Paplašinātā meklēšana

‡ àbaks ² Lubn., Meiran, "=zàbaks 2".

Avots: EH I, 191

àizbakstît, verstopfen: kuoku starpas mē̦dz aizbakstīt ar sūnām Konv. ² 50.

Avots: ME I, 18

‡ àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7

àizbaknît, hineindrückend zustopfen Dunika: a. ar māliem caurumu mūrī.

Avots: EH I, 7

àizbakstît: ‡ Refl. -tiês, = ‡ àizbadîtiês 3: (caurumi pastalai) aizbakstījās par tuvu pie malas C.

Avots: EH I, 7

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73

apbakstît pastalas = apbadît p. Stürzenh.

Avots: ME I, 76

atbakstît (auch Stenden), ‡ Refl. -tiês,

1) = ‡ atbadîtiês 1;

2) bis zum eigenen Überdruss
bakstīt Lemsal: kurpnieks atbakstījies, visu dienu bakstīdams zuoles ar īle̦nu.

Avots: EH I, 134

atbakstît Ahs., tr., stochernd stumpf machen: īle̦nu nevajaga atbakstît.

Avots: ME I, 150

bak, baks, baku (vgl. li. bàkš, bàkt) Interj., ein Stossen, Stechen bezeichnend: riju kūlu bika bak (Var.: baks), maizi mīcu biku baku BW. 10444.

Avots: ME I, 252

‡ I baka (> ostle. boka) Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 29. Cibla, Mahlup, = be̦ka 1.

Avots: EH I, 199

‡ II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199

bakacis,

1) schlecht gebackenes Brot;
auch "trula, neizde̦vusēs lieta" Stockm. n. Etn. II, 137; ii, 129;

2) ein grosser Widder
AP. Vgl. bakāns.

Avots: ME I, 252

‡ bakaine Kaltenbr., ein Huhn, das zu beiden Seiten des Kopfes bartähnliche Federbüschel (baki) hat.

Avots: EH I, 199

‡ baķaîns, viele baķi enthaltend (?): uz baķainiem ve̦zumiem Ezeriņš Leijerkaste I, 205.

Avots: EH I, 200

bakaîns, pockennarbig: ģīmis; s. pakains und bakas.

Avots: ME I, 252

bakām, haufenweise, in Menge: tādu lietu ir bakām Burtn. [Acsscheinend von einer Nebenform zu paka "ein Packen" mit -b; vgl. baķis bakât neben pakât.]

Avots: ME I, 252

‡ bakans "Prügel zum Einrammen der Pfählë BielU.

Avots: EH I, 199

bakãns,

1): kupcis aizlika kâ ar vārī-juošu ūdeni apliets bakans P. W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 199

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252

bakas, die Pocken, Blattern; vēja bakas, Windpocken; [baku pūte, die Blatter, Pocke Spr.]; bakas likt, impfen. [Nebst estn. pokk und liv. bok aus dem Germanischen; Mancelius gibt dafür noch pockas.]

Avots: ME I, 252

bakât,

1) (stopfen):
auch Lems., Wainsel: b. biezputru mutē Dunika, Kal., OB ;

2) (stampfen):
auch Gramsden, Iw., Walgalen: ar stumpu bakd rāceņu biezputru Iw. b. mālus Dunika, Kal., OB. ‡ Refl. -tiês, sich viele Kleidungsstücke anziehen.

Avots: EH I, 199, 200

bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]

Avots: ME I, 252

baklis "zvejnieku tīklu karamais"; baklīši"tīklu žāvējamie irbiņi" Zehrxten Zu le. bakstīt und li. baksnóti "тыкать"?]

Avots: ME I, 252

‡ baknît, kneten, stampfen, stopfen: b. maizi; b. mālus caurumā Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 200

bakuôt Ahs., impfen: baku bakuošana, das Impfen SDP. VIII, 67.

Avots: ME I, 253

bakrẽ̦ta Ahs. od. bakrēte, die Pockennarbe.

Avots: ME I, 252

bakrẽ̦tains, pockennarbig: ģīmis.

Avots: ME I, 252

bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]

Avots: ME I, 252

‡ I baks, eine kleine Bretterbrücke, die als Verbindung zwischen einer Pähre und dem Ufer dient NB. Wohl aus d. Bock.

Avots: EH I, 200

‡ II baks Kaltenbr., der Backenbart, auch ein bartähnliches Pederbüschel am Hühnerkopf. Nebst oder durch li. bakaĩ "Backenbart" aus dem Deutschen.

Avots: EH I, 200

‡ III baks, in der Verbindung sila baki, eine Art Pilze Oknist.

Avots: EH I, 200

‡ bakši, eine oberflächlich verrichtete, untaugliche, nicht ernst zu nehmende Arbeit: tie tik tādi b., ne nuopietns, kārtīgs darbs Vīt.

Avots: EH I, 200

‡ bakšîtiês, -uôs, -ĩjuôs, ohne den nötigen Ernst, aus Langerweile etwas tun Vīt.: kuo te bakšies? strādā nuopietnu darbu!

Avots: EH I, 200

bakšķi, auch àizbakšķi, Material (z. B. Hede od. Moos) zum Verstopfen od. auch die Werkzeuge zum Verstopfen P. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252, 253

bakš(ķ)uoties, Zauberei treiben Erlaa. Wohl zu bakšķi; vgl. bâkšķis und bašķuoties.]

Avots: ME I, 253

‡ baksnât (li. baksnóti "тыкать, колоть"), heschlafen Bezzenberger Spr. d. pr. L. 143.

Avots: EH I, 200

bakste

1) eine stechende Fliege;

2) ein Mensch, der andere attackiert
Mar. RKr. XV, 107. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252

bakstîklis C., Smilt., baksteklis Bers., ein Werkzeug, womit man sticht od. stochert, z. B. der Zahnstocher. Ein Mensch, der endere attackiert Bers.

Avots: ME I, 252

bakstît: stecken: nebaksti pirkstus, kur nevajag! Dunika.

Avots: EH I, 200

bakstît, -u, -īju zu li. bak(s)terėti oder baksėti "leicht stossen", bakstýtis "толкаться" u. a.; [s. Leskien IF. XIII, 184 und E. Fraenkel IF. XL, 98]), tr., freqn., wiederholt stechen, stossen, stochen: zuobus; zuobu bakstāmais, der Zahnstocher. Refl. -tiês,

1) einander wiederholt siechen, stossen:
pieci pliki bakstījās Tr. II, 476 (badās Bl. 16);

2) tändeln, säumen:
kuo tu pie sienu kaudzes piestājies baksties un neņem krietnas dakšas; viņš tur bakstās starpā, er drängt, mischt sich ein U.

Avots: ME I, 252

baktaļa: zur Etymologie s. auch Zēvers IMM. 1928 II, 302.

