Paplašinātā meklēšana

àizklàudzêt, gew. refl. -tiês, intr., inch., anfangen zu klopfen, klappern; ein wenig klappern Spr., Duomas I, 126.

Avots: ME I, 32

àizklaudzinât, wegklopfen: āmurs aizklaudzināja viņu mantu Aps. IV, 89, ihr Vermögen verfiel dem Hammer.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaudzinêt Warkl., polternd weg-, hinfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizklausinât, sich beizeiten im eigenen Interesse nach etwas erkundigen Bers.: a. sev sivē̦nus (wo Ferkel zu bekommen sind).

Avots: EH I, 30

‡ àizklaušinât Sessw., = ‡ àizklausinât.

Avots: EH I, 31

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

‡ àizklaust,

1) zu hören bekommen:
a. kuo pa ausu galam Bauske, Golg.;

2) = àizklàusîtiês, anhören: tik daudz runā, ka nevar aizklaust vien Meiran;

3) erforschen, sich erkundigen:
gribēju aizklaust, vai puisis jau saderējies Saikava.

Avots: EH I, 31

‡ àizklaũvêt, klopfend betäuben: a. kam ausis Dunika u. a.

Avots: EH I, 31

‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaũšenêt Siuxt, = ‡ apklaušinât 2: varat a. kādam mani, vai es e̦su mājā, vai neesu Siuxt.

Avots: EH I, 91

‡ apklaušinât,

1) (eine grössere Anzahl von Objekten) verhören:
visi liecinieki jau apklaušināti Bauske;

2) sich erkundigen:
viņš gāja a., kas tur nuoticis Kal. jāapklaušina, vai kur nevar dabūt maizi pirkt Stenden. Refl. -tiês: auch Pas. II, 181.

Avots: EH I, 91, 92

apklaušinâtiês, sich erkundigen: par labībās ce̦nām tam nenāca prātā apklaušināties pie tē̦va. tas apklaušinās pēc vietas Alm.

Avots: ME I, 95

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

‡ apklàust (li. apkláusti), sich (ringsum) erkundigen: saimnieks grib apklaust, cik maksā lini Austriņš Mār. z. 83. apklausa, bet ne˙viens nebij redzējis Ezeriņš Leijerk. I, 93.

Avots: EH I, 91

atklaudzêt, widerhallen (von klopfenden, klappernden Lauten): atvē̦rtuos luoguos atklaudzēs jūsu ve̦lē̦tavas Ezeriņš Leijerk. I, 180.

Avots: EH I, 148

‡ atklaudzinât Meselau,

1) polternd losstossen:
vējš var a. duris;

2) entgegenklopfen, -pochen:
viņš man atklaudzināja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklausĩbas, die Gehorchleistung: pret atklausībām turēt vienu aitiņu B. Vēstn.

Avots: EH I, 148

‡ atklausinât Trik., = nùoklausinât: macītājs vakar atklausināja bē̦rnus.

Avots: EH I, 148

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

‡ atklàustiês ² (li. atsikláusti) Oknist, sich wiederholt nach dem Weg erkundigend hergelangen: viņš šurp atklausies.

Avots: EH I, 148

‡ atklaũvêt pretī, entgegenklopfen: kāds klauvēja; uotrs tam atklauvēja pretī.

Avots: EH I, 148

brĩvklaũsîtājs ,* freier Zuhörer.

Avots: ME I, 335

‡ daklausîtiês "nach mehrfachem Hören etw. erlernen, sich aneignen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

ìeklaudzêtiês, hin und wieder etwas klappern, klopfen: rati ieklaudzējās.

Avots: ME II, 27

‡ ìeklaugât,

1) "vairākkārt iesist dzīvniekam" (mit àu ² ) Saikava: kad ieklaugā, tad zirgs stāv un nedrīkst zâli ēst;

2) geräuschvoll hineingehen, hereinkommen
(mit àu ² ) Saikava.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklaũkšêtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu poltern (klappern) anfangen: zābaki ieklaukšējās vien, kad viņš skrēja.

Avots: EH I, 519

‡ ìeklaušinâtiês, abhorchen, ablauschen (?): viņas ... nuo vecām sievām ... ieklaušinās, iepruotas un iemācās tādas gudrības Janš. Mežv. ļ. I, 375.

Avots: EH I, 519

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìeklaust par, sich erkundigen nach: Laiviņš mani cildījis ieklaust arī par viņa uotruo draugu Pērsietis A. v. J. 896, S. 754, [Bers., Fest.].

Avots: ME II, 27

ìeklaũvêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu klopfen: dibina istabā kaut kas ieklauvējās LP. IV, 114.

Avots: ME II, 27

izklaũdzinât, tr.,

1) heruasklopfen:
saimnieku nuo istabas;

2) sorgfältig beklopfen, perkutieren:
ārsti apskatīja viņu, izklaudzināja MWM. VIII, 665;

3) ausposaunen:
izklaudzināsiet mani pa pus˙pasauli A. IX, 1, 139. Refl. - tiês, lange, vergeblich klopfen: izklaudzinājuos ilgi, bet ne+viens neatvēra durvis.

Avots: ME I, 752

‡ izklaušenêt N.- Autz n. BielU., = izklaušinât.

Avots: EH I, 456

izklàusinât: izklausinājusi visu Pas. V, 313 (aus Rönnen).

Avots: EH I, 456

izklàusinât, tr., ausfragen, ausforschen Spr. Vgl. li. iškluasinė´ti "ausforschen."

Avots: ME I, 752

izklaušinât, ‡ Refl. -tiês, = izklausîties ‡ 3: izklaũšinājās malu malās, bet zagtā zirga pē̦das tuomē̦r nesadzina Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

izklaušinât, izklaušņât Dr., tr., ausfragen, ausforschen, Erkundigungen einziehen, verhören: visas lietas izklaušinājis, lēca zirgam mugurā LP. V, 41. durvju sargs un viņa sieva bij vairāk reizes tikuši izklaušināti A. XX, 811. izklaušināja pūra lielumu BW. III, 1, S. 86.

Avots: ME I, 752

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

izklaušņât (unter izklaušinât): šaî taî jis izklaušņā Pas. V, 176 (aus Domopol).

Avots: EH I, 456

‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457

izklaũvêt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang klopfen: velti i. Dunika u. a.

Avots: EH I, 456

[izklaũvêt, herausklopfen, klopfend herauszukommen varanlassen: izkl. nuo istabas Dond.]

Avots: ME I, 752

kaklàuts: ein grosses Schultertuch mit Fransen AP.

Avots: EH I, 576

kaklàuts, das Halstuch: Pēteŗam raibs kaklauts BW. 20562.

