Paplašinātā meklēšana

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, ‡

2) einen lauten Knall hervorbringend zufallen machen, betäuben:
ar šaudīšanu a. kam ausis.

Avots: EH I, 10

àizblĩkšķinât, - kšinât, tr., intr., knallend wegschnellen: šauj irbju pulkā iekšā un aizblīkšina gar,ām, schiesst vorüber MWM. VII, 237. K.

Avots: ME I, 19

àizlìkuôt, in nicht gerader Richtung, einen Bogen machend gehen: vecis aizlīkuoja Ješkam priekšā Dok. A. 24.

Avots: ME I, 37

‡ I àizlìkt sich vor etwas krümmend (biegend, beugend), es verdecken: zars aizlīcis luogam priekšā.

Avots: EH I, 37

‡ II àizlīkt Golg., = ‡ àizlīgt 2.

Avots: EH I, 37

àizlìkumuôt, in Krümmungen, im Zickzack weg-, dahingehen: pār viņa galvu bij nupat zibins aizlīkumuojis Laps.

Avots: ME I, 37

‡ àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49

aplìk: auch (mit ì ² ) Baltinov n. FBR. XI, 135, Borchow n. FBR. XIII, 30, Cibla, Pilda, Skaista, Zaļmuiža,

1) auch Kaltenbr., Saikava: a. ap e̦zaru jāiet Lubn. n. BielU. apdzēs guni aplīk! Ulanowska Lotysze 9, lösche das Feuer aus!

2): lauki nestiepjas vis diezkur... pruojām,... bet visi a. mājām vien Janš. Dzimtene ² III, 126.

Avots: EH I, 99

aplìk, aplìkam Ruj., aplìku, aplìkus, aplīki, aplìkš (li. apliñk, apliñkui, zu lènkt),

1) Adv., umher, mit einem Bogen herum, mit Umwegen, herum, um
(st. schriftle. apkārt): neej taisni, ej aplīk Lasd. griez aplīki, griez aplīki, bāliņ, savu kumeliņu BW. 13970; aplīk, auch aplīku runāt, mit Umwegen reden. māsa tik ilgi aplīkus runājuse, kamē̦r izvilkuse nuoslē̦pumu LP. IV, 53. viņš man tuo aplīkš pamācīja Mar. A. XV, 105;

2) Präp. mit Acc., st. schriftle. ap, um:
aplīk kalnu saule te̦k Etn. II, 81.

Avots: ME I, 102

aplìkšus, aplìkšu runāt Ruj., mit Umschweif reden; s. aplīk, aplinkām.

Avots: ME I, 102

aplìkt, intr., inch., sich umbiegen: kuŗu naglu sit, tā aplīkst A. XX, 76. Refl. -tiês; aplīkusies uz auss labi nuorāva krācienu Vīt. 63.

Avots: ME I, 102

aplìkumuôt, eine Krümmung, einen Umweg machen.

Avots: ME I, 102

aplìkums, Krümmung, Umweg. ar aplīkumu jautāt, nicht gerade auf das Ziel losgehend, sondern mit Umschweifen fragen [zu aplìk].

Avots: ME I, 102

apslìkt: von einer Uberschwemmung eingeschlossen werden BielU.

Avots: EH I, 114

apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.

Avots: ME I, 123

‡ atblĩkšêt Segew., dumpf widerhallen.

Avots: EH I, 135

‡ atlìkt (li. atliñkti), sich zurückbiegen: atlīcis, zurückgebogen, abklaffend Segewold. kuokam zars atlīcis Bauske u. a.

Avots: EH I, 154

‡ atplìksnît ² Salkava, = atplaikšķîtiês: saule atplīksnīja, un viss dabā kļuva jauks.

Avots: EH I, 159

atslĩkt (unter atslĩgt): mit î Wolm. u. a.

Avots: EH I, 168

‡ blìkas ² (gespr. mit èi ² ) sist Bērzgale, = ‡ blikatas sist.

Avots: EH I, 230

‡ blìkât ² Bērzgale, Warkl., = ‡ blikatât.

Avots: EH I, 230

‡ blīkavât (gespr. mit ei) Bērzgale, = ‡ blikatât.

Avots: EH I, 230

blĩkš, blĩks, ein onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung eines mit einem Lärm verbundenen Schlages, Falles, Flintenschusses: blīks! drāžu (pīlēm ar bisi) virsū A. XX, 722. blīkš, blākš! vējš airauj smagās piedarba durvis JR. IV, 70.

Avots: ME I, 316

blĩkšêt,

1): lietus līst, ka blìkš ² vien Linden; ‡

2) leeres Zeug schwatzen
C.: kuo tu tur nu blīkši! tur jau nav ne vārda patiesības.

Avots: EH I, 230

blĩkšêt [PS.], blĩkšķêt, blĩkstêt, auch bļĩkstêt Ahs., bļĩkšķēt, -šu, -šķu, -stu, -ēju, intr., knallen, krachen, schallen, poltern: šauj, ka bļīkst. īsta meita mazgā pirts namiņā drēbes, lai bļīkst LP. V, 296. pašā pusvārdā blīkšķēja pliķis pa ausi Kaudz. M. 26. ūdens lijis silēs, ka blīkšķējis vien LP. VI, 55. blīkš, kâ kad lubas sistu.

Avots: ME I, 316

blĩkšis, blīkšķis, der Schall, Lärm: kad tik man ausis vien neaizkrīt nuo lielā blīkša! Vīt. 36; der Lärmmacher, die

Avots: ME I, 316

blīkšķēties, beim Fallen einen Lärm hervorbringen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, blīkšķējās BW. 30506 var.

Avots: ME I, 316

‡ blīkšķiens, = brĩkšis: bija... dzirdami... blīkšķieni un rībieni Janš. Bandavā III ² , 201.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât: auch (mit ì ² ) Saikava.

Avots: EH I, 230

blĩkšķinât, blīkšinât, knallen, schallen, wohl auch fact.: knallen, schallen machen: spārniem blīkšinādamas vārnas izceļas nuo eglēm A. UP. Nemiers 75.

Avots: ME I, 316

‡ blìkšķins ² Saikava "kas blīkšķinä: kuo tu tur blīkšķini vienā gabalā kâ b.?

Avots: EH I, 230

blĩksne s. blìgzne 1.

Avots: ME I, 316

‡ ielìkans ² Liepna, = iẽlìks.

Avots: EH I, 527

ìelīkât, ìelīkuôt, ìelīkņuôt, ìelīķêt, intr., krumm, gebrückt hereinkommen, hineingehen: līka, līka dē̦lu māte ielīkņuoja istabā BW. 23316, 5; 23516, 1.

Avots: ME II, 39

[ìelìkne ² Mar., eine kleine, schmale Niederung; eine kleine Wiese zwischen Äckern.]

Avots: ME II, 39

iẽlĩks: ar tādām ielīki gaŗām ... spalvām Janš. Līgava II, 167.

Avots: EH I, 527

iẽlìks, ein wenig krumm: ielīks de̦guns.

Avots: ME II, 39

‡ ielīksme, die Freude, Fröhlichkeit, Heiterktit: sle̦pe̦nuo ielīksmi, kādu saceļ jaunu pārdzīvuojumu gaidas Brigadere Daugava 1928, S. 147.

Avots: EH I, 527

ìenlìksminât, ìelìksmuôt, tr., erheitern, erfreuen, ergötzen: man citas, jaundzimušas dzīves pausma ar svē̦tām šausmām sirdi ielīksmuo Asp. kas tad tevi tā iedūšinājis un ielīksminājis? Janš. Refl. ìelìksmuôtiês, sich ergötzen, in Entzücken geraten: ar viņas mīlestību ielīksmuojies vienmē̦r Sal. Spr. 5, 19. tē̦li, par kuŗiem svē̦ti ielīksmuojas dvēsele Vēr. II, 668.

Avots: ME II, 39

ìelìksmuôt (unter ieliksminât ), Refl. -tiês: schon LLD. II, 9.

Avots: EH I, 527

‡ ielīksne Sessw., eine sumpfige Stelle: tur tāda ie., ka zirgam jāmūk (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 527

ielīksnis, niedriges, nasses Land L. [Wohl zu ìelikt.]

Avots: ME II, 39

ìelìkt,

1) sich einbiegen, sich krümmen, eingebogen werden:
klētī grīda ielīkusi BW. 7731. man ielīka zemes kārta, ar tautieti runājuot 9401. tuo satrieca kâ ielīkušu mūri Psalm 62, 4;

2) sich hineinbiegen:
ielīkusi dravnieka sētiņa BW. 12442.

Avots: ME II, 39

‡ II ìelīkt,

1) = ielīgt 1 Dunika: Anete ielīka Kaplūžuos Frauenb.;

2) als Mieter aufnehmen:
ielīka tādu naudenieku tai rūmē Dunika, Frauenb., Salis, Wandsen.

Avots: EH I, 527

ielìkums, Eingebogenes, die Biegung, Bucht: upes ielīkums Kaudz. M.

Avots: ME II, 39

ìeslìkt, ìeslĩkt Ahs., auch ìeslīgt Spr., Plūd.,

1) intr., einsinken:
klētī grīda ieslīkusi BW. 7731. man ieslīka māla kalni 14922, 1;

2) versinken:
pats ieslīcis dzē̦rumā un bezbēdībā Aps.

Avots: ME II, 67

izlìkuôt, intr. hinaus-, herausgehen viņš izlīkuoja ārā Dok. A.

Kļūdu labojums:
intr. hinaus-, herausgehen = izlīkât BW. 23516, intr., gebückt hinausgehen

Avots: ME I, 765

izlìksmuôtiês, sich zur Genüge ergötzen, frölich sein: nu labi izlīksmuojāmies.

Avots: ME I, 764

[izlīkt (li. išliñkti), sich verbiegen, krumm werden Wid.]

