Paplašinātā meklēšana

‡ agruot, zur Verstärkung von agrs: rītiņā jau agruot agri Pas. V, 420 (aus Smilt,).

Avots: EH I, 4

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12

‡ àizce̦ruôt,

1) staudenartig wachsend sich bis zu einer gewissen Stelle verbreiten:
zemenes aizce̦ruojušas līdz duobes malai Trik.;

2) staudenartig wachsend versperren:
krūms aizce̦ruojis ceļu C.

Avots: EH I, 13

àizasaruôt (zu asara), intr., beschlagen: luogs aizasaruojis.

Avots: ME I, 17

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

‡ àizbauŗuôt, àizbauruôt,

1) voll brüllen
(perfektiv): bē̦rns rauduot aizbauŗuojis citiem ausis;

2) brüllend sich entfernen:
vērsis aizbauŗuo. Refl. -tiês, ein wenig brüllen (perfektiv): vērsis aizbauruojās Bauske.

Avots: EH I, 8

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23

àizgaruôt, intr., inch., anfangen zu dampfen: aizkūpēja, aizgaruoja saldās misas zarakannas Skalbe.

Avots: ME I, 26

àizgrauduôt [zu grûst],

1) wegstossen, weiterschieben:
gribē̦dams akmentiņu izvilkt, tuo vēl tāļāku aizgrauduoja Tirs. n. JK.;

2) verstopfen
Spr.;

3) leihen:
aizgrauduo man kādu nieku līdz rudeņam! Ruhental.

Avots: ME I, 27

‡ àizgruõzît, hin- und herdrehend, -wendend fort-, hinschieben: a. skapi uz citu vietu. a. bluķi Bers. Refl. -tiês, sich hin- und herdrehend, -wendend fort-, hingehen: viņa lē̦nām aizgruozījās uz istabu (von einer wohlbeleibten Frau gesagt).

Avots: EH I, 25

àizgrùožuôt, das Lenkseil, die Leine anlegen: ze̦lta gruožus aizgruožuoju Pūrs II, 60.

Avots: ME I, 28

‡ àizkankaruôt,

1) in Lumpen gehüllt hin-, weggehen
AP.;

2) "übermässig oder zwecklos verdecken"
Bauske: a. luogu.

Avots: EH I, 29

‡ àizķe̦puruôtiês Rutzau, (mit ŗ ) Dunika, Kal., zappelnd hin-, weggelangen: bē̦rns aizke̦puruojies līdz galdam.

Avots: EH I, 34

‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.

Avots: EH I, 30

‡ àizklumburuôt Bauske, Golg., taumelnd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 31

‡ àizmauruôt Pas. VII, 164 (aus Lettg.), = àizmaũruôtiês.

Avots: EH I, 38

àizmaũruôtiês, anfangen zu brüllen, aufbrüllen: vērsis aizmauruojās.

Avots: ME I, 38

àizmeĩmeruôt, -uruôt, wegtrollen, wankend weggehen: viņš aizmeimeruoja uz klēti.

Avots: ME I, 39

àiznāruôt, tr., festklammern, festschrauben L., A. X, 1, 307.

Avots: ME I, 42

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

àizplĩvuruôt, verschleiern, verbergen: tagad nekuo vairs aizplīvuruot A. XXII, 646; cenšas gaismu aizkārt un aizplīvuruot B. Vēstn. Refl. -tiês, sich verschleiern: turciete aizplīvuruojusies B. Vēstn.

Avots: ME I, 44

‡ àizprùodît ² Oknist n. Fil. mat. 382, = àizdam̃bêt: dīķi aizpruodīti.

Avots: EH I, 43

‡ àizruobeža und àizruobežs Wessen, = aizruobeze.

Avots: EH I, 46

[aizruobeze LKVv., jenseits der Grenze befindliches Land].

Avots: ME I, 48

àizrùobežuôt, tr., abgrenzen: viņiem kuopistabā savs aizruobežuots kaktiņš MWM. VIII, 337.

Avots: ME I, 48

‡ àizrùobît, einkerben: a. kuoku ar cirvi.

Avots: EH I, 46

àizruobs,

1) : liktenīgs a. ("?"), kas traucēja Ritas gaitu Veselis Saules kaps. 168;

2) auch Bauske, Golg., Sessw.

Avots: EH I, 46

àizruobs,

1) Anlass, Veranlassung zum Groll, der Groll
C.: kāds aizruobs dievietes prātam, ka tik daudz likusi ciest juo cilde̦nam vīram Siliņš;

2) Ausfall (in den erhofften Einnahmen):
caur krusu mums ienākumuos šuogad paliek krietns aizruobs Dr.

Avots: ME I, 48

‡ àizrùobuôt Warkl., = ‡ àizrùobît.

Avots: EH I, 46

àizrùocniẽks, der Hintermann (beim Kartenspiel) Dr.

Avots: ME I, 48

‡ àizrùosîtiês, sich für einen Gang vorbereiten (und nach der Vorbereitung aufbrechen): a. uz darbu; nevar vien aizruosīties Erlaa.

Avots: EH I, 46

‡ àizruõtinât virvi aiz masta, ein Seil um den Mast ringeln.

Avots: EH I, 46

‡ àizrùotît ² Meselau, lose zunähen: a. maisu.

Avots: EH I, 46

‡ àizruõzêt Frauenb., = àizruõžuôt.

Avots: EH I, 47

‡ àizruôzîtiês Saikava, wackelnd (und langsam) hin-, weggehen: saimniece aizruozījās uz klēti.

Avots: EH I, 47

àizruõžuôt, intr., sich mit Eisblumen bedecken: luogs pamazām aizruožuo MWM. X, 947.

Avots: ME I, 48

‡ àizsẽ̦ruôt Ahs., = àizsẽrêt 1.

Avots: EH I, 47

‡ àizsluburuôt Lis., holpernd, schlotternd hin-, weggehen.

Avots: EH I, 49

àizspuôstuôt, -ît, verstopfen, verkorken, zumachen, versperren: ragu, pudeli LP. VII, 575; dzīves ceļu JR. IV, 62.

Avots: ME I, 52

àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.

Avots: ME I, 52

àizspruôstuôt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) verstopfen: caur(ul)e aizspruostuojusies.

Avots: EH I, 51

‡ aîzstruôpît ² Siuxt, schnell hin-, weggehen, -laufen.

Avots: EH I, 53

‡ àizstruostît, scheltend (Jürg., Schwanb.) oder mit Gewalt nötigend (C., Erlaa) hin-, wegtreiben.

Avots: EH I, 53

‡ àizvantaruôt, taumelnd (wackelnd) und mit Geräusch hin-, weggehen Grünw.

Avots: EH I, 61

‡ àizzaruôt,

1) mit Ästen vollwachsen (und dadurch gesperrt sein):
ceļš aizzaruojis;

2) mit Ästen verdecken:
liepa aizzaruojusi luogu;

3) a. līdz, Äste treiben bis:
liepa aizzaruojusi līdz luogam.

Avots: EH I, 64

‡ akmeņdropes, Branntwein (scherzhafte Bezeichnung) Pernigel.

Avots: EH I, 66

‡ ãmaruôt Dunika, = ‡ ãmarêt: sniķeris visu dienu zāgāja un āmaruoja.

Avots: EH I, 193

‡ ãmuruôt, mit dem Hammer schlagen.

Avots: EH I, 193

‡ apakšgaruôza Dunika, Kal., O.Bartau u. a., die untere Brotkruste.

Avots: EH I, 70

apakšrùoka: die Worte "tev apakšruoka, man virsruoka" werden gesagt, nachdem es sich erwiesen hat, wer das obere Ende eines Stockes zu fassen bekommt und dadurch im folgenden Spiel Vorhand hat. J. Al.

Avots: EH I, 71

apakšrùoka: tev apakšruoka, man virsruoka, deine Hand liegt unter meiner Hand, und die meinige über der deinigen (ein Spiel) Druva I, 401.

Avots: ME I, 73

apasaruôt, mit Tränen benetzen: apasaruotām acīm tā lūkuojās uz savas draudzenes Lautb.

Avots: ME I, 75

apbaŗuôt,

1) : auch Sonnaxt; ‡

4) = ‡ apbarât AP.

Avots: EH I, 73

apbaŗuôt, tr.,

1) etwas mästen;

2) durch Beibringung von etwas Essbarem, das vom Schweiss der Achselhöhle durchtränkt ist, die Liebe jem. für sich gewinnen
Etn. II, 20;

3) durch behexte Speisen schädigen, verzaubern:
vilkacis e̦suot apbaŗuots cilvē̦ks LP. VII, 926.

Avots: ME I, 76

‡ apbauruôt Lemburg: guovis ve̦cuo ce̦lmu pa˙visam apbauruojušas, die Kühe haben brüllend die Erde um den alten Baumstumpf ganz ausgescharrt.

Avots: EH I, 73

apbēŗuôt Janš. Bandavā II, 394, (mit ê ² ) Sassm., = apbērêt. Subst. apbēŗuôšana Janš. Līgava I, 244.

Avots: EH I, 73

apce̦puruôt: auch a. Labības statiņus (gubas) Ar.

Avots: EH I, 75

apce̦puruôt, apce̦purêt Biel. Spr. I, 408, tr., behauben, einer jungen Frau die Haube, Mütze aufsetzen, gew. apmičuot: apce̦puruotuo brūti veda istabā BW. III, 1, 41.

