Paplašinātā meklēšana

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].

Avots: ME I, 26

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

àizgansts, Vorwand, Grund: tūdaļ dibināts aizgansts, kādēļ prusaki nav zuduši iz mājas Etn. II, 124.

Avots: ME I, 26

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

‡ baganturis Warkl., = bagâtnieks.

Avots: EH I, 198

baîganis Bers., der Furchtsame.

Avots: ME I, 250

baigans, furchtsam Bers., Frauenb.

Avots: ME I, 250

bal˜gans: auch Ramkau, Siuxt, (mit àl ² ) Linden: balgana labība Ramkau. balganas suomazgas Linden.

Avots: EH I, 200

bal˜gans, weisslich: balganas lapas. es papriekšu, es papriekšu ar balganu kumeliņu BW. 18295. [Zu balts; zum g: vgl. la fulgor und al. bhárgaḥ "Glanz".]

Avots: ME I, 253

bãlgans, blässlich, weisslich: āda, debess, lapa; auzas jau tīri bālganas, - aši būs gatavas Ahs.

Avots: ME I, 271

bal˜ganums, das Weissliche, die weissliche Farbe.

Avots: ME I, 253

bãlganums, das Blässliche, die blässliche Farbe, das blässliche Aussehen.

Avots: ME I, 271

bal˜tgans, weisslich; baltganums, das Weissliche, die weissliche Farbe. Cf. balgans, balganums.

Avots: ME I, 257

‡ balzganans Zvirgzdine n. FBR.X, 28 "?"

Avots: EH I, 203

balzgans: anch Kaltenbr. (mit àl ² ).

Avots: EH I, 203

balzgans [li. balzganas] Palzmar, blässlich: balzgana zâle.

Avots: ME I, 260

‡ bā`lzgans ² Auleja, = bālgans: jū kārst rudzīši, jū taidi bālzgani.

Avots: EH I, 208

‡ bargans, ein Hundename Segew.

Avots: EH I, 205

‡ begans (mit e!) Gr.-Buschh., = be̦guonis 1, eine lange, dicke klūga.

Avots: EH I, 211

‡ bigans Lubn., ein verfaulter Baum.

Avots: EH I, 218

[blāgans, einer, der nicht gegessen hat und kraftlos, schwach ist Wessen.]

Avots: ME I, 311

bluzganas (li. blùzgana, Schinn), schelferartige, kleine Teilchen, Bohrmehl: nuo urbšanas saradušās kuoka bluzganas aizde̦gas Antr. II, 78.

Avots: ME I, 318

‡ buõgans AP. "ein Geldbeutel"; bùogans ² Selsau "ein Taschenportefeuille".

Avots: EH I, 258

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246

brũngans, bräunlich: brūnganas sūnas, siekalas.

Avots: ME I, 341

bruzgans, rotbraun: bruzgani lini Dond.

Avots: ME I, 340

brũzgans: aucn (mit ù ² ) Prl. n. FBR. VI, 80.

Avots: EH I, 247

[brũzgans, bräunlich, rostbraun C., Ruj., Wandsen, Salis, Lis., Bers.]

Avots: ME I, 342

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

I čagans, locker, undicht, weich [AP., Waldeg., Planhof, Stuhrhof, Burtn.]: sniegs snidzis vieglām, čaganām pārslām Apsk. I, 284. čagans sniegs Niedra, spilve̦ns Vēr. II, 385. [č. le̦dus Ekau, mürbe gewordenes Eis]. žuokli uzpampst un tuop čagani Konv. 58. saliec malku labi čagani, ka saulītē izžūst Salisb. [Anderswo (z. B. in Fehteln, Treiden) sei čagans = sauss (trocken): č. siens.]

Kļūdu labojums:
žuokli... Konv. 58 = žuokļi... Konv. ² 58

Avots: ME I, 400

II čagans: auch Fest., Ramkau, Saikava, Stom., Vank.

Avots: EH I, 282

II čagans, flink, hurtig, munter Dond., Erlaa, [Praulen, AP., Schujen, Fehteln, gewandt Lösern]: čagana strādniece Blaum. viņš e̦suot diezgan čagans AP. viņa gāja vēl diezgan čagani MWM. VII, 161

Avots: ME I, 400

III čagans Oppek. n. U., [čagāns Bers.], = čakārnis, Baumwurzel; [čagani"mežā izsvaidīti sprunguļi" Ekau; vgl. čaga 2].

Avots: ME I, 400

[IV čagans Gramsden "ein bewegbares Dach auf vier Pfosten zum Schutze von Heu".]

Avots: ME I, 400

‡ V čagans, ungeschlacht Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ungeschlacht").

Avots: EH I, 282

čāgans, ein ungeschickter Mäher LKVv. [čāgāns Lös., ein kraftloser Mensch.]

Avots: ME I, 407

[čãgāns, ein Reptil Drsth.; eine Schlange Peb., Schujen, Nötkenshof.]

Avots: ME I, 408

II čãgans: auch Frauenb.

Avots: EH I, 287

II čãgans Ahs., [Ruj.], locker, undicht, nicht fest: pavasarī sniegs čāgans. čāganas kāpuostu galviņas. Vgl. čagans.

Avots: ME I, 407

čaganums,

1) die Lockerheit;

2) Hurtigkeit.
(Zu čagans 1 u. 2.)

Avots: ME I, 400

čaũgana, čaugiņš Dond., ein Kohlkopf mit losen Blättern Nigr.

Avots: ME I, 405

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu ² ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana ² labība Warkl.

Avots: EH I, 286

čaũgans, čaugains Dond., Karls.,

1) locker Stomersee,
[Gr. - Sessau, Waldeg., Gr. - Autz, Neuenburg, Stuhrhof], mürbe, undicht: čaugana zeme; čaugans siens, sniegs;

2) locker, raschelnd:
zem kājām čab čauganas lapas Pav.;

3) weichlich, nicht stramm:
šī meita pa˙visam čaugana: līdz pieķer,as, līdz pie zemes Janš.; [dafür caugans Für.].

Avots: ME I, 405

čauganums, die Lockerheit.

Avots: ME I, 405

‡ čiganêtiês Strasden, sich von jem. etwas erbitten.

Avots: EH I, 290

‡ čiganîca Baltinow n. FBR. XI, 125, die Zigeunerin.

Avots: EH I, 290

‡ l čigans Linden, Zvirgzdine, der Zigeuner: me̦lnuo čiganu pulkā BW. 21403. čiganiņu liela draudze 33518 var.

Avots: EH I, 290

‡ II čigans Kaltenbr. "= čuguns".

Avots: EH I, 290

cõgans: lielīgs kâ c. Rojen n. FBR. XIII, 69; ein böser, unverträglicher Mensch Dond.: kas ar tādu cōganu var kuopā sadzīvuot!

Avots: EH I, 279

‡ cogans, ein unverträglicher Mensch Dond. n. FBR. V, 127.

Avots: EH I, 279

cõgans, ein eingebildeter Mensch, ein Dickkopf, der sich einbildet, klug zu sein und einen guten Rat nicht annimmt: tas jau tāds cõgans, ne˙maz vairs negrib klausīt Dond.

Avots: ME I, 397

cũkgans: grūt nabaga cūkganam BW. 29116, 2 var. kaimiņu cūkganēm 22448, 8 var.

Avots: EH I, 280

cũkgans, auch cũkganis (fem. - gane), der Sauhirt: ar tuo savu le̦pnumiņu mūžam tē̦va cūkganiņš.

Avots: ME I, 398

‡ daganît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt hüten, weiden Kaltenbr.: d, da vakaram.

Avots: EH I, 302

dìevsgan, s. diezgan.

Avots: ME I, 486

diẽzgan: diezgan N.-Peb., Ramkau, dìez˙gan ² Lös. - dievszingan zu ersetzen durch dievsingan.

Avots: EH I, 328

diẽzgan, [diẽgan Serbigal], (aus dievs + gan), auch dievszingan, dievsungan BW. 23, genug, zur Genüge: kad dievu lūgsi, tad diezgan būs. dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan, Eile mit Weile. diezgan man šuo vasaru ar tuo vienu vainadziņu BW. 5819. diezgan, diezgan šim vakaram; gan biju dziedāj(u)si, gan gavilēj(u)si.

Avots: ME I, 487

‡ digans Baltinow n. FBR. XI, 138 "der Gänserich".

Avots: EH I, 319

‡ dižgans, der grosse (ältere) Hirt, Oberhirt Janš. Bandavā I, 377, II, 339.

Avots: EH I, 324

drigants,

1) der Hengst, ein Beschäler;

2) ein ausgelassener, unruhiger, unbändiger Knabe
Lasd., [Wolm.], ein unbändiger Mensch Kand. [Nebst oder durch li. drigañtas od. drigõntas aus poln. drygant "Hengst", s. Būga KSn. I, 128.]

Avots: ME I, 498

‡ drìžgan ² Saikava, beinahe, gan˙drĩz.

Avots: EH I, 335

drungans: auch (mit uñ) Gramsden.

