Paplašinātā meklēšana

kuîka ² : ein Schimpfname NB.

Avots: EH I, 667

kuîka ² (li. kùika "ein schlechtes Pferd"), ein schlechtes Pferd: kuikas vien, kuikas vien vedējiņu kumeliņi Ranken n. RKr. XVI, 165. [Zu apr. paustocaican "Wildpferd"? Oder aus slav. kyka 1 bei Berneker Wrtb. I, 676 f.? Vgl. auch Būga KSn. I, 266.]

Avots: ME II, 300

‡ luîka ² AP. "sliņķe" (von Menschen und Tieren).

Avots: EH I, 760

‡ luîka Ruhtern " ‡ luĩga".

Avots: EH I, 760

‡ pakulpuika Daugava 1936, S. 144, verächtlicher Name (ein Grünschnabel?).

Avots: EH II, 145

[pašpuĩka,* ein jugendlicher Hooligan Riga.]

Avots: ME III, 116

puĩka: mit uĩ und ùi (bzw. uî ² ) C., Orellen, Serbig., Smilt.; gen. s. puika Janš. Dzimtene IV, 242, Bandavā II, 247, nom. pl. puiki Pas. VIII, 205 (aus Lettg., neben nom. s. puika ebenda), Demin. puikiņš - auch Salis, Selb., puikiņa Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 49, puĩke̦ls Rojen n. FBR. XIII, 74; apaļš p. es izaugu BW. 11050. kalpa p. (Var.: puisis) riju cirta 10016.

Avots: EH II, 321

I puĩka, pùika PS., Demin. puikiņš A. v. J. 1897, S. 849, puĩķiņš Iwanden n. FBR. VI, 58, verächtl. puĩķelis, der Junge, der Knabe: ganu puika LP. VI, 211, der Hirt, Hirtenknabe. piena puika, ein Grünschnabel. - puikā būt, ein Knabe sein, im Knabenalter stehen: tuoreiz es vēl biju puikā Aps. VI, 21. Aus estn. poeg, s. Thomsen Beröringer 273.

Avots: ME III, 403

II puika, ein aalartiger Fisch U.; wohl eher mit Metathese zu piukš(ķ)is 2 und piuka, als zu li. puikys "Kaulbarsch".

Avots: ME III, 403

ruĩka PS. "?": puika, ruika! kaza rudzuos (so rufe man scherzweise einem Knaben zu). Aus liv. ruika "unansehnlich von Wuchs, aber stark"?

Avots: ME III, 556

I ruĩka: "nerātns, bezkaunīgs" NB.: meitene, r., izdauzījusi luogu.

Avots: EH II, 382

‡ II ruika,

1) eine Säge zum Gebrauch für éinen Menschen
(mit uî ² ) Ramkau;

2) ein Tischmesser (scherzhaft;
mit uĩ) Sermus.

Avots: EH II, 382

‡ šiẽmpuĩka Adiamünde, ein Knabe vom Nachbarhof.

Avots: EH II, 627

sluĩka "ein liederliches, unsauberes Frauenzimmer" Frauenb.; "= slampa" Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 941

smuikas Ermes (mit uĩ), Plūd., Duomas II, 135, die Geige Celm., Wid. (sg. smuika): smuikas sīc smalki un sīki Janš. Dzimtene ² I, 13. spēlēt uz smuikām 452. dzird kuoklējam kuokli, spēlējam smuĩkas Precību viesulis 81. kāds dziesmu dziedāja, ar smuikām pavadīdams Plūd. LR. III, 7. Zunächst wohl aus li. smuĩkas dass.

Avots: ME III, 969

‡ ùika ² Lubn., comm., eine geschwätzige Person; wer leeres Zeug spricht.

Avots: EH II, 712

acaînis,

1) Netzmagen.
Colg., Lösern Etn. III, 146.

2) ein Knabe mit muntern oder aufmerksamen Augen
(iebūvietes puika ir vare̦ns acainis P.). - acaîņi,

1) Gänseaugen in Webemaschen.
Sessw. Bers.;

2) Handschuhe mit Pünktchen.

Avots: ME I, 6, 7

acîgs, geweckt, aufmerksam: acīgs puika [= li. akìngas "scharfsichtig"].

Avots: ME I, 7

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

‡ àizaukuôt, eilig fortlaufen: puika aizaukuoja Lubn.

Avots: EH I, 6

àizàuse,

1) aizaûse ² auch Siuxt, àizàuss, -s AP., (mit àu ² ) Sonnaxt: puikam visa aizauss me̦lna AP.;

2) àizàuse ² auch Oknist; "vieta krāsnī vai skapī, kas atruodas pie pašas ieejas, tikai nedaudz sānis, tâ ka šai vietai nāk priekšā un tuo aizse̦dz ieejas mala" Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 7

‡ àizbiknît Sessw. u. a.,

1) wegstossen, wegschubsen;

2) hinter etwas stossen, schubsen
(perfektiv): viens puika aizbiknīja uotru aiz galda.

Avots: EH I, 9

àizbļaût,

2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡

3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.

Avots: EH I, 11

‡ I àizbum̃bât, fort-, hinrollen (tr.): a. bumbu pruojām Trik. Refl. -tiês, Kegel schiebend, Ball schlagend hingelangen: puikas aizbumbājušies līdz pašam mežam Saikava.

Avots: EH I, 12

I àizcipt: puikam skrejuot kāja aizcipa aiz sliekšņa, un tas pakrita Dond.

Avots: EH I, 14

àizdel˜verêt, àizdenderêt, hintumeln, ausgelassen wohin sich begeben: puika aizdelverēja uz kūti K.; dažs (putns) aizdelverēja pa gaisu labu gabalu Druva I, 833.

Avots: ME I, 22

‡ àizdīdît,

1) a. zirgu, zwecklos, unnötig wegreiten
Salis;

2) tollend hin-, wegbringen:
nez kur viņi manu sluotu aizdīdījuši Schnehpeln, Trik. Refl. -tiês, tollend hingehen: puika nez kur aizdīdījies.

Avots: EH I, 19

‡ àizdilˆbt Bers., fort-, hinlaufen AP.: puika aizdilba, ka smiltis vien nuoputēja N. - Schwanb.

Avots: EH I, 18

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24

‡ àizẽrģelêt, laut weinend fort-, hingehen: puika aizērģelēja pie ve̦cmāmiņas Sessw. Refl. -tiês, Orgel spielend sich vergessen: organists tâ aizērģelējies, ka nere̦dz mācītāja zīmi Bauske.

Avots: EH I, 22

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

‡ àizlam̃patât Serbigal n. FBR. IV, 62, àizlampatît Nötk., = àizdaũzîtiês: nez kur nu puika aizlampatājis.

Avots: EH I, 35

‡ àizskape, der Raum hinter einem Schrank: puika izlien nuo aizskapes Deglavs Rīga II, 1, 38.

Avots: EH I, 48

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

‡ àizsūkât, leckend zu saugen anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): puika konfekti aizsūkāja un nuometa Jürg.

