Paplašinātā meklēšana

‡ àizdulburêt "dulburē̦dams aiziet" Trik.

Avots: EH I, 20

apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.

Avots: ME I, 82

apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.

Avots: EH I, 78

apdul˜t, -dul˜stu, -dul˜lu, intr., betäubt, dumm werden: te tāds juceklis, ka tīri var apdul˜t; apdul˜lis [in Saussen: apdulis], beduselt, benommen, betäubt, trübe, bewölkt (vom Wetter): šuodien diena apdul˜lusi (Var.: apmākuse) BW. 16045.

Kļūdu labojums:
apdull˜usi = apdulusi

Avots: ME I, 82

bè̦dulīgs, kummervoll: cilvē̦ks MWM. VIII, 826.

Avots: ME I, 289

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bidulis Schwaneb., ein scharfer Knochen oder ein zugespitztes Holzstück, das man beim Herstellen der Bastschuhe gegraucht; wohl zu bidît].

Avots: ME I, 293

[briedule St., hirschfarbene Kuh.]

Avots: ME I, 337

‡ briedulene Janš. Mežv. ļ. II, 450 und 476, eine junge Elenkuh.

Avots: EH I, 244

‡ briêdulē̦ns, = ‡ briêde̦lē̦ns: pie stirnām un briedulē̦niem Janš. Dzimtene II ² , 46 (ähnlich Mežv. ļ. II, 408).

Avots: EH I, 244

‡ bruzdulis, wer unaufhörlich plappert, schwatzt Dunika, Kal.

Avots: EH I, 246

budulêt Mag. III, 1, 121, = budinât: bubulēt pie grāmatas, immerfort zum Lesen anhalten.

Avots: ME I, 345

I budulis,

1) der Büttel
U.;

2) der Popanz, das Schreckgespenst
(= bubulis). [bubulis aus budelis.]

Avots: ME I, 345

I budulis, ‡

3) = budēlis I 2: buduļu vakaru BW. 33466 var. budulīti (Var.: budelīti) 33355 var.

Avots: EH I, 249

II budulis, einer, dre etwas umgräbt: bubulis bubuļā visu ārā Mar. n. Rkr. XV, 108. [bud - ist vielleicht eine Kontamination von bed - (in best) und dub - (in li. dubìnti "дуплить".)]

Avots: ME I, 345

‡ buñdulêt Libau "puogas sist": puikas aizgāja sē̦tā b. (vgl. unten bunduls 10).

Avots: EH I, 253

bunduliņš, trollius europaeus n. Kronw.

Avots: ME I, 350

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. ² 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn ² ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls ² Meiran, = bun`dulis 8; ‡

12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253

‡ burgzdule Druw., = burgzdala.

Avots: EH I, 254

‡ čadulis Saikava, = ‡ čaduks.

Avots: EH I, 282

[dũdulē̦ns od. dudulē̦ns Stenden, = dūdaliņa.]

Avots: ME I, 524

dũduliņa BW. 12684, = dũdaliņa.

Avots: ME I, 524

[dudulis,

1) "ein (frierend) weinendes Kind"
Warkh.;

2) ein Pferd, das
bubina; auch von einer Taube Schujen;

3) "ein allzu gesprächiges Kind.
kas iet riņķī un runā" Selsau.]



Kļūdu labojums:
dudinis un dudulis jāiesprauž (zwischen dudinis und dudulis einzuschalten): dudulē̦ns s. dũdulē̦ns.

Avots: ME I, 510

‡ dùdulis ² Linden in Kurl., = ‡ dūduks.

Avots: EH I, 346

dũdulis [wohl aus dūdulis], das Bocks- od. Ochsenhorn, zum Blasen eingerichtet Bergm. n. U.; der Dudelsack Krem.

Avots: ME I, 524

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis ² "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524

II dũdulis, ein Pfeifer Bers.; angelica archangelica Karls. [Wohl identisch mit dem folgenden Wort; vgl. klr. dudva "Schierling".]

Avots: ME I, 524

dulaka: die Faust Ramkau. Erinnert an das gleichbedeutende Lehnwort kulaka.

Avots: EH I, 340

dulaka, [dulaks Wid.], der Faustschlag: sist ar dulakām LP. VI, 245. Wohl aus kulaka unter dem Einfluss von duļāt entstanden.

