Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'nīca' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'nīca' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (439)

ābelnīca

âbelnĩca, [âbēlnīca Erlaa], âbelnĩce, âbuõlnīca BW. 34104, âbelcene BW. 10290, 4 var.,

1) der Apfelbaum:
vilki gājuši pie ābelnīcas un sākuši tuo grauzt Etn. IV, 14;

2) der Obstgarten
Buschh., Dubena. [ābelcene aus Dondangen könnte dort rein phoetisch aus * ābulcene (vgl. ksl. ablъko) entstanden sein; vgl. aber auch pr. wabelcke "Apfel".]

Avots: ME I, 234

adatnīca

adatnĩca, ‡

2) "adatu prasītāja": kuo tu vie˙nādi prasi: duod adatu, duod adatu! - kâ adatnīca Vīt.

Avots: EH I, 3

adatnīca

adatnĩca (li. adatnyčià), die Nadeldose.

Avots: ME I, 11

ādenīca

âdenĩca, gleichbed. mit âdainĩca.

Avots: ME I, 236

aitnīca

àitnĩca -ce, Schäferei˙*

Avots: ME I, 14

aizgaldnīca

‡ àizgalˆdnīca, ein Schwein, das im Bretterverschlag (àizgalˆds) gemästet wird Ramkau.

Avots: EH I, 23

aizkārtnīca

‡ àizkārtnīce BielU., ein Vorhängeschloss.

Avots: EH I, 30

ālavnīca

ālavnīca (unter ãlava),

1): auch (mit ã) AP., Ramkau, (mit à 2 ) Warkl., àlaunīce 2 - auch Sonnaxt: cūka bija ālaunīca BW. 29195,5. paliks guovis ālavnicas 32459, 3 var.

Avots: EH I, 193

ārbaznīca

ârbaznīca, das Kirchenschiff; der Raum ausserhalb des Altarraumes AP.

Avots: ME I, 240

ārvalstnīca

‡ ârvalstnīca AP., eine Auswärtige, in einer fremden Gemeinde Wohnhafte.

Avots: EH I, 195

auglenīca

aûglenĩca, *

1) Blütengriffel, Stempel
Kronw.;

2) Gebärmutter (?):
nuovē̦ruot, kādā stāvuoklī bē̦rns atruonas auglenīcā Etn. II, 132.

Avots: ME I, 216

aznīca

aznīca: auch Kaltenbr., Sussei.

Avots: EH I, 191

aznīca

aznīca [li. ažnýčia, aznyčia], die Malzdarre. [Ober-Kurl.; entlehnt aus dem Slavischen; vgl. čech. ozditi "Malz dörren", klruss. oznyća "Rauchloch".]

Avots: ME I, 233

bābinīca

‡ bābinīca, derjenige Teit der (katholischen) Kirche, wo alte Weiber zu sitzen pflegen Warkl.

Avots: EH I, 208

bagātnīca

‡ bagãtnīca AP., eine Reiche, Wohlhabende.

Avots: EH I, 198

balsenīca

bàlsenĩca: atskanēja Andža b. (Stimme 2 ) Ezeriņš Leijerk. II, 22.

Avots: EH I, 201

balstenīca

balstenĩca, die Stimme:2 viņš laida vaļā savu balstenīcu Dok. A. 52

Avots: ME I, 256

baznīca

baznîca,

1): svētdien iešu baznīcā BW. 7108, 1. ieiet Māras baznīcā 33625, 6; ‡

2) der Gottesdienst:
macītājs turēja baznīcu Kaltenbr. baznīca jau bija sākusies Golg. priekš (pēc) baznīcas, vor (nach) dem Gottesdienst.

Avots: EH I, 207

baznīca

baznîca, die Kirche; mazā baznīca,

a) kleine Kirche,

b) der Chor der Kirche
U.; baznīcā iet, in die Kirche gehen; baznīcu apkuopt, die Kirche pflegen. Sprw.: kur baznīca, tur kruogs nav tālu. diža baznīca, maz ļaužu. uz baznīcu braucuot, zirgs nepiekūst. kad suolās iet baznīcā un neiet, tad tā vietā sē̦duot ve̦lns. baznīcas ļaudis, die Kirchengänger, baznīcas ceļš, der Kirchenweg, baznīcas likums, das Kirchengesetz, die Kirchenordnung, baznīcas suods, die Kirchenstrafe. Nebst li. bažnýčia aus r. божни́ца [auch бозьница in alten Texten geschrieben].

Avots: ME I, 269

biezenīca

bìezenĩca: auch ("Dickgrützë) Lös.

Avots: EH I, 224

biezenīca

bìezenīca, od. bìezaunīce Druw., etw. Dickes, so ein Dickgrütze Bers., Lubahn.

Kļūdu labojums:
bìezaunīce = bìezaunīce 2

Avots: ME I, 306

bizenīca

bizenīca, eine oft biesende Kuh Lös. n. Etn. III, 161.

Avots: ME I, 302

blusinīca

‡ blusinîca, eine Frau, die viele Flöhe hat Sussei n. FBR. VII, 140, Wessen n. FBR. XlII, 88.

Avots: EH I, 232

bumbērnīca

‡ bùmbḕrnīca 2 Kaltenbr.,Oknist (mit î ), Gr.- Buschh., Wessen, der Birnbaum.

Avots: EH I, 252

burtavnīca

‡ burtavnīca, eine Zauberin (Hexe) Ulanowska Łotysze 12.

Avots: EH I, 255

burtnīca

burtnīca* od. burtnīce*, das Heft, die Lieferung Kronw.

Avots: ME I, 355

burvinīca

‡ burvinīca Pas. IV, 527; V, 147 und 303; IX, 543 (aus Lettg.), eine Zauberin.

Avots: EH I, 255

cepelnīca

‡ ceplenīca, der Backofenquast Orellen n. FBR. XI, 38.

Avots: EH I, 266

cičinīca

cičinîca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, ein vollbrüstiges Mädchen,

Avots: EH I, 269

čiganīca

‡ čiganîca Baltinow n. FBR. XI, 125, die Zigeunerin.

Avots: EH I, 290

čigānīca

čigānīca (unter čigãns): auch (mit à 2 und î) Borchow n. FBR. XIII, 21, Oknist.

Avots: EH I, 290

cukurnīca

‡ cukurnīca Gr.-Buscmh. n. FBR. XII, 74, die Zuckerdose.

Avots: EH I, 279

dāldernīca

‡ dā`ldernîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, eine gewisse Gartenblume.

Avots: EH I, 311

darbenīca

‡ dar̂benīca, dar̂benīce, die (Fron)arbeiterin: trejas kunga darbenicas: uotarnica, muodernica, kunga rijas kūlājiņa BW. 799. brālīša darbenica 16603 var, darbenice, ... tā ir darba darītāja 11819. nabadze darbenīce 27835.

Avots: EH I, 307

darvnīca

[darvnīca, die Teerbrennerei Wid.]

Avots: ME I, 442

dāržnīca

dā`ržnîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74,

1) die Gärtnerin;
2 (selten) die Gärtnerei.

Avots: EH I, 312

degutnīca

‡ de̦gutnīca, die Teerbrennerei Kaltenbr.

Avots: EH I, 314

dibenīca

dibenīca, dibenīce, der Hintere, After.

Avots: ME I, 465

dirsinīca

‡ dìrsinîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, der Afterdarm.

Avots: EH I, 322

dižbaznīca

dižbaznīcā (dižā baznīcā Dond.) iet, zum Abendmahl gehen Sassm.

Avots: ME I, 474

dravatnīca

[dravantnīca, eine Art Kartoffelsuppe Latv. Vēstn. 1924, Nr. 39 (aus Livland).]

Avots: ME I, 493

dubultnīca

dubultnīca, eine doppelläufige Flinte Etn. I, 100; III, 91.

Avots: ME I, 509

dūmnīca

dũmnīca [C.], eine mit Rauch gefüllte Stätte; s. auch Rkr. XI, 85.

Avots: ME I, 528

dundurnīca

[I dùndurnīca 2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dzelzenīca

‡ dzelzenīca,

1) niedriges, hartes Gras, das auf feuchten Wiesen wachst
Fest.;

2) eine Egge mit eisernen Zapfen
AP.

Avots: EH I, 354

dziesmenīca

‡ dziêsmenīca Lub., eine, die viele Lieder kennt, zu singen weiss.

Avots: EH I, 364

dzīpurnīca

dzīpurnīca "?": dzīpurnīca mana ve̦ca krusta māte BW. 7124.

Kļūdu labojums:
"?" Färberin von dzīpari (?)

Avots: ME I, 557

ērzelnīca

ērzelnīca,

1) eine rossige Stute
Lub.;

2) "rē̦c un zviedz kâ ērzelnīca", sagt man von einem grieflachenden, sittenlosen Mädchen
Lub.

Avots: ME I, 577

ganenīca

ganenīca, die Hirtenrute AP.: Juris drāž ar savu ganenīcu ūdenī Vīt. 79.

Avots: ME I, 600

glumenīca

glumenĩca,

1) = glumenieks AP., Fest., Stelp.;

2) eine oberflächliche Arbeiterin
Stelp., Fest.

Avots: ME I, 629

grabažnīca

grabažnĩca,

1): ein ort für alten Kram
Schwitten; ‡

2) eine Klatschbase
Sessw.

Avots: EH I, 397

grabažnīca

grabažnĩca ,* die Rumpelkammer, Plunderkammer Dr.

Avots: ME I, 635

graudnīca

‡ graûdnîca AP., die Frau eines Halbkörners.

Avots: EH I, 399

grēcenīca

‡ grècenīca, grècinīca 2 Kaltenbr, die Sünderin: grẽcenica tautu meita BW. 16052. l iela grēcinica 9254 var.

Avots: EH I, 404

grieztaunīca

grieztaunĩca, eine, die sich hin und herdreht (ein Schmähwort): ja tu manis kuces sauksi, es tevis saukšu: grieztaunīca BW. 23152, 1. Wohl zu grìezt.

Avots: ME I, 663

grūdnīca

‡ grûdnîca Kaltenbr, eine Halbkörnersfrau.

Avots: EH I, 412

grūsnīca

grũsnîca, eine trächtige Kuh od. Stute RKr. XV, 115.

Avots: ME I, 668

gulstavnīca

‡ gulstavnīca, eine Beischläferin: lielakunga g. Azand. 262.

Avots: EH I, 417

iesalnīca

ìesalnīca, die Malzdarre Buschh., LP. VII, 342, [C.].

Avots: ME II, 61

īstenīca

īstenīca, das Rechte, die rechte Stelle: par tuo pašu īstenicu (gemeint ist damit die weibliche Scham) [devu] trīs... dālderīši BW. 35664.

Avots: ME I, 837

izklustnīcas

izkùlstnîcas 2 , Abfälle beim Flachsschwingen, kas nuokrīt linus kulstuot Bers.

Avots: ME I, 756

jāninīca

‡ jàninîca 2 Gr.- Buschh., eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 561

jērenīca

jẽrenĩca, jẽrnĩca, jēr(e)nīce, jēr(e)niece,

1) = jērene 1: latvietis valkā ve̦claiku tē̦rpu, pastalas un jērenīcu Vēr. I, 1437. neliecies, mūs māsiņa, jērenīces galviņā BW. 24682;

2) jēriniece - aita ar jē̦ru Wid.;

3) = jērene 3: saimniece, jērenīca, staigā galvu nuodūruse BW. 31124.

Avots: ME II, 114

kaiminīca

‡ kàiminîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n. FBR. XV, 176, Sussei n. FBR. VII, 140, Auleja, Līvāni, (mit ai ) Wessen n. FBR. X1II, 88, Ulanowska Łotysze 62, die Nachbarin.

Avots: EH I, 574

kākalnīca

*I  kākalnīca [erschlossen aus hochle. kākelnīca]"?": ja būs laba vīra māte̦likšu ruožu krūmiņā; ja būs kāda kākelnīca, uz dadzīša tupināšu BW. 23168 [aus Lös.].

Avots: ME II, 189

kākalnīca

[II kãkalnīca, ein Huhn, das kākalē MSil.]

Avots: ME II, 189

kaķenīca

kaķenĩce, die Katze BW. 2731; 2732; gew. kaķe, kaķis.

Avots: ME II, 139

kaklenīca

kaklenĩca, kaklenĩdze Hasenp.,

1) = kaklenieks 1, 3: izvārīju pašu kaklenīju Bers.;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel befestigt wird
Lasd. [in Perk. "kakalnīca" gesprochen];

3) Kummetriemen, der von Kummet ausgehend um die Femerstange umwunden wird
Gold., Ahs., Katzd.; in Hasenp. aber kaklenīdze, der Kummetriemen od. die Kummetschnur, die beide Seiten des Kummets zusammenschnürt und zusammenhält.

Avots: ME II, 138

kaladnīca

‡ kaladnīca "?": sagājušas kaladnīcas BW. 33450.

Avots: EH I, 577

kaļķenīca

kaļ˜ķenĩca,

1) die Kalkbrennerei
Infl., Konv.; 1

2) die Kalkpfeife:
kaļķenīcu sūkt Infl., Erlaa.

Avots: ME II, 147

kaltenīca

kaltenīca, ‡

2) = ‡ kal˜tene (mit al˜ ) AP., (mit àl 2 ) Fest., KatrE.

Avots: EH I, 579

kaltenīca

kaltenĩca, eine grosse Pfeife: tē̦vam labi piede̦rē̦tu tāda liela kaltenīca, kādu smēķēja viņa krustte̦vs A. XVIII, 134.

Avots: ME II, 145

kaltnīca

kaltnĩca, eine selbstgeschmiedete Sense, im Gegensatz zu einer gekauften (izkapts) Balss.

Avots: ME II, 145

kamparnīca

‡ kàmparnîca 2 Oknist n. FBR. XV, 176, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 582

kapānīca

kapānĩca, eine Art Mulde, ein Hackbrett Illuxt. [Direktor durch kapõnyčia "Hackbrett" vermittelt wohl aus dem Slavischen; vgl. etwa klr. копаница "Hacke".]

Avots: ME II, 157

kaparnīca

kaparnĩca, eine Schublade [ein Kästchen Wid.], in der Kupfergeld aufbewahrt wird Etn.

Avots: ME II, 157

kāpostnīca

kàpuõstnĩca, Mariä Verkündigung, der 25. März: Marijas pasludināšanas dienu mē̦dz nuosaukt par kāpuostu Māri, kāpuostnīcu Etn. I, 75; II, 37.

Avots: ME II, 194

karčaunīca

‡ karčaunīca Smilten, eine heftige, viel schimpfende weibliche Person.

Avots: EH I, 588

kārklenīca

kā`rklenĩca, die Weidenrute: vai mums nevajadzē̦tu arī kādu milnu paņemt līdz? ar kārklenīcām mēs tikai sakaitināsim trakuo MWM. III, 104.

Avots: ME II, 196

kārklinīca

‡ kārklinîca Lubn., ein Volkslied (weltliches Lied).

Avots: EH I, 602

kātenīca

kātenĩca, die langstielige Sense Duomas II, 117.

Avots: ME II, 205

kaulnīca

[kaulnîca Mar., kaũlniece Kalnazeem, ein Weib, das zu feilschen liebt.]

Avots: ME II, 175

kaušinīca

‡ kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596

klaburnīca

klaburnĩca, die Klapper; die Plappertasche: tu ļurkšķi un klarkšķi kâ klaburnīca Doku. A.

Avots: ME II, 207

klanīca

klanĩca, [ein Nick, ein einmaliges Nicken]: nevajaga atbaidīties nuo turpmākās darbības daudzu žāvu un klanīcu dēļ B. Vēstn. pievaldīdamas snaudēju, kad klanīcas tapa nebēdīgas un grasījās pašu klanītāju raut sev līdz Zeibolts.

Avots: ME II, 213

klanīca

klanĩna (schliftle. * klaniņa) AP., = kaziņa, die Bleuelstange am Spinnrade.

Avots: ME II, 213

kokenīca

kùokenîca, ein Holzlöffel Mar. n. RKr. XVII, 136.

Avots: ME II, 342

kominīca

‡: *kuominīca oder *kuominīce (erschlossen aus einem ostle. voc. s. kūmineic!), = kūmīte.

Avots: EH I, 687

kramenīca

kramenĩca, ‡

2) der Kopf (scherzhaft)
Frauenb.: viņam vajaga iekremelēt pa kramenīcu.

Avots: EH I, 641

kramenīca

kramenĩca, kramenĩce, eine Feuersteinflinte, (scherzweise) eine alte Flinte überhaupt, ve̦claiku krama plinte Lös. n. Etn. IV, 97: tais laikuos vēl visiem bijušas ve̦cās kramenīcas JU.; liela kramenīcas plinte JU.

Avots: ME II, 257

krampinīca

‡ kràmpinīca 2 Oknist n. FBR. XV, 176, eine gewisse Pflanze.

Avots: EH I, 641

kremenīca

‡ kremenīca "der Kopf" Frauenb.: dabūt pa kremenīcu.

Avots: EH I, 648

kristenīca

‡ kristenīca Marienhausen "istaba bē̦rnu kristīšanai".

Avots: EH I, 655

krodzeenīca

‡ kruõdzenīca AP., kruodzenica BW. 19994 var., kruodzenice ebenda, (mit ùo 2 ) Saikava, acc. s. kruodzenicen[i] BW. 20072, 3 (aus Renzen), die Frau eines Schankwirts (Krügers), die Schankwirtin.

Avots: EH I, 663

krodzinīca

‡ krùodzinīca 2 Oknist u. a., = kruodziniece: šitā kruoga k. neduod al[u]s parādā BW. 19967, 1. veŗas jaunā kruodzinīcā Pas. V, 288 (aus Welonen).

Avots: EH I, 664

kruņķenīca

‡ kruņ̃ķenīca AP. "der Dickdarm": guovēm nav kruņķenīcu, tās tik cūkām.

Avots: EH I, 660

kulenīca

‡ kulenīca Meselau, ein kleiner Sack (etwas geringschätzig).

Avots: EH I, 671

kulnīca

‡ kulnīca,

1) "der sechste Teil eines Lofs"
A.-Schwanb.;

2) "ein Butterfass zum Kernen"
Annenburg;

3) "ein Sack"
N.-Peb.

Avots: EH I, 671

kulstavnīca

kulstavnīca (unter kulstamniẽks),

2): auch Bērzgale, Warkl.

Avots: EH I, 671

kulstavnīca

kulstavnīca "nekārtīga sieviete, kas kuļas ap vīriešiem" Fest.

Avots: ME II, 308

kulstevnīca

‡ kùlstevnîca 2 Lubn. clinu kulstītava, brauktuve.

Avots: EH I, 672

kumelnīca

I kumelnîca (unter kumelīce): die Stute Oknist.

Avots: EH I, 673

kumeļnīca

kumeļnĩca,

1) Mutterstute
Lub.;

2) [kumelnîca Bers.], echte Kamille (matricaria chamomilla)
RKr. II, 74; kumelnīce Spr.

Avots: ME II, 311

kūpelnīca

‡ kūpelnīca Warkl., kūpelnieks, ein Rauchfass (beim Gottesdienst).

Avots: EH I, 684

kurvenīcas

kur̃venĩcas, die Kibitke, ein Schlitten mit einem Korb (kurvis) IX, 346.

Avots: ME II, 326

kurzemnīca

‡ kurzemnĩca Smilten n. FBR: XVI, 162, eine Kurländerin.

Avots: EH I, 680

laidenīca

laîdenĩca, eine Sense mit einem angeschweissten Stück Eisen; izkapts, kam laids Lub.

Avots: ME II, 403

laipnīca

laĩnîgs, (durch und durch) leutselig, freundlich: satikās ļuoti laipnīgu vīru LP. VI, 848.

Avots: ME II, 410

lamenīca

‡ lamenīca Ramkau, ein Schaf mit langem Schwanz und langer Wolle.

Avots: EH I, 718

lapārnīca

[lapārnīca "ein grosser Schöpflöffel" Warkl]

Avots: ME II, 422

laucenīca

‡ laucenĩca, fem. zu laũcenieks 1, tīrumnica, l. (Var.: klajumnica) BW. 7466 var.

Avots: EH I, 722

lēģernīca

‡ lèģernīca 2 Kaltenbr. "ļuoti liela muca brūžuos de̦gvīna sakāšanai".

Avots: EH I, 736

lemesnīca

lemesnĩca;

1): smilgā šķēļu lemesnīcu BW. 30261; 2 var.; ‡

2) Schimpfname für eine weibliche Person:
slinkā lemesnica tāda! Janš. Mežv. ļ. II, 481; "neattapīgs, neveikls cilvē̦ks" Warkl.

Avots: EH I, 733

lemesnīca

lemesnĩca, lemesnĩce, die hölzerne Gabel der Pflugschar [Alt - Ottenhof]: agrāki aruši ar paegļu stakli vai ar lemesnīcu JU.; [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 468].

Avots: ME II, 449

ļevenīca

[ļevẽnĩca Jürg., eine feuchte Stelle, eine sumpfige Wiese].

Avots: ME II, 539

līdzenīca

‡ līdzenīca BW. 20707,

1), die Brautführerin
(mit ì 2 );

2) eine, die mitgeht
Tdz. 43181.

Avots: EH I, 746

lielgabalnīca

‡ lielgabalnīca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74 "lielgabala markas izkapts".

Avots: EH I, 754

lubenīca

lubenĩca Burtn., Grünh., ļubene [PS., Trik., Wolm.], ļubenĩca, eine alte Mütze mit Ohren-klappen Lub., Druw., Karls.

Avots: ME II, 509

ļumenīca

[ļumenīca, etwas vor Weichheit Wackelndes: aiz taukiem un branguma ļum vien kâ ļumenīca, vēdzele branga ļumenīca Fest.]

Avots: ME II, 543

lupatnīca

‡ lupatnīca Strods Par. vōrdn. 107 "?"

Avots: EH I, 762

maitānīca

‡ màitānīca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Schimpfname ("màita") für eine weibliche Person.

Avots: EH I, 778

maiznīca

màiznĩca,* die Bäckerei, der Bäckerladen.

Avots: ME II, 553

makstenīca

[makstenīca, = maksts I (oder: Besitzerin einer Scheide?): nu atveda makstenīcu BW. 34519.]

Avots: ME II, 555

malcenīca

I malcenīca: pārnes prāvu malcenicu jaunā alas Janš. Mežv. ļ. II, 136.

Avots: EH I, 780

malcenīca

I malcenīca, ein Trinkgefäss [?]: kad es gāju al[u]s iedzert, - kur lielā malcenīca? BW. 28815. - Wohl zu màlks.

Avots: ME II, 556

malcenīca

II malˆcenĩca Mat., [Bers.], malˆciena [N.Peb., auch malciens?], malˆciene Gold., [Kreuzb.], malcene Apšciems, der Holzplatz, Holzstapelplatz, der Ort, wo Holz gesägt und gespalten wird: ne man dūmu istabā, ne skaidiņu malcienā BW. 6948. es redzēju kukainīti mālcienā rāpuojuot BWp. 1162. pa malcieni staigādami BW. 20880, 10. malcienā skaidas lasīt Erlaa. - Zu malˆka.

Avots: ME II, 556

mantinīca

‡ màntinīca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, die Erbin.

Avots: EH I, 782

mantnīca

mañtnīca,* ‡

2) mañtnica Grenzhof n. FBR. XII, 16, Puhren n. FBR. XIV, 48, die Erbin.

Avots: EH I, 783

mantnīca

mañtnīca ,* die Schatzkammer: metali tuop paglabāti Pē̦rkuoņa mantnīcā Lautb. Marģeris 111.

Avots: ME II, 562

marenīcas

marenīcas, gemeines Hornkraut (cerastium triviale) RKr. II, 69.

Avots: ME II, 563

mātnīca

[mātnīca, des Mannes Mutter BW. 21714, 1 (aus Blieden).]

Avots: ME II, 589

medenīca

‡ I medenīca, Honigsammlerin (?): bite liela m., ne visiem me̦da deve Lauternsee n. FBR. XVII, 96.

Avots: EH I, 795

medenīca

‡ II medenīca, die Jägerin: kaķiene liela m. Lubn. n. FBR. XVII, 127. pūce liela medenica (Var.: mediniece ) BW. 2574.

Avots: EH I, 795

medisnīca

[medisnīca BWp. 2502 1; 2675, 1, das Auerhuhn.]

Avots: ME II, 590

meldenīca

‡ meldenîca KatrE., eine gewisse Pflanze ("aug duknējākā vietā: izkapts neņemj; izplešas un aug šukumuota.").

Avots: EH I, 797

melnīca

mel˜nĩca: auch (mit el˜ und î ) Bērzgale, Gr.- Buschh., Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Pilda, Pilskalne, Saikava, Sussei, Wessen, Zvirgzdine, (mèlnica 2 ) Prl.

Avots: EH I, 799

melnīca

mel˜nĩca, [mèlnîca 2 Warkh., melnīce Nerft], die Schwarzbeere Buschh., [Selb.]: trīs māsiņas uogās gāja, visas gāja melnīcas (mellenēs) BW. 30657.

Avots: ME II, 597

mēnesnīca

mẽnesnĩca: mit è 2 Oknist n. FBR. XV, 176, mẽnesnica Lesten n. FBR. XV, 22, mè̦ne̦snica 2 (sic!) Linden in Kurl.,

2): auch (mit è 2 ) Pilda n. FBR. Xlll, 50, Auleja.

Avots: EH I, 807

mestaunīca

‡ me̦staunīca (wohl mit au aus av ) Pas. III, 218; XI, 218, ein Stock, Knüttel.

Avots: EH I, 803

miķelnīca

miķelnĩca, eine Pflanze Purap. Kkt. 5; miķielnĩcas, aster salicifolius RKr. III, 69 (aus Fest).

Avots: ME II, 626

miķēlnīca

‡ miķẽlnīca AP., eine gemsse Herbstblume (aster salignus?).

Avots: EH I, 813

mīkstanīca

[mīkstanĩca "biegsame Zweige" Wid.], mīkstaunīca, die Weidenrute: mīkstaunīcas aug purvuos MWM. v. J. 1897, S. 103.

Avots: ME II, 642

miltenīca

‡ mil˜tenīca, ein Brei aus Gerstenmehl AP.; (eine Speise) Lubn. (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 814

miltinīca

‡ miltinīca Strods Par. vōrdn. 113, (mit ìl 2 ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74, = ‡ mìltine 2 .

Avots: EH I, 814

mīstavnīca

‡ mĩstuvnīca Planhof, eine unruhige weibliche Person od. Kuh.

Avots: EH I, 822

mīzelnīca

mìzelnīca, ‡

2) = mĩzene 1 zKalz. n. Fil. mat. 28. uz liêtu mìzelnīcas 2 skraida pa gaisu.

Avots: EH I, 823

mīzelnīca

mìzelnĩca, mīzelnīce, eine verächtliche Bezeichnung für ein albernes Mädchen, auch für eine Stute, die oft harnt; mīzelnica "nerātna, palaidnīga meitene, niķīga ķēve" Bers. n. etn. IV, 147; BW. 15679, 3 var.]

Avots: ME II, 650

mīznīca

mĩznĩca,:

1): mīznica "eine Stute, die beim Ausschlagen jedesmal pisst"
Diet.

Avots: EH I, 823

mīznīca

mĩznĩca,

1) eine Stute, die ausfeuert;

2) = mĩzene, eine kleine Ameise [Salisb. n. U.], Peb.

Avots: ME II, 650

mucenīca

mucenĩca, die Böttcherwerkstatt Wid.

Avots: ME II, 658

mūrnīca

‡ mũrnîca Serbig. n. FBR. IV, 56 "?".

Avots: EH I, 839

naksnenīca

naksnenīca (unter naksnenīce ), ‡

3) Plur. naksnenīcas "eine gewisse eingebildete Kinderkrankheit"
Liepna.

Avots: EH II, 3

naksninīca

‡ naksninīca, die Kornblume Warkl.; eine gewisse Pflanze Gr.-Buschh. n. FBR XII, 74.

Avots: EH II, 3

naktinīca

naktinīca,

1) auch Warkl.; polygala vulgaris Kaltenbr.; eine gewisse Pflanze mit blauen Blüten
Zvirgzdine ( "laba bē̦rniem, kad nakti traukājas"); ‡

2) "?": timsinīca, n., neje̦m tu munu balsu BW. 437, 6.

