti od. paukštėti "knallen", paukšė´ti "klopfen" bei Būga KZ. LII, 290.

Avots: ME III, 128


pavads

pavads (li. pãvadas "ein Mittel als Führer zum Zweck", r. пóводъ "Zügel"),

1) gew. der Pl. pavadi, das Geleite:
māsai gāja pavaduos BW: 20154, 5. braucis nuo rīdzinieku pavadiem uz mājām LP. VII, 243. biju līķa pavaduos un izvaduos Etn. IV, 34. pavada vārdi, die Begräbnisrede A. v. J. 1901, S. 332;

2) der Begleiter:
ganiņam sviests, maizīte, kas ganiņa pavadam? BW. 28871. vai tu viens pats brauksi nuo mājas, vai ņemsi pavadu līdz? Vīt. 27;

3) pavadi, Futterfuhren, welche die eigentlichen, weiter gehenden Fuhren eine Strecke begleiten
U.;

4) der (Pferde) Zügel
U.

Avots: ME III, 131


pelt

pelˆt, peļu, pêlu, schmähen, lästern, verleumden: pēla mani nîknu, bargu, vairāk pēla netikušu BW. 21798, 4. peļu savu netikumu BW. 6924. atraikn[i]s mani peltin pēla BW: 9712. Refl. -tiês, verschmäht werden: izšaut smuka truokšņa dēļ arī nepeļas (ist nicht zu verschmähen) Seibolt. Subst. pêlẽjs, pê̦lãjs, der Schmäher. pē̦lums, das abgeschlossene Schmähen, die Schmähung Biel. t. dz. 2363. Vielleicht nebst paļas zu la. appellāre "anreden", compellāre "anrufen, scheiten", interpellāre "dazwischen reden" (die Bedeutung von le. pelt könnte zuerst in appelt, nuopelt entstanden sein, vgl. aprunât), woneben mit s- ahd. spellōn "erzählen", s. Walde Wrtb. 2 52.

Avots: ME III, 198


penterēt

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200


pērkons

pḕ̦rkuôns Jūrg., C., Wolm., Serbigal, PS., Neuenb., pê̦rkuons 2 Līn., Dunika, Bauske, pḕ̦rkuõns AP., pḕ̦rkuonis N.-Peb., Schwanb., pê̦rkuonis 2 Dond., Wandsen,

1) der Donner, auch personifiziert, der Donnergott:
pē̦rkuons rūc, dūc, rīb, es donnert; p. speŗ, iespeŗ, der Blitz schlägt ein. tālienē dunēja pē̦rkuons MWM. 1896, S. 803. pē̦rkuons kājās Ronneb. n. RKr. XVI, 52. pērkuons rājas, es donnert Aus. I, 6. Sprw.: pē̦rkuons tavās (skauģa) ausīs! pē̦rkuoniņš rūcināja BW. 28826. pē̦rkuoņi, zibiņi dē̦la māti saspārdīja BW. 23177, 9, līguo dievs ar pē̦rkuoni BW. 32955, 1. dieva dē̦li sarājās ar pē̦rkuona vagarīti BW. 33756. pē̦rkuoniņš, aiziedams, saspeŗ ze̦lta uozuoliņu 34047, 4; pē̦rkuona lietus, Gewitterregen; pē̦rkuona mākuoņi, Gewitterwolken; pē̦rkuoņa dē̦li Aus. I, 3, die Söhne des Donnergottes; pē̦rkuoņa turnis, eine turmförmige Wolke Dond.;

2) in Redensarten:
ka(d) tevi pē̦rkuons, deviņi, trejdeviņi pē̦rkuoni! Mag. XX, 3, 55, ka tevi simti pē̦rkuoni! dass dich hundert Donner! Mag. XX, 3, 32;

3) pē̦rkuona od. pē̦r kuoņa kaza, auch pē̦rkuoņkaza Tals., die Bekassine (scolopax gallinago);

4) zirgam pē̦rkuoņi, das Pferd kreppt
U. Nebst pḕ̦rkūns, apr. percunis "Donner" und vielleicht an. Fjo,rgyn, die Mutter des Donnergottes, wohl als "der Schtagende" zu einer Wurzelform perq- "schlagen" neben per- (in le. pḕrt) und perg- (in arm. harkanem und air. orgim "schlage"), vgl. slav. perunъ "Donnerkeil, Donnergott" (mit dem Suffix von le. pē̦rkauns) zu aksl. pero, "schlage", (so nach Lidén Arm. Stud. 88 ff., Wiedemann BB. XXVIII, 6 ff., von Grienberger Afsl. Phil. XVIII, 12, Meillet Esquisse 100 f., Petersson IF. XXIII 403, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgi Wrtb. II, 43, vgi auch die Literatur bei Feist got. etym. Wrtb z 102 f.). Zu derselben Wurzelform perq- gehören vielleicht auch slav. *porkъ "Mauerbrecher"; Schleuder" und (?) *pьrčь "Ziegenbock", sowie (?) li. pirkià "изба, хата" , wenn es ursprünglich ein "Waschhaus" war.

Avots: ME III, 209


piebaldzēni

piẽbaldzẽ̦ni, die Leute von Pebalg (Piẽbalˆga): piebaldzē̦ni āžu dīrātāji (eine Redensart).

Avots: ME III, 237


piebildēt

pìebildêt,

1) erwähnen:
nule kâ (eben) piebîldē̦ts 2 Lautb.;

2) anreden
LKVv.;

3) = piebilst 2 Ruj., Adiamünde, Warkl.

Avots: ME III, 239


piebilst

pìebilˆst,

1) anreden
U.;

2) in die Rede einschliessen
Neik. n. U.; bemerken, hinzufügen: sieva vēl piebilda Dīcm. pas. v. I, 32. tur būtu dažs kas piebilstams A. XX, 719.

Avots: ME III, 239


piedergt

pìedergt,

1) mit unangenehmem Gerede vollschwatzen
Bers., Sessw.: Emilija pieder̂dza tai pilnas ausīs Saul. III, 108;

2) "verunreinigen (eine Speise, ein Getrank od. Gefäss)"
Ekau.

Avots: ME III, 244


pieglaust

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251


piegodināt

pìegùodinât,

1) zur Genüge Ehren erweisen:
tuo ne˙kad nevar pieguodināt;

2) zuschreiben (redend):
viņi man tādu darbu pieguodinājuši, kāda nee̦smu strādājis Janš.

Avots: ME III, 253


piekalpot

pìekal˜puôt,

1 ) mehr als verabredet dienen:
p. saimniekam vēl vienu dienu Ronneb.;

2) zur Befriedigung dienen:
nevaru viņam diezgan labi piekalpuot MSil., N.-Peb.;

3) ausserdem dienen:
es maksāju par istabu naudā un vēl piekalpuoju dienas lauka darbuos Golg.;

4) dienend erlangen:
kuo nu plēsies? ta kâ tâ ne˙kuo vairāk nepiekalpuosi! Mitau.

Avots: ME III, 255


pielabināt

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264


pielaidīgs

pìelaîdîgs,

1) sich anschmiegend:
smuidruos augumus ietērpj pielaidīgi uzvalki stud. Jansona duomas 15. pielaidīgais ķermenis Jaun. mežk. 37;

2) nachgiebig
Etn. IV, 163: tē̦vs pielaidīgākā balsī teic Vīt. 74; sich erbitten (Smilten) od. Überreden (Seppkull) lassend;

3) gelinde (vom Wetter):
kad ziemā sala drusku paliek lē̦nāka, pielaižas, tad ir pielaidīgs laiks Grünh.;

4) "gefällig"
Gr.-Würzau: katram aug sava maguonīte, kur nu vēl tādam pielaidīgam zē̦nam! Jaun. mežk. 7.

Avots: ME III, 264


pielauzt

pìelaûzt,

1) dazu-, hinzubrechen, -pflücken;

2) zur Genüge, zum Überfluss brechen, pflücken; brechend, pflückend anfüllen:
vērsis pielauž ar ragiem kuoku ... un stāj pie darba Pas. I, 245 (aus Birzgaļi). pielauž sluotu III, 121. redzi, kādas es skaistas sēnes pielauzu! Zalktis I, 26;

3) überreden, bewegen:
Tīlupis nebij tik viegli pielaužams Alm. pagāns nebeidzās lūgties, kamē̦r ... māti pielauza atstāt... savu bē̦rnu LP. VII, 41. nepielaužami bērni, Kinder, denen man das Lesen nicht beibringen kann U. Refl. -tiês,

1) gewaltsam losstürzen auf etw.:
visi ļaudis ... pielauzās tuo mūri apgāzt Glück II Sam. 20, 15;

2) hart bedrängen:
jau dumpis namam pielauzās Mag. II, 3, 2. kad ve̦lns man pielaužas Dziesmu gr. 280.

Avots: ME III, 265, 266


pielēnot

pìelē̦nuôt, besänftigend, beschwichtigend wozu überreden Druw., Sessw.: Vilis dzīrās atkal pielē̦nuot tevi, lai ejuot šim uz vakara cēlienu palīgā Saul. Druva III, 2. māte pielē̦nuoja tē̦vu ņemt padzītuo dē̦lu atpakaļ Druw.

Avots: ME III, 266


pielūgt

pìelùgt,

1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;

2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,

1) sich erbitten
U.;

2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;

3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.

Avots: ME III, 269


piemācīt

pìemācît, beeinflussen, bereden, dazulehren Spr.: piemācīja nelaimīguo sieviņu, lai tā me̦klē̦tu palīdzību JK. ve̦lns māsu piemācīja aizsūtīt aizsūtīt brāli uz... ... Pas. III, 318. tev nu būs tuo vārdu nuo manas mutes klausīt un tuos nuo manas puses piemācīt Glück Ezech. 33, 7. Refl. -tiês,

1) sich bereden, beeinflussen lassen:
neļaujas piemācīties Glück Ezech. 33, 4;

2) hinzulernen.

Avots: ME III, 271


pierunāt

pìerunât,

1) nebenbei erwähnen
Bergm˙n.U,;

2) sprechend erreichen, das Ausgesprochene heraufbeschwören:
taisnība sakāmam vārdam, ka tuo, kuo runā, reiz pierunā Janš. Dzimtene 2 I, 334;

3) bereden, (zu etw.) bewegen:
runā tē̦vs, runā māte, runā pieci bāleliņi, manis vienas nevarēja tautiņām (Var.: tautiņās) pierunāt BW. 14997. māsiņ..., kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? 24547, 4. palīdziet, labi ļaudis, meitu mātes pieŗunāt! 14790. tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. vīŗs pierunājis kādus biedrus par līdzgājējiem VII, 1126;

4) antragen, vortragen (z. B. beim Gericht)
Bergm. n. U.;

5) nācu pierunāt Angern n. U., = atnācu rakstīties;

6) mit Zauberworten versehen
Oppek. n. U.: pierunāts papīris. Refl. -tiês, sich überreden; einander überreden: tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP.III, 100.

Avots: ME III, 286


piesēst

pìesêst,

1) sich setzen:
piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U. piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53. nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis. vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267. kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;

2) sitzend andrücken, sich draufsetzen:
sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;

3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen: es piesēdu (Var.: apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var. pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558. pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304. starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl. -tiês,

1) sich (an etwas) setzen:
pie liepiņas piesēduos VL. ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;

2) sich (mit Sitzenden) anfüllen:
uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2. (krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.

Avots: ME III, 288, 289


piešķindināt

pìešķindinât, tr. und intr., (mit Gläsern) anstossen, anläuten: pie glāzēm tapa piešķindināts A. v. J. 1896, S. 263. Gurķa kungs piešķindināja galda runu (kündete anstossend die Tischrede an) MWM. VIII, 726. uzgājis uz lievenēm un lē̦ni piešķindinājis, viņš drīzi dzirdēja veŗam istabas durvis Janš. Dzimtene V, 295.

Avots: ME III, 300


piešķutēt

pìešķutêt "zu etwas überreden, bewegen" Vank.

Avots: ME III, 301


pieslāvīt

pìeslàvît 2 , -īju, mit Gerüchten od. Nachreden anfüllen: par tuo meitu viss pagasts pieslāvīts Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 292


piespokot

pìespuokuôt,

1) reden, was später in Erfüllung geht
Frauenb., (von Unerwünschtem) Libau;

2) "pîemuļķuot" (mit ) Schibbenhof.

Avots: ME III, 296


pietresēt

pìetresêt, mit leerem Gerede, Geklatsch erfüllen: tā mātīte visu pagastu pietresējusi Tirs.

Avots: ME III, 305


pietrūkt

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306


pievārdot

pìevā`rduôt, überreden, (zu etw.) bereden.

Avots: ME III, 308


piežaut

II pìežaût, (Dummheiten) zusammenreden: p. visādu muļķību Swirdsen in Lettg.

Avots: ME III, 313


piliņģis

piliņģis, = pīlādzis: kuo līdz daiļš piliņģīt[i]s, kad nav uogu galiņā? BW. 11916, 2 var.; C. kennt eine Redensart aizskrēja kâ piliņģis (sehr schnell) mit unbekannter Bed. von piliņģis.

Avots: ME III, 215


pirkša

pirkša,

1) "?": raganas.. prasa: "paiķa pirkša, kur iesi?" Etn. III, 90;

2) pir̃kša "jem., der zur Unzeit od. Unsinn redet"
Serben, Sermus, Seppkull, Ruj.;

3) = pirkška N.-Peb.

Avots: ME III, 224


pirkšēt

I pir̃kšêt, -u, -ēju, Unsinn reden Ruj.

Avots: ME III, 224


pļaka

II pļaka, das Geklatsch, die üble Nachrede Freiziņ; vgl. pļe̦kas.

Avots: ME III, 365


plaknīt

plaknît (-ĩju) vēju "Unsinn reden": kuo tu plaknī vēju? Hofzumberge.

Avots: ME III, 316


pļampas

pļampas Wid., pļàmpas 2 Mar. n. RKr. XV, 132, das Geklatsch, der Leumund, üble Nachrede: par viņu iet visādas pļampas apkārt.

Avots: ME III, 365


plašs

plašs,

1) weit, breit, geräumig, ausgebreitet, ausgedehnt:
plaši lauki. plašie tīrumiņi BW. 28245, 3 var. visa plaša (Var.: plata) pasaulīte (die weite Welt) BW. 32909 var. Sprw.: labāk šaurā vē̦de̦rā nekâ plašā pasaulē. plašs skats, ein weiter Blick (eig. u. fig.);

2) ausführlich, weitläufig:
plašā runa, weitläufiges Reden U.;

3) reichlich, wohlbehäbig
U.: plaša dzīvuošana, aufgehnlassende Lebensweise U. Subst. plašums,

1) die Weite, Breite, Ausdehnung, weiter Raum;

2) die Weitläufigkeit;

3) die Reichlichkeit:
visādu lietu plašums, Fülle von allem Möglichen, allem Nötigen U. Zu plats.

