Paplašinātā meklēšana

‡ àizmazgât, reinigend wegspülen: lietus aizmazgājis putekļus pruojām.

Avots: EH I, 38

apmazgât, ‡

3) apmazgāts ūdens, Wasser, in (mit) dem etwas gewaschen worden ist:
nuomazgāja tuo ar ūdeni un apmazgātuo ūdeni ielēja pudelē Pas. VIII, 374. ‡ Refl. -tiês, sich bewaschen (abwaschen): a. vakaruos ar aukstu ūdeni.

Avots: EH I, 101

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

atmazgât: perves (gen. s.) neva rēja a. Pas. Vlll, 316.

Avots: EH I, 155

atmazgât, tr., waschend entfernen: atmazgāja piekriteni Jauns. Balt. gr. I, 70

Avots: ME I, 176

bez˙maz (li. bemàž), bez maza PS., fast, beinahe: reiz es jau biju bez˙maz laimīga MWM. XI, 192. cildina tuo jau bez˙maz kā varuoni B. Vēstn.

Avots: ME I, 284

‡ damazgât, genügend gut (ganz) auswaschen Auleja.

Avots: EH I, 305

it˙maz Stenden,

1) wenigstens:
i. pa svē̦tkiem atbrauc!

2) vai tad i. nebūs citāds laiks? wird denn das Wetter garnicht anders werden ?

Avots: EH I, 432

izmazgât; ‡

2) waschend verbrauchen:
šās izmazgāja četri puõdi ziepju Pas. IV, 141; ‡

3) waschend aus etwas befreien:
tu mani esi izmazgājis nuo burvības Pas. IV, 300.

Avots: EH I, 465

izmazgât (li. išmazgóti), tr., auswaschen, ausspülen: kalējam me̦lni kre̦kli, nevar baltus izmazgāt BW. 9521. Von einem Schwätzer sagt man: kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūkas nedze̦rtu Etn. II, 141. Refl. - tiês, sich gehörig baden: nu labi šuovasar izmazgājāmies pa jūŗu.

Avots: ME I, 769

maz,

1): m. dzīvs, kaum lebendig (ganz abgequält)
Frauenb.: nuomuocies m. dzīvs Frauenb. tā nuomuocās ar luopiem m. dzīva ebenda. tie m. m. dzīvi bija nuobē̦dājušies Pas. IV, 476 (aus Druw.). gani adīja ganuos, kas m. (einigermassen) mācēja adīkli Salis, Seyershof. bez m., beinahe Fest. n. FBR. XVII, 94 u. a.

Avots: EH I, 787

maz [li. màž od. mãža, s. Le. Gr. § 472], Adv.,

1) wenig:
maz ļaužu. maz bitei salda me̦dus lietainā vasarā, maz mātei vieglu dienu nuo pirmās vedekliņas BW. 23527. maz pie ruokas LP. V, 105, wenig zur Hand. ar maz vārdiem sakuot, kurz zu sagen U. lai maz ir, ja maz, wenigstens U. daudz maz, etwas, es sei viel oder wenig U. daudz maz kad viņa slima, sie ist selten krank A. XI, 180. maz pa˙mazam [nach r. мало-по-малу?], allmählich: tas maz pa˙mazam sāka tē̦vam pakaļ trakuot LP. VI, 1, 44;

2) überhaupt:
vai būs maz ziemas, vai nebūs? wird's überhaupt noch Winter (Winterbahn) geben? U. vai maz nāks? wird er überhaupt kommen? U. vai tas gan maz bij vējš? B. Vēstn. vecenei iegribējies redzēt, kâ tad kaziņa iespēj maz adīt LP. IV, 178.

Avots: ME II, 570, 571

mazactiņa,

1) wer ein kleines Auge (resp. ein kleines Öhr) hat:
adatiņa mazactiņa BW. 7149, 1;

2) Donnernelke (dianthus deltoides L.)
RKr. II, 70.

Avots: ME II, 571

mazâkais, Adv., wenigstens.

Avots: ME II, 571

mazâkturîgs, weniger od. nicht wohlhabend, wenig vermögend: grāmatas būtu pieejamas arī mazākturīgiem Vēr. II, 123.

Avots: ME II, 571

mazākums, ein geringeres Quantum, die Minorität.

Avots: ME II, 571

mazapdzîvuôts, wenig bewohnt: mazapdzīvuoti apgabali Apsk. v. J. 1905, S. 113.

Avots: ME II, 571

mazasinĩba, Blutarmut.

Avots: ME II, 571

mazasinîgs, blutarm.

Avots: ME II, 571

‡ mazasnība Strods Par. vōrdn. 114, = mazasinĩba.

Avots: EH I, 787

mazāt Für. I, = mazināt.]

Avots: ME II, 571

mazatne: auch AP., Heidenfeld.

Avots: EH I, 787

mazatne [Lis., Bers., N.-Peb.] auch mazātne U., [Warkh., Warkl.], die Kindheit: nuo mazatnes, von Kindesbeinen an. zē̦nam jau nuo pašas mazatnes vajadzēja visuos sīkumuos iepazīties ar rūpēm Izgl. gad. grām. II, 115.

Avots: ME II, 571

mazātne (unter mazatne) : auch Oknist n. FBR. XV, 175, Kaltenbr., Siuxt.

Avots: EH I, 787

‡ mazatnība, = mazatne; nuo mazatnības viņš tâ audzināts Seyershof.

Avots: EH I, 787

mazaûdzẽji, Spätreife: uoslapiņi ir mazaudzēji rāceņi Sassm.

Avots: ME II, 571

mazbagâts, nicht wohlhabend, arm: es neietu mazbagāta pie bagāta tē̦va dē̦la BW. 5105, 1 var.

Avots: ME II, 571

mazbḕrnĩba *, Armut an Kindern MWM. VIII, 133.

Avots: ME II, 571

mazbḕ̦rns, mazbḕrniņš, ein kleines Kind, ein neugeborenes Kind Dond.: guli, mazbērniņ, līdz pašam vakaram! BW. 2062. sievai atradies mazbē̦rns Dond. [mazbē̦rnu patversme, eine Kinderbewahranstalt Wid.]

Avots: ME II, 571

mazbĩbele, das neue Testament Anzen. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 571

‡ mazbijîgs, kleingläubig Diet.

Avots: EH I, 787

mazbrãlĩtis, der kleine Bruder: šūpuoļa līksts čīkst vienmērīgi, Anniņai mazbrālīti miegā ielīguojuot MWM. VIII, 241.

Avots: ME II, 571

mazbrìdis, eine kleine Weile, ein Augenblick: (briedis) mazbrīdi dižuojās MWM. VIII, 10.

Avots: ME II, 571

mazbruõkasts, -s, = pabruokasts, die Vorkost vor dem Frühstücke: kas rītā agri cē̦lušies, tie dažreiz ē̦d mazbruokasti Dond.

Avots: ME II, 571

mazbučiņa *, das Küsschen: tik lielu buču uz reiz saņemt par grē̦ku! sasmalcināsim tuo sīksīciņās mazbučiņās Seibolt.

Avots: ME II, 571

mazceļš, ein kleiner Weg Turg. Muižn. per. 61.

Avots: ME II, 571

mazcienîgs,

2): mazcienīgi runāt par dzejnieku Jauns. Augšz. 43.

Avots: EH I, 787

mazcienîgs,

1) einen geringen Wert habend:
viņas tur sevi par mazcienīgām Kaudz. M.;

2) geringschätzig:
L. izsacījās visai mazcienīgi MWM. X, 175.

Avots: ME II, 571

‡ mazdê̦ls*, der Grosssöhn.

Avots: EH I, 787

mazderîgs, wenig tauglich: "kleņģis" apzīmē nederīgas vai mazderīgas lietas Etn. II, 50.

Avots: ME II, 571

mazdũšelis MWM. IX, 637 ein Feigling

Avots: ME II, 571

mazdũšĩba, die Kleinmütigkeit, Feigheit: veča vienaldzība mācītāju kaunuot apkaunuoja par viņa mazdūšību Vēr. II, 1004.

Avots: ME II, 571

mazdũšîgs, kleinmütig, feige.

Avots: ME II, 571

mazdvālekts, ein Kornmass, 1/10 Lof Bielenstein Holzb. 516.]

Avots: ME II, 571

I mazga (unter mazgs): auch Für., Salis, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 787

‡ II mazga*, das Bad.: pēc aukstās mazgas R. Klaustiņš Atpūta № 643, S. 4.

Avots: EH I, 787

mazga, s. mazgs.

Avots: ME II, 571

mazgade̦ns, = mazgadīgs, minderjährig: kâ mazgade̦ns, kâ ve̦rgs es tiku turē̦ts Vilhelms Tels 117; [nicht erwachsen (nur vom Vieh) Arrasch.]

Avots: ME II, 571

mazgadĩba *, die Minderjährigkeit Wid.]

Avots: ME II, 571

mazgadîgs *, Wid., Minderjährig.]

Avots: ME II, 571

‡ mazgadis* M. 285, = mazgadniẽks*.