Avots: EH I, 200

baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]

Avots: ME I, 253

‡ baku, in der Verbind. biku baku, Interjeklion: rudenī čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize Birk. Sakamv. 86.

Avots: EH I, 200

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253

bakũzis, das Backhaus (aus mnd. backhûs).

Avots: ME I, 253

‡ II cibaks Saikava, = cālis, Küchlein.

Avots: EH I, 269

‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67 ein Pflanzenstengel; ein nicht grosses Holzstück; das Bein ("stilbs, stilba kauls").

Avots: EH I, 271

čimbaks, das Bein: ielaidu ar sprungulu guovij pa čimbakiem Grünw.

Avots: ME I, 413

čubaks, ein Stäubchen: man iebira čubaks acī Sassm. apraugu kabatu: ne čubaka nav iekšā Dond.

Avots: ME I, 417

darbakslis, darbaksle Plūd. Llv. II, 172, darbākslis [Weinsch.], U., dârbuokslis ² Kand., [Līn.], ein Pergelscheit. [Vgl. darvakslis und darksle.]

Avots: ME I, 438

‡ dubaks Lixna "grimušas vietas uz ceļa" (?).

Avots: EH I, 338

ìebakstît, hineinstossen, hineinstopfen: [zirņus vajaga zemē iebakstīt Für. I].

Avots: ME II, 2

izbakstît, ‡ Refl. -tiês; zur Genüge stochern: izbakstījās ilgu laiku, bet ne˙kā neatrada.

Avots: EH I, 433

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

‡ kãbaka Seyershof, ein habgieriger Mensch. Erinnert an estn. kābak(as) "ein zerlumpter Mensch".

Avots: EH I, 597

[kalbaks "das abgeschnittene Ende eines Brotlaibs" (?) Meselau.]

Avots: ME II, 140

klam̃baks: "ein hoch aufgeschossener, linkischer Mensch, der nicht leise gehen kann" Gramsden.

Avots: EH I, 609

klam̃baks [Luttr.], ein linkischer Mensch, ein Tölpel Gr. - Essern.

Avots: ME II, 211

‡ klubaks, etwas Unförmliches (z. B. ein rundlicher Stein) BielU.: k. mīklas nuoveļas zemē Brigadere Dievs, daba, darbs 179. Vgl. klubãks.

Avots: EH I, 621

[klumbaks "ein unschöner Gegenstand von unbestimmter Form": mālu klumbaks ("Klumpen") um Autz und Neuenb.; klum̃bāks Dunika, ein als unbrauchbar nachgebliebenes Holzklötzchen.]

Avots: ME II, 234

klumbaks, Holzpantoffeln Etn. II, 129. [Vgl. li. klùmbė "ein Schuh mit Holzsohlen" und klumpas.]

Avots: ME II, 234

‡ kol˜baks Heniņš "?".

Avots: EH I, 638

krumbakaîns, ästig Biel. n. U.

Avots: ME II, 286

[ļe̦r̃baka, ein Splitter Naukschen.

Avots: ME II, 538

‡ lor̃baka Seyershof "mutīgs, lielmanīgs cilvē̦ks":

Avots: EH I, 759

‡ lor̃bakâtiês Seyershof "(ar valuodu) niekuoties".

Avots: EH I, 759

‡ ļum̂baks ² Frauenb., ein Schimpfname:

Avots: EH I, 774

‡ nùobakarêt, feststampfen, (Brot) fest kneten Frauenb. Refl. -tiês "ar nevajadzīgu darbu nuodarbînāt" [?] Frauenb.

Avots: EH II, 31

‡ nùobakât feststampfen, vollstopfen Frauenb. u. a.: n. sìena maisu krietni pilnu.

Avots: EH II, 31

nùobaksterêt Spr., = nùobakstît.

Avots: ME II, 759

nùobakstît,

2): auch Salis; durchstochern:
nuobakstījis (sc.: ar iesmu) tuo vietu nuo vienas vietas Pas. XV, 32. Refl. -tiês: sich eine Zeitlang ohne Arbeit herumtreiben Dunika.

Avots: EH II, 31

nùobakstît, tr.,

1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;

[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].

Avots: ME II, 759

pabakstît: kad es ēd[u] palaun(a]dziņ[u], tad (sc.: dē̦lu māte) sav[a]s ac[i]s pabakstīja ("?") Tdz. 46621.

Avots: EH II, 119

pabakstît, tr., intr., ein wenig stochern: viņš drusku pabakstīja pa pīpi Blaum. [Refl. -tiês,

1) ein wenig (zum Zeitvertreib) stechen, stochern:
p. pastalas Drosth.;

2) einander ein wenig stossen:
zē̦ni savā starpā drusku pabakstījās Bauske;

3) ein wenig tändeln:
es šuodien pā māju tâ˙pat pabakstījuos, bet ne˙kā liela nepadarīju Salis, Nitau, Wolmarshof. zē̦ns gar žagaru čupu pabakstijās, bet ne˙kā daudz nesacirta Nigr.]

Avots: ME III, 5, 6

pãrbakstît,

2): kad caurumi nav vienādi, tad vēl ar nazi pārbaksta Seyershof.

Avots: EH XIII, 196

[pãrbakstît,

1) durchstochern, stochernd durchlöchern:
ar dakšiņu galiem pārbakstīt galdautu;

2) noch einmal
bakstît: p. se̦ru rijā, lai labāki kālst.]

Avots: ME III, 150

pìebakât, vollstopfen: kāmis piebakā suomas ar labību Vidiņš.

Avots: ME III, 237

pìebakņât, vollstopfen : kurpes slapjām smiltīm piebakņājis Brig. Vizb. 53.

Avots: ME III, 237

pìebakstît,

1) anstossen, anrühren:
sulainis tam piebakstīja: "ceļaties augšā!" MWM. VIII, 207;

2) anspornen
LKVv.;

3) vollstopfen.

Avots: ME III, 237

puszàbaks: puszābakus šūdināju BW. 20400.

Avots: EH II, 335

puszàbaks, der Schnürstiefel.

Avots: ME III, 436

sabakarêt, (ein Mädchen) schänden: puisis e̦suot sabakarējis kaimiņu meitu, uz grūtām kājām staigājuot jau Naud.

Avots: ME III, 591

sabakât: auch Dunika.

Avots: EH II, 395

sabakât Spr., einpacken, fest verpacken.

Avots: ME III, 591

‡ sabaknît Dunika, = sabakât.

Avots: EH II, 395

sabakstît: galvas s., die Köpfe wie die Böcke zusammenstoßen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 395

sabakstît, tr., heftig stossen, zerstossen, zerstechen. Refl.- tiês, sich zerstossen, zerstechen: ar pirtssluotu ne˙maz pērties, - vis˙caur gan˙drīz sabakstījies LP. IV, 216.

Avots: ME III, 591

‡ sabaktaļuôtiês N.-Peb., sich verzanken.