Avots: EH II, 4

nāsnīca

‡ nāsnīca, ein Taschentuch (?): nāsnīcu izmazgavu Tdz. 39916.

Avots: EH II, 8

nebēdnīca

nebēdnīca (unter nebèdniẽks ): viņu par nebēdnīcu nuosaukusi Švābe Drustu pag. t. spriedumi, S. 13.

Avots: EH II, 10

neprēsnīca

‡ *neprèsnīca 2 (> ostle. naprìes<ńeîca) Auleja "ļauna un nepatīkama lieta, kuo mē̦dz izduomāt par uotru": itaidu neprēsnīcu uz meitines izgādāva.

Avots: EH II, 17

nereiznīca

‡ nerèiznīca 2 Kaltenbr., fem. zu ‡ nerèiznieks 2 (auch auf Kühe bezogen).

Avots: EH II, 18

nīca

nîca 2 [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām 2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca 2 "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]

Avots: ME II, 745, 746

nīcan

‡ nīcan, stromabwärts: tec nīcan, Daugaviņa! BW. 30830, 4 var.

Avots: EH II, 25

nospārnīca

nuõspãrnĩca, der Balken, auf dem die Sparren ruhen Mag. XIX, 2, 59.

Avots: ME II, 855

odzinīca

‡ uôdzinîca Kaltenbr., eine Beerensammlerin.

Avots: EH II, 742

okšķernīca

ùokšķernîca 2 Sussei n. FBR. VII, 140, ùokšķernîce 2 ebenda, eine Schnüfflerin.

Avots: ME IV, 416

olnīca

uõlnĩca,

1): ein Viehweg
(mit uo) Fest., Ramkau, (ùolnìca 2 ) Sonnaxt; eine Strasse (iela; mit ùo 2 ) Kalupe, Pilda, Višķi; lai ruok grāvjus uolnicā BW. 14262; ‡

4) ein Dorf
(ùolnîca 2 ) Oknist n. Fil. mat. 30.

Avots: EH II, 743

olnīca

uõlnĩca C., Wenden, ùolnica 2 Prl.,

1) ein Steinweg
(uolnice) L.; ein gepflasterter Gang (uolnice) Wenden n. U.; ein Viehweg, der mit einer Art Pflaster versehen ist Nigr., Selb., Serben, Sunzel; eine Gasse zwischen zwei Zäunen (St., O.-Livl. n. U. [uolnice]), wo das Vieh zur Weide getrieben wird N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Memelshof, (uõlnĩca) AP., Arrasch, Drosth., Jürg., Schujen, (ùolnîca 2) Golg., (ùolnīca 2) A.-Laitzen, Bers., Erlaa, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Mahlup, Ogershof, (ùolnica 2 ) Saikava, Sessw., (uolnica) Ruj.; eine Allee (uolnice) U.; eine Strasse (auch in der Stadt) Asūne, (ùolnīca 2 ) Zvirgzdine: kumeliņa galvu glaudu uolnīciņas galiņā BW. 13978, 4 var.;

2) ein kieselreiches Ufer
(uõlnīca) Bauske;

3) der Eierstock*.
Zu uola.

Avots: ME IV, 418

otarnīca

uotarnīca "?": trejas kunga darbenīcas: uotarnīca, muodernīca, kunga rijas kūlējiņa BW. 799.

Avots: ME IV, 423

Ozolnīca

Uozuolnīca Liewenhof n. Lvv. II, 171, Uozuolnīce Kreuzb. n. Lvv. II, 169, Wiesennamen.

Avots: ME IV, 426

paegļnīca

paegļnĩca, der Wachholderknüttel: sakrampēja ciešāk savu zarainuo paegļnīcu Selbolt.

Avots: ME III, 24

pagānīca

‡ pagànîca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Oknist n..FBR. XV, 176, Tdz. 54378, Femininform zu pagãns.

Avots: EH II, 133

pakalnīcas

‡ pakalnīcas, Hosen aus hedenem Gewebe Oknist.

Avots: EH II, 139

palaidnīca

‡ palaîdnīca Lubn., Oknist, = palaîdne 3: kuŗa gudra saiminīca, apiet savu rudzu lauku; kuŗa kaida p., ni ap dārzu nestaigāja BW. 32559, 1.

Avots: EH II, 148

palodnīca

paluõdnĩca, der Baiken über dem Türpfosten Mag. XIX, 57, [Querbalken über den Türständern Bielenstein Holzb.]: baļķi virs durvīm sauc par paluodnīcu B.Vēstn.

Avots: ME III, 64

pamatnīca

pamatnĩca, der Grundbalken: pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnīcām B.Vēstn. ē̦ku ceļuot, pamatnīcā jāiecē̦rt krusts, tad tā drīz nesapūs RKr. VI, 62. visa sē̦ta (das Haus) līguojās, visas sē̦tas pamatnīcas BW. 27513. vai tie vilka klētei baļķus, vai istabai pamatnīcas? BW. 34366.

Avots: ME III, 67

pārnīca

pā`rnīca 2 : auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Liepna, Pilda, Warkh., Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH XIII, 207

pārnīca

pā`rnīca 2 ; der Schöpflöffel Mar., [A.-Schwanb., Wessen].

Avots: ME III, 169

paunīca

paunīca: auch (> tahm. poũnic) Gipken n. FBR. XIII, 74.

Avots: EH XIII, 185

paunīca

paunīca Neu-Wacken, Waldegalen, paunedze Pussen, für pavārnīca.

Avots: ME III, 128

pavadnīca

‡ pavadnīca BW. 34621 var., = ‡ pavadmeîta.

Avots: EH XIII, 186

pelavnīca

pe̦lavnīca (unter pe̦lavniẽks): auch Nerft, Warkl.: šķūņuos un pe̦lavnīcās Jauns. Augšz. 35. ve̦ctē̦vs zirgu ieveda pe̦lavnīcas kaktā B. gr. II 3 , 177.

Avots: EH XIII, 220

penčenīca

penčenīca "?": šādas, tādas penčenīcas (Var.: šķembelītes, vērpelītes u. a.) BW. 10608,1.

Avots: ME III, 199

pērškaunīcas

‡ pḕrškaunīcas 2 Borchow, Lubn. "kāda auga sēkliņas, līdzīgas cērmju zâlēm, kuŗu dūmuos svēpē pārbijušuos bē̦rnu".

Avots: EH XIII, 229

piekārtnīca

pìekārtnīca, der Sparrenstützbalken, piekārtrace, der Kranzbalken Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 257

pienenīca

pìenenîca 2, eine Milchgrütze Mar. n. RKr. XVII, 136.

Avots: ME III, 276

piezīmnīca

pìezìmnĩca,* das Notizbuch Plūd. Ltv. II, 167.

Avots: ME III, 312

piķiernīca

‡ piķiernīca Jürgens 15, der Hundestall.

Avots: EH XIII, 231

piparnīca

piparnĩca, ‡

2) "?": jau mums bija p., vēl atveda zēvelnicu BW. 21746, 2 var.

Avots: EH XIII, 235

piparnīca

piparnĩca Grunh., piparniece*, der Pfeffermörser.

Avots: ME III, 221

pirkstenīca

‡ pìrkstenīca 2 Borchow n. FBR. XIII, 20, = pìrkstenieks:

Avots: EH XIII, 236

pirstinīca

‡ pìrstinīca 2 BW. 7293, 2, ein Fingerhandschuh.

Avots: EH XIII, 239

plekšķenīca

plekšķenīca, plekšķenīce A. v. J. 1897, S: 522, die Schwätzerin, Plappertasche: tāda bija vedējīša, tāda bija ve̦damā: plekšķenīca vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841.

Avots: ME III, 335

pļepenīca

pļepenīca,

1) pļepenica Wid. "кавадра, болтушка", pļepenīce Bauske, ein nicht ganz dicker Brei
Lub., Bers., Erlaa, Nerft: nedz putra, nedz biezputra - tāda pļepenīca vien ir Lub. bieza putra, pļepenica Etn. I, 68;

2) pļepenîcas, geschwätzige Lippen
Mar. n. RKr. XVII, 136: saturi pļepenīcas! Vgl. plepenieks und pļepene.

Avots: ME III, 369

plītnīca

plītnīca, die Kneipe: viņš atstāstīja savus piedzīvuojumus plītnīcās Saul. III, 135.

Avots: ME III, 350

podenīca

‡ puodenīca, eine, die ein Liespfund schwer ist: pārnesa līdaku puodenīcu Austriņš Daugava 1928, S. 979.

Avots: EH II, 345

podnīca

puôdnĩca,* die Töpferei Dr.

Avots: ME III, 454

postavnīca

‡ puostavnīca Vanagu ligzda 188, Femininform zu puõstaunieks.

Avots: EH II, 347

pūrinīca

‡ pùrinīca 2 Warkl. "alus muca, kuŗā var saliet visu viena iesala pūra darījumu".

Avots: EH II, 343

pusbaznīcas

pus˙baznîcas, die halbe Kirche, die Häifte der in der Kirche Anwesenden; pieci puiši pus˙baznīcas (über die haibe Kirche hin; oder während des halben Gottesdienstes?) uz manim skatījās BW. 5701.

Avots: ME III, 423

pušelnīca

‡ pušelnīca AP., Femininform zu pušelniẽks.

Avots: EH II, 336

pusinīca

‡ pusinīca "?": vīra mātei ve̦ci katli nedalīti; še atvede pusinīcu, ve̦cuos katlu dalītāju Tdz. 45056.

Avots: EH II, 332

pušnīca

‡ pušnīca, spreuhaltiges Brot Bērzgale, Nautrēni.

Avots: EH II, 337

putrenīca

‡ putrenīca, die Köchin (eig.: die Grütze bzw. Brei Kochende): meita gājusi līdzi par putrenīcu - vārījusi strādniekiem ēst (aus einem Manuskript von Klētnieku Valdis).

Avots: EH II, 340

radenīca

‡ radenīca AP., Fest., Ramkau u. a., radenica BW. 12127 var., radenice Saikava, = radiniece, die Verwandte.

Avots: EH II, 348

radinīca

‡ radinīca Kaltenbr., Warkh., = radiniece, die Verwandte.

Avots: EH II, 348

radnīca

radnīca: auch Serbig. n. FBR. IV, 56.

Avots: EH II, 348

ratnīca

ratnīca* Dr., Ar., das Wagenhaüs, die Wagenremise.

Avots: ME III, 480

remenīca

‡ remenīca Ramkau, der Dickdarm beim Vieh.

Avots: EH II, 365

remesnīca

remesnīca, die Handwerkerin: trīs meitiņas remesnīcas: viena mete, uotra aude, treša raksta zīžautiņus BW. 13250, 25.

Avots: ME III, 510

rēpnīca

‡ rèpnîca 2 od. rèpnieks 2 Nautrēni, ein ziemlich dicker, nicht schmackhafter (ohne Zutaten) Mehlbrei.

Avots: EH II, 369

retinīca

‡ retinīca Nautrēni, eine aus einem Holzschwamm angefertigte kleine Schüssel.

Avots: EH II, 367

rīknīca

rìknĩca,* der Werkzeugkasten Dr.

Avots: ME III, 537

rubinīca

‡ rubinīca Tdz. 51754, = rubesnīca.

Avots: EH II, 381

rubisnīca

rubisnīca (unter rubenis): auch (ein Birkhuhnweibchen) Gr.-Buschh., Lubn., Oknist, Wessen, BWp. 26681 (aus Lettg.), Tdz. 59813 (aus Liepna).

Avots: EH II, 381

rūcenīca

rūcenīca,

1) der Hintere;

2) (mit ù 2) die Flinte
Golg.

Avots: ME III, 566

rudzenīca

rudzenĩca,

1) Roggenmehlbrei
Mesoten, Warkl.: rītā rutki, launagā, vakarā rudzenīca BW. 13730, 7;

2) auch rudzene, eine Hure
Vank.;

3) = rudzu bise: šaut ar rudzenīcu C., N.- Peb.

Avots: ME III, 555

rumbainīca

rumbainīca, rùmbenīca 2 Golg., Lub., rumbene, eine Art Hut: vīrs ar rumbainīcu galvā Plūd. LR. Ill, 43. me̦lna rumbenes ce̦pure Druva I, 41. Zu rumba I; vgl, estn. kübara rumm "Hutcylinder".

Avots: ME III, 558

rūmnīca

rūmnīca Oppek. n. U., rùmenîca 2 Golg., N.-Schwanb., ein grosses Lagergefäss (für Branntwein): iztecinātais brandvīns pagrabā lielās rūmenīcās N.-Schwanb.

Avots: ME III, 570

rūpnīca

rūpnĩca *, ein Industrieunternehmen, eine Werkstatt, Fabrik: augšā bija rūpnīca, kur kārsa, vērpa, mala Veselis Saules kapsē̦ta 67.

Avots: ME III, 571

sadomnīca

saduõmnĩca, saduomnĩce Lubn., saduõmniẽce, die etwas zu ersinnen pflegt: saduomnīce (Var : saduomnīca, paduomnīca, izduomnīca, duomātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 619

saiminīca

sàiminīca 2 (unter sàimniẽks): auch Borchow n. FBR. XIII, 20, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Pilda n. FBR. XIII, 39, 49, Kaltenbr., BW. 6734, 1.

Avots: EH XVI, 412

saimnīca

sàimnîca (unter sàimniẽks): auch (mit ĩ) Smilt. n. FBR. XVI, 162, saimnica Schujen, sàimnice 2 Sonnaxt n. FBR. XVI, 43.

Avots: EH XVI, 413

salasnīcas

salasnīcas, zusammengesuchte, ungleiche Frauen: māršas munas salasnīcas, cita liela, cita maza BW. 21183, 1.

Avots: ME II, 667

salmenīca

sal˜menīca Karls., salmenīca Wid., salmnīca, ein Strohhut: puisis nuoņēma salmenīcu Blaum. ar salmnīcu galvā De̦glavs Rīga II, 1, 505, mazliet uz pakausi atstumtā salmenīcā A. v. J. 1900, S. 409.

Avots: ME II, 675

salnīca

‡ sàlnīca 2 Kaltenbr., ein Salzgefäss Wessen.

Avots: EH XVI, 427

sālnīca

sā`lnĩca: auch (sā`lnîca 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Zvirgzdine.

Avots: EH XVI, 470

santenīca

santenĩca RKr. VII, 35, eine Art Kopfbedeckung (ce̦pure).

Avots: ME II, 694

sātanīca

‡ sàtanīca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, Schimpfname für ein Weib.

Avots: EH XVI, 473

sēbrinīca

‡ sēbrinīca Ulanowska Łotysze 62, = sābrene (unter sē̦brs)?

Avots: EH XVI, 479

sēklenīca

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks 2 Prl., sèklinieks 2 Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. 1 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. 2 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sērstavnīca

sē̦rstavnīca "?": sē̦rstu gāja sē̦rstavnīca BW. 18520.

Avots: ME III, 831

siekalnīca

‡ I siekal˜nīca Wirginalen, ein immer begeifertes Lebewesen.

Avots: EH II, 494

siltumnīca

siltumnīca,* das Treibhaus: mēs augam kâ siltumnīcā A. v. J. 189T, S. 785.

Avots: ME III, 840

simtnīca

‡ simtnīca Strods Par. vōrdn. 157 "?".

Avots: EH II, 487

sīpolnīca

‡ sīpuolnīca,

1) die Zwiebelschale
(?): sīpuolnīcās vārīta un skudru pūznī raibuota uola A. Brigadere Dievs, daba, darbs 281;

2) = ‡ sīpuolnica N.-Peb.;

3) ein Gefäss für Zwiebeln
C., Schwitten.

Avots: EH II, 493

sivēnīca

sivēnīca: auch Višķi n. Ceļi IX, 381.

Avots: EH II, 491

sivēnīca

sivēnīca Wid., sivēnīce U., eine Sau (die Ferkel hat U.): viņi padze̦nāja re̦snu, kūtru sivēnīcu Janš. atnesīšuoties uotra sivēnīca Janš. Dzimtene IV, 107.

Avots: ME III, 850

skavardnīca

skavardnīca Wid., skavārdnīce Infl. n. U., eine Bratpfanne. Beruht nebst li. skauradà auf r. сковородá dass.

Avots: ME III, 877

šķedraunīca

šķe̦draunīca "?": ja ir laba ve̦damā, tad ve̦dat sētiņā; ja jau kāda šķe̦draunīca, apkārt sē̦tu ritiniet! VL. aus AP.

Avots: ME IV, 24

šķērdaunīca

šķē̦rdaunīca: auch (mit ḕ̦r 2 ) Erlaa n. FBR. XI, 16; eine Verschwenderin (mit ḕ̦r ) Nötk.

Avots: EH II, 633

šķērdaunīca

šķē̦rdaunīca "?": ja ir laba ve̦damā, tad ve̦dat sētiņā; ja jau kāda šķē̦rdaunīca (Var.: šķe̦draunīca), apkārt sē̦tu ritiniet! VL. aus AP.; "eine verschwenderische Wirtin" N. - Peb.

Avots: ME IV, 33

šķērdenīca

šķḕrdenīce 2 Saikava, ein verschwenderisches Weib.

Avots: ME IV, 34

šķeternīca

šketernīca Prl. n. FBR. VI, 94, Lubn., šķeternīce, šķeternīte, die Zwirnende: šķeternīca (Var.: šķeternīte 7024 var.; šķeternīce 25226 var.) tautu meita, diegus vien šķeterēja BW. 7024; 25226.

Avots: ME IV, 30

šķindelnīca

‡ šķìndelnīca 2 Kaltenbr., eine Schindelwerkstatt.

Avots: EH II, 636

skrotenīca

‡ skruotenīca, eine Schrotflinte Brīvā Zeme 1936, No 61, S. 10.

Avots: EH II, 514

slimenīca

slimenīca,

1) s. slimnīca;

2) s. slimniẽks.

Avots: ME III, 932

sliminīca

‡ sliminīca Gr.- Buschh., Wessen, die Kranke.

Avots: EH II, 525

slimnīca

slimnĩca, ‡

2) die Kranke
Wessen.

Avots: EH II, 526

slimnīca

slimnĩca, slimenīca Lös., das Krankenhaus.

Avots: ME III, 932

šmadernīca

šmadernīca Selsau, eine Gerte, Rute Stockm. n. Etn. II, 129.

Avots: ME IV, 81

sodrenīca

suodrenica "?" pīpi ar astru viduci, raga suodrenicu un baltmāla galviņu Seibolt.

Avots: ME III, 1136

spārinīca

‡ spārinīca, der Sparrbalken Strods Par. vōrdn. 163.

Avots: EH II, 547

spertuvnīca

spe̦rtuvnīca, ein Tier, welches ausschlägt Wid.

Avots: ME III, 990

spirenīca

‡ spirenîca AP. "tūpļa zarna aitām".

Avots: EH II, 551

sprēslenīca

sprẽslenîca (unter sprêslîca): auch (mit -i- ) BW. 19075, 5.

Avots: EH II, 559

staļķenīca

stàļķenìca 2 Lasd., zerstampfter Kartoffelbrei; dissimiliert aus *staņķenīca (zu staņķis)? Doch vgl. auch steļķêt 3.

Avots: ME III, 1043

standzinīca

standzinīca, = stanģeniece; tukša standzinīca (Var.; staņģenīte, staņķenīca ) BW. 7838, l. Vgl. stanga III.

Avots: ME III, 1043

stiklenīca

stiklenīca, ein Gefäss aus Glas, das Trinkglas: pa stiklenīcai salda, sarkana dzēriena Janš. Dzimtene 2 I, 19.

Avots: ME IV, 1067

stiklenīca

I stiklenīca: stiklenicas kaldināt BW. piel. 2 19605, 1.

Avots: EH II, 578

stiklenīca

‡ II stiklenīca Lubn., ein Brei aus Kartoffeln.

Avots: EH II, 578

stīvinīca

‡ stīvinīca, eine gewisse Speise (?): man ir taida miltu druska, - vārīsim stīvinīcu! Tdz. 54529 (ähnlich 56858).

Avots: EH II, 582

stopenīca

‡ stuopenīca AustriņŠ Raksti V, 32, eine einen Stof enthaltende Flasche.

Avots: EH II, 598

strādenīca

‡ strādenīca Barbern n. FBR. XVIII, 12, die Arbeiterin.

Avots: EH II, 585

strādnīca

‡ stràdnīca 2 Borchow, Kaltenbr., Lubn., die Arbeiterin.

Avots: EH II, 585

stukurnīca

stukurnīce Bielenstein Holzb. 649, stukurnice Etn. II, 105, ein runder Klotz am Seil des Zugnetzes; stukurnica Wid. "бот, ботало".

Avots: ME III, 1102

sverbelnīca

sverbelnīca Vīt. "niķīga ķēve, kas svarba asti".

Avots: ME III, 1151

svešinīca

‡ svešinīca, eine Fremde: me̦s māseņas svešinīcas BW. p. 316 I, 1.

Avots: EH II, 615

svētnīca

svētnīca,* ein heiliger Ort B. Vēstn. n. U.: svē̦tas birzes, zieduokļi un svētnīcas Pūrs I, 99. bija tik kluss kâ svētnīcā Vēr. I, 930.

Avots: ME III, 1156

tapenīca

tapenīca, die Zinkenegge Bielenstein Holzb. 490. Zu tapa "Zapfen".

Avots: ME IV, 130

taucenīca

‡ taucenīca, eine Art Suppe: pusdienā varēsi strēbt taucenīcu Vanagu ligzda 133.

Avots: EH II, 668

timinīca

‡ timinīca Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, ein dunkler, unsauberer Ort.

Avots: EH II, 682

timsinīca

‡ timsinīca BW. 437, 6, = tumsaliņa.

Avots: EH II, 682

tītarnīca

‡ tītarnīca Jauns. J. un v. 181, die Truthenne.

Avots: EH II, 687

trijžuburnīca

‡ trijžuburnīca "?": it kâ ... trijžuburnīcu jau sajustu sev uz muguras lē̦kājam Blaum. Raksti II 5 (1939), 245.

Avots: EH II, 694

tumsenīca

tumsenīca "?": tumsenīca, mēnesnīca kas tev daļas ar maniem? BW. 34078.

Avots: ME IV, 262

tumsenīca

tumsnenīca "?": tumsnenīca (Var.: tumsaliņa, tumšiniece) traucē . . . kumelîņu BW. 34081, 1.

Avots: ME IV, 262

ūznīca

ūznīca,

1) der Gurt
Wid.;

2) die Gürtel-, Taillenstelle
Wid., Vīt., (mit ũ ) C.: tev ūzas nuošļukušas uz gurnu galiem; sarauj viņas kārtigi līdz ūznīcai! Vīt. pļavas, kur zâle līdz ūznīcai Kaudz. M. 239. cilvē̦ks stidzis vai līdz ūznīcai iekšā (sc.: purvā) Upīte Medn. laiki;

3) der Hintere:
dabūsi pa ūznīcu! Bers.;

4) die Hosen, besonders der um den Hinteren befindliche Teil der Hosen
N.-Peb.: bē̦rns pietaisa ūznīcu.

Avots: ME IV, 411

vadmalnīcas

‡ vadmalnîcas2 AP., vadmalnìces 2 Sonnaxt, Hosen aus vadmala.

Avots: EH II, 747

vaininīca

‡ vàininīca 2 Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 74, = vaininiece.

Avots: EH II, 749

valdenīca

‡ vàldenīca 2 Fest., Tdz. 52636 (aus Rauza), = vàldinīca.

Avots: EH II, 751

valdinīca

vàldinīca, vâldnīca 2 Prl. n. FBR. VI, 94, die Herrscherin, Gebieterin: vecīte bija par valdinīcu uz visiem kustuoņiem Pas. V, 109.

Avots: ME IV, 451

vaļenīca

vaļenîca: in AP. mit der Bed. von vaļiniece (unter vaļinieks 2).

Avots: EH II, 755

vaļenīca

vaļenîca Erlaa u. Ogershof n. FBR. XI, 16, vaļenica, eine, die freie Zeit hat, eine Müssige: voi es kāda vaļenica, jūsu bē̦rna auklē̦tāja? BWp. 1407, 1. ē̦dat, ... guovis! es māsiņa ganītāja; rītā nāks vaļenica, aiz kalniņa gulde̦nās BW. 29004 var.

Avots: ME IV, 464

valodnīca

valuodnīca Infl., wer (fem.) Gerüchte verbreitet, eine Klatschbase, Zungendrescherin: valuodnīca, bāleņ, tava ļaudaveņa: kuo ar mani nuorunāja, tuo uotram atrunāja BW. 9024, I.

Avots: ME IV, 462

vasarnīca

vasarnīca,

1) eine fürdie Sommermonate gedungene Magd:
saderējusies... par vasarnīcu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 51;

2) das Sommerhaus, die Villa*.

Avots: ME IV, 485

vedernīca

vedernĩca Nötk. "ein Gefäss von der Grösse eines vedris" (Eimer; aus r. vedro) Lemburg.

Avots: ME IV, 520

vēdernīca

‡ vêdernīca oder vê̦de̦rnīca Auleja, Magenschmerzen, Diarrhöe.

Avots: EH II, 774

vējaunīcas

‡ vējaunīcas Pas. XIV, 128 (aus Serbig.), = vẽjavas 2.

Avots: EH II, 774

vējinīca

‡ vèjinîca 2 Kaltenbr., Oknist, eine Vorrichtung zum Windigen.

Avots: EH II, 774

verenīca

‡ verenîca AP. = ‡ II verene. Aus r. вереница "Reihe"?

Avots: EH II, 771

vezumnīca

ve̦zumnîca Kaltenbr., = ve̦zumnica.

Avots: EH II, 773

vibravnīca

‡ vibravnîca Lubn. n. FBR. XVII, 127 "drepele".

Avots: EH II, 780

viesnīca

vìesnīca,* Demin. verächtl. viesnīcele Janš. Bandavā I, 116, Līgava II, 520, das Gasthaus, das Hotel.

Avots: ME IV, 670

vietnīca

‡ vìetnīca 2 Fehteln, Lubn., Meselau, das Femin. zu vietnieks.

Avots: EH II, 798

viļķinīca

viļķinīca Nerft, das härteste Gras (beim Mähen) auf den Wiesen. Vgl. vilku kūla.

Avots: ME IV, 598

vilnenīca

vilnenīca,

1) der Flaum eines jungen Vogels
(mit ìl 2 ) Saikava;

2) eine Mütze aus Schafsfell
(mit ìl 2 ) Lubn., Saikava.

Avots: ME IV, 594

viltenīca

viltenīca, die Betrügerin: viltenīca (Var.: vīlējiņa) veļu māte dažu labu pievīluse BW. 27536, 7.

Avots: ME IV, 596

viltinīca

‡ vilˆtinîca Skaista, = viltenīca.

Avots: EH II, 785

zāģenīca

zāģenīca,

1) zāģenīca Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, (mit à 2 ) Gilsen, Stockm., Vīt, zāģenica Memelshof, zàģenica 2 Saikava, zāģenice Sessw. n. U., zàģinīca 2 Oknist, - zāģene 2, der Sägebalken;

2) zāģenice Kokn. n. U., Plur. zāģenīcas Bers., (mit ã ) Jürg., = zāģene 1, die Sägemühle;

3) die mit der Säge Arbeitende, die Sägerin
Nötk.

Avots: ME IV, 695

zālnīca

zâlnīca, eine, die Gras rauft Zaravič.

Avots: ME IV, 698

zaļumnīca

zaļumnīca:* zaļumnieki zaļumnīcās kūkuo Blaum. Raksti IX 4 (1937), 39.

Avots: EH II, 801

zarenīca

zarenīca,

1) = zarene 1 Vīt.;

2) ein Knüppel
Gr.-Buschh., Vīt.;

3) eine Strauchegge
Bielenstein Holzb. 491 (mit Abbild.), Drosth., Erlaa, Linden (in Livl.).