Avots: ME I, 764

‡ I izlīkt Dunika (mit ĩ ), Kaltenbr., = izlīgt; beilegen Segew.: tuo strīdu mēs paši izlîkām ² .

Avots: EH I, 463

izlìkumuôt ‡

2) Krümmungen machend eine Zeitlang hin und her laufen (gehen)
Frauenb.

Avots: EH I, 463

izlìkumuôt, tr., krumm, schlängelig ziehen: izlīkumuota sila mala MWM. X, 3. Refl. - tiês, sich krümmen: zari dažādi izlīkumuojas Latv.

Avots: ME I, 764, 765

izlìkums, die Krümmung, Schlangenwindeng: straumes dažāduos izlīkumuos MWM. X, 520.

Avots: ME I, 764

‡ izplīkšêt, sich verziehen: kuri (dūmi) uz vietas izplīkš ... gaisā bez uosmes P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 473

[izplìkšķêt ² Kl., ausregnend sich verziehen od. vergehen: mākuoņi izplīkšķ.]

Avots: ME I, 783

‡ izplīkšķinâtiês; eine Zeitlang (mit einer Peitsche) knallen: gana izplīkšķinājies, viņš savicina pātagu at pakaļ ap kātu Janš. Dzimtene III ² , 119:

Avots: EH I, 473

[* izplīksnêt (erschlossen aus ostle. izpleiksnēt Biržgalis; oder mit altem ei?), intr., auslöschen.]

Avots: ME I, 783

izplīkt, intr., ruiniert werden, zu grunde gehen: izplīkuši saimnieki Nerft.

Avots: ME I, 783

izslìkt,

3): schlaff werden (von Schnüren, Stricken):
aukla izslīkst Auleja. kad valgs izslīkst, tad iegrìež vairāk griezumus iekšā; tad tas paliek stingrāks Seyershof; ‡

4) im Wasser untergehen, vor Nässe ganz verderben
(intr.), dābuols smagi izslīcis: iļģi ūdins stāvēja virsā Kaltenbr. labība mālainuos tīrumuos slapjās vasarās izslīkusi K. Jürgens Mana vectēva nuostāsti 37.

Avots: EH I, 481

izslìkt (li. išsliñkti "herauskriechen"),

1) sich niederlassen, hinfallen:
tē̦vs un māte tâ raudājuši, ka gar zemi izslīkuši LP. VI, 317;

2) heraus -, hinausfallen:
sievietēm, mīļuo viesi gaiduot, gan+drīz vai acis izslīkst B. Vēstn. acis izslīkušuas skatuoties, haben sich die Augen ausgesehen Spr.;

[3) beim Gebrauch sich ausweiten, ausdehnen (von Kleidern und Säcken)
Welonen u. a.]

Avots: ME I, 800

‡ klĩkãjis Frauenb., ein Schimpfname. Aus *klīvkājis?

Avots: EH I, 619

‡ klĩkât PlKur., im Walde aus vollem Halse schreien.

Avots: EH I, 619

lìk, eine verkürzte Form vom liks, krumm, zur Verstärkung von lìkums gebraucht: līk līku līkumiem sētiņu daru BW. 1558.

Avots: ME II, 484

lìka, Adv., in Verbindung mit luoks, krumm, sich schlängelnd: līka luoks upe te̦k BW. 30986. mēs dzīsim līka luokus par lielu tīrumu, wir werden krumme Furchen (?) ziehen 28059.

Avots: ME II, 485

‡ lîkadrẽbe ² AP., = rìka drẽbe (s. unter rìks 4). Dissimitiert.

Avots: EH I, 748

‡ līkadža Tdz. 46388, = lìkaža?

Avots: EH I, 748

lìkainis,

1) ein krummes Holz zur Erweiterung des Schlittens;
vgl. lìkãns 3;

2) ein Tuch, das den Frauen um den Kopf gewunden wurde.
Zu lìks.

Avots: ME II, 485

‡ lîkans ² AP., ein wenig krumm: tīri laba balka, tik drusku līkana Heidenfeld; lìkana ² ("?") izkapts Heidenfeld; iet saliecies gluži l. AP. lìkans ² "?" Zvirgzdine n. FBR. X, 28; līkani (mit ā zu lesen?) "āža kuoki" BielU. (vgl. lìkãns 4); pajem tu visus divpadsmit ērzeļus; sēsties līkonam (mit o = uo < ā? vgl. lìkãns) mugurā (viens ērzelis bija līku muguru)! Pas. VI, 467 (aus Domopol).

Avots: EH I, 748

lìkãns,

4): aužuot lietuo četrus lîkãnus ² (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡

5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡

6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.

Avots: EH I, 748

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

‡ *līkapi, = lĩkaũps: dzēra līkapiņus BW. 20929 (aus Lettihn).

Avots: EH I, 748

lìkastĩtis, der Krummschwänzige, Beiname der Katze: šķic, incīt, līkastīt BW. 7178.

Avots: ME II, 485

lìkât: auch (in gebückter Stellung sich beschäftigen) Bērzgale, Heidenfeld (mit ì ² ), Hasenp., Schwitten (mit î ² ): puisis... līkā pa rudziem Pas. XV, 173, kuo šī tur līkājuot 240. Refl. -tiês: auch (mit ì). C., (mit î ² ) AP.

Avots: EH I, 748

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485

līkaupas (unter lĩkaũps), ‡

2) ehemals eine gewisse Hochzeitszeremonie
Grob.

Avots: EH I, 748

lĩkaũps, lĩkuopa, lĩkuops, auch līkapa, gew. Plur., [lĩkaũpi PS. ], der Leihkauf, der Schmaus nach einem Handel: viņš nevaruot izturēt ar tām mūžīgām līkapām Wilibald. citu gadu šādu laiku dzersim bikšu līkaupiņas (Var.: līkaupiņu) BW. 25001. vai es miju, vai pārdevu, lūgšu tevi līkaupuos 30052. drīz vien iznāca līkuopas A. XIII, 952. cik aiziet nuo jūsu puses līkuopuos? Kaudz. M. de̦ramdienas sauc Kandavā par līkuopiem jeb līkapiem Etn. III, 170. uz līkaupiem iztukšuoja dažas glāzītes BW. III, 1, 10. [kuo duosi līkuopā U., was gibst du als Zugabe zum Trinken? - Aus mnd. lī(t)kōp. ]

Avots: ME II, 485

lìkaža [C., PS., N. - Peb., Warkh. ], die Krumme, die Bucklige: kūkaža gāja ciemiņā, līkažiņa (līkašiņa BWp. 2155, ein Druckfehler) pavadīja. līka, līka vīra māte kâ ve̦cā līkažiņa BW. 23316, 10. līkuožiņa [? ] BWp. 2727, dial. für līkažiņa. lîkaža ² [Lautb. ], Beiname der Schlange. [lîkaža ² Schwitten "eine, die es allen recht machen will."]

Avots: ME II, 485

lìkde̦gunis, der Krummnasige: līkde̦gunis tiesu sveŗ od. spriež (Rätsel: der Besumer). kas tā tāda līkde̦gune sēd pie mana bāleliņa? BW. 21231.

Avots: ME II, 485

lìki lùoči, līki luoču, lìkluoču Stari II, 554, lìki lùoki, lìku luoki, lìkum lùoki, lìkus lùokus, sich schlängelnd, in Schlangenwindungen: tec, upīte, līkus luokus (Var.: līki luoki, līku luoku, līkum luoki) I BW. 26366; 26377. līki luoči (luoču 13241) upe te̦k 13446, 1.

Avots: ME II, 485

‡ līkiski,

1) "?": (kambariņš) apbēvē̦ts l. ap vienu mājas pusi Kaudz. R. Burtnieks 1934, S. 865;

2) l. iet Heidenfeld "gebückt gehen".

Avots: EH I, 748

lìkkãjaîns, krummbeinig, säbelbeinig: līkkājaini bē̦rni MWM. VI, 144.

Avots: ME II, 485

lìkkãjis, der Krummbeinig, säbelbeinig: līkkāji lāči MWM. VIII, 217.

Avots: ME II, 485

‡ līkkuocis,

1) = lìkainis 1 Kaltenbr. (mit ì ² );

2) ein gewisser Bestandteil des Webstuhls
(mit î ² ) AP.: līkkuoči ir mazi, līki kuociņi starp ripiņām un nītīm un de̦r nīšu cilāšanai; līkkuoča gals ar saitīti piestiprināts pie savas nīts.

Avots: EH I, 748

[līkluoču ceļš Leijerk. II, 190, ein sich schlängelnder Weg. ]

Avots: ME II, 485

‡ līklupats Pas. VIII, 464, = rīka lupats (s. unter rìks 4). Assimiliert.

Avots: EH I, 748

līkme: Unglück "Bērzmuiža".

Avots: EH I, 748

līkme [? ] Etn. III, 142, LP. VII, 668, [Mar. ], = lēkme.

Avots: ME II, 485

lìkmuguris, der Bucklige, einen krummen Rücken Habende: dē̦lu māte, līkmugure BW. 23615.

Avots: ME II, 485

‡ līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).

Avots: EH I, 749

lìknadzĩtis: das Zitat aus BW. 8182 (ME. II, 485) ist zu streichen.

Avots: EH I, 748

lìknadzĩtis, der Krummkrallige, Krummfingrige: vanadziņ, līknadzīti, nelaidies vis pruojām! LP. II, 44. saimniece līknadzīte BW. 8182.

Avots: ME II, 485

‡ lìknaģĩtis, = lìknadzĩtis: saiminiece līknaģĩte BW. 8182.

Avots: EH I, 748

‡ lĩknājs Ermes, = līksmanis.

Avots: EH I, 748

‡ līkņājs, = ‡ līkņa: vietām ir tāds l., ka līguojas un šūpuojas uz visām pusēm Janš. Līgava I, 326.

