Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'puika' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'puika' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (6)

pakulpuika

pakulpuika Daugava 1936, S. 144, verächtlicher Name (ein Grünschnabel?).

Avots: EH II, 145


pašpuika

[pašpuĩka,* ein jugendlicher Hooligan Riga.]

Avots: ME III, 116


puika

puĩka: mit und ùi (bzw. 2 ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.

Avots: EH II, 321


puika

I puĩka, pùika PS., Demin. puikiņš A. v. J. 1897, S. 849, puĩķiņš Iwanden n. FBR. VI, 58, verächtl. puĩķelis, der Junge, der Knabe: ganu puika LP. VI, 211, der Hirt, Hirtenknabe. piena puika, ein Grünschnabel. - puikā būt, ein Knabe sein, im Knabenalter stehen: tuoreiz es vēl biju puikā Aps. VI, 21. Aus estn. poeg, s. Thomsen Beröringer 273.

Avots: ME III, 403


puika

II puika, ein aalartiger Fisch U.; wohl eher mit Metathese zu piukš(ķ)is 2 und piuka, als zu li. puikys "Kaulbarsch".

Avots: ME III, 403


šiempuika

šiẽmpuĩka Adiamünde, ein Knabe vom Nachbarhof.

Avots: EH II, 627

Šķirkļa skaidrojumā (477)

acainis

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7


acīgs

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7


aizaugt

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6


aizaukot

àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6


aizause

àizàuse,

1) aizaûse 2 auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu 2 ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse 2 auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7


aizbiknīt

àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9


aizbļaut

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11


aizbumbāt

I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12


aizcipt

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14


aizdelverēt

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22


aizdīdīt

àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19


aizdilbt

àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18


aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizērģelēt

àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22


aizkrist

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33



aizskape

àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48


aizslampāt

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50


aizsūkāt

àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54


aksts

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. 2 unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65


akts

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65


apauklēt

apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72


apbļaut

apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74


apbrist

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74


apbrucēt

apbrucêt,

1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;

2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.

Avots: EH I, 74


apduits

apdùits 2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. 2 unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82


apgrābšļāt

apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83


apkankarēties

apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89


apkāpelēt

apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90



aplādināt

aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98


aplobt

apluôbt, tr.,

1) ringsherum ablösen, abrinden:
kaimiņa puika apluobis mūsu alkšņus;

2) umgehen, durchwandern:
ziņnesim jāapluobj viss pagasts J. Kaln.

Avots: ME I, 103


apsegt

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118



aptramdīt

aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122


apvensties

apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126


apžērbam

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139


ardievas

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141


atālēties

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149


atbrist

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136


atjaust

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162


atkurst

atkùrst 2 (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169


atlauzt

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172


atpeikstēt

atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158


atstrēbt

atstrèbt, wegschlürfen, -löffeln: puika atstrēba (Suppe vom vollen Teller), kâ var vairāk biezumu ielikt Siuxt.

Avots: EH I, 172


atsvērt

atsvèrt [li. atsver̃ti], tr., aufwiegen, das Gegen- od. Gleichgewicht halten: tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt LP. IV, 25. tas puika nav ar ze̦ltu atsveŗams JR. IV, 83. ieņēmumi neatsveŗ izde̦vumus SDP. VI, 70. Refl. -tiês,

1) zurücksinken:
galva atsvērās atpakaļ; sich wegrichten: beidzuot viņa atsvērās nuo sē̦tas, lai ietu pruojām MWM. XI, 176.

Avots: ME I, 199


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


balsts

[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256


balts

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1

Avots: ME I, 258


baugāt

baũgât Dond., klopfen, schlagen: kad nuodzēš uguni, tad lielākie puikas baugā mazākuos. [Zu mnd. boken "klopfen, schlagen" resp. zu mnd. poken (oder puggen) "pochen", puck "Schlag", norw˙dial. pauk "derber Knüttel"; vgl. aber auch bauze.]

Avots: ME I, 267


bezgodīgs

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284


blaugāt

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309


blenst

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st 2 , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III 4 , 285, Günter Kalypso 67 6 , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314


blūšķināt

blùšķinât 2 Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina 2 pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232


borķis

bor̂ķis 2 Seyershof "ein dicker Mensch": puika re̦sns tā kā b.

Avots: EH I, 235


brengs

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n 2 , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240


! Interj.,

1) zur Nachahmung des Rindergebrülles:
puikas sāk tik nežēlīgi bauruot: bū, mū! MWM. VIII, 246;

2) ne bū, ne bē, gar nichts:
nezinu ne bū, ne bē̦. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 357



čangāt

čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285


čavains

čavains, diebisch, vernascht: ta ta čavains puika! Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407


čega

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409


čigris

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412


čurknēt

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296


dajūkt

dajûkt: auch Borchow; kad es biju ... puika, es jau dajūku pi zagšanas Pas. X, 151 (aus Makašāni).

Avots: EH I, 303


dakrist

dakrist, hinfallen, hinstürzen: puika skrienuot dakrita PS.

Avots: ME I, 433


dauzeklis

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445



deivelēt

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453


deržīgs

deržîgs, erbeitsam, mutig, standhaft: e kur deržīgs puika! Adsel, Grünh., Druw., AP (aus russ. держать?).

Avots: ME I, 458


dievs

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1

Avots: ME I, 485, 486



dobe

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv 2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III 3, 875 ;

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531


dratka

dratka,

1) eine Peitsche;

2) die Rüge:
puikam sadeva labu dratku Druw., Lös., Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 491


drāztīgs

drãztîgs,

[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];

2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].

Avots: ME I, 495


drevēt

I drevêt: auch Skaista m. FBR. XV, 48, Warkl. ‡ Refl. -tiês Skaista, Warkl., klettern: puika drevējas bē̦rzā.

Avots: EH I, 333


drica

drica, = pēriens, Prügel: puikam gan vajadzē̦tu, dricas Sessw.,Vgl. drice:

Avots: EH I, 333


drievelis

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502


druķīgs

druķîgs, stämmig, untersetzt: druķīgs puika Wain.

Avots: ME I, 503


drukns

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503


drupana

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504


dūlējs

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347


dumiķis

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342


dupins

[dupins Planhof, = dupa: puikas! dupins vaļā; zum Auslaut vgl. dibins.]

Avots: ME I, 518


džidža

džiñdža Seyershof "eine Weiden- od. Birkengerte oder eine Peitsche": jāņe̦m ruokã dž. un jāvada pruom tie ... puikas; "= džindžala" Segew.

Avots: EH I, 365


elsinēt

èlsinêt 2 Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369


erbīt

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370



gadenis

gadenis,

1) jem., der etwa ei Jahr alt ist:
gadeņa sivē̦ns, ein ungefähr ein Jahr altes Ferkel AP., A. XII, 868. kaimiņienei puika ir jau labs gadenis Plm.;

2) ein erwachsener, bejahrter Mensch:
nav jau vairs ne˙kāds zē̦ns, ir labs gadenis Rīg. Av.

Avots: ME I, 581


gailis

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377


galva

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597


galvains

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597


gandēt

gañdêt, [gàndêt 2 Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599


gaņģīgs

gaņģîgs,

1) feurig, energisch, tüchtig
Grünh., Sassm.: viņš tuolaik bija gaņģīgs puika A. XII, 676;

2) wohlgenährt
Druw. n. Etn. II, 161; eing. einen guten Gang (gaņģis) habend: gaņģīgs zirgs. gaņģīga guovs Dond.

Avots: ME I, 601


ģendrs

ģe̦ndrs, munter, fix: ģe̦ndrs puika Kabillen.

Avots: ME I, 696


ģiebs

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701


gļēms

gļẽ̦ms: g. puika: nuo viņa darbiem ne˙kā nav! Lemsal.

Avots: EH I, 396


graži

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641


grebelīgs

grebelīgs PV. "kas grebelējas" (Adjektiv): g. puika.

Avots: EH I, 401


grebzdas

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646


grebzdēt

grebzdêt, -u, -ẽju, L., St., [grebzdît Neuermühlen], schaben, beraspeln, benagen : puika grebzd kāli Latv.

Avots: ME I, 646


gremzdēt

grem̃zdêt, -ẽju, grè̦mzduôt [PS.], intr., die süsse Splintrinde abschaben und essen : puika atšķeļ bērziņam mizu un ierāda, kâ jāgre̦mzduojuot Neik.

Avots: ME I, 649


grene

grene, Kuhfladen RKr. XV, 115 : puikam ce̦pure saplakusi kâ guovs grene Mar.

Avots: ME I, 650


gribēt

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654


grīvins

grīvins "?"; puika kâ g. Birk. Sakāmv. 38. tāds g. ("spēcīgs jauns zvejnieks") pacēla divas meitas smiedamies Zarnikau.

Avots: EH I, 407


grumīt

grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;

2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]

Avots: ME I, 665


grūzdināt

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670


gumzīt

gùmzît,

1): auch (mit um̂ 2 ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ 2 ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ 2 ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis 2 pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ 2 ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ 2 ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ 2 ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 419


ieart

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2


iebliezt

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504


iecirst

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies;

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos;

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506


iegrandīt

ìegrandît: auch AP., Serben (mit àn ), Ramkau; hineinstürzen (tr.): stāvi (laivā) mierīgi! citādi tu mūs iegrandīsi upe N.-Peb. ie. spaini akā Golg., (mit ) Smilten. karpānu gruozu ie. maisā AP. puika iegrañdījis spaini tukšā kublā PS.

Avots: EH I, 514


iejemt

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara;

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517


iejozt

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu;

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517


iekaist

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24


ieknaikstīt

ìeknaĩkstît Frauenb., . verprügeln: puikas ņe̦muši ie. mazuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 521


ieknukšēties

ìeknukšêtiês (unter ieknùkstêtiês): auch Matthai; puika ne˙maz neraud, bet ieknukšas, kad kuo grib Seyershof.

Avots: EH I, 521


ieķūlāt

ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525


ielang

I ìelangât,

1): auch (mit ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526


ielecināt

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37


ielipt

I ìelipt, hinein -, hereinsteigen: puika atkal ielipis ābelē Etn. III, 65. bīdamies nuo zvē̦riem, viņš ielip kuokā JK. V, 131. [aus Gramsden. kad tik viņš kuokā neielip Dunika].

Avots: ME II, 39


ieniknot

ìeniknuôt, böse, zornig machen: puika, suni. Refl. - tiês, zornig werden, in Zorn geraten.

Avots: ME II, 48


iepļaut

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53


iespraudīt

[iespraudît, hineinstecken: žagatas astīte iespraudīta BW. 20422. [pate māku puikas rīku sev pīzdā iespraudīt BW. 35256 var.]

Avots: ME II, 70


izbāzt

izbâzt, tr.,

1) heraus-, herforstecken:
puika izbāž tuo pašu kauliņu Etn. III, 120. viens izbāzis galvu nuo biezajiem krūmiem A. XX, 52;

2) ausstopfen:
izbāzti putni A. XX, 211.

Avots: ME I, 715


izblēst

izblêt, einen blökenden (meckernden) Schrei von sich geben: mazais puika izblēj kâ aita AP.

Avots: EH I, 435


izbukurēt

izbukurêt, taumelnd od. stoppernd herauskommen (hinausgehen) Meiran: puika izbukurēja nuo meža Saikava. Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss sich mit dem Wälzen von Lasten abgeben Saikava: es pa dzirnavu augšu izbukurējuos labu laiku, līdz dabūju visus maisus zemē.

Avots: EH I, 436


izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723


izdrillēt

izdrillêt, durchreiben, zerreissen: puika biksītes izdrillē̦tas Lemburg.

Avots: ME I, 729


izdurt

izdur̃t [li. išdùrti], tr.,

1) ausstechen:
acis, caurumus. puikas jau ir izdūruši visas zivis Plūd. LR. IV, 560;

2) einen Baum zum Bienenstock aushöhlen:
izdūru sila priedi BW. 30318. Subst. izdũrums, das Ausgestochene, die ausgestochene Stelle, die Stichwunde: meita apmazgājusi izdūrumus LP. VI, 766.

Avots: ME I, 729, 730


izgremzdot

izgre̦mzduôt. puika izgre̦mzduojis pusi nuo kāļa un apēdis Frauenb.

Avots: EH I, 449


izķepēt

izķepêt, tr., ausessen: puika izķepējis visu putru, piena bļuodiņu Serb., Spr., Kand.

Avots: ME I, 759


izkurmuļoties

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757


izmaukt

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769


izmušīt

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774


izsaukt

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795


izšķibēt

II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485


izspilgt

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802


izspītēt

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802


izstīgt

izstîgt 2 Dond., = izstîdzêt: stādi ... izstīguši Dond. n. FBR. VI, 67, puika izstīdzis gaŗumā Baldohn, Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 483


izvairāt

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493


izvārstīt

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826


izvecēties

izvecêtiês. sich (einander) tüchtig durchprügeln Jürg.: puikas krietni izvecējās.

Avots: EH I, 494


jāklis

jâklis, ein Unruhiger, Unbändiger, Alberner: šis puika tīrais jāklis Wend., [Wessen]. tas tāds meitu jāklis (Mädchenjäger) vien ir Nötk., AP. [fem. jâkle U., PS., eine UMhertreiberin, Hure. Zu jât; vgl. Zubatý AfsPh. XIII, 625.]

Avots: ME II, 106


jemt

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ 2 Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563


jestrs

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110


jēznieks

jèznieks 2,

1) "ein junger, unverstandiger Mensch"
Kalz., ein ausgelassener (grösserer) Knabe Kalz., Saikava: kaimiņu puikas ir lieli jēznieki Saikava. Jānis tāds j. vien ir Kalz. mūsu j. uzmeties šiem par barvedi ebenda;

2) "neveikls, liela auguma cilvē̦ks" Fest.;

3) ein Tyrann
("kakla kungs") Prl.: uzmesties uotram par jēznieku.

Avots: EH I, 565


jozēt

III juôzêt Saikava "viel essen": puikas sāka ābuolus j.

Avots: EH I, 571


jozīgs

juôzîgs flinx, fix: juozīgs puika Lautb.

Avots: ME II, 128


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129


kajaks

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137


kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138


kalnup

kalˆnup: spērās k. kāds puika Janš. Līgava II, 7.

Avots: EH I, 578


kāpāt

kâpât: puikas kâpā pa malkas grē̦dām N.-Peb. nekâpā ar kājām virsū! ebenda. puikas kãpa pa sē̦tu Zögenhof. Zu einem an der Hand geführten Kind beim Treppensteigen: kāpā nu lē̦nam, ka nekrīti! Renzen.

Avots: EH I, 601


kārt

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200


ķempa

ķe̦m̃pa,

1) der Haufe, Wirrwar:
kluči sagājuši vienā ķe̦mpā. puikas sakrita vienā ķe̦mpā (čupā). tur tīra ķe̦mpa (putra, juceklis) Serb.;

2) eine Handvoll
U.

Avots: ME II, 364


ķence

ķeñce, [ķen̂ce 2 Gr. - Essern], eine dicke, breiartige unreine Masse, ein Mischmasch, die Schmiere Kamd., Grünh.: ielej tik pīlēm kaut kādu ķenci! redzēsi, kâ izēdīs Naud. kāds puika namā apcēlis saimniecei bundulī tādu ķenci LP. V, 5. kādam vīram bij puodiņā tāda ķence: ja aptraipa kriesuo aci, tad jau nuo tāluma sare̦dz, kur paslē̦pta manta glabājas LP. V, 231.

Avots: ME II, 364, 365


ķeparāt

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366


ķildot

ķil˜duôt, ķildât, -ãju, gew. refl. -tiês, streiten, zanken, hadern, in Unfrieden leben: un smejas un skūpstās un ķilduo un kliedz Rainis. te abi nesēji sākuši ķilduoties LP. IV, 89. viņš uzgāja divi puikas gar se̦dliem ķilduojamies Dīcm. Subst. ķilduôšanâs, das Streiten, Zanken, Hadern; ķil˜duotājies nebijis ne˙kāds LP. VII, 1157.

Avots: ME II, 380


ķirināt

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384


klai

klai, zur Verstärkung von visi: puikas aizskrēja visi klai uz le̦du Salisb., Burnt., Wolm. Gekürzt aus klaji (s. klajš).

Avots: ME II, 208


kleņķeris

kleņ̂ķeris 2 Seyershof "naidīgs cilvē̦ks (besonders von Knaben)": viņš puikas gaduos gājis kâ k.; visus puikas nuoplēsis.

Avots: EH I, 615



kliegāt

kliẽgât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, zu klìegt, gew. klaĩgât, wiederholt schreien: gana puika kliegā, klaigā Etn. I, 34, Spr., BW. 30746.

Avots: ME II, 231


klikstināt

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227


kniķēt

kniķêt,

2): puika (ar āmuru viegli) kniķēja naglai pa galvu Stenden. kniķē ar ... kātu man pa nagiem! Janš. Līgava II, 243. Nach Sehwers Unters. 54 aus nd. knicken.

Avots: EH I, 630


knosīt

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo 2 ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit N.-Wohlfahrt, mit ùo 2 Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo 2 ) Skaista, Warkl., (mit 2 ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo 2 ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo 2 ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25;

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635


knukstēt

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250


ķoplat

ķoplat Stenden, klumpenweise nehmen, werfen usw.: puikas me̦du ķopla kaŗuotēm. ķ. mālus šķirbā; in grossen (feuchten) Flocken schneien: sniegs ķopla.

Avots: EH I, 707


ķozuls

ķuõzuls, ķuozulis L.,

1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;

2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;

[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]

Avots: ME II, 393


kricis

krìcis 2 Druw., ein Korb: puika ieliek riekstu pāri tukšajā krīcī LP. IV, 190; IV, 73; I, 72. Vgl. kriecis.

Avots: ME II, 282


kuizaks

kuizaks "?": cietumu valdīja pašpuikas jeb ve̦cie kuizaki Austriņš Gaŗā jūdze I, 90.

Avots: EH I, 668


kūleņot

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335


lāga

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437


lai

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401


lauska

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430


lēkt

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III 2 , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I 2 , 159).

Avots: EH I, 737


lēpis

lêpis [auch Kr., PS.],

1) gew. vakara lēpis [li. lėpis dass., s. Būga РФВ. LXXI, 57], Nachtschwalbe, Nachtschatten, Hexe, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus);
vakara lêpis, die Fledermaus Burtn., [Kurl.];

2) der Taugenichts, Tölpel:
vai tu, lēpi, neiesi pruojām! MWM. VIII, 13;

[3) "nuosmurgājies, nevarīgs puika jeb bē̦rns, kas vēl rāpus iet" Morizberg].