Avots: ME IV, 690

zebenīca

zebenīca AP., Borchow, Erlaa, Festen, Grawendahl, KatrE., Kl., Lub., Lubn., Meiran, Memelshof, N.-Schwanb., Ogershof, Sessw., Latv. Saule v. J. 1927, S. 618 (aus Hopfenhof), (mit

ĩ ) Nötk., (mit î ) Bers., Jürg., zebenīce Festen, Lub., (mit I ) Saikava, L. ("tahmisch"),U., = zebenieks, Hafersäckchen: auzu zebenīca BW. 18638; zebenīca, eine Jagdtasche Selburg; ein Säckchen, in das man gefangene Fische steckt (auch zebenīce) Festen, Lub.: izvilcis zivju ve̦se̦lu zebenīcu Daugava 1928, S. 54; zebenĩca C. "ein Schrotbeutel aus Wieselleder".

Avots: ME IV, 700, 701

žebenīca

I žebenīca Kl., Stockm., žebenica Wid., Ekau, Laud., žebenīce Stockm., žebenice Kurl. n. U., = zebenīca; žebenīca Kurl., ein Mehlsack: piegrābis pilnu žebenicu LP. V, 407.

Avots: ME IV, 799

žebenīca

II žebenĩca Drosth. "eine lange Hirtenrute".

Avots: ME IV, 799

žebernīca

žebernīca, eine alberne, leichtsinnige, oberflächliche Frauensperson Serben; ein Schimpfname Lubn.; comm., ein alberneŗ ausgelassener Mensch Vīt.

Avots: ME IV, 799

zebinīca

‡ zebinīca Warkl., = zebenīca.

Avots: EH II, 803

zemenīca

‡ zemenīca Sessw., die Erdbeere.

Avots: EH II, 804

zemnīca

zemnīca Sussei n. FBR. VII, 140; Baltinov n. FBR. XI, 132, Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Lixna, Lubn., Memelshof, Oknist, Schlossberg, Selb., Warkh., zemnica Heidenfeld, Prl., Saikava, = zemene, die Erdbeere.

Avots: ME IV, 712

zemnīca

I zemnīca,

1): auch Borchow, Višķi, Wessen, (zemnīca) Nerft; ‡

2) = zemniece, Bäuerin
Oknist; ‡

3) eine vom Schmied geschmiedete Sense
(zèmnîca) Ramkau.

Avots: EH II, 805

zemnīca

II zemnīca,* eine in der Erde gebaute Behausung für Soldaten.

Avots: ME IV, 712

zinātnīca

zinâtnīca,

1) = zinâtniece 1 Ar.;

2) die über etwas zu verfügen, die Aufsicht hat:
būšuot zinātnīca par... luopiem Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 723

zirņenīca

‡ zìrņenîca 2 Lubn., eine Milchsuppe mit Erbsen.

Avots: EH II, 809

žūpnīca

žũpnīca, žūpnica MWM. IX, 796,

1) die Schenke:
pulciņš nīkuļu žūpnicās Vēr. II, 72;

2) comm., = žũpa Schwitten (mit ũ).

Avots: ME IV, 836

zvaninīca

zvaninīca: Glockenturm (mit î) Kaltenbr.

Avots: EH II, 814

zvaninīca

zvaninīca, der Glockenturm (?): ieej zvaninīcā! Pas. VI, 43.

Avots: ME IV, 765

zvērnīca

zvêrnĩca, die Menagerie V., Vēr. I, 1150.

Avots: ME IV, 773

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (3)
Šķirkļa skaidrojumā (434)

agrējs

agrẽjs, ‡

2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).

Avots: EH I, 4

aizbildnis

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

aizburnīt

‡ àizburnît, ein wenig zerknillen, zerknittern: burtnīcai dažas dapas aizburnītas Vīt.

Avots: EH I, 13

aizcilas

àizcilas,

1) das Pfand, das Versetzte.
Konv. 1;

2) eine Art Pforte:
vai tu uolnīcas galā aizcilas aizcēli? Tirs.

Avots: ME I, 20

aizklidzināt

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

aizprecēt

àizprecêt, tr., an einen fern lebenden Mann verheiraten: kad meitas nuo pavārnīcas ē̦d, tad tās tāļu aizprecēs Etn. II, 60. reiz vienai mātei aizpre̦c meitu tāļumā par saimnieci LP. VI, 9.

Kļūdu labojums:
an einen fern lebenden Mann verheiraten = heiratend (die Frau) wegführen

Avots: ME I, 44

akacis

akacis,

3) : gadās iemīt kāju vaļējā, ciešāki neaizsūnuojušā akacī Janš. Nīca 9. grūti pieejamuos e̦ze̦ru akačuos 13.

Avots: EH I, 65

ālava

ãlava, ãlave, ãlavĩca PS., [ālavīdza Kurmin 40], ālavniece BW. 32459, 3 var., ālavnīca, ãlavnĩce, ãlevnĩca, ãlaviẽte, Demin. ãlaviņa, ãdavīte,

1) eine güste, nicht trächtige, nicht milchende Kuh,
in Alt-Ottenhof u. a. eine Kuh, die ohne zu kalben das zweite Jahr Milch gibt, auch nicht trächtiges Schaf, Schwein: guovs palika šuovasar ālava. bija tāda branga, liela ālava aita. piecas cūkas ālavītes BW. 29195. vilkacis nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus un ālavu (gen. appositionalis) aitas Etn. II, 76. trīs gadi pazinu ālavīcas (ālavnīces Tr.) gulējumu RKr. VII, 77; zu ālavīca wird nicht selten der Gattungsbegriff guovs hinzugefügt: ālavīca guovs RKr. VII, 77;

2) ālava, ein Schimpfwort, auf ein Weib bezogen
A. XIII, 2, 132. [Dies Wort lässt man gewöhnlich aus r. яловица "gelte Kuh", яловый "gelt, unfruchtbar" entlehnt sein. Aber aus dem Russ. ist dies Wort ohne j- nicht bekannt, und im Lettischen konnte hier j- auch nicht schwinden. Desgleichen wären im Falle der Entlehnung die Formen ālava, ālave, ālaviete in ihrem suffixalen Teil auffällig. Slav. jal- in r. яловица u. a. könnte auch auf altes āl- zurückgehen, und in diesem Fall kann ālava mit r. яловица usw. verwandt sein.]

Avots: ME I, 237, 238

amats

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apgabalis

apgabalis,

1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡

2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).

Avots: EH I, 80

apgaita

‡ apgaita, apgaite, der Aufsichtsbezirk eines Buschwächters: pie meža, kur sākas mežsarga apgaitas Socialdemokrats v. 21. März 1926. Dzē̦rvē̦nu mežsarga apgaitē atruodas kāds kalniņš Janš. Nīca 19. Neologismus?

Avots: EH I, 80

apklibāt

‡ apklibât Dunika, Rutzau, apklibuôt Spr. u. a., hinkend um etwas herumgehen (perfektiv): a. kam apkārt. pagāja liels laiks, kamē̦r nabags apklibāja vis˙apkārt baznīcai Dunika.

Avots: EH I, 92

apkratīt

‡ apkratît (li. apkratýti),

1) (eine grössere Anzahl von Objekten od. ringsum) abschütteln
Spr.: vējš apkratījis visus ābuolus. (ābelnīca) prasa... apkrat[i] munus ābelīšus! ka tu mani neapkratīsi, visi zari aplūzīs Pas. V, 322 (aus Welonen; weiterhin folgt hier [richtig?] ein nom. s. fem, gen. part˙prt˙act˙apkrotusia [aus *apkratuse von einem Infinitiv *apkrast?]):

2) ringsum bestreuen, beschütten
Spr.: a. galdu ar druskām. a. mē̦slus ap ābeli;

3) umschütteln; schüttelnd umwerfen:
vēl reiz a. kratījumu (siena un salmu jaukumu) Stenden. a. lampu Lems. Refl. -tiês, sich (ringsum) beschütten Spr.: pagalms apkratījies ar salmiem Jürg.

Avots: EH I, 93

apkraut

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

apkurlt

apkur̃lt, -stu, -lu, taub werden: es nuo baznīcas zvana apkurlu M., J. Kaln., Nerft, Sissegal.

Avots: ME I, 96

aplaupīt

aplàupît,

1): aplaupīja uolu Pas. IX, 481; 2): baznīcai var zvanus a. (rauben)
Ezeriņš Leijerk. I, 90. ‡ Refl. -tiês, sich ringsum abschälen, ablösen: aplaupījušās mizas kuokiem Nitau, Trik.

Avots: EH I, 97

apmetināt

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I 2 , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apsolīt

apsùolît(iês), ‡ acc. s. apsùolījumuôs, das Versprechen, Gelübde Janš. Nīca 49.

Avots: EH I, 118

apsolīties

apsùolît(iês), ‡ acc. s. apsùolījumuôs, das Versprechen, Gelübde Janš. Nīca 49.

Avots: EH I, 118

apsoļot

‡ apsuôļuôt,

1) im Gehen überholen
Warkl.: apsuoļuojis visus, nuo baznīcas mājā nākdams;

2) herumschreiten (um etwas).

Avots: EH I, 118

apstāt

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

artava

‡ l artava Golg., = ãrtava: sūtija ... avīžu redakcijām savas artavas Janš. Nīca 25.

Avots: EH I, 130

atbļaudināt

‡ atbļaûdinât, sich laut schreiend, weinend nähern, herkommen lassen, machen: a. bē̦rnu nuo baznīcas uz māju Oknist.

Avots: EH I, 135

atcelt

atcelˆt, Refl. -tiês, ‡

3) sich
(acc.) von selbst wegheben: akmins atcēlies Pas. IX, 115; ‡

4) sich
(acc.) von selbst zurückheben: akmens atcēlies agrākā vietā Pas. III, 156; ‡

5) (im Boot) herüberfahren:
tik vien ļaužu bija baznīcā, cik ar bluķenēm varēja atcelties Janš. Nīca 16.

Avots: EH I, 137

atgādnieks

‡ atgādnieks, f. atgàdnīca 2 , wer sich gut erinnert, wer ein gutes Gedächtnis hat Festen: es vienīgā nuo mājām ešu tik laba a.

Avots: EH I, 142

atmirgot

‡ atmirguôt, widerspiegeln: mēnesnīcas pieplūdušais dīķis atmirguoja viņu abu ē̦nas A. Brigadere Daugava 1928, S. 565.

Avots: EH I, 156

atspuks

‡ atspuks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, = atspaîds: ābulnīcai palikt atspukus.

Avots: EH I, 170

atsvešināt

atsvešinât, tr., entfremden: vakardiena viņu galīgi atsvešinājusi nuo Paulīnes A. XVIII, 389; bē̦rnus atsv. savai tautai Kundz. Kr. 199. Refl. -tiês, sich entfremden: viņi nuo baznīcas atsvešinājušies Vēr. II, 597.

Avots: ME I, 199

auklis

auklis (bei U. mit aũ 2 ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222

ausainīša

àusainīša Bers., àusenīca Burtn., -ce Bers., eine Mütze mit Ohrenklappen: ģīmis, kas raugās iz baltas ādas ausainīšas ce̦pures A. XII, 893; RKr. VII, 40.

Avots: ME I, 226

ausains

àusaîns Smilt., Ohren, Ohrenklappen habend: ausaina jērenīca, eine Mütze aus Schafsfell, mit Ohrenklappen versehen Vēr. I, 770. ausaiņas aubes RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 226

balsīgs

bàlsîgs,

1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡

3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.

Avots: EH I, 201

balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

baltavitiņa

‡ bal˜tavitiņa (belegt durch den acc. s. baltavitiņu BW. 18260, 2, gen. pl. baltavitīnu Janš. Nīca 58), = bal˜tàitiņa.

Avots: EH I, 201

banīte

banīte, bane, banīca, auch bānīca A. XX, 790, banītis od. bānītis [aus mnd. bonit "Hut" > frz. bonnet], das Barett, die Kalotte, eine Frauenmütze: viņš strādādams bij nuolicis ce̦puri, paturē̦dams galvā tik banīti Vēr. I, 1456. pašaustas drēbes mices, izšūtas apakšā ar dzīpariem, sauktas bānītis od. bānīca Plutte 65.

Avots: ME I, 263

bazanc

bazanc Dond., aus und f. baznīca BW. 13250, 35.

Avots: ME I, 269

baznīcdiena

baznīcdiena od. baznīcas diena, der Kirchtag, der Sonntag, an welchem man zur Kommunoion geht: uz baznīcdienu (tā sauc to svētdienu, kuŗā iet pie dievgalda Tals.) sanāk ielūgtie viesi un viešņas.

Avots: ME I, 269

baznīcēns

baznīcē̦ns od. baznīcnieks, der Kirchenbesucher, die Kirchengänger: viņi grūstās kā baznīcē̦ni Kaudz. baznīcē̦ni nāk nuo baznīcas ārā AR., Bers.

Avots: ME I, 269

bazninca

bazninca, für baznīca in Samiten BD. 157, Ahs., Wahnen und Zirau Mag. XVIII, 125 [Vgl. li. dial. bažninčia und dazu РФВ. LXVIII, 370.]

Avots: ME I, 269

bāztin

bâztin, zur Verstärkung von bâzt: baznīca cilvē̦ku kā bāztin piebāzta, die Kirche ist wie vollgestopft. visas vietiņas bija bāztin piebāztas ar naudu.

Avots: ME I, 276

bērzaine

bẽ̦rzaine, bẽ̦rzaite, bẽ̦rzaita, bẽ̦rzājs, bẽrziens, auch bẽrzane [wohl ein Druck- oder Schreibfehler für be̦rzaine] BW. 9588, 5), das Birkengehege: me̦lna elkšņa rīksti griezu, bē̦rzaitē stāvē̦dama BW. 15449, 5; 11667. mans arājs tautiņās, lemesnīca bērzienā 28171.

Kļūdu labojums:
15449, 5 = 15449, 3 var.

Avots: ME I, 292

bezmaksas

bezmaksas slimnīca, bibliotēka, freies Krankenhaus, freie Bibliothek (ohne Bezahlung, nach d. russ. безплатный).

Avots: ME I, 284

bieziens

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit iê 2 ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezumā) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224

biģis

biģis, der Teufel: iztriekšu kā biģi nuo baznīcas Druw.

Avots: ME I, 294

brīvezers

‡ brĩve̦ze̦rs, ein See, in dem alle fischen dürfen: Liepājas e̦ze̦rs ir b., kur zvejuot var katrs Janš. Nīca 10.

Avots: EH I, 243

bunkulis

‡ bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253

caurcauri

‡ caũrcaũri, caũrcaũrim, durch und durch, durchweg: jumti ... nameļiem caurcauri nuo ... duoņām Janš. Nīca 24. tas ir... caurcaurim bezkauņa Dzimtene I 2 , 45.

Avots: EH I, 261

čigāns

čigãns, čigainis Sassm., der Zigeuner, f. čigãne, čigānīca BW. 33520, čigānīce 33443, [čigāniece 33528 var.], čigãniete, die Zigeunerin. Sprw.: rauj viņu čigāns. tur netiek ne žīds, ne čigāns gudrs. viņš per,as kâ čigāns pa Daugavu. viņš kâ čigāns svaida mēteli uz vienu, uz uotru ple̦cu. me̦lna kâ čigāne. trakas aitas: čigānam krūmuos virsū skrien. ķer nu čigānu krūmuos, od. čigānu krūmuos nenuoķersi. čigānuos iet, Fastnacht laufen, Fastnachtpossen treiben. [Nebst li. čigõnas, cigõnas aus r. resp. poln. cygan.]

Avots: ME I, 412

cikko

cikkuo, ‡

2) einigermassen:
kad iebūvietis c. gaiši uzve̦das, c. ... nameli uztaisa pēc cilvē̦ku dzīvuokļa, un kad viņš tura c. piefiekuošu zemes stūrīti Janš. Nīca 22.

Avots: EH I, 269

cirsma

‡ cirsma,* cirsme*, die Schlagfläche (in der Forstwirtschaft): pirkdami... mežuos cirsmes gabalus Janš. Nīca 31.

Avots: EH I, 274

dailene

dailene, die Schöne, das Schönchen: kur tu, dailenīt, tik vē̦lu JK. V, 136. Auch daiļenīca: daiļa daiļenīca (Var.: skaista zeltenīte) sēd ābeļu dārziņā BW. 5400, 1.

Avots: ME I, 431

dakterišķe

‡ dakterišķe, das Doktorat Janš. Nīca 51.

Avots: EH I, 304

dandalāties

‡ III dandalâtiês,

1) "?": kas pruot ar zirgiem d. Janš. Nīca 31 (ahnlich Mežv. ļ. II, 144 und 246). kas tur būtu par dandalāšanuos ir ar... čigāniem, ir žīdiem, kam visiem labi zirgi! Bandavā II, 379;

2) "rīkuoties" Trik. (mit añ).

Avots: EH I, 306

darbnieks

dar̂bnieks [Glück], häufiger dar̂binieks od. dar̂benieks,

1) der Arbeiter, namentlich der Frohnarbeiter:
padziedam satikušas, trejas kunga darbenieces: uoterniece, muoderniece, kunga rijas kūlējiņa. es bāliņa darbiniece (dial. darbinīca) BW. 7748; darbiniekuos od. darbuos iet, Frohndienste leisten;

2) jem., der für das Gemeinwohl sorgt:
tautas, šī laikme̦ta darbinieki, die Leiter des Volkes, die leitenden, einflussreichen Männer der Jetztzeit.

Avots: ME I, 439

dārzs

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

daudzvārdains

‡ daũdzvā`rdaîns, vielnamig: daudzvārdainas upes Janš. Nīca 8.

Avots: EH I, 310

dievvārdnieks

dìevvā`rdnieks,

1) einer, der gern Gotteswort anhört, am Gottesdienste teilnimmt, der Kirchenbesucher:
viņš bija liels dievvārdnieks Aps. pie baznīcas bij sanākuši daudz dievvārdnieku;

2) einer, der Gottesdienst, Gebete abzuhalten hat:
Salmam nepatika dievvārdnieka amats Skuju Fr.

Avots: ME I, 487

diezkāds

‡ diezkâds, Gott weiss was für: nevar uzrādīt diezkādus panākumus Janš. Nīca 60.

Avots: EH I, 328

dimdoņa

dìmduoņa [C. u. a.], dimduonis, dimds, das Dröhnen, Getöse: vējš atne̦s baznīcas zvanu dimduoņu Vēr. I, 1373. dzird pakavu dimduoņus Latv. dimd atkal dimantkalnuos sauļu dimds Eglītis. jūŗas dimds U. b. 85, 75.

Avots: ME I, 468

divrindu

divriñdu ,* zwei-, doppelzeilig: divrindu burtnīcas; laukums ar divrindu kolonām MWM. IX, 75.

Avots: ME I, 473

divstobrene

divstuobrene, divstuobrenīca, -nīce, divstruobnīca Upīte Medn. laiki, divstuobru bise, eine doppeläufige Flinte.

Avots: ME I, 473

drābule

drābule: auch Perwelk, (mit ã ) Rutzau, Janš. Nīca 43; eine Art Tischtuch (mit ã ) Dunika.

Avots: EH I, 331

drēbe

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497

drupi

drupi. drupas. Trümmer, Ruinen: pils, baznīcas dr. kausi nuokrituši sašķīzdami drupu drupās LP. III, 85. uz ienaidnieka valsts drupām pacelt savu karuogu.

Avots: ME I, 504

drūzma

drũzma, drusma Alt-Rahden, grosses Gedränge, grosser Menschenhaufe: ļaudis drūzmām staigā pa ielām Vēr. I, 1155. nuo šķērsielām plūda ārā ļaužu drūzmas II, 297. sanākt drūzmu drūzmām. in sehr grosser Anzahl, mit grossem Gedränge. ļaudis nuo baznīcas gāzās ar drūzmu ārā.

Avots: ME I, 507

dubenis

I dubenis, dubenīca, dubesnīca Laud., ein dicker Knüppel Krem., Oppek.: lai tad zina, kad ar dubenīcu duod pa muguru. Aus r. дубина umgebildet.

Avots: ME I, 508

dundēt

dundêt, -u, -ēju (li. dundė´ti "грохотать, гремѣть" tönen, dröhnen: debess dārd un gaisi dund MWM. IX, 245. baznīcas pulksteņu smagās dunduošās balsis A. XI, 569. [Zu dunêt.]

Avots: ME I, 516

dupis

dupis, ein hölzernes Salzgefäss: dupjuos sagrūž sāli, cūku taukus. mazākuos dupjuos uzglabā kukņā sāli un dažreiz liek arī uz ļaužu galda sālnīcas vietā A. IX, 2, 182. [Zu duplis.]

Avots: ME I, 518

duravis

‡ *duravis (nom. plur.), = dùrvis: aiz baznīcas duravim BW. 16042, 2 var. (aus Aahof).

Avots: EH I, 343

dzenis

II dzenis, das Holz, welches zwischen den beiden Zacken der lemesnīca eingeklemmt wird Schlehk n. Mag. IV, 2, 114, Dond. [Wohl zu dzìt nebst ir. gein abret. gen "Keil", an. gandr "Stecken" u. a., s. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 110 und Fick Wrtb. III 4. 124. sowie Bielenstein Holzb. 474.]

Avots: ME I, 545

dzēse

dzēse: der Reiher - auch Zarnikau, (mit ê 2 ) Sassm., (mit ẽ) Ruj.; ein Vogel (mit ê 2 ) Nikrazen, Schnehpeln: mežuos uzturas ... teteri; medņi un dzēses Janš. Nīca 13: tev kakls kâ dzêsei 2 , du hast einen langen Hals Frauenb.

Avots: EH I, 357

ellenieks

el˜lenieks Oppek., elnenieks infl. n. U., Adsel, fem. ellenīca BW. 25274, ein durch Kraft hervorragenden Mann, ein Höllenkerl: ellenieki, bāleliņi BW. 15524. atkal vistas, ellenieki, dārzā Kārkliņš.

Avots: ME I, 568

gatavdirša

gatavdir̃ša, comm., der Freischlucker Ar.: ej tu nuost, gatavdirša (Var.: gatavnīca), es maizītes pelnītāja BW. 31875, 1.

Avots: ME I, 609

gāztīt

[gâztît C., Bers., Warkh., - u, - īju, wiederholt gâzt. Refl.] - tiês, - uôs, - ĩjuos,

1) wacken, wanken
A. XII, 868: baznīca gāztās RKr. VII, 238;

2) - gāztiês, giessen
(intr.): me̦lns debess virsū gāztās Egl. MWM. X, 68.

Avots: ME I, 620

grebžģis

‡ grebžģis Tals., = greblis 1: ar grebžģi grebžģina kaŗuotes un pavārnīcas.

Avots: EH I, 402

griezaunieks

‡ grìezaunieks 2 (f. -nīca ) Lubn., ein Schimpfname.

Avots: EH I, 408

grūžņa

grūžņa: der Haufe, die Menge: ieraudzīja ... ve̦se̦lu grūžņu vē̦stuļu Janš. Dzimtene II 2 473. malkas grē̦dām un žagaru grūžņām Bandavā II, 401. nameļu grūžņā Nīca 24. ve̦se̦la g. dažādu ē̦ku Līgava I, 193 (ähnlich 265). ve̦se̦la g. braucēju Mežv. ļ. II, 233.

Avots: EH I, 413

gudrinieks

gudriniẽks [li. gudriniñkas], gudreniẽks, f. -niẽce, dial. -nĩca, der (die) Kluge, ein Klügling, ein schlauer geriebener Mensch, ein Schelm: gudreniece tautu meita BW. 13852. es biju liela gudrenīca BW. 9627.

Avots: ME I, 675

gūstnieks

‡ gũstnieks (f. -niece, gūstnīca Strods Par. vōrdn. 81), der (die) Gefangene.

Avots: EH I, 422

iebujietis

‡ iebujietis Mahlup, Vīpe, Welonen = iebūvielis: ir pulks tādu mazsaimnieku, kuo nuosauc par ... iebujiešiem ... Janš. Nīca 21. deldē savu mûžu kâ ie. Dzimtene IV, 195.

Avots: EH I, 505

iedzert

ìedzer̂t, ‡

3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡

4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,

1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡

2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡

3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.

Avots: EH I, 511

iegult

ìegult,

1): zirgs iegulis dubļuos un nevar tikt ārā Zvirgzdine. guovs iegula duobē ebenda; ‡

2) = ìestigt 1: zirgs iegulis pļavā Kaltenbr.; ‡

3) ins Stocken geraten, aufhören:
ieteiktās reformas iegula Deglavs Rīga II, 1, 185. uz daudz gadiem iegula arī visa sātības kustība Janš. Nīca 49. Refl. -tiês, ‡

2) = ìestigt 1 (wo?): ganuoties guovis iegulās purvā; ‡

3) einschlafen
Seyershof: bē̦rns nevar ie. Subst. ìegulums, ‡

2) = ‡ ieguliens: vai tu guli vēl ar vakarējuo iegulumu? PV.

Avots: EH I, 515

iekremelēt

‡ iekremelêt, einen Schlag versetzen Frauenb.: viņam vajaga ie. pa(r) kramenīca.

Avots: EH I, 522

iepriecēt

ìepriêcêt, ìepriêcinât, [ìepriecât], tr., ertreuen, froh machen, trösten: sirdi, bēdīgus. [tu mani esi iepriecējis Glück Tob. 8, 16.] pagruozījis gre̦dze̦nu un vēl vairāk iepriecinājis ve̦cākus LP. IV, 88. [Refl. iepriecāties L. "sich erfreuen".] Subst. ìepriêcê̦tãjs, ìepriêcinãjums, die Freude, der Trosx: viņam būtu jāmirst bez baznīcas iepriecinājuma Vēr. II, 1076.

Avots: ME II, 53

ierasts

ìerasts, Part. pass. von ierast,

1) gewohnt, gewöhnlich:
juo dzīvuoju, juo man tika ierastā vietiņā BW. 395. lai brauc mana līgaviņa ar ierastu kumeliņu 11495. mājenieki nuovilcināja bruokastis pāri ierastam laikam. ierastā baznīcas mācība;

2) sich gewöhnt habend:
ierastam te dzīvuot, neieradis (Var.: neierasts) nevarēja BW. 6941; 26003.

Avots: ME II, 56

iesākt

ìesâkt, tr., anfangen, beginnen: darbu, ceļuojumu. reiz iesāktais jābeidz. kuo es ar tevi iesākšu? kuo nu iesākt, kuo neiesākt? LP. II, 44. baznīcu iesāka mūrēt LP. VII, 371. nuo iesākta gala, von Anbeginn. Refl. - tiês, anfangen, beginnen (intr.): baznīca, skuola iesākas, der Gottesdienst, der Unterricht beginnt. drīz iesākās atkal apdziedāšanās BW. III, 1, 56.

Avots: ME II, 62

iespraust

ìespraûst, tr., einstecken, einklemmen, wohin stecken: brūtei iesprauda brūtgāna sakti, brāļi iesprauduši priedē nažus. Refl. - tiês, sich hineindrängen, hineinschlüpfen: baznīca bija tik pilna, ka tikkuo iepsrauduos. zē̦ns iespraudies tukšā struopā. Subst. ìespraûdums, die Einschachtelung, Episode Konv. 2 853.

Avots: ME II, 71

iezvanīt

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

istubene

‡ istubene, die Stubenmagd: mui˛as istubenes Janš. Nīca 20.

Avots: EH I, 431

īszeķe

‡ îszeķe, die Socke, der Halbstrumpf Janš. Nīca 33, 43, Precību viesulis 52.

Avots: EH I, 502

izcelt

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

izcils

izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.

Avots: ME I, 721

izdomnieks

izduõmniẽks, f. - niẽce, dial. izduomnīca, der (die) Sinnende, Erfindende, ein Klügling, Schauberger: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 730

izgādniece

izgãdniece, dial. izgādnīca, eine, die an alles denkt uend für alles sorgt: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 737

izgānīt

izgànît, tr., aus -, durchschimpfen: ja ar guodu neatduosi, pie baznīcas izgānīšu (sc. tevi) BW. 20500, 7. Refl. - tiês, furchtbar schmähen, einander schimpfen: sievas, labi izgānījušās, aprima.