Avots: EH I, 787

mazgadniẽks *, der Minderjährige Dr., RA.

Avots: ME II, 571

‡ mazgaîns, knotig PV.: mazgaina dzijs.

Avots: EH I, 787

mazgars (?), die Lauge Kurl.

Avots: ME II, 571

mazgât, Refl. -tiês: vasar ārā mazgājās (wurde Wäsche gewascheri), ziemā ķēķī Salis.

Avots: EH I, 787

mazgât (li. mazgóti), -ãju, tr., waschen: celies, pādīte, actiņu mazgāt! BW. 1340. uz ceļa ruokas mazgāt ir pēdīgā muļķība - juo mazgā, juo salst Kaudz. M. mazgāt muti, das Gesicht waschen, sich waschen: kas mē̦dz bieži rupjus vārdus izteikt, uz tādu mē̦dz sacīt:"tu gan šuorīt neesi muti mazgājis" Etn. III, 63. mirstuot guodu mazgāšu ar asinīm Rainis. Refl. -tiês, mit Wasser beschäftigt sein, sich waschen, baden, einander waschen: Sprw. ruoka ruoku mazgājas. kaķis mazgājas, die Katze putzt sich. Subst. mazgâtãjs, jem., der wäscht; mazgâšana, das Waschen: trīs gadiņi nezināju, kas bij trauku mazgāšana BW. 20734; mazgãjums,

1) die vollendete Tätigkeit des Waschens:
tautu dē̦la liepas galds aizpē̦rnuo mazgājumu BW. 26006;

2) das Gewaschene; was zu waschen ist.
[Doch wohl zu la. mergere "eintauchen" und ai. májjati "taucht unter" , s. Walde Wrtb. ² 480, Trautmann Wrtb. 173, Bartholomae KZ. XXVII, 352 und Stud. I, 4 f.; wie verhalten sich dazu estn. mõskma, mordw. muśkǝ, samojed. masu "waschen" u. a. (s. Güntert Kapypso 51)?]

Avots: ME II, 571, 572

mazgâtava, mazgâtuve [li. mazgotuvė], die Waschanstalt.

Avots: ME II, 572

‡ mazģinât, zu erschliessen aus samazģinât.

Avots: EH I, 788

mazglaîns: auch Frauenb.

Avots: EH I, 787

mazglaîns, knotig.

Avots: ME II, 572

mazglis U., mazgls [Lautb., PS., Trik., Drosth., N.-Peb., Schujen], = mazgs, der Knoten: Sprw. ve̦cs mazglis grūti raisāms.

Avots: ME II, 572

mazgluôt: trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH I, 787

mazgluôt, s. mazguôt.

Avots: ME II, 572

mazgls (unter mazglis): auch Frauenb., Iw., Kaltenbr., Salis, Sermus, Sussikas: (drāna) ar lielu mazglu pakausī sasieta Janš. Apsk. 1903, S, 82, lai me̦t mazglu galiņā BW. 10090 var.

Avots: EH I, 787

mazguojs Wid., = mazguots, verknotet.

Avots: ME II, 572

mazguôt, ‡ Refl. -tiês Frauenb., Knoten bilden. diegs sāk m. (kad šuj).

Avots: EH I, 787

mazguôt, mazgluôt, Knoten knüpfen; Part. mazguots [li. mazguotas], verknotet, knotig: aug ar mazguotiem zariem Konv. ¹ 386.

Avots: ME II, 572

mazgruñtniẽcĩba *, der Kleingrundbestiz; die Kleingrundbesitzer.

Avots: ME II, 572

mazgruñtniẽks *, der Kleingrundbesitzer: ziemas lielākuo daļu strādā ar liniem, kuŗus mūsu pusē daudz sēj (mazgruntnieki ar˙vien 6. tīrumu) Etn. III, 73.

Avots: ME II, 572

mazgs: auch Fest. n. FBR. XVII, 79, AP., Kaltenbr., Lubn., Linden in Kurl., Lng., N.-Laitzen, Oknist, Ramkau, Sonnaxt; cūkas m., ein gewisser (schwer zu lösender) Knoten Dunika, Kal., OB., Rutzau; siera m., die Mitte eines (während der Zubereitung in ein Tuch gebundenen) runden Käses: duod ... visa siera, siera mazga vien neduod! lai palika siera m. pašai siera risējai VL. aus Gr.-Salwen.

Avots: EH I, 787

mazgs [Lis., Bers., Kl., Drosth., Jürg., Kreuzb., Warkh., Warkl.] (li. mãzgas), mazga Dond., U., Demin. mazdziņš, mazdziņa, der Knoten: mazgi vien aude̦klā BW. 7343. lai me̦t mazgas striķuos LP. VII, 794. izpestī tuos mazdziņus nuo visiem maniem tīkliem VI, 1, 168. lakatiņu viņa bija... sasējuse mazdziņā uz pakauša Jauns. rīkles mazgs, der Adamsapfel U.; sprigula mazgs, eine Doppelschleife, Doppelschlinge Kawall n. U. [Nebst me̦zg(l)s, megzt und mežģît zu li. mezgù "stricke, schürze einen Knoten" und ahd. masca "Masche", vgl. Boiascq Dict. 646, Güntert Reinw. 147, Zubatý AfslPh. XV, 479 und XVI, 399.]

Avots: ME II, 572

mazgulis "ein Wisch, mit dem man sich in der Badstube beim Waschen abreibt" Stürzenhof Marzenhof; ein Waschlappen Sakstigala, Wolmarshof, Burtn., Seppkull.]

Avots: ME II, 572

mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).

Avots: ME II, 572

mazība, die Wenigkeit Manz. Lett.: [kamē̦r mana mazība spēj, so viel meine Wenigkeit zulässt Fūr. I].

Avots: ME II, 572, 573

maziena (unter maziene): nuo mazienas Gramsden n. FBR. IX, 103.

Avots: EH I, 788

maziene: pavisam nuo mazienes bij tāds vājš puišelis Frauenb.

Avots: EH I, 788

maziene, maziena, die (frühe) Kindheit: nuo mazienes, von klein auf Biel. n. U. māte... jau nuo pašas mazienes tam (bē̦rnam) pūlas iemacīt tē̦vu tē̦vu ierašas un tikumus BW. I, S. 190. mazienā mācījusies pazīt dzīvi Janš.

Avots: ME II, 573

‡ mazīgnējs Selb., klein.

Avots: EH I, 788

mazīgsnẽjs,

1) "?": savas dabas mazīgsnējās [kleinlichen?]
īpašības Blaum.;

[2) ziemlich klein (von Wuchs)
Jürg., Nitau, Tirsen, Peb., Fest.; "ganz klein Behnen, Stuhrhof; klein, winzig Sessw., N.-Schwanb., Ramelshof, Sauken].

Avots: ME II, 573

mazinât (li. mãžinti "klein machen"),

1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;

2) verkürzen (einen Bruch)
U.;

3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.

Avots: ME II, 572

‡ ma˙zĩniņš Lesten n. FBR. XV, 22, = ma˙zĩtiņš.

Avots: EH I, 788

maziņš, Demin. zu mazs, klein: kad piedzima maziņais... JK. V, 146. ak tu maziņais! redziet jel maziņuo! ach du Kleiner (kindischer Mensch)! seht mal den Kleinen (wie der sich kindisch gebärdet)! Mag. XIII, 2, 67. - maziņie in Lems. n. U.: der Ausschuss der Bauerngemeinde. - maziņais, ein Schnapsglas: iedzert maziņuo Etn. IV, 146.

Avots: ME II, 572

mazisks: maziski saukt, mit einem Kurznamen (Kindernamen) anreden: mēs viņu saukājam m. - par Jaņče̦nu Stenden.

Avots: EH I, 788

mazisks, klein (in verächtlicher Bedeutung) U.; kleinlich: kāda tev daļa gar maziskajām rūpēm Apsk. v. J. 1903, S. 33. es nemuocu sevi ar maziskām šaubām MWM. v. J. 1897, 10. mēs savās duomās negribam ielaist mazisku skaudību B. Vēstn. aizduomas būtu maziskas! MWM. v. J. 1899, S. 491. - maziski runāt, verkleinernd sprechen St., per deminutiva sprechen L., U. - Subst. maziskums *, die Kleinlichkeit: cīņas maziskums Stari II, 893. mani arī nuo dzīves izspieda viņas maziskums Apsk. v. J. 1903, S. 102.

Avots: ME II, 572

mazistaba, ein kleines Wohnhaus Dond.: vaļenieks dzīvuo mazistabā.

Avots: ME II, 572

ma˙zĩt: suns m. iesmilkstas AP.

Avots: EH I, 788

ma˙zĩt [Arrasch, Drosth., Bers., ma˙zītiņ Lis.], ein wenig: mazīt varēja gaismiņu zīt Lös. n. Etn. IV, 145 f. [mazītēm "pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

maz˙zĩtiņš, [mazintiņš Schwanb.], Demin. zu mazs, sehr klein, ganz klein: maz˙zītiņš gabaliņš. [maz˙zītiņām"pa mazai drusciņai" Fest.]

