Paplašinātā meklēšana

aîcinât: berufen Kat. 1586.

Avots: EH I, 4

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

àizaîcinât, hinberufen: tas viņa dē̦lu bij pie sevis aizaicinājis Plūd. LR. III, 67.

Avots: ME I, 17

‡ àizbraũcinâtiês, beim Spazierenfahren, Rodeln (versehentlich) hingeraten: bē̦rns aizbraucinājies par tālu Stenden.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrēcinât, zum Schreien veranlassen: a. bē̦rnu Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizbrucinât,

1) reibend hinter etwas geraten machen:
a. skabargu aiz ādas Dunika;

2) anfangen zu streichen, schärfen:
a. izkapti in Treiden gehört.

Avots: EH I, 12

‡ àizdañcinât,

1) fort-, hintanzen lassen:
a. kādu līdz durīm Trik.;

2) fort-, hinführen
Kaltenbrunn, Prl.: tevi nāve var... aizdancināt uz viņu pasauli Janš. Bandavā II, 267; zufällig fortbringen, verlieren: nez kur bē̦rni aizdancinājuši nazi Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Warkh.

Avots: EH I, 17

‡ àizdricinât, fort-, hinziehen, -zerren: kazu ar lielu grūtu a. uz māju Dunika, Stenden.

Avots: EH I, 19

àizducinât, rollend, dumpf schallend sich entfernen: pē̦rkuons aizducināja pruom (gaŗām). Refl. -tiês, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: tur kas aizducinājās. pē̦rkuons aizducinājās Lis.

Avots: EH I, 20

‡ aîzdûcinât ² Lems., rollend, donnernd sich entfernen: pē̦rkuons aizdūcināja. Refl. -tiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, zu donnern: pē̦rkuonis aizdūcinājās Salis.

Avots: EH I, 21

‡ àizkacinât Bauske "= aizkācêt 2, àizķer̂t 1": nevar kāsi aizkacināt.

Avots: EH I, 28

àizkulcinât, -enêt, intr., wegwatscheln, sich entfernen: viņš aizkulcenēja pruom nuo luoga MWM. VII, 260. Aps.

Avots: ME I, 34

àizlecinât,

1) hin-, wegspringen machen
C.: a. sapītu zirgu uz māju;

2) hinter etwas springen machen:
a. kuce̦nu aiz sē̦tas;

3) rutki tikai aizlecināti Erlaa, man hat den (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig zu wenig geschüttelt (so dass er noch nicht nass geworden ist).

Avots: EH I, 36

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

‡ àizluncinât, wedelnd hin-, weglocken: kaimiņu suns aizluncināja mūsu suni sev līdz C. Refl. -tiês, sich ringelnd hin-, wegkriechen: čūska aizluncinājās pa zâli pruojām. zutis aizluncinājas aiz siekstas Wandsen.

Avots: EH I, 37

‡ àiznīcinât KatrE., = nùokavêt. unnütz aufhalten: a. citus ar niecīgiem jautājumiem.

Avots: EH I, 41

‡ àizprecinât, (die Tochter) in die Fremde verheiraten: a. meitu uz citu nuovadu.

Avots: EH I, 43

‡ àizpriêcinât,

1) = ‡ àizlabinât: a. kuo uz ganiem Trik.;

2) fröhlich stimmen (machen)
Bauske: a. bē̦rnu, bet ne˙kā neieduot.

Avots: EH I, 43

‡ àizpucinât,

1) forthetzen (mit Hunden):
a. čigānu ar suni Golg.;

2) hetzend (einen Hund) hin-, wegbekommen:
a. suni aiz kūts.

Avots: EH I, 43, 44

‡ àizracinât grāvi ceļam priekšā, (den Weg) sperrend einen Graben vor dem Weg graben lassen.

Avots: EH I, 44

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

‡ àizslīcinât, hinter etwas versenken: a. baļķi aiz niedrēm.

Avots: EH I, 49

‡ àizšļũcinâtiês, (aus eigenem Antrieb) hin-, weggleiten, -rutschen: a. pa le̦du līdz kādai vietai.

Avots: EH I, 56

‡ àiztecinât,

1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;

2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;

3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;

4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;

5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.

Avots: EH I, 57

‡ II àizticinât,

1) befriedigen, sättigen
Fest.: kur nu tuo nepieēšku aizticināsi?

2) "wiederholt anrühren"(?)
Wessen;

3) "wiederholt wohin hingelangen"(?)
Wessen.

Avots: EH I, 58

àizticinât, eilig weggehen. Kārst.

Avots: ME I, 56

‡ àiztracinât, wild machen (perfektiv): a. vērsi, bites.

Avots: EH I, 58

‡ àiztricinât,

1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;

2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àiztrĩcinât(iês), = ‡ àiztricinât(iês).

Avots: EH I, 59

‡ àizvicinâtiês, (sich hin und her drehend?) sich hin-, wegbegeben Frauenb.: kur viņš nu atkal aizvicinājies?

Avots: EH I, 63

àizvil̃cinât, tr.,

1) verzögern, vertrödeln:
laiku;

2) hinziehen, hinführen (lassen):
a. siena tupesi līdz šķūnim Fr. Ad. aizvilcini man [i], Laimiņa, labu ļaužu maliņā! BW. V, Nr. 351.

Avots: ME I, 60

apbrucinât, ‡

3) abbrühen:
ne˙kad nevārījusi ūdeni - miltu apbrucināšanai Anekd. IV, 178; ‡

4) ringsherum abstreifen
Saikava: a. zaram visas lapas.

Avots: EH I, 74

apbrucinât,

1) abreiben, abtragen:
drēbes;

2) verbrühen:
karsts ūdens gandrīz apbrucināja kājas A. XVIII, 204. Refl. -tiês, sich verbrühen, verbrüht werden.

Avots: ME I, 78

apdañcinât, tr., betanzen, durchtanzen mit allen: viņš visas meitas apdancināja.

Avots: ME I, 80

‡ apdricinât, mühsam um etwas herumzerren (-schleppen, -ziehen) Dunika, Rutzau: a. āzi ap stūri.

Avots: EH I, 78

‡ apducinât,

1) vom Donner erschallen machen
Golg.: pē̦rkuons apducināja visu pamali un aizgāja;

2) pē̦rkuons sausu laiku apducina St. (unter ducinât), es donnert täglich, was auf trockene Zeit deutet.

Avots: EH I, 78

apgrècinât, tr., ärgern, Ärgernis erregen, zur Sünde verleiten (bibl.): ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj tuo. Refl. -tiês, sich versündigen: kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es mūžam negribu apgrēcināties.

Avots: ME I, 88

apjucinât, verwirren: cilvē̦kus, cilvē̦ku prātus.

Avots: ME I, 91

apjūcinât, tr., gewöhnen Bers.

Avots: ME I, 92

‡ apkacinât (eine ganze Anzahl von Objekten) verhören: a. visus lieciniekus Golg.

Avots: EH I, 88

‡ aplacinât, mangelhaft abmäslen: nuokavām tādu aplacinātu cūku Frauenb.

Avots: EH I, 96

‡ aplècinât, = aplecinât: šī guovs jau ir aplēcināta Saikava.

Avots: EH I, 98

aplecinât: guovi aizveda a. AP. ‡ Refl. -tiês, sich begatten (von Tieren): ķēve aplecinājās, un katru gadu bija kumeļš Siuxt.

Avots: EH I, 98

aplecinât, fact., bespringen lassen: ķēvi.

Avots: ME I, 100

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplìecinât, tr., bezeugen, bekräftigen, bestätigen: tad apliecināju es pretī tiem Nehem. 13, 21. jūs bez kādu parādīšanu, kas jūs apliecinātu par guodīgiem cilvē̦kiem BW. III, 1, 13. apliecinājums, die Bekräftigung, der Beweis: atzinības un mīlestības apliecinājumi, Beweise von Erkenntlichkeit und Liebe.

Avots: ME I, 102

‡ apluncinâtiês, sich (an eine ganze Anzahl von Objekten) anschmeicheln: viņš jau būs apluncinājies ap visiem Jürg.

Avots: EH I, 99

apnicinât, tr., verschmähen: viņš neapnicina tādus ceļus B. Vēstn. viņš tik ilgi tejieni aizmirsis, apnicinājis, apvainuojis Druva II, 455 (Baltpurviņš).

Avots: ME I, 109

‡ apniẽcinât Bauske, geringschätzig (verächtlich) behandeln: a. dāvanu.

Avots: EH I, 103

applucinât: a. uogas, lai nebuojājas Kaugurciems.

Avots: EH I, 106

applucinât, fact. von applukt, bebrühen: tēju, iekšas, iesala dīgļus ar vāruošu ūdeni.

Avots: ME I, 111

apprecinât, fact., verheiraten: ve̦cāki gribējuši dē̦lu apprecinât BW. III, 1, 38.

Avots: ME I, 112

‡ appùlcinât, ringsum ansammeln Kl.: a. ļaudis ap sevi.

Avots: EH I, 106

‡ apracinât, aufwühlen lasseu Trik.: a. kartupeļu lauku (palaižuot cūkas savā vaļā).

Avots: EH I, 107

‡ I aprucinât, um etwas einsclvumpfen machen (?): es šķitu Ilzīti ce̦puri galvā: suvē̦na kuņģīti aprucināj[u]se BW. 20423 (aus NB.).

Avots: EH I, 110

‡ ll aprucinât Schibbenhof, in der Perne ringsum donnern: pē̦rkuons vis˙apkārt aprucinājis.

Avots: EH I, 110

‡ aprũcinât (li. aprūkìnti "dūmuos apžāvēt") Rutzau, im Rauch (teilweise oder viele Objekte) dörren: a. mencas.

Avots: EH I, 110

‡ apŗũcinât Dunika, = ‡ aprũcinât.

Avots: EH I, 111

apsaũcinât Planhof "jem., der etwas Schlechtes begangen hat, auf der Kanzel in der Fürbitte erwähnen".

Avots: EH I, 111

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

apslìcinât, tr., ersäufen, ertränken: tad ūdens mus būtu apslīcinājis Psalm. 124, 4.

Avots: ME I, 123

‡ apšļircinât bespritzen Bers., Ramkau, (mit ir̃ ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 120

apšļuncinât (wo?), = ‡ apžļuñcinât: "apšķiest" Baltinov.