Avots: ME I, 737

izkārtavot

izkārtavuôt (unter izkā`rtât ), ‡

2) = izkā`rtât 1: kad sivēni nevienāda lieluma, tad nevar tā ēdiena katram par sevi i. Erlaa. kad ir pulka cilvē̦ku, katram jālej savā bluodiņā, tad saimnīcai grūta izkārtavuošana ebenda.

Avots: EH I, 455

izkrēst

‡ izkrēst (li. iškrė˜sti "ausschütten" ),

1) "hinauswerfen":
zirgs juo izkrète 2 nuo ratiem Kaltenbr. i. sniegus, mē̦slus Warkl. (vē̦tra) baznīcai luogus izkrēte Auleja;

2) vertun, vergeuden:
cik jis te izkrēte manta! Kaltenbr.;

3) heraussuchen ("izkrejuot") Bērzpils: i. biezumus nuo putras Dricēni, Viļāni.

Avots: EH I, 458

izmiglot

‡ izmigluôt "?": sieviete aizgāja aiz miglninām gardīnēm; līdz ar tuo nu izmigluoja arī baznīca un altāris Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156.

Avots: EH I, 466

izplēst

izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;

2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,

1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;

2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;

3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.

Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen

Avots: ME I, 783

izrakstīt

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

izraksts

izraksts,

1) die Strickerei
Jan.;

2) Auszug:
izraksti nuo ve̦cām baznīcas grāmatām Niedra.

Avots: ME I, 789

izrīdzēt

‡ izrîdzêt 2 Frauenb., aushöhlern Latv. Saule, S. 378; vamzēm priekša bija izrīdzē̦ta (ausgenäht?) ar me̦lna... diega izšuvumiem Janš. Nīca 42.

Avots: EH I, 477

izrošt

[izr̀ošt, ausschmücken: baznīca skaisti izruošta Latg. 1922, VII, 2.]

Avots: ME I, 794

izsvēpēt

izsvêpêt, izsvêpinât, tr., ausräuchern: istabu paegļu zariem. kad bites labi neizduodas, tad vajaguot dabūt nuo baznīcas svecītes un ar tām izsvēpēt struopus Etn. IV, 110. [izsvēpēt uodus nuo istabas Kl.]

Avots: ME I, 809

iztikt

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818

iztveicēt

iztvèicêt, ‡

2) "(einen harten Gegenstand) stark erhitzen"
Auleja: i. pārnīcas kātu. ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge erhitzen, izsauļuoties Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 492

jauktava

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jutra

jutra, jutrenīca,

1) die Rute:
sadeva par muguru ar jutru (jutrenīcu) AP.;

2) kuoka līksts, ar kuŗu sastiprina ecēšu galdus, šķē̦rsu pārsienuot A. XV, 2, 76.

Avots: ME II, 120

kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kaklenieks

kakleniẽks, kakliniêks,

1) ein Halsband, ein Strick
[kaklnīca Valgāle, kaklinieks Jürg., kaklenieks Bers.] od. eine Kette zum Anbinden des Viehs od. der Pferde Lasd., Druw., Bers.;

2) der Kragen, Halsausschnitt:
es tev lūdzu, māmaliņ, nešuj gaŗa kaklenieka (Var.: kakla vietu, apkakliņa) BW. 7374;

3) das Halsstück vom geschlachteten Vieh:
kad kapāsim, tad redzēsim, kam iekšas un plauši kritīs, tas kaklinieka nedabūs.

Avots: ME II, 138

kambaris

kam̃baris, auch kam̃bars [Salis], kam̃maris [Ruj.], kammaris, kam̃buris [Drosth.], die Kammer; das Zimmer des Wirtes: es iegāju kambarī pie saimnieka. krāsns kambaris, n. U. das Wirtzimmer; im Gegensatz zum saltais od. pieliekamais kambaris, die Ablege - od. Handkammer. Richtiger jedoch ist wohl krāsns od. krāss kambaris im A. XVI, 377 erklärt: ve̦cuos laikuos, kad vēl dzīvuoja rijās, tad dažu reizi pei pēdējām piebūvēja kambaŗus dzīvuošanai; bet tâ kâ šuo kambaŗu krāsnīm nebija skursteņu, kur dūmiem iziet, tad nuo kambaŗa kādu daļu atšķīra ar sienu un šai atšķirtā daļā atradās dzīvuojamā kambarī. dzirnu kambaris, die Kammer für die alte Handmühle: maļam dzinu kambarī BW. 7992; naudas k., die Schatzkammer: līķu od. kaulu k., das Beinhaus; kaulu kambaris, ein magerer, knochiger Mensch od. ein solches Tier: tik vājš od. izdilis kâ kaulu kambaris. ērzelis bija stīvs un līks kâ pats kaulu kambaris LP. VII, 110. ve̦cais kaulu kamburi, kuo tu tik ilgi dzeri? LP. VI, 226. In Livl. kam̃baris, der Versammlungsort der Herrnhuter; baznīcas k., die Sakristei St. spraigas (cietā smiltī) te (Pastendes pagastā) dēvē par Māŗas kambaŗiem LP. VII, 645. [Nebst li. kambarỹs und estn. kammer od. kamber aus mnd. kamer.]

Avots: ME II, 149

kapāne

‡ kapàne 2 Auleja, = kapānīca: kapānē (dēļu kastē vai vienkuoča silē) kapā luopiem lakstus vai cilvē̦kiem kāpuostus. Vgl. li. kapõnė.

Avots: EH I, 586

kārniņš

kā`rniņš, gew. Pl., Dachpfannen L., PS., C.: baznīca apjumta kārniņiem Kaudz. M.

Avots: ME II, 197

kausene

kaûsene 2 [N. - Bartau], kausine Hasenp., eine Spange: kuošākais sieviešu apģē̦rbs ir Nīcas apģē̦rbs ar savām saktām (kausenēm) Konv. 1 93.

Avots: ME II, 177

ķesele

ķesele,

1) die Tasche, ein kleiner Sack:
ubadziņi bizinēja pavasaŗa saulītē; ķeselītes pakāruši uozuoliņa zariņuos Wessen, Sauken BW. 2743, 26006, Selb.; der Hafersack, der den Pferden vorgehängt wird Burtn., [Alt Ottenhof, Salis], Krem.; der Klinbeutel: baznīcas upuŗa ķesele Latv.;

2) in Serb. = ķe̦rpaka

2: ar ķeseli iztīra āliņģi nuo le̦dus gabaliņiem un smeļ zivis nuo tīkla laivā LP. II, 108;

3) der Kescher zum Krebsfangen:
ķeseles ir ieduŗamas ar kātu un gremdējamas; stīpa tām mē̦dz būt nuo dzelzs Etn. III, 95; in Kand. duŗamās un mētamās ķeseles;

4) zur Bezeichnung eines Frauenzimmers - die Schachtel:
ne vis tāda ve̦ca ķesele, kâ mūsu saimniece Blaum. citiem vīriem labas sievas, mana tāda ķeselīte BW. 27264, 6;

5) der Plur.
ķeseles, = ķe̦sas, Lumpen, Plunder: taisies, puosies, mana ve̦damā, las[i] savas ķeseles (Var.: savus kankarus) vienā vietā BW. 19062. [In den Bed. 1 - 4 nebst ķeselis (woraus wohl. li. kẽselis od. kẽsele. "ein Kescher zum Krebsfangen") wohl aus estn. kessel "Netzsack zum Tragen von Fischen, kleiner Sack oder Korb", s. Thomsen Beröringer 260.]

Avots: ME II, 370

klakšķēt

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

klankšķins

klan̂kšķins, [klankšins Warkl., klañkše̦ns N. - Peb.], klan̂kše̦ns Lub., eine Schelle: klankšķins - zvārgulis ar akmentiņiem iekšā Bers., Lub. klankše̦ns - pieguļas pulkstenis: kur klankše̦ns klankš, tur būs kumelnīca Lub., Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

klēpītis

‡ klẽpītis Assiten "kuoks apakš ilksīm virs lemesnīcas" (anderswo: aukl[īt]is).

Avots: EH I, 616

klunkurot

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623

knibiķis

knibiķis,

1) "?": mīkstuļi jūs e̦sat, siltumnīcas knibiķi Zalktis v. J. 1908, S. 31;

[2) "kas knibina" oder kuo knibina Autz;

3) jem., der mit seiner Arbeit nicht gut vorwärts kommt
Bers., Mar., N. - Peb.;

4) ein ungezogenes Kind, das alles anrührt
Gramsden].

Avots: ME II, 245

krantmale

krantmale, der Rand des Ufers: pie baznīcas krantmalē ievienes zied Apsk.

Avots: ME II, 259

krautes

kŗaûtes 2 (unter kŗaûtis 2 ),

1): kuoka diceles ar zivīm kŗautēs Janš. Nīca 27; ‡

2) das Skelett eines gefallenen Tieres
(?): ... guovs k. ... sen vajaga būt krituse: ribas un visi citi kauli nuokrim[s]ti gluži pliki Janš. Mežv. ļ. I, 184.

Avots: EH I, 665

krēslains

krẽ̦slaîns, krẽšļaîns, dämmerig, dämmerhaft, schattig: pār laukiem nāves klusumā līst mēnesnīca krē̦slainā Vēr. I, 1425. šūpuolis kustas kâ lielas, baltas buŗas krē̦slainā jūŗā Vēr. II, 135. lampa krēšļaini apgaismuo nelielu istabiņu AU.

Avots: ME II, 276

kruņķis

‡ *kruņ̃ķis, in der Verbind. kruņ̃ķa de̦sa AP.,

a) = ‡ krun̂ķenīca;

b) eine Grützwurst:
putrāmu de̦sas sauc reižiem par kruņķa de̦sām.

Avots: EH I, 660

krustībnieks

krustĩbnieks, der Taufgast: nuo baznīcas mājā pārbraukuši, krustībnieki nuoturēja īsus pātarus BW. I, S. 172.

Avots: ME II, 289

krusts

krusts,

1): kruogs un baznīca pa˙laikam ceļa krustā (an der Wegkreuzung)
Saikava;

9): auch (sing. krusts) Dunika; ‡

11) krustiņš; eine Art Garnhaspel
Saikava: kad aude̦klu ve̦lk vai kad dziji tin, tad vajag krustiņu; ‡

12) krustiņš, ein Tragbrett mit 4 (oder 3) emporstehenden Zinken an den Ecken, gebraucht zum Heranschaffen der Flachsbündel beim Brechen
Saikava: primš malšanas linus sašķiŗ sauļās un sakraun krustiņā.

Avots: EH I, 661

kulbinieks

kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

kulstamnieks

kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,

1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;

2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;

3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;

4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;

[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].

Avots: ME II, 307, 308

ķupe

ķupe: auch ("ein Schaf mit kurzen Ohren") Janš. Nīca 54.

Avots: EH I, 708

ķups

ķups: auch Janš. Nīca 54.

Avots: EH I, 708

kūtenieks

‡ kũtenieks Janš, Nīca 21, jem. der in einer kũts wohnt.

Avots: EH I, 684

ķuza

ķuza, auch ķuze,

1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;

2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. 1 105;

3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]

Avots: ME II, 393

labot

labuôt, tr., bessern, verbessern: uzrakstītāji paši šuo tuo labuojuši A. XX, 554. tev kālabuo burtnīcas MWM. VIII, 184. Refl. -tiês,

1) sich bessern:
meita sākuse labuoties LP. VII, 314. labuojies, dē̦ls!

[2) labuoties klât Warkl., sich anschmeicheln].

Avots: ME II, 398

lācis

lâcis,

2): skrandu l. Pas. VIII, 374. sūdu l. Orellen, ein Schmutzfink;

4): auch AP.;

5): auch BW. 32560 var., Frauenb., Grob., Iw., Kaltenbr., Linden in Kurl., Rutzau, Siuxt;

7): auch Grob. ("kuoka miets zem lemesnīcas; uz kā uzmaukti gre̦dze̦nu gali").

Avots: EH I, 726

lāde

lãde, verächtl. Demin. lãdele,

1) die Lade, der Kasten:
sveču lāde, ein kleiner Kasten zur Aufbewahrung der Lichte auf der Reise;

2) die Lade, das Behältnis zur Aufbewahrung der gemeinschaftlichen Kasse:
baznīcas, nabagu, pagasta lāde, die Kirchen -, Armen -, Gemeindelade od. - kasse;

3) der Flintenschaft
L.; lādes taisītājs, der Büchsenschäfter Ruj. n. U. [Nebst estn. lād' "Lade" aus mnd. lade dass.]

Avots: ME II, 435

laiks

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lakstīt

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416

lampa

II làmpa 2, ein flaches, von einem Stein abgeschlagenes Stück U., das Stück [Oppek., Erlaa, Kokn. n. U.], die Scherbe Aps.: sasist, saplēst lampās Bers., Lös.; bļuodas lampiņas Aps.; papīra lampa Egl.; vakar jūs kavāties, pavārnīcas lampām lēca BW. 20825, 1. [Zugrunde liegt wohl die Wurzelform lom - (in slav. lomiti "brechen" usw., s. le. limt) mit dem p von slav. lopata usw. (bei Berkeker Wrtb. I, 732 f.).]

Avots: ME II, 418

ļaudis

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

laulabas

laulabas: auch C., Ramkau (mit aũ ), Bērzgale, Kalnemois, Oknist, Warkl. (mit àu 2 ), Pas. VI, 146, 424; VII, 42; VIII, 401; X; 143, 249; "eine Mahlzeit, die nach der erfolgten Trauung lm Kirehdorf eingehalten wird" Warkl.: ja kāziniekiem mājas tuvu pie baznīcas, tad tie re̦ti ē̦d laulabas: par tiem saka: "kāzas bez laulabü.

Avots: EH I, 723

laulība

laũlĩba,

1) [auch: laũlĩbas], die Trauung: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Ltd. 1792. laulības nuoturēja it klusi BW. III, 1, S. 87. laulības, das Essen nach der Traunng: pēc laulāšanas ēda baznīcas kruogā vai iebraucamā vietā laulības III, 1, 27. laulību atvedēji bija vīrs un sieva ib. und III, 1, 19;

2) die Ehe, der Ehestand:
laulībā duoties, in den Ehestand treten. viņš laulībā piedzīvuojis daudz bē̦das; auch laulības kārta, der Ehestand. laulību šķirt, die Ehe scheiden.

Avots: ME II, 428

laulinieki

laũliniẽki, die zu Trauenden, der angehende Ehemann und die angehende Frau: ērģeles spēlēja laulniekiem Lundberg. baznīcas ruļļos jāieraksta, vai laulnieku ve̦cāki dzīvi vai miruši LA.

Avots: ME II, 428

leitis

leĩtis,

1): Demin. acc. plur. leitiņus BW. 1271, 1 var.; leiši mani bāleliņi BW. 26708 var.; ‡

3) ein aus Litauen importiertes Schwein
Siuxt; ‡

4) weisse (litauische) Butter (wo die Buttermilch nicht ausgesondert ist)
Gramsden, Preekuln; in Frauenb. mit dieser Bed. das Demin. leĩtītis; ‡

5) n. pl. Leĩši, Litauen:
sievu zagšana Prūšuos un Leišuos Janš. Nīca 23. Vgl. anch den li. Eigennamen Lèitis bei Fenzlau Die deu. Formen d. li. Orls- u. Personennamen des Memelgeb. 101 und den ON. *Leitukai bei Bezzenberger KZ. XLIV, 306. Erwähnt sei auch der Flussname Leĩtė bei Fenzlau 1. c. 138.

Avots: EH I, 731, 732

līdzenieks

lĩdzeniẽks, lĩdz(i)nieks,

1) einer, der mitgeht, mitfährt, der Brautführer:
brūti veda pāris nuo viņas tuvākiem radiem, vīrietis un sieviete, kuŗus tādēļ pa visu kāzu laiku sauca par līdzinieku un līdzenieci BW. III, 1, 52. [ak tu kuce, līdzeniece! BW. 34433]; der Plur., das Brautgefolge: piebrauca pie baznīcas bez radiem un līdziniekiem Tirsm. līdzenieku māmiņai peles ādas pastaliņas BW. 20463, 5;

2) der Doppelgänger, das Ebenbild:
man nu līdzenieks arī viņai jārāda MWM. V, 494;

3) * der Läufer (im Schachspiel)
Konv. 2 3762.

Avots: ME II, 480

līdzinieks

lĩdzinieks, ‡

2) "?": es pats nu kâ... vedēju ve̦cākais, baznīcas līdziniekuos (im Brautgefolge?)
priekšgājējs Kaudz. Izjurieši 249 (s. unter lĩdzenieks I!).

Avots: EH I, 747

līdznākt

lĩdznãkt, nãku lĩdz, nãcu līdz, intr., mitkommen: bē̦rns grib mātei līdznākt. bē̦rns nāca mātei līdz. līdznākuse panāksnīca pacienāja katru kāzenieku BW. III, 1, 31.

Avots: ME II, 482

liekns

II liẽkns (unter liẽkna): ein sumpfiger Wald; eine sumpfige Stelle, wo Bäume nicht recht gedeihen (mit iê 2 ) Dunika; braukuši pa ze̦miem, līdze̦niem liekniem un mīkstām ... līkņām Janš. Mežv. ļ II, 359 (ähnlich Nīca 9); eine grosse Wiese (mit iẽ ) Frauenb.; lìekns "?" Blieden n. FBR. XVI, 95.

Avots: EH I, 753

lieve

‡ I lieve, in der Verbindung baznīcas l. Lng., das Chor; vgl. liẽves. Nach Sehwers Unters. 71 aus nd. lō"ve.

Avots: EH I, 758

līkņa

‡ līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).

Avots: EH I, 749

līkšu

līkšu: lasīdams ... īpašu līgšu runu jeb līkaupu sprediķi, juo šai rītā. Nuotika jaunā pāra īstā salīgšana jeb saderināšana Janš. Nīca 37. Wohl ein gen. pl. (zu einem. nom. pl. *līktis od. *līgtis, vgl. lĩkt II und lĩgt); auch BW. 985 ist dies Wort mit -gš- geschrieben.

Avots: EH I, 749, 750

likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

logainītis

‡ luôgainītis AP., ein Verdauungsorgan des Viehs: penderī ir grāmatiņa, l., spurainais un glumenīca.

Avots: EH I, 766

lopenieks

luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,

1) der Viehknecht, die Viehmagd;

2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]

Avots: ME II, 527

māsnica

māsnica,

1) der Mannes Schwester, die Schwägerin:
ja tev, mārša, asi zuobi, kuodies vārtu stabiņā; nekuodies māsnicās...! BW. 21744 var. labāk man daudz dieveŗu, nekâ daudz māsniciņu; dieveŗuos kâ brāļuos, māsnicās kâ kuņās 23800 var. labāk savu vaiņadziņu uz akmiņa sadaudzīju, nekâ duodu jāguodē bargajām māsnicām 24591, 3 var. - Bei U. in Dieser Bed. māsnece;

2) [mãsnīca N. - Peb., màsinīca 2 Kolup], die Kusine, Verwandte
Kokn. n. U.

Avots: ME II, 586

mazražīgs

‡ mazražîgs, wenig fruchtbar: apstrādādami ... vāju, mazražīgu zemi Janš. Nīca 33.

Avots: EH I, 788

megžģina

‡ megžģina, die Spitze: ce̦purīte ar megžģinām Janš. Bandavā I, 325 (ähnlich Nīca 42).

Avots: EH I, 796

meistariene

‡ meĩstariene, die Meisterin: lielas meistarienes aušanas mākslā Janš. Nīca 33.

Avots: EH I, 796

menca

me̦ñca: auch Kal., Rothof; zvejnieku ciemuos bē̦rni tâ pieraduši pie vienīgā īstā pavalga - me̦ncām, ka, dabūjuot reiz kādu gaļas pavalgu, sauc tuo arī par me̦ncu; tâ cūkgaļu bē̦rni sauc par cūkas me̦ncu Janš. Nīca 33 (ob. aber me̦nca mit dieser Bed. nicht aus einem kuron. *me̦nsa = le. mìesa "Fleisch" entstanden ist?).

Avots: EH I, 780

mēnesnieks

mẽnesniẽks [Serbigal], mēnestnieks BW. 33909, 5 var., mẽnesnĩca, mẽnesnĩce,

1) [mēnesnītis L.] der Mondschein
U., Spr.: mēnesnīcā jauki pastaigāties Mat. Spr.: rej kâ suns mēnesnīcā;

2) der Mond:
spīdi spuodri, mēnesnieks (Var.: mēnesnīca 6823, mēnesnīce 6827)! BW. 18411, 2. kur saulīte ziemu te̦k, tur vasaru mēnesnieks 26635. saule bāra mēnesnieku (Var.: mēnesnīci), ka tas spuodri netecēja BW. 33909, 1. [bālā mēnesnieka gaisma L. W. 1922, V, 2 2. Im suffixalen Teil vielleicht mit slav. měsęćь zu vergleichen.]

Avots: ME II, 616

merga

I me̦r̂ga,

1) das Geländer
- auch Ermes, Jürg., Serbig., Sessw., Trik., Wenden, (mit e̦r̂ 2 ) A.-Ottenhof, Kegeln, Orellen, Zögenhof, (mit e̦r̃ ) AP.;

2) = mar̂ga I 2 - auch Salis: pie baznīcas garas me̦r̂gas 2 ; tur dzirda zirgus Seyershof;

3) "kuociņš, stabiņš": pin man jaunu (krê̦slu) nuo me̦rgām! VL. aus Beļava.

Avots: EH I, 801

mēslot

mê̦sluôt, ‡ Refl. -tiês;

1) "nuostīguoties" PV.: kad aplecinuot guovs nemē̦sluojas, tad viņa vēl nav apgājusies ar šuo reizi;

2) sich (von selbst) düngen
PV.: tīrums mē̦sluojas, kad papuves zâli nenuogana, bet apaŗ līdz ar sūduojumu;

3) Zaubereien treiben, ("pesteļuoties"): saimnīca, kas ... mē̦sluo[ju]sies Pas. XV, 500 (aus Plm.).

Avots: EH I, 809

metelība

metelĩba,

1) Strafgeld, Zoll
L.;

2) der Plur. metelĩbas BWp. 1378, 2, = meteklĩbas: [iegriezāmies baznīcas kruogū un sarīkojām metelības, same̦zdami katrs pa kvartam Janš. Dzimtene 2 I, 97].

Avots: ME II, 607

mijkrēšļains

mijkrēšļaîns, dämerig, von Dämmerung erfüllt: mijkrēšļaina baznīca MWM. VIII, 529.

Avots: ME II, 625

miša

miša, auch misa, die Messe: [atbrauca pie baznīcas, kad mišas (der Gottesdienst) gāja jau uz beigām Dunika]. mišas vilkt, die Messe lesen Lind. n. Mag. XIII, 2, 57; uz mišām viņu likt, für ihn eine Mese lesen, d. h. nach dem Volksglauben ihn verfluchen lassen Autz. [miša zunächst wohl aus li. mišià; misa nebst estn. missa od. misse wohl aus mnd. mise.]

Avots: ME II, 637

mūžīgs

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680

nabags

nabags,

1): nabagu nauda Frauenb., Kleingeld (das in der Kirche für Arme gespendet wurde).
tev ir nabagi izbāzuši nūjas pa de̦gunu (sagt man zu einem Kind mit schnodderiger Nase) ebenda;

2): viņš nebij vis ne˙kāds nabagais AP. nu nabagā teic Janš. Nīca 54. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa BW. 10292. (Adv.) jie nabagai (=nabadzīgi) dzīvava Kaltenbr. "nabags nav" ME. II, 685 zu verbessern in, "nabags nuo";

3): ein Krüppel
BielU.: dažs izlimina pantus un, ja nav, kas ieve̦lk, paliek mūžam n. Grob. kur brālis ar māsu pre̦cuoties, tur nabagi ruoduoties Linden in Kurl. cits jau nabadziņš piedzimst Salis; nabadziņš Frauenb., ein verkrüppeltes Tier; ‡

5) = ķekata II 2: Mārtiņu nabaguos iet Orellen; ‡

6) dzīvi nabagi (figürlich) Frauenb., Exkremente von Menschen:
auguonim vajag uzsiet par nakti virsū dzīvus nabagus.

Avots: EH II, 1

naidinieks

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689

naidnieks

naîd(i)niẽks, naîdeniẽks C. (f. - niẽce), ein Missgönner, Feindseliger, Feind: es ar savu naidenieku uz e̦ze̦ra satikuos BW. 31971. padziedam mēs, māsiņas! vai mēs kādas naidenieces (Var.: naidinieces, naidenīcas)? 832.

Avots: ME II, 689

naksnenīce

naksnenīce, naksenīca,

1) "?": tumsaunīca, naksnenīca, kas tev darba ar manim? BW. 34079. timsenīce, naksnenīce, labu vīru nemaitā! 34080;

[2) die Kornblume
Lettg.].

Avots: ME II, 690

naktene

naktene, naktenīca Stockm., schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum) RKr. III, 72. naktenes ņe̦m nemierīgu bē̦rnu mazgāšanai, lai tie nakti labāki guļ Etn. I, 29. [naktenītes Zb. XV, 278. die Korblumen.]

Avots: ME II, 690

nāsenieks

nāsenieks, nāsinīca"?": mans nāsenieks [die Nase? oder das Taschentuch?] ir me̦lns.

Avots: ME II, 701

nātns

nâtns,

1) als Hauptwort, die Leinwand
(im Nom. selten): izbālējis kâ nātns Apsk.; (häufiger im Gen. Sg. u. Pl. nātna aude̦kls, Linnenzeig; nātna, nātnu bikses, drēbes, Hosen, Kleider aus Leinwand; nātnu zeķes, Zwirnstrümpfe; so auch übertragen: nātna zirdziņš, die Schindmähre LP. VII, 36, Līn., Matk. muļķītim ieduod tādu nātna ķēvīti LP. IV, 77;

2) [nâns Wolm., Serbigal Neuenb., C., Peb., Bers., nâns 2 Salis, Ruj. Līn., Lautb.] als Adj., leinen, zwirnen:
baznīca un guoduos valkāja smalkus, baltus, nātnus (neben nātna) autus Etn. IV, 109. viņš savu pulveri taisīja nuo nātnām (neben nātna, nātnu) lupatām Aps.; nātnas drēbes neben nātna und nātnu drēbes. nātnais, fig., die Schindmähre Etn. II, 87; [nâtna 2 ķēve Nigr., eine schwächliche Stute; in Lis. aber sei nâtns zirgs (in scherzafter Rede) - ein weiss und schwaches Pferd. - nâtns gehört wohl (mit einer Urbed. "aus Nesseln") zu nâtre, s. Fick BB. II, 210 und Persson Beitr. 813].

Avots: ME II, 702

nebada

‡ nebada, = neba 1 (?): n. gaļas labad ķe̦katas lēca, - liniņu labad, baltavitiņu Janš. Nīca 58 (VL.). Etwa aus neba unter dem Einfluss des nachfolgenden labad und -a als Flickvokal? Vgl. ‡ nebat.

Avots: EH II, 10

nebēdnieks

nebèdniẽks, f. -niẽce, nebèdnis [Fest., Stelp.], f.

1) [ein
Demin. nebēdniecē̦ns Jaunie mērn. laiki I, 15], ein Fragenichts, Schlingel, der (die) Ausgelassene: es bij[u] liela nebēdniece (Var.: nebēdnīca), kad es augu bāliņuos BW. 29325. bij manu savu baltu muti duot tam puiša nebēdnīm? 10550;

[2) nebēdnieks, der Furchtlose, der Held Glück Jerem. 5, 16].

Avots: ME II, 709

netaisnieks

netaisniẽks [aus * netaisnieks], f. -niẽce, dial. -nīca Saul., der(die) Ungerade, Ungerechte, Absheuliche: kam tu nāci netaisnieks taisnajuo zemītē? BW. 27796. mugurā ar ieduŗ kâ ar dūci tā pate caurdure, - netaisnīca (für netaisniece) Saul. un netaisnieks (das Skelett) tâ uzstādīts, tâ kâ uz dancuošanu Dok. A.

Avots: ME II, 736

nevarība

nevarĩba, die Unfähigkeit, Kraftlosigkeit, Schwäche, das Unvermögen: nevarību sirdī jūti Stari III, 3. viņš bij vēl pieņēmis cienīgu, it kâ kāda ve̦ca baznīcas kunga nevarību un gāja uz spieķa atspiezdamies Kaudz.