Avots: ME II, 138

klaù [auch: klaũ!], verkürztes klàusi, horch! iz upēm un strautiem, klau, balsis sīc Plūd.

Avots: ME II, 214

klaucaîns [?], = klancains Kav.

Avots: ME II, 214

‡ klaûčêt Nautrēni,

1) bellen;

2) = aprunât 1: k. par citiem.

Avots: EH I, 610

klaucis: ein Stück Brot (mit àu ² ) Kokn.

Avots: EH I, 610

klaucis [?], = klancis Kav.

Avots: ME II, 214

‡ klaûčis Nautrēni,

1) ein Hund, ein Kläffer;

2) "kas aprunā".

Avots: EH I, 611

klaudze " ?": nepazīstu ne+vienas klaudzes Haml.

Avots: ME II, 214

klaûdze ² der Vers, die Strophe, die Reihe Sassm.

Avots: ME II, 214

‡ III klaudze(?),

1) "Geklapper"
Schwanb.;

2) was beständig klappert
Gaigalava.

Avots: EH I, 611

klaudzeklis,

a): "was im Wind klappert"
Schwanb.; was beständig klappert Gaigalava; ‡

3) ein Schwätzer
Gold.

Avots: EH I, 611

klaudzeklis,

1) " ?": mazs tārpiņš, klaudzeklītis, reiz sūcējs liels Sudr. E. MWM. V, 146;

[2) klaûdzeklis ² Salis, etwas, womit man klappern kann].

Avots: ME II, 214, 215

klaũdzêt: auch AP., (mit àu ² ) Liepna, Oknist, Saikava;

1): an der Tür klopfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "klopfen");

2): schimpfen
(mit aû ² ) Seyershof; Unsinn sprechen Oknist.

Avots: EH I, 611

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

klaũdziens, das Geklapper, Gepolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JR. V, 81. pakavu klaudzieni Dr. atskanēja apspiesti suoļu klaudzieni Lipskaln.

Avots: ME II, 215

klaũdzinât, ‡

3) wiederholt von oder zu jem. sprechen
(mit aũ ) Seyershof: diezgan nu ir klaudzināts man riņķī. Refl. -tiês: klaũdze̦nāties pie durīm Ramkau.

Avots: EH I, 611

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt ² Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât ² Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. - tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215

[klàudzinēt ² Warkl., = klaudzinât.]

Avots: ME II, 215

klaudzis,

[1) das Klolpfen, Poltern
Wid.;

2) ein klingendes Wort:
šādai klaudžu pagādāšanai tik+pat maz īsta nuope̦lna... Etn. I, 8.

Avots: ME II, 215

klaũdzuoņa: pakavu... klaudzuoņu Janš. Līgava II, 177.

Avots: EH I, 611

klaũdzuoņa, starkes Gepolter, Geklapper: riteņu klaudzuoņa Vēr. II, 857; mašīnu klaudzuoņa.

Avots: ME II, 215

klaũga (unter klaũģis),

1): auch (mit àu ² ) Oknist; ‡

4) eine Schindmähre:
tādu klaugu pirkt Pas. V, 17 (aus Stiglava).

Avots: EH I, 611

‡ klàugas ² Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Gepolter, Geklapper: aizgāja, ka k. vien nuorībēja.

Avots: EH I, 611

‡ klàugât ² Saikava,

1) polternd (klappernd) gehen;

2) schlagen.

Avots: EH I, 611

klaũģis,

1): ein indiskreter Schwätzer
Seyershof;

2): auch (ein Stück Holz)
Kegeln, Wolm.

Avots: EH I, 611

klaũģis, klaũģa,

1) [klauģis U.], ein Grossmaul, ein Schwätzer, Räsonneur
Burtn., Bers., Ekengraf, Lind., Ruj., Oppek.;

2) [klauģis U.], ein Stück Holz, ein kegelförmiges Stück Holz, der Kegel
Aps.: ve̦ca klauga! U.;

3) [klauģis U.], ein grosses Stück Brot
Neik. n. U.

Avots: ME II, 215

klàuķis ² ein Stück: man māte iedeva krietnu klauķi gaļas, maizes, siera Druw.

Avots: ME II, 215

klaũks! auch: klaukt! Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: sasit stelles kliuks, klauks! Kand. sasit spārnus kliukt, klaukt! RKr. VII, 1144. klaukt ar dūri par nazi LP. VII, 229. muca nuiet klaukt pret vienu priedi IV, 42.

Avots: ME II, 215

klaũkšêt (unter klaũkstêt),

1): saniknuotam kuilim klaũkš (= klab) zuobi

Seyershof.

Avots: EH I, 611

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

klaũkš(ķ)inât,

2): klaukšķināt, Beifall klatschen, applaudieren
Diet.

Avots: EH I, 611

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

[klaukšķis, das Klopfen, Poltern Wid.]

Avots: ME II, 215

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

‡ klaũkšus Dunika, Adv., krachend, mit Gepolter: duris k. aizkrita.

Avots: EH I, 611

klàupât ² - ãju, [mehrfach stolpern]: es klaupāju un kunkstēju Jauns., Plūd. IV, 412. sieva uz savām kuoka kurpēm klaupādama devās templī Jauns. U. b. 95, 118. [Zu klupt, li. klaũptis " niederknien".]

Avots: ME II, 216

‡ klausa (li. klausà "Gehorsam") Frauenb. (mit aû ² ), Luttr., = klàušas, das Dienen: klausā iet Frauenb., Luttr. tē̦vi bija vēl... uz klausu, viņiem bija ... jāiet muižu gaitās Janš. Dzimtene I ² , 136. puostu k. un taisna k. Gr.-Essern (aus dem J. 1820) n. Dz. V. 1912, № 260.

Avots: EH I, 611

‡ klauša,

1) die Botmässigkeit
(?): ja tu ... stāvē̦tu vēl manā klaušā Janš. Mežv. ļ. II, 400;

2) = klàušas Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas: auch (mit aũ ) Salisb., Siuxt, (mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 611

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas ² Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

‡ klause, = klàušas: lai mūs patur tâ˙pat uz klausi Janš. Līgava I, 99.

Avots: EH I, 611

‡ klàusējs ² (li. klausė´jas) Kaltenbr., wer abfragt (examiniert). Zu klàust.

Avots: EH I, 611

‡ klauseklis, ein Hörrohr: tēlefōna k. Daugava 1934, S. 202.

Avots: EH I, 611

‡ *klaũšenêt, zu erschliessen aus ‡ apklaũšenêt und ‡ izklaušenêt.

Avots: EH I, 611

‡ klaûsi ² Frauenb., = klàušas.

Avots: EH I, 611

klàusĩba: Pētermuižā ilgi bijusi kunga klaũsība Siuxt. sākās atkal... klausības Pumpura Raksti II, 300.

