Paplašinātā meklēšana

‡ cilte Pilda n. FBR XIII, 51, (mit il̂ ) Kaltenbr., Demin. ciltīte Strods Par. vōrdn. 64, = cil̂ts.

Avots: EH I, 271

ģiltene,

3): "der Tod"
(mit ìl ² ) Lubn.

Avots: EH I, 427

ģiltene, [ģiltine Nerft, Wessen], gew. ģiltenis Bers., Lös.,

1) das Totengerippe, Skelett
St.: izdiluse kâ ģiltene LP. VI, 986;

2) ģiltenis, ein abgezehrter Mensch
Stockm. n. Etn. I, 90;

3) [ostle. džiltine ² Warkh., der personifizierte Tod;]

4) ģiltene, eine verlarvte Person, die den Tod vorstellt
Kurl. n. U. Aus li. giltinė̃ "Todesgöttin, Tod" [dies nach Būga Aist. Stud. 161 dissimilatorisch aus * gintinė (vgl. le. ģindenis?), das zur Wurzel von dze̦nu "treibe" gehöre].

Avots: ME I, 699

‡ ilte BielU., = ilts.

Avots: EH I, 430

mil̃te̦nãji: "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 627 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814

mil̃te̦nãji [Jürg.], Bärentraube (arctostaphylus officinalis) [Bers., Lis.], RKr. II, 67; [mil̃tinãjs Ronneb., arctostaphylus uvae ursi].

Avots: ME II, 627

mil̃tene: auch ("Mehlbeeren") Lng., Orellen; "arctostaphylus uvae ursi" ME. II, 628 zu verbessern in "arctostaphylos uva ursi".

Avots: EH I, 814

mil̃tene, ein essbarer Pilz Sassm.: miltene - sēne, kas nuo virsus atgādina gaileni, tur+pretī apakša tai ir līdze̦na un kâ ar miltiem nuobē̦rta Kursiten. - Der Pl. mil̃tenes, Mehlbeeren (arbutus uvae ursi) U., [arctostaphylus uvae ursi Dond., Wandsen, Valgāle.]

Avots: ME II, 627, 628

‡ mil̃tenīca, ein Brei aus Gerstenmehl AP.; (eine Speise) Lubn. (mit ìl ² ).

Avots: EH I, 814

‡ miltenīce: eine Mehlsuppe Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 814

miletnĩce, ein Mehlbrei Sessw.

Avots: ME II, 628

‡ miltenieks Anekd. IV, 38, eine gewisse Speise.

Avots: EH I, 814

‡ pasilte̦ns PV., lauwarm: atdzesini alu tâ mazliet pasilte̦nu!

Avots: EH II, 171

patil̃te [li. patiltė Tiž. II, 257] Ahs., patilts, der Raum unter der Brücke: vecene izceļas nuo patilta. [lien ārā nuo patilta! Pas. II, 110.] Am häufigsten im Lok. patiltē, patiltā, unter der Brücke: patiltē (Var.: patiltā, auch patiltī) gredzeniņš BW. 6402; [vgl. II. patìltis].

Avots: ME III, 122

silte̦ns (unter siltans ² ): auch Segew., (mit il̂ ² ) Orellen.

Avots: EH II, 487

šķilte,

1) eine Zugröhre über der Öffnung eines Backofens
U.; vgl. šķilts I;

2) die Wandmauer gegenüber dem Ofen in einer Riege oder Badstube
(mit il̃) Siuxt.

Avots: ME IV, 40

šķilteris: auch (mit il̃; "stārasts" ) Salis; "vindedze" Lubn. n. FBR. XVII, 127.

Avots: EH II, 636

šķilteris U., (mit il ² ) Golg., Lis., Lubn., Saikava, šķilters Spr., der Schildreiter U.; einer, der eine Aufsicht über Leute bei der Feldarbeit führt U. (scheint n. U. nur in Livl. gebräuchlich), Livl. n. L.: muižā bij vairāk škiltera Saikava, muižās tie šķilteri bij sitēji ebenda. šķilteram, stārastam. tiem es laba nevēlēju BW. 31484. šķiltera, vagara, stārasta meita 20176. Nebst estn. kilter aus nd. schilter.

Avots: ME IV, 40, 41

smìlte: auch (mit il̂ ² ) Rujen.

Avots: EH II, 538

smìlte C., = smìlts.

Avots: ME III, 964

smiltenãjs: auch (mit -il̂te, ² -) Ramkau; smìlte̦nāji ² Lasd. "?".

Avots: EH II, 538

smiltenãjs Konv. ² 2323, smìlte̦nājs ² Lis., Adl., smìltenājs ² Golg., arbutus (arctostaphylus) uva ursi Konv. ² 3935, Mag. IV, 2, 82.

Avots: ME III, 964

smìltene,

1): auch (mit il̂ ² ) A.-Ottenhof, Lesten; ‡

3) eine Art Pilze
Siuxt n. BielU., tricholoma equestre (ein Pilz) Schlampen.

Avots: EH II, 538

smìltene C.,

1) auch smiltenis U., loc. s. smilte̦nā, = smìltaine: man jāguļ smiltenē BW. 27365, 3, 6. šuodien (mani) veda smilte̦nā 1043 var. es gulēju smiltenī (Var.: smiltenē), im Friedhof 1470, 2 var.;

2) plur. smiltenes, Sandbeere(n), arbutus uva ursi
Mag. IV, 2, 82, U.

Avots: ME III, 964

smiltenis,

1) s. smìltene 1;

2) die Sanduhr
Dr.

Avots: ME III, 964

spilte̦ns: spilte̦na spalva (guovij) ir brūna maišumā un balta Seyershof.

Avots: EH II, 550

spilte̦ns, hell, glänzend Wid.: nuoraudzījās spilte̦najuos vakara saules staruos Siliņš 49.

Avots: ME III, 996

svìltene ² Mar. n. RKr. XV, 139, eine trockene Wiese mit hartem Gras, wo wenig Heu zu ernten ist. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

‡ tiltelis Plvv. I, 89, Demin. zu til̂ts.

Avots: EH II, 682

tiltenica: auch (mit ìl ² ) Saikava (hier mit -ca < -ce).

Avots: EH II, 682

tiltenica, eine Art Flachsbearbeitungsmaschine ("zirgs ve̦lk rantaiņus ruļļus pār liniem, kas izklāti uz rantaiņa tilta") Plutte 101.

Avots: ME IV, 189

vil̃te AP., eine Schar (von Hunden): šitie uz ik˙katra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 119. suņi gāja viltēm vien AP.

Avots: ME IV, 596

vilte̦ka LP. VII, 916, = vilkacis (s. Notiz dazu). Durch *viltaka aus *vilkta oder (??) umgestellt aus vilkata.

Avots: ME IV, 596

viltenīca, die Betrügerin: viltenīca (Var.: vīlējiņa) veļu māte dažu labu pievīluse BW. 27536, 7.

Avots: ME IV, 596

‡ viltenīce Tdz. 49639, = viltenīca.

Avots: EH II, 785

viltenieks: tautu dēls v. BW. 15820.

Avots: EH II, 785

viltenieks, s. viltinieks.

Avots: ME IV, 596

zil̃te Drosth., Ruj., U., (mit ìl ² ) Sonnaxt, Memelshof, zilts, -s Sessw., Sülze, Sülzfleisch. Nebst estn. süľt aus einem nd. *sülte oder aus schwed. sylt.

Avots: ME IV, 721

žil̃te Palzmar, žil̃ts, -s Siuxt, acc. s. žilti Etn. I, 19 aus Misshof, = zil̃te, die Sülze, Gallerte.

Avots: ME IV, 810

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

àizgaņģis,

3) ein kleiner, abgeteilter Raum:
istabā tāds aizgaņģītis bij, kur vārīja Sonnaxt.

Avots: EH I, 23

‡ àizguņģis Bers., ein abgeteilter Raum im Zimmer: turpina ceļu uz savu aizguņģi Ezeripš Leijerk. I, 267.

Avots: EH I, 26

àizgũt, ‡

3) "eine nicht ganz verheilte Wunde schmerzhaft berühren":
jis aizguva man pirstu Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 26

‡ II àizmidzêt Pas. II, 133; IV, 193; VI, 172 und 175; VII, 339 (aus Lettg.), = àizmidzinât: a. bē̦rnu Nautrēni. Wohl nach Le. Gr. 713 für aizmidzît; ein aus N. - Peb. mitgeteiltes aizmidzêt ist fraglich.

