Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'mul' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'mul' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (319)

aizmuldēt

àizmùldêt, = àizklîst: nezin kur bē̦rns aizmuldējis. Refl. -tiês,

1) einige unverständliche Worte äussern:
viņš vakar dzē̦rumā aizmuldējās gan Mahlup. nezin kuo viņš tur aizmuldējās Bauske;

2) viņš savā runā aizmuldējies līdz neprātam C., er hat sich in seiner Rede faselnd bis zum Unsinn verstiegen.

Avots: EH I, 40


aizmuldināt

àizmuldinât, sich verirren machen Trik.: nezin kurp viņš mani aizmuldinājis.

Avots: EH I, 40



amulains

[amulainis"?": ak tu puisi amulaini! BW. 34436].

Avots: ME I, 70


āmulene

āmulene, Kleeanger L.; s. amuols.

Avots: ME I, 239


amulis

amulis Lis., ein Tolpatsch.

Avots: EH I, 69


āmulis

àmulis 2 Laud., Lubn. "jem., der nicht leicht begreift."

Avots: EH I, 193


amuls

amuls, ein weichwolliges Schaf N.-Rosen. S. auch unter amuols.

Avots: EH I, 69


āmuls

āmuls U., Mistel; Klee; s. amuols.

Avots: ME I, 239


āmuls

II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.

Avots: EH I, 193


apmuldēt

apmuldêt Spr., närrisch (dämlich) werden. Refl. -tiês,

2) sich verirren:
pa mežu iedams, tikkuo neapmuldējuos Dond.

Avots: EH I, 103


apmuldēties

apmùldêtiês, unabsichtlich eine Unwahrheit sagen, ein Factum nicht ganz richtig darstellen: vai! es apmuldējuos.

Avots: ME I, 109


apmuldināt

apmùldinât: bē̦rnus ar māņiem apmuldinājuši Pet. Av. I, 53.

Avots: EH I, 103


apmuldināt

apmùldinât, tr., betören, verwirren Spr.

Avots: ME I, 109



apmulis

apmulis: auch Mesoten, Wandsen.

Avots: EH I, 103


apmulis

apmulis, -uša, verwirrt, dämlich: viņš, pa mežu staigādams, bija pavisam apmulis J. Kaln., Mag. IV, 2, 107.

Avots: ME I, 109


apmulsā

apmulsā (loc. s.), in der Verwirrung: viņš apmulsā gribēja pretuoties Seibolt.

Avots: ME I, 109


apmulsināt

apmulsinât: žīds tevi apmulsina kâ mazu bē̦rnu Dond.

Avots: EH I, 103


apmulsināt

apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.

Avots: ME I, 109


apmulst

apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.

Avots: ME I, 109



apsmulēt

apsmulêt, tr., beschmutzen: apsmulē̦ti pirksti JR. V, 9; XX, 780.Sissegal, Laud.

Avots: ME I, 124


apsmulis

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124


apšmulīt

apšmulît Siuxt, = apsmulêt. Refl. -tiês, Siuxt, sich beschmutzen, schmutzig werden.

Avots: EH I, 120


apsmullāt

apsmuļļât, auch -uôt, tr., beschmutzen, besudeln: ar savu purnu apsmuļļuotu man tīruo ūdeni Adam.

Avots: ME I, 124


atmuldēt

atmùldêt, intr., im schlaftrunkenen Zustande antworten Kaudz. M.

Avots: ME I, 179


atmuldināt

atmùldinât Trik., (durch falsche Auskünfte über den Weg) herirren machen: kas tevi šurp atmuldinājis?

Avots: EH I, 156


atmulst

atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.

Avots: ME I, 179


aumulītis

aumulĩtis, ein unbedachter, hastiger Mensch: ai, paisīti, aumulīti! BW. 11604 (Kreuzburg). Wohl zu àumaļām [Epr. I, 60 1 ].

Avots: ME I, 225


čamulis

čamulis,

1) die Traube, der Büschel:
ir gan man čamuļi MWM. IV, 903. čamulīte, eine kleine Traube von Nüssen Ruj. n. U.;

[2) der Schädel
Dond.].

Avots: ME I, 403



cemuls

ce̦muls Seyershof, ein Büschel: e̦buoliņš saaudzis ce̦muluos. sivē̦ni ē̦d ar ce̦muliem vien zâli. Zu ce̦murs.

Avots: EH I, 265


čemuls

[če̦muls, der Büschel: riekstu č. Ruj.]

Avots: ME I, 409


čermulis

če̦rmulis, ‡

2) če̦r̂muļi, Morcheln
Lubn.

Avots: EH I, 288


čermulis

[če̦rmulis Posendorf], če̦rmuls, ein Knäuel, Geball: nuo tē̦va vairāk ne+kas nebij atlicies kâ satecējis uogu če̦rmuls (pēc ugunsgrē̦ka) Līb. 60. [cērmes, valgi, zari var sapīties če̦rmulī Posendorf.]

Kļūdu labojums:
uogu = uogļu

Avots: ME I, 410


cimulis

[cimulis, bei U. unter cimbulis "Ackerscholle" und anscheinend gleichbedeutend damlt.]

Avots: ME I, 384


cimulītis

cimulītis, ein Schwächling Gramsden.

Avots: EH I, 272


cirmulis

cirmulis (s. cìrmuļi),

1): auch (mit ìr 2 ) Zvirgzdine: cirmuļi slapņā vasarā apē̦d buļbas;

3) der Holzwurm
(mit ir̂) Warkl. n. FBR. XI, 102, 120.

Avots: EH I, 273



čumulēt

[čumulêt, unschön etwas machen; saumselig sein Wessen.]

Avots: ME I, 420


čumulīgs

čumulîgs, faltig: čumulīgs ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420


čumuls

čumuls, ‡

3) "Muschelschale"
Warkl.

Avots: EH I, 295


čumuls

čumuls,

1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;

2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.

Avots: ME I, 420


čumults

čumults, verwickeltes Garn: kas tad lai tādu čumultu var izrežģīt Naud.

Avots: ME I, 420


čurmulis

čurmulis, ‡

4) čur̂muļi Lubn., die Morcheln.

Avots: EH I, 297


čurmulis

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis 2 Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423


domulīgs

duõmulîgs, grübelnd: man galva tāda duomulīga Lautb. Vidvuds I, 32.

Avots: ME I, 534


dūmuliņa

dũmuliņa, = dũmaliņa, eine dunkelbraune Kuh BW. 16494.

Avots: ME I, 528


dusmulis

dusmulis, ein Zorniger, Böser BW. 10210, 22901.

Kļūdu labojums:
10210 = 10220 var.

Avots: ME I, 521


dziemulis

dziemulis,

1) der Strudel, Wirbel im Fluss:
mutuļuo, vārās kâ dziemulis. tur jau tāds dziemulis, ka ruoku rauj iekšā Dobl.; ein sprudelnder Quell Dobl.;

2) der Scheitel, die Spitze eines Berges:
kalnu dziemuļi MWM. IX, 233; 639;

3) der Adamsapfel:
teļam galva nuogriezta līdz pašam dziemuļam jeb gāmuram Etn. I, 6.

Avots: ME I, 562


ēmulis

ē̦mulis [vgl. e̦mulis], einer, der nichts Gescheites zu sprechen versteht Alt - Rahden. [ẽ̦mulis Nigr., ein Dummkopf, der erfolglos witzig sein will].

Avots: ME I, 574


grāmulke

grãmukle PlKur. "gre̦muoklis". Vgl. li. gromulỹs "der Wiederkäuballen".

Avots: EH I, 401


iemulda

iemulda, eine muldanförmige Vertiefung, wie sie sich in bergiger Gegend öfter findet Oppek. n. U.

Avots: ME II, 47


iemuldēt

ìemùldêt,

1) tr., einflüstern, verleumden:
ļauni duomādami tie iemuld ķēniņam LP. IV, 91;

[2) intr., sich hineinverirren:
pie mums iemuldējies kāds žīds Wolm.] Refl. - tiês,

1) unsinnige Worte aussprechen:
viņš guļ uotrā istabā un re̦tumis iemuldas pa sapņiem Vēr. I, 1376;

[2) = iemuldēt 2: vē̦lu naktī mājā iemuldējās svešs cilvē̦ks Salis].

Avots: ME II, 47



ierumulēt

ìerumulêt, die ersten Hirten im Frühjahr anfangen mit Wasser zu begiessen Spr.

Avots: ME II, 59


izmuldēt

izmuldêt (unter izmùldêtiês): zur Genüge schwärmen: pēc tādas izžūpuotas un izmuldē̦tas nakts Dünsb. Piķis un Stintis 50.

Avots: EH I, 467


izmuldēt

izmùldêt, tr., ausplaudern, ausschwatzen, ein Gerücht verbreiten, sprechen: kādas muļķības tie ļaudis reizām neizmuld! Blaum. Refl. - tiês, Unsinn schwatzen: es tik tâ izmuldējuos C.

Avots: ME I, 774


izmuldēties

izmùldêties C., sich abquälen: izmuldējuos tīri par velti PS. Dazu wohl auch izmuldêt BW. 10826: saiminieka dēliņam izmuldējusi līgaviņa BW. 10826. [izmuldēt(ies) U., zur Genüge schwärmen, sich herumtreiben.]

Avots: ME I, 774


izmuldināt

izmuldinât, die Zeit zwecklos vergeuden machen Aahof, Sessw.: būtu cilvē̦ku ... izmuldinājis par veltl Ciema spīg. 248. velti mūs izmuldināja Zeibolts Saules stars, S. 78, (mit ùl) Smilten; "= izvārdzinât" Orellen: tevi laikam kāds pa nakti izmulˆdinājis 2 .

Avots: EH I, 467


izmulināt

izmulinât (miegu), den Schlaf stören Sassm.

Avots: ME I, 774



izmulsināt

I izmùlsinât, izmulšinât, tr., zum besten haben, konfus machen, anführen: viņš tuos izmulšinātu Alm., C., Smilt. [izmulsināt U., verwirren; im Reden undeutlich aussprechen.]

Avots: ME I, 774



izmulst

izmulˆst 2 , im Schlaf gestört werden, die Nacht nicht schlafen Ahs.

Avots: ME I, 774


izrumulāt

izrumulât Warkl., zur Genüge rumelêt.

Avots: EH I, 477


jumula

jumula, ein in Kleidung und Arbeit heruntergekommener Mensch: tuo jau tev nede̦r par puisi līgt: tāds jumula vien ir Bers.

Avots: ME II, 119


jumulīte

jumulīte, = jumala 3: ak tu linu j., kur gulēji šuovasar? BW. piel.2 28542, 2.

Avots: EH I, 567


jūrmule

jūrmule (unter jūrmala): auch (mit ũr ) Nidden, Preiļi (Kur. Nehrung).

Avots: EH I, 569


kamulis

kamulis: auch Auleja, Skaista, Warkl., Pilda n. FBR. XIII, 42, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, kamulis Linden in Kurl., kamuls auch Borchow n. FBR. XIII, 24, Wessen n. FBR. XIII, 85, Demin. kamultiņš: jātin dziesmas kamulā BW. 1029 (aus Lennew.). kamuļiem mē̦tājās 16551 var. (aus Lennew.). uz zemes guļ kamuleņš Pas. XII, 97 (aus Rositten). kur tis ka multiņš velsies IV, 188 (aus Lixna). cimdeņus adīju nuo deveņu kamulteņu BW. 7240, 3 (aus Kārsava).

Avots: EH I, 583


kamulis

[kamulis Sissegal,] kamuls Tals., Mag. XIII, 2, 54, [kamurs Ruj.], = kamuols.

Avots: ME II, 153


ķemulīgs

ķe̦mulîgs, pfuscherhaft, unordentlich, ungeschickt: ķe̦mulīgi strādāt Bers.

Avots: ME II, 364


ķemulis

ķe̦mulis, der Pfuscher: ķe̦mulis ir neglīta darba darītājs Bers.

Avots: ME II, 364


ķermulis

ķe̦rmulis, ein schlüpfriges Tierchen ; "kurkulis" (= Froschlaich?).

Avots: ME II, 368


ķimulis

ķimulis, der Stieglitz (fringilla carduelis) L., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 382


ķirmulis

ķirmulis,

1) der Holzwurm;

2) das Mehl von ausgefressenem Holze
JK. VI, 54;

3) ein Insekt. das im Herbste die Netze zerfrisst Salis n. U.;

4) der Engerling
Dr.;

5) fig., der Knips, der Winzige, Schwächling:
ķirmuļus saberzīsi kâ smaceņus Latv.

Avots: ME II, 385


kormulis

kor̃mulis 2 Seyershof "eine faltige, zusammengeschrumpfte Erhöhung": tādi kâ kormulīši iekšā lakatiņā (in der Wamme). Zu kùrmulis I?

Avots: EH I, 639


kreimule

kreimule, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kronw.

Avots: ME II, 271


krimulda

krimulˆda: auch Gold., Mahlup, (mit ul ) Lubn., Meiran, Saussen: trīs krimuldu vācelītes BW. 30658, 1.

Avots: EH I, 654


krimulda

krimulˆda, krimulde, s. krimelde.

Kļūdu labojums:
jāiestiprina (einzuschalten) starp krimulˆda un krina: krimuldi, s. krumulˆts 2.

Avots: ME II, 279


krimuldene

krimul˜dene A.-Ottenhof n. FBR. XVI, , 86, ein gewisser Pilz.

Avots: EH I, 654


krimulds

krimulˆds Ramkau, ein gewisser Pilz.

Avots: EH I, 654


krimulis

krimulis "kunkulis, krikums" AP.: vārītus kartupus samīca tik smalki, ka ne˙maz krimuļu nepaliek.

Avots: EH I, 654


krumulds

krumulˆds 2 Nikrazen, ein krummes Holzstück: kājas kâ krumuldi (krumme Beine) Birk. Sakāmv. 34. Vgl. krumul˜ts.

Avots: EH I, 659


krumults

krumul˜ts,

1): auch Behnen n: FBR. XVI, 195 (plur. krumul˜ti), Frauenb. (mit ulˆ 2 );

3) Demin. krumul˜tiņš Siuxt, ein krummes Holz, mit dessen Hilfe die Füsse eines geschiachteten Schweines auseinandergespreizt werden:
pakaļkulkšņuos cūkām ieliek krumultiņu un pakaŗ, ka,:var izšķērst.

Avots: EH I, 659


krumults

krumul˜ts,

1) ein krummes Holz, Krummhoiz zur Erweiterung des Schlittens.
krumulti - līki kuoki, kuo liek uz ragavām, lai varē̦tu uzkraut lielāku ve̦zumu N.-Bartau n. Etn. IV, 98, Naud.;

2) ein krummes Holz an den Weberhefteln
Kand.; krimuldi Tals. n. A. X, 2, 440, Gr.-Essem. [Aus einem nd. krum(m)holt.]

Avots: ME II, 287


kumulēties

[kumulêtiês Wessen, sich auf einer Stelle bewegen: kas tur lauka galā kumulējas? - Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


kumulis

I kumulis: "l)" ME. II, 313 zu streichen.

Avots: EH I, 674


kumulis

I kumulis,

1) der Stieglitz (fringilla carduelis)
U., RKr. VIII, 90.

Avots: ME II, 313


kumulis

II kumulis,

1): eine rundliche Wolke
Meselau; ‡

2) etwas Zusammengewickeltes, Rundliches
Meselau: drēbju k.; tur gaja (bē̦rniem trakuojuot) kumuļu kumuļiem (sich wälzend, stolpernd und aufstehend) Meselau.

Avots: EH I, 674


kumulis

II kumulis, die Wolke Lub., [Fest.- Zu kumurs].

Avots: ME II, 313


kurmulēt

kurmulêt, intr., sich langsam bewegen (wie ein Maulwurt) Spr.

Avots: ME II, 324


kurmulis

I kùrmulis, ‡

3) ein verhärteter Auswuchs am Körper
(z. B. ein "miruoņkauls") Seyershof (mit ur̂ 2 ).

Avots: EH I, 679


kurmulis

I kùrmulis,

1) der Haufe, die Menge, Masse, ein Knäuel:
bē̦rni sagājuši kurmulī Smilt. tad viss šis mīlināšanās kurmulis pagriezās uz viņu A. XII, 335. tai vajadzē̦tu tik rauties zem savas se̦gas kurmulī A. VII, 809 ;

2) ein kleiner Teil von einem wertlosen Gegenstande
Erlaa n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 324


kurmulis

II kurmulis, ein legenbiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte oder Krankheit zusammengezogenes Wesen Lös. n. Etn. IV, 99 ; "ein unbrauchbarer Mensch von kleinem Wuchse" Erlaa: [kuo tu velcies kâ kur̃mulis? Jürg. - Wohl zu kur̃mis

II].

Avots: ME II, 324




ķurmulis

ķurmulis,

1) das Gefängnis:
viņu iebāza ķurmulī Gr. - Sess.;

2) ein kleines Loch:
kad cimds neiet ruokā, saka: mazs kâ ķurmulis Etn. I, 122;

3) eine kleine Holzpfeife
Naud.;

4) ein Mensch, der einem anderen mit unsin- nigen Reden belästigt:
uzbāžas kâ ķurmulis ar saviem niekiem Naud.;

5) ein Knäuel, Klumpen:
krampji save̦lk viņu ķurmulī Mar. [Zur Bed. 5 vgl. kùrmulis I.]

Avots: ME II, 392


māmulība

māmulī˜ba Strods Par. vōrdn. 114 "?" (die Stummheit?).

Avots: EH I, 791


māmulis

màmulis 2 "kas nerunā" Lettg.; f. māmule Pas. IX, 211 (aus Lettg.), eine Stumme.

Avots: EH I, 791


marmule

marmule PlKur., marmulis ebenda, der Rand (das Ufer) des Haffs.

Avots: EH I, 784


memmulēt

me̦mmulêt (kann me̦mulêt bedeuten) A. Leitāns, undeutlich sprechen. Vgl. me̦mulis.

Avots: EH I, 780


memulis

me̦mulis: auch (verächtl. Bezeichnung für einen Schweigsamen) Frauenb.

Avots: EH I, 780


memulis

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600


mēmulis

mè̦mulis: ein Stummer - auch (mit è̦ 2 ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, Oknist, ein Taubstummer Warkl. n. FBR. XI, 122.

Avots: EH I, 806


mēmulis

mè̦mulis, der Stumme, der Tölpel, Dummkopf: kuo tādam mē̦mulim iestāstīsi? Grob. n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 616


mimule

‡ *mimule od. *mimulis, der penis (?): citai duošu āža pautus, citai āža mimulīti (?) BW. 35383.

Avots: EH I, 815



mulaža

mulaža: auch (Einfaltspinsel) Stenden.

Avots: EH I, 830


mulaža

mulaža [Bers.], comm., der Maulaffe, Einfaltspinsel: tas tik ir tāds mulaža Dond., Tals.; [mulāža Wandsen].

Avots: ME II, 664


mulda

I mul˜da: auch ("abra") AP., Ramkau, (mit ùl 2 ) Sonnaxt, ("vienkuoča abra; cūku sile"; mit ul˜ ) Siuxt. de̦su m. BW. 20757, sieviņ[a], mana re̦sna m. 27152, 2 var.

Avots: EH I, 830


mulda

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. 2 muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664



mulda

II mùlda,

1) das Irrereden, das Irren; die Phantasie;

2) die Plackerei:
kam nu mums ve̦ltu muldu un kavēkli taisāt? Niek. pag, šķelmi, nakts vidū mums tādu muldu taisīt! Niek.

Avots: ME II, 664


mulde

mulde BW. 20867 (aus Kand.), = mul˜da I.

Avots: EH I, 831


muldeklis

mùldeklis, ‡

2) Fieberphantasie
(?): briesmīgus muldekļus jeb karsuoņa sapņus savaldīt Pēt. Av. IV, 174.

Avots: EH I, 831


muldeklis

mùldeklis, der Flunkerer, Schwätzer, Phantast: viņš tk tāds muldeklis Mat., Kand.

Avots: ME II, 664


muldenieks

mùldeniẽks, der herumschwärmende, der schwärmer, Flunkerer: šķupelnieki, muldenieki, se̦dluojat kumeliņus! BW. 26139, 2. [Dafür (in demselben Liede!) muldelnieki Latv. Saule 1926, S. 424 (aus O. - Bartau); fehlerhaft? oder mit dem -el- der vorhergehenden šķupelnieki (vgl. auch diedelnieki)?]

Avots: ME II, 664


muldenieks

mul˜deniẽks, einer, der Mulden, Tröge verfertigt und verkauft.

Avots: ME II, 664


muldēt

mùldêt,

1): auch Wolm. u. a., (mit ulˆ 2 ) Grob.;

2): des Nachts herumgrassieren; (vom Vieh) durch Pfützen gehen und "sich zumarachen"
Lng.; rennen, rasen Für.; im Dunkel-Hindernisse überwindend - wandeln Sonnaxt; visu nakti m. pa mežu Ģipka n. FBR. XIII, 66. tā nakts muldēšana ... ir tas nepatīkamākais Jauns. Raksti III, 85. sudrabuotie vītuoli muldēja ("?") vējā Akuraters Deg sala. Refl. -tiês: auch (faseln; mit ulˆ 2 ) Siuxt; muldies ("?") un maldies apkārt un nevari attapties un ieraudzīt ceļu Janš. Bandava II, 246.

Avots: EH I, 831


muldēt

mul˜dêt Mojahn "iejaut miltus muļdā".

Avots: EH I, 831


muldēt

mùldêt, -u, -ẽju, intr., tr.,

1) irre reden, faseln, schwatzen, radebrechen, phantasieren (im Fieber):
nemuldi niekus! LP. II, 31. tu manu vārdu muldēji muokās Vēr. II, 21. tie iemācās puslīdz muldēt vāciski Kronw. muld kâ baļļā iekāpis. rakstnieks sāka muldēt Vēr.I, 1226;

2) herumschwärmen, herumirren;

3) sich abplagen:
diezgan muldējis, bet neizdevās. es māmiņai nemaksāju vienas nakts muldējumu BW. 1972. pārnes mātei labas dienas par naksiņu muldējumu! 13646, 26. [dažs cienī savu suni labāk nekā nabagu cilvē̦ku; tam būs dienas Refl. -tiês, Dummheiten reden C., Grawendahl; mulˆdêtiês 2, falsch (etwas) tun oder auffassen Ruj.; erfolglos sich abmühen Salis. Nebst li. muldyti "грезить" Miež. doch wohl zu maldît (zum u vgl. mulst), s. Miklosich Etym. Wrtb. 207 und Prellwitz Wrtb. 2 287.]

Avots: ME II, 664


muldīgs

muldîgs, schwärmerisch St., faselig Kokn., Lub.

Avots: ME II, 664


muldināt

mùldinât, Subst. mùldinâtājs: šādi vaduoņi ir tikai savu piekritēju muldinātāji: viņi dze̦n tautu kâ avju baru tanī kūtī, kur viņiem patīk Zeib. Liktenis 51.

Avots: EH I, 831


muldināt

mùldinât, tr., abplagen, abstrapazieren, keine Ruhe geben Spr.: lai piekūst nelaime, kas viņu muldina Tr. IV, 50. es aizsiešu gailim rīkli, lai māsiņas nemuldina Ltd. 863. kam tu savu augumiņu nakti vien muldināji (Var.: maldināji)? BW. 33846 var. Subst. mùldinãjums, die Plage, Plackerei; mùldinâšana, das Abplagen; mùldinâtãjs, wer einem anderen keine Ruhe gibt. Zu mùldêt.

Avots: ME II, 664


muldiņš

muldiņš Segew.,

1) ein Phantast;

2) Mühsal, Strapazen: nakts m. viss vēl priekšā.

Avots: EH I, 831


muldīt

[muldīt (li. muldyti "грезить") Manz., Lettus, = aluot, maldît, irren, fehlen. Refl. -tiês, Warkl., Dond., herumirren.]

Avots: ME II, 664



muldoņa

mùlduoņa,

2): auch AP., (mit ulˆ 2 ) A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 86, (mit ùl 2 ) Gr.-Buschh.

Avots: EH I, 831


muldonība

mulduonība "?": darīt reiz visām mulduonībām galu, nuoskaidruojuot lietu pēc patiesības Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 195.

Avots: EH I, 831


muldonis

mùlduônis,

1) das Geschwätz, die Flunkerei, Phantasie;
tas ļaunākais tuomē̦r ir viņa nemitīgie me̦li un mulduoņa Vēr. II, 220;

2) der Schwätzer, Fasler
Nigr.: kad es e̦smu mulduoņa, tad vari meklēt gudrāku cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 664


muldu

muldu mēnesis Segew., ein Fasler.

Avots: EH I, 831


mulens

mile̦ns od. * mile̦na (acc. s. mile̦nu LP. VI, 1, 60), milins [Domopol, Warkl., Zaļmuiža, Wesen]; BW. 23815, 5, = milna I: [ne mile̦na (gen. s.) klaudzināt BW. 23816 var.; vgl. auch milna I, 2].

Avots: ME II, 626


mulināt

mulinât: zur Bed. vgl. auch izmulinât.

Avots: EH I, 831


mulināt

mulinât, täuschen: viņš mani mulina, lai es pē̦rku sliktu drēbi Dond. [Zu slav. myliti "verwirren, täuschen"?]

Avots: ME II, 664


mulis

mulis, der Erdwühler B. Vēstn. v. J. 1870, S. 117 n. U.

Avots: ME II, 664



mulīt

[I mulît "hin und her bewegend herauszureissen versuchen (z. B. einen Pfahl)" Bilskenshof.]

Avots: ME II, 664


mulīt

[II mulît "krāpt; faulenzen" Wessen.]

Avots: ME II, 664



mulka

mul˜ka,

1) die Zaunschicht, die Stangen zwischen zwei Pfosten
Kand., = puosms; mulku atkŗaut, die zwischen den pfosten liegenden und durch Steine in den Rinnen der Pfosten auseinandergehaltenen Stangen herausnehmen; mulku aizkŗaut, mit diesen Stangen den Zwischenraum zwischen Pfosten ausfüllen Kand.;

2) = kāpele, eine halbgefüllte Stelle im Zaune zum Übersteigen für Fussgänger Ruj., Krem. n. U.;

[3) "vārstelis, atvēršanai ierīkuots žuogs" Uguņciems (mul˜ks Salis). - Aus liv. oder estn. mulk "O'ffnung im zaun zum Durchgehen",
s. Thomsen Beröringer 270].

Avots: ME II, 665


mulks

mulks: m. (aus muļķis entstanden? dumm) cilvē̦ks Pas. XIII, 108 (aus Makašēni).

Avots: EH I, 831


mulks

[mulks L. oder muļķis "eine Schlafmütze, der wie im Traum gehet"].

Avots: ME II, 665



mullis

[mullis "jem. mit einem unschönen Gesicht" Grawendahl; "ein Stammelnder" N. - Peb.; "ein Tölpel Salis.]

Avots: ME II, 665


mulmēt

mulmêt, ‡

3) mit vollem Munde (unbeholfen) essen
Sakstagals; ‡

4) rauchen (pīpēt) Ronneb. (mit ulˆ ).

Avots: EH I, 831


mulmēt

mulmêt,

1) stammeln
Elv., L.;

2) murmeln
Mat. [Vgl. Le. Gr. § 125.]

Avots: ME II, 665


mulmis

mulmis [Manz. Lettus], Elv., mulmulis L., U., ein Stammler.

Avots: ME II, 665



mulsa

mulsa, (Nötk.) mulsas, = mùlsums: jau bez liekas mulsas viņš spēja lūkuoties zibenī Delle Negantais nieks 230.

Avots: EH I, 831


mulša

mul˜ša [Ruj., mùlša 2 Grawendahl], comm., der Flunkerer, Betrüger: mulšina cilvē̦ku kâ mulša Naud.

Avots: ME II, 665


mulsains

mulsains,* = mùlss II (?): viņa runāja mulsainus vārdus Veselis Netic. Toma mīl. 110.

Avots: EH I, 831


mulseklis

[mulseklis Fest.,

1) = apmulsums;

2) jem., der
mulsina;

3) jem., der leicht konfus wird
Salis.]

Avots: ME II, 665


mulsēt

mul˜sêt,

1): faseln
(mit ùl 2 ) Kaltenbr.,

Avots: EH I, 831


mulsēt

mul˜sêt, -ẽju,

1) verwirrt reden
[Kreuzb.], Ruj., n. U.;

2) = mùlsinât Lub., [Rainis VI, 395.]

Avots: ME II, 665


mulši

[mul˜ši Jürg., Ruj., Phantasein, Träumereien Wid.: te tik tādi mulši (blēņas) Jürg.]

Avots: ME II, 665


mulsināt

mùlsinât [auch C., mul˜sinât 2 Dond., Wandsen, Nigr., Dunika, mul˜sinât PS., Jürg., N. - Peb., Wpl,arshof, Schujen, Wohlf., Salisb., Salis], tr., verwirren, irre leiten, betrügen: brāļi mulsinājuši muļķīti LP. IV, 82. jūtas... mani mulsina un reibina Egl.

Avots: ME II, 665


mulšināt

mul˜šinât [Jürg., Ruj., Autz], tr., irreführen, foppen, betrügen: kuo nu mulšini bē̦rnu? Naud., Autz. viņš jau cilvē̦kus trīs gadus mulšina uz ģeķībām vien LP. [mul˜šinâtãjs Jürg. "vadātājs."]

Avots: ME II, 665, 666


mulsonis

mùlsuonis,

1) auch mùlsuoņa, = mulsis Smilt., Lub., [C.];

2) die Konfusion, Verwirrung, Phantasie:
vienam nuo mums ir mùlsuonis 2 nuo karstuma Aps.;

[3) "kas mu (l) sina citus" Grawendahl.]

Avots: ME II, 665


mulss

I mùlss, die Verwirrung, Konfusion, Phantasie Lub.: viņš cerībās kâ sapņu mulsā staigā B. Vēstn. dīvainā mulsā viņai likās ka cieš viņa dēļ AU. tas nevarēja acis atvērt un iemiga bezspē̦ka mulsā A. XVII, 870. nāves mulsuos šķitīs man, kad tē̦vu valuoda te skan Janš.

Avots: ME II, 665


mulss

II mùlss: kâ paduomu prasīdama, Be̦rta mulsi pavērās Ģirtā Delle Neg. nieks 108.

Avots: EH I, 831


mulss

II mùlss, verwirrt, kofus: viņš atsprāgst nuost, nuo truokšņa mulss Sudr. E. biedrs saķēra pie plēciem mulsuo draugu MWM. VI, 335. Sveķītim prāts bija tik mulss Seibolt. mulsi tik tevi vairs atminēs Janš. mulsi skatās vis˙apkārt Janš.

Avots: ME II, 665


mulst

mùlst,

1): "vārgt" (mit ùl 2 ) Sussei;

2): viņa glāsta tam seju, un viņš mulst kâ sapņuos Akuraters Deg. sala; ‡

3) "me̦luot; muldēt" Sussei.

Avots: EH I, 831


mulst

mùlst [PS., C., mùlst 2 Kl.], -stu, -su, intr.,

1) herumirren, schweifen:
man duomas ap vienu tik vienīgi mulst Asp. cik ilgi viņas li gaidās mulst? Skalbe;

2) sich verwirren, verwirrt, konfus werden:
bet tad man acis reibst, prāts mulst Egl. nemulsti vien, mans prāts! Rainis. Refl. -tiês, herumirren, sich verwirren: kad tumsā prāti mulstas Krūza. [Vgl. melst und muldêt.]

Avots: ME II, 665


mulstiķis

mul˜stiķis,

1) das Mundstück (einer Pfeife)
Matk.;

2) der Maulaffe
Bers.;

3) der
Pl. stiķi, die Halfter mit eisernem Gebiss Grünh., Dobl., Līn., Katzd. In der Bed. 1 u. 3 jedenfalls auf d. Mundstück beruhend; [in der Bed. 2 wohl zu mulstīt II].

Avots: ME II, 665


mulstiķot

mulstiķuôt, intr., albern, Maulaffen feil haben Bers.

Avots: ME II, 665


mulstīt

I mulstît, -u, -ĩju, tr., ein Pferd am Halfter zerren Brig.

Avots: ME II, 665


mulstīt

II mulstît U., = muldêt. [Refl. -tiês,

1) unsinnig reden:
kuo tu mulsties 2? Janš Dzimtene V, 337;

2) sinnlos und liederlich arbeiten:
kuo tu tur mulˆstiês? Grawendahl.]

Avots: ME II, 665


mulsturēt

mul˜sturêt, mul˜sterêt, -ẽju, tr., intr., exerzieren, marschieren; mustern, exerzieren, marschieren lassen: zaldāti mulsturē. zaldātus musturē. sieva vīru mulsturē. strazdiem, kas pa vagu meklēja tārpus, bija mulsturēt jāmulsturē Egl. [Aus mnd. mulstern "mustern".]

Avots: ME II, 665


mulsturi

mul˜stuŗi: kas mulstuŗus skandināja? Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.; in Frauenb. auch der Sing.: zirgs iemaukts mul˜sturī).

Avots: EH I, 831


mulsturi

mul˜stuŗi, die Halfter mit eisernem Gebiss Kurs., Kalleten, [Schrunden], Frauenb.: uzmauci zirgam galvā mulstuŗus! Ahs.

Avots: ME II, 665


mulsturis

mulsturis, das Marchieren, Exerzieren.

Avots: ME II, 665


mulsus

mùlsus, der Konfusionsrat Smilt., Lub., [Warkl.].

Avots: ME II, 665


mult

‡ *mult, zu erschliessen aus apmulis und izmulis.

Avots: EH I, 831


multeņa

multeņa kre̦kls "?"; tumšs m. k. ar re̦tiem baltiem raibumiem A. Sprūdžs Zelta lietus 31. Wohl zumultinis.

Avots: EH I, 831


multinis

multinis Strods Pareizr. v. 116, ein gewisser Kleiderstoff.

Avots: EH I, 831


murmulēt

mur̂mulêt (unter mur̂muļuôt): undeutlich, ohne Zusammenhang sprechen (mit ur̂ 2 ) Salis.

Avots: EH I, 834


murmulis

mur̂mulis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Lubn. n. FBR. XVII, 127, (mit ur̂ 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73,

1): wer stottert Neugut; wer viel spricht od. immer murmelt
(mit ur̂ 2 ) Dunika; wer viel und sinnlos schwatzt (mit ur̂ 2 ) Frauenb.; wer schnell und viel spricht Schwanb.; "tāds, kas izrunājas" (ironisch) Zvirgzdine (mit ùr 2 ); Schimpfname für einen Frechling (mit ur̂ 2 ) Seyershof;

3): viņš dzē̦rumā kâ m, iemuldēja ... traukuos
Janš. Mežv. ļ. II, 237; ‡

7) ein gärendes Gemisch
(mit ur̂ 3 ) Dunika; ‡

8) "?": tev, puisīt, tāda galva kâ čigānu murmuļam Tdz. 42535.

Avots: EH I, 834


murmulis

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671


neomulība

neuõmulĩba, die Ungemütlichkeit: skuķim patika jaunekļa neuomulība Apsk.

Avots: ME II, 738


neomulīgs

neuõmulîgs, ungemütlich: palika briesmīgi neuomulīgi un neveikli Vēr. II, 423.

Avots: ME II, 738


nomuldēt

nùomuldêt, 1): mēs gaidām, gaidām, - ne˙kā; līdz pusnaktij nuomuldējām Jauns. Raksti III,103. bē̦rns naktī labi negulēja, ... un kad nakts bij nuomulde̦ta, dienā kājas pinās staigājuot Jauns. Augšz. 99; ‡

2) n. miegu, vom Schlafen irgendwie abgehalten werden:
izgulējis naktī nuomuldē̦tuo miegu Jauns. Jaun. Ziņas 1937, № 234; ‡

3) = nùomaldîtiês Linden in Kurl.: nuomuldējis nuo ceļa Pas. XIV, 95. staigājis, kamē̦r nuomuldējis nuo citim X, 253; ‡

4) eine Zeitlang Unsinn erzählen
Vank.: kuo nu atkal nuomuldēji visu laiku?

Avots: EH II, 70


nomuldēt

nùomuldêt, (eine Zeitlang) vergeblich warten, quienen Spr.

Avots: ME II, 822


nomuldināt

nùomuldinât: viņa gribēja tuo n. līdz rīta ausai, lai tad dienā ... pār viņu būtu gurde̦numa ... vara Ciema spīg. 261.