Avots: ME III, 320, 321


plāt

plãt, plât 2 Karls., plàt 2 Kr., plāju (li. plóti "breitschlagen"),

1) plãt Behnen, Bauske, plàt 2 Kreuzb., Golg., ausbreiten;
plāt vaļā runu, eine Rede vom Stapel lassen Grünh. viņš . . . plāja kādu zuoles gabalu Jauns. kad sapnī plāceni ce̦p, tad dzīvē plāj ar valuodām apkārt Bers. n. Etn. I, 79;

2) plàt 2 Lis., Kl., Golg., Bers., dünn, platt machen; dünn aufstreichen
L.: tâ skaita sievieši, priekš kāzām karašas plādami BW. III, 2, S. 3. lācīšam liela ķe̦lva, tas plāceņu plājējiņš BW. 2686. sāka (dzelzi) ar smaguo veseri plāt Plūd.;

3) "aufmachen, aufdecken"
Wid.;

4) "verschwenderisch sein"
Sunzel;

5) plât Saikava, Heidenfeld, (mit à 2 ) Kreuzb., niederstrecken:
labību gar zemi. Nebst plâns, plāns zu ae. flór "Diele", air. lár "solum, pavimentum", lám "Hand" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II. 61 ff.

Avots: ME III, 331


plātīt

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


plauskāt

I plauskât, Unsinn schwatzen Kalleten; Ableitang von *plauska "ein Schwützer" (zu plaûst I 2)? Vgl. aber auch li. pliauškiù "rede Unsinn", le. plaušģêt.

Avots: ME III, 327


pļerra

I pļe̦rra,

1) pļe̦r̃ra Dond. n. RKr. XVII, 47, C., comm., ein Schwätzer;

2) pļe̦r̃ra Lautb., eine Nachtwächterschnarre;

3) pļe̦r̃ra "te̦nkas (Gerede)" Schibbenhof.

Avots: ME III, 370


pluksterēt

pluksterêt, flunkern, Unwahres reden, am zu täuschen Jürg.

Avots: ME III, 355


plundurēt

plundurêt Wid., -ẽju, liederlich sein; sich herumtreiben. pluñdurêt(iês), bummeln; dummes Gerede führen: dzē̦rāji plundurē(jas) pa kruogu Jürg. Refl. -tiês, mit den Flügeln schlagen, hin und wieder aufflattern: plundurē̦damās skrēja pār šauta vista Tirzm.

Avots: ME III, 357


pļurkstēt

pļur̂kstêt C., Stenden, Ahs., pļur̂kstêt 2 Dond., pļurkšêt U., pļur̂kšêt C., Mar. n. RKr. XV, 132, pļur̂kšêt Salis, pļur̂kšķêt Kl., plurkšêt Karls., plur̂kšêt C., N.-Peb., Schwanb., Jürg. (in Jürg. daneben plur̃kšêt vom Geräusch einer Windmühle), plurkšķêt Naud., pļuršķêt Korwenhof, pļur̂šķêt Golg., -u, -ẽju, plaudern, schwatzen, leeres Zeug reden, faseln; pļurkstêt, vom Lär"m, den Enten im Wasser machen U.; pļurkšêt, rauschen, sprudeln (vom Wasser) U. Vgl. li. pliurkščiù "verursache in Flüssigkeiten den Schall pliur̃kšt".

Avots: ME III, 374


plušķēt

plušķêt (li. pluškẽti Lit. Mitt. I,134) Stari I, 342, -ẽju, plaudem, schwatzen, plappern Wessen. Zu li. pliauškiù "rede Unsinn", poln. pluskać "plätschern" u. a. bei Trautmann Wrtb. 226; vgl. auch plukšêt.

Avots: ME III, 359


plūst

plûst (li. plústi "überfliessen"), -stu, -du, intr.,

1) sich ergiessen, überströmen, ūberschwemmen
U.: ūdens, asaras plūst. alus plūst Aus. I, 7. re̦dzamas me̦lnas švītras, kur plūduši sviedri Vēr. I, 1393. kad mēs trīs šķirsimies, plūdīs žē̦las asariņas BW. 3635, 3. Mit dem Lok.: sievietes plūda asarās Sadz. viļņi 284. gulē̦tājs, sviedruos plūzdams... LP. VII, 424;

2) fig., sich ausbreiten, ruchbar werden
St., U.; valuoda plūst, von einer fliessenden Rede. - Subst. plûšana, das Fliessen, Strömen; plûdums, der Strom, der Guss, Fluss; bē̦gums un plūdums, Ebbe und Flut: mūžības bezdibenī nav ne plūduma, ne bē̦guma Pürs I, 78. Zu plaûst I.

Avots: ME III, 363


prastība

prastĩba,

1) die Gemeinheit, Gewöhnlichkeit, Einfachheit;

2) die Grobheit, grobe Redensart:
kas ar zemnieku ielaižas, tik prastības mantuo MWM. v. J. 1897, 683.

Avots: ME III, 378


prečoties

II prečuôtiês "liebäudeln·: ar viņu (die Rede ist von einer Mutter) prečuodamās, tu dažu labu reizi biji viumu piededzinājuse MWM. v. J. 1898, S. 685; scherzweise Heiratsvorschläge machen; scherzen mit Mädchen Nötk.

Avots: ME III, 385


pret

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386


priede

I priẽde, prìeds 2 , -s Eversmuiža n. FBR. VI, 38, die Kiefer (pinussilvestris L.). Etwa mit Metathese aus *piedre (vgl. brede aus bedre), und dies (wenn urspr.: die Harzige) zu gr. πῑδύω "lasse durchsintern, quelle hervor", an. fita "Fett", feitr "fett" u. a. (bei Walde Vergl. Wrtb. II, 75)?

Avots: ME III, 392


priekšvārds

prìekšvā`rds,* das Vorwort, die Vorrede: grāmatas priekšvārds.

Avots: ME III, 398


pukstēt

pukstêt, -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen:
sirds pukst, das Herz klopft. viņam sirds le̦c pukstē̦dama kâ jēriņam astīte zīžuot Stāsti Kraukļu kr. 9. - urdziņās un dūkstīs urdz un pukst Aps. I1, 31;

2) (ärgerlich) murmeln, bei sich reden
Für. I, Dunika: tas vēl gul un pukst Pas. III, 364 (aus Dond.)

Avots: ME III, 404


pulgot

pul˜guôt, tr.,

1) üble Nachrede führen, schmähen, verklatschen
U.: tu... pulguo dievu Glück Römer 2, 23. meitas nuo Sirijas tevi pulguoja Ezechiel 16, 57;

2) fressend schädigen:
gailis pulguo (knābā) miežus (tīrumā) Pas. III, 414. - Subst. pulguotājs Glück Apost. 13, 41, der Verächter. Aus liv. (p(u)olg "schmähen, lästern", s. Thomsen Beröringer 274; in den Psalmen2 wird es noch öfters mit o geschrieben.

Avots: ME III, 407


pulka

II pul˜ka: auch AP.; redeļu p. Orellen, Salis. grāmatu p., ein Stäbchen, mit dessen Hilfe Kinder lesen lernen Salis. punas p. "сердечник, шкварень" Karls.

Avots: EH II, 323


pulks

pùlks, pulˆks Mar. n. RKr. XVII, 108, auch pùlka U., N.-Autz,

1) substantivisch:

a) der (lebendige) Haufe, die Schar, eine Menge überhaupt:
Sprw. pulks vienu var uzturēt, viens pulka nevar vis. liels pulks ļaužu od. cilvē̦ku, eine Menge Leute. nuo pulkas Zb. XV, 237. ganāms pulks, die Herde. bišu pulks U., ein Volk Bienen. cilvē̦ki kustas pulciņiem (scharenweise) Aps. III, 3. izšķirties uz trim pretīgām pulkām Kaudz. M. 46. vēži kāpuši neapzināmiem pulkiem LP. III, 103. dziedam divi, neiet šurpu, neiet turpu; kad dziedāja liela pulka, kâ līguot nuolīguoja BW. 258. nāca viens, nāca divi, nu atnāca liela pulka 16229. liela pulka meitu nāca 7123. nuo šās pulkas meitiņām trūks vienai vainadziņš 24299, 1 var. augstmanim bijis (sic!) liela pulka mantas LP. VI, 788. izbeŗ lieluo pulku labzbas VII, 720. milti izbiruši liela pulka VI, 54. jājam, brāļi, vienu pulku (Var.: vienu ceļu, kuopā), lai nezviedza kumeliņi! BW. 13419, 2, pulkā iet Kav., pulkā jaukties, sich (in etwas) einmischen, sich ins Mittel legen. es arī iesperšu kādu vārdu pulkā, ich werde mich auch in die Rede mischen Alm. Kaislību varā 134;

b) das Regiment:
kājnieku, jātnieku p., das Infanterie-, Kavallerieregiment. kareivji nuo dažādām pulkām Kaudz.;

2) adjektivisch, zahlreich, viel
Salis: pulkās mājās Stenden. es satiku pulkus cilvē̦kus Mar. n. RKr. XVII, 140. viņš pulkiem palīdz ebenda. man pulkās vietās jātiek LP. VII, 630. nāci man līdz, kur tā pulkā nauda! VI, 179. uotram bij pulki bē̦rni VI, 701 (aus Nogallen);

3) pulks, adverbial,
S. pulku. Dürfte nebst li. pul˜kas "Haufen, Schar" zunächst aus slav. "ръlkъ" dass. entlehnt sein.

Avots: ME III, 407


pumpināt

I pum̂pinât 2 ,

1): brummen
(mit um) Preekuln n. BielU. kuo ... te pumpini (redest) niekus? Janš. Atpūta № 385, S. 5;

2): leise meldend anklopfen
(mit um) Preekuln n. BielU.: dvēselīte pumpināja pie dieviņa namdurvīm Tdz. 49529.

Avots: EH II, 324


puškārtin

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā`r 2 ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336


pusvaloda

pusvaluoda "?": vienai mātei bija trīs skaistas meitas. bet visas tādas pusvalaodas (die Rede geht von Mädchen, die einige Laute nicht richtig aussprechen können) LP. VI, 349.

Avots: ME III, 436


putrot

putruôt, putrât, -ãju, tr., intr.,

1) Grütze essen
Lind. n. U.;

2) viel schnattern, untereinander reden
U.; schnell sprechen Ulpisch: viņš tâ putruo, ka ne saprast nevar;

3) vermischen, unklar machen
(putrât) Drosth.

Avots: ME III, 443


raize

raîze: auch Heidenfeld, Saikava, S2ssw.; unbek. in Kortenhof, Linden in Kurl., N.-Laitzen; in Ermes, Schwitten u. a. plur. raîzes "Gram, Kummer" neben sg. raîze in Redensarten wie viņam par tuo maza r., er kümmert sich wenig darum; bē̦da, r. māmīņai BW. 3351 2 var. par akmiņiem nav ni˙kāda r. (braucht er sich nicht zu sorgen) Kaltenbr. kad vēl te saimniekuoja un kāvās ar raizi ... tē̦vs Anna Dzilna 55. lai mūžs būtu jāaizvada vienā raizē Vanagu ligzda 64. pārcietīsit raizi 26.

Avots: EH II, 351


raudzīt

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486


rēdes

rēdes Manz., U., Bielenstein Holzb. 537, 562, Lis. n. FBR. I, 30, rẽdes Abaushof, Salis, rē̦das Aps., Rossgeschmück Manz. Lettus, das Pferdegeschirr, Riemen U.: rēdēm (Var.: rē̦dām) kalti kumeli,rci BW. 5995 var. siksnītēm, rēdītēm kumeliņu neredzēja 31192. ar asinīm drēbes, zuobens, rē̦das Demonw 29. Aus mnd. gerede "Gerät, Zurüstung".

Avots: ME III, 517


rēdeskoks

rēdeskuoks U., der Fieberkuchen. Aus mnd. rede "Fieber" + koke "Kuchen".

Avots: ME III, 517



riekums

I riekums U., Bielenstein Halzb. 400, Lennew., Adsel, Ronneb., Mar., riẽkums Karls., Gr.-Sess., C., N.-Peb., Zabeln, Nötk., Dond., rìekums 2 Kr., Bers., Golg., ein undichter Kamm, womit das aufgeschorene Garn auf den Weberbaum gebracht wird, "šķieta veidā izgatavuots rīks, kuŗam ir re̦ti, apāļi, nuo kuoka izgatavuoti zuobiņi" A. XI, 84. Būga stellt es KZ. LI, 115 zu li. riẽkti "schneiden" (s. le. rika); in diesem Fall wäre es identisch mit riekums II. Es stammt aber nebst estn. rēfkamm "Weberkamm" wohl aus dem Germanischen (mnd. redekam "Spuleisen der Weber" stimmt nicht ganz in der Bed. dazu).

Avots: ME III, 545, 546


riet

riêt,

1): Grobheiten od. Unsinn reden
Auleja; "aprunāt un nuolamāt" Seyershof; "rāt vai runāt uotram daudz kuo virsū" Siuxt: stāv un rej un kledzina; rejama bumba, Schlaggewicht an der Uhr Dobl. n. BielU.;

2): kaķis rej cāļus Auleja. cūkas rej cita citu Iw. peļu vanags peies rej un ē̦d Sonnaxt. pe̦lē̦kā vista rej (= uzbrūk, knābj) baltuo Frauenb. Refl. -tiês: viņš tâ rejas (= rājas) pretī kâ se̦sks Siuxt. kuo jūs tur rejaties (schimpft einander)
kâ suņi? Mahlup. cūkas rejas ("plêšas") Auleja. Subst. rêjẽjs: zaķīt[i]s kaziņu nuorēja, - nebij vilka rējējiņa BW. 13238.

Avots: EH II, 379


rietbomis

rietbuomis U., Bielenstein Holzb. 399, der Weberbaum. Aus einem mnd. *redebôm (vgl. riekums I)?

Avots: ME III, 549


rievāties

rievâtiês, -ãjuôs, tollen, scherzen, Unsinn treiben: kāzinieki saturas rāmāki, lai gan arī diezgan rievājas un dzied RKr. VI, 99. dažādi rievājušās, kâ jau meitas savdabām LP. VII, 863. Zunächst wohl aus mnd. reven "unsinnig reden".

Avots: ME III, 551


rievelis

rievelis (f. -le) W. - Livl. n. U., riẽvelis Salis, Wandsen, Karls., rievels Tals., riẽveris Dond., rievers Angermünde n. U. (wohl fälschlicherweise mit dem Adj. "mutwillig" übersetzt), ein unartlges, mutwilliges Klnd, ein Wildfang: Antuons bija lielākais nebēdnieks un rievelis pa visu skuolu Lautb. Luomi 27. ai tu, lielais rievelis! gan˙drīz mani apgāza Janš. Dzimtene IV, 60. šī riẽvele (von einem ausgelassenen Mädchen) kādreiz aizraujas un aizmirstas V, 266. Beruht wohl aut einem mnd. *rever "wer unsinnig redet".

