Paplašinātā meklēšana

‡ abeļkuoks (mit a ), der Apfelbaum Anzen.

Avots: EH I, 1

‡ âbeļkùoks, âbelskùoks, âbelkùoks, das Holz des Apfelbaumes: ābeļkuoka biķerītis BW. 21731; 32059. ābelskuoku līdumiņa 26013, 1. ābelkuoka laivu daru 33732.

Avots: EH I, 191

àitkuopĩba, der Schafzucht. *

Avots: ME I, 14

àitkuopis, der Schafzüchter. *

Avots: ME I, 14

‡ àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6

‡ àizbe̦kuôt,

1) Pilze sammelnd fortgehen, bis zu einem gewissen Punkt hingehen:
a. līdz viņai meža malai Bauske. viņš man aizbe̦kuojis priekšā C.;

2) eilig fortgehen, fortlaufen:
bē̦rns nez kur aizbe̦kuojis Lubn.

Avots: EH I, 8

aizblankuôt, tr., mit Brettern (blankas) beschlagen, verschalen: cietumu Baltp.

Avots: ME I, 19

‡ àiz˙kuo Spr., warum, weshalb?

Avots: EH I, 34

‡ àizkuode Balss, der Imbiss.

Avots: EH I, 34

‡ àizkuoklêt "weggehen, -ziehen" Lubn., Meiran.

Avots: EH I, 34

‡ àizkùokuôt, mit einem Knüttel hin-, wegtreiben Lemsal, Siuxt.

Avots: EH I, 34

‡ àizkuopt,

1) heimlich, in aller Stille hin-, wegtragen
Sessw., Trik.;

2) abfüttern
Dunika: a. zirgus. Refl. -tiês, sich entfernen: viens... pacēlās un ašiem suoļiem aizkuopās pruojām Daugava 1928, S. 997.

Avots: EH I, 34

àizkuõre, Sperre: uz leišu ruobežām ir aizkuore; neļauj izvest labību (Sessau) [vielleicht mit dem Ablaut ā: uo zu kārt].

Avots: ME I, 35

àizkuõrêt,

1) den Dachfirst mit Schäwen, Moos, zuweilen mit Rasen bedecken
C., Bers. [zu kuore];

2) versperren, absperren:
ceļš uz Rīgu aizkuorē̦ts. policija aizkuorēja mājas, tādēļ ka tur lipīga slimība (Sessau; zu àizkuõre). Hieren schliesst sich wohl auch die Bedeutung "abstecken": saimnieks jaunuo grāvi aizkuorē = stiguo nākuošā grāvja gultni (Ruhental).

Avots: ME I, 35

àizkor̂ķêt, ver-, zukorken: pudeli.

Avots: ME I, 33

‡ àizkuosât "sich absondernd hin-, weggehen" Lubn., Meiran: guovs aizkuosāja uz labību,

Avots: EH I, 34

àizkuôst,

2) auch Fianden, Golg., Pas. VIII, 109; ‡

4) labību daudzreiz aizkuož agrās salnas Latvju tauta I, oft schädigen die frühen Fröste das Getreide.

Avots: EH I, 34

àizkuôst,

1) tr., anbeissen:
ābuolu;

2) intr., ein wenig den Hunger stillen, einen Imbiss machen:
drusciņ jau aizkuodām;

3) aiz lielas laimes Laucis tīri vai valuodu aizkuoda " verlor das Sprechvermögen "
Jauns. M. dr. 104.

Avots: ME I, 35

àizkukuôt, àizkùkuôt,

1) von dem bösen, vor dem Essen gehörten Kuckuckgeschrei:
lai nuo rīta ieē̦duot putna kumuosu, ka dze̦guze neaizkūkuo Etn. I, 114;

2) von dem prophezeihenden Geschrei des Kuckucks, schreiend prophezeien, voraussagen:
aizkūkuo, dze̦guzīt, cik man ilgi jādzīvuo BW. 10074,2. Refl. -tiês, zu schreien anfangen: silā dze̦guze aizkukuojās Dok. A.

Avots: ME I, 34

‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.

Avots: EH I, 34

àizlìkuôt, in nicht gerader Richtung, einen Bogen machend gehen: vecis aizlīkuoja Ješkam priekšā Dok. A. 24.

Avots: ME I, 37

àizmaskuôt, ‡ Refl. -tiês, sich maskieren.

Avots: EH I, 38

àizmaskuôt, tr., maskieren, verbergen: muižnieki ir aizmaskuojuši valdībai lietu patiesuo stāvuokli Stari II, 225.

Avots: ME I, 38

àizrikuôt, intr., weg-, hineilen: zaķis aizrikuoja riku rikām uz mežu JKaln.

Avots: ME I, 46

àizrìkuôt: šuos aizrīkuo gulēt Pas. IX, 513.

Avots: EH I, 46

àizrìkuôt, tr., aufbieten, hinschicken: pēc pusdienas viņš aizrīkuoja puišus pie darba, uz pļavu C.

Avots: ME I, 47

‡ àiztrakuôt, tollend hin-, weglaufen: zirgs aiztrakuoja uz mežu.

Avots: EH I, 58

‡ àiztul˜kuôt lĩdz, übersétzen (perfektiv) bis: a. romānu līdz pusei.

Avots: EH I, 59

àizvâkuôt, tr., den Deckel auflegen, zumachen: bites me̦du aizvākuo, verkitten Etn. III, 145. bites aizvākuo pe̦rus Wid.

Avots: ME I, 59

àizvaskuôt, mit Wachs beziehen, bedecken: bites šūnas aizvaskuojušas.

Avots: ME I, 58

akuortiņš, = akuotājs (?): ģērbies, . . . kumeliņ(i), akuortiņā (Var.: akuotiņu) spalviņā! BW. 17127. Falls richtig übertiefert, zu vergleichen mit lapiņš . . . vainadziņš bei Augstkalns FBR. XI, 47.

Avots: EH I, 66

akuota (unter akuõts I): auch BW.28114,3,

Avots: EH I, 66

akuõtainis, der Stachelige, Hachelige: kā viņa labība auga, divkanšu miezīši, akuotainīši Lautb.

Avots: ME I, 65

akuõtaîns, -ņš, akuõtuôts,

1) hachelig, stachelig:
akuotainās labības vārpas Konv. ² 1391;

2) mit Glanzhaar versehen:
zaķu ādas ir akuotainas Wid.

Avots: ME I, 65

akuotãjs, hachelig, stachelig, glänzend schön: akuotāja vilnainīte BW. 28535; cf. akuots 3.

Avots: ME I, 65

‡ akuote Appricken n. BielU., = akuõts I 1: ai, rudzīti ruogainīti, tava dārga akuote! BW. 27908 var.

Avots: EH I, 66

akuõtniẽks, der Pfifficus, Klügling: viņš blēdis, liels akuotnieks. - U. und Etn. II, 113 dafür akutnieks.

Avots: ME I, 65

‡ II akuotnieks, ein Akkordarbeiter Salis.

Avots: EH I, 67

I akuõts,

3) : cik tai (= ce̦purei) skaists akuots Janš. Bandavā II, 251. BW. 17127 Zu verbessern in BW. 17126. Zu akuõts s. auch Wood Post-consonantal w 44, Walde Wrtb. ³ 11 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 32.

Avots: EH I, 67

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

II akuots, Accord, ein durch Anlehnung an akuõts I umgeformtes Lehnwort: strādāt uz akuotu; darbu atduot uz akuotu, die Arbeit en gros übernehmen, übergeben.

Avots: ME I, 66

‡ apbiskuôt Buschh., verzaubern, behexen: a. luopus.

Avots: EH I, 74

‡ apcũkuôt, beschimpfen; beschmutzen Ahs.: a. citus cilvē̦kus. Refl. -tiês, sich besudeln.

Avots: EH I, 76

apgrè̦kuôtiês, sich versündigen: cilvē̦ks var maldīties un apgrē̦kuoties Kaudz. M.

Avots: ME I, 88

‡ apjuôkuôt,

1) = pìejuõkuôt Siuxt;

2) "verpfuschen":
drēbnieks drēbes apjuokuojis Golg. galva (cē̦rpuot) apjuokuota ebenda.

Avots: EH I, 88

‡ apkuôdaļât Nitau, = ‡ apkuôdît.

Avots: EH I, 95

‡ apkuodas, das Benagte, Zerbissene (?): kas lai ē̦d tavas apkuodas? Warkl.

Avots: EH I, 95

‡ apkuodelêt,

= ‡ apkuôdît: a. ābuolu.

Avots: EH I, 95

‡ apkuôdinât, abbeizen: a. graudus Sessw. a. dzijas.

Avots: EH I, 95

‡ apkuôdît C., Jürg., KatrE., Sessw., (mit uô ² ) Lems., (mit uõ ) Dunika, Schnehpeln, wiederholt ringsum abbeissen Spr.; beknabbern, benagen: a. nagus.

Avots: EH I, 95

apkùopa, die Pflege, das Beschicken: māte patlaban atlānk nuo luopu apkuopas LP.

Avots: ME I, 97

‡ apkuopĩbas, das Erntefest Celm.

Avots: EH I, 95

‡ apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

apkuošļât, apkuožļât Gr. - Behrsen, tr., demin., ringsum anbeissen, benagen: kas tad man te dažus ābuoltiņus apkuošļājis? LP. III, 29.

Avots: ME I, 97, 98

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

apkuožļât (unter apkuošļât): auch Ahs. (mit uô ² ): luopi mē̦dz jaunus kuoku zarus un galuoknes a. Ahs. ābuoļus ... apkuožļājis Pas. IX, 189.