Avots: EH II, 395

‡ šķùobaklis ² Meiran, ein Schimpfname; zu šķuobîtiês.

Avots: EH II, 641

šņaîbaklis Meiran, ein Schimpfname.

Avots: ME IV, 90

‡ spiczābaki BW. 14703, 2 "?".

Avots: EH II, 550

‡ stam̃baks, ein ungewandter Mensch Frauenb.; ein steifer, alter Mensch; auch (als Schimpfname) ein ungewandter jüngerer Mensch (mit am ) Annenburg, Garrosen, N.-Bergfried, Salgaln.

Avots: EH II, 570

stilbakāja, Schimpfwort: ai, nāburga stilbakāja, kuo ar mani tinājies? BW. 9322.

Avots: ME IV, 1068

‡ strabaks (ziemlich selten gebraucht) Siuxt, ein dickes Lebewesen, ein dicker Gegenstand.

Avots: EH II, 584

tabaka (unter tabaks): tabakas repīšuos BW. 12784, 1.

Avots: EH II, 663

tabaks: ve̦cam rutk(i)s, ve̦cam tabaks BW. 13044, 4 var. tē̦va tabaciņš 2370.

Avots: EH II, 663

tabaks Autz, Gr.-Buschhof, Kandau, Selg., Stenden, Wandser., tabaka U., Etn. III, 7, Bershof, Siuxt, Wolmarshof, tabãka C., Bauske, tabāks Spr., Kl., Bers., Autz, Dunika, der Tabak: kas pīpēja tabaciņu BW. 10385. kas nešņauca tabaciņas 22945, 1. savītis, sakaltis kâ tabaka Br. 146. šņaucams oder smalks tabaks U., Schnupftabak. smēķējams (pīpējams) tabaks, Rauchtabak, tabaka zâle U., tabakzâle Konv. ² 2323, gelbes Ruchgras (anthoxanthum odoratum). cūku tabaka (t-s), Niesewurz N.-Sessau n. U., scrophularia nodosa RKr. II, 78, Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 121

tumbaka Autz n. Bielenstein Holzb. 346 (s. Fig. 320 Seite 347), tumbaks Wid., = tumaka.

Avots: ME IV, 261

‡ uzbakarêt Frauenb. "mit der Hand (wiederholt) stossend aufwecken." Refl. -tiês Frauenb. "?": nevari nuo gultas ārā u.

Avots: EH II, 717

uzbakstît,

2): uzbakstījis naudas puodu Pas. XV, 32 (ähnlich A. Upītis Sm. lapa 156).

Avots: EH II, 717

vībaka: mit ĩ Frauenb.; nuoķēruos pie vībakas Tdz. 46444 (aus Värme).

Avots: EH II, 791

vībaka Fraueub., (mit ĩ ) Salis, Siuxt, = vībuokne.

Avots: ME IV, 633

vikszàbaki BW, 14703; MWVi. VIII, 28, gewichste Stiefel.

Avots: ME IV, 584

‡ zābaka Lng., = zàbaks 1.

Avots: EH II, 802

zàbakainis, zābakains Spr., wer Stiefel trägt: sarībēja zābakaiņi istabā BW. 14638. zābakaiņa (Var.: zābakaini) gaidīdama 12302.

Avots: ME IV, 694

zàbakaîns,

1) gestiefelt
L., U.: mans bāliņš zābakains (Var.: zābacains, zābakuots) BW. 12302. brāļi... zābakaini vien staigāja 3857, 1. zābakaini (Var.: zābacaini, zābakuoti) pļāvējiņi 28582. zābakainu malējiņu 28382, 2;

2) nach Art der Sfiefel
U.

Avots: ME IV, 694

zàbaknieks, wer Stiefel trägt L., St., U., Frauenb.: ķēniņš nuorāvis dzīreniekam pazuoles un duomājis: nu būs bezzuoles zābakniekam plāni LP. VI, 324. tur vajaga zābaknieku Janš. Līgava II, 281.

Avots: ME IV, 694

zàbakuôts, gestiefelt U.: zābakuoti (Var.: zābakaini, zābacaini) pļavējiņi BW. 28585; 5791, 10.

Avots: ME IV, 694

zàbaks,

1): daņ̃džu zâbaki ² Dond., Stiefel mit hölzernen Sohlen.
dzērvju zābaki PV., = dzērves zābaki.

Avots: EH II, 802

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. ² 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694

zàbaksaĩte;* eine Schuhschnur.

Avots: ME IV, 694

zebaks (sic!) Beļava, Golg., Schwanb., zebaka (sic!) Lubn., Meiran, = zebenieks, Hafersäckchen. Wie das gesehlossene e zeigt, späte Umbildung von zebenieks unter dem Einfluss eines andern Wortes.

Avots: ME IV, 700

uzbakstît,

1) stochernd an die Oberfläche befordern;

2) stochernd finden:
ruobežsargi uzbakstīja spirtu.

Avots: ME IV, 316

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ àizblūkšķêt, lärmend hingehen, fortgehen: viņš ar saviem lielajiem zābakiem steidzīgi aizblūkšķēja AP.

Avots: EH I, 10

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

àizsmir̂dinât, ‡

2) mit Gestank vertreiben:
a. blaktis ar petroleju nuo dzīvuokļa; ‡

3) a. pĩpi, schlechten Tabak (in der Pfeife) zu rauchen anfangen;
‡

4) dünkelhaft in einem Auto hin-, wegfahren
Trik.: kas tad tur aizsmirdina?

Avots: EH I, 50

‡ àizšņuõrêt, zuschnüren Dunika u. a.: a. zābakus.

Avots: EH I, 56

àizvara (zu aizvērt), eine Schnur zum Zuschnüren, namentlich am Tabaksbeutel: tabaka maka aizvara Bers.; auch von sonstigem Verschluss: aizvaru likt priekšā ceļam (Ruhental), den Weg versperren.

Avots: ME I, 58

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80

‡ apdrāztît,

1) ringsum beschnitzeln:
a. kuoku;

2) zuspitzend beschnitzen:
ar apdrāztīta sē̦rkuociņa uotru galu Janš. Dzimtene III, 150;

3) = aprãt (mit à ² ) Selsau. Refl. -tiês, unversehens ringsum eingeschrammt werden: pa kruvešiem ejuot jaunie zābaki apdrāztījušies.

Avots: EH I, 78

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = bakst%C3%AEt">apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87

apķibt, ‡

2) = aplipt OB., Rutzau: zābaki apķibuši. Refl. -tiês, sich umklammern: a. ap kaklu Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 96

aplipinât [li. aplipinti], tr.,

1) bekleben:
istabas sienas aplipinātas ar ve̦cām avīzēm;

2) anstecken:
slimais aplipina visu māju ar bakām.