Avots: EH I, 336

drungans, lauwarm (von Flüssigkeiten): ūdens drungans (re̦mde̦ns) kâ jē̦ra mute Etn. III, 66. [Zwischen Hasenpot und Grobin. Als ein Kuronismus zu li. druñgnas "lauwarm".]

Avots: ME I, 504

‡ dugans,

1) unklar, trübe:
dugana krāsa AP. dugana bilde (Photographie) Sussikas;

2) "apmācies, drē̦gns, smacīgs" (vom Wetter) AP., Lub.

Avots: EH I, 339

dungans [wohl Adjektiv],

1) ein Schweissfuchs
Mag. IV, 2, 11;

2) voll mit Rauch od. Dunst (von der Luft gesagt)
Krem. [Wohl aus * dumgans; zu dums.]

Avots: ME I, 517

dze̦lˆgans ² : auch Frauenb., Lems., (mit e̦lˆ ) PS.

Avots: EH I, 353

dze̦lˆgans ² Kand., gelblich: rudzu lauku dze̦lgani bālais izskats, [Wohl aus * dze̦ltgans; vgl. dze̦lts.]

Avots: ME I, 541

‡ dzẽ̦lgans Trik.; gelblich: pa dzē̦l gani smilšainiem krastiem Cīrulītis 1935, N‡ 23.

Avots: EH I, 356

dze̦lte̦ngans. gelblich: dze̦lte̦nganas sienas MWM. VIII, 692; [dze̦lˆtāngans PS.],

Avots: ME I, 542

I gãgans [Nigr.], ein Reise; ein langer Strick AP., Dond., U.: kuo tu tāds krupja gailītis duomā iesākt ar lieluo gāgana zuosi? Apsk. I, 66. [Vgl. li. gogas "Riese" AfslPh. XIII, 314 (aus Akielewicz).]

Avots: ME I, 616

II gãgans [Buaske, gàgāns ² Hirschenhof], Gänserich; [gãgāns "Hahn" Telssen; Gans (auch der Stroch od. Truthahn) Wenden, Schujen; vgl. li. gogonas "Gänserich"]. Hierher wohl auch (ein Rätsel): gāgans uz vienas kājas RKr. VII, 472. [gãgānu PS., C., Trik. od.] gãganu [in Kalnemois, Nigr., Golg. und Selg. mit kurzem a in der zweiten Silbe] kaŗš "grosser Lärm, Gezänk" LP. V, 202. [Vgl. r. гагáнить "schnattern".]

Avots: ME I, 616

[III gãgans (aus gãgu gans?) "ein Gänsehirt" Siuxt.]

Avots: ME I, 616

gàišzaļgans, gàišzaļš od. gàiši zaļgans, gàiši zaļš, hellgrün: gaišzaļi asni Vēr. II, 940.

Avots: ME I, 588

g`išzilgans, gàišzils od. gàiši zilgans, gàiši zils, hellblau * gaišzilganas uoliņas Konv. ² 2083; gaišzila lente Brig.

Avots: ME I, 588

gan,

1): g. man maizes Zvirgzdine. g. tev strādāt ebenda;

2): tik jau g., wohl wahrscheinlich.

Avots: EH I, 382

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

gana,

1): auch AP., Fest., Kal., OB., Ramkau, Rutzau: g. būs; kad dievu lūgs Ramkau.

Avots: EH I, 382

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb ² 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

ganab, durch die Partikel b(a) verstärktes gana, genug: ganab, ganab šim vakaram BW. 47; 15545, 4; 24388.

Avots: ME I, 599

‡ ganãmpùlks, die Herde.

Avots: EH I, 382

ganceļš, Viehweg Kaudz. M., LP. VII, 469.

Avots: ME I, 599

[ganda (?), die Verdorbenheit Wid.]

Avots: ME I, 599

ganda, ein Totengewölbe unter der Kirche Wagner n. U.

Avots: ME I, 599

gandarījums,* Genugtuung: cietušam duot gandarījumu Vēr. I, 1261.

Avots: ME I, 599

gandarît, - u, - ĩju (li. gandarýti), ein nach dem deutschen genugtun (satisfacere) gebildetes Verb, schon in den Undeutschen Psalmen 63 vorkommend, genugtun: viņš nevarēja sev gandarīt Vēr. I, 370.

Avots: ME I, 599

I gandât [?] "saraut lielu daudzumu" Freiziņ [veilleicht als *gaudât zu lesen, vgl. gaudīt].

Avots: ME I, 599

[II gañdât (?) "= guodât" Kursiten]?

Avots: ME I, 599

gañdêt, [gàndêt ² Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599

I gañdêt: auch (mit àn ² ) Sonnaxt. Refl. -tiês: kad rudzi bij rijā kaltē̦ti, tad viņi negàndējās AP. ja viens niers gàndējas ² , luops, nevar dzīvuot (mit àn ² ) Sonnaxt. - Zur Bed. vgl. auch izgandêt.

Avots: EH I, 382

‡ *II gandêt, erschlossen aus uzgandêt.

Avots: EH I, 382

[gañdinât Rutzau "quälen".]

Avots: ME I, 599

I gañdinât, schrecken (die I, 599 gegebene Bed. "quälen" ist zu streichen!) NB., Rutzau: g. meitas. Aus li. gañdinti.

Avots: EH I, 382

‡ II gàndinât ² Meselau, zur Reife bringen, grobkörnig werden lassen: g. riekstus.

Avots: EH I, 382

gan˙drĩz: gan˙drĩž Ramkau, (mit ì ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 63, Kaltenbr., Oknist (neben gàndrìž ² ), Fest., Sonnaxt, gandrĩž Dond. n. FBR. V, 128.

Avots: EH I, 382

gan˙drīz, gan˙drīž Bauske, Linden in Livl., beinahe, fast: viņš mani gan˙drīz tik+pat iegāza nelaimē. tē̦vs gan˙drīz tik˙pat liels kâ dē̦ls. [zu gan und drīz "bald"; vgl. d. dial. bald "beinahe" und li. gan - greit Liet. kalbos sint. I, 13.]

Avots: ME I, 599

I gañdrs: auch Gramsden n. FBR. IX, 97, Preiļi (Kur. Nehr.); parkšķina g. Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 12.

Avots: EH I, 382

I gañdrs [Tr., Rutzau, Līn., Nigr., Kaleten, gan̂dris ² Gr. - Essern], der Storch Nigr. [Anscheinend nur an der litauischen Grenze bekannt und daher wohl aus li. gañdras entlehnt, das seinerseits nebst apr. gandams wohl aus dem Germanischen stammt, s. Niedermann Festgabe A. Kaegi 72 ff. und Charpentier KZ. XL, 433.]

Avots: ME I, 599

II gandrs "?": gandrs sniegs čarkst Etn. I, 34.

Avots: ME I, 599

gane, ‡

2) "līgavas pūra vedēju dalībniece" Kaltenbr.

Avots: EH I, 382

gane [li. ganė], fem. von gans, die Hirtin: cūku, guovu gane. man labāka cūku gane nekâ tava līgaviņa BW. 21257. dzilna mana guovu gane 2667. gane ganīja aitas LP. VI, 786.

Avots: ME I, 599

‡ gane̦kla, = ganekles 1: pa manām gane̦klām (Var.: ganībām) BW. 29506 var. meža ganekliņa 29039.

Avots: EH I, 382

‡ *ganekle, = ganeklis 3: ve̦cā māte ganus vada ar sudabra ganeklīti; ka[d] nuomira ve̦cā māte, man palika ganeklīte BW. 28873.

Avots: EH I, 382

[ganekles,

1) die Weide,
ganības;

2) die Herde
bei Glück Matth. 26,31, Luk. 12, 32.]

Avots: ME I, 599

ganeklis,

1) die Herde:
vīrs ganekli aizdze̦n mājā LP. VI, 585;

2) die Trift, die Weide
(gew. Pl.): ve̦lns aizgāja uz ganekļiem VII, 872. uz zālainiem ganekļiem ķēvi redzējām Dünsb.;

3) BW. 28873, die Hirttenrute:
ņemšu gana ganeklīti BW. 20238. sīku griežu ganeklīti sīkā lagzda krūmiņā BW. 29046.

Kļūdu labojums:
ve̦lns = vilks
die Hirtenrute = ganeklīte BW. 28873

Avots: ME I, 599

‡ ganēklis Warkl., = ganeklis 2.

Avots: EH I, 382

ganelis (unter gans): auch Janš. Mežv. ļ. II, 306.

Avots: EH I, 382

ganene, lokal für gane, die Hirtin: gani un ganenes... gāja pa mājām Etn. II, 178.

Avots: ME I, 599, 600

ganenīca, die Hirtenrute AP.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī Vīt. 79.

Avots: ME I, 600

‡ ganē̦ns Warkl., Deminutivform, zu gans, der Hirt.

Avots: EH I, 382

I ganga, [gañga Weissenstein], ein unsinniger Schwätzer Peb. n. U. Dafür gàņga ² nebst der Ableitung gàņgât ^2, unnützes Zeug sprechen in Mar. n. RKr. XV, 114.