Avots: ME II, 573

mazizturîgs, wenig dauerhaft, nicht lange vorhaltend: mazizturīgi kaļķu slāņi Apsk. v. J. 1905, S. 21.

Avots: ME II, 572

mazjānis, der kleine Finger Dond.]

Avots: ME II, 573

mazjũŗa Rothof, der Rigasche Meerbusen.

Avots: EH I, 788

mazkam̃baris, das kleine Zimmer: saimnieks apguļas ar saimnieci mazkambarī LP. VI, 1013.

Avots: ME II, 573

mazkàunĩba, die Unverfrorenheit: šuo apstākli Anglijas ar neapruobežuotu mazkaunību izlietuoja savā labā B. Vēstn.

Avots: ME II, 573

mazkàunîgs, unverfroren.

Avots: ME II, 573

mazķiļ̃ķe̦ni, Nudeln Anzen n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 573

Mazkrìevija, Kleinrussland.

Avots: ME II, 573

mazkrìevs, der Kleinrusse.

Avots: ME II, 573

mazkustîgs, wenig beweglich: mazkustīga tauta. uoliņa ir liela un mazkustīga Vēr. II, 1184.

Avots: ME II, 573

mazlabĩba, das Kleinkorn: ar mazlabību baŗuo luopus Ahs.

Avots: ME II, 573

mazlapaîns, kleine Blätter habend: mazlapaiņie ķirši Konv. ² 1746.

Avots: ME II, 573

mazliẽsmaîns, mit einer kleinen Flamme brennend: mazliesmaina uogle Akmeņuogles 33.

Avots: ME II, 573

mazlìet: auch (maz˙lìet ² ) Fest. n. FBR. XVII, 94; viņš maz˙liet(iņ) iereibis. tas maz˙liet par īsu.

Avots: EH I, 788

mazlìet, mazlìetu MWM. VIII, 414, [Dond.], mazulìet, mazlìetiņ, mazulìetiņ, Adv., etwas, ein wenig: pagaidi mani mazliet! Ahs. pavērt mazuliet durvis LP. III, 95. viņas seja kļuva mazlietiņ tumšāka Alm. sirds mazlietiņ kâ vieglāka A. Upītis J. 1. 28. uz sejas mazulietiņ bij nuomanāma viegla smīnēšana Alm.

Avots: ME II, 573

‡ mazļipīte, ein Schaf mit einem sehr kurzen Schwanz Sonnaxt.

Avots: EH I, 788

mazluõps, gew. der PL., das Kleinvieh.

Avots: ME II, 573

mazmãja, ‡

2) mazmājiņa, der Abtritt
(in Riga gehört).

Avots: EH I, 788

mazmãja, eine Häuslerei Sassm.: es piedzimu Zuņģu māju mazmājiņā Dz. V.

Avots: ME II, 573

mazmãjnieks, der Häusler: dažās vietās apmē̦tušies vairāk mazmājnieki Sassm.

Avots: ME II, 573

mazmãra, Mariä Geburt (8. Septembr): brauksim uz Mazmāras tirgu Dond.

Avots: ME II, 573

‡ mazmeîta*, mazmeîtiņa*, die Grosstochter.

Avots: EH I, 788

mazmeîtiņa, ein kleines Mädchen: kad es biju mazmeitiņa BW. piel. 27, 6. [šī daiļā mazmeitiņa Veselis Saules kaps. 115.]

Avots: ME II, 573

‡ mazmiêdzîgs ² Seyershof, einen leichten Schlaf habend.

Avots: EH I, 788

mazmìedzĩtis, jem., der einen leichten Schlaf hat, wenig schläft, ein Frühaufsteher: auseklītis mazmiedzītis BW. 12967, 1.

Avots: ME II, 573

mazmuĩža LP. VI, 89, der Beihof, das Beigut: kungam piede̦r vairāk mazmuižas Sassm.

Avots: ME II, 573

mazmutīte, mazmutiņa, wer ein kleines Mündchen hat: līgaviņa mazmutīte (Var.: mazmutiņa) BW. 22633.

Avots: ME II, 573

‡ maznaûda "?": Latvija ir maznaudas zeme (ein geldarmes Land?) Niedra Kristīga tautas balss 1934, № 13, S. 2.

Avots: EH I, 788

‡ mazuone Frauenb., = mazuotne.

Avots: EH I, 788

mazuotne [Warkh., Warkl.], = mazatne, die Kindheit: nuo pašas mazuotnes sāku par latviešu valuodu duomāt J. Allunan Izgl. IV, 26. zē̦ns nuo pašas mazuotnes bij pieķēries mākslai Vēr. I, 1527.

Avots: ME II, 575

mazpalaši ["kleine, unbedeutende Leute" MSil.] Aineida, S. 15. [Zu lasît.]

Avots: ME II, 573

mazpiẽnîgs, arm an Milch, wenig Milch gebend: guovei piens sāk izzust, un tā tuop mazpienīga A. v. J. 1902, S. 239.

Avots: ME II, 573

mazpìlisẽ̦ta, die Kleinstadt, die Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

mazpìlsẽtniẽks, der Kleinstädter, der Einwohner einer Provinzstadt.

Avots: ME II, 573

mazpìlsuõnĩba, die Kleinbürgerschaft.

Avots: ME II, 573

mazpìlsuõnis *, der Kleinbürger.

Avots: ME II, 573

mazpìlsuonisks *, kleinbürgerlich.]

Avots: ME II, 573

mazpràtĩba, der Blödsinn: lai dievs pasargā katru mātes bē̦rnu nuo mazprātības Ahs.

Avots: ME II, 573

mazpràtîgs: geistesarm Diet.

Avots: EH I, 788

mazpràtîgs, blödsinnig: mazprātīgs cilvē̦ks nesajē̦dz, kuo viņš dara Ahs.

Avots: ME II, 573

mazpràtiņš, jem., der wenig Verstand besitzt: vai tiem, kas gumda mazprātiņus! Lautb. [tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi Deglavs Rīga II, 1, 265.]

Avots: ME II, 573

mazpuĩsis, = zirgu puisis Anzen n. RKr. XVII, 39; [ein Knecht, der kleine schweren Arbeiten verrichtet Dond.]: mans brālē̦ns dzīvuo pie saimnieka par mazpuisi Sassm.

Avots: ME II, 574

mazpuķĩte MWM. VI, 905, ein kleines Blümchen.

Avots: ME II, 574

‡ mazpùlcē̦ns*, das Mitglied eines ‡ mazpùlks.

Avots: EH I, 788

mazpùlciņš, eine kleine Schar, ein kleiner Haufe, ein kleiner Kreis: abi mazpulciņi dalījās un vienojās, sastapās un šķīrās pa ļaužu baru Seibolt. abu dzimumu kalpuotājuos jeb mazpulciņā A. v. J. 1899, 24.

Avots: ME II, 574

‡ mazpùlks*, die Jungschar (eine Jugendorganisation).

Avots: EH I, 788

mazpurenĩte, ranunculus ficaria Wid.]

Avots: ME II, 574

mazputniņš, mazputnĩtis, ein kleiner Vogel: lakstīgala mazputnītis BW. 907, 2. cīrulītis mazputniņš 907, 3 var.

Avots: ME II, 574

mazrakstîtãjs *, ein Schreibfauler Klaust. 104.

Avots: ME II, 574

mazrausis, ein rausis aus feinem Mehl Dond.]

Avots: ME II, 574

‡ mazražîgs, wenig fruchtbar: apstrādādami ... vāju, mazražīgu zemi Janš. Nīca 33.

Avots: EH I, 788

mazrùocĩba, das Unvermögen, die Armut, Dürftigkeit: ar mazruocību jaunu dzīvi iesākt ir gŗūti Ahs.

Avots: ME II, 574

mazrùocîgs, unvermögend, nicht wohlhabend: mazruocīgs strādnieks Ahs., Sassm.

Avots: ME II, 574

mazrunātnĩba * Apsk. v. J. 1903, S. 5, die Schweigsamkeit.

Avots: ME II, 574

mazrunîgs, schweigsam: mazrunīga meita Ahs. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 574

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni; ‡

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazō "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I ^2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574

‡ mazsàimniecība*, die Wirtschaft eines mazsàimnieks, die Häuslerei.

Avots: EH I, 788

mazsàimnieks, der Häusler Sassm.: kalps paliek par mazsaimnieku.

Avots: ME II, 574

mazsir̂dĩba, die Geringherzigkeit.

Avots: ME II, 574

mazsir̂dîgs, geringherzig, herzlos: viņš nespē̦tu uzskatīt tuo sievu, kas vinū tik mazsirdīgi atstūmusi JR. IV, 75.

Avots: ME II, 574

‡ mazskâbene, rumex acetosella Anzen.

Avots: EH I, 788

mazspècĩba, die Macht-, Kraftlosigkeit, geringe Fähigkeit: valdības mazspēcība.