Avots: ME I, 512

dùlba ² [Bers., Jauns., ein Dummkopf, Tölpel.

Avots: ME I, 512

dulbe,

1) ein Pflock
Spr.;

2) ein Puff, Stoss:
dabūs dulbi (oder zu einem * dulbis?] mugurā BW. 19512.

Avots: ME I, 512

‡ dulberêt Wessen "= dulburêt".

Avots: EH I, 340

‡ dulbinēt Wessen "= dulburêt".

Avots: EH I, 340

‡ dulbinis Gr.- Buschh., = dulbins, dulburis 2.

Avots: EH I, 340

[dulbins Wessen, ein Unverständiger; in Kreuzb. (als Adj.): benommen, betäubt.]

Avots: ME I, 512

dul˜bis, auch dulbausis, ein Stutzohr (meist von Schafen gebraucht) Karls.

Avots: ME I, 512

[dulbji, Dollen (am Boot) Bielenstein Holzb. 610; vgl. dulbe 1.]

Avots: ME I, 512

dulbuotne "?": zvejas kārbas bija pilnas līdz dulbuotnēm Citu tautu rakstn. XIV, 12. [Zum entlehnten dulbārts "Dollbord des Bootes"?]

Avots: ME I, 513

[dùlbs ^2, dumm Nerft, stulbs, betäubt, beschränk Bers.; dulls Schwanb. Zu li. dul˜bis "неповоротливый, мѣшковатый", vgl. auch Persson Beitr. 580.]

Avots: ME I, 512

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512

‡ dulburĩba "trakums, nejēdzība" Ar.

Avots: EH I, 340

‡ dulburîgs, unruhig, zerstreut ("tāds, kas dulburējas") PV.: viņš par dulburīgu, lai uzticē̦tu viņam lielas lietas.

Avots: EH I, 340

dulburis, [in Trik. dul˜burs],

1) = bulduris, ein Stotterer, Polterer, Radebrecher: tas mazais, tas nu gan tāds dulburis Alm.;

2) dulburs, ein zerstreuter Mensch
Salisb. n. U.; ein Tolpatsch; [dulburis, ein Dummkopf Nerft. dul˜buris Ruj., = kas dulburē 3.]

Avots: ME I, 512, 513

‡ dulburiski Lis., Adv., "strauchelnd".

Avots: EH I, 340

dulburjānis, = buldurjānis Kav.

Avots: ME I, 513

dulibẽ̦rs BW. 9574, dulinbẽ̦rs [mit -in- "und" ] 20065, 30101 var., dulimbẽ̦rs 33642 var., [Nigr.], dulunbẽ̦rs [mit -un- "und" ] 30101 var., dulumbẽ̦rs 17039, dunkelbraun: d. kumeliņš. - auch substantiviert: duli(n)bēris und dulunbēris BW. 30101 var.

Avots: ME I, 513

‡ dulimbēris BW. 21194 var., ein dunkelbraunes Pferd.

Avots: EH I, 340

‡ dulinât, räuchern Pussen.

Avots: EH I, 340

‡ I dulis "ein hellbrauttes (duls) Pferd" Iw.

Avots: EH I, 340

‡ II dulis,

1) = dullis, die Faust (in einem handsriftl. Vokabular): dabūsi ar duli pa muguru;

2) "= knablis" Diet.

Avots: EH I, 340

‡ III dulis "Rauch, der beim Brennen vermoderter Hoizstücke entsteht" A.-Schwanb.

Avots: EH I, 340

‡ dulle "eine Hand oder ein Fuss woran Finger resp. Zehen fehlen" A.-Schwanb.; die Faust (mit ul˜ ) Schibbenhof.

Avots: EH I, 340

dulles,

2): auch (mit ul˜ ) AP.; ‡ 3 "verhärtete
ieradži (plur. von iẽradzis) von Kühen" (mit ùl ² ) Domopol, Nautrēni.

Avots: EH I, 341

dulles, s. duļļi.

Avots: ME I, 513

dul˜lĩba, Benommenheit des Kopfes U.]

Avots: ME I, 513

dul˜linât, tr., benehmen, betäuben: dullināt galvu MWM. VIII, 647.

Avots: ME I, 513

‡ dulliņi Rothof, = duļ˜ļi 1.