Avots: ME III, 551


runa

runa U., Karls., auch rune BW. 6868, ruņa, das Gespräch, die Rede; der Plur. runas, die Beratung U.; geheimes Gespräch, Neuigkeiten Ruj. n. U., das Geschwätz: līķa (Kundz. Ve̦cais Stenders 9) od. kapa runa, die Grabrede. svē̦tku runa, die Festrede. Sprw.: runa kâ pē̦rkuonam, - kaŗā kâ zaķis (von einem Maulhelden gesagt). kas tā par ruņu? LP. V, 135, was soll diese Rede? was soll das heissen? kur, tautieti, tā runiņa (Var.: valuoda), kua mēs pē̦rn runājām? BW. 10082 var. kur cēlās ļaužu runas (Var.: ruņas)...? BW. piel. 2 4806. nevar būt ne runas Kundz. Ve̦cais Stenders 13, davon kann gar nicht die Rede sein. bez vārda runas (ruņas), fraglos, ohne Zweifel, ohne ein Wort zu verlieren: nelietis bez vārda runas, (er ist) fraglos ein Taugenichts Purap. mums bez vārda runas viņš jāuzlūkuo ar brīnīšanuos un guodbijību Plūd. Llv. II, 67. tevi ievēlēs bez vārda runas MWM. v. J. 1896, S. 399. tev ir bez vārda runas tā istaba jāatstāj A. v. J. 1897, S. 134. - runu turēt, eine Rede halten; runas turēt, Rat halten U. - Genitivische Verbindungen: runas kungs, der Ratsherr (bibl.) U.; runas vīrs, der Delegierte, der Deputat Wid. (eig.: wer das Wort führt): runas vīruos ievēlēt Kaudz. M. 31. runas vīruos ņēmās ēsties partiju gars Kundz. Kronv. 127. Wohl verwandt mit ae. rýnan "brüllen", mhd. rienen "jammern", rūne, ae. rún "heimliches Beratschlagen", an. rýna "vertraulich zusammen reden", ahd. rūnēn "flüstern, raunen", la. rūmor "Geräusch, Gerücht", an. rymia "brüllen, brummen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 350; s. Osthoff MU. IV 119 und Uhlenbeck got. Wrtb. 124). Gegen die Annahme einer Entlehnung aus dem Germanischen (bet Thomsen Beröringer 213 u. a.) sprechen entschieden die Kürze des le. u und die abweichende Bedeutung.

Avots: ME III, 559, 560


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


sabubināt

I sabubinât,

1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;

2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;

3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.

Avots: ME III, 598


sacildināt

sacildinât,

1): zu etwas bereden, aufwiegeln
Erlaa: s. puisi uz preci, kaimiņus uz bāršanuos. meitu cilˆdināja, cildināja, kamē̦r sacilˆdināja, lai iet.

Avots: EH II, 399


sacīt

sacît: saka (man spricht, erzählt) jau visādi, bet vai nu tu visu vari ticēt! AP. tev sacīja (=lika) rudzus pļaut Saikava. Refl. -tiês,

2): eine Absicht äussem:
sakās vairāk neganīšuot luopu Auleja. Subst. sacîtãjs: saki, saki, s., kuo redzēji Lietavā! BWp. 2617, 2 var.; wer in den religiösen Zusammenkünften der Brüdergemeinde die Funktionen eines Predigers ausübt AP.; ‡ sacĩjums, ("pavēle" ??? sic!) eine Redensart (?): tas viņiem tāds s.: kad kuoks nuokaltējis, tad jācē̦rt nuost Seyershof.

Avots: EH II, 400


sacīt

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603


sagaužāt

sagaužât, tr.; unnützes, unverschämtes Zeug zusammenreden: kuo tu ar mani runā tādus niekus!... pats nezina, kuo sagaužā... Druva III, 4.

Avots: ME III, 625


saķēdāt

saķe̦dât, tr., mit Gerede, Geschimpfe anfüllen: kuo jūs te e̦sat saķe̦dājuši pilnu pasauli? Dond.

Avots: ME II, 662


sakladzināt

sakladzinât,

1) (zur Genüge) gakkeln, kakeln
Dr.;

2) zusammenreden, zusammenschwatzen.

Avots: ME II, 648


saklukstēt

saklukstêt, ‡ Refl. -tiês, in einer fremden Sprache, gleichsam gluckend sich unterreden: apskatījās, nuoplātījās ruokām, saklukstējās A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH XVI, 417


samurdēt

II samurdêt Ruj., knurrend, brummend, murrend zusammenreden.

Avots: ME II, 690


samurkšēt

samur̂kšêt 2 , undeutlich zusammenreden, -schwatzen: s. visādus niekus Dunika.

Avots: ME II, 690


sapestīties

sapestîtiês, sich verwickeln: cālis sapestījies pakulās Dobl. n. Baar in seinem Exemplar von U. viņš tavā valuodā sapestījies BielU. "er hat sich in deine Rede verwickelt".

Avots: EH XVI, 435


sapnene

sapnene, ein phantastisch, unsinnig redendes Weib: kuo tu, sapnene, te sapņuo? Janš. Bandavā I, 330 (313).

Avots: ME II, 705


sapnis

sapnis (li. sapnys) U., Spr., Wolm., Gr. - Essern, Karls., Glück; sapinis Mar. n. RKr. XVII, 136, Smilt., Serbigal, Ronneb.; sapenis; sapns (li. sãpnas) Kabillen, Sk. Do. 211, Rutzau, Erwalen, Pūņi, Glück; sapins BW. 34680, Spr., KL, Sussei, Nerft; sapans Schujen, Lis., Mag. XIII, 3, 53, Dond. n. FBR. V, 130, Sessw., Grawendahl, Peb., Lös., Birsgaln; sape̦ns; sapns, -s Neik.; sapins, -s,

1) der Traum:
sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktī sapņus I Mos. 40, 5. es atminuos tā sapna, kuo es par šām lietām redzēju Esther, Str. 5 (S. 282): sapni stāstīt,

a) einen Traum erzählen,

b) einen Traum deuten
(gew. tulkuôt): sapna stāstīšana Glück Richter 7. sapnī od. pa sapņiem redzēt, im Traum sehen: es redzēju sapanā div[i] saulītes uzle̦cuot BW. 9852. es redzēju sapinā (Var.: sapanā, sapenī, sape̦nā; pa sapnim) klibu vilku atle̦cam 14391. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā (Var.: sapanā) 9321. kad dabūtu tuo meitiņu, kuo redzēju sapinī (Var.: sapnī, sapenī, sapnuos) 11205. neduod dievs tā redzēt, kuo redzēju sapinā (Var.: sapinī, sapanā; sape̦nā 26028, 11)! 34095. (pa)rādīties sapnī, sich im Traum zeigen: veļu māt, mēra māt, parādies sape̦nā! BW. 27414. jis pasarādīja (für parādījās) sapinā savai sievai Pas. III, 87 (aus Kapiņi). man sapanā rādījās, es träumte mir Mag. XIII, 3, 53. sapnī dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 10, im Traum hören. pa sapņiem (im Traum) dzimtenē biju SDP. VIII, 115. muļķītis ne pa(r) sapņiem tâ nebij jājis LP. IV, 150. satikties tad, kad ne sapnī necerē Kaudz. M. 12. pat guluot sapnīs neatstājas Neik. 12. viss kâ pēc sapiņa šķiet (scheint wie ein Traum) MWM.;

2) sapnis, ein phantastisch, unsinnig redender Mensch
Nigi. sapins, sape̦ns, sapans dürften über *sapṇs aus sapn(a)s entstanden sein. Zu ai. svápna-ḥ an. svefn, aksl. sъnъ "Schlaf, Traum", gr. ὔπνος, arm. ḱun, alb. ģumε, lat. somnus, air. súan "Schlaf", ai. svâpnyam "Traumgesicht", la. somnium "Traum", ai. svâpiti, aksl. sъpitъ "schläft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 523 und Trautmann Wrtb. 292 f. Balt. sapna entweder dissimitatorisch aus svapna-, oder aber kontaminiert aus supna- + svapna-.

Kļūdu labojums:
sapins, = sapins wohl über *sapns aus *sapnis (I-Stamm);

Avots: ME II, 705, 706


sapns

sapns "jem., der Unsinn redet, Phantast" Rutzau; s. auch sapnis.

Avots: ME II, 706


saprotīgs

sapruotīgs, verständig, vernünftig (nicht gebräucht.): sapruotīgi vārdi (vernünftige Reden) I Kor. 2, 4. sapruotīgā darbā Glück II Mos. 39, 3. gudrî un sapruotīgi ļaudis V Mos. 4, 6. tu šās (lietas) esi paslēpis... gudriem un sapruotīgiem un nuo tām ziņu devis... bērniņiem Lukas 10, 21.

Avots: ME II, 708


sapūst

sapùst, ‡

6) (stark?) behauchen (?):
kad sapūš, tad var sasildīt (scil.: nuosalušas ruokas) Orellen; ‡

7) stark blasen (?):
sapūt nu ragā! tad nāks ir citi Saikava; ‡

8) = sastâstît, einreden
Seyershof: sapūtuši vecenei pilnu galvu, un šī tic visam. Refl. -tiês,

1): auch. (böse werden)
Saikava, Seyershof; ‡

2) blasend sich überanstrengen:
(ragā) pūtējs bij laikam pārāk sazapūties Saikava.

Avots: EH XVI, 439


sarunāt

sarunât,

1) tr., zusammensprechen, -schwatzen:
muļķības vien sarunā Alm. Kaislību varā 157. ve̦cais, kuo tu visu nesarunā! LP. V, 226. lūk, kuo viņš nu˙pat mātei nesarunāja! A. XX, 650;

2) sich (beim Sprechen) verständigen:
es pārvedu līgaviņu deviņām valuodām;... nevarēju sarunāt. es prasīju sviestarmaizi, viņa te̦k mutes duot RKr. XVI, 238. nevar ar viņu sarunāt, juo viņš latviski nepruot Janš. Bandavā 1, 299;

3) tr., intr., besprechen, bedingen
U.; für sich verdingen: vīrs sarunājis vēl citus racējus LP. VII, 1060. vienu kalpu bij sarunājuši Niedra. sarunā neiet (sie besprechen, nicht hinzugehen) LP. I, 62. viņi sarunā visi trīs kuopā dzīvuot IV, 12. viņš jau meitu sarunājis (hat einen Antrag gemacht) Dond. tie jau sarunājuši (haben sich geeinigt, sind übereingekommen), tiem drīz būs kāzas ebenda. puisis tev jau nuolūkuots un sarunāts A. XX, 165. līgaviņu sarunāt (Var.: saderēt) BW. 298, 4. Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā; Pēteŗam sarunāju līdz citam rudeņam 33046. Refl. -tiês,

1) miteinander sprechen, sich unterhalten:
Sprw. nevar sarunāties kâ cūka ar zuosi. pie luoga sē̦dē̦damas sarunājušās LP. VI, 29. ve̦cais duomājis, ka pats dievs ar viņu sarunājas VII, 1144;

2) sich besprechen, Abrede nehmen
U., gemeinsam einen Entschluss fassen: tie sarunājās braukt uz citu vietu BW. III, 1, 51. sarunājās lielais tārps iet Pieteŗam palīgā Pas. IV, 21.

Avots: ME III, 723


sasa

sasa: unreife Frucht Lennew. n. BielU.; asās sasas ("?") gan nepatīkami dzeļ vē̦de̦ru (die Rede ist von Nüssen) A. Upītis Vecas ēnas 78.

Avots: EH XVI, 445


saskaidrot

saskaidruôt, einreden: ķēkša par trāna garšu saskaidruojusi R. Ērglis Pel. bar. vect. 50.

Avots: EH XVI, 447


saskūtēt

saskūtêt, tr., zu etw. überreden, aufwiegeln: brāļi māsu saskūtējuši uz Rīgu braukt (pret ve̦cāku gribu) Serben.

Avots: ME III, 735



sastāstīt

sastâstît,

1) tr., erzählen, einreden
(perfektiv), erzählend anfüllen: šituo gudrību tev laikam tē̦vs sastāstījis A. XX, 649. kungs nuoiet pie ķēniņa un sāk sastāstīt briesmu lietas LP. VI, 390. tic, kas vien tai sastāstīts Krilova pas. 74. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54.

Avots: ME III, 746


satauzēt

sataûzêt, eine gewisse Zeit hindurch langsam und bedächtig reden: s. visu vakaru Golg.

Avots: ME III, 761


satemmēties

satem̃mêtiês "sich verabreden, vereinbaren" MSil.

Avots: ME III, 761


satulkot

satul˜kuôt, tr., übersetzend, (eine Schrift) auslegend zur Erfahrung bringen: policists... nuo Aizupa rakstiem satulkuojis briesmīgas lietas De̦glavs Rīga II, 1, 190. Refl. -tiês, richtige Abrede mit einander nehmen L.

Avots: ME III, 767


šautrs

I šàutrs 2 Kl., Sessw., (mit 2 ) Wandsen (auch šautra und šautrîs?), ein Stück Holz zum Hineinschieben Bielenstein LSpr. I, 267, ein Holzschieber (vor Lichtlöchern resp. Fenstern) Biel. Holzb. 33, Riegel 41, Weissenstein; ein Holzknüttel (zum Werfen) Lubn. (mit àu 2 ) n. Etn. 1, 32, (mit àu 2 ) Laud., Kreuzb., Odsen, Saikava, Selsau, Warkh., Warkl. (viņš nedabūja ne šautru pa kājām U. šautru metu upītē BW. 8929, 1. sviedu šautru, te̦ku pate ap re̦snaju uozuoliņu 24620. pils... desmit šautru tāļumā LP. VII, 1099); ein Holzscheit U.; ein Reis V.; ein Kegel Konv. 1 302; ein Spiess zum Aufhängen von Fleisch C., PS. (mit àu), U., (mit aû) Mar., (šautris) Etn. II, 123; ein durchgesteckter Stock Kurl. n. U.; "kuociņš, ar kuo piesprauž labības gubām ce̦pures" Neu - Bilskenshof; "redeļu kuoks" Lasd.; eine Stange zum Zusammendrehen der Stricke bei der Holzfuhre U.; ein Holzknebel zum Zusammendrehen einer klūga bei der Herstellung von Holzflössen (šautris) Lubn.; ein Knebelholz Wid.; ein Querholz, das die EggenhöIzer verbindet U. (plur. šautri Bielenstein Holzb. 488, (mit 2 ) Siuxt); abgehauenes Strauchwerk zu Faschinen (šautru kuopa L., eine Faschine; šautru tilts, mit Faschinen gebauter Weg U., Knüppeldamm od. -brücke Bielenstein Holzb. 716) oder zum Brennen U. Zu šaut, s. Prellwitz Wrtb. 2 420.