Avots: ME II, 461


lēts

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 1]

Avots: ME II, 463


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


lokans

lùokans: l. (mit 2 ) puika Orellen. "1)" ME. II, 524 zu tilgen!

Avots: EH I, 766


lūdzams

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517


ļuļķēt

ļuļˆķêt C., luļķêt U., [Ruj.], -ẽju, rauchen, schmauchen: pīpi puikas luļķē̦dami gandējuši B. Vēstn.

Avots: ME II, 542


mācība

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576


mala

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna 2 ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556


manīt

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561


meiksts

[mèiksts 2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas 2 Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592


mērīt

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


mīdīt

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641


mīna

[II mīna (?)"eine Getreideschicht in der Tenne, die Pferde moiit ihren Füssen tretend dreschen" Nötk.; hierher wohl auch mîna 2 "ein verwühltes Bett": puikas trakoujuši pa gultu, gulta stāv kâ mīna Rönnen.]

Avots: ME II, 646


moļļāt

[moļ˜ļât, - āju, mischen, matschen: kuo še moļļāji šinī spainī? Dond.] Refl. - tiês, sich im Schmutze herumwühlen: puikas moļļājas pa dubļiem Dond.

Avots: ME II, 657


muļķināt

muļˆķinât, foppen, betören: puika ātri apķēra, ka prūsi viegli vien var muļķināt Etn. II, 172. Refl. -tiês, sich foppen, sich betören: neļauj muļķināties.

Avots: ME II, 666


murzīt

mur̂zît, -u, -ĩju, intr.,

1) reiben, zerknittern
[Fest.];

2) knautschen, quälen:
viņa sāk tuo muodināt un murzīt Dīc. I, 30. murzīts kâ runcis Tr. IV, 369. [viņa apkampusi tuo, purināja un murzīja Janš. Dzimtene V, 188. puika nuogāza uotru gar zemi un sāka tuo mur̂zīt 2 (= burzît, purinât) Dunika. Refl. -tiês, sich reiben: kuo tu mur̂zies 2 vai tevi utis kuož? Dunika.]

Avots: ME II, 671


mustis

II mustis C., [Ronneb.], Smilt., ein Mundfauler, Einfältiger, Dummkopft: nuo tā musta (sonst: mušķa) jau ne˙viena vārda nevar izdabūt Lub., Laud. stāv kâ mustis: netiec ne vārda Lautb. lūk, musti, kâ puika, kas māk lasīt, dabūn, grāmatu! kuo tu? A. XI, 103. [Nach Mühlenbach zu li. mùšti "schlagen"(?).]

Avots: ME II, 672


mutīgs

mutîgs, mundfertig, schlagfertig (beim Reden): tu esi gan mutīgs puika LP. V, 287. viņai katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt mutīgajam bajāram Vēr. II, 191.

Avots: ME II, 675


nadzīgs

nadzîgs: n. ("neatlaidīgs") pie darba Seyershof. n. ("dūšīgs") puika - viņam nav ne˙kas ne par augstu, ne tālu AP. visādi n. bē̦rns ebenda. tik nadzīgi ē̦d, ka prieks skatīties ebenda.

Avots: EH II, 1


nadzīgs

nadzîgs, naģîgs (li. nagingas), handfest, gewandt, fleissig, leistungsfähig, energisch, flink, hurtig, die Arbeit frich, kräftig angreifend: nadzīgs cilvē̦ks nav vis tas, kam prāvi kāju vai ruoku nagi, bet gan tas, kam par aizvienēju īpašību palicies nags netiešā nuozīmē, t. i. kam ir naskums, iespēja visu kuo izdarīt Etn. III, 181. lai es maza, bet naģīga BW. 21457, 4. tu esi naģīgs puika LP. III, 94. viņas ruokas nadzīgi adīja LA. vis˙nadzīgākais dejuotājs bija viņš Saul. nadzīgs un ņiprs kumeliņš Līb.

Avots: ME II, 686


nagns

nagns: n. ("uz blēņām nadzīgs") puika Grawendahl.

Avots: EH II, 2


neģēlība

neģẽlĩba, die Abscheulichkeit, Niederträchtigkeit: pilsē̦tas ielas puikas izdara daudz neģēlību.

Avots: ME II, 714


nenojēgs

nenuojē̦gs Warkl., = nenuojē̦ga: ak tu puika n. (Var.: neprašiņa ) BW. 35013, 6 var.

Avots: EH II, 16


ņerdzīgs

ņerdzîgs,

1) verdriesslich ("erdzīgs"), streitsüchtig Lös, n. Etn. IV, 161;

[2) beim Essen wählerisch, im Essen wühlend: mans
puika jau tāds ņerdzīgs. tāds ņerdzīgs sivē̦ns! ka maz biezumus ē̦stu! Serben].

Avots: ME II, 900


nerīžīgs

nerîžîgs 2, nerîžs 2, unartig, ausgelassen, [unbändig, albern U.]: bē̦rns ļuoti nerīžigs Etn. I, 153. nerīžākie puikas Dünsb.

Avots: ME II, 730


nesavaldāms

nesavàldãms, unändig zügellos: nesavaldāms puika; nesavaldāms dusmas.

Avots: ME II, 731


nesevī

nesevī, [ne˙sevī] ausser sich: viņa kâ nesevī sāka kliegt Janš. [puikas balss skan atkal kâ nesevī Janš. Čāp. 6. trakuoja kâ ne˙sevī Janš.]

Avots: ME II, 732


nieķelīgs

niẽķelîgs,

1) verlogen
Frauenb.: n. puika:

2)

"?": nevīrišķīgi n., klīrīgs

Janš. Līgava II, 128. ce̦purīti ... uzlicies ... tik ruotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka... nevarēja saprast, kâ tā .. . kustuoties nekrīt nuo galvas nuost

I, 377.

Avots: EH II, 27


niprs

niprs St., U., Spr., ņiprs [auch in Wessen], munter, hurtig, stark: Lāčausis sadzēries dzīvības ūdeni un palicis arvienu ņiprāks LP. VI, 477. ņiprs, attapīgs puika Purap. ņipra, ununīga skuķe Vēr. II, 190; niprs kumeļš Līb.; ņipras acis vēr II, 30. tas... katru glābt un labu darīt niprs Lautb. cieši ņipri turaties! BW. 20995, 1. [Nach Leskien Nom. 442 f. vielleicht aus mnd. nip "genau, scharf" (etwa mit dem r von stirs.)]

Avots: ME II, 744, 745


niskāt

niskât "stark schlagen" Seyershof: puika bija niskāts bez žē̦lastības.

Avots: EH II, 25


no

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757


nocietēt

nùociêtêt, intr., völlig hart werden, sich verhärten: viņa sirds bij nuocietējuse Lapsk. vidus nuocietējis, verstoft JK. VI, 51. Refl. - tiês, sich verhärten, sich abhärten, stählen: tam jāļaun 24 stundas nuocietēties Būvm. puika par vīru Latv.

Avots: ME II, 768, 769


nodabūt

nùodabût,

3): tikkuo puika kaut kuo nuodabūja Pas. VIII, 327; ‡

4) "einen sich willig, zum Werkzeug machen"
P. Alunāns.

Avots: EH II, 38


nodeivelēt

nùodeivelêt,

1) abmühen;

2) durch ständiges Benutzen untauglich machen
Druw.: puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja.

Avots: ME II, 773


nodēlīt

nùodēlît, tr.,

1) abnutzen, abbrauchen, abtragen:
viņš manu nazi nuodēlījis Etn. II, 97. svārki jau pa˙galam nuodēlīti II, 81. puika tē̦va nazi tâ nuodēlījis, ka ne˙kam vairs nede̦r Druw.;

[2) abquälen:
drudzis viņu nuo dēlīja Nerft n. U. (unter dēlīti)].

Avots: ME II, 774


nodirst

[nùodìrst, tr., beschmutzen, bescheissen: puikas nuodirsuši visas malas. Refl. - tiês, sich beschmutzen, sich bescheissen: [nuodirsies, nuomīzies nāca meitu lūkuoties BW. 35186.]

Avots: ME II, 775


nodriskis

nùodriskis [li. nudrìskęs] Libau, [nuodriškis Für. I], nuodrisis (part. praet.), zerfetzt, zerlumpt: nuodriskis [nuodrisis Autz, Grünh.] un nuoskrandis vīrietis Janš. puikam ar tas svārķelis nuodrisis A. XVIII, 495, [Talsen, Behnen, Kursiten. nuodrisusi kāja Rönnen "ein Bein, an dem das Strumpfband oder die Pastelschnüre sich gelöst haben." nuo kuoka nuodrisis(= nuoplīsis) kāds gabals Neu - Bilskenshof].

Avots: ME II, 777


nojukt

nùojukt, intr., sich verwischen, sich vwerlieren, auseinandergehen, zerstieben: tumsā mediniekam nuojūk pē̦das LP. IV, 135. viesulis aizgājis, ka putekļi un smiltis vien nuojukušas LP. VII, 702. puikam kamašas pa˙visam nuojukušas A. XX, 651.

Avots: ME II, 792


nokarst

nùokar̂st: puika skriedams nuokarsis gluži slapjš AP.

Avots: EH II, 52


noķēpīt

nuôķêpît 2, tr., wegstibitzen: gana puika nuoķēpījis puisim pīpi ar tabāku Ahs. n. RKr. XVII, 41.

Avots: ME II, 806


nolāpīt

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809


nolauzelēt

nuolaûzelêt 2 Seyershof u. a., wiederholt (etwas leicht zu Brechendes) abbrechen: puika ganīdams visus alkšņu zarus nuolauzelējis.

Avots: EH II, 61


nomurdzināt

nùomurdzinât (unter nùomur̂dzît): puikas suni nuomur̃dzinās Seyershof.

Avots: EH II, 70


nopīnēt

II nùopînêt Tirs. n. RKr. XVII, 73 "slaidi un sāpīgi nuopērt": bet tad es gan puikas nuo vietas nuopīnēju (mit ī ) N.-Schwanb.

Avots: EH II, 74



nosildīt

[nùosildît,

1) erwärmen:
n. guovīm ūdeni C.;

2) durchprügeln:
n. puikam pakaļu. Refl. -tiês, sich erwärmen: iebrauca nuosildīties Warkl.]

Avots: ME II, 845


noskrandājies

nùoskrañdãjiês Sassm., Dond., Ahs., -ẽjiês, -uõjiês, auch nùoskrañduõjis, -ẽjis, nùoskrañdis, nuoskrendis, nùoskrañdê̦ts, zerfetzt, abgelumpt: nuoskrandājušies apģē̦rba gabali A. XX, 644. me̦lns, nuoskrandējies uzvalks LP. VI, 14. tas bij mazs, nuoskranduojies puika Purap. nuoskranduojis ubags Aps. nuodriskis un nuoskrandis vīrietis Janš. dē̦ls bijis nuoplīsis un nuoskrandis kâ lupata LP. VI, 455. nuojūdza abus nuoskrandušuos zir-dziņus Vēr. I, 828. iejāj le̦pns tautu dē̦ls nuoskrandē̦tu (nuoskre̦ndušu 19071) kumeliņu BW. 14493.

Avots: ME II, 848


nosmecēt

nùosmecêt,

1) aufessen
Tirsen n. RKr: XVII, 78: n. visu vistu Heidenfeld;

2) stark abprügeln:
puikam nu gan par tiesu nuosmecēja dibinu Tirsen n. RKr. XVII, 78.

Avots: EH II, 88


novilkt

nùovìlkt [li. nuvil˜kti], tr.,

1) ab-, ausziehen:
ādu, kre̦klu, gre̦dze̦nu. es tev ādu pār acīm nuovilkšu! [šī āda neduodas nuove̦lkama U., dies Fell lässt sich nicht abziehen.] nuomirušam nuovilka drēbes. puspuvis ābuols karstumu nuove̦lk Etn. IV, 114. ārējās ruobežas iespējams nuovilkt Stari II, 958;

2) beziehen:
visas malas nuovilktas ar zirnekļiem;

3) herabziehen:
man šķiet, ka es varētu mēnesi nuovilkt zeme Rainis. kažuoks zē̦nam nuovilka ple̦cus MWM. VI, 120;

4) langsam reden, lange ziehen:
"ļaus, lai citi pa galvu dancuo?"sieva nuovilka Baltp. Refl. -tiês,

1) sich ab-, ausziehen:
tad nuove̦lkas bikses LP. VI, 22. puisis nuovilcies un gājis dārza dīķī mazgāties VI, 67;

2) sich beziehen, bewölken:
visas malas nuovilkušās ar zirnekliem. gaiss nuove̦lkas ar mākuoņiem Etn. II, 73, Ahs.;

3) sich langsam wohin begeben:
diezin, kur puika atkal nuovilcies;

[4) sich aufhalten, sich verzögern
U.;

5) das Haar wechseln:
guovs jau nuovilkusies Infl. n. U.] Subst. nùovìlkums, der Abzug, Abdruck.

Avots: ME II, 886, 887


nozviest

nùozviest, ‡ Refl. -tiês, sich beschmieren (mit ìe) AP., C., N.-Peb., (mit ìe 2 ) Heidenfeld, Meselau, Prl., Sessw.: puika nuozviedies ar māliem.

Avots: EH II, 110


ojāgs

ojāgs,

1) ein ausgelassener, unbändiger Knabe:
puikas jau tādi ojāgi, ka vai uz galvu kāpj lielam cilvē̦kam Etn. I, 31;

2) ein hingeworfenes Zaubermittel:
kâ nu guosniņas pienu duos? visās pasē̦tās nešļavas, nuomešļi un raganu ojāgi (vēmekļi) Naud., Etn. I, 31.

Avots: ME II, 907, 908


okatns

okatns Meiran "dūšīgs": o. vērsis; okotns "manīgs" Lubn.: o. cilvē̦ks; okotns Bērzgale, Saikava, okutns Alswig, eifrig: puika o. uz lasīšanu. Aus r. охотный "bereitwillig".

Avots: EH II, 117


padancināt

padañcinât, ‡

2) eine Weile hüpfen od. laufen machen:
puikam uznāca luste viņu (= žīdu) p. Pas. VIII, 351. p. (am Strick laufen machen) zirgu Vank.

Avots: EH II, 126


padrellēt

padrellêt Kalz., Lubn. "padrīskāt": puika zābakus jau labi padrellējis.

Avots: EH II, 128


padurve

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19


pagriezt

[pagriêzt (li. pagriežti),

1) schneiden (nach Verben des Könnens):
ar neasu nazi nevar pagriezt;

2) ein wenig schneiden
(perfektiv): p. urbulim galu tievāku. Refl. -tiês,

1) eine Weile zu seinem Vergnügen schneiden:
duod puikam nazi drusku pagriezties!

2) unabsichtlich geschnitten werden
(perfektiv): caurums pagriezās drusku lielāks Lis.]

Avots: ME III, 31


pakņikstināt

pakņikstinât Stenden, pakņikšķinât ebenda, eine Weile kņikstinât resp. knikšķinât 2: kalējs ar āmaru pakņikstināja pa pakavu. puika pakņikšķināja durvju kliņķi.

Avots: EH II, 143


pakrietns

[pakrìetns, ziemlich krietns: p. gabals; p. puika.]

Avots: ME III, 49


palaist

palaîst [li. paláisti], tr.,

1) unter etwas geraten lassen, unter etwas tun, verstecken:
es būtu savus gaŗus matus zem vaiņaka palaidusi BW. 9987. dūšu nevajaga palaist, man muss den Mut nicht sinken lassen;

2) ein wenig ablassen (vom Preise):
palaist preci lē̦tāki;

3) frei-, loslassen:
šinī reizē tevi vēl palaidīsim LP. IV, 81. vedēji palaida pagalmā zirgus BW. III, I, 54. vai nu se̦nāk trūcis palaižama? habe es früher an Plätzen gefehlt, auf welche man das Vieh habe frei treiben können? Etn. II, 86. striķa gals palaists LP. V; 225;

4) freien Lauf lassen, die Zügel schiessen lassen:
rikšiem bēri es palaidu; so auch teciņus palaist, tr. u. intr., in kleinem Trabe fahren, reiten; zirgu teciņus palaist, das Pferd in kleinem Trabe laufen lassen. prātam vaļu nepalaidu BW. 11400. mēli, muti palaist, die Zunge, den Mund nicht im Zaume halten: kas mēli palaiž, tam slikti iet. kas muti palaiž, ies buojā Spr. Sal. 10, 8. nagus palaist "bei der geringsten Veranlassung gleich darauf losschlagen" Mag. XIII, 3, 57; lange Finger machen, stehlen: viņa ir gan čigāniete, tuomē̦r tā nagus nepalaiž Lapsk. palaist ruokas, tätlich werden, sich tätlizh vergreifen: nuo kuŗa laika tad tev brīv tâ palaist ruokas? Blaum. e̦ze̦rs truokšnuoja, it kâ vai visas pasaules vilki še būtu savas rīkles palaiduši LP. VII, 1295;

5) loslassen, verbreiten:
kas palaida kuiļa smaku mana brāļa istabā? BW. 20410, 8. kam palaidi valuodiņas? 8510;

6) vollständig ohne Aufsicht, Pflege lassen, vernachlässigen:
bē̦rnus, māju, dārzu, saimniecību. tē̦vs palaiž dē̦lu visa vaļā (vgl. LP. IV, 46). palaiž mani māmuliņa, ir es pati palaižuos VL. tādu labu rudzu zemi palaiduši atmatā BW. 8935. tē̦vs bij atdevis dē̦lam savas palaistās mājas BW. III, 1, 93;

7) verstreichen lassen, verbringen:
daudz ja divas svētdienas palaida gaŗām BW. I, 193. kur tu duomā nakti palaist? Latv. pie šā palaidu savu jaunību MWM. VI, 566;

[8) erlauben, zulassen:
šuo mēs darīsim, ja dievs citādi tuo palaiž ( in der neuen Ausgabe: paļauj) Glück Hebr. 6, 3;]

9) begleiten:
nāciet līdzi (Var.: palaidiet), bāleliņi, es nevaru viena iet! BW. 13475. Refl. -tiês,

1) ein wenig fliegen, sich beeilen, eilen:
putns palaidās gabaliņu tāļāk. es palaiduos iet uz istabu Jauns.;

[2) unter etw. fliegen:
putns palaidās apakš ratiem LP. VII, 747];

3) liederlich, nachlässig werden, nachgeben:
jūs dienu nuo dienas vairāk palaižaties A. Al. puika nepalaidies, - dzinies vecenei pakaļ LP. VI, 528;

4) mit dem Lok. - sich ergeben, frönen (einer Leidenschaft):
palaisties dzeršanā Zeib., dzē̦rumā Klaust., slinkumā un nerātnībā Neik. ganu meita... palaidās kārumā BW. 20809, 2. miedziņā palaižuos 6761;

5) mit uz - sich verlassen: uz kuo man palaisties? BW. 9488. palaižas uz savu spē̦ku kâ vērsis (āzis) uz saviem ragiem. Subst. palaîdẽjs, wer loslässt, freien Lauf lässt, vernachlässigt, verbringt, begleitet;
palaîšana, das Loslassen; Vernachlässigen, Verbringen, Begleiten; palaîšanâs,

1) das Sichgehenlassen, moralisches Verkommen;

2) das Sichverlassen, Vertrauen.