Avots: EH I, 341

dullis, die Faust, geballte Hand: iekrita abiem duļļiem uz reizu abrā iekšā Naud. bē̦rzus... ar duļļiem vien nuoduļļuot LP. VI, 647 [aus Neu-Autz].

Avots: ME I, 513

‡ II dullis, das Holz, woran die Flügel des Zugnetzes befestigt sind (mit ul˜ ) Frauenb.; ein hölzerner Pflock überhaupt: birka bij pāris pirkstu re̦snumā glīti nuodrāzts, četrkantīgs kuoka dullītis R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 27.

Avots: EH I, 341

dul˜ls: auch Frauenb., Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, Strasden.

Avots: EH I, 341

dul˜ls, benommen, betäubt, toll: man šuodien galva tāda dulla. [Nebst li. dulas "малоумный" aus mnd. dul "unsinnig".]

Avots: ME I, 513

dul˜lums die Benommenheit, unsinniges Benehmen, der Rausch: savuos dullumuos tas viņu vairs nepazina MWM. 481. piedzēris izguļ dullumu, muļķis ne˙kad.

Avots: ME I, 513

‡ dulne, die Faust BielU.: dulni duot mugurā, mit der Faust den Rücken schlagen "Sack." n. BielU.

Avots: EH I, 341

dulˆnis ² [Nigr.], der Puff, Rippenstoss: duošu dulni mugurā Ltd. 498.

Avots: ME I, 513

[dulˆnît ^2, -īju, Nigr., schlagen.]

Avots: ME I, 513

dul˜ns: auch Schibbenhof.

Avots: EH I, 341

dul˜ns, = dulls, benommen, toll: mēs ejam apkārt kâ dulni Niedra, Bers. [zum -ln- für -ll- vgl. elne "elle"Le. Gr. 177 und durns].

Avots: ME I, 513

dùlnums ² Bers., = dullums.

Avots: ME I, 513

duls: "hellbraun" (von Pferden) Iw.; (be̦ku, ar) itin dulu virsu Janš. Līgava II, 438.

Avots: EH I, 341

duls, dunkelfarbig, dunkel, ins Bräunliche hineinspielend RKr. XVI, 67, [Nigr.], Hasenp.: duli zirgi BW. 15905, 9, dulas guovis 16471 var. dula mute BW. 12400. Oft in Verbindung mit bē̦rns; vgl. dulibē̦rs. [Die Schreibung od. Aussprache mit ll (dullu, bē̦ru kumeliņu BW. 1335) ist wohl durch dul˜ls hervorgerufen. Zu le. dūls (s. dies), li. dulas "темносѣдой" u. a., vgl. Persson Beitr. 32 u. 580 und Lidén Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25 ff.

Avots: ME I, 513

‡ dul˜ss AP., = dul˜ls: tā kâ dulsi, kâ dumi.

Avots: EH I, 341

‡ *dul˜t, zu erschliessen aus apdul˜t.

Avots: EH I, 341

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

‡ dulubẽ̦rs Grob., = dulibẽ̦rs.

Avots: EH I, 341

dulumbẽ̦rs: auch Grob.

Avots: EH I, 341

dulumbẽ̦rs, s. dulibẽ̦rs.

Avots: ME I, 513

dulume̦lns, schwärzlich: dulume̦lns tautu dē̦ls BW. 21347, 1.

Avots: ME I, 513

[dùlzât ^2, dùlzêt ² Mar., zu gehen versuchen (von kleinen Kindern): kur nu dulzēsi!]

Avots: ME I, 513

[dulžuôt Bers. "pie sevis rūkt, bē̦dâties, sich grämen".]

Avots: ME I, 513

I duñdulis, ‡

2) "paunā" Burtn.

Avots: EH I, 342

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516

[II dùndulis ^2,

1) jem., der unklar durch die Nase spricht
Domopol;

2) ein Schreihals (vom Kinde)
Warkh.]

Avots: ME I, 516

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516

[IV dundulis Bers., der Rausch: viņam jau labs dundulis galvā. dùndulis ² Mar. "jem., der im Rausch taumelnd lallt".]

Avots: ME I, 516

dzirdulis, = dzirulis Dond., Tals. A. XIII, 81; [in Nigr. = dzerklis].