Avots: EH I, 95, 96

‡ apkukuôt, = àizkukuôt 1: šuorīt mani dze̦guze apkukuoja Rutzau.

Avots: EH I, 95

‡ apkūkuôt = ‡ apkukuôt: nelaimīgais bij apkūkuots (vom Kuckuck) L. Av. 1833, S. 126.

Avots: EH I, 95

aplaĩskuôtiês, faul werden, sich auf die faule Bank legen: es šeitan negribu aplaiskuoties Lautb.

Avots: ME I, 99

‡ aplinkuôts cilvē̦ks L. Av. "einer, dem Beachtung geschenkt wird".

Avots: EH I, 98

aplũkuôt ‡ Refl. -tiês,

1) sich umsehen:
lai iet pasaulē a. Pet. Av. IV, 154. a. aplzart;

2) (für sich) besehen, besichtigen:
brauca sievas a. ‡ Subst. aplũkuõjums, der Besuch, die Visite Schwanb. n. BielU.

Avots: EH I, 99

aplũkuôt, -ât, tr., besehen, besichtigen, betrachten: zirgus, vietu, līgavu. eima, brāļi, aplūkuot, kuo dar mūsu malējiņa BW. 13646, 28. ar ruociņu aplūkuoju savu rīta malumiņu; mūža galu nevarēju ar ruociņu aplūkuot 7944; nāca par gadiņu savu bē̦rnu aplūkuot, "besuchen" BW. 32935. aplūkuotājs, f. -ãja, der Beobachter; aplūkuošana (slimnieku, rekrūšu), Besichtigung.

Kļūdu labojums:
kuo dar = kuo dar[a]

Avots: ME I, 103

‡ apniẽkuôt,

1) zwecklos vernichten, unnötig beschädigen
Siuxt: nevar jau ļaut mežu a.;

2) verleumden:
nesāciet viņu ve̦cuma galā a˙! Janš. Bandavā I, 81.

Avots: EH I, 103, 104

‡ applaûkuôt,

1) = ‡ applaûkât C., Lemburg Salis:

2) sich unwillkürlich (beim Flachsschwingen) mit Flachsiasern bedecken
C., Wolmarshof: kulstītājs pa˙visam applaukuojis;

3) sich mit Schinn bedecken
Bauske: applaukuojusi seja.

Avots: EH I, 105

appuškuôt, ‡ Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau u. a., sich ausschmücken.

Avots: EH I, 107

aprìkuôt: a. puišus pie darba Ewers, den Knechten ihre Arbeit anweisen.

Avots: EH I, 109

aprìkuôt, bestellen, beschirren Mag. IV, 2, 107: ļaudis, darbiniekus.

Avots: ME I, 116

apsàimniẽkuôt, bewirtschaften: 40 pūravietas tĩrumu A. XXI, 2.

Avots: ME I, 117

‡ apšàlkuôt, vom Gebrause erschallen machen: viļņu apšalkuotās piekrastes A. Grīns Septiņi un viens 33.

Avots: EH I, 119

apskuõluôt, ‡

2) halbwegs, ein wenig schulen, ausbilden
(perfektiv).

Avots: EH I, 114

apskuõluôt, tr., behexen: manu actiņu tā apskuoluojis Lautb.

Avots: ME I, 122

apsliekuôt, apsliẽnêt, begeifern: kas tad tuo gaļu ēdīs, kuo tu apsliekuojis Sessw., C.

Avots: ME I, 123

apsliñkuôt (Spr.), gew. apsliñkuôtiês, sich der Faulheit hingeben.

Avots: ME I, 123

‡ apsmakuôtiês Jürg., Salis, euphemistisch für apbezdêtiês.

Avots: EH I, 115

aptàukuôt [li. aptaukùoti], tr., mit Fett beschmieren, bestreichen Dr. Refl. -tiês, sich verfetten. sirds aptàukuôšanâs, Herzverfettung.

Avots: ME I, 130

aptrakuôt, verblüffen, scheu machen L., St.; toll wild machen (Pferde, Kinder) U., A. X, 1, 528, Erlaa, Bers., Lub.

Avots: ME I, 131

apvâkuôt, tr., mit einem Deckel (vâks) versehen, bedecken, deckeln: apvākuots šķīvis LP. V, 279.

Avots: ME I, 134

apvaskuôt, tr., mit Wachs bestreichen.

Avots: ME I, 134

‡ aruodskuõla,* die Fachschule.

Avots: EH I, 130

‡ aruodskuôlniẽks,* der Fachschüler.

Avots: EH I, 130

asakuôts (unter asakatns): auch AP.

Avots: EH I, 130

asskùoks, Faden-, Klaftermass.

Avots: ME I, 145

[ataũkuôtiês Ruj., zur Antwort entgegenschreien: es aukuoju, bet neviens neataukuojās.]

Avots: ME I, 149

[atjaukuôtiês Kalz., sich wieder aufheitern (vom Wetter)].

Avots: ME I, 162

atjuõkuôt, Refl. -tiês: palikt nuopietnai, vai kaut kâ a. Janš. Līgava II, 235.

Avots: EH I, 145

atjuõkuôt, intr., scherzend antworten: viņi smaidīja, dažreiz pat atjuokuoja Stari II, 500. Refl. -tiês, scherzend antworten, ausweichen: viņš lūkuoja atjuokuoties. viņa bezbēdīgi atjuokuojas Up.

Avots: ME I, 163

‡ atķe̦kuôtiês, sich wehren, mit der Obermacht kampfen: viņš gribēja viens pats a. trijiem pretim Frauenb.

Avots: EH I, 151

atkuodas, Pl. t., abgebissene Stücke M.

Avots: ME I, 169

atkuôdẽjs, fem. -ja, eine Person, die enthext, durch Zaubermittel den Zauber löst (atbūrējs): kad bijuši burvji, tad bijuši arī atkuodēji LP. VI, 23.

Avots: ME I, 169

‡ atkuôdelêt, ab-, wegbeissen, -knabbern, -nagen: a. lellei galvu.

Avots: EH I, 151

atkuodis, der Widerhaken St., Mag. IX, 2, 221.

Avots: ME I, 169

atkùopt, Refl. -tiês: zu Kräften kommen, genesen: slimais sāk juo dienas juo vairāk a. Ahs.

Avots: EH I, 151

atkùopt, tr., wieder auffüttern, wieder zur Lebenskraft und Fülle bringen: gan viņu drīz atkuopsim. Refl. -tiês, sich auffüttern, wieder zur Leibesfülle kommen, zunehmen, sich bessern: nu jau labi vien atkuopies JR. IV, 48. dzīve atkuopusies, die Verhältnisse haben sich gebessert Liev. 64.

Avots: ME I, 169

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

‡ *atkor(g)ât, losbersten Dond.: kad maizes kukuļi virsū un sānuos ir pārsprāguši un atvē̦rušies, tad saka, ka tie ir "atkor(g)eiš".

Avots: EH I, 149

atkorķêt, tr., aufkrampen; durch Krampen öffnen: durvis, krampi A. XX, 404.

Avots: ME I, 168

‡ atkuošļât, = ‡ atkuôdelêt: a. cigāram galu.

Avots: EH I, 151

atkuôst, Refl. -tiês,

3) die erste Belegstelle
nach J. Al. zu korrigieren in: reiz dabūjuši... saimnieku bē̦rnu naguos, nu tūliņ nevarat a. vien Aps. IV, 20.

Avots: EH I, 151

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

‡ atkre̦kuõjumi, = ‡ atkre̦pas: nuo... mutes sprikstēja siekalas un a. Veselis Netic. Toma mīlest. 114.

Avots: EH I, 150

‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.

Avots: EH I, 151

‡ II atkūkuôt, langsam herkommen: atkūkuo... skursteni apskatīt Ezeriņš Leijerk. II, 145.

Avots: EH I, 151

‡ I atkūkuôt(iẽs), seinerseits (ant wortend) schreien (vom Kuckuck): kūkuo, manu dze̦guzīti! es pretī atkūkuošu VL. sāka kūkuot, bet ni˙kas neatkūkuojās (pretī) Pas. IX, 266.

Avots: EH I, 151

‡ atlũkuôtiês,

1) zur Genüge hinschauen auf:
viņa nevar tanī a. vien Janš. Līgava II, 245;

2) zurückschauen
Bauske u. a.: a. atpakaļ.

Avots: EH I, 154

atpukuôtiês, ausschmollen, zur Genüge zornig sein Sonnaxt.

Avots: EH I, 159

‡ atrikuôt Golg., = veicīgi atklibuôt.

Avots: EH I, 162

atrĩkuôt, tr., wegräumen, hinbefördern, hinbestellen: lieciniece tika atrīkuota liecinieku istabā A. XXI, 756.

Avots: ME I, 186

atskuõla, Repetitionsschule Livl. Nach Absolvierung des Kursus der Volksschule, mussten in Livland die Schüler u. Schülerinnen vor der Konfirmation in die Schule gehen, um biblische Geschichte und Katechismus zu wiederholen: jāiet atskuolā.

Avots: ME I, 193

atskuõlē̦ns, atskuõlniẽks, Schüler der Repetitionsschule.

Avots: ME I, 193

‡ atskuõluôtiês, zur Genüge in die Schule gehen.

Avots: EH I, 167

atspè̦kuôt, ‡

3) (einen Angriff) zurückweisen
Segew. ‡ Refl. -tiês, wieder zu Kräften kommen Segew., an Kräften zunehmen: gulē̦dams cilvē̦ks atspē̦kuojas Ahs.