Avots: EH I, 54

aksts (cf. li. ãkstinas, der Stachel, die Spitze, der erste Ansatz einer Feder bei einem Vogel; [akstìs oder akštis "Stöckchen, Stachel"; hierher auch aksl. остьнъ "stimulus", russ. ость "Spitze, Granne", wenn ihr -cm- nicht aus -ķt-, sondern aus -qst-, und weiterhin le. akuõts, s. dieses und Bezzenberger BB. XXVII, 173 f., Walde Wrtb. ² unter ācer und Boisacq Dict. 33 mit Literaturangaben. Zur Bedeutung vgl. le. skabrs "scharf, hurtig, eifrig, aufgeweckt" u. a. - Anders Jacobsohn, Arier und Ugrofinnen 143 ^2, der wegen finn. ahingas li. ãkstinas und akstìs auf älteres a (k) š- (s) tina-s resp. a (k) š- (s) ti-s zurückführt]), flügge L.; geweckt, munter, flink: aksts puika, suns (Gold.); akstu padarīt, flink machen U. jauns būdams viņš bij aksts puika Sessw.

Avots: ME I, 65

akts (cf. aksts), munter, wohlgeraten, zuverlässig: akts puika, akts luops [Aus aksts, wenn aus Mundarten stammend, wo sts zu ts geworden ist, s. Le. Gr. S. 165; sonst neben aksts, wie pr. acc. s. aucktimmiskan neben auckstimiskan "Obrigkeit"].

Avots: ME I, 65

‡ apaũklêt,

1) (eine Reihe von Kindern) nacheinander eine Zeitlang auf den Händen schaukeln, wiegen
(perfektiv) Warkl.: a. visus bē̦rnus pēc kārtas;

2) ein fremdes Kind eine Zeitlang auf den Händen schaukeln und es dadurch schlimmen Folgen aussetzen
Saikava: sveša cilvē̦ka apauklē̦ts bē̦rns var kļūt me̦lns kâ zeme un nespēcīgs. Refl. -tiês, gewartet an Kräften (und Wuchs) zunehmen Warkl.: mans puika jau apauklējies krietni vien.

Avots: EH I, 72

‡ apbļaût, schreiend berufen (verweisen) Dunika: puikas tikai tad rimās, kad tē̦vs viņus apbļāva. Refl. -tiês Dunika, laut weinend aufschreien: meita apbļāvusies.

Avots: EH I, 74

apbrist: apbridīsim vēl kādu riņķi! Saikava. ‡ Refl. -tiês, sich watend beschmutzen AP.: puika ienāce apbridies kâ viens luopiņš.

Avots: EH I, 74

‡ apbrucêt,

1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;

2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.

Avots: EH I, 74

apdùits ^2, verdutzt, betäubt, duselig: puika tīri kā apduits: nekā nejē̦dz Bers., Laud. [zu li. àpduju, apdùiti "отуманить; одурѣть"; (woneben auch apdùmti "отуманить"), slav. dujo, "blase", ai. dhūyàtē "wird geschüttelt", gr. ϑύω "brause", aisl. dỳja "schütteln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 236, Walde Wrtb. ² unter fūmus u. a.].

Avots: ME I, 82

‡ apgrãbšļât Stenden, = apgrãbât 2: puika rijas priekšu drusku apgrābšļā un tūlīt istabā iekšā Stenden.

Avots: EH I, 83

‡ apkañkarêtiês Ahs.,

1) = apkañkarâtiês 1: tu kâ pēdīgais nabags esi apkankarājies ar visādiem kankariem Ahs.;

2) auch apkañkarâtiês Frauenb., sich verheiraten
(verächtl.): tikkuo iesvētīts puika jau apkankarējies ar sievu Ahs. vai tad tev tik jaunam vajadzēja jau apkankarāties? Frauenb.

Avots: EH I, 89

‡ apkāpelêt, umherkletternd (eine Anzahl von Objekten) besteigen (mit â ) AP., Trik., (mit ã ) Lems.: puikas apkāpelē visas pažuobeles.

Avots: EH I, 90

‡ apkãpuļât Stenden, = ‡ apkāpelêt: puikas visus jumtus apkāpuļājuši. ‡ apkār RKr. XVII, 146, (mit ãr ) Orellen, Adv., =apkā`rt: viņš iet apkār ziņas ne̦sdams Orellen n. FBR. XI, 46, riņķī apkār, rundherum Orellen.

Avots: EH I, 90

‡ aplādinât, durch häufiges Rügen, Schimpfen, Heruntermachen abstumpfen: aplādināts cilvē̦ks, luops Frauenb. aplādināta meita Stenden ve̦cā māte bē̦rnus aplādinājusi pa˙visam; vai tie vairs kuo klausa! ebenda. Refl. -tiês: puika par daudz aplãdinājies Schnehpeln, der Knabe hat sich an jenl. so gewöhnt, dass er allen Respekt verloren hat.

Avots: EH I, 98

apluôbt, tr.,

1) ringsherum ablösen, abrinden:
kaimiņa puika apluobis mūsu alkšņus;

2) umgehen, durchwandern:
ziņnesim jāapluobj viss pagasts J. Kaln.

Avots: ME I, 103

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

‡ aptàlzît Trik., = apdaũzît (von Menschen): aptalzīts puika.

Avots: EH I, 121

‡ aptramdît,

1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;

2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).

Avots: EH I, 122

‡ apveñstiês Stenden, sich mühsam unter etwas verkriechen: puika apvendies apakš gultas.

Avots: EH I, 126

apžē̦rbãm, apže̦rbām, apže̦rbus, apže̦rbu, apžērbin Kreuzb.,

1) rittlings:
puika sēž uz ārdiem a.;

2) āpže̦rbām oder apže̦rbu resp. (in Grünwald [und Mesoten]) apžē̦rbus [um Bauske: apže̦bu] braukt, nicht im Geleise fahren, sondern neben dem Geleise
A. X, 1, 528; 2, 66;

[3) apžārbiņ (Werssen), zwischen den Beinen].

Avots: ME I, 139

ardievas, Pl. t., der Abschied, das Adieu, nach den Abschiedsworten "ar dievu": ardievas atduot, saukt, teikt. vai tad jūsu ardieviņas nav ar muti atduodamas BW. 26153. saule teikuse zemei ardievas MWM. V, 354. puika aizgājis bez ardievām LP. VI, 415. beidzamā ardieva (Sing., ungew.) šalc Sudr. E.

Avots: ME I, 140, 141

atãlêtiês, genug getobt haben, bis zum Überdruss toben: puikas jau būs atālējušies Grünh., C.

Avots: ME I, 149

atbrist, ‡ Refl. -tiês,

1) bis zum eigenen Überdruss waten
Dunika, Kal. u. a.: puika tikai tad gāja uz mājām, kad bija diezgan atbridies. es tur e̦su reizi reizēm bridusi un atbridusies Kaltenbr.;

2) "viel waten"
Warkl.: kai bija slapņis pavasaris, gani atbridās.

Avots: EH I, 136

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atkùrst ² (li. atkursti), intr.,

1) auf einen Ruf hören, gehorchen:
puika palicis tāds palaidnis, ka vairs nemaz neatkurst Aps.; [

2) zu bellen aufhören
(? vgl. apkurst): suņiem neatkurstuot un zirgiem rikšuojuot, braucēji arī te nedabūja nekā zināt Austr. M. z. 19.]

Avots: ME I, 169

atlaûzt (li. atláužti), tr., zurückabbrechen: tavs puika atlauzis ābelītei zaru Aps. puiši kājas atlauzuši BW. 5411, 12.

Avots: ME I, 172

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

‡ atstirinât kājas, krepieren Duuika, Kal., Rutzau. Refl. -tiês, krepieren Dunika, Kal.: vai tu vēl neesi atstirinājies?