Avots: EH II, 70


nomuldināt

nùomuldinât, tr., quienen lassen, ermüden Spr.

Avots: ME II, 822


nomulīt

[nùomulît "beschmutzen" (vgl. nùomuļît) Ermes.]

Avots: ME II, 822


nomulīt

II nùomulît Wessen, unnütz (die Zeit) verbringen: šuo dienu nuomulīja bez darba. n. saimniekam dienu.

Avots: EH II, 70


nomulīties

[nùomulîtiês "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]

Avots: ME II, 822


nomulsināt

nùomùlsinât: cilvē̦ks tika nùomùlse̦nāts 2 ("?"), ka ni˙kā nepadarīja Saikava.

Avots: EH II, 70


nomulšināt

nùomùlsinât, nùomulšinât Biel. n. U., tr., verblüffen, dumm machen, irreführen: tu gribi mani nuomul˜sināt Sassm. n. RKr. XVII, 42. Refl. - tiês, auf Abwege geraten: daudz mazturīgi bē̦rni nuomulsinās te Seib.

Avots: ME II, 822


nomulst

nùomùlst: visu nakti tā nuomulst Dünsb. Od. 253. ‡ Refl. -tiês "?": rastuos nakts nuomulšanās Dünsb Trīs romant. gadīj. 153.

Avots: EH II, 70


nomulst

nùomùlst, intr., schlaflos die Zeit verbringen: visu nakti viesībās nuomulsu Sassm. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 822


norumulēt

nùorumulêt, nùorumelêt, tr., mit Wasser begiessen Spr.: lauki ar ganiem nuorumulē̦ti Aps. vai gan lai šitāds vakars paliktu neaplaistīts un nenuorume̦lē̦ts? A. XII, 734.

Avots: ME II, 841


nošķermulēties

nùošķe̦rmulêtiês, sich vor Ekel eine Weile schütteln: "man riebjas", viņa teica; nuošķe̦rmulējās un nuolika kafeju uz galdiņa Latv.

Avots: ME II, 865


nosmulēt

nùosmulêt [Dunika, C.], nùosmuļ˜ļât, nùosmulinât, auch nùošmulinât Dond.,

1) tr., besudeln, besabbeln, beschmutzen:
līdumu dedzinātāji nuosmulēja jaunam pārim ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, 18. nuosmulē̦ta istaba R. Sk. II, 129. nuosmuļļāta klūga MWM. VIII, 241;

2) nuosmulêt, intr., sich besudeln, sich beschmutzen:
krādziņš bij pa˙visam me̦lns nuosmulējis Vēr. II, 1051; dafür gew. refl. nùosmulêtiês, nùosmuļ˜ļâtiês, [nùosmulinâtiês Hen.].

Avots: ME II, 854


nošmulēt

nùošmulêt, nùošmuļât, beschmutzen: nuošmulē̦ts de̦guns Ramkau. n. drēbes Stenden. mutīte nuošmuļāta Tdz. 57875 (aus Tilža). Refl. -tiês, sich beschmutzen: nuošmulējies kâ sivē̦ns.

Avots: EH II, 97


nošmulināt

nùošmulinât, besabbeln: tikkuo pašūtās drēbes jau nuošmulinātas Sassm.

Avots: ME II, 870


notumulēt

nùotumulêt: tas bē̦rns nuotumulē̦ts, jenes Kind īst durch schlechte Lehrmethode verdorben Biel. n. U.

Avots: ME II, 878


omulība

uõmulĩba* (in Jürg. mit ùo), die Gemütlichkeit Kronw.

Avots: ME IV, 419


omulīgs

uõmulîgs* (in Jürg. mit ùo), gemütlich Kronw.: uomulīgs cilvē̦ks. uomulīgas sarunas. tam kruogā daudz uomulīgāki Aps.

Avots: ME IV, 419


pamuldēt

pamuldêt: p. ceļu, vom Wege abkommen, auf einen Irrweg geraten: krusttē̦vs naktī bija ... dzēris, tāpēc varēja ... p. ceļu Jauns. Augšz. 136. kad sniegs nuogāja, viņu atrada ceļu pamuldējušu un nuosalušu ders. Jaun. Ziņas 1939, № 41.

Avots: EH II, 158


pamuldēt

[pamuldêt, eine Weile mùldêt: pamuldējis pa kruogu, pārnāca mājā.]

Avots: ME III, 73


pamulsināt

[pamùlsinât 2 Warkh., Warkl., = pamusinât: p. uz nedarbiem.]

Avots: ME III, 73


pasmulēt

pasmulêt, (ein wenig?) beschmutzen: kādu krietni pasmulē̦tu zīmi Kaudz. Izjurieši 102.

Avots: EH XIII, 174


pašomulīgs

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118


piemuldēt

pìemuldêt, vollschwatzen: piekliedza un piemuldēja viņam ausis A. XXI, 256. teteris piemuldējis mednim galvu A. XX, 145.

Avots: ME III, 274


piemuldināt

pìemulsinât, verleiten (zu etwas Schlechtem): p˙uotru uz nedarbiem Bauske.

Avots: ME III, 274


piemulst

pìemùlst, zeitweilig verwirrt, konfus werden: vinš piemulsa uz brīdi un nezināja, kuo teikt Bauske.

Avots: ME III, 274


piesmulēt

pìesmulêt Kl., Kreuzb., Warkl., piesmuļ˜ļât Wolm., PS., Drosth., besudeln.

Avots: ME III, 293


piesmult

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293


purmulis

pur̂mulis Ronneb., Smilt., purmulis Erlaa, ein Schimpfwort; aus purpulis?

Avots: ME III, 418


ramulīši

ramulīši, eine gewisse Pflanze Lettg.

Avots: EH II, 353


rāmulīte

rāmulīte: die Bed. von r. BW. 431, 5 ist unklar!

Avots: EH II, 361


rāmulīte

rāmulĩte, rāmuļĩte, ein stilles, zahmes Mädchen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad aiziešu,... tad tu rasi (für radīsi) rāmulīti BW. 10857, 8. tā bij dubļu rāmulīte (Var.: rāmuļīte), ne lapiņa nečabēja 431, 5. rãmulīte, eine Bezeichnung für Schafe Bauske.

Avots: ME III, 496


rēmulrēmuliski

rẽ̦mulrẽ̦muliski Seyershof, Adv., schief und krumm (taumelnd): aiziet kājas r. un uz māju netiek (von einem Besoffenen).

Avots: EH II, 369


rimmulis

rim̃mulis: ganībā tikai vienā rimmulī laba zāle Seyershof. viens rimmulītis būdā ir sauss, kur cūkai uzgulties ebenda; etwas Ringförmiges Ruj. Vgl. auch rim̃bulis.

Avots: EH II, 371


rimmulis

rim̃mulis, ein runder Platz, gew, ein runder, begrenzter, mit Gras bewachsener Platz vor dem Hause, auch ein rundes Blumenbeet Wolmarshof; griezt luopus rim̃mulī (Renzen), rimulī; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 526


rīmulī

rĩmulî (loc. s.) griezt luopus "das Vieh auf der Hütung dicht zusammentreiben und sich lagem lassen" Wain.; vgl. rimulis.

Avots: ME III, 539



rimulis

rimulis "ein rundlicher Haufen (von Lebe. wesen)" Nötk.: sagriezu luopus rimulī, eju... pats riņķī, kamē̦r luopi sāk gulties MWM1896. Vgl. rīmulî.

Avots: ME III, 527


rumulas

rumulas: eine gewisse Suppe, die man am Abend nach den rumeles bereitet Warkl. n. Ceļi VIII, 223.

Avots: EH II, 384



rumules

rumules (unter rumeles): auch AP., Sonnaxt; ein Schmaus resp. eine "iedzeršana" (nachdem zum ersten Mal im Frühjahr das Vieh auf die Weide getrieben ist Ramkau, nach der Geburt eines Kindes od. Füllens AP.): rumulēm cepa uolas ar gaļu Ramkau. kad bē̦rns piedzimst, tad duod rumules (Branntwein zu trinken) AP. rumuļu putra Meiran, eine Eierspeise am Tage, an dem zum erstenmal im Frühjahr das Vieh auf die Weide getrieben wird.

Avots: EH II, 384


rumulēt

rumulêt (unter rumelêt): ganu rumulē, lai tas ganuos neaizgulas Ramkau. Refl. -tiês: auch Golg.

Avots: EH II, 384


samuldēt

samùldêt, tr., zusammenschwatzen, -faseln, -phantasieren: tukšas runas, muļķības. tā samuldēšuot nezin kuo, tâ ka vē̦lāk būšuot... neiespējami pie kādas skaidrības tikt Zalktis. kuo tad tas plenderis tur... samuldēja? A. XX, 84.

Avots: ME II, 690


samuldināt

samùldinât,

1) durch falsche Vorspiegelungen betören
Golg.;

2) verwirren:
viņš mani pratinuot tâ samuldināja, ka nespēju atbildēt;

3) keine Ruhe gebend lange aufhalten, abplagen:
s. uotru līdz pusnaktij Nigr., Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 690



samulsināt

samulsinât, tr., verwirren, beirren, irre leiten Wid. Refl. -tiês, sich verwirren, beirren: Japana nebūtu ļāvusies uz karu samulsināties A. XX, 130.

Avots: ME II, 690



samulst

samùlst, verwirrt, konfus werden Wid.: viņš tuo uzlūkuoja pa˙visam samulsis A. v. J. 1896, S. 111. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109. viņa prāti samulsa (aiz prieka) Austr. kal. 1893, S. 32. samulsušā sirdī Skalbe. - Subst. samùlsums, die Verwirrtheit, Verwirrung: izbailes, samulsums pārņe̦m viņus LP. VII, 470.

Avots: ME II, 690


sarmule

sar̂mule AP., eine graue Kuh.

Avots: EH XVI, 444


sarmulis

sar̂mulis: auch Borchow, Gr.-Buschh., Mahlup, Oknist, Sonnaxt, Zvirgzdine. "der Hermelin" ME. III, 722 zu verbessern in "das Hermelin".

Avots: EH XVI, 444


sarmulis

sar̂mulis Prl., Wid., Spr., auch ein Demin. sarmuliņš, der Hermelin, das Wiesel; das Kaninchen Spr.: medenieki, nuošauniet sarmulīti (Var.: sarmuliņu, se̦rmulīti)! māte meitas man nedeva bez sarmuļa kažuociņa BW. 11071. sarmuliņu kažuoks Kaudz. M. 340. sarmuliņu alas Duomas II, 67. apakš tavas bikšu klapes sarmuliņš (gemeint ist der penis) cilājās BW. 35013. Vgl. se̦rmulis. Nebst li. šarmuõ od. šermuõ "Hermelin", šarmuonỹs "Wiesel", ahd. harmo "Hermelin" wohl (nach der Farbe) zu sar̂ma, vgl. Trautmann Wrtb. 300 und Meyer - Lübke IFA. VII, 76.

Avots: ME III, 722


sarmuls

sar̂muls Kaltenbr., Skaista, = sar̂mulis. Demin. sarmuliņš (s. ME. III, 722 unter sar̂mulis): auch Pas. X, 173 (aus Višķi), (mit ar̂) Ramkau.

Avots: EH XVI, 444


sārtsmulgs

sãrtsmulgs, rosig und zugleich (von der Sonne) eingebrannt: sārtsmulgā seja bālē Janš.

Avots: ME III, 808


sarumulēt

sarumulêt (unter sarumelêt),

2) "rumulējuot iegūt": kuo jūs šitâ liedamies e̦sat iemantājuši, kādus ze̦lta kalnus sarumulējuši? Heidenfeld. Refl. -tiês,

2) eine gewisse Zeit hindurch
rumulêtiês: šie sarumulējās visu vakara cēlienu Heidenfeld.

Avots: EH XVI, 444


sarumulēt

sarumelêt Kl., sarumulêt Lis., Golg., Perfektivform zu rumelêt: s. ganus. Refl. -tiês, Perfektivform zu rumelêtiês: gani sarumulējās Lis.

Avots: ME III, 723


sasmulēt

sasmulêt: auch Wessen; sasmulē̦tās ... grāmatas Jauns. Augšz. 122 f.

Avots: EH XVI, 449


sasmulēt

sasmulêt Dunika, sasmulinât, sasmuļât Dr., besudeln, beschmutzen: sasmulē̦ti seji Kaudz. kas manu grāmatu sasmulinājis? Sassm. Refl. -tiês, sich besudeln, beschmutzen: lai ejuot, kâ gribuot, - sasmulējies LP. VI, 809.

Avots: ME III, 739





šermulains

še̦rmulaîns, schaurig, grausig: Hofmaņa še̦rmulaiņā novelē Vēr. Il, 929.

Avots: ME IV, 16



sermulis

se̦r̂mulis: auch AP., (mit e̦r̂ 2 ) Salis, (mit ê̦r 2 ) Grob.; kumeliņš kâ s. luocījās BW. 31846 var.

Avots: EH XVI, 478


sermulis

se̦r̂mulis Kl., PS., Wolm.; Jürg., N.-Peb., Bers., se̦r̂mulis 2 Karls., Deg., Zögenhof, Ruj., Nigr., Selg., se̦rmulis U., RKr. VIII, 86, Matkul, Talsen, se̦rmuls BW. 28314, se̦r̂mulītis C., Ramkau, se̦rmuliņš PS., RKr. VIII, 86, Bauske, Memelshof, se̦rmuolītis RKr. VIII, 86, der Hermelin (foetorius erminea L.): trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuliņa (Var.: se̦rmulīša, sarmulīša, sērmulīša, sē̦rmuoliņa) aliņā BW. 13562, 3 var. duod, dieviņ, baltus linus kâ baltais se̦rmuliņš! 28314, 1 var. Vgl. sar̂mulis.

Avots: ME III, 819


sērmulis

sê̦rmulis 2 Līn., sē̦rmulis L., U., Natur. XXXVII, 23, sē̦rmuliņš BW. 28314 var. (aus Schwitten), 28314, 3 (aus Bornsmünde), sē̦rmuoliņš, sē̦rmulītis BW. 28314, 3 var. (aus Alt-Autz), das Hermelin (foetorius erminea L.): duod, dieviņ, baltus linus, kâ baltuo sē̦rmulīti! BW. 28314, 1 (aus Frauenb.). trīs naksniņas sagulēju sē̦rmuoliņa (Var.: sē̦rmulīša aus Zirau, Kabillen, se̦rmulīša, sarmulīša, sarmuliņa) aliņā 13562, 3 (aus Alt-Seeksahten). dārgā sē̦rmuliņu kažuokā Kaudz. M. 389. S. se̦r̂mulis; die Lānge des ē, scheint nur kuronisch und semgallisch zu sein.

Avots: ME III, 830


šermulis

še̦rmulis N. - Sessau und W. - Livl. n. U., Neuermühlen, (mit e̦r̂ 2 ) Schibbenhof, = se̦rmulis, das Hermelin. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. šermuõ

dass. und das echt le. se̦r̂mulis.

Avots: ME IV, 16


šērmulis

šê̦rmulis 2 : zu schreiben mit ê̦r!

Avots: EH II, 626



sērmulītes

sē̦rmulītes, Sumpfprimel (hottonia palustris L.) RKr. II, 72; Mežuos un ārēs lI, 36.

Avots: ME III, 830





šķermulēties

‡ *šķe̦rmulêtiês, zu erschliessen ausnùošķe̦rmulêtiês.

Avots: EH II, 631


skriemulis

skriemulis, runder Wirbel, z. B. am Spinnrocken; Kniescheibe, Wirbel des Kopfes St.

Avots: ME III, 897


skrimulis

skrimulis, ein kleines Brotstück mit viel Rinde Mar. n. RKr. XV, 135, Wid. Wohl zu skrims.

Avots: ME III, 893



smula

smula PV. "slapjš, netīrs darbs; draņķa laiks": linu vilkšana nuo mārka ir smulas darbs. smulas laiks.

Avots: EH II, 540



smulāns

smulâns (Substantiv?) Saikava "neliels augumā; netīrīgs": kâ s., bet jau grib precēties. smulis vai s., - viens daudzums.

Avots: EH II, 540


smulausis

smulausis, wer sich das Gesicht besudelt hat Ar.

Avots: ME III, 969


smulēt

smulêt,

1): auch Grünw., Kaltenbr., Līvāni, Saikava, Warkl.; ‡

2) "ar nepatiku ēst" Līvāni. Refl. -tiês: kaut kuŗš nejē̦ga ap tuo (scil.: svē̦tu grāmatu) vis nevaruot s. Jauns. B. gr. 3 II, 247.

Avots: EH II, 540


smulēt

smulêt, -ẽju, besudeln Wessen, Vīt., Spr., Kl.: smulē savas villainītes BW. 11002. vai mana skaista sietaviņa tādam smuļam jāsmulē? 19234, 4. Refl. -tiês Spr., sich besudeln, sich mit einer unsaubern, unangenehmen Arbeit befassen: dabū cūkas kāju un smulējas ar tuo Stari III, 34. es lai vēl tur smulējuos apkārt! Blaum.

Avots: ME III, 969


smulgans

smulˆgans 2 Luttr. "brünett" (?).

Avots: EH II, 540


smulgans

smulgans Spiess n. U., (mit ul ) Nigr., smulgs, schlank, schmächtig: smulgana priede Baldohn n. U. smuganāks zirgs nekâ brāļiem Lautb. smulgans ("schmuck und glatt, weder feist, noch mager") luops Deg. smulgās dienvidnieces Leijerk. I, 143. Wohl zur Wurzel von smilga (s. dies); s. Persson Beitr. 489 und Fick Wrtb. III 4 , 528.

Avots: ME III, 969


šmulgans

šmul˜gans, = smulgans, "glatt, gelenkig, dünn" Gr.-Sess.: šm. cilvē̦ks, zirgs. šmulgana (gludi nuoglausta) galviņa Schibbenhof.

Avots: ME IV, 86


smulgs

smulgs (unter smulgans): ap smulguo kaklu Daugava 1939, S. 496.

Avots: EH II, 540


smulīgs

smulîgs: tev s. alutiņš Tdz. 43961.

Avots: EH II, 540


smulīgs

smulîgs, schmutzig, sabbelig Fest.

Avots: ME III, 969


smulināt

smulinât U., sabbeln, (be)sudeln Spr.: es nedevu smurguļam savas mutes smulināt BW. 9656 var. Refl. -tiês, sich (be)sudeln Spr.

Avots: ME III, 969



smulis

smulis: auch Borchow, Warkl.

Avots: EH II, 540


smulis

smulis Prl., smullis L., f. - e, ein Sabbeler, Schmutzfink Spr., Dr., Erlaa, Laud., Sissegal, Zaravič, Purap., Duomas II, 411: Sprw. smulis paliek smulis, mazgā, cik gribi! bij man tāda smuļa dēļ savu baltu muti duot? BW. 10319 (s. auch smulêt). iee̦lpuot šīs smulītes miesas smaršu U. b. 113, 64. Zu smaulis I.

Avots: ME III, 969


šmulis

šmulis,

1): auch Dunika, Golg.;

2) "ein Bäckergesell"
Libau.

Avots: EH II, 649


šmulis

šmulis Ramkau, Smilten, = smulis: kāpēc Jēcīti šmulīti sauca? ... izzīda ... ķēves, .., kuņeli atrietināja BW. 20835.

Avots: ME IV, 86


šmulīt

‡ *šmulît, zu erschliessen ausapšmulît.

Avots: EH II, 649


šmulka

šmul˜ka Seyershof, ein dummer Mensch.

Avots: EH II, 649


smulkains

smulkains "?": iznāk vagare. skaidri s. izrādījās, kad... mēteļi bija nuoģē̦rbti Latv. Av. 1840, No 46.

Avots: EH II, 540


smulkans

smul˜kans Nigr., Kandau, schlank: smulkani kuoki; smul˜kans zē̦ns Ahs.; smulkani jē̦ri Laut. dr. 289; smulkanas acis Ahs. n. RKr. XVII, 53. Wohl zu smalˆks: vgl. auch smulgans und li. (in Dusetos) smúlkus "fein".

Avots: ME III, 969



šmulkāt

šmulkât: auch (mit ul˜) Frauenb.Refl. -tiês Frauenb. "nevajadzīgi pa ūdeni ar ruokām vandīties".

Avots: EH II, 649


šmulkāt

šmulkât "(Flüssiges) durchrühren" Rudbaren.

Avots: ME IV, 87


šmullēt

šmul˜lêt Lems., = šmulêt.

Avots: EH II, 649


smult

‡ *smult, zu erschliessen aus pìesmult und apsmulis.

Avots: EH II, 540



straumulis

straumulis: ūdens straumuļi Janš, Mežv. ļ. II, 471.

Avots: EH II, 584


straumulis

straumulis U., straumuls L., St., ein Wasserwirbel, wirbelnde Blase im Strom St., die Strömung U.: pīlāri lūst pušu, kuo le̦dū straumuls lauž Mag. II, 3, 2. straumulim... pluostu cenšas ieduot Plūd. Rakstn. I, 184. asaru straumuļiem Kurz. Dziesmu gr. v. J. 1839 (2. Strophe vom Lied Dvēsle, līksmuojies).

Avots: ME IV, 1083



streimulot

streimuluôt, taumeln Bergm. Mag. VI, 45.

Avots: EH II, 586


stromulis

struõmulis Neuenb., ein dicker, weicher Pflanzenschaft.

Avots: EH II, 592


stumulgota

stumul˜guota biete NB., eine aufgeblühte rote Rübe.

Avots: EH II, 596


stumulgs

stumulgs,

1) der Blütenstengel einer roten Rübe od. Möhre
NB.;

2) "?": nuo puiku pulka daži stumulgi ... paliek pāri Janš. Līgava I, 31.

Avots: EH II, 596



tamulis

tamulis (mit hochle. a < e̦?) "?": Andrievs ... saplēsa šķīvi, t. (= neveiklis?) Sārts Str. 170. Vgl. te̦mulis.

Avots: EH II, 666



temulis

te̦mulis: "ein Tölpel" Gaweesen. "N.-Bartau n. Etn. II, 129," ME. IV, 163 zu streichen.

Avots: EH II, 675


temulis

te̦mulis, ein Tolpel N.-Bartau n. Etn. II, 129, Amboten, Furikenhof, Kl.-Dselden, Nikr., Wirginalen, Lin., ein bei der Arbeit und in der Rede Unbeholfener Nigr., "ein dummer und weichlicher Menschu Katzd., einer, der zu sprechen pflegt, was nicht am Platze ist Wain.; wer seine Gedanken nicht gehorig auszudrücken vermag Neuhausen; wer viel spricht, ohne es selbst zu verstehen N.-Bartau.

Avots: ME IV, 163



trumulis

trumulis,

1) die Trommel:
sit ar vara trumulīti! BW. 32484;

2) s. trumelis 1;

3) ein hölzerner Besemer
Golg., Korwenhof.

Avots: ME IV, 246




tumulis

I tumnlis, ‡

2) tumuls Wessen, ein Dummkopf.

Avots: EH II, 703


tumulis

I tumulis Kremon n. U., T. Ramoliņš, Nigr., tumuļa Vīt., comm., = tumelis, ein vielweseriger, nichts zustande bringender Mensch.

Avots: ME IV, 264



uzmuldēt

uzmùldêt, umherirrend sich einfinden; unverhofft, unangemeldet zum Besuch kommen Seew. n. U.: mums atkal čigāni uzmuldējuši. kaut jel uzmuldējis reiz kāds žīds! Plūd. mucenieks uzmuld muižā LP. V, 21.

Avots: ME IV, 361


vienmulība

viênmulĩba,* viênmuļība*, die Gleichheit, Einförmigkeit, Eintönigkeit: dzīvi ķermeņi e̦suot spējīgi savu vienmulību pastāvīgi uzturēt Vēr. II, 1053. krāsu vienmuļība A. XX, 71. izklīdināt vienmulību... dzīvē XI, 12.

Avots: ME IV, 662


vienmulīgs

viêmnulîgs,

1): von regelmässiger Form
BielU.

Avots: EH II, 796


vienmulīgs

viênmulîgs,

1) viênmuļīgs 2 Frauenb., oben und unten gleich dick:
kuoku, kam abi gali ir vieņu re̦snumu bez tešanas, sauc par vîenmuļīgu Frauenb.;

2) vienmulîgs Gold. n. DL., viênmuļîgs 2 Siuxt, eintönig:
vienmulīga dzīve. dzīve gāja parastā kārtā vienmuļīgi un sāji CTR. I, 33. vilnīši vienmulīgi vienādi šļakstināja Janš. Bandavā II, 84, vienmulīgu skaņu, kas izklausās tik vienādi vilkta Līgava I, 202. grieze atkārtuoja savu vienmuļīguo saucienu Alm. Meitene no sv. 27.

Avots: ME IV, 662


vienmulis

vienmulis: vgl. li. vienmulys bei Balčikonis unter apvalus und vienmulė bei Juškevič unter komzũlė.

Avots: EH II, 796


vienmulis

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661


virmulis

virmulis, = mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem 2 (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608


zemuliņa

ze̦muliņa, ze̦muļiņa, ze̦mulīte, = ze, mala 1: nebē̦dā tu, tautiet, ka es tāda ze̦muļiņa (Var.: ze̦maliņa, ze̦muliņa 21780; ze̦mulīte 21780 var.) BW. 21779, 5.

Avots: ME IV, 713



zīmulis

zīmulis,

1) der Bleistift
(mit ì ) Wolm. u. a., (mit ĩ ) Grobin: rakstīt ar zīmuli;

2) das Symbol
U.

Avots: ME IV, 736


žmulināties

žmulinâtiês Stom. "?": kuo nu tu tur žmulinies tik daudz apkārt?

Avots: EH II, 820


žmulis

žmulis Marienhausen,

1) "?": siena ž. (= žmuls?);

2) ein liededicher, unsauberer Mensch.
Vgl. šmulis.

Avots: EH II, 820


žmuls

žmuls Mar. n. RKr. XV, 146, ein Wickel: paduod man tuo papīra žmulu! Mar. sìens gubas ve̦duot sagrìezies žmuluos Mahlup. drēbe sagrìezusies tāduos žmuluos, ka nevar izgludināt.

Avots: ME IV, 822

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (2)

kurulis

III kurmulis (der Maulwurf): auch Tdz. 37288; 45753, (mit ùr 2 ) Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 679


muļķisks

mulˆķisks, [* muļķs], dumm, töricht, einfalltig: muļķiskas duomas. viņš nuožē̦luoja, ka muļķiski bij darījis A. XI, 478. [nerunā jel tuo muļķuo zemnieku valuodu! Deglavs Rīga II, 1, 221. mani tik muļķu izaudzināja LP. IV, 46.]

Avots: ME II, 666

Šķirkļa skaidrojumā (535)

actiņa

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9


aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


aizģelbis

àizģelbis, das Amulett * K. M., Dz. V.

Avots: ME I, 29


aizņemt

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43


aizodere

àizuõdere,

1) : nuoslēpās savā dēļu aizuoderē Janš. Līgava I, 294 (ähnlich II, 132; Mežv. ļ. II, 7). šaurajā aizuoderē starp siltriju un āra siênu Dzimtene IV, 189; ‡

3) der Raum zwischen der Wandbekleidung und der Mauer
AP., Lemsal.; "der Raum zmischen dem Ofen und der Wand" (âzuõdere 2) Frauenb.; ‡

4) der Raum zwischen dem Kleiderstoff (Zeug) und dem Futter
Frauenb.: mulis iekritis aizuoderē Jürg.

Avots: EH I, 60


aizriebt

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47


aiztrūkt

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57


aizvažot

àizvažuôt, intr., hin-, wegfahren: braucan barucu, aizvažuoju uz tuo meitu māmuliņu Ltd. 1818.

Avots: ME I, 59


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


ala

I ala,

1) : ūdriņam dziļa ala BW. 13752, 2 var, se̦rmulīša aliņā 13562, 3 var.; ‡

4) die Grube:
dziļā kapa aliņā BW. 27327.

Avots: EH I, 67


āmals

āmals L., Kleeanger, S. amuols, amuls.

Avots: ME I, 238


amols

amuols,

2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡

4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".

Avots: EH I, 69, 70


amols

amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),

1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;

2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;

3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].

Avots: ME I, 70, 71


apdullināt

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82


apīņi

apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]

Avots: ME I, 90


apkņegāt

apkņẽ̦gât, benagen Frauenb.; "mul%C4%93t">apsmulēt" Dunika, Rutzau: n. maizi Dunika, Rutzau. bē̦rns jau nav ne˙kāds ē̦dājs, tas tik tâ a. pruot Frauenb.

Avots: EH I, 93


aplamēm

aplamēm (unter aplam): auch FBR. IX, 158, Vīt. (daneben ein verstarktes aplamu aplamēm), töricht, zusammenhauglos: (aplamu) aplamēm runāt, muldēt, rīkuoties, viņš jau aplamu aplamēm grūž laukā (runā), kas tik gadās priekšā (iešaujas prātā).

Avots: EH I, 97


apmest

apmest (li. apmèsti), tr.,

1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;

2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;

3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;

4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;

5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;

6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;

7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,

1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);

2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;

3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;

4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;

5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.

Kļūdu labojums:
1223 = 1293

Avots: ME I, 106


apmuit

apmuit,

1) =apmienuot 4 Druva I, 392;

2) "aufessen"
Festen: kuo tik ilgi muj! vai vēl neesi apmujis?

3) "mul%C4%B7uot">piemulķuot" Ludsen, Sessw., Stomersee;

4) "(eine Arbeit) sehr tiederlich ausführen"
NB., N: Peb. Refl. -tiês Sessw., unter etwas geraten: pa tumsu apmujies zem tilta.

Avots: EH I, 103




appērt

appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani māmulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.

Avots: ME I, 111


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


aprūgt

aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110


apse

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118


apstāji

apstâji Laud., Bers., Aps., apstâjas, apstâjumi, apstâkņi Bers., Aps., apstātņi, apstâšanâs L., U., apstāvi Kreuzb., apstāves L., Urinverhaltung, Obstruktion; Ausbleiben der menses. zirgs ar apstājiem, ein stätisches Pferd. zirgam savi apstājumi pieradīti Liev. 139. bez apstājas, ohne Aufhören Rain.; gew. bez apstāšanās LP. IV, 187. duoma nepazīst apstājas Duomas I, 524. vīrs izdziedina savu sievu nuo savādas kaites, tā sauktiem apstājiem, eine simulierte Krankheit.

Avots: ME I, 125, 126


apstuidīt

apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).

Avots: ME I, 127


asara

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143


atģist

atģist, inch.,

1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;

2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;

3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,

1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;

2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;

3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.

Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen

Avots: ME I, 161


atjauta

atjaũta (zu atjàust), Witz, Geistesgegenwart, Schlagfertigkeit, Einsicht: ikkatrs saka kādu paruņu jeb atjautu Lautb., jeder sagt ein Sprichwort oder einen witzigen Einfall. mē̦tāties ar atjautām A. XIV, 177, Witze reissen; atjautu nezaudēt, seine Geistesgegenwart nicht verlieren Etn. II, 22 Lubahn. maza mana atjautiņa pret svešuo māmuliņu Ltd. 3504, gering ist mein Witz, meine Klugheit der Stiefmutter gegenüber.

Avots: ME I, 162


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


atšķirt

atšķir̃t (li. atskìrti), tr.,

1) absondern, trennen, scheiden:
viņa dārzi bija nuo tā atšķirti Vēr. II, 1103. atšķirta sieva, eine geschiedene Frau;

2) absondern, unterscheiden:
labu nuo ļauna;

3) entwöhnen von der Mutterbrust:
vista savus cāļus šķīra, man atšķīra māmuliņa BW. 2036, 2; atšķirt kumeļu Etn. II, 172; teļu nuo guovs LP. V, 12; bē̦rnu nuo krūts, krūtīm, nuo pupa, nuo ciča LP. VII, 423;

4) aufschlagen:
grāmatu LP. VI, 208. Refl. -tiês,

1) sich absondern, sich ab-, loslösen, sich trennen:
sē̦klas atšķīrās vienā trauciņā un pe̦lni uotrā Dīcm. I, 63. tā lai atšķiŗas auglis nuo mātes miesām Tr. ave̦ns bij atšķīries nuo aitu pulka LP. V, 171. nuo krastiem laiviņa atšķīrās Jdz. 39. krūmi atšķīrās Laps.;

2) sich unterscheiden:
šī suga, atšķirdamās nuo citiem dzīvniekiem A. XX, 261;

3) von statten gehen, sich fördern:
darbs atšķīries LP. IV, 172; kuŗai ar augumu palaimējies, tai ar precību citādi atšķīrās LP. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man atšķīra = man[i] atšķīra

Avots: ME I, 202



atstātans

atstâtans, Part. necessitatis: atstātana māmuliņa BW. 17331 Lös., das Mütterchen muss velassen werved.

Avots: ME I, 197


atvest

atvest (li. atvèsti, [r. отвести]), tr., her-, heimführen: brūtgans piesēja atve̦stās guovis BW III, 1, 31. atved man, māmuliņa, nuo tā ciema līgaviņu 11167. Refl. -tiês,

1) sich fördern, von statten gehen, gedeihen:
darbs man tagad labi atve̦das; lai atve̦stuos valuoda JK. VI, 26;

2) Junge bekommen (von grösseren Tieren):
guovis atve̦das Etn.II, 120.

Avots: ME I, 209


austiņa

àustiņa,

1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;

2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;

3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;

4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;

5) eine Art von Spangen;

6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.

Avots: ME I, 229


avens

ave̦ns, avins [BW. 11587] (li. ãvinas, [pr. awins, aksl. ovьnъ]), avans BW. 21414, [avē̦ns Ekau], àuns, Dem. aveniņš, aventiņš BW. 16791, Widder, Schafbock: ave̦ns - izrūnīts auns Etn. I, 106. ave̦ns (Var.: avins, avans) vērša vē̦de̦rā (Rätsel) Rkr. VII, 130. ave̦ni vienā dienā nenuobadās. Sprw.: vai ave̦ns pie vēža ies vilnas prasīt. avins = auns Lubahn Etn. II, 23. nebē̦dāji, māmuliņa, aveniņu turē̦dama; pat aitiņa attecēs pie tā tava aveniņa BW. 12111. [ave̦na galviņa, Wellbaum am Webstuhl ("Bocksköpchen") bei Bielenstein Holzb. 402.]

Kļūdu labojums:
pat aitiņa = pat[i] aitiņa

Avots: ME I, 232


bādin

bâdin pabâdis [Warkhof], äusserst widrig geworden: ļaudīm bija māmuliņa i bādin pabāduse BW. 4105, 1. (Var.: nicin bija apnikuse); cf. li. bóstis "sich ekeln".

Avots: ME I, 270


bālis

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272


baļļa

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baltums

bal˜tums,

1): tīra sniena baltamā BW. 24738, 1. saulītes baltumiņa 8493. se̦rmuliņa baltumiņu 28314. pieliet baltumu pie putras Golg., Milch zur Grütze giessen.

Avots: EH I, 202


bāre

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273


bārens

bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem māmuliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264



bezvārdība

bezvā`rdĩba, die Namenlosigkeit, Anonymität: viņa ienaidnieki slē̦pušies bezvārdībā Muller 103.

Avots: ME I, 286


biksas

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bikses

biksas, bikses, Demin. biksītes, biksiņas, verächtlich bikšeles BW. 30703, 11, Hosen. Sprw.: kas bez biksēm, tas bez bē̦dām; kas ar bikskēm, tas ar bē̦dām. pārduod bikses, nuopērc sulaini! tur nav ne bikses, ne veste, da ist nichts Kav. biksēs iet od. -ies, nākt uz biksām, ringen; strīpē̦tas bikses, Prügel PS. gaiļa bikses, gew. g. biksītes, die Schlüsselblume, Frühlingsprimel (primula officinalis); ļurka biksa, ein Schimpfwort Kand. [Nebst estn. püksid und li. bìksvės] aus mnd. büxen.

Avots: ME I, 295


bisinieks

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300


bisnieks

bis(i)nieks, -enieks, der Schütze: jātnieki, kas bisenieki bija Jud. 2, 15. bisinieki, medinieki, nešauniet se̦rmulīti BW. 11071. es bij kunga bisenieks, man jāguļ siliņā BW. 30437.