Avots: ME I, 78

‡ apce̦ruôtiês, staudenartig um etwas herumwachsen: puķes apce̦ruojušās stabam apkārt.

Avots: EH I, 75

apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].

Avots: ME I, 82

‡ apdruosinât Lettg., = apdrùošinât.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) mutig machen:
auch Lettg. Refl. -tiês, ‡

3) sich versehen mit (sich sicherstellen mit): a. ar pārtiku.

Avots: EH I, 78

apdrùošinât,

1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);

2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,

1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;

2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.

Avots: ME I, 82

apgaruôt ‡

2) sich mit Dampf, Dunst beziehen:
siênas apgaruojušas ar garaiņiem Warkl.

Avots: EH I, 81

apgaruôt, be-, durchgeisten: grieķu apgarauotais daiļuma kults Vēr. I, 403; smaidā savilktās, apgaruotās lūpas MWM. IX, 337. Refl. -tiês, sich begeistern: ķīnieši nevaruot apgaruoties par kādu jaunu ideju MWM. III, 502. apgaruojums, die Begeisterung.

Avots: ME I, 86

apgruobeņi, rundlich: kad nuo bluķa cirstai silei dibe̦ns ieapaļš pa bluķa apaļumam, tad saka: sile ir apgruobeņi taisīta. kad nuo ve̦claiku bišu truopa griež medus kāres un grib, lai gar apaļuo truopa iekšas malu laiž griežamuo nazi, tad saka: ņem ar dūci apgruobeņi Druw. [Wahrscheinlich, mit b aus p, zu gruõpêt].

Avots: ME I, 89

‡ apgruôpêt, ringsum falzen, kerben (perfektiv): a. kam gruopi apkārt.

Avots: EH I, 84

‡ apgrùoza Ramkau "eine Wegkrümmung": ceļam ir pulka apgruozu. zirgi apgruozā saskrēja kuopā un nuodūra viens uotru ar ilkšu galiem.

Avots: EH I, 84

apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.

Avots: ME I, 89

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apgrùožuôt, das Lenkseil anlegen: apgruožuoju ze̦lta gruožu Ltd. 2175.

Avots: ME I, 89

‡ I apgruôzs ² (li. apgrązas "поворот") Sassm., der Hof um die Sonne oder den Mond: ja saulei vai mēnesim a., tad būs slikts laiks.

Avots: EH I, 84

‡ II apgruozs Dond., Golg., ein Kasten um den Mühlstein.

Avots: EH I, 84

‡ III apgrùozs ² Oknist, ein Rahmen, den man auf einen Bauernwagen legt, um mehr aufladen zu können.

Avots: EH I, 85

‡ apgudruôt, allseitig überlegen, erwägen: lietu pa˙priekšu a. un tad darīt. apgudruasim, kâ tuo lietu labāk darīt Fest.

Avots: EH I, 85

‡ apieruočuôt,* bewaffnen: zemnieki... tuop apieruočuoti Pet. Av. 1863. № 20.

Avots: EH I, 87

apjẽ̦ruôtiês, lammen Dr.

Avots: ME I, 91

apkaŗuôt, tr., bekriegen, bekämpfen: ienaidniekus, lipīgas slimības, netikumus. Refl. -tiês, sich bekämpfen: zviedri e̦suot asinaini paši sevi apkaŗuojušies LP. VII, 351.

Avots: ME I, 93

‡ apķe̦puruôtiês, zappelnd sich umwenden: bē̦rns apķe̦puruojies uz mutes Nitau u. a.

Avots: EH I, 96

‡ apkruõnêt, krönen (perfektiv): tavi brāļi .. . taps apkruonē̦ti Pas. VII, 64.

Avots: EH I, 94

apkruopļuôt, tr., verkrüppeln, entstellen A. XIII, 390.

Avots: ME I, 96

‡ apne̦r̃ruôt Siuxt, verhunzen: kāpēc tu ļāvies sevi a.?

Avots: EH I, 103

‡ apnîgruõtiês ² Sassm., = apriêbtiês: nuo netīra trauka man apnīgruojās ēst. man sirds apnīgruojas nuo tādiem netīrumiem.

Avots: EH I, 103

appãtaruôt līķus, Leichenreden lesen Konv. ² 2213.

Avots: ME I, 110

applīvuruôt, tr., verschleiern: patiesību Vēr. II, 1442.

Avots: ME I, 111

aprùobežuôt, tr.,

1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;

2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.

Avots: ME I, 117

‡ aprùobît, ringsum einkerben (behauen): a. kuoku nuo visām pusēm Dunika, Kal., Rutzau.

Avots: EH I, 110

‡ apruobuôt Spr. "обрубить".

Avots: EH I, 110

apruocainis, ein Hemd mit apruoces.

Avots: ME I, 117

‡ apruôcaiņš ² kre̦kls Siuxt n. Fil. mat. 66, = apruocainis.

Avots: EH I, 110

aprùoce,

1): auch Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH I, 110

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110

apruoksnis,

1) dasselbe, was apruocis

1) Druva I, 910 [um Segewold];

2) Wirkungskreis:
jūs gan esiet bīstams cilvē̦ks, kāds tik re̦ti nāk tiesas apruoksnī B. Vēstn. še pie mums nav... tam apruoksnis U. b. 110, 44 (aus Druweenen);

[3) ein einen Ort umgebender Graben.
Lemsal].

Avots: ME I, 117

‡ apruotât, ringsum ausschmücken Spr. (" обрядить "): manas miesas apruotātas bas ar tādu spuožumu Vidz. dziesmu grām. v. J. 1809, 159.

Avots: EH I, 110, 111

‡ apruôtinât Salis., herumwinden um: a. virvi ap kuoku. Refl. -tiês Salis, sich herumwinden um: čūska apruotinājusies guovij ap kāju.

Avots: EH I, 111

‡ apruotît,

1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;

2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.

Avots: EH I, 111

apse̦ruôt, den First eines Strohdaches mit einer Schicht von Schäbe und Lehm (gegen Regen) bedecken; auch apsiruôt.

Avots: ME I, 118

apsẽ̦ruôt, v tr., betrauern: viena būdama varēja savu Valtiņu apsē̦ruot un apraudāt Lautb.

Avots: ME I, 119

I apsiruôt, tr., eine Gegend (bettelnd) durchstreifen, besuchen: čigaiņi apsiruojuši šuo apgabalu. cūkas apsiruo malas, die Schweine suchen hinter den Norken die Excremente der Menschen auf. es jau nu gan jūs bieži apsiruoju Stend.

Avots: ME I, 120

II apsiruôt, tr., den Rücken des Daches mit Schäben belegen (Stürzenh.); auch apse̦ruôt.

Avots: ME I, 120

apskaidruôt, erleuchten: schon LLD. II, 13.

Avots: EH I, 112

apskaĩdruôt, tr., erhellen, erleuchten, verklären: lai dievs viņa prātu apskaidruo. apskaidruotas miesas. viņas sejā redzēja apskaidruotu mieru MWM. IX, 357. Refl. apskaidruoties, heiter, klar, wolkenrein werden: vaigs jauki apskaidruojās priekā un laimībā Kaudz. M. debess apskaidruojās.

Avots: ME I, 120

apskruõte: auch Wenden.

Avots: EH I, 113

apskruõte (Schrot, Schrote), der obere Saum an Weiberröcken Serb., C.

Avots: ME I, 122

apskruõtêt,

1) den Saum an Weiberröcken annähen
C., Serb.;

2) schroten, grobmahlen
Spr.

Avots: ME I, 122

apstaruôt, tr., bestrahlen: apstaruôts skats, erleuchteter, tiefer Blick Vēr. II, 281.

Avots: ME I, 125

‡ apstipruôt, = apstiprinât: gen. s. apstipruošanas Ev.

Avots: EH I, 117

‡ apstruostêt Bauske, bedräuen, scharf verwarnen: a. bē̦rnus.

Avots: EH I, 118

‡ apsudabruôt Pas. IV, 509, = ap˙sudrabuôt.

Avots: EH I, 118

‡ apvaŗuôt verkupfern Für. I (unter vaŗš.

Avots: EH I, 125

apvē̦ruot, aufmerksam besichtigen: apvē̦ruoju te̦lpu.

Avots: ME I, 135

‡ apvĩruôtiês U. (unter vīruôt), sich verheiraten (lat. nūbere).

Avots: EH I, 127

‡ apzaruôt, ringsum mit Asten bewachsen Saikava u. a.: i edurtais miets pa vasaru apzaruojis.

Avots: EH I, 127

‡ aruoda, = aruõds 2, das Handwerk, Fath: strādā . . . daždažādās aruodās Janš. Sešas odas 9.

Avots: EH I, 130

‡ aruodbìedrība,* die Gewerkschaft.

Avots: EH I, 130

‡ aruodizglîtĩba,* die Fachbildung.

Avots: EH I, 130

aruõdniẽcĩba, die Fachwissenschaft.

Avots: ME I, 141

aruõdniẽks, f. -niẽce, der Fachmann; aruõdniẽcisks, auch aruõdisks (Adam.), fachmännisch: lai ikviens aruodnieks nuodarbuojas ar savu aruodu. aruodnieciska izglītība, skuola. jūsu rakstam pārāk aruodniecisks raksturs Vēr. I, 1550.

Avots: ME I, 141, 142

aruôds,

1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo ² ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.