Avots: EH I, 171, 172

‡ atstrèbt, wegschlürfen, -löffeln: puika atstrēba (Suppe vom vollen Teller), kâ var vairāk biezumu ielikt Siuxt.

Avots: EH I, 172

atsvèrt [li. atsver̃ti], tr., aufwiegen, das Gegen- od. Gleichgewicht halten: tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt LP. IV, 25. tas puika nav ar ze̦ltu atsveŗams JR. IV, 83. ieņēmumi neatsveŗ izde̦vumus SDP. VI, 70. Refl. -tiês,

1) zurücksinken:
galva atsvērās atpakaļ; sich wegrichten: beidzuot viņa atsvērās nuo sē̦tas, lai ietu pruojām MWM. XI, 176.

Avots: ME I, 199

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bal˜ts (li. báltas),

1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;

2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;

3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;

4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;

5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;

6) blank,

a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;

7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;

8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;

9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]

Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 ¹

Avots: ME I, 258

baũgât Dond., klopfen, schlagen: kad nuodzēš uguni, tad lielākie puikas baugā mazākuos. [Zu mnd. boken "klopfen, schlagen" resp. zu mnd. poken (oder puggen) "pochen", puck "Schlag", norw˙dial. pauk "derber Knüttel"; vgl. aber auch bauze.]

Avots: ME I, 267

bezgùodîgs, unverschämt, schamlos, ehrvergessen, unartig: bezguodīgs puika, ein unartiger, frecher Bengel; bezguodīgi runāt, zoteln, unverschämt, frech reden.

Avots: ME I, 283, 284

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

‡ blùšķinât ² Oknist, einen (klatschenden) Lärm hervorbringen (lassen): kas tur blùšķina ² pa upi?. puikas paldājas Buschhof bei Kreuzb. n. FBR. IV, 77.

Avots: EH I, 232

‡ bor̂ķis ² Seyershof "ein dicker Mensch": puika re̦sns tā kā b.

Avots: EH I, 235

bre̦ñgs (unter brañgs): auch Orellen n. FBR. XI, 38, Ladenhof n. FBR. XI, 69, Erkull und Poikern n. FBR. XIV, 59, Wainsel n. FBR XIV, 84, (mit è̦n ² , > hochle. bràngs) Kaltenbr., Saikava, Sussei. - Adv. bre̦ngi,

a) ziemlich gut:
puika b. nuostrādājis jumtu Orellen. tīri b. varēja sìenu mest kaudzē Heidenfeld. aitai zuobi aši, iekuot b. Sonnaxt. varēja b. dzīvuot Kalfenbr.;

b) ziemlich viel
Kaltenbr.: pa Kaldabriņas lanku bija uozuolu b.

Avots: EH I, 240

bũ! Interj.,

1) zur Nachahmung des Rindergebrülles:
puikas sāk tik nežēlīgi bauruot: bū, mū! MWM. VIII, 246;

2) ne bū, ne bē, gar nichts:
nezinu ne bū, ne bē̦. kas bijis, bijis, še nav palicis ne bū, ne bē, Vēr. I, 1069.

Avots: ME I, 357

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

‡ čangât, -ãju "čagāt" PV.; in einer Speise rühren, die besten Bissen dabei herausfischend (mit añ ) Seyershof: nečangā gaļu, kad negribi ēst! viņš čangā ar pirkstiem zupu. Refl. -tiês "maisīties pa ēdienu" (mit añ ) Seyershof: puika čangājas vien, nesmeļ sev bļuodā. kâ nu var č., kur citiem jāē̦d!

Avots: EH I, 285

čavains, diebisch, vernascht: ta ta čavains puika! Naud. n. Etn. I, 90.

Avots: ME I, 407

če̦ga [če̦gana Wid.], če̦gauna, [če̦gauns], če̦guna, če̦gums [Ruj.], če̦gus Mag. XX, 3, 217, der Schopf, der Pferdezopf; ein verwühlter Kopf Līniņ Wain.: puikas saķērās če̦gās. ņemšu aiz če̦gas, iesviedīšu mēnesī. tē̦vs nuoķēris dē̦lu aiz če̦gauna LP. VI, 587.[In Morizberg sei če̦gums eine verwickelte Sache od. Arbeit. Vgl. ce̦gums, ce̦guna.]

Avots: ME I, 409

čigris "?": puika saliecies čigrī (" kâ kamuolā, luokā") Gränzhof. [diegs sameties čigrī, habe sich verschlungen Siliņ.]

Avots: ME I, 412

čurknêt Saikava, gebückt, zusammengekauert sitzen, hocken: puika čurkn zem gultas Pas. VIII, 150 (aus Borchow). vistas uz laika maiņām sabuozušās čurkn Saikava.

Avots: EH I, 296

dajûkt: auch Borchow; kad es biju ... puika, es jau dajūku pi zagšanas Pas. X, 151 (aus Makašāni).

Avots: EH I, 303

dakrist, hinfallen, hinstürzen: puika skrienuot dakrita PS.

Avots: ME I, 433

[daũzeklis Nigr.], daũzêklis [C.],

1) ein unruhiges Kind, ein unruhiger, unbändiger, umherschwärmender Mensch:
šis puika ir liels dauzēklis;

2) etwas, woran man leicht anstösst, Anstoss nimmt
U.

Avots: ME I, 445

‡ dàuzulis ²

Warkl., = daũzeklis

1 : d. puika.

Avots: EH I, 310

deivelêt, -ēju,

1) durch fortwährende Benutzung untauglich machen:
puika zāģi tik ilgi deivelēja, kamē̦r nuodeivelēja Druw.;

[2) "schlagend hin und her jagen (ein Tier)":
čigāns savu zirgu deivelēja Druw.].

Avots: ME I, 453

deržîgs, erbeitsam, mutig, standhaft: e kur deržīgs puika! Adsel, Grünh., Druw., AP (aus russ. держать?).

Avots: ME I, 458

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ II din̂kšêt ² Seyershof, = diñkšķêt 1: puika skrēja, ka dinkšēja vien.

Avots: EH I, 321

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

dratka,

1) eine Peitsche;

2) die Rüge:
puikam sadeva labu dratku Druw., Lös., Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 491

drãztîgs,

[1) sich leicht schnitzen lassend:
drāztīgs kuoks Ruj.];

2) mutwillig, unartig, unruhig, händelsüchtig:
tas ir drāztīgs puika Schujen, Etn. IV, 18, 166, [Fest., AP., Daiben].

Avots: ME I, 495

I drevêt: auch Skaista m. FBR. XV, 48, Warkl. ‡ Refl. -tiês Skaista, Warkl., klettern: puika drevējas bē̦rzā.

Avots: EH I, 333

‡ drica, = pēriens, Prügel: puikam gan vajadzē̦tu, dricas Sessw.,Vgl. drice:

Avots: EH I, 333

[driẽvelis Ruj., Sassm., = rievelis, ein Ungezogener, ein Ausgelassener: mazais puika liels drievelis, ne brīdi nestāv mierā. Vgl. drẽvelis.]

Avots: ME I, 502

druķîgs, stämmig, untersetzt: druķīgs puika Wain.

Avots: ME I, 503

drukns, stämmig, klein und recht dick, vierschrötig, kräftig, stark: viņš drukns, plecīgs, neveikls kâ lācis Purap. drukns augums, kuoks, uozuols, jē̦rs PS. puikas saķēra putnu, nevis lē̦ni un mīlīgi, bet īsti drukni Aps. [Nebst drukts. drūkts wohl zur Wurzel von li. drútas od. drūktas "stark, dick", kymr. drûd "fortis, strenuus", ai. dhruvá-ḥ "fest stehend, beständig", gr. δροόν. ἰσχυρόν Hes. u. a. bei Trautmann Wrtb. 61.]

