Paplašinātā meklēšana

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192

‡ àizbraũkalêt, hin- und herfahrend hingelangen: krāmu žīds aizbraukalējis līdz kaimiņu nuovadam Bauske.

Avots: EH I, 11

‡ àizdakalêtiês, tollend fort-, hinlaufen (von Kindern gesagt): nezin kur nu atkal aizdakalējušies Stuxt.

Avots: EH I, 17

‡ àizkal˜dinât, zu schmieden anfangen machen: aizkaldinājis ratus (die Eisenteile eines Wagens), bet kalējs kalšanu pārtraucis Golg.

Avots: EH I, 28

àizkalêtiês,

1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;

2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].

Avots: ME I, 30

‡ I àizkalinât uõlas "Eier anbrüten (lassen) und sie dadurch unbrauchbar machen" Ruhental.

Avots: EH I, 28

‡ II àizkalinât, eine längere Zeit hindurch hungern lassen Festen, Lettihn, Ludsen.

Avots: EH I, 28

‡ àizkalna, = àizkalˆne: nuo aizkalnas (r. из-за горы ) ... tuvuojās cits pulks Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 29.

Avots: EH I, 28

àizkalˆne: auch in N. - Peb., Wolmar, Zvirgzdine u. a.

Avots: EH I, 28

àizkalˆne, die Gegend, der Raum hinter einem Berge. Gew. im Lok.: jē̦ri brēca aizkalnē BW. 13017.

Kļūdu labojums:
die Gegend = aizkalnis, die Gegend
aizkalnē BW. 13017. = aizkalnī BW. 13017 var.

Avots: ME I, 30

àizkalnis (s. IV, 876): nom. pl. aizkaļņi Kaudz. Izjurieši 241.

Avots: EH I, 28

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30

àizkàltêt, ‡

2) "längere Zeit trocknen lassen"
Ass. - Kalt.: nebija ilgi līta; aizkaltēja zemi.

Avots: EH I, 28

àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.

Avots: ME I, 30

‡ àizkàltinât, nicht gehörig begiessend dorren lassen: a. stādus.

Avots: EH I, 28

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

àizskaluôt, tr., wegspülen, fortschwemmen: ūdens zemes gandrīz visas aizskaluoja pruom LP. VII, 439. Refl. -tiês, weggespült werden: tur jāaizskaluojas visam, kuo gadu tūkstuoši tam ceļā kŗauj Niedra.

Avots: ME I, 50

‡ àizte̦kalêt, hin und her laufend sich entfernen Bauske: cālē̦ni aizte̦kalējuši.

Avots: EH I, 57

‡ akal, mundartlich (Ruoja n. FBR. XIII, 80, Dunika, Kal., Rutzau, Salis, Salisb. u. a.) für atkal, wieder.

Avots: EH I, 65

akme̦nkalis,

1) der Steinhauer,

2) rupicola rubra Wid.

Avots: ME I, 63

‡ akminskalˆns, ein Berg aus Steinen (?): smagu kâ akminskalnu Janš. Dzimtene V, 430.

Avots: EH I, 66

apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.

Avots: EH I, 89

apkala, apkale, Demin. -iņa, apkaliņš (Grosdohn), Glatteis (li. àpkala [Lit. Mitt. I, 133 und bei Bezzenberger Lit. Forsch. 96], russ. колѣть, erstarren, frieren, s. Zubatỳ AfslPh. XVI, 395). apkala līst, es glatteiset Bers., Buschh. apkala ir le̦dus, ar kuo pārklājas kuoki, kad aukstā laikā uznāk migla C.

Avots: ME I, 92

apkalaîns: apkalains laiks, Kahlfrost.

Avots: ME I, 92

‡ apkal˜dinât (li. apkáldinte), (wiederholt) beschlagen Spr.: a. zirgu, ratus. a. pūra lādi (ar ornāmentiem). Refl. -tiês, mit dem (wiederholten) Beschlagen endgültig fectig werden: vai e̦sat nu reiz apkaldinājušies? Fest.

Avots: EH I, 89

‡ apkaldît (li. apkáldinti) Spr., = ‡ apkal˜dinât.

Avots: EH I, 89

‡ apkalêt, sich mit Glatteis bedecken: apkalējis ceļš Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ apkalêtiês "buojāties": apkalējušās uolas Bauske.

Avots: EH I, 89

‡ I apkalinât (li. apkãlinti "einkerkern") Warkl., = ‡ apkal˜dinât: a. zirgu.

Avots: EH I, 89

‡ II apkalinât, halbwegs abmästen (gew. auf Schweine bezogen) Ass.-Kalt.: (sivē̦nu) drusku apkalina i[r] kaun.

Avots: EH I, 89

‡ apkalis bei Voelkel Lithauische Studien (aus der Kuristhen Nehrung), = apkala.

Avots: EH I, 89

apkalne, Demin. -ĩte, eine kleine Insel im Sumpfe Lub.

Avots: ME I, 92

‡ apkalnis Erlaa, der Hügel.

Avots: EH I, 89

‡ apkaluôt, = ‡ apkalêt: apkaluojis ceļš Bers., C., Sessw. apkaluojuši kuoki C.

Avots: EH I, 89

‡ apkalpîgs Wid. dienstfertig: tas bijis pret viņu pārāk uzmanīgs, pārāk apkalpīgs Janš. Dzimtene V, 129.

Avots: EH I, 89

‡ apkal˜pinât, = apkal˜puôt: nevar a. vien! Bauske.

Avots: EH I, 89

apkal˜puôt, ‡ Refl. -tiês, sich bedienen, einander bedienen: apkalpuojieties paši!

Avots: EH I, 89

apkal˜puôt, tr., bedienen: nevaruot ķēniņa meitu apkalpuot LP. VII, 219. pircēji tika apkaluoti rūpīgi un pareizi A. XX, 105. Refl. -tiês, sich selbst bedienen: ikkatrs pats apkalpuotuos Pūrs III, 100. apkalpuôtãjs, -a,

1) der Diener;

2) der gewisse (ehrenvolle) Pflichten dienend erfüllt;
kāzu apkalpuotājiem sameta algu kāzenieki BW. III, 11. apkalpuojums, die Aufwartung, Bedienung.

Kļūdu labojums:
BW. III, 11 = BW. III, 1, S. 11

Avots: ME I, 93

apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."

Avots: ME I, 93

apkàlst,

1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡

2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.

Avots: EH I, 89

apkàlst, intr., betrocknen: ābuoliņš jau labi apkaltis.

Avots: ME I, 93

‡ apkal˜stît, = ‡ apkaldinât: a. zirgu C.

Avots: EH I, 89

apkal˜t, ‡ Refl. -tiês, mit dem Schmieden ganz und gar fertig werden: vai e̦sat jau apkalušies? Fest., Trik. u, a.

Avots: EH I, 89

apkal˜t [li. apkálti], beschlagen: zirgus, ratus. apkalums, das erfolgte Beschlagen, der Beschlag, die Einfassung: par zirga apkalumu kalējs nuoņēma lielu naudu. kuoka durvis ar dzelzs apkalumu JK. III, 1.

Avots: ME I, 93

‡ apkàltêt,

1) ringsum (ein wenig) trocknen
(tr.; pertektiv) Wid.: a. sìenu, labību, iesalu C., Jürg., Kl., Nitau, Saikava u. a.;

2) = apkàlst: zeme ir apkaltējusi Kl., Selsau, Sessw. Refl. -tiês, sich ringsum (ein wenig) trocknen (perfektiv) Spr.: ej nu, apkaltējies pie krāsns!

Avots: EH I, 89

‡ apkàltinât ² Golg., Lis., Schwanb., (mit àl ) Trik., (mit alˆ ² ) Lems., Schnehpeln, ringsum (ein wenig) trocknen (intr.) machen, lassen: a. maizi.

Avots: EH I, 89

‡ apkalu, Adv., zurück Mag. XVII, 1, 80.

Avots: EH I, 89

apsiẽkaluôt, -ât, tr., mit Speichel (siekalas) benetzen, begeifern: drēbes. mūsu" publicisti" apsiekaluoja savu valuodu un rakstniecību Druva II, 244. Refl. -tiês, sich besabbeln.

Avots: ME I, 120

‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112

‡ apskalinât, bespülen: a. vīna pudeli un nuolikt Salis.

Avots: EH I, 112

I apskaluôt, tr., bespülen, abspülen: pļavas viļņu apskaluotas. e̦ze̦rs bij plūduos apskaluojis visu malu JR. V, 26.

Avots: ME I, 121

II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.

Avots: ME I, 121

‡ àrkale ² Fest., ein Kuhname.

Avots: EH I, 129

atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);

1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;

2) enklitisch

a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;

b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;

c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.

Avots: ME I, 163

atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.

Avots: EH I, 145

atkala, das Glatteis: atkala ruodas, ja pēc silta laika uznāk aukstums Zaun. cik ziemu atkalu, tik vasarā salnu Etn. II, 96. laiks bij apmeties atkalā Aps. atkala - aple̦duojumi nuo lietus ziemu Mar. RKr. XV, 105. Cf. apkala. In Geistershof spreche man atkula statt atkala.