Avots: EH I, 169

atspè̦kuôt, tr.,

1) entkräften, der Kraft
(spè̦ks) berauben: pūķi ve̦lnam palīdzuot milzus atspē̦kuot Etn. I, 108; nuolādējums atspē̦kuots JK. V, 145;

2) die Beseikraft nehmen, widerlegen:
tie nevar atspē̦kuot ģeoloģijas liecību Pūrs III, 79. neatspè̦kuojams, unwiderleglich RKr. VII, 71. atspè̦kuojums, die Widerlegung: ieruņu atspē̦kuojums Vēr. II, 334.

Avots: ME I, 195

‡ attàukuôt entfetten: a. vilnu, Refl. -tiês, sich entfetten.

Avots: EH I, 175

attulkuôt, übersetzen: a. ārzemju grāmatas Burtnieks 1934, S. 562.

Avots: EH I, 177

‡ atvâkuôt Golg., = uzvâkuôt 2: atvākuo vāciņu Pas. VII, 478.

Avots: EH I, 179

‡ atvaskuôt šūnas Bauske, Honigwaben von der Wachsdecke befreien.

Avots: EH I, 178

aûgstskuõla, Hochschule, Universität. *

Avots: ME I, 218

aûgstskuõlnieks, * der Student.

Avots: ME I, 218

aũkuôt,

2): auch M. 5.

Avots: EH I, 186

aũkuôt M., Ar., intr.,

1) stürmen, brausen:
[vējš aukuoja ap stūri Bers.;

2) rufen, schreien
Ruj.]

Avots: ME I, 223

auļe̦kuôt, intr., galoppieren: patruļa auļe̦kuoja B. Vēstn.

Avots: ME I, 224

* āzkuods od. * āzkuoda, Imbiss: ne̦s āzkuodu (kukuli, sieru) RKr. XVI, 122 aus Rutzau).

Avots: ME I, 246

âzkuõls ^2, dial. für àizkur̃ls, harthörig Lautb. (Zabeln).

Avots: ME I, 246

bakuôt Ahs., impfen: baku bakuošana, das Impfen SDP. VIII, 67.

Avots: ME I, 253

bankuoks Spr., = pankuoks. Pfannkuchen.

Avots: ME I, 263

be̦kuôt, Pilze lesen: ne˙viens neies be̦kuot, kur be̦ku nav. ej tu be̦kuot (gehe zum Kuckuck) ar visu savu policiju A. XXI,

Avots: ME I, 278

be̦kuôtājs, jem., der Pilze sucht, liest: to jums saku, be̦kuotāji: rītuos ilgi negulat BW. 2841.

Kļūdu labojums:
negulat = neguļat

Avots: ME I, 278

bezakuõtu mieži hachellose Gerste * Konv. ¹ 157.

Kļūdu labojums:
mieži, hachellose Gerste = auzas, hachelloser Hafer

Avots: ME I, 282

‡ bezvâržkuôks ² Anzen, Popen, euonymus verrucosa.

Avots: EH I, 215

bĩckuocis, = bīstaklis Siuxt.

Avots: ME I, 303

bīskuocis U., Ofenkrücke. Wohl aus * bīstkuocis; vgl. bīstarags.]

Avots: ME I, 304

biškuopība, die Bienenzucht.

Avots: ME I, 300

biškuopis, der Bienenzüchter.

Avots: ME I, 300

biskuôt, zaubern Buschh.

Avots: ME I, 300

[blaĩskuôt Wandsen "quetschen": uogu, rāceni; zur Bed. vgl. blaizīt.]

Avots: ME I, 308

bļaukuoņa, das Geschrei: ar traku bļaukuoņu tas sienai virsū drāzās Sudr. E.

Avots: ME I, 319

blèņkuopis, fem. -pe, der Schelm, jem., der auf dumme Streiche geschnitten ist Rahden Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME I, 314, 315

blḕņkùopis: auch Dond.

Avots: EH I, 229

‡ bļitkuôt Ziepelhof, bļitkat Salis, mit einer bļitka angeln, fischen.

Avots: EH I, 233

buockuoki U. [dial. aus burtas kuoki], Kerbstöcke.

Avots: ME I, 360

‡ brañčukuôtiês Frauenb., zanken, streiten.

Avots: EH I, 237

brē̦kuoņa, das Geschrei: vinda taisīja tik nejauku brē̦kuoņu Jauns.

Avots: ME I, 331

brĩvskuõla, die Freischule.

Avots: ME I, 336

‡ bukuôt

1) "fallen (in der Kindersprache)"
Skaista;

2) bocken, eigensinnig sein
Salis.

Avots: EH I, 250

‡ bulstakuôt Nautrēni, mit einem bulstaks ins Wasser schlagen.

Avots: EH I, 251

burtskuoks (unter bur̂ta ² ): turējās īpašu burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224 (s. auch Bandavā I, 6).

Avots: EH I, 255

bũvkùoki, das Bauholz Karls.

Avots: ME I, 360

[čakuôtiês Bers., gaukeln, Faxen machen].

Avots: ME I, 402

čaukuoties, liebäugeln, im Geheimen eine Liebschaft haben Freiziņ.

Avots: ME I, 406

‡ ceĩkuôt NB., langsam gehen: ja ceikuosi, līdz vakaram nenuoiesi!

Avots: EH I, 262

‡ ce̦kuols Alschw., Līvāni, Warkl., = ce̦kulis. irbīt[e] savu ce̦kuoliņu BW. 16913 var. ar apiņa ce̦kuoliņu 19689 var.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês: auch ("streiten") N.-Schwanb., ("sich raufen") Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 263

ce̦kuôtiês, [streiten, Händel haben Doblen]: vai nu prāts ve̦cākajam ce̦kuoties pretī Alm.; [tollen, ausgelassen sein Lindenhof; ringen Gramsden; sich raufen Morizberg: gaiļi ce̦kuojas Roop, Arrasch].

Avots: ME I, 368

ceļkùoks, s. ceļbuõmis.

Avots: ME I, 370

‡ ce̦ñkuôtiês Frauenb., zanken (hierauf beruhend), streiten: kamdēļ vajaga c.? labāki guodīgi sadzīvuot!

Avots: EH I, 265

čičkuoks Plm., die Ofenkrücke; [vgl. čuč(a)kuoks dass.].

Avots: ME I, 412

čiekuôt, (ein Huhn) treten: gailis čiekuo vistu Bers. Refl. -tiês, rasen, sich balgen.

Avots: ME I, 417

ciekuozis (unter ciekausis): auch Skaista n. FBR. XV, 50 (ciêkuôzis), Frauenb. (ciẽkuõzis).

Avots: EH I, 277

cikkuo, ‡

2) einigermassen:
kad iebūvietis c. gaiši uzve̦das, c. ... nameli uztaisa pēc cilvē̦ku dzīvuokļa, un kad viņš tura c. piefiekuošu zemes stūrīti Janš. Nīca 22.

Avots: EH I, 269

cikkuo beinahe, fast, kaum: cikkuo mans augumiņš jūriņā nepalika BW. 30965.

Avots: ME I, 380

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

‡ cikuoniņš (wo?) Celm. "der Storch". Erinnert auffällig an lat. cicōnia dass.

Avots: EH I, 269

‡ cikuonis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Arbeiter: jūs tik tādi cīkuoņi e̦sat.

Avots: EH I, 276

cikuoriņi, = ciguoriņi.

Avots: ME I, 381

II cīkuot,

1) wanken
L., St. [= li. kinkúoti "кивать головою"; vgl. auch cīku 2];

2) umhergehen
Elw.

Avots: ME I, 391

I cĩkuot [Bl.], klägliche, unengenehme Töne auf der Violine od. sonst wie hervorbringen U.

Avots: ME I, 391

III cīkuot: auch Für.

Avots: EH I, 276

III cīkuot, wimmeln Bergm. n. U.; [nach Bezzenberger BB. XXVII, 168 zu cīku "truppweise" u. a.].

Avots: ME I, 391

‡ čĩkuôt Frauenb., saumselig arbeiten.

Avots: EH I, 292

čiñkuôtiês [Wandsen], -âtiês, -ājuos, Sassm., feilschen, mit Bitten, Fragen jem. quälen, bestürmen, sich aufdrängen: kuo tu te tik ilgi pa velti činkuojies.

Avots: ME I, 413

citkā`rtlaĩkuos, vormal, früer: citkārtlaikuos ve̦lnam bijuši savi luopi LP. VII, 1165.

Avots: ME I, 389

čučkuoks (unter čuča-),

1): auch Lemsal; ‡

2) "ein grosser Splitter"
Sussikas.

Avots: EH I, 294

cũkkùopība,* die Schweinnezucht.

Avots: ME I, 398

cũkuôtiês,

1) schweinigel:
kuo tu duomā, šitā ar cilvē̦kiem cūkuodamies Upīte, Medn. laiki, 39;

2) sich besudeln.

Avots: ME I, 399

čũskuoga od. čũsku uoga, (čũskas puķe Walk n. U.), die Einbeere (paris quadrifolia).

Avots: ME I, 426

dakuôst, tr., zubeissen: bijis tikai sāls graudiņš, kuo pie maizes dakuost A. XX, 231.

Avots: ME I, 434

‡ dalkuôtiês Ringmundshof, = ‡ dalkatuôtiês.

Avots: EH I, 305

dankuôtiês, die Kur machen, sich beliebt zu machen suchen: divi jauni tē̦va dē̦li pret manim dankuojās [Var.: luocījās] BW. 15029, 1 [aus Blieden. Wohl (urspr.: sich beugen) zu dancis III; vgl. de̦nkuôtiês].

Avots: ME I, 438

dā`rzkùopĩba, der Gartenbau, die Gartenpflege: nuodarbuoties ar dārzkuopību.

Avots: ME I, 448

dā`rzkùopis, der Gärtner.