Avots: EH I, 120

‡ apsmacinât, ersticken (tr.) Warkl.: a. uogles, lai negailējas.

Avots: EH I, 115

‡ apšmucinât Pas. IV, 207 (aus Lettg.), Warkl., = applàucêt.

Avots: EH I, 120

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

aptecinât (li. aptẽkinti), caus.,

1) um etw. laufen od. fliessen lassen:
lapuotu rīksti ar skudrām Etn. I, 114;

2) sirdi, Übligkeit, Ekel erregen.

Avots: ME I, 130

‡ aptencinât visus pēc kārtas (?) Bauske "sich bei allen der Reihe nach bedanken".

Avots: EH I, 121

‡ apticinâtiês, sich überzeugen (zur Überzeugung gelangen) Dunika, Kal., Rutzau: nevaru a., ka tas tâ ir.

Avots: EH I, 121

‡ aptrĩcinât, erschütternd umstürzen (tr.) Salis, Stenden: a. pudeli.

Avots: EH I, 122

‡ aptucinât Bers., C., = ‡ aptaucêt: a. vistas, tâ ka tas vairs nedēj.

Avots: EH I, 123

‡ aptūcinât Bauske, = ‡ aptucinât.

Avots: EH I, 123

‡ apucinât

1) eine Weile (ein Kind) auf den Händen oder Füssen schaukeln:
a. bē̦rnu(s);

2) an solches Schaukeln gewöhnen
Bauske: bē̦rns tâ apucināts, ka grib, lai vienmē̦r tuo ucina.

Avots: EH I, 123

apvācinât Spr., tr., germanisieren.

Avots: ME I, 134

apvẽcinât Stenden, herumschwenken um: a. ce̦puri ap galvu.

Avots: EH I, 126

apvicinât Ahs., tr., schwingend umwinden: apvicina savus gaŗuos matus gar ruoku.

Avots: ME I, 135

‡ apvīcinât Bauske, (mit î ) C., = apvẽcinât. a. kam pātagu ap galvu.

Avots: EH I, 127

‡ apžļuñcinât Dond., = ‡ apšļuncinât, bespülen: a. spanni ar tīru ūdeni.

Avots: EH I, 129

apzvecinât Dond., tr., um-, durchschütteln: nuolupinātus, izvārītus rāceņus apzvecina, lai paliek miltaini.

Avots: ME I, 138

ataîcinât,

1) zurückrufen, abberufen:
un tuos ataicināšu un sapulcēšu Zach. 10, 8;

2) herbeirufen:
ārstu Vēr. II, 187.

Avots: ME I, 148

‡ atbrucinât, auf-, zurückstreifen Kal., Rutzau: a. ruokas (=piedurknes). atbrucini bikses un tad bried! Saikava. Refl. -tiês, sich die Ärmel aufstreifen: vajaga a., lai piedurkues neapmirkst Saikava. atbrucinājies kâ maizes mīcītājs ebenda.

Avots: EH I, 136

atcinâtiês, sich befreien, sich losreissen: atcinājies jel dvēsele nuo visām blēņu lietām A. X, 2, 66; es nuo tās valuodas atcinājies, die Sprache ist mir fremd geworden Trik. n. U.

Avots: ME I, 153

‡ atdañcinât,

1) hertanzen machen (lassen):
a. jaunkundzi nuo zāles gala šurp;

2) bis zum Überdruss tanzen machen;

3) a. kumeļu nuo lauka uz māju Oknist, ein Füllen, das dabei Seitensprünge macht, an einem langen Strick vom Felde nach Hause führen.

Avots: EH I, 138

‡ atdricinât,

1) zerrend herziehen
Dunika, Kal., Rutzau: āzi tikai ar varu varēja a. šurp;

2) schüttelnd sich loslösen machen
Golg.: braucuot pa grambainuo ceļu, mucai spunde atdricināta. Refl. -tiês, geschüttelt, sich loslösen Golg.

Avots: EH I, 139

‡ atducinât, donnernd herannahen: pē̦rkuons atducināja Bauske.

Avots: EH I, 139

‡ atkacinât, herlocken Trik.: a. zirgu nuo lauka.

Avots: EH I, 145

‡ atkar̂cinât, zappelnd (die Beine) ausstrecken: vista atkarcināja kājas (= nuosprāga) Erlaa, Jürg., Lubn., Prl. Refl. -tiês, sich erwehren: a. abām ruokām Niedra Latvis № 1528.

Avots: EH I, 146

atlecinât, ‡

2) (z. B. die Rinde) sich loslösen machen
Dond., Sassm.: a. mizu kuokam. kalpuone ce̦pdama atlecinājusi maizi (hat die Brotkruste von der Krume sich loslösen lassen).

Avots: EH I, 153

atlicinât, ‡

2) dievs atlicinājis, Gott hat Überfluss gegeben
Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 153

atlicinât [li. atlìkinti], fact. zu atlikt, übrig bleiben lassen, übrig behalten, erübrigen, zurücklegen, ersparen: nuo labības daudz nevarēja atlicināt A. XVIII, 247. Sprw.: kuo vienreiz atlicina, tuo uotrreiz apē̦d. Refl. -tiês, übrigbleiben: paparžu kuoki atlicinājušies tagad tikai vairs dažuos tropiskuos, mikluos apgabaluos.

Avots: ME I, 173

‡ atlìecinâtiês, durch Zeugenaussagen sich frei machen (?): puisis ...nespēs a. un atsvabināties nuo ... apvainuošanas Pet. Av.

Avots: EH I, 154

‡ atmircinât (li. atmirkinti), aufweichen (tr.): dambji ... tapa ... ievainuoti un atmircināti Pet. Av. II, 50. a. maizes garuozu Bērzgale.

Avots: EH I, 156

‡ I atplucinât, ab-, wegzupfen, -rupfen, -raufen.

Avots: EH I, 159

‡ II atplucinât, abbrühen Dunika, Kal., Rutzau: a. cūkas sarus, a. ādu, kāju.

Avots: EH I, 159

‡ atprecinât dē̦lam sievu nuo cita pagasta, für den Sohn ein Mädchen aus einem andern pagasts (Gebiet, Gemeinde) als Frau heimführen.

Avots: EH I, 159

atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.

Avots: EH I, 159

‡ atslīcinât, (aus einer gewissen Anzahl einige) ertränkend beseitigen Oknist: nuo četriem kakē̦niem trīs bija jāatslīcina.

Avots: EH I, 167, 168

atspècinât, tr., wieder zu Kräften verhelfen, kräftigen. Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Spr.

Avots: ME I, 195

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

attecinât, ‡

3) herleiten:
a. ūdeni Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 175

attecinât, tr.,

1) abfliessen lassen
Spr., Warkl.;

2) schleifen:
cirvi Bers., Kalz.]

Avots: ME I, 204

‡ atteñcinâtiês Dunika, zur Genüge danken: vecenīte nevarēja vien a. par dāvanu.

Avots: EH I, 176

‡ atticinât "darīt, lai attiktuos" (?) Vīt.: ticini, cik negribas, - i[r] tad tu viņa neatticināsi!

Avots: EH I, 176

‡ attīcinât Infl., = attiecinât.

Avots: EH I, 176

attiecinât, tr., beziehen: ja šuos vārdus gribē̦tu attiecināt uz Heines dzeju Vēr. II, 863. Refl. -tiês, auch attiekties, sich beziehen: attiecības vietniekvārdi attiecas uz kaut kādu minē̦tu priekšme̦tu. vē̦stules, kas uz šuo sakaru attiecas Vēr. I, 1420. [Bei L. attiekt "auf etwas zutreffen, reichen" und attiekams "anbetreffend".]

Avots: ME I, 205

‡ attricinât, schüttelnd losbekommen Vīt.: nelīdze̦nais ceļš var a. piena kannai vāku Golg. ratiem asis nuo plāču attricināja Nautrēni. bucai aizbāžamie ceļā attricināti ebenda. Refl. -tiês,

1) viel geschüttelt werdend herfahren
Vīt.;

2) viel geschüttelt wer dend losgehen (sich loslösen):
piena kannai nelīdze̦najā ceļā var a. vāks Golg., Meselau, Peb., Tirsen u. a.

Avots: EH I, 176

‡ attrĩcinâtiês Stenden, = ‡ attricinâtiês 2: ratiem skrūve var a. vaļā; sienas apme̦tums var a.

Avots: EH I, 177

‡ atvãcinât, entdeutschen: atvācināja un par latviešiem pārvērse Pet. Av. I, 275.

Avots: EH I, 179

atvẽcinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen ausholen: ruoku, zuobe̦nu. Refl. -tiês, fächelnd sich erwehren: kundze atvēcinās abām ruokām Vēr. I, 1399. dāmas atvēcinājās nuo dūmiem Up.

Avots: ME I, 209

‡ atvicinât einen Gegenstand schwenkend dadurch jem. wegscheuchen: a. mušas nuo me̦dus Saikava.

Avots: EH I, 180

‡ atvīcinât, entgegenschwenken, schwenkend reagieren Jürg.: pļāvēji ar lakatiņu atvīcināja saucējai.

Avots: EH I, 181

atvil̃cinât, tr., auf Ästen herbeiführen: sienu pie šķūņa Kand.

Avots: ME I, 210

bacinât, (Pocken) impfen: nebacināts bē̦rns Mag. IV, 2, 109. [Wohl von bakas abgeleitet.]

Avots: ME I, 247

‡ bicinâtiês Siuxt, mit gedämpftem Schall (barfuss oder nur Strümpfe - nicht Schuhe - anhabend) im Zimmer hin und her taufen oder gehen (von Menschen); (mit allen vier Beinen zugleich) hüpfen (von Lämmern).

Avots: EH I, 218

braũcinât: auch N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 238

braũcinât,

1) = vizināt Angern, Karls., (hier mit aû ²⁾ Ruj.;

2) br. zirgu C., mit einem Pferde fahren (lassen), um ihm die nötige Bewegung zu verschaffen;

3) abstreifen:
lapas Ruj.]

Avots: ME I, 325

brẽcinât: brêcināt ² Siuxt.

Avots: EH I, 240

brēcinât, [brècinât Serbigal, fact., zum Weinen, Schreien bringen weinen lassen, zerren, reizen: bē̦rnu. māte mani brēcināja, skaļu balsi gribēdama BW. 406. savu sievu brēcināt Auseklis.