Avots: EH I, 611

klàusĩba [PS., C., Trik., N. - Peb., klaũsība Salis, Ruj., Dond., Selg., Lautb., Dunika, Gr. - Essern], der Gehorch, die Fronpflichtigkeit: klausības laiki, die Zeit der Leibiegenschaft; kaŗa kluasība, die Militärpflicht, der Militärdienst.

Avots: ME II, 216

klàusĩbnieks, der Fronbauer MWM. VI, 338.

Avots: ME II, 216

klàusîgs: auch Lng., (mit aû ² ) Frauenb., (mit aũ ) Iw.; ja meita nebijuse klausîga Janš. Līgava I, 347.

Avots: EH I, 611

klàusîgs [N. - Peb., klaũsîgs Lautb., Dond., Selg., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], gehorsam: klausīga fantazija Klaust. vai asais cirvis klausīgi cēlās? JU.

Avots: ME II, 216

[klàusinât C., PS., N. - Peb., Trik., Jürg., klaũsinât Selg., Ruj., Salis, Dond., Bauske, prüfend verhören.] klausinât St., Spr., = klàusināt. Vgl. li. klausinéti dass.

Avots: ME II, 216

klàušinât: auch (mit aũ ) Dunika, Salis, Salisb.: klaušinājuši ļaudīm Janš. Mežv. ļ. I, 384; ‡

2) horchen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: ausis pie sienas licis k.

Avots: EH I, 611, 612

klàušinât C., klaũšinât [Bauske, Gr. - Essern, Ruj.], Smilt., Kand., klaũšņât, - ãju, Ahs., tr., freqn., hin und herfragen, nachfragen, Erkundigung einziehen: eņģelis klaušināja pēc kādas vietas LP. VII, 823. Subst. klaulšinâšana, das Fragen, Nachforschen; visi klaušinājumi tuvu un tālu palika bez sekmes Kaudz. M.; klaušinâtãjs, der Nachfragende.

Avots: ME II, 217

‡ klàusinêt ² (li. klausinė´ti) Kaltenbr., = klàusinât.

Avots: EH I, 611

‡ klàušinêt ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist, = klàušinât.

Avots: EH I, 612

klaušinieks: auch Pas. XIV, 96.

Avots: EH I, 612

klaušiniẽks, klaušeniẽks, der Fronbauer: zemniekus pārvērst par klaušeniekiem Apsk.

Avots: ME II, 217

klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû ² ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,

1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);

2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;

3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡

3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡

2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt

Avots: EH I, 611

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

‡ klausma K. Krūza, der Dienst.

Avots: EH I, 611

‡ klausnieks Lubn., Sessw., = klaušiniẽks: sīks muižas k. Rainis VI, 126.

Avots: EH I, 611

klàust: auch (mit àu ² ) Auleja, Heidenfeld, ("nachforschen") Sonnaxt, Zvirgzdine: klauš, kur te būs kaids aplāts Auleja; klàust ² (abfragen, überhören) bē̦rnus Kaltenbr., Oknist. ‡ Refl. -tiês, Erkundigungen einziehen: tagad vis da Rīgai klaušas Kaltenbr. kuŗa meita palabāka, da taî tik klaušas kutnieki Auleja. klaušas jie, kur kaids aplāts ebenda.

Avots: EH I, 611

klàust [N. - Peb., AP., klàust ² Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]

Avots: ME II, 217

‡ klaustîtiês (?) "stocken" St.: tâ liess, ka kauti klaustas, so hager als ein Gerippe Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "hager"). Vgl. kļaustîtiês.

Avots: EH I, 611

‡ klaũvâni Rutzau, Holzpantoffeln.

Avots: EH I, 612

klaũvas, die Klapper, z. B. für die Nachtwächter Bers., Dr. Zu klaũvêt.

Avots: ME II, 217

‡ klaũvât Dunika, Rutzau, = klaũvêt.

Avots: EH I, 612

‡ klauvējiens, ein einmatiges Klopfen: atskanējuši duobji klauvējieni pie luoga Pas. XIV, 61.

Avots: EH I, 612

klaũvêt, - ẽju,

1) tr., klopfen:
nāk pakavas klauvē̦dami BW. 26541, 7. klauvē manas nama durvis 26961. 6;

2) intr., klopfen:
tie klauvēja pie durvīm, lai tuos laistu iekšā BW. III, 1, 86. Refl. - tiês, längere Zeit klopfen, sich mit dem Klopfen beschäftigen: kas tur klauvējas pie durvīm. vēja dienā, 2. februārī, nav brīv mājās kluvēties, lai vējš jumtus nenuogāž LP. VII, 704. [Bei Für. I dafür auch klāvēt. Sieht aus wie ein Lehnwort; etwa aus mnd. kluowen od. klawen " kratzen" (in der Bed. vielleicht durch klaudzēt beeinflusst)?]

Avots: ME II, 217

klauvê̦tuves, die Klapper Dr.

Avots: ME II, 217

neklauša, comm., neklaušulis, f. -le, der (die) Ungehorsame, Ungefügige: pagasta ve̦cākais lielākuos neklaušuļus dažādi spīdzināja LA.

Avots: ME II, 719

neklausĩba, die Ungehorsamkeit Duomas I, 926.

Avots: ME II, 719

neklausîgs: auch (mit aũ ) Salis, (mit àu ² ) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH II, 14

[neklausîgs, ungehorsam.]

Avots: ME II, 719

nepaklàusĩba, der Ungehorsam: dievs par tādu nepaklausību nuotraipīja vīram ar darvu kājas me̦lnas LP. V, 180.

Avots: ME II, 726

[nepaklausîgs, ungehorsam: n. bē̦rns.]

Avots: ME II, 726

nùoklaudzêt, intr., hinklappern: aizmšmaucies, ka zābaki vien nuoklaudz A. XX, 950. durvis nuoklaudzēja XX, 243. Refl. - tiês, ein starkes, bald aufhörendes Geklapper erzeugen: viņa bija pa durvīm laukā, tâ ka tās nuoklaudzējās vien A. XXI, 663.

Avots: ME II, 797

nùoklaudzinât, ‡

2) klappernd fertig weben:
kamē̦r es ... aude̦klu nuoklaudzināšu Janš. Mežv. ļ. II, 472.

Avots: EH II, 53

nùoklaudzinât, fakt., klappern machen, klappernd schlagen: naktssargs nuoklaudzināja ar saviem āmuriem pusnakts stundu Lapsk.

Avots: ME II, 797

‡ nuoklaũkšêt Dunika, erschallen: duris, zābaki nuoklaukšēja.

Avots: EH II, 53

nuõklausas, der Gehorch, Frondienst, schwere Arbeit: kâ nu tiksi galā ar visām nuoklausām un izmaksām? Alm. pie tā saimnieka ir lielas nuoklausas Grünh.