Avots: ME I, 163, 164

atkalbêt (li. atkalbė´ti) Spr., laut ablesen.

Avots: ME I, 164

atkalētiês (cf. li. atsikal˜ti, sich anlehnen),

1) sich erholen, wieder zu Leibeskräften kommen (nach einer Krankheit):
kad pie mums atnāca, tad bija tāds nuovārdzis; bet nu jau labi atkalējies;

2) sich laben an Speise und Trank:
ļauj jel atkalēties Etn. I, 58, Ruhental;

3) längere Zeit etwas nicht getan oder etw. vermisst haben und daher sich mit besonderem Eifer daran machen:
tie nu gan ir atkalējušies ar dancuošanu; ņe̦mas nuosvīduši Etn. I, 32, Blieden;

4) mit nuo - sich entwöhnen, entfremden:
bē̦rns atkalējies nuo ve̦cākiem, svešumā dzīvuodams C. viņš pavisam atkalējies nuo darba C. [Zu li. atsikal˜ti gehören wohl nur die Bedeutungen 3 und 4 (vgl. damit li. ãtkalas "неохотный"). Dagegen 1 und 2 gehören wohl nebst le. atkala und apkala zu russ. колѣть "krepieren" (urspr. wohl "erstarren", woraus im Lettischen die Bed. "erstarken" entstehen konnte).]

Avots: ME I, 164

atkaliņ AP., A. XX, 410, atkalît Mar., RSk. II, 8, wiederum, abermals (erweitertes atkal).

Avots: ME I, 164

atkalˆne: "ein neben einem grössern Hügel befindlicher (kleinerer) Hügel' Amboten, Schnehpeln.

Avots: EH I, 145

atkalˆne [li. atkálnė], der Abhang, die Böschung: dažu labu kalnu kāpu, dažu labu atkalnīti BW. 9451. cūku gans cūku zīda, atkalnē gulē̦dams 29356. mežuos, gravās un gŗavu atkalnēs vēl sniega diezgan Apsk. I, 176. upītes krastuos un atkalnēs I, 12, Jan.; LP. VI, 513, Nigr.

Avots: ME I, 164

atkalˆniski,

2) a. adīt (s. unter atkalnu): auch Golg., Gulbern.

Avots: EH I, 145

atkalˆniski izdurt ar adatu caur drēbēm, nicht mit der Nadelspitze, sondern mit dem Nadelöhr die Kletder durchstechen Etn. II, 19.

Avots: ME I, 164

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

atkal˜puôt, ‡ Subst. atkalˆpuõjums, der Gegendienst: kad kam atkalpuojumu nav vajadzīgs ..., tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz.Vecpiebalga 47.

Avots: EH I, 145

atkal˜puôt,

1) tr., abdienen:
parādu, dāvanu LP. III, 46;

2) intr., Gegendienste erweisen:
es tev par tuo atkalpuošu;

3) für jem. dienen, Gehorch leisten:
es ar lielākuo prieku gāju laukā un atkalpuoju viņas dienas Jauns.

Avots: ME I, 164

atkals Rothof, = atkala.

Avots: EH I, 145

atkàlst: ka tev... kājas atkalstu! Pas. V, 449.

Avots: EH I, 145

[atkàlst LKVv., intr., abtrocknen.]

Avots: ME I, 164

[atkal˜t (li. atkálti), tr., abhämmern: akmenim malu Ruj., Kalz. - Refl. -tiês,

1) zum Überdruss schmieden;

2) sich abschleifen:
pakavi atkalušies Bers.]

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 164

‡ atkàltêt,

1) austrocknen
(intr.) und infolge davon abfallen lassen: a. ratiem šinu (die Schiene) Trik.;

2) (einen Teil des Körpers) erstarren (absterben) machen:
saltums atkaltē... meitai ruokas Pas. V, 449 (aus Warkl.).

Avots: EH I, 145

atskalas, Widerhall, Echo: kliedz, lai mezā skan atskalas [Mar. RKr. XV, 106]. Cf. skaļš.

Avots: ME I, 191

atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

atskalêtiês Katzdangen, hungrig sein, heftig nach etw. verlangen. [Mit eingeschobenem Reflexivpronomen; zu àizkalêtiês.]

Avots: ME I, 191

‡ atskalinât Trik., = atskaluôt: a. mucai gļuotas.

Avots: EH I, 166

atskaluôt, her-, wegspülen: viļņi atskaluoja malku pie malas. Refl. -tiês, her-, weggespült werden: ūdenī vecene atskaluojās nuo kumeļa muguras LP. IV, 36.

Avots: ME I, 191

àutskalis ^2: ãutskals ² (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189

àutskalis, ² ein dünnes, gekauftes Tuch Mar. Rkr. XV, 106.

Avots: ME I, 231

‡ baltvīkale "eine Art Manteltuch (?)" Rolhof n. Latv. Saute 1929, S. 805.

Avots: EH I, 203

‡ biedrakalps, ein Mitknecht Elger in Günlhers Altlett. Sprachdenkm. I, 202.

Avots: EH I, 224

biskalis, der Büchcenschmied.

Avots: ME I, 300

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brakale, etwas Unnützes, Zweckloses (eine zwecklose Fahrt): tā tik tāda brakale ir Līniņ Wain. [Wohl zu braks 1].

Avots: ME I, 322

braũkalêt (unter braũkaļât): auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt: b. pa pasauli Pas. IX, 476. sāka b. I, 283.

Avots: EH I, 238

brẽkalêt, - ēju, freqn., demin., hin und wieder ein wenig weinen.

Avots: ME I, 330

‡ čakalis Sonnaxt, = šakalis I: palasīt gar ce̦lmiem skaidas un čakaļus Janš. Dzimtene III ² , 129.

Avots: EH I, 282

čaûkala, das Liebchen Smilt.; [in Serbig. ist čaûkal(iņ)a eine unzarte Benennung von Frauen und Mädchen: kur nu tās čaukalas palikušas? mana čaukala (Braut od. Frau)].

Avots: ME I, 405

ce̦kalis,

3): ce̦kulītis, ein braungraues Vögelchen mit einem Federbüschel auf dem Kopf
Tals.

Avots: EH I, 263

čīkala, ein Tropfen Wasser od. Milch Blieden n. Etn. II, 177.

Avots: ME I, 415

‡ II čîkala ² Seyershof "lieta, kas čīkst": nevaru ar tādām čīkalām (čīkstuošiem ratiem) braukt.

Avots: EH I, 292

[čikaliņa Serbigal, eine unzarte Benennung von Mädchen und Frauen.]

Avots: ME I, 412

‡ činkaliņa, geringschätzige Bezeichnung für eine Frau: citiem vīriem daiļas sievas: man bij tāda č: BW. 27264 var.

Avots: EH I, 290

čirkala: nuoslauca ve̦se̦lu čir̂kalu ² zemē Seyershof. - 2 durch II zu ersetzen.

Avots: EH I, 291

[čirkala Fest., = čērkstele 2.]

Avots: ME I, 414

cirkalis, aus cirvkalis, der Steinmetz, der Steinbeile verfertigt Bielenstein Gr. 285, H. 10.

Avots: ME I, 385

čurkaliņš, ein geringes Quantum Flüssigkeit Salisb.

Avots: ME I, 422

‡ čùškalḕ̦ns ² Oknist, = čũskulē̦ns.

Avots: EH I, 299

dakalêtiês, ‡

2) "unartig sein" (von Kindern)
Siuxt: kuo tu te dakalējies vie˙nādi? Siuxt; ‡

3) "?": jūs visi pa klēti dakalējaties Daugava 1933, S. 196.

Avots: EH I, 303

dakalêtiês, -ējuos, streiten, zigeunerisch sprechen Kand., Selg. n. Etn. III, 163.

Avots: ME I, 433

[dakàlst Drsth., intr., trocknend ankleben: pie zābakiem dakaltuši māli.]

Avots: ME I, 433

[dakal˜t Drsth., Spr., anschmieden, hinzuschmieden].

Avots: ME I, 433

dìevkal˜puõjums, der Gottesdienst: dievkalpuojumu traucēt. dievkalpuojamais laiks, die Zeit des Gottesdienstes: svētdienās pa dievkalpuojamuo laiku ve̦lns stāv baznīcā LP. VII, 1168.

Kļūdu labojums:
VII,1168 = VII, 68

Avots: ME I, 485

dikalâtiês KatrE., auf einer Stelle hin- und hertreten: tā guovs mē̦dz slaucuot d.

Avots: EH I, 320

‡ dìkalêt ² Saikava "müssig hin und her laufen".

Avots: EH I, 325

‡ dìkalis ² PV. "kas dīc; dīcējs".

Avots: EH I, 325

‡ dûkala ² Seyershof, dùkaľe, ² Zvirgzdine, Name einer schwarzbraunen Kuh.

Avots: EH I, 346

dzir̃kalis: auch Ramkau; (mit ir̂ ² ) Siuxt: nešu vēsti dzikaļam, lai kaļ... dzirnaveņas BW. 11292, 1 var.