Avots: ME IV, 11


šauts

I šàuts Walk, (mit 2 ) Dond. n. FBR. V, 133, = šautrs I U.: upītē šautu sviedu BW. 8929, 3 var. (ähnlich 10889). šautu metu vanagam 13517. šautiem suņus mē̦tādamas 13907, 3 (ähnlich 30605 var. und 29074); ein Querholz an den "redeles" (mit 2 ) Grobin n. Etn. III, 65 (geschrieben wohl fehlerhaft mit ž- ). šaûtus 2 vilkties Dond., = šautruos iet.

Avots: ME IV, 11


savamplāt

savam̂plât 2 , hässlich den Mund verziehend Unsinn zusammenreden Dunika.

Avots: ME III, 780


savārdot

savā`rduôt,

1): zuredend versöhnen:
kad Krūtežas tē̦vs nesavārduos, kas tad savārduos? Kaudz. Izjurieši 202.

2): auch Dunika.

Avots: EH XVI, 464


savārdot

savā`rduôt,

1) überreden
Wid.;

2) (eine Krankheit) besprechen
Spr., Wid. Refl. -tiês, in Wortwechsel geraten Salis n. U.: tikai drusku savārduojies De̦glavs.

Avots: ME III, 782


savārkšt

savãrkšt niekus, Unsinn zusammenreden Funkenhof.

Avots: ME III, 783


savāvuļot

savàvuļuôt 2 , Unsinn redend mit unsinnigen Vorstellungen anfüllen: viņa tai savāvuļuojusi pilnu galvu Saikava, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 783


saverkšķēt

II saverkšķêt, sich beklagend (viel) erzähfen MSil.; (Unsinn) zusammenreden Erwalen.

Avots: ME III, 785


saverkstīt

saverkstît 2 ,

1) "saraustît": s. zvejuojuot tīklu Lemsal;

2) "Unsinn zusammenreden"
Kalwen.

Avots: ME III, 784


savīrināt

savĩrinât NB. "überreden": savīrini viņu, lai nāk man līdz! Refl. -tiês NB., OB., sich (für eine Reise od. Arbeit) zurechtmachen.

Avots: EH XVI, 466


savvaloda

savvaluoda, dummes Gerede: kādu savvaluodu tu... te kâ skaldīt skaldi? uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113. slimnieks drudzī sāka runāt savvaluodu od. savvaluodā (Phantasieren, Irrereden) Jürg.

Avots: ME III, 794


sažaut

II sažaût, zusammenreden: s. aplamības Saikava.

Avots: ME III, 799


šete

šete Kalnemois, Marienhausen, da habt ihr (für še beim Anreden von mehreren Personen): š. jūsiem! Pas. VI, 369 (aus Rositten).

Avots: EH II, 626


siks

siks (?) spiruot, eine Redensart, die man beim Husten eines kleinen Kindes anwende Etn. III, 45; siks, ein Zuruf zum Antreiben eines Füllens Etn. III, 11.

Avots: ME III, 837


skaistvārdība

skaistvārdība,* die Schönrederei: patosa pilnu skaistvārdību M. Bendrupe Daugava 1940, 5. 52.

Avots: EH II, 498


skaldīt

skalˆdît (li. skáldyti "fortgesetzt spalten") Serbigal, AP., Nerft, Kl., Neuenb., Wolm., skalˆdît 2 Ruj., Salis, Deg., Līn., Iw., Bl., -u, -ĩju, tr., freqn. zu šķelˆt,

1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;

2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,

1) sich (zer)spalten;

2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.

Avots: ME III, 868


skaļš

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870


skārdeles

I skãrdeles Kurs., eine Leiter (redeles) aus dünnen Brettern zum Vergrössern eines Mistwagens: sameklē skārdeles! sāksim sūdus vest! Mit sekundärem s- zu kārde(le).

Avots: ME III, 880


skārdīt

II skârdît 2 "laut, scharf und viel reden". Zu šķērst (vgl. skaldît)?

Avots: ME III, 880


šķērains

šķẽ̦raîns Drosth., scherenartig Mar.: šķē̦rainas kājas (die Rede ist von Krebsscheren) cilādami R. Kam. 104. šķē̦raini svārki A. XX, 209, "Schösenrock" AP.

Avots: ME IV, 33


šķeternieks

šķeternieks, ein Irrgeist L., St.: nuo... dažprātīgiem šķeterniekiem un griezuoņiem (die Rede ist von Ketzern und Sektanten) še netuop runāts Dīca tulkuota Ruokas grāmata v. J. 1708, S. 2 II. Vgl. šķeterêt 9.

Avots: ME IV, 30


šķirīgs

šķirîgs U., sich fördernd, förderlich, erfotgreich, geschickt: šķirīgs darbs Bers., Golg., Gr. - Buschh., Lubn. Ādams suoļuoja šķirīgiem suoļiem Janš. Dzimtene V, 10. darbs tam šķirīgi secās Odiseja V, 87. audu tik šķirīgi, ka ve̦cā māte... nevarēja gūt saivēšanu Janš. Bandavā II, 190. Jānis ir šķirīgs cilvēks: kur viņš stāj klāt, tur darbs uz reizu nuole̦cas Nigr. tā bija sparīga, šķirīga sieviete Lautb. Luomi 48. šķirīga valuoda, geläufige Rede Mag. IV, 2, 143, U.; auseinancier gesetzt, nicht dicht bebaut St.

Avots: ME IV, 44


skrapēt

*skrapêt, zu erschliessen aus ieskrapêtiês; zu li. skrèpti "leise reden"?

Avots: ME II, 887


slaids

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds 2 Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913


šļammāt

šļam̃mât,

1) "mischen, durcheinander rühren (eine aufspritzende Flüssigkeit)"
Nötk.;

2) "ungehörig reden, schimpfen, verleumden"
Nötk.;

3) gierig fressen:
cūka šļammā kāpuostu lapas Stenden.

Avots: ME IV, 63


slaune

II slaûne 2 ,

1): "ciska, gūža" Stenden (jetzt dort nicht mehr üblich); diese Bed. hat s. wohl auch in der Redensart netīra kâ s. in Kegeln, wo s. jetzt nur als Kuhname bekannt ist;

2) das Seitengestell eines Webstuhles
Stenden.

Avots: EH II, 522



šļerkstēt

šļerkstêt,

2): Unsinn reden
Fehgen, Laud.;

3): = šļurkstêt Nötk., Stackeln.

Avots: EH II, 645


šļerkstēt

šļerkstêt,

1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;

2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr 2 ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;

3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst 2 Stenden.

Avots: ME IV, 70, 71


sliķis

sliķis Wid., PS., Mag. XX, 3, 180, Popen n. Bielenstein Holzb. 198, Dond., Lems., ein junger Kiefern- od. Fichtenbaum mit bekappten Asten, der den Imkern anstatt einer Leiter zum Aufstieg dient (Abbild. s. bei Bielenstein 1. c.): sliķi, pieslienuot pie kuoka, dravnieks izlietuo redeles vietā Dond. Vielleicht als ein Kuronismus (für nom. *slitis, gen. sliķa) zu li. šlitė(s) "Leiter" (bei Bezzenberger BGLS. 330), le. slita I.

Avots: ME III, 932



šmukšķināt

II šmukšķinât, schön tun Biel. n. U.; Frauenzimmern Verliebtes vorreden U.

Avots: ME IV, 86


šņāķēt

šņāķēt, schnarrend durch die Nase reden L., St.

Avots: ME IV, 94


snipstiņš

snipstiņš, eine Handvoll Dond.: ieliec zirgam vēl snipstiņu ābuoliņa redelē! Dond. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 977


spert

sper̂t, speŗu, spêru, (mit dem Fuss) ausschlagen (namentlich vom Pferde), einschlagen (vom Blitze), gehend oder stossend mit dem Fusse eine Bewegung machen, schleudern, stossen (bes. von Raubvögeln), werfen (bes. beim Kegelspiel): guovs slaucuot speŗ Etn. I, 68. kur rūc, tur speŗ Stērste. lai gŗauž, kad tik nespeŗ (von einem zornigen Menschen)! Etn. IV, 4. kāju od. suoli spert, (aus)schreiten, treten: tur es savu kāju nespeŗu (dahin gehe ich nicht) LP. I, 146. es jau kāju mājā nesperšu IV, 119. cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ Br, sak. v. 179. naigus suoļus spert uz priekšu Austr. k. 1893, S. 61. spēris pirmuos suoļus Stāsti Kraukļu kr. 15. rūpniecība spęrusi labu suoli uz priekšu Japana 58. suoļus spert, Massregeln ergreifen : nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu dažs suolis spe̦rts Aus. I, 45. speŗ (aiz dusmām) vai zemes gaisā LP. II, 9. paķēra ce̦puri un spēra (warf heftig) galvā VII, 252. gumijas bumbu pret stilbiem spert A. XX, 834. brangas speŗamas . . . lietas Krišs Laksts 29. tev lādīte vāku spēra (war bis zum Platzen voll) BW. 3636 (ähnlich 7732 var.). tu (alutiņ!) varēji . . . vērpelei spundu spert (Var.: mucai spundi ārā oder gaisā spert) 19527. spers tev[i] (cielaviņ!)... vanadziņi 13511. kur tu tuos vēršus spēri (hast erbeutet)? LP. VI, 899. zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert (stibitzen) 347.

speŗ tevi vilki U., hole dich der Geier!
lauka oder vaļā spert, womit herausplatzen im Reden U.: sper vaļā, nepūdē muti! JIgRKr. II, sak. v. 554. ziemu speŗ lauskas (s. laûska

4) SDP. III, 9 (ähnlich A. XVII, 485, Mērn. laiki 313 u. a.). Refl. -tiês, (gegen einander) ausschlagen (mit dem Fuss), sich sperren, sich stemmen, sich stauen
U., Spr.: šis zirgs speŗas, pflegt auszuschlagen; zirgi speŗas, schlagen gegen einander aus. (mutulis) spērās (stürzte mit Gewalt) laukā iz kalna galuotnes Poruk IV, 119. tē̦vs speŗas nuo zārka laukā Pas. III, 62. dažs, par augstu spēries, lejāk slīd Juris Brasa 169. bē̦rzs spērās (schnellte empor) gaisā Kurbads. me̦lni vien, bē̦ri vien tautu dgla kumeliņi; aiz tuo manas villainītes velējamas nespērās BW. 17180. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533. In Annenburg bedeute sperties auch "ar juoni skriet". - bites spērās, die Bienen gediehen gut Lubn. Subst. spê̦rums, der durch sper̂t bezeichnete Akt als abgeschlossen dargestelli: ne tai bija vilka bail, ne vanaga spē̦rumiņa BW. 7I42 var., weder fürchtete sie sich vor dem Wolf, noch vom Habicht ergriffen (erbeutet) zu werden. spers tev[i] (cielaviņ!) ... vanadziņi; nuo tā paša spē̦rumiņa (Ergriffensein) būs mūžam balta galva 13511. spē̦rāji putni, Raubvögel Latw. Aw. v. J. 1829, № 23. - Nebst spārdît, spars, spirinâties zu li. spirti "mit dem Fusse stossen" ai. sphuráti "stösst mit dem Fusse weg, tritt, schnellt, zuckt", av. sparaiti "tritt, stösst", gr. σπαίρω "zucke, zapple", lat. spernere "fortstossen", ir. seir "Ferse", an. sperna od. sporna "mit den Füssen ausschlagen", ahd. sporo "Sporn", spor, mhd. spur "Spur":. apr. sperclan (wie wohl für spertlan zu lesen ist) "Zehbalien" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f., Trautmann Wrtb. 275 f., Persson Beitr. 417, Reichelt KZ. XXXIX, 56, Osthoff IF. VI, 16.

Avots: ME III, 990



spredēlis

spredêlis (?) Erlaa, redelis">spredelis Bauske "kuoks, kuo starp diviem priekšme̦tiem iespriež": taisīja skalu spredeli A. v. J. 1897, S. 130.

Avots: ME III, 1016


spriest

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023


sprūds

sprūds,

1) sprûds Lis., ein Stöpsel
(sprūdiņš) Bielenstein Holzb. 323, ein Spund; ein Knebel für Schweine Sessw., Peb. n. U., (sprûda 2 ) Ahs.: jāaizšauj sprūds priekšā A. XX, 885. visas akas bija vaļā, kâ izsitušas sprūdus A. Brigader Daugava I, 1359. baruokļus kaujuot mē̦dz ielikt sprūdu mutē lai tie nekuož Ahs. n. RKr. XVII, 54. viņš uzlēca kâ sprūds kājās Niedra. nu ir sprūds ļipā Lis.;

2) der Drücker (der Flinte)
U., V.: es spaidīju revolveŗa sprūdiņu Niedra;

3) auch sprūde, ein rundliches Holz, welches die Femern des Pfluges auseinanderspreizt
Bielenstein Holzb. 476; ein Spreizholz an einer Iltisfalle 597;

4) sprûds, die Weberspule
Zvirdzine, Domopol; ein Hölzchen in der Weberspule, um welches das Garn gewickelt ist Warkl.;

5) ein Hölzchen, wie man sie früher anstatt der Knöpfe an Hosen hatte
(mit û) Jürg., "puoga" LP. VII, 478: ar sprūdiem aizgriezt ūzas. knibinādamies ap bikšu sprūdu Niedra;

6) sprūdi "kāpieni (redeles)" Mitau;

7) sprûds Kroppenh. bei Kokn., ein Querholz, das einen Strick (z. B. an einer Handsäge) in Spannung zu halten hat;

8) makšķeres sprūds, der Schwimmer an der Angel
Memelshof, zu sprûst.

Avots: ME III, 1025


spurckāties

spur̂ckâtiês 2 Seyershof, zürnen, zornig reden: spurckājusies uz šuo, lai ...

Avots: EH II, 564


stuburains

stuburaîns, mehrere stuburi 1 oder 4 habend Lennew., uneben, eckig Bers., ästig: kad stāv, tad snaigs; kad apgrìežas, tad stuburains RKr. VII, 204 (die Rede ist im Rätsel vom Baumstumpf.)