Avots: ME I, 330

brucinât,

1): auch AP., Auleja, Kaltenbr., KatrE., Linden, Sonnaxt: brucināta maize, gebrühtes Brot,
b. (mit kochendem Wasser waschen) traukus Sonnaxt;

2): ("abtragen")
auch Wessen; massieren Ahswikken: b. kāju;

4): auch Grob., Iw.;

5) (auch Saikava): aizgājis... brucīšu (= brūkleņu) brucināt ("lasīt") Anekd. IV, 299; ‡

6) weilen machen
(?): gans visu rītu guovis brucina ("aiztur") pa pļavas stūri Dond. Refl. -tiês, ‡

2) sich reiben, scheuern, schaben:
suvē̦ns brucinās gar riķiem Dunika, Kal., OB.; ‡

3) sich (im Leben) durchschlagen:
kâ tev klājas? - nu šâ, tâ brucinuos Kal.

Avots: EH I, 244

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

‡ II bucinât Bērzgale (neben bucinêt), Grünhof "= ducinât, dūkt"; vgl. bucêt.

Avots: EH I, 248

bucinât, fact., buc machen lassen, zum Stossen mit den Hörner veranlassen, die Köpfe aneinander stossen: mīļais ze̦lta brālīt, nebucini vairs MWM. VII, 246.

Avots: ME I, 344

cicinât: auch Fest.

Avots: EH I, 269

cicinât, säugen Riga.

Avots: ME I, 379

cinâtiês: verwandt auch mit čech. čníti "(hervor)ragen", r. конъ "Anfang" u. a., s. FBR. XI, 140.

Avots: EH I, 272

cinâties, sich wie das Moos, nachdem es gedrückt ist, in die Höhe neben St., sich erheben, hinaufschwingen U. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zu cinis zu stellen; vgl. auch atcinâties,]

Avots: ME I, 384

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272

‡ cūcinât, wiederholt "Schwein" nennen Fest.; (auch refl. -tiês) schimpfen (intr.) PV.: kuo tu tik daudz cūcini! sāks vēl preti cūcināties.

Avots: EH I, 280

daaîcinât Drsth., Spr., heranzukommen auffordern.]

Avots: ME I, 427

dañcinât,

1) fact., tanzen lassen:
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu dancināja;

2) mit jem. tanzen:
vai redzi, jau uotrreiz tas dancina tuo pašu Alm.;

3) = dancuôt: Jānīt[i]s danci dancināja BW. 32865.

Avots: ME I, 436

‡ dicinât PV. (auch aus stelph.), = tricinât, erzittern machen: ar kājām dikâ kâ aita un dicina visu grīdu.

Avots: EH I, 319

dīcinât,

1) "summen, schreien"
Naud.; [dîcinât ² Salis, dĩcinât Muremois, schreien od. weinen machen].

Avots: ME I, 476

‡ dracinât "kaitināt" Salis; "musināt" Arrasch.

Avots: EH I, 329

dricinât,

1): (ein sich widersetzendes Wesen) führen, ziehen; mühsam schleppen
Dunika, Kal., NB., OB., Rutzau: d. kazu, nuolūzušu kuoka zaru;

2): auch Ugalen n. FBR VII, 23, AP.

Avots: EH I, 333

dricinât, tr.,

1) reissen, zerren:
suņi draiskas dricināja BW. 12914; 20430, 5;

2) schütteln:
nedricini tuo jaunuo ābeli. [rati pa akmeņainuo ceļu stipri dricina Dond.] viņš mani dricina pie krūtīm Sassm. [mani līdzi dricināja (Var.: tricināja) BW. 34482 var.] Refl. -tiês, sich schütteln: dabūjām dricināties pa saknēm un grambām Austriņ.

Avots: ME I, 498

ducinât,

1): auch AP., Auleja, Bers., Kalz., N.-Peb.; ‡

3) schallen machen
(?): kas (= Uhren) ducinaja gaisu gar visām sienām Ezeriņš Leijerk. II, 222.

Avots: EH I, 338

ducinât, auch dūcinât A. XI, 761. BW. 33718. intr.,

1) rollen, donnern, tosen:
pē̦rkuonis par mūsu galvām dārdēja un ducināja A. XXI, 188. Subjektlos: ārā ducina un līst lietus JR. VII, 6;

2) heftig schelten, eine Strafpredigt halten:
mātes brāļi tautiņās kâ pē̦rkuons ducināja (Var.: ducenēja). ve̦cais brālis uz jaunuo ducināt ducināja 12458. Auch ducinêt BW. I, piel. 765 ^1.

Avots: ME I, 510

dũcinât [C.], s. ducinât.

Avots: ME I, 523

ecinât, ‡

2) necken,
s. Augstkalns FBR. XV, 79.

Avots: EH I, 366

ecinât, hetzen: visi mani ecina, lai es tik eju saimnieku sūdzēt Dond. [Wohl aus d. hetzen.]

Avots: ME I, 565

ẽrcinât Nigr., necken.]

Avots: ME I, 574

‡ grècinât, zu erschliessen aus apgrècinât.

Avots: EH I, 404

ìeaîcinât, herein-, hineinbitten, einladen: sieva ieaicināja savā lōžā Vēr. II, 1305.

Avots: ME II, 1

‡ ìedañcinât, tanzend hineingeraten lassen: ie. gravī Sonnaxt.

Avots: EH I, 508

ìedricinât, ‡

2) mit Gewalt hereinziehen
Dunika, OB., Rutzau: ie. āzi kūtī, balku upē.

Avots: EH I, 510

ìedricinât, = iepurināt 1: ābeli kratuot ābuolus iedricināja zâlē Wandsen.]

Avots: ME II, 10

ìeducinâtiês, plötzlich (für eine kurze Zeit) anfangen zu donnern, rollen: tāļumā tâ kâ pē̦rkuons ieducinājās A. v. J. 1901, S. 4.

Avots: ME II, 11

‡ ìedūcinâtiês, = ìeducinâtiês: tālumā iedūcinājās pē̦rkuons Jauns. B. gr.9 II, 101.

Avots: EH I, 510

ìeērcinât Lautb., Wandsen, ìeērsinât Nigr., neckend oder ärgernd böse, wütend machen: suni.]

Avots: ME II, 15

‡ ìejucinât, gewöhnen: ka iejucināts, gewöhnlich Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 517

ìekacinât,

1) = iekārināt Salis;

2) reizend böse machen:
iek. suni PS.]

Avots: ME II, 23

ìekarcinât,

1) = iekacināt 2 Fehteln;

2) = iekacinât 1 Kreuzb.; vgl. iekarināt II.]

Avots: ME II, 25

ìekaucinât, zu heulen veranlassen: suni (ar harmonikām) iekaucināja C.]

Avots: ME II, 25

ìeķir̃cinât, reizend od. neckend leicht zornig werden machen: ieķ. bē̦rnu.]

Avots: ME II, 35

ìekũcinât, in Schwung bringen: šūpuli Dond.]

Avots: ME II, 33

‡ ìekul̂cinât ² Ramkau, (in eine Flüssigkeit) einrühren: dzirā iekulce̦na miltus.

Avots: EH I, 523

ìelecinât, tr.,

1) herein-, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

ielun̂cinât ^2: auch Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.

Avots: EH I, 528

ielun̂cinât ² , durch Bewegung gelenkig machen: ve̦ctē̦vs nevar nuo rītiem savas stīvās kājas ieluncināt Ahs. Refl. -tiês, sich einschmeicheln U.

Avots: ME II, 40

ìenicinât, zu verachten anfangen: viņa ienicinājusi savu vīra māti Nigr.]

Avots: ME II, 48

ìeracinât "wiederholt grabend hineingraben" Bauske.]

Avots: ME II, 55

ìerūcinât, tr., schnarren od. brüllen machen: vilciņu jeb rūceni Bauske; cūkas C., Warkh. Refl. -tiês, ein wenig donnern: pē̦rkuons ierūcinājās Salis.]

Avots: ME II, 59

ìeŗũcinât Nigr., = ierūcinât: rūce̦klu.]

Avots: ME II, 60

ìeslacinât,

1) hineinspritzen:
iesl. ūdeni acīs;

2) ein wenig (mit Wasser) besprengen:
veļu, drēbes.]

Avots: ME II, 66

ìeslìcinât, hineinversenken: kuoku ūdenī C.]

Avots: ME II, 67

ìespècinât, tr., stärken: sirdi. [Refl. -tiês, sich stärken; kräftig werden.]

Avots: ME II, 69

ìetracinât, in Wut, Raserei bringen, wütend, wild machen: pūli.

Avots: ME II, 83

ìevẽcinât, in Schwung bringen; zu schwingen anfangen: spārnus, šūpuli, pātagu Arrasch.]

Avots: ME II, 87

ievicinât, tr., einschlagen, einhüllen: svārki, kur savu pādīti ievicināšu BW. 1488.

Avots: ME II, 88

ìevīcinât "anlassen": ievīcināt vārpstu Dz. V.

Avots: ME II, 89

ìevil̃cinât, tr., chronisch werden, andauern lassen: nevajaga slimību ievilcināt.

Avots: ME II, 88

izaîcinât, tr., herausfordern, auffordern: uz divkauju. sabiedrības liekulība mīlestības lietās viņu izaicina uz tādu protestu Vēr. II, 16. Refl. -tiês, inständig, dringend auffordern: divreiz izaicinājies ar puisi; trešuo reizi braucis pats LP. VI, 110.

Avots: ME I, 712

izbraucinât, tr., zur Genüge spazieren fahren: izbraucini mūs ratuos, kamanās Dond.

Avots: ME I, 718

izbrẽcinât: (eine Zeitlang [viele] schreien machen) mācītājs mūs šuodien visus izbrēcināja Dunika.

Avots: EH I, 436

izbrẽcinât, jem. nach Herzenslust schreien lassen Karls.

Avots: ME I, 718

izbrucinât ‡

3) mit dem Sensenstreichholz schärfen
(perfektiv): i. izkapti ar brucekli Frauenb., Iw., Stenden. ‡ Refl. -tiês, die Kleider abstreifend, sich von denselben befreien: puiši izbrucinājušies vienuos kre̦kluos un biksēs Wessen.

Avots: EH I, 436

izbrucinât, tr.,

1) ausreiben:
dubļus nuo drēbēm var izbrucināt Ahs.;

2) gründlich abbrühen, ausbrühen:
mīksti izbrucinātas ādas Antr. II, 66. manas iekšas ir kâ izbrucinātas Pur.