Avots: EH I, 359

dzir̃kalis [PS., N. - Peb.] (li. gir(n)kalis). Mühlsteinschärfer; Steinhauer, Steinmetz überhaupt.

Avots: ME I, 553

dzir̃nkalis [li. girnkalis], der Mühlsteinhauer: duomu zirņu dzirnkaļam, lai kaļ mazas dzirnaviņas BW. 11292.

Avots: ME I, 555

‡ dzirnkalvis BW. 11292, 1 var., = dzir̃nkalis.

Avots: EH I, 360

‡ galˆdskalis Auleja "dēļa gabals".

Avots: EH I, 379

‡ gārkala Borchow, Lubn., Warkl., = gaŗkulis.

Avots: EH I, 390

gaŗkalas (unter gaŗkūlis): auch Latv. Saule 1924, S. 168, Pilda n. FBR. XIII, 43; Auleja, Wessen, Zvirgzdine, (gar̂-) Oknist n. FBR. XV, 193.

Avots: EH I, 385

ģirkalis Platohn LP. VII, 669, = dzirkalis. [Aus li. gìrkalis.]

Avots: ME I, 699

‡ iekala Lubn. "eine mit einem Instrument hergestellte Vertiefung im Holz".

Avots: EH I, 517

[ìekaldinât, einschmieden lassen od. einschmieden: viņu iekaldināja dzelzīs.]

Avots: ME II, 24

[ìekalêtiês, sich zu sehen beginnen: gans iekalējies mātes Nigr.]

Avots: ME II, 24

I ìekalêtiês: einen heftigen Wunsch verspüren Wolmarshof: man iekalējās gaļas.

Avots: EH I, 517

‡ II ìekalêtiês Zögenhof, = ìelìektiês: galdiņi iekalējušies.

Avots: EH I, 517

[ìekalinât,

1) einschmieden lassen:
tē̦vs iekailinājis manā vaiņagā daudz sudraba Nigr.;

2) schmiedend allmählich verursachen:
iekalinājis pie kalēja daudz parāda Jürg.]

Avots: ME II, 24

‡ iekalnaîns, konvex: jāvalkā līdze̦nas, nedz ieduobainas, nedz iekalnainas brilles Mekons Zella māj. grām.3 180.

Avots: EH I, 518

[I iekal˜ne Lieven - Behrsen, iekal˜tne Degunen "glühendes, eben aus dem Feuer zum Schmieden genommenes Eisen".]

Avots: ME II, 24

[II ìekalˆne Jürg., iẽkalne MSil.], iekalns, der untere Abhang eines Berges od. ein niedriger Hügel: [iekalnē aug krūmi Jürg.] uz Ve̦ntspils pusi stiepjas iekalns gar jūŗmali. Lautb. Luomi 75. [Dazu der instr. pl. iekalnis, mit Erhöhungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa BW. 24097, 2.]

Avots: ME II, 24

‡ iekalˆnis ² Frauenb., = iekalnus: ceļš te iet ie.

Avots: EH I, 518

iekalns (unter iekalˆne II): vai es vienu kalnu kāpu, vai es vienu iekalniņu (Var.: piekalnīti, atkalnīti) BW. 9451 var.

Avots: EH I, 518

[iekalnus, Adv., allmählich (nicht steil) bergan: braukt iekalnus (= slīpi gar kalna piegāzi uz augšu) Schujen.]

Avots: ME II, 24

ìekàlst, eintrocknen (intr.): varuon[i]s saslienas pret iekaltušu dzīvi MWM. VIII, 166.

Avots: ME II, 24

[ìekalstît, beschlagen zu werden gewöhnen: jaunais zirgs vēl nav iekalstīts Arrasch.]

Avots: ME II, 24

ìekal˜t, ‡

4) schmiedend einnehmen, verdienen:
vai tik daudz biji iekalis, ka varēji tādu luopu iemantuot? (zu einem Schmied gesagt) Ciema spīg. 206; ie. naudu, Geld einnehmen, verdienen Frauenb.

Avots: EH I, 518

ìekal˜t,

1) einschmieden:
misiņā iekaltās brilles A. XX, 11. iekaļ vīreli baļķī LP. IV, 16. [krustan iekalts, ans Kreuz geschlagen Kat. v. J. 1585];

2) einpauken:
iekalt vienreizvienu A. XX, 371;

[3) = iekalinât 2 C. Refl. - tiês,

1) sich einschmieden:
pats iekalies važās;

2) hämmernd hineingelangen:
iekalies klintī Arrasch].

Avots: ME II, 24

[ìekaltêt, (ein gewisses Quantum) für spätern Bedarf trocknen (tr.): iek. ābuolus, be̦kas ziemai.]

Avots: ME II, 24

ìesiẽkaluôt [Bauske, ìesiekaļuôt Ruj., mit Speichel bedecken: skruotē̦tas auzas zirgs vairāk kuošļā un iesiekaluo Luopk. III, 65. [iesiekaluot pirkstus (vērpjuot) Bers.; auklu Bauske].

Avots: ME II, 64

ìeskalˆdît, hineinspalten: durvīs krustu ieskaldīja Lautb. Ind. un Arija 76.

Avots: ME II, 64

ìeskaluôt,

[1) hineinspülen];

2) zusammenspülen (vom Viehfutter)
Spr.

Avots: ME II, 64

izbrakalêt, tr., abjagen, abquälen (vom Pferde) Wain.

Avots: ME I, 718

izbraũkalêt, ‡

2) hinaus-, fortfahren (von mehreren nicht gleichzeitig Fahrenden gesagt)
Kaltenbr.: viesi izbraukalēja pa mājām Pas. VII, 96.

Avots: EH I, 435

izbraũkalêt, hin und her wieder fahrend durchqueren: tas izbraukalē visus ārpagastus Latv.

Avots: ME I, 718

izkalas: auch Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 452

izkalas (mit ostle. iz - für uz -), = uzkalas BW. 26031 aus Wessen.

Avots: ME I, 747

izkal˜dinât [li. iškáldinti], sich fertig schmieden lassen, fertig schmieden: izkaldinājis seši pāŗi lemešu LP. VI, 224. zuobe̦ns nav vēl izkaldināts VII, 494.

Avots: ME I, 747

I izkalêtiês, lange etwas entbehren, nuo kaut kā ilgi būt atturē̦tam, piem. nuo ēšanas Lös. n. Etn. IV, 34; heisshungrig sein: e̦smu visai izkalējies Fest., Bers.

Avots: ME I, 747

II izkalêtiês: priekš izkalēšanās nuonīkst Mekons Zelta māj. grām. ³ 168.

Avots: EH I, 452

II izkalêtiês, aus dem Ei hervorgehen M. (gew. izšķilties). [zu li. išsikálti "выбираться, выклюнуться".]

Avots: ME I, 747

izkalinât, lange hungern lassen: tu jau būsi bē̦rnu izkalinājusi Bers.

Avots: ME I, 747

izkal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig Plūd.

Avots: ME I, 747

izkal˜pinât, tr., schwer (lange) knechten: tautas gars izkalpinātuos tautas luocekļus apcēla uz jauniem darbiem Vēr. II, 482.

Avots: ME I, 747

izkal˜puôt,

2): nei var... svešas mātes i. FBR. VIII, 22 (aus Kl.-Laitzen).

Avots: EH I, 452

izkal˜puôt,

1) ausdienen, zu Ende dienen:
izk. savus gadus. pie viņa ne˙viens nevarēja izkalpuot visu gadu LP. VII, 192. dē̦ls tik ātri ve̦lnam izkalpuojis IV, 214;

2) jem. recht machen, befriedigen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izkalpuot (Var.: izdabāt) BW. 4150, 3. Refl. - tiês, zur Genüge dienen.]

Avots: ME I, 747

izkàlst: tur izkalta viss ūdens Pas. VIII, 220; "izslâpt" Siuxt: visu cē̦lienu izkaltis, - nu viņam gribējās dzert. ‡ Subst, izkaltumi, dürres Laub, Gras: pa mežu ir ve̦ci i., ve̦cas zâles, izkaltuse grīsla Orellen.

Avots: EH I, 452

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747

izkal˜t [li. iškálti], tr., fertigschmieden, ausmeisseln: izkalu zuobentiņu nuo bitītes dze̦nuoliņa BW. 15994. cits izkaļuot it brangus tē̦lus JR. VII, 36. Sprw.: dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Refl. - tiês, zur Genüge schmieden.]

Avots: ME I, 747

izkàltêt, tr., austrocken: sienu, ziedus. liesma izkaltēs viņa zarus Hiob 15, 30. kur es savas villainītes svešumā izkaltēšu BW. 18154. Refl. - tiês, trocken werden.

Avots: ME I, 747

I izkàltêt, ‡

2) trocknend vertreiben:
mēs viņu izkaltēsim Veselis Saules kaps. 75.

Avots: EH I, 453

‡ II izkal˜têt Salis, ausmeisseln: i. caurumu.

Avots: EH I, 453

iznikala, s. izniecava.

Avots: ME I, 776

‡ iznìkala ² Gr.-Busehh.; ein wirtschaftlich verkommender Mensch.