Avots: ME II, 738

nīcin

nĩcin, Adv., vergehend, siechend: nīcan [wolh aus * nīce̦n] (dial. für nīcin) nīka, tie iznīka... tē̦va dē̦li BW. 12752, 3. [tu vari vai nīcin nuonīkt Jaunie mērn. laiki I, 178.]

Avots: ME II, 746

nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nieva

niẽva [li. neivà "Kränkeln" n. Būga KZ. LII, 292], nievs, die Schmähung, Verachtung: tik nieva pasaulei tam lūkuojās iz skata MWM. VI, 322. [visās lietās smiekli tev un nievi Juris Brasa 44.] tik nievi un cīņā spē̦ku samē̦rs mieru liedz Stari II, 839. bij smaids pilns aukstu nievu Rainis. [kāds kas ar izsmieklu un nievām viņus uz cīņu aicināja Veselis Saules kapsē̦ta 118. nuomazgāti nuo nievāms un grēkiems Elger Cantiones, S. 69. - Nebst li. náivyti "погублять", naiva "licho" РФВ. LXVI, 239 und Lit. Mitt. I, 229 wolh zu gr. νείοϑι "tief unten", νειός "Feld", serb. n`ì`va "Acker" (urspr. wolh: Boden) und letzten Endes le. nīca (s. dies), nīkt, s. Brugmann IF. XI, 274, Walde Wrtb. 2 519, Fick Wrtb. III 2, 297.]

Avots: ME II, 751, 752

nīkt

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

nīku

‡ nīku (Adv.) "?": te ir daudz nīcēju; dzīve iet n. Janš. Nīca 61. dažs zirgs n. gajis ir L. Av. 1831, № 53.

Avots: EH II, 26

nocellot

nùoce̦lluôt, intr., hingehen: vai varēšu par vienu stundu nuoce̦lluot līdz baznīcai? Etn. I, 191.

Avots: ME II, 767

nodevas

nùode̦vas C., sessw., Siuxt, [nuõde̦vas Iw.], die Abgabe, der Tribut: kungs gribēja zlikt klaušus un nuode̦vas Dok. A.; baznīcas, pagasta nuode̦vas. pilnam maksātājam pagasta nuode̦vas pagājušā gadā bij ap 6 rubļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 774

nodimdēt

nùodìmdêt, intr., erdröhnen: visa zeme vien nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180. zemes apakšā nuodimd LP. VII, 1126. viņš pakritis tâ, ka visa baznīca nuodimējusi VII, 65. nuodimd zeme atjājuot BW. 32970, 2.

Avots: ME II, 775

nokara

nuõkara, nuokare, nuokãre,

1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;

2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];

3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.

Avots: ME II, 794

nokliest

nùokliest: auch (mit iẽ ) Dunika; breit hinstreuen: n. uz rudzu lauka ... plānu kārtiņu ... mē̦slu Janš. Nīca 31. gulēja ... nuokliestās cisās Mežv. ļ. II, 372.

Avots: EH II, 54

nokļūdīties

nùokļũdîtiês,

1): vai ... varēšu izdarīt visu pareizi un kur nenuokļūdīšuos? Janš. Apsk. 1903, S. 163; ‡

2) = nùokļũt: tas nuokļūdās pie baznīcas Pas. IX, 526.

Avots: EH II, 54

noņemt

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nopostīt

nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.

Avots: ME II, 835, 836

noripot

nùoripuôt, ‡

2) = nùobràukt 6: šuo tālumu nuoripuo ... stundas laikā Janš. Nīca 7.

Avots: EH II, 81

norūķēt

nùorũķêt, tr.,

1) sorgsam in Ordnung bringen, abräumen:
vecenīte savas mantas nuorūķējuse, ka ne˙kas nestāv nevietā Druw. n. RKr. XVII, 70;

2) abnutzen, [misshandeln Salis n. U.], abquälen: zirgu, cilvē̦ku;

3) verbieten
[Erlaa]; beseitigen, [vertilgen U.], verdrängen: nuolēma turpmāk nuorūķēt baznīcas upuru ķeseli Latv. ieradums, kas bez žē̦lastības būtu jānuorūķē MWM. VII, 157. vajag tik nuorūķēt zināmus kavēkļus Vēr. II, 81;

[4) konfiszieren
L.;

5) verweisen, schelten
Peb., Erlaa n. U.].

Avots: ME II, 842

nosaucināt

nùosaucinât, tr., verfluchen: jāliek katuoļu baznīcā nuosaucināt B. Vēstn. zvanītājs bija tuo nuosaucinājis LP. VII, 693. tikkuo nuosaucinājuse, teļi tūlīt nuosprāguši RKr. XVI, 20. [par šīs baznīcas spē̦ku liecināja arī senāk daudzinatā nuosaucināšana: ja kāds aizriebj, tad vajaguot tikai uzduot katuoļu mācītājam nuosaucināt un tūlīt nuokalst ruoka Austriņš M. Z. 8.]

Avots: ME II, 843

nošļaukt

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

olīca

uolīca A.-Laitzen, = uõlnīca, ein Weg zwischen 2 Zäunen. Anscheinend aus aruss. ynuua "Strasse", woher auch li. ũlyčia und estn. ūlits "Gasse"; le. uo- entweder aus einem vorruss. ō- (> y-), oder aus uolnīca entnommen.

Avots: ME IV, 417

padomnieks

paduõmniẽks, f. -niẽce,

1) der (die) Fürsorgliche:
paduomniece (Var.: paduomnīca) mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342;

2) der Ratgeber, die -in, das Mitglied eines Rates:
[kād es nu paduomu ņēmu ar maniem paduomniekiem Glück Apokr., S. 284.] viņš sasaucā visus savus paduomniekus Etn. II, 175. paduomnieka meitu ņēma, paduomiņa gribē̦dams BW. 22865, 1. ve̦cs tēviņš, māmulīte, tie bij labi paduomnieki 3362;

3) ein Mitglied des Reichsrats;
galma paduomnieks, der Hofrat; valsts paduomnieks, der Staatsrat.

Avots: ME III, 20

paglabāt

paglabât, tr:,

1) verwahren, aufbewahren, verstecken:
atslē̦gas, mantas;

2) beerdigen, bestatten:
viņu paglabāja zem baznīcas pagraba DL.; paglabājamā diena, der Beerdigungstag LP. VII, 144. Refl. -tiês, sich erhalten, sich verstecken [Pilskalne]: ve̦cā mīlestība vēl būs paglabājusēs Aps. jaunās meitas aizbēga uz klēti un paglabājās zem vienas se̦gas BW. III, 1, 81.

Avots: ME III, 29

pakrūme

pakrũme, pakrũms, der Ort unter dem Strauch; gew. im Lok. pakrũmē [li. pakrūmėja Tiž. II, 433], pakrũmês, pakrũmā, pakrũmuôs, unterdem Strauch, unter den Sträuchern: kas mierīgi pakrūmā guleja Dünsb. uodze ielīda pakrumē Ahs. [baznīcas dārza pakrūmē De̦glavs Rlga II, l, 38.]

Avots: ME III, 49

pakulnieks

pakùlniẽks,

1) eine Person, die sich mit der Hede beschäftigt, Hede verkauft;

2) ein hedenes Gewebe:
pakulnieks - pakulu dziju aude̦kls Mar. n. RKr. XV, 128; pakulnieka uoderes A. XXI, 164; pakulnīcas (für schriftle. pakulnieces), Hosen aus Hede Lub.

Avots: ME III, 50

palot

‡ paluôt,

1) = pludinât 1: smilšupe paluoja vēl nuo mežainās augstienes duļķainuos pavasaŗa ūdeņus (aus einem Manuskript von Arn. Jansons);

2) = plûst (fig.): pāri ... laukiem rāmi sāk p. ... baznīcas zvanu dunuoņa Arn. Jansons Latvis 1933, № 3642.

Avots: EH II, 153

pamatne

pamatne,*

1) der Boden (bei Pflanzen):
tuo zieda daļu, kam auglenīcas un putekļu traucini uzauguši, sauc ziedu pamatni Ilsters;

2) der Untersatz, Sockel, Unterlage:
kājā pacēlās iz savas pamatnes A. XII, 103.

Avots: ME III, 67

pārdancāt

‡ pārdancât Auleja, tanzend verlieren: panāksnīcas pārdancā (= atduod par dancināšanu) cimdu pāri.

Avots: EH XIII, 197

pārpildīt

pãrpil˜dît, tr., überfüllen: baznīca bij ļaudīm pārpildīta.

Avots: ME III, 169

pārsteigties

pā`rstèigtiês, nach Hause eilen, heimeilen: nuo baznīcas braucuot pārsteidzas kāds nuo brūtgāna brāļiem ātrāki mājās BW. III, 1, S. 84.

Avots: ME III, 179

pārvīst

‡ pãrvĩst, einigermassen welk werden: pārvītušas lē̦cas de̦r sazārduojamas, līdz pa˙visam izžūst Janš. Nīca 53.

Avots: EH XIII, 216

pārzinis

pãrzinis (fem. -ne), der Aufseher, Verwalter, Leiter: slimnīcas pārzine Druva I, 913. muižas pārzinis, der Verwalter.

Avots: ME III, 188

pasērksnis

‡ pasērksnis, = pasek(s)nis 1 (?): stāviem krastiem, kuŗu malās atruodas daudz pasērkšņu, krauju un alu Janš. Nīca 8. var ... paslēpties tik˙pat labi kâ vēzis upes sērkšņuos un pasērkšņuos Mežv. ļ. II, 404. pakrastēs un pasērkš,nuos 389.

Avots: EH XIII, 171

paspiest

paspiêst, tr., ein wenig drücken: viņš ciemiņam paspieda ruoku Latv. gribējis gaili paspiest, er habe den Hahn (bei der Flinte) abdrücken wollen LP. VII, 242. [Refl. -tiês,

1) sich ein wenig drücken:
baznīca jau bija pilna, bet man laimējās paspiesties tuvāk altārim Jürg.;

2) unwillkürlich (ein wenig) gedrückt werden:
revolverim paspiedās gailis, un šāviens ieskrēja tuogā.]

Avots: ME III, 105

pastalnieks

pastalniẽks, [pastelnieks bei Bielenstein Holzb. 687], einer, der Pasteln trägt: tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki dancuos BW. 24196; auch als Schimpfwort gebraucht: tu esi beidzamais plītnieks un pastalnieks JU.; [so auch ein Femin. pastalnīca Jaunie mērn. laiki I, 153].

Avots: ME III, 106, 107

patālu

patālu (unter patâls): p. nuo malas Janš. Nīca 27.

Avots: EH XIII, 181

pavāre

pavāre Bielenstein Holzb. 279 (mit Abbild.), = pavārnīca, der Kochlöffel: nuo pavāres putru. mutē iesūkdama Janš. Čāp. 9.

Avots: ME III, 134

pavārne

pavârne 2 : auch Gramsden (hier daneben pavārnīca mit pejorativer Bed.), Grob. (mit ãr; neben pavârnica 2 ) Perkunen n. FBR. XVIII, 128, Demin. pavãrniņš (Stammform ?) Salis.

Avots: EH XIII, 188

pavārne

pavârne 2 Nieder-Kurl., RKr. XVI, 161 (aus Ranken), Dunika, der Kochlöffel. pavārnīca, pavārnīce, der Schaum-, Kochlöffel: pavāram pavārnīce BW. 29878.

Avots: ME III, 134

pēdējs

pêdējs, (BW. 17045, 1 ein Acc. s. pēduo), der hintere, der letztere U.: nāci nuo baznīcas pats pēdējais LP. VI, 1, 136. atduot brālim pēdējuo kumuosu Aps. J. III, 5. es e̦smu pēdējais (der grösste) nelietis MWM. v. J. 1896,. S. 481.

Avots: ME III, 206

pelavnieks

pe̦lavniẽks U., Wilzen, N.-Peb. Wolm., pe̦lavnīca Ar., die Spreu- od Kaffscheune: kazā uzkāpj uz pe̦lavu nieka pašā jumtā Plūd. LR. III, 53 rija ar pe̦lavniekiem Vīt. 3. Zur Form vgl. r. пельни́къ dass.

Avots: ME III, 194, 195

pēršķenes

‡ pḕršķenes 2 Borchow, Lubn., = pḕrškaunīcas 2 .

Avots: EH XIII, 229

pērt

pḕrt (li. per̃ti "schlagen, baden"), per̂t 2 Salis, peŗu, pèru,

1) schlagen, prügeln:
Sprw. juo bē̦rnu peŗ, juo bē̦rns raud. suni peŗ ir pie baznīcas. atraitn[i]s tevi pērtin pēra BW. 9712. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP. VII, 143. nuokarsē akmeni un tad peŗ ūdeni virsū JK. III, 75. uolas pērt, eine Ostersitte: puiši iet apkārt... nuo vienām mājām uz uotrām un peŗ meitas, lai duod uolas Wandsen. per nuost! ein beim Kartenspiel üblicher Ausruf Etn. IV, 41;

2) baden
(tr.), eigentlich mit dem Blätterquast (belaubten Besen) schlagen: Sprw. tāda vārnā pē̦rta, tāda nepē̦rta, - me̦lna kâ me̦lna. vienas mātes bē̦rni, - ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. brūti pirtī krietni peŗ un mazgā BW. IIl, 1, 12. pē̦rti visādām sluotām A. v. J. 1899, S. 431. se̦rus pērt, ein junges Kind in der Badstube mit dem Badequast schlagen, damit es später keine Ausschläge bekommt, s. BW. I, S. 173. peŗamā sluota, der Blätterquast;

3) niekus pērt, mit der Zunge dreschen, klatschen:
lai... peŗ savus niekus! Janš. Dzimtene. V, 432. Refl. -tiês,

1) sich baden, sich mit dem Blätterquast schlagen:
Sprw. peŗas kâ pa pirti. kādu pirti citam kūris, tādā pašam jāpeŗas;

2) zappeln, sich hin und her werfen:
Sprw. peŗas kâ zutis pa smiltīm. peŗas kâ pliks pa nātrām. dažs saimnieks peŗas (parādu dēļ) kâ čigāns pa Daugavu Aps. J. III, 25. viņš gaiņājas un kājām peŗas Jaunības dzeja 35. putns spārniem peŗas MWM. VI, 770. baluoži pa ziluo dzīdri pērās MWM. VI, 332. ja vistas pa smiltīm peŗas (C., Saikava), tad drīz lietus būs Etn. II, 95;

3) eine Sprache radebrechend sprechen:
viņš peŗas, ka put vien, pa vāciski Seew, n. U. Subst. pḕršana,

1) das Prügeln;

2) das Baden, das Schlagen mit dem Badequast.
pèriêns,

1) eine Tracht Prügel, Schläge:
Sprw. pēriens jaunam par mācību, ve̦cam par veselību. bez brandvīna ne˙kā nevari dabūt - ne pēriena LA. pēriens kâ lietus LP. IV, 215, Lautb. Luomi 129;

2) ein Bad
St., Bergm. n. U. pèrẽjs, pè̦rãjs, ein Prügelnder, ein mit dem Badequast Schlagender (reflex. nom. s. pērējies LP. VII, 786). uolas pērēji Wandsen, = kas peŗ uolas. Nebst pìrts, pirēties zu slav. pero, "schlage, wasche". arm. hari "ich schlug", s. Hübschmann Arm. Gramm. 464, Trautmann Wrtb. 215, Walde Vrgl. Wrtb. II, 42.

Avots: ME III, 210

pēsumis

‡ pē̦sumis, auch pē̦su pē̦sumis (laut mündl. Mitteilung von A. Brigadere) "nikni, ar sparu, ar visu augumu, it kâ plīvuojuošiem spārniem": iet ganiem pē̦sumis virsū Brig. Raksti X, 18. Aņus ... pā`rskrej. pē̦sumis, apraut baznīcas drānas Dievs, daba, darbs 206; pē̦su pē̦sumis Frauenb., eilig, mit flatternden Kleidern.

Avots: EH XIII, 229

piebraukt

pìebràukt,

1) vollstreifen, -streichen, -schütten:
(pūriņu) piebraukusi (Var.: piebraucīj[u]se) ievu ziedu BW. 16529, 5 var.;

2) zu-, herzu-, hinzufahren:
viņa piebrauca mani apmeklēt Apsk. v. J. 1905, S. 145. kad brūtes zirgi jau piebraukti pie durīm BW. III, 1, 12. baznīcas tuvumā atruodas kruogs vai cita kāda piebraukšanas vieta BW. III, I, 14.

Avots: ME III, 240

piebrukt

pìebrukt,

1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;

2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.

Avots: ME III, 240

piederīgs

pìederīgs,

1) zugehörig, angehörig:
apģē̦rbs piederīgs smuidram augumam A. XI, 39. pa visu tuo laiku dziedāja panāksnīcas piederīgas dziesmas BW. III, I, 30;

2) schicklich, anständig
U.

Avots: ME III, 244

pieguļnieks

pìeguļniẽks C., f. -niẽce, -nīca, der Nachthüter, die -in: te gulēj[u]ši pieguļnieki, te kūruši uguntiņu BW. 30074. pieguļniece mana brāļa līgaviņa! ik naksniņas pieguļā līdz jauniem puisē̦niem 30173.

Avots: ME III, 253

piekars

piẽkars C., piẽkari Bauske, das Anhängsel: kas, bērziņ, tev pakāra zaļa vaŗa piekariņus? BW. 19110. atme̦t... dažāduos pierežģus un piekarus A. XI, 619. Auch in der Bed. "Gefolge " gebraucht: augstmaņi un viņu piekars apsēdās baznīcas beņķuos Kaln. Ozolk. m. 71.

Avots: ME III, 255

pielaulāt

pìelaũlât, antrauen: tē̦vs... ar varu pielaulās meitu bagātniekam LP. V, 278. pielaulātie viens uotru spēs saistīt uz visu mūžu J. R. V, 90. (baznīcas kungs) man draudziņu pielaulā BW. 15881. man nuomira pirmā sieva, nebij stipri pielaulāta BW. 16040. visu varuot pielaulāt; ja pielaulājuot kādu vainu, tuo vairs vē̦lāk nevaruot nuoglābt RKr. XVI, 100.

Avots: ME III, 265

pieliekt

pìelìekt, beugen: pieliec galvu pie pavārnīcas! LP. I, 5. viņa sēdēja,galvu pieliekusi Saul. III, 69. Refl. -tiês,

1) = pieliekt: galvu pieliecies viņš skatās Jaunības dzeja 20;

2) sich bücken:
viņš pieliecies pie lielā dīķa dzert LP. IV, 213. pieliekties... un nuoņemt katru akmentiņu viņiem nuo ceļa A. XX, 307.

Avots: ME III, 268, 269

pieskandināt

pìeskañdinât,

1) (ein Glas an das andere beim Trinken) anschlagen, klingen lassen:
kungi pieskandina glāzes Vēr. II, 1407. gribēju ar viņu pieskandināt (aufs Wohl trinken) Stari I, 152. rakstvedis pieskandināja ar glāzi pie pudeles A. XXI, 205;

2) den Refrain singen:
viena luocīja dziesmas sīki, uotra reši, citas pieskandināja Konv. 2 2256. - Subst. pieskañdinãjums, der Refrain: pieskandinājums "līguo" Konv. 2 2256. strofas beigās... lietuo arī pazīstamuos baznīcas dziesmu pieskandinājumus Plūd. Llv. II, 61.

Avots: ME III, 290

piķenēt

piķenêt, mit der Peitsche schlagen Grünh. piķenīca, eine mit Pech Begossene Peb., Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 214

pilnum

I pil˜num, pil˜numu, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pilns: mē̦rs bija pilnum pilns MWM. VIII, 244. baznīca bijusi pilnumu pilna ar. ļaudīm LP. V, 343.

Avots: ME III, 216

pižuki

pižuki: vasarā vilka nātna pusgaŗus kamzuoļus, kuo sauca par pižukiem Janš. Nīca 44; auch der Sing. pižuks NB., ein hedener Männerrock.

Avots: EH XIII, 240

platmalains

platmalaîns, platmalis L., mit breiten Rändern, breiträndrig: platmalaina ce̦pure. platmalaina salmenīca Brig. Vizb. 26.

Avots: ME III, 322

platmale

platmale PS., platmala, platmalene Sadz. viļņi 52, platmalnīca U., platmane LKVv., Kl., platmaņa ce̦pure Mag. XIII, 2, 47, ein breiträndriger Hut: platmales ce̦pure A. XI, 148, platmalu ce̦pure L., platmalas ce̦pure, ein breitrandiger, niedergekrempter Hut St. salmu platmala, ein Strohhut B. Vēstn. n. U.: uzlika galvā salmu platmali MWM. v. J. 1896, S. 591. platmalnīca, ein breitrandiger Filzhut Kokn. n. U.

Avots: ME III, 322

plenica

plenica Spr., plenice U., plenīce Bielenstein Holzb. 624,.

1) plenîca Lis., plenīce Kreuzb., plenica Riga, Saikava, Golg:, pleņica Zeif. III, 2, 261, mehrere zusammengebundene Balken, die Abteilung eines Düna-Holzflosses, das aus 3-4 Plennizen zu bestehen pflegt
U.: īsākus kuokus sien lūviņās jeb plenicās Etn. IV; 61. pluosts liels - septiņām plenicām, kuŗas - cita aiz citas - viegli staigā uz... ūdens un reizām sagrūžas savā starpā Latv.;

2) plenice, eine flache Lederpeltsche, Plette
Seew. n. U.; plenīca Gr.-Buschhof, plenica Neuenb., Selg.;

3) "?": vienu linu pleniciņu (Var.: trīs... plenecītes) pār pupiem pārstiepusi BW. 20658 var. Aus r. плени́ца "плот лѣсу, плотик; плетеница, плетешок".

Avots: ME III, 336

plīte

I plĩte,

1) auch plĩts, -s, die Pliete, ein eiserner Küchenherd;

2) der Ziegelstein
U., (plìts 2 , gen. plìta 2 Golg.) die Fliese: tautām bija plīšu plāns BW. 16980, 2. lielās [baznīcas] durvis vē rām un svē̦tā svinībā uz plītēm suoļus spērām A. XV, 99;

3) le̦dus plīte, die Eisscholle
Tēv. Nebst estn. plīt" Fliese, Kochherd" zunächst wohl aus balt: deutsch Pliete (< r. плита).

Avots: ME III, 349

plīvāt

plīvât, -ãju, sich ablösen und in dünnen Stückchen abfallen: kaļķu vitējums baznīcas griestuos sāk atluobīties, un plīvas plīvā Fest.

Avots: ME III, 350

pretestība

pretestĩba,

1) das Widerstreben, Widersetzen, der Widerstand:
neskatuoties uz luterāņu pretestību, iert kuoja Vidzemē dažas katuoļu skuolas Latvju Tauta XI, 1, 16. uz tādu izskaidruojumu skatās kâ uz atklātu pretestību un nepaklausīšanu saimniekam Etn. III, 171. pretestība pret ierastuo baznīcas mācību Kundziņš Kronv. 53;

2) der Widerspruch:
atbilde mūs ņuove̦d pie nepārvaramām pretestībām A. v. J. 1898, S. 183. nuotikuse liela gaumes maiņa, kas stāv vis˙asākā pretestībā ar dievinātuo rakstnieku virzienu Brunhilde.

Avots: ME III, 387

priekšējs

priekšẽjs, bei Spr. auch eine Form priekšajais, in Domopol n. PS. - priekšdējais (sic!), der vordere, der frühere, der erste: priekšējā istaba, das vordere Zimmer Kaudz. M. 367. priekšējs braucējs ebenda 30. priekšējs zirgs, das vordere Pferd LP. VII, 402. bērniņu nuo baznīcas ārā ne̦suot, allaž lūkuojās uz tam, lai dabūtu iet labam cilvē̦kam nuo pakaļas, jeb vis˙maz lai pakaļnācējs būtu labs cilvē̦ks, - juo bē̦rns atsituoties vai priekšējā, vai pakaļējā BW. I, S. 182.

Avots: ME III, 395

priekšniecība

prìekšniẽcĩba, der Vorstand, die Obrigkeit, Verwaltung: priekšniecība spēja turēt savās ruokās visu draudzi A. v. J. 1899, S. 23. - biedrības, skuolas,baznīcaspriekšniecgba, die Vereins-, Schul-, Kirchenverwaltung.

Avots: ME III, 396

priekšraksts

prìekšraksts,

1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. 2 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;

2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.

Avots: ME III, 397

prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

puceļš

pusceļš, der halbe Weg, das halbe Stück Weges: ne pusceļa nenuojāja, nuozviedzās kumeliņš BW. 13730, 29. pusceļā (auf dem halben Wege, in der Mitte) starp Jumpravas un Krapes muižu LP. VII, 340. iekam stārasts zirgu jūdza, es ar meitu pusceļā (habe den halben Weg zurückgelegt); iekam stārasts pusceļā, es ar meitu pie baznīcas BW. 11417, 1. pusceļā pārlast ritenī pātagas kāts LP. IV, 81. gan+drīz pusceļš nu ir nuobraukts; pusceļu od. (in Lis. u. a.) pusceļa e̦sam nuobraukuši.

Avots: ME III, 424

pulkstenis

pùlkstenis: Demin. acc. pl. pulkstentiņus BW. 12911 var.,

1): kâ pulksteni (Var.: zvārguli) skandināja BW. 8620 var. nuoskanēt kâ baznīcas pulkstenim 8605, 1;

3): auch (der Puls) Brasche Anl. 401;

5): pulkstenīši (mit ul 2 ) auch AP., (hier auch ein gleichbed. pulˆksteņi 2 ) Salis.

Avots: EH II, 323

pulkstenis

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl 2 ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis 2 AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns 2 Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens 2 Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins 2 Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens 2 Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. 2 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. 2 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408

pusciemats

puscìemats, das halbe Gesinde: es savam bāliņam pusciemata turē̦tāja: uotarnīca, darbenīca, kunga rijas kūlējiņa BW. 3491.

Avots: ME III, 424

pūstalnieks

‡ pũstalnieks (fem. p-nīca) AP., = pũstelnieks.

Avots: EH II, 344

ratene

ratene Kaudz. M. 26, auch rata ce̦pure ebenda S. 30, ratenīca Peb. n. U., ein runder Filzhut, Plutte 75; ein grosser, runder Strohhut (ratenica) Rahmelshof.

Avots: ME III, 480

raudulīgs

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

rezgalis

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516

režģines

‡ regžines Warkl., = nuõzis 1; saiminīca runci kūle, regžinēs ("?") iebāzuse BW. 31127, 3.

Avots: EH II, 363

ridāt

ridât, -ãju U., Dond., ridêt, -ẽju, U., Wandsen, Rojen, tr., wegräumen, zur Seite schaffen: es sākšu tūliņ ridāt savas mantas Dond. muodinās šuo augšā, lai ridē̦tu nūju nuo kājām LP. IV, 9; ridât "ordnen, zubereiten" Nötk. Refl. -tiês,

1) ridâtiês, kramen, ordnen
Trik., Serben n. U., MSil.: tā (saimniece) ridājās savā istabā Lautb. Luomi 181;

2) ridâtiês, sich mit unangenehmen Dingen abgeben
Katzd.;

3) sich davonmachen, fortgehen ("sich packen"):
lai visi citi ridējas nuo baznīcas laukā LP. V, 156. lai tikai ridējuoties nuo durvīm nuost LP. VI, 156. visi miruoņi ridēsies pruojām VII, 233. kad vazaņķis vēl tad neridē̦tuos pruojām A. XI, 574;

4) ridâtiês, sich aufmachen, sich rüsten (zu einer Reise od. Arbeit)
Nötk. ridies žiglāk! Wandsen. Vgl. rida.

Avots: ME III, 522, 523

ritināt

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

rīts

rîts,

1): rīta diena BW. 1472, = rîtdìena. viņš ir rītis, ir vakaris pie darba Janš. Nīca 53. tē̦vs gājis rītiņā (früh morgens)
skatīties Pas. VII, 12 (aus Smilt; ähnlich VIII, 59 aus Mehrhof, XIII, 50 aus Rauza, XV, 65 aus Bilskenshof);

2): kad saulei le̦cuot rīti ir piesarkuši, tad tas uz draņķi AP.