Kļūdu labojums:
frazē no Antr. II, 66 izbrucināt nozīmē: weich reiben, reibend weich machen (in der Phrase aus Antr. II, 66 bedeutet izbrucinât: reibend weich machen).

Avots: ME I, 719

izdañcinât,

2): i. nuo mājām, aus einem Gesinde vertreiben
BielU.; ‡

3) i. zirgu, ein Pferd herumlaufen (-springen) lassen
(aus einem handschr. Vokab.).

Avots: EH I, 441

izdañcinât, tr.,

1) betanzen:
brālīti, ved māsu dancuot! izdancinājis duod tautu ruokās! BW.;

2) hinausstänzeln:
māsiņas pa vārtiem izdancināju BW. 21714.

Avots: ME I, 725

izdricinât (unter izdricelêt ),

1): "= iztricinât" Kalten n. FBR. XIII, 72; ‡

2) gewaltsam herausziehen
Dunika: i. āzi nuo staļļa.

Avots: EH I, 443

‡ izjucinât Segew. "stümpern": i. darbu.

Avots: EH I, 452

izkacinât, tr., hervorholen, ausforschen: tik vien Juri izkacināt gribē̦dams A. XVIII, 120.

Avots: ME I, 746

izkañcinâtiês, sich durchschlagen, auskommen: kâ var ar tik maz luopu ē̦damā visu ziemu izkancināties Dond.

Avots: ME I, 747

izkar̂cinât, tr., ausforschen: karcināja, karcināja, bet ne˙kā neizkarcināja Serb.

Avots: ME I, 748

izķir̃cinât, tr., gehörig necken, ärgern: kungs gudruo, kâ Ansi labi izķircināt LP. IV, 9. Refl. - tiês, sich gehörig necken, charmieren, zergen: izķircināties un izbučuoties ar kruogus meitām Egl. izķircināties ar suņiem.

Avots: ME I, 760

izkũcinâtiês Sassm., ="izplevināties", Hände und Füsse bis zur Ermüdung bewegen: visu dienu pa lauku auzas pļaujuot izkūcinājies vakarā grib ēst. [In Nigr. bedeute es: sich herauswickeln (z. B. aus Kleidern).]

Avots: ME I, 757

izkurcinât,

1) izkurcēt lassen:
izkurcināt saknes Bauske;

2) "izirdināt" Stenden: sìenu, zemi.] Refl. izkuŗcinâtiês ² , locker, porös werden (von der Erde):
ķartuojums tâ izkurcinājies, ka par tuo ejuot kājas strieg Dond.

Avots: ME I, 756

‡ izkvĩcinât Dunika, eine Zeitlang quicken machen.

Avots: EH I, 460

I izlacinât "?": tevi izlacina un iztincina bez žē̦lastības Degl. MWM. X, 570.

Avots: ME I, 760

II izlacinât Bers., Weinsch., aussaufen lassen: viņa man ar suni visu pienu izlacinājusi Lautb. izlacini kuce̦niem pienu nuo bļuodas! Golgowsky.]

Avots: ME I, 760

izlaĩcinâtiês "faulenzend die Zeit vertrödeln" Ronneb.]

Avots: ME I, 760

izlecinât, fakt.,

1) heraus-, hinausspringen, entgleiten lassen:
zirgu nuo ilksīm. mušiņa bēra, pelīte mala, gailītis sē̦nalas izlecināja RKr. XVI, 196. apkārtne izlecina cilvē̦ka raksturu nuo parastām sliedēm Stari I, 374;

2) betanzen:
izlecina šuovakar pagasta meitas Līg.;

[3) izl. bē̦rnu Odensee, ein Kind, es aufrecht haltend, schnell und wiederholt in die Höhe heben].

Avots: ME I, 763

izlìecinât, tr., zeugen, Zeugnis ablegen: kuo viņš pie tiesas izliecināja?

Avots: ME I, 765

‡ izlun̂cinât ² Dunika, Frauenb., = izlùocît 1: i. kājas (gaŗā ceļā vai dejuojuot, skraiduot): Refl. -tiês (schon ME. I, 765): suns izlun̂cinājās ² man apkārt, bet ne˙kā nedabūja Dunika.

Avots: EH I, 464

‡ izļuncinât PV., izļuncît PV., = izkustinât, izļuodzît. Refl. -tiês PV., = izļuodzîtiês 1.

Avots: EH I, 464

izluncinâtiês, zur Genüge, zum Überdruss schmeicheln Wid.]

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 765

‡ izmircinât, ausweichen (tr.): lietus ... izmircina arī sē̦tsvidu Dünsb. Bērnu draugs I, 14.

Avots: EH I, 466

‡ izmuocinât, zermartern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 468

izmucinât, tr., fakt. zu izmukt,

1) entfliehen lassen:
es viņu pa tumsu izmucināju laukā Serb.;

2) abstreifen:
izmucini tuo svilpīti A. XIV, 480.

Avots: ME I, 773

iznicinât, ‡

2) = iznĩcinât Auleja.

Avots: EH I, 469

iznicinât, tr., tadeln, verschmähen, brackieren: kuo tik daudz iznicini visas ciema zeltenītes BW. 8737.

Avots: ME I, 776

iznĩcinât, tr., ausrotten, vernichten: viņš tuos pilnīgi iznīcināja LP. VII, 467. Refl. - tiês, sich vernichten, zu grunde gehen: labākās, pilnīgākās īpašības ik˙katrā sugā uzglabājas, nepilnīgākās iznīcinājas Pūrs III, 74.

Avots: ME I, 776

‡ izņĩcinât Dunika, (gesprochen: išņĩcinât) Perkunen, = iznīcinât.

Avots: EH I, 469

‡ izniecinât (li. išníekinti "entwürdigen"),

1) "ganz und gar verachten und vernichten"
Für. I;

2) = iznievât, izniekalât: preci bij izniecinājis Pēt. Av. III, pieliek., S. 35.

Avots: EH I, 469

‡ izpel̃cinât Gramsden, sich auspissen lassen.

Avots: EH I, 471

‡ izpilcinât Druw.,Geistershof, Golg. (mit il ), PV., Warkl., izpilcît Bērzpils, Warkl., = izpil̂cêt: i. kuo ar ēdienu.

Avots: EH I, 471

izplacinât izkapti, eine Sense hämmernd schärfen Lubn., Bauske.]

Avots: ME I, 781

‡ izplẽcinât,

1) = izplêst 1, izplucinât II 1 Seyershof: vējš izplēcinājis, (salmu) jumtu;

2) eine Zeitlang im Winde flattern machen
Wolmarshof: i. lakatu. Refl., -tiês Wolmarshof, eine Zeitlang im Winde flattern: izkar veļu, lai izplēcinās!

Avots: EH I, 473

izplicinât [li. išplìkinti], entblössen, berauben Karls.

Avots: ME I, 783

I izplucinât, tr., aus -, verbrühen: traukus, mutis. ar tuo gariem acis izplucinuot LP VII, 291.

Avots: ME I, 783

II izplucinât, tr.,

1) auszupfen:
vilnu;

2) fig., an den Haaren raufen, durchprügeln: skuoluotājs izplucināja abus plē̦suoņus Purap.

Avots: ME I, 783

izprecinât, tr., an dem Mann bringen, verheiraten: abas gribējušas savas daiļās meitiņas izprecināt LP. V, 9.

Avots: ME I, 785

izpriêcinât, sich zur Genüge freuen lassen: izpr. acis Nigr., Lis., Bauske.]

Avots: ME I, 785

izpucinât, tr., Hunde hetzend vertreiben, verjagen: lai tik viņš te rādās, ar suni izpucināšu MWM. X, 91.

Avots: ME I, 785

izracinât, tr., fakt. von izrakt, ausgraben, aufwühlen lassen (von Schweinen) Spr.

Avots: ME I, 788

‡ izrūcinât māju ar lāci A.-Sehwanb., in einem Gesinde (zwecks Reinigung) einen Bären tüchtig brummen lassen: māja, kur ļaudis dzīvuojuši naidā, jāizrūcina ar lāci; tad ļaunums aiziet.

Avots: EH I, 477

‡ izsalcinât aushungern, sehr hungrig werden lassen: i. luopus rudens laikā nav labi Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 478

‡ izsīcinât, verfeinern (?): viņa mode̦rnie, izsīcinātie ne̦rvi Veselis Saules kaps. 114.

Avots: EH I, 479

izslacinât (grīdu od. kulu) Bers., Doblen, mit Wasser besprengen, damit beim Fegen kein Staub aufgewirbelt wird.]

Avots: ME I, 799

izšļircinât, izšļirkstinât, tr., herausspritzen: ķirzakas izšļircina baltu sulu Konv. ² 3540. šķidrums, kuo lapu utis izšļirkstina Konv. ² 2177.

Avots: ME I, 813

‡ izšļucinât Frauenb. "(ein kleines Quantum) mit Mühe ausmelken".

Avots: EH I, 486

izšļūcinât, herausschleppen Wid.]

Avots: ME I, 813

izšļuñcinât, verspritzen, nach allen Seiten ausspritzen: pūķis saluncināšuot asti un izšļuncināšuot tik daudz ūdeņa pār kājām, ka visa valsts apslīkšuot LP. V, 43, C. Refl. -tiês, intr., nach allen Seiten ausspritzen Ahs.

Avots: ME I, 813

izsmalcinât, tr., verfeinern: ierašas, izteiksmi. Epikūra piekritējs nuoduodas izsmalcinātai miesas baudai Konv. ² 851.

Avots: ME I, 800

‡ izšņīcinât Katzd. "ņīkā aizlaist".

Avots: EH I, 486

‡ izsprucinât "izlaist nuo aizspruostuojuma" Nötk.

Avots: EH I, 482

izsùcinât, fakt., aussaugen lassen: zemi, asinis.

Avots: ME I, 808

iztecinât,

2): iztecināja ... nazi Pas. IX, 352; ‡

3) ausdrechseln
Auleja: i. vārpstītes. cibas nuo viena gabala iztecina; ‡

4) Perfektivform zu tecinât 5: vilnas dziju nevaruot i. tik smalku kâ linu šķiedru Janš. Mežv. ļ. I, 311.