Avots: ME III, 55, 56


pamudrs

[pamudrs, ziemlich hurtig: p. puika C., Bers., Widdrisch.]

Avots: ME III, 73


pamundrs

[pamundrs N.-Peb., = pamudrs: p. puika.]

Avots: ME III, 73


panemt

panemt Seyershof, = paņemt, (weg)nehmen. Refl. -tiês Seyershof,

1) = paņemtiês 3: panēmuos iet palīgā;

2) "pajuokuoties": puika ar meitu panēmās.

Avots: EH II, 160


paprātīgs

[papràtîgs, ziemlich vernünftig: p. puika.]

Avots: ME III, 83


parātns

[parãtns, ziemlich artig: viņš tāds parātns puika.]

Avots: ME III, 89


pārgalvīgs

pãrgalˆvîgs, übermütig: pārgalvīgs puika. pārgalvīgas matu cirtiņas Rīta skaņas I, 139.

Avots: ME III, 155


pāriet

pãriet,

1): pārgāja puika upi par zivs muguru Pas. X, 450;

2): pāriet gads, var˙būt vairāk Pas. IV, 169. nepārgāja pus˙gada pēc ... IX, 248. tur visa nedēļa pārgāja Sonnaxt. gaidīju pārejuot tās divas nedēļas Pumpurs Raksti II, 257. tur jau ne˙viena diena nepārgāja, ka tur nelamājās Linden in Kurl. vai tad tâ var p. bez strīda? Seyershof. pulka saimnieku tur i[r] pā[r]gājis (= ir bijuši) Grenzh. n. FBR. XII, 23. tas viņai pārgājis (im Praes. refl. pārietas!), die Frucht ist ihr abgegangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abgehen"); 3): tirgū pāriet pulk[a] naud[as] Strasden; ‡

4) eine Reihe von Orten durchgehen:
senāk gāja kâ traki meitās: pa mājas trīs, četras pa nakti pārgāja Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) gehend sich überanstrengen:
tâ pārgājies, ka stīvs palicis Saikava;

2) = kļũdîtiês 3: tev pārgājies "tu esi nepareizi izdarījis" Sonnaxt. vista iedējuse svešā pērklī; nez kâ tai pārgājies Saikava;

3) = pìemìrstiês: runājuot tīri pārgājās, ka man arī cits kas darāms PV. cūku baruošana man pa˙visam pārgājās Sessw.

Avots: EH XIII, 201


paringot

paringuôt Heidenfeld, Meselau, Prl., (mit iñ) Wohlfahrt, (mit ìn 2 ) Sonnaxt, eine Weile spielend (tollend) hin und her laufen. Refl. -tiês Meselau, Sonnaxt, =paringuôt: puikas gribēja vēl drusku p.

Avots: EH XIII, 167


paripot

[paripuôt, rollen (perfektiv, intr.) unter: naudas gabals paripuoja pagaldē. Refl. -tiês, eine Weile Rippchen spielen: puikas grib paripuoties.]

Avots: ME III, 90


pārkust

[pãrkust,

1) übermässig ermüden
(intr.); puika skriedams pārkusis;

2) entzwei-, durchschmelzen
(intr.): dzelzs šai vietā pārkususi.)

Avots: ME III, 162


pašutis

pašutis [li. pasiùtę̄s], part. praet., toll, übermütig Grob. n. Etn. IV, 163, [Rutzau, N.-Bartau]: vai esi pašutis puika? MWM. VI, 122. pa istabu kâ pašutuši staigāja sulaiņi Sudr. E. pašutis uz, besessen, verpicht auf: vai tu nebiji pašutis uz šūpuošanuos? Janš. pašas tik uz precēšanuos pašutušas Janš.

Avots: ME III, 117


patiesība

patìesĩba, die Wahrheit: puika īstuo patiesību pateicis LP. III, 82.

Avots: ME III, 122


patikt

II patikt,

2): kai jī te patika Pas. IX, 202 (ähnlich 328; X, 242). redzēja, kur jie patikuši XII, 194. puika patika savā sē̦tā 486. patika uz lielu akmeni 517. p. zem le̦dus Oknist. ar tādu aušāšanuos ar ne˙kur nevar p. Ciema spīg. 69;

4): jai patiks (scil.: pēriens) par mugaru un vē̦de̦ru Pas. XII, 339; ‡

5) treffen
(mit dem Dativ): puisis ... sviede ar cirvi, bet pīlēm nepatika Pas. XII, 399.

Avots: EH XIII, 182


pavilnīt

III pavil˜nît "ūdeni maisīt, jaukt": puika iebrida dīķī, lai tuo pavilnītu. pavilnī drusku putru! Plm. Zu pavilnît I?

Avots: ME III, 138


pelēdne

pelêdne Warkl. "līdaka zem le̦dus": rudiņ, tikkuo nuosalst pirmais le̦dus, puikas iet pelēdņu sistu.

Avots: EH XIII, 221


pīčīt

pîčîi 2 , -īju Lems., (wiederholt) quetschen, drücken: kaķis pīčī peli. puika, ticis pie baļļas, pīčī ar abiem nagiem mutē iekšā skābuos kāpuostus.

Avots: EH XIII, 240


piens

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277


piepļurkšināt

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši 2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280


pieraugs

pieraugs, wer aufpasst, der Aufseher, Hüter: dē̦ls... iešuot mežā medīt, lai Priežurāvējs paliekuot par māju pieraugu LP. VI, 1, 494. vajadzēja... mazajam puikam pierauga Purap.

Avots: ME III, 283


pitka

pitka,

1) "dzē̦rājs (Drosth.), diedelnieks" N.-Peb.; "negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;

2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;

3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.

Avots: ME III, 229


plēsonis

plê̦suonis (f. -ne) Treiden, plê̦suoņa, comm., ein Raufbold; ein Raubtier, Raubvogel: tas jau ir plē̦suoņa, ne cilvē̦ks! JR. IV, 86. skuoluotājs izplucinājis abus plē̦suoņas (puikas, kas bij plē̦sušies) Pasaules lāpīt. 27. tu negantnieks, tu plē̦suoņa! Alm. nuo varmācīgiem plē̦suoņām Vārpas 8. pie krūmiem neģēlīgais plē̦suoņa bija izgāzis savu atriebību Sudr. E. agrāk vilks ne˙maz nebijis tāds plē̦suoņa kâ tagad LP. V, 78. viņš pārvērtās par četrkājainuo plē̦suoni VII, 911. kad zuoslē̦nus pirmuo reizi ārā laižuot nuosveŗ, tad tuos neaiztiek nedz vārnas, nedz citi plē̦suoņi RKr. VI, 55.

Avots: ME III, 341


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341


plītēt

I plĩtêt Karls., Salis, -ẽju,

1) schlagen; klatschen:
plìtē 2 viņam pa mugaru! Mar. n. RKr. XV, 131. plītēsim kumeliņus ce̦lmuojā līdumā! BW. 19604 var. zirņus plītēt U., Erbsen ausklopfen;

2) prassen, schwelgen, schlemmen, saufen, durch die Gurgel jagen:
rīt un plītēt, fressen und saufen, ein schwelgerisches, liederliches Leben führen U. piekusušas abas ruokas rudzu putru plītējuot BW. 31115. putru plĩtêt PS. viņi negrib strādāt ne˙kādu darbu, bet tikai rīt un plītēt A. XX, 810. Refl. -tiês, aufs Wasser schlagen, dass es klatscht: puikas upē pe̦ldē̦damies plītējās Plm. n. RKr. XVII, 74.-Subst. plĩtêšana,

1) das Schlagen; Klatschen;

2) das Prassen, Schwelgen, Saufen;
plĩtê̦tãjs,

1) wer schlägt, klatscht;

2) der Schwanz
Brasche;

3) ein Prasser, Schwelger, Schlemmer, Säufer.
Auf nd. plite "Schlag" (vgl. KZ. LII, 123) beruhend? Zur Bed. 2 vgl. le. pitkât. pĩckât, plencēt.

Avots: ME III, 349


pļiukš

pļiûkš 2 ! Ahs., auch pļivkš geschrieben, Interj. zur Bezelchnung des klatschenden Schalles, der belm Ohrfelgen entsteht: meitene iesita pļiukš! puikam pa vaigu Ahs. pļivkš... pļivkš... pa vienu ausi, pa uotru De̦glavs Rrga II, 1, 407. Vgl. pliukš.

Avots: ME III, 371


prāvs

pràvs C., PS., Neuenb., prâvs 2 Līn., Bl., pràvs 2 Kl., recht gross, ansehnlich U.: prāvas siena grīstes BW. III, 1; 23. puika diezgan prāvs, var pats jau maizi pelnīt Laud. - prāvs, hurtig, fürnehmlich, fürtrefflich Für. I; tas ir prāvs vīrs, das ist ein hurtiger Kerl. - prâva 2 ("braša, le̦pna") dziesma Nigr.: nuo rīta dziedāju prāvaju dziesmu nuo uošu, nuo liepu, nuo uozuoliņu VL. prāvāki, die Vordersten, Fürnehmsten Für. I; prāvs, erfahren L. Subst. prizvums, die Grösse, Ansehnlichkeit; grosser Wuchs U. Etwa zu and. frao, ahd. frō "Herr" (wozu Walde Vergl. Wrtb. II, 37)? In der Bed. "hurtig" etwa (vgl. Mahlow AEO 33) zu ahd. frao, frō "strenuus, alacer" (wozu Walde i c. II, 88)? In beiden Fällen aber macht das le. à Schwierigkeiten. Eher daher vielleicht entlehnt (etwa in der Bed. von le. krietns) aus slav. pravъ "recht". In Oppek., wo altes ā zu uo geworden ist, spricht man z. B. von einer pràva 2 (= krietna, spēcīga) rùka (< ruoka).

Avots: ME III, 384




puiks

puĩks U., Rutzau n. Etn. I, 122. Kurisch-Haff, schön, hübsch: puiks audeklis U. puiks cilvē̦ks, puika meitene Rutzau. izdalīt visu˙puikākuos adīkļus RKr. XVI, 93. puķes zied ar puikis ziedis Kurisch-Haff. tas ir tāds puĩks daikts, ka tuo tīri varē̦tu bučuot Janš. Dzimtene 2 III, 129. man būs cita mātes meita, vēl juo daiļa, vēl juo puika BW. 15796, 2. puika puķe kalniņā, vēl juo puika lejiņā; puiku māsu tautas veda, vēl juo puika mums palika 18235. Zunächst aus li. puikùs "prächtig".

Avots: ME III, 403


purga

purga,

1) pur̃ga Kand., Jürg., ein fadenlanger Stock mit einem Klotze am Ende, um damit vor dem Herausziehen Fische ins Netz zu treiben
U., Mag. XIII, 2, 59, Etn. II, 108, Salis, Segewold, Jakobshof;

2) Schreckstock beim Krebsen
U.;

3) die Spritze, Brause an der Giesskanne
U.;

4) eine Troddel
Allunan n. U.;

5) "?": purga (Var.: puodziņa) galiņā (pipelei) BW. 34656;

6) pur̃ga Drosth., pur̂ga 2 Bauske, ein widerhaariger Mensch
U.; Schimpfwort Mar.: puika, puika, purga, purga, tavi zirgi rugājā BW. 10569, 11 var. Aus estn. põrk (gen. põrga) "Störstange", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 417


purins

purins,

1) puriņi Zvirgzdene, purini Warkl., die Dotterblumen;

2) = purenis III: uz krietna, veikla puikas saka: puika kâ purins Etn. II, 31, KI.

Avots: ME III, 417


pusaugā

pusaûgā, pusaûguos, adverbial gebraucht, halb, zur Hälfte aufgewachsen, halberwachsen: daļa linu pusaugā, un daļa vel dīgst B. Vēstn. tupiņu lauks pusauguos A. Upītis. sirds ir palikusi pusaugā A. v. J. 1896, S. 649. nava puika pusaugā, jau ķēniņa kaŗavīrs BW. 32109, 3.

Avots: ME III, 422


ranstīt

ran̂stît 2 , -ĩju,

1) "teilen":
r. salmus Dond.;

2) aufschichten:
r. žagarus vai malku Dond.;

3) wiederholt kerben:
kamē̦r lielie ranta baļķi, puikas ran̂stī 2 mietu Nigr.; vgl. rantît.

Avots: ME III, 477


ŗauks

ŗaũks: auch Dunika, Rutzau; eine Schnur zum Flicken NB.; puika ... vinis (= vijis) rauku ... ve̦lns ... prasījis, kur viņš tuo rauku likšuot. puika atteicis, ka raukšuot purnu Pas. XI, 87 (aus NB.).

Avots: EH II, 394


rāviens

I râviêns, rāvienis Pas. II, 137 (aus Lixna), ein Zug, ein Griff, ein Ansichreissen U.: tas bija rāviens! von einem kräftigen Anziehen eines Pferdes gesagt U. - uz rāvienu U., uz rāviena Mag. XIII, 2, 50, auch: ar vienu rāvienu, im Moment, augenblicklich, plötzlich: vanags nuoplēš uz rāvienu pīli LP. II, 48. kalējam uz rāviena runa sajuka Krišs Laksts 80. tikkuo sāk ierunāties, - pazīst uz rāviena LP. V, 197. viņam tūliņ uz rāviena meita brīnum patikuse IV, 225. puika . . . uz rāviena pazudis IV, 231. es taču nevaru uz rāvienu dabūt citu dzīvuokli MWM. VII, 334. aizraušuos ar vienu rāvienu MWM. VI, 15. tūliņ pašā pirmā rāvienā (sofort, augenblicklich) visi priekšme̦ti jāiegādājas Alm. Kaislību varā 136. rāvienī (im Nu) pacēlās gaisā Pas. II, 50. Zu raût.

Avots: ME III, 500


redzējiens

redzẽjiêns: tas tik bij viens r., un puika pruo˙jam! Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 363



resnīgs

resnîgs U., ziemlich dick, wohlbeleibt: resnīgs, tukls puika Sau1. III, 183. resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. resnīgam cilvē̦kam visi luocekļi un panti vis˙caur pieņē̦mušies krietnumā Etn. III, 165. slimība pazīstama nuo tam, ka plakstieni resnīgi JK. VI, 54.

Avots: ME III, 513


rezgalis

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516


rocgaliski

rùocgaliski 2 Mar. n. RKr. XV, 133, Adv., auf gut Glück: svied ruocgaliski! unvorsichtig: puika, sviezdams ruocgaliski akmeni, izsita luogam rūti Mar.

Avots: ME III, 576


rocīgs

ruôcîgs 2 Karls., gewandt, geschickt U.: tu - mazs puika - tik ruocīgs jau esi LP. VI, 410.

Avots: ME III, 576


roķēt

ruõķêt Karls., Ahs., viel, gierig essen, fressen Ramkau: vari tu, puika, ruoķēt, - jau trešais maizes gabals! Ramkau. sivē̦ns liels ruoķē̦tājs Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME III, 581


ruika

ruĩka PS. "?": puika, ruika! kaza rudzuos (so rufe man scherzweise einem Knaben zu). Aus liv. ruika "unansehnlich von Wuchs, aber stark"?

Avots: ME III, 556


ruņģis

I ruņģis,

1) jemand der seinen Leib gut pflegt, ein runder, draller Mensch
od. (Schibbenhof) ein solches Tier Seew, n. U., Mag. XIII, 2, 43; XIII, 3, 54: mans puika apvēlies tīri apaļš kâ ruņģis Druw.; ein Schimpfname für dicke Menschen: saģērbies kâ ruņģis Allendorf;

2) ein Hausgeist
Karls. (ruņģis); (gew. rudzu ruņģītis) der Kornalp, der das Korn einem nimmt, dem andern zuträgt U.: pūķus saucuot par "rudzu ruņģīšiem` LP. VI, 48. rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis 71. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā VII 727. kamdēļ tu nuositi manu rudzu ruņģīti? JK. V, 150. kâ varuot viņa rudzu runģīti sist LP. VI, 53;

3) ruņģītis, ein Starenhäuschen
Bers. In der Bed. 1 Ableitung von ruñga (vgl. rungulis)?

Avots: ME III, 562


rungulīgs

ruñgulîgs AP. "re̦sns, brangs": puika liels nebij, bet tāds r.

Avots: EH II, 384


ruņķis

ruņķis,

1) "runcis" Mag. VI, 152;

2) "etwas Kurzes und Rundes"
(mit uņ̂ 2 ) Lems.: puika nuobaruojies apaļš kâ r. de̦sas ruņ̂ķis ("gabals") Veļķi

Avots: EH II, 385


rūsmatis

rũsmatis, wer rötliches, rostfarbenes Haar hat: rūsmatis puika Janš.

Avots: ME III, 573


rutks

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565


saālēt

saãlêt, zur Genüge, längere Zeit albern, Mutwillen treiben Dr. Refl. -tiês,

1 ) = saãlêt: viņi tur saālējās līdz pašam vakaram;

2) durch übermässiges Tollen schlimme Folgen heraufbeschworen:
puikas tâ saalējušies, ka vakarā nevar aizmigt.

Avots: ME III, 590


sabraukt

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597


saburzīt

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599


sacept

sacept,

1) tr., in grosserer Menge braten, backen :
sace̦p maizi, kuo septiņus gadus iztikt LP. I, 43. barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103;

2) tr., zu stark braten, backen, beim Braten, Backen verbrennen;

3) intr., zu stark braten, backen;

4) gebraten umkommen:
puika iegrūde juo (= viņu) ceplī, un tur jei (= viņa) sace̦pa Pas. III, 478.

Avots: ME III, 601, 602


sacērtāt

sacē̦rtât: vakar jau puika sacẽ̦rtāja ("pavirši sakapāja") iapas cūkam Seyershof.