Avots: ME I, 600

II ganga, ein Floss Adsel n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 600

[gañgastis, ein Unersättlicher, ein Nimmersatt: nevar vien paêst, kâ gangastis Trik.]

Avots: ME I, 600

gani, s. gans.

Avots: ME I, 600

ganĩba,

1): häufiger als plur. tantum gebraucht;

2): auch Saikava, Seyershof: liela g. aitu, vistu, vārnu Saikava.

Avots: EH I, 382

ganĩba [li. ganýba],

1) die Weide,
oft im Pl.: māte mani ganuos raida, es ganību nezināju Ltd. 4358. pusdienas laikā ganībā uzkūra lielu uguni Etn. II, 78. mauruodama svešu ļaužu ganībā BW. 28966. gani, tautu meita, pa manām ganībām BW. 5888;

2) die Herde, die Schar:
20 ganības aitiešu tika te šuodien gaŗām sadzītas Kaudz. M. viņš satiek lielu vilku ganību LP. V, 190. uz mūsu ganībām ve̦se̦la ganība luopu Spr.

Avots: ME I, 600

‡ ganiene,

1) = gane Pas. IX, 230, Warkl.;

2) die Weide
Warkl.

Avots: EH I, 382

‡ ganiens, = ganījiens: nevar sagaidīt ganienam gala Erlaa.

Avots: EH I, 382

‡ ganîgs "kas labi gana" PV.: g. suns.

Avots: EH I, 382

ganījiêns, die (einmalige) Hütung BW. 23903. izšķiŗ divus ganījienus, rīta un vakara Bers.

Avots: ME I, 600

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600

ganiķis: auch Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 382

ganiķis, ein Hirt (ein kleiner, ein nichtssagender Hirt) Ober - Bartau, AP., MWM. X, 88.

Avots: ME I, 600

ganīkla,

1): izlūdzuot kalpa te̦lē̦nam ganīklu Janš. Līgava II, 93;

2): auch Frauenb.

Avots: EH I, 382

ganīkla [li. ganyklà "die Weide"], ganīkla, ganīklis,

1) die Weide
(gew. d. Pl.): mums nav labas ganīklas od. labu ganīklu. tautas jāja pa manām ganīklām BW. 14033. tās ražani piederēs tautu dē̦la ganīkļuos 16472, 1;

2) die Herde, Schar:
šur un tur luopu ganīklas ganās Lautb. viņi tur prāvas vistu ganīklas Latv. pa bruģi kustas kazu ganīkļi Druva II, 490.

Avots: ME I, 600

ganīkle (unter ganīkla),

1); auch Dunika, Grob., Rutzau, ganikle Iw., loc. s. ganiklē BW. 16515, 2 (asus Angermünde), instr. pl. ganiklēm 29542 (aus Alschw.).

Avots: EH I, 382

ganīklis (unter ganīkla): auch Blieden;

2): auch Wessen.

Avots: EH I, 382

‡ ganinieks Warkl., = gans; der Hirt.

Avots: EH I, 382

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

ganka,

2): gànkiņa ² Saikava, die ausserhalb des Hauses zur Eingangstür führenden Stufen.

Avots: EH I, 382

ganka,

1) ein Totengewölbe in der Kirche
U.;

2) "ieeja dzīvuojamā ē̦kā caur kādu piebūvi, kuŗa nuode̦r saimniecības vajadzībām" Grosdohn.; [aus Gang].

Avots: ME I, 600

gankstîtiês: sich aus Langerweite im Bett hin und her wälzen (mit an̂ ² ) Libau.

Avots: EH I, 382

[gankstîtiês, - uos, - ījuos "auf einer Bank liegend, Kopf und Füsse herabhängen lassen, wie Kinder zu tun pflegen Hasenpot.]

Avots: ME I, 600

ganmeîta od. gana meita, das Hirtenmädchen.

Avots: ME I, 600

gans;

1): cūku g. BW. 29083; kazu g. 29114, guovu g. 29351: ciema gani 747, 1: ganuos vadīdami 6652 var. man gani (die Hütung)
iekrīt pa Jāņiem AP.; ‡

2) Plur. gani, die Herde
Gr:-Buschh. n. FBR. XII, 79; ‡

3) "līgavas pūra vedējs" Kaltenbr.; ‡

4) aitu g., die Wachtel
Warkl.

Avots: EH I, 382

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

‡ gantêtiês, sich bemühen, sich sorgen, sich interessieren: par kungiem ... gantēsies drusku mazāk Janš. Atpūta 6. puiši par un ap viņu tâ gantējas Līgava I, 464 (ähnlich 68, 217, 279, 397, II, 61, 150, 288). viņi ... gantējas par mūsu druošību Jaun. Ziņas 1934, № 96. bez tās dedzīgās gādāšanās un gantēšanās Janš. Līgava II, 384.

Avots: EH I, 382, 383

‡ gantîgs "?": nuoskatīdamās gantīgai skuķei pakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 198. ņemiet viņu gantīgi tē̦vuot! 348. gantīgas jātnieces II, 145. g. saimnieks 239 (ähnlich Līgava I, 68). gantīgi runāties Līgava II, 132.

Avots: EH I, 383

I gants: aus r. гонм.

Avots: EH I, 383

I gants, das Holz, woraus man lange Dachschindeln anfertigt Mar.

Avots: ME I, 600

II gants: auch (mit añ) Kegeln, Peb., Salis ("artig"); jauna, braša, ganta sieviete Janš. Mežv. ļ. I, 363 (ähnlich II, 132, 142, Līgava II, 87). ‡ Subst. gantums "?": par viņas de̦nktumu un gantumu ne˙vienam nebija šaubu Janš. Mežv. ļ. II, 386. gan tu manu gantumiņu dzīvuodams atradīsi VL. aus Setzen.

Avots: EH I, 383

[II gants (?), arig, gesittet, nett Ronneb.: negantniece, esi ganta (wohl ersonnen) Duomas IV, 1. In Telsen dagegen sei gants identisch mit negants: manta ir neganta od. ganta.]

Avots: ME I, 600

‡ ganums, die Hütung Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 383

gùovgans: auch BW. 29346; 29353; Demin. acc. s. guovganīti BW. 29356, 4.

Avots: EH I, 424

gùovgans (fem. gùovgane), der Kuhhirt: viņa izpildīja pa˙priekšu cūkganes, vē̦lāk guovganes vietu A. XVI, 587.

Avots: ME I, 692

iẽbal˜gans, weisslich: iebalganas uzacis Konv. ² 2148. iebalganas zuobu smadzenes.

Avots: ME II, 2

iebãlgans, [iêbãls ² Dunika], weisslich: miežu iebālgani asni U. b. 61, 32.

Avots: ME II, 3

‡ ìebā`lzgans ² Auleja, = iebãlgans: ie. tesmenis.

Avots: EH I, 503

‡ iêbrungans ² Ahs., etwas bräunlich: pusvadmalai iebrungana krāsa.

Avots: EH I, 505

[ìegandêtiês, zu verderben (intr.) od. schlecht zu werden anfangen: maize, labība var iegandēties Bers., Kreuzb., N. - Peb.]

Avots: ME II, 15

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

iegansts: "ieņe̦mts naids" Laidsen; "Hindernis, Störung" Latv. Av. n. Diet.

Avots: EH I, 513

iẽgan̂sts ² (Nigr., iêgansts ² Ruj.], der Grund, die Ursache, ein Vorwand; "iegansts ir tas pats, kas ieme̦sls, bet nuozīmē vairāk ļaunu nekā labu ieme̦slu" Dünsb.: viņa meklēja pēc laba iegansta uzsākt sarunu MWM. VII, 612. viņš tur uz mani ieganstu, viņam tāds iegansts uz mani bija, er hat(te) etwas gegen mich. iegansts Dond. n. Austr. 1896, 478 "Grund zum Hass od. Zorn"; viņam ir iegansts pret mani (= viņš netur uz mani labu prātu) Dond. [Vielleicht zu got. gansjan "verursachen".]

Avots: ME II, 15

[iesalgans, s. iesalkans.]

Avots: ME II, 61

iẽve̦lˆgans [PS.], ieve̦lkaîns Oppek., etwas feucht.

Avots: ME II, 87

iezaļgans, grünlich: iezaļganas acis, iezaļgani svārki.

Avots: ME II, 90

iẽzilgans [Dunika], etwas blau, bläulich: iezilganas acis.

Avots: ME II, 91

īgans, = ķīpa 2 Rutzau.

Avots: ME I, 834

ilgana, ‡

2) il˜gan Pussen "eine kleine Waidpflanze mit blauen Blüten".

Avots: EH I, 429

ilgana, der Bitterling (rhodeus amarus): ilganas, līņi un dažas citas (zivis) MWM. V, 562.

Avots: ME I, 705

izgandêt, ‡

3) tr., verderben, zugrunde richten:
vējš kāpuostus izgandējis (hat die Kohlpflanzen geschwächt) Ascheraden n. BielU.