Avots: ME II, 797

[nùoklausinât, verhören: lieciniekus, bē̦rnus Widdrisch.]

Avots: ME II, 797

[nùoklaũšinât Dunika, verhören: n. zagli.]

Avots: ME II, 797

nùoklàusît,

1): n. (mit aũ) muižai Siuxt; ‡

2) gehorchen
(perfektiv): suns nuoklaũsīja gan Dunika. kad viņam saka, vijtš jau nuoklaũsa Orellen; ‡

3) = nùoticêt: princis nuoklausījis ar Pas. VI, 204.

Avots: EH II, 53

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797

nùoklaust,

1): auch Dricēni, Kārsava, Oknist, Welonen.

Avots: EH II, 53

[nùoklaust,

1) ausforschen, abhorchen:
vai tu nevari nuoklaust, kuo ļaudis par tuo runā? Vank. n. sviesta ce̦nas Sessw., Selsau, Lös., Festen, Stomersse;

2) = nùoklausîtiês: es nevaru nuoklaust tavas pļāpāšanas Mar.]

Avots: ME II, 797

‡ paklaũšenêt Siuxt, sich erkundigen, erfragen: paklaušenēja, kur var dabūt. kas tad nuo svešurienes jē̦rus pirks, - paklaušenēja te˙pat.

Avots: EH II, 142

paklàusîgs, ‡

2) aufwärtig
("kas pie ruokas ira") Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 142

paklàusît, Refl. -tiês, ‡

2) gehorchen
Frauenb.: paklausuos znuotu.

Avots: EH II, 142

paklaust: auch ("pavaicāt") Auleja, Oknist (mit àu ² ): paklaus nuo uotra - zināsi! Auleja.

Avots: EH II, 142

pãrklàuša,* das Überhören, das Examen, die Prüfung: ar pārklaušu gāja labi B. Vēstn.

Avots: ME III, 160

[pãrklausĩba,* das Überhören (zu pãrklàusît 1): ierīkuoja māju bē̦rnu pārklausību pa skuolām un mājām Kaudz. Vgcpiebalga 71.]

Avots: ME III, 160

pãrklàusinât, pãrklaušinât, tr.,

1) etwas Gelerntes hersagen lassen, überhören, prüfen (namentüch den Hausunterricht):
bē̦rnus lasīšanā, baušļuos;

2) ausfragen, verhören:
ve̦duši viņu uz muižu pārklaušināt LP. VII, 152. Subst. pãrklàusinãjums, pãrklàušinãjums, die Prüfung, das Verhör; pãrklàusinâšana, pãrklaušinâšana, das Überhören, Prüfen, Verhören; pãrklàusinâtãjs, pãrklaušinâtãjs, wer überhört, prüft, verhört.

Avots: ME III, 160

pãrklaušinât (unter pãrklàusinât),

1): auch (mit aũ) Dunika, Salis; kas viņu bija skuolā pārklaušinājis Janš. Dzimtene II, 183.

Avots: EH XIII, 202

pãrklàusît, pãrklàust, tr.,

1) überhören, das Gelernte hersagen lassen, den. Hausunterricht prüfen:
liels pulks pārklausāmuo bē̦rnu A. XI, 101. mācītājs atbraucis pārklaust sanākušuos bḕ̦rnus. mācītājs... pārklauš lasīšana, baušļaos un dziedāšaruī Etn. III, 96. skuolas bē̦rni, kuŗus tas pārklauš... A. XI, 515;

2) abhören:
liecinieku Br.;

[3) pãrklausît falsch hören
U:; viņš manus vārdus pārklausījis]. Refl, pārklàusîtiês, sich verhören: puisis pārklausījies LP. V, 6. Subst. pãrklàusĩjums, die Prüfung; pãrklàusîšana, das Überhören, Prüfen; pãrklàusîtãjs, wer überhört, prüft.

Avots: ME III, 160

pãrklàust (unter pãrklàusît),

1): auch Oknist.

Avots: EH XIII, 202

pìeklaudzinât, (mehrfach) anklopfen: viņš pieklaudzināja . . . pie vārtiem Zemnieka dē̦ls 80.

Avots: ME III, 257

pìeklaust(iês) Spr., in Erfahrung bringen, hinhorchen.

Avots: ME III, 257

pìeklaust(iês) Spr., in Erfahrung bringen, hinhorchen.

Avots: ME III, 257

pìeklauvêt, anklopfen: pieklauvēt pie durvim. kruodzenieks... pieklauvēja pie karafes Blaum. Pie skala uguns 114.

Avots: ME III, 257

saklaudzêt, ‡

2) klappernd erschallen:
gan pazina māmuļeņa, ka samala malējeņa: sieki, vāki saklàudzēja2, tukšas rūce dzirnaveņas BW. 8012, 2. ubagiem vē̦zdas vien saklaudzēja Tdz. 43784 (ähnlich 43249; 45391).

Avots: EH XVI, 417

saklaudzêt, intr., stark klopfend, klappernd, polternd zusammenfahren: rati... saklaudzēja nuo visām pusēm miestā Ezeriņš Leijerkaste I, 209.

Avots: ME II, 649

saklaudzinât, ‡

2) klappernd (mehrere) aufwecken:
s. meitas Dunika; ‡

3) = saklaustît 2: ja jums, kalēj, labs prāts ..., tad saklaudziniet man še tuo asi! ar tādu tāļāk nevaru braukt Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 95.

Avots: EH XVI, 417

saklaudzinât, stark klappern, poltern machen.

Avots: ME II, 649

saklaušinât Wid., tr., intr., durch Nachfragen, Erkundigungen erfahren, zu hören bekommen: ar lielām pūlēm saimnieks saklaušinaja puisi (...erfuhr, wo ein Knecht zu haben ist) Ahs. nuosūtīju uz pilsētiņu saklaušināt nesade̦rē̦tu strādnieku A. XXI, 2. saklaušinājuse, ka meita ellē pie ve̦lna LP. V, 378. ne˙kur nevarējis saklaušināt, kur galdautu atrast VI, 474. sieva saklaušinājuse, ka vīrs ne˙pavisam kruogā nebijis VII, 35. saklaušināt par viņām nuo dienestniekiem Konv.2 586. rakstītājs aprādījumu dibina... uz saklaušinājumiem ebenda 391.

Avots: ME II, 649

saklausît, Refl. -tiês: "1)" ME. III, 649 zu streichen.

Avots: EH XVI, 417

saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,

1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.

Avots: ME II, 649

saklàust, ‡

2) = uzzinât: labu strādnieku tagad grūti s. Saikava. ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch zuhören:
daliek mani klausītuos, kuo dziedāja ... bē̦rni; trīs dieneņas sasaklaušu BW. 5057.