Avots: EH I, 130

aruõds [li. arúodas],

1) bei den Hochletten ein Fach, eine durch Bretter eingeschlossene Abteilung in der Kleete, der Kornkasten, wofür sonst
apcirknis: par aruodu rudzi bira BW. 3876;

2) seit Kronw. das Fach, das Gebiet in Wissenschaft, Kunst, im Handwerk.
[Nach Būga KSn. I, 72 zu einem arūs "Getreide", pr. acc. s. arrien, lat. arvum, gr. ἄρουρα "Ackerland" und somit zu ar̂t "pflügen". Aus dem Baltischen entlehnt sind wahrscheinlich weissr. аруд "засѣка" und d. dial. arrłde bei Frischbier "ein Fach in einer Schüttung".]

Avots: ME I, 142

‡ aruodskuõla,* die Fachschule.

Avots: EH I, 130

‡ aruodskuôlniẽks,* der Fachschüler.

Avots: EH I, 130

ârrùobežnieks, der ausserhalb der Grenze (ruobeža) Lebende, der Auswärtige.

Avots: ME I, 244

asaruôt,

1) tränen:
acis sāk asaruot;

2) mit
uz, weinen, im Zorn gegen Jem.: mans tē̦rauda zuobeniņš uz tautām asaruoja BW. 13693; Var.: asarāja (vgl. li. ãšaroti).

Avots: ME I, 143

asaruôts (unter asaraîns): auch PIKur.

Avots: EH I, 130

atbaruôt,

1): nu jau būs atbaruojuse, bet ta[d] bij gan ar pa[r]˙lieku vājš AP.; ‡

2) eine Zeitlang füttern (gemäss einer übernommenen Verpflichtung):
vilks kaidu Iaiku atbaruojis lapsas bērnus Pas. I, 197 (aus Lettg˙l

Avots: EH I, 134

atbaŗuôt, tr., wieder auffüttern: rijīgais naida zvē̦rs atbaŗuots Up. atbaŗuoties, sich wieder auffüttern, von neuem zur Leibesfülle kommen: tas bija atbaŗuojies nuo pavasaŗa zāles MWM. VIII, 414.

Avots: ME I, 150

atbauruôtiês, gleichsam zur Antwort brüllen: vērsis... atbauruojās K. Jakobson.

Avots: ME I, 150

‡ atdruosinâtiês (li. atsidrąsinta), = iedrùošinâtiês, sich erdreisten (r. омвáжиться ) Pas. I, 405 und VII, 386 (aus Lettg.)

Avots: EH I, 139

atgaruôt, intr., verschalen: alus atgaruojis Jan.; gew. refl. atgaruotiês, atgarêtiês U., verschalen, abkühlen: krāsns atgarējusies (oder atgarinājusies Sassm.); maize nevar izcept; n. Bergm. u. Spr. auch: ausdünsten, verrauchen.

Avots: ME I, 158

atgaruôzêtiês, intr., abbacken, sich trennen (von der Rinde des Brodes): maize atgaruozējusies, das Brod ist abrindig; (übertr.) abstrahieren: mēs liekam likumam, tā sakuot, atgaruozēties nuost nuo lietas Pūrs III, 104.

Avots: ME I, 158

‡ atgruožât "?": atgruožāju zelta gruožu RKr. XX, 67.

Avots: EH I, 143

atgruõzît, freqn. zu atgrìezt, wiederholt zurückdrehen: sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgruozīs BW. 28732.

Avots: ME I, 160

atgrùožuôt, ‡ Refl. -tiês Bauske, Bērzgale, sich vom Lenkseil loslösen (befreien): zirgs atgruožuojies.

Avots: EH I, 143

atgrùožuôt Spr., tr., das Lenkseil, die Leine abnehmen.

Avots: ME I, 160

atkaŗuôt, ‡,

2) Widerstand leisten:
es viena nevarē̦tu pret visiem a. Janš. Bandavā I, 401.

Avots: EH I, 146

atkaŗuot, tr., zurückerobern: zemi, salu.

Avots: ME I, 165

atķe̦puruôt, Refl. -tiês,

1): kamē̦r pasauca palīgus, zirgs jau bija atķe̦puruojies Dunika; ‡

2) sich erwehren:
viņš nevarēja abiem uzbrucējiem viens pats a. pretim Kal.

Avots: EH I, 151

atķe̦puruôt, intr., herzappeln, hertrippeln: atķe̦puruoja arī vecais vaļenieks Niedra. Refl. -tiês, sich verzappeln, zappelnd den Geist aushauchen: atķe̦puruojās un bija pagalam.

Avots: ME I, 170

‡ atķe̦puŗuôtiês Dunika. = atķe̦puruôtiês 1.

Avots: EH I, 152

atmaũruôt,

1) tr., herbeibrüllen;

2) intr., entgegenbrüllen; in dieser Bedeutung
gew. refl. atmaũruôtiês.

Avots: ME I, 175

atmeimuruôt Kārstenis Druva II, 15, (im Rausche) wackelnd herkommen.

Avots: ME I, 176

‡ atmẽruôt, als Vergeltung messend zuweisen: ar kādu mē̦ru tu mēruosi, ar tādu taps atmēruots Birk. Sakamv. 81. Vgl. atmẽŗuôt (unter atmērît).

Avots: EH I, 156

‡ atpļẽ̦guruôtiês, bis zum eignen Überdruss liederlich leben Rutzau: vai neesi vēl atpļē̦guruojies? nāc nu mājās!

Avots: EH I, 159

‡ atpruodît Wessen "?": tevi nevar a. (gebend befriedigen, zur Genüge beschenken?).

Avots: EH I, 159

[atrùobežuôt LKVv., tr., abgrenzen.]

Avots: ME I, 187

‡ atruôbît ² Dunika, Kal., Rutzau, kerbend abschneiden: a. kuokam zaru.

Avots: EH I, 163

atrùoce: ("aufgebogener Ärmel") auch Warkl.

Avots: EH I, 163

atrùoce, aufgebogener Ärmel, Ärmelaufschlag Grünh.; Armlehne M.; atruoči, Geländer M.; aufgebogener Ärmel Grünh.

Avots: ME I, 187

atruoceņis PS., atruociņis Trik., atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit uô ² ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163

‡ atruôciski ² Stenden, = atruoceņis: laizdams savu zuobe̦nu a. apkārt Janš. Mežv. ļ. I, 120 (ähnlich Bandavā I, 174).

Avots: EH I, 163

atrùocît, tr., aufstreifen: piedurknes C., Smilt., Erlaa. Refl. atruocîties, A. XII, 155, atruokuotiês, die Hände zum Abschied reichen, sich verabschieden: mē̦mi viņi atruokuojās JR. IV, 205.

Avots: ME I, 187

atruotinât (unter atruõtît),

2): a. šķeteri vaļā Seyershof.

Avots: EH I, 163

atruõtît,

1): a. bikses Bauske.

Avots: EH I, 163

atruõtît, atruotinât, tr.,

1) aufstreifen:
piedurknes, meton. ruokas JK. V, 55, die Ärmel aufstreifen;

2) loswickeln, losbinden:
šalli MWM. VII, 803. kā satinušuos lapu tu mani atruotināsi Asp.

Avots: ME I, 187

‡ atruôzîtiês, wackelnd oder sich rekelnd herkommen Lubn.

Avots: EH I, 163

‡ atsẽ̦ruôtiês, zur Genüge trauern.

Avots: EH I, 164

‡ atsiŗuôt, sich umhertreibend oder bettelnd hergelangen (herkommen).

Avots: EH I, 165

atskaĩdruôt, tr., aufklären: atskaidrurot ar zelteri dūšu, den Rausch vertreiben, sich nüchtern machen Kaudz. M. Refl. -tiês: sich aufklären, klar werden: debess, laiks sāk atskaidruoties Aps. II, 51. nu tikai acis vēl atskaidruojušās LP. VII, 974, hätten sich geöffnet, wäre em klar geworden. vilks pa tuo laiku atskaidruojies LP. VI, 252, der Wolf habe unterdessen seinen Rausch verloren.

Kļūdu labojums:
974 = 964

Avots: ME I, 191

atspuruôtiês, intr., faserig, struppig, sträubig werden: atspuruojušās plēvītes netīrā krāsa Latv.

Avots: ME I, 196

atstaruôt: visu siltumu... cenšuos atkal citiem a. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 103.

Avots: EH I, 171

atstaruôt, tr., u. intr., Strahlen zurückwerfen, reflektieren, erglänzen: gaiss atstaruo gaismas starus Astr. 8. dievs duod manam mūžiņam ze̦lta staruos atstaruot BW. 18135, 6. Refl. -tiês, zurückgeworfen werden (von Strahlen) Astr. 9.

Avots: ME I, 197

‡ atšvītruôtiês, sfreifenartig erglänzen, widerscheinen: sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem atšvītruojās A. Brigadere Dievs, daba, darbs 20.

Avots: EH I, 175

‡ atvairuôt, wegschaffen., entfernen: zemes kuopa ... tuop atvairuota Dārza kalend. v. J. 1796, S. 39.

Avots: EH I, 178

‡ atvin̂guŗuôt ² Dunika, Kal., sich windend herkriechen: čūska atvinguŗuoja pa zâli.