Avots: ME I, 503

drupana [Burtn.], ein Krümchen, Brocken, Stückchen: ēst drupanas A. XI, 545. [iedams puika sviede pa drupanai maizi Rositten.] drupaniņu pagaidīt. ein wenig warten Liev.

Avots: ME I, 504

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

dumiķis: ak tu puika, dumiķīti (Var.: neprašiņa)! BW. 35013, 6 var.

Avots: EH I, 342

[dupins Planhof, = dupa: puikas! dupins vaļā; zum Auslaut vgl. dibins.]

Avots: ME I, 518

‡ džiñdža Seyershof "eine Weiden- od. Birkengerte oder eine Peitsche": jāņe̦m ruokã dž. un jāvada pruom tie ... puikas; "= džindžala" Segew.

Avots: EH I, 365

‡ èlsinêt ² Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.

Avots: EH I, 369

er̃bît: puika er̃bī galvu; vista er̂bī duobi PS.; (Unkräuter) mit den Wurzeln herausreissen Smilten. Refl. -tiês: vista erbījas pa duobi PS.; in der Bed. "streiten" auch Smilten.

Avots: EH I, 370

‡ ē̦rduoksnis Ledmannshof "dūšīgs puisis (uika">puika)".

Avots: EH I, 373

gadenis,

1) jem., der etwa ei Jahr alt ist:
gadeņa sivē̦ns, ein ungefähr ein Jahr altes Ferkel AP., A. XII, 868. kaimiņienei puika ir jau labs gadenis Plm.;

2) ein erwachsener, bejahrter Mensch:
nav jau vairs ne˙kāds zē̦ns, ir labs gadenis Rīg. Av.

Avots: ME I, 581

gaîlis: Dernin. acc. s. gailiņu BW. 23278, 2 var.,

2): gaiļuos kāds nāk un grib iet zārkā Pas. IV, 232 (aus Serbigal). gaiļuos māte maltu cēle Warkl. pa gaiļiem, zwischen Mitternacht und Morgendämmerung
Seyershof;

4): rube̦na g., der Birkhahn
Sonnaxt; dusmu g., ein streitsüchtiger Mensch, ein Zänker Diet.; ē̦rmu g. Sassm., ein Sonderling Possenreisser; purvu g. VL. "?";

7): gaĩlītis Dunika, Orellen, gaĩlīts (Stammform?) Salis, der Pfefferling;

9): piens sagājis gaîļuos Friedrichshof bei Ronneb.; ‡

10) die Frucht des Ahorns
Dunika; ‡

11) gaĩlis Orellen "cē̦rpa, purvu augs baltām pakām": e̦ze̦ra dibe̦nu re̦dzuot ar ... sūnām, laišku lapām un tumšajiem gaiļiem Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 871; ‡

12) (verblümt) das männliche Geschlechtsglied
Frauenb.; gailītis dass. (zu Kindern gesagt) Frauenb.: ej, dē̦ls, izlaid gailīti! (saka māte vakarā puikam, lai iziet izčurāties) AP. In der Bed. 7 und 11 (man beachte die Intonalion!) etwa zu apr. gaylis "weiss"?

Avots: EH I, 376, 377

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

galˆvains,

1) köpfig, in Zstz. mit Zahlwörtern:
deviņgalvains ve̦lns; ohne Zahlwort: galvaini mākuoņi Druva II, 272;

2) köpfig, hartnäckig, eigensinnig;

3) geweckt, witzig [?]:
kāds galvains puika salielījies LP. V, 66.

Avots: ME I, 597

gañdêt, [gàndêt ² Bers.], - ẽju, [gandât Schujen], tr., verderben: pīpi puikas ļuļķē̦dami gandējuši. Refl. tiês, schlecht werden, verderben (vom Heu Spr.): ja tuo nedaruot, tad lini zaudējuot savu labu šķipsnu un svaru, viņi gandējuoties Etn. IV, 101.

Avots: ME I, 599

gaņģîgs,

1) feurig, energisch, tüchtig
Grünh., Sassm.: viņš tuolaik bija gaņģīgs puika A. XII, 676;

2) wohlgenährt
Druw. n. Etn. II, 161; eing. einen guten Gang (gaņģis) habend: gaņģīgs zirgs. gaņģīga guovs Dond.

Avots: ME I, 601

ģe̦ndrs, munter, fix: ģe̦ndrs puika Kabillen.

Avots: ME I, 696

ģiebs, ein bleicher, schwächlicher Mensch Naud., Lasd., Bers.; "vājš, nuobālis Grosdohn n. Etn. I, 106: nuo šī ģieba man nebūs maizes devēja, tas jau tāds nāves palieks Laud. In Laud. und Bers. ģiebiņš, fem. ģiebīte, ein schwächliches Geschöpf überhaupt: mans puika tīrs ģiebiņš, maz ē̦d un maz dzeŗ. nav jau sivē̦ni lāga - tādi kâ ģiebiņi - Vgl. ģeibt

Avots: ME I, 701

gļẽ̦ms: g. puika: nuo viņa darbiem ne˙kā nav! Lemsal.

Avots: EH I, 396

graži, die Kaprice, der Eigensinn, der Zorn (von Kindern) : bē̦rnam uznākuši graži Lös, AP., Plm. bē̦rns aiz gražiem aizve̦lkas Etn. III, 145. puikam bij graži (dusmas) pārgājuši Dok. A. kalēja pretuošanās tik tādi graži un mazbē̦rna aušības Duomas IV, 229.

Avots: ME I, 641

‡ grebelīgs PV. "kas grebelējas" (Adjektiv): g. puika.

Avots: EH I, 401

gre̦bzdas, grebzde U., gre̦bzdi [Ronneb.], grebži Golg.,

1) der Splint, die süsse Rinde unter der aüsseren Rinde der Baüme, namentlich der Birken :
kad pavasarī nuoplēš mizu, tad re̦dzama ap kuoku mīksta suluota gļuotu kārta - gre̦bzdas jeb gre̦bzdi Smilt., Nötk., Dond. bē̦rni grebj nuo bē̦rza gre̦bzdas un ē̦d tās labprāt. pie manim puikas lipa kâ pie mīksta gre̦bzdu bē̦rza BW. 5415, 2. ievas gre̦bzdi Etn. I, 28 ;

2) Abschabsel :
pie galvas jāsien kartupeļu grebzdi Etn. IV, 32 ; 118 ;

3) Raspelspäne
L., St., U. Zu grebt.

Avots: ME I, 646

grebzdêt, -u, -ẽju, L., St., [grebzdît Neuermühlen], schaben, beraspeln, benagen : puika grebzd kāli Latv.

Avots: ME I, 646

grem̃zdêt, -ẽju, grè̦mzduôt [PS.], intr., die süsse Splintrinde abschaben und essen : puika atšķeļ bērziņam mizu un ierāda, kâ jāgre̦mzduojuot Neik.

Avots: ME I, 649

grene, Kuhfladen RKr. XV, 115 : puikam ce̦pure saplakusi kâ guovs grene Mar.

Avots: ME I, 650

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

‡ grīvins "?"; puika kâ g. Birk. Sakāmv. 38. tāds g. ("spēcīgs jauns zvejnieks") pacēla divas meitas smiedamies Zarnikau.