Avots: EH I, 39

àizšpidît, intr., eilig weggehen: vei, kur mūsējā aizšpidīja, sieh, wohin unser Mädchen dahineilte Etn. IV, 4. Hasenp., Druva I, 910.

Avots: ME I, 55

amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],

1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;

2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;

3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;

4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;

5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.

Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt

Avots: ME I, 70

apgàlêt [Smilten u. a.], sich mit dünnem Eise (gāle) überziehen: spainis gluži apgālējis AP.

Avots: ME I, 87

apmûdējis: alus ir apmūdējis, häufiger noch samūdējies, sagt man in Smilten, wenn das Bier nicht gären will PS.

Avots: ME I, 109

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104

apskapstêt [in Smilten, Oppekaln u. a.], -ît, beschlagen, blind werden, sich mit Grünspan bedecken (von Fenstern, Kupfer): rūtis aiz ve̦cuma apskapstējušas un aprūsējušas Aps. III, 4. tējmašīna nuoputējusi, apskapstījusi Niedra. kapars nerūs, bet apskapst; apskapstējusi nauda PS. Refl. -tiês: apskapstējušies pimbeŗi MWM. III, 532, C., Aps.

Avots: ME I, 121

‡ apšļũkât ceļus Smilten, mit einer slẽpe Wege im Schnee herstellen (bahnen).

Avots: EH I, 120

apspràukt (zarus, galus), tr., abpflücken, abbrechen. Smilten; [die Spitzen der Gerstenkörner abstampfen: graudus dzirnavās apsprauc AltOttenhof].

Avots: ME I, 125

apvir̂t, intr., ringsum kochen, sprudeln, umströmen, bespritzen: ar asinīm apvirušuo zagli iznesa ārā JK. V, 41. [In der Bed. "ein wenig verbrüht werden" gebrauche man in Weinsch. und Ringmundshof neben dem Präs. apve̦rd ein Prät. apvirda. Dagegen apvirušas (= apvārītas) sēnes in Smilten, Nauditen, Rönnen u. a.; pirmajā salnā apviruši ziedi in Brandenburg.]

Avots: ME I, 136

astuņi, mundartlich in Smilten, A. - Peb., K., Linden u. a. für astuoņi, acht; astuņai, ein Sammelzahlwort, indekl. mit dem Gen.; s. divai, SF., BB XIV, 144.

Avots: ME I, 146

‡ atnẽ̦sât, = ‡ atne̦sât: a. slimības, te̦nkas Bauske, Trik. gan es tuos tâ˙pat staigādama atnē̦sāšu Smilten.

Avots: EH I, 157

‡ atslẽģêt Bauske, Schnehpeln, Smilten, Trik., = ‡ atslẽģuôt.

Avots: EH I, 167

‡ atspirinât,

1) = nùospirinât: aita atspirina kājas, kad tuo kauj;

2) zappelnd befreien, loslösen
Trik.: aita atspirinājusi kājas (vaļā). Refl. -tiês,

1) "?" : a. nuo saltuma Lös.;

2) a. vaļā, zappelnd sich befreien
Golg., Meselau, Sessw., Smilten, Trik. u. a.

Avots: EH I, 169

‡ atstrĩķêt,

1) (Überschüssiges) abstreichen;

2) a. izkaptij zuobus Lemburg, Lieven-Bersen oder a. izkapti Smilten, eine Sense streichend stumpf machen.

Avots: EH I, 172

‡ atvìkštiês Smilten, umziehend mit seinen Habseligkeiten herfahren: kalpi nevar vien a.

Avots: EH I, 181

az, Präp. für àiz in Amboten, Wensau, Pilten, Hasau, Grösen, Wibigen, N. - Bartau, Kruhten, Kalleten, Nigr., Tadaiken, Turlau, Suhrs, Popen, Dond. In den meisten der genannten Gegenden lautet das entsprechende Präfix âz- ² ; az- als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].

Avots: ME I, 233

‡ II bàists Smilten, der Lärm: kuo jūs taisāt tādu lielu baistu?

Avots: EH I, 199

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit al̂ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit al̂ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,

1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;

2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];

3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]

Kļūdu labojums:
31009 = 31109

Avots: ME I, 261, 262

bañdžas Smilten, Holzgefässe: bandžas taisīt od. sist = kuoku traukus taisīt; raut od. pelnīties ar bandžām. Dieses Wort hätten die "bandžinieki" selbst erdacht.

Avots: ME I, 262

bandžinieks Smilten, einer, der hölzerne Gefässe verfertigt; vgl. bandžas.

Avots: ME I, 262

be̦ñkãts (entlehnt), der Bankert (älter Bankhart), der Bastard L.; [in Smilten nach PS. auch ein Kind scherzweise so genannt]; luopi, kas dzimuši nuo nevienādas sugas A. X, 1, 536.

Avots: ME I, 279

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

‡ bezpuõgu (gen. pl.), knopflos: b. svārki Kundziņš Smiltene 35.

Avots: EH I, 215

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs "nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

‡ bizîteris "?": kuo tu te skraidi kâ b. (d. h., sehr schnell)? Kegeln, Salisb., Smilten, Trik., Wolmarshof. PS. kennt ein auf mnd. bisitter beruhendes bizīteris "Beisitzer (beim Gericht)".

Avots: EH I, 222

‡ blancît, -u od. -ĩju, -ĩju.

1) (eine Flüssigkeit in einem Gefass) schütteln, spülen
Orellen (mit an̂ ² );

2) durch Kot waten
Smilten (mit àn). Refl. -tiês,

1) "skaluoties" Orellen: mucā kas blancās Trik.;

2) durch Kol waten
Trik.. Wizenhof: man apnicis pa kūti b.

Avots: EH I, 225

‡ bļaûska PV., Schwanb., (mit aû ² ) Lemb., (mit aũ ) Smilten, comm., = bļauka.

Avots: EH I, 233

bļebenis, jem., der schnell und unzusammenhängend spricht Burtn.; dazu bļebinât, schnell und unzusammenhängend sprechen Burtn., Smilten; [vgl. li. blebénti "plappern"].

Avots: ME I, 320

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit aû ² ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260

ce̦cumi: auch L., Burtn., Kegeln, Salisb., Seyershof, Smilten, Trik.

Avots: EH I, 262

cũcietis,

1) das Schwein
AP., Stockm., Laud.;

[2) aus einem cūcietis kann auch tahm.
cūcits (nymphaea lutea) Mag. IV, 2,51 (aus Pilten) entstanden sein].

Avots: ME I, 397, 398

I čurinât,

2): auch Salis, Wessen;

3): auch Smilten. Refl. -tiês,

1) langsam und mit geringem Geräusch fliessen
Siuxt; ‡

2) langsam braten
(intr.) Siuxt; ein wenig sieden ebenda.

Avots: EH I, 296

dalît, -u, -īju (li. dalỳti), tr.,

1) teilen:
tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Ltd. 1179. dali, māmiņa, manu tiesu BW. 16402. dabūjām rieksta kuolu, tuo uz pusi dalījām 3635. kārtis dalīt. brūte dalīja savu pūru, die Braut verteilte die Geschenke. Sprw.: kāda tē̦vuzeme gan tiem jādala;

2) dividieren:
dali seši ar divi. Refl. -tiês,

1) sich mit der Teilung beschäftigen, sich teilen:
šķiŗamies mēs, māsiņas, kuo tik ilgi dalāmies BW. 17597. divi nelieši dalījās gar tuo manu augumiņu BW. 9474. es dabūju tuo meitiņu, kur puisē̦ni dalījās 15305. es dalīšuos tavā liktenī Vēr. II, 147;

2) von statten gehen:
kad es gāju druviņā, druvas darbi dalījas BW. 8038. dalāms, teilbar; dalīšana, das Teilen, die Teilung, Division; dalītājs, der Teiler. Zu daļa.

Kļūdu labojums:
sich teilen = sich teilen; zanken, streiten

Avots: ME I, 435

‡ dasala, comm., ein nicht ernster, übereilter Mensch Saikava: kuo tu te skraidi kâ d.?

Avots: EH I, 309

dieguôt, ‡ Refl. -tiês,

1) "knapināties" (mit iê) Trik.;

2) zaudern, zögern
(mit iê) Smilten; ohne Arbeit weilen (säumen) Dunika.