Avots: EH II, 377

rube

‡ rube, = rubesnīca (?): vaicāja r. uz irbīti BW. I, S. 925, № 26901.

Avots: EH II, 381

rubenis

rubenis Kl., Lis., Bers., Arrasch, Kreuzb., Warkl., Golg., Jürg., Mesoten, infl. auch rubins (z. B. Pas. I, 180), f. rubeniene BW. 2675, 5; rubenīca 2675, 2 var.; rubesnīca; rubesnīce A. v. J. 1896, S. 733; rubisnīca; rubeznīca Ar., Vīt. 69, das Birkhuhn (tetrao tetrix L.) Natur. XXXVII, 160; baltais rubenis, das Moorschneehuhn, Morasthuhn (lagopus albus Gm.) Natur. XXXVII, 158; RKr. VIII, 94; U., Karls.; bē̦rza rubenis Karls. "?"; rubeņu kāpuosti, Prügel, Ruten (scherzweise): es tev duošu baudīt rubeņu kāpuostus U. Nach Bugge BB. III, 119, Walde Vrgl. Wrtb, lI, 360 u. a, zu an. riúpa "Schneehuhn"; dürfte aber eher nach Prellwitz BB. XXII, 108 zum lautmalenden rubinât I gehören.

Avots: ME III, 552

rūcene

rūcene,

1) = rūcenīca: priekšā šļācene, pakaļā rūcene BW. 34463;

2) rùcene 2, eine alte Flinte
Selsau, Golg., rùcene C., rûcene2 Karls., die Flinte Purap.;

3) rûcene 2 Dond., = rūcenis 1 LKVV. Zur Bed. 1 vgl. li. rukinė "After" bei Geitler Lit. Stud. 107.

Avots: ME III, 566

rullis

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. 2 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. 1 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557

rumbene

I rumbene, s. rumbainīca.

Avots: ME III, 558

runātnīce

‡ runātnīce BW. 14865, 2 var., = runâtnīca.

Avots: EH II, 384

runātnieks

runâtniẽks, f. runãtniẽce Widdrisch, runãtnĩca Selb., auch runãtnĩte Celm., ein Schwätzer (-in); ein Redner (-in): ak tu runātnieks! Vēr. I, 773. es jau tevi sen zināju runātnieka (Var.: runātāju) cilvēciņu BW. 6932, 1. dziedātāja tā meitiņa, runātnīca (Var.: ', runātāja) māmuļiņa 566 var. bildin ' mani sveši ļaudis, šķiet man[i] tādu runātnīcu 14865.

Avots: ME III, 561

sačīkstēt

‡ sačìkstêt 2 Saikava, eine längere Zeit hindurch knarren: nuo pat baznīcas tâ rati sačīkstēja da pat mājai.

Avots: EH XVI, 401

saēst

saêst,

1): s. (sakuost) garuozu AP.;

2): visas uogas bija saē̦stas Janš. Mežv. ļ. I, 68; "visu apēst" Kaltenbr.: saē̦d visu, lai cik daudz ir savārīts AP.; aufessen,
apēst: vēl viens kumāss jāsaē̦d Gramsden (apēst sei in dieser Bed. hier unbekannt). kuo man duo[d], tuo es saē̦du Ahsw. n. FBR. IX, 110. kukuli ātri saē̦d Pas. VIII, 371. runādamies svešais bija maizes riku saēdis Janš. Mežv. ļ. I, 19. viņš ieskatās, ka ... ābuolis ļuoti skaists, un saē̦d pats tuo Nīca 54. Refl. -tiês, ‡

3) viel arbeitend die Gesundheit ruinieren
PV.: tikām ēdies ar lieliem darbiem, kamē̦r saēdies pie beidzamā gala.

Avots: EH XVI, 407

sagādniece

sagãdniẽce, sagādnīce Lubn., sagādnīca, die etwas zu ersinnen und zu beschaffen pflegt: saduomnīce, sagādnīce (Var.: sagādnīca, izgādnīca, gādātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 625

sagreznoties

‡ sagre̦znuôtiês, sich tüchtig schmücken (perfektiv): meitas sagre̦znuojušās savuos skaistajuos uzvalkuos Janš. Nīca 39 (ähnlich Mežv. ļ. II, 141).

Avots: EH XVI, 410

saiet

saiet,

1): sich treffen, verkehren:
ar Sprici mēs nesaietam Seyershof. vīram nepatika, ka sieva saiet ar citu puisi Pas. XII, 190 (aus Domopol); "saieties, draudzīgi izturēties" Kaltenbr.: jis saiet ar visiem. ar Adumu jis smagi saiet. jis ar kungiem nesagāja pa˙visam;

5): skuoluotājs ..., kuŗš sagājis trijuos sēmināruos Austriņš Raksti V, 179. viņš pieci gadi sagājis (= nuostrādājis) uz laivas Linden in Kurl.;

6): ne˙maz gala s. Brigadere Skarbos vējos 90. kuŗu pūli saiedami Tdz. 40273;

9): smagā, murgainā miegā pavadījis nakti, uotrā rītā viņš jutās pa˙visam sagājies Daugava 1937, S. 108; sagājis, verkümmert Brasche Anl. 402;
‡

10) treffen:
es gribē̦tu Auzenieku s. Gramsden n. FBR. IX, 110; ‡

11) intensiv ertönen
Auleja: blūkšas vien sagāja. sagāja rimas. Refl. -tiês,

5): auch Frauenb., Saikava; ‡

6) sich versammeln (?):
atbrauc nuo baznīcas, sasaiet ap galdu Pas. V, 183; ‡

7) gerinnen:
kad ieskābs piens, tad saietas ziediņuos, kad silda AP. ‡ Subst. sagājējies, Leute, die (im Krug) zusammengekommen sind BielU.

Avots: EH XVI, 413

saimnieks

sàimniẽks, sàimenieks PS., C., sàimenieks 2 Golg,, KL, Schwanb., Selsau, Heidenfeld, Meiran, Prl., Aahof, saîmeniêks 2 PlKur., saiminieks Dunika, Švābe Drustu pag. tiesas spr. 4, 28, sàiminieks 2 Warkl., Sussei, fem. sàimniẽce, sàimeniẽce, sàiminiẽce, (mit iê 2) Dunika, sàimnîca Serbigal, sàimenĩca PS., C., sàimenîca 2 Lis., sàimenīca 2 Prl., Bers., Selsau, Kl., Golg., sàiminīca 2 Warkl., Sussei, saiminīce Pas. III, 456, saimenica Heidenfeld, saimniecene Manz., der Wirt, der Hausherr; die Wirtin, die Hausfrau; auch: der Oberknecht Wohlfahrt n. Etn. III, 74; der Inhaber einer Sache: Sprw. saimnieka acis vairāk padara nekâ kalpa ruokas. kāds saimnieks, tāda saime. saimniece ar padusi vairāk izne̦s, nekâ saimnieks ar ve̦zumu. laba saimniece ir mājas atslē̦ga. kad saimniekam darba trūkst, tad ve̦lnam ellē muoku trūkst (d. h. der Hauswirt hat immer vollauf zu tun). kâ klēts bez atslē̦gas, tâ māja bez saimnieces Kaudz. M. 57. guli, guli, saimeniece (Var.: saiminiece; saimenīca), tavi darbi padarīti BW. 32583, 1. es glabāju šuo lietu, kamē̦r atruodas saimnieks (der Inhaber) Libek Pül,tis 51. vienas dienas saimnieks (saimniece), wer unbedachtsam, verschwenderisch wirtschaftet, ein verschwenderischer Mensch überhaupt Etn. IV, 78: brālīt, tava līgaviņa vienas dienas saimeniece: ik dieniņas silta maize . . . BW. 27091. es savam bāliņam vienas dienas saimeniece Ld.7560. Anna . . . e̦suot tāda pate slinka un kāra, tāda pate . . . - vienas dienas saimeniece Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 635, 636

saknābināt

saknābinât, verbinden, kopulieren: baznīcas kungam, kas mūs kuopā saknābina (Var.: kas man draudziņu pielaulā) BW. 15881, l.

Avots: ME II, 652

salīdzināt

salĩdzinât,

1): s. tīrumā cūku rakumus Warkl. s. nuovītu auklu, kad tā nelīdze̦na Kaltenbr. s izkultu linu sauju AP. s. rudzu kuopiņu ebenda;

2): ausgleichen, vergleichen; sühnen;
baznīcas un tuo patruoni ... atradās nesalīdzināmā naidā Jauns. Kapri 129. asins vaina - nesalīdzināta (ungesühnt) Švābe Vārds 34. "esi mierā ..., ka dabūjis tik daudz suoda" ... "tiesa gan, ... viņam arī vairāk nevē̦lu; e̦smu salīdzināta Blaum. Raksti II 5 (1939), S. 80. saulīt ..., salīdzini šuo zemīti: bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē! BW. 31244; ‡

4) begleichen, für Arbeit bezahlen
Seyershof. Refl. -tiês,

1): es jutuos ... salīdzinājies ar visu apkārtni Jauns. Raksti VI, 203.

Avots: EH XVI, 425

sāmenis

sãmenis (li. somenis "Nordwestwind") Rutzau, der Nordwestwind Sackenhausen n. U., Nord-Nordwestwind Dr., Nordwind Konv. 2 2324, Kur. Nerung (sāminis): lietus būtu gaidāms..., ja iepūstuos sāmenis vai jūŗas vējš Janš. Dzimtene 2 III, 258. lē̦nais sāmenis ne̦s baznīcas zvana skaņas šurp R. Kam. 124. Elgentlich: der Wind aus sārnu zeme.

Avots: ME III, 803

šapi

šapi Wid., Dunika, N. - Bartau, Kalleten, Nigr., Rutzau, Wain., Lasd., verstreute (und geknickte) Stroh- oder Heuhalme: siena un salmu šapi Janš. Dzimtene 2 III, 174. nuopurinādama siena šapus sev nuo drēbēm Bandavā I, 68. kaktiņu izslaucīt, kur gulējis un šapus nuokaisījis Bag. Čāpiņa dē̦ls 16. šapi (salmi) nav labi izkužināti RKr. XVI, 198. me̦klē̦dams kādus šapus ligzdas izuoderēšanai Janš. Nīca 54 (ähnlich LP. VI, 1014); auch der Sing. šaps "salms". Aus li. šãpai (šãpas) dass.

Avots: ME IV, 4

sapiķēt

‡ sapiķêt,

1) mit Pech bestreichen:
ar sapiķē̦tu vai savaskuotu ... diegu Janš. Nīca 44;

2) mit Pech zusammenkleben (tr.)
Salis.

Avots: EH XVI, 435

saredzēt

saredzêt, Refl. -tiês,

2): pa svētdienām gājām uz baznīca s. AP. mēs katru dienu sare̦dzamies Seyershof. vairs nesasaredzēsim Auleja;

3): Skrundas tirgū saredzējāmies un sarunājāmies Janš. Apsk. 1903, S. 176.

Avots: EH XVI, 441

saspraukt

saspràukt,

1) grob zermahlen:
s. labību Wolmarshof;

2) schrammen:
s. ruoku Ermes. Refl. -tiês,

1) sich hineindrängen (durch eine Enge):
s. iekšā pa šaurām durīm Warkl., Schwanb., Meiran, Saikava;

2) sich anfüllen mit sich Hineindrängenden:
saspraucās pilna baznīca Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 742

satrūdināt

satrūdinât: zeme manas saknītes satrūdināja Janš. Nīca 58.

Avots: EH XVI, 458

sāts

III sāts: auch (sãts, -s) AP., N.-Peb., Ramkau: vienu sāti tur biju Ramkau. vēl ir tāda s. līdz pusdienai AP. par tādu sāti tik vēl nāce saimenīca ebenda. tādu sātiņu padzīvuojās pie manis ebenda.

Avots: EH XVI, 473

satulpīties

‡ satulpîtiês, sich versammeln, sich zusammendrängen: ja baznīcā ir kāda svē̦tku diena, tad uz tuo dienu parasti visi satulpās, bet parastajās svētdienās baznīca tukša N.-Peb. šaurajās ustabās ... tik daudz cilvē̦ku nevar ne˙maz lāga s. Austriņš Raksti VII, 226. te dažreiz satulpījās vai visa klase skuolē̦nu 326.

Avots: EH XVI, 458

saukt

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

savaskot

‡ savaskuôt Dunika, mit Wachs einreiben: ar ... savaskuotu ... diegu Janš. Nīca 44.

Avots: EH XVI, 463

savedines

savedines, savednīcas, zusammengeführte, ungleiche Frauen: māršas munas savedines (Var.: savednīcas): cita liela, cita maza BW. 21183, 1 var.

Avots: ME III, 784

saveikt

savèikt, (abquälend) bewältigen, erschöpfen Wessen: ēda, ēda, bet nevarēja saveikt (aufessen) Austriņš Nuopūtas vējā 70. Refl. -tiês, zusammenpassen (intr.): mēs māsiņas svešinīcas, mums balsiņas saveicas A. XX, 470.

Avots: ME III, 784

saviltot

‡ saviltuôt, verfälschen: grāmatas bija saviltuojuse saiminīca Pas. IX, 198.

Avots: EH XVI, 466

savvalnes

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu 2 Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi 2 Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794

sazārdot

sazãrduôt: auch Dobl, Luttr.: lē̦cas de̦r sazārduojamas Janš. Nīca 53.

Avots: EH XVI, 467

sēklenica

‡ sẽklenica Lesten n. FBR. XV, 22, = sēklenīca.

Avots: EH XVI, 480

sēklenieks

sẽklenieks (unter sēklenīca),

1): auch AP., Ramkau, (mit è 2 ) Mahlup, (Saatfrucht)
Sonnaxt; ‡

2) das männliche Glied
BielU.

Avots: EH II, 481

sētstarpis

sẽ̦tstar̂pis (unter sẽ̦tstaipa): "uolnīca 1" Orellen, Seyershof; die Viehtrift Segew. iejāj[u] ciema sē̦tstarpī BW. 13250, 18.

Avots: EH II, 484

sielains

sielains U., Bielenstein Holzb. 625, (mit ìe 2 ) Kr., sìelajs 2 Kreuzb., sìelajs 2 ("Fähre") Nerft, sielajs Kokn. n. U., sielaviņš Kroppenhof bei Kokn., sielējs Warkl., Borchow, sìelejs 2 Saikava, sielejs Sessw., Laud., Lubn., Stockm., sieleija Lubn., sielis (li. sielis ) Schujen, Ramkau (in R. mit iẽ ), (mit iẽ ) AP., Fehgen, Fehteln, ein kleines Floss; sielains, ein Holzfloss, darauf Weiber waschen Salwen n. Mag. IV, 2, 143, U.; sielājs, sielējs, die Gesamtheit der miteinander verbundenen Flösser (plenīcas) Bielenstein Holzb. 625: iet ar sielejiem Saikava, sielejus laist Laud., flössen. slīd bez air,iem egļu sielis U. b. 85, 74. siẽl(īt)is, ein kleiner Prahm AP., N.-Peb. Nach Leskien Nom. 275 zu siet "binden".

Avots: ME III, 858

siernica

siẽrnica Karls., siernica U., LP. III, 100, siẽrnīca, sieru nams, siernieks U., das Käsehaus.

Avots: ME III, 859

sijāt

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

sirms

sir̃ms,

1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.

Avots: EH II, 489

skaistīt

skaistît U., -ĩju, skaistinât (li. skaistinti "glänzend machen"), schön machen U., schniegeln V., verschönern: grieķu svētnīcas ir tikai skaistinātas dzīvuojamas ē̦kas MWM. v. J. 1898, S. 825. vienmuļuo dzīvi skaistināja dabas tuvums Veselis Saules kapsē̦ta 92. Refl. skaistîtiês, sich zieren L., sich schön machen, putzen U.

Avots: ME III, 865, 866

skalbis

I skal˜bis: "žuburarkla daļa, kas nuoteic leņķa lielumu starp apīžām un lemesnīcu" (mit àl 2 ) Linden in Kurl.; arkla lemesnīcai ir divi skàlbji 2 Mahlup; skalbis "kūlenis" Bērzgale; baļķu un kāršu vešanai ierīkuota kuoka ass, kas uzmaucama uz ratu priekšējas ass" (mit àl 2 ) Skaista.

Avots: EH II, 498

skalbītis

skalbītis (unter skal˜bis I): auch (mit àl 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine; "kuociņš, kas spīļu arklam atbalsta apīžas uz lemesnīcas" (mit al˜ ) AP.; "arkla daļa, ar kuŗu iesien lemesnīcu starp apīžām un balstü (mit àl ) Ramkau.

Avots: EH II, 499

skaļš

skaļš,

1): skaļi cilvē̦ki AP.; 2): skaļa rīta saucieniņš BW. 10748. ar ... skaļām birztalām Janš. Nīca 60. gaiss s. un tīrs Jauns. Raksti IV, 86;

6): auch AP., Druw., Frauenb., Grob., Iw., Ramkau, Salis;

7): "ciets un suluots" Ramkau: jauna mēnesī skābē̦ti kāpuosti ir skaļi; "nesavītis" AP.: s. kālis; ‡

9) "?": tas ir skaļi audzējs Siuxt.

Avots: EH II, 500

skambulis

skambulis, eine kleine Glocke: tās (= bimbalas) nenāca vis nuo lielajiem baznīcas zvaniem, bet nuo mazā kapsē̦tas skambuļa Janš. Bandavā II, 55. Vgl. li. skambalas "Klingel".

Avots: ME III, 870

skārdains

‡ skārdains, blechern (?): sabrauce panāksnīcas skārdainiem pastaiņiem Tdz. 58442.

Avots: EH II, 504

šķērsotne

šķḕ̦rsuotne,* der Kreuzungspunkt, die Kreuzungsstelle Dr.: dzelzceļu šķē̦rsuotne Konv. 2 425, 431, 1184, 2675 u. a. baznīca stāv... pie lielceļu šķē̦rsuotnes Kaudz. Vecpiebalga 25.

Avots: ME IV, 38

šķeternieks

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

šķetināt

šķetinât,

1) = šķeterêt; zwirnen, aus mehreren Fäden Zwirn machen U., Ermes, Salis, Wolmarshof, drehen, aufwinden, aufwickeln Mag. XX, 3, 183: dziju, viena vērpa, uotra auda, trešā diegus šķetināj[a] BW. 13250, 17. es tavus... matus ap ruociņu šķetināšu 23353;

2) abwickeln, losreffeln
Kl., Wessen: rudens nāk, jātin dziesmas kamuolā; kad atnāks pavasaris, pa vienai šķe̦te̦nāšu BW. 1029. viņš stāstu pavedienus šķetina ar lielu izveicību Vēr. I, 1151. tu manu dvēseli šķetini laukā Rainis Zelta zirgs 24;

3) stühmen:
sniegs šķetina (= pieputina) acis pilnas Salis. Refl. -tiês,

1) gezwirnt werden, sich aus mehreren Fäden vereinigen; sich abwickeln
(eig. und fig.); nicht vorwärtskommen, pinkern U.: galvā šķetinājas jaunas duomas Vēr. II, 550. darbu strādājuot šketinās... jautrākās valuodas MWM. X, 420. veikla tiesneša ruokās šī lieta sāka labi šķetināties Saikava. bikšu gali šķetinājas Memelshof, Saikava. smalki šķetinājās klusā mēnesnīca... krastmales niedrās Vēr. II, 92;

2) toben, lärmen
U.;

3) sniegs šķetinājas, es stühmt
W. - Livl. n. U.

Avots: ME IV, 31

šķetra

šķe̦tra,

1) eine Weidenart
(šķe̦tra) Ermes, Wolmar, (šķe̦tri) Rosenbeck; die Lorbeerweide, salix pentandra L. (šķe̦tra) U., Karls., Konv. 1 254, (šķe̦trs) U., RKr. II, 77: šķe̦trai zaru nelauziet (Var.: šķe̦tras kārkla neplēsiet)! BW. 29168;

2) eine dünne Stange; eine Rute mit Zweigen und Blättern
(šķe̦tra) Golg.; eine Strohdachrute (šķe̦tra) Katzd., Kurs., Nigr.: tautu dē̦ls šķe̦tru dīra, lai neganu raibaļiņu BW. 29344. lazdu šķe̦tras Janš. Dzimtene IV, 103. māte... mani... ar šķe̦tru ruokā izspaluos nuo sē̦tas ārā Bandavā I, 54. karuogi bija pagatavuoti nuo... pāris asu garas šķe̦tras Nīca 38. luza... daža šķe̦tra Lautb. Vidv. II, 34;

3) eine lange, hagere Frau
Druw.: kaimiņam sieva kâ šķe̦tra Druw. n. RKr. XVII, 81. In der Bed. 1 wohl zu šķe̦trs II, da die šķe̦tra weniger dichte Zweige hat als andere Weidenarten, vgl. li. mẽdis šakàs skẽčia (so schreibt Būga KSn. I, 81) "der Baum breitet die Aste aus" (Kurschat unter skė˜sti); in der Bed. 2 (und

3) zu šķeteri.

Avots: ME IV, 31

šķīvis

šķĩvis Behnen, Dond., Frauenb., Grünh., Iw., Kurs., Līn., Selg., Sessau, Siuxt, (mit ì 2 ) Gr. - Buschh., Kl., Memelshof, Demin. verächtl. šķīvelis Janš. Nīca 43, die Scheibe St.; der Teller Kurl. n. U.; die Welle am Webstuhl U., (mit ĩ) C., das Zahnrad am Webstuhl (mit ĩ) Karls., Kolberg, Ottenhof, Ronneb., Salisb., Sehlen; Plur. šķīvji, die eisernen Räder, die den Weberbaum regieren (?) St., U. Nebst li. skyvis (skývė) "Teller" und estn. kīwe "Blockscheibe" aus mnd. schive "Scheibe, Tisch" (vgl. nd. schīw "Teller").

Avots: ME IV, 50

slābs

slãbs C,, PS,, slàbs 2 Kl,, Prl.,

1) schlaff:
kad auns bij beigts, tad tas... tāds liels, garš bij un slābs Dok. A. Daugava I, 317;

2) schwach, matt:
Zūza bij palikuse tik slāba kâ lupata Krišs Laksts 7. mēness sirpe peldēja..., apgaismuodama... apvāršņa malu... ar slābu gaismu Janš. Dzimtene V, 167;

3) schwach, gering
U.: slāba baznīca Mag. III, 1, 136, geringe kirchliche Versammlung U.;

4) lietus nāk zemē kâ slābs od. lietus nāk slābi zemē von starkem Regen
Golg. Subst. slãbums, die Schlaffheit, Mattigkeit, Schwäche: jis jau trīs dienas neēdis un nuo slābuma nevar jau paiet Pas. II, 80 (aus Malta). Zu slav. slabъ (serb. slȁb) "schwach" (wenn nicht hieraus entlehnt), li. slàbti "schwach werden", mnd. slap "schlaff" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 432. Neben diesem slāb ein ide. slēb- in an. slápr "träger Mensch" u. a.

Avots: ME III, 921

šlempe

*šlempe od. *šlempis "?": ietaisīt krietnu šlempi (Schlamp, guten Bissen?) baznīcas kruogū Celm.

Avots: ME IV, 59

slikte

‡ II slikte Diet., = strimala 1: zvejība ar sliktēm Latv. Av. 1876, No 99 (aus NB.). izme̦t tīklus un ķer ar tiem sliktes (ve̦cs vārds, ar kuo agrāk apzīmēja strimalas) Janš. Nīca 24.

Avots: EH II, 525

slimnieks

slimnieks U., slimenieks Prl. n. FBR. VI, 94, Gr.-Buschh., Lös., sliminieks Preili n. FBR. VIII, 10, f. -niẽce, slimenīca Gr.-Buschh., Lös., der, die Kranke, der Patient, die Patientin: slimenīcai jau labāk Gr.-Buschh.

Avots: ME III, 932

šļūkšēt

‡ šļūkšêt, = šļūkstêt (?): ceļš bija slapjš; arī riteņi šļūkšēja pa uolnīcas grambām Jauns. B. gr. II 3 130.

Avots: EH II, 647

šļūšķēt

šļūšķêt, šļūškât U., -ãju, glitschen U., gteiten, rutschen: riteņi šļūšķēja pa uolnīcas grambām Druva II, 1052.

Avots: ME IV, 79

šmāznīce

šmàznīce 2 Ekengraf, šmàžnìca 2 Nerft, šmàželnīca 2 od. šmàželnieks 2 Sussei, ein kleines Gefäss, worin man Wagenschmiere aufbewahrt. Beruht wohl auf einem r. смазница.

Avots: ME IV, 83

sods

sùods,

1) = sùodĩba: kučierim uzbrucis suods LP. V, 18. nāves suods, Todesstrafe VII, 105. kuŗiem bija uzlikts baznīcas suods Etn. II, 65. grūtā suodā krist Aus. I, 2. vai nu suods, vai guods Br. sak. v. 1172. vai tas nu nav suods! Balt. Vēstn. 1901, No 87. viņa aiziet, bet tavu suodu! nevar akai piekļūt LP. IV, 168. dakteri nuoveda uz suoda vietu Dicm. pas. v. I, 38. būs jāatbild suoda dienā Apskats v. J. 1903, S. 625. sarkanais suods U., die Ruhr;

2) der Richterstuhl
(?): re̦dz... dievu suodā sēžam Daniel 7. - Nebst li. sũdas "das Gericht (als ein Vorgang)" aus aruss. судъ "gerichtliche Strafe, Verdammung".

Avots: ME III, 1136

spīle

spīle U., spîla Neuenb., spîla 2 Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles 2 Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles 2 Golg., Schwanb., spìle 2 Kr., spìlas 2 Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās 2 (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis 2 Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004

spilga

spilga,

1) Wollgras (eriophorum polystachion)
U.;

2) eine nicht vollständig ausgewachsene Feder (mit il˜ ) Dunika; Flaumfedern
Kronw.;

3) spil˜ga N.-Bartau, ein Glasröhrchen (am Kranz)
Brasche: vaiņaga ārpuse bija izruotāta . . . krellēm un spilgām Janš. Nīca 43. In der Bed. I nach Krček Festschrift für E. Windisch 248 zu li. paspilge̦s dünn im Stroh (vom Korn)", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 680; anders (zu spilva) Prellwitz Wrtb. 2 389.

Avots: ME III, 995

spraislis

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

sprāksle

‡ sprāksle "?": saimenīca, kuoka s., ēd sivē̦nu silītē Tdz. 52355.

Avots: EH II, 558

sprancene

sprañcene, eine Art (rotes) baumuwollenes Kopftuch Janš. Nīca 43: piemirsuse nuoraisīties spranceni nuo galvas Janš. Bandavā II, 16.

Avots: ME III, 1009

sprands

sprands,

1): der Nacken
(mit an̂ 2 ) Grob., Rutzau, Schwitten, Siuxt; ‡

2) "ein Pflöckchen am kurischen Pfluge zwischen der
lemesnīca und den apijas BielU.

Avots: EH II, 556

spraunis

I spraunis: baznīcas s. (Turm) Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 44. sprauņa galā spīd saulē gailis 46.

Avots: EH II, 557

sprengt

sprengt,

1) spreñgt, -dzu "iespīlêt (ādu)" Dunika, fest zuschnüren
Nigr., (mit en̂ 2 ) Wandsen, (sprenkt) klemmen Lng. ("kann, sein - sprengt"), Für. I; spannen, strammen Wid.;

2) eingeklemmt und gedrückt schmerzen
Gr.-Essern: kāja, kas bij zābakā iebriedusi un spren̂dza 2 R. Sk. lI, 142. Refl. spreñgtiês Līn., Wain., Kalleten, spren̂gtiês 2 Iw., spre̦ndzuôs, sprendzuôs, sprenkties Lng., Für. I, dringen Lng., Für. I, sich (mit Gewalt) drängen durch eine Enge: kur tu sprendzies? tu jau iesprūdīsi! Wain. baznīca pilna kâ piebāzta, kuo nu sprengsimies cauri! Hasenp., Grob. n. Etn. III, 66. Zu spranga 4.