Avots: EH I, 181

‡ atzaruôt,

1) abästen
Schwanb.: a. kuoku;

2) Äste treibend herwachsen
Erlaa: kuoks, kas atzaruojis līdz luogam, januocērt;

3) ceļa atzaruojums, die Abzweigung einer Strasse (Bahn).

Avots: EH I, 182

‡ auŗuôt, = aũrêt 2, jodeln: kliedz un auruo Janš. Dzimtene ² I, 149, ar savām duobjām balsīm ... auruoja Mežv. ļ. I, 248. vē̦tra... auruo Dzimtene V, 388.

Avots: EH I, 188

bal˜trùocis, -ce, weisse Hände habend, ein arbeitscheuer Mensch, ein zartes Mädchen, Weib.

Avots: ME I, 258

bal˜truõze, eine weisse Rose Stari II, 116; baltruozītes - jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 258

bal˜tspruõdzītis, -e, der, die Blondhaarige A. XV, 2, 244.

Avots: ME I, 259

bal˜tspruõgaînis, ein weisslockiges Lamm Druva III, 497.

Avots: ME I, 259

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo ² ) Warkl., barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

baruokle, Viehfutter Mar. RKr. XV, 107. [Acc. s. bariokle "Nahrung" Und. Ps. 60.]

Avots: ME I, 265

baŗuokle, baŗuoklis, baŗuôt, s. baruoklke, baruoklis, baruot.

Avots: ME I, 265

baruôklis,

2): auch Atašiene Briģi, Nirza, Pilda, Rudzē̦tas, Šķaune (mit ùo ² ) Borchow n. FBR. XIll, 21, baruklis Linden; ‡

3) das Viehfutter
(mit ùo) ² Zvirgzdine: šuogad trūka guovīm b.

Avots: EH I, 206

baŗuoklis,

2): auch (mit uô) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., Sonnaxt, (mit uô ² ) AP., Dunika, Siuxt, baŗuklis Mahlup.

Avots: EH I, 206

baruôklis, baŗuoklis, baŗuoksnis, baruôksnis Mar. RKr. XV, 107, ba- r uotnis,

1) die Mast:
man cūka uz baŗuokļa, ich habe ein Schwein auf der Mast; likt cūku uz baŗuokļa oder likt baŗuokli aizgaldē, das Schwein auf die Mast setzen;

2) das Mastvieh, namentlich das Mastschwein.
baŗuoklis od. baŗuokļa cūka, das Mastschwein. baŗuoknis vienpuši nuobaŗuojies RKr. VII, 1376. viņš savu vē̦de̦ru kā ba- r uotni aizgaldā ielicis Liev.

Avots: ME I, 265

‡ baŗuoknis Warkl., = baruôklis 2 AP. (mit uô ² ), Lubn.

Avots: EH I, 206

bāruol- zu ersetzen durch (infl.) bārol- aus bē̦ral-.

Avots: EH I, 210

bāruolas, bāruolaina maize Infl. n. U., s. bē̦rulis.

Avots: ME I, 275

‡ baruõnliẽlskùngs R. Blaum. u. a., der Herr Baron.

Avots: EH I, 206

baŗuôt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 68, AP., Dunika, Lat. kat., LLD. II, 27, Salis (hier erschlossen aus baret neben barot), Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH I, 206

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

baruotans, = baruôts, gemästet, gefüttert [richtiger vielleicht: gefüttert werden müssend, Futter verlangend]: baruotana laiva te̦k, baruotans kumeliņš: baruo laivu priedes sveķi, auzas labu kumeliņu BW. 29623.

Avots: ME I, 265

baruoties Spr., sich scharen, sich haufenweise versammeln

Avots: ME I, 265

baũruôt (unter baũŗuôt),

1): auch AP., Ramkau, Seyershof;

2): von lautem Weinen:
kuo nu te bàuruo ² kā vērsis! Sonnaxt; ‡

3): le̦dus bauruo Neuermühlen, vom Lärm, der beim Brechen des Eises auf einem See entsteht.

Avots: EH I, 207

baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât ² Bers., baûruôt Kr.],

1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;

2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]

Avots: ME I, 267, 268

baznîckruõgs od. baznîcas kruogs, der Kirchen-Krug.

Avots: ME I, 269

bêŗuôt ² ,

2): pa trīs dieni bij jābēŗuo Frauenb. pataisīja kādu alutiņu, - kas tad nabadziņu kuo bēŗuo! ebenda.

Avots: EH I, 217

bêŗuot ² Ahs.,

1) beerdigen, begraben:
mēs visi paliksim slimi un mirsim; kas mūs bēŗuos? [

2) bēres svinēt Wid.]

Avots: ME I, 292

bešruocis Saussen, gew. bezruocis, der Wind, eig. Ohnehand.

Avots: ME I, 281

bezrùobežu jūŗa, ein unbegrenztes Meer Vēr. I, 1406.

Avots: ME I, 285

bezruõči [PS.], [(Nom. s.) bezruoķis Salisb.], ein Wams ohne Ärmel.

Avots: ME I, 286

bezrùocĩba, die Mittellosigkeit, Dürftigkeit.

Avots: ME I, 285

bezrùocis, fem. -ce,

1) acc. s. (zu bezrùoce) bezruoci Pas. IX, 189. "bezruocis ienācä, saka, kad duris pašas atdarās (tas nuozīmējuot kādu ļaunumu vai pat nāvi) Festen, Stelph.; ‡

2) ein Faulpelz
Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 215

bezrùocis, fem. -ce (li. berañkis, f. -ė), wer keine Hand hat, der Handlose; auch das scherzhafte Bezeichnung des Windes, wie im Deutschen der Handlose für Wind: bezruocis atskrien Buschh. bezruocis par sē̦tu RKr. VII, 1308 (Rätsel).

Avots: ME I, 285

bezruoķis (unter bezruõči), ‡

2) jem., dem ein Arm oder eine Hand (resp, beide Hände) amputierl ist
(mit uô ² ) Dunika, Kal.

Avots: EH I, 215

‡ bezruõvju (gen. pl.), einen ruõvis 1 nicht habend: b. dzīvuojomuo ē̦ku laikme̦tā Janš. Dzimtene III, 248.

Avots: EH I, 215

‡ beztruokšņains, lärmlos still: jūrmala bij brīnišķi beztruokšņaina A. Brigadere Daugava 1928, S. 823.

Avots: EH I, 215

bìedruôt, vereinen, paaren: laipnība biedruota ar stingrību. Refl. -tiês [li. bendrúotis]: sich verbinden, vereinigen, assoziieren: ne tu ar kādu runā, ne biedruojies Kaudz. M. 53. kruodzinieks ar pašu ve̦lnu biedruojies JK. III, 4. nuojē̦gumi biedruojas mūsu apziņā.

Avots: ME I, 306

‡ bļaùruôtiês Dunika, sich ärgern, zürnen: nevajag par katru nieku b.

Avots: EH I, 233

‡ brĩvrùokas zìmêšana, Freihandzeichnen.

Avots: EH I, 243

bruôdenis [Kreuzb.], - bruôdiņš [AP.],

1) die kleine dreieckige Öffnung an jedem der beiden Dachfirst - Erdentüber dem Giebeldache
Bl. H. 17, [Kreuzb.]: viņš rādīja tai klēti, kur labība pa brudiņu kāpa laukā Blaum. dūmi, izdzīvojušies pa istabas augšu, vilkās pa abiem bruodiņiem laukā Kaudz.;

2) der Rücken, First des Daches
Etn. III, 130, U. [bruodiņš 2 nach Persson KZ. XXXIII, 292 und Beitr. 20 u. 587 zu ae. brant "steil, hoch" und le. briêst, dagegen nach Petersson IF. XXIV, 274 zu an. brandr "Balken, Brett". bruodiņš 1 dürfte enger mit le. bruôdi zu verbinden sein.]

Avots: ME I, 342

[bruôdi Saussen, = aknas gruõdi. Vielleicht zu an. brandr "Balken, Brett".]

Avots: ME I, 342

bruôdîgs [AP., bruodains Bers.], = briedīgs; bruodīga barība, maize; barības bruodīgās daļas, die nahrhaften, Nahrungsstoff enthaltenden Teile der Speise (zu briêst).

Avots: ME I, 342

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš ² ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247

‡ II bruõdiņš AP., ein Werkzeug, das beim Decken eines Strohdaches gebraucht wird.

Avots: EH I, 247

‡ bruôdnieks, eine zur Ventilation dienende Öffnung in der Oberlage des Viehstalles oder über der Aussentür der Rauchstube Auleja: b. ietaisīts, kab suts izietu.

Avots: EH I, 247

I bruôds PS., die Knospe, das Äuglein, [zu briêst].

Avots: ME I, 342

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342

III bruods, das Wetterleuchten: bruods briedē labību Druw.; [vgl. bruosli].

Avots: ME I, 342

‡ brùokaškas ² Warkl., brùokaškis ² Pilda, = bruõkastis.

Avots: EH I, 247

‡ bruokaškât Strods Par. vōrdn. 61, = bruõkastuôt.

Avots: EH I, 247

‡ bruõkašķi Siuxt, = bruõkastis.

Avots: EH I, 247

‡ *bruokastas, = bruõkastis: ik rītiņa gaidīdama, bruokastām ēdināju BW. 10992 (aus Meselau).

Avots: EH I, 247

‡ bruõkastêt Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Auleja, brùokastêt ² Kaltenbr., Warkl., Pas. III, 290, 3. praes. bruokastej Pas. IV, 516 (aus Dricē̦ni), = bruôkastuôt.