Avots: EH XVI, 417

saklàust, hören (perfektiv), erfahren: es saklausu klusītēm (Var.: klusiņām klausījuos), kuo suolīja meža māte BW. 30478 var. A. pat adresi... saklausa Stari III, 121. viņš bij saklausis, ka lielamkungam vajaguot... Krišs Laksts 43.

Avots: ME II, 649

saklaustît,

1) (mit ļ?) zusammenprügeln
Seew. n. U.;

2) "verkeilen, in Ordnung bringen, ausbessern":
s. izjukušuos ratus Warkl.. N.Peb., (mit àu ²⁾ Gr.-Buschhof;

3) "saklaušinât" Nötk., Lös., Sessw., AP., Schwanb., MSiI. (meist von unzuverlässigen, ausgeschmückten Nachrichten) Vank.;

4) "sameklēt": s. sev palīgus darbam Mar., Schwanb. Refl. -tiês, nachfragend erforschen: s. visādus niekus Schwanb.

Avots: ME II, 649

‡ saklaũvêt,

1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;

2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;

3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.

Avots: EH XVI, 417

‡ sklaûdiņš ² Pussen, eine dünne Brotschnitte.

Avots: EH II, 505

‡ sklaûst ² , -žu, -du Dond. (n. Baar in seinem Exemplar von U.; s. auch Būga Liet. k. žod. CXV), (einen Körper zu seiner Lällgenachse) schief abschneiden (abhauen). Subst. sklaûdums ² Pussen "slīps (kuoka) nuocirtums". Zu li. skliaũsti "schief abhauen".

Avots: EH II, 505

uzklaudzînât, (wiederholt) klopfend, polternd aufwecken: uzklaudzināt gulē̦tājus nuo miega.

Avots: ME IV, 341

‡ uzklausîgs, aufmerksam zuhörend: lauku cilvē̦ks ... ir ļuoti u. Jaun. Ziņas 1935, № 174, S. 2.

Avots: EH II, 725

uzklausinât, = uzklaušinât: viņš tuos zagļus uzklausinājis.

Avots: ME IV, 341

uzklaušinât, ‡

2) horchen:
ausis pie sienas griezt uzklaušinājuot Stender Deutsch-lett. Wrtb, (unter "Ohr").

Avots: EH II, 725

uzklaušinât Golg., hinhörend, aufmerkend, Erkundigungen einziehend zu wissen bekommen, auffinden: viņš pilsē̦tās uzklaušināja izveicīgus cilvē̦kus Stāsts Krieviņ 33. uzklaušini un uzmeklē tu kur tādu gudru sievu! Janš. Mežv. ļ. I, 329.

Avots: ME IV, 341, 342

uzklausît, refl. uzklausîtiês Jaun. mežk. 24, (jem.) zuhören, aufmerken: runā! nu jau es uzklausīšuos JR. V, 85. draudze ciete klusu un uzklausīja Barnabam un Pāvilam, kas stāstīja Glück Apostelgesch. 15, 12.

Avots: ME IV, 341

uzklausît(iês): ausis ... uzklausās visu Skalbe Raksti IV (1938), S. 214.

Avots: EH II, 725

uzklàust, = uzdzirst: viņš uzklausis, kur palikuši nuozagtie zirgi Bers., Golg., KatrE., Sessw.

Avots: ME IV, 341

uzklaũvêt,

1) (auf etw.) aufklopfen:
uzklauvēt uz galda;

2) (vom Schlaf) aufklopfen, klopfend aufwecken:
uzklauvēt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 342

vaĩrâklaũku kartība MWM. VIII, 539, (landwirtschaftliche) Wechselwirtschaft.

Avots: ME IV, 441

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

aiztuo, denn; in den Drucken des 16. und 17. Jahrh., z. B. runā, mans kungs! aiztuo tavs kalps klausās Manc. Post. I, 36.

Avots: ME I, 57

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

aplùgt, tr.,

1) eine Bitte, Einladung an den Verwandten- und Bekanntenkreis ergehen lassen, einladen:
vai esiet jau visus uz kāzām aplūguši?

2) erbitten:
piedzinēju A. XXI, 354. es cilvē̦ku aplūdzu un paklausu Aps.

Avots: ME I, 103

‡ aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99

apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.

Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,

Avots: ME I, 107

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

‡ apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111

apsàukt [li. apšaũkti], tr., berufen, verweissen: tē̦vs apsauca brāļus, lai viņu liekuot mierā JK. V, 26. viņš apsaucis suni LP. VI, 42. bē̦rni, kas neklausa, ir apsaukta pasaule Etn. II, 30; apsauktu maiss, ein Mensch, besonders ein Kind, das sich nicht berufen lässt, kas neļaujas apsauktiês Naud. apsàukums, der Verweis: tiesas vīru apsaukumi Dok. A.

Avots: ME I, 117

apsìet, tr.,

1) umbinden:
kaklautu. vedējam apsēja ap ple̦ciem dvieli BW. III, 1, 17;

2) umbindend verbinden:
kad... kungs savu ļaužu vainu apsies Jes. 30, 26. Refl. -tiês, sich umbinden: apsienies vaŗa ķēdes BW. 15217. brūte nuoraisīja brūtganam kakladrānu un apsējās tuo sev ap vidu BW. III, 77. apsìenamais, apsèjums, der Verband.

Kļūdu labojums:
15217 15227
III, 77 = III, 1, S. 77.

Avots: ME I, 120

apžãžinât, mit Worten bedrohen, ermahnen, zurecht weisen (cf. li. žosti, Worte machen): bē̦rni, kas pavēli neklausa, ir apsaukta pasaule, vai apžāžināti Etn. II, 30. ganu zē̦ns ar tuo muti tik apžāžināts, - viņš kā neklausa, tā neklausa, jāņe̦m tik kuoks ruokā Siuxt.

Avots: ME I, 138

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

ârpus, Präp. mit Gen., ausserhalb: iekšpus savas tiesas dari, kā tīkams, ārpus tās, kā atļauj citi. ārpus duru klausījuos BW. 8603, 1.

Avots: ME I, 243

‡ atdiêbt C., her-, zurücklaufen Bauske, Prl.

Avots: EH I, 139

‡ atdirbinât Prl., kleinen Schrittes her-, zurücklaufen.

Avots: EH I, 139

‡ atduošiņa R. Klaustiņš Mūsu dzimt 82, = atduošu līgaviņa (s. unter atduôša 2).

Avots: EH I, 140

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

atgavilêt(iês): klausiês, tē̦v, kâ viņa atgavilējas! Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: EH I, 142

‡ atknaîbît, hier und da abklauben, -kneifen: a. kukulim garuozu.