Avots: EH I, 469

‡ izpakalâtiês, hedicht werden (perfektiv) Auleja: kaî cē̦rt saiveņu (sc.: linu) uz ūdiņa, tiê tai šķieznīte atle̦c, izpakalājas galveņa.

Avots: EH I, 470

‡ izskalas, Spülicht Flanden.

Avots: EH I, 479

izskalˆdît [li. išskáldyti], tr., aus -, zerspalten: klučus. Refl. - tiês, sich abspalten, sich abteilen: nuo šī pulciņa izskaldījās divi grupas Konv. ² 1978.

Avots: ME I, 797

‡ izskalinât Pernigel, Salis = izskaluôt: i. bļuodu.

Avots: EH I, 479

izskaluôt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) ausspölen;

2) eine Zeitlang, bis zum Überdruss (vergebens) spülen:
kuo es e̦smu izskaluojusies! Frauenb.

Avots: EH I, 479

izskaluôt [li. išskaláuti], tr., ausspülen: izvārītuos aude̦klus izvēlē un izskaluo Etn. III, 71. tur upes malā kūtij bij izskaluots pamats LP. IV, 102. jāizskaluo rīkle nuo nedēļas putekļiem.

Avots: ME I, 797

‡ izškalverêt Schwann., ausspülen: i. pudeli.

Avots: EH I, 485

izsūkalât, ‡ Refl. -tiês, sämtliche Molken absondern (perfektiv): krējums jau nuorūga un izsūkalājās ķērnītē Siuxt.

Avots: EH I, 484

[izsūkalât,

1) (mit ũ C., mit û ² Dond., Selg., Nigr.) = izsūlât 1;

2) izsũkalât Arrasch, izsũkaļāt (mit u) me̦du nuo šūnām Warkl. izsūkaļātu cigāru mutē turēt Jürg.]

Avots: ME I, 808

izte̦kalât: māte dienas un naktis priekš jums izte̦kalājusi Bergm. Saņ. spr. māc. 1795, S. 48.

Avots: EH I, 488

izte̦kalât, tr., durchtrippeln: bē̦rns izte̦kalā visas istabas. Refl. - tiês, zur Genüge hin und her laufen, trippeln: es izte̦kalājuos J. St.

Avots: ME I, 816

‡ izte̦kalêt Oknist, = izte̦kalât.

Avots: EH I, 488

jàkal˜ps, der Bejaher, Jabruder (kas uotram visu pa prātam grib izrunāt un izdarīt): tāds jākalps vien nuo tevis iznāk -, nav ne˙kāda vīra A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 106

[je̦kalis Ruj., jemand der je̦kā.]

Avots: ME II, 109

‡ *kaikalis "?": rīt mani aizve[dī]s kaikaļa (Var.: ielāpu) dē̦lam BW. 6662 var. Nach Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 198 ist k. "ein armer Mensch, Habenichts".

Avots: EH I, 574

kakalât: zur Etymologie vgl. Sehwers Unters. 45.

Avots: EH I, 575

kakalât, tr., verschwenden, leichtsinnig vertun Lind. n. Mag. XIII, 2, 54. [Bei Wid. dafür kakalêt.]

Avots: ME II, 137

I kakale, comm., der Verschwender, Vergeuder Lind. n. Mag. XIII, 2, 54.

Avots: ME II, 137

II kakale,

1) [kakalis BW. 34867, 1], das männliche Glied
Frauenb., Naud., Illuxt: ve̦ctē̦vs kaktā, kakale ruokā (Rätsel);

2) der Hodensack
St. [Nach Bezzenberger GGA. 1898, 555 zu ksl. кочанъ "membrum virile"; vgl. jedoch dazu Berneker Wrtb. I, 536. Wenn es nicht etwa zu ahd. hegidruosa "Hode", d. dial. hegel "Zuchtstier" gehört, vielleicht entlehnt (in der Bed. "Hodensack" ) aus d. Kachel "Gefäss" (wie duoze "Dose; Vulva" ); vgl. auch d. kacheln "beschlafen". Dagegen nach Būga KSn. I, 19 zu kakaža.]

Avots: ME II, 137

I kākalêt, zögern Peb. n. U.

Avots: ME II, 189

[II kãkalêt, kakeln (von Hühnern, wenn sie brüten wollen) MSil.]

Avots: ME II, 189

*I  kākalnīca [erschlossen aus hochle. kākelnīca]"?": ja būs laba vīra māte̦likšu ruožu krūmiņā; ja būs kāda kākelnīca, uz dadzīša tupināšu BW. 23168 [aus Lös.].

Avots: ME II, 189

[II kãkalnīca, ein Huhn, das kākalē MSil.]

Avots: ME II, 189

[kakalsnis in Nordost - Livl., = kakalznis 1.]

Avots: ME II, 137

kakalze, kakalˆza Mar., ein hart gewordener Lehmkumpen, der durch die Egge nicht fein gemacht werden kann Oppek. n. Mag. XIII, 23: Gulbenē ve̦ci ļaudis stāsta, ka kakalze (sakaltis māla gabals uz lauka) e̦suot vilka māsa un akmens vilka brālis LP. VII, 574. [Vielleicht mit Reduplikation zu apkala (s. dies), aizkalēties (s. dies) und kàlst; zum z vgl. kukurznis, kukulznis und ciekurznis.]

Avots: ME II, 137

kakalžņaîns, voll harter Lehmktumpen: k. tīrums Mar.

Avots: EH I, 575

kakalznis,

1): auch A.-Schwanb., Mar. ‡

Avots: EH I, 575

[kakalznis,

1) = kakalze Stuhrhof, Erlaa;

2) ein von
kakalzas bedeckter Acker Mar.]

Avots: ME II, 137

kal, Konjuktion, bis Kurisch - Haff n. LP. VII, 1046. S. kaleit.

Avots: ME II, 140

kalā mesties: auch Zögenhof.

Avots: EH I, 576

kalā mesties, sich werfen (von Brettern) U. [Vgl. kolā und kulā.]

Avots: ME II, 140

‡

II kalacis,

1) ein gefrorener Erdkloss
Lubn., Warkl.: sasalis kalacī;

2) Plur. kalači, die obere, gefrorene Schicht eines Stroh- od. Heuhaufens
Lubn.

Avots: EH I, 576

kalācis C., Spr., kalacis Naud., kalacis Warkh.], eine Semmel: [ai, kaķīt, raibactiņ, kam apēdi kalacīti AP. - Nebst kalats aus колáчъ.

Avots: ME II, 140

‡ kalačnieks Kandz. Izjurieši 114, kalāčnieks 222, einer, der mit kalači bzw. kalāči handelt.

Avots: EH I, 576

‡ kalačuôt, zanken und lärmen Dobl. n. BielU.: mūsu sievas tādas lielas kalačuotājas.

Avots: EH I, 576

‡ I kalada (so gesprochen) Lettg.,

1) Almosen;

2) die Oblate.
Aus wruss. коляда.

Avots: EH I, 577

‡ *II kalada od. *kalads, in der Verbind. kaladu atkavām, wir haben beim Schweinchen (einem Kartenspiel) das letzte Ausgespielte gestochen, so dass keiner gewonnen od, verloren hat Dobl. n. BielU. Wohl aus r. колода "Spiel (Karten)".

Avots: EH I, 577

‡ kaladnīca "?": sagājušas kaladnīcas BW. 33450.

Avots: EH I, 577

‡ kaladuôt (gespr.: kaladût ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, faseln, klatschen: klausies tik, kuo bābas kaladuo! Gr.-Buschh. Vgl. kaļaduôt.

Avots: EH I, 577

kalaša,

1) [kalača Degunen], der Lärm, Tumult L.; lärmendes Gezänk St.;

2) die Klatschbase A. - Rahden.

Avots: ME II, 140

‡ kalasis Warkl. "?".

Avots: EH I, 577

[kalât "schwatze " Warkh.]

Avots: ME II, 140

‡ I kalata, ein dickes, rauhes Gewebe (z. B. eine Pferdedecke) Dricēni.

Avots: EH I, 577

‡ II kalata (wo?), eine Schuhleiste. Beruht wohl auf r. колодка dass.

Avots: EH I, 577

‡ III kalata "pļāpa" Kalupe.

Avots: EH I, 577

kalavaris BW. 19186, 6 var., anscheinend gleichbed. mit ke̦lavainis (s. dies) und damit zusammenhängend.

Avots: ME II, 140

kalavēji: auch nom. s. kalavējs Skaista.

Avots: EH I, 577

kalavēji, der Kalmus Podunay. [Wohl aus kalavijà dass. entlehnt.]

Avots: ME II, 140

‡ kalavijs Skaista, kalavìris ² ebenda, der Kalmus.

Avots: EH I, 577

[kalbaks "das abgeschnittene Ende eines Brotlaibs" (?) Meselau.]

Avots: ME II, 140

kàlbieris ² , ein grosses Pferd Mar., Lub.; [ein grosses und ganz mageres Tier Bers.].

Avots: ME II, 140

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. ² 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140

‡ *II kalbinât, zu erschliessen aus sa kalbinât II.