Avots: EH I, 247

bruõkastis (Plur.): auch (mit ùo ² ) Warkl., brùokasts ² , -s Auleja, Oknist, bruõkaste Dunika, Kal., (mit ùo ² ) Kaltenbr., bruõkastis, -šķa Grenzhof n. FBR. XII, 16, Siuxt, (mit ùo ² ) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43: sviestarmaizi bruokastī (Var.: bruokastīs) BW. 8011 var. vai bruokasti paēdāt? 29394. līdz bruokastei gutē̦dami 30133 var. (aus Gr.-Buschh.). bruokaška nesildīju 15701.

Avots: EH I, 247

bruõkastis (Plur.), bruõkastes [Ronneb., Smilt.], bruõkasts, das Morgenfrühstück: ēdiet, gani, bruokatiņas BW. 29406. es jums duošu bruokastiņu BW. 29381. bruokast -, - sta, - šu, - šķu laiks, die Früstückzeit: saule jau bruokastlaikā. [Nebst estn. wrōkost aus mnd. vrōkost.]

Avots: ME I, 342

‡ bruõkastmàize, das Frühstücksbrot: uzēst līdzi paņemtuo bruokastmaizi Janš. Dzimtene V, 14.

Avots: EH I, 247

bruõkastuot, intr., frühstücken.

Avots: ME I, 342

bruokulaiņi "?": brāļi mani bruokulaiņi (Var.: bruokalaiņi), zābakuos sienu pļāva BW. 16953 var.; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 342

brùolis, Name für die, welche st. brãlis brùolis ² sagen (Marienburger, Hochletten, Oberländer).

Avots: ME I, 342

brùoliski runāt: undeutlich, falsch sprechen (wie kleine Kinder) Salis (mit uô ² ).

Avots: EH I, 247

brùoliski runāt, nach Art der Oberländer uo für ā sprechen U.

Avots: ME I, 343

bruõšât, Refl. -tiês, ‡

2) sich zurechtmachen, sich ankleiden
Serbigal: jau nuo paša rīta sāka b.

Avots: EH I, 247

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343

‡ bruõškât Trik. "reibend betlecken". Refl. -tiês Trik. "sich reiben".

Avots: EH I, 247

bruosli: Wetterleuchten N.- Peb.

Avots: EH I, 247

bruosli, pl. tant., Blitze, die man an warmen Herbstabenden, zur Zeit der Kornreife am bewölten Himmel sieht: bruosli staipās, būs brieduse labība Tirs. [Wohl zu briêst.]

Avots: ME I, 343

bruoslīgs, korpulent: bruoslīgs jauneklis Plm.

Avots: ME I, 343

bruôsls: auch Golg., (mit ùo ² ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247

[bruôsls "dick" Laud.; zu briêst.]

Avots: ME I, 343

bruošs, ‡ Subst. bruošums, der dicke, breite untere Teil, z. B. eines Turmes Diet.

Avots: EH I, 247

[bruošs U., = bruožs.]

Avots: ME I, 343

[brožâties Ruj. "(auf der Erde) mit einer schmutzigen Arbeit beschäftigt sein."]

Avots: ME I, 338

bruozls AP., dick, stark, breitschulterig, hinlänglich.

Avots: ME I, 343

bruôzma: auch Gr.-Buschh., Oknist.

Avots: EH I, 247

[bruôzma Warkhof "Gedränge".]

Avots: ME I, 343

‡ bruôzs Gr.- Bascnh. "= bluôza (liela auguma cilvē̦ks ar neveiklām kustībām)".

Avots: EH I, 247

bruôžs,

1): tupeņi pēc lieta palikuši bruožāki Saikava. viņam vajadzēja dzert tuo bruožākuo glāzi ebenda. Adv. bruôži "briedīgi" Saikava: runkuļi smagi b. aug; ‡

2) nahrhaft
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 248

bruôžs Kr., C., Segewold, Stockm., Laud., Sonnaxt], bruožīgs, dick, stämmig, stark: tas tik ir bruožs zē̦ns Naud. lai bē̦rns me̦stuos bruožāks JK. VI, 29; [bruôžs "wacker" Ronneb.]; in dichter Menge niederströmend: bruožīgs lietus Spr. - Zu briêst, li. brandùs "плотный, толстый, крѣпкiй."

Avots: ME I, 343

buguruôt, mit einem bugurs fischen Konv. ² 2335.

Avots: ME I, 346

‡ bukuruôt Kalz., bukurât Meiran, = kùleņuôt: ganībās ... sairnnieks ieraudzījis aitu barā bukuruojam neparastu aunu sveša vīrieša izskatā Brīvā Zeme.

Avots: EH I, 250

buŗuots, mit Segeln versehen: Dņepra... čumēja vien nuo liellaivu buŗuotiem mastiem A. XII, 375.

Avots: ME I, 356

[cāruošana, ein Tanz U.]

Avots: ME I, 367

cāruôt, ‡

2) hüpfen, zappeln (vom Säugling)
Diet.

Avots: EH I, 262

[cāruôt, wichtig einherschreiten Wid.]

Avots: ME I, 367

‡ čavaruôt, = čavarît: kas ... jautri ap mani čaluosies un čavaruos Janš. Pag. pausm. 52 (ähnhch Līgava I, 25).

Avots: EH I, 286

‡ če̦m̃puruôtiês Frauenb. "trödeln, saumselig arbeiten".

Avots: EH I, 288

‡ če̦muruôt, sich in doldenförmige Büschel zusammenballen (?): biezēja če̦muruodams negaisa mākuonis Daugava 1934, S. 501.

Avots: EH I, 288

če̦muruôts, ‡

2) "mit vielen und dichten Ästen versehen"
Nötk.

Avots: EH I, 288

če̦muruots, in Trauben, Dolden herabhängend: ceriņkrūms, pilns če̦muruotiem ziediem Druwa II, 909.

Avots: ME I, 409

če̦nkuruot, sich bestauden: rudzi če̦nkuruo AP. n. U.

Avots: ME I, 410

ce̦puruôt, - êt [li. kepurė´ti], - ēju U., einer jungen Frau die Haube aufsetzen: brūti veda uz klēti ce̦puruot BW. III, 1, 41. man māsiņu ce̦puruoja ve̦cā salmu gubenī BW. 24313.

Avots: ME I, 374

ce̦puruots, mit einer Mütze versehen, reich an Mützen: spurainais lauks pildīsies ce̦puruotām gubiņām Purap.

Avots: ME I, 374

[ce̦ruokslis L. "der Purzel"; vgl. ce̦rs 5.]

Avots: ME I, 376

I ce̦ruoklis, die Hoffnungsstütze, die Zuflucht: [ne˙viens ce̦ruoklis (in der neusten Auflage: patvē̦rums) ir kâ mūsu dievs Glück I Sam. 2, 2]. kungs, paliec mūsu ce̦ruoklis G. L. [Wohl von *ce̦ruot = cerêt.]

Avots: ME I, 376

[II ce̦ruoklis, ce̦ruokslis, = dze̦ruokslis. [Zu klr. череняк "Backzahl", slovak. čren "Kinnbacken", kymr. cern "Kinnbacken", ai. carvati "zerkaut", s. Būga Aist. St. 167 und РФВ XVII, 234.]

Avots: ME I, 376

I ce̦ruokslis (unter ce̦ruoklis III): auch in Dond.

Avots: EH I, 267

‡ III ce̦ruokslis, eine kleine Strauchgruppe Gramsden. Zu ce̦rs II 1.

Avots: EH I, 267

‡ cē̦ruokslis (mit e, zu lesen?) "eine Gruppe von Strauchern oder Blumen" Naud. Vgl,

Avots: EH I, 268

‡ ce̦ruokslis III.

Avots: EH I, 268

ce̦ruõnis Kand., das Haar: tev ir labs ce̦ruonis. Zu ce̦ra.

Avots: ME I, 376

[I ce̦ruot L. "einem den Hintern weisen"; vgl. ce̦rs 5.]

Avots: ME I, 376

II ce̦ruôt: auch Orellen.

Avots: EH I, 267

II ce̦ruôt (li. kerúoti), staudenartig wachsen, sich bestauden (wie der Roggen), mehrere Schösslinge treiben, sich ausbreiten, gedeihen U.: krūmi aug ātri, labi ce̦ruot Latv.

Avots: ME I, 376

‡ I cẽ̦ruôt Frauenb. "langsam gehen": utis cē̦ruo pa matu galiem. Viellelcht aus *cē̦rvuôt und in diesem Fall zu li. kervóti "sich langsam, ungeschickt bewegen".

Avots: EH I, 268

‡ II cē̦ruôt, auf dem Rücken liegend mit den Beinchen strampeln BielU. Zu li. kėrùotis "ķe̦puruoties".

Avots: EH I, 268

[četruôtiês, auf allen Vieren kriechen U.]

Avots: ME I, 411

če̦tuorts BW. 14517, 7 (aus Zirau), als vierter; für schriftle. ce̦turts.

Avots: ME I, 411

četrrùocis, der Vierhändige (von Tieren).

Avots: ME I, 411

četrrùoku gabals, ein vierhändiges Stück.

Avots: ME I, 411

cīruole, eine weissköpfige Kuh. L.