Avots: EH II, 399


sačopt

sačuopt, tr., stehlen, wegstibitzen (auf mehrere Objekte bezogen): visu sačuopis, puika pa durvīm ārā.

Avots: ME II, 606


sadarīt

sadarît, tr.,

1) machen, anfertigen, bereiten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sadarīt de̦sas Ahs., Dond. sadarīt svîestu Wid., Ahs. sadarīt skalus Dond. kam nesadariet siena, cik zirgu barībai vajaga...? Kaln. Uozuolk. m. 107;

2) zusammenkernen:
sviesta picka, kas bļuodiņā sviestu daruot tiek ielikta sadarāmā krējumā Stenden;

3) (längere Zeit) machen, tun:
kuo lai viņš te visu mūžu sadara? V. Eglītis, kuo tad... Jānis sadara pa brīvuo laiku? Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 923. kuo lai sadara viens? ebenda S. 839. miegs nenāk, - kuo lai sadara? Niedra. kuo tad mājā vien sadarīs? Jaun. mežk. 180;

4) (die Tür zumachend) zerquetschen:
puika durvīs sadarījis pirkstu Dunika. Refl. -tiês,

1) in Streit geraten, sich verzanken:
ar tē̦vu tas bij sadarījies Alm. Kaislību varā 58. pie kungiem tā atpaķaļ neiešuot. vai e̦suot sadarījusies ar cienmāti? Alm.;

2) = apdirsties I: bē̦rns sadarījies Alksn.-Zund. - sadarîtiẽs 1 zur wurzet von dìrât?

Avots: ME II, 607, 608


sadeivelēt

sadeivelêt Druw., tr., durch fortwährende Benutzung verderben: puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamēr sadeivelēja. tu ar manu nazi visu griezdams nu tuo esi sadeivelējis.

Avots: ME II, 609


sadīrāt

sadīrât, sadîŗât 2 Dunika, zerreissen, zerfetzen (sapluosît): kâ tu tuo grāmatu esi sadīrājis! Grobin, Stenden. puika jaunās bikses jau sadīrājis Stenden.

Avots: ME III, 611


sadrīskāt

sadrìskât 2 Kalz. n. Fil. mat. 29, = sadrìksnât: puika sadrīskājis galdu.

Avots: EH XVI, 404


saduzot

saduzuôt,

1) eine gewisse Zeit hindurch kränkeln:
ve̦ctē̦vs saduzuoja visu rudeni Golg.;

2) eine gewisse Zeit hindurch sich grämen:
puika saduzuoja visu pēcpusdienu Saikava.

Avots: ME III, 618


sadzenāt

sadze̦nât, tr., freqn., (wiederholt nachjagend) fangen: skrej, lai puikas sadze̦nātu Makss un Morics 23. Refl. -tiês, einander festfangen, aufsuchen Spr.

Avots: ME III, 620


sadziedzerēt

sadziẽdzerêt AP., anschwellen: puikam viss kakls bija sadziedzerējis.

Avots: EH XVI, 407


sagrābāt

sagrãbât: arī mieži tur vēl sagrābājami A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. (puika) sāka ar ruokām grābāt. sagrābāja puika pie sienas stāvuošuo mietiņu Pas. XII, 485.

Avots: EH XVI, 409


sakamot

II sakamuôt,

1) (Erbsen) in eine Breimasse zerstossen
MSiI.: kuo visu nesakamuo un nesagre̦muo savā kuņģī A. v. J. 1899, S. 391;

2) zu (festen) Klumpen werden
(auch reflexiv): arumi saulē sakamuo. milti mitrumā sakamuojušies Jürg.;

3) "savelt pikās (biezputru, matus, drēbes)": puikas lauzdamies sakamuojuši gultā drēbes Mar. sakamuot sviestu Serben; "kamus sataisīt" Ruhental.

Avots: ME II, 644


saķingt

saķingt 2 , -stu, -u, frierend erstarren: puika saķindzis ragā Dunika.

Avots: ME II, 663


saknubt

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653


salēkāt

salẽ̦kât,

1) hin und her springend zusammenpressen:
puikas, salē̦kājiet nu salmu kaudzi! N. -Peb.;

2) eine gewisse Zeit hindurch hin und her springen:
s. tur visu nakti.

Avots: ME II, 670


salīgāt

salĩgât (unter salĩguôt),

1): salìgā 2 labi dūšīgi! tad puika paliks mierīgs Saikava. ir labi lielu egli var s. ar buomi ebenda. Refl. -tiês Saikava, ins Schwanken geraten:
egle smagi salīgājās, bet nenuogāzās.

Avots: EH XVI, 426


saļodzīt

saļuôdzît, ‡

2) = samaîdzît (?): ja varē̦tu abus (scil.: puikas) s. kuopā un nuo diviem izmīcīt vienu Janš. Līgava I, 226.

Avots: EH XVI, 428


samaitāt

samàitât, tr.,

1) verderben, zerstören, beschädigen
U.: Sprw. samaitāt var ātri, sataisīt grūti. ļauni ļaudis samaitā labus. ļauna priekšzīme samaitā labas ieražas. puika varuot kādu dzelzsgabalu samaitāt Alm. Kaislību varā 127, tās samaitātu labību LP. VII, 293;

2) umbringen, töten:
viņš... saprata Lāčadē̦la nuolūkus un apņēmās viņu kaut kâ samaitāt Pas. II, 292. skrīveris draudējis viņas tē̦vu samaitāt Sadz. viļņi 17. Refl. -tiês,

1) verderben
(intr.): nav jābauda samaitājušies ēdieni SDP. VIII, 64, atslē̦ga bij samaitājusēs Krišs Laksts 20;

2) sich körperlich schweren Schaden tun, namentl. durch Überheben
U.;

3) sich schwer versündigen
U.

Avots: ME II, 679


samanīgs

samanîgs: s. puika AP. samanīga meita Janš. Līgava II, 100. samanīgas atbildes 213.

Avots: EH XVI, 428


samantot

samantuôt: puika bij samantuojis rāceni Ciema spīg. 56. tiesas priekšsē̦dē̦tājs tiesu spriežuot samantuo daudz ienaidnieku Blaum. Raksti II 5 (1939), 14.

Avots: EH XVI, 429


samiegt

samiêgt: seja bija viltīgi samiegta Vanagu ligzda 252. samiedze ruoku duravās Warkl. cēlās saslieteņi, gaŗām kārtīm uz augšu kuopā samiegta te̦lpa Vindedze 4. Refl. -tiês: puika izskatās tāds samiedzies (sarāvies) AP. kukulis pie kukuļa samiedzies Auleja. aiz Gramzdu ceļa gala mūsējais samiedzās vēl šaurāks A. Upītis Sm. lapa 109.

Avots: EH XVI, 431


saoderēt

sa-uõderêt,

1) abfüttern:
s. zirgus Nigr.;

2) beissend zerreisšen:
suns sauoderēja puikam bikses.

Avots: ME III, 778


sapāns

sapãns (?) "energisch, gesund": s. puika Nikrazen.

Avots: ME II, 697


sarakt

sarakt, ‡

2) aufwühlen:
kaŗaspē̦ks jiem smagi saraka laukus Kaltenbr. cūkas klē̦vu sarakušas Warkl. kurm[i]s saraka tev dārziņu, Jānīt[i]s saraks vainadziņu Tdz. 39130; ‡

3) (viele) vergraben:
izraktuos puôdus saruok citā vietā Pas. XV, 56; ‡

4) s. ciêt, grabend zuschütten (verschütten):
puika ar palaidnību saracis grāvi ciet Salis. tik aukstā ziemā nedabūja miruoni s. ciet, juo zeme bij sasalusi Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) grabend sich überanstrengen
Saikava: ve̦cais smagi saracies;

2) "?": mazi sivēntiņi kādreiz saruokas (wühlen sich hinein in die Streu?),
bet lielās cūkas neruok savu midzeni Siuxt. cūkas jau reizēm saruokas, lai tu vai cik sausu pakaisi AP.

Avots: EH XVI, 440


sariet

sariet: suņa sariets puika Līvāni n. FBR. XX, 149. vepris viņu sarêja (= sakuoda) Saikava. vucins ... sarēja visas vuškas Pas. XII, 209. Refl. -tiês: sīvi suņi sarejas Tdz. 50943. kad satiekas ērzeļi, tūleņ sarejas ("plêšas") Auleja.

Avots: EH XVI, 442


sašaudelēt

sašaudelêt, mehrfach zerschiessen: puikas sašaudelējuši istabai duris Saikava.

Avots: ME III, 753


sašēpt

sašèpt 2 , hineinspringen (von mehrern Subjekten); puikas sašēpa ūdenī Saikava.

Avots: ME III, 754


saskriedināt

saskriêdinât 2 , zum Laufen veranlassen, laufen (gleiten) machen: puikas kumeļu labi saskriedināja un tad palaida vaļā Nigr., Siuxt. s. ragutiņas.

Avots: ME III, 733


saskuldināt

saskul˜dinât "verwirren, betören": puika tâ saskuldināts, ka pa˙visam apjucis Lautb.

Avots: ME III, 734


sašļūkāt

sašļūkât,

3): eine gewisse Zeit hindurch
"slidināties" Saikava: puika tikmē̦r sašļùkāja 2 pa le̦du, kamē̦r bija sasalis.

Avots: EH XVI, 454


sašļūkāt

sašļūkât,

1) = sašļuokât Warkl.;

2) dem Boden entlang schleppend beschmutzen oder beschädigen:
puika sašļũkājis tē̦va zābakus Jürg.;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit Schneeschuhen laufen
Arrasch (mit ũ ), Gr.-Buschhof (mit ù 2 ).

Avots: ME III, 758


sasodīt

sasùodît, tr.,

1) verdammen
U., Spr.; gew. das Partizip in Flüchen, Verwünschungen gebraucht: ak tu sa˙suodīts (sasuodāms Dond.)! Br. sak. v. I562, verdammt! sa˙suodīts cilvē̦ks! verdammter, verfluchter Kerl! U. ak tu, sa˙suodīta ragana! LP. V1I, 556. ak tu, sa˙suodīts kŗup[j]a puika! Dīcm. pas. v. I, 9. sa˙suodīts ve̦cs ne̦lga! Lautb. Luomi 184. saimnieks pukuojies: "ak tu sa˙suodīts kverplis, kuo tu bļauji?" LP. VI, 251. ak tu sa˙suodīta nelaime! Br. sak. v. 1570;

2) mancherlei bestrafen:
tas nu ir atkal sasuodīts Nigr.

Avots: ME III, 752


sasviest

sasviêst, tr.,

1) zusammenwerfen:
sasviest mantas kaudzē;

2) puika tik˙pat kâ sasviests, der Knabe ist ziemlich dick, gesund
Etn. IV, 4. Refl. -tiês, sich zusammenwerfen.

Avots: ME III, 753


satikt

satikt: vor "sich vertragen" (ME. III, 762) ist "3" einzufügen; kāds tu agrāk pret mani biji, tik˙pat prasts es biju pret tevi ... tagad mums satiks citādi. tagad tu esi cits puika Blaum. Raksti III 6 (1939), 162.

Avots: EH XVI, 456


satopelēt

satopelêt, tr., tretend, trampelndschmutzig, nass machen (perfektiv): puika ir zeķes tâ satopelējis, ka ne˙maz nevar izmazgāt Dond. - Vgl. satupelêt.

Avots: ME III, 764


satraišķīt

satraišķît: puika satraišķījis uogas Alswig, Mar. viņam visa galva satraîšķīta nuo šāviena Mar.

Avots: EH XVI, 456


satriekt

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457


satrinkt

satrìnkt 2 : jau puika satrincis guovis mājā Alswig.

Avots: EH XVI, 457


savdēkā

savdē̦kā runāt, für sich hin, mit sich selbst sprechen Alksn. - Zund.; savdẽ̦kām, savdê̦kām 2 Siuxt, Adv., abgesondert, zurückgezogen: puika paliek savdē̦kām, neiet barā Siuxt. trīs sievietes, salīdušas sieviešu krē̦sluos savdē̦kām Janš. Bandavā II, 359.

Avots: ME III, 783


savīžot

savīžuôt,

1) mit Bastschuhen, unschön (die Füsse) bekleiden
Adsel, Fehsen: saimenieku meitiņām kurpes saka knipu knapu,... juostas gali žvingu, žvangu; kalpuonīšu meitiņām rullu bikš.., - ar vīzēm savīžuotas BW. 5726, 6;

2) "Bastschuhe
(vîzes) anhabend, ungewandt zusammenkommen" Adsel, Nötk.;

3) "ohne Not zusammenkommen"
Druw.;

4) mit schmutzigen Füssen beschmutzen (die Diele)
Druw., Aahof;

5) "sabrist": puika savîžuojis kājas Golg.;

6) "pavirši padarīt" (mit î 2 ) KL - Dselden;

7) "= nùomĩdît 1, nùobradât 1": zirgi savĩžuojuši rudzus Bixten. Refl. -tiês, Bastschuhe langsam anziehen: tas nevar vien savîžuoties Smilten.

Avots: ME III, 790


segt

segt,

2): "schnallen; zuschnallen, losschnallen" ME. III, 812 zu ersetzen durch "heften";
saktu s. - auch AP.;

3) = sekt 1 Auleja: seņāk ne meitu sedze, a pamiliji: ka[d] laba pamilija, tak i[r] jēme;

4) behüten:
sedz (Var.: glabā, glāb, sargj[i]), meitiņa, pate guodu! puis[i]s par guodu nebē̦dāja BW. 6585, 3. Subst. sedzẽjs: "wer deckt, bedeckt" ME. III, 812 zu verbessern in "1) wer (be)deckt;

2) = secẽjs"; se̦gums,

2): puikam katru nakti viss s. pa zemi AP.; ‡

3) die Deckung:
parādam nav se̦guma.

Avots: EH XVI, 475


šepka

II še̦pka: "par augumu lielākās drēbēs ieģērbies puika" Sermus; ein Halbwüchsling (geringschätzig) Kegeln, Wilkenhof, Wolm.

Avots: EH II, 625


sietne

sietne "?": puikam bija tāpele, grāmatas un rakstāma sietne (Schreibheft?) padusē Dünsb.

Avots: ME III, 861


sigelēt

sigelêt, -ẽju, schnüffeind hin- und herlaufen: kuo tu, puika, te kâ sigelis sigelē nuo vienas bļuodas pie uotras? Druw. n. RKr. XVII, 76. .

Avots: ME III, 836


sigelis

sigelis (f. -le), einer, der schnüffelnd hin u. her läuft: kuo tu, puika, te kâ sigelis sigelē nuo vienas bluodas pie uotras? Druw. n. RKr. XVII, 76. aita kâ sigele iegrūž purnu vienā un uotrā traukā ebenda.

Avots: ME III, 836


sīkāt

sìkât 2 Saikava "die Luft durch schmerzende Zähne einatmen": puika sāka atkal ar zuobiem s.

Avots: EH II, 491


šķeltiski

šķelˆtiski 2 (sic!) Salis, mit den Beinen umfassend: meitene š. kuokam mugurā tâ kâ puika; "šķe̦lti" Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 630


šķērdele

I škērdele,

1) ein Lappen
Bergm. n. U., Golg., (mit 2 ) Saikava, Selsau, Warkl., ein der Länge nach abgerissener Fetzen (mit 2 ) Druw.: puika bikses sapluosījis šķērdeļu šķērdelēm Druw. viņam pakaļā svārkiem liela šķērdele Saikava;

2) ein ahgespaltenes Stück Holz
Peb. n. U.;

3) ein im Zuschnitt verdorbenes Stück
L.;

4) ein Wasserstrahl
(mit ḕr) Jürg., (mit ḕr 2 ) Saikava: ūdens sāka skriet šķērdelēm Jürg. uzlija kāda šķērdele (šalte) ūdens Saikava. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 33


skrābāt

skrãbât, Refl. -tiês,

1): auch Nötk.; kaķis ar nagiem skràbājas 2 Mar.; "grābāties ar asu, skrāpējuošu truoksni" Nötk.; ‡

2) "klettern gleich einer Katze"
Mar.: puika skràbājas 2 kuokā.

Avots: EH II, 508


skraukšķināt

skraũkšķinât Bauske, Mesoten, Nötk., skràukš(ķ)inât 2 Lis., skraũkšinât PS., C., skràušķinât 2 Golg., tr., intr., knirschen (machen); vom Laut, der beim Knabbern, Beissen eines harten Gegenstandes entsteht; krächzen Fest.: Krancis skraukšķina kaulu Nötk. vāveres skraukšķināja čiekurus MWM. X, 83. puikas skraukškināja vēžus Aps. VI, 17. cūkas skraukšina graudus ē̦zdamas Lis. pele skrauškina zem grīdas Golg. Refl. skraũkšķinâtiês, etwas Hartes beissen (dass ein knirschender Laut entsteht Neu-Wohl fahrt) Funkenhof: vāvere skraukšķinājas Funkenhof. vgl. kraukš(ķ)inât.

Avots: ME II, 888


skrumslis

skrumslis,

1) skrum̃slis Ermes, Jürg., Arrasch, skrùmslis C., ein Knorpel
Allend. n. U.; ausu skrumslis, die Ohrmuschel Straut. Vesel. 48;

2) skrum̃sls Deg., skrum̃slis Karls., skrùmslis 2 Saikava, ein Knöchel
Karls., Saikava, ein Gelenk (skrum̃slis) Salis n. U., Saikava: ar lielā pirksta skrumsli puika berzēja aci Saikava;

3) der Adamsapfel
U.;

4) die Fessel am Pferdefuss
Dr.;

5) ein kleines Stück, ein Splitter:
te jums arī pa skripatai un skrumslim nuo kaula Vīt. 82;

6) ein Ackerstück auf einem Hügel
Lems. n. U. vgl. krum̃slis, krum̃sls, sowie skrimslis und Persson Beitr. 864 f.

Avots: ME III, 899


šļakāns

šļakāns,

1) ein grosses, feistes und schweres Lebewesen
C., Druw., Lubn., N. - Peb., Saikava, (šlakāns) AP., Bers.; etwas Schweres überhaupt (šļakans) Bilsteinshof n. Etn. II, 50, Druw.; "liels un lempīgs" Sessw.: viņam ir izaudzis puika kâ šļakāns Druw. zaķis kâ šļakāns N. - Peb. kuoks ilgi ūdenī gulē̦dams ir palicis smags kâ šļakans Bilsteinshof n. Etn. Il, 50. ābuoli izauguši lieli kâ šļakāni Druw. burkāni, bietes, griežņi, tupiņi lieli kâ šļakāni ebenda; šļakans U., ein fetter, stämmiger Junge;

2) jem. mit langen Beinen
Warkl. Vgl. šļokāns.