Avots: EH I, 407

grumît, drücken, knautschen Janš. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen:
muižā izlaidušās meitas; kad puiši viņām ne˙kā nedara, tad pašas tâ ķe̦rstās un grumījas, ka netīk ne redzēt Janš.;

2) sich stossen:
puikas grumās Wain. [Zu grumtiês.]

Avots: ME I, 665

II grũzdinât, grūzinât, nagen lassen: es neduošu ganiņam atmatā grūzdināt BW. 29439, 2. lai nesaka sveša māte atmatā grūzdinātas BW. 28988, 2 (Var.: grūzināja). puika grūzdina visu rītu guovis uz plika lauka Ahs. Zu graûzt.

Avots: ME I, 670

gùmzît,

1): auch (mit um̂ ² ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ ² ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ ² ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis ² pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ ² ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ ² ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ ² ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 419

ìear̂t, tr.,

1) ein -, hineinpflügen:
rudzi paliek neiearti MWM. VI, 638. zemē ar˙vienu de̦r mē̦slus vē̦lāk ieart;

2) anfangen zu pflügen.
- iearšanas diena, der Tag, da man den ersten Pflug in die Erde setzt (Tiburtiustag, der 14. April) U. [Refl. - tiês,

1) unvorsätzlich (hin) eingerflügt werden
(mit dem Agens im Dativ): man iearās tavā daļā Drosth. pīpe iearās (wurde beim Pflügen verschüttet) zemē Jürg. arkls iearās (geriet beim Pflügen hinein) dziļi zemē;

2) hineinpflügen
(intr.): viņš jau tālu iearies manā pļavā;

3) ans Pflügen sich gewöhnen und es erlernen:
viņš jau labi iearies;

4) sich hineinwühlen:
puika iearies sìenā Trik.]

Avots: ME II, 1, 2

ìebliêzt, ‡

3) = ìesist 1: viņš ieblieza pa ģīmi Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27. (puika) nuo savas de̦lnas ar knipi iebliež ... čiekuru Annelei ... de̦gungalā Brigadere Dievs, daba, darbs 38.

Avots: EH I, 504

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìegrandît: auch AP., Serben (mit àn ), Ramkau; hineinstürzen (tr.): stāvi (laivā) mierīgi! citādi tu mūs iegrandīsi upe N.-Peb. ie. spaini akā Golg., (mit añ ) Smilten. karpānu gruozu ie. maisā AP. puika iegrañdījis spaini tukšā kublā PS.

Avots: EH I, 514

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara; ‡

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

ìekaist, sich entzünden: juo vairāk puikam iekaist sirds, ielēkt... dziļumā Vēr. II, 54. atbild iekaisis [zornig geworden) Purap. Kkt. 111. Mārtiņš iekaita ar˙vien vairāk MWM. X, 194. iekaitušie vaigi Alm. Subst. iekaisums, iekaitumi Etn. I, 84, die Entzündung: lai iekaisums aizvilktuos iz acīm Etn. II, 166. ar plaušu abpusēju iekaisumu nuomira Vēr. II, 48.

Avots: ME II, 24

‡ ìeknaĩkstît Frauenb., . verprügeln: puikas ņe̦muši ie. mazuo bē̦rnu.

Avots: EH I, 521

ìeknukšêtiês (unter ieknùkstêtiês): auch Matthai; puika ne˙maz neraud, bet ieknukšas, kad kuo grib Seyershof.

Avots: EH I, 521

‡ ìeķũlât Seyershof,

1) einschlagen, eintreiben:
ie. ne̦glas baļķī;

2) Schläge versetzen:
ie. puikam pa nagiem.

Avots: EH I, 525

I ìelangât,

1): auch (mit añ ) Frauenb,: puikas ņē̦muši ie. guovi par karusu.

Avots: EH I, 526

ìelecinât, tr.,

1) herein -, hineinspringen machen:
puika grāvī. cūka izlē̦kusi nuo aizgalda; jāielecina viņa atkal iekšā;

2) iel. bē̦rnus, Kinder ans Dämmeln gewöhnen:
bē̦rns ielecināts allaž grib lecinājams L., Wend.;

3) iel. suņus Hunde zur Jagd ansprengen
L.

Avots: ME II, 37

I ìelipt, hinein -, hereinsteigen: puika atkal ielipis ābelē Etn. III, 65. bīdamies nuo zvē̦riem, viņš ielip kuokā JK. V, 131. [aus Gramsden. kad tik viņš kuokā neielip Dunika].

Avots: ME II, 39

ìeniknuôt, böse, zornig machen: puika, suni. Refl. - tiês, zornig werden, in Zorn geraten.

Avots: ME II, 48

ìepļaũt,

1) anfangen zu mähen, wo noch nicht gemäht ist:
ej, pļaut iepļautā pļavā, geh mähen auf der Wiese, wo schon der Anfang des Mähens gemacht ist. reiz kāds saimnieks iepļāva, iekūla agrāki par citiem LP. V, 8;

2) hineinmähen, mähend den Grund legen:
man viņam jāiepļauj svētība, iekams viņš pats vēl nav pļāvis;

3) ein wenig einschneiden:
iepļauj zirgam sienu;

4) als erster mähend die Brauchbarkeit (der Sense) prÜfen od. brauchbar machen:
iepļauj man izkapti;

5) iepļ. pa ausi, eine Ohrfeige geben.
[Refl. - tiês,

1) schnell hereinkommen, schnell hineingehen:
puika iepļāvās istabā Wolm., Ruj., Trik.;

2) das Mähen erlernen:
zē̦ns vēl nav iepļāvies Nigr.;

3) mähend unvorsätzlich eindringen:
Jānim (Wolm.) od. Jānis (Bauske) iepļāvies Pēteŗa gabalā;

4) mähend für sich erlangen:
iepļ. labā sienā Kl. viņš iepļāvies laba siena Nigr.]

Avots: ME II, 52, 53

[iespraudît, hineinstecken: žagatas astīte iespraudīta BW. 20422. [pate māku puikas rīku sev pīzdā iespraudīt BW. 35256 var.]

Avots: ME II, 70

izbâzt, tr.,

1) heraus-, herforstecken:
puika izbāž tuo pašu kauliņu Etn. III, 120. viens izbāzis galvu nuo biezajiem krūmiem A. XX, 52;

2) ausstopfen:
izbāzti putni A. XX, 211.

Avots: ME I, 715

‡ izblêt, einen blökenden (meckernden) Schrei von sich geben: mazais puika izblēj kâ aita AP.

Avots: EH I, 435

‡ izbukurêt, taumelnd od. stoppernd herauskommen (hinausgehen) Meiran: puika izbukurēja nuo meža Saikava. Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss sich mit dem Wälzen von Lasten abgeben Saikava: es pa dzirnavu augšu izbukurējuos labu laiku, līdz dabūju visus maisus zemē.

Avots: EH I, 436

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723

izdrillêt, durchreiben, zerreissen: puika biksītes izdrillē̦tas Lemburg.

Avots: ME I, 729

izdur̃t [li. išdùrti], tr.,

1) ausstechen:
acis, caurumus. puikas jau ir izdūruši visas zivis Plūd. LR. IV, 560;

2) einen Baum zum Bienenstock aushöhlen:
izdūru sila priedi BW. 30318. Subst. izdũrums, das Ausgestochene, die ausgestochene Stelle, die Stichwunde: meita apmazgājusi izdūrumus LP. VI, 766.