Avots: ME I, 300



braucin

bràucin, auch braucen, braucan, braucien, brauktin, verbales Adverb zur Verstärkung von bràukt "fahren": braucin braucu vai važuoju uz... meitu māmuliņu BW. 13955; 13956.

Kļūdu labojums:
13955,6 = 13955; 13956

Avots: ME I, 325


brist

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333


burska

[burska Wessen, der Tumult in einer Menschenmenge; vgl. burza.]

Avots: ME I, 354


burza

bur̃za [Muremois, C., PS., bur̂za Lis., Kr., Laud., Fehteln, Kreuzb., bur̂za 2 Ruj., Salis, Wandsen],

1) die Reiberei, der Tumult, das Gedränge, Gewühl:
vis˙lielākā burza bija ruožu dārziņā. kur cilvē̦ki dzīvuo, tur jāparādās visādām burzām Alm. ja vairāk cilvē̦ku sāk savā starpā ķilduoties, kauties, tad saka: nu liela burza! Caunīte. dzīves, kaujas burzā, im Strudel des Leens, in der Hitze des Gefechts. [Nach Prellwitz Wtrb. 2 497 nebst burzît zu li. burzdùs "rührig", [burzdė´ti "шевелиться, барахтаться"], gr. φύρειν "vermengen" u. a.];

2) das Unwohlsein
Selb., Kokn. n. Etn. IV, 33;

3) ein Knüppel
Peb.

Avots: ME I, 355


burzma

bur̃zma [Roop, AP., bur̂zma Mar., Bächhof, bur̂zma 2 Ruj., Salisb., Selg., Wandsen, Grünwald], das Gedränge, Gewühl, der Tumult (= burza): ļaužu burzma. es biju izgājis nuo pilsētas turokšņa un burzmas Vēr. II, 1070. dzīve vienā nemierā un burzmā A. XI, 268.

Avots: ME I, 356


čabināt

čabinât, fact., rascheln od. rauschen machen; auch intr.,

1) = čabêt, rascheln, rauschen:
lietus čabina pa birušām lapām. vējiņš lapās čabina klusi. gana tu čabināji ar tām kārklu vīzītēm;

2) schwatzen:
tâ čabina dē̦lu māte ar tuo meitu māmuliņu BW. 23647 var.; kuo tu tur čabini? Kand., Sassm. Refl.: - tiês,

1) rascheln, rasseln:
virs salmu jumta čabinās lietus Stari III, 224;

2) schwatzen:
kuo nu čabinies LP. I, 75.

Avots: ME I, 399


čabt

[čābt Fest., aufgehen, gären: maize (mīkla) muldā sāk čābt.]

Avots: ME I, 407


čaumala

čàumala

1) die Schale
[čaumuls St., čaumalis Glück Das hohe Lied IV, 3], gew. die harte: uolu, riekstu, vēžu č.; selten auzu čaumalas Peb. n. U., gew. čaulas. Sprw.: vēl jau tev čaumala pakausī. izmucis kâ vēzis nuo čaumalas; [aus čaulmala? zu -mala vgl. li. skarmalaĩ "Lumpen" neben skarà "ein Lappen". Doch vgl. auch čum 2 und čumala];

2) ein langsam arbeitender, säumiger Mensch
Kav.

Avots: ME I, 406


čavāt

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407


čegums

če̦gums,

1) "das Ende des Firsfes an einem Strohdach"
AP.;

2) (s. unter če̦ga): das Haar in der Mitte des Kopfes
N.-Peb.: tev č. nav kārtībā;

3) "die Stelle, wo der Hals (Nacken) aufhört und das Rückgrat beginnt
AP.: pirtī saka peŗuoties: "uzper nu man vēl pa če̦gumul"

Avots: EH I, 288


cēlības

cêlības: rumules un cēlības (das Emporheben) tev jāaizmaksā P. W. Šis ar mani tiesāties? 11.

Avots: EH I, 267


čems

če̦ms Bers., če̦muls U., = če̦murs.

Avots: ME I, 409


čemurs

če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. 2 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409


cermauksis

ce̦rmauksis, [ce̦r̃maũksis Budberg], ce̦rmuoksis RKr. VIII, 86, [Widdrisch, Rosenbeck], cê̦rmulis 2 Dond., ein Wiesel, Helmerin; [vgl. se̦r̂mulis dass. und zum Wechsel s -: c - z. B. cē̦rmauksis eben sē̦rmauksis "Eberesche"].

Avots: ME I, 375


čiekstene

III čiekstene "?": ar de̦gunu tē̦va raudu, ar acīm - māmuliņas; jau tā sava mīļa drauga ar visām čiekstenēm BW. 26743, 1.

Avots: EH I, 293


ciems

cìems (li. kiẽmas), dial. ciema BW. 6699, 10439,

1) das Gesinde, Bauernhaus
Manz.: Andŗa tē̦vs ne˙kad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema Aps. J.;

2) das Dorf: Fremdling, Freund, besond. im Vok. als freundliche Anrede; ciema sluota, einer, der das ganze Dorf, die ganze Nachbarschaft mit Besuchen überläuft, ein Alltagsgast L., St., U. kukaiņu ciems, Gottesacker; iet kukaiņu ciemā, sterben Naud., Jaņš.;

3) (im Lok. u. im. Pl.) der Besuch:
ciemā iet [vgl. schweiz. ze dorf ("zu Besuch") gân], aicināt. neteic mani, māmulīte, pa ciemiem staigādama BW. 6879. labāk iet pie rada ciemā nekā strādāt. man atlika laika ciemiem;

4) ciemā iet, ein Spiel
Etn. III, 12;

5) ciema ēdiens, ciema pīrāgs (kukulis), die Gastspeise:
ciema ēdiens līdz mājas vārtiem Heniņ. [Weiterhin zu kaĩmiņš, li. kàimas, kàima, apr. caymis Konsonanten ihr vor altem o verloren haben, könnte dies balt. Wort nebst got. haims "Dorf" mit la. quiēs "Ruhe" usw. verwandt sein; vgl. Fick Wrtb. I 4, 29, Stokes Wrtb. 65, Zupitza Germ. Gutt. 49, Leumann Wrtb. 102, Uhlenbeck got. Wrtb. 69 f., Trautmann Wrtb. 112 f. Būga Ksn. I, 229. Doch kann dies Baltische Wort aus dem Germanischen entlehnt sein, s. Boisacq Dict. 544, Feist Wrtb. 2 172 und Hirt PBrB. XXIII, 347.]

Kļūdu labojums:
savienuojums "ciema pīrāgs (kukulis)"jāpārceļ uz 5. nozīmes daļā (die Verbindung"ciema pīrāgs (kukulis)"gehört zur Bed. 5.

Avots: ME I, 394


ciemuļa

cìemuļa,

1) = ciemaļa 1: ciemā gāja ciemuliņa BW. 18974 var.;

2) Name einer Kuh, die von einem anderen Hof gekauft od. hergeführt ist
(mit ìe 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 277


ciesis

cìesis 2 Borchow, Lubn. ("lolium temulentum"), Warkl., ein Unkraut im Flachsfelde; Plur. cìeši 2 ein Unkraut Meiran; = ciesas Wessen.

Avots: EH I, 278


ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395


cieti

ciêti [li. kietaĩ], dial. ciê, Adv. von ciêts,

1) hart, fst, streng, sorgfältig, ausdrücklich:
cieti saspiest, [vārīt Wid.], aizmigties, glabāt, sargāt, nuoteikt, pavēlēt. turies cieti, māmuliņa! cieti apcirpta galva Rīg. Av.;

2) als Präd., fest, zu, nicht fungierend:
visiem bij balsis cieti. durvis bija cieti. ja tāds laiks pastāv, tad upe būs drīz cieti, wird zugefroren sein. pļavas vēl bij cieti, auf den Wiesen konnte man noch nicht weiden;

3) = aiz -, sa -, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
ausis, acis krīt cieti. miedzies tik cieti! LP. III, 93. cieti ņemt = saņemt, gefangen nehmen; [ģērbties cieti, sich ankleiden; kurini krāsni cie[ti] Wolm., heize den Ofen an; taisi durvis ciet! Wolm., mach die Tür zu; jūgt cieti, anspannen;

4) sehr].

Avots: ME I, 396


ciets

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396


cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: muliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380


čimurs

čimurs,

1) der Hümpel, Mooshügel
[Schujen, Druw.]: pļava pilna čimuru Druw. n. Etn. III, 33; [vgl. cimulis;

2) eine Traube, ein Büschel
Praulen].

Avots: ME I, 413


cirmis

[cirmis Wid., auch in Livl. gehört], cirmenis, [cìrme̦ns C., cirmene Selb.], cirmiņš, [cìrminis Nerft, Michalowo], cìrmulis 2 Adsel, Demin. cirmenītis, cirmentiņš,

1) der Wurm, die Made, die Milbe:
ei, sarkanais ābuoliņ, cirmen(i)s tavu sakni grauza BW. 12285;

2) die Raupe:
nuo uoliņas attīstās cirmentiņš Konv. 27;

3) tranu cirmiņi, Drohnenbrut.
[Nebst li. kirmuõ od. kir̃minas "червь" zu cḕrme.]

Kļūdu labojums:
Konv. 27 = ("ābuolu smecernieks") Konv. 2 27

Avots: ME I, 386


cirmitains

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains 2 Lis., cìrmulains 2 Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386


ciši

ciši ("seltener als ciši") Borchow, Lubn. "lolium temulentum".

Avots: EH I, 275



darboties

dar̂buôtiês (li. darbúotis), sich beschäftigen, wirken, sich etwas zu tun machen, vielfach mit dem Begriff des Unnützen: ve̦cais mācītājs darbuojas šinī draudzē. meita pie luoga darbuojas. tas lūdz tē̦vu, māmulīti, tas par velti darbuojas. bē̦rns darbuojas ar paijiņām.

Avots: ME I, 439


darināt

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


degums

de̦gums,

1) die vollendete Handlung des Brennens:
gan pazinu pūriņā gar,a skala de̦gumiņu BW. 7597. de̦guma brūces od. vātis, Brandwunden; de̦guma smaka, Brandgeruch;

2) ein ausgebrannter Wald, die Rodung:
tuo sēj tāli de̦gumā BW. 12318. In Mar. bedeutet de̦gums n. RKr. XV, 112 eine niedrige Stelle in der Wiese (vgl. degsnis);

3) de̦guma zāle, lysimachia nummularia Kronw.

Avots: ME I, 452


diendusa

dìendusa: apgulās māmuliņa visu mūžu diendusā (den Todesschlaf) BW. 4455, 1.

Avots: EH I, 327


dižvalodas

dižvaluodas muliņa, das gesprächige, beredte Mütterchen VL.; dižvaluodis, f. -de, der, die Gesprächige, Beredte.

Avots: ME I, 476


domāt

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533


domātniece

duõmâtniece, die Fürsorgerin, Epith. der Mutter im VL.: duomātniece, gādātniece mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 533


drošs

drùošs, druoss (li. drą̄sùs).

1) mutig, dreist:
druoša sirds, druošs prāts, der Mut: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu. esi druošs, mans bē̦rns! fürchte dich nicht;

2) zuverlässig, sicher, gesichert, ausser Gefahr:
viņš nuoglabājis naudu druošā vietā. zirgi e̦suot nuo zagļiem druoši LP. VII, 316. [Zu drìstêt. li. drę̄sù "wage".]

Avots: ME I, 508


drudžot

drudžuôt ,* intr., fiebern: Jānītis drudžuo un muld karsuonī Kaln. Uo. 45.

Avots: ME I, 503


dumpnis

[I dumpnis "tumultus" Elger Dict. 476; zu dumpis I.]

Avots: ME I, 515



dzīdināt

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556


dziedājums

dziêdājums, die vollendete Handlung des Singens, das Gesungene, der Gesang: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta dziedājumu! pirmais, uotrais dz., der erste, zweite Gesang.

Avots: ME I, 561


dzirdināt

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553


elknuši

e̦lknuši, die Schlüsselblume (primula officinalis) Konv. 2 986, RKr. II, 76, St. [Formell vielleicht identisch mit elkšnuši L. "eine Art Pilze".]

Avots: ME I, 567


ēmoties

[ẽ̦muôtiês Nigr., sich wie ein ē̦mulis benehmen; in Bers. sei è̦muoties 2 (vielleicht aus ẽ̦rmuoties) gleichbed. mit ķē̦muoties.]

Avots: ME I, 574


ērkulis

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575


gādātniece

gãdâtniẽce, die Fürsorgerig, die an alles zur rechten Zeit denkt und für alles sorgt: gādāniece... mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 615


gaidelīte

gàidelĩte: gaĩdelîte Gr:-Würzau, primula officinalis. Vgl. gaîlene 2, gaîlis und li. gaidỹs.

Avots: EH I, 376


gaidelīte

gàidelīte [Serben], primula farinosa Kav.

Avots: ME I, 583


gaigala

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala 2 Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals 2 [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. 2 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 1 zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584


gaiļbikses

gaîļbikses, gaîļa biksītes, Frühlingsprimel, Schlüsselblumen (primula officinalis): saulguožuos jau ziedēja gaiļbikses A. XVI, 324.

Avots: ME I, 585


gailene

gailene,

1) gaîlene Wolm., C., Serbigal, gaĩlene Kand., Dobl., [Līn., gaîline Preili, Nerft], Pfefferling, Gelbling (cantharellus cibarius)
RKr. II, 69;

2) [gaîlene C., Jürgensb., Schujen], Schlüsselblume (primula officinalis)
RKr. II, 76. [Nach gaiļbikses zu urteilen, wenigstens in der Bed. 2 zu gaîlis "der Hahn".]

Avots: ME I, 584


gaiļupiesis

gaîļupiêsis, auch gaîļapiêsis, gaiļapiete RKr. XII, 8,

1) Feld - Rittersporn (delphinium consolida)
RKr. II, 70;

2) Schlüsselblume (primula officinalis)
Dond., Hasenp., RKr. III, 72.

Avots: ME I, 585


galdiņa

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


ganījums

ganījums, die vollbrachte Hütung: māte deva vilnainĩti par aitiņu ganĩjumu. bruokastiņa, māmuliņa, par šā rīta ganījumu! BW. 971.

Kļūdu labojums:
971 = 972, 2

Avots: ME I, 600


garvalode

gaŗvaluôde, die Schwätzerin, Faslerin: tautu meita gaŗvaluode, runāt vien sarunāja BW. 665; 2686. gaŗvaluodu (Gen. pl.) muliņa 15651.

Kļūdu labojums:
Gen. pl. = Gen. Pl., nicht von gaŗvaluode

Avots: ME I, 608


gaudulis

gàudulis C., [PS., Trik., gaũdulis Salis], fem. - le, [li. gaudulė˜, род насѣкомаго],

1) ein Klagender, Wehmütiger:
kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076. kam tu mani, māmulīte, gaudulīti audzināji? BW. 339;

[2) ein zu Beklagender
U.].

Avots: ME I, 610


gāzīt

gâzît, - ĩju, freqn. von gāzt, tr., wacken machen, kippen: atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama BW. 18624. biķerītes gāzīdami BW. 32353, 4. Refl. - tiês [Kl.], wackeln, wanken: viņš sāka gāzīties un krita gar zemi Kaudz. M.

Avots: ME I, 619, 620


ģeimurot

ģèimuruôt 2 , intr., taumeln Bers.: viņš jau bija tādā stāvuoklī, ka nebija vairs tālu nuo ģeimuruošanas un muldēšanas A. XII, 728. Vgl. ķeimuruot, meimuruot.

Avots: ME I, 695


ģelda

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695


glābt

glâbt, - bju, - bu (li. glóbti "umarmen" ), tr., retten, schützen: ik˙viens glāba savu dzīvību. glāb guodiņu BW. 14369,9. galvu tā, nuo aukstuma glābdama, bija cieši ietinuse lakatā JR. IV, 45. ruozi glābt, die Rose (Krankheit) heilen Etn. IV, 110. Refl. - tiês,

1) sih retten, bergen, flüchten, Zuflucht finden, sich erwehren:
es nezinu, kur glābties. luopi, nevarē̦dami ne˙kur glābties LP. VII, 1166. nu tā mūsu māmuliņa ne šķirbā neglābsies BW. 21746, 1. līdz gājis mežā, medījumu, ka ne glābties LP. V, 138. nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. bē̦rns raud, ka ne˙maz glābties LP. VII, 443. ve̦lns ielīdis uozuola duobumā, nuo lietus glābdamies LP. IV, 163. nevarējuši nuo viņa glābties LP. VI, 13;

2) sich retten, sich behelfen:
lai glābjas, kas var. glābies, pādīte, ar linu ziedu BW. 1823. [Zu glabât und glêbt (s. dies); entweder mit altem ā, oder aber mit dem neuen ā (statt uo), das man in zâle u. a. findet, s. Le. Gr. 60.]

Avots: ME I, 623



grečēt

grečêt, -ēju, tr., grob spinnen : muliņa kaktā sēd, pakuliņas grečēdama BW. 7001.

Avots: ME I, 646


gremot

gre̦muôt: verwandt mit li. gramulioti "kaven" bei Gerullis Sen. liet. skaitymai I, 284.

Avots: EH I, 403


griebt

griêbt 2 Frauenb., -bju, -bu, = grebt 1: kad muldu taisa, tad pārcē̦rt kluci uz pusi un griebj.

Avots: EH I, 407


grūtredzēt

grũtredzêt, -u, -ẽju, Schweres sehen, erleben: tad, meitiņa, grūtredzēsi, kad sēdēsi Māŗas krē̦slu BW. 1229. mulīte grūtredzēja 1606. darbuos gāju, grūtredzēju 31652; 26804. [Im ersten Teil steckt ein neutraler acc. s. von grũts.]

Avots: ME I, 669


gudāt

gudât, -ãju, jammern, singen: pametu savu māmuliņu kâ gulbīti gudājuot BW. 23266, 2. Zu gàust.

Avots: ME I, 674


gumbs

gum̃bs, die Bucht: trumulim dibe̦nā iesists gumbs Gr. -Sess. [Vgl. gumba III.]

Avots: ME I, 680


gumt

gùmt [N. -Peb. gùmt 2 Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 45 f.]

Avots: ME I, 681


gurkstēt

gur̃kstêt Ahs., -u, -ẽju, Drsth., [Dunika], Dond., [gur̂kstêt Lis., Jürg. u. a., gùkstêt 2 Kl.], gur̂kšķêt Gr. -Sess., Druw., gur̂kšêt [Lis.],

1) knistern:
mīksts sniegs spiežuot gurkst od. gurkš(ķ). lini gurkst, kad tuos iztīrītus spiež kuopā. nuomazgājies tik balts, ka gur̂kst 2 vien [Stenden], Kand.;

2) zischen:
ūdens izšļakst gurkšē̦dams Vēr. II, 1166;

3) kollern, knurren:
vē̦de̦rs saka nepatīkami gurkstēt (in Kand.: vē̦de̦rs kurksi) Vēr. II, 854;

4) quarren:
peldēja putni, uomulīgi gurkstē̦dami Skalbe. Vgl. gurdzêt und kurkstêt.

Avots: ME I, 683, 684


ie

ie- (verbal gewöhnlich ìe -, nominal auch iẽ -), untrennbares Präfix,

A) in verbalen Zusammensetzung, ein -, hinein -, herein -,

1) rein lokal: ieiet tur iekšā LP. VI, 735 "geht dort hinein."
(Auf der lokalen Bedeutung beruhen auch Verben wie ieteikt, einraunen, anpreisen; iegaumēt, begreifen; iemigt, einschlafen n. a.);

2) in der Bedeutung des Beginnens:
ielaist mucu, ein Fass anzapfen; iegriezt maizi, Brot anschneiden;

3) das Geraten in eine Stimmung od. in einen Zustand bezeichnend, z. B.:
iesirgt, krank werden; slimība ieilgst, die Krankheit wurzelt sich ein; ieskābt, anfangen sauer zu werden;

4) eine zeitliche oder quantitative Einschränkung der Handlung bezeichnend:
viss mežs iešņācies LP. VII, 1, 27, der ganze Wald habe (für eine kurze Zeit) zu brausen angefangen; ierūkties, etwas donnern;

5) zur Perfektivierung des Verbaldegriffs: iemācīties, erlernen;

B) in nominalen Zusammensetzungen:

1) Verbindungen der Präposition mit der regierten Kasusform: ieruocis, Werkzeug; ienāši, die Kruppe (Pferdekrankheit);

2) attributiv: ieleja, Tal;
iemulda, muldenförmige Vertiefung;

3) einschränkend:
iekrēsliņā Treiland Nar. p. No 436, in (nicht voller) Dämmerung; ieskābs, säuerlich u. a. [In der letztern Bedeutung gebraucht MSil. - auch vor Verben - iẽ -, z. B. iẽlietāt "dann und wann (ein neues Werkzeug) gebrauchen" (neben iêlietāt 2 "benutzend brauchbar machen"); iẽlabêt "eine Tendenz zum Gutwerden zeigen" (neben iêlabêt 2 "gut werden"); iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt "ein wenig verschimmeln" (neben iêduzêt 2 "verschimmeln (perfektiv)". Auch in Dunik komme vor Verben auch iẽ - vor. - Zu apr. en, li. į̃, germ. in, gr. ἐν "in" u. a.; vgl. Le. Gr. 503 f.]

Avots: ME II, 1


ieaut

ìeàut, (einem anderen etwas) anziehen: muliņa ieāva mani jaunajās kurpēs Kleinb. St. 41, zog mir die neuen Schuhe an.

Avots: ME II, 2


ieblīšķēt

ìeblìšķêt 2 Saikava, ieblišķinât 2 ebenda, Larm verursachend hineinfallen, -gehen, -fahren: šie rumulē̦damies ieblīšķēja mārkā. Anne ieblīšķināja ustubā ar kuoka stupelēm.

Avots: EH I, 504


iedobums

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. 2 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12


iejava

iejava Niedr - Kurl., was man zum Einsäuern des Brotes zumengt: abrai, kur pat˙laban iejava iejauta LP. V, 366. iejaviņa muldiņā BW. 21022. zāļu iejava, electuarium Preip. 21.

Avots: ME II, 22


iemaucīt

ìemâcît, tr., lehrend etw. beibringen: lāci diet iemācīju BW. 665. iemāci mani, māmulīte, visādā darbiņā 6674. Refl. - tiês, erlernen: acīm vien amatu neiemācīsies.

Avots: ME II, 43


iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81


ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704


iraid

iraîd 2 Kand., [iraida Glück Matth. 6, 34], irâd 2 O. -Bartau, Kalleten, iraîdâs 2 Kand., iraîdan 2 Biel. II, 130, iraîdanâs 2 Kand., Selg., iraîdinâs U., iraîn 2 Sessau, iraînâs Würzau, Sessau, Dalbingen, = ir, ist: iraid labi navaid labi, kad man divas māmuliņas BW. 23638.

Avots: ME I, 708


izaust

izaûst [li. išáusti], tr., aus etw. weben, fertig weben: izaud man, māmuliņa, baltu puķu villainīti BW. 7428. [Refl. -tiês, zur Genüge weben.]

Avots: ME I, 713


izčāpt

izčâpt, intr., ausgären: ķērne bija labi izčāpusi, tāpēc sviests tik labi izdevies Selb. maize izčāpusi [Schujen], Bers., Fest., [Lös.]. mīkla muldā izčāpusi līdz malām Druw. [rudzu zeme izčāpusi pavasarī Praulen (="pēc atkusuma kļuvusi irde̦nāka un sacē̦lusies").]

Avots: ME I, 723


izdomnieks

izduõmniẽks, f. - niẽce, dial. izduomnīca, der (die) Sinnende, Erfindende, ein Klügling, Schauberger: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 730


izdzīve

izdzîve, leichtes, genussvolles Leben, [vaļīga, uomulīga dzīve sabiedrībā vai viesībās Fest., Stelp.]: man bij it branga izdzīve LP. VI, 146. tur vaļīga izdzīve Vēr. I, 764. cik tur laba izdzīve! LP. VI, 453. plaša (Egl.), zaļa izdzīve Kaudz. M.

Avots: ME I, 733


izgādniece

izgãdniece, dial. izgādnīca, eine, die an alles denkt uend für alles sorgt: izduomnīca, izgādnīca mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME I, 737


izgaidīt

izgàidît, tr., lange erwarten: steidzies, meitu māmuliņa! es nevaru izgaidīt BW. 16895. Gew. refl. - tiês, lange Zeit vergeblich warten: brāļa vien izgaiduos velti IV, 154. velti izgaidījusēs uz preciniekiem Aps. tē̦vs izgaidās vienu mēnesi, uotru LP. V, 265.

Avots: ME I, 735


izgaist

izgàist (li. išgaĩšti), [bei Wid. dafür auch izgaisuôt], dahigschwinden, vergehen, verloren gehen: man izgaisa māmuliņa BW. 4993; atslēdziņa 910; raiba guovs 28921, 1. prieks izgaist kâ rīta rasa Aps. Jāņam izgaisa smagas bē̦das Dok. A. sapnis izgaist Vēr. I, 1313. visa māja izgaist Neik.

Avots: ME I, 735, 736


izgrubināt

izgrubinât, ‡

3) auskratzen:
i. ar kašekli muldu Iw.

Avots: EH I, 450


izkasis

izkasis Laud., izkasnis Bers., Lasd., Fest., ein aus dem ausgeschabten Rest des Teiges gebackenes Brot: izkasnītis - maizes kukulītis nuo abras izkasām Etn. IV, 34. saimniecei jāduod vilkam muldas izkasnis LP. VI, 293. [Kreuzb.].

Avots: ME I, 748


izkaunēt

izkàunêt, tr., beschämen, beschimpfen: pārve̦d tādu spigacīti, izkaun [ob nicht zu izkaût?] manu māmulīti BW. 21739. [aus Schrunden]. uz ceļiem, ne citādi par tādu manu izkaunēšanu Blaum.

Kļūdu labojums:
pārve̦d = pārved[u]
ob nicht zu izkaût? = wohl zu izkaût

Avots: ME I, 749


izklīvēties

izklìvêtiês, Lub., sich ausputzen, sich aufdonnern: viņa le̦pni izklīvējusies Dünsb. tie ļāvās nuo tādas izklīverēšanās knīpas apmulsināties Alm.

Avots: ME I, 753


izkulstīt

izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.

Avots: ME I, 756


izlietāt

izlìetât, izlìetuôt, tr.,

1) benutzen:
zemes gabaliņu būdnieki izlietuo par sakņu dārzu Asp. atrastuo naudu bez bē̦dām varējusi izlietuot LP. VI, 225;

2) ausnutzen, vertun, verschachern:
kur tad tavs nucis? tu tuo gan esi izlietājis Mag. XIII, 3, 51. nemirsti, mana māmuliņa, kamē̦r mani izlietā (= izprecē) BW. 8738.

Avots: ME I, 765


izpausīties

izpaũsîtiês Ramkau, anschwellen: maize (mīkla) rūgdama izpausās, pierūgst pilna mulda; izpausās arī svaiga gaļa virdama un kluči virdami ebenda. izpausījies "labi izrūdzis, izcēlies" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 618. Nebst paustiês "sich schmücken; lielīties" und izpaustiês zur Wurzel von pusks.

Avots: EH I, 470


izpurināt

izpurinât (li. išpùrinti), tr., ausschütteln (Staub aus den Kleidern): izpurini, māmulīte, man se̦dzamu villainīti BW. 17033, 1. pacel kāju, kumeliņ, izpurini ce̦kuliņu 13983. drānas bij izpurinātas Laps. (Refl. - tiês, sich ausschütteln.]

Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033

Avots: ME I, 786


izreizināt

izreizinât, tr., multiplizieren: divus skaitļus Stari II, 950.

Avots: ME I, 791


izrumelēties

izrumelêties, mul%C3%AAti%C3%AAs">izrumulêtiês,

1) sich zur Genüge mit Wasser begiessen
(s. rumelēt): vai jau meža sargim tik ātri ar Annu izrumelējušies JU.;

2) sich zur Genüge im Kot wälzen:
daža cūka izrumelējusies A. XVI, 499.

Avots: ME I, 793


izsirt

izsirt Bers., izsiŗuot, tr., durchstreifen (von marodierenden Kriegsleuten, von Abenteurern, od. von Bettlern): edz, kur stalti kaŗa vīri, mani balti bāleliņi; izsiruši (Var.: izsīruši) tautu zemi, atve̦d tautu zeltenīti BW. 18628. atbrauc mana māmuliņa, kamaniņas gāzīdama; izsīrusi svešu zemi, atve̦d jaunu malējiņu 18624.

Avots: ME I, 797


izskaistināt

izskaĩstinât,* verschönern: nav ne˙kāds izskaistināšanas līudzeklis kâ dāmai lūpu zīmulis Daugava 1936, S. 74.

Avots: EH I, 479


izteikt

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. 2 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816


iztikt

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818


izzīmēt

izzìmêt, tr.,

1) aufzeichnen:
pēdējuos sīkumus MWM. XI, 162;

2) zeichnend verbrauchen:
muli.

Avots: ME I, 832


jel

jel, jele,

1) doch;
zur Verstärkung

a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!

b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;

c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;

d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;

2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;

3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]

Avots: ME II, 109


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125



jūrmala

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122


kāja

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. 2 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188


kajaks

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137


kalaša

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140


kam

kam [li. kám], Dat. von kas,

1) wem:
kam tu tuo iedevi? kam ļaužu? so fragt man nach der Zugehörigkeit, zu welchem Gebiete gehörig?

2) wozu, warum:
uozuoliņ, ze̦mzarīti, kam tu augi lejiņā? BW. 2791. kam mani rātin rāja, kam nejēmu līgaviņas 13873;

3) wenn doch
(in Livl.), als Wunschpartikel, mit dem Part. Praet.: kam (Var.: kaut) pirmāk zinājusi, nuo kurienes tautas jās! BW. 14095, 2. kam laimiņa tāda sieva, kāda mana māmuliņa 1205;

4) konzessiv, konditional: es ļaudīm nesariebtu, kam (wenn auch)
ik˙dienas raudājusi 618. dziedāt vien es dziedātu, kam (Var.: ja, kad) man uotrs palīdzējis 296, 2.

Avots: ME II, 147, 148


kami

kami: = kama I Nautrēni n. Latv. Saule 1924, S. 168 (hier nur aus Hafer und Gerste), Seyershof: es samalu ve̦se̦lu pūru kamus Seyershof; eine Fastenspeise, bestehend aus nach dem unter kama I angegebenen Rezept zubereitetem Hafermehl, das in Salzwasser eingerührt wird Bērzgale, Liepna; in Kugeln geballte zerstossene Erbsen - auch Auermünde, Mar.; eine Speise aus gestossenem Hanf und gekochten Erbsen Golg.; Erbsenbrei Lesten n. FBR. XV, 31; rāceņu k., Kartoffelbrei Siuxt: pie rāceņu kamiem lēja pienu klāt, lai tie vilce̦ni, mīksti; zirņu k., zerstossene Erbsen Siuxt: zirņu kamus vēla kamuoltiņuos, lika muldiņās uz galda, lai ē̦d.

Avots: EH I, 582


kamols

kamuõls PS., C., [Jürg., kamuôls Arrasch, Trik., Wolm., kamuols Lis., N. - Peb., Bers., Ruj., Selg., Dunika, kamuôlis Kl., kamuôlis 2 Līn., Gr. - Essern, kamuolis Fest., Lautb., Dond., Wandsen], kamuõlis (kamuolỹs),

1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;

2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]

Avots: ME II, 153


kapānīca

kapānĩca, eine Art Mulde, ein Hackbrett Illuxt. [Direktor durch kapõnyčia "Hackbrett" vermittelt wohl aus dem Slavischen; vgl. etwa klr. копаница "Hacke".]

Avots: ME II, 157


kāpšeļi

kāpšeļi "?": mieluos mani māmulīte pūru maizi, kāpšeļiem [?] BW. 28401 (aus Gr.-Essern).

Avots: EH I, 601


karināt

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. 2 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 1 u. a.]

Avots: ME II, 161, 162


karote

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166


kaunīgs

kàunîgs,

1) schamhaft, verschämt, züchtig:
lai man pādīte kaunīga auga BW. 1554. muļķītis kaunīgi atteic LP. IV, 57;

2) blöde, schüchtern:
man kaunīga māmulīte, nedrīkst bildināt BW. 13815. kas kaunīgam kuo duos? kaunīgs latvietis, ein seine Nationalität verleugnender Lette Kronw. kaunīgas latvietes Aus.

Avots: ME II, 176



ķēpt

II ķēpt: auch Wessen; "plūst" (mit ê ) Erlaa: maize (=mīkla) ķē̦pst par muldu pāri.

Avots: EH I, 699


ķikala

ķikala, ķikalīte, verächtl. Bezeichnung einer weiblichen Person: nu sāka ķikala [?] priecāties, re̦dz manu bāliņu kâ gaigaliņu BW. 18930. neduomā ..., ka es tāda ķikalīte (Var.: lūze, ze̦muliņa, sīkalīte) 21780, 2 var.

Avots: EH I, 701



ķirmelis

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. 2 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384


klampāt

klam̃pât, [klàmpât 2 Warkl.] od. klampuôt (li. klampóti od. klampúoti " fortgesetzt gehen"), schwerfällig gehen: klimpu klampu zaķīt[i]s lēca nuo apluoka uz apluoku; tâ klampuoja dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9, Smilt. [Vgl. klambât, klempt II und li. klim̃pti " mit Füssen einsinken."]

Avots: ME II, 212


klēpis

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224


klingāt

kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618


klipināt

III klipinât,

1) blinzeln,
līpinât 4 AP.: zē̦ns stāv kā apmulsis saules gaismā un klipina acis;

2) = knibinât Warkh.: k. nagus.

Avots: EH I, 619


klusināt

klusinât, fakt. zu klusêt, still machen, zum Schweigen bringen, besänftigen, beruhigen: Baišleja bijuse vārds, ar kuo mātes klusinājušas savus brēcējus bē̦rnus Etn. II, 76. mana balta māmuliņa, kâ es tevi klusināšu BW. 3207. bē̦das remdēt un klusināt Subst. klusinãjums, die bereits beendigte Tätigkeit des Stillens, Besänftigens: pateikties par bē̦rna klusinājumu, danken, dass das Kind beruhigt worden ist; klusinâšana, das Beruhigen, klusinâtãjs, wer beruhigt.

Avots: ME II, 237


kniepe

kniẽpe,

1) auch kniẽpis, die Stecknadel:
divi šaujas kniepju bēru, trešuo smalku adatiņu BW. 24840 var. kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm 17005, 1. nav jau kniepis, nepazudīs vis R. Sk. II, 129;

2) Doppelknöpfchen z. B. an Hemdärmeln
Biel. n. U.;

3) die Taille
Spiess n. U. [Gleich knēpe (s. dies) wohl aus dem Niederdeutschen.]

Avots: ME II, 249


kniepēt

kniẽpêt, - ẽju, mit Stecknadeln befestigen; zusammenknöpfen: kniepē mani, māmuliņa, ar sudraba kniepītēm BW. 17005, 1.

Avots: ME II, 249


knopēt

knuõpêt, - ẽju,

1) knöpfen
[aus mnd. knopen dass.]: knuopē mani, māmuliņa, sīkajām knuopītēm, lai es augu tieva, gaŗa BW. 5348, 5;

2) (den Weg) zurücklegen (?):
es panācu tautu meitu, kājām ceļu knuopējuot [Var.: klapējam]; sēd pie manis, tautu meita! knuopēs [Var.: klapēs] mans kumeliņš BW. 11155. Refl. - tiês, sich knöpfen.

Avots: ME II, 251


krimelde

krimelde L., St., krimele [Dond., mulde">krimulde U.], mul%CB%86da">krimulˆda [Wolm.], Mar. n. RKr. XV, 120, krimaldiņa, krimaldiņš, krimilda [PS., krimilde Wid.], krimildinš, krimilzĩtis,[krimiezis Naud.], eine Art Pilze (clitocybe fragrans od. camarophyllus virgineus) RKr. II, 65: velies, mana vadmaliņa, krimaldiņa (Var.: krimilzīša, krimildiņas 7498) biezumā BW. 7497. [Nebst kremeles und (?) krembles (s. dies) als harte Pilze wohl zu le. kremîgs, krama, kramt.]