Avots: ME I, 101

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

‡ apskundêt Siuxt, = appeļˆt: jaduod vis~labakais; ciladi var vēl a.

Avots: EH I, 114

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

‡ aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.

Avots: EH I, 122

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134

‡ apvâtêt ² Frauenb., sich mit Schorf beziehen (bedecken): bē̦rnam jau bakas sāk a.

Avots: EH I, 125

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ ãrķelis N.-Bartau "baku%20nuove%CC%A6lkamais">zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

‡ astašs Bērzgate (gespr.: ostošs), ein Lümmel. Zur Red. vgl. zàbaks 2.

Avots: EH I, 131

atber̂zt Spr., tr.,

1) abreiben, abscheuern:
netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
kāju zābakā. Refl. -tiês, sich abreiben.

Avots: ME I, 150

‡ atgaiņa, die Abwehr(ung) Kr. Goldingen: vis˙labakā a. nuo uzmācīga prasītāja ir: es nezinu.

Avots: EH I, 141

atkàusêt,

1): uz uguns nevar luodē̦tu trauku likt, tad var a. luodējumu Siuxt; ‡

2) auf-, lostauen machen
Siuxt u. a.: a. spaini, zābakus. lietus dīķi (zemi) atkausējis.

Avots: EH I, 147

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

atšiebt, ‡ Refl. -tiês "?": atšiebies zābaks L. W. № 50.

Avots: EH I, 173

‡ atšņuõrêt, losschnüren: a. zābakus. Refl. -tiês, sich (von setbst) losschnüren: zābaks atšņuorējies.

Avots: EH I, 174

‡ atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169

aũle, [aũls AP.], àuls ² Nerft, Stari I, 289 (zu li. aũlas "Stiefelschaft", apr. aulinis, dass., aulis "Schienbein", gr. αὐλός "Röhre" u. a.), Stiefelschaft: zābaki ar gaŗiem auliem Jauns. [Hierher wohl auch aũlis I; s. dies.]

Avots: ME I, 223

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "baku%20ve%CC%A6lkamais">zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bacinât, (Pocken) impfen: nebacināts bē̦rns Mag. IV, 2, 109. [Wohl von bakas abgeleitet.]

Avots: ME I, 247

‡ baciņš, ein Päckchen Lös.: b. šņaucamās tabakas. Vgl. ‡ II baka.

Avots: EH I, 197

I badât: = bakst%C3%AEt">bakstît Dunika.

Avots: EH I, 197

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249

bagūzis5 [Bers., Kalz.], ein altes baufälliges Gebäude A. X, 2, 438. [Erinnert an li. bakà "хата, убогiй кров"]. Hierher anscheinend auch bagūzīte Kalz., eine gekrümmte Alte.

Avots: ME I, 249

I bãka,

1) die Feuerbake, der Leuchtturm:
zvejniekiem bijis jāiet Kolkas bãkā par bākas vīriem LP. VII, 1067;

2) eine Teertonne am Johannisabend
U. [Nebst estn. pāk aus mnd. bake "Feuerzemchen, Leuchtfeuer".]

Avots: ME I, 271

‡ baķes, = bakas">bakas.

Avots: EH I, 200

baķis, der Packen, Ballen: aude̦kla, vadmalas. dvieļu baķis BW. 1129, 4503. linus baķuos sasiet, baķī tīt, Flachs in Packen binden U.; lai stāv baķīši lādes dibinā A. XXI, 416; fig. von einer Menge, von der Leibes fülle: dūmu baķis plūda man pretim LA. zirgs, zē̦ns kā baķis; nu tas ir baķis, er ist jetzt korpulent geworden Mag. XII, 3, 58; nuobaruojies kā baķis. [Nebst li. bãkis "пачка" und liv. bak aus dem

Avots: ME I, 253

bâkšķis Bers.,

1) ein zusammengedrehter Strohbüschel; [

2) ein lächerlicher Mensch].
Plur. bākšķi Lub., Fest.,

1) ein zur Schädigung des Nächsten niedergelegtes Zaubermittel;

2) ein Geschenk zum Bestechen: visi bākšķi nelīdzēja, taisnība paturēja virsruoku. [Wohl zu bâzt; mit k wohl nach bakstît.]

Avots: ME I, 271

‡ basaknī Zvirgzdine, = basātnē: apavu kājas b. man zābaki b. vien līn.

Avots: EH I, 206

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

‡ basātņi Memeishof Sonnaxt (mit â) Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 89, (mit à ² ) Kaltenbr., basàtņu ² Oknist, Adv., = basātnē: iemauc zābaku tâ˙pat basātņu: kuo tur meklēs zeķu! Oknist.

Avots: EH I, 206

‡ bataļa, der Streit, das Gezänk Saikava: nevajadzēja tādu bataļu taisīt. Vgl. baktaļa.

Avots: EH I, 206

be̦kaîns: b. dzis Biel. R. 135; nach Bielenstein bedeute es: meckern; stämmig (in der letzten Bedeutung werde es auch von Menschen gebraucht). Cf. bakans.

Avots: ME I, 278

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bezzuõles zābaki, Stiefel ohne Sohlen.

Avots: ME I, 287

bidît: auch Lemburg (viņš man bida [= baksta] sānuos), Meiran, Riga: leicht anstossend ein Pferd antreiben Golg.; "skubināt, musināt" Golg.

Avots: EH I, 218

bijât, -āju [li. bijóti LChr. 490], fürchten, ehren: tuo priekšā, kuŗus mūžam bijāji un dre̦buot cienīji kâ paraugus Rainis. Refl. -tiês, sich fürchten, mit d. Gen.: acis darba bijājas Ar. 1041. bērziņam plāna lapa, drīz salniņas bijājas BW. 15317. tie bijājās, ka zābaki varē̦tu nuoplīst ceļuojuot R. Sk. II, 249. tev bij mani bijāties BW. 26820, 1. bijājams, furchtbar; bijāšana, die Furcht, Ehrfurcht: viss šā cilvē̦ka izskats prasīja gan˙drīz bijāšanas Kaudz. M. 52. Weiterhin vgl. apr. biātwei, fürchten und le. bîtiês.

Avots: ME I, 294

bika, biku, Interj., ein Stossen, Schlagen bezeichnend: riju kūla bika, bak(s) od. biku, baku BW. 10444. [maizi mīcu biku, baku 10444, 1 var.]

Avots: ME I, 294

‡ biku, s. ‡ baku.

Avots: EH I, 219

bika, biku, Interj., ein Stossen, Schlagen bezeichnend: riju kūla bika, bak(s) od. biku, baku BW. 10444. [maizi mīcu biku, baku 10444, 1 var.]

Avots: ME I, 294

blakšêt, blakšķêt, blãkš(ķ)êt, -u, -ēju, intr., knarren, poltern, schallen, brausen: durvis blākšķē̦damas atdarījās Skalbe. un ūdens silēs lējies, ka blākšējis vin. blakš vin, kad iet ar lielajiem zābakiem pa grīdu Plm.