Avots: ME I, 729, 730

izgre̦mzduôt. puika izgre̦mzduojis pusi nuo kāļa un apēdis Frauenb.

Avots: EH I, 449

izķepêt, tr., ausessen: puika izķepējis visu putru, piena bļuodiņu Serb., Spr., Kand.

Avots: ME I, 759

izkùrmuļuôtiês, sich entpuppen, sich entwickeln, hervorgehen: viņi drīz izkurmuļuojušies par Azefiem R. A. nuo lupatu se̦gas izkurmuļuojās puika Saul., Bers.

Avots: ME I, 757

izmàukt,

1) tr., abstreifen, abziehen:
vienreiz šis puika bij izmaucis stabuli LP. IV, 222;

2) davonlaufen, entschlüpfen
Spr. Refl. - tiês, sich abstreifen, entschlüpfen: jārauga izmaukties LP. I, 134. [izmaucās ārā Glück I. Mos. 39, 15].

Avots: ME I, 769

izmušît, tr., ausschlagen: ar kuo tad tas puika tuo luogu izmušīja MWM. VI, 721.

Avots: ME I, 774

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

‡ II izšķibêt "=izšķibît 2" Smilten; "izlauzt (dārzājiem lapas)" AP.: puika izšķibējis (= izraustījis?) visus kāļus nuo kāpuostu duobes PS.

Avots: EH I, 485

izspilgt, [izspilˆkt C.],

1) intr., übermütig, anspruchsvoll werden:
puikas jau nu tâ izle̦puši, tâ izspilguši, ka miežu bļina vairs ne+maz ēst negrib Austr.;

2) tr., aufsperren:
skatījusies, acis izspilgusi, kur šis brauc LP. V, 296, Bers., Lub. [Vgl. izpilkt, izpilgt.]

Avots: ME I, 802

izspĩtêt, intr., hartnäckig trotzen: kuo tas puika varēja izspītēt? Blaum. Refl. - tiês: izspītēties... caur dzīvi cauri, sich durch das Leben hindurchtrotzen Duomas II, 259.

Avots: ME I, 802

‡ izstîgt ² Dond., = izstîdzêt: stādi ... izstīguši Dond. n. FBR. VI, 67, puika izstīdzis gaŗumā Baldohn, Ekau, Grünw.

Avots: EH I, 483

izvairât Refl. -tiês,

2): puika izvairājās nuo žagariem Bērzgale.

Avots: EH I, 493

izvãrstît (li. išvárstyti),

1) ausfädeln, ausnähen:
diegs jau līdz galam pa puikas biksēm izvārstīts A. XXI, 403;

2) die Schnur durch die Löcher des Leders der Pastel oder des Bastschuhes ziehen
Spr.;

3) wiederholt öffnen:
dažs tē̦va dē̦ls meitu mātes durvis izvārstījis.

Avots: ME I, 825, 826

‡ izvecêtiês. sich (einander) tüchtig durchprügeln Jürg.: puikas krietni izvecējās.

Avots: EH I, 494

jâklis, ein Unruhiger, Unbändiger, Alberner: šis puika tīrais jāklis Wend., [Wessen]. tas tāds meitu jāklis (Mädchenjäger) vien ir Nötk., AP. [fem. jâkle U., PS., eine UMhertreiberin, Hure. Zu jât; vgl. Zubatý AfsPh. XIII, 625.]

Avots: ME II, 106

jem̃t: auch Ahs., Dunika, Iw., Kal., Kürbis, Lems., OB., Popen, Pussen, Roop, Rutzau, Salis, Schrunden, Sepkull, Strasden, Wainsel, Wilkenhof, mit em̂ Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, mit em̂ ² Grenzhof n. FBR. XII, 24, Pampeln n. FBR. XIII, 99, mit em Würzau;

1): kas pazudis, kur tuo vairs jems? Ahs. Klements ir je̦mts priekš tevis A. Sprūdžs Asaru liekņa 1935, S. 5. rāceņus j. (ausgraben, aufnehmen)
FBR. III, 107, Strasden: lauki vēd neje̦mti (nenuovākti) Kaltenbr. je̦mams (kad dārzi jānuovāc) laiks Sonnaxt. parē̦ni iesē̦ts. miezis je̦m lielu krūmu (staudet) Iw.;

2): mieru j. Frauenb., sich beruhigen, sich versöhnen;

3): purva zâli izkapts jēma (schnitt)
Tdz. 38053. nazis labai (= labi) neje̦m Kaltenbr. jāje̦m ("= jāgriêž) zarna pušu Linden in Kurl. jemt (schinden) ādu zirgam Frauenb.;

4): jē̦mis izdauzījis visiem (sc.: puôdiem) dibe̦nus Pas. XI, 53. jē̦mis (sācis) pērt Kaltenbr. je̦m iz (= uz) Kriša kliegt Oknist n. FBR. XV, 192;

5): maize maisuos cauri nebija je̦mta Kaltenbr., der Regen hatte das Brot in den Säcken nicht befeuchtet.
Refl. -tiês,

2): viņa suolās j. nepie˙kusdama Frauenb. puikas pā skuolu je̦mas (lernen eifrig)
Kürbis. labība jēmēs = sāka strauji, spēcīgi) dīgt Sonnaxt. jēmēs jis... sašūt drēbes Pas. VIII, 390;

3): zanken, streiten
Kand.;

5): bietes gausi je̦mas (aug) Frauenb, cūka ne˙maz neje̦mas (nebaŗuojas) ebenda; ‡

7) ķer̂tiês 4: jiem tur zivis nejēmēs Pas. III, 287.

Avots: EH I, 562, 563

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110

‡ jèznieks ^2,

1) "ein junger, unverstandiger Mensch"
Kalz., ein ausgelassener (grösserer) Knabe Kalz., Saikava: kaimiņu puikas ir lieli jēznieki Saikava. Jānis tāds j. vien ir Kalz. mūsu j. uzmeties šiem par barvedi ebenda;

2) "neveikls, liela auguma cilvē̦ks" Fest.;

3) ein Tyrann
("kakla kungs") Prl.: uzmesties uotram par jēznieku.

Avots: EH I, 565

‡ III juôzêt Saikava "viel essen": puikas sāka ābuolus j.

Avots: EH I, 571

juôzîgs flinx, fix: juozīgs puika Lautb.

Avots: ME II, 128

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

kalˆnup: spērās k. kāds puika Janš. Līgava II, 7.

Avots: EH I, 578

kâpât: puikas kâpā pa malkas grē̦dām N.-Peb. nekâpā ar kājām virsū! ebenda. puikas kãpa pa sē̦tu Zögenhof. Zu einem an der Hand geführten Kind beim Treppensteigen: kāpā nu lē̦nam, ka nekrīti! Renzen.

Avots: EH I, 601

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200

ķe̦m̃pa,

1) der Haufe, Wirrwar:
kluči sagājuši vienā ķe̦mpā. puikas sakrita vienā ķe̦mpā (čupā). tur tīra ķe̦mpa (putra, juceklis) Serb.;

2) eine Handvoll
U.

Avots: ME II, 364

ķeñce, [ķen̂ce ² Gr. - Essern], eine dicke, breiartige unreine Masse, ein Mischmasch, die Schmiere Kamd., Grünh.: ielej tik pīlēm kaut kādu ķenci! redzēsi, kâ izēdīs Naud. kāds puika namā apcēlis saimniecei bundulī tādu ķenci LP. V, 5. kādam vīram bij puodiņā tāda ķence: ja aptraipa kriesuo aci, tad jau nuo tāluma sare̦dz, kur paslē̦pta manta glabājas LP. V, 231.