Avots: EH I, 577

kalbît (unter kal˜binât ),

1): auch (mit al˜ ) Schwitten; ‡

2) lessen
(mit al˜ ) Lin. ‡ Refl. -tiês, sich mit Bitten aufdrängen (mit al˜ ) Pankelhof: meitene kalbījās man virsū, tad atdevu ar tuo lakateli.

Avots: EH I, 577

kàlcenis ² ,

2): auch KatrE.; ‡

4) die Masche beim Stricken
Fest.

Avots: EH I, 577

kàlcenis ²

1) die Schleife, die Schlinge, die Öse:
valgu izbāž caur kalceni Erlaa, Bers., Lub.;

2) die zum Zuknöpfen des Rockes angelegte Öse, welche die Stelle des Knopfloches vertritt;

3) der Anhänger:
drēbēm pie apkakles ir kalcenis, pie kā tās piekārt Wid. [Zu kalkà "головная повязка из ленты"?]

Avots: ME II, 140

[kalciņš, ein Knopfloch Wid.; vgl. kalcenis.]

Avots: ME II, 140

‡ kalˆcis Saikava, ein dürftig Angekleideter (?): kuo tu te skraidelē pa saltumu pliks kâ k˙!

Avots: EH I, 577

[kaldačuôt "laut und sinnlos schwatzen" Wessen.]

Avots: ME II, 140

kàldans ² [Warkh., Warkl.], mager [Wessen], Infl. n. U.: kaldanie cilvē̦ki mē̦dz būt stiprākām ruokām nekâ zaļuoksnie Ober - Kurl. n. A. XVI, 284. Zu kalst.

Avots: ME II, 140

[kàldarains ² Warkl., kal˜dare̦ns Ruj., lumpig.]

Avots: ME II, 140

‡ kal˜dardañcis AP., die mit Wasser verrührten im Mötser nach dem Hanfstossen übriggebliebenen Nachbleibsel (anstatt Milch als Zutat zu Grützen benutzt).

Avots: EH I, 577

[kal˜dari Ruj., zerfetzte Kleider.]

Avots: ME II, 140

‡ kaldariņš "?": tai būs mazi kaldariņi (Var.: bāleliņi, dē̦li, arājiņi) BW. 35337 var.

Avots: EH I, 577

kaldaru kaldariem iet, Stolpernd, strauchelnd gehen.

Avots: ME II, 140

kaldaune, eine grosse, magere Kuh Lasd. [Vgl. kalst.]

Avots: ME II, 140

kaldava, in der Rätselsprache zur Bezeichnung der Hühnerstange: kungi le̦c nuo kaldavas kliegdami, brē̦kdami, matus plē̦sdami RKr. VII, 1345. - Kal˜davas, Gesindename in Gotthardsberg.

Avots: ME II, 140

I kal˜dinât,

3): strauti kaldināti le̦dū Janš. Dzimtene V, 347; ‡

4) "in Eisen gefangen halten"
Stender Deutschlett. Wrtb. (unter "fangen").

Avots: EH I, 577

kal˜dinât (káldinti),

1) fakt., schmieden, beschlagen, lassen:
bagāts tē̦vs laisku meitu sudrabā kaldināja BW. 11642. ej smēdē, kaldin[i] piešus 9811. ce̦turtā gadiņā kaldināju kumeliņu 13730, 38;

2) freqn., schmieden, beschlagen:
pūra lāde kaldināta 7707. akmenī uzturas kalējs, pastaāvīgi kaldinādams zuobe̦nu LP. VI, 494;

3) fig., schmieden:
sle̦pe̦ni nuoduomi vēl aiz+vien tiek kaldināti MWM. VI, 459. cilvē̦ki, kas nepruot kaldināt liekuldīgas te̦nkas R. Sk. III, 127. patiesība vēl vienmē̦r tiek kaldināta pie krusta Vēr. II, 605.

Avots: ME II, 140, 141

kal˜dît [káldinti "schmieden lassen"], - u, - ĩju, fakt., schmieden, beschlagen lassen; auch freqn., schmieden, beschlagen: kaldāt, brāļi, kumeliņu BW. 15939. bij man vienas māsas dēļ kaldīt jaunu zuobeniņu 15992. nevarēju klāti tikt nekaldītu kumeliņu BW. 13268, 25. citi kaldītāji ļuoti ilgi kalda, mēs ne+maz netuopam klāt Nigr. kaldītāji (Sczmiedegäste) ir kalšanas vajadzībā pie kalēja ieradušies cilvē̦ki Nigr.

Avots: ME II, 141

‡ II kal˜dinât Trik., Ubbenorm, Zögenhof, (mit àl ² ) Bērzgale, Lubn., Meselau, Warkl., hungern lassen: k. luopus Trik, u. a. saimi trakajā kaldināja Lubn. k. luopus uz plikatas visu dienu Wark1. Refl. -tiês Warkl., "= baduôtiês".

Avots: EH I, 577

‡ kalduoņa Warkl.,

1) die Schwindsucht;

2) comm., ein magerer Mensch.

Avots: EH I, 577

‡ kaldra Lixna u. a., eine wattierte Bettdecke. Nebst li. kaldrà "Bettdecke" aus p. kołdra oder wruss. колдра. Pas. IV, 317 eine o- Stammform: atnesiet . .. pa vatas kaldram!

Avots: EH I, 577

[kal˜dūna Schujen, N. - Peb., = kaldaune.]

Avots: ME II, 141

kaldūne: nebst estn. kaldun aus mnd. kaldunen, s. Zēvers IMM. 1928 II, 306.

Avots: EH I, 577

kaldūne "Eingeweide eines Tieres". [Aus kaldun "Eingeweide" oder umgekehrt?]

Avots: ME II, 141

kaldzenes, eine Pflanzenart ("aug ze̦muos meža biezumuos un satur riebīgu sulu ") Zehrxten.

Avots: ME II, 141

kaldzis "jem., der abgemagert ist" Zehnxten.

Avots: ME II, 141

I kale: auch Ramkau; Salisb., Schujen; eine Ledertasche, die früher am Gürtel hängend auf dem Unterleib getragen wurde zur Bewahrung des duncis od. tutenis Kalz. und Walk n. BielU.; eine an einer Schnur hängend getragene Tasche Saikava.

Avots: EH I, 577

I kale ["сумка" Mar. n. RKr. XV, 117], die Tasche [Zempenhof, AP.], C.: plācenis birza kaltītē BW. 31744. staigā, ruokas sabāzis kalēs AP. [Wohl enstanden als die vermeintliche Grundform vom deminutivisch aussehenden kalĩte (aus калитá "Beutel, Tasche").]

Avots: ME II, 141

II kale, eine Pflaume, die ohne Kern zu wachsen beginnt und bald verkommt C.

Avots: ME II, 141

III kale, ein Vorhängeschloss Gr. - Sessau, [Bauske].

Avots: ME II, 141

‡ IV kale "pups" Lems., Wainsel: ieduod nu tuo kali bē̦rnam, lai neraud! ja bē̦rnam duod tukšu kali, tad viņš vē̦lāk tukši runā.

Avots: EH I, 577

‡ V kale, = kaleit (?): gan viņi še izpūlējušies, k. viņi ietaisījušies un iekuopušies Salasīš., S. 27.

Avots: EH I, 577

‡ kalečiņa "?": es izcepu baltu maizi, pilnu krāsni kalečiņas BW. 31061. Vgl. ka lācis.

Avots: EH I, 577

‡ kaled, wenn (?): nu, tad stāsti darbu, kaled tavējs! Pas. IV, 447.

Avots: EH I, 577

kaļē̦da (unter kaļe̦da),

1): eine lange Reihe
(mit ẽ̦ ) NB.: k. malkas ve̦zumu; ‡

2) kaļẽ̦dās lekt NB., sich begatten (von Tieren):
zaķi le̦c kaļē̦dās.

Avots: EH I, 580

kalei (unter kaleit): auch Wessen.

Avots: EH I, 577

kalaĩk [Nitau], bis, kamē̦r: kâ gaidīji, gaidi vēl, pūru piedarīju BW. 7621, 2 [aus Wessen]. Vgl. kaleit und laiks.

Avots: ME II, 140

‡ kaleis Pas. II, 180, = kaleit.

Avots: EH I, 577

kaleit, kalẽt Grünhof, Dalbingen, [kalē̦t Mesoten], kalei U., Spr., bis, solange als: taleit dzēru siltu alu, kaleit kājas līcin līka BW. 14827, 2; 21019. kalēt es ar tevi runāju, viņš atbrauca Naud. kalēt kāzas turēsim, talēt mīļi dzīvuosim BW. 13017. [Vgl. Le. Gr. 821.]

Avots: ME II, 141

kalẽjene, kalẽjiẽne, in Livl. auch kalẽjĩša AP., Bers., die Frau des Schmiedes.

Avots: ME II, 141

kalẽjiẽne (unter kalẽjene): auch BW. 20672; 20689 var.

Avots: EH I, 577

‡ kalējiete Pas. VIII, 415; X, 336, = kalẽjene.

Avots: EH I, 577

‡ kalējine Dunika, Rutzau, = kalẽjene.

Avots: EH I, 577

‡ kalējiņš, der Holzwurm Ar.