Avots: EH I, 749

lìknât, -ãju Spr., gew. lìkņâtiês, -ãjuôs, lìkņuôtiês [Salisb., Erlaa, Kokn. n. U. ], sich bücken, ducken, in gebückter Stellung sich zu schaffen machen: sākumā viņš cītīgi līkņāja, bet tâ kâ uogu ne+˙cik nebija, tad drīz vien vīram apnika Latv. tas sāka līkņāties ao luopu silēm MWM. VIII, 592. dažās (bedrēs) vēl līķņāja cilvē̦ki un kasās aiz˙vien dziļāk Latv., [Mar. ].

Avots: ME II, 485

lìkņât: Augustam līkņājuot pie akas Azand. 131.

Avots: EH I, 749

‡ līkne (Neologismus?), die Kurve: nuoliec gaismas starus nuo ... taisnā ceļa, liek tiem aprakstīt (sic!) zināmu līkni Veselis Daugava 1934, S. 1068.

Avots: EH I, 749

‡ lĩknis Ermes, = līksmanis.

Avots: EH I, 749

lìknĩte, das Tal, die Niederung - vieta starp diviem uzkalniņiem RKr. XV, 124. [Zu lìkt. ]

Avots: ME II, 485

‡ *līkņuôt, zu erschliessen aus ìelĩkņuôt (unter ìelīlât).

Avots: EH I, 749

lìkuonis, ein schiefgewachsener Mensch Biel., E.

Avots: ME II, 488

lĩkuopa (unter līkaũps): man zīmīte rādīja., svē̦ta rīta līkuopās: pušam griezti līgti cimdi, lauzts laulāts gredzentiņš BW. 18168.

Avots: EH I, 750

lĩkuops: līkuôpi ² Salisb.; es dzirdēju kaimiņuos līkuopiņus sasaucam: ... nezināju, vai tie pirka, vai izdeva BW. 13654, 1.

Avots: EH I, 750

lĩkuops, s. lĩkaũps.

Avots: ME II, 488

lìkuôt [li. linkuoti: linkuo dirsių̄, varpos Jūšk., SvD. № 37, 2 ],

1) = lìkņât: pie bitēm redzēja līkuojam ve̦cuo tē̦vu;

2) Absprünge, Haken machen:
zaķis aizluoba ap kuokiem līkuodams LP.

Avots: ME II, 488

lìkplecĩte, die Krummschultrige, Beiname der Krähe VL.

Avots: ME II, 485

lìkradzis: lìkradze ² Auleja, Name einer krummhörnigen Kuh.

Avots: EH I, 749

lìkradzis, lìkraģis, der krumme Hörner Habende, der Krummhörnige, Beiname der Ziege und der Kuh: kaziņ, mana līkradzīte! BW. 29109. guosniņ, mana līkraģīte! (Var.: līkradzīte) BW. 29499. viņš virsū brāžas reiz aunam, ve̦cam līkradžam Seif. III, 110. lìkragu aunelis, ein krummhörniger Widder LP. I, 15.

Avots: ME II, 486

lìkraģis (unter lìkradzis); Demin. līkraģelis Brigadere Dievs, daba, darbs 244; tie dzina līkraģus un platpierus Dünsb. Od. 152 citām sievām smuki vīri, man tik tāds līkraģītis Tdz. 49130.

Avots: EH I, 749

lìks: (tiesnesim) ir ne duomāt nevaruot tuvuoties pa līkiem (fig.) ceļiem Janš. Dzimtene V, 137, viņš pametis līku kāju Jürg., er ist heimlich weggegangen, um sich zu amüsieren (zu zechen u. ä.).

Avots: EH I, 749

lìks (vgl. li. linkus "beigsam"), krumm: līks de̦guns, kuoks. saimenieka bērniņiem visiem līkas muguriņas BW. 2181. kungs smejas, līks palikdams LP. I, 155. līks kâ āža rags. viņš aiziet pie tiesas ar līku padusi, er geht zum Gericht, Gaben zur Bestechnung mit sich bringend. ne visiem ir līkas paduses A. XX, 806. [acis paliek līkas Bērs., werden schläfrig. ]

Avots: ME II, 486

[I līkša "eine Gebärde, so sich stellet" Lng., Für. I. ]

Avots: ME II, 487

[II līkša "Jubel, Fröhlichkeit": tur bij liela līkša Tirsen. ]

Avots: ME II, 487

lìksma, lìksme, lìksmĩba (li. linksmỹbė),

die Freude, Fröhlinchkeit [līksme Rainis VI, 412 ]: kur tautās tāda līksma, kâ manuos bāliņuos BW. 1187. aizkrāšņa bē̦rniem, tiem laba līksma BWp. 977. šuogad līksma, citu gadu baltajuos bāliņuos; tai trešā gadiņā še es līksmu neturēšu BW. 3582. [liela līksma uznāca Bers. ] parādiet, sveši ļaudis, kāda jūsu līksme bij! BW. 24156. dzīvuot vienā līksmībā LP. III, 85. prieki, manas līksmībiņas, pavadiet celiņā! BW. 17854, 6;

[2) Erholung, Ruhe
Bergm. n. U.: līksmes pēc, der Ruhe wegen. ] saule iet līksmītē, die Sonne geht unter [Ruj. n. U. ], Mag. XX, 3, 69. [Zur Bed. 2 vgl. auch acis paliek lìkas ² Bers., die Augen schicken sich an zusammenzufallen (zum Schlaf). ]

Avots: ME II, 486

[līksmaina od. līkšmaina (Adjektiv) vieta Kosenhof, = līksmanis. ]

Avots: ME II, 486

līksmanis Sessw., [lĩksmenis Jürg. ], liksmenis Sinolen, līksminis Trik. n. U., eine moorige, schwankende Sumpfstelle, sumpfiger, schwankender Seerand: e̦ze̦ra līksmanis ir e̦ze̦ra mala, kuŗa līguojas un zem kuŗas ir ūdens un ļuoti mīksta dūņa. [Wohl zu līguôt; vgl. lĩguotne

1. ]

Avots: ME II, 486

lìksme (unter lìksma): smeldzīgās līksmes Veselis Daugava 1936, S. 931. dziesmītēm, līksmītēm sev lūkuoju līgaviņu BW. 589, 2, es uzaugu bāliņuos līksmītēs (Var.: lustītēs), spēlītēs 23972, 5.

Avots: EH I, 749

lĩksmenis (unter līksmanis): auch (mit ì ² ) Heidenfeld.

Avots: EH I, 749

lĩksmi, das Gelenk, Kniegelenk: suns iekuoda līksmuos Dond. Wohl zu lìkt.

Avots: ME II, 486

lìksmĩba (unter lìksma),

1): auch bei Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 63; hier auch līksmīgs).

Avots: EH I, 749

lìksmîgs [li. linksmìngas ], fröhlich: līksmīga daba. vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu Ar. 31.

Avots: ME II, 486

lìksminât (li. lìnksminti und linksminuóti), tr., fröhlich, heiter machen, erheitern, ergötzen: īstais laiks nav klāt mums sirdis līksmināt Rainis.

Avots: ME II, 486

lìksmuôt, fröhlich sein, aufleben: es līksmuoju šuo naksniņu uz tām prūšu ruobežām BW. 13254. mēs līksmuojām atkal bez gala un mē̦ra A. XV, 82. Refl. -tiês, sich erfreuen, sich ergötzen: līksmuojaties ar priecīgiem! Vēr. I, 1303.

Avots: ME II, 486

lìksms (li. liñksmas), [n. Bl. auch lĩksms ], froh, heiter: viņa seja vēl tvīka nuo līksmām atmiņām Vēr. I, 661. dziesmas jaunieši nuo sirds un līksmi dzied Lautb. daudz dieniņu mūžiņā, cita sē̦ra, cita līksma. Bis jetzt gewöhnlich mit g geschrieben (idem man es zu lĩguot stellte). Wohl [nach Leskien Abl. 334 ] zu le. lìkt, lìekt: [urspr. also etwa: geneigt (vgl. li. põns man liñkę̄s "der Herr ist mir geneigt"). ]

Avots: ME II, 486

lĩksna Ermes "= lĩksmanis".

Avots: EH I, 749

I lìkšņa,

1): auch (mit ĩ ) Nötk.; guovis kâ lĩkšņas (von wohlgenąhrten, feisten Kühen)
Ramkau; ‡

2) "?": kritušu un nepievāktu kuoku līkšņu (acc. s.) Anna Dzilna 3.

Avots: EH I, 749

I lìkšņa PS., Smiltt., [AP. ], lĩkšņa C., lìksnis, = lìksmanis Bers.: e̦ze̦ra lēne = līkšna Etn. IV, 130. līkšņa ir e̦ze̦ra gabals, kuŗam virsū pāraugusi pļava. aizgāju līkšņās sienu pļaut AP. purvs jau pārvērties par pilnīgu līkšņu. gar staigna purva līksni MWM. VIII, 10. ap šiem e̦ze̦riem bijuši līkšņi un muklāji VIII, 46. [Zu lĩguôt (iês). ]

Avots: ME II, 487

II līkšņa, ein Wagenrad aus einem Stück U. Zu lìkt.

Avots: ME II, 487

lìkšņaîns: e̦ze̦rs krietni aizaudzis, un līkšņainās malas sacietējušas Erss Muižnieki 24. lekt ... pāri līkšņainiem ("?") grāvjiem Anna Dzilna 34.

Avots: EH I, 749

lìkšņaîns, moorig, schwankend: te vieta bija līkšņaina Duomas I, 47; līkšņainas pļavas Balss.

Avots: ME II, 487

lìkšņãjs, ein schwankender Morast: purvi ir vairāk līkšņāji Kaudz. M.