Avots: ME I, 308

‡ blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230

bļorca,

1) schlechter Branntwein
Salis n. U.;

2) wasserdurchweichter Stiefel:
zābaki palikuši tīras bļorcas Krem. n. A. XI, 82;

3) ein Schwäther, der Dummheiten zu erzählen liebt
Etn. III, 130.

Avots: ME I, 321

blūkšît, -u, -īju, intr., klappern, lärmen: zābaki vien blūkš (kad tie pārāk lieli) Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 319

blūkšķēt, -u, -ēju, intr., klappern, lärmen: zābaki vien blūkšķ.

Avots: ME I, 319

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brakmanis (unter brãkmanis), ‡

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. ² 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236

brasmanis, ein Stutzer [?]: brāļi mani, brasmanīši (Var.: brammanīši), zābakaini sienu pļāva BW. 3857 var.

Avots: ME I, 324

braũnât, - ņāt, - āju, tr., schaben, kratzen: ar skaidu priedi mizu brauņāt Poruks. Refl. - tiês, auch brauņîties Lös. n. Etn. III, 161, [Wid.], schelfern, den Balg abwerfen, sich kratzen, sich schuppen, scheuern: kuo tu braunājies? vai tev kasus? N. - Schwaeb. brauņājies tikmē̦r gar akmeņiem, kamē̦r zābaki beigti Poruks.

Avots: ME I, 327

‡ brāzât, -ãju,

1) reiben, kratzen
(mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine: cūka brāzā mugaru ap pakši Zvirgzdine. zābaki lieli, brāzā kājas ebenda;

2) schmieren, sudeln
(bràzât ² ) Pilda: nebrāzā ar netīrām ruokām! Refl. -tiês, sich reiben, kratzen Warkl.: zirgs pie siles brāzājas.

Avots: EH I, 239

Brèncis,

1) Laurentius:
Brencis un Žvingulis, zwei lustige Personen, wobei Brencis den einfältigen Bauern darstellt: šitiem brenčiem es šuodien abiem iebāzīšu galvu tumšā zābakā Upīte, Medn. laiki;

2) mit brencis bezeichnet Poruk MWM. XI, 200 den Sperling;

3) "kleiner, derber Junge"
Popen.

Avots: ME I, 330

‡ brim̂ķis ² Dunika "ein Stück Kautabak": matruozis izspļāva brimķi nuo mutes.

Avots: EH I, 241

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

bruokulaiņi "?": brāļi mani bruokulaiņi (Var.: bruokalaiņi), zābakuos sienu pļāva BW. 16953 var.; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 342

brucêt, ‡

2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 244

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?

Avots: EH I, 247

‡ čabāns,

1) "wer zu grosse Stiefel anhat"
PV.: kur tu, čabān, iesi ar tik lieliem zābakiem!

2) "ein langsamer, täppischer, dick angekleideter Mensch"
Fest.

Avots: EH I, 281

‡ čablaks Ulpisch, = ‡ čoblaks. Aus čablas + zàbaks?

Avots: EH I, 281

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363

ce̦lât: auch Orellen, Salis, Seyershof: vējš sāk jūŗu c. Salis. Refl. -tiês: sich wiederholt (er)heben: vāks nav stingrs, ce̦lājas Orellen. ja zābaks par lielu, tad tas ce̦lājas ebenda. vējš sāk c. Seyershof. kad guovs ce̦lājas (bespringt eine andere Kuh), tad viņu ve̦d pie buļļa ebenda.

Avots: EH I, 263

II ciba: auch Auleja, Kaltenbr., Memelshof, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: piena c. pavalgam BW. 28725. sviesta c. 29348. kaņep[ju] c. 1026. mākslīgi taisītu šņaucamas tabakas cibiņu Janš. Dzimtene II ² , 324. kas tur tanīs skārda cibās III ² , 229.

Avots: EH I, 269

I cĩkstêt [Ruj., Nigr.], - u, - ēju, intr., knarren, quietschen, piepen: rati, zābaki, kuoks, pele cīkst. vai cīkst - vai necīkst, trotz des heftigsten Sträubens. nu ve̦lnam, vai cīkst, vai necīkst, bij jābāž pirksti līdz de̦lnai... LP. VII, 203.

Avots: ME I, 390

čĩkstêt [PS., Drsth., Segew., Dond., Nigr., AP., Salis, -î- ² Ruj.], -u, -ēju, intr.,

1) knirren, knarren:
durvis, rati, vārti, zābaki čīkst. čīkst tev kauli staigājuot BW. 878. Sprw.: kas čīkst,tas jāsmērē. čīkst kâ ve̦ci rati, ve̦cas ragavas. kuoks, kas čīkst, tik ātri nelūst. slikts ritenis vis+vairāk čīkst. maks skuopam čīkst, nuo kabatas ārā ve̦lkuot;

2) piepen, weinen, klagende Töne hören lassen:
pele, zīle, mazs bē̦rns čīkst Etn. II, 51. čīkst kâ žīda rati, pflegt man zu einem weinenden Kinde zu sagen;

3) krūtis čīkst, es schnarcht in der Brust;

4) garnicht ablassen, bittend plagen, sich sträuben:
nečīksti tik daudz A. XIII, 952. vai čīksti, vai nečīksti, trotz allen Sträubens, ob man will oder nicht: kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. Vgl. cīkstêt.

Avots: ME I, 416

‡ cim̃buks, = ‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67, "der menschl. Fuss von der Sohle bis zu den Waden" Kalnazeem, N.-Bergfried: lieliem vepŗiem, kad nuokāva, iznāca dikti gaŗš c. Siuxt.

Avots: EH I, 271

‡ cìnêt ² (mit ei gesprochen), -eju,

1) reinigen
Bērzgale: c. zivis, zābakus Zvirgzdine. c. buļbas Pilda;

2) roden
Nautreni. - Subst. cinējums ² Nautrēni und anderswo in Lettg., das Neuland, die Rodung.

Avots: EH I, 276

‡ čipats Dond., = čipata 1: nav miltu (tabakas) ne čipata (oder ein nom. s. ?).

Avots: EH I, 291

‡ čoblaks Lemsal,

1) "čaba; ve̦cs, baks">izplūdis zābaks";

2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.

Avots: EH I, 293

čokât,

1): auch Lemsal, Seycrshof; ‡

2) "nicināt vārdiem" Seyershof. ‡ Refl. -tiês "durties, bakst%C4%ABties">bakstīties" Seyershof.

Avots: EH I, 293

čuča,- čuču- od. čučbĩ(k)šķis od. -kuoks, ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke: spīgana paņ,ēmusi sluotas kātu, čučkuoku Etn. II, 87. ar čuču bīkšķi izbaksta uogles krāsnī Sutten.