Avots: EH I, 326

drem̃mele - wohl dissimiliert aus brem̃mele dass. Trik., wofür in Smilten - brem̃melis; bremmel- aber ist wahrscheinlich aus *brennel- (woraus breñdele dass. Wolmarshof) assimiliert, und dies aus *brenner- (woraus einerseits breñderis dass. Lemburg andrerseits - breneris dass. Schnehpeln) dissimiliert. Zugrunde liegt also wahrscheinlich d. Brenner.

Avots: EH I, 332

ducele: auch Pilten, Schnehpeln, Suhrs, Warwen, Windau.

Avots: EH I, 338

‡ dunčkiņa, eine kleine Schachtel oder Dose Smilten.

Avots: EH I, 342

duñduris Ruj., Smilten, Manz. Lettus, Glück V Mos. 7, 20, L., Bl., Līn., BW. 34868, LP. II, 44, U., Bremse; vgl. dundurs und li. dundurys Miež.]

Avots: ME I, 516

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

elberis, ein übereilter Mensch Grawendahl. [Vgl. alberis].

Avots: ME I, 567

II elderis, ein alberner, übereilter Mensch Sonnaxt, Grawendahl. Vgl. elberis [und al̃daris, woneben auch alderis Wid. ].

Avots: ME I, 567

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370

galaînis, der Gipfel, Wipfel Pilten.

Avots: ME I, 589

ģiltine (unter ģiltene ),

1): auch Atašiene;

2):, eine hagere Frauensperson (als Schimpfname)
Atašiene n. Fil. mat. 104, ‡

5) ein schlechter
(nelabs) Mensch (mit il̂ ) NB.; ‡

6) "Unglück"
Bartau.

Avots: EH I, 427

I glecêt: auch Smilten.

Avots: EH I, 392

gùodinât, ‡ Refl. -tiês,

1) einander
gùodinât;

2) es als eine Ehre für sich betrachten, sich rühmen:
kungu nams ... guodinājas, ka cars ... braukdams gaŗām, reiz e̦suot tur apmeties . K. Kundziņš Smiltene 28.

Avots: EH I, 423

gùovmèle: "miltene, pabāršķis, ein essbarer Pilz" (mit uô ² ) Dond.; imbicatum I, 692 durch imbticatum zu ersetzen.

Avots: EH I, 424

grãmata,

1): dziesmu grāmatiņa BW. 854, 1. baznīckunga grāmatā 1408;

2): krustāma g., der Taufschein
Diet. ceļa g., ein Geleitschein (zum Unterschied von dem gesetzlichen Pass) Diet., Wessen;

3): muižai prāvā ar zemniekiem ... pārnākušas stiprākas grāmatas (wirksamere Gerichtsschreiben)
nekâ šiem Janš. Dzimtene II ² , 318; ‡

5) Demin. grãmatiņa AP., Frauenb., Siuxt (hier und in Dunika vereinzelt auch grãmata), der Blättermagen;
‡

6) pēc tē̦va grāmatas Lös. u. a., sehr intensiv, gründlich:
izraudājuos pēc tē̦va grāmatas Ramkau, Smilten.

Avots: EH I, 401

‡ grebelis,

1) ein bei der Arbeit Übereilter, ein Hitzkopf
PV.;

2) "kas grebelējas" PV.: nerātņi un grebeļi, kas visu rauj un grābj, kuo tik atruod;

3) "ein unschöner, eckiger, zerbrochener oder zerrissener Gegenstand"
Bers.

Avots: EH I, 401

‡ gulznis,

1) (wo?) "=gurns 1";

2) "ein umgestürzter
(kritis) Baum" (mit ùl ) Smilten;

3) = ‡ gulsnis* Schibbenhof (mit ul̂ ² ), Laidsen, Ost-Livl.

Avots: EH I, 418

‡ guznît Laidsen, Schibbenhof (prs. -īju ), Smilten "unschön, gierig essen".

Avots: EH I, 421

ìear̂t,

1): (fig.) gailis man bija abus piešus iearis virsgalvī Jauns. B. gr. ³ II, 191; ‡

3) = ìestràdât C., Smilten: zeme tik cieta, ka nevar ie. (dass man den Pflug gar nicht hineinbekommen kann) Oknist. es iearšu tuo zemi AP. te, liekna malā ..., brangi var ie. Janš. Dzimtene III ² , 352.

Avots: EH I, 502

ìebalêt, ‡

2) "?": būtu labi lini, bet par daudz iebalējuši, - iet pušu Frauenb., ‡

3) "anfangen zu bleichen
(intr.)" Smilten. ‡ Refl. -tiês, = ìebalêt ‡ 2: aude̦kls jau krietni iebalējies Oknist.

Avots: EH I, 503

‡ ìebiržuôt Smilten, = ‡ ìebìrzît I 2.

Avots: EH I, 504

ìebur̂zît,

1): ieburzīti zīda lindraki Daugava 1935, S. 391; ‡

2) (hin)einrühren
(?): kad miltenici putru vāra, tad ātri vajag ie. mīklu katlā Saikava.

Avots: EH I, 505

‡ ìečudît, hineinstossen, -stecken Lemb., Meselau, Smilten, Trik.: šī nu ātri šķesteri iečudī[ju]si šķirstā Pas. XII, 115 (aus Serbigal). ie. adatu pirkstā, diegu adatā Smilten.

Avots: EH I, 507

ìedaļa,

1) Einteilung, Abteilung:
trijās iedaļās Zeif. Latv. chr. III, 219;

[2) Zugeteiltes, Portion:
katram ar savu iedaļu Dond.; Bauske].

Avots: ME II, 8

‡ ìedzērdinât "jem. einen vergifteten Trank beibringen" Segew., Smilten.

Avots: EH I, 511

ìedzîvuôt, ‡

5) = ìestràdât Smilten. atradu še ... vairāk atmatu nekâ aŗamas zemes, bet re, kâ ... manā vadībā viss uzdzīts un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95: Refl. -tiês,

2): (lebend) zu etwas kommen, in etwas geraten
Oknist: ie. naudā, ķe̦zā. ‡ Subst. iedzîvuôšanâs, das Sichbereicherri (auch auf Kosten anderer Leute).

Avots: EH I, 512

ìegrandît: auch AP., Serben (mit àn ), Ramkau; hineinstürzen (tr.): stāvi (laivā) mierīgi! citādi tu mūs iegrandīsi upe N.-Peb. ie. spaini akā Golg., (mit añ ) Smilten. karpānu gruozu ie. maisā AP. puika iegrañdījis spaini tukšā kublā PS.

Avots: EH I, 514

‡ ìegribis C., Smilten "iegribīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 514

iekare,

1): "eine kleine Halbinsel"
Prl., Saikava, ein schmaler Landstreifen, der sich in einen Wald, ins Wasser oder in fremden Besitz hineinstreckt Geistershof, N.-Schwanb.; vgl. iekāre II; ‡

2) "eine Stelle unter dem Abdach zum Aufhangen von Geräten"
Smilten: iekar izkaptis iekarē!

Avots: EH I, 518

‡ ìekle̦buruôt Bers., Bērzgale, Smilten, = ‡ ìekleberêt: kleperis iekle̦buruojis . . : kāpuostuos un grauzis Pas. X, 25 (aus Serbig:).

Avots: EH I, 520

‡ ìeknuozêt Smilten "= ìepḕrt 2".

Avots: EH I, 521

‡ ìeknukšķêtiês Ermes, Grünw., Lubn., NB., Schibbenhof, Sessw., Smilten, (mit -êt ) Jāsmuiža, Makašēni, Warkh., ieknukšķîtiês Kārsava, Višķi, = ‡ ìeknukstêtiês: bē̦rns ieknukšķējās.

Avots: EH I, 521

‡ III ìekuoklêt "Schlage versetzen" Rugāji; "durchprügeln" Smilten.

Avots: EH I, 524

ìekul̃t,

2): līdz ... rītam miežiem vajaga būt ... iekultiem (= nuokultiem) Pas. III, 165. diezgan labības iekūlām Ramkau;

3): anfangen zu buttern
Siuxt: kad nebij iekuļamā (ein kleines Stück Butter, das zu Beginn des Butterns in die Sahne getan wird), tad pudele iekūla. Reft. -tiês, ‡

4) ein genügendes Quantum für sich dreschen:
ie. labību Smilten u. a.

Avots: EH I, 523

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìelavîtiês,

1): luops ielavījās labībā Frauenb., Gramsden, Smilten. zirgs ielavejās auzās Līvāni.