Avots: ME II, 487

līkšņât, = lìkņât (?): viņa ... nuo liecās, līkšņāja, lasīja ... zarus Anna Dzilna 12. Augusts ... līkšņāja pie akas Azand. 131.

Avots: EH I, 749

‡ līksne A. Leitāns "purva vieta". Vgl. lìksnis I.

Avots: EH I, 749

I lìksnis, s. lìkšņa

I.

Avots: ME II, 486

[II lìksnis Jürg. eine Wiese, die sich in einen Wald hineinbiegt."]

Avots: ME II, 486

‡ lîksns ² (o- od. ā- Stamm?) Salis, = lìkste 1: pie pumpja ir tāds l., kuo ve̦lk uz augšu un uz zemi; l. ir arī pie šūpuļa.

Avots: EH I, 749

‡ līksta, = lìkste I: liepu l. BW. 1862.

Avots: EH I, 749

līkstaîns ritenis, skritulis, Wagenrad aus einem Stück U.

Avots: ME II, 486

lìkstavas [als ein Eigenname ], moorige, grosse Wiesen C. [Wohl zu līguôt (iês). ]

Avots: ME II, 486

I lìkste,

1): eine nicht dicke, bogenförmig, gekrümmte Holzstange
(mit ì ² ) Kaltenbr.; ūdens l. Pas. XIII, 15, der Regenbogen;

2): auch (mit î ² ) Iw.; Siuxt; (eine geschmeidige Stange)
Seyershof;

3): auch (mit î ² ) Iw.;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; ein Tragbügel am Korb
(mit î ² ) Iw.;

5): "riteņa luoks" (mit ì ² ) Sonnaxt;

8): lîkstīte ² Orellen, eine Strohdachrute.

Avots: EH I, 749

I lìkste [C. ], lìksts, -s,

1) etwas Krummes
[lĩkste Ruj. ], der Bogen [lìksts, -s PS. ]: tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu līkstītē (Var.: ritulā) BW. 21827; līkstu bultas, die Pfeife Liev.; [līkste, ein krummgebogener Stab zum Bänderweben Bielenstein Holzb. 417 ];

2) die Wiegenstange
[(li. lingstìs РФВ. LXV, 309 dass.) lìksts, -s, Ronneb., N. - Peb. ]: šūpuoļa līksts čīkst MWM. VIII, 241. kūmas taisījās braukt uz mežu pēc līksts BW. I, 187; [jede geschmeidige Stange U.; lîkste ² Segewold "die Angelrute"];

3) der Bügel an der Gerstensense;

4) der Henkel
[lîkste ² Dunika ];

5) der Reifen des aus einem Stück bestehenden Wagenrades
Etn. II, 97;

6) ein Teil des Hamens:
āms sastāv nuo līkstēm jeb gaŗām linumu strēmelēm. ik˙katrs zvejnieku saimnieks duod pa vienai līkstei Etn. II, 106; [s. auch Bielenstein Holzb. 650 ];

7) die (elastische) Feder
A. XX, 157; [līkstes, federnde Stäbe mit Schlingen zum Hasenfangen Bielenstein Holzb. 584, biegsame Holzfedern 588 ];

8) eine lange, dünne Stange zur Befestigung des Strohs auf Strohdächern:
līkstiņas - tievas, gaŗas bē̦rza vai elkšņa kārtiņas, ar kuŗam jumjuot piestiprina salmus. lìkstiņas piesien ar adatiņām pie kārtīm C. [In der Bed. 2 nebst li. lìngė dass. zu līguôt, vgl. auch Scheftelowitz IF. XXXIII, 141; dagegen in der Bed. 1, 2, 3, 4, 5 zu lìkt, lìekt. ]

Avots: ME II, 486, 487

II lĩkste ² ,

1): "ein Brettchen, das von aussen das Fenster mit der Wand verbindet"
(mit ì ² ) Meselau;

2): Plur. līkstes "plaukts ar kārtām" Schrunden.

Avots: EH I, 749

II lĩkste,

1) die Leiste:
viņš gudruoja, kādas līkstītes ņemt luogu aizkariem Vēr. I, 276;

[2) ein Wandbrett Wirginalen,
Gr. - Sess. (lĩkste), Lubn. (līkste) ]; "der Teil das Bettes, auf dem der Bettrahmen liegt" Kursiten. - Zu lĩste.

Avots: ME II, 487

lìksteniẽks, lìkst(i)niẽks, eine Person, die die Wiegenstange aus dem Walde holt BW. I, S. 181.

Avots: ME II, 487

[lîkste̦ns ² Ruj. "kas līguojas (Adj.)": līkste̦na pļava; -e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains. ]

Avots: ME II, 487

[līkstes mèle BW. 908, 7 var., die Schmeichelzunge. Zu lišķis; s. Le. Gr. § 109.]

Avots: ME II, 467

lìkstinieks (unter lìksteniẽks), ‡

2) ein Bogenschütze
Ausekļa raksti (1888) I, 70.

Avots: EH I, 749

līkstît, ‡

3) = šũlât (?): viņš iemeta tuo (scil.: bē̦rnu) šūpulī un līkstīja zuobus sa˙cirtis, ka bē̦rns pa šūpuli uz augšu un zemi leca Zeibolts.

Avots: EH I, 749

līkstît, -ĩju, intr., freqn. zu lìkt,

1) sich umhertreiben:
te katru dienu par šuo e̦ze̦ru līkstījuot JU.;

[2) lìkstît, sich fleischlich vermischen
Planhof ]. Refl. -tiês, gebückt arbeiten Planhof ].

Avots: ME II, 487

lìksts (gen: lìksta): "Flitzboge" ME. II, 487 in "Flitzbogen" zu verbessern und "lìksts" durch "liksts ² " zu ersetzen!

Avots: EH I, 749

I lìksts, -s (unter lìkste I),

1): šaut ar lìksti ² (Bogen)
Oknist; lìkstiņa ² Sonnaxt, ein krummer Stab zum Bänderweben (ehemals);

2): auch (Wiegenstange)
Bērzgale, (mit ì ² ) Gr.-Buschh., Oknist, (gen. pl. lìkšķu ² ) Saikava, (mit î ² ) AP., Ramkau, Salis;

3): auch (mit ì ² ) Oknist; "kuociņš, kuo pļaujuot rudzus u. c. piesien gaŗkāta izkaptij" (mit ì ² ) Gr.- Buschh.

Avots: EH I, 749

[lìksts (gen. lìksta), ein Flitzboge Kl. ]

Avots: ME II, 487

‡ *II līksts, -s, zu erschliessen aus dem nom. pl. līkstis "Regal" BielU., "plaukts ar kārtām" Behnen, Grünh., Lieven-Bersen, Schwitten.

Avots: EH I, 749

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750

līkšu alus BW. 985 "?".

Avots: ME II, 487

I lìkt: nuoglāstīja se̦gu, kur atspiedusies līka ... ruoka Anna Dzilna 194. svē̦tku galds palika nenuovākts. tur vēl lika daudz labuma, daudz ēdiena un dzēriena 181. Refl. -tiês: auch Eleidenfeld, Ramkau, Sonnaxt; vārpas līkstas Juris Brasa 33.

Avots: EH I, 750

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

II lĩkt: auch Behnen, Bixten, Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Selg., Siuxt, Strasden, Wandsen, (mit ì ) C., (mit ì ² ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sessw., (mit î ² ) Jürg., Lems., Mesoten, N.-Peb., Puhren; in Lems. danenen lîgums ² mit g!

Avots: EH I, 750

II lĩkt, -kstu, -ku Mitau, Gold., Kand., [Dunika, Lautb., Līn., Dond., lìkt Wolmarshof ], für lĩgt: vai tie līka miežus, rudzus? tie nelīka miežus, rudzus, tie līkst māsas vaiņadziņu BW. 24335. [Die Verbindung mit la. licēre "feil sein", licērī "bieten" (bei Prellwitz BB. XXI, 165 und Walde Wrtb. ² 248) ist lautlich und begrifflich nicht wahrscheinlich. Wann līk- nicht eine alte Nebenform von līg- ist (vgl. slav. lìkź 2 oder likź 3 bei Berneker Wrtb. I, 720), so dürfte līkt für līgt eingetreten sein, s. Mühlenbach BB. XXIX, 73. ]

Avots: ME II, 487

lìktin, sich biegend, zur Verstärkung von lìkt: līktin līka tā pusīte, kur māmiņas gani gana BW. 432.

Avots: ME II, 487

[līkstuoņa, eine niedrig gelegene, sumpfige Stelle: ja lielā piektdienā pa mitrām vietām staigā, tad visu gadu pa līkstuoņām ejuot stieg Planhof. Vgl. lìkstavas. ]

Avots: ME II, 487

lîku ² drãne Dunika, Rutzau, = rìkdrãna. Dissimiliert.

Avots: EH I, 750

lìku lùoku od. lìku luoču od. lìku lùočiem, lìku lùokām Golg., sich schlängelnd. S. lìki.

Avots: ME II, 487

lìkucis, die Krümmung, Biegung: upes līkucī Zalkt.

Avots: ME II, 487

lìkum lùoki: te̦k upīte l. l. BW. 26366, 3 var.

Avots: EH I, 750

lìkum lùoki, lìkum lùokum od. lìkum lùokumuôs, sich schlängelnd, in Schlangenwindungen: tec[i] upīte, līkum luokum! BW. 13596. līdzinājās līkum luokumuos izstieptai le̦ntai K. Kain.

Avots: ME II, 487

lìkumaîne, die Krumme, Beiname der Kiefer: audz, priedīte, līkumaine! BW. 11631.

Avots: ME II, 487

lìkumaîns, krumm, mit Krümmungen versehen: lazdiņš auga līkumaiņš (Var.: līkumuots) BW. 2783. līkumaina upe te̦k 30986.

Avots: ME II, 487, 488

‡ lîkumniski ² Frauenb., = lìkumaini: pļaut vālu l.