Avots: EH I, 488

iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

‡ izteñcinât Frauenb., zur Genüge preisen, loben: iztencināja visus, kas viņu bij uzjē̦muši.

Avots: EH I, 489

izteñcinâtiês Dunika, sich mehrfach bedanken.]

Avots: ME I, 817

izticinât, ‡ Refl. -tiês, Perfektivform zu ticinâtiês I 2: kur tad ar tik maz naud[as] izticināsies! Stenden.

Avots: EH I, 489

izticinât, tr., jem. seinen Unterzalt, sein Auskommen geben: deviņš mani izitcinās N. - Schwnb. gan jau mēs viņu izticināsim A. XI, 99, Aps., Sessw. viņus izticināja un apģērba MWM. VI, 888.

Avots: ME I, 818

iztincinât: auch (mit iñ ) Salisb., Trik.

Avots: EH I, 489

iztincinât, tr., ausforschen, ausfragen: par tuo viņu klusajā nakts stundā iztincināt Latv.

Avots: ME I, 818

iztraucinât (unter iztraucêt): i. nuo miega BielU.

Avots: EH I, 490

iztricinât, iztrĩcinât, tr., gehörig zittern machen, erschüttern, seinen Gesang erschallen lassen: truoksnis, kuŗš iztricināja zemes pamatus MWM. X, 242. iztricini zaļu birzi BW. 728.

Avots: ME I, 820

iztrĩcinât, s. iztricinât.

Avots: ME I, 820

‡ iztrocinât, gehörig (ohne Erfolg) antreiben, zu etw. ermuntern Stenden: viņš mūs iztrocināja, ka jābrauc baznīcā, bet ne˙kas neiznāca.

Avots: EH I, 491

iztrũcinât, tr., erschrecken, in Furcht setzen: zemi iztrūcināt Jes. 2, 19. visi ciemiņi bij ļuoti iztrūcināti Kaudz. M. Refl. - tiês, [iztrūcēties Glück], erschrecken, in Furcht geraten, sich entsetzen: tie iztrūcināsies Jes. 13, 8. viņš iztrūcinājās Apost. 8, 13. [mana dvēsele ir ļuoti iztrūcējusies Hiob 6, 4 sacīja trīsē̦dams un iztrūcē̦damies Apost. 9, 6.] meita redzējuse, ka viņš smejas; viņa iztrūcinājusēs JR. V, 4. tev nav kuo iztrūcināties, juo es zinu, kuo es daru Purap.

Kļūdu labojums:
Hiob 6, 4 = Psalm 6, 4

Avots: ME I, 820

iztvīcinât, ‡

2) = izsviedrēt, (pirtī) iz˙pērt M. 996.

Avots: EH I, 492

iztvîcinât ² Lautb., Perfektivform zu tvīcināt, schwül machen: iztv. vaigus.]

Avots: ME I, 822

izvẽcinât, tr., schwingend hin und her bewegen (perfektiv): izv. spārnus C., PS., Arrasch. pļaudams tâ izvēcināju ruokas, ka vakarā sāpēja Nigr. Refl. - tiês, zur Genüge schwingend hin und her bewegen: izvēcinājuos ruokām, neredzēja Salis. pļaudams tâ izvēcinājuos, ka vakarā sāpēja ruokas Nigr.]

Avots: ME I, 827

izveicinât, ‡

3) (moralisch) bessern
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

4) beglöcken
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 494

izveicinât,

1) "wohl gelingen lassen"
L.;

2) geschmeidig, flink machen:
izv. kājas Bers., Salis.]

Avots: ME I, 826

‡ izvicinât, zur Genüge schwenken: abus puišus viņš (= vērsis) kâ salmu kūļus izvazā un izvicina pa sē̦tu Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 192. sagatavuojies labi i. kājas (bereite dich für einen weiten Gang vor)! Dunika. i. karuogu Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ausschwingen"). Refl. -tiês: = izdañcuôtiês Dunika; izdancuoties un labi i. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 32.

Avots: EH I, 496

izvīcinât, ‡

3) izvīcināts, zu einer Sache gerüstet
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "rüsten").

Avots: EH I, 496

izvīcinât,

1) karuogs, die Fahne wehen lassen L.;

2) izvìcinât ² ruoku, die Hand ausprobieren Warkh.]

Avots: ME I, 830

izvicinâtiês, sich austollen: kāzās puiši un meitas krietni izvicinājās. Sassm.

Avots: ME I, 828

‡ izvilcinât herausziehen: skabargus... i. Lange Latv. ārste 24.

Avots: EH I, 496

‡ izzvecinâtiês, zur Genüge geschüttelt werden, sich schütteln Dond.: jājuot labi i.

Avots: EH I, 498

jancinât [zaķi Roop, einem fliehenden Hasen "Jancīt, Jancīt, attupies!" zurufen]: pie kādas reižas viņi apstājas zaķi jancināt Duomas IV, 471. [jànjinât ² Mar. "foppen, lächerlich machen." jañcinât Degunen,

1) "(verachten)
nicināt, nievāt";

2) "ein Gelüste erregen, ohne es zu befriedigen":
māte jancināja bē̦rnu ar ābuolu.]

Avots: ME II, 95, 96

I jucinât: man[i] jucina bailes Dünsb. Od, 230; auseinandergehen lassen (z. B. Gemüse od. Früchte bei zu langem Kochen) Salwen; vermischen (z. B. verschiedene Flüssigkeiten) Renzen.

Avots: EH I, 566

I jucinât, tr., verwirren, wühlen: līdaciņa... visas dūņas jucināja BW. 12056.

Avots: ME II, 115

II jucinât, tr., gewöhnen St., Biel.

Avots: ME II, 115

‡ jūcinât (li. jùnkinti), zu erschliessen aus apjūcinât und pìejūcinât.

Avots: EH I, 568

I kacinât (li. kãkinti "zur Genüge liefern" ),

1): auch Alswig, AP., Kalnemois, N.-Rosen; vai... darījuši paši uz savas galvas..., kacinājis lielskungs Saul. Burtnieks 1936, S. 27; 2): "kaitēties" A. Leitāns; ‡

3) "?": ķildās un kacināšanā dzīvuot Lenc Spred. gr. 1764-1767, S. 280; ‡

4) "herlangen"
Für. Refl. -tiês: kuo kacinies? voi laidīsi mierā! A. Leitāns; tändeln, charmieren Seyershof: kuo viņš kacinājas tur tik ilgi ar šās? - Zur Bed. vgl. Auch ‡ atkacinât.

Avots: EH I, 573

I kacinât,

1) tr., ausforschen, ausfragen
L., Mar., Smilt., Tirs., [Erlaa]: skuolas meitenei biedrenes kacina laukā nuoslē̦pumu Saul.;

2) tändeln
Karls. Refl. tiês, necken, reizen, zergen: kuo tu te kacinies? MWM. VIII, 19. [Zu kacêt. Eigentlich wohl die Iterativform zu li. kàkti: die Bed. "ausforschen" beruht wohl auf einer Bed. "wiederholt zu erreichen > erlangen suchen" (die im oben angeführten Belegsatz noch deutlich durchschimmert) und kann auch durch die Bed. von kancināt beeinflusst sein.]

Avots: ME II, 130

II kacinât,

1): auch Kalupe; ‡

2) gackern:
vista kacina pēc dēšanas.

Avots: EH I, 573

II kacinât "laut lachen" Warkh.]

Avots: ME II, 130

kañcinât (kánkinti "peinigen"), tr.,

1) = kancināt, ausforschen Nord - Westkurl., Bie.; [verfängliche Fragen vorlegen L.];

2) reizen, ärgern:
suni [Wandsen, SAlis], Bers. lielākais zē̦ns pa durvīm kancināja iekšā mazuo LA.; kancināt bē̦̃rnu, ein Kind schreien lassen Wolm. Refl. -tiês,

1) einander ausfragen, reizen;

2) sich abquälen, sparsam umgehen:
saimniece kancinājās visu ziemu ar ēdienu Dond. [Als ein Kuronismus mit einer Grundbedeutung "foltern" zu keñkia "es tut wehe", χέγχει· πεινᾷ, got. hūhrus, an. hungr "Hunger", an. hā "plagen, quälen" u. a., s. Feist Wrtb. ² 204, Boisacq Dict. 389, von der Osten - Sacken KZ. XLIV, 44.]

Avots: ME II, 153, 154

kar̂cinât,

1): auch Fest.;

2): auch AP.; Pernigel; ‡

4) mit Fragen peinigen, verhören
AP.: šuo tikām karce̦nājuši, kamē̦r beigās atzinies. Refl. -tiês,

1): karce̦nājas kâ sivē̦ns AP,. ‡

2) (einander od. wiederholt) necken reizen
Pernigel: kuo nu karce̦nais, ka[d] negribi duot! AP. karce̦nais vie[n] ar tuo suni, - ka beigās tev vēl neiekuož! ebenda.

Avots: EH I, 588

kar̂cinât [C., Lis., Kl., Arrasch, Jürg., N. - Peb.],

1) tr., schütteln, in zappelhafte Bewegung bringen:
sāpēs viņš kājas vien karcina Nötk., Druw. karcini nu nagus! kam neklausīji un neņēmi cimdus Lasd., Lös.;

2) reizen, necken:
kuo tu bē̦rnu, suni karcini? Serb., Bers., Aps.;

3) intr., gew. refl. -tiês, zappeln, sich sperren:
mopsis sāka karcenēt MWM. VI, 884, A. XVII, 186.

Avots: ME II, 161

kãrcinât (li. kárkinti dass.), gackern: vista kārcina Gr. - Essern.]

Avots: ME II, 195

kaũcinât [C., PS., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., Dunika, kaûcinât ² Salis., Ruj., Dond., Lautb. (li. kaũkinti)], fakt. zu kàukt, heulen lassen, machen, zum Heulen, Winseln, Weinen bringen: dienu ganus (tu vilks) klīdzināji, nakti suņus kaucināji BW. 2364. kuo nu kaucini nabaga sunīti? Wend., Lös., Bers., Herft, A. - Rahden; auch: bē̦rnu kaucināt un raudināt Bers., n. A. XVII, 285; anheulen (eines Wolfes Aufenthalt erkunden, indem men ihn durch Vorheulen zum Antworten veranlasst) U.

Avots: ME II, 172

kẽcinât,

1): vistas ķēcināja Mekons Masku balle 1.