Avots: ME I, 553

gādulis, jem., der (etwas) besorgt: gādulīti, gādā taukus kāpuostiņus! BW. 29200.

Avots: ME I, 615

gaidulīte,

1) BW. 30903, 4 var. für sonstiges gaigala 1: dziedās kaŗa gaidulīte (Var.: gaigalīte);

2) "?": saki, gaidulīt! (zur Nachigall gesagt)
Sudr. E. MWM. VIII, 943.

Avots: ME I, 583

gaudulîgs, heulend, kläglich, elegisch: gaudulīgs romāns MWM., gaudulīgs pesimisms Vēr. gaudulīgas mežuoņu tautas dziesmas Latv.

Avots: ME I, 610

‡ gauduliņa, die Klagende, Wehmütige: sirsniņ mana. g., kam tu gauži sē̦ruojies? BW. 17725, 1.

Avots: EH I, 387

gàudulis C., [PS., Trik., gaũdulis Salis], fem. - le, [li. gaudulė˜, род насѣкомаго],

1) ein Klagender, Wehmütiger:
kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076. kam tu mani, māmulīte, gaudulīti audzināji? BW. 339;

[2) ein zu Beklagender
U.].

Avots: ME I, 610

ģirdulis: ein Kind oder Tierjunges, das nicht gesäugt, sondem getränkt wird Bartau, (mit ir̃ ) Frauenb. Vgl. li. girdùklis. dass.

Avots: EH I, 427

ģirdulis Grünh., Dond., Tals., Katzd., = dzirdulis,dzirulis, ein Kind, das nicht gesäugt, sondern getränkt wird.

Avots: ME I, 699

grauzdulis ,* der Kaffeebrenner; grauzduļi, überbleibsel von geschmolzenem Fett Freiziņ.

Avots: ME I, 640

gre̦mdulis, Borenkäfer Biel., Apsk. [Nach Leskien Nom. 489] zu li. grámdyti "reinschaben".

Avots: ME I, 648

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

griñdulis, = griezene 2 K., [Neuermühlen].

Avots: ME I, 656

‡ I grudulis, eine ausgebrannte (izgruzdusi) Stelle Warkl.

Avots: EH I, 410

‡ II grudulis, der Donner Bērzgale.

Avots: EH I, 410

gruñdulaîns, [

1) uneben, knorrig
Bixten]: šķībi, greizi grundulaiņi mana tē̦va uozuoliņi BW. 30379; [

2) "geäpfelt":
gr. zirgs Zeezern].

Avots: ME I, 665

I gruñdulis: auch Salisb.; ein Fisch Salis, (mit ùn ² ) Fest.

Avots: EH I, 411

I gruñdulis, der Gründling (gobio fluviatilis); me̦lnais grundulis, Meergrundel RKr. IX, 93. Aus mnd. grundele].

Avots: ME I, 665

II grundulis ‡

5) eine Kartoffelart
(mit uñ ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411

II grundulis,

1) ein Erdkloss
Biel. n. U.;

2) eine Unebenheit auf dem Wege
Ober- u. Nieder-Bartau, Rutzau, [Salis];

3) grunduļi, kleine Steinchen, die beim Sieben von Bohnen od. Erbsen im Sieb übrigbleilen;

4) als Schimpfwort: sakārņi, grunduļi, šķiŗat ceļu! BW. 1513.

Avots: ME I, 665, 666

‡ gruñduls PS., = gruñdulis 1.

Avots: EH I, 411

‡ gruzduliņš, eine kleine Pfeife (zum Rauchen) Üxküll.

Avots: EH I, 411

ìedulˆdurêt, jem. in den Anfangsgründen des Lesens unterrichten Mag. XIII, 2, 44: bē̦rnu iebuldurēt grāmatā U. Refl. ìebul˜durêtiês, ìebul˜derêtiês, sich unterrichten, sich einüben, sich beibringen: likās iebuldurēties vajadzīguos pātarus Kundziņš Ve̦cais Stenders 13. rakstīšanā arī iebuldurējuos pati Brig. Ceļa jūtīs 122.

Avots: ME II, 5

‡ izdulcējis kuoks Smilten, Zvirgzdine und in einem handschr. Vokabul. "ein hohler Baum". Zu li. dùlkės "Staub"?