Avots: ME II, 574

mazspècîgs, macht-, kraftlos, zu Geringem fähig: acīs lasāmas tādas kâ mazspēcīgas dusmas JR. IV, 85.

Avots: ME II, 574

mazspẽles Dond., die Geige: kāzās bija divi muzikanti ar mazspēēm.

Avots: ME II, 574

mazsvarĩba*, die Geringfügigkeit, Gewichtlosigkeit Dr.

Avots: ME II, 574

mazsvarîgs*, gewichtlos, unbedeutend: mazsvarīgs jautājiens Stari II, 558. mazsvarīgi sīkumi Apsk. v. J. 1905, S. 152.

Avots: ME II, 574

mazticĩba, der Kleinglaube, die Kleingläubigkeit: kaudze kaunējās par savu mazticību Apsk. v. J. 1903, S. 609.

Avots: ME II, 574

mazticîgs, kleingläubig: neesi nu, muļķīte, mazticīga! R. Sk. II, 119.

Avots: ME II, 574

mazticis (part. prät.), f. maztikusi, untüchtig, unbrauchbar: kam atvedi dēliņam maztikušu (Var.: netikušu, netiklīti) līgaviņu? BW. 23519, 4 var.

Avots: ME II, 574

mazturĩba, die Ärmlichkeit, Dürftigkeit, Armut: divas lietas attur daudzus nuo... skuolām: ve̦cāku mazturība un šādu skuolu nepazīšana Vārpas 20.

Avots: ME II, 574

mazturîgs, nicht vermögend, ärmlich, dürftig.

Avots: ME II, 574

mazūdenis, niedriger Wasserstand: mazūdeņa laikme̦tā LP. VII, 1311.

Avots: ME II, 575

mazuksnējs Mar., = mazīgsnējs 2.]

Avots: ME II, 575

mazulis,

2): Laimeņ, duod māršeņai šuorudini mazulīti! vārēs putru mazuļam Tdz. 36600.

Avots: EH I, 788

mazulis, Demin. auch mazulē̦ns

1) das Junge der Tiere, im Pl. die Brut:
nuo uolām izšķiļas mazuļi Vēr. II, 1176. karpu mazuļi, Karpfenbrut;

2) ein kleines Kind, Krabbe:
kas tad nu kait mazulītim? LA. ak tu skuķi mazulē̦n (Var.: maza meita)! BW. 553;

[3) der kleine Finger
Salisb.]

Avots: ME II, 575

mazum, mazumis, mazums, Adv., wenig: vai tas mazum piedzīvuots! B. Vēstn. malkas ce̦nas ir mazumis cē̦lušās B. Vēstn. vai mazums luocījies es sirdsapziņas muokās MWM. VIII, 172.

Avots: ME II, 575

mazums (unter mazum): vai tad šis m. ēdis? Erlaa n. FBR. XI, 21. man dikti m. duod Linden in Kurl.

Avots: EH I, 788

mazvãcieši Kundz. Kronv. 151, die ärmern und wenig gebildeten Deutschen.

Avots: ME II, 575

mazvakariņas, die Nachkost nach dem Abendbrot: kad saimniece ar meitām vakaruos ilgi strādā, tad mē̦dz ēst mazvakariņas (priekš gulēt iešanas) Dond.

Avots: ME II, 575

‡ mazvaļām Pas. IX, 513. "?".

Avots: EH I, 788

mazvā̀rdaîns *, wortarm.

Avots: ME II, 575

mazvarîgs, macht-, kraftlos: viņš kļuvis mazvarīgs Druva II, 4360.

Avots: ME II, 575

mazvẽrtĩba *, die Geringwertigkeit

Avots: ME II, 575

mazvẽrtîgs einen geringen Wert habend, wertlos: mazvērtīgs zirgs Sassm.

Avots: ME II, 575

mazvien, Adv., nur wenig: šie cilvē̦ki mazvien atšķiŗuoties nuo pērtiķiem Apsk. v. J. 1903, S. 492. mazvien kas patiesībā bija gruozījies A. v. J. 1899, S. 330.

Avots: ME II, 575

mazvirsa "šķidrums nuo krējuma un uolām (arī citām vielām), ar kuo apsmērē dižraušus" Dond.

Avots: ME II, 575

mazzâlaîns, graslos, spärlich mit Gras bewachsen: mazzālaina ganība Dr.

Avots: ME II, 575

mazzaraîns,

1) arm an Ästen:
biezā mežā aug mazzarainas apses Warkl.;

2) kleine Äste habend.]

Avots: ME II, 575

ne˙maz, durchaus nicht, gar nicht: nebaidies ne˙maz! Kaudz. M.

Avots: ME II, 722

‡ ne˙mazam Orellen, (mit -am ) Puhren n. FBR. XIV, 49, gar nicht.

Avots: EH II, 15

nuõmazgas, Pl. t., das Abspülicht.

Avots: ME II, 817

nùomazgât: n. (= izmazgāt, apmazgāt) kre̦klus Fraueub. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(Dativ) abwaschen Franenb.: teicu, lai nuomazgājas kaklu un kājas.

Avots: EH II, 67

nùomazgât [li. numazgóti], tr., abwaschen, abbaden: es mutīti nuomazgāju te̦kuošā ūdenī BW. 13843. Refl. -tiês, sich abwaschen, sich abbaden: viņš nuomazgājās upē.

Avots: ME II, 817

‡ nuomazglât. (falsch für *nùomazgât? Vgl. li. nùmezgu, numègzti "fertig stricken"), fertig stricken (?): trīs vasaras cimdu adu, kai mazglāt nuomazglāju Tdz. 39791.

Avots: EH II, 67

nùomazinât, ‡ Refl. -tiês, sich verkleinern; geringer (schwächer) werden Salis: vakarā paliek le̦ns un nuomazinājas vējš.

Avots: EH II, 67

nùomazinât [li. numãžinti], tr., verkleinern L.: žē̦lastību par daudz tad nuomazinātu Dünsb. nuomazināt parādu A. XX, 141.

Avots: ME II, 817

‡ pamaz,

1) ziemlich wenig;

2) = pamazẽm Linden in Kurl.: tâ p. ("klusi, lē̦ni") dziedāja Schrunden n. FBR. XIII, 106. p˙! p˙! neskrien tik ātri! Frauenb.

Avots: EH II, 154

pamazãm, Instr. Plur.,

1) in geringem Masse, wenig:
tev maizītes pamazām... man maizītes diesingan BW. 21508. man putniņu pāmazām BW. V, S. 201;

2) langsam, sachte:
brāuc pamazām l pamāzām, pamazām! ir pie zivs ar ļaunu nevar pietikt.;

3) allmählich, nach und nach:
pamazām viņš nāca pie samaņas.

Avots: ME III, 67

pamazẽm: pama˙zẽm (allmählich) vajag kaudzi ŗaukt Siuxt.

Avots: EH II, 154

pamazẽm, pamazi, pamazim, pamaziņãm, pama˙zĩniņãm Etn. IV, 38, pama˙zĩt, pama˙zĩtẽm, pama˙zĩtiņãm, pama˙zĩtiņ Wain., pamazu (li. pamažu "langsam"), langsam, sachte, allmählich: platas apkakles pamazēm nuozuda RKr. XVII, 28. pama˙zītēm vien vilkās Etn. III, 14. viņi sāka pama˙zītiņām ticēt Laun. pamazu, pamazu, vakara brāļi! BW. 20993.

Avots: ME III, 67

pamazgât, ein wenig oder eine Weile waschen: p. veļu kādu laiciņu]. Refl. -tiês, sich ein wenig säubern, waschen: kaķis pamazgājās Rīta skaņas I, 29.

Avots: ME III, 67

pamaziņãm: mit -am Sonnaxt.

Avots: EH II, 154

‡ pama˙zĩņām Frauenb., = pamazẽm: es aizietu p. (sehr langsam) uz mežu.

Avots: EH II, 154

pamazinât [li. pamãžinti], tr., verringern, verkleinern, vermindern: izde̦vumus, sāpes. cik necik mēs pamazināsim verdzības sekmes Kronw. Refl. -tiês, sich verringern, vermindern: tam spē̦ki deviņkārt pamazinās LP. IV, 27.

Avots: ME III, 68

pama˙zĩniņãm (unter pamazẽm): auch Strasden.

Avots: EH II, 154

pama˙zītiņām, Adv., allmählich: pa˙mazītiņām nīka Launitz Stāsti 18; s. auch pamazēm.

Avots: ME III, 68

pamazĩtnẽjs, allmählich: pamazītnēja apmierināšanās, atspirgšana Balss. šūniņu pamazītnējas sairšanas se̦kas Druva I, 1532.

Avots: ME III, 68

pamazs, ziemlich klein: pamazs augs, cilvē̦ks, dārzs. viņas saimniecība ir pamaza A. XX, 897.

Avots: ME III, 68

pamazu (unter pamazẽm): iet visi gluži p. Janš. Līgava I, 476.

Avots: EH II, 154

pãrmazgât, ‡ Refl. -tiês, sich noch einmal waschen.