Avots: ME IV, 61


šļakstīt

šļakstît U., Bershof, Golg., Wessen, -ĩju, = slakstît, šļakstêt, šļakstinât: viņš šļakstī ūdeni Golg. e̦ze̦rs iesācis me̦lnus viļņus šļakstīt LP. VI, 723. lavu gaisuos šļakstīdami MWM. VI, 671. Refl. -tiês, = šļakstinâtiês: puikas sāka šļakstīties ar ūdeni Lis.

Avots: ME IV, 62



slonīt

sluonît,

1) niederlegen
Mag. IV, 2, 147, U.;

2) = sluodzīt, beschweren, niederpressen U.;

3) prügeln
Zaravič, (mit ùo ) Jürg.;

4) Refl. -tiês "viel essen, schlingen"
(mit 2 ) Bauske, nicht ordentlich arbeiten AP. n. U., sich ohne Arbeit herumtreiben: puika sluonās apkārt Norv. 137. Vgl. slānît und sluot, sluostīt.

Avots: ME III, 945


šļūkāt

šļũkât Bl., C., Jürg., Nigr., Wolmarshof, šļùkât 2 Bers., Gr. - Buschhof, Golg., Kr., Kl., Lubn., Ogershof, Pilda, Selsau, Saikava, -ãju, intr., tr., glitschen U., gleiten, rutschen: puika pa le̦du sāka šļūkāt Saikava. ap meteni šļūkōt gāju BW. 32209 var, nemierā viņš šad un tad šlūkāja pa krē̦slu Valdis Stabur. b. 151. eju... pa rasu šļūkādams Jaunības dzeja 80. saimnieks pie ilksīm turē̦damies šļūkāja zirgam apkārt Upītis Nemiers 100; šļūkāt kājas N. - Peb., Purap., Smilten, beim Gehen die Beine schleppen, nachziehn; (Gras) niedertreten (mit ù 2 ) Hirschenhof, Warkl. Zu šļūkt.

Avots: ME IV, 78


šļupšņāt

šļupšņât, (ein wenig) lispeln, wispern: mazais puika..., kurš arī šļupšņāja kaut kuo par briežiem R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 19.

Avots: ME IV, 75


šļupsti

šļupsti, Adv., lispelnd, wispernd: puika tâ šļupsti runājis A. XX, 52 (ähnlich: Upīte Medn. laiki 101). valuoda tâ šļupsti gājusi Upīte Medn. laiki.

Avots: ME IV, 75


smiet

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968


smīnīgs

smìnîgs 2 : smĩnīga seja puikam, bet smiet nedrīkst Seyershof. Albe̦rts viņam diezgan smīnīgi sacīja Veldre Dēli un meitas 144.

Avots: EH II, 539


šmurga

šmur̃ga AP., Smilt., (mit -ùr- 2) Saikava, = smurga 1, šmurgulis: puikas, šmurgas, neraustiet meitu . .. vainadziņu! BW. 6177, 4.

Avots: ME IV, 87


smurgulis

smur̃gulis: auch (mit ùr 2 ) Borchow; "jauns puika" Salis; smurgule apsmulēs BW. 35072, 1.

Avots: EH II, 540


šmurgulis

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis 2 Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis 2 Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ 2 ) Dunika.

Avots: ME IV, 87


snaicīt

snaicît, -cu od. (Lis., KL, Gr.-Buschhof, Memelshof) -ku, -cīju, langen nach: pēc Austras ruokas snàicīt 2 (Golg.) A. v. J. 1901, S. 5. snaicît (ausstrecken; rümpfen) de̦gunu Ramkau, Unzufriedenheit äussern. snàicīt 2 (hinaufreichen) sienu Lis. snaicīt 2 nagus, nach Verbotenemtrachten Gr.-Buschhof, Memelshof. Refl. -tiês (mit ài 2 ) Lis., Kl., Golg., Saikava, Gr.-Buschhof, (mit aĩ) Salis, Jürg.; Wandsen, Stenden, wiederholt langen, sich strecken (N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) nach, zu erreichen suchen Druw., ohne Not sich an einer Arbeit beteiligen wollen Etn. IV, .49: puika, kuo tu snàikies2? ej gulēt! Saikava. kuo tâ snaicies? Stenden. kam sēji zirgu pie sētas? viņš snaicās (snaikās) tai pāri pēc zâles Druw: zirgs snaicījās siena Sessw. nesnaicies pāri galdam! Druw. viņš snaicījās un snaicījās, kamēr sasniedza ābuolus Druw. snaicīties pēc maizes Stari II, 329. viņa snaicījās veikli, ar visu ķermeni Jauns. Dzive 17. ruokas snaicījās, zuobi griezās V. Egl. Zilā cietumā 238. Zilā pakāpusies snaicās saķert ... ceriņzaru Druva II, 909. vis+apkārt snaicījās pretī izstieptu šauteņu stuobri Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 198. Zu sniekt.

Avots: ME III, 971


šņaukt

I šņàukt, ‡

2) "strauji sist" Seyershof: nem žagaru un šņaûc 2 vienreiz tam puikam! ‡ Subst. šņàucẽjs, ein (Tabak) Schnupfender:
tabaciņu šņaucējiņš BW. 1641.

Avots: EH II, 652


šnells

šne̦l˜ls Gr.-Sessau, šne̦ls, Adv. šne̦lli Dond., rasch, schnell, flink: šne̦lls puika, skuķis Gr.Sessau. vilcenieku šne̦li zē̦ni stāvu lēca kumeļā BW. 12866, 2 var. tā tik bij šne̦lla braukšana! Alksnis-Zundulis. brauc šne̦llāki! Ahs. n. RKr. XVII, 56. šne̦lli jūdzu, le̦pni braucu BW. 13289. nejāj šne̦lli, tautu dē̦ls! 14455, 3 var.

Avots: ME IV, 88


spaņģis

spaņ̃ģis Serbigal, Karls., Ruj., spàņģis 2 Neu-Rosen, Mar., Lis., Golg., Schwanb., Kroppenhof, U., Demin. (verächtlich) spaņģelis N.-Schwanb., = spañnis: tecini ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. iet uz pirti spaņģuos, kuo zirgus mieluot LP. VI, 169. puika pieēdis vē̦deru kâ spaņģi Mar. darvas spaņģeļi sāka izsīkt Rīg. Av.; spaņģelis, ein kleiner Butterspann Livl. n. Bielenstein Holzb. 328. - Wenn li. (bei Memel) spañgis "Eimer" aus dem Kurischen stammt, vielleicht entstanden aus einem kurischen Paradigma nom. *spandis (= li. spandis dass.), gen. spaņģa < *spandja. Letzten Endes wohl germanischen Ursprunges, s. Waide Vrgl. Wrtb. II, 662.

Avots: ME III, 985


spara

spara Zaravič, Karls., = spars, Energie: es bij[u] puika, man bij spara (Var.: spars, vara) BW. 13186 var.

Avots: ME III, 985


spindzīgs

spìndzîgs 2 : auch ("jäh, heftig") Aahof. Adl., Drobbusch, Fehsen, Geistershof, Gilsen, Grawendahl, Lbs., Odsen, Ohlenhof, Schwanb., Selsau, Sessw., Stom.: s. kritiens. s. (heftig, lebhaft) puika; "spiedzuošs" (mit in ) Morizberg: tievā, spindzīgā bē̦rna balstiņā Daugava 1936, S. 215.

Avots: EH II, 551


spitālis

spitālis Nigr., spitalis Bergm., Kurt. n. U., ein abgefeimter Bube, ein Halunke; spitalis Blieden n. Etn. II, 177, Schimpfwort: tāds spitālis puika, nuobradājis visu zirņu stūri! Nigr. Aus nd. spitāl (ein Schimpfwort).

Avots: ME III, 1000


spļaudiens

spļaũdiêns, das einmalige Speien: puika ... nebija mana spļaudiena vē̦rts A. XX, 562.

Avots: ME III, 1007


sprakšķināt

sprakšķinât, = sprakstêt: sārts sprakšķina juo muoži Jaunības dzeja 59. ciemi sprakšķinās (werden prasselnd brennen) A. v. J. 1899, S. 14. Refl. -tiês, prasseln MSil., (mit -kši-) Nötk.; krachen machen, knistern machen Smilten, Mar.: puikas pa kaktu sprakšķinās.

Avots: ME III, 1009


sprauns

spraũns Līn., Dunika, Wain., spràuns 2 Mar., Lettin, gut entwickelt, gesund Dunika, Wain., Lettin, munter, frisch Nigr. (mit 2 ), Dunika, Wain., Mar., Lettin; gewandt Dunika, Nerft, Lubn., Kroppenhof, Golg., Aahof, Mar., Kortenhof; wohlhabend Mar.; hochmütig Autzenbach: sprauns puika Mar. n. RKr. XV, 137, Nigr. sprauns cilvē̦ks Dunika. sprauni (gesund, munter) jē̦ri Wain. sprauns sivē̦ns Dunika. guove šuorīt jau itin sprauna Nigr. nu jau viņš labi sprauns, (nach der Krankheit) gut erholt Wain. viņa... pūlējās.., turēties spirgta un sprauna Janš. Dzimtene V, 429. ta tad sprauna saimniece! pate vien puišus, meitas izrē̦da, saimniekam ni bē̦das Lubn. n. Etn. I, 59. Ieva e̦suot pagasta spraunākā meita Jauns. M. dz. 102. sprauna tautas meiča - ne vārdiņa nerunā, iet galviņu izcē̦luse VL. aus Autzenbach. - Subst. spraunums, die Munter-kelt, Frische, Gewandtheit; hochmütiges Aussehen: vairāk spraunuma un dęnktuma Janš. Dzimtene IV, 98. pat plānais de̦guns dabūja tâ kâ vairāk spraunuma Niedra. Nebst resp. durch li. spraunas "hurtig" (bei Geitler Lit. Stud. 111) od. spriaũnas "stattlich, keck, äusserlich sehr auf sich haltend" aus poln. sprawny "geschickt, gewandt".

Avots: ME III, 1012


sprigacis

sprigacis, demin. f. sprigacīte BW. 21239; 21739, sprigactiņa Blaum., wer sprühende, blitzende Augen hat: sprigacis puika Mar. n. RKr. XV, 137. sprigacis cilvē̦ks Schibbenhof. Zu sprigs.

Avots: ME III, 1019


sprunguls

sprunguls (unter spruñgulis),

1): uz sprungula tupē̦dama; paritēja sprunguliņš BW. 29357. abi (scil.: puikas) tādi sprunguli vien jau ir Janš. Līgava I, 226. Weitere Belege gibt Būga Liet. k. žod. CVII.

Avots: EH II, 561


spuņģis

spuņģis,

1) spùņģis 2 Saikava, = krē̦pas, zäher Schleim (Auswurf): par garu laiku pa spuņģam iznāk, bet pa visu priekšu garas sliekas Saikava;

2) verächtliche Bezeichnung für einen (vom Wuchs kleinen) Menschen:
man bij tāds puikas spuņģis (Var.: vīra punģis) sē̦tmalē audzējams BW. 9397, 3 var. Vgl. puņ̃ķis I und puņģis 4.

Avots: ME III, 1029


stangales

stàngales 2 schmale (enge) Hosen Laud., Bers.; skruoderis izniekuojis drēbi un izšuvis bikses puikam kâ stangales.

Avots: ME III, 1044


staukšķināt

staukšķinât,

1) "?": mēs, puikas, staukšķinājam korķus pa ķēķi Dz. V.;

2) "klopfen"
(mit 2 ) MSil.;

3) = taũkšķinât, in Fett braten (z. B. Brot) Schibbenhof (mit aũ).

Avots: ME III, 1049



steigulis

steigulis, jem., der sehr eilt: puika metās uz durvīm ... Liene ... nuogrāba steiguli pie ruokas Veldre Dižmuiža 43.

Avots: EH II, 576


stencēns

ste̦n̂cē̦ns 2 A.-Ottenhof "mazs, mundrs puika".

Avots: EH II, 576


stencis

sten̂cis 2 "puika">puika" (?): strādāj[a] visi, lai cik mazs puikē̦ns bi[ja]; katrs s. zināj[a], ka jāstrādā A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH II, 576


stikmīties

stikmîtiês, -uôs, -ĩjuôs, aufhören: vai tu, puika, reizi stikmīsies nuo draiskuošanas? Plm. n. RKr. XVII, 79. Zu stiknîties 2.

Avots: ME IV, 1067


stirājs

stirājs, der Stengel, Halm Saikava; Plur. stirāji, (hohe Laud.) Stoppeln (besonders von Erbsen, Bohnen, Gerste Saikava); altes, zum Viehfutterunbrauchbares Stroh (besonders Roggenstroh) Laud.; Erbsenstroh Oppek., Sessw. n. U., Selsau, Lubn.; die abgehenden Enden des Flachses L., St., Sauken n. U., Wessen: griķiem šuogad tikai stirāji Saikava. puika izaudzis kâ stirājs ebenda. pamet pupām garākus stirājus! ebenda. stirāji nuo linsē̦klām Etn. IV, 97. kaktā stāvēja stirāju strēķītis Jauns. Nebst an. stoǫrr "carex", ahd. storrēn "steif herausstehen, hervorragen" u. a. wohl zur Wurzel ster- "starr sein" (bei Walde Vrgl. Wrtb, II, 627 f.); vgl. auch Persson Beitr. 430 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 13, sowie das Reimwort tirāji.

Avots: ME IV, 1072


streipulēt

streîpulêt 2 Seyershof, taumeln. Refl. -tiês ebenda, taumelnd gehen: puika streipulējas vien uz kājām, - vēl nemāk iet.

Avots: EH II, 586


strikšināt

stirkšinât: "2" ME. III, 1073 zu ersetzen durch "2)";

3) von verschiedenen Lauten:
ar ruokām appļauj malas, lai var ar mašīnu s. (mit ir̃ ) Orellen. puika tik min paminu un stir̃kšina ratiņu Seyershof. spārnuots ... mākuonis (von Schwalben) stirkšinādams paņirb gaisā A. Upītis Pirmā nakts 24. ar koleru saslimušie sēdēja uz puodeļiem un tik stirkšināja (entleerten sich hörbar) Frauenb.

Avots: EH II, 581



strupmēlis

strupmêlis 2 : strupmēļu puika Dünsb. Od. 265. (meitas) visas trīs bija strupmēles Pas. XI, 428. ruopelnieki runā kâ strupmēļi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH II, 590


susurot

susuruôt: slimā acs susuruo Lis. n. FBR. I, 33. nuokults, puika vēl ilgi susuruoja ebenda.

Avots: EH II, 605


suteklis

suteklis,

2): guļat, mīļi suteklīši! Tdz. 55625; ‡

3) gebähtes Viehfutter
Salis; ‡

4) eine zum Bähen dienende Masse
Stenden: likt puikam pie sāpuošā kakla sutekli nuo linsē̦klām.

Avots: EH II, 605


svaidelēt

svaîdelêt: auch (mit ) Dunika. ‡ Refl. -tiês Seyershof, wiederholt od. hin und her (nicht weit) werfen (intr.): puikas svaĩdelējas ar akmeņiem.

Avots: EH II, 611


svaidīt

I svaĩdît: auch Lemb., Ligat, Salis, (mit ) AP., Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Kokenhof, Marzen, N.-Laitzen, N.-Peb., Pilda, Sonnaxt, Trik., Waidau, Warkl., (mit 2 ) Kegeln, Luttr., Morizberg. Refl. -tiês,

1): liesmiņas vējluktuŗuos ... svaidījās un šaudījās vē̦tras grūdienuos Janš. Dzimtene V, 59. visas lietas svaidās pa zemi Kaltenbr. jis tai ("so")
i[r] svaidās (schwankt, zweifelt; russ. колеблется) Pas. IX, 205 (aus Lettg.; ‡

2) hin und her werfen
(intr.): puikas svaidās ar sniegu Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.

Avots: EH II, 611


šveļpt

švèļpt 2 Bers., Lubn., N.-Peb., Saikava, = švelpt: irbe šveļpa siliņā BW. I, S. 814, No 250, 3 var. puika sāka šveļpt suni Saikava. Zum ļ s. Le. Gr. 139r.

Avots: ME IV, 115


sverģis

sver̃ģis: puika (vai kumeļš) kâ s. (mit er; von einem jungen gut gewachsenen, gesunden Lebewesen) Smilt.

Avots: EH II, 615


švipsts

švipsts,

2): = svipšķis 1 PV.: lai pūš (uguni) puika ar savu švipstu! skals tad tūliņ aizdegsies.

Avots: EH II, 661


švitināt

švitinât Līn. FBR. II, 57,

1) schnell in die Runde drehen oder schwingen
Stenden, Libau: zirgs švitina asti Gramsden, N-Bartau. gan es tavu ve̦cu māti gar uguni švitināšu BW. 10857 var. visas tās... gribas švitināmas Janš. Dzimtene 2 II, 24, meitu labi švitināt Apskats v. J. 1903, S. 66. milnu švitinuot riņķī Antrop. II, 21. Kausativform zu švist?

2) zechen, saufen
Stenden (erst in der Neuzeit). Refl. -tiês, sich schnell in die Runde drehen: puikas saķeras ruokām un švitinās riņķī Stenden. riteņa spieķi tik ātri švitinās, ka tuos ar aci ne˙maz nevar izšķirt Stenden. nešvitinies! apdzēsīsi uguni! Gramsden. viņa švitinājās airvien ātrāki Janš. Dzimtene 2 II, 90. Vgl. li. švìtinti "schmeissen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 186.

Avots: ME IV, 118


tāds

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. 2 244.

Avots: ME IV, 143, 144


taisīt

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt 2 Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124


tāst

tâst 2 Neuhausen, Widdrisch, (mit ã) Bl., āst St., U., -šu, -su, = tēst: puikas tāš un tāš, bet ne˙kas neiznāk Widdrisch. Urspr. wohl: prs. *tašu, prt. tāsu, inf. tāst.

Avots: ME IV, 151


teikt

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene 2 I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III 4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157


terkšķele

tèrkšķele 2 Bers., Sessw., Plur. tèrkšķeles 2 Kreuzb., teršķele Wid., = terkšele 1: puikam tikai terkšķeles bijušas ruokā LP. V, 102; "ratiņa spuole, kas stipri terkšķ" (mit èr 2 ) Kalz.; tèrkšķele 2 Bers., eine Geschwätzige; terkšķele "pļāpä Kalz. (mit èr 2 ), Meiran, Sessw.