Avots: EH I, 443

‡ izsmādule die Verschmahte: kur tu jēmi ... līgaveņu? lielajā ciemeņā, visu ļaužu izsmāduli (Var.: vainuojamu) BW. 21850, 2.

Avots: EH I, 481

[ķidulis, ein Stäbchen am Webstuhl, s. Bielenstein Holzb. 406.]

Avots: ME II, 379

klaidulẽ̦ns, ein junger (kleiner) Herumstreicher oder Sohn eines Herumstreichers: kuo vēl var prasīt klaidulē̦ns? [Sudr. E.] MWM. VII, 406.

Avots: ME II, 208

klaîdulis (fem. klaîdule), der Strolch, der Herumstreicher; ielas klaidule, das Strassenmädchen Plūd.

Avots: ME II, 208, 209

I kuôduls, ein Holzknüttel zum Schlagen Schwanb.

Avots: ME II, 341

II kuôduls: auch Kaltenbr., Oknist, Pilda, Zvirgzdine: rieksta kuoduliņu BW. 16565, 1 (aus Līvāni),

Avots: EH I, 686

[II kuôduls Lis., = kuôduõls.]

Avots: ME II, 341

[kudulis "Alantsbleier" Für. I.]

Avots: ME II, 299

lazdulãjs, = lazdãjs, ein Haselnussgesträch A. XI, 41; 124.

Avots: ME II, 433

lidulis, wer schwebt, fliegt; ein unbeständiger Mensch; Schmetterling: tas tik tāds lidulis Bers.

Avots: ME II, 466

madule [?] "das Brotsäckchen der Hirten" Riddelsdorf.

Avots: ME II, 547

‡ mē̦dulis, = mēdeklis: mēdi, mēdi, mē̦dulīti! BW. 20921.

Avots: EH I, 805

mudulis, das Modell.

Avots: ME II, 659

[mùrdulis ² Warkl. "ein unsauberer Mensch". Zu li. mùrdyti "besudeln"?]

Avots: ME II, 668

naudulis, naudulĩtis, pļavu naudulĩtis, alectrolophus major RKr. III, 69; tīruma naudulis, Acker-Täschelkraut (thlapsi arvense) III, 73; vgl. naûdiņa 2.

Avots: ME II, 696

ņaũdulis, der Greiner, ein weiner liches Kind Aps., C., Smilt.

Avots: ME II, 896

naudulĩte, Hirtentäschel (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69.

Avots: ME II, 696

‡ nebē̦dulis, ein nicht Betrübter, nicht Bekümmerter: vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; nevaidulis, n., nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 10

negùodudĩda, comm., ein Schmaloser, Unverschämter Bers.

Avots: ME II, 714

‡ nesnaudule, = nesnaũdaļa: nesnaužam mēs, māsiņas, n. māmuļīte BW. 6785 var.

Avots: EH II, 20

‡ nevaidulis, der Gegensatz von vàidulis ² : vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā; n., nebē̦dulis, nāc pie manis sētiņā! BW. 34357.

Avots: EH II, 22

nîdulis, wer hasst, anfeindet, der Widersacher: prieku nīduļi B. Vēstn.

Avots: ME II, 747

niedule, das Rohr, Schilf: cūka puisi nuogulēja niedulītes krūmiņā BW. 12951, 6.

Avots: ME II, 749

nieduluots (unter nieduļuôts): nieduluota tā pļaviņa Tdz. 50300, 3.

Avots: EH II, 27

‡ *nieduls, = niedule: tautu dē̦la sētiņā, nieduliņa klētiņā BW. 13595, 39.

Avots: EH II, 27

nùopur̃dulêtiês, [nùopurdelêtiês], sich mit Nasenschleim besudeln Purd.: [de̦guns puikam nuopurdelējies Zaravič].

Avots: ME II, 834

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis ² Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906

padul˜ls, [padulns], rappelig: pārvedu... pagaŗu, padullu BW. 21289.

Avots: ME III, 19

‡ paduls Lng. (unter duls), bräunlich, dunkelbraun.

Avots: EH II, 129

‡ palaîdulêt, dann und wann palaîst 3 Liepna: rudens pusē vēl palaidulēja guovis pa krūcēm.

Avots: EH II, 148

pe̦dulis L., U., = pedelis.