Avots: EH I, 526

ìeļuôdzît, - gu, - dzīju,

1) wackeln machen:
zemē iedzītu mietu Druw., Laud., Fest.;

2) "biegsamer machen";
"ieluocīt" Schujen, Serben, Smilten, Roop: ce̦purei ieļuôdzītas (= valkājuot ieliekušās) malas Wolm.; "iestaipīt": kad ieļuodzīs kājas, gad tad skries Bers., Kokn.;

3) "unordentlich einflechten"
Zabeln.]

Avots: ME II, 42

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa ūdens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. -tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

‡ izčakstinât,

1) ausschwatzen:
kâ čaksts visu izčakstina AP., Jürg.;

2) schmatzend ausfressen
AP., PV.: sivē̦ns izčakstinājis visas iebē̦rtās auzas Nautrēni; das Beste sich aussuchend; liederlich aus(fr)essen N.-Peb., Sessw.;

3) (Heu oder Stroh raschelnd durchsuchen
Meselau: izčakstināju visu sienu, bet neatradu (tur iekritušuo lietu); raschelnd ausschütteln Smilten: kad kūliens nuokults, tad salmus saliek ieliņās, iet gar ieliņām, tur kreisuo ruoku virsū un ar labuo nuo apakšas čakstina salmus, lai graudi birst ārā; tâ dara, kamē̦r visi salmi izčakstināti;

4) mühsam; mit ungenügender Kraft ausdreschen
Meselau: vienu riju gan jau izčakstinājām;

5) "izrušinât" Kacēni: i. krāsnī uogles; = izrušinât, izirdinât, izčubinât 1: i. mīkstu gultu Druw., Smilten. vārpas izčakstinātas (= peles izē̦dušas grau-dus nuo vārpām) AP., C., N.-Peb. peles izčakstinājušas labību;

6) = izmĩstît Zögenhof: i. linus. Refl. -tiês,

1) zur Genüge schmatzen (gewisse Laute von sich geben)
Meselau: čakstiņš izčakstinājās un aizlaidās PV.;

2) eine Zeitlang (im Heu oder Stroh) raschelnd suchen
Meselau: izčakstinājuos ilgi, bet neatradu;

3) zur Genüge schwatzen
PV.

Avots: EH I, 439

‡ izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438

‡ izdakât,

1) "?": izdakā metienu ar zirgu un dakaini Janš. Me˛v. ļ. I, 19;

2) "izbakstīt 2" Schibbenhof: ienest kruķi un i. uogles, ka var (krāsni) slaucīt un maizi laist (krāsnī) iekšā! Smilten. i. piesalušu vai piebāztu trauku Schibbenhof.

Avots: EH I, 440

‡ izdimdinât, zur Genüge dröhnen machen PV., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. Rīgu, grīdu, ustubu, kādas mājas (ar dziesmām un dejām) Līvāni. kamē̦r pē̦rkuons nav izdimdinājis zemi (gaisu N.-Peb.), nevar zemē sēdēt Mar., Smilten. Refl. -tiês, eine Zeitlang dröhnen donnern: pa nuomali pē̦rkuons izdim dinājās visu vakaru Bers., Salis u. a. eine Zeitlang mit der Faust (geger eine Tür) klopfen Sessw. u. a.; auf eine dröhnenden Diele sich austanzen Tirsen u. a.

Avots: EH I, 442

‡ izdrumslinât,

1) = izbãrstît (r. викрошить) M. 77: i. putniem maizi Schibbenhof, Smilten;

2) auflockern:
i. zemi Smilten;

3) = ‡ izdrum̃slât (mit ùm ² ) Sessw., (mit um̃ ) Schibbenhof: i. kuoku, kaŗuotes grebjuot;

4) "(Abfälle) herausnehmen, -fegen"
PV.: izdrumslināju pēdējuo drumslatu (sic!); tagad sile tīra!

5) bröckelnd
(tr.) aushöhlen Laidsen, N.-Peb.: ar kaltu mūrī i. caurumu; peles izdrumslinājušas kukulī caurumu. i. kāli Zvirgzdine.

Avots: EH I, 443

‡ izdulcējis kuoks Smilten, Zvirgzdine und in einem handschr. Vokabul. "ein hohler Baum". Zu li. dùlkės "Staub"?

Avots: EH I, 443

‡ izdzirât,

1) "zieduot kāzās" Baltinow, Marienhausen: i. kre̦klus: "i. ("?") panāksniekus" (panāksnieki līgavai kuo zieduo) Rugāji;

2) "= izdzirdinât 1": i. (ar dzira) teļus Smilten.

Avots: EH I, 445

izerbît,

1): (Unkraut nebst den Wurzeln) ausjäten
Smilten: vai nu izer̂bīji gan (duobi)? ‡

2) = izplêst 2: i. naudu nuo skuopuļa Smilten.

Avots: EH I, 446

‡ izgadĩba,

1) (Neologismus?) die Gelegenheit
Balss: laba i. Bers., Smilten. man būs i. viņu satikt N.-Peb.;

2) "= iztapība" Zvirgzdine (vgl. r. угодить).

Avots: EH I, 446

‡ izgāmẽjis,

1) = pagāmējis Lasd.; abgemagert Rugāji (hier auch der zugehörige indic. prt.), Zvirgzdine;

2) "izsalcis" Jāsmuiža, Lubn., N.-Peb., Sessw., Smilten, ausgehungert Schibbenhof.

Avots: EH I, 447, 448

izgluris (unter izgļuris),

1) = izgļuris: durvju ruokturis i. (oder izgluris ) Schibbenhof; ‡

2) "faul geworden"
Smilten.

Avots: EH I, 448

‡ izgrem̂zt Smilten, = izgraûzt 1: i. siênu. Refl. -tiês Smilten, (mit em̂ ² ) Schibbenhof, nagend (aus einem Verschluss) heraus-, hinausgelangsn; se̦sks var i. nuo slazda, sivē̦ns - nuo aizgalda, pele - cauri sienai.

Avots: EH I, 449

izjât,

3): zirgu i., ein Pferd probieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "probieren"); ‡

8) "hinaustragen"
Frauenb.: kas man tuo ē̦rkuli izjājis ārā? ‡

9) hinaustreiben
(li. išjóti dass. bei Būga KSn. I, 109) Lemb., Salis, Smilten: i. kādu ārā nuo istabas.

Avots: EH I, 452

izkamarêt (unter izkamerêt ),

1): auch Bers.; Golg.; Lis., Meselau, PV., Smilten, ‡

2) "izgādāt; ar pūlēm kuo panākt" Wessen; ‡

3) kramend durchwühlen
Adl., Lös:, N.-Peb , Sessw., Tirsen: i. uotra lietas; ‡

4) mühsam durch eine enge Ritze herausziehen
Adl., Geistershof, Līvāni, Lös., Tirsen u, a. ‡ Refl. -tiês; zur Genüge klamen, wühlen: viņam jau de̦g pa˙priekšu i., lai vē̦lāk zinātu, kur kuo nuočiept PV.

Avots: EH I, 453

izkantêt,

1): "izdabūt" Golg., "izgādāt" N.-Peb., "izkaulêt" Sessw., entlocken, erbitten Frauenb.: dabūju gan nuo viņa i˙pāris latu; ‡

2) beim Fischen die Stricke aufs Bis herausziehen
(aus einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) = iztēst: i. kādu kuoku PV. i. stabu Mar., Sessw.; ‡

4) ausessen
(vulgär): i. visu bļuodu putras Mar.;

5) vertreiben:
i. kādu nuo mājas, nuo vietas Kaltenbr., Mar., Smilten; ‡

6) = izkaût 2 Mar.; ‡

7) besäumen:
i. priekšautu ar sarkanu Smilten u. a.

Avots: EH I, 453

‡ izkaparâtiês, = izķe̦parâtiês: es nuo bedres izkaparājuos laukā Bers. und Serben n. A. XVI, 475, AP., Kārsava, Kreuzb., Mar.; daneben izkaparêtiês Smilten, izkaparuôtiês Ermes.

Avots: EH I, 453

II izkarinât, Refl. -tiês, ‡

2) jem. für sich zu gewinnen (disponieren, beeinflussen) suchen
PV.; ‡

3) zur Genüge reizen
N.-Peb., Smilten; "izķircināties" AP.