Avots: ME IV, 167


ticīgs

ticîgs, Adv. ticîgi, a): "katrā ziņā" Grenzhof; b): auch Erlaa, Fest, Grenzhof, Oknist, Saikava, Selb.; "naigi, naski, nuopietni" Salis: cik t. jis mācās! Kaltenbr. t. ("fleissig") rāvu kaņepes Seyershof. puika t. vien (aufmerksam, unverdrossen) klausās Erlaa n. FBR. XI, 21. laid ticīgāki! fahre rascher! BielU. ‡ Subst. ticîgums, die Gläubigkeit: izlietuodams zemnieku apspiešanai viņu ticīgumu Jürgens 128.

Avots: EH II, 680


tiepa

tiepa,

2): izdabūt puikam tiẽpas ("niķus") Seyershof.

Avots: EH II, 687


trakenis

trakenis (mit e aus [umgelautetem] a?) Saikava, wer lärmt, tollt, ein Unbändiger: mans puika ir liels trakenis Saikava.

Avots: ME IV, 218


trankāt

trañkât Dond., trànkât 2 Sussei n. FBR. VII, 146, Gr.-Buschhof, Meiran, Saikava, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, -ãju, = tre̦nkât: puikas mani netrankāja (Var.: nedze̦nāja) BW. 9850, 1.

Avots: ME IV, 222


trašķis

I trašķis,

1): auch Ekau, Grünw., Salgaln; ‡

3) "draiskulīgs puika" Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH II, 691


trēst

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è 2 ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233



tūcīt

tūcît: "spaidīt" Alswig, (mit û) Korwenhof; "mīcīt" (mit û) Golg., PS., (mit ū) N.-Peb.; "burzīt, tīt" (3. p. prs. tûcī 2 ) Salis, Refl. -tiês "spaidīties, pluosīties": puikas tūcās Alswig; sich ungewandt, langweilig belätigen: kuo viņš tur tik ilgi tûcās? Alswig, (mit û 2 ) Kegeln; "mīdīties" (mit û) C.: t. pa mālu bedri.

Avots: EH II, 707


tukšniecīgs

tukšniecîgs, arm (?): nuo tukšniecīga puikas uzcīnījies līdz šim stāvuoklim Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 218.

Avots: ME IV, 256


tuncīt

tùncît Lenzenhof, N.-Peb., Stolben, (mit uñ) Schujen, (mit un̂ ) Nötk., Wolmarshof, (mit ùn 2 ) Lis., Selsau, Sessw., (mit un̂ 2 ) Jürg., Salis, Segewold, -ĩju, stampfen, kneten, quetschen, drücken AP., N.-Peb., Smilten; tun̂cît 2 Jürg., stossend hineindrängen; stopfen (?) U., tun̂cît 2 , unordentlich biegen, falten Seppkull; (ein Kind) in Windeln wickeln Vilce; tùncît 2 Lennew., tun̂cît 2 Jürg., Rippenstösse versetzen; quälen U.: mālus, maizi Stolben; kartupeļus biezputrai Schujen; sānus Jürg.; cilvē̦ku Lennew., Stolben. lupatas maisā tuncīt Jürg. Refl. -tiês, einander stossen, einander Rippenstösse versetzen (mit un̂ 2 ) Jürg., Salis: puikas tuncījās (ar dūrēm) Salis. vārds pa vārdam, un abi sāka tuncīties Jürg. Aus tūcît . duncîties?

Avots: ME IV, 264


tupuļāt

tupuļât Bers., Kalzenau, Warkl., Vīt., -ãju, tupuļuôt Wid., Adsel, Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Odsen, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, häufig hokken, sich häufig niedersetzen, sich bald setzen, bald aufstehen: Uķis. . . tupuļuo pa ķēķa priekšiņu un sutina ievas Krišs Laksts 32. kuo tu tupuļuo kā puika, kā cilvē̦kus biedē̦dams! (zu einem Beerensammler gesagt) Kaudz. Izjurieši 180. mazs bē̦rns tupuļuo Pilda, geht mit kleinen Schritten.

Avots: ME IV, 268


ummacīgs

um̃macīgs Budenbrock, Dickeln, Lemsal, seinen Willen aufdringlich durchzusetzen versuchend (Adj.): tāds u. puika (sivē̦ns): lai citi dabū vai nedabū, - bet viņam vajag dabūt!

Avots: EH II, 713


urgāt

ùrgât 2 Saikava, (mit ur̃) Gr.-Buschhof, stehlen: puika sācis makšķeres urgāt.

Avots: ME IV, 304


utubunga

utubuñga,

1) der Daumen
Etn. II, 188, Dond., Ruhtern;

2) ein Lauseknicker, Schimpfwort
U.; ein aufdringlicher Mensch Salis: ak tu puika utubunga, tev nav lāga ce̦purītes BW. 12974. tu utubunga, tevi ar vienu pirkstu nuogāžu Dond. kuo šis, utubunga! A. v. J. 1902, 400;

3) Läusekraut (pedicularis palustris)
Fischer 258.

Avots: ME IV, 311


uzbizināt

uzbizinât, biesen, laufen machen (perfektiv): puika uzbizināja guovis PS.

Avots: ME IV, 317


uzdrāzt

uzdrāzt,

1) auf etw. schnitzen
(perfektiv): uzdrāzt skaidas traukam. uzdrāzt uz kuoka kādas zīmes Stenden;

2) schnitzend zum Vorschein bringen:
pagali drāžuot uzdrāza viņā iedzītu naglu Dunika;

3) (schnitzend) anspitzen:
zīmuli;

4) einen Schlag versetzen:
uzdrāzt zirgam ar pātagu;

5) schelten
(perfektiv), scheltend über jem. herfallen: māte uzdrāza bē̦rnam tâ, ka tas tūliņ apklusa Sessw.;

6) aufgiessen:
uzdrāzt kādam ūdeni uz galvas Wolmarshof. (meita) uzdrāzusi tam spaini cūku dzēriena virsū Janš. Nīca 36;

7) hinauflaufen:
puika uzdrāza augšā Saikava. Refl. -tiês, (auf etwas) hinauflaufen Pas. VI, 374: viņš uzdrāzās pa trepēm augšā, zirgs viņam uzdrāzās virsū.

Avots: ME IV, 325


uzdzīt

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329


uzēdināt

uzêdinât,

1) auffüttern, anpäppeln:
sivē̦ni labi uzēdināti;

2) füttern
(perfektiv): ceļā zirgu uzēdināt;

3) = ìeêdinât 2: viņa tuo puisi uzēdinājusi Stenden. viņš uz tās meitas kâ uz˙ēdināts Bauske. puikas ir tur zivis uzēdinājuši (haben mit Köder die Fische an eine bestimmte Stelle gewöhnt) Stenden.

Avots: ME IV, 330


uzgrūst

uzgrûst,

1) auf etwas (hinauf)stossen
(perfektiv);

2) stossend zum Vorschein bringen, an die Oberfläche geraten lassen:
puika (sev) uzgrūdis asinis Stenden. Refl. -tiês, sich auf etw. stossen (perfektiv): glāze pate uzgrūdās manai ruokai MWM. VIII, 889.

Avots: ME IV, 334


uzkarāties

uzkarâtiês,

1) auf, über etw. hängen
(intr.): ausis uzkarājas uz acīm Seifert Chrest. III, 2, 134;

2) hängen bleiben:
puika uzkarājās kuokā Salis.

Avots: ME IV, 339


uzkārnīt

uzkā`rnît, ‡ Refl. -tiês (mit ār) Frauenb. "uzmesties 3": puika grib man u. kaklā.

Avots: EH II, 724


uzķikstināt

uzķikstinât Frauenb. "= uzcìrst 1": puika ar cirvīti uzķikstināja sev uz pirksta.

Avots: EH II, 727


uzklaigāt

uzklaigât, wiederholt aufschreien: puika priekā uzklaigāja.

Avots: ME IV, 341


uzkliegt

uzklìegt,

1) laut, schreiend zurufen:
tē̦vs uzkliedza puikam, lai stāvuot mierā, šis uzkliedza skaitītājam Kaudz. M. 46;

2) laut schreiend aufwecken:
uzkliegt uotru nuo miega;

3) laut aufschreien, singen
(perfektiv): divi uzkliedza dziesmu V. Eglītis Zilā cietumā 164. uzkliegdama es dziedāju, uzkliegdama gavilēju BW. 359, 2.

Avots: ME IV, 342


uzkuģot

uzkuģuôt Frauenb. "hinaufsteigen, -klettern": puika uzkuģuojis pašā čukurā pie zvirbuļiem.

Avots: EH II, 726


uzļaut

uzļaũt, erlauben U., gestatten, zulassen, einräumen (perfektiv): uzļaudama puišeļiem lielu vaļu Janš. Mežv. ļ. II, 70. kuo tē̦vs negribēja labprāt uzļaut Seifert Chrest. III, 325. Refl. -tiês,

1) sich (auf jem.) verlassen:
viņš tam par daudz uzļāvies Salis;

2) erlauben:
kuo viņi tâ uzļaujas? puika liels nebēdnis Stenden.

Avots: ME IV, 354


uzlēkāt

uzlẽ̦kât,

1) wiederholt aufspringen; kurze Zeit springen, hüpfen:
puika aiz prieka uzlē̦kāja;

2) hinaufhüpfen
L.

Avots: ME IV, 352


uzlikt

uzlikt, ‡

4) einen Auftrag geben
Seyershof: kas uzlika adīt cimdus, tiem adīju;

5) einen Schlag verabfolgen
Seyershof: u. zirgam virsū, lai iet;

6) = uzbur̃t 1 Seyershof: es e̦suot viņam uzlicis utis. Refl. -tiês,

3): puika uzlikās (= uzkāpa) uz blāķa Saikava. ‡ Subst. uzlicējs, der Aufdeckende:
galda uzlicēja BW. 193471.

Avots: EH II, 728


uzlodāt

uzluõdât,

1) (wiederholt) hinaufkriechen;

2) umherkriechend auffinden:
puika uzluodājis putna perekli Salis.

Avots: ME IV, 354


uzmanīt

uzmanît, beobachten, aufpassen: uzmani bē̦rnus, lai neiet laukā! viņa sāka uzmanīt katru truoksnīti A. XX, 122. daudzas nemanīja, ka tās tiek uzmanītas Vēr. I, 766. uzmanāt! es jums tūliņ parādīšu Etn. I, 12. uzmani uz viņu! Rainis Göte V, 65. Refl. -tiês,

1) (heimlich) hinaufeilen, hinaufgelangen:
puika uzmanījās gan kaudzes galā. vīrs... uzmanījies eglē LP. VII, 862;

2) aufmerksam, vorsichtig sein:
uzmanies! vilciens nāk. viņa jaunuma dēļ ar viņu sevišķi jāuzmanās Balss.

Avots: ME IV, 355


uzmizāt

uzmizât, uzmizuôt,

1) schälend auf etw. fallen lassen:
puika uzmizuojis mizas kartupeļiem virsū. mizuojuot uzmizuojis mizas uz galda,

2) noch, dazu schälen:
vēl pāri kartupeļu uzmizât PS.;

3) Schläge versetzen:
uzmizuot (uzmizât PS.) kam pa muguru;

4) stark regnen
(perfektiv): lietus šuodien krietni uzmizā PS., Segewold.

Avots: ME IV, 360


uzņemt

uzņem̂t, uzņem̃t,

1) aufnehmen
U., aufheben Wid.: uzņemt nuokritušuo grāmatu nuo grīdas Salis. tevis dievs vēl nav debesīs uzņēmis Kaudz. M. 23. uzņemt valdziņus (acis Salis) Bers., Golg., die (heruntergefallenen) Maschen am Strickzeug aufnehmen;

2) aufnehmen, absorbieren:
ziveļļa tiek vis˙vieglāk... uzņe̦mta asinīs MWM. VII, 345;

3) aufnehmen
U., bewirten: nama māte... uzņēma preceniekus ar vakariņām BW. III, 1, S. 86. viesus uzņemt Kav.;

4) unternehmen:
uzņemt kara gājienus Konv. 2 1052;

5) übernehmen, auf sich nehmen; aufnehmen, beginnen:
uzņemt darbu,

a) eine Arbeit beginnen
U.;

b) eine Arbeit übernehmen
Kav. uzņemt vietu (māju), ein Gesinde zur Pacht übernehmen Kav. ar gaili mājas nevar uzņemt Birk. Sakāmv. 75. mēs e̦sam uzņē̦muši jaunu dzīvi, wir sind in eine neue Stelle und neue Lebensverhältnisse gegangen Blieden n. Mag. XIII, 7. uzņemt saimnieces gaitu Neik. 6. pēc tē̦va nāves valdīšanu uzņēma dēls Dīcm. pas. v. I, 32. ar zirgu apgriezdamies un uzņe̦mdams jaunu vagu Janš. likās... uz ausi, lai rītu varē̦tu uzņemt jaunuo ceļuojumu Janš. Mežv. ļ. I, 68. tvaikuonis uzņēma atkal pilnu gaitu A. XXI, 492, uzņemt naudu un maksāt augstus procentus Janš. Precību viesulis 48;

6) uzņemt ceļu,

a) einen Weg nehmen:
jauneklis... uzņēma ceļu uz pili Pas. IV, 268. viņa uzņē̦muse gatvas ceļu MWM. XI, 264. kas var zināt, kādu ceļu puika uzņēmis Plūd. LR. III, 271;

b) den Weg auffinden:
mežā nebija... iebrauktu pē̦du, un tādēļ lē̦ti nevarējām uzņemt pareizuo ceļu Janš. Bandavā II, 257;

7) (eine Melodie) aufnehmen, (zu singen od. sprechen) beginnen:
Zvirbulis... meldiņu uzņēmis Seifert Chrest. II, 179. dzirdēja mežsargu uzņe̦mam garīgu dziesmu Janš. Bandavā I, 28. Slē̦ga... uzņēma valuodu Alm. Kaislību varā 135, viņš savukārt uzņēma vārdu un teica Aus. uzņemt citu runu, von der Rede abspringen;

8) anfangen zu feiern:
abas... bija svē̦tvakaru uzņē̦mušas Asp. Saulgriezite 5. svē̦tvakaru jau laikus uzņemt Janš. lai... šabas varē̦tu uzņemt miestā Janš. Bandavā II, 82;

9) photographieren;

10) jem. ins Auge fassen, sich in den Kopf setzen:
kuru tie (bē̦rni) uzņe̦m, tuo vaijā un nievā bez jeb˙kāda ieme̦sla MWM.; aufs Korn nehmen Biel U.: viņš mani uzņēmis I Makk. 5, 44;

11) erobern
(?): u. pilsē̦tu Biel U. Refl. -tiês,

1) übernehmen:
viņš uzņēmies tuo ē̦ku uzcelt, er hat übernommen, das Gebäude aufzubauen U. uzņe̦muos visus... grūtumus Kaudz. M. 108. kad mātes rūpes uzņe̦mas 16. kuo tē̦vs bij uzņēmies, tuo ar izveda galā Vēr. I, 1463;

2) sich zu eigen machen:
tuoreiz tādu vaļu uzņē̦musēs Janš. Bandavā I, 320;

3) sich photographieren. -
Subst. uzņemšana, das Aufnehmen: (viesu) uzņemšana bija labu labā. dziesmu uzņemšana Alm. Rud. 8; uzņemšanâs, das Übernehmen; uzņē̦mums,

1) das einmalige, vollendete Aufnehmen:
Jāņa mātei... paldies par tuo labu uzņē̦mumu BW. 32843;

2) Aufgenommenes:
lindruks ar diviem uzņē̦mumiem (Querfalten) Janš. Dzimtene 2 I, 79. pātaga... gara, ar divi uzņē̦mumiem (Verknotungen) III, 117;

3) die photographische Aufnahme;

4) das Unternehmen:
piedalīties vis˙lielākuos uzņē̦mumuos A. XI, 476. rūpniecības uzņẽ̦mums; uzņêmẽjs, der Unternehmer.

Avots: ME IV, 362, 363


uzprast

uzpraust, (von neuem) abwaschen: tuos (puikas) tagad par jaunu uzprausa Janš. Līgava I, 237.

Avots: EH II, 731


uzstrīpāt

uzstrīpât Seyershof, so schlagen, dass Striemen nachbleiben: u. puikam dibe̦nu, ka neklausa.

Avots: EH II, 735


uztiept

uztiept, aufdrängen, aufbinden LKVv., einem etwas (zuzugeben, anzunehmen, zu glauben) zudringlich zumuten U., Bers.: viņš man uztiepa savu vainu. katrs rads man gribēja uztiept savu prātu A. Brigader Daugava I, 564. kapteinis... uztiepj sievai: tev būs teikt, ka e̦smu tavs brūtgāns, citādi... tevi iegrūdīšu ūdenī LP. IV, 38. gudrie nu uztiepa, ka glupajam... jāiet Pas. VI, 435. Refl. -tiês,

1) hartnäckig auf etw. bestehen:
es saku: kursim šite uguni... bet šie vien uztiepās, kuršuot kalna galā Kaudz. lzjurieši 215;

2) sich (mit Zumutungen
U.) aufdrängen: puika uztiepās mātei, lai viņu je̦m līdz.

Avots: ME IV, 392


uzžākarēt

uzžākarêt "ar kuoku sataustīt" Bauske: ūdenī kuo uzžākarēt. Refl. -tiês, mit Mühe (hin)aufsteigen: puika uzžākarējies uz krāsns Memelshof.

Avots: ME IV, 402


uzžaustīties

uzžaûstîtiês, (hin)aufsteigen: puika uzžaustījās kuokā Bers., Saikava.

Avots: ME IV, 402


uzžaut

I uzžaût (li. uždžiáuti "hinaufhängen zum Trocknen"),

1) (zum Trocknen) aufhängen:
uzžaut veļu uz sē̦tas žūšanai;

2) einen Schlag versetzen :
uzžaut kam pa muguru Wolmarshof. Refl. -tiês,

1) man uzžavās (netīšām) palags uz kre̦kla, beim Aushängen der Wäsche hängte ich versehentlich das Laken auf das Hemd;

2) hinaufsteigen
AP., Meitan; "unnütz, ohne Grund hinauflaufen" Memelshof: puika uzžāvas uz istabas augšu Memelshof;

3) sich (auf jem. od. etw.) aufstürzen:
viņš man uzžāvās (= uzgāzās) virsū C. uzžaût 2 und uzžaûtiês 3 vielleicht zu uzžaût II.