Avots: ME IV, 1099


sūds

sũds: tabaciņa malējam s. tup milna galiņā BW. 8240. cūkganam cūku s. 34728. ne˙vienam tāds guodiņš, kāds guodiņš sūdiņam: ce̦p maizīti ... sūda guoda (Var.: sūdu Jāņa) gaidīdami 28187. sūdu druva priecājās 28188. zirgu sūdi 26222. kuo tur nu sūdu (nicht der Rede wert) runā! Anekd. IV, 417. Gen. sũda Dunika, schlecht: sūda laiks, s. nazis, s. teļš. ne˙kā sūda nevar teikt. - sarīkuo īstas dzīŗas jeb, kâ viņi paši saka, sūdu kāzas Janš. Dzimtene V, 351. sūdu muca "Mistschmaus nach beendeter Düngerfuhr" Diet. sūdu laiks Dunika, Rutzau, = sūdu ve̦damais laiks. jūŗas sūdi - auch Dunika. raganu s. Salis "mīkstas dze̦ltānas vai baltas pelējuma sēnītes, kas uzme̦tas uz kuokiem, sē̦tām u. c." apakš krāsns kluona liek uogļu sūdus (Kohlenabfälle beim Schmieden), lai kluons ilgāki tur karstumu Siuxt. ve̦l˜na s. (Teufelsdreck) - auch Salis u. a. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w in Indoeur. 75.

Avots: EH II, 606, 607


sūds

sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I 4 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 2

Avots: ME III, 1130


šūds

šùds 2 Lind. (in Kurl.), = sũds, in der Redensart: kas nu tur - šūds! das ist nicht der Rede wert! Aus li. šúdas.

Avots: ME IV, 109


sukt

II sukt: ej s˙! "packe dich!" (im Zorn und mit der Voraussetzung, dass der so Angeredete irgendwo verschwinden wird) Kurmene. Vgl. auch suktiês unter sukt I.

Avots: EH II, 601


šust

IV šust, in der beim Tauschen üblichen Redensart šust ("?") makiem, mît nažiem! Golg.; vgl. šustît I 4.

Avots: ME IV, 107


svaidīt

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, 3 Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit 2 Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît 2 Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140


svaja

svaja, wer faselt, Unsinn redet Dunika.

Avots: ME III, 1142


svajāt

svajât (li. svajóti "schwärmen, träumen, phantasieren"), faseln, Unsinn reden, flunkern Grobin n. Etn. III, 65, Dunika: tu pats vairs neapduomā, kuo tava mute svajā Janš. Bandavā I, 329. Vielleicht nebst li. sváičioti "irre reden, faseln" zu ostfries. swāien "sich schwingend bewegen", cymr. chmidl "schwindelig", chwil "sich schnell drehend", ae. swīma "Schwindel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 518 f.), vgl. Būga PФB. LXVI, 249.

Avots: ME III, 1142


švankstēt

švankstêt,

1) Unsinn reden:
nesāc nu atkal švankstēt! Saul. Jauna Raža IV, 47;

2) (in einer Tonne) gegen die Tonne anschlagend schallen (von Flüssigkeiten)
Schibbenhof (mit añ).

Avots: ME IV, 114


švarkstēt

švarkstêt: schwatzen, dummes Zeug reden (mit ar̃) Muremois, Nigr., Walk; ein Schallverbum: harmonikām švarkstuot Blaum. Raksti IV 5 (1937), 114. drēbe plīst švar̃kstē̦dama Wrangelshof.

Avots: EH II, 660


šventīt

šventît, -ĩju, šventîtiês Tirsen n. RKr. XVII, 82, sich fliessend unterreden (viņas gāja sventīdamās pa vāciski); ärgerlich, erbost in Bezug auf einen Weggehenden reden. Vgl. šventêt.

Avots: ME IV, 115


svepšķēt

svepšķêt,

1) s. svepstêt;

2) Unsinn reden
Bauske, Kreuzb.

Avots: ME III, 1151


tacis

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. 2 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121


talšķins

talˆšķins Meiran, Warkl., die hölzerne Viehglocke Lubn.; wet Unsinn redet Meiran.

Avots: ME IV, 128


tāms

I tãms Dunika, Līn., N.-Bartau, Penkule, Wain., Wandsen, tãmiņš Frauenb., Nigr., Widdrisch, Wirginalen, tāmu rausis um Talssen, ein Einfältiger, Unverständiger, ein Tölpel; ein Träger N.-Bartau; ein Dümmling, der verworren redet Mag. I1, 2, 32; ein Langsamer (tāmiņš) U. ("scheint in Livl. unbekannt"): tu esi tāds tāms! N.-Bartau. strādā kâ tāms ebenda. Wenn von der Bed. "der verworren redet" auszugehen ist, zu tāms II.

Avots: ME IV, 147


tāmuļot

tāmuļuôt,

1) t. pakaļ, nachahmen:
tãmuļuodami tiem pakaļ Janš. Mežv. l. II, 246;

2) unsinnig reden
Nigr. (mit ã); wirr ohne Zusammenhang reden Golg. (mit à 2);

3) taumeln
Nigr. (mit ã).

Avots: ME IV, 147


tāpaļāt

I tãpaļât Schibhenhof, Ezere, -ãju, ausfragen Dobl. n. Etn. I, 139, Hofzumberge, Schibbenhof; Unsinn erzählen, lügen Gaiken: tāpaļāja, tāpaļāja, tik˙pat ne˙kā nedabūja zināt Dobl. n. Etn. I, 139; undeutlich, unverständlich reden oder erzählen Rudbaren (mit ã); "=nuopelt" Rönnen; sich beim Sprechen wiederholen; ņurdēt Nötk. (mit ã).

Avots: ME IV, 147, 148


tāpšļa

tãpšļa, comm.,

1) =tãp(a)ļa I: tāpšļa grib visu nuo citiem iztāpšļāt Ahs. n. RKr. XVII, 58;

2) einer, der anderen viel zu Gefallen redet
MSil.

Avots: ME IV, 148


taraža

taraža (vgl. taraša),

1) "?": taratas, taražas vakara māsas; visu dienu taražuoja gar savu māsu BW. 21081 (ähnlich 16673). taražiņu . . . puiši ņēma kamanās 12424, 2 var.;

2) taraža Bershof, Warkl. "jem., der viel Unsinn redet";

3) "?": caur visām tavām taražām Lautb. Vidv. II, 57.

Avots: ME IV, 132


taražāt

taražât,

1) auch taražêt, taražuôt, = tarašât: visu dienu taražāja gar kumeliņu BW. piel. 2 21081. līdz tu vienu (dziesmu) taražēsi, es deviņas izdziedāšu 856, 3 (aus Edw.) visu dienu taražuoja gar savu māsu 21081;

2) Unsinn reden, schwatzen Amboten,
Funkenhof, Warkl. Vgl. auch aptar(a)žât.

Avots: ME IV, 132


targa

targa Sessw.,

1) leeres, andauerndes Geschwätz:
Andrievs uzsāka kādu gaŗāku targu Saul. R. I, 67; ein lautes, gleichzeitiges Reden unter vielen Laud. ("neceliet istabā tàrgu 2!"), Sessw.;

2) ein Geschwätziger.
Vgl. te̦rga. Wohl aus r. торгъ "Handel".

Avots: ME IV, 132


targava

targava,

1) lautes Gerede
Bers., (mit âr 2);

2) eine Schwätzerin
Bauske (mit ar̃).

Avots: ME IV, 132


taukšķis

taukšķis,

1) "taukš(ķ)ē̦ti zirņi" (mit aû) Meiran;

2) jem., der sehr langsam und zwecklos redet
Laud., Nötk.;

3) s. taukšis I;

4) ein Knall vom Schiessen
(mit aũ) Neuhausen.

Avots: ME IV, 137


tauze

tauze, wer viel Unsinn redet (nur feminin?) Dr. n. RKr. XVII, 83.

Avots: ME IV, 142


tauzēt

tauzêt,

1) viel Unsinn reden
(prs. tàuzēju 2) Druw. n. RKr. XVII 83; langsam und ungewandt sprechen Golg. (mit aû); vgl. tauzt;

2) viel essen
(mit àu 2) Saikava (z. B. Würste), (etwas Hartes) Aiviekste. Zur Bed. 2 vgl. taušķêt 2.

Avots: ME IV, 142


tauzt

taûzt, -žu Lis., viel (Unsinn) oder naseweise reden; vgl. tauzêt 1. Wenn etwa mit z aus ide. sg̑(h), zu an. ƥausk "Lärm", ahd. dôsôn "tosen" u. a. (bei Fick Wrtb. III 4, 188). Li. taũzyti "schwatzen, Unsinn reden" (s. Būga PФB. LXV, 322, Miežinis, Geitler Lit. Stud. 116, Bezzenberger Lit. Forsch. 187) mit z aus sd(h), oder aber entlehnt aus dem Kurischen? Vgl. auch taušķêt 3.

Avots: ME IV, 142


teice

II tèice,

1) die Redegabe, Beredsamkeit:
sieva, kurai bija laba teice JK. II, 42. pats viņš slinks, bet teice laba Stelp.;

2) eine Plappertasche, "ein älteres Weib, das klatschend von Haus zu Haus geht"
Odensee.

Avots: ME IV, 155


teiciens

tèiciêns, das einmalig Gesagte, der Ausspruch; ein Geredetes, Gerede U.; Aussprache U.: teiciet katrs tikai savu nuoteiktu teicienu! Dīcm. pas. v. I, 41. brīnuma teiciens, wunderbare Redegabe, Beredtsamkeit (ein konkreter Fall, nicht als abstrakte Eigenschaft) U. tev ir labs apķēriens un veikls teiciens Janš. Dzimtene 2 I, 299.

Avots: ME IV, 155


teika

teĩka Iw., Nigr., (mit èi 2) Kl.,

1) das Sagen, Sprechen; die Redeweise, Ausdrucksweise; "der Satz":
vai tādai teikai kāds pamats? Janš. Mežv. ļ. II, 251. "gan tev teikšu, vai tu mana!" "kam man vajag[a] tavas teikas!" Rainis Pūt vējiņ 23. kas tur man par tèiku 2 (teikšanu)! Gr.-Buschh. viņam laba teika (runa) Memelshof, (mit èi 2) Gr.-Buschh., Selsau, Sessw. pēc agrīnas teikas, nach alter Ausdrucksweise Selsau. vienā teikā "in einem Satz" Odensee;

2) die Sage
U., (mit eĩ) AP., Dond., Drosth., Stenden; die Erzählung, das Märchen: pēc teikas vēstīm Latvju tauta XI, 1, 77;

3) das Rühmen, Anpreisen
(mit eĩ) Nötk. Zu teikt.

Avots: ME IV, 155


teiksme

tèiksme 2 Kl., Redegabe: viņam laba teiksme.

Avots: ME IV, 156


teikt

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157


telverēt

tel˜verêt "faulenzen" Wain.; "undeutlich sprechen" Nötk., (mit èl 2) Aiviekste; = delverêt, sich umhertreiben (auch in Nötk.); unsinnig reden (mit èl 2) Meiran.

Avots: ME IV, 160


telzt

III tèlzt 2 , -žu, -zu Adl., Bers., Golg., Vīt., (mit elˆ 2 ) Bauske, viel und unsinnig reden Druw.

Avots: ME IV, 161


temulis

te̦mulis, ein Tolpel N.-Bartau n. Etn. II, 129, Amboten, Furikenhof, Kl.-Dselden, Nikr., Wirginalen, Lin., ein bei der Arbeit und in der Rede Unbeholfener Nigr., "ein dummer und weichlicher Menschu Katzd., einer, der zu sprechen pflegt, was nicht am Platze ist Wain.; wer seine Gedanken nicht gehorig auszudrücken vermag Neuhausen; wer viel spricht, ohne es selbst zu verstehen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 163


tielēt

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe 2 ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe 2 ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe 2 ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210


tikpat

tik˙pat, ‡

3) ja (Partikel des Zugeständnisses zur Rede eines andern)
Sessw. n. BielU.

Avots: EH II, 680


tikt

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681


tincināt

tiñcinât Arrasch, Bauske, C., Jürg., Orellen, PS., Salisb., Stenden, Wolmarshof, (mit ìn 2 ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Ogershof, "viel Worte machen mit Reden, Fragen, Danken" tahmisch n. L.; ausforschen Mag. IV, 2, 151, scharf nachfragen, verhören, mit eindringenden Reden quälen U.: ārsts pratināja un tincināja visus iedzīvuotājus Ezertetis. Zu tenkt I, tencinât, te̦nka; eigentlich: reden machen. Vgl. tīcinât.

Avots: ME IV, 192


tirāt

II tiŗât, -ãju, schnarren (mit der Nachtwächterschnarre) Lems. n. U. (mit r?); lärmen L., U.; viel und laut reden Biel. n. U.; "= tirkšēt" Wid. (tirāt). Zu terêt.

III tiŗât (?) Bērzpils "verstreuen".
Falls zuverlässig, vielleicht aus *izstiŗât (als iz-tiŗât aufgefasst) entnommen, und in diesem Fall zur Wurzel ster- "ausstreuen" bei Walde Vrgl. Wrlb. II, 638.

Avots: ME IV, 198


tirdīt

tir̂dît Adsel, Bers., C., PS., Saikava, (mit ir̃) Kand., Selg., Siuxt, (mit ìr 2 ) Adl., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit ir̂ 2 ) Bauske, Pe̦nkule, Ruj., Wahnen, -u, -ĩju, auf jem. mit Fragen eindringen, peinlich verhören U., Grünw., Kalz., Lennew., Nötk., N.-Peb., Wessen, (mit ir̂) Jürg., Mar., Raiskum, (mit ir̃) AP., (mit ìr 2 ) Bers., (mit ir̂ 2 ) Dunika, MSil.; beunruhigen U., Bērzpils, Druw.; (mit bösen Worten Erlaa) quälen, peinigen Nötk., schelten N.-Peb.; zureden Nötk.; anfechten Elv.: tiesa tirdīja zagli ilgu laiku Jürg. kuo tu mani tik ilgi tirdi par vienu un tuo pašu! Dunika. vīrs neatlaidies, tirdījis . . ., kamē̦r sieva beidzuot ar pateikusi Pas. IV, 274. es sacīju, ka tie ir tik meļi, kaut gan mani ļuoti tirdīja Kaudz. M. 342. Eigentlich woht: sprechen machen. Nebst aptirām, tirt und li. tárdyti "forschen" und tirti "erfahren" zu le. tārlāt und terêt, s. Leskien Abl. 350 und Būga KZ. LII, 275.

Avots: ME IV, 194


tīstīt

tîstît Bers., C., Kl., Lennew., Ligat, Mar., Nötk., Raiskum, Weissenstein, (mit ĩ 2 ) Grünw., MSil., Salisb., -u, -ĩju, freqn. zu tît, windeln, wickeln, einwindeln L., St., U., Alswig, Meselau, Wessen: bē̦rnu. tie tevi tīstīs (striķiem, pine̦kliem) Br. 5. redens tīstīja... kājas bālgani zaļām jūras zâlēm Vēr. II, 1212. Refl. -tiês,

1) sich winden:
čūska tīstās Aus. I, 10. purva zâle gar ābuolu tīstījās; tâ tīstās dažs nelietis gar tuo manu augumiņu RKr. XVI, 81;

2) sich (ein)wickeln, (ein)hüllen.