Avots: EH I, 453

‡ izmuldinât, die Zeit zwecklos vergeuden machen Aahof, Sessw.: būtu cilvē̦ku ... izmuldinājis par veltl Ciema spīg. 248. velti mūs izmuldināja Zeibolts Saules stars, S. 78, (mit ùl) Smilten; "= izvārdzinât" Orellen: tevi laikam kāds pa nakti izmul̂dinājis ² .

Avots: EH I, 467

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

‡ izmurinâtiês, Hindernisse überwindend heraus-, hinauskriechen Smilten: pīlē̦ns izmurinājies nuo perēkļa Trik.

Avots: EH I, 468

izmurîtiês: auch (sich mühsam heraushelfen) Adsel, Smilten; izmurījusies nuo kubla apukšas laukā Pas. VI, 204.

Avots: EH I, 468

II izrēdêt: puķes izrẽdējušas ("?") Pilten.

Avots: EH I, 476

‡ II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

‡ II izšķuorîtiês,

1) "izguorīties, izstaipīties" AP., Geistershof; "sich eine Zeitlang kokett vor anderen hin und her drehen" Bers.;

2) sich (langsam, trödelnd) zurechtmachen
(mit uô ) Schibbenhof: nevar i. vien Smilten.

Avots: EH I, 486

izslābt,

2): auguons izslãbis Smilten.

Avots: EH I, 480

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486

‡ II iztalcêt (?) Schwanb., Smilten "= ‡ iztalkât".

Avots: EH I, 488

iztapinât,

1): auch Pilten, Rothof.

Avots: EH I, 488

izvàrît, ‡

2) = izvârîtiès 1 Kaltenbr. (mit -êt): gaļa putra izvārē mīksta; ‡

3) aussprechen, ausplappern
Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "bezkaunīgi izrunāties" Seyershof: nabagi visādi izvārās par viņiem; ‡

4) hinausstürzen
Ermes, Smilten, Trik.: visi izvārī[ju]šies darzā skatīties Pas. XII, 45.

Avots: EH I, 494

‡ juoste, = juôsta: acc. plur. juostes BW. 5227, acc. s. juosti 33827 var. (aus Edwalen und Rönnen); par juostes aušanu Kundziņš Smiltene 36.

Avots: EH I, 571

kabu, für kab, wenn doch: kabu man nuolīguot ezeriņa maliņā BW. 31016 (Setzen). kabu man tā pļaviņa (Var.: kad man būtu tā pļ.) BW. 28585, 5 (Laizen, Smilten); 11205.

Avots: ME II, 130

‡ II kaceklis, ein rechenartiges Gerät Lubn., Meiran, Pilten, Saikava; ar dzelzs kacekli ("?") izvilka nuo stuobra... papīra vīstuokli Veselis Tīr. ļ.

Avots: EH I, 572

‡ karčaunīca Smilten, eine heftige, viel schimpfende weibliche Person.

Avots: EH I, 588

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

kažjāc, st. kažāk in Smilten und Stürzenh.

Avots: ME II, 183

ķève: auch Ermes, Ramkau, Smilt., Trik., (mit ê ² ) Ipiķi, Kegeln, Lemb., Salis, Seyershof, (mit ẽ ) Dursuppen, Grobin, Gr.-Platohn, Grünh., Iw., Kürbis, Mesoten, Nogallen, Pankclhof, Pilten, Postenden, Roop, Rutzau, Schnehpeln, Schwitten, Selg., Seppkull Siuxt, Spahren, Sterlden, Telssen, Wahnen, Wandsen, Wilkenhof, Windau, Zabeln; auch ein Pferd überhaupt n. Baar in seinem Exemplar von U.; gēva (falsch für ķēve?) Lng. "eine Stute, Mähre, Strense"; balta ķ. kuplu asti BW. 21174. laba kaŗa k. 29115. - Thomsen Saml. Afhandl. IV, S. XI (mit Literatur), Mikkola IMM. 1930 II, 443. Toivonen FUF. XX, 144 lassen es aus liv. kēv "Stufe" enflehnt sein.

Avots: EH I, 700, 701

‡ klamete "?": karns kâ k. Planhof; Schimpfname für eine schlechte Schaufel Smilten.

Avots: EH I, 609

‡ II klam̃pât Smilten, = klambât ‡ III.

Avots: EH I, 609

‡ I klāņuôt, taumeln (?): sāka k. uz vienu un uotru pusi Janš. Atpūta № 379, S. 6. Refl. -tiês (s. ME. II, 218),

1): klāņuojas uz vienu un uotru pusi Janš, Mežv. ļ. II, 434. brīdi pie tās (kaŗietes) klanījies un klāņuojies Līgava II, 238; ‡

2) taumelnd, unsicher gehen
(mit ã ) Pilten; ‡

3) sich hin und her bewegen:
migla klãņuojas pa pļavu Behnen. neklãņuojies man priekšā!" Schnehpeln.

Avots: EH I, 612

kļavs [li. kliãvas], C., Bers., Spr., BW. 740; 2825; 3386; 22276, [A. - Schwanb., Lis., PS., Kl., Warkl., Arrasch, Jürg., Serben, Meiran, Wolmarshof, Serbigal, Palzmar, Grundsahl, Smilten, Sermus, Weissenstein, Schjuen, Senten, Setzen; s. auch die Angebot FBR. V, 166 ff.], der Ahorn.

Avots: ME II, 239

‡ kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618

‡ kložas, alte, abgetragene, schief getretene Pantoffeln oder Schuhe Dond., Pilten, Windau; Holzschuhe Laidsen; allzu grosse Pantoffeln Nogallen; Pantoffeln Strasden.

Avots: EH I, 621

ķuôst ^2, -šu, -su, intr., eiligst gehen, eilen: viņš ķuosa pruojām, ka smiltis vien paputēja Gold., Wid., Katzd., Wain., Grob., Etn. IV, 97; [aus Pilten mit k- angegeben].

Avots: ME II, 393

II kraķis;

1): auch Siuxt; Demin. kraķītis, der Fussschemel
Dond.;

2): ein Gestell zum Getreidetrocknen auf dem Felde
Iw.;

3): auch Frauenb. (hier auch Plur. kraķi), Ramkau; ‡

6) kraķis Iw., kraķa arkls Pilten, der Hakenpflug;
‡

7) "?": cits ar kruķi, cits ar kraķi, cits ar ... bīkstaklīti BW. 16238, 6. Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krack "Hausgerät, Möbel",
s. Sehwers Unters. 56.

Avots: EH I, 640

‡ krāpenieks, = krāpniẽks: Rīgā bija zagļu ļaudis, Je̦lgavā krāpenieki BW. 32965. vilteniece, krāpeniece 23567.

Avots: EH I, 645

kràusêt, [kràusēt ² Lis., kraûsêt ² Ruj.], - ẽju, krausît N. - Schwanb. [li. kraušýti "пихать", "zertrümmern"], tr., stampfen, Gerstenhacheln auf der Tenne mit der Dreschrolle oder mit Pferden (ab)stampfen Autz [hier mit aû ² ], Smilten, Ruj. [Nebst krusa (s. dies) zu li. krùšti "stampfen" aksl. kruхъ "Bruchstück", gr. χρούω "stosse", ahd. (h)roso "Kruste, Eis" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 628 f., Boisacq Dict. 522, Walde Wrtb. ² unter cruor.]

Avots: ME II, 264

‡ krustakmens,

1) ein Grenzstein mit eingehauenem Kreuzeszeichen:
līdz... ruobežu krustakmenim, Kundziņš Smiltene 18;

2) "?": krustakmenis mugurā, ērkšķu kruonīt[i]s galviņā Latv. Saule 1927, S. 621.

Avots: EH I, 660

kubls: auch Behnen, Ermes, Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Smilten, Wolm., Zögenhof; veļat kublus! BW. 24699 var.; raudzību k., eine schmackhafte Speise, die man beim Wöchnerinnenbesuch als Gabe mitbringt Salis.

Avots: EH I, 666

‡ IV kubucis,

1) "ein Erdkloss"
Serbig., Smilten, Wizenhof; "ein kleiner cinis" Wizenhof;

2) "ein Brotende"
Grünw.; "ein Stückchen Brot" Rodenpois;

3) mākuoņu kubuči N.-Peb. "Wolkenklumpen";

4) eine kleine Erhöhung
Renzen.

Avots: EH I, 666

kuknêt: auch AP., Lems., Meiran, Sessw., Smilten.