Avots: ME III, 192

pē̦dulis: cilts pē̦dulīti Janš. Līgava II, 512.

Avots: EH XIII, 227

pē̦dulis L., U., = pēdelis: ja nečuč, var gan līdz nest pē̦duli Zeif. Chrest. II, 173.

Avots: ME III, 207

pir̂dulis: auch Oknist n. Fil. mat. 37.

Avots: EH XIII, 236

pir̂dulis C., ein Stänkerer U.

Avots: ME III, 222

priẽdulãjs PS., C., Arrasch, Bauske, Wandsen, Bers., U., N.-Schwanb., priẽdula C., prieduls Manz., priedulis L., priẽdũla N.-Peb., priedule, priedulene U., prieduols, prieduola, prieduoksne U., prieduoksnis Kronw., ein kleiner Kieferwald, das Kiefergehege: kas tā tāda dziedātāja aiz lielā priedulāja (Var.: priedaliņa)? BW. 515, 5 var. kuo tie mūsu suņi rēja, pa priedulu staigadami? 23509, 2 var. šķitu biezu priedulāju (Var.: priežu mežu), maliņā stāvē̦dama 21478. balta, balta meita te̦k caar zaļao priedalāju 29614. priedulājs" kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. kaš tur spīd, kas tur viz caur zaļuo priedulāju (Var.: priedulīti; prieduliņu SDP. III, 27)? BW. 1286, 1. kas kait maņ negulēt prieduliņa kalniņā? vēji pūta, sili kauca, priežu gali ste̦bulēja 27560 var. es neietu pa siliņu, ne pa sīku prieduliņu: siliņš manas kājas dūra, priedes rāva vainadziņu 29268, 1. balss jau atskan tepat aiz prieduolas Dz. Vēstn. prieduola klēts, eine klēts aus Fichtenholz: sit, tautieti, uoša vadzi prieduoliņa klētītē (Var.: savā priežu klētiņā)1 BW. 24618, 11 var. mūc, māsiņa, prieduola (Var.: dzīparu) klētē! 33585. In Jürg. priẽdulãjs "ein junger Kieferwald" neben priẽdājs "ein alter (und grösserer) Kieferwald".

Avots: ME III, 392

priedule, priedulẽ̦ns, prieduļa, Deminutivformen zu priẽde, die Kiefer: apštājuos iekš priedulēm MWM. VIII, 548. silā sīki priedulē̦ni BW. 30934. kuries gaiša, uguntiņa, pie zaļās prieduliņas (Var.: pie zaļā priedes ce̦ra)! 30140. tautas ceļu taisa... caur pupām, kaņepēm, caur zaļām prieduļām 14321, 1.

Avots: ME III, 392, 393

‡ pumduls Rojen n. FBR. XIII, 73 "bumbulis, auguons". Aus pumbulis?

Avots: EH II, 324

‡ puñduls Siuxt, ein Topf, (seltener) irgend ein anderes rundes od. viereckiges Gefäss (gewöhnlich wenig wertvoll): iznesis pundulā palaunadzi.

Avots: EH II, 325

purdulaîns, pur̃duļains Drosth., pùrduļaîns ² Lis., Golg., rotzig, schnodderig: purduļains zē̦ns Apsk. v. J. 1905, S. 173. maza, maza māsiņa, purdulaiņš de̦guns (Rätsel) RKr. VII, 1196.

Avots: ME III, 416

pur̃dulis,

1): auch (mit ùr ² ) Pilda, Warkl. (auch ein fem. p-le): puisi purdulīti (Var.: pundurīti, pe̦lnurušķi), nelaid cūkas druviņā! BW. 29154, 2 var.; ‡

2) der Rotz
AP. (selten), (mit ùr ² ) Warkl.: nevar purduļa nuo de̦guna nuoslaucīt Warkl. pùrdul[i]s da nabas Tdz. 57687, 8 (aus Domopol). Plur. pur̃duļi - auch AP., (mit ùr ² ) Borchow n. FBR. .XIII, 25 ("?"), Liepna, Prl., Warkl., Zvirgzdine, (mit ur̂) Fest. n. FBR. XVII, 86.