Avots: EH II, 206

pãrmazgât, tr.,

1) noch einmal waschen:
kre̦klus;

2) ein wenig, oberflächlich waschen:
pārmazgā manu slaukāmuo palagu!

Avots: ME III, 166

pìemazgât,

2): p. ūdeni Kaltenbr.

Avots: EH II, 261

pìemazgât,

1) zur Genüge waschen;

2) durch Waschen verunreinigen:
tu man manus kre̦klus piemazgājusi! U.

Avots: ME III, 271

‡ pìemazģinât, anknüpfen (piesiet, pierist) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 261

samazāles, potamogeton Iongifolius Stockm. n. RKr. III, 72.

Avots: ME III, 681

‡ samazga Kab., die Kummetschnur.

Avots: EH II, 429

samazgas Mar. n. RKr. XVII, 137, Ahs., Wolm., Salis, Spülwasser, Spülicht saskaluotas samazdziņas BW. 22013. man krējums, man sviestiņš, citiem tikai samazdziņas 28944. izzadzēru samazdziņu pa visām baļviņām 26403, 1 var. es neduošu sav[u] māsiņu par kubula samazgām 19475. ķēve atkūlusies pie samazgu baļvas un nuodzē̦rusies LP. VI, 477. pie manām piena samazgām neķeraties! Etn. II, 102. Sprw.: tas jau laikam ar samazgām kristīts! RKr. VI, 706. kad viņš savu muti izmazgātu, tad tās samazgas pat cūka nedze̦rtu, sagt man von einem Schwätzer Etn. II, 14.

Avots: ME III, 681

samazgât,

1): s. guovij krustus ar saltu ūde̦nu AP. s. (reibend benetzen)
galvu ar ūdeni Frauenb. kad maizei liela garuoza, tad samazgā ar ūdeni un apse̦dz ar villānu drēbi Ramkau. četruos ūdeņuos samazgājām bē̦rnu Sonnaxt; ‡

3) "verwaschen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: s. ziepes. ‡ Refl. -tiês, sich gründlich waschen (?): kur uotrs samazgājies ar ziepēm, - balts vien iekšā ūdens Seyershof.

Avots: EH II, 429

samazgât,

1) spülen
Neik. n. U.: sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233;

2) das Waschen zu Ende bringen
U.

Avots: ME III, 681

samazģināt Für. I (unter mazģinât), samazgenāt Manz., verknüpfen.

Avots: ME III, 681

samazgluôt, samazguôt Dond., tr., verknoten, verknüpfen.

Avots: ME III, 681

samazinât, ‡ Refl. -tiês, sich verkleinern, weniger (kleiner) werden.

Avots: EH II, 429

samazinât, tr., verkleinem: skuolē̦nu skaitu A. XX, 901; priekšme̦ta attē̦luojumu Stari I, 19.

Avots: ME III, 681

suômazgas: auch AP. (nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Erlaa, Fehteln (in F. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ² ), Fest., Heidenfeld, KatrE., Lasd., Linden in Kurl, Linden in Livl., Lubn., Meselau, N.-Peb,(in N.-Peb. nach einem andern Gewährsmann mit ùo ), Pilda, Ramkau, Skaista, Wallhof, (mit uõ ) C. (aber nach RKr. XV, 95 mit uô !), Weissensee, (mit ùo ² ) Marzen, (mit uo ) Schwanb., Sessw.; suomazgu sile BW. 20120, 1 (aus Eversmuiža). In AP. suomazgas "Speisereste als Viehfutter" neben samazgas "Spülicht".

Avots: EH II, 610, 611

suômazgas Golg., Warkl., Jürg., Drosth., Serbigal, Saikava, Prl., Kreuzb., (mit ùo ² ) Odensee, Los., Eversmuiža, (mit uô ² ) Bauske, suomazgas L., Wid., Stockm., Zalmuiža, suômuzgas Lis., demin. suomazdzeņas Zb. XVl, 145, = samazgas, Spülicht: mēs dzirdām guovis... ar suômazgām Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77. suomazgu katlu Vīt. 5.

Avots: ME III, 1138

sumazgas: auch Alswig, Auleja, Daudsewas, Jakobstadt, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Liepna, Mahlup, Nerft, N.-Laitzen, Oknist, Preiļi (in Lettg.), Selb., Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, Pas. IX, 55 (aus Kalupe).

Avots: EH II, 602

sumazgas, samazgas, Spülwasser Oppek. n. U., N. - Rosen n. FBR. VIII, 32, Schwanb., Warkh., Memelsh., Gr. - Buschhof, Wessen. Roseneck, Marienhausen, Baltinov, Birsen; abgekochtes Gemüse oder Laub für Kühe Mar. n. RKr. XVII, 137 und N. - Rosen. Zum su- vgl. Le. Gr. 530.

Avots: ME III, 1120

te̦rmazât, schwatzen (um Mitau); vgl. tārmasât.

Avots: ME IV, 167

uzmazgât, ‡

2) sich waschend sich (eine Krankheit) zuziehen:
viņš ir aplam kur uzmazgājis tuo auguoni Seyershof. citreiz uzmazgā ar tādas pumpas Orellen. uzmazgā kādu slimību, parasti izsitumus, ja nuolej savu mazgājamuo ūdeni "sliktā" vietā; dažreiz saka, ka uzmazgā auguoņus nuo zemes Salis; ‡

3) beim Waschen aufgiessen:
(kādas zâles) varējuši arī uz ruozi u. Etn. II, 166.

Avots: EH II, 728

uzmazgât, aufwaschen: grīda tīri uzmazgāta B. Vēstn. Refl. -tiês, an einer Stelle, wo eine Leiche gewaschen ist, sich waschend sich ein Unglück zuziehen: kur miruons mazgāts, tur iesit kulā trīs ve̦cas pakavu naglas, lai nenuotiktu uzmazgāšanās, t. i. lai uz šīs vietas kādam citam mazgājuoties tam nepiesistuos kāda nelaba kaite BW. IIl, 3, S. 861.

Avots: ME IV, 357

‡ varmaza Mērdzine "?": kad vairāki grūstās, tad saka: "iet kâ v." Vgl. ‡ *ve̦rmaza.

Avots: EH II, 758

‡ vè̦rmaza ² (erschlossen aus ostle. vàrmaza ² Marienhausen), eine grosse Menge: v. ļaužu, v. drēbju.

Avots: EH II, 772

vis˙maz, vis˙mazais, Adv., wenigstens: riebšana jāatkārtuo vis˙maz 3 reizes Etn. IV, 114. gadās vienmē̦r vis˙maz viens Smilga Aizsnig. ceļi 45. tie vis˙maz duomā, ka... atraduši Vārpas 18. viņš ņēma mē̦ru vis˙mazais četras reizes Kaudz. Izjurieši 80. vis˙mazais... uzrauga vietu Aps. Bag. radi 5.

Avots: ME IV, 623

‡ vis˙mazâk Blaum. Raksti XI, 1 (1938), 88, = vis˙maz.

Avots: EH II, 790

‡ II a, aber: maz, a labs bija Sonnaxt. a ka tu tâ darīsi, tad labi nebūs Oknist. a kuo tad jūs tur varat darīt! Siuxt. a kāpēc tad tu pats negāji līdz? ebenda. Aus slav. a.

Avots: EH I, 1

‡ I âbìderis ² Erlaa,

1) = ‡ àbèideris ² 1;

2) = ‡ àbèideris ² 2: mierā ne˙maz nevar nuostāt; iet kâ ābīderis, ap visiem plē̦sdamies. ābīd- wohl aus *ārdbīd-.

Avots: EH I, 191

âbuõliņš, âbuõltiņš, âbuõlītis, âbultiņš, auch abuoliņš ("Klee") U., [Salis], abuliņš ("Klee") Wolm.,

1) Äpfelchen:
maza, maza ābelīte, pieci ze̦lta ābuoltiņi (Var.: ābuoliņi, ābuolīši) BW. 102990;

2) Klee (Trifolium L.)
[nach Manzel Let. auch ābuoļa zāle genannt]; ceļa ā., Meliloten-, Steinklee; cūku ā., Brunelle (Prunella L.) dze̦ltānais ā., goldfarbener Klee (Tr. agrarium); Jāņa oder Pēteŗa ā., kastanienbrauner Klee (Tr. spadiceum); matu ā. (nach d. Konv.), aitu ā., Māŗas ā., Acker-Klee (Tr. arvense L.); pē̦rkuoņa od. vâšu ā., Anthyllis vulnerarie L.; sarkanais ā., Wiese-Klee (Tr. pratense); [baltais ā., weisser Klee; vẽŗa ā. Wolm., Berg-Klee]; sē̦tais ā., Saat-Klee (Tr. sativum); vērša ā., (Scabiosa arvensis L.); zaķu ā., Sauerklee (Oxalis acetosella L.); zirgu ā., mitlerer Klee (Tr. medium L.) RKr. II, 74, 75, 79; III, 69, 72; kāparu ā., Scorpiurus muricata, subvillosa Konv. ² 1531. ābuoliņš ist nach RKr. XVII, 33 auch der Name von gewissen prievīšu raksti.