Avots: EH I, 668

I kukstêt (li. kukštė̕ti "tuscheln, raunen, wispern"): auch Behnen, Erwalen, Pilten, Schwitten, Wandsen. pielādējies (pieēdis), ka kukst Grenzh. n. FBR. XII, 23. meitene kukst un gruozās Brigadere Skarbos vējos 111; leise stöhnen Memelshof; sich (ein wenig) beklagen Pankelhof: viņš jau kukst gan, ka jāne̦s tie maisi; "šņukstēt" Mesoten; "krekšķēt" Stenden; ezis kukst (gibt gewisse Laute von sich) Sessw., Smilten.

Avots: EH I, 668

I kulā: auch Liepna, Mahlup, Marienhausen, N.-Rosen; mēs pieci sē̦bri k. ganījām Mahlup. k. graut Stom., zertrümmern, zerschlagen. tie nu saies gan k. (= sanaiduosies) Smilten. tīkls sameties k. Salis. Zu kuls II.

Avots: EH I, 669

kumâss: auch Alswig, AP., Behnen, Ermes, Frauenb., Gold., Gramsden, Iw:, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Lesten, Linden in Kurl., Luhde, Nikrazen, N.- Peb., OB., Orellen, Pankelhof, Ramkau, Rutzau, Salisb., Schnehpeln, Seyershtif, Siuxt, Smilten, Zögenhof: ne maizītes kumasiņa BW. piel. ² 18475, 1. tas malciņš, kumasiņš 1650, 2. dabūsi panakstu kumasu 19221. par dze̦guzes vai nabaga, kumāsu sauc maizes gabaliņu, kas ēduot pāri paliek RKr. XIX, 105. ubaga kumāsi (in Riga gehört), grosse, eben herunterfallende Schneeflocken.

Avots: EH I, 673

kunkslis: auch (mit uñ ) Pilten, Schnehpeln; "kunkulis, apaļš sacietējums" (mit uñ ) Iw.; ein Klumpen Erde Schnehpeln.

Avots: EH I, 675

‡ kurzemnĩca Smilten n. FBR: XVI, 162, eine Kurländerin.

Avots: EH I, 680

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

lāsuôt,

1): "träufeln"
ME. II, 442 zu ersetzen durch "tropfen"; luogs var l. (mit à ) Smilten, Wenden, (mit â ² ) AP., Bixten, Jürg., Salis;

2): ūdra āda lâsuo Saikava. sakta ... ar ... sarkaniem, lāsuojuošiem stikliņiem Jūrgens Mana vect. nostāsti 125. puķēm, kas zaļganas lāsuoja Anna Dzilna 158.

Avots: EH I, 729

lazda [Schwanb., Schujen, Memelshof, Bauske, Bers., Warkl., Kl., Gramsden, Gaiken, Grobin, Kalleten, Wirginalen, Eawen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Rubinen, Bewern, Sermus, Adsel, Sunzel, Andrepno, Kraslaw] (li. lazdà), lazds [Manz., Lis., C., Jürg., Trik., N. - Peb., Arrasch, Serbigal, Palzmaŗ Grundsahl, Smilten, Schujen, Weissenstein; vgl. auch die Angaben FBR. V, 169 ff.], Haselstrauch BW. 22418; lazda in der Bedeutung "Stock" nach dem li. lazdà Rutzau n. Etn. IV, 130. [lazdi, Ort, da Haselstauden stehen Manz. Lettus. Vgl. lagzda. - Nebst lagzda (aus * lazgda), lagzds, ļe(g)zda, ļe(g)zds zu apr. laxde "Haselstrauch", kellaxde "Sperschaft" und (wenn mit z aus sģ) slav. lozá "Shössling, Rute, Gerte", sowie (mit Ablaut) serb. lijèska "Haselstaude", poln. laska "Stock", r. лѣзговыя орѣхи "Haselnüsse" (bei Vasmer Ein russ. - byzant. Gesprächbuch 176), alb. leδī "haselstaude" (s. Jokl Ling. - kult. Unters. 203 ff.) und (?) zu got. wlizjan "kasteien" und air. flesc "Rute"; vgl. auch lešu kuoks und Berneker Wrtb. I, 736, Lidén IF. XVIII, 487 ff. und Kriste AfslPh. XII, 309.]

Avots: ME II, 433

‡ lìdîgs Smilten, kriecherisch: glums un l. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 746

liẽrêt,

1): auch Janš. Apskats 1903, S.475, Smilten;

2): auch BW. 5568, Pas. X, 309, Seyershof.

Avots: EH I, 756

II luksts,

1): auch Skaista; eine am Fluss gelegene Wiese
Oknist; luksti Kaltenbr., grosse, unter mehrere Bauernhöfe zerteilte Wiesen; ‡

2) = ‡ kur̂sts ² Salis: kurstiņuos un lukstiņuos zaķus ķert.

Avots: EH I, 760

màišums: loc. maĩšumā, Adv., durcheinander, gemischt, dazwischen Seyershof: lapas un e̦buoliņš m. tāda gaŗa zâle, skuost[a]s m., pa ciņiem aug. lustes liniem m. spilte̦na spalva ir brūna m. un balta.

Avots: EH I, 778

I matuôt,

1) die Metze in der Mühle nehmen
U., Gr.-Sessau, [Pilten, Loddiger, Schrunden u. a.;

2) Beiträge od. Spenden zu einem wohltätigen Zweck sammeln
AP.;

3) stibitzen
Alschw., Grünh. u. a.].

Avots: ME II, 567

II matuôt: zâles plūcējas ... aši vien matuoja (eilten) gar tīruma malām Azand. 32 (ähnlich 117).

Avots: EH I, 785

matrans [Ekau], L., der Haarwurm [matrāns Autz, Smilten, matrē̦ns Siuxt]; das Panaritium (Fingerwurm) U.

Avots: ME II, 566

mìesa [apr. mensā, žem. meisa bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 919 und Specht 251],

1) das ungeteilte, lebendige Fleisch des Körpers:
miesu pilns, wohlgennährt U. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. daba piešķīrusi brālim tuoties vairāk miesas, cik jaunākajam bij par maz Niedra. sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā, miesas, kauli vazājās pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694 var.:

[2) = gaļa Manz. Lettus: jem tuo miesas gabalu! 10 gespr.;

3) das Fleisch in biblischem sinne:
[nāce nuo visas miesas pa diviem šķirstā Glück I Mos. 7, 15];

4) gew. der Pl., der Leib, Körper:
Sprw. miesām radi, ne mantām. ar miesu un dvēseli, mit Leib und Seele. atdzisušās miesas, der Leichnam. mātes miesas, der Mutterleib. miesas kārība, Fleischeslust. [Zu slav. me̦so (serb. mêso), ai. mā,sá-m, got. mimz "Fleisch" balt. mens - kann dissimilatorisch aus mems - entstanden aus * minz; vgl. Walde Wrbt. ² 474, Berneker Wrbt. II, 44, Pedersen Kelt. Gramm. I, 82, Mikkola BB. XXII, 242, Trautmann Wrbt. 178 f.]

Avots: ME II, 654

mîklenes C., Schellbeeren Buschhof, [Baltinov, Kārsava, Malta], crataegus Konv. ² 553, Maulbeeren ("schmecken nach Teig" St.), wilde Korinthen, ribes alpinum U.: mîklenei ² lapas un uogas ir gan˙dri˙z kâ sarkanajai jānuogai Kursiten, [Kalnazeem, Sessw., Fehsen; nach MSil. und in Kandau und Jürg. gleichbed. mit miltenes od. vistenes].

Avots: ME II, 641

mir̃t: auch Dunika; Ermes, Frauenb., Hasenpot, Lemb., Lems., Schnehpeln, Smilten, Trik., Wandsen, (mit ir̂ ² ) Ramkau, (prs. mir̃stu und mir̂stu ² ) Schrunden n. FBR. XIII, 99.

Avots: EH I, 818

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùodalît, ‡ Subst. nùodalījums, Abgeteiltes, Abteil(ung).

Avots: EH II, 38

‡ nuokārta* die Regelung, Einrichtung (?): ielas gaida ... uz ... pienācīgu ... nuokārtu Kundziņš Smiltene 6.

Avots: EH II, 53

nùopleicêt, ‡

2) vergeuden
AP. (mit eĩ ); Heidenfeld, Schwilten, Sessw.

Avots: EH II, 75

‡ II nuotutinât "nuokaut" Pilten.