Avots: ME IV, 402


uzzibenēt

uzzibenêt, Schläge versetzen: māte puikam ar žagaru uzzibenēja Saikava.

Avots: ME IV, 401


uzzolēt

uzzuõlêt,

1) (die Sohle) anfiegen:
pazuoli uzzuolējis greizi Stenden;

2) Schläge versetzen:
puikam šuoreiz labi uzzuolēja pa bikšdube̦nu Stenden.

Avots: ME IV, 401


vajāt

vajât (li. vajóti "mehrfach nach jagen") Adiamünde, Adl., AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., KL, Kokn., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Ramkau, Saikava, Schujen, Sessw., Sonnaxt, Wandsen, Widdrisch, Wolm., -ãju, verfolgen, bedrängen; weh tun, Leid antun, misshandeln U.: kas jūs apkaitina un vajā Glück Matth. 5, 44. kas ... manu sirdi vajā Kaudz. M. 53. puikas kaķi vajā (tramda, ķeŗ, neduod miera) Nötk. - Subst. vajâtãjs, der Verfolger: atpesti mani nuo... vajātājiem Glück Psalm 7, 2. neredzējis savu vajātāju LP. IV, 231. Die mundartliche Aussprache mit -aij- beruht wahrscheinlich auf dem ehemaligen (noch bei U.) Brauch für -aj- und -ej- -aij- resp. -eij- zu schreiben; wo das Verbum vajât im Volksmund geschwunden war, konnte sich eine falsche Lesung mit -aij- einbürgern. Zu li. výti (prs. vejù) "nachjagen", slav. vojь "Krieger", aksl. povinǫti "unterwerfen", vъzvitije "Gewinn", an. veiđr "Jagd", ai. váyati "verfolgt", av. vītar- "Verfolger" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 228 ff. und Trautmann Wrtb. 345 f.

Avots: ME IV, 445, 446


valcīt

II val˜cît: puikas sāka v. gar upīti ar že̦be̦rklu ruokā Austriņš Raksti VII, 345.

Avots: EH II, 751


valdātans

vàldātans (mit hochle. an aus e̦n?) Saikava, = valdāms (s. valdît): puikas ne˙kur valdāte̦ni.

Avots: ME IV, 451


valkans

I valkans,

1) val˜kans Dond., Kalnazeem, Katzd., vàlkans Nötk., valˆkans 2 Gaiken, Gold., Kluostere, Kurs., Matkuln, Neuhausen, Nikrazen, Salis, Schlehk, Schlock, Stenden, Wain., valkans U., Dr., Erlaa, Fehteln, Frauenb., Kalzenau, Neuenb., Rutzau, Santen, Schwanb., Tirsen, Wirgin., sich ziehend (wie Leder, Brotteig)
U., dehnbar Dr., zäh und elastisch Wahnen, "luokans" (mit alˆ 2 ) Līn.: valkana mīkla Kalnazeem, Matk., Salis, Schlehk, Wirgin. u. a. valkani māli Gold., Wain. u. a. valkans vasks Gaweesen; Wirgin. valkana ķite Katzd., Stenden. izmē̦rcē̦tas pastalas ir valkanas Schlock. valkans kuoks Neuenb. izvietē vices, lai paliek valkanas, ka var savicēt! Kurs. valkana dzelzs Stenden. vara drātis ir valkanākas nekâ dzelzs vai tē̦rauda drātis Rutzau. valkani paklausīga viela Janš. lubas plīsa tik viegli un valkani, ka prieks bija skatīties Janš. Mežv. ļ. II, 410. valkanām, luokanām vielām Vēr. II, 722. āda vis˙caur pa ķermeni ļuoti valkana Vidiņš Pasaules zīd. kust. 36. (fig.) tam zirgam gan ir valkanas kājas (das Pferd läuft gut) Gaiken. tas ir valkans puika! ebenda. pirtī labi izpēries saka: e̦smu nu tik valkans kâ čigāns Frauenb.;

2) weich
Heidenfeldt, (mit alˆ ) Golg., Saikava, (mit alˆ 2 ) Gaweesen, Gudenieki, Wandsen, (mit àl 2 ) Sessw.: valkana maize Golg., Saikava, Sessw. valkans plācenis Heidenfeldt. valkans biezpiens ebenda. valkans sviests Gold., Gudenieki, Matk., Schlehk u. a. valkans siers Heidenfeldt, Gudenieki, Wain. valkans māls Gudenieki, Wandsen. valˆkana 2 meita Nigr., Wahnen, ein molliges Mädchen;

3) schlaff
Erlaa (mit àl 2 ), Rentzen (mit nichtgedehntem Ton): valkans striķis;

4) "rund und glatt"
Bers., Stockm. - Subst. valkanums, die Zähigkeit V.; die Elastizität: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42. In der Bed, 1 (und 3?) zu valks IV ; in der Bed. 2 zu valkans II?

Avots: ME IV, 455


varens

vare̦ns U., Arrasch, Bauske, C., Jürg., Kaltenbrunn, Pankelhof, Segewold, Selg., Siuxt, varê̦ns Wolm., varẽ̦ns Wolmarshof, varans AP., varens Golg., Mahlup, variens Kl., mächtig, gewaltig, sehr stark U.: vare̦ns puika LP. IV, 54. vare̦na mīlestība Austr. kal. 1893, S. 48. varē̦ns bruokasts Pas. V, 30 (aus Smilt.). vare̦ni liels akmens LP. VII, 356. ķēniņam viņa vare̦ni patikuse IV, 32; vare̦ns St., mächtig; heftig; vare̦ns būt St., schatten und walten. - Subst. vare̦nums, die Mächtigkeit, Gewaltigkeit: negaiss ir klāt visā savā vare̦numā Saul. Vēr. I, 1167.

Avots: ME IV, 477


vargans

II vargans, einer, der viel spricht (mit àr 2 ) Golg., (var̃gãns) Jürg., Wolmarshof; ein Fasler Lemsal, Mar.; "ņaudē̦tājs" (var̃gãns) Jürg.; ein Unartiger, Unruhiger, ein Randalist Lemsal, Mar., (var̃gãns) Nötk., Trik., (var̂gā`ns 2 ) Oknist; ein Unverträglicher (vargans) Lubn.; ein Schimpfname (mit àr 2 ) Korwenhof; Plur. var̃gani Segew., vàrgani 2 A.-Laitzen, Alswig, Mahlup, Mar., var̃gãni C., Jürg., var̃gāni AP., Widdrisch, vàrgāni 2 Erlaa, vargāni Blumenhof, Rentzen, Rosenbeck, Salisb., Wenden, Wolm., lärmende Menschen (besonders von tollenden Kindern gesagt); vàrgani 2 Kalnemois, Lubn., Schwanb., Stomersee, vargāni Kalz., Peb., Ramkau "lärmende, ausgelassene Kinder": tāds kâ vargāns! (auf ein lärmendes Kind bezogen) Oknist. turi muti ciet, tu vargans! Mar. vārās (= spricht viel) kâ vargans ebenda. tas puika iet kâ vargans ebenda. bē̦rni iet pa istabu kâ vargani (lärmen sehr) Alswig, Mar. tâ kâ vargāni pa kājām maisās AP., Erlaa, Widdrisch. cūkas pret vakaru iet kâ vargani Alswig. Beruht wohl auf vargans I.

Avots: ME IV, 478


varzāt

var̂zât Drosth., Ronneb., (mit ar̂ 2 ) Ruj., -ãju,

1) kreuz und quer einflechten
(mit ar̂ ) Kl., Ogershof;

2) verwirren, verwickeln
Spr., Bers., Dickeln, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Odensee, Pernigel, Vīt., (mit ar̂ ) AP., Borchow, Kaltenbrunn, Kokenhof, Sonnaxt, (mit ar̃ ) Salis; "samežģīt" Fehteln, Kokn., Stockm.: kuo tu varzā? tin kārtīgi kamuolā! Vīt. dzijs jāsāk varzāt vaļā (loswickeln, entwirren) Golg.;

3) schnell, oberflächlich
(ungewandt Nötk., mit ar̂ ) nähen Memelshof, flicken (mit Zwirn), stopfen Rutzau, Vīt.; nachlässig stricken, flicken (mit ar̂ ) Jürg.: adi kārtīgi, nevarzā! Jürg. varzāju kâ prazdams, bet galīgi neaizlāpīju Vīt.;

4) var̂zât Kr., zusammenkleksen; (eine Arbeit) schlecht machen
Salis n. U., unordentlich, lässig machen Bers., (mit ar̂ ) Nötk.; "unnütz trödeln" Wessen;

5) "savirknēt" Oberland;

6) "schwatzen"
Dickeln; schwatzend umhergehen Kosenhof;

7) "versārī" Segewold: "viņš nuo puikas dienām pa tiesas lietām vien varzājis. Refl. -tiês,

1) sich verwirren, verwickeln
Vīt., Spr.; "režģīties, pīties" Saul.;

2) "pulkā staigāt, klejuot, niekuoties" Wessen; "kustīgi, skaļi ruotaļāties" Preili;

3) sich abplackern, abmühen
Druw. n. RKr. XVII, 85, Kosenhof: varzāties pa tiesām Erlaa;

4) kursieren
Segewold: naudai vajaga varzāties. varzât 1-2 (und 3?) zu varza 1 resp. 3; varzâties 2 wohl zu varza 5 und varzâties 3 zu varza 4. Dagegen varzât 4 wohl aus r. варзáть "дѣлать плохо, как ни попало".

Avots: ME IV, 482


vecpuisis

ve̦cpuisis, der Junggeselle: bērniņu ve̦cmāte steidza ietīt, ja puika, brunčuos...; tad puisis nenuodzīvuo par ve̦cpuisi BW. I, S. 176.

Avots: ME IV, 517


vēkšēt

vēkšêt, -u, -ẽju, blärren St., plärren Bl. (mit ), (von Kindern, Fröschen, im VL. von einem Bocke gebraucht) U.; (hässlich) schreien, (laut) weinen Kokn., Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., Nötk., Plätere, Raiskum, Rentzen, Rosenbeck, Vīt., Wenden, Wessen, Wolmarshof, (mit ê ) Ermes, Schwanb., Walk, (mit è ) Trik., (mit ê 2 ) Arrasch, Jürg., Karls., Nikrazen, Ruj. (von Kindern, Kälbern und Ferkeln gesagt), (mit ê 2 ) Sessw., (vẽkškêt) Adiamünde (von Kindern gesagt), Frauenb. (von Kindern gesagt), (mit ê 2 ) Bers. (von Kindern und vom Pirol gesagt), KatrE. (von Kindern und Katzen), Lubn., Saikava (von Kindern und vom Pirol), Sehren (von Kindern, Katzen, Ferkeln und vom Pirol), Sonnaxt (von Kindetn und Katzen), (vēkšît) Sessw., Vīt., (mit è 2 ) Lös., (vēkšķît) Sessw., (mit è 2 ) Jummardehn, KatrE., Kl., Meiran, Saikava, Selsau, (vēkšt) Brasche, Frauenb., Wessen, (mit è ) C., Nötk., PS. (von Kindern, Ferkeln und vom Pirol gesagt), Schujen (von Kindetn und Katzen), Serbigal, Trik., (mit ê 2 ) Golg. (von Kindern und Ferkeln), Lös., Meselau, N.-Schwanb., Sessw. (von Kindern, Katzen, Ferkeln), Wessen (von Kindern und Hasen), Zvirgzdine (von Schafen), (mit ê 2 ) AP. (von Kindern, Katzen), N.-Bartau, Dunika, Preekuln; vẽkšêt MSil. "kunkstuoši žē̦luoties": kaķis vēkš (kad viņam uz asti uzmin Schwanb.) Etn. II, 51. vāluodze vēkš uz lietu Jürg., Vīt. (ähnlich: Etn. II, 172), bullis bauruo un vēkš MWM. v. J. 1896, S. 418. kaķē̦ni vēkšēja un ņaudēja Libek Puķis 41. āzis vēkšķējis LP. V, 203. āži vēkš, kā jie vēkš? āži vēkš (Var.: vēkška, vēkšķe) liepu lapu BW. 13017, 1. kaza vēkša 25872, 20. me̦lni gaiļi purvā vēkše 8908, 1. kaķa āda vēkšen vēkš (Var.: ņaudēt ņaud) 20523 var. viņa ... raudāja un vēkšēja CTR. I, 8. sieviete vēkš un šņukst Apsk. v. J. 1903, S. 282. Ance bijusi mierīga un daudz nee̦suot vēkšējusi Janš. Griet, velti nevēkši! Janš. Mežv. ļ. II, 162. puikas... pastāvīgi pa istabu vēkša A. XX, 645. Sprw.: pats sit, pats vēkš Frauenb. aizbēdzis nelabi vēkšķē̦dams LP. V, 397. ve̦lns vēkše̦dams pruojām VII, 229, dzirdējuši (sc.: ķē̦mus) vēkšuot 452. - paegļi vēkšķ ugunī Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555


velekna

ve̦le̦kna "?": uz ve̦le̦knas (= veleknes ?) puika kâ gailē̦ns dzied Bārda Zemes dēls 95.

Avots: ME IV, 528


velns

ve̦l˜ns,

1): velna pilns puika Behnen. ne par ve̦lnu vairs nebē̦dā! Siuxt. tic tautieti visi ve̦lni BW. 10848. Demin. velniņš BW. 34119, 2; ‡

4) ve̦l˜la kauls Dunika, Grob., Kal., OB., Rutzau "kājā vai ruokā nepareizi izveiduojies, uz āru izspiedies kauls".

Avots: EH II, 770


velns

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533


venst

veñst N. - Bartau, -žu, -du, suchend das Unterste zuoberst kehren: liecies mierā! nevenz (zu erwarten wäre nevend!) gultu apkārt! N. - Bartau. Refl. -tiês Br. 8, 9,

1) sich wickeln (?):
tinies, vendies zīda rituliņā! B. P. 1;

2) mit Mühe kriechen, kletteru, sich mühsam vorwärtsbewegen
(mit eñ; Praes. -džuôs) Stenden: vendžas ka krupis pār slieksni (von jem. gesagt, der ungeschickt über den Zaun klettert). puika pa taku vendžas pruojām Stenden. nuo duobuma... venžuos ārā Lautb. Vidv. II, 33;

3) sich wenden
(prs. veñžuos, prt. veñduos) Lautb.: viswairāk tas pret zemes gariem venžas Lautb. Vidv. II, 24. Als ein Kuronismus zu got. windan "sich winden", wandjan "wenden", umbr. ahauendu "avertito", arm. gind "Ring", ai. vandhúra-ḥ "Wagenkorb" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 261) ? Oder veñst (für ein aus d. wenden entlehntes *veñdêt) nach dem prs. veñžu (das zu einem *veñdêt gehören könnte) ?

Avots: ME IV, 537


verīgs

verîgs Golg., Mar., Nötk., N. - Peb., Wessen, Vīt., = vèrigs, verständig, aufmerksam, begabt: puika ļuoti verīgs Golg., Mar. viņam verīga galva: kuo viņam saka, tuo patur Erlaa, Vīt. Zu vērties "schauen"?

Avots: ME IV, 540


verns

verns,

1) treu, zuverlässig
Aiviekste, Golg., Oppek., Wessen: verns vīrs;

2) gut, tüchtig,
Golg., Selsau: verna meita;

3) geschickt, verständig
Mar.: verns puika;

4) "brašs, diže̦ns". Aus r. вѣрный "treu".

Avots: ME IV, 541


vērtens

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene 2 I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568


vidrocis

vidruocis, = vidrietis Mar. n. RKr. XV, 143 (vidrucis), Plm.; ein grösseres Mittelstück (Fleisch od. Brot) Jürg., Wolmarshof (mit ), Mahlup (vidrucis): saimniece iedeva krietnu šķēli nuo taukā vidruoča Plm. vidruocis maizes Etn. IV, 151. ja meita ē̦d duongalīšus, tad tai pirmais puika dze̦m, ja vidruoci, tad meitene RKr. XIX, 105 (aus Planhof). trīs vidruoči izzagti Erss Vecā Latgale 87.

Avots: ME IV, 579


viļāt

I viļât, -ãju,

1) wälzen
U., Spr., Base, Dond., Frauenb., Nötk.; zwischen den Fingern drehen, kneten AP., Arrasch, C., Jürg., Kl., Lubn., Ogershof, Sessw.: viļāt mīklu uz galda Frauenb. mani māte pēra pa nātrēm viļādama (Var.: valkādama, vazādama) BW. 9342. vārpu viņa viļāja pirkstuos JR. VII, 54;

2) sich wälzend verwühlen:
tam es miežus neviļāšu BW. 32746, 4;

3) rund und glatt machen
U. Refl. -tiês, sich wälzen AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Heidenfeld, Jürg., KL, Lubn., N.-Peb., Ogers hof, Sessw., Warkhof: zirgs viļājas pa pļavu Sessw. u. a. zirgs pieecē (sc.: tīrumus) viļādamies Plūd. Llv. II, 306. cūkas viļājas RKr. VI, 608. cūka palti sajaukuse, sūta vepri viļāties BW. 13765. kumeliņi pa ap luoku viļājās 1385. cūzku gani ... pa pe̦lniem viļājās 29355. puikas viļājās pa zâli Stari II, 502. viļāties pa sū nām Poruk III, 251. viļājuos mīkstajā nuorā Vēr. II, 1114. sniegā viļājuoties MWM. IX, 371. viļāties pa sienu Latv. viļājās pa gultu bez miega ebenda. guliet, viļājaties ... cik gribiet! LP. V, 10. viņš viļājās nuo vieniem sāniem uz uotriem A. XI, 100. Zu velˆt.

Avots: ME IV, 597


vilnāt

vilnât, -ãju,

1) vil˜lât Dunika Frauenb., wollig werden; sich mit Flaum überziehen:
dẽle sāk villāt Dunika;

2) vilnât 2 Bers., Heidenfel
KatrE., Lubn., Sessw., Zvirgzdine, vil˜lât Adiamünde, A.-Ottenhof, AP., Arrascch C., Jürg., Nötk., N.-Salis, PS., Tri k., Zögenhof, villât 2 Erlaa, Golg., Schwanb., villât U., villuôt Frauenb., (an den Haaren) zupfen, zausen, raufen, reissen: villāt matus Aps. III, 29. suns vilnā aitu KatrE. Refl. -tiês,

1) sich mit Wolle bedecken, mit Wolle bewachsen
(vilnāties) Vīt.; "vilnu audzēt" (vilnuoties) Ronneb.: skrej uz Vāczemi vilnuoties! ruft man einem geschorenen Schaf zu Ronneb.;

2) vilnâtiês Vīt., villâtiês C., Nötk., PS., Salis, Trik., (mit il 2 ) Golg., vilnuôtiês Panemune, vil˜ luôtiês Siuxt, villuõtiês Grünwald, U. Edwalen n. Biel., Pilten, sich (in den Haaren
U. ) raufen, zausen, reissen villuôtiês Frauenb., Nötk., sich prügel Naud.: puikas sāk vilnāties Vīt. suņi villājas Salis. e̦suot briesmīgi villuojušies tirgū; cits gluži piesists Naud.