Avots: ME II, 279


krustiem

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289




kudums

[III kudums "?": nu tavu kudumu ēdīs MSil., jetzt wird es dir schlimm gehen (sage man drohend), izņemt kudumünuoslē̦pumu jeb spē̦ku kam izvilt" Tuckum; "kudums Lutriņuos apzīmē kādas parādības galve̦nuo saturu, runājuot par tuo ar uomulības nuokrāsu; kāršu spēlē pārcēlējs var izjaukt dalītāja nuoduomus, izceļuot vai izjaucuot kudumu (trumpja nuovietuojumu)."]

Avots: ME II, 299


ķulkot

ķulkuôt, intr., in kleinem Trab laufen, trotten: ķulka, ķulka zaķītis lēca nuo apara aparā, tâ ķulkuoja (Var.: ķilkuoja) dē̦la māte uz tuo meitu māmuliņu BW. 23568, 9 var.

Avots: ME II, 391


kumt

[I kùmt Jürg., C., kumstu, kumu Warkl., Welonen, krumm, buckelig werden; vgl. auch sakumis, atkumis. Nebst atkumu und uzkumu zu kums II, kumurs, kumuoss, kumulêtiês, kumulis II, li. apsikumuoti "ubrać się grubo", la. cumulus "Haufen", vgl. Būga Изв. XVII, l, 32.]

Avots: ME II, 313


kumuļot

[I kumuļuôt, sich mit Wolken beziehen: debess sāk kumuļuot Lub., Fest., Stelp. - Vgl. li. kumuliotis "otulać się."1

Avots: ME II, 313


kupučot

kupučuôt, intr., gähren, aufgehen: kuo tai rūga, kupučuoja (iejaviņš)? dzīvi rudzi muldiņā BW. 12985, Stomersee, Mar. [Zu kupt.]

Avots: ME II, 319, 320


kurmols

kùrmuols, Waldbienennest, meža bišu šūnu kuopa Salisb. Zu kurmulis

I.

Avots: ME II, 324


kurmucis

I kurmucis, ein lebendiges, verkommenes, krüppliges, vor Kälte od. Krankheit zusammengezogenes Wesen ; vgl. kurmulis

II.

Avots: ME II, 324


kurmuļot

kurmuļuôt, mul%C3%AAt">kurmulêt, sich langsam bewegen, tändeln: viņas kāja sāka kurmuļuot pa lāčādu A. XII, 103. Refl. -tiês, trödeln, sich langsam bewegen, zappeln: viņš kurmuļuojas vairāk tikai pa māju Saul. bet bēris tikai kurmuļuojās Saul.

Avots: ME II, 324


kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328


labs

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398


laipns

laĩpns [Wolm., Lautb., Gr. - Essern, Dond., Wandsen, Selg., Bauske, N. - AP., C.], laìipns PS., [Trik., laîpns 2 Ruj.], leutselig, herablassend, freundlich, liebenswürdig: mātes laipnie vārdi gāja dē̦lam pie sirds. saules laipnie, siltie stari Treum. saules māmulitei laipni smaiduot LP. I, 175. Zu lipt "kleben" (s. dies) u. a., [s. Bezzenberger KSB. VIII, 367 und Bernker Wrtb. I, 712.]

Avots: ME II, 410


laist

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413


latevietis

‡ *latevietis, der Lette: čigāns mans tē̦vs bija, lateviete māmuliņa BW. 33529, 2 var.

Avots: EH I, 722


lecināt

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt;

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730


lēcis

I lēcis, die Nachtschwalbe (caprimulgus europaeus) Natur. XXXVII, 45.

Avots: ME II, 455


lēlis

lêlis [Kr.], Alt - Salis, Lub. [li. lėlis "Ziegenmelker"], lelis Nigr., Tals.,

1) [lêlis Arrasch, Bers., lêlis 2 Dond., Selg., Lautb., Ruj., lelis Wandsen, Nigr.], die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus); der Nachtrabe: lelis putns vārnas lielumā, pe̦lē̦ki me̦lnu spalvu. viņš skraida pa vakara krē̦slu un perekli netaisa, bet iedēj un izperē lieluos sūnekļuos kādā sausā bedrītē Tals. Sprw.: kâ lelis, kur uolu dēj, tur atstāj; lēlis [Nerft], die Fledermaus;

2) [lêlis 2 Dond., lêlis Domopol, Mērdzine], ein schlaffer, ungeschickter Mensch, der nichts sicher anfasst, noch hält, der Tölpel: tāds lēlis jau nuo darba ne˙kā nejē̦dz Bers., Laud. S. auch lêle. [Zur Bed. 1 vgl. li. lė´lė "caprimulgus" bei Būga KZ. LI, 127, slav. lelьkъ] "Ziegenmelker, Nachtrabe", klr. леляк "Fledermaus" (s. Berneker Wrtb. I, 700); s. auch Trautmann BB. XXX, 329. Zur Bed. 2 vgl. osorb. lělak "Lümmel".]

Avots: ME II, 459


lēpis

lêpis [auch Kr., PS.],

1) gew. vakara lēpis [li. lėpis dass., s. Būga РФВ. LXXI, 57], Nachtschwalbe, Nachtschatten, Hexe, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus);
vakara lêpis, die Fledermaus Burtn., [Kurl.];

2) der Taugenichts, Tölpel:
vai tu, lēpi, neiesi pruojām! MWM. VIII, 13;

[3) "nuosmurgājies, nevarīgs puika jeb bē̦rns, kas vēl rāpus iet" Morizberg].

Avots: ME II, 461


ļerpis

ļerpis,

1) die Nachtschwalbe, der Nachtschatten, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus)
Dickeln n. U., RKr. VIII, 88;

[2) "ein weinerliches Kind"
Morizberg; ein Schimpfwort Lis.; ļer̂pis 2 Salis, Arrasch, ein schwächlicher, schlaffer Mensch].

Avots: ME II, 538, 539


lēvs

lê̦vs Auleja, Bērzgale, Domopol, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Lubn., Pilda, Skaista, Warkl., Zvirgzdine, flach, seicht, untief: l. grāpis, gruozs, šķīvis, grāvis, mārks. lē̦va upe, bļuoda, kaŗuote, mulda, sile, kurpe. lē̦vi rati, krasti Bērzgale u. a. dažiem zirgiem ir stāvi nagi (tie ir labi), bet citiem, tie ir lē̦vi; kad sāk zirgu kaustīt, naglas nagu ē̦d, un tad nags paliek l. Auleja. l. (nicht steil) kalns Bērzgale, Gr.-Buschh.; flach und niedrig gelegen Kaltenbr.: lē̦vi lauki.

Avots: EH I, 739


līdzaša

līdzaša, līdzaška, līdzašņa, comm., auch m. līdzašķis, fem. līdzašnĩte, der Doppelgänger, das Ebenbild Dobl.: mātes meitas līdzašnītes pieviļ dē̦lu māmulīti; abas vienu daiļumiņu, abas vienu augumiņu VL. cilvē̦ki, kas atgadās vienādiem veidiem, tuop saukti par līdzašņiem [Zu einem nom. s. * līdzasnis?], līdzašķiem, savlīdžām Naud.

Avots: ME II, 479


līdzs

lĩdzs [li. lýgus], gleich, eben: nav vairs mana māmulīte, kas tās līdzas līdzinās (Var.: kas līdze̦nas līdzināja) BW. 4602. [viņa kājas bija vaŗam līdzas Glück Offenb. 1, 15. viņš dara manas kājas līdzas ēršķu mātēm II Sam. 22, 34.] Gew. jetzt dafür lĩdze̦ns resp. lĩdzîgs; vgl. lĩdzâs, lĩdzām und lĩdz.

Avots: ME II, 482


līgot

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484


lišķēt

lišķêt, - ẽju,

1) intr., schmeicheln:
viņš lišķēja tiesnesim. līšana un lišķēšana nebija viņa dabā Alm.;

2) falsch sein
U.; lišķē̦tas sāpes, simulierter Schmerz Purkalit.

Avots: ME II, 475


luca

luca: lucas ("?") kule (Var.: de̦sa mulda) mugurā BW. 20867, 1 var.

Avots: EH I, 759


ludzis

ludzis, f. -dze, eine unanständig geklei-dete, weichliche, kraftlose Person: ludzis (Sprēstiņā) apzīmē nepieklājīgi ģē̦rbušuos cilvē̦ku, bet tuomē̦r ietiepīgu [?]. ludze (Bruknā) - tāda sieviete, izguruse, izļudzējuse, ar nuošļukušām drēbēm: tā ir tāda ļudze (sic) nuo meitas - me̦lna jaka, lindraki nuosmullē̦ti, stērbele atplīsuse. tādu, kas strādā tik pa garu laiku, sauc"ludzis" Etn. I, 58.

Avots: ME II, 510


lūgt

lùgt, -dzu

1) bitten, flehen, beten:
nācu daudz lūgt, maz dabūt (scherzhaft). Die gebetene Person

a) im Akk.: lūdz, tautieti, mani mīļi! Ltd. 1242. kas Māriņu mīļi lūdza, tam Māriņa basa te̦k BW. 1098. lūgsim dievu, lasset uns beten;

b) im Gen.: stārastiņa dieva lūdza, ellē kājas karājās; kāda dieva tad tu lūdzi, kad tu kūli darbeniekus? BW. 31513;

c) im Dat. - nur in der Bedeutung bitten, nicht beten:
bāliņam (Var.: bāleliņu) mīļi lūdzu: sēj pie luoga kaņepītes! BW. 13402, 2. viņš lūdzis tādēļ dievam, lai tas viņam izņe̦muot kuņģi, er habe Gott gebeten; dagegen: viņš lūdzis dievu, er habe zu Gott gebetet JK. V, 64. Die erbetene Sache steht

a) im Gen.: viens lūdz ziemas, uotrs vasaras RKr. VII, 904, 2;

b) im Akk.: viens lūdz dienu, uotrs nakti Tr. III, 411. Mit dem Dat. der Pers. od. nuo mit d. Gen. u. dem Akk. od. Gen. der Sache:
dievam lūdzu veselību, Laimai labu arājiņu JK. II, 143. nabags lūdz saimniekam (od. nuo saimnieka) naktsmājas od. naktsmāju. Mit dem Dat. und Akk. der Pers.: āzītis man dievu lūdza, das Böcklein betete für mich zu Gott BW. 6942. Das Erbetene wird auch durch einen abhängigen Satz mit lai ausgedrückt, im VL. häufiger asyndetisch ohne dieses lai: [viņš lūdz, lai (od. ka) jūs viņam aizduotu (resp. gribē̦tu aizduot) pūru rudzu U.]. lūgšus lūdzu bāliņam, lai sēj agri kaņepītes BW. 13403, 9; in den vielen Varianten jedoch ohne lai: l. l. brālītim: sēj pie luoga kaņupītes! 10. Mit abhäng. Infinitiv: man bāliņš lūgtin lūdza nevīt apšu vainadziņu BW. 5837, 5;

2) bitten, einladen:
radus kāzās, krustībās, talkā; lūgti, nelūgti viesi, gebetene, ungebetene Gäste. kungus pie galda lūgt, die Herrschaften zu Tisch bitten. Refl. -tiês, flehen, dringend bitten: lūgties brīv, vai duod, vai neduod. Die Konstruktion ist dieselbe wie bei lūgt: bet mulķītis asarās lūdzies tē̦vu, lai laižuot jele viņu arī pasaulē LP. IV, 201. lūdzies mīļi, tautu dē̦ls, manas ve̦cas māmuliņas! BW. 14911, 3. tik˙pat dē̦lu māmiņai meiču mātes jālūdzas. lūdzies tam, lai parāduot ceļu LP. III, 86. lāču dīdītājs lūdzas nuo saimnieka naktsmājas JK. V, 36. Zur besonderen Hervorhebung der Intensivität der durch lūgt, lūgties ausgedrückten Handlung dienen die Adverbien mīļi, gauži, ļuoti, žē̦li, dze̦dri, sīvi, lūdzin, lūgšus, lūgtin: kas lūdz sīvi, kas lūdz dze̦dri, patapdama kājas aun BW. 1098. saimnieks žē̦li lūdz, lai... LP. IV, 154. ve̦lns nejauki lūdzies V. 151. [Nebst li. lūgoti "bitten" wohl zu an. lokka "locken", got. liugan, slav. lъgati "lügen", got. laugnjan "leugnen", ir. fol-lugaim "verberge" usw., s. KZ. LII, 114 ff.]

Avots: ME II, 517, 518


lūkot

lũkuôt, lũkât, -ãju, tr., intr.,

1) schauen, auf etwas sehen, absehen:
lai raud mana māmuliņa, eglītē lūkuodama BW. 17271. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu klēšu durvju; tuo vietiņu vien lūkuoju, kur aug maize tīrumā 25911, 2. ņem, bāliņ, skaistu sievu, nelūkuo bagātības! 12157. Sprw.: nelūkuo vīru pēc ce̦pures! lūkuot ist der term. techn. für die Brautschau: lūkuo mani, tautu dē̦ls! tu lūkuoji, es lukuoju: tu lūkuoji darbu manu, es tavu gudru paduomiņu 10210. lūkās tautas nuo kājām līdz pašam augumam 10502. lai tie man neaizliedza sen lūkuotu līgaviņu 8224;

2) mit abhäng. Infin. - versuchen, suchen:
jājējs lūkuoja kalnā tikt JK. V, 83. (viņš lūkuo ar me̦liem glābties U. lūkuo cirvi dabūt! U.] Refl. -tiês,

1) schauen, aufmerksam auf etw. sehen:
vārti čīkst, suņi rej, tec pie luoga lūkāties! BW. 14521. [viņš stīvi uz tuo meitu vien lukuojas U.] viņš lūkuojās ķiršu krūmuos A. XVI, 862;

2) sich umschauen, Brautschau halten:
ej pa˙priekšu, tautu meita, lai es tevi lūkuojuos! BW. 21197. rītu jās trīs tautieši manu augumu lūkuoties Ltd. 1068. šādi, tādi vēršu kupši mūsu meitas lukuojās BW. 12295. Subst. lũkuôšana, das Schauen, Besehen; lũkuôtãjs, lũkâtâjs, der Schauer, Seher, Freier: meitiņu lūkuotājs Ltd. 1171; lũkuôtãjiês, wer aufmerksam hinschaut, sich umschaut RKr. XVI, 246. [Zu li. lūkė´ti "ein wenig harren", láukti "harren", apr. laukīt "suchen", kāimaluke "sucht heim", sloven. lúkati "spähen, lugen", gr. λεύσσω "sehe", ai. lōcatē "erblickt", le. làuks (s. dies) u. a.; vgl. Persson Beitr. 372, Walde Wrtb.2 442, Berneker Wrtb. I, 743, Bezzenberger BB. XVI, 253, Trautmann Wrtb. 151.]

Avots: ME II, 519


mācīt

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576


māklis

[III mâklis 2 "ein konfuser Mensch (kas bieži apmulst, zaudē spēju orientēties, dažreiz nesapruot pat vienkaršas lietas)": viņam jau ne˙kā nevar iestāstīt; viņš tāds māklis Treiden.]

Avots: ME II, 579


mākulis

mâkulis, f. mâkule, einer (eine), der (die) seine (ihre) Sache kennt, der Kenner, die - in [Stelp.]: mākulīti dieviņš māca, nemākuli māmuliņa BW. 3035. nāc, mākule, lūkuoties nemākules pūriņā! 25220.

Avots: ME II, 580


māmuļa

mãmuļa, Demin. mãmuļiņa, mãmuliņa, māmuoļiņa Sessw., BW. 3361; 4833, 2; 16965, 7 var.; 23152, 5 var., mule">mãmule BW. 12998, 2, māmelĩte BW. 7731; 13256; 17256, 1 var.; 28086, mãmaļa, Demin. mãmaļiņa, mãmaliņa, māmalĩte BW. 4994,

1) die Mutter, das Mütterchen:
māmuļiņas vaina nav, kad man barga līgaviņa BW. 21738, 1. ej sē̦tā, bāleniņ! tevis gaida māmaļiņa 26324 var. kam nelika māmaļiņa linu kre̦klu pūriņā 7631 var. nāca brāļa līgaviņa, māmaliņas rājējiņa 21775. pielūdz kapa māmulīti 13008. gudrības māmule Aus. I, 20. dabas māmuļa, Mutter Natur;

2) mulīte, māmuliņa, Mütterchen, freundliche Anrede älterer Frauen
U.;

3) māmuļa (meist ironisch), der Rigasche Lettische Verein
Duomas I, 884 u. a.

Avots: ME II, 582


margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


māžs

mâžs [Schwanb., Kr.], ein Gaukler U.: tu esi gatavs māžs MWM. v. J. 1899, S. 429. katrs māžs nevar vis būt draudzes skuoluotājs Seibolt. - Der Pl. mâži [Kr., C., PS., Trik., Wolm., Jürg.], Gaukelbilder, Phantasien U., Salisb., Gr. - Roop: māži ir spuoki, ē̦nas, īstenības tāļās nuoskaņas Druva III, 302. nuo dīvainiem māžiem apmulsis Plūd. Llv. II, 215. sapņi ir tukši māži Plūd. Rakstn. I, 124. [Zu māt, apmāt, mādīt u. a., s. Zubatý AfsPh. XVI, 399, Berneker Wrtb. II, 7.]

Avots: ME II, 589


meita

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593


mēles

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614


memeris

memeris, ein Maulaffe, Stotterer Ruj. Vgl. me̦muris, me̦mulis.

Avots: ME II, 600


mēms

mḕ̦ms,

1) stumm:
stāv kâ mē̦ms. mē̦ms kâ mūris oder kâ zivs. ne mē̦ma vārda nesacīt, neteikt, nicht ein Wort hervorbringen. pirmā brīdī nejaudāja ne mē̦ma vārdiņa atbildēt A. XI, 813. acīs mē̦ma asara ruodas JR. V, 73. mē̦mie gari, die stummen Geister; so wird das Vieh Tr. IV, 494 bezeichnet: palīdzi nu tu, žēlīgais dievs, vadīt manus mē̦muos garus uz zaļām ganībām! mē̦ms pulskstenis, eine Uhr, die nicht schlägt. mē̦ma putriņa biezputra, eine am Silvesterabend unter Schweigen gekochte, die Zukunft enthüllende Grütze, Dickgrütze: jaunā gadā jāvāra mē̦ma putriņa: milti, ūdens, sāls, tauki, nerunājuot un nesmejuoties. - jauna gada vakarā jāvāra trim meitām putra, visām trim reizē jākur, uguns, jālej ūdens, jāber, putraimi, jāpielej piens, jāme̦t sāls un visām reizē jāizē̦d visa putra tâ, ka viena uz uotras ne+maz nepaskatās, ne arī runā un tad visām jāiet gulēt. kur,š sapnī dzert piene̦suot, tas būšuot brūtgāns Etn. II, 4;

2) vertaubt, gefühllos:
ūdens, kas kājas pāri ceļiem padara tīri mē̦mas JR. IV, 6. Nebst me̦mulis [wohl eine "Lautgebärde"; slav. пěтъ (serb. nì`jem) dass. dürfte dissimilatorisch aus * тěтъ entstanden sein, s. Petersson Vergl. slav. Vortstud. 49 f., sowie Grünenthal AfslPh. XXXIX, 291.]

Avots: ME II, 615, 616


mežapiņi

mežapiņi, Hopfen (humulus lupulus) RKr. II, 72.

Avots: ME II, 609


migla

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. 2 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624


mīksts

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643


mīļbērns

mĩļbḕ̦ns ,* mĩļbḕrniņš *, das liebe Kind; der Liebling: muliņas mīļbē̦rni A. v. J. 1901, S. 1067. mīļbērniņa cirtainuo galvu pie vaigā tu kaisli sev spied JR. IV, 67.

Avots: ME II, 645


mīlēt

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644


milināt

milinât "?" : kas bāriņus milinā, ka ne tē̦vs, māmuline? Tdz. 36954.

Avots: EH I, 813


milns

I milns "sehr viel" Dond. n. U. (Vielleicht (s. Boisacq Dict. 603 f., Walde Wrtb. 2 473 f., Persson Beitr. 210 f.) zu gr. μάλα "sehr", la. multus "viel"; vgl. auch le. milzt "schwellen" und milgs.]

Avots: ME II, 627


mīļums

mĩļums,

1) die Lieblichkeit, Liebenswürdigkeit:
saulīt[e], mana māmuliņa abas vienu mīlumiņu BW. 4387 var.;

2) mīļuma nevarēt, sich nicht genug freuen, ergötzen können:
bāliņuos uozuoliņi, mīlumiņa (Var.: mīlībiņu, mīlabiņu) nevarēju BW. 25933. kuŗu pusi saule lēca, tur aug mans arājiņš; es nevaru tās pusītes mīļumam nuolūkuot 11193, 2, ich kann nicht genug liebevoll dorthin sehen;

3) (Kosewort) Liebstes:
ak, mīļumiņ, tu atkal tuopi sveša dzīvei Rainis Ze̦lta zirgs 87.

Avots: ME II, 646



mirināt

II mirinât, fact. zu mirt,

1) (eines langsamen Todes) sterben lassen
[Sessw., Tirsen, N. - Schwanb., Fest., Ober - Bartau]: ēst, ēst, māmuliņa! tautas badu mirināja BW. 26401. [tautu meita acīm puisi mirināja um Mitau. mušas mirināt Bers.];

2) für tot halten:
mēs viņu mirinājām, wir hielten ihr für tot N. - Bartau; [ein Gerücht über jem. verbreiten, dass er gestorben sei oder bald sterben werde Libau];

3) "?": dziesmas tuomē̦r velti pa˙visam mirina Pump. Jaun. dzeja 7;

[4) = mir̃dinât

2 Rutzau: zuobu (= zuobu sāpes) Selsau, Odsen;

5) bei einem Sterbenden anwesend sein
Nikrazen].

Avots: ME II, 633


mirtin

mir̃tin, Adv., sterbend, zur Verstärkung von mir̃t: mirt miršu, māmulīte, nemiršu darba dienu BW. 1183.

Avots: ME II, 635


modēt

muodêt, -ẽju, tr., wecken: traucē, dievs, muodē, dievs, mazu bē̦rnu māmulīti! Sessw. BW. 3361, Lapsk. redzēju tautu dē̦lu snaužam...; gaŗām gāju, nemuodēju BW. p. 2 20797, 2. Gew. muôdinât, muôdît.

Avots: ME II, 682


mudas

mudas Windau, Dond., mudi,

1) [auch der Sing.], der Seetang, verfaultes

2) mudu vilcējs, jem., der verschiedenen Kram anhäuft, ein unsauberer Mensch
Dond.;

3) muldi, das Eingeweide geschlachteter Tiere; der Herzschlag [?]
Sess. [In der Bed. 1 von Stokes 500 u. a. nebst muldêt II zu gr μύδος "Nässe, Fäulnis", schwed. dial. muta "staubregnen", air. muad, ai. mudira-ḥ "Wolke" gestellt; aber wegen der genauen Übereinstimmung in der Bed. wohl eher nach Thomsen Beröringer 269 f. entehnt aus liv. muda "Seetang" resp. estn. muda "Meerauswurf", mere muda "Tang".]

Avots: ME II, 658


mudīt

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659


mūla

[mūla (nom. s. oder gen. s.?) mute"?": tev, guosniņa, mūla (Var.: dula, me̦lna) mute BW. 12400, 2 var. (aus Preekuln). Nach Būga PФB. LXXII, 193 zu li. mùļinas "грязный", mùlti "становиться грязным", maulióties "покрываться грязью", čech. mula "тина", r. муль "муть, мутная вода" u. a.]

Avots: ME II, 678


muļāt

[muļât "pa muti viļât" Lös., Sehlenhof.] Refl. -tiês, sich im Schmutze herumwühlen Dond. [Vgl. muļ˜ļât.]

Avots: ME II, 666


muļķēns

muļķē̦ns Janš. Mežv. ļ. II, 414, Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 34, Demin. zu muļˆķis.

Avots: EH I, 831


muļķēt

muļķêt (unter muļˆķuôt),

1): auch (mit uļˆ 2 ) Seyershof;

2) ohne es zu verstehen, lesen od. sprechen
Auleja: kaî tu nemuļķēsi, kad nevari pasacīt, kas te ira!

Avots: EH I, 831


muļķis

muļˆķis: dass m. ursprünglich ein Adjektiv war, ersieht man auch daraus, dass es mit tik "sö näher bestimmt werden kann, z. B., tu esi tik m. kâ puļķis Frauenb.; vgl. auch muļķā sieva Pas. XIl, 239, die dumme Frau und ähnliche Formen unter muļˆķisks.

Avots: EH I, 831


muļķis

muļˆķis (li. mùlkis), fem. muļˆķe, der Tor, die Törin, der Dummkopf: Sprw. muļķis kâ zīda blusa (vācietis, zābaks). muļķis kâ puļķis: kur dze̦n, tur lien. muļķis skrien, gudrs ķeŗ. muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. muļķis arī baznīcā dabū pērienu, gudrs ne tirgū. kad muļķi runā, tad gudrie stāv klusu. muļķim muļķa nelaime (auch alga). muļķim dienu mūžu laime. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties? izmeklējuos muļķis od. muļķa prāta palikdams. muļķe būtu, kad es teiktu BW. 10683. muļķa od. muļķis cilvē̦ks, [muļķa de̦sa U.], ein dummer Mensch. [ak tu mīļš muļķītis U., ach du liebe Unschuld! - Dürfte zunächst auf einem Adjektiv * mulkus (vgl. mulks) beruhen. Nebst li. mùlkstu "verdumme", apmùlke̦s "schlecht beanlagt" (s. Leskien Nom. 296] nach Pictet KZ. V, 327, Wiedemann BB. XIII, 308, Bezzenberger BB. VII, 215, Persson BB. XIX, 262, Trautmann Wrtb. 188, Lewy IF. XXXII, 164 f. zu ai. mūkhá-ḥ s. aber Johansson IF. II, 39 1 und Lüders KZ. XLII, 194 1); vgl˙v auch Walde Wrbt. 2 296, Boisacq Dict. 605, Būga T. i. ž. I, 428.]

Avots: ME II, 666


muļķisks

muļˆķisks: viņš runā pa˙visam muļˆķiski 2 Kand.

Avots: EH I, 831


muļmis

muļmis, der Spund, Zapfen Altenwoga. [Mit. ļ (für l) aus dem gen. muļma aus * mulmja?]

Avots: ME II, 666



murdēt

mùrdêt Smilt., [mùrdêt 2 Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668



murmuļot

mur̂muļuôt (li. murmuliúoti Arch. Phil. III, 51): Unsinn schwatzen, unnötig und ohne Zusammenhang sprechen; rieseln (mit ur̂ 2 ) Frauenb.; "murmināt" (mùrmuļāt 2 ) Zvirgzdine: m. pret ve̦cāku cilvē̦ku.

Avots: EH I, 835


murmuļot

mur̂muļuôt, [mul%C3%AAt">mùrmulêt, -ẽju [Fest.], Spr., intr., murmeln, undeutlich sprechen, rieseln, sprudeln: kuo viņš tur murmuļuo, vārīdamies? kâ katls? Selb. pa caurumu nāk ūdens murmuļuosdams laukā Lös. n. Etn. IV, 147. asinis skrēja murmulē̦damas Selsau.

Avots: ME II, 671


naikšņoties

naikšķuôtiês "?": naikšķuojuoties (= niekuojuoties?) ar zīmuli dīkā stundā Sārts Daugava 1936, S. 487.

Avots: EH II, 3


naujums

I nàujums 2,

1) das Verpichtsein, das Verlangen:
atraitnim uzgājis naujums uz precēšanuos Druw. n. RKr. XVII, 69;

[2) Überraschung, Verblüfftheit:
naujumā nevarēja saprast, kas te nuotiek Nuopūtas vējā 110. ar viņu tas nuoticis naujumā ("apmulsumā"); viņš tuo naujumā ("nepārduomājis, pārsteigumā") izteica Grawendahl].

Avots: ME II, 696, 697


neglīts

neglîts, neglīšs, unreinlich, hässlich, abscheulich: neglīts darbs; negrib (neglīši) iet Etn. III, 145. negrib mūsu māmuliņa tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888.

Avots: ME II, 713


nekatrs

ne˙katrs,

1) keiner von beiden:
piedzē̦rusi māmuliņa, piedzē̦rusi vedekliņa, tās ne˙katra nezināja, kur palika atslēdziņa BW. 21013;

2) ne˙katra kārta *, sächliches, neutrales Geschlecht.

Avots: ME II, 718


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nepatiesi

nepatìesi, nepatieši, nepateisu,

1) mit Unrecht, ohne Grund
[pa nepatiesu Biel. n. U.]: kāpēc mani māmuliņa nepatiesi ienīdēja? Ltd. 2827. citi bē̦rni klaipu plēsa, mani lūla nepatiesi BW. 3041;

2) umsonst, unnützerweise:
pieši mani, zābaciņi nepatiesi (Var.: nepatieši) deldējami 22423. nemin dievu nepatieši! 12558.

Avots: ME II, 726


nicva

nicva, eine kleine Mulde, zum Schwingen geschroteter Gerste (niẽkāšana) gebraucht Liepna: miežus, kuŗi rupaimi bija, iebēra nicviņā un lecināja.

Avots: EH II, 24


niekacis

niekacis, [niêkacîte 2 Neu - Rahden], eine Mulde, in der man Grütze, Mehl zur Beseitigung der Hülsen schwingt Nerft, [Stelp., Taurkaln, Thomsodorf]: niekacis, kur sē̦nalainus miltus izniekā Brucken n. Etn. II, 33. niekaci taisa nuo viengabala kuoka, lē̦ze̦nas siles veidā, ar ruokturi katrā galā, atdala sē̦nalas nuo buoķiem (grūstiem miežiem). lietuo arī graudu nešanai mažakās daļās Stelp. Zu niekât; [identisch damit ist wohl niekats U. "Holzgefäss zum Grützestossen"].

Avots: ME II, 750


niekāt

I niẽkât [Tr., Bl., Nigr.], nìekât 2 [Warkh., Kl., Taurkaln, Kr.] (li. niekóti), - ãju, niekuôt Kanv., BW. 8184, tr.,

1) Grütze, Mehl in einer Mulde zur Reinigung von den Hülsen schwingen:
Lai tā (līgaviņa) me̦lna nenuoput, sijādama, niekuodama BW. 27983, 1. kaņepes sabēra siekā un ielika nuokarsē̦tus akmeņus, pēc kam niekāja, kamē̦r tās iztuska Etn. I, 3. teci, teci, Daugaviņa sijādama, niekādama; teci, ze̦ltu sijādama, sudrabiņu niekādama! BW. 31017. dē̦la māte, pre̦cē̦dama, sieku nesa ruociņā; sijā sietu, niekā vāku, tu labākas nedabūsi! 11712;

2) fig., bekritteln:
dēlu māte, ciemā gāja, sietu nesa padusē; sijādama, niekuodama manu mazu augumiņu BW. 8370. [Zu gr. νεῖχλον· λίχνον Hes., νειχητήρ· λιχμητήρ Hes., νιχᾷ· λιχμᾷ Hes., kymr. nithio "Futter schwingen", s. J. Schmidt Kritik 108 1, Zupitza BB. XXV, 97, Bechtel Lexilogus 215 f.]

Avots: ME II, 750


nieks

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751


noasināt

nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!

Avots: ME II, 757


nobaltot

nùobal˜tuôt, intr.,

1) weiss, bleich, grau werden (von Haaren):
nuobaltuojuši mati Kaudz. M.;

2) eine kurze Zeit weiss erscheinen, schimmern (von einem weissen Gegenstande):
sarkanie brunči vien tik nuošņāc un apakšas nuobaltuo Janš. [uzskrej pa redeli uz kūtsaugšu veikli un muldīgi, tâ ka zeķes vien tik nuobaltuos Janš. Paipala 5.]

Avots: ME II, 759


ņockas

[ņockas Stenden "jē̦li netīrumi", das Eingeweide von Fischen und Tieren: jēra iekšas salikām muldā, bet sīkumus, ņockas izsviedām sunim.]

Avots: ME II, 904


nodomnīce

nùoduomnĩce, für nùoduõmniece, die Vorsorgliche: nuoduomnīce, nuogādnīce mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342.

Avots: ME II, 779


nodrīzināt

[nùodrīzinât,

1) "streng einschärfen"
(mit dem Akk. der Person): saimniece ganu nuodrīzināja luopus neguldīt Ermes, Ruj.;

2) "nùoasinât": nuodrīzini man zīmuli! Bers.;

3) "nuospuodrinât"(?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 777


nodrīzināt

[nùodrīzinât,

1) "streng einschärfen"
(mit dem Akk. der Person): saimniece ganu nuodŗīzināja luopus neguldīt Ermes, Ruj.;

2) "nùoasinât": nuodrīzini man zīmuli! Bers.;

3) "nuospuodrinât"(?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 777


nodzert

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780


nogādnīce

nùogādnĩce, für nùogādniẽce, die Fürsorgliche: nuoduomnīce, nuogādnīce mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342 var.

Avots: ME II, 784


nolecināt

nùolecinât: dažam siŗuotājam viņš ar vienu zuobe̦na cirtienu nuolecinājis galvu nuo kamiešiem Janš. Mežv. ļ. II, 49. kad māju dzirnās maļ, tad ar muldu nuolecina, - tâ sē̦nalas nuoput pruojām Iw. kad nuolecināja (lecinuot atdalīja) salmus, tad grìeza ar dakšām metienu apkārt ebenda.

Avots: EH II, 61


noliet

nùoliêt,

1): n. kartupeļus Linden in Kurl., das Wasser aus dem Kessel, wo Kartoffeln gekocht sind, ausgiessen;


3) begiessend auslöschen
(tr.): n. uguni ar ūdeni Linden in Kurl.; ‡

4) hineingiessend umbringen
Frauenb.: kad cūkai tādas zâles lej iekšā, tuo tūlīt nuolej. Refl. -tiês,

1): nuolējās ... kâ žurkas Kaltenbr. n. FBR. XVII, 68; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch einander begiessen
Saikava: visu dienvidu nuolējās (rumulējās) kâ dumji.

Avots: EH II, 64


nomirt

nùomir̃t, ‡ Refl. -tiês, sterben (perfektiv): mulīte nuosamira Tdz. 49718.

Avots: EH II, 69


nomuļāt

[nùomuļât, nùomuļît, nùomuļinât "unordentlich und unschön fertigmachen" Gramsden.] Refl. nùomuļâtiês [Serben, Sermus, Ermes, Seppkull], nùomullâtiês nùomūlâtiês JK. V, 52, sich besudeln, sich beschmutzen: sieva taujājuse, kur tâ e̦suot nuomuļājies LP. III, 32, [Vank., Wolgunt, Mitau, N. - Peb.; in N. - Peb., Autz, Grünh. auch - eine Weile ungeschickt arbeiten: visu cēlienu nuomuļājies un ne˙kā nepadarījis; nuomuļāties "eine Weile ohne Arbeit leben" Bers.]

Avots: ME II, 822



nopurgāties

nùopùrgâtiês, sich abplacken, sich abquälen: vienīgi tāds mulķa zviedrs var nuopurgāties gar tādu zemi Druva II, 200.

Avots: ME II, 834


nopurkšķēt

nuopuršķêt, = nùopur̂kšķêt: zirgs uomulīgā stāvuoklī nuopuršk, ka tāļu var dzirdēt Heidenfeld. Refl. -tiês, = nùopur̂kškêtiês: kēvine stipri nuosapuršķēja Jauns. B. gr. 3 I,.59.

Avots: EH II, 78


noraudāt

nùoraûdât,

1) intr., weinen (längere Zeit):
cik vējiņš paluocīja, tik es gauži nuoraudāju BW. 9318;

2) tr., od. mit Präp.
pēc, beweinen: visu mūžu nuoraudāju vienas dienas gājumiņu BW. 15687, 8. visi krūmi, žagariņi mani gauži nuoraudāja 760. daža meita nuoraudāja savu zīļu vaiņadziņu RKr. XVI, 225. vainadziņu nuoraudāju kâ pēc tē̦va, māmulītes BW.24593, 1. pēc manim nuoraudāja 13256;

3) ab-, verweinen:
bāli vaigi nuoraudāti BW. 4519. balti vaigi asarām nuoraudāti 15686. nākuši turp nuoraudātām acīm Pav. cita (diena) ē̦sta, cita dze̦rta, cita gauži nuoraudāta 9173; asaras nuoraudāt, Tränen vergiessen: nebij grē̦ks nuoraudāt kādu asaru Lapsk. Refl. -tiês,

1) sich abweinen:
var˙būt tu tikai drusku bālāka, nuoraudājusēs Vēr. II, 145;

[2) beschwitzen:
luogi nuoraudājušies Ronneb., Smilt., Trik.].