Avots: EH II, 103

uotars: auch (mit uõ) Pilten, Pussen.

Avots: EH II, 744

uõtrâp ² Pilten n. FBR. XX, 45, = uotrap.

Avots: EH II, 745

pabar̃šķi, ein essbarer Pilz ("= guovmēles, iltenes">miltenes").

Avots: ME III, 6

pauôbtiês [Smilten, Wolm., Selsau,

1) "pasmīnēt, pašķuobīties" Burtn., Seppkull]: vaigā grumbiņa nepauobas A. XII, 7. [mute drusku pauôbās uz smiešanuos Lis.;

2) "= palūkuoties" (?): pauôbies, kas tur nāk! Sauken.]

Avots: ME III, 130

pašķir̃t [li. paskìrti], tr.,

1) etwas trennen:
Janka nuozuda caur zediņiem, tuos pašķirdams uz abām pusēm A. XX, 124. dibe̦nā caur pašķirtiem durvju aizkariem re̦dzama gre̦zna viesistaba Seib.;

2) ebnen, fördern:
dievs lai pašķiŗ jūsu ceļus, jums labu ceļu! dievs lai pašķiŗ jūsu darbu! [tas tirdzniecības ziņā pašķīra Smiltenes nākuotni Kundziņš Smiltene 4];

3) geben, bestimmen:
tur dieviņš man pašķīra līksmu maizes arājiņu BW. 384. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig trennen:
pašķiries tu, zemīte, paņem manu augumiņu! BW. 8881. pašķīrās lietus debeši Līv.;

2) von statten gehen, guten Fortgang, Erfolg haben, gelingen, geraten:
ceļi labi pašķīrās Līv. ar laiku viss labītk pašķirsies pasaulē Liv. vārdi viņam lāgā negribēja pašķirties Smilga. nuo tā laika zē̦nam ar bitēm arī pašķīrās LP. V, 345. tāds jau nu mans mūžs pašķīries Aps. Subst. pašķĩrêjs, wer trennt, ebnet, fördert, bestimmt: viņi nav mūsu likteņa pašķīrēji Kronv. viņš dzejas teōrijai pirmais ceļa pašķīrējs Plūd.

Avots: ME III, 113

pàsma ² [Kr.], pāsms,

1) [pàsms ² Golg., Stomersee, Bers., Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof], abgeteilte Fäden beim Aufscheren, [ein Gebinde von je 30 Fäden Bielenstein Holzb. 394, 40I], Fitze Garn St., [auch vom Haar]: gadījās arī tâ, ka me̦tu pietrūka un aude̦kls iznāca par pāri pāsmu šaurāks, nekâ sākumā bija nuoduomāts Jauns. pāsma jeb puosma sastav nuo trim dzijām Bērziņš. aude̦kla platumu rē ķina pēc pāsmiem Nerft n. A. XI, 84. Der šķiets, Weberkamm, besteht aus 30 Zähnen, das ist ein pāsms od. pāsma, und 10 Zähnen, das ist ein gaņģis U.; [pãsms "matu vai linu šķipsna" Bauske];

2) = puosms, das Stadium: sievieši ātrāk iziet savus īsākuos attīstīšanās pāsmus A. Xl, 492; [n. U. auch sonst pãsms für puosms. - Nebst li. põsmas "ein Gebinde beim Garn" aus slav. pasmo dass.].

Avots: ME III, 190

patraimi Smilten "= putraimi".

Avots: ME III, 123

pavãle Bauske, Serbigal, pavâle ² Irmelau, Kand., pavàle ² Gr.-Buschh., Wessen, Lennew., pavāls Kalnemois, Odsen, Lettg., Grünh., Grünw., Selg., pavãls Smilten, Segew., Schujen, Nötk., Bixten, Salgaln, Autz, Loddiger, Grenči, Renzen, Plm., Wolgunt, Hofzumberge, Schnickern, Ronneb., N.-Peb., pavâls AP., = paspaile: ar lielu pavālu Duomas II, 1189.

Avots: ME III, 133

pìelaîdîgs,

1) sich anschmiegend:
smuidruos augumus ietērpj pielaidīgi uzvalki stud. Jansona duomas 15. pielaidīgais ķermenis Jaun. mežk. 37;

2) nachgiebig
Etn. IV, 163: tē̦vs pielaidīgākā balsī teic Vīt. 74; sich erbitten (Smilten) od. Überreden (Seppkull) lassend;

3) gelinde (vom Wetter):
kad ziemā sala drusku paliek lē̦nāka, pielaižas, tad ir pielaidīgs laiks Grünh.;

4) "gefällig"
Gr.-Würzau: katram aug sava maguonīte, kur nu vēl tādam pielaidīgam zē̦nam! Jaun. mežk. 7.

Avots: ME III, 264

‡ pieškira Diet. "das Zugeteilte".

Avots: EH II, 275

pìrmîk: auch Ramkau, (mit ir̂ ² ) Orellen, (mit ir) Smilten.

Avots: EH II, 238

pĩvulis Walk, pîuls Smilten n. U., kuņ(iņ)a 3b Erlaa; auf d. Violchen beruhend.

Avots: ME III, 236

plaškas,

1) die Siebensachen (?).
viņš neattuop savas plaškas paņemt LP. VII, 432;

2) "grosse, schief abgetretene od. ungeschickt angefertigte
pastalas" Suhrs, Pilten;

3) "dünne, abgesplitterte Stein- od. Eisstücke"
Hofzumberge.

Avots: ME III, 320

plekne, = pletne, die Kosakenpeltsche Burtn., PS.; = pletne I Smilten; wohl mit kn aus tn.

Avots: ME III, 334

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

plicinât,

1): auch Lng.; ‡

4) p. zemi, den Boden aussaugen (erschöpfen)
Latv. Saule, S. 1043. ‡ Refl. -tiês Pilten, Stenden, sehr sparsam umgehen: tik nabagi, ka ar ēdienu jāpruot p. Talsen.

Avots: EH II, 294

I plìens: auch (mit iẽ) Erwalen, Liewen-Bersen, Serbig., Stopiņi ("?"), ("Kalkstein") Stenden, ("etwas Festes") Dobl., Lipsthusen, Pilten, Suhrs, Talsen, ("kluons, kuls") Bersteln, (mit ìe, blauer Lehm) Ramkau; pliena zeme - auch BW. 9763 var., 15166, 4. zirga p. (mit ìe) ir briesmīgi ciets, bet dumburpliens ir irdȩns AP. plìena akmens C. purvi vien, plieni ("?") vien,... nav ne˙vienas āra pļavas BW. 25938, 5 var.

Avots: EH II, 299

‡ III plikšķis Pilten, Usmaiten "ein mittelgrosser Fisch".

Avots: EH II, 296

I plĩns: auch Pilten, Rutzau, Stenden; labam audumam, pēc rucavnieces duomām, vajaga būt... "plīnam" (gludam) kâ lȩdum Fil. mat. 125; "slidȩns" (mit î ² ) Rutzau; ūdens var būt p., bez viļņu Pilten.

Avots: EH II, 298

‡ I plît Liepna (prs. -stu, prt. -su), plît ² Erwalen, Pilten, Popen, Salis, = plîst.

Avots: EH II, 298

plîtiês,

1): auch Serbig., Smilt., Trik., (mit î ² ) Dobl., Erwalen, Kurtenhof, Lemb., Pilten, Popen, Staizel, Suhrs, Talsen, Ziepelhof, (mit ì ² ) Heidenfeld, Oknist, Sonnaxt (unbek. in Alswig, AP., Beļava, Lems., Linden in Livl., Lubn., Salis, Stenden); ķēniņš plijās, lai jel atduoduot... spalvu viņam Pas. VII, 23. kuo tur tik daudz p., ka[d] neduod! Talsen. p. kam apkārt Burtn., Serbig.; ‡

2) die Flügel auf und nieder heben
C.: (vārnas) pacēlās gaisā, plijās pa biezajām skujām Jauns. Raksti IV, 110. plijies ("purinājies") kâ pliks pa nātrām Allasch, C., Lemb., Lieven-Bersen, Schwitten, Sessw.