Avots: EH I, 447

izgandêt, intr.,

1) verderben, zugrunde gehen:
tu izgandēsi pats LP. V, 415;

2) verkommen, ausgehungert sein:
ve̦cs, izgandējis zirgs LP. IV, 67. Neben izgandējis sehr oft izgandis, f. - usi, verkommen, ausgehungert: diezin, kas nuoticis manam teļam, paliek tāds izgandis, skaidri izdilst Naud., Siuxt. izgandis kâ vilks Naud. izgandusi kāre (Heisshunger) pēc ievārījuma Kleinb. Subst. izgandums, der Heisshunger: nelāgais, zvēriskais izgandums pieaug Kleinb.

Avots: ME I, 736

izganît,

1): saimnieki jāja pieguļā zirgus d., kad izbraukti bij Iw. Refl. -tiês, ‡

2) sich aufmästen, dick werden
Auleja: izganījās (mit ostle. iz- für uz-?) kaî vepris.

Avots: EH I, 447

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

izraganêt, durch Zauberei ausfindig machen: i., kur jā nauda varē̦tu atrasties Pas. XII, 329.

Avots: EH I, 475

kãgans,

1): auch (mit à ² ) Mar.; eine schnatternde Gans
Valgale; ‡

3) "ein Sonderling, der mit aufgerichtelem Kopf einhergeht";
‡

4) ein Schimpfname
("nebēdīgs, viltīgs cilvē̦ks", mit āg ) Dobl.

Avots: EH I, 598

kãgans,

1) [kàgans ² Lis.], = gāgans II; kāganu kaŗš [Dond.], = gāganu k. Kand.;

2) ein Grosser, plumper Mensch
Etn. II, 97.

Avots: ME II, 186

kõgans Dond., ein eingebildeter, hochnasiger Mensch. [Mit kõg - aus kur̃g - > kor̃g -?]

Avots: ME II, 255

[kuogans (mit uo? oder mit o resp. ō? vgl. kõgans) Wid., ein Einfaltspinsel.]

Avots: ME II, 342

kuõpganĩbas, die gemeinsame Weide.

Avots: ME II, 345

‡ kuopganīklas Janš. Nīca 29, kuõpganîkle ₂ Dunika; Rutzau, = kuõpganĩbas.

Avots: EH I, 687

‡ kurgans,

1) = uõre I Warkl.;

2) "atzveltenis ragavām" (= kuraža 2? daneben auch ein gleichbed. kùrmans ² ) Lubn., Prl., Saikava. In der Bed. 1 vielleicht durch Assimilation aus *purgans, und dies aus r. фургон "Packwagen".

Avots: EH I, 678

lãgans: l. (= lãdzîgs 2) puisis Ruhental, Sessw. brāļi labi devējiņi, es lāgana gājējiņa Tdz. 40675.

Avots: EH I, 727

[lãgans Ruj. "ordentlich".]

Avots: ME II, 437

ļagans, weich, schlaff, mollig C.: viena ruoka ļagani karājās pār nešļavu malu zemē Laiviņš. Vgl. ļe̦gans.

Avots: ME II, 530

[ļàugans N.-Peb., ļaũgans Lautb.], ļàugans ² Lub., schlaff: ļaugani luocekļi Vēr. I, 1450, Gr.-Essern. [Aus *ļaungans? vgl. li. liáunas "гибкiй, слабый" (liauni pirštai) PФB. LXV, 318, aber auch le. ļauks.]

Avots: ME II, 531

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

ļē̦gans, s. ļe̦gans.

Avots: ME II, 539

ļe̦ñgans: auch N.-Peb., (mit è̦n ² ) Bers., (mit e̦n̂ ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 770

ļe̦ñgans Smilt., [Walgalen, NeuWohlfahrt, Drosth., Salis, Arrasch, Wandsen, Lautb.], ļe̦ngans ² Kand., [Selg., MSil.], schlaff, der spannenden Kraft ermangelnd, nicht straff [BB. XVII, 287, Doblen]: palaidi gruožas ļe̦nganāki! ļenganā ruoka nuokārās nuo tepiķa Vēr. II, 1099. viņa atstumj nuo sevis mātes ļe̦nganuo smaguo audumu AU. Vgl. ļe̦ngât und ļe̦nkans.

Avots: ME II, 536

ligans: das Fragezeichen "(?)" ME. II, 466 ist zu tilgen!

Avots: EH I, 741

[ligans (?) "schwächlich, sieh" N. - Peb.: l. cilvē̦ks.]

Avots: ME II, 466

ligâns [Rutzau] (li. ligónis "ein Kranker"), ein Seicher LD.: [kuo līdz vājam liganam ze̦lts un sudrabs Dz. gr. M. G. R.].

Avots: ME II, 466

līgans: auch ("?") Lesten n. FBR. XV, 22. lĩgans purvs, l. ("kas ļuogās) cilvē̦ks Windau. šuo pasmaguo, līganuo ("?") auguma Ciema spīg. 215. viņa spēji atliecās atpakaļ, līgana ("?"), spēcīga un bez nuoguruma Anna Dzilna 99. līganā ("?"), smagā gaita 176. juzdams ķermeņa līganuo drebēšanu 181. gāja ... līganu ("?") gaitu, vēl. ... lāgā neatmanīdama, kurp nu jāiet Azand. 37. miestiņa trauki, līgani (bis zum Rande gefüllt?) un putuojuoši Anna Dzilna 180. guovs ka viena lìgana ² ("?" Substantiv?) Meselau (von einer fetten Kuh).

Avots: EH I, 747, 748

I līgans, schwankend: līgani viļņi Dr.; [lìgana ² (Warkh.), lîgana ² (Bauske) zeme; lĩgans ("kas līguojas") purvs Ruj., Nigr.].

Avots: ME II, 483

II lĩgans,

1) = līdze̦ns, eben, gleichmässig [Siuxt n. U.]: līgana ieleja Kleinb.; lĩgana zeme [Walgalen], Kand. [Ilze rāda uz savām līganām ruokām: vai nav jaukas līkstis? Leijerk. I, 269. atkal atbalss birzē, ilga, līgana 118.] balti kuoki, zaļas lapas, nav līgani nuoauguši BW. 30681, 1;

2) gleich:
nav visiem garša taču līgana Lautb. pirmā svē̦tku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā A. XV, 190.

Avots: ME II, 483

līgant, tahm., zur Verstärkung von līguôt, schwebend, schaukelnd: līgant līg(uo) tā vietiņa BW. 28036, aus Angermünde.

Avots: ME II, 483

lĩganums [auch Walgalen], = lĩdze̦nums, die Ebene, Fläche: purva līganums Vēr. II, 1164.

Avots: ME II, 483

‡ luogans "?": nemīlu strupas atbildas, bet mīlẽju tik tās luoganās Mekons Deb. vaļā (1873); S. 3. Für ļuôgans?

Avots: EH I, 766

ļuôgans: ļ. kuoks Warkl., ļuôgana zeme ebenda.

Avots: EH I, 775

ļuôgans [auch Drosth., Trik., Lis.], wackelig, schwankend, watschelnd, schlaff, lose, lax: ļuogans cilvē̦ks A. XXI, 618; ļuogana gaita Stari II, 323; ļuogani suoļi Druva I, 206, gājiens tik ļuogans kâ pussprāgušam suņam Liev. ruokas ļuogani karājas Sudr. E., Etn. IV, 130. [sēdi ratuos ļuogani! tad kratīšanu viegli panest Fest.]

Avots: ME II, 546

luõpgans, der Viehhirt BW. 29348, 1.

Avots: ME II, 527

ļungans, [ļuñgans Ruj.], schlaff, biegsam Oknist, (Bers.]: kņadēs ļanganie kaulu savienuojumi Stari III, 155.

Avots: ME II, 543

ļurgans, weich, durchnässt Lös. n. Etn. IV, 131.

Avots: ME II, 544

‡ magana Pas. III, 235; XI, 288, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Oknist n. FBR. XV, 174, Borchow, Lubn., Wessen, = maguône, der Mohn: ruoze zied kambarī, maganiņa dārziņā VL. aus Nerft. kâ puķīte, kâ Vāczemes maganiņa BW. 5409.

Avots: EH I, 776

‡ *magane, = maguône: sarkana maganīte BW. 23932, 9 var.

Avots: EH I, 776

māgans, schwach: man māgana dūša, es ist mir schwach zu Mut Grünh. [mãgans schwach, hager, mager) cilvē̦ks; nuo slimības viņš kļuvis tāds mãgans Schujen, Naud., Irmelau; mãgana seja Stuhrhof, Grünh., Mitau; màgans ² ("izdilis") luops Sessw., Stomersee. - Aus d. mager umgebildet?]

Avots: ME II, 577

‡ mãlgans Salis, lehmfarben, hellbraun.

Avots: EH I, 790

mẽļgans [Dond.], bläulich: tie ir mēļgani un me̦lni MWM. IX, 953.

Avots: ME II, 615

me̦l˜ngans: auch Salis; me̦l˜[n]ganas acis Orellen, zeme vēl bija me̦l˜[n]gana, kad sẽja Frauenb.

Avots: EH I, 799

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

negañdelis,

1): auch Rothof; ‡

3) negandels Lng. (unter gan ), ein Tölpel.