Avots: ME I, 418

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419

[čuļča Trik., die Tabaksjauche, die sich unten in der Pfeife angesammelt hat; vgl. čulča.]

Avots: ME I, 419

‡ dabèigt,

1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;

2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.

Avots: EH I, 300

[dakàlst Drsth., intr., trocknend ankleben: pie zābakiem dakaltuši māli.]

Avots: ME I, 433

dalbe (unter dal˜ba),

5): ņem dal˜bi un izbaksti riju! Seyershof;

7): Plur. dalbes, eine zweizinkige Gabel
Gramsden.

Avots: EH I, 304

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

darbākslis (unter darbakslis): auch (mit ar̂ ² und â ² ) Siuxt.

Avots: EH I, 307

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I ² , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II ² , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448

I dar̂va (li. darvà, acc. dárvą Tiž. II, 474),

1): ar darvu tecināti BW. 20153 var, ar tiem darvas zābakiem 7292; ‡

2) "ein Viertel eines dünneren, gespaltenen Klotzes"
Erlaa; ein Holzstück aus der Mitte eines Klotzes N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 308

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. ² 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

divai, divaju, wohl ein erst. Nom., Akk. [neutr. gen.; vgl. Le. Gr. 371 und slav. dъvoje], zwei Paare: viņš par gadu nuoplēš divai zābaku. ar divai zeķu, mit 2 Paar Strümpfen Kaul., ar divaju zeķu N. - Schwanb. [priesteris nuoturēja divai dievvā`rdu: rīta un pusdienas Austriņš M. Z. 59.]

Avots: ME I, 471

‡ *dre̦bē̦ks (erschlossen aus ostle. drabāks) Warkl. "ein Geld- oder Tabaksbeutel".

Avots: EH I, 332

drimêt,

2): šie zābaki maz valkāti; tie nav vēl i[r] drimējuši (nevar manīt, ka tie diluši) A.-Sehwanb.

Avots: EH I, 334

I dumjš, dums (aus mnd. dum), dumm: dumjš kâ tītars od. kâ zābaks. dumjus māca, trakus kuļ. kas pats dums, tam le̦dus glums. acis tādas dumjas, sind trübe U. [Im letzten Beispiel liegt vielleicht dumjš II vor.]

Avots: ME I, 514

el˜pe U., elpis U., Blieden,

1) [gew.: e̦l˜pa] der Atem, das Luftschöpfen, der Luftzug:
e̦l˜pa [Wolm.] aizrāvās Vēr. I, 661. mirējam e̦l˜pa apstājusies LP. V, 58. guļ bez e̦l˜pas LP. VII, 658. e̦l˜pu apturēt Mērn. laiki 68, e̦l˜pu aizturēt Pūrs II, 62, den Atem anhalten. e̦l˜pu ņemt, vilkt, atmen. elpi ieraut, den Atem einhalten U.; pīpim... nav ne tabakas, ne e̦lpas Alm. Kaislību varā 118. [viņam maz elpes (Lebenskraft) Kreuzb.];

2) die Beihilfe, das Viehfutter
U., [ die Würze, die Zutaten zur Speise LKVv.]; die Wegekost (in dieser Bedeutung auch ceļa e̦lpa): mums uz ceļa pietrūka elpes [Autz], pamaz paņ`emām līdz Naud.;

3) elpi dabūt, derbe Schläge beklemmen
Neik. n. U. [elpe 1 zu alpa, li. al˜pti "verschmachten", s. Pogodin Слѣды 153, Būga KSn. I, 226 und auch Uhlenbeck PBrB. XXXV, 163; dagegen elpe 2 (wenigstenns in der Bed. "Beihilfe" ) wohl aus mnd. helpe "Hilfe".]

Avots: ME I, 568

‡ e̦m̃buks Planhof "?": zābaki nuogrìezti kâ e̦mbuki.

Avots: EH I, 369

ē̦rts,

1): auch Ahs: (ê̦rtas ² drēbes, ē̦rti zābaki); Adv. ē̦rti, bequem:
ē̦. sasniedzams Doblen n. BielU.; ‡

3) fest, dauerhaft
Gramsden: ē̦. kalums.

Avots: EH I, 373, 374

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

gaŗaulaîns, mit langem Schaft versehen: gaŗaulaini zābaki Jauns.

Avots: ME I, 605

gaŗpur̂nis, ein Langschnauziger, Langspitziger A.; gaŗpurnu zābaki od. gaŗpurņi, Stiefel mit langen Spitzen.

Avots: ME I, 607

gaŗstil˜bis, der Langschenkelige, Langbeinige; - gaŗstil˜bu zābaki, Stiefel mit langen Stiefelschäften.

Avots: ME I, 607

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

graûzt, -žu, -zu (li. gráužti), tr.,

1) nagen :
suns sācis grauzt kaulus LP. IV, 89. ķirmis sienas malās grauž VII, 647. zirgs ieradinājies grauzt siles Aps. aitas grauž pliku nuopu, garuozu. ļaužu runas sirdi (auch sirdī) grauza BW. 8750. ķēniņam tas ļuoti grauzis (wurmen), ka viesi krāpti LP. III, 31. Auch mit d. Akk. : vagari tas vare̦ni grauž Purap. Sprw. : smiekli kaklu nelauž, smiekli gurnu negrauž ;

2) nagen, reiben, wund reireiben :
gruzis grauž acī od. aci, od. acs grauž A. XX, 882. vainadziņš ausis grauza Ltd. 1037. tam zābaks, saite, pieši kāju grauž. smiltis viņu vaigus grauž BW. 30894. Refl. -tiês,

1) sich verzehren, nagen :
sirds vienatnē aiz skumjām graužas Adam. stipri sāka grauzties gar durvīm LP. VI, 1, 27. jaunā strāva grauzās un grauzās taisni ap tuo A. XX, 558. le̦di kraukšķē̦dami graužas MWM. VI, 491. žē̦lums graužas klāt pie sirds Vēr. 149. kliedziens caur klusumu graužas Vēr. 131. [Zu li. grúžtis "грызь", grùžas "огрызок", aksl. gryzo, "nage", arm. krcem "(zer)nage" und vielleicht gr. βρύχω (mit langem υ) "knirsche mit den Zähnen", got. kriustan "knirschen" u. a., s. Fick BB. VI, 213 u. Wrtb. I ⁴ , 410, Strachan BB. XX, 16, Hübschmann Arm. Gramm. 462, Persson Beitr. 333 f. u. 467, Stokes Wrtb. 187, Berneker Wrtb. I, 359.]

Avots: ME I, 641

‡ grieztuva, eine Vorrichtung (Maschine) zum Zerschneiden (von Tabak) Pēt. Av. III, 3T9.