Avots: EH I, 750

lìkumuôt, intr.,

1) sich schlängeln, Krümmungen, Schlangenwindungen machen:
strautiņš te̦k līkumuodams. māk meitiņas riņķus griezt, māk līkumus līkumuot BW. 942;

2) taumelnd gehen:
es līkumuoju biedram pakaļ Izgl. [sētnieks, kas līkumuoja pie vārtiem Leijerk. II, 83 ];

3) mit Umschweifen reden:
kuo līkumuo? liec tik taisni laukā! Līb. Refl. -tiês, sich schlängeln, Schlangenwindungen machen: ceļš līkumuojās manā priekšā B. Vēstn.

Avots: ME II, 488

lìkumuôts, = lìkumaîns.

Avots: ME II, 488

lĩkums: auch Ahs., Behnen, Dunlka, (mit ì ² ) Oknist; līkumi Siuxt, = de̦ramdiena, Verdingungstag.

Avots: EH I, 750

lìkums,

3): ein Leinwandmass
(siêna 2) Kaltenbr. (mit ì ² );

4): auch (mit î ² ) Frauenb., Siuxt; ‡

8) "?": stāsti ... ciema dzīves līkumiņus! Janš. L. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 750

lĩkums Kand., Etn. III, 103, [Dond. ], = lĩgums.

Avots: ME II, 488

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488

līkunas Naud., [lìkūnas N. - Peb., lîkundiena ² Ruj. ], für mīkunas: izdzīvuojas kâ pa kalpu līkunām.

Avots: ME II, 488

‡ *līkupas, = lĩkaũps: dzeŗam skruķa līkupeņas: mūsu māte, viņu māte samijušas skruķīšiem BW. 20929, 1.

Avots: EH I, 750

lìkus luokus, sich schlängelnd: tec [i ], upīte, līkus luokus! BW. 26366.

Avots: ME II, 488

‡ lîkuža ² Lems., Wanlsel, = lìkaža: lĩka līkužiņa BW. 2155, 3. tev ... daiļa sieva, man tik tāda līkužiņa ... sen saulīte nuogājuse, līkužiņa druviņā 27264, 2.

Avots: EH I, 750

l`kzuobis, der Krummzähnige Lp. VII, 138.

Avots: ME II, 488

nùoblĩkšêt, Refl. -tiês: aizgāja, ka nuoblīkšējās vien Orellen. kā sita duris, tâ visa māja nuoblīkšējās ebenda.

Avots: EH II, 32

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

nùoblĩkš(ķ)êt, intr., gehörig platschen, poltern, knallen (eine kurze Weile): ūdens nuoblīkš pa gaisu A. XX. 722. jaunava iegāzusēs e̦ze̦rā, ka nuoblīkšķējis vien Lp. III, 103. Refl. - tiês, den genennten Schall in höherem Grade bezeichnend: ieduod pa ausi, ka nuoblīkšas vien Latv.

Avots: ME II, 763

‡ nùoblīkšķinât, knallen, schallen machen (perfektiv); (fig.) erschiessen: tev viņu (= sluoku) maz paveicās n. Ērglis Pel. bar. vectēvi 87.

Avots: EH II, 32

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811

nùolīksmuôt, tr., intr., jubelnd verbringen: var˙būt būs svētdienas nuolīksmuojis R. Sk. II, 128. saimnieki vēl nuolīksmuoja līdz vē̦lam vakaram MWM. VIII, 726.

Avots: ME II, 811

[nuolīkstīties L. "Abneigung haben."]

Avots: ME II, 811

I nùolìkt, ‡

2) lange Zeit gebückt sein und dadurch müde (steif) werden
Seyershof: man tâ nuolīkusi mugura linus raujuot, ka ne˙maz vairs nevaru luocīties.

Avots: EH II, 63

I nùolìkt [li. nuliñkti], intr., sich herab -, niederbeugen, sich niederbücken: tai zariņi nuolīkuši uz citām āriņām BW. 12442. līkas kājas nuolīkušas 1425. kuoki rudeni bagāti nuolīka ar augļiem U. b. Ieva nuolīka pār darbu MWM. XI, 175. Refl. - tiês, sich niederbeugen, sich niederbrücken: nuolīkstas pie slimnieka A. XX, 322.

Avots: ME II, 811, 812

II nùolīkt: nuolīku par tik Trik.

Avots: EH II, 63

II nùolīkt, s. nūolīgt I.

Avots: ME II, 812

‡ nùoplĩkšinât Smilt., (die Flügel) schwingend erschallen machen: putni spārnus vien nuoplīkšināja.

Avots: EH II, 76

nùoplĩkšķêt, nùoplikšêt, nùopļĩkstêt, intr., ein knallendes, klatschendes Geräusch von sich geben: te plikis pa mežu nuoplīkšķēja MWM. VIIĮ, 487. Refl. -tiês, in höherem Grade eine Weile knallen, klatschen: tik upē ūdens šļāca šad, tad un nuoplīkšķējās MWM. VIII, 327.

Avots: ME II, 831

‡ nùoplĩkšķinât AP., C., Ermes, Lemb., Lems., Lieven-Bersen, N.-Peb., Serbig., Wenden., ein knallendes Geräusch erzeugen: n. ar pātagu.

Avots: EH II, 76

nùoslìkt,

2): n. ar uguni Adsel n. BielU. "lalība" ME. II, 853 zu verbessern in "labība".

Avots: EH II, 87

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

‡ palìkât ² Gr.-Buschh. "eine Weile in gekrümmter Stellung sein".

Avots: EH II, 151

palìks, etwas krumm, gebückt: palīks de̦guns.

Avots: ME III, 61

palìkšis, palìku, Adv., etwas krumm, gebückt: Grieta palīkšis gar dārzu uz viņējiem A. XX, 122. es redzēju aizvakar nuo ciemiņa atne̦suot (ruotu) palīku, palīku (Var.: paguļu, pagumzu) gar zediņiem BW. 20577, 2.

Avots: ME III, 61

palìksmuôt, auch refl. -tiês, intr., ein wenig sich belustigen, jauchzen: padziedāju, palīksmuoju, neraudzīju ļaunu dienu BW. 119.

Avots: ME III, 61

[palìksms, ziemlich lìksms: p. prāts.]

Avots: ME III, 61

[palĩkt, ein wenig lĩkt (lĩgt): palīka ar vienu, ar uotru, bet nesalīka Nigr., Dond.]

Avots: ME III, 61

[palìkt (li. paliñkti), sich etwas bücken: drusku uz priekšu palīcis. sija palīkusi Kl. palīka, bet nesalīka N.-Peb.] Refl. -tiês, sich etwas bücken: viņa palīkās uz priekšu Druva III, 2.

Avots: ME III, 61

[palīkumaîns, ein wenig krumm, gekrümmt, mit Krümmungen (līkumi) versehen: Daugava gadījusies tāda palīkumaina Pas. I, 399.]

Avots: ME III, 61

[palīkumuôt, ein wenig hin und her, in die Kreuz und Quere gehen, spazieren: Krustiņš gāja palīkumuot pa mežu Austriņš Nuopūtas vējā 118.]

Avots: ME III, 61

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

paplĩkš(ķ)inât, intr., ein wenig klatschen, knallen: viņš paplīkšināja ar pātagu Blaum.

Avots: ME III, 83

[*paplīksnêt, = *papliksnêt: šur tur luoguos uguns paplīksn Lubn.] Refl. -tiês Mar. n. RKr. XV, 129,

1) [paplìksnīties ² Lis.], sich lichten, aufklären:
debess papliksnējās ² ;

2) lächeln, sich freuen.

Avots: ME III, 83

pãrlìkât, intr., krumm, gebückt hinübergehen: līka bija dē̦la māte, pa istabu pārlīkāja RKr. XVI, 226.

Avots: ME III, 164

pãrlìkt,

1): nesēdi nu pārlīcis! AP. viņš iet tik pārlīcis kâ ve̦cs cilvē̦ks ebenda; ‡

2) allzu lange gekrümmt sein
AP.: muguras bijušas tâ pārlīkušas, ka ne˙maz vairs atstiept nevarējuši. ‡ Refl. -tiês Ramkau, = pãrlìkt 1: pūķis par apcirkņa malu pārlīkstuoties kâ valgs.

Avots: EH XIII, 205

pãrlìkt, intr., sich hinüberbiegen, überhangen: visas manas baltas ruozes par vabām pārlīkušas BW. 6427.

Avots: ME III, 164

pìelīkât, gebückt herankommen od. hinzugehen Golg., Lis., Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich wiederholt bücken: kas nu var tik daudz pielīkāties? Lis.

Avots: ME III, 268

pìelīkuôt,

1) = pielīkât: vecis mudīgi pielīkuoja klāt Krišs Laksts 26;

2) gebückt zusammenlesen, ansammeln:
pielīkuoju ² pilnu gruozu sēņu Schibbenhof.

Avots: ME III, 268

pìelìkt (dazu eine III p. prs. pielīc Pas. III, 115), pìelìktiês, sich krümmen, sich bücken, beugen: viņš pielīka un ielīda atkal būdā Stari I, 228. vecis pielīcis ņēma malkas klēpi Krišs Laksts 2. Gaisiņš pielīkās, nuoplūca smilgu J. R. V, 64. nevaru piesalīkt BW. 34668.

Avots: ME III, 268

pìeslìkt,

1) = pieslīgt 1: mārks ar zemēm pieslīcis Warkl.;

2) ganz durch nässt werden:
kuoks pieslīcis ar ūdeni Kreuzb., N.-Peb.

Avots: ME III, 292

plĩkš! Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schalles: plīkš! cē̦rt viens uotram par ausi Seif. Chrest. II, 13.

Avots: ME III, 347

plĩkša, jem., der viel und laut plappert Ruj.