Avots: EH II, 12

negañdelis,

1) der Nimmersatt
Gold.;

2) ein ausgelassener, Unbändiger
Nigr.: [dzirdē̦ts par tām dažādām blēdībām, kuo šis negandelis izdarījis Janš. Dzimtene V, 57. - In der Bed. 2 wohl als ein Kuronismus zu li. nẽganda(s) "was Schrecken verursacht"; in der Bed. 1 wohl durch gan(a) "genug" beeinflusst.]

Avots: ME II, 712

‡ negañtam Puhren n. FBR. XIV, 49, Adv., sehr: n. mierīgs.

Avots: EH II, 12

‡ negañtẽlis Ramkau, ein Unbändiger.

Avots: EH II, 12

negantelis, = negantniẽks: tādi neganteļi pakaŗami vienā ribā LA.

Avots: ME II, 712

‡ negañtē̦ns, ein Unartiger, Unbändiger: mazuo negante̦nu ne˙viens nevar valdīt AP. n. Katrē̦ns Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 30.

Avots: EH II, 12

negañtība: negantības Seyershof "nerātnības".

Avots: EH II, 12

negañtĩba, die Masslosigkeit, Abscheulichkeit, Bosheit, Ruchlosigkeit, [Unbändigkeit, Frechheit; Schandtat, Frevel U.]

Avots: ME II, 712

negañtîgs: negantīgas (unbändige) aitas Iw. negantīga (dusmīga) sieviete Seyershof. n. un nerātns Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 873.

Avots: EH II, 12

negañtîgs, schrecklich, furchtbar, unbändig, ruchlos, [unartig U.]: negantīgi cilvē̦ki, darbi. šis spļauj negantīgas ugunis LP. II, 30. [Vielleicht Ableitung von einem * neganta (mit nt aus mt unter dem Einfluss von n-?) = li. negamta instr. pl. negamtomis bei Daukša Post. 265, 11; zu li. gamta "angeborene Art, Natur, Tugend"); in diesem Fall wäre negants aus negantîgs abstrahiert.]

Avots: ME II, 712

negañtniẽks, f. -niẽce, negañtnis Kleinb., f. -tne, auch negantis, fem. -te, [negantē̦ns Jaunie mērn. laiki I. 24], ein Massloser, Ruchloser, Abscheulicher: arī tai bija maz jācieš nuo negantnieka viegli negantnieci VI, 485. tuo nu gan negantis uzsūtījis ar ūdeni un maizi VII, 647.

Avots: ME II, 712

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

negañts, [unbändig, zügellos; frevelhaft U.], abscheulich, ruchlos, schrecklich, schändlich; [hässlich Manz. Lettus], boshaft: negants cilvē̦ks, darbs. vienam ķēniņam bij neganta meita LP. VI, 219. ve̦lns sūtīja briesmīgākuos un negantākuos garus JK. V, 69. Das Adverb neganti,

[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];

2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]

Avots: ME II, 712, 713

negañtums, das Schreckliche, abscheuliche, die Abcheulichkeit, Bosheit: negantums mitējās LP. VII, 219.

Avots: ME II, 713

nùogandêtiês, abstehen, sich ablagern (vom Bier und vom Heu) Spr.; [verderben, schlecht werden (von Kohl, Bier usw.) Sessw. u. a. n. U.(unter gandēt)].

Avots: ME II, 783

nùogañdinât, ‡

2) erschrecken
(trans.) Dunika. ‡ Refl. -tiês "nuobeigties" NB.: nuogandinājies zirgs.

Avots: EH II, 45

‡ nuogañdîtiês,

1) erschrecken
(intr.) Rutzau;

2) sich verirren
NB.

Avots: EH II, 45

nùoganît,

1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.

Avots: EH II, 45

‡ *nuogañstiês, erschrecken (intr.) Preiļi (Kur. Nehrung; nuo-si-ganst), Rutzau ( nuo-sa-gañst ). Ein Lituanismus (vgl. li. nusigąsti) od. Kuronismus.

Avots: EH II, 45

nùopluzganuôtiês,

1) abschelfern
Br.;

2) seine Farbe verlieren
Gr.-Ekau.

Avots: ME II, 832

nùoraganuôt, tr., behexen: sviestu raganas nuoraganuojušas LP. V, 7.

Avots: ME II, 836

‡ nuošmaugans Lubn. "spitz; ar ieslīpi nuogriêztu galu": n. miets, baļķis.

Avots: EH II, 97

uôganãjs: auch Ramkau.

Avots: EH II, 742

uôganãjs AP., = uôdze̦nājs, uôgãjs, die Beerenstaude.

Avots: ME IV, 414

‡ pabalgans, weisslich: pate (=tele) me̦lna kâ vabule, pabalganu ļipas galu Tdz. 50573.

Avots: EH II, 119

[pačaganâtiês "eine Weüe bei der Arbeit trüdeln und nichts zusfande bringen" N.-Peb.]

Avots: ME III, 13

pačaganêt,

[1) "pačakarêt": p. krāsni, salmus Sessw., Selsau, Lis., Lös., A.-Peb.;

2) = pačužinât 2: p. gultas maisu Vīt.;

3) "beschleunigen"
Bers.]. Refl. -tiês, [sich beeilen Festen]: vinš bija pačaganējies, pieņēmis pat tumsu un pabeidzis apart... rugaines Vēr.II, 327.

Avots: ME III, 13

pačagans: p. (nicht fest) sniegs Seyershof; ziemlich flink Vank.: iet pačaganiem (paātriem) suoļiem Lubn.

Avots: EH II, 124

[pačagans, ziemlich locker, weich: p. sniegs; pačagana maize.]

Avots: ME III, 13

‡ pačaugans Lubn. "pairdęns": p. siens.

Avots: EH II, 125

pagani: puisis aizgāja paganuos AP.

Avots: EH II, 132

pagani, pagaņi, interimistische Hütung des Viehs: es biju paganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162. labāk gāju ganiņuos, ne ganiņa pagaņuos (Var.: paganuos) BW. 28872, I.

Avots: ME III, 27

paganît [li. paganýti, slav. pogoniti], ir.,

1) eine Weile hüten:
vēl saule gabalā; dzirdiet tās avis un paganiet I Mos. 29, 7;

2) die Hirtenpflicht erfüllen künnen:
ganu meita ganuos dzina, neba viena paganīja BW. 29498. Refl. -tiês, ein wenig hüten, zeitweilig hüten: tad ej nu vien, dēliņ, paganies! MWM. VIII, 16. viņiem nebij jāiet ganuos, bet tikai pa brīžiem paganīties, ja mātēm ievajadzējās īstuo ganu citam darbam Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 27

[paļe̦gans Dond., nicht ganz fest, etwas lose, wacktig: aukla tāda paļe̦gana.]

Avots: ME III, 65

‡ paļē̦gans, etwas schlaff Warkl.: paļē̦gana ruoka.

Avots: EH II, 153

paragana, parāgāne Zalkt., paraguone, pare̦guone, die Seherin, Wahrsagerin: zīle liela pare̦guone (Var.: paragana, paraguone), savas nāves nepare̦dz BW. 2581. Zu paredzêt.

Avots: ME III, 86

pãrgandis,

1): auch (mit añ) Grenči, Ziepelhof; ‡

2) "pārpūlējies" Grenči.

Avots: EH XIII, 200

pãrgandis, f. -dusi, angehungert, zu lange gehungert habend Naud.

Avots: ME III, 155

pavalgans Jürg., pavalgs RKr. XVII, 111, etwas feucht.

Avots: ME III, 132

pave̦lgans, etwas feucht Jaunības dzeja 40.

Avots: ME III, 135

‡ pazaļgans Gold., Grob., Libau, Livl., Mitau, Schmarden, Tals., etwas grünlich.

Avots: EH XIII, 192

pe̦lê̦kzaļgans od. pe̦lê̦kzaļš, graugrün: pe̦lē̦kzaļaganas strutas Konv. ² 746.

Avots: ME III, 196

pe̦lê̦kzilgans Konv. ¹ 86, pe̦lê̦kzils Konv. ² 1860, graublau.

Avots: ME III, 196

‡ pe̦lˆganīgs 2 Siuxt, = pe̦lē̦kans: sējas putni tādi tumši, pe̦lganīgi.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lgans: auch (mit e̦lˆ ² ) Siuxt: rudzu ziedi tādi pe̦lgani dzeltēnīgi. cīrulītim tādas pe̦lganas, tādas raibas uoliņas.

Avots: EH XIII, 221

pe̦lgans "hellgrau": pe̦lganas drēbes Prawingen.

Avots: ME III, 197

pìeganît, satt weiden Infl. n. U.: laidarā blēj pieganītās aitas Jaunā Raža IV, 34. palīdz guovu pieganīt (Var.: paganīt ) BW. 28849. Refl. -tiês, sich satt weiden: luopi pieganījušies līdz kaklam LP. I V, 7.

Avots: ME III, 249

plauzgana, = blaugzna, die Schugpe; vgl. li. blùzgana "Schinn" und le. plauskas.