Avots: ME I, 448

de̦ñkuôtiês, ‡

2) sich bedanken
NB.

Avots: EH I, 316

de̦ñkuoties [Turlau], = dankuoties, [sich beugen und bitten]: kuo gar mani de̦nkuojies? BW. 10071, 3 [aus Dond. - Wohl kurisch; vgl. dankuoties und diekuoties].

Avots: ME I, 455

II diẽkuôtiês: sich dankend verneigen BielU.

Avots: EH I, 327

[II diẽkuôtiês Nigr., danken; zugrunde liegt li. dėkà "Dank" in žem. Aussprache mit ie aus ė.]

Avots: ME I, 481

dìevkùociņš: (gen. plur.) zaļaju dievkuociņu BW. 5810, 1.

Avots: EH I, 328

dìevkùociņš, dìevakuoks, die Eberraute (artemisia abrotanum): kliņģerītes, dievkuociņus, tuos paliku pagalvī. tâ izdēdējis, kâ dievakuoks Etn. IV, 40.

Avots: ME I, 485

‡ dīkuļuôt PV: "wiederholt laut weinen".

Avots: EH I, 326

‡ dìkuoņa ² PV.,

1) Geheul;

2) "= dīcējs".

Avots: EH I, 326

dīkuonis der Müssiggänger: kad laukā viļņuos ze̦lta vārpas smagas, tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne+vis dīkuoņus Freidenberg.

Avots: ME I, 478

‡ dīkuôt Warkl. "faulenzen"; vgl. dīkuoties:

Avots: EH I, 326

dīkuoties in herrschaftlicher Arbeit müssig stehen L.; [vgl. li. dykúoti "быть праздным"].

Avots: ME I, 478

‡ divkuõp Schiehk n. FBR. VII, 52 "?"; zu zweien Lettg., Wandsen.

Avots: EH I, 323

divkuosains, divkuosu, fett, wohlgenährt. divkuosu zirgi (kam plata kuosa) Schujen. divkuosainie vērši MWM. VII, 23.

Avots: ME I, 473

divkuosĩba, die Zweideutgkeit, Doppelzüngigkeit.

Avots: ME I, 473

divkuosîgs, zweideutig, doppelzüngig: divkuosīga izturēšanās Vēr. II, 1472.

Avots: ME I, 473

divkùosis,

1): auch (mit uô ² ) AP.; ‡

2) = divkuosu (unter divkuosains) zirgs AP. (mit uô ² ), KatrE. (mit ùo ² ).

Avots: EH I, 323

divkùosis, jem., der es mit beiden Teilen hält, der Zweideutige, Zweizüngige: par divkuosi šis tas cikreiz jau mani rājis Apsk. I, 294.

Avots: ME I, 473

‡ draskuôtiês Dunika, = draskâtiês.

Avots: EH I, 330

‡ draûdžskuõla ² Wainsel n. FBR: XIV, 87, = dràudzes skuõla.

Avots: EH I, 330

drikuôtiês, auch driķâties, driķêtiês, driķuôtiês, die Kur, den Hof machen, sich beliebt machen, sich anschmeicheln [?]: kuo tu, driķi, driķājies ap manām māsiņām BW. 11954. Vgl. grikāties, kriķuoties.

Avots: ME I, 499

[driskuôtiês "sich zanken" Gr. - Autz.]

Avots: ME I, 500

drīzte̦kuošs kumeliņš, ein schnell trabendes Füllen BW. 26449.

Kļūdu labojums:
Füllen = Füllen, Rösslein

Avots: ME I, 501

dūkuoņa, bei Damberg Druva II, 1175 dūkuoņi, das Brausen, das Getöse: sacēla tumšu dūkuoņu A. XII, 575. bungu duobjā dūkuoņa Apsk. I, 614.

Avots: ME I, 526

dũkuôt,

1) auf dem Dudelsack blasen, spielen
Konv. ² 714;

[2) wie ein Uhu schreien
Wid.]. dũkuotājs. der Dudelsackbläser: tur netrūka ne stabulnieku, ne dūkuotāju Lib.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) Konv. ² 714.

Avots: ME I, 526

‡ dūkuôtiês "?": tie varējuši d. kâ bites ap savu mātīti Mekons Debess vaļā (1873) 21 .

Avots: EH I, 347

dukuôts, mit guten Fäusten versehen: dukuots tēviņš Gr. - Sess.

Avots: ME I, 512

‡ dvakuôt, stinken PV.

Avots: EH I, 351

dzerkuone U. [fehlerhaft für * dze̦ruokne?], = dze̦ruokslis,

Avots: ME I, 546

‡ dzijkuoks Wessen "= kreķis".

Avots: EH I, 357

è̦lkuone (unter è̦lkuons): e̦lkuône Rutzau n. FBR. VII, 116, e̦lkuône ² Dunika, OB., Perkunen.

Avots: EH I, 368

è̦lkuonis (unter è̦lkuons): auch (mit e̦lˆ ² ) AP., Ramkau,

1): streiju gabali un e̦lkuoņi Vēr. II, 840.

Avots: EH I, 368

è̦lkuons,

1): jūras e̦. Ar., Meerbusen.

Avots: EH I, 368

è̦lkuons, è̦lkuonis,

1) die Biegung:
è̦lkuonu mest, eine Biegung machen beim Fahren; e̦lkuoņu e̦lkuoņiem, in vielen Biegungen U.;

2) auch è̦lkuone tn. II, 148, Plūd. LR. III, 302, è̦lkūne ² [Kl., Preili, Nerft], BW. 21111, 2 L. W. 1922, I, 2 ₂ der Ellenbogen.
In Blieden n. Mag. XIII, 8 e̦lkuons, das Knie einer Röhre;

3) der Arm
bibl. n. U. [Zu uôlekts (s. dies), li. elkúnė, apr. alkunis, serb. лâкат, r. лóкоть, gr. ω˚λένη, la. ulna, kymr. elin, ai. aratni - "Ellenbogen", got. aleina "Elle" u. a. s. Fick Wrtb. III ^4, 21, Persson Beitr. 546, Walde Wrtb. ² 404 unter lacertus und 848, Zubatý BB. XVIII, 253 f., Trautmann Wrtb. 202 f.]

Avots: ME I, 567, 568

èlkuôtiês,

1) unnützes Zeug sprechen, schwatzen:
e̦lkuojas un pļāpā kâ e̦lks. kuo nu tādu e̦lkuošanuos lai ievē̦ruo;

2) sich schmücken, putzen, auch oft in den Spiegel sehen
Wenden.

Avots: ME I, 568

e̦rskuôtiês: auch Brucken.

Avots: EH I, 370

ēškuôt,

1) oft essen;

2) hin und wieder ein wenig essen, naschen:
ē̦škuo uogas lasuot, zirņus luobuot Grünw.

Avots: ME I, 578

galkuôde ² Siuxt, eine kurze Sense zum Abschneiden der Samenkapseln des Flachses.

Avots: EH I, 380

gaŗkuôks ^2, ein langer Stock Dond.

Avots: ME I, 606

gaŗlaĩkuôt, ‡

2) sien langweilen
Deglavs Rīga, II, 1, S. 346.

Avots: EH I, 386

gaŗlaĩkuôt ,* langweilen Karls. Refl. - tiês, sich langweilen: sliņķis vienmē̦r gaŗlaikuojas.

Avots: ME I, 607

ģirbes kuoks, Schneeballen (viburnum opulus) Elv., Dobl.; vgl. irbenājs, jirbene.

Avots: ME I, 699

‡ gùovkùopĩba,* die Kuhzucht Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424

‡ gùovkùopis,* der Kuhzüchter Strods Par. vōrdn. 82.

Avots: EH I, 424

graûdkuopîba ,* die Korn -, Getreidewintschaft.

Avots: ME I, 638

grè̦kuôt, sündigen : kas gul, tas negrē̦kuo. Refl. -tiês, sich versündigen : es svētdien grē̦kuojuos BW. 6842.

Avots: ME I, 652

‡ grìdkùoks "?": ar kājām laivas grīdkuokuos... atspēries Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 406

gruodskuoki, = gruodi 1: kurzemnieki savas meitas tiltam lika gruodkuokiem BW. 20957, 1.

Avots: ME I, 671

gulkùoki, [guļkuoki U.],

1) Hölzer, die von einem Pfosten zum andern horizontal gelegt werden:
gulkuoki - žuoga kuoki, kuo ieliek starp diviem stabiem Gold. n. Etn. I, 121;

2) schräg liegende Bienenstöcke
K.

Avots: ME I, 678

‡ ìečarkuôtiês, sich betrinken: viņš jau nav iečarkuojies R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 104.

Avots: EH I, 507

iejuõkuôtiês: Cieba tad iejuokuojās, ka viņa arī gribē̦tu tapt ... Janš. Līgava 1, 503.

Avots: EH I, 517

ìejuõkuôtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu scherzen.

Avots: ME II, 23

ìekuôdĩba,

2): auch A.-Schwanb.

Avots: EH I, 524

ìekuôdĩba,

1) [Hartnäckigkeit]:
veini ar lielāku, uotri ar mazāku iekuodību Vēr. II, 59;

[2) "das Bestreben zu schaden (einem Feinde)":
viņam liela iekuodība uz mani AP.].

Avots: ME II, 33

[ìekuodinât,

1) einschärfen
Ruj., Bers.;

2) einbeizen:
dzijas Bauske, Nigr., Bers.]

Avots: ME II, 33

[ìekuodît, an verschiedenen Stellen anbeissen: maizi, ābuolu Nigr., Dunika, Bauske, Ruj.]