Avots: ME II, 837



nošaust

nùošàust, tr., abprügeln, stäupen: nuošauš mani māmuliņa, iesviež nātres krūmiņā BW. 3042. miesas tik˙pat kâ ar nātrēm nuošaustas Etn. II, 136.

Avots: ME II, 865


nošķetiņat

nùošķetinât, nùošķeterêt, tr.,

1) abzwirnen, abspinnen:
viņa pazūd, nuošķetinādama vēl šur un tur pa ze̦lta staru pavedienam Druva I, 729;

2) schnell hersagen:
bausli viņa kâ šķetinat nuošķetināja Kaudz. Refl. -tiês, sich abspielen, verlaufen: muliņas... ar˙vienu duomā par kādu atgadījumu, kas tâ un tâ nuošķetinājies Etn. II, 131.

Avots: ME II, 865


nošļūdēt

nùošļûdêt: nuošļūdējis a[t]pakaļ Pas. VI, 383. mulis nuošļūdēja nuo galda Kokn. u. a.

Avots: EH II, 97


nošmekšēt

nùošmekšêt (unter nùošmekstêt): bē̦rns pa˙visam nuošmekšējis (nuosmulējies) AP., Vīt.

Avots: EH II, 97


nospicēt

nùospicêt, tr., ab-, an-, zuspitzen: muli. Refl. -tiês, zulaufen.

Avots: ME II, 855


notikt

nùotikt, intr.,

1) hingelangen, hinkommen, herabkommen:
žē̦l, ka nevaru nuotikt turp. bē̦rns nevarēja nuo krē̦sla nuotikt;

2) [li. nu(si)tikti], prs. nuotīku Schwanb., geschehen, vorfallen, zuteil werden, zupass kommen:
tavs prāts lai nuotiek. lai nuotīkst dieva prāts Fürecker. kad nelaime nuotikusi, tad visi gudri. [nelaime nuotīk Für. I unter ka ar nazi ieskājuot nuotīk, ka... galvā griež Für.I unter ieskāt. kad tas nuotīkst Glück III Mos. 5, 4.] tas nuotiek pie daža, kam nava sava naža. man nuotika nelaimīte BW. 29921. tâ˙pat ar vilku un lāci nuotika LP. VI, 261. lielajam vedējam slikta slava nuotikuse BW. 16327, 1. nuotīk (eignet sich?) mana ve̦ca druva, nuotīk ve̦ca māmulīte: ve̦ca druva ganīklēm, māmulīte - paduomam Mag. XX, 3, 148. ticības mācība arī nuotiek vācu valuodā Kronw. nuotiks tev (plekste) svē̦tu rītu BW. 19355. [lai jau Pudiķim nuotiek viņa dievinātā! De̦glavs Rīga II, 1, 317;

3) umkommen:
viņš nuotika karā Bergm. n. U. ("nicht gehört");

4) da sein:
vai jums nenuotiek kādas zâles U., habt ihr nicht zufällig eine Arzenei?] Refl. -tiês, geschehen, sich ereigwen, sich zutragen: man raizīte nuotikās BW. 18403. nezināja, kas ar meitu nuoticies LP. VII, 128. kad es nee̦smu, kad es nevaru, tad jau tâ nuotīkstas Siuxt n. LP. VI, 2.

Avots: ME II,


novārtā

nuõvā`rtâ: mani pa˙visam nuoliek n., kâ es ne˙kas nebūtu Siuxt. neliekat nuovārtē (Var.: neminat kājiņām) manu ve̦cu māmuliņu! BW. 17804 (aus Gold.).

Avots: EH II, 106


novidžerēt

nùovidžerêt, abzwitschern: Mulce patecēja pretī, nuovidžerēja kaut kuo ... Delle Negantais nieks 180.

Avots: EH II, 107


nožēlot

nùožẽ̦luôt,

2): auch Wilzen; ‡

3) (liebkosend) beschwichtigen, beruhigen:
n. maziņuo, lai neraud Frauenb. rāja mani māmulīte, izrājuse nuožē̦luoja BW. 4186; ‡

4) geizend zu knapp anfertigen
Lems.: nuožē̦luoti (= šauri) brunči. Refl. -tiês: leitis gan priecīgs ..., bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde, ka ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 110


nožēlot

nùožē̦luôt, tr.,

1) bereuen, bedauern:
nuožē̦luo pats sevi, bet ne citu. tik nuožē̦luojami e̦suot, ka nezinuot, kur muļķītis palicis LP. IV, 153. duodi, duodi, māmuliņa, gan tu mani nuožē̦luosi! BW. 15318. [tu esi bēdīgs un nuožē̦luotins Offenb. 3, 17;

2) durch Neid behexen:
tas bē̦rns ir nuožē̦luots Biel. n. U., es hat einem leidgetan, das Kind nicht selber zu besitzen.] Refl. -tiês, jammern, wehklagen: nuoraudājies vīrs, nuožē̦luojies LP. VII, 976. Subst. nùožē̦luõjums, die Reue: nelīdzē̦tu. arī ne˙kā, ja es tâ gribē̦tu vīst un nīkuļuot nuožē̦luojumā un satriekumā Vēr. II, 1339; nùožē̦luôšana, das Bereuen; grē̦ku nuožē̦luošana, die Reue; nùožē̦luôtãjs, wer bereut, bedauert, der Tröster.

Avots: ME II, 893


ods

uôds: uo. nuokrita nuo uozuola BW. 2744, 2. (sita) uodiņš savu māmuliņu 2746. Ein Demin. uodītis BW. 32237, 1 (aus Hoppenhof).

Avots: EH II, 742



omuļot

uomuļuôt Wid., uomuluôt, sich gemütlich fühlen, sich amüsieren; sich fröhlich (aber nicht laut) unterhalten (ùomuļuôt 2 ) Golg.: viņš uomuluoja pie mielasta galda. Refl. -tiês, sich gemütlich fühlen, sich amüsieren: biedri triec un uomuluojas RA.

Avots: ME IV, 419


pabādis

pabâdis [Warkh., Wessen], f. -usi, widerwärtig, lästig geworden: ļaudīm bija māmuliņa i bādin pabāduse (Var.: apnikuse) BW. 4105. jau man bija šitie kungi izauguot pabāduši 1009. [Zu bādêt, pabāst.]

Avots: ME III, 6


pabelzt

pabelzt "?": gauži raud māmuliņa: kas pabelza man galviņu? neraud[i] gauži, māmuliņa! belz[ī]s dēliņa līgaviņ[a] Tdz. 36932 (aus Lubn.). Perfektivform zu belˆzt 2?

Avots: EH II, 120


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


padomnieks

paduõmniẽks, f. -niẽce,

1) der (die) Fürsorgliche:
paduomniece (Var.: paduomnīca) mana ve̦ca māmuliņa BW. 1342;

2) der Ratgeber, die -in, das Mitglied eines Rates:
[kād es nu paduomu ņēmu ar maniem paduomniekiem Glück Apokr., S. 284.] viņš sasaucā visus savus paduomniekus Etn. II, 175. paduomnieka meitu ņēma, paduomiņa gribē̦dams BW. 22865, 1. ve̦cs tēviņš, māmulīte, tie bij labi paduomnieki 3362;

3) ein Mitglied des Reichsrats;
galma paduomnieks, der Hofrat; valsts paduomnieks, der Staatsrat.

Avots: ME III, 20


padoms

paduõms,

1) der Sinn, Gedanke, die Vernunft:
viena māte, divi dēliņi. katram sāvs paduomiņs BW. 3903. atnāk ziņa, grāmatiņa, nuoskumst mans paduomiņš 32126. prātiņš mans, paduomiņš tautu dē̦la ruociņā (Var.: citur bija viss prātiņš, citur viss paduomiņš) 11064. cilvē̦ka paduoms un prāts vis˙lielākā manta St. galva nesa paduomiņu BW. 19657. grūtu mūžu pavadīju ar lustīgu paduomiņu BW. 122. tāutu dē̦lu gan redzēju, pāduomiņu neredzēju BWp.2 10644. daudz galviņu, daudz paduomu. gari mati, īss paduoms. stiprajam taisnība, gudrajam paduoms LP. IV, 162. pagasts neņems tuo skuoluotāju, kuŗu tu jau sen turi pāduomā Sudr. E. sievai visu paduomu neizteici, erzähle deiner Frau nicht alles, was du denksi und weisst! LF. IV, 71;

2) der Vorrat (das Resultat der Fürsorge):
krājumiņš, kas man paduomā Apsk. jūs ēdīsiet nuo ve̦ca paduoma III Mos. 26, 10. [maizes paduoms U., Vorrat von Brot]: jau ziemā pēc meteņa bija viss maizes paduomiņš pa˙gālam RA. [es jums maizes paduomu atņemšu Glück III Mos. 26, 26. viņš vērās, vai kur nere̦dzē̦tu jāunu malkas paduomu, vai citu kādu palīdzību Pas. II, 289. tie laupīs tavu pāduomu un puostīs tavas preces Ezech. 26, 12.] cik man tā paduomiņa bij? wieviel hatte ich denn eingespartes Geld? Aps.; [ "Schatz" Manz. Lettus; Vermögen U.];

3) der Rat, Ratschlag:
paduomu duot od. pieduot, raten; paduomu prasīt, vaicāt, um Rat fragen; paduomu zināt, Rat wissen; [paduomu turēt U., beratschlagen]. māmuļīte man piedeva paduomiņu Ltd. 1171. drīkstēj[a] māsa tuo dārīt, man paduomu neprasīj[u]se BW. 15475. kam vaicāji paduomiņu ar netikļu de̦rē̦dāma? Ltd. 706. sieva zinājusi paduomu LP. V, 376. es tuo savu māmuliņu paduomam vien turēju BW. 3185. rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra, ging zu einern klugen Mann, um ihn um Rat zu bitten JK. V, 37. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts; nece̦rē̦ts: ve̦cs vīrs, labs paduoms. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) der Anschlag, Plan, Ausweg:
puisīšam īsi mati, trejdeviņi (Var.: trīsdeviņi) paduomiņi VL. abi tai paduomā vienprātīgi Neik, dē̦ls izgudruoja lāga paduomu LP. VI, 384. man bija (ienāca, iešāvās) labs paduoms prātā. uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā LP. IV, 2. beidzuot tie atruon paduomu I, 88. tādẽļ neatlika ne˙kāda cita paduoma, kâ mācīt par skruodeli Aps. [In der Bed. "Vermögen, Schatz" könnte es an und für sich mit Būga LtT. I, 231 nebst gr. ϑωμός "Haufe" zu le. dēt I gestellt werden, aber auch in dieser Bed. darf es wohl nicht von paduoms "Vorrat" getrennt werden, und dies gehört doch wohl zu paduõmât.]

Avots: ME III, 20, 21


padzert

padzer̂t [li. pagérti, aksl. požrěti "absorbere"], tr.,

1) gehörig trinken:
smuka mana līgaviņa, alutiņa padzē̦ruse BW. 21352. vai vakar nepadzēri manu gaužu asariņu? 21672. nu e̦sam paē̦duši un padzē̦ruši;

2) sich betrinken, einen Rausch anlegen:
vai padzēris gulēt gāja, vai snauž galda galiņā? BW. 14676, 2;

3) vertrinken
[= li. pragérti?]: dzē̦rājiņa māmuliņa manu mazu padzē̦ruse BW. 15526. padzeŗ (māte) mani zvejniekam 13650. padzeŗ savus rudzus, miežus, manas baltas villainītes 26925, 3. Refl. -tiês, sich satt trinken, sich betrinken: tie dzēra un padzērās ar viņu I Mos. 43, 34. ik rītiņus padzēries manu gaužu asariņu BW. 21672.

Avots: ME III, 21, 22


paķene

paķene, eine Mulde zum Brottragen.

Avots: ME III, 53


pakrēslis

pakrẽslis, oft der Pl. pakrẽšļi, pakrẽ̦sla,

1) der Schatten:
kad saulīte, tad pakrēslis BW. 14769. būtu manas māmuliņas jel pakrēslis istabā 3971. es staigāju... vītuoliņa pakrēšļuos 5870. pa krāsns malu čāpāja prusaki, kuŗu pakrēšļi kustējās pa grīdu Por. apgulies bē̦rza pakrē̦slā LP. VII, 425. [ūdenī viņš (= suns) redzējis savu pakrēsli un duomājis, ka tas ir cits suns Pas. I, 317 (aus Ronneb.)];

2) ein schatüger Ort
Mag. V, 2, 175, das Obdach: grūti[i] man uotra pakrēslī BW. 15330. tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A. Das Demin. pakrẽslĩte, chrysosplenium altemifolium Stockm. n. RKr. III, 69. [suņu pakrēslis, der Hanf Trik.].

Avots: ME III, 48, 49


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


panākt

panãkt (li. panokti "einholen"),

1) einholen:
ar vērsi var zaķi panākt. neviens mani nepanāks! BW. 30505. četri brāļi skrej apakš vienas ce̦pures, cits citu nepanākdami (Rätsel). [ar katru, kuo kājām ejuot panākst (sonst: panāk) Janš. Dzimtene 2 II, 259];

2) erreichen, erlangen:
ceļam gala nepanāca BW. 13250, 18. panāks ze̦ltu, sudrabiņu, guoda vairs nedabūs 6535. beidzuot kaŗa spē̦kam, ne˙kā nepanākuot, bij jāiet pruojām JK. [es tuo naudu nespēju panākt (erhalten) U.];

3) ertappen:
ja kādreiz pie blēņām tas panākts vēl kļūtu... Dünsb.;

4) erreichen, gleichkommen, gleichen:
ievas ziedi, ābels ziedi lazdas ziedu nepanāca; daža laba saimnieka meita kalpa meitas nepanāca ne ar darbu, ne valuodu, ne ar skaistu dziedāšanu BW. 12719. gana vērpu, gana vērpu, nepanācu māmuliņas 6976. šādi kungi, tādi kungi, mūsu kungu nepanāca 32738;

5) intr., etwas herankommen:
panāci šurp! teju man saule lēca, te panāca vakariņš Ltd. 2105;

[6) erfahren:
es dzīvuodams e̦smu panācis U.] Refl. -tiês, etwas, eine Strecke (gemütlich) kommen: viņš panācās nuo kakta labi uz durvīm MWM. VIII, 592. kungs, panākaties šurp! VI, 668. vai tu nepanāksies man drusku līdz? X, 584. tīri žē̦l panācās, es tat leid Wolm. Subst. panãkšana, das Einholen, Erreichen, Ertappen; panãkums, das Erreichte, Resultat, der Erfolg: kādus panākumus viņi var uzrādīt zemkuopībā A. XI, 454; panãcẽjs, wer einholt, erreicht, ertappt, etwas herankommt.

Avots: ME III, 75, 76


panikt

panikt, intr., überdrüssig werden, langweilig werden: jau manam kumeļam auzu sile panikuse Schwanb. man panika viena diena, ne vēl visa vasariņa BW. 29294, 3. tīri rudzi, grūtas dzirnas, gan panika ritināt 6687. ļaudīm ve̦ca māmuliņa panikusi baŗuojama 3202. - [Subst. panikums, der Überdruss: darbs bez paguruma un panikuma Latg. 1.]

Avots: ME III, 77


parādīt

parãdît [li. paródyti], tr., zeigen, weisen, erweisen, offenbaren: uguni, guodu, labu sirdi mīlestību. ve̦cam ceļu parādīju BW. 29497. es tai guodu parādīju 23586. bagātais neatnāca ne acis parādīt LP. V, 308. es jau savas sirds jums nevaru parādīt AU. Refl. -tiês, sich zeigen, erscheinen: saulīt, baltā māmuliņa, parādies ganiņiem! BW. 29309. vienu nakti māte tam parādās LP. IV, 19. Subst. parãdĩjums, das Gezeigte, die Erscheinung; s. parãdĩba; parãdîšana,

a) das Zeigen, Weisen;

b) die Offenbarung
(bibl.): Jāņa parādīšanas grāmata;

c) ein Legitimationsschein, Pass:
vai jums kāda parādīšana? parãdîšanâs, das Erscheinen; parãditãjs, wer zeigt, erweist.

Avots: ME III, 88


pareizināt

[pareizinât,

1) "berechnen, kalkulieren"
Golg.;

2) eine Weile multiplizieren.]

Avots: ME III, 89


pariebt

pariêbt, intr., zuwider sein, handeln: kuo es biju pariebuse tai savai māmuliņai? BW. 17247, 2.

Avots: ME III, 91


pārnest

pãrnest, tr., hinübertragen, überbringen: bē̦rnu pār upi. pārnes manai māmulītei simtu labu vakariņu! BW. 13646, 1. Refl. -tiês, tragend sich überanstrengen: Anna bij pārne̦susēs un apsaldējusēs Duomas II, 1321.

Avots: ME III, 168


pasaukt

pasàukt,

2): gan mīlīgi es pasauču svešas mātes māmuleņas Tdz. 46647 (ähnlich 46642). pasaukuši (= sākuši saukt) palamā Perkunen n. FBR. XVIII, 133. Refl. -tiês,

2) zu sich rufen:
kā, māmeņ, pazasauksi? Tdz. 44531 var.

Avots: EH XIII, 170


paskandināt

paskañdinât,

1) intr., anklingeln:
tas paskandināja ar zīmuli pret glāzi Līg.;

2) tr., ein wenig erschallen lassen, klingeln:
tik paskandini iemauktus! LP. IV, 60.

Avots: ME III, 100


paslaves

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101


pasteigt

pastèigt,

1) tr., beeilen, beschleunigen, rasch fördern, fertig machen:
māte skubina sievieti, lai tā savu darbu pasteidz BW. III, 1, S. 23. kaut kūti pasteigtum līdz sijām! Purap. kuo, māsiņa, nu pasteigsi, kad nebiji pasteigusi? BWp. 2 16356. drīzi man vajadzēja, drīz pasteidza māmuliņa BW. 6889, 1;

2) sich beeilen
(mit abhäng. Infinitiv): es pasteidzu ruoku duot BW. 14594; 33643, 1; gew. jedoch so refl. -tiês: nama māte pasteidzās apklāt galdu BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 108


pateikt

patèikt [li. pateikti "приспособить"], tr., intr.,

1) sagen, erzählen:
pateikšu tē̦vam, pateikšu mātei, kuo dara meitiņas apiņu dārzā BWp. 2 7063;

2) loben, rühmen, preisen:
pateiciet, sveši ļaudis, manas mazas dāvaniņas! BW. 25324, 1. sen dzirdēju, nu redzēju, pateicamu (Var.: teicamuo) tē̦va dē̦lu 21893, 6. kad es būšu pateicama, pateiks mani sveši ļaudis BWp. 2 6878;

3) danken
- mit dem Dat. der Person und mit par od. einem Satz mit ka: pateicat, sveši ļaudis, par rupjām dāvanām! BW. 25324, 2. pateic dievam, māmuliņa, ka meitiņas skaistas auga, danke Gott, Mütterchen! BW. 7701 (Var.: pateic dievu, lobe Gott). Sprw.: cik ir, tik jāpateic. kāds ir, par tādu jāpateic. [ne par kuo nav jāpateic, dēliņ! Pas. II, 170.] jāpateic dievam, ka tâ tapuši vaļā LP. VII, 85. Statt par mit dem Akk.-Instr. findet man im VL. vereinzelt den blossen Akk. od. auch den Gen.: es pateicu dieviņam savu labu kumeliņu BW. 29723 (Var.: sava laba kumeliņa 29724). Refl. -tiês, [1) sagen: pateicēs, ka viņš e̦su viņu brālis Pas. II, 181 aus OberBartau];

2) danken, sich bedanken:
nezin, kâ pateikties LP. II, 37. Subst. patèicẽjs, wer sagt, (obt, dankt; patèikšana, das Sagen, Loben, Danken, auch der Dank: simtu, simtu kārt[u] ir man jāduod tev pateikšana GL.; pateikšanas upuris, das Dankopfer IV Mos. 29, 39; patèikums, die Mitteilung, Erzählung, Danksagung: zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam LP. VII, 706.

Avots: ME III, 120


patērēt

patẽrêt, tr.,

1) verzehren vergeuden:
naudu, mantu;

2) umbringen
LP. IV, 186: [mulķis.. tuo čūsku ar vāli vien patērēja Pas. II, 109].

Avots: ME III, 121


pats

pats (li. pàts, [alt patis "selbst, Gatte", ai. páti-ḥ "Herr, Gemahl", gr. πόσις "Gatte"]), fem. pati (li. patì), pate, paša,

1) als Substantiv - der Gatte, Wirt, Herr, die Gattin, Wirtin, Herrin:
mans pats nav mājās, mein Mann ist nicht zu Hause Lös. pats ar pašu diet gāja BWp. 2 24I58. atbrauca pārruobežnieku pate ar bē̦rniem Etn. II, 129. es vēl vakarrīt teicu mūsu pašai LA. pats vēl sūdzējies patei LP. VI, 443. visi brauca braucējiņi, mana paša vien nebrauc BW. 14183, 1;

2) selbst:
kuo pats negribi, tuo uotram nedari! šim, tām, pašam ne˙kā. labāk paša, nekâ uotrā. manas pašas māmuliņa, meine eigene Mutter Ltd. 1528. tavas pašas vainā bija 3559. manas pašas bāleliņi BW. 300. tava paša lūkuojums, deine eigene Ausersehene, deine eigene Wahl;

3) dem Nomen nachgestellt: vārti paši atvērās, das Tor öffnete sich von selbst
BW. 3713. suņi paši rej, die Hunde bellen von selbst, ohne Ursache. akmens atvēlies it kâ pats nuo sevis LP. IV, 166. tās pats nuo sevis od. tâ jau sapruotams, das ist selbstverständlich; tas pats, derselbe, viens pats, nur einer, allein, ne+viens pats, kein einziger. tie paši vēži citā kulītē. viņš bija tur vienu pašu dienu, er war dort einen einzigen Tag. (saimniekam) nebij ne+viena paša bē̦rna LP. VI, 527;

4) zur Verstärkung des Superlativs oder des den Superlativ vertretenden Positivs: pats lielākais od. lielais, der grösste,
pati lielākā, lielā, die grösste. tā man pati jaunākā, vgl. BW. 13250, 31. man piede̦r, bāliņ, pats labais kumeliņš BW. 16458. pate laba mātes meita piecu grašu nemaksā 988. pats nelabais,

a) der schlechteste,

b) = pats ve̦lns, der leibhaftige Teufel;

5) adjekfivisch vor dem Nomen:
pašā laikā od. pašu laiku,

a) eben zur rechten Zeit, soeben:
bet pašu laiku nāk dē̦ls LP. IV, 47;

b) eben recht, passend:
zābaki pašā laikā od. pašu laiku. man pādīte gadījās pašā darba laiciņā, gerade in der Arbeitszeit BW. 1616; pašā nakts vidū, gerade um die Mitternacht LP. IV, 207; nuo paša rīta, vom frühen Morgen; pašuos divpadsmituos, gerade um 12 Uhr IV, 49; pašuos spē̦ka gaduos, in den besten Jahren der Kraft. - kāpu, kāpu kalniņā, pašā kālna galiņā, ich stieg auf die äusserste Spitze des Berges BW. 13250, 19. pašā galuotnē ligzda. tā uzauga kuplā, gaŗa līdz pašām debesīm 34039, 6. līdz pašam galam, bis ganz zu Ende. [Weiterhin zu apr. acc. s. waispattin "Frau", got. brūƥ-faƥs "Bräutigam", la. compos "teilhaftig" u. a., s. Le. Gr. §§ 374-376 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 77 f.]

Avots: ME III, 124, 125


pavaicāt

pavaĩcât, fragen (perfektiv): pavaicāju paduomiņu BW. piel. 2 3220. uz saulītes pavaicāju, kuo dara mana māmuliņa BW. piel.2 4993. pavaicāju mīļai Mārai BW. piel. 2 1141. brālīt[i]s mani pavaicāja BW. 11676. man jāpavaicā vēl ceļa A. v. J. 1903, S. 174.

Avots: ME III, 131


pavalšķoties

pavalšķuôtiês "eine Weile muldēt" Saikava; "nepatiesi izrunāties" Lubn., Sessw.; ja reizēm ar kādu pavalšķuojas ("?"), tad tur pats bija vainīgs Veselis Dienas krusts 85.

Avots: EH XIII, 187


paveicināt

paveicinât: gribē̦dams caur tuo p., lai jau Uzkreklis ... izmuldē̦tu Kaudz. Izjurieši 143 f. tumsu paveicināja ... mākuoņi Jauns. Raksti III, 7.

Avots: EH XIII, 189


pesteļi

pesteļi,

1) Zauberstücke, Zaubermittel, Amulette, Hausgötter
Ruj. n. U.: burvji kādā stallī... Jurģa naktī ne̦suši kādus pesteļus Etn. II, 102. slimniekus ievīstīja daž˙nedažāduos pesteļuos Vēr. II, 337. pesteļus izdarīt Etn. I, 61. pesteļu māksla LP. III, 106;

2) Zauberworte
Sessw.;

3) Unglaubliches, Unsinn:
stāstīt pesteļus Dunika. In der Bed. 1 wohl zu pestît.

Avots: ME III, 203


pieglaust

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251


pielabināt

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264



pieraudāt

pìeraûdât,

1) vollweinen:
visus piecus (nē̦zduodziņus) pieraudāju BW. 13736. 12 mucas bijušas tukšas, tās bijušas jāpieraud viņai LP. IV, 70;

2) weinend erreichen, erlangen:
kuo tu, ve̦lns, tur vari pieraudāt? LP. VII, 408. raudi, raudi, māmuliņa, ap tuo pūru staigādama! kuo nu, vilku, pieraudāsi, kad nav pūra darījuse? BW. 7813.

Avots: ME III, 283


piesolīt

pìesuolît, anbieten: kādreiz buodnieks vai žīds kaut kuo uzbāzīgi mē̦dz piesuolīt Etn. IV, 77. viņš gan tev piesuolīs citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies! LP. IV, 86. vai būs mani māmuliņa dzē̦rājam piesuolīj[u]se? BW. 20031. Refl. -tiês, sich anbieten: viņa arī druoši piesuolījās doktōram (par sievu) MWM. XI, 207.

Avots: ME III, 299


piestrīpāt

pìestrĩpât, vollstreichen : p. ar zīmuli visu grāmatu.

Avots: ME III, 298


piestrupēt

pìestrupêt, ein wenig stumpfer machen: p. zīmuli Bauske.

Avots: ME III, 298


pietiecīgs

pìetiecîgs,

1) genügsam
U.: Pāvuls stāvēja... žāvādamies... it kâ ceļavīrs, kuŗš taisās uomulīgi un pietiecīgi uz gaŗu, bezrūpīgu miegu Kaudz. M. 157;

2) genügend
U.

Avots: ME III, 304


pīkritiņu

pīkritiņu (?) zâle, lysimachia nummularia Grünh.; vgl. pĩkstiņlapa.

Avots: ME III, 230


pinums

pinums, ‡

2) das Geflochtenhaben:
lai stāvēja mati mani māmuliņas pinumiņu BW. 23079. tev būs guovju ganījums, man - vainaga pinumiņš 5891.

Avots: EH XIII, 235


pirtnieks

pìrtniẽks: ein Badstüber (der in der Badstube wohnt) Lng. (unter pērt); pirtniecei (Var.: pirtniekam) skaista meita BW. 14429. pirtnieka māmuliņa 5373.

Avots: EH XIII, 239


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341


plikums

plikums (li. plikùmas),

1) die Nacktheit, Blösse, ein entblösster Körperteil:
Sprw. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. apsedz savu miesas plikumul Ahs. n. RKr. XVII, 47. kuŗiem tikai bads klētī, plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIIl, 338;

2) die Armut
U.

Avots: ME III, 345


prast

prast (li. pràsti "verstehen; gewohnt werden"), prùotu, pratu, verstehen, begreifen, merken U.: tu viņus varēji prast, du konntest sie verstehen Manz. Sprw.: nepruot ne mū, ne bē, (versteht gar nichts). lasīt, rakstīt prast, zu lesen, zu schreiben verstehen. nuo galvas prast, auswendig verstehen. nuo manim meitas bēga, bēga liela, bēga maza; maza bēga neprazdama (Var.: maza bēga, nesaprata; mazas bēga muļķībā), k˙āda ve̦lla lielas bēga? BW. 13346, 4. guodu prast, wissen, was zum Anstande gehört, Lebensart besitzen U.: vajaga jau arī guodu prast Kav. kaunu prast, sich schämen, Schande haben: Sprw. kas kaunu nepruot, tas badu nemirst. sievas, pruotiet kaunu, eit[a] papriekšu sētiņā! BW. 26I40. juokus prast,

a) zu scherzen verstehen,

b) Scherz, Spass verstehen:
juokus tu ne˙maz vairs nepruoti Jaunais mežkungs 68. = Das Part. Praes. prazdams oft zur Verstärkung von prast und den dazu gehörigen Komposita:- Andrējs nevarēja mātes izturēšanuos ne prazdams izprast A. v. J. 1900, S. 679. Refl. -tiês, verstehen, begreifen, merken, eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen: tu nepruotais ne˙nieka, du verstehst nichts Manz. pruoties, meitu māmulīte, kuo vajaga tautietim: apklāj savu liepu galdu, uzliec saldu mielastiņu! BW. 14680. pruoties, mans kumeliņš, kad es gruožu kustināju; pruoties, mana līgaviņa, kad es acis mirkšķināju! 22811. bē̦rniem jāpruotas duot ve̦cākiem guodu. pruoties. pacelt ve̦cākam cilvē̦kam krē̦slu! Grünwald, Ekau. lai tik pate pruotuoties savu laimi saņemt Janš. B. 208. tâ iet, kad laikā nepruotas un gadu nuo gada nekuopjas un nepravījas ebenda 200. guodu, kaunu prasties, = g., k. prast: sieva, pruoties guodu, ej pa priekšu sētiņā! BW. 26140, 1. pruoties kaunu, atkāpies, man jau cita sade̦rē̦ta! 11502, 2. - Subst. prašana, das Verstehen, Begreifen; pratẽjs, wer versteht, begreift, der Verständige, der Sachkundige: pratējam, mākuošam, tam dzīvuot šai vietā; kas neprata, nemācēja, ne dieniņas nedzīvuoja BW. 26003, l. tē̦vs bij liels gramatnieks un labs ve̦cuo valuodu pratējs Latvju Tauta XI, 1, 39. - Nebst pràts (s. dies) zu apr. issprestun, got. fraƥjan "verstehen", fraƥi "Verstand", frōƥs "verständig" u. a., vgl. Walde Vergl. Wrtb. II, 86. Der baltische Vokalismus weist am ehesten auf eine Wurzelform pret-: prot-, was gegen die Verbindung mit mir. rorathaig "er bemerkte" spricht, wenn das a in diesem ir. -rath- eine alte Kürze ist.

Avots: ME III, 377, 378


pret

pret, gegen, Präposition mit dem Akk.-Instr., selten mit dem Gen.,

1) lokal:
pret ziemeli U. od. pret ziemeļiem, gegen Norden. pret vakariem, rītiem, dienvidiem, gegen Westen, Osten, Süden. pret jūŗas (nicht schriftle˙!) U., gegen das Meer. pret straumi, gegen den Strom. pret kalnu, gegen den Berg, bergauf: es pret kalnu, man kaustīts kumeliņš BW. 132681, 11. vaiņadziņu pret celmiņu sadauzīju 10125. atlaisties pret uozuolu LP. III, 61. cits pret citu klanījās (verbeugten sich voreinander) BW. 3449;

2) temporal: pret rītu U., gegen Morgen.
pret vakaru, gegen Abend: pret vakaru atbrauca brūtgāns BW. III, 1, S. 15. pret pusnakti LP. VII, 427, gegen Mitternacht. pretgaismu, um die Zeit der Morgendämmerung: pret gaismu jau aizkļuvuši lielu gabalu LP. V, 322;

3) zum Ausdruck verschiedener, mehr oder weniger abstrakter, speziel] auch feindlicher Beziehungen: viņš laipnīgs pret ik˙katru U., er ist gegen (zu) jedermann freundlich.
lai kauniņa man nebij pret (Var.: nuo) citām māsiņām BW. 9481. peļat mani, neteicat pret tautām, bāleliņi! 8807. sak[i] pret tē̦vu, māmuliņu (Var.: ja vaicāja tē̦vs, māmiņa, sak[i] . . .), zemītē dabūjuse! 6416, 4 var. kaŗš pret ienaidniekiem. pret likumu, gegen das Gesetz, dem Gesetze widersprechend. runāt pret priekšlikumu Sadz. viļņi 160;

4) in Vergleichen:
tavs zirgs pret manu zirgu nav rēķinājams, dein Pferd, gegen mein Pferd gehalten, ist nicht der Rede wert U. zeme pret sauli (im Vergleich zur Sonne) ir maza Bielenstein LSpr. II, 320;

5) gegen, für (bei Ausdrücken des Entgelts oder Tausches):
es nemītu pieci bē̦rzi pret tuo uoša pagalīti; es neņe̦mtu pieci brāļi pret tuo vienu tautū dē̦lu BW. 9783 var. pret samaksu, gegen, für Bezahlung: dabūjis pret samaksu mazus putniņus LP. VII, 766. Zu ai. práti, gr. hom. προτί, wruss. преци , aksl. противъ, čech. proti "gegen", la. pretium "Preis einer Sache", s. Le Gr. §§ 564-5 und Walde Vergl. Wrtb. II, 38.

Avots: ME III, 386


puķe

puķe: nom. plur. puķi (> ostle. puči) Pas. V, 149 (aus Welonen),

1): dārza p. BW. 14904, 8. lauka p. 4581. alus p., b) hypericum Frauenb., asins p., a) hypericum quadrangulum Saikava; b) solidago virga aurea Saikava; atāla p. Vank., parnassia palustris; baltā p., b): matricaria inodora Saikava; c): auch Ramkau; brandavīna (brandevīna Ramkau, brandeviņa Saikava) p., hypericum quadrangulum; darvas p., die Pechnelke
Salis; ēdes p., euphorbia helioscopia Salis; grašu p., caltha palustris Ramkau; kārpu p., euphorbia helioscopia Pussen; kāzu puķīte, aster salicifolius Oknist; krampja p., erodium cicutarium Liepna.; kreima p., ranunculus acer Salis; matu p., ein in Gärten häufig vorkommendes Unkraut Pussen; mātes p., dianthus deltoides Pussen; precnieku p.: auch (precen-) AP.; pūdējuma p., chrysanthemum leucanthemum und matricaria inodora Salis; rudens p., b): auch (rudiņa p.) Oknist; saules p.: "annus" ME. III, 405 zu verbessern in "annuus"; sprādžu p., silene inflata RKr. II, 78; sūdu p., chrysosplenium alternifolium Ramkau; sūrā p., anemone nemorosa Ramkau; sveķu (AP.) od. sviķu (Pussen, Salis) p., viscaria vulgaris; sviesta p., a): auch PS.; b) ranunculus acer Salis; c) potentilla anserina Pussen; tulˆst 2 -p., silene vulgaris Pussen; uguns p., a): auch Salis; b) coronaria flos cuculi Salis; ūdens p., ranunculus flammula Saikava; vēja p. Sawensee, anemone nemorosa; vēžu puķīte, anemone hepatica RKr. II, 66; zalkšu p., trientalis europaea Pussen; zilā puķīte: auch Oknist, Ramkau; dze̦lte̦nā zirgu p., caltha palustris Ahs.; zīda p., die Pechnelke Salis; zīdes p. "zīdene" Siuxt; ‡

6) die Staude (?):
izsēdināja jie ... trīs kūļus salmu pa vienam ... salmiņi izlaide puki, un izauga ābuoļi Pas. V, 140 (aus Makašēni); ‡

7) die weibliche Scham
Diet.

Avots: EH II, 322


puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406


pukšķēt

pukšķêt, pukšêt Lis., -u, -ẽju,

1) klopfen, pochen; stöhnen, klagen;
lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. pieēdis -vē̦de̦rs pukšķ vien Spr. pukšķi, vaidi, māmulīte! BW. 14990 var. saimeniece siļķi cepa pukšķē̦dama, stęnę̄dama 33431 var.;

2) von den einem Igel eigenen Lauten:
viņš pukš kâ ezis pa gārsām Wessen, Salis;

3) pukšêt, murmeln
Jürg., PS. - Subst. pukš(ķ)êšana, das Klopfen, Pochen, Stöhnen, Klagen : automōbilis tuvuojās ... ar tik negantu pukšķēšanu un krākšanu Dz. V. ar savu nuopūšanuos, ar savu pukšķēšanu viņš mūs visus nuospieda Vēr. I, 1238.