Avots: EH I, 698

ķẽcinât,

1) intr., gackern:
vista ķēcina, kad meklē dēt vai grib gulēt iet Gr. - Sessau, Mitau, A. - Rahden, A. XVII, 286;

[2) necken, reizen, ein Kind zum Kreischen bringen
U. - Wohl aus ķẽrcinât (s. dies)].

Avots: ME II, 373

ķẽrcinât: "kirren" Lng.; weinen machen Warkl.; "ķircināt" (mit er̃ gesprochen) NB.

Avots: EH I, 700

ķẽrcinât, fakt. zu ķèrkt, zum Kreischen bringen, necken: tautas mani ķērcināja, kâ putniņu nuoķē̦ruši BW. 13753, Smilt., C.

Avots: ME II, 375

ķicinât, tr., eine Kratze aus einem Raume verjagen Plm.

Avots: ME II, 378

ķincinât, ‡

2) zögernd necken
PV.: kuo nu tu aizliedzîes un tik ilgi viņu ķincini?

Avots: EH I, 703

ķincinât AP. n. U., = tincinât. Refl. -tiês, zögernd jem. necken: pus˙nuopietni puspa˙juokam ķincinājas Vīt. 56.

Avots: ME II, 382

I ķir̃cinât, fakt. zu ķḕrkt,

1) kreischen lassen
[Kl.], L., Etn. I, 34: bē̦rnu; necken, reizen, vexieren: tavi puiši manas meitas ik vakara ķircināja BW. 445. Refl. -tiês, einander necken, tändeln, spielen: meitene ķircinājas ar tē̦va suni Stari II, 251. es gan tik ilgi neķircinātuos, bet tev jau lē̦na daba Aps. Subst. ķir̃cinãjums, die Neckerei; ķir̃cinâšana, das Necken; ķir̃cinâtãjs, wer neckt, reizt. [Vgl. li. kìrkinti "заставлять кричать, дразниц"].

Avots: ME II, 383

II ķir̂cinât, bewegen: bē̦rns ķircina kājas un ruokas Mar.

Avots: ME II, 383

‡ klacinât (mit hochle. a aus e, ? ) Warkl., klacinêt ebenda, = kladzêt 1.

Avots: EH I, 607

klùncinât ² fakt., klunkern od. schluckern machen, lassen durch Bewegung von Flüssigkeiten in einem umschlossenen Raum Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu li. klunkis "болтун, яйцо без нароста"?]

Avots: ME II, 235

‡ kuocinât Warkl., gerinnen lassen: k. putru.

Avots: EH I, 685

kracinât, s. krācinât.

Avots: ME II, 255

krācinât, krācenêt, kracinât, dial. kradzinât BW. 33673, intr., freqn., demin. zu kràkt, krächzen: kuo tie kraukļi krācināja? Neu - Laizen, BW. 23508 (Var.: kracināja Schwanb. 31560, Libien 12796). "Margrietai var ticēt", vecis krācenēja MWM. IX, 446. kuo tie kraukļi kradzināja, kuo žagatas zvadzināja? Serb., wo kradzināt aus kracināt hervorgegangen zu sein scheint durch den Einfluss von zvadzināja. Vgl. krecināt.

Avots: ME II, 265

I krancinât [li. krankinti "krätchzen"], krandzinât, intr.,

1) schreien, krächzen:
kuo tie kraukļi krancināja (Var.: krandzināja, klandzināja) BW. 20462 [aus Ober - Bartau];

2) = kŗākt n. U., Etn. I, 34. [Wohl kurisch; vgl. auch r. крякать "krächzen" und ae. hringan "tönen, rasseln".]

Avots: ME II, 259

II krancinât, tr., putzen, herausputzen Laud.

Avots: ME II, 259

kraûcinât, intr.,

1) qualstern, dicken Schleim auswerfen
(kraucenêt Lös. n. Etn. IV, 97), husten, vomieren: kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot tik ar miruoņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111. nuokvē̦puši, nuoputējuši, krauce̦nē̦dami kūlēji nāca Vīt. 61. bet juo ve̦lns kraucināja, juo cilvēks gliebās pie dieva Etn. II, 144;

2) schreien, krächzen (vom Raben):
kuo tie kraukļi kraucināja? BW. 11950; 12796 (Var.: kraucināja? 20462). ... žagata, žadzinādama un kraucinādama Plūd. LR. III, 329. [Zur Bed. 1 vgl. kraũkât, zur Bed. 2 - kraûklis.]

Avots: ME II, 262

I krecinât, ‡

2) "mit einer Bockstimme singen"
Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 199.

Avots: EH I, 647

I krecinât, intr., freqn., wiederholt husten: viņš krecina vien: drīz mirs Mar. n. RKr. XV, 119.

Avots: ME II, 270

II krecinât, gerinnen machen Nigr., Bauske.]

Avots: ME II, 270

krēcinât, intr., krächzen: kuo tie kraukļi krēcināja BW. 8544. [Vgl. li. krė̕kinti(es) "krẽkinties" und le. kŗẽ̦kât und krēkšēt.]

Avots: ME II, 275

kũcinât, tr., flattern machen, blasen, bewegen, ["vēdināt" Dond.]: vējš kūcina matus Sassm. [kamdēļ tu uguni tâ kūcini Dond.] vējiņš pe̦lus kūcināja BW. 25860, 7; 9770. [Zu kukt?]

Avots: ME II, 332

‡ kucinâtiês; zu erschliessen aus sakucinâtiês.

Avots: EH I, 666

I kulcinât, ‡

5) wacklig machen (wo?); ‡

6) mit dem Lenkseil antreiben;
‡

7) "?": lē̦nā gaitā kulcinādams savu zirgu Azand. 242.

Avots: EH I, 670

‡ II kulcinât, zu erschliessen aus nùokulcinât.

Avots: EH I, 670

kulcinât, intr.,

1) in kleinem Trab fahren:
es kul̂cināju ai savu bērīti un nuonācu tikai vakarā mājā Mar.;

2) [in Lub. und Fest. in dieser Bed. kulcenêtiês], strauchelnd, purzelnd vorwärtskommen
[kulcenêt Lös. n. Etn. IV, 98, Odensee]: ne˙viena acumirkļa nepieturēja, kad es tâ kulcenēju Vēr. l, 1349;

3) [kul̂cinât od. kul̂cenêt Bers.], wedeln, bewegen
[Lub., Fest.]: suns asti kulcenē Etn. IV, 99. [nekulcenē kājas! Bers.] zirgs asti kulcina Ar.;

[4) kul̃cinât Dond., Wandsen, Ruj., kulcinât Lis., kul̂cinât ² Bauske, (eine Flüssigkeit) schütteln.]
Refl. kulcenêtiês, lose sein und sich bewegen, wackeln: ratiem jau visi kuociņi kulcenējas Erlaa n. Etn. IV, 99. [Zu bulg. kъlka "Hüfte" und li. kulkšìs "Sprunggelenk der Pferde", le. kulksnis?]

Avots: ME II, 305

‡ II kurcinât, zu erschliessen aus izkurcinât.

Avots: EH I, 677

kurcinât AP. "nicht in Ruhe lassen". Zu kurkt

I?]

Avots: ME II, 321

kver̂cinât Jürg. "tincināt"; vgl. auch kvērcinât.]

Avots: ME II, 352

kvḕrcinât, [kver̃cinât Salis, kvẽrcināt Bauske] (Kausativform zu kvḕrkt), schreien od. quieken machen, necken Etn. I, 34, Mat., U.

Avots: ME II, 355

kvĩcinât [auch Bl., Nigr., Jürg., Bauske, Dond., PS., N. - Peb., Arrasch], Smilt., fakt., quieken machen, zum Quieken bringen: nuoķē̦ruši sivēniņu, padusē kvīcināja Annenhof, Schujen, BW. 20994. vai tu gribi jē̦ru zagt, vai sivē̦nu kvīcināt Blieden, BW. 29508. Subst. kvĩcinâšana, das Quiekenmachen ; kvĩcinâtãjs, wer quieken macht.

Avots: ME II, 355

kvìecinât: auch (mit ìe ² ) Gr.-Buschh., Lubn.. Oknist.

Avots: EH I, 690

kvìecinât [Trik., Wolm., kviêcinât ² Salis, Gr. - Essern], fakt. zu kvìekt, quieken machen, zum Quieken bringen Aps.

Avots: ME II, 356

I lacinât (li. lãkinti "fressen machen"),

1) tr., fakt. zu lakt, lecken, schlürfen lassen, füttern (mit einer Flüssigkeit):
kuŗu ciemu gaŗām gāju, tur sunīšus lacināju BW. 19269, 2. rīt vārīšu auzu putru, tad es jūs lacināšu 19384;

2) freqn., demin., lecken
St., wie ein Hund fressen U.

Avots: ME II, 399

II lacinât, tr., lästern, verleumden St., schmähen Bergm. n. U. [Refl. -tiês, sich beissen wie die Hunde Für. I; einander anbellen: kaujas un lacinājas kâ sunis Manz. Post. I, 145.] Subst. lacinâtãjs, der Verleumder Glück II Tim. 3, 3. [Vgl. laceklis II.]

Avots: ME II, 399

laicinât, ‡

2) reifen mächen
(mit aĩ ) A.-Autz, Irmelau, Naud., Nikrszen, Würzau. Refl. -tiês, ‡

2) reifen
ebenda.

Avots: EH I, 711

laicinât, verlängern: dzīvību Kleinschmidit; [laĩcinât Wolgunt, zögern: ķeries tik pie darba! kuo tu laicini? vorzörgen: l. darbu Infl.] Refl. làicinâtiês ^2, zögern, trödeln: kuo tu tik ilgi laicinies? Mar. n. RKr. XV, 122. [Zu laicît.]