Avots: ME II, 33

‡ ìekùokļât ² Nautrēni, mit einem knarrenden Wagen herein-, hineinfahren: tirdzāni kai ar kuoklēm iekuokļāja.

Avots: EH I, 524

‡ I ìekuoklêt,

1) auf einer
kuõkle spielend sich herein-, hineinbegeben: kuoklē̦dams iekuoklēju Prūšuos ņemt līgaviņu BW. 13248, 4;

2) = ìe- skaidruot, ìestâstît 2 Gramsden: ie. kādu darbu vai lìetu.

Avots: EH I, 524

‡ II ìekuoklêt,

1) plumpen, nachlässigen Schrittes herein-, hineingehen
Golg., N.·Schwanb., Selsau, Sessw.;

2) "langsam herein-, hineinfahren
(tr.)" Dricēni: siena ve̦zumu iekuoklēja sē̦tā.

Avots: EH I, 524

‡ III ìekuoklêt "Schlage versetzen" Rugāji; "durchprügeln" Smilten.

Avots: EH I, 524

‡ IV ìekùoklêt Smilt. "ietaupīt, iedzīt" (?): iekuoklē naudu, tad nuopirksim!

Avots: EH I, 524

‡ ìekùokuôt;

1) mit einem Stock verprügeln
Dunika: tādu vajadzē̦tu labi ie., gan tad strādātu;

2) prügelnd einflössen:
ne mazums lazdu būs salauzts uz viņu mugurām, līdz tiem tādu sne̦llumu iekuokuoja Janš. Līgava I, 340.

Avots: EH I, 524

ìekùopt,

2): kultivieren:
purvs, kuo ... e̦smu sācis nuosusināt un ie. par tīrumu Janš. Bandavā I, 94. Refl. -tiês,

2): sich einüben
(?): saime ... iekuopusies mājas dzīves paņēmienuos Janš. Dzimtene III2, 122. viņš labi pazīstuot zirgus un krietni e̦suot iekuopies zirgu mainīšanā Bandavā II, 340.

Avots: EH I, 524

ìekùopt,

1) die ERnte beenden, einheimsen:
dabūjis iekuopt visas atmatas LP. IV, 165;

2) gut bestellen (ein Feld): saimnieki bija savus laukus labi iekuopuši Konv. ² 1366. Refl. - tiês,

1) sich wirtschaftlich einrichten, Fortgang in der Wirtschaft haben
U., zu etwas kommen: nevarēt iekuopties mantā Etn. I, 99;

2) sich merken:
tuo tu iekuopies Alm., nimm dir das zu Herzen. jādzīvuo, kâ var: tuo tu iekuopies un tad skaiti pātarus Alm. Subst. iekuopums, die (wirtschaftliche) Einrichtung: vienu nastu taču par iekuopumu, apsējumu lai neliedzuot LP. VII, 775. Auch übertragen: uzrādīja labu iekuopumu tautas druvā.

Avots: ME II, 33

‡ ìekuõrtelêt U. (unter kuortelēt), einquartieren. Refl. -tiês, sich einquartieren.

Avots: EH I, 524

‡ ìekošņâtiês "sich einrichten" Seyershof: ie. uz dzīgu.

Avots: EH I, 521

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìekuôst,

1) ein -, hineinbeissen:
Sprw. izvelc suni nuo ūdeņa, viņš tev iekuož ruokā. tas brāļiem vēl vairāk iekuož sirdī LP. IV, 22;

2) ein wenig essen:
bruokastis iekuost Kaudz. M. 325. kūmas vēl netur pilnīgu maltīti, tie tikai steigšus iekuož BW. I, 192. Refl. - tiês,

1) sich hineinbeissen, beissend sich hineinsaugen:
ir iekuodies kâ ērce brūcē Apsk. v. J. 1903, S. 346;

2) sich versteifen:
viņš tuo vienreiz iekuodies, er hat sich's einmal in den Kopf gesetzt U. citādi tu tâ nebūtu iekuodies mūs visus iegāzt nelaimē MWM. VIII, 274;

3) sich verlieben:
kuo tu viņā tâ esi iekuodies? Blaum. Vēr. v. J. 1904. S. 3. Subst. ìekuôdums, der Biss: kâ dziedina čūsku iekuodumus? Etn. III, 50.

Avots: ME II, 33, 34

ìekškùoki, im Innern, inwendig irgendwo angebrachte oder befindliche Hölzer: [iekškuoki kublā alu daruot Jürg.]

Avots: ME II, 31

ìekukuôt, s. iekūkuot.

Avots: ME II, 32

I ìekùkuôt, auch ìekukuôt, intr., anfangen wie ein Kuckuck zu schreien: cikreiz dze̦guze pavasarī iekukuojuot... LP. VII, 413. Refl. - tiês, ein Geschrei von sich geben (vom Kuckuck): dze̦guze iekukuojās LP. III, 5.

Avots: ME II, 33

II ìekūkuôt, hinein -, hereinwatscheln: liela, gaŗa dē̦lu māte iekūkuoja istabā BW. 25304.

Avots: ME II, 33

ìelaikuôt, einlassen (beim Zuschneiden) Karls.

Avots: ME II, 36

ìelaĩskuôtiês, ins Faulenzen geraten: kas ielaiskuojies, tam grūti pie darba ķerties.

Avots: ME II, 36

ìelũkuôt, tr.,

1) auf jem., die Augen werfen:
Ansis ielūkuojis sava kunga atraitni LP. VII, 174. kalējs un skruoderis abi divi ielūkuojuši vienu līgavu LP. VI, 351;

2) sich anschicken, versuchen:
kad zirgi bij sajūgti, tad ielūkuoja braukt Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) hineinblicken, hineinschauen:
viņš ielūkuojās dārzā MWM. IX, 372. kas spējis ielūkuoties tik dziļi dvēselē man? Vēr. II, 964;

2) die Aufgabe auf jem. werfen, erwählen:
ķēniņa meita ielūkuojusēs muļķīti LP. III, 32.

Avots: ME II, 41

ìemãjuôt: manā kumeļā iemājuojis (hat Wohnsitz genommen) pats liktenis Ezeriņš Leijerk. I, 123.

Avots: EH I, 529

ìpīkuôtiês U., = iepiktuôtiês.

Avots: ME II, 51

ìerīkuôt, tr., einrichten: visu viņš ierīkuoja jauki. Refl. - tiês, sich einrichten: ubadze ierīkuojās aizkrāsnē pārgulēt pa nakti. tagad e̦sam ierīkuojušies MWM. VI, 663. Subst. ìerikuõjums, die Einrichtung: istabas ierīkuojums.

Avots: ME II, 58

[ìeskuõluôt,

1) einschulen, abrichten:
uz blēdībām Lis.; ieskuoluots suns Jürg.;

2) zu schulen anfangen:
viņš savu dē̦lu ieskuoluoja, bet neizskuoluoja.]

Avots: ME II, 66

ìesliñkuôtiês, träge, faul werden Spr.

Avots: ME II, 67

[ìespē̦kuôtiês,

1) zu Kräften kommen, erstarken:
slimība viņu bija nuovājinājusi, bet tagad viņš atkal iespē̦kuojies C.;

2) seine Kräfte zusammennehmen:
iespē̦kuojies, lai vari padarīt darbu! C.;

3) wirtschaftlich erstarken:
saimnieks bija jau gan˙drīz izputējis, bet iespē̦kuojās un dzīvuo Janš.]

Avots: ME II, 69

iesvēkuôt, einharzen Karls.

Avots: ME II, 75

ìetĩkuôt, ìetĩkât, nach etw. verlangen, begehren Spr.

Avots: ME II, 82

ìetrakuôt, in Wut bringen, feurig, wild machen: ietrakuoti zirgi Vēr. II, 1369. Refl. - tiês, wütend, albern, ausgelassen werden: bē̦rni ietrakuojušies, nevar vairs rimt.

Avots: ME II, 83

ìetul˜kuôt, tr., hineindolmetschen, hineinschwatzen: ar tulkiem ietulkuoja mani jaunu tautiņās BW. 22885.

Avots: ME II, 84

[ìevaskuôt, mit Wachs bestreichen od. einreiben: diegu, grīdu Lis. u. a.]

Avots: ME II, 86

ìezãrkuôt, tr., einsargen: līķi, miruoni. iezārkuotuo miruoni vasaru nuoliek pagrabā Etn. IV, 172.

Avots: ME II, 91

ikuo, bis (vgl. ikãm): cieti tinu linu kre̦klu, smagi laidu pūriņā, ikuo man gadījās pa prātam arājiņš BW. 7403 var.

Avots: ME I, 704

‡ irkuôts, mit irkas 2 versehen: irkuotie kre̦kli Rutzau n. Fil. mat. 129.

Avots: EH I, 431

irskuôtiês, sich lustig machen: viņi sāka par mani irskuoties A. XVII, 709.

Avots: ME I, 710

‡ izce̦ñkuôtiês Frauenb., sich auszanken.

Avots: EH I, 437

izcũkuôt (unter izcũkât ), ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge foppen, verhunzen;

2) vai es lai ļauju sevi i.? Deglavs Rīga II 1, 21, soll ich mich verhunzen (ausnarrieren) lassen?

Avots: EH I, 438

izdankuotiês, vergeblich zu berenden suchen [?]: izdankuojuos kâ nekâ gar viņu, bet kâ nenāca, tâ nenāca man līdz Naud.

Avots: ME I, 725

[izdruskuot U. (unter druskât), zerkrümeln.]

Avots: ME I, 729

izgrè̦kuôtiês, viel, lange Zeit sündigen, den Weg der Sünde gehen: vai duomā, ka viņa izgrē̦kuojusies debesīs tiks LP. VI, 1007.