Avots: EH I, 577

kalẽjs: debess k. Frauenb.,

a) der Donner;

b) ein Schimpfname.

Avots: EH I, 577

kalẽjs, der Schmied: Sprw. kalējam me̦lnas ruokas, bet balta maize. naudas kalējs, der Geldpräger: tās meitiņas bāleliņi Rīgā naudas kalējiņi BW. 20585. sviestu kalējs, ein schlechter arbeitender Schmied St., U. [aũksti kalẽjs, ein Spottname N. - Sessau n. U. kalẽjiês (nom. pl.) PS., = kalĩbniẽki.]

Avots: ME II, 141

[kalenêt, necken, reizen Wid. - Zu kalìnti "изнурять"?]

Avots: ME II, 141

kalenieks Serbigal, = kalvenieks.

Avots: ME II, 141

I kalêt, Leinwand, Flachs bleichen Oppek. n. U. [Zu kalýbas od. kalývas "mit weissem Halsring" (von Hunden)?]

Avots: ME II, 141

II kalēt: kalêt ² Grenzhof n. FBR. XII, 20, kalê̦t ² Lesten n. FBR. XV, 28: nu jau sen, k. viņš aizgāja Lesten. piektdien trīs nedēļas, k. mira BielU.

Avots: EH I, 577

II kalēt, s. kaleit.

Avots: ME II, 141

‡ *III kalêt, zu erschliessen aus ‡ apkalêt.

Avots: EH I, 577

[- kalêtiês, s. izkalêtiês.]

Avots: ME II, 141

I kalêtiês: pēc vairāk gadu kalēšanās un garēšanās beidzuot viņa ir kuopā ar savējiem Janš. Mežv. ļ. II, 511. viņas pēc mājām ... vairs nekalēšuoties 461. Baibele. ... vairs tâ nekalējas māju 463. man kalas gaļas, ich habe starkes Verlangen nach Fleisch Wolmarshof.

Avots: EH I, 577

‡ III kalêtiês Zögenhof, = kalā mesties.

Avots: EH I, 577

kalĩba: braukt kalībās,

a) mit einer grösseren Anzahl von Bestellungen zum Schmied fahren
Erlaa;

b) "rauguļuos braukt" Fistehlen.

Avots: EH I, 578

kalĩba, Schmiederei St., gew. d. Pl.: kad jaunu zirgu pirmuo reizi kaļ, tad kalējam par kalībām duod cimdu pāri Gsth.

Avots: ME II, 141

kalĩbniẽks, ein Mensch, der von einem Gesinde zur Schmiede geschickt ist [Lis., Bers.]

Avots: ME II, 141

‡ kalīdz, während: pa tuo 1aiku, k. brāļa nav mājās ... Pas. III, 316 (aus Lixna).

Avots: EH I, 578

kaliẽns, der einmalige Schmiedeakt: tas paspēja tuo ar vienu pašu vilcienu, kuo šis neskaitāmiem kalieniem LP. VII, 1169.

Avots: ME II, 142

I kalinât, necken, reizen: Pēterītis viņu kâ kalināt kalina, medījumu pace̦ldams gan augstāk, gan ze̦māk Vīt. 40. [Vgl. kalenēt.]

Avots: ME II, 141

II kalinât (kaline"ti " leicht hämmern "), tr.,

1) schmieden lassen L.,
C.;

2) zuobus kalināt, Zähne machen L., [Zähne hecken Manz. Lettus].

Avots: ME II, 141

‡ III kalinât, hungern lassen, durch Hunger schwächen: viņš visu dienu zirgu kalināja pie kruoga Linden in Kurl. vasar kalina vistas, kab netuklē̦tuos Auleja. kuo kalināsi juo? - vajag pabaŗāt ebenda. Zur Bed. vgl. ‡ apkalinât II.

Avots: EH I, 577, 578

‡ *IV kalinât, zu erschliessen aus ‡ àizkalinât I.

Avots: EH I, 578

kalinâtiês, glühen: uogles krāsnī vēl kalinās Mar. n. RKr. XV, 117.

Avots: ME II, 141

[kalît, schwatzen: kuo nu kalī? Bauske. - Zu kaļuôt.]

Avots: ME II, 141

kalĩte, ‡

3) "ein Päckchen"
Mar.

Avots: EH I, 578

kalĩte,

1) eine lederne Tasche (aus r. калитá "Beutel, Tasche") Kalzenau, AP., Ronneb., [N. - Peb.]: gan tu rītā rubināsi bisnieciņa kalītē BW. p. 918. griežat, panākstni, kalītes priekšā (Var.: griez kali priekšā) BW. 25651. viņai darbeklis bija kalītē līdza ņe̦mts MWM. VIII, 330. nenesiet maku, nedz kalītu [von einem nom. s. * kalīta?], nedz kurpes Glück Luk. 10, 1;

2) ein Vorhängeschloss Mar., N. - Kmph., Smilt, [Bauske, Wadaxt.]

Avots: ME II, 141, 142

‡ kalītis Lems., Wainsel, = kalĩte 2.

Avots: EH I, 578

kalka, die Krankheit: zirgam kalka pieme̦tusies Katzd. viņam ruokā ieme̦- tusies tāda kalka Katzd. [Aus Kolik?]

Avots: ME II, 142

‡ II kalˆka; comm.,

1) = ‡ kalˆcis Saikava: kuo stāvi te kâ k.? ģērbies!

2) verächtl. Bezeichnung für einen Menschen von hohem Wuchs
Meselau: tāds kâ k.

Avots: EH I, 578

kalˆksnẽjs ² kalˆksns ² [Walgalen], Naud., für kàlsnẽjs, kàlsns.

Avots: ME II, 142

kàlksnêt ² : vergeblich warten, quienen (kàlksnêt ² ) Bērzgale, Kalupe, (kalksnêt) Warkl. (hier auch in der Bed. "Hunger und Durst leiden"): zirgs, kai siets pi kruoga, visu dienu kalksnēja Warkl. pie galda nesaukts; galda jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs Bērzgale, Welonen. Vgl. ‡

I kàlsnêt ² .

Avots: EH I, 578

kàlksnêt ² - ẽju, intr., müssig stehen, trödeln: kuo tu te kalksni? Sessw., Bers., Lub., Wessen. [Zu kalksóti "опершись сидѣть, стоять", kalkine"ti "лѣниться".]

Avots: ME II, 142

kàlksnis, ‡

2) ein Ausgehungerter
(mit alˆ ) Warkl.; ‡

3) wer quient (vergeblich wartet)
Bērzgale; ‡

4) ein ungebetener Gast
("kas kādā guodā atnāk neaicināts un, pie galda nesaukts, gaida jeb kalksnē, vai kuo neatmetīs") Bērzgale, Welonen.

Avots: EH I, 578

[kàlksnis "ein hagerer Mensch" Freudenberg.]

Avots: ME II, 142

‡ kalksnît, -īju, = kàlksnêt ² : nekalksnī cietumā! Erss Vecā Latgale 90.

Avots: EH I, 578

‡ kalkt, praes. kalˆkstu, Hunger und Durst leiden (nur von Tieren gesagt) Warkl.

Avots: EH I, 578

[I kàllis ² Alswig, = kal˜me.]

Avots: ME II, 142

[II kallis (nom. s.) Magnushof, kaļļa II 2.]

Avots: ME II, 142

‡, kal˜mãcis AP. "ein Schimpfname": kâ k. - kâ skrien, tâ kuož (von einem Hunde gesagt).

Avots: EH I, 578

kalmaka: ein gefrässiger, heisshungriger Mensch od. ein solches Tier Nauksch., Schujen.

Avots: EH I, 578

kalmaka, kàlmaks ² Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks ² Mar., kalˆmaks ² Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks ² Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks ² od. kàlmāka ² Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142

kalmaks (unter kalmaka): ein grosser, korpulenter, ungewandter Mensch resp. ein solches Tier Adsel; "ein ungeschickter Hund" Welonen.

Avots: EH I, 578

kal˜me, kalmis, kalma gew. Pl. kal˜mes, kal˜mji, Kalmus (acoruscalamus); puķu kalmji, die Schwertlilie (iris), vilku kalmji, iris germanica Mag. IV, 2, 97. [Nebst kal˜mes und kalmus zunächst aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 142

[kal˜miks "ein Truthahn"; ein aufgeblasener Mensch (staigā uzpūties kâ kalmiks) Briņķi in Kurl.]

Avots: ME II, 142

[kal˜muks, die Apnderratte Dunika, Rutzau, Briņķi in Kurl.; s. auch kalmaka.]

Avots: ME II, 142

[kal˜mũks, ein Schimpfname: nejauks kâ kalmūks - gaŗu de̦gunu Planhof. - S. kalmaka.]

Avots: ME II, 142

kalˆnaîne, das Gebirgs -, Hochland Smilt., Grsth., RA.: Norvēģija ir maza, atšķirta kalnaine B. Vēstn. mežainās kalnainēs Izgl. III, 17.

Avots: ME II, 142

kalˆnaîns, bergig, uneben: kalnains apgabals. kalanaina, lejaina taut'istabiņa BW. 24097.