Avots: EH II, 327

pur̃dulis Jürg., pùrdulis ² Kl., ein Rotzlöffel. - Plur. pur̃duļi C., Jürg., pùrduļi ² Festen, Kl., Mar., Erlaa, Prl., der Nasenschleim Oppek., Sessw., Peb., Kurl. n. U., Sunzel. Etwa (s. Persson Beitr. 229, Petersson Zwei sptachl. Aufs. 7 und 16 f., Būga Aist. Stud. 178 und PFB. LXVI, 246 und Walde Vergl. Wrtb. 11, 50) zu li. purslas "Schaumspeichel", gr. παρδαχός od. (ion.) πορδαχός "nass, feucht" und (?) le. purvs?

Avots: ME III, 416

pusdul˜ls, pusdul˜ns, halbverrückt.

Avots: ME III, 425

raudula, die Jeremiade Celmiņ.

Avots: ME III, 484

raûdulaîns: "Stockm. n." ME. III, 484 zu streichen!

Avots: EH II, 356

raûdulaîns N.-Peb., rauduļaîns, weinerlich: raudulains bē̦rns Stockm. n. Etn. I, 90; raudulaina balss. bailīgi žēlīgā, gan˙drīz rauduļainā balsī Janš. Dzimtene I ² , 354. es re̦dzu nuo tava rauduļainā ģīmja Purap.

Avots: ME III, 484

‡ raudulē̦ns Tdz. 38180, das Junge einer Wildente.

Avots: EH II, 356

raudulêt Warkl., = rauduļuot.

Avots: ME III, 484

raûdulĩba, die Weinerlichkeit.

Avots: ME III, 484

raûdulîgs (li. raudulìngas "kläglich ") Stelp., Fest., raûdelîgs, weinerlich: raudulīga balss. raudulīgi runāt A. XXI, 24. Ķencis runāja ar˙vienu gaudīgāk, gaŗāk un raudulīgāk Kaudz. M. 160. uodi... raudulīgi sīc, pēc asinīm izslāpuši Jauns, raudulīga žē̦luošanās Apsk. v. J. 1905, S. 171. onkulis savieba raudulīgu ģīmi C. T. R. I, 42. pārve̦stuo bērniņu... pabāza pagultē, lai tas nebūtu raudelīgs BW. I, S. 180. nuo baznīcas ārā iedama, māte stipri piespieda kreisuo e̦lku pie durvju stenderes, lai bē̦rns nee̦suot gražīgs un raudelīgs ebenda S. 182. brāļu draudzes raudulīgajām un pārāk mīkstajām dziesmu skaņām Austr.

Avots: ME III, 484

raûdulis C., Wolm., raũdulis Tr. (f. -le, raûduļa FBR. V1, 94), wer viel weint, ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind, ein Schreihals, ein Zärtling Mag. IV, 2, I37: bijis liels brē̦kulis un raudulis A. v. J. 1900, S. 883. māte uzvilka rauduli uz ceļa un uzdeva, cik ādā lien Vēr. II, 1293. viņa uzlika vienu ruoku raudulim uz krūtiņām MWM. X, 920. es tuo savu rīta māli dziedāt vien sadziedāju; tautu meita raudulīte raudāt vien sa-raudāja BW. 665. dziedātāju mani veda pie rauduļa tē̦va dē̦la; kad gri-bēju padziedāt, viņš man[i] gauži raudināja 190. man[a] māsiņa raudulīte tur actiņas nuomazgās 12431. dusmulīti tautas sauca, raudulīti brāleliņi 22901.

Avots: ME III, 484

raudulis Riga, = rauduve 2.

Avots: ME III, 484

‡ rũdule Siuxt,

1) eine gelblich graue Henne;

2) ein Rebhuhn.

Avots: EH II, 387

rudulis: "Cab." ME. III, 554 zu verbessern in "Caб.".

Avots: EH II, 382

rudulis, abramis ballerus L. RKr. VIII, 103; der Bleyer (cyprinus ballerus) Fischer 127; das Rotauge (leuciscus erythrophthalmus L.) Natur. XXXVII, 37; die Plötze (leuciscus rutilus) Caв. II, 222.

Avots: ME III, 554

rũdulis Karls., auch f. rūdulīte BW. 7336 var,, das Rotauge L., St., U., die Plötze Holmhof n. Etn. II, 113: es ieskriešu e̦ze̦rā rūdulīšu pulciņā; rūdulim sarkan[a]s acis, man sarkanas izraudātas BW. 41171, l. zu ruds.