Avots: ME III, 404


pulkstenis

pùlkstenis Serbigal, (mit ùl 2 ) Lis., pulˆkstenis Golg., pulˆkstenis 2 AP., Kand., Dond., Lautb., Selg., Widdrisch, Salis, pùlkste̦ns C., pùlkste̦ns 2 Sessw., Selsau, Heidenfeld, Tirsen, pulˆkste̦ņs Gr.-Buschhof, pulˆkstens 2 Ruj., pulkstens Wessahten, pùlkstins Ronneb., Trik., Smilt., Salisb., pulkstiņš Aahof, pùlkstins 2 Kl., pulkstienis Wid., pulˆkstiens 2 Dunika, Lin., Iw., pulkstiens Schnehpeln, Ed- wahlen, Preekuln (in Kurl.), Demin. auch pulkstentiņš,

1) pùlkstenis Jürg., Arrasch, die Glocke:
baznīcas pulkstenis, die Kirchenglocke. dvēseļu pulkstenis Salis, die Totenglocke. ilkses pulkstens Mag. XIII, 2, 54, die Fahrglocke. tuornī bijis liels zvanāms pulkstens Smilga Aizsn. ceļi 35. vai nedzird zirgu kakla pulkstentiņu LP. VII, 947. gauži skan visi Rīgas pulkstenīši (Var.: pulksteniņi) BW. 30691. (māmulīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama 23445 var.;

2) pùlkste̦ns Arrasch, Jürg., die Uhr:
sienas, kabatas p., die Wand-, Taschenuhr. cik ir pulksten(i)s? wieviel ist die Uhr? pulksten(i)s ir viens, divi usw., die Uhr ist eins, zwei usw. pulksten od. pulkstens (nach U. auch: pulksteņa) vienuos, astuoņuos, um ein, um acht Uhr. pulkstenis sit, iet, stāv (nach U.: guļ), die Uhr schlägt, geht, steht. = nāves pulkstens, das Hämmern des Holzwurmes (von abergläubischen Menschen so genannt) Konv. 2 1786;

3) pulkstenis, die Schlagader, der Puls
U.: pulkstenīši le̦c, der Puls schlägt Austrums. pulksteņa dzīsla, Pulsader Celm. pulkstenis iet pacēlies, der Puls geht voll U.;

4) Demin. pulkstenītis, der Schellenzug od. Zymbelzug an der Orgel
U.;

5) pulkstenītes od. pulkstenīši, Glockenblumen (campanula):
starp viršiem te auga ciesas, ...zâle un lielās pulkstenītes Aps. VII, 28; platlapainā pulkstene, campanula latifolia Konv. 2 2099;

6) pulkstenis, anobium pertinax L.;

7) pulksteņu dzija, lötiges Garn (auf der Zahlhaspel gemessen)
Oppek. n. U. Wohl - mit sekundärem k-, aus *puls-s(i)tenis resp. *puls-s(i)tiens gekürzt (zur Kürzung vgl. z. B. ačgārni aus atžagārni), zu sist "schlagen", mit puls- aus mnd. puls "Anschlagen (der Glocken); Aderschlag". Weniger wahrscheinlich dürfte Ableitung von der deutschen Nebenform pulst dass. sein.

Avots: ME III, 407, 408


pumpa

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa 2 Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410


pumpāt

I pum̃pât Dunika, Dond., -ãju, tr., mit pumpas versehen, (zu)knöpfen: kaļam, brāļi, kumeliņus, pumpājam iemauktiņus! BW. 15936. pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuote! 17005, 4 var. pumpājat mani pašu, sprādzējat kumeliņu! 17188.

Avots: ME III, 410


pusmiegs

pusmìegs, halber Schlaf, der Halbschlaf: viņš pusmiegā klausās. pusmiegā muocīties LP. I, 147. maza bē̦rna māmuliņa pusmiedziņa vieri gulēja BW.2004. K. bij atlaidies pussē̦dus, snauzdams tādā pusmiegā A.XI, 152.

Avots: ME III, 430


pusmūžs

pusmûžs, das halbe Leben, das halbe Lebensalter: pusmūžinu tē̦va raudu, vis[u] mūžiņu māmulītes BW. piel. 2 4183.1 pusmūžā mirt, in den besten Jahren sterben: es ievē̦ruoju daudzus mirstam pusmūžā Baltpurviņš I,31. ķēniņa sieva jau pusmūžā nuomira LP. IV, 176. ve̦cpuisis pāri pusmūžā, ist über die besten Jahre hinaus Aps. III, 9. pusmūža cilvē̦ks, vīrs usw., ein im halben Lebensalter, in den besten Jahren Stehender: pusmūžiņa vīriņš biju, nu vēl gribu grežuoties BW. I3100. pusmūžiņa puisis biju, vēi nebija līgaviņas 13815. pusmūžiņa tas puisītis, pusnakt[i] nāca vedējiņi; kad būt[u] kāds jauneklītis, tad atnāktu saulīte 16208, 1. ai Laimiņa, raganiņa, kādu mūžu man vēlēji: vēl nebiju pusmūžiņa, jau nuoņēmi arājiņu! 27842.

Avots: ME III, 430, 431


raibots

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469


raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469


ramoļi

ramuoļi (li. ramuoliai, eine Art Pflanzen Lit. Mitt. IV, 181) "= amuļi" Kolup; ramuliņi "eine wohlriechende Pflanze" Rubinen, ramuoliņš "ziemas kreņģelīte; maza, īsa puķīte sarkaniem vai balganiem ziediem" Gr.-Sessau; "kumelīte" Bewern (vgl. auch den Familiennamen Ramuoliņš aus Kurl.). Beruht wohl gleich li. ramùlė od. ramùnė "Romei", poln. roman und r. ромашка auf dem lat. Pflanzennamen (chamaemelum) romanum, wobei es im Le. an amu(o)ls angeglichen ist.

Avots: ME III, 476, 477


rasmīgs

rasmîgs (li. rasmingas Lit. Mitt. V, 201), ergiebig, was gut und rasch gedeiht, wohl fortkommt, zunimmt U.: rasmīga veģetācija Dr. rasmīga dzīve BW. 3194 var. kur veiklīga māmuliņa, tur rasmīga mājas dzīve RKr. VIII, 30.

Avots: ME III, 479


rast

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479


rāt

I rãt, rãju, tr., schelten, tadeln, (mit Worten) strafen: Sprw. rāj pats savus bē̦rnus, nerāj citu! lai rāj, kad tik nesper! nerātnītis mani rāja BW. 21650. nerāj mani, māmulīte, lai es augu nerājama... rātam tautu dēliņam! BW. piel. 2 3301. Refl. -tiês,

1) sich (mit Worten) strafen; sich belehren
Oppek. n. U.: rājies pati, brāļa māsa, tev nebija rājējiņa! BW. 6631. rājies pate, līgaviņa, es nevaru vaira rāt! 26898;

2) sich streiten, zanken; schelten:
Sprw. rādamies ne˙kā neizdarīsi, - daudz vairāk ar labu, ar sievu rāties un ķilduoties Dīcm. pas. v. 1, 32. - Subst. rãšana, das Schelten, Tadeln, Strafen : kam, māmiņa, tu nerāji, kad es biju rāšanā (d. h. im Alter, wo die Schelte, Strafe Zupass kam, ihre Wirkung tat)? nu es liela uzauguse, nu rīkstīti pušu laužu BW. 33562; rãšanâs, der Zank, Streit; die Schelte; rãjums, die einmalige od. vollendete Handlung des Scheltens, Tadelns, Strafens; die Schelte, der Tadel, die Strafe: nerātnītis mani rāja, kas bij pats izaugdams rājumiņa neredzēj[i]s BW. 21650. rāj, māmiņa, vai nerāj, nebūs tavu rājumiņu; ņems tautiņas, rās tautiņas pa savam prātiņam BW. piel. 2 3300, 2; rãjẽjs, wer schilt, tadelt, (mit Worten) straft: rājies pati, brāļa māsa! tev nebija rājējiņa BW. 6631; rãjẽjiês, wer schilt, zankt. Wohl zu li. rojoti "unordentlich krähen", apr. attrātwei "antworten" (s. FBR. II, 10) und (wenn mit ide. ā) r. раять "schatlen", paй "Schatl", sowie (?) an. rómr "Gekreisch" und ahd. ruod "Gebrüll".

Avots: ME III, 498


raudāt

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. 2 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. 2 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483


raudulis

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484


raudzeklis

I raudzeklis,

1) raûdzeklis Smilten. Laud., Serben, = ieraûgs; ein Teigrest Lettin, Mojahn, Zögenhof, Bewem, Bornsmünde: muldā vēl palicis raudzeklis;

2) "?": caur knupīti bē̦rna muti pilda ar rūgstuokām vielām un mutes iekšieni pārvērš skābā raudzeklī MWM. v. J. 1896, S. 252. Zu raûdzêt.

Avots: ME III, 485


rāva

I rāva (li. rova "Rückstand nach einer Überschwemmung auf Wiesen"),

1) rāva U., rāvas Karls., ràva PS., ràvs od. ràvis C., rãva Līn., Selg., Wandsen, Dond., Kandau, Kurs., Arrasch, Ruj., rãve Iw., ràvs 2 Kl., Prl., Lis., Bers., Golg., Kreuzb., Gr.-Buschhof, Warkl., Selsau, Sessw., Heidenfeld, rãvs Jürg., rãvis Lautb., stinkendes, eisenhaltiges
Wasser U., Mag. XIII, 2, 61 (rāvs), Dond. (rāva); das farbige Häutchen darauf U., Selb. (ràvs 2 ); eine solches Wasser enthaltende sumpfige Stelle Nigr. (rāvs), U. (vgl. hierzu die Ortsnamen: Rãva (eine Wiese) Lvv. II, 23, Rāvas pļava Lvv. II, 74, Rāvas (Rāvu II, 125) mežs Lvv. II, 43, Rāvas (Gesindename) Lvv. II, 92); Pfütze, Jauche U.: tai purvā tikai rāva vien ir Mar. purvi vien, rāvi vien, . . . nava tīra ūdentiņa BW. 25893 var. māsiņa vilnātnes ... dūņās velēja, rāvā skaluoja 7534,I. brūns rāvas ūdens AU. kādi viņām tie kāti - visi ar rāvu! Tirzm. purva suoklī krājas rāvs RA. caur rūgtuo rūsas rāvu Zalktis. rāva zeme BW. 9763, 9, sumpfiger, eisenhaltiges Wasser enthaltender Boden; rāva (BW. 25949; Janš. Dzimtene 2 II, 16) od. rāvas (BW. 20487, 3 var.) pļava, eine solche Wiese. Fig.: ir jauki brīžam kāju celt iz ikdienības rāvas (aus dem Sumpf des Alltags) Apsk. v. J. 1903, S. 258. rāvas (Karls.) od. rāva od. rāvu (U.) puķe, brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) RKr. II, 76; ranunculus gramineus od. aquatilis U.: ziedi kuoši, rāvas (Var.: rāva) puķe! BW. 5210;

2) rāva, der Rost
Gr.-Buschof, Mar. Vgl. rāja I und Būga RSI. VI, 37 f. und KSn. I, 278 (an dieser Stelle: möglicherweise zu bulg. ровина "Sumpf, Pfütze") und Rozwadowski RSI. VI, 42 f.

Avots: ME III, 499


redzēt

redzêt, Refl. -tiês,

3): kulē redzējās, ka tur ir kaut kas Linden in Kurl. redzies mīksts ("var redzēt, ka ir mīksts") Nerft;

4): auch Auleja; man vakar jou redzējās, ka jis mirs zemē Liepna. man tâ vien re̦dzas, ka nāk Jauns. Raksti VII, 86. cieši viegli redzējās (es schien sehr leicht zu sein)
Kaltenbr. redzējās, ka ve̦se̦la ebenda. nesaredz tik lieli tie jaunie kapi (der neue Friedhof scheint nicht gross zu sein) ebenda. tā gaļa tāda smuka redzējās ("sah aus") Linden in Kurl.; ‡

5) = redzêt 1: lindrakus aude šādus tādus; kādus jau redzējās, tādus gribējās aust Frauenb.; ‡

6) "?": ilgi man redzējās ar māmiņu dzīvuojuot; i[r] pietika, i[r] apnika ar tuo dē̦lu māmuliņu Tdz. 470971. Subst. re̦dzê̦tãjs: ein Augenzeuge Brasche
Anl. 406.

Avots: EH II, 363


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


reibināt

rèibinât C., fakt. zu rèibt, tr., schwindelig machen, betäuben, berauschen: jūtas, kas... mani... mulsina un reibina JR. IV, 35, -reibinuošs* dzēriens, berauschendes, alkoholisches Getränk.

Avots: ME III, 505


reibt

rèibt (li. reibti Miež.) Serbigal, Wolm., PS., C., AP., Neuenb., reibt 2 Līn., Iw., rèibt 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, -bstu, -bu, pers. u. unpers., schwindeln, duselig sein: man galva reibst, mich schwindelt; galva reibst, der Kopf ist duselig U. Lienai galva reiba Kaudz. M. 65. Sprw.: kad pats dzer, tad zirgam reibst Etn. II, 14. vakar dzēru, šuodien reibst IV, 41. man acis reibst, prāts mulst JR. IV, 32. kas izmisumā reibis tai pie kājām slīkst Vēr. v. J. 1904, S. 641. - Subst. rèibums, der Schwindel, Düsel; der Rausch: Am ehesten wohl (nach Persson Beitr. 84) zu mhd. rīben "sich drehen, wenden" u. a. Anders Zubaty AfslPh. XVI, 410 (zu râibs) und Trautmann BB. XXX, 329; vgl. auch le. riebt II.

Avots: ME III, 505


reibumzāle

rèibumzâle, lolium temulentum Karls., Mežuos un ārēs II, 51.

Avots: ME III, 505


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


reizināt

reĩzinât, tr.,

1) multiplizieren:
ņēmuos visu re̦dzē̦tuo reizināt ar simtu MWM. VIII, 32. Subst. reĩzinâtãjs,

a) einer, der multipliziert;

b) der Multiplikator (beim Rechuen)
Brasche;

2) klügeln
Salis, Lettin: Jānis reizina, reizina, bet nevar atcerēties.

Avots: ME III, 508


retēt

I retêt U., re̦tu Dond., Wandsen, Lautb. od. retēju Warkl., prt. -ẽju, = repêt, ("gerinnen") recêt: pušums sak jau retēt Dond., Targeln. Wohl zu li. ažuretėti "trwać" Bystroń 83, Bezzenberger Lit. Forsch. 164, užretėti verharschen" (bei Leskien Nom. 284) und (vgl. d. gerinnen: rennen) air. rethim "laute" u. a. (s. le. rats), wozu wohl auch r. рети́вый "eifrig", ksl. реть "aemulatio", aruss. реть "Eifer", sowie got. raƥs "leicht" ahd. rado "schnell". Die Bed. "gerinnen" dürfte zuerst im Kompositum saretêt entstanden sein.

Avots: ME III, 514


rīkle

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle 2 ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai;

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375


rīkot

rìkuôt,

1): ej, māsiņa, druviņā, nerīkuo sētiņā! lai rīkuoja māmuliņa, - tai r. piederēja BW. 3169 var. Refl. - tiês,

2): r. pruom uz māju! Seyershof. "BW. 3065" ME. III, 538 zu verbessern in "BW. 3065, I".

Avots: EH II, 376


risa

risa,

1) = rise 1 Lubn., Saikava; (fig.) dzīve iegāja atkal savā īstā risā Austriņš Raksti VII, 140. baigao zīmju daudz, kas dienu risā rādās Fr. Gulbis Daugava 1939, S. 222. nuo dzīves prasīt tikai gaišu nuotikumu risu Sējējs 1938, S. 395;

2) "kautkur nuovilkta apaļa svītra" Siuxt: kuoka trauku taisuot, ar zīmuli apvilka me̦lnu risu un tad lika dibe̦nu iekšā. In der Bed. 1 wohl teilweise als Neubildung zu risinâtiês aufzufassen. In der Bed. 2 wohl aus d. Riss;
vgl. plāns jeb risa Aps. J. Raksti I 2 , 118.

Avots: EH II, 373


rītuļa

rītuļa, Name einer Kuh: tuoles, svē̦tuļas un rītuļas V. Eglītis. aizve̦duši... telīes: rītuliņu, zieduliņu, paš[u] mazuo dūmuliņu BW. 16494. Vgl. rîtala.

Avots: ME III, 541


rukstēt

rukstêt Bers., rukstêt Ahs., Wid., rukšêt U., Karls., Ar., Lems. n. FBR. IV, 95, rukšêt Wid., rukšķêt Lubn., -u, -ẽju, freqn. rukstinât, rukstinkt, rukšinât U., Mar., rukškinât Celm., rukšķinât Wid., auch ein Refl. rukstêtiês (z. B. in Lubn.), -uôs, -ẽjubs, grunzen: cūka, sivē̦ns, vepris rukst, rukš(ķ). tie jau blēj tik pat kâ aitas un rukst kâ cūkas De̦glavs Rīga II, 1, 220. cūkas aizgaldā rukstēja pēc ēdiena Latv. cūka rukšķeja uomulīgi Stari II, 927. (līgaviņa) iet garam šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama BW. 26611 var. (līgaviņa) kâ cūciņa rukstējās (Var.: rukšķināja, rekšināja) 23913, 8 var. Etwa zu mir. rucht "Gebrüll; Schwein", ahd. rohōn "brüllen, grunzen" ?

Avots: ME III,


rumeles

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), mulas">rumulas Warkl., mules">rumules, mulis">rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559


rumelēt

rumelêt U., Ronneb. n. RKr. XVI, 40, mul%C3%AAt">rumulêt Saikava, Aahof, Wid., -ẽju, mul%C3%A2t">rumulât, -ãju Warkl., tr., rummeln, hänseln L., mit Wasser begiessen beim Kohlpflanzen od. wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird, wie Pflügen, das Vieh auf die Weide treiben usw. U.: tagad mēs tuo jaunuo arāju rumelēsim (rumulēsim A. XX, 508) Tirzm. 59. rīt izdzīs pirmuo reizi ganuos, tad ganu meitu rumulāsim Warkl. Refl. -tiês,

1) rumelêtiês Etn. II, 181, PS., rumulêtlês Friedrichswalde, rumalâtiês Planhof, einander mit Wasser begiessen, wenn zum erstenmal im Jahre eine Arbeit vorgenommen wird:
kad pavasarī kādu jaunu darbu dara, rumulējas Karls. zeltenes ar puišiem rumulejās, kad pirmrelz sāka luopus laukā dzīt Saul. Vēr. I, 1175. pirmuo reiz luopus ga-nuos dze̦nuot bij vispārīgi liela "ru-mulēšanās", aplaistīšanās ar ūdeni Etn. II, 98. šuovakar bija liela rumelēšanās jeb liešanās Janš.;

2) rumelêtiês, -ẽjuôs, sich im Kote wälzen (wie Schweine)
Wellig n. U.

Avots: ME III, 559


runāt

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560


rupjš

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 1.

Avots: ME III, 563


rušināt

rušinât, tr., intr.,

1) rušinât U., Spr., Wolm., Karls., Nigr., ružinât Freiziņ, Dond., Wain., Oknist, auch das Refl. rušinâtiês, ružinâtiês, wühlen, scharren, kratzen, etwas graben; Feuet schüren, in der Asche herumrühren
U.: es neļaušu cūciņām tā kalniņa rušināt, kur guļ tē̦vs, māmulīte BW. 4068, 1. es atradu kukainīti skaidainīti rušinuot 1159, l. pataisīja man brāliņš... grābeklīti, lai es eimu pļavîņā dābuoliņa rušināt 28680. rušin[i] pe̦lnus! 15174. kāpuostus jau vajag rušināt (die Erde um die Kohlpflanzen lockern) MWM. VII, 98. blēži sniega kupenī kuo glabā, rušina, ierušina un aiziet LP. VI, 368. latvietis sāka rušināt savu zemes stūrīti R. Sk. II, 51. viņa rušināja ar ruoku sēnes MWM. VI, 421. Felzenberģis rušināja viņa spruogaiņuos matuos Sadz. viļņi 247. cūkas tagad ne˙maz neruok, tik drusku ružina zemi Dond. Mārtiņš ružina pa skutuliņu, cūciņas de̦gunu me̦klē̦dams RKr. XVI, 180. viņš ieraudzīja . . , bē̦rnus pa smiltīm rušināmies Niedra. dē̦ls bij zem ābeles rušinājîes pa smiltīm Aps. IV, 82. dumjais rušinājas kuldā pa pe̦lniem LP. pa uoglēm rušināties LP. V, 201. kas . . . kāda netiklīte, cisiņās rušinās (Var: čužinās) BW. 32587 var. pa ze̦ltu varēsi tad rušināties Asp. ružināšanās ar ragaini arklu un zarainuo skrāpi Aps. V, 5;

2) rušinât, Handschuhe oder Strümpfe auf die Stelle der Kohlen am Ofen hinlegen (am Hochzeitstag im Hause des Bräutigams; Subjekt dazu ist die Braut)
Ekau n. Ü. Wohl zu ràust.

Avots: ME III, 564


sadarināt

sadarinât, tr.,

1) machen, anfertigen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): cimdus, zeķes, vaiņagus. sadarināt lielāku vairumu alus;

2) ausputzen, ausschmücken:
sadarini, māmuliņa, savas divi zeltenītes! še dzīrās tautas jāt BW. 14113.

Avots: ME II, 607


sadirkāt

sadirkât Rutzau, = sadir̂knît 2 : sasmulē̦tās un sadirkātās grāmatas Jauns. Augšz. 122.

Avots: EH XVI, 403


sadomnīca

saduõmnĩca, saduomnĩce Lubn., saduõmniẽce, die etwas zu ersinnen pflegt: saduomnīce (Var : saduomnīca, paduomnīca, izduomnīca, duomātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 619


sadraskāt

sadraskât, tr., zerreissen, zerfetzen: viņš paņēma paku nuosmulē̦tu un sadraskātu grāmateļu Saul. I, 60. sadraskāt drēbes Dunika.

Avots: ME III, 612


sadulbt

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = mulst">apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616


sagādniece

sagãdniẽce, sagādnīce Lubn., sagādnīca, die etwas zu ersinnen und zu beschaffen pflegt: saduomnīce, sagādnīce (Var.: sagādnīca, izgādnīca, gādātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 625


sagumbot

sagum̃buôt, tr:, verbiegen, verbuchten: trumulim sagumbuots dibe̦ns Gr.Sessau. s. drēbi, dēli Warkl.

Avots: ME II, 632


saivēt

saîvêt 2 Nigr., saivuôt U., tr., (das Weberschiffchen) mit Garn umwickeln Allunan n. U.: bārenīte saivēja dzijas Janš. Bārenīte 85. saivējamā rateņa vienmulīgi dzieduošais rūciens Paipala 4.

Avots: ME II, 638


sajuka

sajuka* Wid., die Verwirrung, das Getümmel, der Tumult.

Avots: ME II, 641


sakodīt

sakuodît: mit Nerft; skudras gurnus sakuodīja Tdz. 57321; an mehreren Stellen (ein wenig) anbeissen: s. (mit uõ) bē̦rnam maizi; s. zīmuli (wo?).

Avots: EH XVI, 421


salts

salˆts,

1): auch Barbem, Skaistkalne, Stelph., Wallhof n. FBR. XVIII, 17, Auleja, Druw., Erlaa, Feht., Fest., Jürg., Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Kurl., Neugut, Nitau, Pilda, Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, (mit alˆ 2 ) Behnen n. FBR. XVI, 156, AP., Ramkau, (mit àl 2 , falsch?) Lubn. n. FBR. XVII, 131; man ir salti Burtn., Nitau;

2): salti me̦li - auch C. (aber: auksts laiks). viņš jau muld tīri saltu AP. izgrūžuot naudu par tukšu, par saltu Austriņš Raksti VII, 290; ‡

3) salˆtā mè̦tra 2 Oknist n. Ceļi VIII, 235, mentha piperita: saltās mē̦tras dzeŗ, kad karstums. Subst. salˆtums: auch Bērzgale; tur ne˙viens saltumiņš nevar tikt klāt AP. ziemu bija lieli saltumi Auleja. man saltumi grābj visus ple̦cus kuopā AP. viņš e̦suot slims: saltumi ("dre̦buļi") vien ņemjuot Fest. n. FBR. XVII, 86 (ähnlich in Oknist n. Ceļi VIII, 234). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi Pas. XII, 157 (aus Domopol).

Avots: EH XVI, 427


samanīt

samanît,

1): "fassen, begreifen"
Lng.; "saprast" AP.; lielā mežā nevar s., nuo kuŗas puses atbalss Sonnaxt. saimnieks apmulsa un nesamanīja, kuo iesākt Sieva 82. uzņemties dzīvi uz savu ruoku Annele vēl ne˙kâ nesamanīja A. Brigadere Dievs, daba darbs 13. tak pūš viņš vēl, cik samana (= spēj) Janš. Pag. pausm. 6. tūliņ nesamanīja, kas tie par atbraucējiem īstenībā e̦suot Sieva 53;

2): es jau tādu mazu tikkuo varu s. AP. patālu kaut kuo ... samanījis A. Upītis Laikmetu griežos I, 102. Refl. -tiês,

4) sich flink und vorsorglich begeben (von mehreren Subjekten):
visi nuoļ samanījās ustubā, tiklīdz es dagāju.

Avots: EH XVI, 428


samist

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687


samudēt

samùldêt, ‡ Refl. -tiês, = samùldêt: vai, kuo es samuldējuos! Janš. Dzimtene V, 191 (ähnlich II, 359).

Avots: EH XVI, 432



sapiktot

sapiktuôt, tr., erzürnen: Ažu sapiktuoja tāda muldēšana Blaum. Refl. -tiês, zornig, böse werden Wid.: viņš par tuo ļuoti sapiktuojās A. Upītis. ve̦ctē̦vs sapiktuojies un nuosviedis... dē̦lu zemē RKr. VIII, 2.

Avots: ME II, 699



sareizināt

sareĩzinât, multiplizieren (perfektiv) Pūrs III, 148.

Avots: ME II, 715


sariebt

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME II, 718, 719


sarmals

sar̂mals Kalupe n. FBR. XVIII, 39, = sar̂mulis (?): sarmalen[i]s alu dara BWp. 2328, 1.

Avots: EH XVI, 443


sasākt

sasâkt, anfangen, den Anfang machen: sasāksim, arsim zem[i], aparuši ecēsim; sasāksim, ņemsim siev[u], apnē̦muš[i] dzīvuosim! BW. 12292. tad sasāka dē̦lu māte meitu mātes lūdzenies 23611, 5 var. sasāka rumulēties Krišs Laksts 54.

Avots: ME III, 727


satvars

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769


saucin

sàucin, saucien, Adv., zur Verstärkung von sàukt: saucin sauca aiz upītes; vai sauc meitu māmuliņa? BW. 11424. saucin (Var.: saucien) sauču, nesasauču 27469, 4 var. saucien sauca, māj ar ruoku Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.).

Avots: ME III, 770


saukt

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772


šautris

I šautris (und *šautre?),

1) šàutris 2 Kalz., Gr. - Buschhof, Prl., (nach RKr. XVII, 81) Druw., ein Holzknüttel
(šautris) Spr., (namentlich zum Werfen, als Waffe) Wessen, Laud. (šautris), Tirs. (šautris): sviežu šautri (Var.: ar šaut(r)u) vanagam BW. 14203, 3 var. sviežu šautri (Var.: šautru) apcirknī 25853 var. iesviež mani māmulīte kâ šautrīti (Var.: šautriņu) ūdenī 26710, 3. gan es tev (zu einem Hund gesagt) iemetīšu ar šàutri 2 pa zuobiem! Druw. n. RKr. XVII, 81;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von Fleisch (zum Räuchern)
Mar. (mit 2 ): uzver gaļu šautrī! Aps.;

3) šàutris 2 N. - Laitzen "žuburs". Zu šaut.

Avots: ME IV, 10


savārgt

savārgt,

1) eine gewisse Zeit hindurch siechen
Spr., Wid.: dē̦ls ilgi uz gultas savārdzis LP. III, 28. savārgs vēl kādu laiku Druva I, 1008. mulduotrā Alma savārga divas nedēļas MWM. VIII, 405;

2) an Kräften abnehmen, herunterkommen
Spr., Wid.: viņš bija pa˙visam garā savārdzis R. Sk. II, 228. tas (kumeļš) jau tāds savārdzis! LP. VI, 327;

3) verarmen
Spr.

Avots: ME III, 782


seģīte

seģīte, eine Decke: uzsegt seģīti iejava muldai PV.

Avots: EH XVI, 475


segt

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, 20 ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812


šekšelis

šekšelis "nuosmulējies bē̦rns" Walk; (šekšels) ein Schimpfname (z. B. von einem kleinen, schmutzigen Widder) N.-Peb.

Avots: EH II, 625


sēms

*sḕ̦ms 2 : auch Borchow, ("pe̦lē̦kraibs, hellgrau mit schwarzen Flecken" ) Nautrēni (s. gailis, lakats, sē̦ma vista, aber sirms zirgs), ("iesirms, sirms, sirms und pe̦lē̦ks gemischt") Warkl.: salnas rīta sē̦ma zeme Ceļi VIII, 278. s. alus, se̦rmulis Warkl.; in Lubn. angeblich mit ê̦: s. ("raibs") zirgs.

Avots: EH II, 481


sērmanītis

sē̦rmanĩtis, der Hermelin: grib kaķīte tur laipuot, kur laipuo sē̦rmanītis (Var.: sarmulīt[i]s, sarmuliņš, se̦rmulīt[i]s) BW. 31101, 1. Zu se̦r̂ mulis.

Avots: ME III, 829



sermoliņš

‡ *se̦rmuoliņš erschlossen aus dem voc. s. se̦rmuoliņi BW. 2504, 2 var., "= se̦r̂mulis.

Avots: EH XVI, 478




šermuļi

še̦r̂muļi: auch (mit e̦r ) Nötk., N.-Peb.; ein Sing. še̦r̃mulis dass. in Sessau.

Avots: EH II, 625


šermuļi

še̦r̂muļi Arrasch, Drosth., Jürg., Kreuzb., Neugut, Raiskum, Sauken, Sessw., (mit e̦r̂ 2 ) Bauske, Ruj., Salis, Selg., Sessau, Zögenhof, še̦rmuļi Ronneb., še̦rmuļi Wid., Schwanb., Odsen, Druw., Aahof, Festen, N. - Laitzen, Bers., Lennew., AP., Aistern, Laud., Mar., Alswig, Dunika, Grünw., šer̂muļi Saikava; daneben in Stuhrhof und Schibbenhof auch der Sing. še̦r̂mulis 2 , = šermeles: še̦rmuļi pārskrēja pār visiem kauliem A. v. J. 1896, S. 573 (ähnlich: A. XI, 178; Vēr. II, 1417, Dunika, Grünw.). auksti še̦rmuļi lien pār muguru A. Upītis J. 1. 28. caur visu dvēseli šermuļi skrien Saikava. cilvē̦ku pārņe̦m še̦rmuļi Bess. Ainējam še̦rmuļi māc Seifert Chrest. III, 2, 114,

Avots: ME IV, 16


sēst

sêst,

1): auch Auleja; ‡

3) = sêstiês 2: kamulis nesē̦st - vis liels, cik ni šķeterē Auleja. Refl. -tiês,

3) aufhören (rimties, mitēties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "nachlassen").

Avots: EH II, 483


siekalnīce

siekalnīce,

1) der Mund (7):
"savaldi savu siekalnīci!" Kūkurs atteica Duomas III, 1091;

2) "ein Spucknapf"
Nötk.;

3) "eine kleine, flache Mulde, worin man Spreu von der Grütze absondert"
Holmhof.

Avots: ME III, 857


sīkaļa

sīkaļa,

1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î 2 ) Bauske;

2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;

3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.

Avots: ME III, 851


sīkt

I sìkt PS., C., sìkt 2 Kl., sîkt 2 Karls., sīcu (auch sīkstu U.), sīcu, rauschen, zischen (wie kochend Wasser U.); brammen, summen U., Spr.: trumulis ... sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. kuoku zaruos skumji lietus sīc Apsk. v. J. 1903, S. 37. bite sīc Etn. II, 51. šķitu bitīt[i] sīcam (Var.: dīcuot) BW. 363. smalkāki kukaiņi sīc Etn. II, 51. knausis sīc ebenda. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps. II, 9. dundura sĩkšanu Apsk. v. J. 1903, S. 654. vai tik nesīc nāves muša? MWM. X, 214. zīlīte žē̦li sīc Vēr. II, 527. meitenes pusbalsī sāka tuo (= meldiju) sīkt līdza Janš Bandavā II, 254. vēl ausīs dziesmas, smiekli sīc Vēr. I, 1207. lampa pukšē̦dama un sīkdama sāk raustīt liesmu Aps. V, 25. Refl. sîktiês 2 , summend, zischend sich hinein-, durch- saugen (vom Wasser): ūdens sīcas laivā ("= sīkdams sūcas") Salis. Subst. (Demin.) sīcējiņa, die Summende, Beiname der Biene im VL. Von Fick Wrtb. III4, 89 zu mnd. hîgen "schwer atmen", von Miklosich Et. Wrtb. 335 zu poln. sikora "Meise", sikawka "Spritze", von Wiedemann Prät. 62 zu got. siggwan "singen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 496) gestellt. Wegen der Mehrdeutigkeit des le sī- ist eine sichere Entscheidung unmöglich.

Avots: ME III, 853


sirdēsti

sir̂dê̦sti 2 (nom. pl.) Iw., sirdē̦sti U., Spr., sirdsē̦sti U., sirdsē̦das St., Dr., selten der Singular, ein loc. s. sirdēstī BW. 13250, 42, Herzenskümmernis, nagender Kummer; Gewissensbisse U.: puisīšam brālīšam div[i] sirdsē̦sti (Var.: sirdē̦sti) gadiņā: ņe̦m līgavu, tā nenāca, sēj miezīšus, tie neauga BW. 12916. pie māmiņas uzaugdama sirdsēstiņus neredzēju 23997. bij man vienas meitas dēļ turēt lielu sirdēstiņu (Var.: sirdsēstiņu, sirgastīti) 11068. gaŗa bija tam naksniņa, kas gulēja sirdē̦stuos (Var.: sirdsē̦stuos) 24937. nedari jel man sirdsē̦das! St. tu esi man palīdzēj[i]s nuo muokām un sirdsē̦dām Gesangbuch. Rebeka daudz sirdē̦stu piecieš Glück I Mos, 27. viņš izdalīs tiem sirdē̦stus Hiob 21, 17. sirdsē̦du asaras Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 17. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109.

Avots: ME III, 842


sirds

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) 2 U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844


sirenieks

sireniẽks, sirinieks, ein umherstreifender Krieger, ein Räuber Wid., "Parteigänger" V.: kļūstam mēs nuo sireniekiem izpuostīti Manz. Post. I, 416. tādi laupītāji ir, katri ... paši siruo jeb siriniekus uz savu kaimiņu uzrāda II, 195. bij bieži jāizciešas daudz kaŗa šausmu ne˙vien nuo svešiem sireniekiem Plūd. Llv. II, 126. sirenieki, medenieki mani balti bāleliņi BW. 18655. sirenieki, medenieki, nuošaujiet se̦rmulīti! 11071 var. Zu sirt 1.

Avots: ME III, 845


širmuļi

širmuļi U., (mit ìr 2 ) Alswig, Odensee, (mit -ir̂- 2 ) Widdrisch, Kl. - Roop, Rosenbeck, = šermeles: puišam... širmuli vien iziet pa kauliem LP. VI, 344.

Avots: ME IV, 18


sīvs

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856


skaidrs

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.;

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums,

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497


šķeplērnieks

šķeplērnieks, einer, der Amulette (šķe̦plē̦ri) anfertigt U.