Avots: ME III, 328

pļe̦rgans Wid., ein Maulaffe.

Avots: ME III, 369

pluzganas, Schuppen, Schelfer Konv. ¹ 322, Brasche: pluzganas laist, sich fäseln Brasche. sakasītas lupatā pluzganiņās (Charpie) Etn. II; 147. Vgl, plauskas.

Avots: ME III, 360

pluzganuôt, schelfern Brasche.

Avots: ME III, 360

puogane (für *puogaine?), caltha palustris Mag. IV, 2, 53.

Avots: ME III, 455

‡ pus˙àizgandējiês Vank., halbverdorben: biezpiens jau p.

Avots: EH II, 330

pusragana, eine halbe Hexe: kāds puisis apprecējis meitu, kas bijuse pusragana Etn. III, 122.

Avots: ME III, 433

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

II ragana, ein Schaf mit Hörnern Nigr.; ein Käfer mit langen Hörnern C., PS.

Avots: ME III, 464

raganacs, -s, ein Hexenauge: prauli tur kâ raganacis gail Juris Brasa 169.

Avots: ME III, 464

ragane (unter ragana I 1): nom. pl. raganes BW. 32477 var.

Avots: EH II, 349

‡ raganene Roop n. FBR. XV, 151, = ragana.

Avots: EH II, 349

‡ raganêt Pas. XII, 330 (aus Bērzgale), zaubern.

Avots: EH II, 349

‡ raganiete Salis, Wainsel, = ragana I 1.

Avots: EH II, 349

‡ raganîgs, = raganisks: raganīgie uguns raksti Brigadere Daugava 1928, S. 974.

Avots: EH II, 349

raganis: auch (nom. pl. ragaņi) Tdz. 53119; ein Schimpfname Warkl.: tautiešam ragaņam BW. 7384, 1.

Avots: EH II, 349

raganis, ein Zauberer Pas. II, 52, Zaļmuiža, Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl.

Avots: ME III, 464

raganisks* R. Sk. II, 82, hexenartig.

Avots: ME III, 464

ragankauli, raganukauli (auch einzeln geschrieben; s. ragana I

2), Johannisblut, Hartheu (hypericum
L.) RKr. II, 72: ragankaulu sakaltušie kāti Sudr. E. MWM. v. J. 1895, S. 1.

Avots: ME III, 464

raganuôt, tr., zaubern, bezaubern: raganas raganuo pienu Plūd. Llv. 193. raganas skrien kaimiņuos sviestu raganuot LP. VII, 606. raganām raganuojamā reize klāt ebenda 533. Vgl. li. rãganauti "Hexerei treiben".

Avots: ME III, 464

‡ ragans Pas. VIII, 169, = raganis.

Avots: EH II, 349

raganu raganais, der Gehörnteste (der Teufel): pašuos pulksten divpadsmituos raganu raganais klāt LP. VI, 168.

Avots: ME III, 464

‡ mozgans, rötlich (?): viegli ruozgani mākuonīši Jauns. Raksti V, 138.

Avots: EH II, 393

rudgans Konv. ² 1998, rötlich, bräunlich.

Avots: ME III, 554

‡ rûgtgans ² Dobl., Hasenp., Salis, = rûgte̦ns.

Avots: EH II, 387

‡ rùsganans ² Zvirgzdine n. fbr. x, 28, ein wenig rötlich.

Avots: EH II, 389

‡ rũsganīgs Siuxt, rötlich.

Avots: EH II, 389

rusgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 563

rūsgans (geschr. phonetisch auch mit -zg-) Fest., rũsgans Rutzau, Nigr., Dunika, Salis, Drosth., Siuxt, rùsgans Wolmarshof, rùsgans ² Lis., Selsau, rũsge̦ns Ruj., rusgans Schwanb., Wid., Mar., Dond. n. FBR. V, 131, rötlich, bräunlich, rotbraun, rostfarben: rūsganais pumpurs JR. IV, 190. bē̦rzu zari ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem Aps. II, 3. zaļā spē̦ka pilnajiem pumpuriem plīst rūsganie svārciņi J. R. IV, 34. rūsgana, kâ sarūsējuse dzelzs Vēr. II, 1230. rūsgana krāsa Konv. ² 377. rūsgans suns. meži pavasarī me̦tas rusgani Mar. atguldamās mīkstās, rūsganās sūnās Apsk. v. J. 1903, S. 34. gaišs dze̦lte̦nums, kas dīgstuošās bārdas matuos pārgāja gaišā rūsganumā Latv. vgl. rūskans und ruzgs.

Avots: ME III, 573

‡ rũzganīgs Siuxt "iesārts": plaukšņas ir rūzganīgas.

Avots: EH II, 390

ruzgans: auch A.-Schwanb.

Avots: EH II, 386

ruzgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 565

rūzgans: mit ù Ramkau, mit ù ² Lubn., Zvirgzdine; baltas auga avitiņas, rūzganām kājiņām Tdz. 50663.

Avots: EH II, 390

rūzgans, s. rūsgans.

Avots: ME III, 574

sagandêt, Refl. -tiês: glums bij piens, nuo laika sagàndējies ² Sonnaxt.

Avots: EH XVI, 408

sagandêt, sagandât Schujen, tr., verderben Wid., Ermes: veselību. vai tu krūtis pa˙visam gribi sagandēt? Blaum. nāvekļi viņu pamazām sagandēja un nuovadīja kapā Druva II, 433. viņš bija sagandējis . . . asinis ebenda 440. izgaruojumi plūda viņam nāsīs un likās visu miesu sagandējam LA. iet buojā druvās sējums, guovīs sagandējas krējums ebenda. Andrēju, kuŗš . . . iznācis tūļīgs, Smilģis sagandēja galīgi Druva I, 1291. sagandāta gaļa Schujen. Refl. -tiês, sagandîtiês B. Vēstn., verderben (intr.): sagandējies ēdiens Zaravič. barības vielu sagandēšanās A. XI, 620.

Avots: ME III, 624

saganît,

1): visu dienu saganīja, visu cēlienu vienā vietā AP.; ‡

3) weidend verderben, zunichte machen:
ar zirgiem miežus saganīja Warkl. kâ tu saganīji man sìenu (labības vālus)! Frauenb. Refl. -tiês; sich auf der Weide auffüttern Kaltenbr.: luopi cieši saganījušies.

Avots: EH XVI, 408

saganît, tr.,

1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;

2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.

Avots: ME III, 624

salgans L., U., = salkans, süss, süsslich, nicht gehörig gesalzen; sal˜gans Wandsen, salˆgans Wolmarshof, Ermes, Warkl., salgans ² Salis, Ruj., süsslich (von Kartoffeln, die dem Frost ausgesetzt gewesen sind).

Avots: ME II, 671

saraganuôt: auch Perwelk.

Avots: EH XVI, 440

saraganuôt, tr., bezaubern, behexen: saraganuots svîests LP. V, 7.

Avots: ME II, 711

sãrtzilgans, rötlich blau: sārtzilganuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193.

Avots: ME III, 808

sir̃mgans: auch (vom Pierdehaar) Orellen.

Avots: EH II, 489

sir̃mgans, gräulich: kviešu lauki nav zaļi, bet sirmgani B. Vēstn.

Avots: ME III, 846

skalˆgans ² : auch Allendorf, Kand., Pilten, Pussen, Sirgen, (mit al ) Sackenhausen n. BielU., Puhren, BW. 2966 (aus Windau), 23475 var. (aus Garrosen, Gr.-Ekau, Siuxt), Suitu k. .N.e 436; rīta skalganiņi mēslienā izslaucīti BW. 13982 (aus Neuhof, Kr. Goldingen). sasprē̦gājušās rūtis nuostiprina skalganiem Birznieks-Upītis Pel. akm. stāsti (1938) 54. Ein Familienname Skalgans Plvv. I, 136 (aus Lašupe unter Luttr.).

Avots: EH II, 499

šļagans C., Ermes, Jürg., Lis., nicht straff: šļagana miesa C., Ermes. miklajās pavasarnaktīs, kad zeme vēl šļagana, slapja Bārda Zem. d. 49. e̦smu gluži šļagans (ermüdet) Jürg. tas bij šavāds truoksnis: mīksts un šļagans A. XXI, 31. šļagana dūša, flauer Mut Bers., Burtn., Lettihn, Lub., Mar. wohl mit šļ- (aus šļaugans bezogen?) aus sl- und zu an. slakr, and. slac "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 712 ff.).

Avots: ME IV, 61

I šļāgans, wässerig (von Kartoffeln) U. (in Livl. nicht gebräuchlich).

Avots: ME IV, 68

II šļāgans: š. viņš piecēlās Daugava 1933, S. 525.

Avots: EH II, 645

II šļāgans, schiaff, lose (von Stricken, auch von schlaffen Menschen) U.

Avots: ME IV, 68

sļañgans C., schlaff.

Avots: ME III, 946

slaũgans Nigr., (mit àu ²⁾ Alswig, schlaff, erschlafft: slaugans ir nuoguris un nuobē̦dājies cilvē̦ks; arī savītis stāds ir slaugans. Nebst šļaugans zu norw. slauk "schlaffer Mensch", ae. sléac, nd. slūk "schlaff", norw. sloka "faul sein" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 918

sļàugans ² "slābans" Laud.; vgl. šļaugans.