Avots: ME III, 347

plĩkšêt Karls., plìkšķêt ² Kl., pļīkšêt, pļīkšķêt, -u, -ẽju, plīkšuôt MWM. X, 878, freqn. plīkšinât ² , plìkšķinât ² Kl., klatschen, (mit der Peitsche) knallen: lietus līst, ka plīkš vien U. lietus pa griestiem plīkšķē̦dams tecējis istabā LP. VII, 774. lāses plīkšķē̦damas sitas pret luogu Stari III, 224. ūdens plūst un plīkš Kaudz. raudāja, ka plīkšķēja vien Valdis Stabur. b. 197. asaras plīkšķē̦damas krīt uz... dzintāra A. XVII, 585. pē̦rkuons vairs neplīkšķ MWM. X, 243. pē̦rkuons... savu uguns rīksti plīkšķē̦dams... Lautb. Luomi 85. spārni vien plīkš MWM. Vl, 425. zvirbulis kâ traks sitas griestuos un rūtīs, ka pļīkš vien XI, 200. sitiens pļīkšķēja Ķencim uz pakauša Kaudz. M. 48. pasta puiša pātaga plīkšēja Aps. VI, 4. panāksnieki . . . jāja jāšus un plīkšināja ār pātagām BW. III, 1, S. 16. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. -plīkšķinât, plätschern Neik. n. U.: divi zaļas līdeciņas pa upīti plīkšķināja BW. 30757 var. plĩkšêt, schwatzen Wolmarshof.

Avots: ME III, 347, 348

plĩkši Ruj., schlechtes Schilfgras Ruj. n. U.

Avots: ME III, 348

plīkšiens, plīkšējiens, plīkšķiens, das einmalige Klatschen, der Knall: atskanēja viegls plīkšķiens Līguotnis Stāsti I, 87. satraucē̦ti žīda pātagas plīkšķieniem Purap. šmaugie [pātagas] plīkšējieni mīksti atsitās apšu smalcē V. Egl.

Avots: ME III, 348

plĩkšinât PS., C., s. plīkšêt.

Avots: ME III, 348

plĩkšis, jem., der lärmt od. dummes Zeugspricht PS., Wolmarshof.

Avots: ME III, 348

plĩkšķene Arrasch, plīkšķenīca C., eine schlechte Flinte.

Avots: ME III, 348

plīkšķêt, plīkšķinât, s. plīkšêt.

Avots: ME III, 348

plìksne ² ,

1) etwas Abgenutztes od. von Natur Dünnes:
nuo ziepju gabala atlikusēs vairs tikai maza plìksne ² Selsau. pastalas ir plānas kâ plīksnes RKr. XVII, 74; plīksne, eine leere Erbsenschote U.; plīksnes, die Schinnen des Haupts, auch das Häutlein unter den Hülsen am Korn Für. 1;

2) plìksne ² , ein kleiner, dem
plaudis ähnelnder Fisch Saikava. Vgl. pliksnes; in der Bed. "leere Erbsenschote" vielleicht zu plīksts.

Avots: ME III, 347

plīksnêt "paspīdēt; heller werden" Wessen. Refl. plìksnêtiês ² , -uos, -ẽjuos Mar. n. RKr. XV, 131, = plīksnîtiês.

Avots: ME III, 347

plīksnis "?": tvīkstēt tvīkst plīkšņa lapa BW. 12982 var. Vgl. plaiksne.

Avots: ME III, 347

plìksnîtiês ² , -ĩjuôs, sich aufheitern (vom Wetter) Lis.: jau plīksnījas, drīz spīdēs saule Laud. Vgl. plaiksnîties.

Avots: ME III, 347

plīkštêt, schwatzen Infl. n. U.

Avots: ME III, 348

plīksts, = plaksts, das Augenlid: acu plīkstiņi raustās MWM. Vl, 360. Vgl. plikstiens I.

Avots: ME III, 347

*plīkt, zu erschliessen aus izplīkt.

Avots: ME III, 348

puslìks: Adv. puslîkā ² AP., halbgebückt: pupas me̦t (= sēj) tâ˙pat p., kâ kad dēsta karpānus.

Avots: EH II, 333

puslìks, halb krumm Spr.

Avots: ME III, 430

reilīks (?) "pāršķiebts; nevienāds, kam viena puse garāka" Angern.

Avots: ME III, 506

salìksminât, tr., auch salīksmuôt Wid., fröhlich, heiter machen, ergötzen, entzücken Wid.: tas mani salīksmināja vēl vairāk Latv.

Avots: ME II, 673

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

II salīkt,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.: salîku ² pie saimnieka par ganu Lems. par cik salīkāt? Trik. salĩku par trīs rubuļi mēnesī Siuxt; ‡

2) = saderêt 2 Dunika, Kal., OB. (mit ĩ): s. meitas.

Avots: EH XVI, 426

II salīkt, s. salīgt.

Avots: ME II, 673

‡ salīkumuôt M. 374 "(visu) saluocīt".

Avots: EH XVI, 426

salìkumuôtiês, sich krümmen, schlängeln, Windungen machen (perfektiv): tu tai maisā biji salīkumuojies LP. V, 178.

Avots: ME II, 673

saplīkšinât, ‡

2) = ‡ saplikšķinât: saimnieks ... saplīkšināja pātagu Vanagu ligzda 261.

Avots: EH XVI, 437

saplīkšinât, tr., zusammenschlagen, dass es klatscht, knallt: gailis saplīkšinājis spārnus LP. VII, 429.

Avots: ME II, 703

‡ saplīkšķinât, = saplīkšinât ‡ 2: kučieris saplīkšķina pātagu Janš. Līgava II, 36.

Avots: EH XVI, 437

sapliksnît ² Heidenfeld, = sapīst: visi lūki saplīksnījuši.

Avots: ME II, 703

saslīkt, intr., einsinken, zusammensinken: ieleja pamazām saslīka Dr. uz kāda sēdekļa Zibiltiņa saslīka Lautb. Luomi 132. skaņu graudi... saslīka grīdse̦gās MWM. VIII, 889. tas nelaimē saslīks Lautb. Vidvuds 79.

Avots: ME III, 737

‡ slîkuoņa ² Ramkau, comm., ein Ertrunkener.

Avots: EH II, 527

slìkuônis C.,

1) slìkuonis ² Prl., slĩkuonis Karls., slīkuonis Wid., slīkuons U., Spr. (f. slīkuone), was im Wasser untergeht
U.; ein Ertrunkener U., ein Ertrinkender: zivs aprijuot slīkuoni LP. V, 96. satvēru stīkuones ruoku Kaln. Uozuolk. m. 100;

2) slīkuons Mag. IV, 2, 76, U., RKr. II, 70, Homstrauch, Hartriegel, Kornelkirsche (cornus sanguinea L.); "Rüsterholz, das im Wasser zu Grunde geht" St.

Avots: ME III, 936

I slĩksna Adiamünde, = ve̦lê̦na, Erdkloss: zeme aruot nedrūp, bet krīt lielās slīksnās.

Avots: ME III, 935

II slìksna ² Warkl., Gr.-Buschhof, eine einschiessende Stelle im Sumpf oder Wald Memelshof.

Avots: ME III, 935

‡ slĩkšņa AP., Kolberg, = muklājs: tre̦knā cūka gulēja tâ kâ s. AP. purvu slīkšņas Sudrabkalns V. b. I. 128. slīkšņās same̦stiem kuoku zariem A. Upītis Laikmetu griežos I, 66.

Avots: EH II, 527

slìksnaine ² Borchow, Gr.-Buschhof, eine einschiessende (staigna) Wiese.

Avots: ME III, 935

slīksnains, (stellenweise) einschiessend (staigns) Memelshof, (mit ĩ ) Drobbusch.

Avots: ME III, 935

slīkšņaîns: auch (mit ĩ ) Kolberg.

Avots: EH II, 527

slīkšņaîns Widdrisch, Schwanb., (mit ĩ ) Jürg., slĩkšķaîns (?), einschiessend (vom Morast): nepārejama, slīkšķaina dūkste Duomas IV, 14.

Avots: ME III, 935

slīksnājs: ein feuchter, einschiessender Platz im Wald (mit ĩ ) Salis.

Avots: EH II, 527

slīksnãjs U., Grünwald, Widdrisch, Memelshof, (mit ì) Ermes, auch slīgsnājs geschr. slīksnāja vieta Widdrisch, slīksnāja Konv. ² 2321, slìksnis Wend., (mit ì ² ) Lis., (mit î ) Golg., Schwanb., (mit î ² ) Salis, slīksnis U., auch slīgsnis geschr., ein tiefer Morast, in den man einsinkt; ein sumpfiger Bach U.: viņi salīda ļinde̦nā slīksnī Lautb. liesmiņas, kas vilinādamas izkāpj iz bezdibeņa slīkšņiem Aps. VI, 8. pārvērties par purvainu slīksni Druva I, 722. viņš makšķeri pār slīkšņa malu svieda un raudzījās, kā pluostiņš ūdens ruožu vidū ... cēlās Skuju Fridis. - Vgl. auch den Wiesennamen slīksnis Lvv. I, 90, 98, 107. Zu slīksns I.

Avots: ME III, 935

‡ slīksne "?": mārkuos pacē̦lusies migla kārtuojās biezās slīksnēs Sarts Str. 260. div[i] pāŗ[i] vîzes kulītē, un vēl s. padusē Tdz. 43815.

Avots: EH II, 527

slīksnẽjs,

1) = staigns Drobbusch, Raiskum, (mit ì ² ) Fehsen, (mit ì ) Serben: slīksnējas pļavas Karls.;

2) = slīksnājs Bauske, Nötk., (mit ì ² ) Sessw., Kalz., Altenwoga.