Avots: ME IV, 594


virbēt

virbêt, -u, -ẽju, = ņir̂bêt (mit ìr 2 ) Sessw.; flimmern (mit ir̂ ) Jürg.: māte ada, ka adatas vien virb Sessw. puikas skrien, ka kājas vien virb ebenda. acīs sāk virbēt Jürg. Wohl zur wurzel u̯er- "drehen, biegen" (in virbs, li. virpė´ti "beben, zittern" u. a.).

Avots: ME IV, 603


viszinīgs

viszinīgs: cik tas puika e̦suot v., un cik viņam laba galva visu tādu saklaustu lietu uzņemšanā Vanagu ligzda 45.

Avots: EH II, 790


voilaks

vo`ilaks 2,

1) ein Ausgelassener, Unartiger ("palaidnis"): tas puika nu gan liels voilaks! Golg.;

2) ein Faulpelz
Saikava.

Avots: ME IV, 675


vuicīt

I vuicît, -u, -ĩju,

1) lehren
Asūne, Bukmuiža, Warkl., (mit ùI 2 ) Adl., Borchow, Dweeten, Golg., Lubn., Marienhausen, Meiran, Stom., Warkh., Zvirgzdine, (vuicêt) Cibla, Zaļmuiža, (mit ùi 2 ) Pilda, Šķilbē̦ni: jāsāk puika vuicīt grāmatā Golg. es diezgan tiku viņu vuicījis Stom. sveša māte... nevuica mani darbeņa Ulanowska Łotysze 40. vuici, vuici, māmuļeņ! nebūs tavu vuicējumu, vuicēs mani sveša māte BW. 33691 1 vuicītu un izglītuotu vīru L. W. 1921, N 41, 4 -1;

2) antreiben, sich beeilen lassen
Wessen. Refl. -tiês, lernen Infl. n. U., Asūne, (mit ùi 2 Borchow, Golg., Lubn Meiran, Watkh., Warkl., Zvirgzdine, (vùicēties 2 ) Baltinov: daudzi... ir bē̦rnu, kuri... nezina, kur vuicēties L.W. 1921, N 41, 3 3. In der Bed. 1 Kausativ zu *vuikt.

Avots: ME IV, 675, 676


zaglīgs

zaglîgs, diebisch U.: zaglīgs suns Etn. IV, 120, Dr. zaglīgs puika A. XX, 925. zirgu puisis, zaglīgs, patura... labību pats LP. IV, 75. dzīvuojis ļuoti zaglīgs saimnieks VI, 159. nav sevišķas izšķirības starp..."zaglīgs" un... "zadzīgs" Etn. III,168. zaglīga guovs Nötk.

Avots: ME IV, 679, 680


zalba

zalba,

1) der Schade, die Verletzung am Körper
Adsel und Oppek. n. U., Aahof, Golg., Kalnemois, Lis., N.Schwanb., Sinolen, (mit àl 2) Saikava; "vaina" Schwanb., (mit àl 2 ) Stom.; eine Wunde Pilda, (mit àl 2 ) Saikava, Selsau; eine Narbe (mit àl 2 ) Saikava; das Brandmal Wid.; der Schmerz Aahof, Kalnemois, Lis., Schwanb., Sinolen; die Beule Butzkowsky: puika nuo sitiena dabūja zalbu Saikava. zirgam galvā liela zalba nuo krītuošā kuoka ebenda. viņš dabūja zalbu pierē Butzkowsky. tâ nu griêz ar asuo nazi, ka zalbas nedabū! Adsel;

2) das Unrecht
A.-Laitzen (mit àl 2 ): nedarait viens uotram zalbas! Nebst zalbe zu li. žalà "Schaden, Verletzung", an. galli "Schaden, Makel", dän. galle "Schaden, Schmerz" und vielleicht klruss. золок "die schmerzhafteste Stetle einer Wunde", r. назола "Gram, Ärger", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 540.

Avots: ME IV, 683, 684


žārgalis

žãrgalis Ahs., ein alberner Mensch: kur tādu žārgali var likt! Ahs. n. RKr. XVII, 66. tas puika ir liels žārgalis Ahs. Vgl. zārgalis.

Avots: ME IV, 797


žargoties

žarguôtiês,

1) rittlings schaukeln
(intr.): zē̦ni žarguojas uz kuokiem Nikrazen;

2) Possen treiben, tollen, scherzen:
puikas žarguojas pa sē̦tu Durben. bē̦rni, nu beidzat žarguoties! LP.;

3) "ķircināties" (mit ar̃ ) Nötk. Vgl. pazarguoties und zirguot(ies).

Avots: ME IV, 789


žausteve

I žaûsteve,

1) comm., ein ausgelassener Mensch
Meiran, Selsau; ein Halbwüchsigeŗ der waghalsig zu klettern pflegt Bers.: puika kâ žaûsteve ābelē uzžāvies Heidenfeld;

2) ein Frauenzimmeŗ das sich mit vielen Mannspersonen abgibt
Bers.;

3) eine Kuh, die zuweilen die Rolle eines Ochsen spielt
Bers.;

4) wer einen losen Mund hat
Bers.: tīrais (tīrā) žaûsteve: runā bez apduomas un jē̦gas Heidenfeld.

Avots: ME IV, 792


žaustīgs

žaûstîgs Golg., Sessw., Vīt., unruhig, unbändig: žaustīgs puika Golg., Sessw. zē̦ns par daudz žaustīgs: kāpj, le̦c, gāž visu gar zemi Vīt.

Avots: ME IV, 792


žautris

I žautris (f. -re), jemand (gewöhnl. von einem Kinde gesagt), der viel umherzuklettern pflegt Plm.: kuo nu kâ žautris žausties? Plm. n. RKr. XVII, 87. puikas kâ žautŗi žaustījās pa sētiņām un malkas grē̦dām Plm. Pēterītis palaidnis un žautris: istabā pa galdiem un luogiem vien žaustās ebenda. Zu žauties 1.

Avots: ME IV, 794


žeickāt

žeickât, -ãju,

1) mit einer Rute
(žeĩcka 1) schlagen, prügeln Ramdam, Vīt., (mit ) Drosth., Nötk., Salisb.: žeickāt suni Ramdam;

2) (ein Kind) wiegen, schaukeln
(verächtlich) Salisb. (mit ): cauru dienu jāžeickā tas palaidņa puika Salisb.

Avots: ME IV, 801


žeirāt

žeirât, -ãju,

1) intr., fliessen
Wid.;

2) längere Zeit regnen
Plm.; žèirêt 2 Lubn., stark regnen;

3) tr., Bier aus dem
žeiris fliessen lassen (žeirêt) Fehteln, Kreuzb., Laud., "laist misu cauri žeirim (žeirêt) Vīt., (mit ) Jürg.;

4) giessen
(žèirêt 2 ) Druw., Lis., Sessw.;

5) ein dünnes Getränk (z. B. dünnes Bier) bereiten, eine lange, magere Suppe kochen
Vīt., (žèirēt 2 ) Golg., Meselau, Sessw., Vīt.: nežeirā nu tik gaŗas dziras! kas viņu izzūzās? Vīt.;

6) saufen
(mit ) AP. (auch žeirêt), (žèirêt 2 ) Golg., Kl., Lubn.; viel trinken (mit èi 2 ) Golg., Sessw.;

7) (ins Bett
Vīt.) harnen Wid.;

8) weinen
Spr., Mag. XIII, 3, 56, Neugut, Peb. (hier auch žeirêt), Stockm., Vīt., Zirsten (hier auch žeirêt); stark weinen (von kleinen Kindern gesagt) Gr. - Jungfernhof und Linden n. U.; laut weinen (žeirêt) Laud., Ramdam; "lange lärmen (z. B. vom Brüllen einer Kuh, vom Weinen eines Kindes)" Erlaa; brüllen (von Kühen) Setzen: kad es tev duošu reiz, tad tu sāksi tūlīt žeirāt, wenn ich dir einen Schlag (Hieb) geben werde, wirst du sofort anfangen zu weinen Mag. XIII, 3, 56. ja kas puikam nav pa prātam, tūliņ žeirē Laud. guovs žeirā Setzen;

9) viel, aber unproduktiv arbeiten
(žeirêt) Fehteln.

Avots: ME IV, 802


želberīgs

žel˜berîgs Lemburg, Peb., Ruj., Trik., Zir- sten, (mit elˆ ) Lubn., Meiran, unruhig, ausgelassen, ungezogen Erlaa, Fehteln, Kalnmuiža, Memelshof, Ramdam, Serben, Vīt.; "kas mē̦dz želberêt" Ruj.; "aušīgs" Nötk.: želberīgs bē̦rns Trik. želberīgs puika Kalnmuiža.

Avots: ME IV, 802, 803


zemē

zemē (li. žẽmėje ), loc. s.,

1) an den, auf den Boden
U., nieder U., herunter, hinunter: tu šņuorīti zemē meti (šnuoriņu zemē laidi piel. 2 7018,

1) BW. 7018, 1. nepaklāja zemē villaini BW. III, 1, S. 18. puika... nebija zemē me̦tams (war nicht zu verachten)
LP. Vl, 388. kuo tīri zemē nuolikt (=nuopaļāt) Ar. ve̦lns sāk... dē̦lu ņemt zemē (überwinden) LP. VI, 478;

2) am Boden
U.: zemē gulēt, krank sein U. sēd zemē Ulanowska Łotysze 9. (fig.) palikt zemē Aahof, Kalnemois, zurückbleiben;

3) Ersatz von nùo- bei imperfektiven Verben (s. Le. Gr. § 746): kāp zemē! steig herunter!
met zemē! wirf hinunter! ej, saulīte, drīz zemē! BW. 4399 var. saule riet zemē Ulanowska Łotysze 9. drēbes zemē mest U., zemē ģērbties U., sich auskleiden: meitas ģērbās atkal zemē Janš. B. 204. Alvīna āva zemē zābakus MWM. XI, 265. zemē jūgt, ausspannen U. tu, tētiņ, zemē mirsi BW. 27822 var. (ähnlich: 19937; Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni); V, 252 [aus Sakstagals]; Ulanowska Łotysze 9). lai sprāgstuot zemē LP. VII, 586. viņš šaus viņu zemē VI, 734. kaut... kâ suni mani zemē šautu Zalktis I, 77. kad būtu jēriņš, tad kautu zemē BW. 2130. es tuo (= uozuolu) likšu zemē cirst 7675. zemē gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. griežas nuo lielceļa zemē LP. VII, 109.

Avots: ME IV, 710


žeperis

II žeperis, = zeperis, ein geschickter Mensch Ronneb. - Neuhof; ein herzhafteŗ geschickter Knabe A. - Ottenhof, AP., Bauske, Samiten, ein kleineŗ tüchtigeŗ herzhafter Junge Kegeln, Schwanb.; "ziķeris" Schibbenhof; einer, der in seinem Tun eilig und unbedacht ist A. - Ottenhof, Bauske, Lubn., Meiran, Prl.; "acīgs, pārgalvīgs, puika">nekaunīgs puika" Kurmene; "ein störrischer Mensch, der fest auf den Beinen steht, auf seinem Recht besteht" Vīt.; ein zänkischer Mensch (žepers) Wessen: tas tik ir žeperis! neduomā viņu pagrūst! Vīt. Vgl. auch seperis. Wie verhält sich dazu estn. säpar "hurtig, munteŗ rührig"?

Avots: ME IV, 803


žerbiņš

žerbiņš, das Los U., Vīt., (mit èr 2 ) Saikava; ein Stock, vermittelst dessen gelost wird Serben, (mit er̃ ) Grünw., Salis; "zīlēšanas kauliņš" (mit èr 2 ) Fehsen, Meselau: kalpiem savā starpā jāve̦lk žerbiņi par tuo, kuŗa klēts... kuŗam piekritīs Janš. Dzimtene 2 I, 322. kad ne˙viens labprāt negribēja mājā palikt, gāja uz žerbiņiem (izluozēt) LP. VI, 631. žerbiņu (Erlaa, Siuxt, [mit er̃ ] Lems., Raiskum, [mit èr 2 ] Saikava) od. žerbiņus (Mag. XX, 4, 113, U., Bers., Fehteln, Grünw., Kreuzb., Ramdam, Serben, Üxküll, [mit er̃ ] Grünwald, Jürg., Karls., Nötk., Plm., PS., Trik., Wolmarshof, [mit èr 2 ] Prl., Saikava, Vīt.) od. žerbiņas (Lubn. mit èr 2 , Spr.) od. žerbeņus (Ledmannshof) mest, losen vermittelst eines zugeworfenen Stockes, an den man mit den Händen greift U.: viens žerbiņu metējs apķeŗ kuoku augstāk, tad atkal pirmais apķeŗ kuoku u. t. t., kamē̦r viena ruoka nuonāk pie paša augšējā gala, par kuŗu augstāk uotrs vairs apķert nevar. kam ruoka pašā augšā, tas vinnējis Ramdam u. a. izšķiršanas labad me̦t žerbiņus Etn. II, 188. puikas me̦t žerbiņus, kam jāsāk klimpu sišana Saikava. Auf r. жéребей beruhend.

Avots: ME IV, 804


zibelīgs

zibelîgs, sich oft und schnell hin und her bewegend Bauske: z. puika.

Avots: ME IV, 715


zibīgs

zibîgs,

1) funkelnd
Nötk.: zibīgiem spīduļiem Austriņš Daugava I, 978. alkohola kāre padarīja viņu acis zibīgas Seibolt Dots pret dotu;

2) sich schnell hin und her bewegend, hitzig, feurig, schnell:
zibīgas (kas šaudās) acis Trik. zibīgs puika AP., C., Salis; z. zirgs AP. kâ bulta..., tik zibīgi es skreju Sapnis vas. naktī 44;

3) "?"sīkas, zibīgas adatiņas Upītis Sieviete 283.

Avots: ME IV, 717


žikstināt

žikstinât,

1) wiederholt und ohne Erfolg beissen
Stenden: zivs žikstina tārpu, bet kuosties nekuožas. puika kamaru žikstināja vai pus˙stundu;

2) mit schwachem Erfolg arbeiten (hauen, schneiden)
Stenden: žikstina (griêž) kâ pamiris. In beiden Bedeutungen auch reflexiv:

1) līnis ilgi jau žikstinās, bet neje̦m tārpu Stenden;

2) dzenī zarus nuo tiesas! kuo žikstinies? Stenden.

Avots: ME IV, 809


zildegunis

zilde̦gunis Dunika, = (Liepājas) pašpuika.

Avots: EH II, 806


ziņa

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725


žipāns

žipâns, = žipans (?): puika dzīvs kâ ž. Austrinš Raksti VII, 268.

Avots: EH II, 819


žipens

žipe̦ns, gewandt: ž. puika Wandsen.

Avots: ME IV, 811


žmīks

žmìks 2! Saikava, Sessw., Interjektion, den durch einen Hieb hervorgebrachten Schall bezeichnend: es puikam žmīks! pa muguru Sessw. žmīks! rīkste jau ķēra zē̦na muguru Saikava.

Avots: ME IV, 822


žolburs

žol˜burs: žolburis Loddiger "palaidnīgs puika".

Avots: EH II, 821




žvankstēt

žvankstêt,

1) dumpf schallen, tönen
Lemsal (mit an̂ 2 ): puikas svaida akmeņus, ka žvañkst vien Bauske. aizkrīt bultas žvankstē̦damas Vēr. II, 540. žvankstē̦damas sasitās... vaŗa bārkstis Domas I, 56. gaiss žvinkst un žvankst Pas. VI, 280. pannas žvankst krītuot uz ķieģeļiem Bers.;

2) Unsinn, dummes Zeug sprechen, faseln, schwatzen
Bers., Kl. - Salwen, Frauenb., Lubn., Mitau, (mit ) Bauske, A. - Ottenhof, Ruj., Rutzau, N. - Salis, (mit an̂ ) Adl., AP., C., Erlaa, Gr. - Buschhof, Heidenfeld, Kalz., A. - Laitzen, Meiran, Oknist, Prl., Saikava, Selsau, Sessau, Sessw., Sonnaxt, (mit an` 2 ) Lemsal, Schnehpeln, viel, schnell und unaufhörlich sprechen Bixten (mit ), viel schelten Stockm. ("mit àn 2 "), N. - Bartau (mit an̂ 2 ), unaufhörlich (bis zum Überdruss Bers.), mit singender Stimme sprechen Vīt., sich wiederholend sprechen Nötk. (mit an̂ ); (grundlos) bellen Bers., Sessau (suns žvan̂kstēja visu nakti C., Saikava); "widersprechen" Trik. - Vgl. zvankstêt und švankstêt.

Avots: ME IV, 842


žvikstēt

žvikstêt,

1) = žibêt, flimmern Ahs.: puika skrej tik ātri, ka žvikst Stenden. iet, ka žvikst vien Ramelshof. šuvuši, ka žvikst vien LP. VII, 1157;

2) ein Schallverbum Nötk.: pļauj, ka žvikst vien Golg., Saikava, Sessw. kupla mums pļauja, lai žvikst un žvakst Deglavs Rīga II, 1, 163. tā amzierējas, ka žvikst vien, ar tuo jaunkungu Zobgala kal. v. J. 1910, S. 58;

3) "?": tu mūžīgi žviksti tuo de̦gunu pa avīzēm Latvis Nr. 1856. Vgl. švikstêt und žvidzêt.

Avots: ME IV, 845


žviuks

žviuks, Interjektion zum Ausdruck des Peitschenknalls U., zum Ausdruck des Anschlagens (Treffens) mit einem sehr schnell bewegten Gegenstand: šis ar zuobinu žviuks uz vienu pusi, žviuks uz uotru pusi; ve̦lnam galvas nuost. žviûks! rīkste trāpīja puikam pa ruoku Stenden. Daneben in Stenden "žviũgs" zum Ausdruck eines etwas länger andauernden Schalls: žviũgs! sìena klēpis uzgāzās man uz galvas.

Avots: ME IV, 846, 847