Avots: ME III, 946

šlaugans: = šļaugans 1 (mit aũ) Gramsden; schwach, kraftlos (mit àu ² ) Lubn., Odsen.

Avots: EH II, 642

šlaugans St., = šļaugans 3, zusammengeschrumpft (wie der Bauch, wenn man sich bückt). Vgl. slaugans.

Avots: ME IV, 59

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

šļaugans,

1) šlaũgans Bl., Dond., Kand., Luttringen, Nigr., Nötk., Salis, Selg., Zögenhof, šļaûgans Warkh., šļàugans ² Golg., Lis., Lubn., Sessw., Schwanb., šļaûgans ² Sessau, Wandsen, los, locker, schlaff U., Bers., Ledmannshof, Ulpisch; schlotterig Biel. n. U., Lennew.: šļaugans valgs, ein schlaffer Strick U., Lis., Salis u. a. atlaid tuo striķi drusku šļauganāki, lai kājas nespiež! Ulpisch. šļauganie zari Vēr. II, 1296. pēperkuoka luocekļi šļaugani ieslīdēja mutēs A. Brigader Daugava I, 702. luocekļi bija svabadi un šļaugani Saul. I, 78. ruokas šļaugani nuokārušās Wandsen. veseris šļaugani viņam nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) šļàugans ² Lubn., Pilda, Warkh., glatt, schlüpfrig:
šļaugans ceļš;

3) eingeschrumpft
St., Bergm. n. U.;

4) flau (= pliekans): šļàugana ² dūša Golg., Saikava;

5) zugespitzt
Ledmannshof;

6) schlank:
kumeļam šļàuganas ² kājas Saikava. - Subst. šļauganums, die Schlaffheit: sāpīgais šļauganums nuo viņas būtes bija izzudis Asp. ve̦cuma pe̦lē̦kais šļauganums Stari II, 812. Wenigstens in den Bedd. 1 und 3 - 5 nebst šļaugs zu li. slúgti "abnehmen, kleiner werden (von einer Geschwulst)" (s. Fick BB. V, 173) und le. slatigans (s. dies). Für šļaugans 2 käme auch ndl. sluiken "schleichen" (wenn mit k aus ide. g!) in Betracht.

Avots: ME IV, 65

šļe̦gans U., Ruj., Serbigal, Trik., Wolmarshof, schlaff. Wohl mit šļ- für altes sl- und nebst šlagans zu an. slakr "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713).

Avots: ME IV, 70

sļe̦ñgans Nötk., Serben, Saikava, Neuhausen, schlaft (sonst: šļe̦ngans, ļe̦ngans) Kandau, Erlaa, Sers. (in B. mit è̦n ^2), Adsel, Laud.

Avots: ME III, 946

šļe̦ñgans Frauenb., Wolmarshof, schlaff U., kraftlos: augums bij šļe̦ngans un slābs Upītis Sieviete 270. cieti nesavilkta stīga ir šļe̦ngana Grünw. Wohl mit šļ- für altes sl-; etwa als ein Kuronismus zu schwed. slinka "schlottern", dän. slunken "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 713)?

Avots: ME IV, 70

šļūgans,

1): "gurde̦ns" (mit ù ² ) Alswig; "ļe̦gans, vaļīgi sasiets" Lenzenhof;

2): "glums, slide̦ns" Meiran: visas teciņas tagad tik šļūganas; "slide̦ns, slīps" (mit ũ) Nötk.

Avots: EH II, 647

šļūgans,

1) los, schiaff, locker
Bers. šļūganām virvēm Stari II, 483;

2) "glatt (eingeseift)"
Bers. (mit û).

Avots: ME IV, 78

šluñgans Salis, = šļungans: šlungani sasiet.

Avots: ME IV, 60

šļuñgans Ruj., Salis, Wandsen, Widdrisch, (mit ùn ² ) Bers., šļungans Allend., Dickeln, Lems. n. U., šļunge̦ns, schlaff, schlotterig: kad līķis mājā stīvs nepaliek, bet stāv mīksts un šļungans, tad vēl kāds tai mājā mirs Etn. II, 138. Vgl. ļungans und šļe̦ngans.

Avots: ME IV, 74

smagana Dunika, smaganas N. Sessau, Lis., Kokn., Erlaa, Peb., Serben, Sessw., Wolmar n. U., Karls., smaganes L., Manz., das Zahnfleisch, die Gaumen: es laizu ar zuobiem, tu ar zuobu smaganām LP. V, 174. piektā vakarā smaganas saspaidāmas VII, 1257. mana mēle līp pi manāms smaganēms Manz. Post. I, 263. Doch wohl zu smadzenes.

Avots: ME III, 947, 948

smaganas PS., = smadzenes 1.

Avots: ME III, 948

šmāgans, ein Mensch, der einen langen Hals hat Bilsteinshof n. Etn. II 97; vgl. šmē̦gans; in Bauske angeblich (?) von Gänsen gebraucht (mit ã).

Avots: ME IV, 83

šmaigans, schlank Gr.-Buschh. n. U.

Avots: ME IV, 81

smalganât, fein regnen Hofzumberge n. U.: kad saka smalganāt lietutiņš Lauks. kalend. 1897, S. 4. Nebst smaldzinât, smaldzît, smildzinât, (pār)smilga, smilˆga, pãrsmelˆdžôts zu an. smalke, schw. smoik "Kleinigkeiten", s. Persson BB. XIX, 2683, Zupitza Germ. Gutt. I65.

Avots: ME III, 951

‡ smalgans Lettg. "smalks": smalgana zeme.

Avots: EH II, 533

šmaũgans AP., Bauske, C., Siuxt, (mit àu ²⁾ Bers., Golg., Meiran, Pilda, Saikava, Schwanb., Selsau, Warkh., = šmaugs Wessen: šmaugana lapsa. šmauganiem zariem Wid., JR. V, 122. kâ klinšu radzes asumi, tās krūts tik šmaugana Zalktis. apbrīnuot... šmaũganuo šūpuošanuos Janš. Paipala 25. šmàugana ² (geschmeidig, elastisch) rīkste Schwanb.

Avots: ME IV, 82

šmè̦gans ² Gr.-Buschhof, jem. mit langem Hals.

Avots: ME IV, 84

sme̦lgana "?" : viņš man ne sme̦lganas nenuovē̦l Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 957

sme̦lganât, fein regnen, rieseln: lietus, krusa sme̦lganā Alksn.-Zund.; vgl. smalganât.

Avots: ME III, 957

šmūgans, geschmeidig (?): lai es augu tik šmūgana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711, 2 var.

Avots: EH II, 650

‡ smulˆgans ² Luttr. "brünett" (?).

Avots: EH II, 540

smulgans Spiess n. U., (mit ul ) Nigr., smulgs, schlank, schmächtig: smulgana priede Baldohn n. U. smuganāks zirgs nekâ brāļiem Lautb. smulgans ("schmuck und glatt, weder feist, noch mager") luops Deg. smulgās dienvidnieces Leijerk. I, 143. Wohl zur Wurzel von smilga (s. dies); s. Persson Beitr. 489 und Fick Wrtb. III ⁴ , 528.

Avots: ME III, 969

šmul˜gans, = smulgans, "glatt, gelenkig, dünn" Gr.-Sess.: šm. cilvē̦ks, zirgs. šmulgana (gludi nuoglausta) galviņa Schibbenhof.

Avots: ME IV, 86

‡ I spalˆgans Sessw., Skaista, (mit alˆ ² ) Schwitten, (mit al˜ ) Zögenhof, hell tönend, schrill: s. kliedziens.

Avots: EH II, 545

‡ II spalˆgans Warkl., (mit al˜ ) Bauske, glatt, schlüpfrig; spàlgans ² ("?") sniegs Lubn.

Avots: EH II, 545

spieganas, eine Art kleiner Pfeife, bestehend aus einem Holzklötzchen mit einem Schlitz, in welchen ein Grashalm od. ein feines Birkenrindenhäutchen geklemmt ist Bielenstein Holzb. 720. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1005

spĩgana C., PS., Wolm., Salisb., spìgana ² Prl., spīgana U., Adsel, spîgane Karls., spīgans U., spīgaina Etn. III, 40; LP. VII, 534, spīganiete, eine Lufterscheinung U.; ein Drache U.; eine Hexe U., Adsel; ein Irrlicht Dr.; eine heidnische Göttin U.: dažuos viduos raganas . . . sauc par. .. spīganām Etn. III, 21. raganām bijušas arī kalpuones - spīganas LP. VI, 56. spīganiete reiz de̦vuse savam puišam pa gaisu braukt Etn. III, 76. spīganās (-nuos) iet (jāt), zur Hexerei ausziehn, hexen: tā sieva iet spīganuos, hat mit Hexerei zu tun U. Jāņuos gājuši . . . spīganuos LP. VII, 534. uz tē̦va bišu kuoku kuopā jājušas spīganās V, 22. Zu spĩgulis, s. Leskien Abl. 345, Prellwitz Wrtb.2 484, Zupitza Germ. Gutt. 162.