Avots: ME II, 364, 365

ķe̦parât, -ãju, ķe̦paruôt, ķe̦puruôt, gew. refl. -tiês, [ķe̦parâtiês PS., ķe̦puruôtiês Trik.], zappeln, sich mühsam forthelfen, sich abquälen: bē̦rns ķe̦parājas un bļauj Frauenb. vē̦lns ķe̦parājies kâ traks palikdams LP. VI, 476. puika ķe̦paruojas ar ruokām un kājām Saul. Bē̦rtulis dvesa un ķe̦puruoja kājām Blaum.; (pretīm) ķe̦puruoties, sich entgegenhalten: viņš, nabadziņš, gan ķe̦puruojās pretim, bet ne˙kas nelīdzēja. [Vgl. kaparuôtiês: k- dürfte litauischen Ursprungs sein, vgl. li. išsikẽ puruoti "vargiai išlį̃sti."]

Avots: ME II, 366

ķil˜duôt, ķildât, -ãju, gew. refl. -tiês, streiten, zanken, hadern, in Unfrieden leben: un smejas un skūpstās un ķilduo un kliedz Rainis. te abi nesēji sākuši ķilduoties LP. IV, 89. viņš uzgāja divi puikas gar se̦dliem ķilduojamies Dīcm. Subst. ķilduôšanâs, das Streiten, Zanken, Hadern; ķil˜duotājies nebijis ne˙kāds LP. VII, 1157.

Avots: ME II, 380

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

klai, zur Verstärkung von visi: puikas aizskrēja visi klai uz le̦du Salisb., Burnt., Wolm. Gekürzt aus klaji (s. klajš).

Avots: ME II, 208

‡ kleņ̂ķeris ² Seyershof "naidīgs cilvē̦ks (besonders von Knaben)": viņš puikas gaduos gājis kâ k.; visus puikas nuoplēsis.

Avots: EH I, 615

‡ klidinêt Warkh., = kliduôt: puika atkal klidinē apkārt.

Avots: EH I, 617

kliẽgât [Dunika, N. - Peb.], - ãju, zu klìegt, gew. klaĩgât, wiederholt schreien: gana puika kliegā, klaigā Etn. I, 34, Spr., BW. 30746.

Avots: ME II, 231

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kniķêt,

2): puika (ar āmuru viegli) kniķēja naglai pa galvu Stenden. kniķē ar ... kātu man pa nagiem! Janš. Līgava II, 243. Nach Sehwers Unters. 54 aus nd. knicken.

Avots: EH I, 630

knùosît, ‡

2) gierig essen
(mit ùo ² ; praes. -īju) PV.: puika knuosīja maizes gabalu, ka druskas vien grìezas. kumeļš knuosī auzas. Refl. -tiês: mit uô N.-Wohlfahrt, mit ùo ² Fest.,

1): sich kratzen
Renzen, Wessen, (mit ùo ² ) Skaista, Warkl., (mit uô ² ) AP., Dunika. Kal., sich lausen Wolm. n. BielU., sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen Frauenb., (mit ùo ² ) Saikava: mani visu nakti rēja blusas un kuoda knauši; nevareju beigt k. vien Dunika. uz negaisiem vistas knuosas Saikava; einander mit den Zähnen leichthin nagen, zwicken PV., Renzen: zirgi knuosas;

2): (bei der Arlieit) trödeln
Laidsen, Renzen. (mit ùo ² ) Warkl.: nevaru vairs tâ k. bez darba Anna Dzilna 25; ‡

3) "?" stīguotāji jautri par stīgām knuosās Janš. Apsk. 7902, S. 20.

Avots: EH I, 635

knukstêt, knukš(ķ)ēt, knurren: saimniece, īgna un knukstē̦dama Duomas I, 1303. "māt, duod man ēst", puika sāka knukstēt Plūd. Rakstn. I, 103. māga knukšķ K. Millers R. Kr. 52. uz karstām uoglēm stāv un knukst Duomas II, 1163. [bē̦rns knukš Plm. - Vgl. li. kniaũkti "miauen", čech. kńoukati "greinen".]

Avots: ME II, 250

‡ ķoplat Stenden, klumpenweise nehmen, werfen usw.: puikas me̦du ķopla kaŗuotēm. ķ. mālus šķirbā; in grossen (feuchten) Flocken schneien: sniegs ķopla.

Avots: EH I, 707

ķuõzuls, ķuozulis L.,

1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;

2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;

[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]

Avots: ME II, 393

krìcis ² Druw., ein Korb: puika ieliek riekstu pāri tukšajā krīcī LP. IV, 190; IV, 73; I, 72. Vgl. kriecis.

Avots: ME II, 282

‡ kuizaks "?": cietumu valdīja pašpuikas jeb ve̦cie kuizaki Austriņš Gaŗā jūdze I, 90.

Avots: EH I, 668

kùleņuôt, kùlenêt, -ẽju, intr., kobolzen, einen Purzelbaum, ein Rad schlagen, sich kopfüber stürzen, purzeln, strauchelnd sich vorwärts bewegen: pagājusi skatīšuos, kâ tas labi kūleņuo Kokn. zaķis kūleņuo Purap. viņa sāka teciņus kūleņuot uz māju Saul. es atstāju mājiņu neapduomīgiem suoļiem kūleņuodams pa kukuržņiem un ve̦le̦niem Skalbe. nuo kalniem virpuļiem sāk puikas kūlenēt Austr. laukmalē kūleņuoja strauts MWM. XI, 60. Refl. -tiês, purzeln, strauchelnd vorwärts zu kommen suchen: pa arumiem kūleņuojās diez kâ pasprucis gailis A. XX, 169.

Avots: ME II, 334, 335

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

lêpis [auch Kr., PS.],

1) gew. vakara lēpis [li. lėpis dass., s. Būga РФВ. LXXI, 57], Nachtschwalbe, Nachtschatten, Hexe, Ziegenmelker (caprimulgus europaeus);
vakara lêpis, die Fledermaus Burtn., [Kurl.];

2) der Taugenichts, Tölpel:
vai tu, lēpi, neiesi pruojām! MWM. VIII, 13;

[3) "nuosmurgājies, nevarīgs puika jeb bē̦rns, kas vēl rāpus iet" Morizberg].

Avots: ME II, 461

lẽ̦ts (li. lė˜tas "blöde; schlecht, gering" [Daukša Post. 191, 25]),

1) leicht:
darbs nav grūts, bet lē̦ts (gew. viegls) Edwahlen. lē̦ts mūziņš Ltd. 1917. griķītis lē̦ta labībiņa, der Buchweizen ist ein leicht zu mahlendes Getreide (auch billiges G.) BW. 27999. lē̦ti (uz)augt, leicht Gedächtnis: viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. [tas lẽ̦ti var gadīties U.];

2) leicht, leichtsinnig:
tev, puisīti, lē̦ta daba BW. 10810. māmiņai lē̦ts prātiņš 15323;

3) billig, wohlfeil:
lē̦ta labība, gaļa, maize. le̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31. [le̦ti turēt U., geringachten];

4) das Adv. lē̦ti in negierten Sätzen bedeutet - bald:
viņš lē̦ti nebūs, er wird so bald nicht kommen Ermes. [Wohl zur Wurzel von lē̦ns (s. dies) und aksl. lětь jestъ "es steht frei, ist erlaubt", vgl. Zubatý Sborn. fil. I. 144 ^1]

Avots: ME II, 463

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lùokans: l. (mit uô ² ) puika Orellen. "1)" ME. II, 524 zu tilgen!