Avots: ME II, 401

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt; ‡

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730

lecinât, lècinât, tr., fakt. zu lèkt,

1) springen, hüpfen lassen, machen:
tad es tavu ve̦cu māti nuo krēsliņa lecināšu BW. 10857. ūdens laivu lecināja 30744, 1. nu es viņu lēcināšu par kritušu ābelīti 23271. šie tev klātu ar saviem pātariem tev lecināt grasi nuo kabatas ārā Pantenius. zemnieki tabakas duožu vākus lecināja vaļā un cieti. [zaķi lecināt L., U., einen Hasen aufsprengen. tas manu sirdi lecina St., das ergötzt mein Herz (macht vor Freude hüpfen)];

2) hüpfen lassen, schwenken, tänzeln (ein Kind):
skraji eimu, skraji te̦ku, skraji pādi lecināju BW. 1538, 2. ve̦ctē̦vs uzsēdina Jānīti sev uz ceļa gala, tuo lecina uz augšu un dzied Dok. A.;

3) springen lassen, tummeln, dressieren (ein Pferd):
tautietis savu kumeliņu augstu sē̦tu lecināja (Var.: lēcināja) bW. 14511. ne tu brauci, ne tu jāji, stāvu vien lecināji 17168;

4) springen lassen, schwingen:
putraimus; lecināts piens, dicke Milch. lecinātu pienu dabū šâ: sarūgušu pienu savāra tâ, ka tas atdalās nuo sulas, pēc tam salej spainī, uzliek vāku, apgāž spaini tâ, ka sula nuote̦k; paliek lecināts piens Mar. n. RKr. XV, 123 und XVII, 119; [lecinât rutkus Lis. (zerschnittenen und mit Salz bestreuten) Rettig schwingen; l. kartupeļus, die Asche von gebackenen Kartoffeln abschütten A. - Schwanb.];

5) "?": viņš vilka mājās kārkļu un le̦gzdu maigsnes un lecināja klūgas Duomas II, 3.

Avots: ME II, 444

lècinât, ‡

6) (die Rinde) sich ablösen machen:
ar kuoka sprungulīšiem lēcinājām tam miziņas nuost R. Skujiņa Mani bērnibas draugi 78.

Avots: EH I, 735

lècinât, s. lecinât, s. lecinât.

Avots: ME II, 455

licinât, wohl nur in der Zstz. mit at -, ersparen, zurücklegen; [anorden, stiften L., setzen St.].

Avots: ME II, 465

lìcinât, tr., krumm machen, biegen Karls., [Ruj., Bauske].

Avots: ME II, 476

‡ II liecinât, krümmen (od. krümmem lassen?): es savam kumeļam uoša lùoku liecināju Tdz. 51228 (ähnlich 51229).

Avots: EH I, 751

lìecinât, tr., zeugen, bezeugen: tuo daudzi daudzināja un stipri liecināja Aus. Subst. lìecinãjums, das Zeugnis; lìecinâšana, das Zeugen; lìecinâtãjs, der Zeuge.

Avots: ME II, 492

‡ luocinât,

1) sich biegen machen (lassen):
kas tur brauca...? visi meži līguojās; Trīne brauca..., tā tuos mežus luoce̦nāla Tdz. 36062;

2) "?": ne es ļaušu kruogā dzert, ne kumeļu l. (Var.: vārdzināt) Tdz. 48959; vgl. lùocît 5.

Avots: EH I, 765

lùncinât: mit uñ auch Salisb.;

2): auch (mit un̂ ² ) AP., Frauenb. Refl. -tiês: auch (mit un̂ ² ) Nötk., Siuxt; sunim aste luñcinājas Seyershof. kuo visu diena tur luncinājies ("?"), ka vēl neesi bedri izracis? Stenden (vgl. luncîtiês).

Avots: EH I, 761, 762

lùncinât [auch PS., Trik., Drosth., Jūrg.), luñcinât [auch N.-Peb., Wohlf., Salis, Wolmarshof, Selg., lun̂cinât ² Dond., Lautb., Nigr.), tr.,

1) bewegen:
viena jāja, uotra lēca, trešā ļipu luncināja (Var.: kustināja) BW. 2227. sirma cūka aizgaldē, ausis vien skurināja (Var.: luncināja) 22832;

2) asti l., mit dem Schwanze wedeln
[Fest.]: suns iegāja liepienā, asti vien kustināja (Var.: luncināja) BW. 31044; Mag. XX, 3, 141;

3) essen, einhauen:
luncini tik iekšā! kuo gaidi? LP. Refl. -tiês, mit dem Schwanze wedeln, sich anschmiegen, anschmeicheln: sunītis gar kājām vien luncinājās LP. VI, 1007. kâ viņš līkst un luncinās, kad ierauga principālu Vēr. I, 1157. mēs luncināmies ap mūsu dvēseļu bendēm Stari II, 167. [vilks luncinājas apkārt U., streicht verstohlen herum. zur Bed. 1 u. 2 vgl. Изв. XV, 2, 203, le. luñka, lunkans, li. luñginti "mit dem Schwanze wedeln" und Büga Изв. XVII, I, 34.]

Avots: ME II, 513

mâcinât: lehrett (mit ā ) Nidden, (mit ã ) Preiļi (Kur. Nehrung): ‡ Refl. -tiês Nidden, = mâcîtiês.

Avots: EH I, 788

mâcinât [li. mokìnti, apr. mukint "lehren"], tr., abrichten, dressieren: dažs mācināts suns pruot, kad viņam tuo saka GG.

Avots: ME II, 575

‡ mêrcinât ² Lemb., freqn. zu mḕrcêt, weichen, tunken Wenden: rasā kājas mērcināju Tdz. 51078. pa[r] ilgu mērcināti lini var satrūdēt Pēt. Av. m. vistu ūdenī, lai nesāk perēt Wenden.

Avots: EH I, 807

‡ mircinât, fact. zu mìrkt, weichen (tr.) Gramsden: neduod, dieviņ, lietam līt, mircināt sērdieniņ[u] BW. 4135. dienu saule svilintāja, naktī rasa mircināja Tdz. 49910.

Avots: EH I, 816

muõcinât,

1) freqn., demin., quäeln
St., L.: kuo muocini kaķi? Peb., Bers., Matk.;

[2) quälen lassen, zum Quälen veranlassen
Wid.].

Avots: ME II, 681

‡ mucinât Ramkau, Warkl., = šmucinât: m. nuokautu cūku.

Avots: EH I, 827

mucinât,

1) antreiben, anreizen;

2) fliehen lassen
C.;

3) abstreifen:
m. zeķes, svilpi Mar. [In der Bed. 2 u. 3 zu mukt; in der Bed. 1 vielleicht durch musinât beeinflusst.]

Avots: ME II, 658

‡ murcinât P. Allunan. kn(a)utschen. Vgl. mur̂cît.

Avots: EH I, 832

‡ nãcinât Dunika, (abgepflückte Früchte in der Sonne haltend) reifen machen: nācinātas uogas nav tik garšīgas. īsti nuonākuse vasarāja vis˙cauri gan nebija, bet gaidīt un n. (vollständig reifen lassen) nebija vairs laika Janš. Mežv. ļ. II, 343.

Avots: EH II, 7

neaîcinâts, *) ungebeten: neaicināti viesi.

Avots: ME II, 706

nicinât: zur Bed. vgl. iznicinât ‡ 2; zur Etymologie auch Holthausen IF. XLVIII, 266.

Avots: EH II, 24

nicinât, tr., als ein Nichts ansehen, schmähen, verachten verächtlich behandeln: būs māsīcu agri celt, nebūs agri niecināt (Var.: nicināt) BW. 26071, 1. nicin[a] [Var.: niecina) bite sila priedi, nicin[a] (Var.: niecina) āra uozuoliņu; nicin [a] (Var.: niecina) mani tie ļautiņi, kas bij paši nicinami (Var.: niecināmi) 8724. Subst. nicinãjums, das Verachtete, die Verachtung: tādu nicinājumu dievi nevarējuši paciest LP. VII, 339; nicinâšana, das Verachten; nicinâtãjs, der Verächter. Zu niecinât, -nikt.

Avots: ME II, 743

nĩcinât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡

2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡

3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).

Avots: EH II, 25, 26

nĩcinât, fakt. zu nĩkt, tr., quälen, zerstören, zu nichte machen, dem Untergang entgegenbringen: tautu; es tevi tikmē̦r nīcināšu, kamē̦r nuonīcināšu badā Sassm.; mühsam verbringen, totschlagen (von der Zeit): mēs klaknam te visu dienu salkdami un laiku velti nīcinādami A. XVI, 1133. nevajadzēs citu dienu nīcināt Latv. viņš ir tik labs, ka viņš darba dienas nakti nīcina manis dēļ Jauns.

Avots: ME II, 746

niẽcinât: üblen Leumund über jem. verbreiten OB.; "likt nevietā ciest; izdzìt, izkalpināt" AP.

Avots: EH II, 27

niẽcinât (li. niẽkinti "verachten"), tr., als ein Nichts (nieks) ansehen, geringscha"tzig, bahandeln, verachten, Schmähen: niecin[a] bite sila priedi BW. 8724. niecināma nedarīju ne savai māmiņai 8573. kas var manu līgaviņu bez vainiņas niecināt (nicināt)? 22734. Subst. niẽcinājums, dar Berachtete, dar Verachtethaben; niẽcinâšana, dar Geringscha"tzen, verachten; niẽcinâtãjs, wer geringscha"tzig behandelt, verachtet. Ableitung von niẽks.

Avots: ME II, 748

nùoaîcinât

1): viņš mūs iekš mūsu grē̦kiem nuo pasaules neir nuoaicinājis Bergm. Saņemamas sprediķu mācības 1795, S. 2.

Avots: EH II, 30

nùoaîcinât, tr.,

1) jemand von einem Ort wohin laden, auffordern, rufen, abberufen
Spr.: citi turp tika nuoaicināti uz atbildēšu Launitz;

2) eindringlich auffordern, einladen, bitten:
viņš mani vienmē̦r tâ nuoaicina pie sevis.

Avots: ME II, 757

nùobraucinât, ‡

2) = nùobraũcît: gludinuot n. starp drēbēm nuovītu auklu Vank.

Avots: EH II, 33

nùobraucinât L., abfällig machen, abbrühen (Haut, Haare).]

Avots: ME II, 764

nùobrẽcinât bē̦rnu, ein Kind viel (bis zur Erschöpfung) schreien lassen Dunika.]

Avots: ME II, 765

nùobrucinât,

2): auch Kaltenbr., N.-Peb.: kad cūku nuobrucina, āda balta Sonnaxt. ar vē̦rduošu ūdeni nuobrucina visus ve̦lnus Pas. VIII, 408; ‡

3) abstreiten:
n. lapas Saikava. n. bikses uz leju ebenda; ‡

4) abstreichen, -schärfen:
ar brucekli ... izkapti nuobrucina Dünsb. Bērnu draugs I, 27. ‡ Refl. -tiês, sich abreiben, abstreichen: nuobrucinies! tev visas bikses ar dubļiem Dunika.