Avots: ME IV, 204


titilbis

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I 4 , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199


tolks

tolks, Ausweg, Rat, Hilfe Oppek. n. U., Mag. XIII, 24: tur nevar zināt ne˙kāda tolka, tur nav ne˙kāda tolka, da gibt's keinen Rat U., Oppek, n. Mag. XIII, 24. tur nav ne˙kāda to`lka 2 nuo visas runāšanas, alles Reden hat keinen Sinn Adsel, Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. Nebst estn. tolk "Einsicht" aus r. толк "Sinn, Einsicht".

Avots: ME IV, 216


traišķis

traišķis,

1) wer sudelt
(traî(k)šķis) Vīt., ein Schmutzfink . Erlaa (mit ài 2 ), Sonnaxt (mit aî);

2) ein Verschwender
Wid., (mit aî) Vīt.;

3) einer, der üble Nachrede fūhrt, ein Verleumder
(traî(k)šķis) Vīt.

Avots: ME IV, 218


trijdēlis

trijdēlis, ein Gerüst von 3 Brettern, das zur Anfertigung von Stuhlteilen dient: trijdēlis jeb triju kuoku redeles A. XXI, 441 (mit Abbild.).

Avots: ME IV, 234


trinītis

trinītis (li. trinỹtis "mit drei Hewelten gewirkt" ) Wolm. (mit ĩ ), Dunika (mit î 2 ), Alswig, Mar., Sessw., der Drell, Drillich U.: trinīša brunči Alswig. trinīšu (Var.: trijnīšu, trinīti, trinīša) audekliņu BW. 22621. trinīšu mēle, eine spitze Zunge L., St., Doppelzüngigkeit U.; trinīšu (trinīti in ein Exemplar des Lettus hineingeschrieben) runāt U., doppelzüngig sprechen. tu trinītī vien runā Ar., du redest verblümt. Zu nĩts.

Avots: ME IV, 237


troksnis

truoksnis: t. ("?") viņam mēli piesējis, er kann vor Angst nicht reden Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "reden").

Avots: EH II, 700


trūdi

II trūdi, Adv., in der Verbind. trūdi runāt, sanft und kläglich reden Für. I.

Avots: ME IV, 250


trūkt

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù 2 ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst;

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka 2 smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù 2 ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù 2 ) Saikava; vējš trùkās 2 (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās 2 ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma 2 Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù 2 ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700


tūdīt

tûdît Alswig, Mar., -u, -ĩju, anspornen, aufwiegeln, zureden N.- Peb.: tūdi viņu nedarbus strādāt! Mar. n. RKr. XV, 141. Reimwort zu kūdît.

Avots: ME IV, 278


tukšs

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye i ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258


tūļāt

tūļât, -ãju,

1) tūļât Siuxt, tûļât Gr.-Buschh., tūļât U., Spr., tūļuôt U., refl. tũļâtiês AP., Bauske, Līn., Nötk., PS., Ringen, Widdrisch, tùļâtiês 2 Bers., Kalzenau; Kl., Sessw., tūļâtiês Spr., Erlaa, Ermes, Fest., Lasd., Laud., Wessen, tūļuôtiês U., (mit û) Bers., Kalz., säumen, langsam sein, zögernd an die Arbeit gehn U., ungeschickt bei der Arbeit sein: viņš tūļājas un tūļājas, un ne˙kas neveicas, ruokas kâ sasietas AP. kuo tu tur tūļājies, ka ne˙kā neesi padarījuse! Wain. netūļājies tik ilgi, bet nāc žigli uz darbu! Bers. kuo tik ilgi tūļuojies (Var.: kavējies)? BW. 8076 var.;

2) tūļât, tūļuôt, refl. tūļâtiês Kurs., tūļuôtiês Ruhtern, Ulpisch, langsam gehn, sich langsam fortbewegen:
es tūļāju, es te̦kāju BW. piel. 2 4993. saimniece . . . tūļuoja uz istabas pusi Ed. Cālītis. starpa, pa kuru tūļuojās prusaki Kļav. kas me̦lns tūļuojas uz šuo pusi Ruhtern, Ulpisch;

3) tūļuôt, einwickeln, einhüllen Ruhtern, Ulpisch;

4) tūļât, tūļuôt, tūļuôtiês, schwatzen ("wenig bekannt") U. Refl. -tiês,

1) s. tūļât 1;

2) s. tūļât 2;

3) tūļuôtiês, sich einwickeln, sich einhüllen
(gew. in der Zstz. mit sa- ) Ruhtern, Ulpisch;

4) s. tūļât 4. Zur Bed. 2 vgl, auch poln. tułać się "sich herumtreiben".
In der Bed. 4 zu an. ƥylia "reden" und ae. ƥyle "Redner".

Avots: ME IV, 281


tulkot

tul˜kuôt (li. tulkúoti "dolmetschen"),

1) tùlkuot (neben tul˜ks) N.-Wohlfahrt, dolmetschen, erklären
U.;

2) ausforschen, inquirieren
W.-Livl., Erlaa und Pussen n. U. Refl. -tiês, verabreden, unterhandeln U.

Avots: ME IV, 259


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


uravas

uravas Gr.-Buschh., Saikava, = urravas; lautes und verwirrtes Gerede, Lärmen Wid.

Avots: ME IV, 301


urkoņa

ur̂kuôņa C., der durch lautes Gerede vieler Menschen entstehende Larm.

Avots: ME IV, 306


uz

uz,- Präfix,



a) in nominalen Zusammensetzungen:

1) auf Verbindung mit der tegierten Kasusform beruhend: uzacis, Augenbrauen,
uzplecis, Schulterstück am Hemde, uzpurns, Maulkorb u. a.;

2) attributiv: uzkaudze, Aufhäufung über dem Mass,
uzpilns, übervoll u. a.;

3) deverbativ: uzdziras, eine Zeremonie während der Hochzeitsfeier,
uzkalas, ein Bogen im Schlitten, auf dem der Schlittenkorb ruht;

b) in verbalen Zusammensetzungen, bedeutend

1) eine Bewegung nach oben, "hinauf-":
uzkāpt, hinaufsteigen, uzskriet, hinauflaufen. uzklibuoja ... egles galiņā BW. 2344, uzlien... uozuolā LP. I, 15. spainis ... uzspŗāgst gaisā 111. Hierher auch Verba wie uzaugt, auf Wachsen, uzcelt, aufbauen, uzkur(inā)t, (Feuer) anmachen, uzpampt, aufschwellen, uzziedêt, aufblühen u. a.;

2) eine (vollendete) Bewegung auf die (oder zur) Oberfläche eines Gegenstandes:
tuo uzmaucu liepas ce̦lmam BW. 2221, 8 var. uzvelc (Var.: apvelc) man baltu kre̦klu! 3281. bē̦rnu uz mieta uztupinājis LP. I, 90. tie tev... uzmāksies 6;

3) 'hinzu-, dazu':
jau bij sūra rutku šķēle; vēl uzbēra (Var.: dabēra, piebēra) sinepītes BW. 4426;

4) die Richtung bei Verben, die "schauen, horchen, sagen, fragen" u. ähnl. bedeuten:
uzrunāt, anreden, uzsaukt, zurufen, uzskatît, ansehen. Vgl. Le. Gr. §§ 577-8.

Avots: ME IV, 314


uzbildināt

uzbildinât, ‡ Subst. uzbildinâšana, das Angehen um etwas: būtu jau gan Silmežs pats uzaicinājis Gustu, bet nevaruot jau druoši zināt, vai paklausuot uzbildināšanai vai ne Aps. J. Raksti I2, 135. ‡ Subst. uzbildinājums, die Anrede: bija uzrakstīts tikai u. (vē̦stulē) Jauns. Raksti IV, 157.

Avots: EH II, 718


uzbilst

uzbilˆst, uzbilˆdêt, uzbilˆdinât, sagen (uzbilst) Bauske, Gr.-Buschh.; obenhin zu sprechen anfangen, eine Anspielung machen (uzbildêt, uzbildinât) Spr.; anreden L. (uzbildēt, uzbildināt), U., (uzbildêt, uzbildinât) Gr.-Buschh.; kurz fragen (uzbilst) Adsel, Golg., Sessw.; jem. um etwas angehen U.; werben, anhalten (uzbildinât) C., Golg., Gr.-Buschh., (uzbilst) Veselis Tīr. ļaudis: uzbilst kādu vārdu Bauske. viņš man uzbilda tādu vārdu, ka nezināju, kuo atbildēt Gr.-Buschh. viņi neiedruošinājās Laimu uzbildināt Veselis Tīr. ļaudis. varēji uzbilst viņam, vai viņš nāks, vai ne Adsel, Golg., Sessw. viņu kāds ... uzbilda, vai ... kungs vēl nee̦suot atnācis Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 138. ... palīdzības ziņā uzbildināts, atteica 143. (ķēniņģine) viņu ... uzbildināja, lai tas paliekus pie viņas par ķēniņģi Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau). tā tava laime, ka uzbildināji mani VI, 51.

Avots: ME IV, 317


uzderināt

I uzderinât,

1) (zu etwas) bewegen, bereden
U., Selsau;

2) anpassen, anprobieren
(perfektiv): uzderināt drēbes pie šuvēja;

3) (mit Gewalt, gegen den Willen der betr. Person) verloben:
viņam šuo līgavu uzderināja Bauske.

Avots: ME IV, 324


uzdzīt

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329


uzgalvot

uzgalˆvuôt,

1) einreden, behaupten
Kalzenau: tirguotājs uzgalvuoja preci par labu Golg.;

2) mit (neuen) Vorschuhen versehen:
zābakus uzgalvuot Stenden. Refl. -tiês,

1) versprechen, bürgen, kavieren:
viņš uzgalvuojās, ka tuo izdarīšuot Kalzenau. ja tu nevari uzgalvuoties pirkstu nuoturēt saliektu Blaum. Pie skala uguns 138;

2) (einer Sache) sicher sein:
Prātnieks gribēja... vēl neiet, bet neuzgalvuodamies, vai Tenis mē̦dz vairāk nekâ vienu reizi lūgt, gāja vien Kaudz. M. 84;

3) sich erdreisten:
kuo viņš uzgalvuojas darīt! N. - Peb.

Avots: ME IV, 331


uzgrābstīt

uzgrābstît,

1) = uzgrãbât 1: uzgrābstīt kuo izbirušu. pa tumsu duris uzgrābstīt. viņš izstiepa ruokas uz priekšu, lai varē̦tu uzgrābstīt gultu Vēr. II, 198;

2) (von neuem etwas) harken
(perfektiv): uzgrābstīt pagalmu Seyershof;

3) (leeres Gerede) aufgreifen:
vaļinieces uzgrābstījušas visādus niekus par jaunuo saimnieku Nigr.

Avots: ME IV, 333


uzmašs

uzmašs,

1) Subst., das (zur Rede) Hinzugefügte, die Schlussbemerkung
Oppekaln n. RKr. XVII, 142;

2) Adj., besonders, direkt
AP. n. U.: radās man atkal uzmašas gaitas AP., Golg. Nebst li. ùžmačius "Aufmass, Zugabe" zu uzmest.

Avots: ME IV, 356


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363



uzrunāt

uzrunât,

1) anreden
U.: lapsa ve̦lnus tâ uzrunā LP. VII, 488. vai nevaruot visi... par kalpiem līgt? tâ kungs uzrunā IV, 219. ar "eminenci" uzrunā... kardinālus Konv. 2 839;

2) werbend anreden, (um die Hand) anhalten:
brūti uzrunāt BW. IlI, 1, S. 86. visas meitas... jau nuo tevis uzrunātas BW. 12397 var.;

3) zusprechend, zuredend bewegen (überreden):
muļķis uzrunāja... brāļus nuoiet... uz... kruogu Pas. II, 445;

4) mahnend anreden:
tē̦vs sāk uzrunāt, par kuo tâ vajaguot darīt Daugava v. J. 1928, S. 318. Refl. -tiês, einander anreden: viņi uzrunājās ar "tu" Vēr. Il, 1194.

Avots: ME IV, 374


uzskubināt

uzskubinât, aufmuntern, zureden: uzskubina tuo, lai tā... BW. III, 1, S. 101. uzskubinājuse... meitas tâ darīt Etn. II, 4. Subst. uzskubinãjums, die Aufmunterung: Valdemāra uzskubinājums Ār. Mat. Kr. Vald. 43.

Avots: ME IV, 379


uzstrādāt

uzstràdât, über die verabredete Zeit hinaus arbeiten: u. virs nuorunātā laika vēl kādu stundu. Refl. -tiês, sich emporarbeiten: atraitne un dē̦ls atkal uzstrādātuos MWM. X, 132. u. par īstu tautieti Deglavs Rīga II, 1, 174. viņš ir labi uzstrādājies.

Avots: ME IV, 385


uzsukāt

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386


uztūžīt

uztūžît,

1) mit iangsamen, müden Schritten hinaufsteigen
Saikava;

2) mit Mühe hinaufschaffen
KatrE.: Antuons ar māti viņas (= redeles) uztūžīja uz sìena strēķa Veselis Netic. Toma mīlest. 130.

Avots: ME IV, 394


uzvedināt

uzvedinât, zu etw. bereden U., auffordern LKVv.: uzvedināt citus iet pastaigāties Celm. ķēniņiene uzvedina ve̦lnus uz mīklu minēšanu Janš. Nīca 56. Refl. -tiês, einander zu etw. bereden, auffordern: viņi viens uotru uzvedinās uz nedarbiem.

Avots: ME IV, 397


uzžurgāt

uzžur̃gât Stenden, hinaufschaffen: kas par muokām, kamē̦r izkritušuo rudzu maisu uzžurgāju uz ratu redelēm! Stenden. Refl. -tiês, mit Mühe hinaufsteigen, - klettern: sadurtais tikai pa kādu stundu uzžurgājies uz laipas.

Avots: ME IV, 402


vabiņa(s)

vabiņa(s),

2): sapuvušā vabiņā (Zaunstaken)
Tdz. 59029; ‡

3) redeļu vabiņas Aboliņš Darba rati 58 und 81, die Leitersprossen eines Leiterwagens;
vabiņa, die Sprosse eines Gitters Iw.

Avots: EH II, 746


vāciskot

vãciskuôt,* germanisieren; dem Deutchen ähnliche Wörter und Redeweisen bilden B. Vēstn. n. U.

Avots: ME IV, 491


vadināt

I vadinât,

1) tr., freqn., hin und her führen
Bers.; sorgsam führen (z. B. einen Kranken od. einen Blinden) Rutzau; allmählich transportieren Fest.; wiederholt begleiten Mar.: saimniece meitu vadināja un maldināja visu dienu pa mežu Bers. tie abi lieli draugi, viens uotru ilgi vadina (d. h. der Gastgeber begleitet den Gast, der Gast kommt wieder zurück usw.). Mar.; "zu gehen lehren";

2) vadinât Nötk., vadinât (mit hochle. a aus e̦?) Golg., = vedinât, anspornen, überreden; mitzukommen auffordern; auffordern Lubn., Schwanb.: viņš mani vadināja pie sevis.