Avots: ME III, 1002

‡ spīganîgs "?": viņš jutās vēl muodrāks un spīganīgāks Ciema spīg. 262.

Avots: EH II, 553

spīganis, s. spīgainis 1.

Avots: ME III, 1002

spīgans, s. spīgana.

Avots: ME III, 1002

spilˆgans Warkl., schillernd, glänzend Le. Gr. § 141 b.

Avots: ME III, 995

spir̃gans Dond., Bershof, Nötk., frisch, munter; erfrischend, erquickend: spirgans sārtums Baltpurviņš I, 133. spirgans . . . spē̦ks Jaunības dzeja 90. dzīves dvaša spirgana Akurater Astras 39. gaismas spirganu malku MWM. X, 249. spir̃gans vējš Jürg.; ziemlich frisch (mit ir̃ ) Salis, Widdrisch, Wandsen.

Avots: ME III, 999

spre̦gans,

1) spröde
U.;

2) munter, frisch
Dond.; heftig, hitzig U.: spre̦gans zē̦ns Dond. spre̦ganas acis ebenda. spre̦gana meita, ein fröhliches, munteres Mädchen Dünsb. spre̦gans zirgs, ein munteres, fix gehendes Pferd ders. Vgl. die Notiz zu sprâgt.

Avots: ME III, 1016

sprē̦gans: hinter "Blaum" ME. III, 1017 einzuschalten "Balt. V. 1890, № 95".

Avots: EH II, 558

sprē̦gans,

1) spröde:
kur agrāk dzirdēja sprē̦ganuo, pacietuo lībiešu tautas mēli Fr. Kārkluvalks Mūsu dzimt. 86;

2) sehr kalt:
laiks bija sprē̦gans Blaum.;

3) sprühend, temperamentvoll:
sprē̦gana meita Lautb. sprē̦gani zirgi RKr. VI, 89. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprigans: atdzīvuojas kâ nuovītusi puķe pēc spriganas ("?") lietus šalts Daugava 1939, S. 909; "dūšīgs; veikls" AP.; "spirgts, muodrs, čakls" Bers.

Avots: EH II, 559

sprigans Wid., sprühend; frisch, munter, gewandt Bers.: acis bij vare̦n spriganas Krišs Laksts 62. ļuoti sprigans sievišķis Schibbenhof. māte vēl sprigana sieva Latv. saimniece kļuva daudz spriganāka Jauns. III, 75. kas par spriganu, atjautīgu, gudru . . . bē̦rnu! A. Brigader Daugava I, 700. tādai vajaga būt dzīvei: asai un spriganai kâ rapieŗa asmenim A. v. J. 1904, S. 950.

Avots: ME III, 1019

spul˜gans Nigr., Bauske, (mit ùl ) C., schillernd (von Zeugen) U., glänzend (von Metallen) U. Subst. spulganums LKVv., heller Glanz.

Avots: ME III, 1028

‡ spurgana, ein Hopfenköpfchen: apieņu spurganas Ceļi VIII, 356.

Avots: EH II, 564

‡ stagana Warkl., ein Heuhaufen; aus r. стог . le. gabana dass.?

Avots: EH II, 567

stāgane, = stāģene; es nabaga sērdienīte gul[u] ar puisi stāganē (Var.; stāģenē, pe̦lūdē) BW. 5205 var.

Avots: ME III, 1050

‡ stàigans ² Warkl., = stàigns 1.

Avots: EH II, 568

stîgans: stîgans ² piens Salis.

Avots: EH II, 582

stîgans AP., Lös., Erlaa, Kastran, stîgans ² Zögenhof, stîgans ² Sussikas, zähflüssig: me̦dus ir stīgans.

Avots: ME IV, 1075

stragana: kann in Dond. mit stragna formell identisch sein (stragan < stragna).

Avots: EH II, 584

stragana, ein Sumpf, da man einsinkt Dond. n. U.

Avots: ME IV, 1080

‡ stragans Pussen, = stragns.

Avots: EH II, 584

strāgan's, eine Stelle, wo man einschiesst Angermünde; vgl. stragana.

Avots: ME IV, 1084

*stringana od. *stringans "?": lai tie spuoži dālderīši nenuogrimtu stringanā Plūd. Llv. 135; nicht zuverlässig!

Avots: ME IV, 1090

šulgans (?), krank, erkrankt Alksnis-Zundulis: šulganas acis, kranke (auch: schläfrige) Augen, Vgl. žulgans.

Avots: ME IV, 106

‡ II šulgans "drē̦gns, mitrs, slapjš": š. apavs Domopol, (mit ùl ² ; "auch: žùlgans ² ") Meiran; šùlganas ² drēbes Holmhof. Hierher wohl auch šulgans (ME. IV, 106).

Avots: EH II, 657

švagani Ar., Adv., = čagani, lose, locker.

Avots: ME IV, 113

tagan: auch Borchow, Gr.-Buschh., Lubn., Perkunen, Skaista, Warkl., (n. FBR. XIV, 86) Wainsel.

Avots: EH II, 663

tagan, s. unter tagad.

Avots: ME IV, 123

‡ teļnags Salis, jem. mit schwachen Händen, der etwas nicht fest halten kann.

Avots: EH II, 675

tùmšzàļgans, dunkel grünlich: tumš zaļganām sūnām Janš. Bandavā II, 166.

Avots: ME IV, 264

I uzgandêt, beschmutzend draufgiessen oder -schütten: kuo tas te ir uzgandējis uz galda? Bauske.

Avots: ME IV, 331

II uzgañdêt "(hin)aufheben": uzgandēt sìenu uz kūts augšas Seyershof.

Avots: ME IV, 331

uzganît, Refl. -tiês: jūsu sirdis ir uzganījušās uz kaujamuo dienu Rainis Dz. un d. III ² , 408.

Avots: EH II, 722

uzganît,

1) hütend, weidend (hin)auftreiben, drauftreiben:
gans uzganījis luopus uz mana ābuoliņa lauka Dunika;

2) über eine gewisse Frist hinaus hüten, weiden
(perfektiv): vajadzēs guovis vēl uzganīt Bauske;

3) "irgendwo Weiderecht haben"
(?) Wid. Refl. -tiês, weidend (intr.) sich auffüttern, fett werden: guovs uzganījusies Warkl.

Avots: ME IV, 331

uzganuos iet, an Stelle eines andern od. dem Hirten als Hilfe zur Hütung gehn Bers.

Avots: ME IV, 331

‡ vāgana Lng. (unter bļuoda), eine grosse Schüssel. Durch (oder nebst?) li. vogõnė aus wr. ваган "Schüssel".

Avots: EH II, 761

valˆgans: auch AP., Linden in Kurl., Skaista, (mit alˆ ² ) Iw., (mit "al˜") Ekau, Grünw. Subst. valganums: auch (mit àl ² ) Sonnaxt.

Avots: EH II, 752

valˆgans Arrasch, C., Golg., Jürg., Kr., PS., Schwanb., Sessw., vàlgans AP., Schujen, valgans Dunika, Pankelhof, Schrunden, Segewold, Wandsen, Widdrisch, vàlgans ² Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, Saikava, Sessw., Zwirdzine, valˆgans ² Bauske, Gold., Mitau, Riga, feucht U., Spr., Vit., Lubn., N.-Peb., Serben, Zaļmuiža, vàlgins ² Kl.: valganas actiņas Austr. kal. 1893, S. 43. valgans vakara vējiņš Purap. Kkt. 4. zeme vēl ir diezgan valgana Sessw.-Subst. valganums, die Feuchtigkeit U., Spr.: nezâles dažreiz mazajam stādam uztur vajadzīguo valganumu Ar. Krišj. Valdem. 1. Zu valgs II.

Avots: ME IV, 453

vargana(s), s. vargans I.

Avots: ME IV, 478

vargana(s), s. vargans I.

Avots: ME IV, 478

varganât, -ãju U., auf der Maultrommel spielen.

Avots: ME IV, 478

varganes: auch Pilda.

Avots: EH II, 757

varganes, s. vargans I.

Avots: ME IV, 478

I vargans,

1) vargans Golg., Plur, varganes Zvirgzdine, vàrgani ² Warkl., Vidsmuiža, var̂gani Zvirgzdine, die Orgel
(in Golg. nur von der Orgel in der katholischen Kirche gesagt): jie sakāpe uz vargānu (acc. s., oder gen. pl.?) Pas. III, 450; vargans Meiran, Plur. var̂gàni ² Oknist, die Harmonika (in Oknist scherzweise gesagt); vargana U., vargans U., die Maultrommel; vargana U., vargans L., U., das Brummeisen; varganas Bers., ein schlechtes Musikinstrument;

2) "čīkstuoša mūzika" Bers. Nebst li. vargõnai "Orgel" zunächst aus dem Slavischen (vgl. wruss. варгáн(ы) "Orgel" und r. варгáн "Maultrommel").

Avots: ME IV, 478