Avots: EH I, 766

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517

ļuļˆķêt C., luļķêt U., [Ruj.], -ẽju, rauchen, schmauchen: pīpi puikas luļķē̦dami gandējuši B. Vēstn.

Avots: ME II, 542

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576

I mala [li. mala "Land(schaft)" bei Geitler Lit. Stud. 96 (aus Daukantas; aus dem Le. entlehnt?)],

1) der Rand
[in Dunika mit dem Demin. malêna ² ]: pirc, tautieti, Rīgā autu zeltītām maliņām! Ltd. 755. tukša mana gultas mala BW. 27887. viena kāja tam stāv jau kapa malā. nu jau izskrēja malā od. mežā, er ist mit seiner Rede in die Briiche geraten. es gāju gar kalnu, upes malu. Oft zu einem Kompositum verwachsend: ežmala, -le, -lis, jūrmala, -le, -lis, mežmala, -le, -lis. nu ir pilns mans pūriņš līdz pašām maliņām (Var.: līdz pat malu maliņām 7905) BW. 7652. katrai lietai mē̦rs piepildās līdz malai LP. I, 162. e̦ze̦rs plūdis pār malām. puika izpeldēja malā LP. IV, 21. stāsti pār lietu, nedauzies gar malām, weiche nicht vom Thema ab! Purap. romāns, kam nav galu, ne malu, ein weitschweifiger, endloser Roman JR. V, 127. pie malas likt, mest, bīdīt, stumt, bei Seite legen, bringen, schaffen, schieben, weglegen: lai liekuot (me̦tuot) tādas duomas pie malas, man moge sich solche Gedanken aus dem Kopfe schlagen. jāliek kaŗuote pie malas, man muss den Loffel wegIegen, d. h, sterben LP. III, 72. juoki pie malas! Scherz bei Seite! LP. VII, 85. bīdīt dē̦lu pie malas MWM. VIII, 385. lasies pie malas! packe dich! Aps.;

[2) das Ufer;

3)] die Grenze samt dem Umgrenzten, der Ort, die Gegend:
viena bija Leišmalē, uotra Kursas maliņā BW. 251, 6. [mūsu malā U., in unserer Gegend; nuo citas malas U., anders woher.] jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz.M. kuŗu malu (Instr.) vēji pūta, tur kuokiem lapas bira, wo (an welchem Ort) der Wind wehte, da fielen von den Bäumen die Blätter BW. 14253. tāds zvē̦rs e̦suot lielākais suods tai malai, kuŗā viņš uzklīst LP. vai trūcis mālas, kur savākt saujiņu siena ziemas uzturai Etn. II, 86;

4) malu malas, visas malas, alle Ecken und Kanten, alles:
izstaigājis, izmeklējis visas malas oder malu malas. visas malas apžib nuo saules apģē̦rba, LP. IV, 177. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 303, visas malas apkārt gāzt, griezt, vandīt, das Oberste zu unterst kehren, man sāp visas malas od. malu malas (od. maliņas), alle meine Glieder schmerzen. [man visas malas kâ nuoņe̦mtas U., alle meine Glieder sind abgemattet.] pa malu malām, malu malās, visās malās, an allen Ecken und Kanten, allerwegen; nuo malu malām, an allen Ecken und Kanten;

5) malas mē̦tāt, mest, die Brautgeschenke hinwerfen, eine Art von Opfer:
pirmdienas rītā nuomē̦tāja (nuodāvināja) visas malas, nuosviežuot visur prievītus. akā iemeta sudraba naudu RKr. XVI, 204. līgava... gāja ārā malas mē̦tāt (kaisīt, apzieduot) RKr. XVI, 203. kad visi veltījamte apdāvināti, ve̦de̦kla gāja mē̦tāt malas. vīra māte, pa˙priekšu iedama, vadīja tuo uz visām tām vietām, kur bij jāme̦t, un māsīca, brūtei nuo pakaļas iedama, atkal salasīja izmē̦tātuos gabalus. aiz māsīcas gāja jaunais puisis ar alus kannu un deva pēc katra nuome̦stā gabala brūtei nuodzerties. panāksnieki atkal nesa adīkļus un citas mē̦tājamās lietas BW. III, 1, 36; [6) Adv. malā, aussen Selb.] Zu li. lygmalis "bis zum Rande voll", [lygmalas "mit ebenen Ufern", alb. maľ "Berg"; ir. mell "locus editus, collis" und vielleicht sloven. molêti "(hervor)ragen", sowie an. mǫl "ein dem Ufer entlang liegender Wall von kleinen Steinen" (worüber anders Persson BB. XIX, 269) u. a. bei Berneker Wrtb. II, 74; vgl. G. Meyer Alb. Wrtb. 257, Lidén Stud. 89 f.].

Avots: ME II, 555, 556

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

[mèiksts ^2, -s Kreuzb., Warkl., meĩksta Arrasch, meĩkste Bauske, eine Stange: puikas atrada gaŗās meikstis ar krustiski iešķe̦ltiem galiem. tās krievs lietuoja tuo ābuolu nuoņemšanai, kuŗi auga galuotnēs Valdis Stabur. b. 194. apiņu meiksts Kreuzb. Demin. mèikstiņas ² Warkl. "kleine Ruten od. Zweige, die halbkreisförmig geboden die Umzäunung eines Blumenbeetes bilden". Zu maigste.]

Avots: ME II, 591, 592

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mĩdît, - u, - ĩju (li. mindyti), freqn. zu mĩt, tr. und intr., treten, zertreten: puika agrumā mīdījis piedarbā rudzus LP. VII, 740. sav[u] pūriņu pieluocīju, ar kājiņām mīdīdama BW. 7905 var. Refl. - tiês,

1) hin - und hertreten, einander auf die Füsse treten, unruhig sein
Kurl. n. U.: laksts sāka mīdīties uz vienas un uotras kājas Krišs Laksts 12. mūsu guovis kājiņām mīdījās BW. 3639. zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām Vēr. II, 544;

2) sich begatten.
- Subst. mĩdîtãjs, derjenige, welcher beim Dreschen in der Riege die Pferde führt: labību izve̦lk piedarbā... un sakŗauj apaļā čupā gan˙drīz griestiem, kuŗā dze̦n iekšā rindā sasietus zirgus; zirgus vada vidū stāvē̦dams "mīdītājs" Turlau n. Etn. III, 103.

Avots: ME II, 641

[II mīna (?)"eine Getreideschicht in der Tenne, die Pferde moiit ihren Füssen tretend dreschen" Nötk.; hierher wohl auch mîna ² "ein verwühltes Bett": puikas trakoujuši pa gultu, gulta stāv kâ mīna Rönnen.]

Avots: ME II, 646

[moļ˜ļât, - āju, mischen, matschen: kuo še moļļāji šinī spainī? Dond.] Refl. - tiês, sich im Schmutze herumwühlen: puikas moļļājas pa dubļiem Dond.

Avots: ME II, 657

muļˆķinât, foppen, betören: puika ātri apķēra, ka prūsi viegli vien var muļķināt Etn. II, 172. Refl. -tiês, sich foppen, sich betören: neļauj muļķināties.

Avots: ME II, 666