Avots: ME III, 935

slīksnis,

1): "staigna vieta" (mit ĩ ) Orellen, (mit ì ² ) Gr.- Buschh., (mit î ² ) A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 527

slīksnis,

1) s. slīksnājs;

2) = slĩksna I: kartupeļus apaŗuot tiem uzgāzti lieli slĩkšņi Adiamünde.

Avots: ME III, 935

I slìksns ² Kr., in slīksna zeme, ein Boden, der keinen festen Untergrund hat U. Entweder zu slìkt, oder aber zu slīgt, vgl. Trautmann PBrB. XXXII, 151, sowie le. lìksnis I.

Avots: ME III, 935

II slîksns ² Salis, = lìkste I 2; mit sekundärem s-?

Avots: ME III, 935

‡ šlīkstêt "?": viņš ... iešāva ... pliķi, ka šlīkstēja vien Dünsb. Koši spoži stariņi 10.

Avots: EH II, 642

slìkt: mit î ² auch Pussen n. FBR. XX, 7, mit î auch Alswig,

1): sinken
Lng.; viducis gultai slîkst ² iekšā Seyershof. tâ slĩkst zari, kad tik pilni Frauenb.; "pamazām stiepties un karāties" (mit î ) Nautrēni; "stiepties" (mit î ² ) Seyershof: diena jau slīkst gaŗumā. dzīpari neslīkst, bet veļas vien;

2): ertrinken
Salis: ve̦cās grāvju vietās guovis pavasaŗuos slîka ² Salis. mums kartupi slìkst ² ūdinē Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich ertränken: cilvē̦ki kārušies un slîkušies ² .

Avots: EH II, 527

slìkt (li. sliñkti "Schleichen") Serbigal, Neuenb., C., slîkt N.-Rosen, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 25, slîkt ² Ruj., AP., slìkt ² Preili, slīkt U., slīkstu, slīku; slikt Idsel, Ulpisch, slīkstu, sliku,

1) slîkt Kl., Adl., Schwanb., slĩkt Nigr., Wandsen, Tr., Līn., Bl., Iw., slìkt Ermes, (mit ì ² ) Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof, (mit î ² ) Ruj., Bauske, Arrasch, sich neigen
U., sich senken; nach unten fallend sich verlieren U.: ve̦zums slīkst uz vienu pusi Nigr. šurp slīkstat (Var.: līkstat), kārklu gali! BW. 13624. slīktin slīka (Var.: līcin līka) vaŗa tilts ...: dze̦n guosniņas, ve̦d pūriņu, jāj deviņi bāleniņi 18043, 12 var. laimīgs zemē slīku Rainis. saule slīkst jau uz vakara pusi Jürg. jau diena slīkst uz vakaru Gesangb. (fig.) viņš slīka ... ar˙vienu vairāk (dzē̦rumā) Aps. III, 40;

2) slĩkt Karls., slìkt Wolm., slîkt ² Bl., Salis, Nigr., Līn., Iw., slìkt2 Kl., Lös., im Wasser untergehen, untergehen überhaupt
U.; ertrinken U., im Begriff sein zu ertrinken. - Subst. slīkšana, das Sichneigen; das Untergehen; das Ertrinken; slīcẽjs, der Ertnnkende: Sprw. slīcējs ķeŗas pie salmiņa. Zur Nebenform slikt s. Le. Gr. 581. In der Aussprache vielleicht durch slīgt beeinflusst. Wohl nebst li. slanka "Schleicher" u. a. zu ae. slingan "kriechen", ahd. slango "Schlange" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 714), vgl. auch Johansson KZ. XXXII, 486. Während li. sliñkti ein horizontales Gleiten bezeichnet, bedeutet le. slìki (durch slīgt und lìkt beeinflusst?) ein vertikales Gleiten; vgl. auch li. slinkėti "menrfach ein wenig rutschen".

Avots: ME III, 935

slīktin, zur Verstärkung von slīkt: slīktin slīka vaŗa tilts BW. 18043, 12 var.

Avots: ME III, 936

uzblīkšķinât, knallen lassen, machen (perfektiv); knallend auf etwas schlagen (tr.): viņš braukdams šad, tad uzblīkšķināja, lai zirgs ātrāk iet.

Avots: ME IV, 318

uzlīkât, Haken machend (wie der Hase) geraten auf: zaķis man uzlīkāja virsū Saikava.

Avots: ME IV, 353

uzlìksmuôt, ‡

2) aufheitern:
ļaudis u. Fausts (1936) 60.

Avots: EH II, 728

uzlìksmuôt, aufjubeln: uzlīksmuot nuo prieka.

Avots: ME IV, 353

uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.

Avots: EH II, 728

uzlìkt (li. užliñkti "sich in die Höhe biegen"), auch refl. -tiês, sich (auf od. über etw.) beugen, bücken Spr.: uzlīkt uz galda, vītuols uzlīcies uz upes. uz celiņa uzlīkušuos cerinu zarus A. v. J. 1899, S. 260. iet uz˙līcis (uzlīcies Vēr. I, 1198). viņa staigāja uzlīkuse, it kâ vienmē̦r kaut kuo zemē me̦klē̦dama Latv.

Avots: ME IV, 353

‡ uzlìkumuôt, Krümmungen machend sich hinaufbewegen: kāds ... stàvs veikli kâ zebiekste uzlīkumuoja pa kāpņu pītni līdz pat augšai Līg. medn. 328.

Avots: EH II, 728

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

uzplīkš(ķ)inât,

1) ein wenig klatschen (machen), knallen, applaudieren:
uzplīkšķina... pātagu tik skaļi Janš. Līgava I, 267. uzplīkšķināt ar pātagu. uzplīkšķināt ar ruokām Ramkau;

2) knallende, klatschende Schläge versetzen:
uzplīkšķināt zirgam ar pātagu A. XXI, 132. es tam uzplīkšķināju Ramkau;

3) aufplätschern:
asaru bars uzplīkšķināja (ar asti) salas galā Saikava.

Avots: ME IV, 367

‡ vaŗalīkse ("auch ūdens līkste genannf) Ubbenorm n. Pas. XIII, 15, = vaŗarīkste (hieraus dissimiliert?).

Avots: EH II, 759

vis˙aplīk: auch Kaltenbr., Kalupe, Višķi.

Avots: EH II, 789

vis˙aplīk Saikava, Zvirgzdine, Pas. VII, 111, Adv., = vis˙apkā`rt: skatuos vis˙aplīk Pas. V, 183. vis˙aplīk liepu dārzs BW. 13646, 5. izteicamies vis.. aplīk Austripš M. Z. 16.

Avots: ME IV, 622

‡ àizblīkš(ķ)êtiês, erknallen, erkrachen: tur kas aizblīkšķējās.

Avots: EH I, 10

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

aizbuode, Biegung im Flusse; ielīkums, kuo ūdens krastam izgrauzis Etn. III, 145 [s. atbuods].

Avots: ME I, 20

‡ àizbrazdinêt,

1) anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen
Kaltenbrunn: nez kas tur aizbrazdinēja;

2) polternd fort-, hinfahren:
tur kas gar stūri aizbrazdinēja Warkh.;

3) "līku luoču aiziet" Gr. - Buschh. Refl. -tiês "anfangen hörbar zu gehen":
tur augšā kas aizbrazdinējās Gr. - Buschh., Warkh.

Avots: EH I, 11

àizcìrst, tr.,

1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;

2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;

3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;

4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;

5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,

1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;

2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.

Avots: ME I, 21

àizgur̃t, ‡

2) "aizlīkt" Lasd.

Avots: EH I, 26

‡ àizkleĩnât Stenden, mühsam hin- weggelangen: kur šis nu aizkleinās savām līkajām kājām?

Avots: EH I, 31

‡ II àizlinguôt, hin-, weglaufen Ar., sich hin-, wegbegeben: kaķis ar līkumu aizlinguoja uz tauku puôdiņu Pas. I, 225.

Avots: EH I, 36

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi,mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

alva: auch N.-Rosen, Wolmar, (mit alˆ ² ) Salis, alvs auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Linden, N.-Laitzen: alvas tiltu liedināt BW. 10764, 2 var. kâ nuo tīra alva lietu 372. līcin līka alvu tilti 18043, 5. . . . vaiņadziņu, krūkļu pītu, alvu lietu! 24349.

Avots: EH I, 68, 69

I ãms U. (aus mnd. hame "kleines Netz zum Fischen"), der Netzbeutel: āms sastāv iz līkstēm jeb gaŗām linuma strēmelēm Etn. II, 106.

Avots: ME I, 239

‡ apbirzêt Kal., apbirzît Erlaa, mit Saatfurchen beziehen (versehen): a. visu lauku; reizes trīs apbirzīt gabalam aplīk Saikava, etwa dreimal um den Acker herum Saatfurchen ziehen (perfektiv).

Avots: EH I, 74

apceļš, der Umweg, gew. līkums: ar lielu apceļu sasniegt zināmu vietu MWM.

Avots: ME I, 78

apgaut: auch (mit aũ ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "pievilties" Līksna.

Avots: EH I, 81

aplam,

1) auch AP., Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof: vīra mātei viss liekas aplam, kuo ve̦de̦kla dara Saikava;

2) ap˙lam Siuxt: ap˙lam skaista vadmala izde̦vusies Siuxt, aplam līku baļķi AP.

Avots: EH I, 97

aplìekt [li. apleñkti], tr., umbiegen: apliekt līkumu BW. 13405, einen Umweg machen. Refl. -tiês,

1) sich umbiegen;

2) jemd. überholen, zuvorkommen:
es nuogāju nuo ceļa un apliecu viņu Kurisch Haff.