Avots: ME II, 142

‡ kalnaiza Ezeriņš Leijerk. I, 141, eine Bergschlucht.

Avots: EH I, 578

kalˆnãjs, ‡

2) Adj., = kalˆnaîns: kalnāja zeme Warkl. k. tīrums ebenda.

Avots: EH I, 578

kalˆnãjs, kalnãja Kauz., die Bergkette, der Höhenzug, das gebirge, das Gebirgsland: vai pazuda (guovis) miežājā, vai ābeļu kalnājā BW. p. 747. citi sabēga kalnājuos B. Vēstn.

Avots: ME II, 142

‡ kalˆnâk, Komparativform zu kalnā (s. kalˆns

6), höher:
k. atguluos - salts; tān lieknī gulu Auleja. kad nāk k., tad ir sarkana smilkte Iw.

Avots: EH I, 578

kalˆnẽjs, auf od. an dem Berge wohnend U.

Avots: ME II, 142

kalneniẽks, kalˆniniẽks, kalneniẽtis Latv., der Bergbewohner.

Avots: ME II, 142

‡ kalnēnietis Tdz. 36161, = kalneniẽks.

Avots: EH I, 578

‡ kalˆnenītis Erlaa, Deminutivform zu kalˆns, der Berg.

Avots: EH I, 578

kalˆngaliẽtis, der Bergbewohner: kalngaliešu bāleliņi, vediet mani atpakaļ; nu jau man apniikuse lejsgaliešu laba dzīve BW. 26308, 1.

Avots: ME II, 142

kalˆngals, der Berggipfel, die Bergspitze.

Avots: ME II, 142

‡ kalˆngāzis, wer Berge umstürzt: tam jau tāds spē̦ks kâ īstajam kalngāzim Janš. Bandavā I, 149.

Avots: EH I, 578

‡ *kalˆniena od. *kalˆniens, das Gebirge, der Hühenzug: mēs e̦sam augstā kalnienā Janš. Dzimtene IV, 76.

Avots: EH I, 578

kalnietis Pūrs III, 80, = kalnenieks.

Avots: ME II, 142

kalˆnkâpẽjs, kalˆnkâpis, der Bergsteiger.

Avots: ME II, 142

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142

kalnmale (unter kalˆnmala): Demin. kalnmalītes BW. 381 var.

Avots: EH I, 578

‡ kalˆnnieks, = katneniẽks: kalnniecītes, lejmecītes - visas vari bildināt Janš. Pag. pausm. 48.

Avots: EH I, 578

kalˆnuôtne, das Gebirgsland, eine bergige Gegend: kalnuotnēs līst vairāk nekâ līdze̦numuos LA.

Avots: ME II, 144

kalˆnuôts: auch, Oknist; kalnuota zeme Fest. k. ceļš, gŗūta braukšana Grob.

Avots: EH I, 578

kalˆnuôts [li. kalnúotas], gebirgig, reich an Bergen: kalnuots vidus LP. VII, 477.

Avots: ME II, 144

kalˆnpus: k. dižceļa Janš. Mežv. ļ. II, 245.

Avots: EH I, 578

kalˆnpus, oberhalb, Praep. m. d. Gen.: kalnpus Narvas; kalnpus tās vietas, kur ainis laiž Kaudz. M. kalnpus mājas ir tīrumi, lejpus mājas - pļavas Bers., C., Aps.

Avots: ME II, 142

kalˆnpusē, Adv., oberhalb: kalnpusē tīrumi, lejpusē pļavas.

Avots: ME II, 142

kalˆnracẽjs ,* kalˆnracis *, der Bergmann.

Avots: ME II, 142

kalˆnraktuve ,* das Bergwerk: kalnraktuves īpašnieks A. XV, 398.

Avots: ME II, 142

kalˆnrũpniẽcĩba ,* der Bergbau.

Avots: ME II, 142

kalˆnrũpniẽks ,* der Besitzer eines Bergwerks.

Avots: ME II, 142

kalˆns: Demin. kalˆnelis Blieden,

1): kalnu kalniem būs diezgan, es wird übergenug sein
AP.;

2): das Wohnhaus
Salis, Seyershof;

6): kalnā pie kakla kre̦ķlu sasèja ar saitiņu AP.

Avots: EH I, 578

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kalˆnstar̂pa, ein zwischen Bergen liegender Ort.

Avots: ME II, 144

kalˆnup: spērās k. kāds puika Janš. Līgava II, 7.

Avots: EH I, 578

kalˆnup, kalnupus, bergauf: aug kuoki, starp kuŗiem kalnup iet celiņš Lautb. pagriezi acis uz lielceļu kalnup Sudr. E. kalnupus teciņiem, lejupus apstājas Tr. III, 1129.

Avots: ME II, 144

‡ kalˆnupe, ein Sturzbach: k. uz gŗavu gāžas Janš. pag. pausm. 3.

Avots: EH I, 578

kalnus, in der Verbindung kalnu kalnus, sehr uneben: kalnu kalnus man zemīte, sehr bergig ist mein Land BW. 25920.

Avots: ME II, 144

‡ kaluôda Liepna, der Wellbaum am Webstuhl. Aus r. колóда?

Avots: EH I, 579

kaluôt, sich werfen (von Brettern) Smilt. [Vgl. kalā mesties.]

Avots: ME II, 146

‡ *II kaluôt, zu erschliessen aus ‡ apkaluôt.

Avots: EH I, 580

kal˜paka, kal˜paks,

1) eine Mütze, Nachtmütze:
pirmdien brūte un brūtgāns uzlika galvā adītas buomvilnas kalpakas BW. III, 1, 16;

[2) ein kleiner Tiegel od. Kessel
Fiaden. - Nebst li. kalpõkas aus r. калпáк "Nachtmütze."

Avots: ME II, 144

‡ kalpans,

1) "= kal˜ps" Adsel;

2) der Stiefelknecht
Prl.

Avots: EH I, 578

kalpaune, s. kalpuone.

Avots: ME II, 144

‡ kalpene, die Frau eines Knechts: es augu kalpenēm BW. 17850. tev, kâ jau kalpenei, auzu ne˙cik nav Janš. Precību viesulis 14.

Avots: EH I, 578

‡ kalpekieks Ev., ein Knecht.

Avots: EH I, 578

[kàlpenis ² , die Schlinge Kl. Zu cilpa.]

Avots: ME II, 144

‡ kàlpèris ² Auleja, ein (dem Wuchs od. der Leistüttgsfähigkeit nach) geringerer Knecht: kalpērs ņēma mātes meitu BW. 22277 var. kas bij kāds kalperīt[i]s 988, 8 (dies schon ME. II, 144 unter kal˜ps erwähnt).

Avots: EH I, 578

‡ kal˜pgals Orellen, die Wohnung der Knechte.

Avots: EH I, 578

kal˜pĩba, die Knechtschaft, der Dienst: tev jāstājas šā saimnieka kalpībā LP. VII, 774. iesākumā bijis stārķis dieva kalpībā Etn. IV, 144.

Avots: ME II, 144

kal˜pîgs: schon ("dienstbeflissen") LLD. II, 23 28.

Avots: EH I, 578

kal˜pîgs, dienstbeflissen, dienstfertig, sklavisch: milži kalpīgi steidz izpildīt valdnieces pavēli Asp. kalpīgais prāts Stari II, 444. [Schon bei Für. I.]

Avots: ME II, 144

[kàlpinât, tr., jem. zum Knecht machen, knechten, sich bedienen lassen: savu sievu, dabas spē̦kus. lūk tur kalpinātās vietā cita būte stāvēja MWM. VII, 722. Subst. kal˜pinâtãjs, der Tyrann, jem., der einen andern zu Knechtsdiensten zwingt.

Avots: ME II, 144

kal˜piņš,

5): auch (kàlpeņš ² ) Auleja, Warkl., Zvirgzdine: nuokritis k. nuo adatas;

7): dze̦guzes k. die Dorngrasmücke (sylvia cinerea)
Sassm.; ‡

8) kal˜piņi Salis "die Strängen eines Pfluges";
‡

9) "cilpa, kuo vijējs uzmauc uz vadža, lai striķi varē̦tu sasist" (wo ?). In den Bed. 5, 6, 8 und 9 wohl zu kàlpenis ² .

Avots: EH I, 578

kal˜piņš, Demin. von kal˜ps, das Knechtlein, auf Dinge übertragen, die dem Menschen gleichsam Knechtdienste erweisen:

1) der Lichtknecht
Mag. XIII, 41;

2) der Knecht, ein Tischlerwerkzeug:
kalpiņš - galdnieka rīks, kuŗu gaŗākus dēļus ēvelējuot paliek vienam galam apakšā Serb.;

3) der Wabenbock:
par bišu kalpiņu sauc tādu daiktu, uz kuŗa pie truopa uz īsu laiku saliek bišu šūnas;

4) zābaku kalpiņš, der Stiefelknecht;

5) die Masche,
- tā adīkļa cilpiņa, kuŗu aduot me̦t uz irbi: skaistais cimds ta: adāms: pieci kalpiņi, trīs me̦lni divi sarkani Illuxt A. XVI, 284;

6) auklas kalpiņš, die Schlinge
Etn.;

7) dze̦guzes kalpiņš, die Grasmücke
L.