Kļūdu labojums:
nach d. Konv. = Konv. ¹ 5
kāparu ā. = kāpuru ā.

Avots: ME I, 234, 235

ačele, Demin. zu acs "Auge": mazajām spīdīgajām ačelēm Janš. Mežv. ļ. II, 459.

Avots: EH I, 3

ačîgs, Adv. ačîgi, eine dialektische Nebenform von acîgs, aufmerksam, munter, hurtig: maza, maza, bet ačīga kalpa vīra līgaviņa BW. 7365, 2. viens pieguļnieks ačīgi uzle̦c kājās Purap. - -

Avots: ME I, 10

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actiņa, Demin. von acs,

1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;

2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;

3) uneigentl.:

a) pasaules actiņa, die Sonne,

b) Zündloch eines Gewehrs,

c) Bienenzelle,

d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,

e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,

f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,

g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),

h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.

Avots: ME I, 9

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūŗu nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kaŗu apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķeŗas Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, _{1, 2.} adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. ² 79. jūŗas-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. ^2.

Avots: ME I, 10, 11

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

aĩjas: auch Trik.: čuči, guli, mazbērniņ!... es aijiņas izpuškuošu BW. 2106, 2. miega Mačus mani pre̦c; laid, māmiņa, aijiņās, lai ar Maču saderēju! 6760 var.

Avots: EH I, 4

aĩjât, -ãju, aĩjinât (li. ajoti "einem Kind etwas vorsingen" G. St.), wiegen, lullen, das Wiegenlied singen, hersagen: viens laipniem vārdiem aijina:"aijā, aijā, mazuo bērniņ, eņģelīši tevi aijā" LP. VII, 170. Reflex. aĩjâtiês, sich wiegen: aijājies, mans mazais bāleliņ BW. 1847.

Kļūdu labojums:
1847 = 1897

Avots: ME I, 12

‡ aikâtiês, -ãjuôs,

1) strampeln, sich sperkeln (hauptsächlich von Schafen während der Schur, seltener von kleinen Kindern gesagt):
es ne˙maz nevaru cirpt, ka tā aita tâ aikājas Wain.;

2) "saukāt, bļaustīties" Rutzau: gans mežmalā aikājas.

Avots: EH I, 4

àizņemt,

7)

a) : skrūvīte tik maza, ka nevar ar griežamuo aizņemt Golg. kad aizņē̦muši (oder = iele̦nkuši?) lāci, tad tas citur nevarējis glābties Janš. Apskats 1903, S. 13.

Avots: EH I, 41

aĩrêklis, das Ruder: es pamazam zaudu apziņas airēkļus A. XV, 84.

Avots: ME I, 13

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gaŗause, langohrig; gaŗaste, gaŗastene, gaŗastu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

‡ àizbaruôt, àizbaŗuôt,

1) anfangen zu füttern, mästen:
aizbaruots vepris PS.;

2) anfangs reichlich füttern:
jauni suņi jāaizbaŗuo, lai vē̦lāk ē̦d mazāk Erlaa, KatrE., Sessw.;

3) mit einem schädlichen Futter füttern:
zirgs aizbaŗuots Lubn.;

4) an ein Futter gewöhnen, durch ausgelegtes Futter anlocken:
a. stirnas, zaķus, zivis Ob. - Bartau, Rutzau. Refl. -tiês, anfangen sich aufzumästen: sivē̦ns jau labi aizbaruojies Bauske.

Avots: EH I, 8

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

aizbildiņa, àizbildĩte, Hülfe, Schutz, Vormundschaft: maza, maza aizbildiņa nuo tā viena bāleliņa (Var.: aizbildĩte) BW. 13734.

Avots: ME I, 19

‡ àizbìrzît, aizbir̂žuôt ² Siuxt, (eine Saatfurche) bis zu einem gewissen Punkt hinziehen; Saatfurchen ziehend fort-, hingehen; bis zu einer gewissen Grenze mit Saatfurchen versehen: a. vagu līdz mežam Wandsen. tīrums aizbirzīts līdz lielajam akmenim Saikava. jūs tik ātri aizbirzījāt, ka e̦s ni˙maz nepaguvu pateikt, lai beidz ebenda. paņem tik daudz salmu, kâ vari aizbiržuot līdz viņam lauka galam! Siuxt.

Avots: EH I, 9

‡ àizcibât, mit langsamen, kleinen Schritten fort-, hingehen Sassm.: mazais aizcibājis līdz galdam Bauske.

Avots: EH I, 13

‡ àizčibinât,

1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;

2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.

Avots: EH I, 15

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizdikât und àizdīkât, sich in kleinem Schritt wegbewegen, besonders von kleinen Kindern: viņš maziem, šikiem suolīšiem aizdīkāja pruojām LA.

Avots: ME I, 22

àizdur̃t, ‡

4) ar tādu mazumiņu es ne˙kā nevaru a. (damit ist mir nicht geholfen)
Golg. ar tuo tu ne˙kā neaizdursi (auf diese Art wirst du nichts ersparen, davon wirst du keinen Profit haben) Lis. ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) hinter etwas stechen, stecken: skabārga aizdūrusies aiz naga Siuxt.

Avots: EH I, 20

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. ¹ 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. ⁵ 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25

àizgãdĩba, Vorsorge, Fürsorge: skuoluotāja aizgādība A. XII, 20. viņš pretuojās sievas pašaizliedzīgai aizgādībai Apsk. I, 332. viņš nemaz nav uz aizgādību, er ist garnicht vorsorglich U.

Avots: ME I, 26

àizgal̂ds, auch àizgal̂da, àizgal̂de, Demin. -iņš, iņa (li. ùžgalda),

1) der Raum hinter dem Bretterverschlag für Mastschweine, Kälber, Schafe, Geflügel; auch ein Bretterverschlag überhaupt:
aizgaldu taisīt. aizgaldā jāliek cūka. dažus putnus iesluoga mazās aizgaldās Konv. ¹ 3346. caurums, pa kuŗu rudeņuos laida kartupeļus aizgaldā Vīt. 4;

2) der nächste Raum hinter dem Tische:
viņas izgāja iz aizgaldes Kaudz. M. nelaida nevienu nuo aizgalda ārā BW. III, 1, 31. Gewöhnlich im Lokativ: vainaks - krīt tautiešu aizgaldē Ltd. 2263. kas tā tāda kazas galva sēd bāliņa aizgaldē BW. 21241,1;

3) aizgalde, die Seitenbretter am Wagen
BD. 167.

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 3346 = Konv. ² 3346

Avots: ME I, 26

àizgani, auch pagani, das Hüten des Viehes an Stelle eines Anderen (am frühen Morgen): es biju aizganuos, kamē̦r mazā ganu meita vēl gulēja Etn. IV, 162.

Avots: ME I, 26

‡ aizjausme, die Ahnung, das Verständnis; viņam nav ne mazākās aizjausmes Bers.

Avots: EH I, 27

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

àizkar̂t, -kaŗu, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].

Avots: ME I, 31

àizķezêt, intr., sich mit Schmutz anfüllen, z. B. die Pfeife mit Nicotin: pīpis aizķezējis, neiet vairs dvaša cauri Grünh., Schrund., Stenden, Kursiten. kāpuostu griežamai mašīnai zuobi aizķezējuši: nemaz vairs neņe̦m (Ruhental u. a.).

Avots: ME I, 35

àizkunkuļuôt, intr., hin-, wegwatscheln: maza meitene aizkunkuļuoja pa pagalmu A.

Avots: ME I, 34

aîzmaûts ² Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

‡ àizmeteklis,

1) ein Haken zum Anhaken, Befestigen
Lös., Meselau: valga vijējs piesien linu sauju pie aizmetekļa;

2) woran man sich anhäkeln (anklammern) kann
Festen, Lub.: viņš spēji nuošļūca nuo kalna, neatrazdams ne mazākā aizmetekļa;

3) die Ausflucht, der Vorwand, Scheingrund
Festen, Lub.: tiesā blēdim bij labs aizmeteklis, uzrāduot citu viņa tīkatnē.

Avots: EH I, 39

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

‡ àizpātêt,

1) vermauern
Döbner n. U. (unter pātêt);

2) beschützen, verteidigen
(mit â ² ) Kal.: a. mazu bē̦rnu.

Avots: EH I, 41

àizprasît,

1) : auch Saikava: biju par maz aizprasījis P. W. Šis ar mani tiesāties? 23;

4): auch Saikava; ‡

5) "heischen"
Segewold. ‡ Refl. -tiês,

1) um Erlaubnis (oder Urlaub) bitten, irgendwohin hin-, wegzugehen:
aizprasījusies uz kapsē̦tu Pas. VI, 84;

2) nach dem Wege sich erkundigend hin-, weggelangen;

3) eine Frage stellen
Golg.;

4) für die Zukunft sich ausbitten
Kal.: a., lai ļauj rītu nenākt darbā.

Avots: EH I, 43

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46

àizruõžuôt, intr., sich mit Eisblumen bedecken: luogs pamazām aizruožuo MWM. X, 947.