Avots: ME I, 392

‡ cũkroka Popen, (> cukrok) Anzen, nuphar luteum.

Avots: EH I, 281

‡ čukuruôt Frauenb., = čukurêt I.

Avots: EH I, 295

cunduŗuôt: oficieris, cunduruodams par tādu cūcību, ieskrien kajītē Mek. Deb. v. 1873, S. 59; cuñduruôt Mesoten "leise, für sich sprechen".

Avots: EH I, 279

cunduŗuôt, sich ärgern; schimpfen Gr. - Sess.

Avots: ME I, 397

‡ čuñduruôtiês Ozolmuiža (Kreis Mitau), zürnen.

Avots: EH I, 295

čunkuruoties,

1) [sich zusammenziehen
Wandsen]: viņš airēja neapzinīgi un ar˙vienu vēl čunkuruojās, it kâ gaidīdams nuo augšas sitienu;

[2) sich kräuseln (vom Garn)
Schujen].

Avots: ME I, 421

[I čūruôtiês U., = čūrâties.]

Avots: ME I, 425

II čūruôtiês, weinen, flennen: kuo nu čūruojies? viss velti! Ulpisch.

Avots: ME I, 425

‡ dagudruôt, hinzudenken: vēl divas dziesmas dagudruoju Lös. Refl. dagudrâtiês, denkend, sinnend, klügelnd zu einem Resultat kommen: gadrājuši, gudrājuši, cikām princis dagudrājies Pas. V, 297 (aus Welonen).

Avots: EH I, 302

‡ dālderruoze "die Kresse" Lennew.

Avots: EH I, 311

dìevruociņa, geflecktes Knabenkraut (orchis maculata); auch dievaķe̦pas genannt n. Konv. ² 677.

Avots: ME I, 485

‡ dižkruõgs Dond., = dižkruõgus.

Avots: EH I, 324

dižkruõgus, das grosse Zimmer im Kruge Sassm.

Avots: ME I, 475

dižruôka ^2, die Oberhand: sievai dižruoka Sassm.

Avots: ME I, 475

dižvaruonis, der gewaltige, herrliche Held; zuweilen ironisch.

Avots: ME I, 476

duobracis, der Grab-, Totengräber BW. III ^3, 875.

Avots: ME I, 532

‡ druobsna (oder *dropsna mit hochle. o aus a ?) Erlaa, = veikme:

Avots: EH I, 337

‡ dro`iska ² , ein unattiges, unrühiges Kind, das sich viel bewegt und lose Streiche begeht Warkl.; = palaidnis, padauza Skaista n. FBR. XV, 34, Līvāni. Vgl. draĩiska I.

Avots: EH I, 335

druojene, Hungerblümchen (draba verna) Konv. ¹ 664; meža druojene. draba nemoralis.

Avots: ME I, 507

drošķis, ein stämmiger, kleiner Mensch Dond.; [vgl. drušķis].

Avots: ME I, 502

[druoksnêt od. druokstêt Bers., tr., (zer)reissen.]

Avots: ME I, 507

[druôkstis ² Matthiae. plur. t.,

1) = bārkstis 1;

2) die von einem brennenden Pergel fallenden Kohlen
Bers. Zu apdruoksts.]

Avots: ME I, 507

‡ droņa Dond. "ein dicker, fetter Mensch" (?): viņš nuoēdies kâ d. Vgl. draņa I.

Avots: EH I, 335

‡ droņaks Strasden, = ‡ droņa ("ironisch"):

Avots: EH I, 335

‡ drùonât ² "?": ve̦cākais kumēleņš ... nezviedze drùonājams ² VL. aus Domopol.

Avots: EH I, 338

druone L., abgenutztes Buschland.

Avots: ME I, 507

druones, Fassbänder: kubls pūst, druones nepūst Biel. R. 326. [druõņi Salis. die Kimmen od. Zargen an Holzgefässen.]

Avots: ME I, 507

‡ droñka Salis, = druñka; plur. droñki ebenda, der Bodensatz.

Avots: EH I, 335

‡ droñkans Salis, = druñkaîns.

Avots: EH I, 335

‡ drùons ² "?": vītuoleņš pi vārtiem drùonajām ² lapeņām VL. aus Domopol.

Avots: EH I, 338

[druõpana Jürgensb., eine Brotkrume.]

Avots: ME I, 507

[druõpans Jürg., bröckelig.]

Avots: ME I, 507

druõpstala [Ruj.], druopstelĩte, = druoztala: māsiņ. ze̦lta drupstelīte (Var.: druoztaliņa) BW. 17509. dē̦lu mātes iztabiņa druopstalām (Var.: druoztalām, driksniņām), skaidiņām BW. 23617 var. [Zu slav. drapati "kratzen, reissen", gr. δρώπιω· διαχόπιω Hes. resp. zu čech. zdraby "Lumpen, Fetzen"; vgl. auch drābule.]

Avots: ME I, 507

‡ drùopstalât ² Lubn., Prl., Saikava, Sessw., bröckeln (tr.), zerkleinern: d. maizi. druopstiņa: stikla d. (drupatiņa) Austrums.

Avots: EH I, 338

[druõpstiņa Ruj. "ein Zwirnende".]

Avots: ME I, 507

druopsts, die Beute, ein Fang, ein Fischzug: šuorīt biju zvejuot; labi veicās, dabūju labu druopstu (= luomu). nuo tē̦va mantības viņam atlēcās liels druopsts Caunīte. [Vgl. druopstala und poln. drapiež "Raub."]

Avots: ME I, 507

druosa * (li. drą̄sà). die Kühnheit, der Mut: vīra druosa Rainis MWM. III, 91; 573; druosu ņemt, sich unterwinden Rainis MWM. III, 249.

Avots: ME I, 507

druosaliņa, die Beherzte, Kühne: paga, paga druosaliņa, pasacīšu māmiņai BW. 11508.

Avots: ME I, 507

druošalīte, die Beherzte, Epith. der Schwester im VL.: māsiņ, druošalīte BW. 17509. [drùošaļa, ein Kuhname.]

Kļūdu labojums:
die Beherzte = die Beherzte (?)
māsiņ, druošalīte = māsiņ, ze̦lta druošalīte

Avots: ME I, 507

druosenieks LP. VI, 291, 982. = druošenieks.

Avots: ME I, 507

drùošenieks, -inieks, druošnieks, druošelnieks, der Beherzte, Waghalsige: ragana meklēja kādu druošenieku JK. V, 77. reiz viens labs druošinieks jājis pirtij gaŗām LP. VII, 35. bet varde. druošiniece. iesaukusies JK. V. 14.

Avots: ME I, 508

drùošgalˆvis, der Waghals, der Tollkühne: vai neiesim apskatīt šuos druošgalvjus JR. IV, 81.

Avots: ME I, 508

drùoši [li. drą̃siai]. Adv. zu druošs,

1) kühn, mutig:
druoši gāju caur upīti Ltd. 925;

2) sicher, sicherlich,
in Grünh. oft mit dem Zusatz bez drebēšanas.

Avots: ME I, 508

druosība: auch (mit uôs ² ) AP., (mit ùo ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 338

druosība, druosinât, = druošība, druošinât.

Avots: ME I, 507

drùošĩba,

1) der Mut, die Dreistigkeit:
zagļi mūsu pusē rīkuojas ar nekaunīgu druošību;

2) die Sicherheit:
abru druošības dēļ viņš uzvilka sev virsū par apse̦gu LP. V, 176;

3) die Kaution:
viņš, ielicis druošību, izņēma Pēteri nuo cietuma A. XI, 111;

4) die Gewissheit:
tuo varu ar vis˙lielākuo druošību apgalvuot.

Avots: ME I, 508

‡ druošīgs, kecklich Stender Deutschlett. Wrtb., beherzt, mutig: zīlītes ir ... druošīgi ... putni Kav. 1860, S. 157.

Avots: EH I, 338

druosinât (unter druosība): auch AP. (mit uôs ² ), Pas. IV, 255.

Avots: EH I, 338

drùošinât auch druosinât [li. drą́sinti]. fact., dreist, mutig machen, ermutigen, Mut einflössen, beruhigen: saimnieks druošināja savu dē̦lu.

Avots: ME I, 508

[druosīties L., sich ermannen.]

Avots: ME I, 507

‡ druõsmala Ramkau, = drumstala.

Avots: EH I, 338

druosme: druôsmes ² dēļ AP., dēļ drùosmes ² Kaltenbr., sicherheitshalber.

Avots: EH I, 338

druosme Bers., Spr., drùosma [C.]. Mut, Kühnheit: viņai nav druosmes atklāti uzstāties A. XIII, 859.

Avots: ME I, 507

druosmīgs: ar pacilātu un druosmīgu garu A. Brigadere Skarbos vējos 79.

Avots: EH I, 338

druosmîgs, beherzt, kühn, tapfer: druosmīgas tautas Klaustiņ. Vēr. II, 286.

Avots: ME I, 507

drùosms ² [Bers.], tapfer, beherzt, kühn: viņš tāds jautrs. druosms Pur. N. 13; Nötkenshof n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 507

druosuonis, der Mutige Druva I, 228.

Avots: ME I, 507

druošuôtiês, sich ermannen, Mut fassen Spr.

Avots: ME I, 508

druôšprâtîba ^2, die Tapferkeit Ahs.

Avots: ME I, 508

druôšprâtîgs ^2, tapfer Ahs.