Avots: ME I, 740

izjuõkuôt, tr., aus -, durchnarren, foppen, vexieren: nuoduomāja muļķīti izjuokuot LP. V, 367. Refl. - tiês, Narrheiten, Possen treiben, scherzen, tändeln: vēl dažādi izjuokuojušies un izdziedājušies, brauca ar nuocirstiem kuociņiem uz mājām BW. I, 187. Subst. izjuokuojums, das Auslachen, Foppen: saimnieks sāka dusmuoties uz Jupi par tādu izjuokuojumu LP. VII, 831.

Avots: ME I, 746

[izkaukuôt, tr., auswehen: vējš rudzus izkaukuojis U.]

Avots: ME I, 749

izķe̦kuôtiês: tā vairs nav ne˙kāda uzciršanās, ... tā ir vienkārša izķe̦kuošanās Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 52.

Avots: EH I, 460

izķe̦kuôtiês, zur Genüge Narrenpossen treiben, scherzen, charmieren: labi izrunāties, izsmieties, izķe̦kuoties MWM. VIII, 495, Smilt., Lub.

Avots: ME I, 759

izkuôbêt ² , ausgären: ar raugu ce̦pti paņčiņi izkuobē Dond.

Avots: ME I, 758

izkuôdaļât ² , [izkuôdelêt ² Salis], ausbeissen, zerbeissen: bē̦rni izkuodaļā maizi Ahs.

Avots: ME I, 758

[izkuodas "der Rückstand von dem Ausgefressenen, Ausgeätzten" Wid.]

Avots: ME I, 758

[izkuoderêt "handgreiflich oder mit Worten züchtigen, durchschelten" Neuermühlen.]

Avots: ME I, 758

‡ izkuôdêt ² Dunika, = izkuodinât 4.

Avots: EH I, 460

[izkuodinât,

1) schärfen, wetzen
Wid.;

2) ausbeizen:
izk. dzijas Bauske. izk. rē̦tas vai liekuo gaļu ar kuodīgām zālēm N. - Peb. izk. plankumu ar zālēm;

3) ätzend herstellen:
izk. drēbei caurumu;

4) izk. dūmus acis, die Augen vom Rauch leiden lassen.]

Avots: ME I, 758

izkuodît, wiederholt beissend zerbeissen: zirgi izkuodījuši sili Balvi, Kārsava.

Avots: EH I, 460

‡ izkoĩzât Seyershof, durchprügeln: i. puiku.

Avots: EH I, 458

izkuoklêt, auf der kuokle spielend hervor -, herauslocken: izkuoklēja mūsu māsiņu nuo deviņi bāleliņi BW. 18177.

Avots: ME I, 758

‡ izkuôkuôt ² Dunika, mit einem Stock hinaustreiben oder durchprügeln.

Avots: EH I, 460

‡ izkolâtiês, izkolêtiês, durch Luftspiegelung (Strahlenbrechung) sich über den Horizont hebend, sichtbar werden Salis: kuģis izkolājies, jūŗā re̦dz, ka krasts izkolājas.

Avots: EH I, 458

‡ izkoļčât "?": izstaigāju, izkoļčāju, uz māršām drīzenēju VL. aus Lubn.; "izmaisīt" Kegeln.

Avots: EH I, 458

izkoļļât, s. koļļât 2. ‡ Refl. -tiês, = izkultiês 2 (mit oļ˜ ) Lems.: guovs biju iemukusi, - ne˙kādā veidā ārā i.

Avots: EH I, 458

‡ izkuôluôt ² Seyershof, auskernen, den Kern (das Innere) herausschälen: es izkuoluoju karpeļus; mizu aizmetu pruom.

Avots: EH I, 460

izkùopt,

1): ausarbeiten
Frauenb.: kad nau daudz, tad izkuopj paši linus;

2): aushauen:
varuot ... kādu gabalu audzēkņa i.; ... tad malkas un žagaru ... pietikšuot Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 460

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izkuorēm, izkuorņus, auf Umwegen Naud., Bers.

Avots: ME I, 758

‡ izkor̃kšêt Salis "zu quaken aufhören": kad vardes izkorkš pa dīķi, iznārstejas, tad ruodas kurkuļi. Refl. -tiês Salis, = izlamâtiês.

Avots: EH I, 458

‡ izknuosît Warkl., = ‡ izknuosât: suns blusas izknuosīja.

Avots: EH I, 457

‡ izkuosît, säubern Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 460

‡ izkoskât, durchprügeln Seyershof.

Avots: EH I, 458

izkuôst (li. iškásti), tr., ausbeissen: tas izkuoda veģim līdz pusei Kaudz. M. [Refl. - tiês, zur Genüge beissen].

Avots: ME I, 758

izkuôžļât ² , ausbeissen, zerbeissen: bē̦rni izkuožļā ābuoļus un tad nuo- sviež tuos zemē Sassm.

Avots: ME I, 758

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

izkukuôt (li. iškukúoti), s. izkūkuot.

Avots: ME I, 756

izkùkuôt,

1): dem Kuckucksschrei ähnliche Laute erzeugen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izkūkuojuot kâ dze̦guze A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132. Refl. -tiês, ‡

2) längere Zeit quienen, vergebens (sitzend) warten
Jürg.: es izkūkuojuos tur divas stundas, bet ne˙viena nesagaidīju.

Avots: EH I, 459

izkùkuôt (li. iškūkúoti), izkukuôt,

1) schreiend verkünden:
izkūkuo dze̦guzīte, cik man gadu jādzīvuo BW. 10074;

2) prātu od. uomu izkūkuot, den Verstand verlieren, unsinnig werden
Poruk;

3) verrufen, (nach dem lett. Wahn) das Gedeihen benehmen.
Refl. - tiês, eine längere Zeit, zur Genüge schreien (vom Kuckuck): es ļāvu viņām (dze̦guzēm) izkukuoties Stari II, 484.

Avots: ME I, 757

‡ izkurkuôt, molmicht werden wie Rüben Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "molmicht").

Avots: EH I, 459

izlìkuôt, intr. hinaus-, herausgehen viņš izlīkuoja ārā Dok. A.

Kļūdu labojums:
intr. hinaus-, herausgehen = izlīkât BW. 23516, intr., gebückt hinausgehen

Avots: ME I, 765

izlũkuôt (unter izlũkât ), Refl. -tiês, ‡

2) = izmēģinâtiês: izlūkuojuos ilgu laiku, bet nevarēju duris atslēgt Jürg.

Avots: EH I, 464

izmalkuôt, aus dem groben Holz aushauen Bielenstein L. Spr. I, 393.

Avots: ME I, 768

izmaũkuôtiês, unzüchtig leben: par kuo viņš izbaŗuojies un izmaukuojies.

Avots: ME I, 769

izniẽkuôt,

1): savu guodu var viegli ... i. Janš. Apskats 1902, S. 19.

Avots: EH I, 469

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

‡ iznīkuôtiês, eine Zeitlang kümmerlich dahinleben (?): deviņus gadus te svešumā iznīkuojušies un izmuocījušies Dünsb. Vecie grieķi II, 78.

Avots: EH I, 469

‡ izpasakuôtiês, zur Genüge plaudern, sich recht ausplaudern Seyershof: mēs izpasakuojāmies par visādām lietām. Vgl. li. išsipãsakoti.

Avots: EH I, 470

‡ izpļaukuôt, = izplaũkât: ieskatāt sevi par izpļaukuotu! Deglavs Rīga II, 1, 166.

Avots: EH I, 473

izpukuôtiês, lange Zeit Groll hegen, zornig, böse sein, ausschmollen: tē̦vs izpukuojās par bē̦rnu nerātnībām.

Avots: ME I, 786

izrìkuôt, tr.,

1) ausrichten, veranstalten:
kāzas, krustības. spēcīgi vīri izrīkuoja cīniņus LP. VII, 402. kungi izrīkuojuši lielas medības Etn. III, 142;

2) anstellen, anordnen, bestellen, schicken:
puišus pie darba Neik. viņš izrīkuojis katru uz savu pusi LP. VII, 859. viņš izrīkuoja darbus Latv.;

3) aus -, wegräumen:
tas pie laika savas mantas izrīkuojis LP. VII, 833;

4) ausstatten, versehen:
ar elektriskiem organiem izrīkuotas zivis Konv. ² 812. Subst. izrìkuõjums, die Veranstaltung, Ausrichtung: iziet uz kādu atklātu izrīkuojumu Asp.; izrìkuôtãjs, der Ausrichter: balles izrīkuotājs LP. VII, 621.

Kļūdu labojums:
spēcīgi = spēcīgie

Avots: ME I, 792

izsàimniẽkuôt, tr.,

1) verwirtschaften:
ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekuot LP. I, 188;

2) tüchtig wirtschaften, die Wirtschaft führen:
par mani labāk jums ne˙viens neizsaimniekuos A. XXI, 4.

Avots: ME I, 794

izse̦kuôt, nachfolgen, irgendwo hindurchfolgen: izse̦kuot tām vijīgām te̦kām Valters Florence 11. izse̦kuot šī iespaida dažādām pusēm Valters Florence 39.

Avots: ME I, 796

‡ izskol˜drit Ugalen n. FBR. VII, 16, hin und her bewegend von der Stelle bringen, herausbekommen: i. mietu.

Avots: EH I, 480

‡ izskuolêt Sonnaxt, = izskuôlinât: izskuolēts zēns.

Avots: EH I, 480

izskuõlinât, gew. izskuõluôt, tr., ausschulen, ausbilden: izskuolināts par inženieri Vēr. II, 1745. lapsa teica uz cīruli, ka viņa būšuot šās bē̦rnus izskuoluot LP. VI, 283. izskuoluots par advokātu A. XXI, 729.