Avots: EH I, 409

grûst,

4): fahren
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fahren"): cik te grūduši! ‡

5) eilig, unachtsam hinlegen:
diezin, kur nu grūduši tuo ce̦puri! Saikava; ‡

6) hastig geben, zuschieben (auch von Bestechungen
BielU.): viņš grūž dē̦lam naudu, cik tik vien var Kand. kuo nu grūdīs zirgiem? was wird man nun den Pferden zu fressen geben? Orellen; ‡

7) hastig essen
(pejorativ): grūž iekšā, kuo vien ruokā dabū Salis. Subst. grûdējs Segew., wer gut frisst (vom Vieh): pē̦rn cūkas bij grūdējas, šuogad ne˙kā! Refl. -tiês,

1): vakar Daugava e̦suot grūdusēs; le̦di sākuši g. uz leju Linden in Kurl. Daugava grūdīsies, es wird Eisgang in der Düna geben ebenda;
‡

2) sich stossen lassen:
slapji mieži labak grūžas Seyershof; ‡.

3) sich eilig (zu Fuss od. zu Pferde) wohin begeben
Kaltenbr. nevajaga g. tādā vietā ("piedalīties; aiziet dzīvuot") ebenda; ‡

4) den Beischlaf ausüben
Anekd. IV, 162.

Avots: EH I, 412

I gùlbis (li. gulˆbis, apr. gulbis),

1) der Schwan:
gulbis gudzina, guldzina. gulbji atne̦s pavasarī maziem bē̦rniem zābakus;

2) Name einer weissen Kuh
K. [Daneben mit Tenues: obersorb. kołp', kašub. kêłp "Schwan"; vgl. Berneker Wrtb. I, 660 u. 322 und Trautmann Wrtb. 101.]

Avots: ME I, 676

gur̂klas [Kl.], Fest. n. Etn. IV, 33, gurkles Lasd., gurkli, der Froschlaich. In Vergleichen von weichen Gegenständen: mani zābaki izmirkuši kâ gurklas A. XIII, 493. Vgl. kurkuļi.

Avots: ME I, 683

‡ II gur̃kste Schibbenhof, (mit ur̂ ² ) Jürg., ein Stückchen Leder (Birkenrinde Laidsen), das, in einen Schuh gelegt, ihn beim Gehen knarren macht: zābakuos ielikta g, tâ ka zābaki ejuot čīkst Baltinow, Llvāni, Warkl., (mit ur̂ ) Serben, (mit ur̂ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 420

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

gvar̃kstêt [Jürg.], -u, -ẽju, intr., knarren: zābaki gvarkst. Vgl. li. gvargždė´ti "хрипѣть".

Avots: ME I, 694

idruôt, idrêt, einen faulen Kern bekommen L., Biel. H. I, 190, alt, faul werden: zābaku... zemē ve̦lkuot, papēdī attrūka kurpe nuo idrējušā stulma Seibolt.

Avots: ME I, 702

ìebâzt, ein -, herein -, hineinstecken, - stopfen: stūrī galvas iebāzušas BW. 7812. nebij tādas starpas, kur man savu balsi iebāzt Duomas II, 1038. REfl. - tiês, für sich etwas einstecken: viens burvis uotram prasījis tabakas iebāzties LP. VII, 673. lapsiņa iebāzās mana ce̦pta kukulīša BW. 26350.

Avots: ME II, 3

‡ ìeblùžģêt ² Saikava, mit nassem Schuhwerk einen gewissen saugenden Schall erzeugend hereinkommen, hineingehen: ieblūžģēja kambarī ar visiem ūdenszābakiem.

Avots: EH I, 504

‡ ìedañcât Dunika, = ‡ iedejuôt 1 und 2: ie. jaunuo istubu, grīdu, zābakus. Refl. -tiês, tanzend in Schwung kommen: viņi abi tâ iedancājušies, ka grūti tiem nākas apstāties Dunika.

Avots: EH I, 507, 508

ìegulêt,

1 ): akmens iegulējis dziļu duobi Saikava; ‡

3) erkrankend bettlägerig werden:
kâ maijā bē̦rns iegulēja, tâ tik rudenī izcēlās Strasden; ie. bakas Frauenb., an den Pocken erkranken, ‡ Refl. -tiês,

1) sich ans Schlafen (Liegen) gewöhnen (?):
tie ir gan vare̦ui iegulējušies: ne par kuo nevar vairs izvākties ārā Janš. Dzimtene III ² ,12;

2) iegulējušies parādi Riga, zum Termin nicht bezahlte Schulden.

Avots: EH I, 515

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

‡ I ieklambât plump hereinkommen Kurl. n. U. (unter klambāt), schwerfällig, mit grossen Schritten und schwerem Schuhwerk (Holzpantoffeln) hineingehen Ermes, Golg., Lettihn, Līvāni, Meselau, N.-Peb., PrL, Selsau, Sessw-., Wessen, (mit am̃ ) Gramsden, (mit aliz) Saussen: ie. istabā ar dubļainiem zābakiem Saussen. ieklambājis ar visām tupelēm N.-Peb.; plump herein-,hineinfahren Golg.: žīds ieklambāja pagalmā.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklaũkšêtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu poltern (klappern) anfangen: zābaki ieklaukšējās vien, kad viņš skrēja.

Avots: EH I, 519

ìelietât,

[1) benutzend od. tragend bequem od. brauchbar machen:
jaunu drēbi, zābakus, jaunu ieruoci Mar.;

2) zu benutzen anfangen
Fest.].

Avots: ME II, 40

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

ìemàukt,

1) eindrängen, einstecken, anziehen:
kāju zābakuos;

2) anfangen zu graben:
kartupeļus;

3) intr., hinein -, hereinlaufen
Spr.

Avots: ME II, 43

ìemurît, tr., mit Mühe hineinwälzen, hineinstecken: vīru ratuos; kāju zābakā Seib.

Avots: ME II, 47

[ìene̦sât,

1) hineinverschleppen:
žīdi sē̦rgu iene̦sājuši Nigr.;

2) ans Getragenwerden gewöhnen:
iene̦sāts bē̦rns vairs negrib kājām iet Nigr.;

3) tragend, anhabend bequem machen:
sulainim jāiene̦sā kunga zābaki Nigr. Refl. - tiês, beim Tragen bequem werden: gan zābaki iene̦sāsies Nigr.]

Avots: ME II, 48

ìepĩpinât,

1) tr., durch angebotenen Tabakgenuss behexen, Unheil anrichten:
bijuši arī tādi cilvē̦ki, kas varējuši iepīpināt uotram visādus mūdžus vē̦de̦rā Etn. IV, 11;

2) - iepīpēt AP.

Avots: ME II, 51

ìerùobežuôt, tr., einschliessen, einschränken, beschränken: celiņu ieruobežuo lieli kuoki B. Vēstn. kailas nuoras ierùobežuõja nuo visām pusēm skuolu. ieruobežuojam diluoņa baktēriju darbuošanuos MWM. VI, 729. Subst. ìeruobežuojums, die Einschliesung, Einschränkung, Beschränkung: sē̦tsvidus ieruobežuojums A. XI, 53; sadzīves nuoteikumu ieruobežuojumi Vēr. I, 1321.