Avots: ME IV, 28


šķeplērs

šķe̦plē̦rs, ein kleines quadratförmiges Stück Zeug mit dem Kreuz, das von Katholiken um den Hals (als Amulett?) getragen wird Infl. n. U. Aus mnd. schepelere "Scapulier".

Avots: ME IV, 28


šķērpēt

I šķērpêt,

1): auch (mit ẽr ) Seyershof;

2): auch (mit ẽr ) Frauenb. ‡ Refl. -tiês, einander kratzen:
kai man dze̦lza pirkstainīšus, lai es varu š. ar ... māmuliņu! Tdz. 46643.

Avots: EH II, 634


šķirt

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III 4 , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46


šķomene

šķuomene U., V., Mag. IV, 2, 101, Treiden, šķuõmenes Arrasch, Lems., Widdrisch, Wolmarshof, Zögenhof, die Schellbeere, Multbeere, Sumpf - Brombeere (rubus chamaemorus L.). Aus *štuomene (vgl. stuomene)?

Avots: ME IV, 57


skrīpsst

I skrĩpsts: auch AP., Ramkau, Schujen, (mit ì 2 ) Adsel, Bers., Meselau, Sessw.; (muldas) skripsts 2 Saikava "abrkasis"; viņš ve̦lkas kā s. (mit ì 2 ) sa˙līcis Heidenfeld.

Avots: EH II, 511


skrīpstāt

skrīpstât Stelph., = skrĩpsnât; "ar skrīpstu (= abrkasi) kasīt" (mit ì 2 ) Saikava: s. muldu.

Avots: EH II, 511


skujiens

skujiens, der Nadelwald: neduod manis, māmuliņa, skujienā, virsienā! virsis manas kājas grauza, skujas bira vainagā BW. 10408 var.

Avots: ME III, 902


šķupelnieks

šķupelniẽks "?": šķupelnieki, muldelnieki, se̦gluojat kumeliņus! Ob. - Bartau n. Latv. Saule 1926, S. 424.

Avots: ME IV, 55


slaicīt

slàicît 2, -ku,-cĩju, tr., recken, strecken,: rekeln: garām krāsni, garām suolu slaiku (Var.: stiepu) savu augumiņu BW. 7633. s. ruokas uz augšu Gr.Buschhof. putni slaika kaklu Memelshof, Saikava, Selsau, Warkl. Refl. -tiês, Saikava, sich rekeln, recken Fest., Lubn., in wachem Zustande im Bett? liegen bleiben Saikava: viņš slaicījās un žāvājās, kâ tuo cilvēks dara lielā nuogurumā Zalktis. piecēlies nuo rīta, viņš gultā slaikās Saikava. pie . .. dārziņa sē̦tas uomulīgi slaicījās kaķis R. Sk. II, 225. kuoki upē slaikās (heben sich beim Flössen aneinander geratend) Warkl. - Anscheinend zu sliekt; zur Bed. vgl. slaistît: sliet.

Avots: ME III, 912


slepen

sle̦pe̦n (verkürzt aus sle̦pe̦ni, s. unter sle̦pe̦ns),

1) Adv., heimlich:
tas gāja saimniekam sle̦pe̦n iepakaļ LP. VII, 890;

2) Präp. mit dem Gen., heimlich (clam): pats man deva linus, vilnu sle̦pe̦n tē̦va, māmuliņas (Var.: muliņai nezinuot) BW. 7787, 1. sle̦pe̦n mātes ne˙kad ne˙kā nevajaga meitenēm darīt Janš. Dzimtene V, 269. ē̦damuo sle̦pe̦n muižas pārduod Bandavā I, 7.

Avots: ME III, 926


smalks

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533


smalks

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. 2 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952




smaulis

I smaũlis Wolmarshof, ein schmutzig Gewordener (z. B. ein Schornsteinfeger) Ruj., Allend., Burtn, n. U. Nebst smaulêt I und smuļa, smulis wohl zur Wurzelform smu- bei Fick Wrtb. III 4, 531 (smu- I; vgl, auch nd. smollen "besudeln" 1. c. 532) und Walde Vrgl. Wrtb. II, 249 und 686 (und - nach Prellwitz Wrtb. 2 422 - zu r. смурый "dunkelgrau"?).

Avots: ME III, 955


smieklains

smieklains, zum Lachen geneigt (?): dakteris kļuva uomulīgāks, runīgāks, smieklaināks Janš. Dzimtene II, 220.

Avots: EH II, 539


smilktaine

smilktaine Spr., smilktaina Sussei n. FBR. VII, 139, Sandboden, sandige Gegend (auch vom Friedhof): gulēti smilktainē BW. 27365, 1 var. muliņu smilktainē vadījāt 27649, 6 var. atstāj mani smilktainā 27476, 12 var.

Avots: ME III, 963


šmukt

II šmukt! Interjektion, husch: luogs vaļā, un šis-šmukt! iekšā A. Upītis Dzim. 15. šmulêt Adsel, Alswig, Bers., Gramsden, Grünw., Lennew., Mar., N.-Peb., Nötk., Nerft, Salis, Schibbenhof, Stomersee, Stenden, -ẽju, mulin%C3%A2t">šmulinât Fest., Nötk., Salis, Schibbenhof, Aahof, Gramsden, Bewershof, Mar., N.-Schwanb., Sessw., MSil., = mul%C3%AAt">smulêt, mulin%C3%A2t">smulinât, (be)schmieren, (be)sudeln. Refl. šmulêtiês, sich beschmutzen ; sabbeln N.-Peb., Stomersee.

Avots: ME IV, 86


smuļā

smũļļa PS., C., smuļa U., ein Sabbeler, Schmutzfink; zu smulis (mit ļļ aus lni̯?).

Avots: ME III, 969


smuļāt

smuļât (unter smuļ˜ļât): vgl.apsmuļât.

Avots: EH II, 540


smurgulis

smur̃gulis: auch (mit ùr 2 ) Borchow; "jauns puika" Salis; smurgule apsmulēs BW. 35072, 1.

Avots: EH II, 540


šņīpa

II šņĩpa AP., Drosth., Jürg., (mit ì 2 )Bers., Heidenfeld, die Linie, der Streifen, der Strich Druw., Fest., Lös., Lub., Meselau, N.-Peb.: labību sējuot uz lauka ar kāju vai ruoku save̦lk šņīpas Druw., Lös. u. a. kad brauc ar žagariem, tad žagaru gali uz smilšaina ceļa save̦lk šņīpas ebenda. bē̦rni ar zīmuli uz papīra save̦lk šņīpas ebenda. ne˙kā cita nere̦dz kâ līnijas, šņīpas un punktus A. XV, 269. bez šņīpu, bez pārtaisījumu glīti nuorakstīti pantiņi A. v. J. 1896, S. 41. kundzes skaistais raksts . . . atškīrās nuo palīga smeilajām šņīpām A. Upītis J. 1. 13. ple̦cā bij re̦dzamas palagu vīļu iespiestas šņīpas Upītis Sieviete 88. ap acīm bija tādas šķības, greizas šņīpiņas Baltpurviņš I, 99. nuokārušās ūsu šņīpas MWM. VI, 771. tāļāk meža šņīpa me̦lnuo 409.

Avots: ME IV, 96


sodrēji

suôdrẽji Wolm., Kr., Drosth., Ronneb., Neuenb., suôdrēji 2 Līn., Iw., suôdŗi 2 Dond., suodri U., Adsel, (mit 2 ) Roop, Selg., Baldohn, (mit ) Schwanb., Gr. - Buschhof, Sermus, Smilten, N. - Wohlfahrt, Notk., der Russ; Tabaksol: pīpes suodrēji Etn. IV, 106, 113 oder suôdri Odensee. lād, ka suodrēji sāk nuo gaisa birt RKr. VI, sak. v. 760. nuosmulēja... ģīmjus ar suodrējiem BW. III, 1, S. 18. suodrēju vārpas, Mutterkorn Bergm. n. U., schwarze Āhren im Korn Burtn. n. U. Nebst li. súodžiai, r. сáжа, čech. sáze, an. und ae. sôt "Russ" zu sêst(iês); eigentlich: Angesetztes.

Avots: ME III, 1136


spārs

II spãrs: uoda dē̦li nuokuoduši spāram tē̦vu, māmuliņu BW. 2749, 1. nuolaidās s. (Libelle) Sudrabkalns V. b. I. 81.

Avots: EH II, 547


sprēdze

sprèdze 2 Nerft,

1) sprẽdze Baldohn, Nötk., Zirsten, Schujen, Roop, Wohlfahrt, Nitau, spràdze 2 Gr.-Buschh., Römershof, Setzen, Odensee, sprēdze Mag. XIII, 2, 60, Stelph., = sprādze. die Schnalle: sprēdzēm kalti kumeliņi BW. 5995 var. sprēdzē mani, māmuliņa, sudrabiņa sprēdzītēm! 5348, 1 var. kurpes ir spīdīgas, un virsū sudraba... sprēdzītes Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 189; sprẽdzes, Metallteile, Metallschmuck am Pferdegeschirr Jürg.;

2) sprêdze 2 Ruj., sprẽdze Wohlfahrt, ein Vorhängeschloss;

3) sprèdze 2 Neugut, Odensee, = siksna, der Riemen. Zu sprēgt; vgl. sprādze.

Avots: ME III, 1017


sprēdzēt

sprèdzêt 2 Gr.-Buschh., sprēdzêt Mag. XIII, 2, 60, Schujen, -ẽju, = sprādzêt: sprēdzē mani, mamuliņa, sudrabiņa sprēdzītēm! BW. 5348, 1 var.

Avots: ME III, 1017


sprukt

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku 2 Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku 2 Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024


stāt

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât 2 Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. 2 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052


štautra

štautra (?), die Linie, der Strich: es uzvilku ar zīmuli štautru Römershof.

Avots: ME IV, 103


steģere

steģere,

1): eine kleine Schlucht im Wald, wo Wasser hindurchfliesst
A.-Schwanb.; "šaura ūdens strēmele, kąs iestiepjas pļavās" Lubn.;

2): "staigna vieta; staigna pļavas strēmele mežā" Lubn.;

3) "?": ar priekšiņu tē̦vu raudu, ar pakaļu - māmuliņ[a]s; sava draudziņa raudāju ar visām steģerēm Tdz. 55480.

Avots: EH II, 575


stīdīt

stîdît Mar., Schwanb., Lis., Golg., Meiran, Sermus, -u, -ĩju, tr., hetzen Stomersee, Selsau, Aahof, Adl., Beienhof: gans stīda suni uz luopiem, uz cilvē̦kiem Aps. stīdi suņus, lai iet guovi atgrìezt! Mar. n. RKr. XV, 138. "cui!.. "viņa stīdīja suni A. XXI, 566. rej, sunīti, rejamuo! es pastīdu stīdāmuo (Var.: parīdu ridāmuo) BW. 14461 var. Zur Wurzel von lat. instīgāre "anspornen aufreizen", stimulus "Stachel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 612 f.)? S. auch stuidît.

Avots: ME IV, 1074


strādīgs

stràdîgs, arbeitsam: Sprw. strādīgs kâ bite, kâ skudra. strādīga sieva R. Sk. II, 126. strādīg[a] bija tā meitiņa, kam nebija māmuliņas BW. 4766. Subst. stràdîgums, die Arbeitsamkeit: meitas strādīgums Plūd. Llv. 147.

Avots: ME IV, 1084



strēle

strēle (unter strē̦la),

3): der Strahl
(strēle) Getzel Psalm 18, 15; 140, 11 (s. dazu Zēvers IMM. 1932 I, 142); strêles 2 (mākuoņu svītras) pie debesīm uz jauku laiku Zögenhof. padebeši strèlēm 2 (strāvām) vien iet Saikava. lietus līst strèlēm Burtn. labības strèles 2 (svītras) Fehteln. jaunais mežs strèlēs (in geraden Linien) sastādīts Burtn. meža strêles 2 (svītras, juoslas) Stenden. rumulējuoties viņam aizlēja brangu strèli 2 (strūklu, šalti) aiz apkakles Saikava;

4): cūkām ar reizem s. (mit è 2 ) ieme̦tas kaklā Saikava.

Avots: EH II, 587


stribināt

stribinât, tr., mit einer flüssigen, zu schlürfenden Speise speisen (tr.) Wid., Dunika, Nigr., Kl., Golg., Bers., Saikava, Meiran, Lubn.: (māmuliņa) ar pieniņu stribināja (Var.: strebināja), lai meitiņas baltas auga BW. 2930, 1. cik vārīju teļam dziru, tik ar putru stribināju (Var.: dzirdināju) 9397, 5 var. (kuņas) ar ķīsēli stribināšu (Var.: lacināšu) 21001, 5 var. es tuo savu vīramāti apšu sulu stribināju (Var.: strēbināju) 23276. labi mani pamieluoja, sēņu zupu stribināja 26407; 28446 (ähnlich: RKr. XVI, 172). kristumāte stribina savu Lienu Dok. A. Daugava I, 319. Zu strèbt.

Avots: ME IV, 1089


stulbināt

stul˜binât: (mit ùl 2 ) "maldināt, apdullināt" Lubn., "mulsin%C4%81t">mulsināt" Odziena, (mit ul˜ ) Schujen, Smilten, "stulbu padarīt" (mit ùl 2 ) PV., (mit ùl) Nötk.; spuožās vizmas stulbināta, galva nuoslīgst apskurbusi Rainis Dz. un d. III 2 , 15.

Avots: EH II, 594


sturbuļot

stùrbuļuôt,

1) "raustīties" Arrasch: zirgs ātrs, arkls smags; tas sturbuļuo, un es kâ dundurs tam pakaļ Seibolt. zirgs izrādīja savu prieku... danciski pa ceļu sturbuļodams ders.:

2) unbedacht und übereilt handeln oder sprechen
Lis. (mit ùr 2 ); undeutlich sprecen Arrasch; hitzig sein Trik.; schnell, aber nicht gründlich etwas tun Butn., Ramelshof: sturbuļuo kâ tāds karstaputra!

3) "= muld%C4%93t">muldēt" Trik.: kuo tu sturbuļuo! Refl. -tiês, sturbuļuôt 2 Burtn., Ramelshof, Wolmarshof.

Avots: ME III, 1108


sunīt

sunît, -ĩju, hunzen, grob schimpfen, heruntermachen, tadeln, schelten Ruth 2, 16, Wessen, Celm.: sunīs tevi māmuliņa; ja negribi sunījams BW. 6384 (ähnlich 24496). ve̦lns sācis dievu sunīt LP. VII, 1180. visus tā sunīja, lamāja VI, 254. Refl. -tiês, anhaltend schimpfen (ohne ein Objekt): apnicis sunīties uz visām pusēm Leijerkaste II, 19, es gan sāku sunīties un klāju visu vaļā 167, Zu suns.

Avots: ME III, 1122


sursuls

sursuls "?": šis s. muld par avīzēm un gramatām Azand. 84.

Avots: EH II, 604



tabācene

tabãcene Ramkau, primula farinosa.

Avots: EH II, 663


tagad

tagad, tagadīt Salisb., tagadīn, tagadiņ (auch bei Glück), tagadiņās U., tagdiņ Rothof n. FBR. VIII, 129, tagdĩņ Iw. n. FBR. VI, 56, tag˙dĩt Rothof n. FBR. VIII, 129, tagadĩtâs Neuenb., Pas. IV, 457, tagadĩtês C., Kl., tag˙dĩtâs Iw. n. FBR. VI, 56, tagdĩtņe̦s Popen n. FBR. VIII, 129, tagadīnās Mag. XIII, 1, 2 (t. lîst "es regnet jetzt noch"), RKr. XVI, 83, Pas. V, 31, Neu-Salis, tagadīnas Pas. VI, 419, tagadite̦nās Selg. n. Etn. IV, 59, tagadin Konv. 2 391, LP. IV, 82, tàidĩ AP., tagads Zabeln n. FBR. IV, 67, Ugalen n. FBR. VII, 29, Rothof und Popen n. FBR. VIII, 129, Kandau, Selg., tagatiņ Pas. I, 330, tagan (infl.) Taunagi, Pas. II, 71, III, 429, IV, 80 und 176, V, 138, Zbiör XVIII, 241 und 292 (zum -n s. Le. Gr. 4693) > taan Zbior XVIII, 346 > tā`n Le. Gr. 4693, FBR. VI, 41, Pas. II, 250, III, 241, V, 265, Raipole, Pilda, Kārsava, Alswig, Asūne, Andrepno, Mar., tànît 2 Alswig, Mar. n. RKr. XVII, 110, tànîts 2 ebenda 146, taga Ahs. n. RKr. XVII, 58, N.-Bartau, tàdiņ 2 N.-Laitzen n. FBR. VIII, 41, tādīt Schwanb., jetzt: tūdaliņ, tagadiņ uz sidraba kalējiņu! BW. 910, 10. tūlītiņ, tagadiņ pievils meitu māmuliņu 23592. tuo saku es jums tagadiņ Joh. 13, 33. vēl tagadin Mag. XX, 3, 61. nāc, mana zeltenīt, ar manim tagadīt! Stender 58. kâ tam bij būt tagadīt Blaum. tē̦vs tagadīt pat teic Austr. kal. v. J. 1893, S. 53. tagad (wahrscheinlich aus *tagadi, s. Le. Gr. 78; alter loc. s.) dürfte im ersten Teil den Demonstrativstamm to enthalten gleich (?) slav. togda < *togoda "dann" (wozu Meillet MSL. XIII, 29, Fraenket IF. XLVII, 342, Wiedemann BB. XXX, 220 f. und van Wijk AfsPh. XLI, 117; vgl. auch klr. тогiд "im vorigen Jahr" und zur Stammesform - le. tamē̦r, kamē̦r, apr. sta-wīds "solch" und wenn mit altem o!] lat. hodiē "heute"), während der zweite Teil zu slav. godъ "Zeit" gehört, s. Zubatý AfslPh. XV, 506. Li. tagad bei Miežinis stammt wohl aus dem Lettischen.

Avots: ME IV, 122, 123


talka

I tàlka Drosth., Neuenb., Wolmarshof, (mit àl 2) , Kl., Meiran, Sonnaxt, Warkl., (mit alˆ 2) Autz, AP., Bershof, Dunika, Gr.-Essern, Katzd., Kurs., Mesoten, Nigr., N.-Bartau, Ruj., tal˜ka Bl. (li. talkà "zusammengebetene Arbeitsgesellschaft", r. толокá "Bestellung der Bauern eines Orts für einen Tag zur Landarbeit"), Mag. XIII, 2, 55, tàlks 2 (r. тóлокъ "Stampfe") Prl. n. FBR. VI, 94, Adl., Bers., Saikava, Selsau, Tirsen, talˆks 2 Arrasch,Dond.,Gramsden, Iw., Jürg., Kandau, Līn., AP., Stenden, Wandsen, talks Nötk., tàlkus Drosth., talkus Bielenstein Holzb. 288, eine (gew. nicht länger als einen Tag dauernde) Arbeit auf dem Lande, zu der freiwillige Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen werden, die dafür keinen Lohn bekommen, aber am Abend bewirtet werden; eine solche Arbeitergesellschaft; der Abendschmaus nach einer solchen Arbeit (talka oder talks nach L.: Aufgebot der ganzen Bauerschaft zu einer Hofesarbeit) : talkū iet U., zu solcher Arbeit und solchem Schmause gehen. talku turēt U., solchen Schmaus für die Arbeit veranstalten. talkuos lūgt Kl. bij manam bāliņam treja talka vasarā: rudzu talka, miežu talka, apenīšu šķinamā BW. 28412, pazīstami bij siena talki, linu talki, mē̦slu vešanas talki, malkās un žagaru talki un citi Kaudz. Vecpiebalga 47. bijis baļķu talkus LP. VII, 326. nuoskumusi talka mana BW. 785. šuodien bija liela talka, rītā celšu vēl lielāku 6319, 1. pārnāk talka dziedādama, linu druvu nuoplūkusi 637, 3 (Band I, S. 846). bāleliņi ar talkiem vien dzīvuoja: talkiem (Var.: talkā) pļāva miežus, rudzus . . . 28412, 4. visu dienu talku pļāvu, talkus māti neredzēj[u] 2851 1. pruoties, talkas māmuliņa (Var, : nama saimeniece), kuo vajaga plūcējām! 28479. talkās iešana un braukšana Etn. III, 76. talkas nav duomājamas bez ruotaļām, dejām un apdziedašanās II, 182 (hier und Konv. 2 4108 noch weitere Notizen über die talka). jānāk uz talku Deglavs Vecais pilsk. 8. wenn es urspr. wie noch poln. tłoka - ein Gedsänge, eine Menge bedeutete, nebst li. tel˜kti "eine talkà zusammenbitten", susitel˜kti "sich zur talkà versammeln" zu aksl. tlěšti, r. толóчь (prs. толкý) "stossen, stampfen", Kymr. talch "granum contritum", li. aptìlkęs žmogùs "durchtriebener Mensch" u. a., s. Trautmann Wrtb. 321 f., Būga PФB. LXXV, 150, Leskien Abl. 349; die Bed. von li. tel˜kti muss in diesem Fall sekundär, durch talkà beeinflusst sein.

Avots: ME IV, 127, 128


tālu

tâlu (li. tolu) AP., Bers., Drosth., Kl., Neuenb., PS., Schujen, Sessw., Warkl., Wolm., Wolmarshof, (mit â 2) Dunika, Līn., Nigr., tālu Spr., Memelshof, tâļu 2 PlKur., Līn., Ruj., tāļu U., tâli Bers., N.-Rosen, Preili, Schwanb., Selsau, Sessw., (mit â 2) Dond., tāli Spr., Memelshof, tâļi Gr.-Buschh., Prl., (mit â 2) Salis, tàļi 2 Eversmuiža n. FBR. VI, 41, tāļi U., Adv., weit, fern (lokal und temporal): mēs iesim ļuoti tāļu nuo jums Glück Josuus 9, 22. tāļu dzirdē̦ts tapa Nehem. 12, 43. tāļi jāmeklē V. Mos. 30. Sprw.: kas tāļāk iet, tas vairāk zin RKr. VI, 889. tautas mauca, tālu (tāļu) nesa BW. 6387. ņem, dieviņ, mani mazu, tālu (Var.: tāļu; = da ich fern bin von...) tē̦va, māmulītes 27871. nav vairs tāļu tā dieniņa 6193, I. un kâ tad bij tāļāk? Kaudz. M. 315. kad tik tāļu jau ir, tad... LP.IV, 26. spīdi, vizi lielu tālu, manu... vaiņadzīn! RKr. XIX, 112 (aus Plm.). vis˙apkārt lielu tāļu bij mežs Lautb. Luomi 70.

Avots: ME IV, 146



tavs

tavs (li. tãvas, gr. τεός, urital. *tou̯os "dein"), dein: pa˙priekš tavu, pēc katrs savu RKr. VI, sak. v. 893. In Ausrufen von einer ungewöhnlichen, stark ausgesprägten Eigenschaft: brālīt, tavu saldu alu (wie süss doch dein Bier ist)! BW. 19569. ak tu ve̦ca māmulīte, tavas gre̦znas dziedāšanas! 554. taviem skaudīgiem vārdiem (= cik skaudīgi šie vārdi!) Alm. Piesis Balt. Vēstn. bet tavu skuķi (das ist aber ein Mädel!)! R. Sk. II, 128.

Avots: ME IV, 142


tebe

te-be, verstärktes te, hier, da (nun): tebe, tebe tev, brālīti, šīs vasaras lūkuojums! BW. 22849. tebe, es saku B. Vēstn. tebe nu bij! Aahof, Adsel, Behnen, Geistershof, Hofzumberge, Gr.Roop, Kalz., Lennew., Lis., MSil., Nötk., N.-Schwanb., Schibbenhof, Schnickern, Selsau, Sessw., Smilt., Stom., tebe nu Birsgaln, tebe nu tebe! Neugut, Schibbenhof, tebe, tebe! Nigr., tebe redz še nu (reče Grünw., Lennew.)! Kalz., Ogershof, Ausruf, wenn etwas nicht gelungen od. sich anders zugetragen hat, als man erwartet. nu, un tagad - tebe nu bij! A. v. J. 1901, S. 42. tebe reče, kads tu mulķis! Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 387. tebe nu nuotika! da ist es nun geschehn! Gr.-Roop, Lennew. tebe nu tebe! Lennew., tebe tev bij! Gr.-Buschh., da hast du's nun! tebe! tebe! a) zum Ausdruck des Zweifels (Dunika), b) zur Bekräftigung eines Ausspruchs (Nigr.) gebraucht. tebe, freilich, das eben Kurl. n. U. tebe nu! Jaun. mežk. 19, freilich! tebe nu! da hast du's nun, das war alles Saikava, Sessw. tebe nu sazini! Purap. Kkt. 19.

Avots: ME IV, 152


teikt

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157


tērēt

tẽrêt, -ẽju, verzehren, verbrauchen, verschwenden U.: visu gadu naudu krāju..., nu naudiņā jātērē BW. 33177. uz ceļa viņš divi rubuļus tērējis, er hat auf der Reise zwei Rubel verzehrt U. tur es savu veselību tērējis, da habe ich meine Gesundheit eingebüsst U. salnā tē̦rē̦ts, durch Frost beschädigt, verdorben; reibend verletzen, wund machen: mazs zābaks tērē kāju N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, Arrasch; tērēt zemē, umbringen: ar vē̦de̦ru pa˙isam tērēja zemē Saikava. Refl. -tiês, (viel) ausgeben, verausgaben Spr.: lai nebūtu ... jābraukā un jātērējas BW. III, 1, 51. muliņa manis dēļ tērējās BW. 1419 var. kāzu dēļ tērējuos 19469, 10. lai (sc.: bāleliņi) pirk auzas kumeļam, lai tie sevi tērējas 9501, 1 var, kuo tad nu par niekiem tērēsies! Alm. Rud. 23. lai jaunkungam nebūtu velti jātērējas ... staciju bufetēs Alm. Meitene no sv. 9. - Subst. tẽrêšana, das Verbrauchen, Verausgaben, Verschwenden; tẽrẽjums, das einmalige Verausgaben, Verbrauchen; die Zeche; tē̦rê̦tãjs, wer verbraucht, verausgabt, verschwendet: uguntiņa, dzirķstelīte liela meža tē̦rē̦tāja BW. 7149. Aus mnd, teren "zehren; vertun".

Avots: ME IV, 173


tēvs

tē̦vs (li. tė´vas),

1) der Vater; ein alter Mann:
Sprw. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam RKr. VI, 900, kas tē̦vam neklausa, neklausa pat ve̦lnam JK. II, 600. tē̦vs, māmiņa bargi rājā BW. 18682, 1 var. atstāj[u] savu tē̦vs māmiņu (Var.: tē̦vu, māmuliņu) 23002, 4 var, ak tu dievs, ak tu tē̦vs! 24745. bez tē̦va ziņas LP. III, 50. vai tavs tē̦vs ar tik gudrs ir? fragt man ein Kind, das mit Erwachsenen zu streiten pflegt Etn. IV, 77. tas ne˙maz vēl tē̦vā nav, der ist noch ganz jung LP. IV, 120. nāc jel ar tē̦va kājām! komm schneller! Kav. kad tevi tē̦vs laukā! Kav. audžu tē̦vs LP. II, 26, der Pflegevater, Stiefvater. ceļa tē̦vs Br. 227 "?". de̦be̦su tē̦vs, der himmlische Vater: dievs, de̦be̦su tē̦vs Br. 79. Jāņa tē̦vs, der Gastgeber bei der Johannisfeier, den die Feiernden (Jāņa bē̦rni) besingen (aplīguo). Juodu tē̦vs Br. 48, kakta tē̦vs, = meža t.: nāc nākdams, kakta (Var.: meža) tē̦vs, kuo tik ilgi kavējies? man sunīši piekusuši, pašam ēst gribējās BW. 30489, maizes tē̦vs,

a) der Versorger, Brotgeber, Arbeitsgeber;

b) ein Bettler, der mit dem Sack umhergeht und um Brot bettelt
Nigr. mājas t., der Hausvater: brūte apdāvināja mājas tē̦vu un māti BW. III, 1, 63. Mārtiņu t. Konv. 2 2641, ein Alter, der zu Martini verkleidet mit einem Säckchen umhergeht und Spenden sammelt, meža t. BW. 2675; 13646, 24, LP. VII, 900, Lautb. Mag. XX, 2, 185, ein Waldgeist. neguoda t. Br. 405, die Schlange. panāksnieku t., der Führer des Brautgefolges (panāksnieki): panāksnieku vaduoni sauc panāksnieku tē̦vu (brūtes brālis vai cits rads) N.-Bartau n. RKr. XVI, 101. pātaru t.,

a) der Beichtvater
L. (n. U. nicht gewöhnlich);

b) ein Heiligenfresser
Ruj. n. U. (unter pātari). pulka t., = vedēju t.: vēdēja tē̦vs, saukts arī pulka tē̦vs RKr. XI, 96. sugas t., der Fortpflanzer der Art: vilks e̦suot prātīgs vīrs, sugas tē̦va nekuožuot, ka pašam pēclaikā gaļas nepietrūkstuot Upīte Medn. laiki 6. svē̦tais t. A. v. J. 1897, S. 656, der Pabst. talkas t., der Leiter der talka I: lai nāk pats talkas tē̦vs BW. 28408. tē̦vi, die Eltern (Parallelen dazu bei Hujer LF. XLVIII, 112). tē̦vu tē̦vi, die Vorfahren; tē̦vu tē̦vu māja, das Gefängnis (scherzweise) Peb. n. U. ve̦cais tē̦vs,

a) der Grossvater:
Sprw. runā kā ve̦cais tē̦vs, dara kā mazais bē̦rns RKr. VI, 901;

b) ve̦cais (ve̦cs U.) tē̦vs rūc (baras U., Salis), es donnert (in der Kindersprache)
Mag. XIII, 2, 49. vedēju (vedēja) t., der Führer der vedēji, der Hochzeitsgäste des Bräutigams: vedēju vaduoni sauc vedēju tē̦vu . . ., tam jāve̦d brūti un brūtgānu uz baznīcu RKr. XVI, 101 (aus N.-Bartau). kāzu zuobe̦nu kāzās nesis vedēja tē̦vs RKr. XI, 96. viesu t., der Führer der (Hochzeits)gäste: abi viesu tē̦vi (nuo brūtgāna un brūtes puses) un abi jaunie ļaudis saduodas... ruokas RKr. XVI, 93;

2) rudzu tē̦vs, das Mutterkorn (secale cornutum):
vis˙vairāk me̦lnuo graudu jeb rudzu tē̦vu ir pabirēs B. Vēstn.; linu tē̦vs, eine Flachspflanze mit flachem, bandartigem Stengel;

3) der Steven
U., Bielenstein Holzb. 607, 631. Wahrscheinlich nebst apr. thewis "Vatersbruder" Weiterbildung (nach dem Muster von Wörtern wie lat. avus "Grossvater", apr. awis "Oheim") eines (in av. noch vortiegenden?) Lallworts *tē (vgl. das Lallwort mā bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 221), s. Trautmann Apr. Spr. 448 f. Dass hier vor t- ein p- (vgl. av. ptā "Vater") geschwunden sei, was J. Schmidt KZ. XXV, 34, Bartholomae Grdr. d. iran. Phil. I, 33, Meillet MSL. XX, 288 und Hirt Indog. Gramm. I, 259 annehmen möchten, ist weder notwendig, noch nachweisbar, und der Vokalismus von apr. tāws "Vater" (das auf ein Lallwort *tā weist) befürwortet nicht eine solche Annahme; dies gilt auch von der durch Fick Wrtb. I 4 , 445 und Prellwitz Wrtb.2 446 vertretenen Etymologie. In der Bed. 3 ist es nebst tẽviņš 9 eine Umbildung von d. Steven.

Avots: ME IV, 177, 178


ticēt

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: muliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180


tiesisks

tìesisks,* juridisch: tiesiska vara Konv. 2 1388. tiesiskie pamati tautu dzīvē A. v. J. 1896, S. 788. tiesiskā nuozīmē par simulāciju sauc... Konv. 2 3648.

Avots: ME IV, 214


tīksma

tīksma, tīksme,

1) die Annehmlichkeit, Anmut, Glückseligkeit, das Behagen; das Gefallen:
siltas dzīvības un tīksmas pilnuo dailumu Janš. Bandavā 1, 159. pašus pārņēma savāda, it kâ gurdas uomulības pilna tīksma 195, tā sirdi neizjaustā tīksmē ceļ Juris Brasa 157. karsta, tirpaiņa tīksme pārskrien pār . . ķermeni Deglavs Rīga II, 1, 60. tīksme dzīvuot Seibolt;

2) der Wunsch, die Neigung, das Verlangen:
visas tavas tīksmes ir piepildītas Pas. VI, 136. Janš. habe dies Wort selbst gebildet.

Avots: ME IV, 200


tītīt

I tĩtît: "mulsināt, ķircināt" (mit î) Gr.-Buschh. Refl. -tiês,

1): "skaisties; būt neizdabājams" (prs. tĩtuos) Orellen; teļš tĩtās (= niķuojas): nedzeŗ Seyershof. pieci, seši tē̦vam dē̦li, viens pats tē̦va kumeliņš; ij tā paša nebaraoja, cits uz cita tĩtījās BW. 3138 var.

Avots: EH II, 687


trīcināt

trĩcinât AP., Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Jürg., Karls., Salis, Stenden, Tr.,

1) dröhnen
St.;

2) zittern (beben) machen
St., U., erschüttern U.: dre̦buļi tam trīcināja visu miesu Pas. IV. 12. galdiņu trīcināt BW. 15998; tremulieren V.;

3) erschallen lassen (machen):
dziesmas trīcināt MWM. VI, 786. lai trīcina (kalnus, ielejas) lakstīgala BW. 428. Ungewiss, ob in der Bed. 2, oder in der Bed. 3: panāksnieces nemācēja . . . istabu trīcināt BW. 891, 1. nedrīkstu še dziedāt, šuo vērīšu trīcināt 201. kas tuos tavus mālu kalnus ik vakara trīcinās (Var.: tricinās)? 381, 3. kas tuo Rīgu trīcināja (Var.: rībinaja, dimdināja)? 4628; 6174, 7; 7815; 16626, 4 var.;

4) = tricinât I 3: lakstīgala trīcināja (Var.: tricināja, trikšināja) Rīgas tuorņa galiņā BW. 30614, 4 var.

Avots: ME IV, 239


trijogs

trijuogs, Lärm, Tumult, Wirrwarr (trijuõgs) A.P., Treyden, (trijuôgs 2 ) Galken, (trijuoks) Funkenhof, Nigr., (trijuôks 2 ) Schibbenhof: be̦rni taisa briesmīgu trijuoku Funkenhof. kad daudz sieviešu kuopā, tās var sacelt lielu trijuoku Schibbenhof. nevar vairs izturēt, kādu trijuogu tie tur taisa Gaiken. radīt veltīgu trijuogu AP. S. nebij tāda trijuoga ne˙maz ieradis Kleinb. st. 56. Dürfte auf r. тревога beruhen.

Avots: ME IV, 235



trumelis

trumelis,

1) trumele Allend. und Salis n. U., trumulis Erlaa und Kokn. p. U., Karls., trumuls PS., ein kegelfdrmiges, blechernes Geschirr zum Wasserkochen, Wassertrommel:
kungs vārīs trumelīti (Var.: kundziņš virs trumulī) BW. 31264;

2) trumēliņš Memelshof, = egle 3, ein hochzeitliches Musikinstrument: dancuodami panāksnieki un vedēji dauzīja trumeļus gar dziedriem, ka žvadzēja vien. trumelis - kuoks ar dzingstuošām misiņa lapiņām - bija vai ik˙vienam puisim līdz RKr. XVI, 245. situ trumēliņu tautu galda galiņa VL. aus Memelshof. Beruht wohl auf einem nd. *trummel "Trommel".