Avots: EH II, 34

nùobrucinât, tr.,

1) abreiben, ab-schaben:
[nuobrucināt ādu ruokām piesituoties pie kāda priekšmeta Kreuzb.] slipsis bija stipri nuobraucināts Lapsk. [viņam svārki gluži nuobrucināti (= nuovalkāti) Dond.];

2) abbrühen
Wessen]: kājas, cūkas.

Avots: ME II, 765

‡ nùodañcinât, durch Tanzen (Hinundherspringen) ermüden (tr.): dejuot viņa varēja visu vakaru un nakti, nuodancinādama divdesmit puišu A. Erss Muižnieki 62. nuodancināja visus luopus, ka tie nespēja iet Pas. VIII, 349.

Avots: EH II, 38

nùodricinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuols nuo kuoka Dond., Sassm.;

[2) herunterziehen od. - riessen:
aiz vienas kājas nuodricināt nuo krē̦sla zemē Dunika].

Avots: ME II, 776

nùoducinât: visu vakaru nuoduce̦nāja AP.

Avots: EH II, 41

nùoducinât, intr., eine Zeitlang rollen, donnern, tosen: pē̦rkuons nuoducināja Lapsk.

Avots: ME II, 777

‡ nùokacinât, = nùokar̂cinât: kumeļš kājas vien nuokacinājis Pas. XV, 175.

Avots: EH II, 50

nùokañcinât [li. nukankìnti "abquälen], tr., verzögern: tu man nuokancini ar savu pļāpāšanu tik laiku Sassn. n. RKr. XVII, 41. saimnieks mani pus˙vasaru nuokancināja kamē̦r dabūju pastalas Dond.

Avots: ME II, 794

nùokar̂cinât: auch Kalz., Lubn., Meiran.

Avots: EH II, 51

nùokar̂cinât [auch Lis.], tr., abzappeln, in grossem Schmerz, namentlich aber in der Agonie die Gliedmassen schütteln, mit den Füssen die letzten krampfhaften, zuckenden Bewegungen machen: sivē̦ns kājas vien nuokarcināja, kad tam iedeva ar šautru A. XVII, 186. kaujamais luops kājas vien nuokarcināja Lasd. kungs jau kājas nuokarcināja, un tad bija pa˙galam LP. VI, 393.

Avots: ME II, 794

nùokaucinât, eine Zeitlang heulen lassen: visu nakti nuokaucināja suni Widdrisch.]

Avots: ME II, 795

nùokulcinât, tr., herunterschlucken: viņš paņēma glāzi un nuokulcināja saturu Duomas III, 833.

Avots: ME II, 803

nùolecinât: dažam siŗuotājam viņš ar vienu zuobe̦na cirtienu nuolecinājis galvu nuo kamiešiem Janš. Mežv. ļ. II, 49. kad māju dzirnās maļ, tad ar muldu nuolecina, - tâ sē̦nalas nuoput pruojām Iw. kad nuolecināja (lecinuot atdalīja) salmus, tad grìeza ar dakšām metienu apkārt ebenda.

Avots: EH II, 61

nùolecinât, tr., fakt. zu nùolēkt, herab -, hinabspringen machen, lassen: nuo lakatas gailīti nuolecināšu Ltd. 862.

Avots: ME II, 809

‡ nuolẽcinâtiês, sich (unversehens) besprengen Seyershof: n. ar zivju brauņām (zivis tīruot, kad zvīņas spre̦gā uz visām pusēm).

Avots: EH II, 62

nùoliecinât, ausleeren (??): ja jums būtu taisījis kāzas, tad ... guovs būtu nuotē̦rē̦ta, apcirkņi - nuoliecināti, labs naudas grasis izgājis Dünsb. Bērnu audzinašana 11. Zu nùolìekt 2?

Avots: EH II, 63

nùolìecinât, tr., intr., bezeugen und beteuern: viņš tâ nuoliecināja viņam par labu A. XVI, 1074.

Avots: ME II, 812

nuôlun̂cinâtiês ² , ‡

3) eine Zeitlang den Schwanz wedeln:
(suns) pauošņā pē̦das, nuošņaukā tik nuoluncinās kâ pats gudrības prasīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 242.

Avots: EH II, 64

nuôlun̂cinâtiês ² Stenden, = nuoluncīties 2; auch gleichbed. mit nùoluncīties 3.]

Avots: ME II, 813

‡ nùomucinât Marienhausen, = nùobrucinât 2.

Avots: EH II, 70

‡ nùomurcinât P. Allunan, knutschend abquälen.

Avots: EH II, 70

nùonãcinât (li. nunokìnti), reifen machen (in der Sonne haltend - unreif gepflückte Früchte od. Beeren): n. brūklines Dunika.]

Avots: ME II, 824

nùonicinât, tr., verachten, heruntermachen, verächtliche Bemerkungen machen: tuos ņe̦mas šis vējgrābslis nuonicināt un nuozākāt un ķe̦ngāt Latv. "muļķības!" viņa nuonicināja Egl.

Avots: ME II, 824

‡ nùonĩcinât, abzehren, zernichten Stender Deutsch-lelt. Wrtb.; verkommen lassen AP.: kad bē̦rnu labi netur, neduod tam labi ēst, tad tuo nuonīce̦nās AP. tē̦vu tē̦vi ... zemi nuoplicināja, ... ar nuonīcinātu zemi cilvē̦ki paši nuonīka Pēt. Av. III, 292.

Avots: EH II, 72

nùoniẽcinât, tr., beschimpfen, verächtlich behandeln, verächtlice Bemerkungen machen: "kuo tur nu būt?" nuoniecināja ir māte MWM. VII, 135.

Avots: ME II, 825

I nùopicinât ["nùotirinât" Dickeln]: raida niknas bultas uz guovīm, kas kājas vien nuopicina Zociāldēmokrats˙l

Avots: ME II, 828

II nùopicinât: n. (abglätten) mālus (mūrējuot), maizes kukuli (krāsnī laižuot) Butzkowsky, Grawendahl, Ohlenhof, Selsau.

Avots: EH II, 74

II nùopicinât "(den Knappkäse und Ähnliches) formen": sutņu pikas pagatavuojuot nuopicināt tuos par cietiem Vank.; "= nùoplikšķinât" Talsen, Serben.]

Avots: ME II, 828

III nùopicinât "beflecken": n. siênu Wandsen, Alt-Rahden˙l

Avots: ME II, 828

IV nùopicinât "nùopērt": n. pirtī ar sluotu Kursiten; wohl zu nùopicinât II.]

Avots: ME II, 828

nùoplaucinât, abbrühen: n. cūkai sarus. netīšām n. uotram ruoku. Refl. -tiês, sich abbrühen: viņa krizdama nejauki nuoplaucinājusies Nigr.]

Avots: ME II, 830

nùoplicinât, Refl. -tiês,

1): auch Frauenb.; ‡

2) erschöpft werden (vom Boden)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043: lauki tâ ... nuoplicinājās Jauns. Augšz. 50.

Avots: EH II, 76

nùoplicinât, nùoplicît, tr.,

1) kahl, arm machen:
nauda, kas tur aiziet, nuoplicinādama tautu... Vēr. II, 247. [gan viņš ļaudis nuoplicinājis, er hat die Leute wohl bloss und arm gemacht Für. I, unter pliks.] vedējiem jākavā galds, cititdi panāksnieki tuo nuoplicī RKr. XVI, 133;

2) nuoplicināt laukus [Dunika], pļavas, zemi, die Felder, Wiesen, den Boden aussaugen, ausmagern, erschöpfen, ausnutzen;
lini nuoplicina zemi Purap. [linus sēj pulku, un tâ zemi nuoplicī uz nebē̦du Janš. Dzimtene ² III, 188;

3) nùopļicinât Sassm., glätten, ebnen
Mar.: kad raušus liek uz plātes, tad tuos nuopļicina Sassm. Refl. -tiês, sich kahl, arm machen Nigr.

Avots: ME II, 831

nùopļicinât, ‡

2) = nùoplicinât 2: n. zemi Dond.

Avots: EH II, 77

nùopļicinât, s. nùoplicinât 3.

Avots: ME II, 833

nùoplucinât, tr., abzupfen, abbrühen: putnus. [Refl. -tiês, sich abbrühen.] Subst. nùoplucinãjums, eine abgebrühte Stelle am Körper; das Abgebrühtsein Etn. IV, 106.

Avots: ME II, 832

nùoprecinât, wegverheiraten: saimnieki savu meitu nuoprecināja leišuos Nigr.]

Avots: ME II, 834

nùoracinât,

1) eine Zeitlang graben lassen:
nuoracināja strādniekus visu dienu, bet grāvi gatavu nedabūja Nigr.;

2) ausgraben, verwühlen lassen:
cūkgans nuoracinājis ar cūkām rāceņus.]

Avots: ME II, 836

‡ I nuoŗũcinât Dunika, = nùograust 1: pē̦rkuons nuoŗūcināja.

Avots: EH II, 83

‡ II nuoŗũcinât Dunika, Rutzau, ausräuchern: nuoŗūcināta me̦nca.

Avots: EH II, 83

nùosar̂cinât, fakt. zu nùosar̂kt, erröten machen: šie vārdi nuosarcināja abus RA.

Avots: ME II, 843

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

nùoslìcinât, ‡

2) "vergeuden"
Diet.

Avots: EH II, 87

nùoslìcinât, tr., ertränken: smags muskulis iegrūž darbinieku upītē nuoslīcina LP. VIl, 31. Refl. -tiês, sich ertränken: jaunavas upē nuoslīcinājušās LP. VII, 1040.

Avots: ME II, 852

nùošļucinât, fakt. zu nùošļukt, die letzte Milch ausmelken: guovi slaucuot vajaga skaidri nuošļucināt Ahs. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 868

nùošļũcinât,

1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;

2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;

3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]

Avots: ME II, 869

nùosmacinât (unter nùosmacêt), ‡ Refl. -tiês, sich ersticken U. (unter smacināt): viņš gribēja n.

Avots: EH II, 88

‡ nùosmal̂cinât, verfeinern: Leonardo da Vinči darbu nuosmalcinātais garīgums Daugava 1937, S. 657.

Avots: EH II, 88