Avots: ME IV, 429, 430


valaša

valaša N.-Bartau "wer viel und gewandt spricht oder redet".

Avots: ME IV, 450


valoda

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo 2 ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462


valšķoties

valšķuôtiês: "Unsinn reden" (mit al˜) Lemb.

Avots: EH II, 754


vamslīt

vamslît Gramsden, schwatzen, unüberlegt reden.

Avots: EH II, 755


vārdot

vā`rduôt (li. vardúoti "behexen, besprechen" bei Būga KSn. I, 32),

1) (zauberisch) besprechen
U., Spr.: slimību varēja dziedināt vienīgi vārduodami LP. VII, 287. burvis ar vārduotu ūdeni 218. vārduotam ūdenim ir lielāka dziedināšanas spēja Etn. II, 171, zirgs, kuru Uoliņš vārduoja... Mikeļa vakarā stadulā Kaudz. M. 118;

2) schön (und klug) reden
Spr.; schwatzen: kuo niekus vārduo! R. Sk. II, 80. Refl. -tiês, Worte wechseln L., sich unterhalten U.; "lamāties" Arrasch, C., Salis, Sessw., Wolmarshof: kuo man ar tevi vārduoties! MWM. VII, 322. tautas rāja, māsa raud, bāleliņi vārduojās BW. 13738, 5. - Subst. vā`rduôšana, das (zauberische) Besprechen: pie buršanas, zīlēšanas, vārduošanas Etn. II, 142; vā`rduôšanâs, das Sichzanken, das Streiten: asā vārduošanās... pārvē̦rtusēs par atklātu ķīvi Janš. Bandavā II, 375; vā`rduõjums, das einmalige, vollendete (zauberische) Besprechen; vā`rduôtãjs,

1) der Besprecher, Zauberer
Spr., Meiran: pūšļuotājiem, vārduotājiem bija ve̦se̦la skuola jāzin JK. vārduotājas, kas prata dziedināt ar... pūšamiem vārdiem BW. I, 184;

2) ein Schönredner
Spr.

Avots: ME IV, 502


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārkšķēt

vãrkšķêt "schwatzen; Unwahres reden" Platohn.

Avots: ME IV, 506


vaukšēt

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt 2 Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt 2 Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt 2 Bers., KatrE., vaûkšķêt 2 Bauske, vàušķêt 2 Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu 2 ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt 2 Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt 2 Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt 2 Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487


vāvuļot

vāvuļuôt,

1) vàvuļuôt 2 Lubn., Meiran, Oknist, vàvuļât 2 Wessen, leeres Zeug schwatzen
(vāvuļuôt) Saikava; vāvuļuôt Lubn., Tirs., (mit à 2 ) Gr. - Buschh., unaufhörlich sprechen; vàvuļuôt 2 Gr. - Buschh., Sessw., undeutlich sprechen (in Bērzpils, Dricē̦ni, Kārsava, Mērdzine, Sessw. und Viļāni von Kindern gesagt); vāvuļuôt Celm. "in den Tag hineinreden"; vàvuļât 2 Zvirgzdine, lustig, frölich reden (nur von Kindern gesagt); vãvuļuôt C., (mit à 2 ) Plm. n. RKr. XVIl, 85, durcheinandersprechen, -schreien; vāvuļuôt Aps., Golg., Bers., schreien (z. B. von Kindern od. Betrunkenen): bē̦rni spē̦lē̦damies vāvuļuoja visu pēcpusdienu Saikava. vāvuļuo vienā vāvuļuošanā, tik˙pat kâ biezaputras katls Gr. - Buschh. kuo jūs te vāvuļuojāt? Veselis Saules kapsēta 60;

2) abends ohne Arbeit lange aufbleiben, quienen
Memelshof, Nerft. Zur Bed. 2 vgl. vāvaļât.

Avots: ME IV, 513


vējš

vẽjš,

1): vējiņš tevi drebināja BW. 24917. tukšais v. Spiess, der Nordwestwind.
čigānu v. Frauenb., der Nordwind. krusta jūŗas v. BielU., Wind, der quer übers Meer kommt. lejas v. Frauenb., der Westwind. plūdu v. Sassm., der Westwind. pùļu v. Ramkau, der Südostwind. nuo vēja runāt Seyershof, Unsinn, Unwahres reden. vai viņš bija vējā? Blossfeld, ist er gegangen, um seine Notdurft zu verrichten?

2): vēja cerības Janš. Dzimtene V, 443, Hoffnungen, die sich nicht erfüllen.
liels vēja riņķis Frauenb., ein grosser Umweg. ar tuo vēja vicekli (= vicele III?) es vairs tālāk nerunāju Daugava 1934, 587. vẽja nâtre 2 Sassm. "Steinsame": v. nātres aug laukuos. vẽja plũme "?" und vēja pâkste 2 "?": dažugad plūmēm daudz v. plūmes, v. pākstes Ahs., Sassm.;

4): Kraft
Saikava: tev nav tik daudzi vèja 2 .

Avots: EH II, 775


vēkšpēdu

vē̦kšpẽ̦du, Adv.,

1) vē̦kš(u)pē̦du, Frauenb., vê̦kšpê̦du A.-Ottenhof, Trik., Wolmarshof (mit vê̦- 2 ) Dunika. Neu-Salis, vēkšķupē̦du Kokn., Lemburg, Stockm., vêkšupê̦du Nötk., vēkšupē̦du Nauksch., Platere, Rosenbeck, Serben, vēkšpēdus Ruhental, vê̦kspēdu(s) Segew., vê̦kšupē̦dus 2 Frauenb., vēkšpêdiņ Golg., vēkšķupēdu, auf dem Rücken liegend:
dzē̦rājs guļ vēkškupē̦du:

2) auf dem Bauche hegend
Burtn. In ernsthafter Rede nicht gebraucht

Avots: ME IV, 555


velnāds

ve̦l˜nâds (> ve̦l˜lâds), teuflisch, höllisch (auch ve̦llāžīgs) Erlaa: ve̦lnāds truoksnis AP. ve̦llāds karstums Lemburg. "lai ve̦llāds baltiņš, bet kâ neiet, tâ neiet" (eine Redensart) N. - Peb. - Adv. ve̦l˜nâdi (>ve̦llâdi) Serbigal n. FBR. IV, 58; Nabben n. FBR. XI, 66, AP., teuflisch: ve̦lnādi šāva AP. lai tur vai ve̦llādi (sei es auch noch so schwer), es tuo izdarīšu Lemburg. izgāja pa˙visam ve̦lnādi (ganz schlecht) Seltingshof, Serbigal. lai vai ve̦llādi, dūša nav jāzaudē N. - Peb.; "dikti, naiki, nebēdīgi, šausmīgi" Nötk.; "trak(ulīg)i" Grünw.

Avots: ME IV, 531


vēmeklis

vēmeklis,

1) vẽmeklis C., Dond., Stenden, vèmeklis 2 Sessw., vēmeklis Wessen, St., U., vēmekļi Wandsen (mit ), Erlaa, vẽ̦me̦kls Dunika, vē̦me̦kli Nötk., vèmèkļi 2 KL, das Ausvomierte:
suns savu vēmekli atkaļ ierij Glück Spr. Sal. 26, 11. pie smirduoša midzeņa vēmekļus ē̦dam Lapsa-Kum. 263. atsvabināties nuo elles vēmekļiem Kundziņš Kronv. 111. par raganas jeb laumas vēmekļiem (vẽ̦me̦kliem Janš. Mežv. ļ. 11, 308) tauta nuosauc mīkstu, gļe̦mainu masu, kuŗa dažreiz ieruodas mitrās vietās Etn. III, 23. raganu vēmekļus nesa ugunskurā sadedzināt JK. raganas aizdze̦n, dedzinādami viņas vēmekļus LP. VII, 439;

2) Brechmittel
U.;

3) wer Böses nachredet
Sessw.

Avots: ME IV, 559


vendzēt

ven̂dzêt 2 Schrunden, -ẽju, faseln, unüberlegt, verwirrt reden.

Avots: ME IV, 537


vēpļāt

vèpļât 2 Warkh., Wessen, vèpļuôt 2 Gr.-Buschh., leeres Zeug reden: piedzēries vēpļuo bez gala, bez malas Gr.-Buschh. kuo tur vēpļuo! ja gudras runas nav, tad nerunā pa˙visam! ebenda. vēplis, kas vēpļuo Konv. 1 238.

Avots: ME IV, 560


vervelēt

vervelêt, -ẽju,

1) (schnell, viel und) undeutlich sprechen
Fehteln, Lennew., Meiran, Memelshof, N.-Peb., Odensee, Stockm., Warkl., (mit er̂) AP., Arrasch, Bers., C., Festen, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Nötk., Meiran, Ogershof, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Wessen, Vit., (mit er̂ 2 ) Grünw., Plātere: neklausi, kuo tas vervelis vervelē! Vīt.;

2) sprudeln
(mit er̂ 2 ) Grünw.; dicht emporwallen (vom Rauch) N.-Peb.;

3) (Garn) unordentlich zusammendrehen; sich zusammendrehen (vom Garn)
Wessen;

4) jem. im Wege sein (tiņāties pa kājām); ungewandt sein
Nötk.;

5) "eilig und ungeschickt zusammennähen":
v. cauru maisu Grünw. Falls dissimiliert aus *ververêt, in der Bed. 1 wohl zu r. врать "sich iu der Rede berichtigen", gr. ἐρῶ "werde sagen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 283); in der Bed. 2 zur Wurzel von vir̂t und in den Bedd. 3 und 5 zu vẽrt? Sonst s. Sehwers IMM. 1931, I, 404.

Avots: ME IV, 542


vērzt

vêrzt 2 (li. ver̃žti "schnüren, pressen" ) Karls., -žu, -zu, = vḕrst, wenden Bielenstein Holzb. 475: es vēržu sienam uotru pusi Vīt. (fig.) es nevēržu ne˙kādas vērības uz viņa runu (ich beachte seine Rede nicht) Sessw. Refl. -tiês, sich wenden: viņš vêrzās 2 uz manu pusi Salis. - Subst. vê̦r-zums 2 Karls., die Wendung St., U. ("nicht eben gebräuchlich"). Zu varza.

Avots: ME IV, 569


veselība

veselĩba, die Gesundheit: Sprw. veselība labāka nekâ manta Br. sak. v. 1399. juo rūgta zâle, juo salda veselība 1490. veselība spīd kâ saulīte debesīs Br. 484. sirds veselība Br. P. 15. veselību maitāt Br. 110. veselību sagrauzt Kundziņš Vecais Stenders 56. duod, dieviņ, veselību! BW. 2009. kas kaitēja . . ., kad nuo dieva veselība 70. tev nav labas veselības 878. viņa veselība ir sašļukuse Aps. Pie pag. tiesas 18. tas cilvē̦ks paliek pie pirmās veselības Br. 108. uz veselību od. uz veselībām, aufs Wohl, zum Wohlsein: nu tad lai ar iet uz veselībām! A. v. J. 1900, S. 1129. jūsu veselība, eine Anrede (Ew. Wohlgeboren) U., Oberlauz n. St. lai tev cāļa veselība! sagt man manchmal anstatt des Dankes Etn. III, 46. tā jau gan laikam tava veselība, das hast wahrscheinlich du getan Kav.

Avots: ME IV, 543


vest

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. 2 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545


vidus

vidus (li. vidùs "das Innere", ae. widu, air. fid "Wald"), dial, vids, Demin. vidiņš, vidutiņš,

1) die Mitte; das Mittelstück; das Innere
U.: nuo tā paša (sc.: uozuoliņa) vidutiņa (Var.: viducīša, viduklīša) māsiņai pūra skapi (sc.: daru) BW. 30563 var. Sprw.: kuo līdz lieli gurķi, kad tukši vidi Br. sak. v. 424. tev tās malas, man tie vidi (von Kartoffeln) LP. VII, 266. puķes dze̦ltaniem ziediņiern, sarkaniem vidiņiem BW. 2158. niedra zied e̦ze̦ra vidiņā 11059, 5 var. dārzeņā, . . . ruožu videņā 13250, 28. dzīvuoju ļaunu ļaužu vidiņā (Var.: starpiņā) 9085, 1. raud . . . puišķins lielu karu videņā 32178, 3. izvē̦lē̦tu . .. vienu nuo mūsu vidus Alm. Kaislību varā 137. tu pacēli tur akmeni kâ vidu Lautb. Vidv. 14. vidu zeme St., Mittelland (nicht zu hart, nicht zu weich). Sprw.: kas vidū, tuo vilks pirmuo ņe̦m Br. sak. v. 1403. vidū guitā iegulēju, negulēju maliņā Bl. t. dz. 664. vidū lauza zuobentiņu BW. 17450. vis˙apkārt ze̦lta migla, viduo saule vizuļuoja 6318 var. pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidū (Var.: vidus laikā) ... vainadziņš 24739, 9. vidū sacīt (dazwischensagen, -reden) Kaudz. M. 41. nemaisies ar saviem stāstiem vidū! 325. pa vidam,

a) mittendrin, dazwischen:
pa vidam . . . bijuši arī mūsu zaķi Upīte Medn. laiki 90;

b) pa vidu U., mittelmässig, halbwegs:
ļaužu bija pa vidam (nicht viel und nicht wenig) A. v. J. 1897, S. 87. pa vidiem,

a) dazwischen:
duodat man alu dzert, pa vidiem brandaviņu! BW. 19583, pa vidiem netrūka . . . dziesmu Kaudz. M. 120. kuo nu stāsti . . . niekus pa vidiem? 323; in der Verbind. pa vidiem iet, (Frieden) vermitteln Spr. - dienas vidus,

a) die Mittagszeit;

b) der Süden
U.; nakts vidus, Mitternacht Manz., die Mitte der Nacht: ap nakts vidu lielais piecēlies LP. VI, 437;

2) der mittlere Teil des Rumpfes, die Taille; der Bauch
Frauenb.: saņēma ķēniņa meitu pa vidu LP. V, 276. sagrāba jaunkungu pa vidu VI, 61. sirds manā vidū le̦c St., das Herz wallet mir im Leibe. man vidu griêž tâ kâ ar nazi (von starken Bauchschmerzen gesagt) Frauenb. bē̦rnam ciets vidus JK. VI, 51. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Br. 4;

3) die Gegend
U.: mūsu vidū, in unserer Gegend U. lai nāk Rīgas zeltenītes šai viduo (Var.: zemē) sluotas griêzt BW. 11055 var. uz svešu, nepazīstamu vidu Pas. II, 158. ļaužu vidus, eine stark bewohnte Gegend Mag. IV, 2, 155. dažāduos viduos par tuo ir dažādas duomas Pūrs II, 66. aizgāja uz citu vidu dzīvuot LP. VII, 336. nedrīkstuot . . . gabalu . . . izplūkt vidu vidiem (stellenweise, hier und da) Etn. II, 73;

4) Plur. vidi, der Unterleib, das Innere des Leibes
U., Spr., Memelshof, Oknist; das Eingeweide Nerft: ar vidiem nežē̦luosities vairs Ar. sieviņa tur viduos dabūja samaitāties Lapsa-Kūm. 109. pietaisīt vidus, sich satt essen Nerft. spudiņu vāra nuo liellopu vai cūku vidiem (iekšām) Etn. I, 19. Vgl. dazu Būga KSn. I, 260, Trautmann Wrtb. 358, Fick Wrtb. III 4, 411 l, Bugge PФB. XXI, 427 f., Fay AJPh. XXVI, 382, Pedersen KZ. XXXVIII, 374, Walde Vrgl. Wrtb. I, 239 f. und 314. Der zweite Teil von le. sausviedis (s. dies) könnte aber zur Wurzel von vĩst "welken" gehören; und apr. widus (mit ī ?) "Naht im Stiefel", das von Pedersen 1. c. u. a. ebenfalls hierhergestetlt ist, gehört vielleicht eher zu le. vît.