Avots: ME IV, 246


tukšs

tukšs,

1): auch Warkl.; tukšu maisu vazājuot BW. 27077, 1. tālākām skuolām ruoka par tukšu Jauns. J. un v. 12. t. nuo naudas Ramkau;

2): t. puisis, tukša māja Frauenb. kuo viņš, pats būdams t., man var duot? Kand. tukša (= nabadzīga) dzīve Seyershof. tukši (= nabadzīgi) dzīvuot ebenda;

3): viņš tukšu vien muld Ramkau. t. mācītājs BielU., ein Pastor, der Worte ohne Gedankeninhalt spricht;

4): tas pa tukšu (vergeblich)
vis iet (wird getan) Frauenb. Subst. tukšums,

1): die Armut
AP.;

2): auch (tukšums) Seyershof. (tukšumi) Liepna, Mahlup;

3): auch (tukšumi) Seyershof; kur ziemeļi un rīti sākas, ir rītu tukšumi; kur ziemeļi un vakari sākas, tur - vakaru tukšumi Seyershof. kad tukšumu vēji pūtuši, tad nei˙ka nesējuši Mahlup; ‡

4) tukšumi Grenzhof, Getreidereste, die man kurz vor dem Abschluss des Dreschens durch die Dreschmaschine lässt.
Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 225.

Avots: EH II, 701


tuldēt

tulˆdêt 2 , -u, -ēju Frauenb. "muldēt" (z. B. im Fieber) Diet.

Avots: EH II, 701


tūmelēties

tũmelêtiês PS., -ẽjuôs, = mul%C3%AAti%C3%AAs">tumulêtiês, (bei der Arbeit) zögern, saumselig sein: svešais gan tūmelējas, nestāsta, bet zaldāts uzstāv, kamē̦r šī visu uzstāsta Pas. IV, 232 (aus Serbigal). Zu tūma.

Avots: ME IV, 281


tumēt

tumêt (li. tumėti "dick werden, gerinnen") -u, od. -ẽju, ẽju

1) dick, schleimig, tummig werden
Aahof, AP., A.-Schwanb., Drobbusch, Druw., Fehsen, Geistershof, Grünwald, Jürg., Meiran, Notk. (in Nötk. auch: "sauer werden; sich mit einem Häutchen überziehen"), N.-Peb., A.-Schwanb., Selsau, Sessw., Vīt.: putra tum Vīt. dzēriens sācis tumēt Sessw.;

2) sich verdichten (von Regenwolken), sich bewölken
AP., Vīt.: debeši tum Vīt. vakara pusē sāk jau tumēt, rītu līs AP.;

3) dick, tummig machen:
putru Alswig;

4) = ļumêt 1: šis luops tik labi nuobaruots, ka tum vien Grünwald. Wenigstens in den Bedd. 1-3 nebst li. tum(s)tas "Haufe", mulas "Stück" zur Wurzel von tàuks, s. dies und Būga KSn. I, 295, Trautmann Wrtb. 332, Walde Vrgl. Wrtb. I, 708 f.

Avots: ME IV, 261


tumuļāt

tumuļât,

1) etwas ungeschickt und langsam tun Wessen;

2) sich langsam bewöiken
Warkl. Refl. -tiês,

1) zcigern Wessen, trödeln
Golg., Nigr. (besonders vom langsamen Ankleiden gesagt); auch tumuluôtiês;

2) sich langsam bewölken:
sāk jau tumuļāties, būs lietus Warkl. In der Bed. 2 zu tumêt 2.

Avots: ME IV, 264


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


tvert

tver̂t (li. tvérti "fassen"), tveŗu, tvêru,

1) greifen, fassen, halten
U. (in Dond., Dnnika, Go1g., Ruj., Salis, Schwanb., Stenden, Wandsen, Wolmarshof nicht bekannt, I dafür ķer̂t gebräuchlich; in Warkl. nur tver̂t [nicht ķer̂t] bekannt), fangen Kur. Nehrung: meičas pie ruociņas tvert R. I Sk. II, 9. gan es jūs vē̦lāk kur tveršu (werde greifen, abfangen) Aps. III, 39. viņš škuobās, bāl un gaisu tveŗ A. XXI, 597 (ähnlich: Vēr. II, 548). asinis tvert, das Blut stillen St., U.;

2) hinreichen, genügen
(nach r. хватать) Infl.: visur grib paspēt, visu sagrābt, bet spēceņa netveŗ L. W. 1921, № 44, 2 1 . latgaliešiem netveŗ savas intelliģences № 45, 2 2 . Refl. -tiês,

1) fassen, greifen; sich an etwas halten
U.: tu man ap kaklu tveries! JR. V, 19. viegli pie ple̦ciem un krūtīm tās (dūjiņas) tveŗas Vēr. II, 51. turies stipri, tveries koč aiz krēpju munu! Zbiór XVIII, 451;

2) (li. tvérties Lit. Mitt. I, 69) Zuflucht suchen, finden
Mag. IV, 2, 152, U.; sich erwehren U.: nēzināja, kur ar berniņu tvērties Kra. Vīt. 15. šis le̦c un bļauj un nezin, kur tverties LP. VII, 104. nevar tverties nuo spārēm, man kann sich der Bremsen nicht erwehren U. es nezinu, kur tverties nuo ļautiņu valuodām VL. RKr. IX, 7. muliņa ne lapās netversies (Var.: neglābsies; wird sich gar nicht erwehren können) BW. 21746, 3. viņas deļ jau cilvē̦ks nevar tverties ne liepu lapās A. XXI, 757. iekš Kristus vātīm tversies viņš Gesangbuch 5, 4. Ēstere tvērās... pie ... kunga, kad tā . . . iekš nāves bē̦dām atradās Glück Esther, S. 285. zeme priekš bada nevarēja tverties (verschmachtete vor Teuerung) I Mos. 47, 13. nuo lietus tverties Celm. paspārnes, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. Subst. tvē̦rums St. "was man ergreift, um sich daran zu halten". Nebst turêt, tvarstît, tvirts u. a. zu slav. tvoriti "schaffen, machen", gr. σορός "eine Totenume", σερίς· ζωατήρ Hes. u. a., s. Būga KSn. I, 107 ff., Trautmann Wrtb. 333 f., Bezzenberger BB. XII, 240, W. Schulze KZ. XXVIII, 280, Mikkola IF. VI, 352, Meringer IF. XVIII, 267, Zubaty Sborn. fil. IV, 247, Boisacq Dict. 853, Walde Vrgl. Wrtb. I, 750 f.

Avots: ME IV, 290, 291


tvīka

tvīka, die Hitze, Schwüle: karstā tvīkā tuo (zemi) pārklāja jauni asni Upītis Sieviete 220. dze̦strums vēl nespēj dzest tvīku Ezeriņš Leijerk. I, 258. ielēja... asinīs mulsinuošu nemieru un tvīku A. Brigader Daugava I, 1086.

Avots: ME IV, 292


ubadze

ubadze: kam nāci, u., bajāru pulkā? BW. 22268, 1. ubadzīte - māmuliņa 3014.

Avots: EH II, 711


ūķis

I ûķis: ein dunkler Winkel od. Raum Kokn.; viņš skuķē̦nu tuornī iespundējis. tas ir tāds akmeņiem izmūrē̦ts ū. Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 181. sē̦tā izskatījās visai neuomulīgi ... pa ūķu ūķiem bij sabāztas istabas lietas II 5 (1939), 121.

Avots: EH II, 741


ulans

ulans (mit hochle. a < e̦?) Druw. "apmulsis; kas sevī visu duomā un gudruo, citiem ne˙kā neteikdams". Vgl. ule̦ns und RKr. XVII, 84.

Avots: EH II, 712


ulle

ul˜le Frauenb. "?": "kad ar zāģi izzāģē kuokam kâ muldu, pusapaļu zāģa vietu, saka: tas ir zāģē̦ts ar ulli".

Avots: EH II, 713


uzasināt

azasinât, (von neuem) schärfen (perfektiv); anspitzen (perfektiv) Dr.: uzasināt cirvi, zīmuli.

Kļūdu labojums:
azasinât = uzasinât

Avots: ME IV, 315


uzdrāzt

uzdrāzt,

1) auf etw. schnitzen
(perfektiv): uzdrāzt skaidas traukam. uzdrāzt uz kuoka kādas zīmes Stenden;

2) schnitzend zum Vorschein bringen:
pagali drāžuot uzdrāza viņā iedzītu naglu Dunika;

3) (schnitzend) anspitzen:
muli;

4) einen Schlag versetzen:
uzdrāzt zirgam ar pātagu;

5) schelten
(perfektiv), scheltend über jem. herfallen: māte uzdrāza bē̦rnam tâ, ka tas tūliņ apklusa Sessw.;

6) aufgiessen:
uzdrāzt kādam ūdeni uz galvas Wolmarshof. (meita) uzdrāzusi tam spaini cūku dzēriena virsū Janš. Nīca 36;

7) hinauflaufen:
puika uzdrāza augšā Saikava. Refl. -tiês, (auf etwas) hinauflaufen Pas. VI, 374: viņš uzdrāzās pa trepēm augšā, zirgs viņam uzdrāzās virsū.

Avots: ME IV, 325


uzšēpt

uzšèpt 2 Saikava, aufgiessen: rumulē̦tāji ganu meitai uzšēpa divi spaņņi ūdens Saikava.

Avots: ME IV, 388


vadāt

vadât, -ãju, freqn. zu vest, anführen L., viel führen, hin und her führen U.: vista vada savus cāļus L. var˙būt jūs . . . vadātājs vadājis Janš. Bandavā I, 82. Refl. -tiês,

1) einander hin- und herführen;

2) "водиться, якшаться" Spr.;

3) einen Umzug, eine Übersiedlung bewerkstelligen
U., Behnen; "разлетаться из гнѣзда" Spr.;

4) tragend, trächtig sein
U.; sich begatten (vom Rindvieh vorzüglich) U.; kalben Rutzau n. FBR. VIII, 141; Subst. vadâtãjs,

1) wer wiederholt (hin und her) führt:
šajās talkās bija... vadātāji..., kuri zirgus... vadāja nuo kūtīm uz tīrumiem Etn. II, 182;

2) der Böse
Celm., ein böser Geist, der nachts Reisende irreführt: varbūt jūs... vadātājs vadājis un acis jums apmulsinājis Janš. Bandavā I, 82.

Avots: ME IV, 429


vairot

I vaĩruôt,

1) (ver)mehren
U.: vairuot mantu;

2) - vairêt, vairît II, mehr verlangen
(mit ) Autz n. U.;

3) multiplizieren
Etn. III, 106. Refl. -tiês, sich (ver)mehren U., Spr.: lai telītes vairuojās kâ skudrītes pūlītē BW. 28960. ej, māsiņ, tautiņās, lai dzīvīte vairuojās! 17578 var.

Avots: ME IV, 443


vakars

vakars (li. vãkaras, slav. večerъ "Abend"),

1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;

2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.

Avots: ME IV, 448


vaļāt

II vaļât: regieren, zähmen, im Zaum halten Lng.; darbs nav tik lē̦ti ... vaļājams Pas. XI, 397 (ähnlich Janš. Apsk. 1903, S. 113). Refl. -tiês: vaļa bija v. pie ... māmuleņas: var miedzeņus izgulēt Tdz. 37718. ‡ Subst. vaļâtājs, der Beherrschende: es brālīša vaļātāja (Var.: valdītāja) BW. 3486, 1.

Avots: EH II, 755


valdīt

vàldît (li. valdýti "regieren") Wolm. u. a., val˜dît Dond., -u, -ĩju, herrschen, regieren; verwalten; bezähmen U.: valdīt Krievuzemi (U.) od. par Krievuzemi (U.) od. pār Krievuzemi, Russland beherrschen. kas tuo muižu valda? L., St., wer hat den Hof in Besitz? amatu valdīt, ein Amt verwalten L., U. mēli valdīt, die Zunge bezähmen U. mēli mutē valdīt St., schweigen. lielus darbus valdīt, schwere Arbeit verrichten Biel. n. U. tu nevarēsi tuo cirvi valdīt, du wirst das Beil nicht regieren können, wirst mft dem Beil nicht fertig werden Stenden. arklu valdīt C. u. a, tam puišam mantas gana, kas lemešus valdīt pruot (der zu pflügen versteht) BW. 15354, 5. tās ir gan draiskulis: nevar tuo ne˙maz valdīt Ascheraden. valdāms St., zahm; valdāmais, Steuerruder L., St. Refl. -tiês, sich hemmen, bezwingen St., sich bezähmen, sich beruhigen Spr., sich beherrschen: es varu . . . sevi . . . valdīties Kaudz. Izjurieši 162. P. nevarējis vairs nuo smiekliem valdīties LP. V, 187. (kāja) traki sāpuot un ne˙maz nevalduoties Janš. Līgava I, 457. lai luopi valdās kuopā, damit das Vieh zusammenhält Etn. II, 100. - Subst. valdîšana,

1) das Regieren, Beherrschen, Bezähmen;

2) die Regierung, Herrschaft, Obrigkeit
U.; valdîšanâs, das Sichbeherrschen; valdîtājs (li. valdytojas), wer verwaltet, über etw. verfügt Spr.; der Herrscher U., Spr.: mulīte atslēdziņu valdītāja BW. 22294. šitā čura, čenčerīte nav šās vietas valdītāja (Var.: mūsu darba nedarīs) 22650 var. Nebst vàlsts I zu li. veldė´ti "regieren, besitzen", pavildęs "beherrscht, besessen habend", apr. acc. s. weldīsnan "Erbe", waldūns "Erbe", aksl. vlasti (prs. vladǫ) "herrschen", got. uraldan "walten", as. giwald "Herrschaft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 219, Trautmann Wrtb. 340 t., Uljanov Znač. II, 21, Gärtchen Prim. Präs. 11 f., Būga KZ. LII, 274.

Avots: ME IV, 451, 452


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārgdienis

vārgdienis (li. vargdienỹs "ein Notleidender"), ein gequälter Mensch, ein sich im Elend Befindender, ein Kreuzträger, ein Kraftloser, Hilfloser L., U.: sē̦ru, sē̦ru sērdieņam, vārgu, vārgu vārgdieņam: sērdieņam tē̦vs nuomira, vārgdieņam māmulīte BW. 4031, 2. vārgdieni, neraudi vairs! Odiseja V, 85. vārgdienīte ābele Austriņš Nopūtas vējā 91.,

Avots: ME IV, 503


vecainis

ve̦cainis,

1) ein alter Mensch
PS.: divi ve̦cainīši uomulīgā brīdī satikušies Austr. - ve̦cainis baŗas, es donnert Arrasch, Jürg.;

2) s. ve̦caine.

Avots: ME IV, 514


vediens

vediêns,

1) der Faden
(gew. pavediens): māmuliņa smalki vērpj, garu laida vedieniņu (Var.: pavedienu) BW. 7081 var. gargaruos vedienus šķetināt A. XX, 253. zīda vedieniņš Vēr. II, 454;

2) derjenige Erdstrich, der beim Eggen eines Feldes von der Egge unberührt bleibt
Stenden, "ecējama strīpa" Ahs.: zeme jāsaecē labi smalki, tāpēc je̦m labi šaurus vedienus Stenden. arumus mē̦dz ecēt uz vedieniem Ahs. n. RKr. XVII, 62;

3) "?": viņš nāca tam pa vedienam (war in günstiger Position zum Schlagen od. etwas anderem)
Frauenb., Stenden.

Avots: ME IV, 521


veiklīgs

veĩklîgs,

1) = veĩkls 1 U., Celm.: kur veiklīga māmuliņa, tur ir laba mājas dzīve BW. 3194;

2) = veĩkls 3, possierlich, komisch Ruj., Wolm., W. - Livl. n. U.; sonderbar LemsaI n. FBR. IV, 92.

Avots: ME IV, 523


veikls

veĩkls,

1): auch Orellen;

2): kur veiklīga māmuliņa, tur ir veikla mājas dzīve Tdz. 544621;

3): man te labā pusē tāda veikla sāpīte Orellen; ‡

5) "?": tik laiciņu veiklu paliks ve̦se̦ls Skalbe Raksti I (1938), 97. Subst. veĩklums,

1): kur ... palika citkārtējs veiklumiņš? BW. 23968, 1.

Avots: EH II, 768


veikt

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit ) Iw., Lin., (mit èi 2 ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit 2 ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 1 und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III 4 , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525


veksis

veksis, ‡

2) "smulis" Sessw.

Avots: EH II, 768


vēlēt

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 1 - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557


vidējība

vidẽjĩba,* die Mittelmässigkeit: lai izceļas laukā nuo . . . vidējības Blaum. uomulīga vidējība A. v. J. 1897, S. 317. vidējība viņai apnika Asp. N, 65.

Avots: ME IV, 578


vidzemnieks

vidzemnieks,

1) vidzemietis Lubn., der Livländer:
vidzemniece māmuliņa BW. 10323 var.;

2) ein Bewohner des livl. Binnenlandes
Salis;

3) ein gewisser Tanz
Etn. IV, 80.

Avots: ME IV, 581


viegls

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 1 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654


viendēlis

viêndêlis Preili, viêndê̦ls Celm., der einzige Sohn: sakās mani māmuliņa viendēļam (Var.: viendē̦lam) iede̦vuse BW. 22308. lūkuojies, viendēlīti (Var.: viens dēliņš), vienmeitiņas ļaudaviņas! 12030 ( ähnlich: 7864).

Avots: ME IV, 658


vieneklis

vieneklis, = viêndêlis: sacīj[a] mani māmuliņa vienekļam (Var.: viendē̦lam) iede̦vusi BW. 22308 var.

Avots: ME IV, 658



vienmuļš

viênmuļš,

1) = mul%C3%AEgs">viênmulîgs 1, einförmig: vienmuļš kuoks Jürg.;

2) eintönig, monoton
(eig. und fig.): vienmuļa valuoda Kaudz. M. 307. vienmuļā balsī A.v˙j.1896, S. 97. nuogurusi nuo... skaitļiem vienmuļiem JR. IV, 64. vienmuļa vieta Segewold. vienmuļš lauks. vienmuļa dzīve. zil vienmuļi debesis tālās Kārstenis Gāju p. 32. cilvē̦ku dzimums ir ļuoti vienmuļš Rainis Vertera cieš. 7. - Subst. vienmuļums, die Eintönigkeit, Monotonie: stepju kūtrais vienmuļums Domas II, 1163.

Avots: ME IV, 662



vīkstīt

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î 2 ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î 2 ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì 2 ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î 2 ) AP., Pankelhof, (mit ì 2 ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î 2 ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637


virt

I vir̂t (li. vìrti "kochen") Wolm. u. a., vìrt Neuenb., (mit ìr 2 ) Kl., Prl., (mit ir̂ 2 ) Karls., Līn., Praes. ve̦r̂du Wolm. u. a. od. virstu (Altenwoga, Bers., Borchow, Ruj.) und (?) viru, Praet. viru (unbek˙in Adiamünde, Erlaa, Heidenfeld, KatrE., Mahlup, Meiran, Ruj., Schnehpein, Schwanb., Sessw., Siuxt, Wandsen, Widdrisch, Zögenhof, wo dafür vārît resp. vārîtiês),

1) intr., kochen, sieden
U., Altenwoga, AP., (mit ir̃ ) Ruj., Serben: putra virst Peb. (wo daneben angeblich ūdens ve̦rd nuo avuota), Altenwoga. ūdens sāka virt MWM. v. J. 1896, S. 928. katls sāka virt Vēr. II, 661. ēdiens jau uzgāja virt Mar. tur ve̦rd gaļa kāpuostuos BW. 31096. kazas gaļa nevirusi 26397. kundziņš virs trumulī 31264, 1. tai virumā vira . . . meitu miesas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). guns vien ve̦rd ap čuokstu 403 (aus Welonen). ka tie elles peklē virtu! möchten sie in der Hölle... kochen! Mag. XX, 3, 42. tu dzelze vēl nav gan virusi Mag. III, 1, 133. ķēniņš ielīda virušā (vgl. viruots) pienā un savira Pas. VII, 42;

2) tr., kochen
Kaltenbrunn, Oknist, Rutzau, Warkh.: viršu putru BW. 19326. kunkuļiem putru viru 10446. kam mums nevira rāceņu putru 26189. kam taukus laizīja putriņu virdama 20I68. uolas viru 32209, 3 (ähnlich 35307 var.). griķu putra, pienā virta JK. Il, 152. kuo ragana tur ve̦rd LP. IV, 92. nezinu, kuo tev būs virt ēst Pas. III, 120 (aus Kapiņi). katli, kur ve̦lni cilvē̦kus ve̦rd V, 265 (aus Asūne). meitas vira dzīpariņus BW. 7131. nebūšu ne ce̦pts, ne virts Juris Brasa 134;

3) intr., quellen
U., sprudeln: aizbē̦rtie avuoti atkal virs Stari IlI, 243. (asinis) ve̦rd aumaļām LP. II, 74. silta rasa iz . . . brūcēm ve̦rd JR. IV, 66. (fig.) ve̦rd dzīvības spē̦ki kauluos 77. viņam rūg tums vira iz dvēseles B. Vēstn. dziesma, kas tam pār lūpām vira MWM. VllI, 327;

4) tr., hervorsprudeln:
(kalni) uguni ve̦rd Kārstenis Gäju putni 26. - Part. praes. act. ve̦rduošs, ve̦rduots, kochend, siedend, quellend, sprudelnd: ve̦rduošs ūdens Ahs. gâzt kâ ve̦rduošu virsū (wie heisses Wasser) Austr. iz ve̦rduoša avuotiņa BW. 29678, 2. mūžam ve̦rduoša dzelme Vēr. II, 388. ruozes, pilnas ve̦rduošas dzīvības 389. ve̦rduošās dzīvības spē̦ks R. Sk. Il, 109. - Subst. viršana, das Kochen (tr. und intr.); das Quellen, Sprudeln: asiņu viršanu Br. 306; virums,

1) Gekochtes
U., Gebräu Altenwoga; ein Gericht U.; eine flüssig gekochte Speise Frauenb.: vārījās virumi puoduos J. Veselis. rīkuojās ar... ce̦pumiem un virumiem A. v. J. 1899, S. 29. garšīgs virums LP. III, 98, aizlej karuoti viruma aiz piedurknes IV, 175. pieviris virums V, 135. lai vāruot, bet lai virumu nebauduot VI, 477. kundziņš ēda . . . manu gardu virumiņu BW. 30459, 1. savāra nuo maizes ķe̦zu, virumu Etn. III, 159. mēs taisām nuo briežu ragiem virumu, biezu kâ līme Vēr. I, 847. augļu virumuos Konv. 2 752. lē̦cu virums, das Linsengericht: tu viņu... pārduotu par lē̦cu virumu Blaum. Pazud. dēls 13;

2) "?": kâ stīgas kuokļu virumā Asp. VII, 10; virẽjs (li. virė˜jas), wer kocht, der Koch:
azaidiņā virējiņa BW. 13278 var. šķidras putras virējiņu (Var.: vārītāju) 18659, 3 var. vīri pamete Pieteri pie sevis par virēji Rositten n. Pas. VII, 479. laba virēja - putru piededzinājuse! Gr.-Buschh. Nebst versme 1, vira I, virags, verdêt, *verst, virst II u. a. Zu li. varùs "kochbar", apr. auwerus "Metallschlacke", slav. vьrěti, variti "sieden, kochen", serb. izvor "Quelle", vâr "Glut", alb. vorbε "irdener Kochtopf" u. a., s. Trautmann Wrtb. 361, Jokl. alb. Stud. 97, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269. das prs. virstu hierher, oder zu virst II gehört, kann nicht sicher entschieden werden. Ursprünglich wohl nur prs. ve̦rdu, prt. viru; prs. virstu zum Inf. virt wohl nach prs. irstu: Inf. irt u. a. Nach dem Muster von prs. vè̦lku: prt. vilku u. a. kann zum prs. ve̦rdu ein prt. virdu gebildet sein, woneben auch ein prt. verdu nach dem Muster von prs. tre̦ncu: prt. trencu n. a. Und wie z. B. pirku in vielen Mundarten zugleich prt. und prs. ist, so kann darnach auch das prt. virdu zugleich die Bed. eines prs. erlangt haben.

Avots: ME IV, 616, 617


visapkārt

vis˙apkā`rt, vis˙apkārti, mundartl. vis˙apār, Adv., (rund)herum: vis˙apkārt spīdēt sācis Gesangb. 50, 2. vis˙āpkārti ievu ziedi, vidū balta ābelīt[e]; vis˙apkārt meitas dzied, vidū meitu mamulīte BW. 1046. vis˙apkārt (Var.: vis˙apār) mīļus vārdus, vidū savu sirdi liku 7171. vis˙apkārt liepas aug 13646, 19. es apstiepu zaļu zīdu vis˙apkārti nuovadam 13588.

Avots: ME IV, 622


vismēlīte

vismēlīte, comm., ein Schwätzer Oppek. n. U., ein Schmeichler Oberl. n. U.: ai meitiņa, vismēlīte (Var.: sieta mēle, lišķes mēle), kam tu manu dziesmu ņēmi? BW. 908, 1. sūtiet mani vismēlīti (Var.: vismēlīšu) bālinam sievas vest! 16178. atnāk tautu vismēlīte, pieviļ manu māmuliņu 23491.

Avots: ME IV, 623


visupēc

visu˙pêc, Adv., ganz zuletzt: pirmie gani, pēc arāji, visu˙pēc jaunas meitas BW. 32353. visu˙pēc (Var.: vispēdīgi) tā (= apsīte) izplauka 30632, 1. visu˙pēc iztecējā ... māmuliņa 7876, 2.

Avots: ME IV, 627


zaimot

zaimuôt Bl., C., Frauenb., PS., (mit ài 2 ) Prl., zaimuôt L. U., refl. zaĩmuôtiês Frauenb., lästern, schimpfen U., (ver)höhnen, verachten Frauenb. (unbek. in Dunika, Kaltenbrunn, Oknist, Warkh.): nesaimuo, dievs... uperi! Und. Ps. 57,30. cilvē̦ki... zaimuoja... dieva vārdu Glück Offenb. 16, 9. tu, grēcinieks, kuo tu te muldi, kuo zaimuojies? Kaudz. Izjurieši 238. - Subst. zaĩmuôšana, das Lästern: viņa nuoduotu ar zaimuošanu savu dzīvību Kaudz. M. 33; zaĩmuôtãjs, der Lästerer: dieva vārdu zaimuotājs Vēr. II, 903. pulguotājiems und szaimuotājiems pamest Und. PS. 26,30. Nach Thomsen Betöringer 277 nebst *saimuot dass. (bei Bielenstein LSpr. I, 73 und Bezzenberger Le. Di.-St. 8z) und li. žaimoti "höhnen" (bei Geitler Lit. Stud. 122 aus Daukantas), žaimotis "verspotten, nachspotten" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 201 f., Lit. Mitt. I, 76, Jušk. SvR. 66 und 76, Daukantas Darbay 41 und 76) aus liv. soim "schelten, schmähen, lästern".

Avots: ME IV, 681


zāle

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. 1 643, hypericum; atāla zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. 2 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. 1 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. 1 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. 1 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. 2 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. 2 358; graizes zāle Konv. 2 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. 2 3644; griežamā zāle "?" Konv. 2 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. 2 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. 1 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. 1 861; Konv. 2 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. 2 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. 2 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. 2 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. 1 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. 2 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. 2 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. 2 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. 2 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. 2 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698


zapa

zapa, verächtl. Bezeichnung für ein Weib Frauenb.: mulķa zapa! Wohl identisch mit Sapa U. "Sophie"; vgl. das ähnlich gebrauchte Trīna.

Avots: ME IV, 690


žeibonis

žeibuonis,

1) žèibuonis Nötk., žèibuonis 2 Golg., Vīt., žeibuons Ar., Serben, žèibuoņa 2 Vīt., Plur. žèibuoņas 2 Vīt., der Schwindel anfall; = žèibums 2 Vīt.: spējā žeibuonī zaudējis samaņu Vīt. žiebuoņā viņš tâ izmuldēja ders. uznāca tāds žeibuons galvā Serben. man uznāca žeibuonis Golg.;

2) žèibuonis 2 Vīt., žèibuoņa 2 Vīt., comm., ein berauschter, in Verwirrung geratener Mensch:
ej nu ej, tu, žeibuoņa, kuo tu te muldi? Vīt.;

3) žeĩbuonis Ruj. "ein 8 - 12 Jahre altes, sehr lebhaftes Kind, das viel hin und her läuft und viel spricht".

Avots: ME IV, 801


zeltēnājs

zè̦lte̦nãjs C., lysimachia nummularia; zeltenā˜js 2 Arrasch, Jürg., Plur. zeltenāji U., daphne mezereum.

Avots: ME IV, 705


zelts

zè̦lts,

1) Subst., das Gold:
Sprw. tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. ne viss ze̦lts, kas spīd Br. sak. v. 1499. vis˙apkārt ze̦lts, bet iekšā trūdi un pe̦lni JK. II, 472. viss... mirdzējis ze̦ltā LP. I, 178. drēbes mirdzēja un vizēja vienā ze̦ltā Dicm. pas. v. I, 65. ze̦lta maucu gredzeniņu BW. 1546. pilni pirksti... ze̦lta grieztu gredzentiņu 6356. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu 1603. raksti (sc.: ce̦puri) ze̦lta vai sudraba! 15218,1. puškuo ze̦lta, ja tev tika! 15218, 2. luoki ze̦lta, neluok[i] zīda! 15220, 1 var. bez sudraba jeb zeltiņa 17001 var. izruotāti ar zeltiņu 29834. mana dzīve ze̦lts pret tavu LP. I, 169, 170. ze̦ltu vest (umschreibend), die Klosettgrube reinigen AP. - gen. s. ze̦lta, attributiv gebraucht, Schmeichelei, Liebkosung ausdrückend: ze̦lta māmuliņa, Goldmütterchen St.,U. ze̦lta puķīte, Goldblümchen U. ze̦lta druoztaliņa Biel. 1124. ai, ze̦lta Mārīte, nedusmuojies! BW. 1561. ze̦lta cilvē̦ks, ein herzensguter Mensch. ze̦lta dienas Frauenb., gute Tage. ze̦lta laiki Aus. I, 6. ze̦lta dzīve Frauenb. vai meitiņa mīļa, ze̦lta! BW. 14538,4. ze̦lta riņķis, der Goldfinger Etn. II, 188. ze̦lta ērglis, der Steinadler Brasche. - Auch im Plural: ze̦ltiem kalu kumeliņu BW. 15959 var. iztaisījās... skaista māja, ar visaidiem ze̦ltiem un sudabriem Pas. IV, 255 (aus Nicgale). izve̦d... meitu vienuos zīduos, vienuos ze̦ltuos V, 135. šķirsts pilns ze̦ltiem, sidrabiem 379 (aus Planhof);

2) Adj. Li. dial. žel˜tas "goldgelb"), golden, goldig:
divi ze̦ltas adatiņas BW. 2629. vizi, ezeriņ, ze̦ltajām raudiņām! 3516, 3 var. ze̦ltā (?) upē lejiņā... zeltā ruožu dārziņā... savā ze̦ltā lādītē 5033. Subst. ze̦ltums St., das Goldgelbe: pauta ze̦ltums, Dotter im Ei. - Nebst r. зóлото, serb. zlâto, got. gulƥ "Gold", sloven. zlât "gelb" zu zelt I.

Avots: ME IV, 706


zemala

ze̦mala Karls., ze̦maļa,

1) ein Mädchen von kleinem, untersetztem Wuchs:
tautu meita ze̦maliņa Celm. nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda ze̦maliņa (Var.: ze̦maļiņa, ze̦muliņa, ze̦mulīte )! BW. 21779, 5; 21735, 3;

2) ze̦mala AP., Ramelshof, Ronneb., Smilt., ze̦maļa Arrasch, Bers., Golg., Jürg., N: Peb., Name einer Kuh (die kurze Beine hat
Golg.; "ze̦ma guovs" PS.);

3) ze̦maļa Ramdam "kuokiem un krūmiem neapaugusi grāvja mala" (??).

Avots: ME IV, 707


zeme

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. muliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. 2 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. 2 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. 2 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709


žīdene

I žĩdene Frauenb., die Jüdin U.; Demin. žīdenīte, eine alte od. junge (kleine) Jüdin Drosth., Lennew., Vīt.: žīdiņš savu žīdenīti uz muldiņas vizināja BW. 33532, 1. - žīdene Frauenb., ein nachlässig, in Fetzen gekleidetes Weib.

Avots: ME IV, 812


žīdiene

žĩdiene, žĩdiẽte U., = žĩdene I: žīdiņš savu žīdietīti (Var.: žīdienīti) ar muldiņu vizināja BW. 33532; žīdiene, die Frau eines Juden Ar.; žīdiete, eine Frauensperson jüdischer Nationalität Ar.

Avots: ME IV, 813


zieķēt

zieķêt, -ẽju,

1) (stark) schmieren, streichen
Erlaa, Lenzenhof, Serbigal, Vīt., (mit iẽ ) Bauske, Drosth., Dunika, Frauenb., Nötk., A. - Salis, Orellen, Ramelshof, Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ìe 2 ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Kalnemois, KatrE., Kokn., Selsau, Stomersee: nezieķē tik biezi! tie nav māli (sagt man zu jem., der viel Butter isst) Ramelshof. zieķē tikai tu man tās burtnīcas kâ mūrnieks! Stenden;

2) übermässig viel essen
(mit iẽ ) Bauske;

3) ungleichmässig säen
Ramdam. Refl. -tiês, schmieren (intr.): ar zīmuli zieķējas uz papīŗa Drosth.

Avots: ME IV, 742


zīmala

zĩmala AP., C., PS., N. - Wohlfahrt, Nötk., zìmala 2 Pilda, zîmala 2 Karls., zīmala Erlaa, Grünw., zĩmaļa Adiamünde, A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Grob., Jürg., Līn., N. - Salis, Peb., Rutzau, Salis, Ulpisch, Wandsen, Widdrisch, zìmaļa 2 Fehsen, Fehteln, Gilsen, Grawendahl, Kalnemois, Lubn., Pilda, Stockm., Stomersee, zîmaļa 2 Dond. n. FBR. V, 134, zīmaļa U., Spr., Bers., Burtn., Erlaa, Kokn., Kosenhof, Lappieŗ Lennew., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. Thorney, Sauken, Schujen, Schwanb., Serbigal, Smilt., Wenden, Wesselshof, Zebrene, zîmele 2 Dond., mule 2 Oknist, zìmuļa 2 Prl., Demin. zīmalīte Ulanowska Łotysze 13, eine Kuh mit einem Zeichen (auf der Stirn): guotiņ, mana zīmaliņa (Var.: zīmaļiņa), ze̦lta zīme pierītē! BW. 29031. šķir... zīmuotas guoves: zīmuļa, dūmaļa...! 28955. kur manas guosniņas: zīmaļa, raibaļa...? 16464. dūmainā zīmaļa Vēr. II, 1039. In Nötk., werde auch ein Mensch mit einem Zeichen oder Fleck auf der Stirn zīmala genannt.

Avots: ME IV, 734




zināt

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723


zlarkšēt

zlarkšêt, ein Schallverbum: ielīkiem zuobe̦niem zlarkšuot Mūzikas apskats 1934, S. 109. spainis zlar̃kš, kad tuo nuome̦t Breslau, Ermes, Lemb. kuo tu zlar̃kši ("muldi")? Kaugershof.

Avots: EH II, 811


žmūgans

žmūgans,

1) schlank, hoch gewachsen
Naud., (mit ũ ) Siuxt: žmūgans kuoks;

2) spitz
(mit ù 2 ) Warkh.: žmūgans miets, zīmulis. Vgl. žmaugs I 2.

Avots: ME IV, 822


žmurkstēt

žmurkstêt, -u, -ẽju,

1) = šmur̃kstêt 1, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch eines kreisenden Körpers Bers., Burtn., Serben, das beim Auffliegen der Vögel enstehende Geräusch (mit ur̃ ) C., Trik., (mit ur̂ ) Kl., (mit ur̂ 2 ) A. - Ottenhof: putni laižas, ka žmurkst vien;

2) = šmur̃kstêt 2, durch die Nase ziehen U., (mit ur̃ ) Trik.;

3) "ņurdēt, muld%C4%93t">muldēt" (mit ur̂ ) Kalz.: kuo nu žmurksti!

Avots: ME IV, 822


zvocināt

zvocinât, schütteln: rupjumus muldā zvocina Iw.

Avots: ME IV, 783

Šķirkļa labojumos (1)

aplamis

aplamis (li. ãplamis), -e, Demin. -ĩtis, f. -ĩte, der Tor, der Unsinnige, die -: ej nu, aplame MWM. III, 453. tu jau tāds aplamis AP. aplamīte, māmuļiņa, negudruo paduomiņu.

Kļūdu labojums:
aplame = aplame!
māmuļiņa, negudruo paduomiņu = māmuliņ [a], ne gudruo paduomiņu BW. 17250, 4.

Avots: ME I, 99