Avots: ME I, 799

izskuõluôt (unter izskuõlinât ), ‡ Refl. -tiês, sich (in der Schule) ausbilden: par kuo tu gribi i.?

Avots: EH I, 480

izsliñkuôtiês, sich auf die faulu Bank legen, gehörig faulenzen: pie saviem ve̦cākiem viņa diezgan izslinkuojusies Purap.

Avots: ME I, 800

izspè̦kuôtiês, heftig ringen, kämpfen, die Kräfte messen: tiem vajadzēja sadurties un izspē̦kuoties Kronw. man jāeimuot pasaulē izspē̦kuoties LP. VI, 517.

Avots: ME I, 802

izspuôkuôt, ‡ Refl. -tiês (mit uõ ) Dunika, Frauenb., sich sonderbar (gespensterhaft) vermummen, ausstaffieren.

Avots: EH I, 483

izspuôkuôt, tr., verhunzen, verunstalten: tu tâ izspuokuots MWM. X, 353.

Avots: ME I, 804

‡ izšpuõkuôt Dunika, geschmacklos ausschmücken: brūtes vedējs izšpuokuojis savu zirgu. Refl. -tiês, sich sonderbar, geschmacklos ankleiden, ausputzen Dunika: re, kâ tā izšpuokuojusēs!

Avots: EH I, 487

‡ izsūkuôt (?), = izsùkt 2: izsūkuota zeme Klefelda Padoms 1789, S. 61.

Avots: EH I, 484

‡ iztàukuôt "ausölen" Heniņ.

Avots: EH I, 488

‡ iztīkuôt "ablauren" Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês (ME. I, 819): visu priekšpusdienu meitene iztīkuojās piekļūt putniem tuvāk Brigadere Skarbos vējos 13.

Avots: EH I, 490

iztĩkuôtiês, zur Genüge lauern, auf etw. seinen Sinn richten: iztīkuojās, izgruozījās, bet kâ ne+kā, tâ ne˙kā: nedrīkst iet pie staļļa JK. V, 59. sulainis iztīkuojas ilgu laiku, - ne˙kâ pietapt dē̦lam LP. IV, 87.

Avots: ME I, 819

iztrakuôt: (tr.) viņuos sakrājās milzums neiztrakuota spē̦ka Virza Straumēni 321.

Avots: EH I, 490

iztrakuôt, intr., austoben, ausstürmen: vē̦tras iztrakuojušas Rainis. lai rudens iztrakuo MWM. VIII, 81. Gew. refl. - tiês, sich austoben, austollen: nezvē̦ri iztrakuojas līdz gaismai un tad pazūd LP. V, 358. lai viņi iztrakuojas Dok. A.

Avots: ME I, 819

iztul˜kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821

iztvàikuôt,

1) tr., ausdünsten:
garaiņi, kuo zeme iztvaikuo un izgaruo;

2) intr., ausdünsten:
nuo vannas iztvaikuoja garaiņi Purap. So auch refl. - tiês: pļavās zeme nuogulējusies, tādēļ mitrums ātri iztvaikuojas Konv. ² 160. Subst. iztvàikuõjums, die Ausdünstung: visu pruojām skaluojuot, kas tur sakrājies nuo iztvaikuojuma Asp.

Avots: ME I, 822

‡ izvaîkuôt ² Birži (bei Base), = izvaîkât ² 2.

Avots: EH I, 493

‡ izvànckuôt ² Oknist, = izvanckât 1.

Avots: EH I, 493

‡ izvikuôtiês "?": tad tik labi izvikuojaties ar Lūsiņu ...! Janš. Bandavā II, 97.

Avots: EH I, 496

jaûkuôtiês ² , schön werden (vom Wetter): pēc ilgāka lietus laiks sāk jaukuoties Ahs.

Avots: ME II, 99

[jerlakuôt "birzēt; vor dem Pflügen die Mitte des Ackers feststellen (um von da aus das Pflügen zu beginnen)" Bahten, Wain.]

Avots: ME II, 110

jē̦skuôtiês, unzüchtig leben: meita jē̦skuojas pa visiem grāvmaļiem Naud.

Avots: ME II, 114

juõkuôt (li. juokúoti), juõkât, - ãju, intr., scherzen, spassen: viegli, viegli viņa skraida, tērzē, juokuo, jautri smaida RSk. II, 172. Refl. - tiês, schkerzen. Possen treiben; charmieren, schäkern: puiši juokuojas ar meitām. Subst. juõkuôtãjs, der Spassvogel, Schäkerer; juõkuôšanās, die Schäkerei.

Avots: ME II, 126

I jukuôt, = jukinât 1.

Avots: ME II, 117

II jukuôt, stossweise ziehen: zirgs jukuo U.

Avots: ME II, 117

jũkuôt, = juõkuôtiês (?): sveštautietis... sāks par tevi j. Janš. Pag. pausm. 48. ‡ Refl. -tiês, = juõkuôtiês (?): meitas sēž ar vīriešiem kuopā, tē̦rgājas, jūkuojas Dzimtene V, 35.

Avots: EH I, 569

[jũkuôt Nigr. "laut jubiileren".]

Avots: ME II, 122

jũrskuõla, die Navigationsschule.

Avots: ME II, 122

kailkuoks "Blindholz".

Avots: ME II, 133

‡ ķakuôtiês PV. (mit hochle. a aus e̦?), = ķe̦kuôtiês 2.

Avots: EH I, 691

kañkuôļi, unebener BOden Würzau. [Wohl zu kankalis I.]

Avots: ME II, 156

‡ kaŗuoškuoks, eine Art hölzerne Leiste an der Wand, hinter die Löffel gesteckt werden Siuxt.

Avots: EH I, 591

[kaskuo, vielleicht: kur saimnieks? kaskuo piedarbā AP.]

Avots: ME II, 169

kãsalkuoks Dond., der Schneeball viburnum opulus). [Vgl. kãsulis.]

Avots: ME II, 203

I kaukuolis, [kàukuôls Kl.], Demin. auch kaukuol(t)iņš, Kornrade (githago segetum) Bers.: kaukuoliņus (kuokalīšus, kūkuliņus) ravējuot BW. 21269. savārīju kaukuoltiņus BW. 23276, 7. [Vgl. kaukala "Schelle". Zu poln (alt) kukol "Konrade", wenn u hier auf urslav. ou zurückgeht, was aber sehr zweifelhaft ist, da sonst die Slavinen auf ein urslav. kǫkoľь weisen. Vielleicht sind also die le. Formen mit kauk - aus hochle. Mundarten entlehnt, wo ū (vgl. kūkuliņi dass.) zu ou geworden ist.]

Avots: ME II, 174

II kaukuolis, ein trockener, leichter Gegenstand, z. B. ein Stückchen Holz, ein Stock Spr. [Vgl. kaukals.]

Avots: ME II, 174

‡ II kàukuols ² Sonnaxt "?": skrien (iet) kâ k. Vgl. kaukals ‡ 2.

Avots: EH I, 593

‡ II kaukuoltiņš, die Frucht der Kartoffelpflanze Saikava.

Avots: EH I, 593

kaũkuôņa,

1) das Geheul
[Lub., Stelp.]: apakšzemes kaukuoņa MWM. X, 200;

2) der Schreihals:
viņš tīrais kaukuoņa Serb.

Avots: ME II, 174

kaukuôt: vējš kaũkuo Salis.

Avots: EH I, 593

kaukuôt, = kaukât.

Avots: ME II, 174

‡ ķaukuôtiês (wo?) "sich liebeln".

Avots: EH I, 691

ķe̦kuôt, Refl. -tiês,

1): gaukeln, Fastnacht laufen
Lng.;

2): ciemiņi ar lustēm ķe̦kuojās Mekons Debess vaļā (1873), S. 20;

3): nevajaga ķ. pakaļ ne savai kārtai Janš. Apsk. 1902, S. 18. tik tālu sāk ķ., ka ... greznības dēļ pašas kapājas ar... sluotām pa pliku miesu Mežv. ļ. II, 313; ‡

4) sich begatten (vom Rindvieh)
Tirs.; ‡

5) sich unflätig benehmen (an einem unpassenden Ort seine Nutdurft verrichten)
Für.: tur tie ķe̦ķuojas dārzā pie bišu struopiem; tāpēc... bites nīkst.

Avots: EH I, 694

ķe̦kuôt A. XVI, 395, MWM. VII, 813, gew. ķe̦kuôtiês,

1) = ķe̦katās iet ;

2) tändeln, scherzen, grassieren, sich necken, spielen, charmieren:
kuo gar manim ķe̦kuojies? BW. 10071. nevajaga citiem pakaļ ķe̦kuoties! Ruj., AP., Serb., Smilt., Frauenb. ;

[3) albern:
neļaušu Anlīzei ķe̦kuoties ar... apakšiņām Janš. Dzimtene ² 295. - Vgl. ce̦kuôiês].

Avots: ME II, 362

ķē̦kuôt, ‡ Refl. -tiês "?": kuo gar manim ķē̦kuojies (Var.: de̦nkuojies)? BW. 10071 var.

Avots: EH I, 698

ķē̦kuôt, intr., schaukeln, auf dem Fusse wippen St. [Zu ķē̦ku.]

Avots: ME II, 373

‡ ķe̦kuots "?": nei valkāja izrakstītu, nei gre̦znuotu, nei ķe̦kuotu Janš. Pag. pausm. 45.

Avots: EH I, 694

‡ *ķīkuôt, zu erschliessen aus izķīkuôt.

Avots: EH I, 705

ķikuots BW. 2491; 23575; 30607, = ķikuts 1.

Avots: ME II, 379

ķilkuôt, s. ķilkât.