Avots: ME III, 1016

sprēslīca

sprẽslîca C., sprèslîca 2 Sussei n. FBR. VII, 132, sprẽslica Nigr., sprèslica 2 Prl., sprēslice Wid., sprẽslenîca Jürg., sprēslenice BW. 18210, 1 var., sprēslīte Selb., Schujen, BW. 18210, 3, sprēsnīca, = prēslīca, ein Spinnrocken (sprēsliņš) Spr.; die Spindel (sprēslīce) Blelensteln Holzb. 375, (sprēslica) Dr., (sprēslītis) Bērziņš, Handspindel (sprēslice) U.; der Wockenstock (sprēslīte) Blelenstein Holzb. 379 f. (mit Abbild. S. 380), auch als Tell des Spinnrades (sprēslica) Plm., Nerft, Wessen; das Brettchen am Wockenstock des Spinnrades, woran die Kunkei befestigt wird (sprēslica) Grawendahl, (sprēslice) Lasd. n. A. XI, 83; die Kunkel am Spinnrocken (sprēsnica) Peb.: kuodeļu piesprauž pie sprēslicas Konv. 1 844. man tāda maza sprēslīte, nevar lielu kuodeļu piespraust Selb.

Avots: ME III, 1018

spriest

spriêst, -žu, -du, tr.,

1) strecken
PlKur., spannen, messen U., Bielenstein Holzb. 375: aude̦klu spriest, die Leinwand spannen U. lakatu spriest L., ein Tuch steif aufspannen. sprīdi spriest, eine Spanne messen U.;

2) drücken, drängen; (ver)sperren
Spr.; (aus Brettchen ein Holzgefäss) zusammenstellen Gr.-Buschhof, Naud.: dēlīši gatavi, varēs sākt spriest Naud. ar e̦lkuoņiem pret luoku spriest Rainis;

3) urteilen, bestimmen, abschätzen, festsetzen
U.; erwägen, überlegen: vaļā spriest St., lossprechen; paduomu spriest St., einen Rat geben. tiesu spriest, einen Gerichtsausspruch tun U., das Urteil fällen. viens pie kunga tiesu sprieda BW, piel. 2 3459. tu pats sev suodu spriedi LP. IV, 149, du sprachst dir selbst die Strafe zu. gar jūrmalu čunčināju zvejniekam luomu spriest BW. 30923. spriestais laiks (die bestimmte, festgesetzte Zeit) bij nācis Gesangb. 120, 7. Refl. -tiês,

1) sich dehnen
St., sich recken U.: vakara ē̦nas spriêžas 2 (Bauske) Glück Jerem. 6, 4. dienas garāki spriežas, werden länger U.;

2) sich drängen:
spriežas lipa sē̦tmalī BW. 17187, 1. le̦dus spriežas upē U. ļaudis spriežas nuo baznīcas iziedami U. galda pulks bez apstāšanās spriedas Apsk. v. J. 1903, S. 327;

3) stecken bleiben
Spr., Wessen : gaiss tāds biezs, ka vai bite spriežas MWM. X, 203;

4) sich (mit jem.) besprechen, verabreden
U. Subst. spriêšana,

1) das Strecken, Spannen;

2) das Drängen; das Sperren;

3) das Erwägen, Urteilen, Bestimmen;
spriêšanâs,

1) das Drängen, das Gedränge; das Steckenbleiben;

2) das gegenseitige Besprechen, Verabreden;
spriêdums, das Urteil, die Entscheidung, der Ausspruch eines Gerichts U., die Schlussfolge Brasche; spriêdẽjs, auch tiesas spriedējs, einer, der den Richterspruch tut U. spriêst 2 und spriêstiês 2 und 3 anscheinend zu spraids (s. dies und Wood IF. XXII, 145 und Persson Beitr. 393), während spriêst 1 und 3, spriêstiês 1 und 4 nebst li. sprę "eine Spanne messen; (Tiž. I, 99, Il, 245, Lit. Mitt. III, 291, Liet. pas. II, 98) ürteilen" zu sprîdis usw. gehört; vgl. auch spruosts.

Avots: ME III, 1022, 1023

spurains

spuraîns,

1): pendērī ir grāmatiņa, luogainītis, spurainais (ein Teil des Magens)
un glumenīca AP.

Avots: EH II, 564

stabulnieks

stabulniẽks: auch Elger (Günther Altle. Sprachd., I, 206); tava sieva stabulniece (Var.: stabulnīca) BW. 20931, 2.

Avots: EH II, 567

stāvbāzām

stāvbāzām, stãvbâzu 2 Ahs., Adv., überhäuft, brechend voll; piedzīt istabas stāvbāzām ar... istablietām Kaudz. Jaunie mērn. laiki Ill, 89. baznīca stāvbāzu pilna Ahs.

Avots: ME III, 1052

stāvgrūdām

stãvgrûdãm Drosth., Jürg., stãvgrûdām 2 Siuxt, Sassm., stàvgrûdām 2 Golg., Adleenen, Bers., stāvgrūdām Wid., auch stāvgrūdu, stāvu grūdām, Adv., = stāvbāzām; netiek vaguonā iekšā; tas jau stāvgrūdām pilns Drosth. baznīca šuodien bija vai stāvgrūdām pilna Alksnis - Zundulis. pils stāvgrūdu pilna LP. II, 14. cilvē̦ku bija saplūdis stāvgrūdām Purap. rindu... vaguonu, kas bij stāvu grūdām pieblīvē̦ti cilvē̦kiem A. Brigader Daugava I, 311. būs vai stāvgrūdām sarijies krustībās Kleinb, st. 57.

Avots: ME III, 1053, 1054

stāvmaņām

stãvmaņām C.,

1) auch stāvmalām Ruj. n. U., stāvmaļām Widdrisch, (mit à 2 ) Bers., Adv., gehäuft, sehr gefüllt W. - Livl. n. U.; baznīca stāvmaņām (Wolmarshof, Bauske) pilna, die Kirche ist gedrängt voll U.;

2) dringend
Peb. n. U.

Avots: ME III, 1054

stiebrs

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs 2 Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs 2 Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris 2 Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. 2 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

stimbens

stimbe̦ns, stìmbāns 2 Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm 2 ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm 2 ) Sessw., (stìmbans 2 ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns 2 ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene 2 III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME IV, 1069, 1070

straignains

straignaîns, einschiessend, morastig: tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV, 16. straignainuo pļavu Janš. Dzimtene V, 17. straignainas lankas Janš. Nīca 60. straignainās apkārtnes dēj e̦ze̦ram grūti piekļūt 9. straignaiņuos ceļuos A. XX, 335.

Avots: ME IV, 1080

strēbt

strèbt (li. srė˜bti "schlürfen") Serbigal, AP., Neuenb., Wolm., strèbt 2 Nerft, Kl., Prl., strêbt 2 Ruj., Salis, Līn., Iw., Kurs., strēbt U., Praes. strebju od. strèbju Ermes (hier neben dem Imper. streb!), strêbju 2 Salis, Widdrisch, Kurs., strēbju U., Praet. strèbu, strebt U., strebju, strebu, tr., intr., schlürfen, löffeln, mit Löffeln essen U.: strebjat zupu! Kaudz. M. 50. Sprw.: kas karstu strebj, sadedzina lūpas. kas ātri strebj, tam mute de̦g od. ātri strē̦bdams sadedzina lūpas. streb, skruoder, putra laba! RKr. VI, 746. pats tādu putru savārījis, lai strebj! Etn. IV, 42. strebjamais,

a) = strēbiens 2: vienā ruokā... baltu strebjamuo Blaum. Pie skala uguns 178;

b) das Maul, die Fresse:
ja kuo saka saimenīca, duod pa putras (pašu Etn. II, 31) streb[j]amuo BW. 28877 var. Refl. -tiês, zur Genüge löffeln, schlürfen: es tā piena strē̦busies, brizdu brazdu kaņepēs BW. 32581. - Subst. strèbšana, das Schlürfen, Löffeln; strè̦bums, das beendete Schlürfen, Löffeln; strèbẽjs Spr., strè̦bājs, wer löffelt, schlürft: griķu putras strē̦bājiņi BW. 13077 var. karstas putras strēbējs Turg. Muižn. per. 78, ein Hitzkopf. Zu li. sruõbti, gr. ρ'οφεῖν "schlürfen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 704, Trautmann Wrtb. 294, Boisacq Dict. 844.

Avots: ME IV, 1087

strēģelis

strẽģelis, der Querpflock an der lemesnīca Dond.

Avots: ME IV, 1087

strigonis

striguonis, eine einschiessende, morastige Stelle: e̦ze̦ra... līkņās un striguoņuos vietām atruod dziļāki zemē... siekstas Janš. Nīca 11. striguoņa purvs A. v. J. 1897, S. 317. Zu strigt.

Avots: ME IV, 1089

stumt

stùmt: auch AP., N.-Peb., (mit um̃ ) Dobl., Drobbusch, Dunika, Luttr., Mesoten, Ruhental, Smilt., Stenden, Strasden, (mit ùm 2 ) Alswig, Fehteln, Kaltenbr., Lasd., Marzen, Meselau, Pilda, Preiļi, Saikava, Sessw., Warkl., (mit um̂ 2 ) Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Tegasch, Zögenhof, prs. stum̂ju 2 Dunika, prt. stumu Alswig, Burtn., Drobbusch, Kegeln, Lemb., Lems., Morizberg, N.-Peb., Schwanb., Smilt, Tegasch od. stūmu AP., Dobl., Fehteln, Kaltenbr., Kurmene, Lasd., Luttr., Marzen, Meselau, Mesoten, N.-Peb., Pilda, Preiļi (in Lettg.), Ruhental, Sessw., Warkl.; ar stumjamuo kruķi rijās sastūma metienu kaudzē vētīšanai Frauenb. stum̂jams 2 (faul) zirgs Dunika. stum (= êd) nu klučkas, kad esi sācis! Saikava. Refl. -tiês: stumies (geh) ātrāk! Linden in Kurl. šis jau stumjas (geht) kalnā Saikava. nakts lē̦ni stūmās uz rīta pusi Veselis Dienas krusts (1932) 3. kuo tu man stumies virsum ar savu riteni! Saikava. suoļuos vien ... varēja ... s. (fahren) uz priekšu Janš. Nīca 7. stūmuos (ich fuhr) nuo Rīgas laukā Jauns. Raksti VIII, 321. ‡ Subst. stūmējs, der Schiebende (Stossende): gan ir man tādu ļaužu, lejiņā stūmējiņu BW. 9140.

Avots: EH II, 595, 596

šukumots

‡ šukumuots Erlaa, mit Gabelungen: meldenīca aug tāda šukumuota.

Avots: EH II, 657

suns

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. 2 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

svaidīt

I svaĩdît (li. sváidyti Leskien Abl. 286, LChr. 398, 3 Liet. pas. II, 317) Tr., Ruj., Alt - Salis, Widdrisch, svāidit 2 Kl., Sessw., svaîdît Wolm., Schwanb., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Schujen, Warkh., C., PS., Los., svaîdît 2 Bl., Bershof, Salis, Dond., Bauske, Grünh., Dunika, Doblen (in Wandsen dafür mẽ̦tât!) -u, -ĩju, freq. zu sviêst, wiederholt werfen, schleudern, schmeissen, schwenken: šurpu, turpu vējiņš svaida smalku linu zēģelīti BW. 8896, 1. (kumeliņš) svaida manu augumiņu nuo kalniņa lejiņā 30101, 1 (Bd. V, S. 679). kuģi svaidīja (auka) kā riekstu čaumalu šurpu un turpu. uzvilka stuopu un svaidīja ragutini Kra. Vīt. 32. tika svaidīts nuo vienas darbnīcas uz uotras Vēr. 11, 62. Refl. -tiês, sich hin und her werfen, schwanken; (unordentlich) herumliegen: savā nespē̦kā es svaiduos Vēr. I, 1466. tu drudzī svaidījies II, 21. viņas sirds vairs nesvaidās starp šīm pretišķībām A. Up. J. 1. 9. tâ jau ce̦nas svaidās Pērsietis. platums svaidās starp 80 un 60 sentimetriem MWM. Xl, 237. ierauga... vilku gar aitām svaidāmies (schleichen) LP. VII, 865. ar valuodām svaidīties (unbesonnen Ungehoriges reden) Libek Pūķis 42. drēbes, zābaki, kurpes svaidījās pa grīdu Pas. IV, 204 (aus Nīcgale). Subst. svaidîšana, wiederholtes (hin und her) Werfen: sūdu svaidīšana (uz lauka), das Ausstreuen des Düngers Grünh.

Avots: ME III, 1140

svainis

svainis Bl., Schlehk, Iw., Widdrisch, Tr., Nigr. (li. sváinis "des Weibes Schwestermann"), (mit aî ) Mar., Walk, Kreuzb., KL, Sessw., Golg., Warkh., Pilda, Kr., C., Lipskaln, (mit aî 2 ) Bershof, Bauske, svains, der Bruder der Frau Kalz., Birži (in Lettg.), Baltinow, Laud. (mit aî ), Schwager; der Mann der svaine Döbner n. U.; der Mann der Schwester RKr. XVI, 2072, BW. 13712; Vetter Glück Jerem. 32, 12 (svains), Ohm Glück Amos 6, 10 (svains): te̦ku māsu apraudzīt, vai svainītis labi tur(a) BW. 13763. svaini, māsas vīr! 25768. paši brāļi svaiņi (Druw.), sagt man von Brüdern, die (nicht ihre!) Schwestern geheiratet haben. svainu sē̦ta Janš. Nīca 40. Bei Glück Jerem. 32, 12 auch (fehlerhaft?): der Bruder des Vaters. Zu ahd. swein "Diener" (eigentlich: der Angehörige?, swîo "Bruder der Frau, Schwestermann" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 295, Johansson IF. II, 7, Walde Vrgl. Wrtb. II, 457) und nach Brandt PФB. XXIV, 187 und Ehrlich griech. Beton. 148 auch zu ksl. svьstь, čech. svěsť "soror uxoris".

Avots: ME III, 1141

svēdra

svè̦dra 2 Lis., Golg., der Streifen; die Maser Mar.; Plur. svē̦dras, Maser im Holz L., U.; das Geäder in Steinen Dr.: kāju... vilkdams pa arumiem tâ, ka paliek re̦dzama svē̦dra Janš. Dzimtene 2 III, 81. lindrukiem gar apakšu gājusi... sarkana svē̦dra Nīca 42. par putnu ceļu nuosauc pie debesīm bālu svē̦dru A. v. J. 1893, S. 480. dvēselē iešķīlās nuojautu un atmiņu kristalliskas svē̦dras Veselis Tīrumu ļaudis. Vgl. zvē̦dra(s).

Avots: ME III, 1152

svēdrains

svē̦drains, gemasert L., von Adern durchzogen (vom Holz) U., Dr., geädert (von Steinen) Dr., fladerig Dr.; gestreift Lis.: svē̦draini ziedi Konv. 1 720. svē̦drainas uoliņas Konv. 2 4022. šuos brunčus sauca... par svē̦drainiem jeb strīpainiem lindrukiem Janš. Nīca 42. gaišpe̦lē̦ki svē̦drainuo apakšsvārciņu Bandavā l, 54. vestei bija dze̦lte̦ni zaļi svē̦draina mugura Dzimtene 2 I, 81. svē̦draini zirņi, grosse, graue Erbsen St.

Avots: ME III, 1152

šverba

švè̦rba 2 Vīt.,

1) = sverbelnīca;

2) ein leichtfertig hin und her eilendes und dabei klatschendes Frauenzimmer;

3) = pakaļa: pagriez šurp šve̦rbu!

Avots: ME IV, 115

svētdiena

svètdìena Wolm, u. a., svê̦tdiena 2 Dunika, Dond., Frauenb., Gramsden, Kurs., Talsen, Selg., Pas. III, 285 (aus Lixna), auch svètdiene 2 Sussei n. FBR. VII, 140, svē̦tdiene Pas. III, 118 (aus Kapiņi), nom. pl. demin. svētdienītes BW. 6848, 1 var., der Feiertag; der Sonntag: miruoni apģērba viņa svētdienas (baznīcas) drēbēs (Feiertagskleider) LP. VII, 385. svētdienas meita, ein Mädchen, das schmucke Kleider und leichte Arbeit liebt Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME III, 1154

sviest

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

sviķis

I sviķis Dond., Wandsen, Plur. sviķi Alschw., A. - Ottenh., Dunika, Felixberg, Grünh., Labraggen, Ruj., Salis, Salisb., Sarnaten, Widdr., = sve̦ki: cik... bija sviķu malkas Janš. Nīca 58. sviķiem (Var.: sviķim) cirtu tuo eglīti BW. 12411, 1. sviķu ce̦lms Br. 111. - aptraipīja tuo ar līpamu mālu un sviķi (mit Ton und Pech) Glück II Mos. 2, 3. Wohl aus sveķis + piķis (Pech).

Avots: ME III, 1157

tauta

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu 2) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141

tautietis

tàutietis,

1): Demin. tautietītis BW. 11934; t. (der Bräutigam)
ar saviem radiem ... sabrauca līgavas ve̦cāku mājās Janš. Nīca 37; tautiete BW. 7376 var., 25701, = tautu meita; ‡

4) taûtieš[u] 2 dziêsmas 2 Laidsen, = tautas dziesmas, Volkslieder.

Avots: EH II, 670

tēvs

tẽ̦vs,

1): t. māte Linden in Kurl. u. a., die Eltern:
tur mans t. māte dzīvāja Frauenb. debess t. ebenda, Gott. nama t. Etn. I, 139 "iebraucamās vietas saimnieks Rīgā" (anderswo: der Hausvater). pagasta tē̦vi Janš. Nīca 51. ne̦suši ziedus maizes tē̦vam (einem Dämon) Pas. XV, 181. preču t. Orellen "kas jāja puisim līdz precībās". tē̦vi, Eltern (s. dazu auch E. Hermann KZ. LXIV, 74) - auch Kaltenbr. ve̦cais t., b): auch Seyershof;

2) rudzu t.: auch Frauenb.; ‡

4) das Männchen:
briežu tē̦viem ir ragi Salis.

Avots: EH II, 679

tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214

timinieks

timinieks Wessen, timenîca Gr.-Buschh., ein dunkler Ort; timinieks Wessen, timnieks Manz. Lettus, U., timenîca Gr.-Buschh., timnica Wid., timnice Kand. n. U., das Gefängnis (unter einem Gebäude) Manz. Lettus: iegājām dzīvā timenīcā (an einen schmutzigen und dunklen Ort) Gr.-Buschh, timinieks "dunkler Ort" zu tima; timenīca aus slav. *tьmьnica "Gefängnis".

Avots: ME IV, 191

tiptināt

‡ tiptinât, eine Kausativform zu tipinât I (?): Jurka ... tiptināja zirgu sīkiem riksīšiem uz baznīcas pusi J. Niedre Ķeceris Latgalē 54.

Avots: EH II, 683

tirdzenieks

tìrdzeniẽks (unter tìrdziniẽks): auch AP. (neben fem. tirdzenīca), (mit ir̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH II, 683

tīrumnieks

tĩrumuiẽks (fem. tĩrumniẽce, tĩrum-nīca, tĩrumnīce), = laũciniẽks 1a, der Feldbewohner L., St., Bewohner des flachen Landes (im Gegensatz zu mežiniẽks, Waldbewohner) Mag. XX, 2, 90, Wid., Aps. V, 9: tīrumnieka bāleliņ, jem tīruma zeltenīti! meža meita nuolīkās atvasītes ravē̦dama BW. 12405. tīrumnīces (Var.: tīrumnica), laucenīces 7466.

Avots: ME IV, 204

tivinieks

‡ tivinieks Strods Par. 117 (hier daneben f. tivinīca), = tuvinieks: kaids t. mirs Lttic. 2169 (aus Borchow).

Avots: EH II, 684

traks

traks (li. trãkas "toll" KZ. LII, 285), unbändig, unverständig U.; toll, wahnsinnig (eig. und fig.): Sprw. trakam traks paduoms RKr. V1, 908. traks jau meža skrien 910. traks traku darbu dara Br, sak. v. 1271. traks slimu dze̦na JK. II, 609. traks suns, ein toller Hund. spārdas kā traks Aus. I, 40. brālis meklē traks palikdams LP. V, 113. trakas driģenītes BW. 19206, 4 var. alus palika siltuma traks, izspēra spundus griestuos LP. VI, 369. vai traks? bist du bei Verstande? ist's moglich? U. traka lieta! da gibt's Unsinn, Unverstand, das ist eine verrückte Geschichte (aus der man nicht recht klug werden kann) U. un kas tas trakakais (was das Schlimmste dabei ist): katrai masai šķērpele pierē LP. III, 85. traks uz kuo,

a) versessen auf etwas:
tas bija briesmīgi traks uz naudu LP. VII, 1204. nuokristītuo bē̦rnu . . . pa baznīcas ielu ne̦suot puisē̦nam jagrìež kājas uz vīriešu pusi, lai nee̦suot traks uz meitam BW. I, S. 180;

b) wütend:
ve̦lns tīri traks uz ķēvi LP. I, 90. viņam vajaga būt par traku gudram cilvē̦kam (er muss ein sehr, wahnsinnig kluger Mensch sein) MWM. X, 489. - trakajā, adverbial gebraucht, sehr: tur trakaja karsts Saikava. saimi trakaja kaldināja Lubn. - ne traks, als Verstärkung der Negation gebraucht: aiz kauna Skaldītajs neteic ne traks (sagt überhaupt nichts) LP. IV, 16. alus nerūdzis ne traks VI, 14. baltiņš neve̦lk ne traks 380. ķēve . . . neve̦lk ne traka 501. - Subst. trakums, das Tollsein, die Tollheit, der Unsinn, die Unbedachtsamkeit U.: trakuma sē̦rga (slimība LP. VII, 355), die Tollwut (rabies) Preip. 27, 153. dzē̦ruma trakums, delirium tremens Konv. 80. trakumam ļuoti labs līdzeklis ir vīdrēkšņi Etn. IV, 106. - ve̦lni dejuši ar meitam neapduomīgā trakumā LP. III, 50. Nach Fick Wrtb. 14, 447 und Prellwitz Wrtb .2 63 zu gr. ἀτρεχής "bestimmt, genau" ("unumwunden" ?). Falls traks ursprünglich etwa "verdreht" bedeutete, weiterhin zu li. trakniaĩ "Krummstroh", trakà "Bergabhang" (nach Büga Aist. Stud. 161) und (?) ahd. drāhsil "Drechsler" und mir. trochal "Schleuder" (vgl. dazu Walde Wrtb. 2 785).

Avots: ME IV, 219

trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234

tukšība

tukšĩba,

1) die Leere
U.: baznīcas tukšība Turg. Muižn. per. 117. tukšība bij apruobežuota SDP. VI, 53. aluoties tukšībā, kur ceļa nevaid Glück Psalm 107, 40. sajust dvēseles tukšību Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 325;

2) die Armut
Wid.;

3) Plur. tukšības, eine Unterbrechung, Pause:
mēneša tukšības (mēness tukšība Nötk.), = tukšatne(s), Altlicht Druw. n. RKr. XVII, 84; guovs t., die Zeit, wo eine Kuh keine Milch gibt ebenda;

4) tukšības, leeres Geschwätz, Faselei :
tu tak tīrās tukšības vien runā! AP. pļapāt ... muļķības un tukšības Vēr. I, 1158.

Avots: ME IV, 256

tulēt

tulêt (mit ll?), (mit Kraftmehl) stärken: vīriem ar apaļām, tulē̦tajām apkaklēm. kas stāvēja baznīcas luoguos Latv. Vgl. tullêt I.

Avots: ME IV, 258

tumsaliņa

tumsaliņa, tumsaunīca "?": tumsaliņa, naktaliņa traucē manu kumeliņu BW. 34081. tumsaunīca, naksnenīca, kas tev darba ar manim? 34079, 1. tumsaunĩca Nötk. "die das Dunkel liebt, im Dunkel arbeitet oder sich umhertreibt, sich schändlich benimmt, schändlich handelt".

Avots: ME IV, 262

turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

tuvējs

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276

ūda

ùda 2 Mar. n. RKr. XVII, 126,

1) der Angelhaken
Lasd., (mit û 2 ) N.-Bartau; eine Art Angel Kalzenau, Lubn., (mit ũ ) PlKur., (mit û ) AP., Arrasch, die Setzangeln Peb. n. U., (mit ù ) Jürg., (mit ù 2 )Bers., KatrE., Kl., Meiran, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt, die Hechtangel Peb. n. U.: ūdas likt (A. v. J. 1897, S. 231), izlikt, ielikt, Angeln setzen. ar me̦ncām, kuŗas ķer ar īpašām makšķerēm jeb ūdām Janš. Nīca 24. kumuosu ar visu ūdu rīdams Apsk. v. J. 1903, S. 388; ūdas, grosse Buttenangel St.;

2) der Hamen
Allunan n. U. Nebst li. ũdas "Aalschnur" und uda (bei Geitler Lit. Stud. 118) "Angelschnur" aus r. удá "Angel".

Avots: ME IV, 404

uguņot

uguņuôt,

1) in der Nacht, bei künstlicher Beleuchtung Fische (mit dem Fischeisen) stechen :
agrākuos gaduos, kad zvejnieki vel gāja uz e̦ze̦ru uguņuot (naktīs uguns gaismā zivis durt ar žebērkļiem) Janš. Nīca 10;

2) illuminieren
(intr.) Mag. IV, 2, 152;

3) "?": jau te bija uguņuota, vēl atveda zēveļuotu (auf Mädchen bezogen)
BW. 21746, 3; - Subst. uguņuôšana, das Feuerwerk, die Illumination.

Avots: ME IV, 295, 296

ūlināt

ūlinât,

2): luopi tuvuojās uolnīcas galam, gaidīdami, kad tuos ūlinās mājā ... : ūlū mājā, ūlū, ūlū! Austriņš Raksti VII, 215.

Avots: EH II, 741

upurnieks

upurniẽks, wer in der Kirche mit dem Klingelbeutel die Kollekte einsammelt: baznīcas upurnieks MWM. v. J. 1897, S. 758.

Avots: ME IV, 301

uzbimbināt

uzbim̃binât, antangen zu lauten: baznīcas zvani atkal uzbimbināja Bauske.

Avots: ME IV, 317

uzdrāzt

uzdrāzt,

1) auf etw. schnitzen
(perfektiv): uzdrāzt skaidas traukam. uzdrāzt uz kuoka kādas zīmes Stenden;

2) schnitzend zum Vorschein bringen:
pagali drāžuot uzdrāza viņā iedzītu naglu Dunika;

3) (schnitzend) anspitzen:
zīmuli;

4) einen Schlag versetzen:
uzdrāzt zirgam ar pātagu;

5) schelten
(perfektiv), scheltend über jem. herfallen: māte uzdrāza bē̦rnam tâ, ka tas tūliņ apklusa Sessw.;

6) aufgiessen:
uzdrāzt kādam ūdeni uz galvas Wolmarshof. (meita) uzdrāzusi tam spaini cūku dzēriena virsū Janš. Nīca 36;

7) hinauflaufen:
puika uzdrāza augšā Saikava. Refl. -tiês, (auf etwas) hinauflaufen Pas. VI, 374: viņš uzdrāzās pa trepēm augšā, zirgs viņam uzdrāzās virsū.

Avots: ME IV, 325

uzdzīt

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzklīst

uzklîst, umherirrend sich einfinden LKVv.: uzklīduši čigāni. pie mums uzklīda kāds fōtografs Stari I, 1. div[i] pe̦lē̦ki vanadziņi nuo tautām uzklīduši BW. 13522, 1. kur ir palicis Tenis? es gaidu..., ka varbut uzklīdīs Kaudz. M. 284. kādiem uzklīdējiem nuo leišiem vai prūšiem Janš. Nīca 21.

Avots: ME IV, 342

uzkubeklis

uzkubeklis Dunika, uzkubeklis N. Bartau, Ob.-Bartau, Wid., uzkube̦kls RKr. XVI, 101, Dunika, ein Umlegetuch Dunika; ein weisses Tuch, das die Braut über dem Kranz trägt N.-Bartau, O.-Bartau: vaiņagam pāri lika uzkube̦klu; tas bija smalka, balta aude̦kla gabals, kas nuokarājās ir uz muguras, ir priekšā lejup, atstādams tikai nesējas seju svabadu Janš. Nīca 43. pār visu apģē̦rbu, nuo vainaga sākuot, uzģērbj baltu, nuo smalka aude̦kla taisītu uzkubekli BW. III, 1, S. 73; uzkubeklis LKVv., ein Schleier.