Avots: ME II, 59, 60

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68

[ìesmìrkt, einigermassen durchnässt werden: iesmirkuši zābaki, kuoki PS., Trik.]

Avots: ME II, 68

[I ìešņàukt tabaku, Tabak schnupfen (perfektiv) um Tuckum.]

Avots: ME II, 78

[ìespran̂têt ² Dond.,

1) mühsam und gewaltsam hineinstecken:
visu labību iesprantējām šķūnī; ne˙kas nepalika ārā. man kājas kâ iesprantē̦tas; zābaki tik šauri;

2) in eine schwierige Lage bringen.
Refl. - tiês,

1) mühsam und gewaltsam hineindringen;

2) in eine schwierige Lage kommen.]

Avots: ME II, 70

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

il˜gsêdĩte, Demin. von einem ilgsẽde, die Hockerin, namentl. ein Mädchen, das lange unverheiratet sitzt, die Wählerische: sēdi, se(di, ilgsēdīte, zābakuotus gaidīdama; mans brālītis zābakuots, neņems tevi ilgsēdīti BW. 12302, 2; 5912.

Avots: ME I, 705, 706

izasaruôt, intr., zur Genüge tränen, sich der Tränen entledigen: zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izasaruo (eine Heilmethode).

Avots: ME I, 713

izbadît [li. išbadýti], tr.,

1) ausstechen:
kad man kniepadata, es tai acis izbadītu (Var.: izbakstītu) BW. 21239;

2) ausstochen:
vēl neesi nuolauzis mežā zariņu, ar kuo pīpi izbadīt A. XX, 721. izbadīt pastalai uosas, rijā se̦ru;

3) stechend, stochernd durchwühlen, durchsuchen:
izbadījuši ar dzelzs pīķiem LP. VI, 217. [Refl. -tiês, zur Genüge badît.]

Avots: ME I, 714

izbèigt,

1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;

2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.

Avots: ME I, 715, 716

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722

‡ izčudît, = izčukstît, bakst%C3%AEt">izbakstît: i. vāverēm perekļus Druw.

Avots: EH I, 440

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

‡ II izdakstît Warkl. "= izbadît 3, izbakstît 2 (suchend durchstochern)": i. visas malas.

Avots: EH I, 441

izdañcôt, zu Ende tanzen: izdancuojuši apaļuo danci, iesāka nabaga danci;

2) durchtanzen:
viņš izdancuojis zābakus caurus. Refl. - tiês, sich austanzen: es izdancuojuos kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44.

Avots: ME I, 725

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

izkûpêt, intr., verrauchen, vergehen, verschwinden: pīpes dūmi izkūpēja gaisā Aps. jūsu baudas izkūpēja sūrajā tabakā BW. 19976, 1. cerības bija izkūpējušas Aps.

Kļūdu labojums:
baudas = bandas

Avots: ME I, 758

izlãpît [li. išlópyti], tr., ausflicken, ausbessern: zābakus, jumtu. pats mē̦ms, pats muļķis, visas pasaules izlāpītājs (Rätsel).

Avots: ME I, 763

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

‡ izpaļât, ‡ Refl. -tiês "izkulties (1-2)": viņš laimīgi izpaļājās nuo bakām Linden in Kurl.

Avots: EH I, 470

izpĩpêt, izpĩpuôt, tr.,

1) ausrauchen:
pīpi;

2) verrauchen:
visas bandas izpīpēja sūrajā tabakā BW. 9753. Refl. - tiês, längere zeit nach Herzenslust rauchen: abi labi izrunājās, izpīpējās JU. zem liepas labi brangi izpīpuojies Poruk.

Avots: ME I, 780

izragât, tr.,

1) vermischen, verwirren:
viņš izragāja visas lietas;

2) uneben machen, auhacken:
viņš ar zābakiem izragāja grīdu Mar. n. RKr. XV, 116.

Avots: ME I, 788

izšļùkt, hinausglitschen: viņš izšļūca ar saviem zābakiem līdz pat dīķa galam.

Avots: ME I, 813

izsmẽķêt, tr., ausrauchen: tabaku, pīpi. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust rauchen: aiziet pie Jānīša izsmēķēties A. XX, 82.

Avots: ME I, 801

izšņaũkât, tr., freqn., izšņàukt,

1) schneuzen:
de̦gunu izšņaukāt, izšņaukt;

2) verschnupfen:
tabaku;

3) ausschnüffeln:
peļu alu MWM. VII, 693. cūka izšņaukā ēdienu C., Bers., Refl. - tiês, zur Genüge schnupfen, schnüffeln.

Avots: ME I, 813

izstīlêt, auspannen Spr., [Bers.: izst. zābakus uz liestes.]

Avots: ME I, 806

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808

izsutums, eine in feuchter Wärme wund gewordene Stelle: izsutumus kāju pirkstu starpā dziedē, tuos apspērējuot ar darvu, ap sienuot ar tabaka lapām vai ietinuot starp pirkstiem kaņepājus Etn. IV, 106. izsitumi jāapsmērē ar šķīstiem egļu sveķiem un darvu IV, 116. pret izsutumiem lietuo ratu smēri IV, 1.

Avots: ME I, 807

iztaũvêt: zābakus taisa nuo me̦lnām, iztauvē̦tām guovju ... ādām Dünsb. Bērnu draugs I, 24. ādu iztauvējis Pas. XII, 106.

Avots: EH I, 488

iztẽrêt, tr., verzehren, verbrauchen: sīknaudiņu iztērēju BW. 15249. iztērēju tabaku A. XI, 478. Refl. - tiês, zur Genüge verzehrt, verbraucht werden: viss siltums iztērējās Pūrs III, 65.

Avots: ME I, 817

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

‡ izvaržât, (etwas Langes) entwirren Kesenhof: i. pastalu auklas, zābaku šņuores.

Avots: EH I, 494

izzelêt, tr., auskauen: tabaku.

Avots: ME I, 831

izžulˆgt, intr., weichen, durch und durch nass werden, durch Nässe verderben, nas werden: pļavas, ceļi nuo lietiem izžulguši N. - Schwanb. pastalas, zābaki izžulgst pa ūdeni bradājuot Druw. maize izžulgst ūdenī. izžulgušas ruokas Stari II, 812. izžulguši vaigi MWM. XI, 159. graudi izmīkst, izžulgst un izaug Vīt. 32. (ce̦pure) cauri slapja, izžulgusi Vīt. 19.

Avots: ME I, 833

izžulkt Sinolen, = izžulgt: [zābaki kājās pa+visam izžulka Lettg.].

Avots: ME I, 833