Avots: ME IV, 580, 581


viens

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665



vīrināt

I vīrinât,

1) beherzt, zum Mann machen
Für. I;

2) zusprechen
V.; überreden N.-Bartau; mit sich rufen, auffordern Wid. Refl. -tiês,

1) wiederholt den Mann
(vīrs) anrufen: kad sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs", tad viņu pārsauc: kuo nu vīrinies! Vīt.;

2) zum Mitkommen auffordern
Bartau n. U.;

3) "sich ermannen"
(?) Wessen;

4) sich (für eine Arbeit oder Reise) vorbereiten
(mit ĩ ) N.- und O.-Bartau.

Avots: ME IV, 641


vulšķēt

vulšķêt,

1): Unsinn reden
(mit ulˆ) Oknist.

Avots: EH II, 799


žaberēt

žaberêt, -ẽju,

1) schwatzen
Bers.: savā starpā žaberēt;

2) "kläglich [= jämmerlich?] sprechen":
bē̦rns sāk žaberēt dažus vārdus pa vāciski Ahs. n. RKr. XVII, 66. Refl. -tiês,

1) dazwischensprechen, sich in anderer Rede mischen
Sessw.;

2) sich herumtreiben, unruhig sein, andere nicht in Ruhe lassen
Aiviekste. Aus li. žaberiuoti "schwatzen" (bei Miežinis), wozu le. zabît (?) II.

Avots: ME IV, 783


žablēties

žablêtiês Kurmene, ausgelassen reden; schwatzen.

Avots: ME IV, 783


žabrēties

žabrêtiês,

1) (wiederholt) nach etw. greifen, (mit den Händen unvorsichtig) anfassen:
kuo tu tâ žabrējies? Dond.;

2) leichtsinnig sprechen, reden:
tu žabrējies kâ plānprātis ar savu runu Dond. n. RKr. XVII, 66.

Avots: ME IV, 784


zadināt

I zadinât,

1): anreden
Lng. (unter runāt);

2): zum Lachen reizen (ein kleines Kind)
OB.;

3): "sich amüsieren"
Linden in Kud., (nach Aizsils Sen. k. 279, "nur in Volksliedern") Jāsmuiža;

5): auch Līvāni; ‡

7) "vilināt, kārdināt" Bērzgale: puisis zadināja meitas.

Avots: EH II, 800


zadināt

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene 2 II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679



žautris

III žautris Bērzgale, wer viel schwatzt od. Unsinn redet.

Avots: EH II, 817


žauts

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit 2 ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit 2 ) Dunika, Kalleten; "rede%C4%BCu%20%C5%A1%C4%B7%C4%93%CC%A6rskuoks">redeļu šķē̦rskuoks" (mit 2 ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794


želberēt

želberêt, -ẽju,

1) ausgelassen sein, albern, tollen
Vīt., (mit el˜ ) Peb., Zirsten; hin und her laufen (mit el˜ ) Ruj.;

2) (in der Eile) unentschlossen hin und her greifen
Vīt.; hin und her bewegen, schüttern Kreuzb.: neželberē pilnu trauku, lai nelīst pār malām pāri! Kreuzb.;

3) zusammenhanglos sprechen
Memelshof, (mit elˆ ) Lubn., Meiran; viel sprechen (mit el˜ ) Ruj; schnell, unverständlich reden, Unsinn schwatzen Nötk. Refl. -tiês,

1) = želberêt 1 Fehteln, Ramdam, Vīt.;

2) = želberêt 2: kuo tu želberējies kâ želberis? atnes ātrāk! Vīt. Vgl. šelderêt.

Avots: ME IV, 802


žēlīgs

žẽlîgs, gnädig, barmherzig, gütig, mitleidig U.; kläglich; bemitleidenswert: žēlīgais dievs Kaudz. M. 12. viņš skatījies tik žēlīgi! LP. VII, 243. tas vie˙nādi žēlīgi tuo uzlūkuojis RKr. VIII, 3. kuo, puisīti, tu uz mani tik žēlīgi raudzījies? BW. 10055. tev žēlīga valuodiņa 17506 (ähnlich: 13689). tev žēlīgi runājuot 17506, 4. žēlīga (klägliche) balss Golg. šis cilvē̦ks izskatās ļuoti žēlīgs Frauenb. putns vaimanāja... žēlīgi JK. V, 86. aitas blēja žēlīgi Fallijs Dižlatv. 5. lūgties vēl žēlīgāki LP. I, 133. procesiju pavadīja... ar žēlīgu maršu Latgalits 1922, 1. mīļā, žēlīgā! meine Liebe und Gütige! (höfliche Anrede einer Frau) St.

Avots: ME IV, 806


zibināt

II zibinât, schnell und kaum verständlich sich unterhalten (unterreden): žīdi sastājušies ilgi zibināja Druw. n. RKr. XVII, 87. Etwa zu an. geipa "schwatzen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 551)? Oder identisch mit zibinât I?

Avots: ME IV, 717


ziema

zìema (li. žiemà, apr. semo, slav. zima "Winter"), der Winter: Sprw. ziema prasa, kuo vasarā darījis Br. s. v. p. 119. viens lūdz ziemas, viens vasaras, trešais saka: tāda man ziema, tāda vasara RKr. VII, 904 (Rätsel). se̦kla ziema BielU., ein schneearmer Winter. dziļa ziema Kaudz. M. 10, ein schneereicher Winter: gaŗš ceļš, dziļa ziema BW. 25629. ziema salta 19386. mīksta ziema, ein nicht sehr kalter Winter: ja Miķeļa dienā silts lietus līst, tad būs mīksta ziema Etn. IV, 102. ziema iet nuost Kav., es wird Frühling. kuo tas par ziemu ē̦d? (eine Redensart beim Kartenspiel) Etn. I, 83. ziemas ceļš, die Winterbahn L., St., U.; ziemas cieši, s. zìemcìete; ziemas mēnesis, der Januar U.; ziemas svē̦tki, s. zìemsvè̦tki; ziemas vējš, der Nordwind U.; ziemas cietējs, s. zìemcìetẽjs. Zu ai. himā, gr. χεῖμα alb. dimεn, arm. jmer̀n, av. zaēn- "der Winter", ai. hēman "im Winter", lat. hībernus "winterlich", dän. dial. gimmerlam "einjähriges Lamm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 546 ff., Specht KZ. LIII, 307 f., Meillet Bull. XXVII, 125 f.

Avots: ME IV, 742


žīgāt

I žĩgât,

1) = džīgât 2, čīgât I, schlecht (auf einem Saiteninstrument) spielen Nötk. (mit ĩ ), Pilda (mit ì 2 ), Aiviekste: lieluo Grieču (einen Bass) žīgāt Purap. J. str. 39;

2) weinen, flennen
Aiviekste;

3) viel leeres Zeug reden
Pilda.

Avots: ME IV, 813


zirgot

zir̂guôt, refl. zirguôtiês Wid., Kurl. n. Celm., (mit ir̂ ) Arrasch, Bers., Erlaa, Fehgen, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jummardehn, Jürg., Nötk., Peb., Saikava, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Wolmh., (mit ir̂ 2 ) Adiamünde, Pankelhof, Schnehpeln, Wainoden, albern, tollen, laut lachen und schreien: "kuo nu zirguo!" ve̦ctē̦vs iesaucās, "vai vedīsi viesus istabā!?" Jauns. bē̦rni je̦mas un zirguojas, ka visa māja skan Adiamünde. pie galda e̦suot guodīgi jāē̦d, nedrīkstuot vis zirguoties Smilt. ar meitām zirguoties Saikava. meitu, kas... īsajuos bruncīšuos zirguojas ar puišiem Anekd. IV, S. 165. - Subst. zir̂guôtãjs Saikava "kas zirguojas". Wohl von zir̂gs abgeleitet; vgl. z. B. cūkuoties: cūka und die Redensart viņš iet kāˆ zirgs (von einem Tollenden).

Avots: ME IV, 727, 728



zlankšēt

zlankšêt, -u, -ẽju,

1) schallnachahmendes Verbum zur Bezeichnung des Glucksens, das durch die Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlen Raume entsteht
(mit an̂ ) PS., Vīt., (mit an̂ 2 ) Arrasch, (zlankšķêt) Neu-Wohlfahrt, (mit an̂ ) Nötk.: ūdens mucā zlankš. zābakuos ūdens zlañkš (oder zlaũkš zu lesen?) AP.;

2) klingeln, blechern klimpern
(mit an̂ ) Golg.: skārda zvani guovīm pie kakla zlankš Golg.;

3) plappern, dummes Zeug reden
(mit an̂ ) Trik., Vīt.: kuo nu tik daudz zlankši! ne˙viens tevi netic Vīt.;

4) "unnütz, grundlos bellen"
(mit an̂ 2 ) Arrasch: suns visu vakaru zlankšēja N. - Peb. Vgl. slankšêt.

Avots: ME IV, 745


znots

znuõts (gr. γνωτός "Verwandter"), znuõtis Ugalen n. FBR. VII, 23, Anzen, znuods (?) Glück I Mos. 19, 12 (neben dat. - instr. plur. znuotiem 19, 14), Demin. (verächtlich) znuotelis Blieden, der Schwiegersohn St., U.; der Schwager, Schwestermann L., U., Anzen (unbek. in Arrasch, Jürg., KatrE., Wolmarshof): tautu dē̦ls, mans bāliņš, tie znuotiem saukājās (Var.: viens uotru svaini sauca) BW. 10792 var. div[i] brālīši satikās, viens uotaru znuotu sauca..., ne katram līgaviņas 14537, 1. visur man znuoti, radi (Var.: znuotu rad[i], znuota radi) 3844. visur mani znuotu sauc 3844, 3 var. kalpa vīru znuotu (Var.: svaini) saukt 15328 var. mazi mani bāleliņi, nedrīkst tevi znuotu saukt 21509. tie gribē[ja] znuotā tapt (Schwager werden) 14323 var. šķituos liela neizaugt, māte znuota neredzēt 21477. meit[a]s māt[e] pasmējās: znuoši (Var.: znuoti) braukš[u]s vizināja 23609, 2 (aus Sassm.). nāc ārā, znuota šķelmi! 13713, 2; 13730, 10. znuotuos ieiet, sich in ein Gesinde (als Wirt) einheiraten U. - Nach St. und U. rede man in einigen Gegenden den Bekannten znuõts (= d. Gevatter) an; so auch scherzweise auf Tiere (Wölfe St.) be- zogen: tie paši strupauši (= Wölfe), znuotiņi, līda klāt Libek Pūķis 21. Zu ai. jn̂ātķ-ḥ "Verwandter", got. knōƥs "Geschlecht" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 und 577.

Avots: ME IV, 748, 749


zobs

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv 2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. 2 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. 1 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. 2 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. 2 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. 2 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758


žulīt

žulît, -ĩju,

1) mit einem stumpfen Messer schneiden
U., Ahs. n. RKr. XVII, 67, AP., Behnen, Burtn., C., Frauenb., Gr. - Essern, Jürg., Lennew., Milzkalne, Ruba, Salis, Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wenden, Vīt., Wolmarshof: žulīt gaļu, maizi. kuo nu žulī, griêz kâ pienākas! Alksnis-Zundulis;

2) (lange Nötk.) kauen
Behnen, Burtn., Kosenhof, Siuxt; etwas Zähes essen Alksnis-Zundulis: bē̦rns žulī gaļu Burtn. runcis paklētē žulī speķa gabalu A. v. J. 1902, S. 130. žulī kâ vilks ādu Alksnis-Zundulis;

3) "ilgi, nemākulīgi cept" Pērse;

4) (nicht gerade reichlich) füttern
Barbern, Stelpenhof;

5) sich in seiner Rede wiederholen
Pernigel: kuo tu žulī vienu un tuo pašu?

Avots: ME IV, 830, 831


zūmēt

zūmêt,

1) verstecken
Blieden, (mit ũ ) Wandsen;

2) (geliehenes
Kand. n. U.) Geld unterschlagen Blieden, (mit ũ ) Frauenb.; heimlich wegnehmen Bixten;

3) (heimlich) töten
(mit ũ ) Bixten, Nigr., Wandsen. Wahrscheinlich abgeleitet von einem Substantiv, das mit einem m- Suffix von der Wurzel von pazūt (s. unter zust) abgeleitet sein und etwa "Verlust, Verederben" bedeutet haben kann.

Avots: ME IV, 755


žvāgot

žvàguôt 2 (gespr. mit ā !) Assern, schwatzen, dummes Zeug reden. Nebst žvāgât 1 etwa aus r. звягать "лаять, издавать голос"?

Avots: ME IV, 843


zvalbīt

II zvalˆbît 2 Ruhental" überflüssiges reden"(?).

Avots: ME IV, 764


zvanīt

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765


žvankstis

žvankstis Frauenb., wer Unsinn zu reden pflegt.

Avots: ME IV, 842


žvarkšēt

žvarkšêt,

1) = zvarkšêt 1, žvarkstêt: zirņi katlā beŗuot žvarkš C., Salis (mit ar̃ ), Kosenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kš Adiamünde. trauki vien žvarkš N. - Peb. durvis vien žvarkš, kad iet N. - Peb. pūslis ar zirņiem kratuot žvar̃kš Nötk. zvārguļi zirgam kustuoties žvarkš Pernigel. naudas muca ievēlās atvarā žvarkšē̦dama Vīt.;

2) dummes Zeug reden
Vīt.

Avots: ME IV, 843


žvarkstene

žvarkstene, wer viel dummes Zeug redet N. - Peb.; "kas žvarkst" Nötk. (mit ar̃).

Avots: ME IV, 842


žvarkstēt

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr 2 ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst 2 grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr 2 ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842