Avots: ME I, 102

aplinkām, aplinkiem, apliñkus, apliñku, apliñki (zu li. aplinkà "Umgegend", aplinkas "rings umliegend", cf. die echt lett. aplīk, aplīku), mit Umweg, Umschweif, indirekt: taisni tu viņam neprasi, bet raugi tā aplinkus izzināt! Kurs. bagātnieks aplinkus cildināja savu meitu LP. III, 100; duot ne visai lieliem aplinkiem nuoprast Sudr. E. bez aplinkām, bez aplinkiem, bez aplinkumiem Asp., ohne Umschweife: vai tu zini, viņš iesāka bez aplinkām A. XII, 170. viņa prasīja bez kādiem aplinkumiem Asp. ar apliņķiem, mit Umschweif Rain. aplinkus (attributiv), indirekt: pat aplinkus mājiens duod dvēselei spārnus Vēr. I, 1247.

Avots: ME I, 101

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106

‡ apvedinât KatrE., herumgeleiten, -führen um: draudzene mani apvedināja ar līkumu apkārt purvam.

Avots: EH I, 125

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atdzìt RefI. -tiês: atdze̦nas guovu gans Pas. IV, 122 (aus Līksna); ‡

2) einander wegtreiben
Auleja: cūkas atdze̦nas (nuo kuopējas siles).

Avots: EH I, 140

ãtrs (li. dial. átrus "schnell" Lit. Mitt. I, 66 aus Memel, otu "schnell" Geitler Lit. St. 99],

1) schnell, rasch, heftig:
ātram zirgam piešu nevajaga. ļaunam ātras dusmas. uz ātru roku, schnell, im Handumdrehen: aunelis sācis uz ātru roku augt LP. III, 102. uz ātŗām pē̦dām, schnell, auf heisser Spur. ātri juo ātri, sehr schnell. juo ātri grib, juo nevar, eile mit Weile. ātri te̦k uolu upe, ātrs mans arājiņš BW.;

2) heftig, hitzig:
bet kas tad varēja zināt, ka viņš tik ātrs A. XX, 162. tev, tautieti, ātra daba Ltd. 952; ātras dusmas BW. 21706; ātra sirds BW. 13758. ātra krāsns, scharfer, zu sehr geheizter Ofen: krāsns bija par ātru; maize tāpēc nav labi izde̦vusies Kand.;

3) jäh, steil:
ātrs līkums; ātrs krasts, jähes Ufer Brasche. [Nach Leskien Nom. 441 hierher auch li. otrus "gefrässig" (uspr. etwähastig schlingend"?). Weiterhin, wenn uspr. etwa "hitzig" bedeutend, am ehesten nach Prellwitz BB. XXIII, 68 f. und Petersson Heterokl. 260 f. zu av. ātarš "Feuer", arm. airem "verbrenne" und vielleicht auch ir. áith "Ofen" u. a. Anders darüber Zupitza KZ. XXXVII, 406, Bezzenbeger BB. XXVII, 174 und Walde Wrtb. ² 67.]

Kļūdu labojums:
BW. = BW.21648

Avots: ME I, 245

atslĩgt, [atslîgt ² in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194

atstìept,

2) (Gekrümmtes) wiederum gerade ausstrecken:
grib taisnu viņš a. līkušuo stàvu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 82. Refl. -tiês,

1): drusku jāatstiepjas, man muss sich ein wenig hinlegen (schlafen legen),
Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 172

atvâzt (li. atvóžti), tr.,

1) zurückstülpen, den Deckel abnehmen, aufklappen:
cibu A. XX, 327, maku Etn., nazi Etn II, 98, pulksteni A. XX, 372, suomu A. XII, 490, vāku BW. 30;

2) (mit atvēzt vermischt) die Hand zum Schlagen ausholen:
ve̦ctē̦vs, atvāzis ruoku, deva ar līku dzelzsgabaliņu pa kramu Kleinberg; so auch cirst ar pilnu atvāzienu für atvēzienu, mit vollem Schwung hauen Vēr. II, 1130. Refl. -tiês, sich öffnen: pūra vāks atvāzās BW. 16828.

Avots: ME I, 208

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

beblis, ‡

2) "ein gekrümmtes
(līkumains) Holzstück mit einer Krümmung an der Wurzel" Druw.

Avots: EH I, 210

bezbèdĩība, die Sorglosigkeit: drīzi šādai jautrībai un bezbēdībām gadījās mazs pārtraukums A. XII, 522; ieslīkt dzē̦rumā un bezbēdībā Aps. III, 38.

Avots: ME I, 282

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

‡ II bizuns Zvirgzdine "einer, der sich ohne Arbeit umhertreibt, andere dabei zur Arbeit antreibend": nasājas kai b. aplīk, ni˙kā nestrādā.

Avots: EH I, 222

blakš, blākš, onomatopoethisches Schallwort: uola nuokrita blakš nuo galda, ūdens gāzās blākš pār dambi; vgl. blīkš.

Avots: ME I, 308

blākšķêt, ‡

2) = ‡ blākšêt 1 Ar., PV., (mit à ² ) Saikava: (nuo mietu sitieniem siênas) blīkšķēja un blakšķēja Janš. Dzimtene III ² , 200; ‡

3) faseln
(mit à ² ) Saikava, = ‡ blākšêt 2 PV.: kuo nu tu blākšķi ziņas, neziņas! Saikava.

Avots: EH I, 227

I blāvēt, blāvināt, poltern, Lärm machen (stipri blīkšķināt) Selb., Spr.

Avots: ME I, 312

‡ bleikšêt(iês) PV., = blīkšêt.

Avots: EH I, 227

‡ bleikšêt(iês) PV., = blīkšêt.

Avots: EH I, 227

‡ bleikšis PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

‡ bleikšuoņa PV., = blīkšis.

Avots: EH I, 227

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

‡ blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230

‡ blĩgžis AP., = blīkšis: nuo tā blīgža visa māja sacēlēs kājās.

Avots: EH I, 230

I blìgzne ² [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna ² Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 ² .]

Avots: ME I, 315, 316

‡ bliûkšķêt ² Siuxt, -u, -ẽju, = blīkšêt: vicuojās ar sluotām, tâ ka bliukšķēja vien Siuxt n. Fil. mat. 67. jāj lē̦nām, ar suoļiem, lai nebliukšķ! ebenda. dzīvāja visu nakti, ka bliukšķēja vien Siuxt.

Avots: EH I, 230

‡ bridzis "?": nuo pusgŗuvuša, uz vienu pusi nuoslīkuša bridža apakšas Janš. Dzimtene III ² , 185.

Avots: EH I, 241

‡ brita "?": slīkuonis ir pie britas ķeŗas Kokn. Wohl gleichbedeutend mit brite U. "Rasiermesser" (aus r. #pum#a).

Avots: EH I, 242

burbêt: slīkuonis bij jau sācis bur̂bēt (prs. burbu) Saikava.

Avots: EH I, 254

‡ burzgalât, = burzgulêt: ūdinis burzgalā ar guni aplīk

Zbiór XVIII, 436.

Avots: EH I, 256

‡ cebris, ein Holzgefäss mit Henkeln Jāsmuiža, Kapiņi, Līksna, Skaista, Višķi.

Avots: EH I, 262

celīte,

1) der Pfad, der Gang:
pa līku luoku celītēm uzkāpa klintīs A. XI, 576;

2) der Scheitel
Bers.: mati bija pāršķirti ar celīti A. XII, 499.

Avots: ME I, 368

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cilât [li. kilóti "поднимать"], auch ce̦lât, - āju, freqn. von celˆt, wiederholt heben, erheben: spārnus, ruokas, kājas, uzacis, ce̦puri. bij man viena līka ķēve, ar dakšām cilājama. mācību..., kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. [Auch: die Kartoffelstauben nach dem Pflügen von der aufgeworfenen Erde befreien (es iešu tupuļu vaguot; kas nāks cilāt?); auch: gebrauchen]. Refl. - tiês,

1) sich erheben:
lē̦na vēsmiņa sāk cilāties LP. IV, 20. dvēsele cilājas Aus. I, 111; [nach St. auch: sich brüsten];

2) sich anschicken:
vai tavs dē̦ls necilājas precēties A. XVI, 298. ķēve cilājas ik mēnešus ērzeļuos Lub., Fest.

Avots: ME I, 381

čumpa, der Buckel, Höcker: cita līka, cita greiza, citai čumpa (Var.: kumpa) mugurā BW. 20258, 4 [aus Wohlfahrt].

Avots: ME I, 420

čunkurs,

1): salīkusi čunkurā Pas. VIII, 415. kāja sarauta čunkurā Segew.; ‡

3) "me̦zgls, kurā savienuojas vairāku kaulu gali"
(mit uñ ) Seyershof.

Avots: EH I, 296

II da,

1): in Mahlup auch mit dem dat: instr. plur.;

a): da kam (bis wann, bis zu welcher Zeit)
nu dzīvuos? Saikava. tie dzēre da beigu beigām AP. nuoslīka da vienam (bis auf den Letzten) Kaltenbr. vasaru turēja da divus aunus Mahlup.

Avots: EH I, 300

daba,

1): ganiņam tāda d.: kad paēda, tad dziedāja BW. 733; 4411 ¹ . kumeļam vīra d.: izmijams neraudāja 27158. līksma bija man dabiņa 82; ‡

3) die Gepflogenheit, der Brauch, die Mode
Sonnaxt: nū jū tī d. ir atstāta (nun ist dieser Brauch schon aufgegeben).

Avots: EH I, 300

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

‡ damīt, = piemīt: aplīk staigādams vis damin Pas. X, 498 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 306

dañdzis [Dond., Wandsen], der Kranz, die aus einem Stück bestehende Radfelge; dandžu ritenis = luoku r., Rad aus einem Stücke Mag. II, 3, 117, Sassm. ve̦lns atspēra kalpa puisi ar tiem dandžu ["?"] zābakiem BW. 7292, 2. kâ dandža līkums es saliecuos Mag. II, 3, 34. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen nebst danga 1 zu slav. do,ga "Bogen"; vgl. Būga Aist. Stud. 165 und KSn. I, 278.]

Avots: ME I, 437

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440