Avots: EH II, 298

puôģis ² Iw., Schwarden, Līn., Selg., Bl., puõģis C., Nötk., ein Hund mit weissem Halse Neik. n. U., Ekau (sehr beliebt als Hundename: puõģis Wizenhof, Smilten, Widdrisch, Mesoten, Sessau, Salgaln, puôģis ² Amboten, Irmelau, Laidsen, Dond., Lautb., Selg.): sa, sunīti, sa, puoģīti! RKr. XVI, 264 (aus Rutzau); auch wohl überhaupt: Tier mit weissem Halse Biel. n. U.; in Erwahlen sei puoģis ein kleiner, zottiger Schäferhund; puôģis ² "ein Lamm oder Hund mit langem und krausem Haar auf dem Halse und auf den Schultern" Assiten; puôģis ² "ein Hund oder Pferd mit blässiger Stirn, weisser Brust und weissen Vorderbeinen" Dzērve; puôģis ² "ein Hund mit Flecken oberhalb der Augen" Siuxt; puôģis "ein zottiger, schmutziger Hund oder ein solches Pferd" Renzen. Zu puogs.

Avots: ME III, 455

pussâpes, halber, geteilter Schmerz Hen.

Avots: ME III, 434

pūta,

1) pũta Trik., Smilten, PS., pùte Jürg., pùte ² Sessw., der Windstoss:
ir stipra pūta, un taisni pa ceļam. celsim tik tūliņ buŗu augšām! Janš. Dzimtene III ² , 274. sāk pacelties vēsmiņas pūta A. v. J. 1897, S. 377. pa gaisiem putni aizskrēja kâ vēja pūtas Plūd. viņu veda maigas, siltas pūtas pie krasta Asp. - augstas pūtas cilvē̦ks Brasche, ein Eingebildeter;

2) pũta Dunika, N.-Bartau, der Atem:
prasi ārstam kādas zâles - tev smird pũta! Nigr.;

3) = nuopūta, der Seufzer: klusās siržu pūtas MWM. VI, 681. nenuopūta ne˙vienas pūtas par manu slimuošanu Ezeriņš Leijerkaste II, 95;

4) Plur. pūtas, s. pūte II. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469

raîzinât, wiederholt Kummer verursachen Vank., betrüben (sāpinât) Smilten, Daugeln, N.-Peb., Warkl., Grosdohn, Salgaln: neraizini māti!

Avots: ME III, 472

rakšķis, ein Splitter Smilten (wohl für *rakstis, gen. rakšķa); zu raksts I.

Avots: ME III, 475

rakt (li. ràkti "stochern, stochernd tiffnen, kratzen, stechen"), rùoku, raku, tr., graben: Sprw. sle̦pe̦n kā kurmis ruok. kas citam bedri ruok, pats iekrīt. sle̦pkava, kunga meitai bedri rakdams, pats tanī iekrita Dīcm. pas. v. I, 57. kam, tautieti, aku raki? BW. 21671, 10. bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē 31244. Refl. -tiês,

1) intr., (hin und wieder) graben, wühlen:
kuo tu ruocies pa manu gultu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. ruocies vien tad pa savu purvu nuosmircis! Saul. I, 128;

2) sich begraben lassen:
baznīcā tuoreiz rakušies arī citi Kundziņš Smiltene 14. - Subst. rakšana, das Graben; rakums, die abgeschlossene Tātigkeit des Grabens; das Gegrabene; cūku, kurmju rakums od. rakumi, das von Schweinen Ausgewühlte, der Maulwurfshügel: lauki vienuos cūku rakumuos Ahs. n. RKr. XVII, 48. uzgāju cūku rakumuos ze̦ltu naudas gabalu LP. V, 411. lai kurmis neraktu, tad jāiesprauž viņa rakumuos gaļas šautrs Etn. II, 123. uz istabas vidu kuls, kā rakumi, bija duobains Kļav.; racējs, wer gräbt, der Gräber; grāvju racējs, der Grabengräber. Zu li. rakštìs "Grab; Splitter". rakìnti "schliessen" u. a. (s. Būga KSn. 1, 171 und 261); und zu ahd. birahanen "erbeuten"? Vgl. anch Zupitza Cierm. Gutt. 136.

Avots: ME III, 475

rãpuonis, ein Reptil Pilten; ein noch kriechendes Kind Pe̦nkute, Hofzumberge, Vank.; übertragen: tie luodā kâ kādi dvēseles rāpuoņi U. b. 110, 43.

Avots: ME III, 498

I raudzeklis,

1) raûdzeklis Smilten. Laud., Serben, = ieraûgs; ein Teigrest Lettin, Mojahn, Zögenhof, Bewem, Bornsmünde: muldā vēl palicis raudzeklis;

2) "?": caur knupīti bē̦rna muti pilda ar rūgstuokām vielām un mutes iekšieni pārvērš skābā raudzeklī MWM. v. J. 1896, S. 252. Zu raûdzêt.

Avots: ME III, 485

raũgi PS., Trik., Smilten, Gr.-Essern, Bauske, Behnen, Wandsen, ràugi Jürg., ràugi ² Vīt., auch raũgas Arrasch, Upīte Medn. laiki, der Besuch bei der Wöchnerin; rauguos iet Smilt., Laud., Lettin, Annenhof bei Mar., Stomersee, Adsel, einen solchen Besuch abstatten: kas bijuši kāzās, tiem jāiet rauguos, vis˙maz pirmajam bē̦rnam BW. I, S. 228. lai apciemuo biežāk! . . . lai nāk uz raugiem! Ezeriņš Leijerkaste II, 162. melderīšai bē̦rns atlēcis - jāiet rauguos Laud, rauguos braukt - pie kādas radinieces ar ciemkukuli uz radībām braukt Grosdohn n. Etn. II, 33. raũgu māte Heniņ, eine Nachbarsfrau, welche die Wöchnerin besucht und mit Speisen versorgt: par labiem ēdieniem... gādāja raugu mātes, t. i. kaimiņienes, kas nāca slîmuo apmeklēt (apraudzīt) un atnesa līdza biezu putru, ar gaļu vārītu, sviestu, pienu, karašas etc. BW. I, S. 186. Zu raudzît.

Avots: ME III, 486, 487

II rẽdêt, spriessen (plaûkt): puķes, labība rēdē Pilten.

Avots: ME III, 517

re̦gulis: ein vier- od. fünfzinkiges Gerät zurn Windigen in der Riege Pilten n. FBR. XX, 38 (gespr.: re̦ge̦ls ), Iw., Rothof.

Avots: EH II, 363

‡ rè̦nde̦ns AP., re̦n̂de̦ns ² Pilten n. FBR. XX, 44, = re̦m̃de̦ns.

Avots: EH II, 366

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

riẽpt (??) Smilten, Vank. "= riebt II".

Avots: ME III, 546

rim̃ša Karls.,

1) comm., "?": aizgājējs jau nav ne˙kāds rimša vai nepraša, kas savu pienākumu nepildīs RA.;

2) ein Nimmersatt
Ringmundshof, Vank.: zirgs tīrais rim̃ša, pastāvīgi ēd Jürg., Grawendahl, Erkul, Nötk.; rimsties nu, rim̃ša! N.-Peb.; jem., der viel (Schönberg) od. schnell (Smilten isst; in der Bed. 2 wohl aus "rīmša (aus rīma . rīša).

Avots: ME III, 526

III rimstîtiês,

1) "weinend, mit stockender Stimme sprechen"
(mit im ² ) Laud., Odsen;

2) "sich beim Essen verschlucken"
Smilten;

3) = rīstîties: suns par daudz pieēdies rim̃stâs N.- Peb.

Avots: ME III, 526

ripuļuôt, intr., wiederholt hin und her oder eine Zeitlang rollen Lennew., MSil.; "velties" Schwanb., Peb., Golg., Sessw., Festen, Aahof, Druw., Laud., Smilten, Alt-Autz, Sessau, Neuhausen u˙a.: akmens ripuļuo nuo kalna. cilvē̦ks ripuļuo (dreht sich) dejā Bers.; nach Vank. auch: wälzen.

Avots: ME III, 531

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

rizguôtiês, tollen ("pluosītiês, dauzīties") Vank., Sessw.; "palaidņuoties" Smilten; in Smilten in dieser Bed. auch rizguôt.

Avots: ME III, 534

ruodums: ruõdumi Dond., Pilten "saktes, puķes, lentes u. c., ar kuo gre̦znuojas jaunas meitas": tautu meita izgre̦znuota ar raibiem ruodumiem ("ruotas lietām uz krūtīm") VL. ebenda. Die Bemerkung über die Herkunft dieses Wortes ME. III, 577 ist demnach zu streichen!

Avots: EH II, 391