Avots: ME IV, 345

uzplecis

uzplecis U., V., Etn. IV, 34, uzplece Spr., uzple̦cs, ein Schulterstück am Hemde U.; die Epaulette: kre̦kli ar... trijstūraiņiem uzple̦ciem RKr. VII, 38. iešūti raksti... kre̦klu uzple̦cuos Etn. IV, 164, kre̦kls... izrīdzē̦ts ap... uzplečiem Janš. Nīca 44. kamzuolis ar uzplečiem Upītis St. 22. ar ze̦lta uzplečiem CTR.; uzpleči U. (unter plecis), eine weibliche Jacke ohne Ärmel.

Avots: ME IV, 366

uzstādīt

uzstādît,

1) aufpflanzen
LKVv:: u. puķes uz kapa;

2) aufstellen, aufsetzen:
(lemesnīcas) kājām uzstāda lemešus Etn. II, 157. u. kandidātu kādam amatam; u. jautājumu. uzstādīdamas tādus prasījumus Vēr. I, 1440. u. (in die nötige Lage bringen) balsu dziedāšanai;

3) aufstellend einrichten
Ar.: šis arkls nav labi uzstādīts.

Avots: ME IV, 384

uzstājīgs

uzstājîgs "selbstbewusst, rechthaherisch, unbeugsam, seinen Willen durchsetzend" Vīt.: nīcenieki ir pašapzinīgi, uzstājīgi, brammanīgi Janš. Nīca 17. uotra vē̦stule, daudz uzstājīgāka par pirmuo Jauns. Daugava v. J. 1928, S. 294. uzstājīgi nuoprasījusi meita Anekd. IV, 67.

Avots: ME IV, 384

uzstāt

uzstât,

1): ja nav tâ, kâ viņš uzstāj, tad visam beigas PV. nedrīkstiet u. ar bardzību Jauns. Nesk. saulē 21; ‡

3) u. uz kuģa Linden in Kurl., Seemann werden;
‡

4) fordern:
es tuo viņai (von ihr) uzstāju Jauns. Raksti III, 418. kamdēļ viņa neuzstāja baznīcas laulību? Nesk. saulē 52.

Avots: EH II, 734

uzvedināt

uzvedinât, zu etw. bereden U., auffordern LKVv.: uzvedināt citus iet pastaigāties Celm. ķēniņiene uzvedina ve̦lnus uz mīklu minēšanu Janš. Nīca 56. Refl. -tiês, einander zu etw. bereden, auffordern: viņi viens uotru uzvedinās uz nedarbiem.

Avots: ME IV, 397

vācis

*I vācis (li. vokis bei Būga KSn. I, 203), ein Deutscher: vāci vien ... bāliņa vedībās BW. 16290, 1 und 19047. visi vāci brīnījās 2493, 2 var. labāk zem krieviem nekâ zem vāca AP. izdzina vācus Bauske. - gen. sg. vāca Manz., gewöhnl. gen. pl. vãcu, deutsch: vieni bij zemnieku rati, uotri vāca Manz. 10 Gespr. vāca baznīcas kungs, ein teutscher Prediger ebenda. vācu valuoda, die deutsche Sprache. vācu bē̦rni, Kinder von Deutschen, deutsche Kinder. vācu apģē̦rbs, deutsche Kleidung U. vācu svārki BW. 16290. vācu zemītē 2493, 2 var. vācu gals Frauenb., = vācas gals. tas ir tik le̦pns kâ vācu nabags Frauenb. tam jau ir vācu ruokas (von jem., der schweren physischen Arbeiten ausweicht) Frauenb. Jetzt meist nur im gen. pl. gebräuchlich; zu vāca I.

Avots: ME IV, 491

vakars

vakars,

1): ik vakaris, jeden Abend
Kal. viņš ir rītis, ir vakaris pie darba Janš. Nīca 53. laika v. Frauenb. "der Abend vor einem grossen Fest";

2): nuo vakariem pacēlās ... mākuonītis Pas. X, 466. Zur Etymologie s. auch Specht Der Ursprung der idg. Deklination 14.

Avots: EH II, 751

valgums

I valgums,

1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;

2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.

Avots: ME IV, 455

valksna

I valksna,

1): ieraudzīsi ... sapalus, kuri valksnām izgriežas nuo zālēm Jauns. Raksti V, 333. (nuo baznīcas) kājinieki ve̦lkas te valksnām, te bariem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 45; "ein einmaliger Zug"
(?) Wessen; ‡

3) "vieta, kur zivis ķeŗuot bradini izve̦lk krastā" Lixna.

Avots: EH II, 753

valodnieks

valuôdniẽks,

1) einer, der viel spricht, ein Zungendrescher
L., U., C., PS.; wer Gerüchte verbreitet, ein Verleum der Zvirgzdine: vedekliņa valuodniece (Var.: lielvaluode), tā (sc.: māli) runāt sarunāja BW. 665, 1. valuodniece (Var.: valuodnīca), bāliņ, tava līgaviņa: kuo ar mani nuorunāja, steidz citiem pastāstīt 9024. sievas ir valuodnieces L., die Weiber haben eine lange Zunge;

2) der viele Sprachen kann
St.; der Sprachforscher, Linguist˙*

Avots: ME IV, 462, 463

valodnīte

‡ valuodnīte Tdz. 40441, = valuodnīca.

Avots: EH II, 754

valsts

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste 2 Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. 2 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele 2 Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

vančīt

vànčît 2 , ‡

2) "?": vančī savus rukšus uz uolnīcas pusi Kraujiņš Spoka dzirn. 26. ‡ Subst. vančītājs P. W. Šis ar mani tiesāties? 11 "?".

Avots: EH II, 756

vārkšķināt

I vārkšķinât "Lärm machen": es rauguos kas mežā vārkčķināja (Var.: čaukstināja, brukšināja): vai bij vilki, vai bij lāči, vai nerātni tē̦va dē̦li BW. 9672 var. cik celsies panāksnīcas, tik pakaļas vārkšķinās (Var.: virkšējās 34735.

Avots: ME IV, 506

vārstala

vārstala,

1): uolnīcas galā pie vārstalām Pas. XV, 92.

Avots: EH II, 765

vāzt

vâzt, ‡ Refl. -tiês "?": baznīcas velves vāzās kâ ... vāks pāri baznīcē̦niem Līg. medn. 125.

Avots: EH II, 766

vedējmāte

vedẽjmãte, eine Frau, von der ein Taufkind resp. die Braut zur Kirche geführt wird: kad pārbrauca nuo baznīcas, tad vedējmāte... attaisīja bē̦rnam kājas nuo stūķa vaļā BW. I, S. 180. vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. v. J. 1903, S. 53.

Avots: ME IV, 520

vienblaku

viênblaku Lis. n. RKr. XVII, 93, Lubn., Odensee, (mit iê 2 ) Frauenb., Adv., nebeneinander Grünw.: viņi staigā vienblaku Grünw. abi gāja līdz baznīcai vienblaku vien Frauenb. viss saiet vienblaku pe̦lē̦kā gabalā Aps. VI, 3.

Avots: ME IV, 657

vienbridu

viênbridu, viênbridus, viênbridū 2 Ahs., Adv., ( nur, immerfort) watend. lielceļš tik dubļaiņš, ka vienbridū (schrittweise watend) vien jābrauc: zirgs ne˙maz nevar tecēt Ahs. ceļš bijis tâ aizdzīts, ka vienbridu vien bijis jābrauc Janš. Dzimtene 2 I, 117. pa... mālu skrīni vienbridus vien brizdami Bandavā I, 18. tikai suoļuos vien vienbridus varēja kaut kâ stum-ties uz priekšu Nīca 7.

Avots: ME IV, 657

vienlaidas

‡ viênlaidas (gen. s.), = viênlaida: v. e̦ze̦rs nuo Liepājas līdz Rucavai Janš. Nīca 8.

Avots: EH II, 796

vienlaidu

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660

vienvaldnieks

‡ viênvaldnieks* Janš. Nīca 42, der Alleinherrscher.

Avots: EH II, 797

viesturis

vìesturis,

1) der Gastwirt, der Gastfreie
A. Brigader Daugava I, 1216;

2) der Storch (im Rätsel)
Janš. Nīca 55.

Avots: ME IV, 671

vietvietām

vìetvìetām,

1) vietu vietām U., vietvietiņām K.Štrāls, Adv., hier und da
U., stellenweise: vilna vietvietām bija nuogājusi Saul. JR. IV, 48. vietvietām tikai raibuojās... saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dēls 50. ceļš vietu vietām būs ticis aizbē̦rts Janš. Nīca 7.,

2) vietu vietām, überall
U.

Avots: ME IV, 674

viltenīce

‡ viltenīce Tdz. 49639, = viltenīca.

Avots: EH II, 785

virsinieks

vìrsinieks, virsenieks Manz., virsnieks U., der Vornehmste, Oberste Manz. Lettus; der Obere, Oberste U.; (virsnieks) der Offizier: ik˙viens ir ... virseniekiems paklausīgs Enchiridion. Sprw.: labāk labs zaldāts būt nekâ slikts virsnieks Br. sak. v. 1489. saldati ar savu virsinieku Pas. IV, 285 (aus Atašiene). kara vīru virsniekam BW. 32099. nuo tuos kara virsinieku 32019, 5. parādiet, panāksnieki, kurš ir jūsu virsinieks! 20295, 5. tev sēdēt pie baznīcas par nabagu virsenieku 16329. laid tuo sē̦tas virsnieku ārā! (scherzhaft vom Hahn gesagt) Janš. Bandavā I, 21. Vgl. li. viršinįkas "virsnieks" bei Miežinis.

Avots: ME IV, 612

virst

I virst (li. vir̃sti "umfallen; werden"), -stu, -tu,

1) werden
U., (prs. ve̦rtu) N.-Bartau: zem manu acu viņa augusi, virtusi Janš. Nīca 53. virstuošā individā attīstās ... īpašības Vēr. Il, 1170. kas nuo šādām . . . precībām labs virtīs galā! Janš. Precību viesulis 19. es iešu tev līdza . . . , - kas virst, virst! Janš. Bandavā I, 13. duosimies uz priekšu, lai virst kas virzdams! Mežv. ļ. I, 153. nuo ilgi zīdītiem puišeļiem virst vis˙lielākie sieviešu draugi Dzimtene 2 III, 37;

2) sich vermehren (von Tieren gesagt)
Frauenb. (mit ir̂ 2 ): kur paskaties, tik ņudz un virst Apsk. v. J. 1903, S. 221;

3) wallen: virst... aumaļum asinis LP. V, 44. biezas asinis virta nuo šķē̦luma Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 779. gaviles . . . iz krūts man virst Seifert Chrest. 3, 53. tur pāri uguns strūkles virst Apsk. v. J. 1903, S. 220;

4) fallen, stürzen
(mit ir̂ 2 ) Rutzau: virst gar zemi;

5) "grimt uz leju, puostu", ausarten (häufiger in der Zstz. mit iz- ) Bers.: augums pēc auguma pamazām virtin virst, kamē̦r izvirst pa˙visam Vīt.;

6) vgl. atvirst. Refl. -tiês, = virst 2: lai virtes (Var.: viešas) man telītes kâ liepiņas krūmiņā BW. 16455 var. (aus Sauken). lai *viršas (> vieršas; Var.: viešas) man telītes 1326, 9 var. (aus Sauken). Zu vḕrst; die Bed. 2 kann in den Mundarten, wo ir zu ier geworden ist, durch viesties beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 614

virsus

vìrsus,

1): caura virsus ce̦purīte BW. 12398 var. dabūja pa virsu (= muguru, pakaļu?), cik uziet Janš. Nīca 34;

3): auch Oknist; nuoēdis piena puodiem virsus Jauns. Raksti IV, 137. citādi (pienam) nuozudīs visi virsiņi Jauns. J. un v. 94.

Avots: EH II, 788

virve

II vìrve 2 Gr.-Buschh., die Reihe: dzērves skrien virvēs Gr.-Buschh. visi muižga1ieši virvē nuo baznīcas uz kruogu ebenda. Nebst russ. верёвка "ряд снопов на току" zu vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 619

vizulis

I vizulis V., gew. der Plur. vizuli L., vizuļi, auch gen. pl. vizulu BW. 23126, 4, Demin. vizulīte, gen. s. vizuliņa BW. 33889, Flitter, Goldlahn U., Dunika, Salis, Stenden, Wandsen, Widdr. u. a.; vizulis, der Glanz, Schimmer: vizuļu vainadziņš BW. 5954. bez vizuļa villainītes 7674. villainīte vizulītes nepanesa 5682, 1. nevar galvas pagruozīt aiz lieliem vizuļiem 5696. māsiņas dancuoja, vizuļi bira BW. 24153. pa kuoku zariem birst uz leju mēnesnīcas vizuļi Saul. Vēr. 1, 1166. e̦ze̦ra līmenis sniedza savus vizuļus līdz sē̦tai MWM. VI, 785. saules staru vizuļi Seifert Chrest. 111, 320. kâ tīrs saules vizulis šai tumšajā kaktā ir Miniņa Doku A. ābele sniega vizuļiem piebārkstīta A. Brigader Vizb. 70. lazda vara pakariem, ieva ze̦lta vizuļiem BW. 2776. sapņu vizuļi Stari III, 97. raibi savē̦rti vārdu vizuļi Rainis Tie, kas neaizmirst 7. Zu vizêt I.

Avots: ME IV, 632

zaigot

zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit aĩ ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài 2 ) Bers., Lennew., Vīt., (mit aî ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit aî 2 ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit aĩ ) Ruj., (mit ài 2 ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit aĩ ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.

Avots: ME IV, 681

žākle

I žākle,

1) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., Kalz., KatrE., Lennew., Lindenhof, Lubn., Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Iw., Jürg., žãkle Katzd., žākle Ar., Memelshof, žākles Linden (in Kurl.), Erlaa, žâklis Bers., žâklis 2 Ahs., Frauenb., Līn., Luttr., Schibbenhof, Schrunden, Stenden, žāklis Drosth., Siuxt, die Gabelung eines Baumes, die Stelle, wo der sich nach oben richtende Ast mit dem Baumstamm einen spitzen Winkel bildet; "žuburs" Erlaa; die Gabelung an einem (hölzernen) Gerät (z. B. am Harkenstiel [žâklis 2] Frauenb.); der Wagenhals Ahs.; ein ästiges, gegabeltes Hölzchen (als Stütze gebraucht) KatrE. (žâkle), Siuxt (žâklis 2), Gr. - Buschh. (žākle): kuokam, kam žāklis galā LP. V, 29. uozuols... izdalās divi žākļuos Lancmanis. uozuola duobumā, kuŗa... augšgals atradies žāklī starp diviem re̦snākajiem žubuŗiem Janš. Mežv. ļ. I, 384. vāvere taisa ligzdu... zaru žāklē Vidiņš Par zīd. kust. 56. nuo lemesnīcas žākles Etn. II, 113. dūcis, uzdzīts uz lemesnīcu bez žākļa A. v. J. 1893, S. 231. ratu žāklis salūzis Ahs. - žākļa arkls, eine Art hölzerener Pflug Frauenb.;

2) žâkle C., Erlaa, Gotthardsberg, Gr. - Buschh., KatrE., Lindenhof, Luhde, Prl., Raiskum, Serben, Sermus, Uogre, žâkle 2 AP., Arrasch, Jürg., žākle Druw., Memelshof, Plm., Schujen, Sessw., žâklis Bers., žâklis 2 Frauenb., Luttr., Schrunden, Stenden, die Gabelung der Beine (in Luhde u. a. nur von Frauen):
augšpus priekškāju žākles (von einem Pferde) Etn. IV, 119;

3) žâkle 2 Alschw., Plur. žâkles Serbigal, die Stelle, wo 2 oder mehrere Flüsse zusammenfliessen;

4) die Enge eines Grabens, eines Flusses
Erlaa n. U.; das Stück Land zwischen zwei sich in spitzem Winkel kreuzenden Wegen Plm.: žākle nuo krustcelēm starp abiem lielceļiem ir auglīga zeme Plm. n. RKr. XVII, 87;

5) der Blattwinkel
Kreuzb., (Demin. žāklīte) Dr.: pumpuri bē̦rzam ieperinās ve̦cuo lapiņu žāklītēs Konv. 1 212;

6) "das Innere der Kehle eines kleinen Vogels"
Kreuzb.;

7) žāklītes, žāklīši, kleine, eben ausgebrütete Vögel in der Libauer Gegend.
Nebst žākslis, žākstīties I, žāksts I, žāva I u. a. zu li. -žióti "(den Mund) aufsperren", žiógauti "gähnen", žiópčioti "fortgesetzt den Mund öffnen", žiotìs "eine tiefe Kluft" u. a., lat. hiāre "gähnen, klaffen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 548 f., Trautmann Wrtb. 368).

Avots: ME IV, 795

zebre

zebre PlKur., Janš. Nīca 25, Bezzenberger Spr, d. pr. L. 159, zebris Konv. 2 4613, = vimba, die Wemgalle (Zärte) Mag. XVII, 1, 90 (aus der kur. Nerung). Die Zärte ist (s. Brehm Tierleben III4, 187) in der Laichzeit orangegelb an den Lippen, Bauchkanten und Flossen und an der Kehle und Brust, anderswo tiefschwarz; vielleicht also zu li. žẽbras "buntköpfig", žebrė "eine buntköpfige Kuh".

Avots: ME IV, 701

zelmenis

zelˆmenis C., Nötk., PS., Sessw., zelmenis Rutzau, (mit "èl 2 ") Līvāni, Ramdam, Stockm., zelmenis Bers., Doblen, Golg., Kalzenau, Lubn., Meiran, LKVv., zelˆminis Gr: Buschh, zelˆminis 2 Dunika, zèlminis 2 Vīt., zelminis Ob.Bartau n. U., Selb., ein eingegrastes Roggenfeld; Eingegrastes, junge Triebe überhaupt Sessw.: rudzi labi iezē̦luši: tāds zelmenis, ka pat pļaut var rudzzāli Vīt. ap rudzu tīrumu, kur jau bija labs zelmenis Janš. Čāp. 44. nākuošā pavasarī viņi (= rudzi)... ņe̦muot zelmeni Nīca 30. (fig.) man zelmenis neuzplauks, ich werde auf keinen grünen Zweig kommen Celm. Nebst li. žeimuõ "Sprössling", rugių̃ žélmenys "Roggenhalme" zu zelt I.

Avots: ME IV, 704

zemnīga

zemnīga Lubn., Meiran, Selsau, Sessw., = zemene, zemnīca I, die Erdbeere: salda, salda zemnidziņa VL. aus Lubn.

Avots: ME IV, 712

žibināt

žibinât Grünw.,

1) = zibinât I 1 U., Iw. n. FBR. VI, 58, Schibbenhof: kas uguni žibināja? BW. 10033, 1; 33012, 2;

2) = zibinât I 2 Drosth.: de̦guošu skalu gar acīm žibināt Dond., Golg., Gr. - Buschh., Kegeln, Memelshof, Nötk., Oknist, Schnehpeln, Schwanb., Siuxt, Stenden. žibināt rīksti Drosth. viņš ātri žibināja zīmekli, pierakstīdams vienu lapas pusi pēc uotras Janš. Dzimtene IV, 59. (žagata) asti priecīgi žibinādama Mežv. ļ. I, 13. piedāvāt un žibināt savu preci II, 244;

3) = žilbinât: sniegs acis žibina Lubn., Saikava. aizsargāja nuo saules žibinuošiem... stariem Jaun. Mežk. 65. Refl. -tiês,

1) = zibinâtiês; flimmern: mēnesnīca žibinājas... rasaiņajā zâlē Jaun. mežk. 41. viļņi žibinās (atstaruo saules gaismu) Stenden;

2) sich schnell hin und her bewegen:
kuo tu žibinies man priekšā kâ žibe̦kls? Dond. n. RKr. XVII, 65. spāres žibinās un trīc Jaunības dzeja 55. vēl žibinās spāres Druw. I, 1210;

3) (vor den Augen) flimmern:
grāmatas lasuot man acis žibinājas Sassm.

Avots: ME IV, 808

ziedoklis

ziêduoklis, der Altar: mājas dieva zieduoklis LP. VII, 343. uz akmens zieduokļa Seifert Chrest. III, 314. svē̦tas birzes, zieduokļi un svētnīcas Pūrs I, 99. zieduokļi, kas uzce̦lti atstātās vietās Vēr. II, 1088.

Avots: ME IV, 741

zieds

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. 2 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. 2 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

zieķēt

zieķêt, -ẽju,

1) (stark) schmieren, streichen
Erlaa, Lenzenhof, Serbigal, Vīt., (mit iẽ ) Bauske, Drosth., Dunika, Frauenb., Nötk., A. - Salis, Orellen, Ramelshof, Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ìe 2 ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Kalnemois, KatrE., Kokn., Selsau, Stomersee: nezieķē tik biezi! tie nav māli (sagt man zu jem., der viel Butter isst) Ramelshof. zieķē tikai tu man tās burtnīcas kâ mūrnieks! Stenden;

2) übermässig viel essen
(mit iẽ ) Bauske;

3) ungleichmässig säen
Ramdam. Refl. -tiês, schmieren (intr.): ar zīmuli zieķējas uz papīŗa Drosth.

Avots: ME IV, 742

ziemene

ziemene,

1) ziemene Burtn., Vīt., (mit iê 2 ) Frauenb., ziemenīca Luttr., Vīt., eine Wintermütze (aus Hesenfell, mit Ohrenklappen
Burtn.): uzmaucis ziemeni galvā Janš. Paipala 4. cauņādu ziemeni galvā Dzimtene 2 I, 107;

2) ziemene Vīt., ziemenīca Vīt., ein Winterapfelbaum:
ziemenes ābuoļi ir ē̦dami tik uz pavasaŗa pusi Vīt. šitie (sc.: ābuoļi) ir nuo ziemenīcas Vīt. 22.

Avots: ME IV, 743

ziņģis

ziņ̃ģis,

1) s. ziņ̃ģe;

2) wer
(ziņģes) singt: ziņģis, trallis tavs dēliņš BW. 3116;

3) der Vorsänger in der Kirche
Janš. Nīca 48; der Organist Rutzau;

4) der Küster
N. - Bartau n. U., Janš. Nīca 48, Rutzau.

Avots: ME IV, 725

zirglops

zir̂gluõps, zir̂ga luõps, ein Pferd: bez zirgluopa viņš nevar būt Janš. Nīca 22. vajadzēja... pārduot... labākuo zirga luopu Janš.

Avots: ME IV, 726

zobenieks

zuobenieks Vīt., f. zuobenīca Vīt., wer Zahnschmerzen hat: kas tur kunkst? - tā jau ir tā pati zuobenīca! Vīt.

Avots: ME IV, 756

zobris

‡ zuobris (mit ostle. uo < ā?) Kurmin 90 "lemesnīca".

Avots: EH II, 813

zutenis

II zutenis,

1) zutenis U., Kleinb. St. 56, Aahof, AP., Dond., Heidenfeld, Nötk., Saikava, Selsau, Wandsen, zutens Celm., zutene V., Schwanb., acc. s. zuteņu Etn. III, 144, zutnis LP. I, 24; III, 57, Frauenb., Gr. - Buschh., Jürg., Naud., zutne U., LP. II, 69, Schibbenhof, zutenīca Vīt., zutenice Infl. n. U. ein Bautel Lems., Oppek. und Stockm. n. U., ein Geldbeutel (aus Aalhaut Aahof), ein langer, gestrickter Geldbeutel Schibbenhofd, eine Geldkatze V.: naudas zutenīte BW. 2273. krietns naudas zutens ("= vīkstuols") Celm. viņam ir naudas pilna zutenīca Vīt. pārvedīs sievu ar labu zutni Janš. Dzimtene 2 III, 38;

2) = zutiņš, das Neunauge Spr., L.

Avots: ME IV, 753

zvačkis

zvačkis, ein grosses Stück (Fleisch): kas par gaļas zvački! Gr. - Buschh. drīži apēdīsim visus vepŗus, ja saimnīca vārīs gaļu šitādiem zvačkiem ebenda. Etwa aus r. жвачка "жованная и отрыгнутая пища"?

Avots: ME IV, 760

zvanārs

zvanārs,

1) zvanars Grünw., verächtl. Uhr:
cik tad tavs zvanars rāda? Grünw.;

2) zvanãrs C., Nötk., PS., Trik., ein altes, schwaches, mageres ("nuodzīts") Pferd N. - Peb., Serbigal, "ve̦cs zirgs, kas kūkuo resp. ar galvu zvana" N. - Peb.; eine alte, magere Kuh Serbigal: tas tāds zvanāra zirgs Nötk. zvanārs nuodzīts, vairs nekust ne˙maz N. - Peb. braucis ar... divi zirķeļiem, kâ mūsu pusē sauc: ādeniekiem jeb zvanariem Upīte Medn. laiki;

3) ein alter, schwacher, fauler, zu nichts tauglicher Mensch
(zvanārs) Nötk.; ein Faulenzer, Herumtreiber ebenda;

4) "žuliks" Oknist;

5) wer Lärm macht; ein Knabe, der lärmt
(mit ãr ) AP., (mit ā`r 2 ) KatrE.; ein unartiges, lärmendes Kind (zvanars) Adsel; wer viel und sehr laut spricht Vīt.; ein Maulheld (zvanars) Etn. IV, 147; ein Hund, der laut bellt Erlaa: zvanāru jau var dzirdēt caur trim sienām Vīt. tas jau tāds zvanārs, ka viņu dzirdi pūlim cauri kâ baznīcas zvanu. suns rej kâ zvanārs Erlaa. Aus r. звонáр "Glöckner; Schwätzer".

Avots: ME IV, 765

zvanīce

‡ zvanīce Lettg. n. BielU., = zvaninīca.

Avots: EH II, 814

zvanis

zvanis,

1) der Glöckner, Glockenläuter
L., St., U., Celm., Frauenb., Lieven-Bersen: zvanis ar kādu vīru dzē̦ruši baznīcas kruogā LP. VI, 43. zvaņa dē̦ls VII, 136. kāds zvanis kapsē̦tā zvanīs Asp. Saul. st. 79;

2) s. zvans.

Avots: ME IV, 765

zvanīt

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765

zvaņus

zvaņus, = zvanis 1: neklausa ne... baznīcas pērminderam, ne arī zvaņum Deglavs Rīga II, 1, 36.

Avots: ME IV, 766

žvarkstēt

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr 2 ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst 2 grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr 2 ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842

žvega

žve̦ga: ar žve̦gu trieca ... nuo baznīcas Dünsb. Apakš ziemassvētku egl. III, 18.

Avots: EH II, 824

zvīguļot

zvĩguļuôt (li. žvỹguliuoti "błyskotać, połyskać" bei Būga Tiž. I, 419) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Dickeln, Hochrosen, Nötk., Salis, Salisb., Sermus, Smilt., (mit ì 2 ) A. - Laitzen, Bers., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Lubn., Sessw., schimmern, glänzen, funkeln, flimmern, glänzen U., Bauenhof, Burtn., Lappier, Linden, Matthäi, Podsem, Puikeln, Stockm., Ubbenorm; (vielfarbig) schillern Nötk.; perlen Kronw. n. U.: zvīguļuo Linden. gre̦dze̦ns zvīguļuo AP., Ubbenorm. pērļu vainags zvīguļuot zvīguļuo Vīt. spuožais baznīcas tuornis saulītē zvīguļuoja ders. zvaigznes zvīguļuo Burtn. putns laistās un zvīguļuo R. Sk. II, 101. tie (= mati) zvīguļuoja vēl vai- rāk, tâ ka... acis bij jāaizmiedz Latv. juostu gali zvīguļuo (Var.: spīguļuo, zvīļuojas) BW. 5726, 2 var.

Avots: ME IV, 779

zvīļot

zvìļuôt 2 Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì 2 ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î 2 ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780