Avots: ME II, 144

[kalpišķĩba, knechtische Ergebenheit Wid.]

Avots: ME II, 144

kalpisks, knechtmässig, knechtig, sklavisch: klanīties ir kalpiski un riebīgi MWM. VIII, 628. es nee̦smu kalpiska gara Rainis.

Avots: ME II, 144

kal˜puône: schon Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 295).

Avots: EH I, 579

kal˜puône, dial. kalpaune, z. B. BW. 10100 aus Lasd., die Magd: labāk būtu visu mūžu laba vīra kalpuonē (Var.: kalpuonēm) BW. 10100. dieviņš pats kalpiem gāja, mīļa Māŗa kalpuonēm 11776.

Avots: ME II, 144

kal˜puôt,

2): šai divi vē̦de̦ri jākalpuo (sie muss zwei satt machen)
Seyershof. ‡ Refl. -tiês, einander (be)dienen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "aufwarten").

Avots: EH I, 579

kal˜puôt,

1) intr., dienen:
bildēm Kundz. kāds puisis salīga pie ķēniņa kalpuot LP. II, 55;

2) (selten) bedienen:
lai māsiņa gana mīļa, mūžam brāļus nekalpuoja BW. 11996. Subst. kal˜puôtãjs, der Dienende, die Dienstperson, die eine unbestimmte Zeit dem Arbeitsgeber dient.

Avots: ME II, 144

kal˜ps: voc. s. kalpīt BW. 15144 var.

Avots: EH I, 578

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kalpūne: auch LLD.II, 28 u. a., VL. aus Bers., (mit àl ² ) Pilda n. FBR. XIII, 44, 48, Bērzgale, Kalupe, Sonnaxt, (mit û ) Baltinow n. FBR. XI, 129, Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 72, Sussei n. FBR. VII, 131, Wessen. n. FBR. XIII, 81, Zvirgzdine n. FBR. X, 24, Oknist, (mit ù2) Borchow n. FBR. XIII, 21, 36, Warkl.

Avots: EH I, 578, 579

kalpūne BW. 4876; 11444; [auch in den Texten des 16. Jahrh.], = kalpuone.

Avots: ME II, 144

[kalšana "ein einmaliges Donnern"(?) Ringen n. U.]

Avots: ME II, 145

kalsenĩba, die Magerheit, Hagerkeit D.

Avots: ME II, 144

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs ² Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns ² Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144

kal˜siņš [Salis], das Kielschwein [кильсон] Bandr.

Avots: ME II, 144

kàlsnẽjs (unter kàlse̦ns): mit alˆ Wolmarshof, mit al˜ N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 579

‡ I kàlsnêt ² Kalupe, Lubn., Meiran, Prl., Saikava, -ēju, quienen, (vergeblich) warten: zirgs visu dienu kalsnē pie kruoga.

Avots: EH I, 579

‡ II kàlsnêt C., (mit àl ² ) Meselau, abmagern: luops sāk k.

Avots: EH I, 579

‡ kàlšņi ² Zvirgzdine "mazi nuokaltuši kuoki" (?).

Avots: EH I, 579

‡ kàlsnijs ² Sonnaxt, = kàlse̦ns.

Avots: EH I, 579

kàlsnis, ein hagerer, magerer Mensch MWM. VII, 604.

Avots: ME II, 144

kàlsnums, kàlse̦nums, die Magerkeit, Hagerkeit: šis iztecējums un izstīdzējums, šis jaunības kalse̦nums un sausums bija nuomanāms visā viņas augumā A. XII, 30.

Avots: ME II, 144

kàlss (unter kàlse̦ns): vadus reņģe kalsāka Kaugurciems.

Avots: EH I, 579

kalss, s. kalse̦ns.

Avots: ME II, 144

kàlst,

1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡

3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.

Avots: EH I, 579

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145

‡ kalstinât, hungern lassen Pāvīte, PV.: jūs tuo zirgu ilgi kalstinājāt.

Avots: EH I, 579

kal˜stît [li. kálstyti "ковать"], - u, - ĩju, freqn., tr., schmieden, beschlagen: saimnieks aizbrauca pie kalēja zirgus kalstīt C.

Avots: ME II, 145

kal˜t,

4): k. rīmes, Reime machen, dichten.
Refl. -tiês,

1): (fig.) runāt, kâ vārdi mutē kaļas, was vors Maul kommt
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Maul" und "schnattern"); ‡

3) zuobi kaļas Baar in seinem Exemplar von U., die Zähne brechen durch (bei Säuglingen).

Avots: EH I, 579

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

kaltavas, ‡

2) die Darre
(mit àl ) Baižkalns, Smilt. Vgl. kaltava unter kàltê̦tava.

Avots: EH I, 579

[kaltavas "maigles, spiestavas" Wessen; kal˜tavas N. - Peb., kàltavas ² Kreuzb. "galdnieku spailes, kuŗās ar vadžiem sadze̦n cieši kuopā līmējamus dēļus un patur tâ, kamē̦r līme sakaltusi" Fiaden. - Zu kalst?]

Avots: ME II, 145

‡ kaltave Römershof n. FBR. VIII,103 "?".

Avots: EH I, 579

kàltaža ² : auch Gr.-Buschh. h. FBR. XII, 75, Oknist n. FBR. XV, 164.

Avots: EH I, 579

kàltaža ² , comm., ein magerer Mensch od. ein solches Tier: ir gan kaltaža: kauli un āda Mar. n. XV, 117. [Nach Wid. auch: vertrockenes Reisig; um Bauske für kaltē̦tava.]

Avots: ME II, 145

kalte,

1): "schwämmen"
ME. II,145b zu ersetzen durch "schwemmen";

2): auch (mit alˆ ² ) Frauenb., Orellen.

Avots: EH I, 579

kalte,

1) eine sandige Stelle in bodenlosen Seen, wo man Pferde schwämmen kann und wo die Fischer ihre Netze ausspülen
Laud.;

2) die Darre, das Darren:
rudzus liek kaltē Kmph., Rump.;

3) kàltes ² , Better, auf denen man in der Korndarre das Korn dörrt
Mar. n. RKr. XV, 117. Zu kalst.

Avots: ME II, 145

‡ kaltèklis ² Borchow n. FBR. XIII, 21 "?"

Avots: EH I, 579

‡ kal˜tene AP., (mit àl ² ) Fest., die beim Schmied (nicht in der Fabrik!) geschmiedete Sense.

Avots: EH I, 579

kaltenīca, ‡

2) = ‡ kal˜tene (mit al˜ ) AP., (mit àl ² ) Fest., KatrE.

Avots: EH I, 579

kaltenĩca, eine grosse Pfeife: tē̦vam labi piede̦rē̦tu tāda liela kaltenīca, kādu smēķēja viņa krustte̦vs A. XVIII, 134.

Avots: ME II, 145

I kaltenis, ein kupferner Kessel L. [Wohl zu kal˜t.]

Avots: ME II, 145

II kaltenis: "1652" ME, II, 145b zu ersetzen durch "1652 ¹ ".

Avots: EH I, 579

II kaltenis, [wohl eine Deminutivform zu kal˜ts]: bij kalteņi, bij urbeņi BW. p. 1652 [aus Lodenhof.]

Avots: ME II, 145

III kalˆtennis ² "Bauske" ME. II 145b zu ersetzen durch "Garrosen".

Avots: EH I, 579

[III kalˆtenis ² Bauske, eine Speise (= pūtelis).]

Avots: ME II, 145

kal˜tenīša, ‡

2) = ‡ kal˜tene (mit àl ² ) Fest.

Avots: EH I, 579

kal˜tenīša, eine beschlagene Stampfe Vīt. 56.

Avots: ME II, 145

‡ kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. - tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

I kàltêt,

2): auch Kaltenbr., Liepna; k. sienu Heidenfeld, Pilda, Zvirgzdine. k. mellenes tējai Ramkau. k. zirņus ebenda. k. linus rijā Sonnaxt;

3): k. gaļu Linden in Kurl., Mahlup, Ramkau, Sonnaxt; ‡

4) dürsten:
man šuodien kaltē visu dienu Seyershof. Zur Bed. vgl. Auch ‡ apkàltêt 2.

Avots: EH I, 579

‡ II kal˜têt Salis, mit einem Meissel bearbeiten: sāka jau baļķi k.

Avots: EH I, 579

kàltê̦tava, kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

[kaltība (li. kaltỹbė "Schuldigkeit") "Schuld, Missetat": man neir ne˙kāda kārtība, ich habe keine Schuld Für. I.]

Avots: ME II, 145

kàltinât,

1): k. guovi, eine Kuh längere Zeit ungemolken lassen (so dass sie keine Milch mehr gibt)
Kalnemois; ‡

2) hungern lassen:
k. guovi Meiran.

Avots: EH I, 579

kàltinât, fakt., trocknen: trīs gadiņi kaltināju uošu vāli aizkrāsnē BW. 23418, 3.

Avots: ME II, 145

[kal˜tine Dunika, = kančuka.]

Avots: ME II, 145