Avots: ME I, 508

drùoss: auch AP., Jürg., N.-Peb., Ramkau, Weissensee, (mit ùo ² ) Adsel, Borchow, Erlaa, Gr.-Buschh., Jummardehn, Kallenbr., Linden (in Kurl.), Lös., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, N.- Rosen, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt.

Avots: EH I, 338

drùoss [Serbigal. Selburg], kühn, tapfer, beherzt, lokal. aber auch in der Schriftspr. für druošs gebr.: druosa tē̦va meita biju BW. 6635; 7971; MWM. IX, 356.

Avots: ME I, 507

drùošs, druoss (li. drą̄sùs).

1) mutig, dreist:
druoša sirds, druošs prāts, der Mut: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu. esi druošs, mans bē̦rns! fürchte dich nicht;

2) zuverlässig, sicher, gesichert, ausser Gefahr:
viņš nuoglabājis naudu druošā vietā. zirgi e̦suot nuo zagļiem druoši LP. VII, 316. [Zu drìstêt. li. drę̄sù "wage".]

Avots: ME I, 508

drùošsir̂dĩba, die Herzhaftigkeit, Kühnheit: tie varēja izrādīt savu druošsirdību, spē̦ku un izmanību BW. III, 1, 2.

Kļūdu labojums:
izrādīt = pierādīt

Avots: ME I, 508

drùošsir̂dîgs, herzhaft, kühn, tapfer: cilvē̦ks, vīrs.

Avots: ME I, 508

druosulis, der Kühne. Waghalsige: jauneklim jābūt druosulim, pārgalvim Rainis. Dazu ein femin. Deminutiv druosuliņa BW. 30408.

Avots: ME I, 507

‡ druošulis Janš. Mežv. ļ. II, 428, ein kühner, mutiger Mann.

Avots: EH I, 338

drùosums [li. drą̄sùmas], = druošums.

Avots: ME I, 507

drùošums,

1) der Mut:
druošums tautu dēliņam.,. zadināt BW. 15018, 1;

2) die Sicherheit, Gefahrlosigkeit:
kungs cerēja nuo vilkiem druošumā e̦sam LP. VI, 294.

Avots: ME I, 508

druõztala,

1): nesa pavardā šķembeles, druoztalas un sausuos žagarus Janš. Dzimtene I, 105.

Avots: EH I, 338

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

druoztalât, -āju, druoztelêt [Manz. Post. III, 119]. -ēju,

1) tr., hin und wieder ein wenig schnitzeln,
drāztelēt;

2) intr., schmettern, gut singen:
aili, manu skaņu balsi, kâ nuo viena alva lieta! citu meitu pulciņā druoztalāt druoztalāja BW. 313.

Kļūdu labojums:
313 = 373

Avots: ME I, 508

druoztalis, ‡

2) = druõztala 1: trīs sudraba druoztalīši BW. 22847.

Avots: EH I, 338

druoztalis, Krümchensuppe Karls.

Avots: ME I, 508

druoztalītis, = druoztala 1: apakš galdu pagaldē trīs sudraba druoztalīši BW. 15718, 22847.

Avots: ME I, 508

druoztelêt (unter druoztalât),

1): ze̦lta zarus d. BW. 33627 var.

Avots: EH I, 338

druõztiņa, = druoztaliņa: nāc, druoztiņ, šurp MWM. VIII, 810. [Semershof]. tu smalkā ēģiptiešu druoztiņa Rainis Ant. u. Kleop. 118. [luoguos salika druoztiņas (Schnitzel) Bolwen, Daiben, Telssen.]

Avots: ME I, 508

dũkaruôt,

1): auch Kalnazeem.

Avots: EH I, 347

dukuruôt,

1) "?": šuos tur stedeles galā dukuruoja Zeif. Latv. rakstn. chrest. III, 2, 291;

[2) = dukurêt 1 N. - Schwnb., Schujen, Grawendahl, Meldsern;

3) suchen, ergründen
Grawendahl. In Dricēni sage man zu einem unruhigen Menschen: kuo tu dukuruojies?]

Avots: ME I, 512

[dũkuruôt.

1) = dukurêt 1 Ruj., Salis;

2) im Wasser suchen
Bauske.]

Avots: ME I, 526

‡ dum̃beruôts Perkunen, gruftig, kotig (?): d. ceļš.

Avots: EH I, 341

dunduruôt,

1): kaut kuo dunduruodama, gāja ... istabā Daugava 1934, S. 487; ‡

2) sich herumtreiben, tollen
Celm.

Avots: EH I, 342

dunduruôt U.: apakš sevis d., bei sich murmeln. d. kādu dzē̦rāja dziesmiņu A. XXI, 356. In A. - Schwanb. bedeute es auch: singen; weinen.

Avots: ME I, 516

‡ *dūŗuôt, = dūrêt, mit der Faust schlagen; Subst. dūŗuôšana, das Schlagen mit der Faust Janš. Līgava II, 376.

Avots: EH I, 348

dze̦druôtiês, streiten, zanken [?]: kuo ar mani dze̦druojies? BW. 14619; [vgl. dze̦drs "unfreundlich".]

Avots: ME I, 539

dze̦ruôklis: auch Erlaa und Ogershof n. FB XI, 11, (mit uo) Seyershof, Sonnaxt.

Avots: EH I, 356

dze̦ruôklis, dze̦ruokslis [bei Glück Psalm 58. 7 dzeŗuokslis], dze̦ruoksnis, [dze̦ruokste Bers.], der Backenzahn. Zu li. gerankštìs [od. gerúokštas dass, und weiterhin wohl zu le. dzir̃nus (s, dies), vgl. Būga Aist. Stud. 185 und Trautmann Wrtb. 89; daneben ein ce̦ruok(s)lis,]

Avots: ME I, 547

dze̦ruokslis (unter dze̦ruôklis): auch Siuxt, (dze̦rusksls ² ) Puhren n. FBR. XIV, 47.

Avots: EH I, 356

dze̦ruoksnis (unter dze̦ruôklis): auch (mit uô ² ) Frauenb., (dze̦ruoksns) Salis n. FBR. XV, 64.

Avots: EH I, 356

dze̦rùoksts ² , -s Sonnaxt, = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

dzidruôt, läutern, klären Karls.: gaismas plūdu dzidruots Latv. [Refl. - tiês, hell, klar, rein werden Wid.]

Avots: ME I, 549

dzîparuôt, dzîpurêt, -ēju, dzīpuruôt, dzīpurât, -āju "?": dzīparuot (Var.: dzīpurēt [etwa: mit dzīpari beschäftigt sein]). madaruot, negulēt tai mātei BW. 1989. [In Bers. bedeute dzīparuot: färben (vom Garn od. von der Wolle), trans.]

Avots: ME I, 557

dzīparuots, mit dzīpari geschmückt: dzīparuoti cimdi, prievitiņi, lindruociņi BW. 1138; 20647. dzīparuoti man deķīši BW. 24842. mani tautas veda dzīparuotu, madaruotu BW. 18263. Jāņa māte dzīparuota BW. 33013.

Avots: ME I, 557

dzīŗuôt, intr., [dzìruôt C., dzîŗuôtiês ² Nigr.], feiern, schmausen: dzīŗuojām, dzīŗuojām, sākām uzdzīvuot krietni LP. VI, 425. aizbrauc dzīŗuot uz ve̦lnu mājuokli VII, 610.

Avots: ME I, 557

‡ ē̦druôt Dond., aushöhlen.

Avots: EH I, 371

‡ ẽrkšruõze Schlehk n. FBR. VII, 40, die Hundsrose.

Avots: EH I, 373

‡ è̦ruôtiês ² (> dr-) Gr.- Buschh: n. FBR. XII, 71, = e̦r̃ruôtiês:

Avots: EH I, 374

galˆvgruõzis, der Wendehals Dickeln, Salisb. n. U., RKr. VIII, 88.

Avots: ME I, 597

‡ gaŗgruoda, ein längliches Feld ("gare̦ns tīrums") Heidenfeld; eine lange und schmale Wiese an einem Fluss Ramkau.

Avots: EH I, 385

gargruoda, der Bergrücken Kreuzb. n. Etn. IV, 65. [Der zweite Teil anscheinend zu poln. grąd "erhöhtes Terrain im Sumpf" (wozu Berneker Wrtb. I, 356); in Warkl. gebe es ein (ostle.) gargrūda > * gaŗgruoda, mit gaŗ - wohl zu gaŗš; vgl. auch gruoda.]

Avots: ME I, 602

‡ garuodziņa, Demin. zu garuôza, die Brolkruste: ar maizītes garuodziņu BW. 31190.

Avots: EH I, 384

garuoņi in Nogallen n. LP. VI, 42, = garaiņi.

Avots: ME I, 605

[gaŗuôse ² Bixten, ein Krug mit langen Henkeln.]

Avots: ME I, 608

garuôt (li. garúoti), intr., dampfen, ausdunsten: kāpuosti garuo jau uz galda. (ķēve) nuodzīta garuo vien LP. VI, 502.

Avots: ME I, 605

gaŗuôt U., verlängern.

Avots: ME I, 608

garuôza: mit uõ AP., Orellen; Ramkau, garuoze RKr. XVII, 139, Demin. garuôžele ² Grenzhof n. FBR. XII, 15, acc. S. garuozīti BW. 28261 var.: maizes garuozā BW. 12757 var. atlē̦kuse garuoziņa 25093.