Avots: ME II, 380

kličkuôt, intr., rülpsen, schnucken Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 226

kùo, ‡

7) sobald als:
k. pirkstus pie ābuoliem dalikusi, tâ paliek stāvuot Pas. IV, 27 (ähnlich: V, 25; VIII, 369): k. beidz sìenu pļaut, tùo jāķeŗas pie rudziem AP.

Avots: EH I, 685

kùo, acc. (li. ką̃) und instr. (li. kuõ, apr. -ku) s. von kas "wer, was" [in hochle. Mundarten, z. B. in Mar. n. RKr. XVII, 109, acc. kùo ² neben instr. kuô; in Kabillen n. Pl. kuõ "was"? neben kuô ² tu teici?]. Ausser der rein kasuellen Bedeutung dient kuo,

1) (gleich dem deutschen was) zur Aufforderung, dass eine nicht deutlich gehörte Aussage wiederholt werde, oder auch dass eine zu erwartende Aussage stattfinde;

2) meist nach einem vorhergehenden
laî, zur Vorbereitung auf etwas Wichtigeres: (puiši) cūku nuozaguši. lai tā cūka, kuo (Var.: kur) tā cūka, kuo (Var.: kur) deviņi suvēniņi! BW. 12911, 6, haben ein Schwein gestohlen. Was auch immer das Schwein (kosten oder bedeuten mag), was sollen gar) die neun Ferkel (bedeuten)! trīs puisīši gauži raud mana kapa maliņā. lai tie divi, kuo tie divi, tas trešajis vēl gaužāk 27812, 4, drei Bürschlein weinen bitter am Rand meines Grabes. Wie auch immer die zwei (weinen mögen), der dritte (weint) noch bitterer. lai juostiņa, kuo juostiņa (Var.: juosta, juosta, kuo tā juosta), labāk zirgu pinekliņš; lai māsiņa, kuo māsiņa (Var.: māsa, māsa, kuo tā māsa), labāk sava līgaviņa! 11251;

3) gleich dem Dativ kam in der Bed. "warum, wozu, weshalb":
kuo tu viņu lamā warum (wozu) schimpfst du ihn kuo (Var.: kam) bij man purvā brist BW. 9416, 2 var. kuo nācāt... mūs [u] pusē puķes raut? 14417, 1;

4) kuo vēl (ne) U., warum nicht gar;

5) ostlettisch auch instrumental vor einem Komparativ (statt schriftle. juo) in der Bed. "je": kuo vairāk Latvijā kommūnistu, tuo (vgl. r. чѣм - тѣм) vairāk asu nažu pi juos kaklu L. W. 1921, № 39, 3. te katrs tik meklē kuo vairāk sev labumu pieraust L. W. 1922, I, 2;

6) gelegentlich auch als Ergänzung zu bût "sein":
kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam R. Sk. I, 95. kas tad tas tāds ir? vai arī ir kuo cilvē̦ks U. b. 104, 13.

Avots: ME II, 339, 340

kobas, der Schaum: stipram alum stāv kobas virsū Dond.

Avots: ME II, 254

‡ kobele Heniņš "?".

Avots: EH I, 637

kobere, das Genick, "kakla kumbrs": duod tam par koberi! Dond.

Avots: ME II, 254

kobêt,

1): katls kobe, (inf. ko`bt) Rojen n. FBR. XIII, 69. jūr[a] kâ kobe, ebenda.

Avots: EH I, 637

‡ *kuôbêt, zu erschliessen aus izkuôbêt ² .

Avots: EH I, 685

kobêt, - ẽju,

1) schäumen:
alus rūgs kobē̦dams Dond.;

2) [wogend sich ausbreiten:
mākuoņi kobē uz augšu: būs lietus Dond. (auch zusammengesetzt mit sa - und die Reflexivform mit iz -)].

Avots: ME II, 254

‡ kõbiķis Dond. n. FBR. V, 127, ein grosser, ungelenker Mensch.

Avots: EH I, 640

‡ kõbikš Rojen n. FBR. XIII, 69 "?": uzpūties kâ k.

Avots: EH I, 639

kobiņš: auch Ugalen n. FBR. VII, 16, Stenden; kobiņa cenkle, Schimpfname für einen kleinen und schwüchlichen Menschen Stenden: tie puiši tikai tādi kobiņa [?] cenkles.

Avots: EH I, 637

kobiņš, der gelbbraune Grasfrosch Sassm., [Wandsen, Waldegalen].

Avots: ME II, 254

‡ *kobra oder *kobre, zu erschliessen aus tahm. kobr Puznieki, das Genick: tu dabūsi pa kobr.

Avots: EH I, 637

‡ kobris ein Krebskescher Salisb.

Avots: EH I, 637

‡ kobrs,

1) ein Buckliger
Lems.;

2) Bezeichnung für Flussbarsche und Kaulbarse.

Avots: EH I, 637

‡ kobušķis (mit o od. uo zu lesen?) Tals., der Frosch.

Avots: EH I, 637

‡ koč Auleja, Kaitenbr., Saikava, Wessen, = kaût I 1. Nebst li. kač aus weissruss. хоць oder poln. choć.

Avots: EH I, 637

‡ kocala "Schimpfname für eine Kuh" Seyershof: jāiet, jāpaēdina kocalas.

Avots: EH I, 637

kuočas: *kùočas ² (> ostle. kùčis) Auleja "eine Speise, die am Christabend gegessen wird".

Avots: EH I, 685

kuočas [li. kuõčios], = kūči, kũķes (s. dies), "apgrūsti mieži": kas man kuoču nedeva ziemas svē̦tku vakaŗa... BW. 33420 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 340

‡ *kuocava od. *kuocavs "?": bite līda kuocavā (Var.: uozuolā ) BW. 3690, 2. Mit -z- für -c- zu lesen?

Avots: EH I, 685

kuôcele ^2, ein Korb aus Baumrinde Selg. n. Etn. IV, 97. Vgl. ķuocis.

Avots: ME II, 340

kuocelis U., [kuôcelis ² Lautb.], ein kleiner Baum. Zu kuoks.

Avots: ME II, 340

I kuocene,

2): ein aus einem hohlen Baum angefertigtes Behältnis für Getreide
(mit uõ ) Stenden; ņem kuoceni (oder zu einem nom. *kuocenis?) ruokā, nuodze̦ries ... alus! Janš. Mežv. ļ. II, 147; 4): auch Libau; ‡

7) eine Stelze:
viņa (= kāja) man pastāvīgi šļūk iz kuocenes ārā Janš. Dzimtene I ^2, 311; ‡

8) eine hölzerne Pfeife:
ņe̦mdams iz kabatas ... mazu kuocenīti (oder zu einem nom. kuocenis?) Janš. Dzimtene I ² , 96; ‡

9) eine hölzerne Ente (zum Anlocken von Wildenten)
am Babitsee.

Avots: EH I, 685

I kuocene,

1) Augmentativform zu kùoks Mar. n. RKr. XVII, 138;

2) ein hölzernes Gefäss, Futteral
U.: nepietika... drabeņu kuocenē BW. 19450. man vēl alus kuocenē 32761;

3) [kuôcene ² Mitau, Ekau], eine Holzpantoffel
A. v. J. 1892, S. 146;

4) "slidas ar kuoka spaliem" Neu - Platonen;

5) eine hölzerne Egge A. v. J. 1893, S. 234;

[6) kùocene C., eine hölzerne Schaufel].

Avots: ME II, 340

II kuocene, der Schnecken - Becherpilz RKr. II, 75, U. Wohl auch zu kùoks.

Avots: ME II, 340

‡ kuôcenes ² Sassm., ein Holzachsenwagen.

Avots: EH I, 685

‡ kuôcenîca ² AP., = kuocene I 5.

Avots: EH I, 685

kùocenis, ‡

2) "= kuociņš" Kreuzb. n. BielU.: saule lēca sarkanā kuocenī (Var.: kuocinā); jāj tautieši... tā kuociņa me̦klē̦dami BW. 33786, 2 var.

Avots: EH I, 685

[kùocenis N. - Peb. "ein Gefäss aus einem Holzklotz"]; kuoce̦ns U., ein hölzernes Gefäss, Futteral.

Avots: ME II, 340

kuoceris: aus kuocenis unter dem Einfluss von Formen auf -eris umgebildet?

Avots: EH I, 685

kuoceris,

1) der Köcher; Pistolenhalfer Depkin, Elv.;

2) eine Nadelose
U.;

3) ein Futternal von Holz
L.

Avots: ME II, 340

[kuocêt "gerinnen, dick werden (von Flüssigem)": putra sāk kuocēt Warkl.]

Avots: ME II, 340

‡ kuoči Lubn. n. BielU., = kuočas; kuoču vakars ebenda, der Christabend.

Avots: EH I, 685

kuocîgs, geizig Smilt.

Avots: ME II, 340

‡ kuocinât Warkl., gerinnen lassen: k. putru.

Avots: EH I, 685

‡ kuôcine ² Dunika, = kuocene I 4.

Avots: EH I, 685

‡ kùocinīca ² Oknist, = kuocene I 3.

Avots: EH I, 685

‡ kùocinieks ² Oknist, ein hölzernes Gefäss oder Gerät.

Avots: EH I, 685

‡ I kuocinis Lixna, = kuocene I 3.

Avots: EH I, 685

‡ II kuôcinis ² Dunika, ein leinener Frauenrock.

Avots: EH I, 685

I kuociņš,

1) ein stockiger Mensch
L.; ein einfältiger Tropf Ruj. n. U.;

[2) kùociņš Wolm., ein Bienenstock.]
Zu kùoks.

Avots: ME II, 340