Avots: ME I, 48

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50

‡ àizsniẽkt Siuxt, = àizsniêgt. Refl. -tiês Siuxt, hinreichen, -gelangen: biju tik mazs, ka līdz galdam vēl nevarēju aizsniekties; sich erstrecken: lauki viņam aizsniecas tālu pruojām.

Avots: EH I, 50

‡ àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50

àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.

Avots: ME I, 51

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

àiztaũpît, für die Zukunft versorgend schonen, sparen, ersparen, versparen: naudu, laiku, pienu. rūgtais malks netika aiztaupīts Kundz. Refl. -tiês, erspart werden, nachbleiden: viņam labs grasis aiztaupījies. ve̦cas smilgas nuo pē̦rnā gada aiztaupījušās LP. VI, 56. siltā laikā - labai daļai siltuma aiztaupuoties - var iztikt ar mazāk barības Pūrs III, 17. Subst. àiztaũpĩjums, das Ersparte, Ersparnis.

Avots: ME I, 55

àiztecêt,

1) dahin-, davonlaufen, eiligst wohin gehen:
es redzēju skaistu meitu pa celiņu aizte̦kuot BW. 11297. kalējs aizte̦k alus traukiem pakaļ LP. V, 318. lieli ceļi, mazi ceļi, viš uz Rīgu aiztecēja BW. 12008. Veraltet die Konstruktion mit dem Akk.: tec, upīte, līkumā, aiztec manu līgaviņu (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas) BW. 26365;

2) von der Zeit, vergehen, verstreichen:
tā nu aizte̦k seši gadi LP. IV, 107.

Kļūdu labojums:
Veraltet die Konstruktion mit dem Akk. = laufend oder fliesend jem. überholen und sich ihm (ihr) in den Weg stellen
jāizmet (zu streichen): (st. uz manu līgaviņu od. pie manas līgaviņas)

Avots: ME I, 56

aizum̂pt ^2, -pstu, -pu, intr., mit Sand, Schlamm bedeckt werden: gŗāvis pavisam aizumpis; nemaz vairs neve̦lk ūdeni Gold.

Avots: ME I, 58

àizvẽja, àizvẽjš, Demin. àizvẽjiņa, àizvẽjiņš,

1) ein Ort, der vor dem Winde geschütz ist (auch vor den Sonnenstrahlen):
slaikas liepas un uozuoli duod patīkamu aizvēju A. IX, 1, 66. mežuos laba dzīvuošana: kad vējiņš, tad aizvēja RKr. IX, 107; kad vējiņš, aizvējiņš BW. 2788. aiz krūmiņa aizvējiņa 26741. maza, maza aizvējiņa nuo tā viena žagariņa 13734;

2) übertr. der Schutz:
viņai liekas šī vīra sānuos diezgan aizvēja Aps. te man bija Andŗa-tē̦va aizvējš Aps. turies manā aizvējā A. XX, 402.

Avots: ME I, 59

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

àizvît,

1) bis zu einer bestimmten Stelle flechten:
sāka (pātagu) vīt... un aizvija līdz pirmajam mazgam Jauns. B. gr. I, 128;

2) zuflechten:
caurumu vijā. Refl. -tiês, sich wegwinden, sich wegbewegen: pa ceļu aizvijās gaŗa rinda braucēju Pur.

Avots: ME I, 60, 61

àizzabinât, fesseln: mēs skauģa rīklīti aizzabinājām RKr. XIII, 101. [Dazu wohl auch das Reflexiv -tiês, den Appetit verlieren: guovs aizzabinājusies, nemaz vairs neē̦d Dondangen].

Avots: ME I, 61

àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.

Avots: ME I, 61

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

‡ akmintē̦ns, Demin. zu akmins, ein Steinchen: akmintē̦nus mazus lasām pa upi Auleja.

Avots: EH I, 66

‡ akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,

1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;

2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;

3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.

Avots: ME I, 237

al̃laž, allažiņ, allažīt K., allažīnās, allažĩtiņâs (aus estn. alasi [oder liv. ales "immer", s. Thomsen Ber. 252]), gewöhnlich, immer: mē̦dz jau allažīn tā būt B. Vēstn. jaunekļi allažīn aizgāja pie upuŗa akmeņa LP. VII, 357. un allažīnās ce̦ram GL. allaž jau mana vaina, vai lai kaza sētiņā galvu iebāž, so rechtfertigt sich ein loser Schelm. Nach Treuland soll dieser sprichwörtlichen Redensart die Sage zu Grunde liegen, dass der Teufel eine im Zaune stecken gebliebene Ziege befreit habe. spē̦ki gāja allaž mazumā Rol.

Avots: ME I, 68

ãlmanis, almanis, der Kapriolenmacher, der Alberne, wer sich unruhig gebärdet, ālējas: āļuojas kā ālmanis. nav nemaz pēc bē̦rna Kalnzeem, Platohn. Mag. XIII, 45 [zu ãļa].

Avots: ME I, 238

ãļuôtiês, lärmen, schreien, sich unsinnig gebärden: tirdzenieki sadzē̦rušies āļuojas pa kruogu Nigr. viņš nemaz neāļuojas Apsk.; dafür âluôtiês ² Platohn, Brambergshof. [Zu ãļa.]

Avots: ME I, 238

alus (li. alùs, Hausbier, apr. alu, Met), das Bier. Demin. alutiņš, dial. aliņš BW. 2401, alutis Aus. I, 22, aluti rudacīti BW. 19528, aluotiņš 19521, altiņš 19877, 8. lielais alus, starkes Bier, mazais a., Klein-, Dünn-, Koventbier; apiņuots a., gehopft Ar. 1072; labs biezs a., starkes Bier, gew. stiprs a.; salts kā le̦dus, gards kā me̦dus BW. 2328. Epitheta im Volksliede; alutiņ, rudacīti Ar. 2007, Braunauge; a., bāleliņ Ar. 2025, Brüderchen; sehr häufig mieža a., Gerstenbier BW. 14759. alus plūst Aus. I, 7, strömt; alus iet uz pagāzām, das B. geht auf die Neige, wird schal. alu darīt, padarīt, izdarīt, brūvēt, tecināt BW. 2328, nach U. auch vārīt, B. brauen; alu nuopildīt mucās, nach U. auch kāst, B. fassen, füllen; alu ielaist, zapfen. Sprw.: kas dzeŗ alu, dabū galu. lieli alū, nelieli misā, die Erwacshsenen (laben sich) am B., die Kinder an der Maische. [Unklar sind die Beziehungen zu aksl. олъ, an. ǫl, ae. ealu, westfinn. olut vgl. E. Kuhn KZ. XXXV, 313 f., J. Schmidt Neutra 180, Thomsen Ber. 157, Walde Wrtb. ² 29, Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 74, Karsten G. - F. L. 173 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 69

Ansis, Hans; mazais ansītis oder ansiņš, der kleine Finger; gaŗais ansis, der lange Finger NSchwnb.

Avots: ME I, 71

ã pas! aus paskati, ei, sieh doch!

1) Ausruf des Unwillens:
ā, pas, ka nemaz neklausa!

2) Zuruf eines Fahrenden oder eines Pflügers einem trägen oder einem von Wege oder von der Furche abweichenden Pferde:
ā pas, vai nu apstāsies! ā pas, vai vagu nezini!

Avots: ME I, 234

apaûgt, ‡

2) im Wachsen überholen
AP., Warkl.: maza māsa drīz tevi apaugs; ‡

3) auswachsen, zu klein werden (von Kleidern)
Linden: krekliņi bē̦rnam ātri apaug.

Avots: EH I, 72

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = mazg%C3%A2t">apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

apdzer̂t, ‡

3) im Trinken (Saufen) übertreffen
Siuxt: viņš jau nav mazais dzē̦rājs, bet kaimiņš tuo apdzer apkārt un apkārt.

Avots: EH I, 79

apgrìezt [li. apgrẽ̦žti],

1) die entgegengesetzte Richtung geben, umkehren:
zirgu, ratus; drēbēm jāapgriež ļaunā puse, man muss die Kleider auf die linke Seite kehren. kažuokam uotru pusi apgriezt,

a) eig. die andere Seite des Pelzes umkehren,

b) übertr. von einem scheinbaren Freunde oder Anhänger, der feindliche Gesinnung zu äussern beginnt;

2) umkehrend aus der gehörigen Lage bringen, Unordnung hervorbringen:
bē̦rni visas malas apgriezuši, die Kinder haben das Oberste zu Unterst umgekehrt. visas malas apgriezt auch: alles genau durchsuchen: visas malas apgriezu, bet pazudušuo gre̦dze̦nu tuomē̦r neatradu;

3) umdrehen:
Krišs apgrieza slē̦dzamuo Dok. A. 5; vielfach verstärkt durch riņķī, apkārt, ringsherum: jaunajam pārim galvas apgriezu riņķī LP. VII, 151. un kaklu kā cālim apgriezis būtu Dünsb.;

4) übertr., die Gesinnung in die entgegengesetzte Richtung bringen, umkehren, umwandeln:
kalpuone bijuse kā ruokām apgriezta B. Vēstn., wie umgewandelt. viņš cilvē̦ku apgriež apkārt un apkārt. Refl. -tiês,

1) sich umwenden, umdrehen, umkehren, sich um etw. drehen:
viņa veikli apgriezās Kaudz. M. dancuotājs ar brūti trīs reizes apgriezās valcerī ap istabu BW. III, 1, 55;

2) die Schnelligkeit der Wendung dient zur Bezeichnung einer rasch, plötzlich eintretenden Handlung:
te nav labi apgriezies, me̦lns suns nuo meža ārā LP. V, 307, ehe er sich versah, da stürzte schon ein schwarzer Hund aus dem Walde hervor;

3) zur Bez. des Spielraumes:
tur jau daudzmaz var apgriezties, da ist einigermassen bequem. būšuot par daudz ļaužu, ka nevarēšuot ne apgriezties;

4) zur Bez. von etwas Ekelerregendem, die Seele schmerzlich Ergreifendem:
tās ē̦duot, dūša jau apgrieztuos Dünsb.