Avots: EH I, 149

atknibinât, auch atknubinât, atkņubinât tr., abklauben, mit den Fingern lostrennen, aufknabbern: sienamuo, me̦zglu LP. V, 180; pudelei korķi Purap.; ar zuobiem virvi atknibināt Saulietis in Plūd. LR. III, 349.

Avots: ME I, 168

atskrìet, intr., herbeilaufen manis dēļ tas atskrēja šādu zemes gabaliņu BW. 14560, 1. tam dē̦li, meitas atskrēja, er hat einen Sohn, eine Tochter bekommen Infl. n. U. Refl. -tiês,

1) sich satt laufen, bis zum Überdruss laufen;

2) erkalten, kalt werden (von heissen Dingen):
pagaidi, kamē̦r putra atskrienas Grosdohn, Bers. tik karstā krāsnī maizi nevar likt; - lai atskrienas Lasd.;

3) von der Stelle des Sprunges eine Strecke zurücklaufen, einen Anlauf nehmen:
auni baduoties atskrienas un tad duodas kuopā. atskrējies pa gabalu sāka kliegt Egl.

Avots: ME I, 192, 193

[atspẽt (li. atspė´ti) bei Glück, vermögen: tas neir paklausīgs... dieva bauslībai nedz arīdzan tuo atspēj Röm. 8,7 >]

Avots: ME I, 195

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

aura,

1) das Geheul:
klausījās viesuļu aurā Egl.;

2) die Brunstzeit;
s. aurības. auru piki bija lieli, die Mädchen und Jungen haben sich lärmend gebalgt Lös. Etn. III, 146. [Zu aure "Sturm", aurêt "heulen", aurības, auris "Wind", wozu nach Bezzenberger GGA. 1898, 553 ¹ auch r. юри́ть "eilen", p. wyjurzyć "von Geilheit stinken" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 461.]

Avots: ME I, 225

aurības, (Sessw.), aũri, Demin. auriņi,

1) lautes Rufen, Jodeln, Heulen:
viņa nelikās pamātes aurus nemaz dzirduot MWM. VI, 637. bet visi braucēji nuoklausās vē̦tras auruos A.;

2) Brunst; = suņu kāzas, arī kaķu vilku un zaķu vaislas laiks. kaķiem tagad aurības, aures, auru, auriņu laiks AP., Brunstzeit
A. X, 2, 66. kaķiem uznāk auri, die Brunst befällt die Katzen Asp.; kaķi gāja auruos Kaudz. M. [Zu aura.]

Avots: ME I, 226

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

ba, eine verstärkende Partikel: tā ba pēc, darum eben Manz. Post. I, 132; tas ba, eben derselbe, auch in neba, [nuba], teba, s. diese; laidi ba lai, lass immerhin sein Adolphi; n. Elvers particula concedendi: ba kungam jāklausa, ja, dem Herrn muss man gehorchen. [Zu li. bà "jawohl", aksl. bo "denn", poln. ba "ja, freilich", av. bā "wahrlich", arm. ba (hervorhebende Partikel), got. ba (enklitische Partikel) u. a.; s. Le. Gr. § 586 mit Literaturangaben und Trautmann Wrtb. 22 f.]

Avots: ME I, 246

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.

Avots: ME I, 256

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

‡ III bārbala "?": klaudzinuot pie durvīm kāda b. Pas. IX, 423; "eine Bettlerin" Borchow.

Avots: EH I, 209

bārkšķes, bārkšes, bārkši, barkšķi, [barkšķis Wid.],

1) Bärenklau (Heracleum sphondilyum) Mag. IV, 2, 80, RKr. II, 72;

2) der daraus bereitete Kohl
(U.), Bartsch. [Nach Brückenr Litu. - slav. Stud. 167 und Berneker Wrtb. I, 109 nebst li. bar̃ščiai aus r. борщ "Bärenklau; Roterübensuppe".]

Avots: ME I, 274

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

‡ bàuškas ² Saikava "klaudzien%C3%AF">klaudzienï: pa istabas augšu iet b. vien.

Avots: EH I, 207

III be: sprediķis bija tik gaŗš, ka apnika be, klausuoties Wessen. piekusa kājas be, stāvuot un gaiduot mācītāja ierašanuos ebenda. sniegs apsniga be, kašuot (kartupeļus) Kaltenbr.

Avots: EH I, 210

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

‡ *bimbainīte od. *bimbainītis "?": klausies, manu bāleliņ, meitas vien istabā: ņem tuo pašu bimbainīti [?], sien apeņu stīdziņā! BW. piel. ² 13476, 1.

Avots: EH I, 219

bìrka aus russ. би́рка, Kerbholz; [vgl. Berneker Wrtb. I, 57]), [auch birks das Kerbholz, der Kerbstock. Sprw.: uz cita birkas savu parādu griezt, die Schuld auf einen anderen schieben. gadās, ka saimnieks ar kalpu nav turējuši kārtīgas birkas Klaust.

Avots: ME I, 298

‡ blākša, comm., ein Schwatzer PV.: neklausi! viņš ir liels b.

Avots: EH I, 227

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brẽ̦ka, das Geschrei, die Zänkerei, Lamentation: par niekiem lielu brē̦ku sacelt. kuo nu klausies sievu brē̦kās? atkārtuot ve̦cas klaigas un brē̦kas, altes Lied. Sprw.: liela brē̦ka, maz vilnas od. maza vilna, viel Geschrei und wenig Wolle.

Avots: ME I, 330

brīvdar̂bi, ausserordentlicher Gehorch: iet brīvdarbuos Mesoten. Gew. klaušas.

Avots: ME I, 335

brĩve: b. darīt, kuo grib A. Brigadere Skarbos vējos 206. brīvē jau nestāv: palasa, pastaigā Frauenb. tikt brīvē nuo klaušām Siuxt. e̦smu brīvē šuodien Pas. VI, 69. divi šķīvji atlika brīvē IX, 237. brīves vīri "vaļenieki" BielU. Die Verbindung par brīvi "umsonst" enthält das Adverb brīvi, s. J. Alunāns IMM. 1933 II, 333.

Avots: EH I, 243

brĩvnieks, brīvinieks,

1) der Freie, der freie Mann:
tas ir brivnieks, kas mācījies savus kārumus valdīt A. St. viņš prata klaušu ļaudis nuostādīt lidzās brīvniekiem Klaust. 96;

2) der Lostreiber, =
vaļinieks MWM. VIII, 324;

3) der Freibauer, =
brīvzemnieks Kaudz.