Avots: EH I, 385

garuôza, [garuozis (gen. garuoza) St., garuose Bl.],

1) die Brotkruste:
kur nu maize bez garuozas, gaļa bez kauliem od. ej kur iedams, ne˙kur maizes bez garuozas nebūs od. nedabūs. tē̦va mājās garuoza gardāka nekâ svešās cepetis. tas ilgi vairs nekuodīs garuozā, der wird nicht mehr lange leben;

2) die Kruste, Rinde:
druvai pēc lielā lietus apkaltusi garuoza Nigr. [Wohl zu gars (s. dies) und slav. gorěti " brennen" .]

Avots: ME I, 605

garuozaîns, rindig, mit einer Kruste bedeckt.

Avots: ME I, 605

[garuozēties L. " Rinde backen" ].

Avots: ME I, 605

[gaũruôt, brüllen: guovis gauruo Koddiack; vgl. gaurât.]

Avots: ME I, 612

ģèimuruôt ² , intr., taumeln Bers.: viņš jau bija tādā stāvuoklī, ka nebija vairs tālu nuo ģeimuruošanas un muldēšanas A. XII, 728. Vgl. ķeimuruot, meimuruot.

Avots: ME I, 695

ģeiŗuôt "?": Pē̦rkuons jāja svina ķēvi, gar jūŗmalu ģeiŗuodams BW. 33712 [aus Zirau. In Wenden bedeute ģeiruôt: hüpfen, hin und her springen (jē̦ri ģeiruo), in Serben: taumelnd hin und her springen].

Avots: ME I, 695

ģe̦mburuôt Ar., ģemberēt, -ẽju Spr., wackeln, taumeln: viņš ģe̦mburuodams ienāca istabā Spr. piedzēris vīrs ģemberē Spr.

Avots: ME I, 696

ģeņ̃ģeŗuôt, s. ģeņģerêt.

Avots: ME I, 696

ģe̦nguruôtiês, sich tummeln: ģe̦nguruojās, līdz nuostiepās zemē.

Avots: ME I, 696

ģeruôt, intr., flennen, weinen (vom Kinde) Lasd. n. A. XIII, 81.

Avots: ME I, 697

ģiedruoties, sich aufheitern, heiter werden: debess mākuļuo un ģiedruojas Pūrs III, 105.

Avots: ME I, 701

grèizrùocis, der Schiefhändige, Pfuscher, Pudler : greizruocīši bisinieki irbju šauti nemācēja BW. 30462.

Avots: ME I, 647

gruõba,

1): ("ausgefahrenes Wagengeleise, bes. im Winter")
auch MSil.

Avots: EH I, 413

groba, [grobļi Wandsen], eine Unebenheit auf dem Fahrwege Dond. [Mit kurischem o aus u: vgl. grubulis.]

Avots: ME I, 664

gruõba Dobl., Nigr., gruôba ² Selg., gruôbs ² Salis], gŗuõba Kand..,

1) die Grube, ausgefahrenes Wagengeleise
Etn. IV, 33; [in Neuermühlen gruõba, eine grube vor dem ersten Quebalken einer Brücke];

2) die Schlucht, das Tal
Konv. ¹ 722.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ = Konv. ²

Avots: ME I, 670

gŗuõba, s. gruoba.

Avots: ME I, 673

grobaîns, uneben, ausgefahren [vom Wege): ceļš tagad grobains - slikta braukšana Drnd.; [in Wandsen grobļains].

Avots: ME I, 664

gruôbaîns ² [Salis, Ruj.], gŗuobains, grubig, uneben, ausgefahren: gŗuobains ceļš Selg. n. Etn. IV, 33. priedīte gruobainu mizu Janš. [gruobains nazis Ruj., ein schartiges Messer].

Avots: ME I, 670

‡ gŗobalaîns Stenden, = ‡ grobalaîns.

Avots: EH I, 414

‡ grobe, eine längliche (natürliche, ausgespülte, ausgefahrene od. -gegrabene) Grube, Gruft, Schlucht Stenden: puisis izaris lauku grobju grobēs.

Avots: EH I, 410

‡ gŗobe Stenden, = ‡ gŗuôbe ² .

Avots: EH I, 414

‡ gŗuôbe ² Stenden, eine ausgefahrene; ausgegrabene, ausgespülte usw. längliche Gruft: ceļā bedres, gŗuobes. pie upes ceļš iet pa gŗuobi (Schlucht).

Avots: EH I, 415

gruobulaîns, uneben: gruobulains ce̦lms MWM. VIII, 326.

Avots: ME I, 670

‡ grobuļe̦ns Seyershof, = grubulaîns: g. kuls.

Avots: EH I, 410

[gročât od. groļļât Stenden, schlecht, ungleich spinnen.]

Avots: ME I, 664

gruõcêt [Nigr.], laut, hörbar essen.

Avots: ME I, 670

grùoda ² Kreuzb. > ostle. grūda OberKurl. "eine längliche Niederung mit schlammigem Boden" ja kur ir sausa, līdze̦na vieta un tad uz˙reiz sākas ze̦māka, slapja vieta, tad saka: "te sākas gruoda". gargruodas pļavas "pļavas gar gruodu". Vgl. gargruoda und poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen".]

Avots: ME I, 671

gruodas (unter gruõdi);

3): auch (mit uõ ) Orellen.

Avots: EH I, 413

gruodes (unter gruõdi),

3): auch (mit uõ ) Orellen, (Sing. gruõde ) Seyershof.

Avots: EH I, 413

gruõdi,

1): auch AP. (hier auch ein Sing. gruõds ), Dunika, (mit ùo ² ) Saikava;

3): auch Wessen, (mit uõ ) Dunika; Salisb., Wolm., Sing. grùods Ramkau, (mit uô ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 413

gruõdi (li. grandai "Latten" ), lokal auch gruodas (li. granda "Stockwerk"), gruodes, gruõdis [Karls],

1) Bohlenlage auf Brücken > auch die Balken, die die Bohlenlage halten Kastran:
tiltā man gruodi (Var.: gruodas, gruodes, gruodis) lūza BW. 18169. ratiem dārduot pār kuoka tilta gruodiem A. XII, 105;

2) die Belken unter der Diele:
istabā gruodi sapuvuši,

3) die Bohlen zur Einfassung des Brunnens
Kastran, (zuweilen auch der Sing., die einzelne Bohle): aptaisīt gruodus ap aku A. XX, 946. lai akas pieslē̦dzuot pie gruodiem LP. VI, 3;

4) ein horizontale Stütze unter der Oberlage
Spr. [Zu grìda, grìst I (s. diese); vgl. Lidén Stud. 195.]

Avots: ME I, 671

‡ gruõduôt Siuxt, einen Brunnen mit Bohlen (gruõdi) einfassen.

Avots: EH I, 413

I gruods: Demin. acc. plur: gruodiņas BW. 30049, 4 var.

Avots: EH I, 413

I gruods, -s, (gew. Pl. grùodis ² Mar.), lokal für grùoži, die Leine, das Lenkseil: baltu linu gruodi (Var.: gruožu) viju BW. 15910. Cēsīs pīcka, Rīgā gruodis 29929. es gruodīti kustināju BW. 30049. [Wohl eine Umbildung von grùoži unter dem Einfluss von gruods II.]

Avots: ME I, 671

II grùods,

1): auch Līvāni; (mit ùo ) AP., Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Kaltenbr., Lixna, Saikava, Warkl., Zvirgzdine: ratiņš gruodi ne̦s, der Wocken spinnt drall
Lennew. n. BielU.;

2): "kluss, gaišs" Wessen.

Avots: EH I, 413

II grùods [Ronneb., Smilt., Meiran, Drosth., Saussen],

1) drall, stark gedreht, stramm:
gruoda dzija, gruods pavediens Fest., Mar., Nerft. tad sāka muocekli griezt uz vienu pusi, līdz striķi bij savijušies gluži īsi un gruodi A. XX, 291. jaunas asinis daudz gruodāki pa dzīslām rit Purap. mani gruodi (= grìzti) gredzentiņi tavus vaigus tricinās BW. 21781, 2;

2) gruods laiks, anhaltend dürres Wetter
[Warkh.], Nerft n. U. [Zu li. grandìs "Ring", apr. grandis "Grindelring am Pfluge", poln. dial. gre̦dac/ sie, "sich drehen", ahd. kranz "Kranz", mhd. krenze "Korb" und vielleicht air. grinne "Bündel", s. Lidén Stud. 19 f., Bezzenbeoger bei Stokes Wrtb. 118, Berneker Wrtb. I, 356, Trautmann Wrtb. 94 f.]

Kļūdu labojums:
tricinās = tveicināja

Avots: ME I, 671

gruodskuoki, = gruodi 1: kurzemnieki savas meitas tiltam lika gruodkuokiem BW. 20957, 1.

Avots: ME I, 671

grùodums, das Dralle, Stramme: virves gruodums A. XX, 291.

Avots: ME I, 671

‡ *grol˜lêt, erschlossen aus sagrol˜lêt.

Avots: EH I, 410

‡ gro`una ² Kaltenbr, ein silbernes Zehnkopekenstück. Umbildung eines aus r. гривна dass. entlehnten *griuna, indem man sein iu, das anderswo im Ostle. auf ū zurückgeht, einem ou (aus ū) gleichsetzte.

Avots: EH I, 410