Avots: ME I, 88

apgruôzît, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (wiederholt) umwenden, umkehren:
tik daudz ļaužu, ka nevar ne˙maz a.;

2) kursieren:
nauda ātri apgruozās Jürg.

Avots: EH I, 84

apgruõzît, frequ. zu grìezt,

1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;

2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.

Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt

Avots: ME I, 89

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkā̀rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

apķibt [entl. aus li. apkìbti], intr., fallen um etw., umarmen: apķibis man ap kaklu, raudāja kā mazs bē̦rns Grob. n. Etn. IV, 17.

Avots: ME I, 98

apklusinât, tr., beruhigen, beschwichtigen, stillen, zum Schweigen bringen: māte nevarēja suni apklusināt Etn. III, 62. bē̦rns nebija nemaz apklusināms Etn. IV, 128. Kalebs apklusināja ļaudis I Mos. 13, 31. šuo ļaužu pašapziņa ar spaidiem vien nebūs apklusināma Apsk. apklusināt bateriju, zum Schweigen bringen A. XX, 295.

Kļūdu labojums:
I Mos. = IV Mos.

Avots: ME I, 95

‡ apknidis (Part. praet. act.) Schnehpeln, ringsum (vom Schmutz) zu jucken angefangen habend: man visa miesa apkniduse ar me̦lnumiem (sviedriem); jāiet pirtī nuomazgāties Ahs.

Avots: EH I, 92

‡ apkuopîgs, ordenllich, reinlich, sauber Vīt.: viņš ir apkuopīgs savā mājā: katrā mazākā lietiņa stāv nuolikta savā vietā.

Avots: EH I, 95

‡ apkuģêt, langsam, mit kleinen Schritten durchstréifen, um etw. herumspazieren Lems.: vistas apkuģā sējumus un tasa graudus laukā. cik mazs bē̦rns, un jau apkuģējis pagalmam apkārt!

Avots: EH I, 94

apkũļât, freqn. von apkul̃t, tr., quästen, schlagen: atļauj man savus zvē̦rus un sevi pašu ar kādu mazu kuociņu apkūļāt. ragana tuos apkūļājuse, un tie visi palikuši par akmeņiem Dīc.

Avots: ME I, 97

‡ apkužinât,

1) ein wenig kitzeln
Baltinov;

2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;

3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡

4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu%20b%C4%93%CC%A6rnu">mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.

Avots: EH I, 95

apliciens, die Überlegung: vai viņam maz ir apliciens Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 101

apliecinât, ‡

2) neapliecini savu dvēseli! beschwere deine Seele nicht mit einem Meineid!
BieIU. Refl. -tiês, sicu erweisen, sich bestätigen Salis (nur in der alten Generation): apliecinājās, ka e̦suot . . . mazi pasauļu radījumi... Pēterb. Avīzes I 28.

Avots: EH I, 99

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

apmal̃t [li. apmálti], refl. apmal̃tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.

Avots: ME I, 104

apmantât, apmantuôt, tr.,

1) feien:
šādā vīzē apmantāja jeb apsargāja brūtes gultu BW. III, 1, 82. brūtei deva pirmuo glāzi, lai viņu zīmē̦tu un apmantuotu BW. 1, 86. visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos nekāds ļaunums, sauc par mantuošanu jeb apmantuošanu JK. VI, 21.;

2) behexen:
dievs zin, kas viņu tā apmantuojis, ka nemaz neiet uz priekšu Gold.;

3) apmañtuôt tē̦vu, den Vater beerben.

Kļūdu labojums:
apmantât: mantuošanu jeb apmantuošanu = mantāšanu jeb apmantāšanu

Avots: ME I, 104

apmiêrinât, befriedigen, beruhigen, versöhnen: tas mani apmierina Kaudz. M.; apm. savu tukšuo vē̦de̦ru Etn. III, 110, savu ēstgribu JK. met naudu, lai apmierina gariņus LP. VII, 346. Refl. -tiês, sich befriedigen, beruhigen: viņš apmierinājas ar mazumu, er ist mit wenigem zufrieden. viņa sāka apmierinādamās ar bē̦rnu mīlināties Kaudz. M. apmierinãjums, Befriedigung, Beruhigung.

Avots: ME I, 108

apmulsinât: žīds tevi apmulsina kâ mazu bē̦rnu Dond.

Avots: EH I, 103

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]

Avots: ME I, 132, 133

apperêt, ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens bebrütet werden
Fest., Trik.: uolas var apperētiês;

2) brüten zu wollen anfangen
Jürg.: apperējusies vista nedēj un izskatās sagurusi Schibbenhof, Wolmarshof. vista tāda kâ apperējusies: ne˙maz vairs negrib dēt Jürg.;

3) "?" kur tu šuodien tāds apperējies (= nuoguris?) Smilten.

Avots: EH I, 104

appẽtît ‡ 2 prüfend ringsum besichtigen: zē̦ns ilgi mazuo appētījis Anekd. IV, 8.

Avots: EH I, 104

aprakņât, nach Spr. auch aprakât, tr., umgraben: mazs, mazs ķipariņš visu laiku aprakņā (Rätsel).

Avots: ME I, 113

‡ aprãmît, bändigen (perfektiv), beruhigen Nitau: tuo cilvē̦ku ne˙maz nevar a.

Avots: EH I, 108

apramstîtiês, sich beruhigen, ruhig werden: viņa pamazām apramstījās MWM. III, 454. vējakaruogs tā kā drusku apramstījās Apsk. I, 693.

Avots: ME I, 113

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

aprimstîtiês, sich beruhigen: viņa pamazām aprimstījās MWM. VIII, 654.

Avots: ME I, 115

apriñdas: auch im Singular: sacīja visai aprindai Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 38. rīkuojas še mazākā aprindā Kaudz. Vecpiebalga 96.

Avots: EH I, 109

apruoksnis,

2) auch Druva I, 392; ‡

4) die Mittel, das Vermögen
Druva I, 392: nevaru lielāka dzīvuokļa īrēt: mazs mans a.

Avots: EH I, 110

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.

Avots: EH I, 111

‡ apsîkstêt,

1) sehr zäh und kräftig werden
Plm. n. RKr. XVII, 77: ve̦ctē̦vs dzīvuodams apsīkstējis: viņam vēl ne˙kas nekait;

2) im Wachstum zurückbleiben
Lis. (gesprochen mit -i-): suvē̦ni kâ apsikstējuši; ne˙maz neaug.

Avots: EH I, 112

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsil̃t [li. apšìlti], intr., etwas warm werden: daudz maz apsila Apsk. I, 261. apsiluša meža malā Jauns. M. dr. 102.

Avots: ME I, 120

âpsis,

1): suņi, āpša nerejiet! āpšam dziļa istabiņa BW. 13752, 1 var.; ‡

2) "cūku suga; maza%20c%C5%ABci%C5%86%C3%A4">maza cūciņä Salis.

Avots: EH I, 194

apsist,

1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;

3): visus a., alle totschlagen;
‡

5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡

6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).

Avots: EH I, 112

apskur̃bt, intr., schwindlig, betäubt, betrunken werden: čūska apskurba nuo dabūtā smēliena LP. VI, 521. tagad viņš bija mazliet apskurbis MWM. V, 269.

Avots: ME I, 122

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

‡ apspẽt (li. apspė̕ti),

1) = paspẽt 1, vermögen: ar tik mazu saimi nevar a. lielu vietu apstrādāt Ahs.;

2) = àizspẽt: dē̦lu apspēja uz vietas nakts Pas. VIII, 293 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 116

‡ apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116

apstāvi (unter apstâji): zivīm apstāvi ("apstāšanās") uznākuši: ne˙maz tās vairs neķeras Saikava; "niķi" (apstāvji) Saikava (auch der Sing. apstāvis): ar apstāvi maltu gāju, ar apstāvi druviņā, šie lielie apstāviņi neduod lieka gabaliņa VL. aus Saikava.

Avots: EH I, 117