Avots: ME I, 335, 336

brukšķinât, brukšinât, brūkškinât,

1) knistern, krachen, dröhnen amchen:
tur tev liks pupas malt, var̀a dzirnus brūkšķināt (Var.: rībināt) BW. 2626. ūdri, be̦bri Daugavā le̦du vien brukškināja 3445 (Var.: brikšķināja);

2) intr., knistern, krachen, drönen:
es klausuos, es klausuos, kas mežā brukšināja 9672. [Vgl. li. brukščióti "хрустѣть".]

Avots: ME I, 339

bružât, - āju, [nach Wid. auch bružļât], bružināt Schwaneb., tr., reiben, [tragend abnutzen], streichen: divus dzelzs gabalus bružā vienu gar uotru JR. VII, 97. saimnieks gudruoja, siena kušķi ruokās bružādams R. Sk. II, 159. de̦gunu, kājas pie ādas bružāt Blaum. Refl. - tiês, sich reiben: cūkas bružājas ap ce̦lmu Niedra. atzveltņa uotrā pusē klaudzināja un bružājās Upītis, Sieviete 106. Vgl. li. brūžúoti "mit Geräusch scheuern".

Avots: ME I, 340, 341

bũkšķêt, bũkšêt, bũkstêt Sassm., - u, - ēju, intr., dumpf schallen, dröhnen: ja bij rudzi (klētī), tad švīkstēja, ja pe̦lavas, tad būksēja Ltd. 1488. nuo krita me̦lns kaķis būkšē̦dams BW. 21477,. smiltis būkšē̦damas krita kapā. kalējam sirds le̦c, būkš vien Dok. A. tâ situšies pa tumsu kuokuos, - kad būkš vien! Rīg. Av. cē̦rt duobē, ka būkšķ vien! Druv. Refl. - tiês, stark dröhnen, schallen: klaudzējās, būkšējās siev(a) ar tīni pakaļā BW. 21083. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 99.]

Kļūdu labojums:
21477 = 20722,1

Avots: ME I, 358

I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]

Avots: ME I, 348

bur̃kšķi, bur̃kši [PS.], bur̂kšņi [C., Bers., Salisb.], burksti, bùršķi ² [Kreuzb.], burši BW. 32367, 1 var., gew. mit vorausgehendem suņa od. suņu, der Schierling (conium maculatum) RKr. VII, 34, A. XI, 13, Konv. ² 1897; suņu burkšķi Drosth., Hundspetersilie. [Von einer Wurzelform bursk -: burst -: zu борщ "Bärenklau" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 109.]

Avots: ME I, 353, 354

burkšķins, das Gerassel, epolter: nuo pilsē̦tas atviļņuoja burkšķieni, svilpieni, klaudzieni JK. V, 81.

Avots: ME I, 354

II buru buriem, = baru buriem, haufenweise, massenhaft: baznīcē̦ni gāja klausītuos jaunā mācītāja buru buriem Mar.; [vgl. būris "Haufe"].

Avots: ME I, 355

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404

[IV čâpt, -stu, -pu Preekuln in Kurl.,

1) piepen (von verirrten Keucheln);

2) Unsinn schwatzen:
kuo tu viņu klausies: tas jau čāpst.]

Avots: ME I, 408

čaũkstinât,

1) fact., rascheln. rauschen, knistern machen:
uozuols čaukst; kas uozuolu čaukstināja BW. 1270; vējiņš čaukstināja niedr,u asās lapas A. XXI, 47;

2) intr., rascheln, rauschen, knistern:
kas tur, vilks, čaukstināja smalku bē̦rzu birztiņā BW. 1270. es klausuos, kas mežā čaukstināja BW. 9672. Refl. -tiês, rascheln, rauschen, knistern: kāds pa krūmiem čaukstinās Etn. II, 64.

Avots: ME I, 406

čibu,

1) in der Verbindung ne čibu, ne grabu, mäuschenstill;

1) čibu, čabu, Interj. zur Bezeichnung eines raschelnden Lautes:
es ar kārklu vīzītēm čibu, čabu čabināju BW. 24101, 1. ne čibu, ne čabu, ganz still: es klausījuos gan, bet ne čibu, ne čabu Līniņ Wain. [Vgl. cibu, cabu.]

Kļūdu labojums:
1) čibu, čabu = 2) čibu, čabu

Avots: ME I, 412

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

cildît (li. kìldyti "wecken"),

2): part. praes. pass. cildāms "erhaben"
Kronw.;

3): cildīt uz naidu Erlaa; zu etw. anspornen, überreden:
L. mani cildījis ieklaust ... par viņa ... draugu A. v. J. 1896, S. 754. Refl. -tiês Zaravič "?".

Avots: EH I, 270

‡ ciñte Frauenb., die Pacht, Rente: c. bij jāmaksā, kad nebij klaušu. Aus d. Zins und Rente kontaminiert?

Avots: EH I, 272

čir̃kstuoņa, čirpstuoņa, anhaltendes lautes Gezwitscher, Geknister: viņš klausījās sniega čirkstuoņā A. XIV, 10.

Avots: ME I, 415

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. ² 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

cõgans, ein eingebildeter Mensch, ein Dickkopf, der sich einbildet, klug zu sein und einen guten Rat nicht annimmt: tas jau tāds cõgans, ne˙maz vairs negrib klausīt Dond.

Avots: ME I, 397

čumals Dond. "der obere Teil des Schädels": dabūsi pa čumalu, ja neklausīsi! man pats č. sāp.

Avots: EH I, 295

dalĩba, dalĩbas [li. dalýbos "дѣлежъ"],

1) die Teilung:
briedi, briedi, lāci, lāci, iesim meža dalībās. klētī tur dalībiņas ar ve̦ciem brūtgāniem BW. 16878, 2. nāc, Laimiņa, dalībās 16411;

2) das Teilhaben, der Anteil:
vai ir mums vēl dalība mūsu tē̦va namā I Mos. 31, 14. vai par tuo tev kāda dalība (gew. daļa) LP. VII, 823;

3) die Teilnahme:
Tenis klausījās bez lielas līdzcietības un dalības Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
dalība, dalības... 1) die Teilung = 1) dalības, die Teilung; der Streit, Zank

Avots: ME I, 435

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

‡ dauzata PV., comm., = ‡ daũza: iet kâ d.; klaudz vien pa visām malām.

Avots: EH I, 310

I dẽļ [Dond., Wandsen],

1) es ist eine Schande:
man dēļ palika uz viņa vārdiem klausuoties Dond. n. A. XII, 81. man dēl(e) kāpj [?], mir wird angst Bezzenberger Le. Di. - St. 169 (nach ihm zu dēlît);

2) = žē̦l: man tevis ļuoti dẽļ Sassm.

Avots: ME I, 463

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458

dẽvêt, -ēju, auch dāvêt, dàvât ² [im Vokalismus durch dāvât "anbieten" beeinflusst?] BW. 4846, tr., nennen, ausgeben für etwas, halten für etw.: Zauls, kas arī tuop Pāvils dē̦vē̦ts Apost. 13, 9. lācis manas auzas ēda, savas auzas dē̦vē̦dams. es nevaru tevis par bezdievīgu dēvēt Kaudz. M. [Bei Glück in der Bed. "genannt werden": salā nācām, kas Klauda dēvē Apost. 27, 16; ähnlich Apost. 27, 8 und 9, 11. Nebst li. dėvė´ti "(Kleider) anhaben" wohl zu dêt "legen"; vgl. slav. dějǫ (bei Berneker Wrtb. I, 192) "sage", apoln. dzieja, jemu "man nennt ihn" und serb. nadijèvati "einen Namen geben".]

Avots: ME I, 465

‡ dìecības ² Kaltenbr., = dīcības, klau%C5%A1as">klaušas.

Avots: EH I, 326

‡ dìecinieks ² Kaltenbr., = dĩcinieks 1; šķūtnieks, pagasta klaušu strādātājs.

Avots: EH I, 326

dìmda ² [Warkh., Bers., dim̂de ² Wandsen], das Dröhnen, Getöse: tie lielu dimdu dzirdējuši Manz. un savu suoļu dimdā klausuos es Akurater. tur apklust dimdas un skaņas Latv. pē̦rkuoņa dimda Druva I, 180. dimdu kalns Etn. IV, 13.

Avots: ME I, 468

dìmdêt [Wolmar, PS., C., Salis, Ruj., dim̃dêt Tr., Nigr., Jürg.], -u, -ēju, dröhnen, tosen, gellen: nu brauc, ka zeme dimd. dimd, dimd pūriņš pa silu ve̦duot BW. 16723. sasalst e̦ze̦rs dimdē̦dams. ausis dimd, die Ohren gellen. Refl. -tiês, gewaltig, stark dröhnen: kas mežã klaudzējās? kas tik dikti dimdējās? BW. 2744. dimdējās dzirnaviņas 8012. Subst. dimdiens, das Getöse. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 468

‡ drickãns NB. "dauzuoņa, klaus%C4%ABgs%20pudiks">nepaklausīgs pudiks".

Avots: EH I, 333

druosmîgs, beherzt, kühn, tapfer: druosmīgas tautas Klaustiņ. Vēr. II, 286.

Avots: ME I, 507

I duñgât, -āju, dunguot,

1) brummen, summen
[dunguôt Kreuzb., dungât Bers.]: uodiņš nāca dunguodams BW. 14975. tâ dungādams vecītis aizgāja savām mājām gaŗām; [duñgât, trommeln Ruj.];

2) bei sich brummen, undeutlich sprechen od. singen, namentl. eine Melodie, ein Lied
AP., Etn. III, 162 [aus Lös.]: Indriķis sevī mūžam dunguoja Klaustiņ. viņš dunguo kādas blēņu dziesmas Vēr. II, 903. māte dažus paņēmienus nuo marša dunguo ar sajūsmību MWM. VI, 289. dunguo tē̦vs BW. 18587, 1 [aus Sessw.]. cē̦rtuot tie dunguoja kuo par uozuola dzīvi Apsk. I, 449.

Avots: ME I, 517

‡ dupêt, = dupêtiês Nautrēni:. klausās.: nez kas dup Pas. XI, 164.

Avots: EH I, 343

dzimdinât,

1): auch Elger (Günther Altle. Spr. I, 210); ‡

2) gebären:
ja es būtu par ķēniņa sievu, es dzimdinātu ķēniņam divpadsmit dē̦lu Pas. IV, 374 (aus Lixna). sieva dzimdināja meitu X, 413 (aus Welonen). dieva dzimdinātāja Warkl. ‡ Subst. dzimdinātāji, die Eltern Zvirgzdine: bē̦rniem vajag klausīt savus dzimdinātājus.

Avots: EH I, 358

dziņa ,* der Trieb, Drang Janš.: vai viņai dziņai lai es klausu, soll ich gehorchen jenem Drang Rainis,

Avots: ME I, 552

dzist, dziẽstu, dzisu. intr., auslöschen, verlöschen: uguns dzisa, nenuodzisa, jau blāzma dziest A. XX. 433. zvaigznes dziest, [miņas dziest L., die Spur od. Witterung verliert sich.] karsta vasaras diena smaidīdama dziest Līguotnis. klausuos skaņās dziestuošās. [Le. dzist nach Le. Gr. 33 und 588 für * dzest = li. gèsti; vgl. dzèst,]

Avots: ME I, 556

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gàiseknis, [gaiseklis Schujen], gàisêklis [PS. N. - Peb.], der Windbeutel, ein unruhiger, unbeständiger Mensch: kuo nu klausies tādā gaisēklī AP. [Zu gàiss.]

Avots: ME I, 586

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

galẽjs, am Ende befinllich, der äusserste: kas tur rīb, kas tur klaudz galējā kambarī BW. 16355. pašā galējā kaktā A. XI, 626. izmetiet tuo galējā tumsībā Matth. 22, 13. galējs nespē̦ks MWM. X, 121. galējā kreisā partija, die äusserste Linke MWM. IX, 929.

Avots: ME I, 591

‡ galˆšîgs KatrE., leeres Zeug zu schwatzen pflegend: g. cilvē̦ks, - kuo tu virsa klausais!

Avots: EH I, 380

gaņģenieks Aahof, jem., der einen Teil eines Gesindes bearbeitet: klaušu laikuos katra īsta saimnieka zeme dalījās apmē̦ram 3 daļās, kuŗas apstrādāja 3 gaņģenieki, kuŗus izrīkuoja īstais saimnieks.

Avots: ME I, 601

gaurât, - ãju, sausen, brausen: klau, kâ gaisā gaurā! JK. [Wohl zu gaura I.]

Avots: ME I, 611

gavilêt, - ẽju, gaviļuôt, gavulêt, - ẽju, gavuļuôt, intr.,

1) jodeln, namentlich auf der Hütung, jauchzen:
klausās mans arājiņš, ka es sē̦ri gavilēju BW. 492. jauni puiši upmalē jautras dziesmas gavilē 514. ve̦ci puiši gavilēja uz jaugām meitiņām 889. gaviļuo, tu māsiņ! 244. ik˙vakarus gavulēja 2374. vai nu˙pat tur kāds negavuļuoja? Niedra;

2) vom Gesange der Nachtigal.
- Im VL. kommt das Präs. gavilu st. gavilēju vor: kâ tie gauži negavil BW. p. 711; BW. 537; part. prs. act. gaviluot BW. 29147. [Wohl zu gaura I; s. Walde Wrtb. ² 335 unter gaudeō und Trautmann Wrtb. 81.]

Avots: ME I, 614

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696