Avots: ME III, 567

ruñdulêt Karls. "rollen, wälzen" Allendorf; "(Blumen) pflanzen" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 561

ruñdulis Karls., runduls,

1) "?": mūsu rudzu runduliņš pa˙galam LP. VI, 67;

2) rundulis, = ruñdēlis Schwanb., Stomersee, Golg., Drobbusch;

3) rùndulis ^2, ein rundes Blumenbeet
Mar., A,-Schwanb.;

4) ruñdulis, Zusammengerolltes:
mīklas ruñdulis Allendorf.

Avots: ME III, 561

I ruñdulis,

4): auch Seyershof; ‡

5) ein runder Turm Treiden.

Avots: EH II, 384

‡ II rundulis Sauken "= gruñdulis I".

Avots: EH II, 384

šâdulaĩk, Adv., um diese Zeit: pē̦rn šādulaik Bārda Zem. d. 195.

Avots: ME IV, 12

sadulbt, sadulpt (?) N.-Peb., = apmulst: sieva paskrien pa istabu, sadulbst, lē̦nām atgriežas Upītis Nemiers 24. pagāns, arī viņu bij pamanījis: sadulba, apstājās Duomas I, 691. visi sadulbēm; nezinām, kuo darīt, kuo nē Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 616

sadul˜linât, betäuben: s. bites Ruj.

Avots: ME III, 616

‡ sadullt, = sadumt I: ne˙kā vairs nesaprata un sadulla vēl vairāk Janš. Bandavā II, 385.

Avots: EH XVI, 404

‡ saruñdulêt Seyershof, glatt zusammenwickeln: s. vārpzāļu saknes un berzt ar tām traukus.

Avots: EH XVI, 444

se̦dulka U., se̦dulks, ein auf zwei viereckigen Polstern ruhendes Sättelchen, welches mittels eines Gurtes dem Pferd um den Leib geschnallt wird und durch dessen zwei Ösen od. Ringe ein Riemen von der einen Femer zur andern geht und das Kummet u. das Krummholz tragen hilft Bielenstein Holzb. 566: melnis . .. saplēsa vēl se̦dulku Latv. zirgam jāapjuož se̦dulks Preip. 162. Aus r. cѣдёлка dass.

Avots: ME III, 811

‡ se̦dulkuôks ² Dunika, OB., = sedlinājs.

Avots: EH XVI, 474

se̦dulks (unter se̦dulka): auch (mit ulˆ ² ) Dunika.

Avots: EH XVI, 474

‡ se̦duls Dunika, OB., = ‡ se̦dulkuôks ² .

Avots: EH XVI, 474

sirdulis,

1) ein Ärgerlicher, Zorniger
Wid.;

2) "?": vai ņemt gudru sirdulīti [?] (Var.: sērdienīti, bārenīti), vai bagātu mātes meitu BW. 11444, 4.

Avots: ME III, 845

skandulis, die Schelle Dr.

Avots: ME III, 871

I skaudulis, ein Missgünstiger B. Vēstn.

Avots: ME III, 876

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze ² Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 467.

Avots: ME III, 876

skraidulêt, ‡ Refl. -tiês Dond. "?".

Avots: EH II, 506

skraidulêt, s. skraidelêt.

Avots: ME II, 885

skraidulis: mit ài ² ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; 1): bē̦rns, kam māte ir skraidule Lttic. 1237.

Avots: EH II, 506

skraidulis,

1) auch skraiduonis Wid., skraiduons L., U., ein Bummler, Umhertreiber, Herumläufer U.; ein Laufbursche Dr.: pasaules skraidulis V. kur tādu skraĩduli var likt, ne+kad nestāv mājās! Sassm. n. RKr. XVII, 52. viņdien atvēru durvis tam pasaules skraiduoņam Alm. ;

2) dārza skraidulis, carabus hortensis L. Latv.; labības skraidulis, zabrus gibbus Fabr. Latv.; agristes lineatus Konv. ² 645.

Avots: ME II, 885

skrandulainis, ein Zerlumpter: kā tu nāci, skrandulaini (Var.: kankarīti, kankardanci), labu ļaužu maltuvē? BW. 8036, 2 var.

Avots: ME II, 887

skrandulis,

1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;

2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.

Avots: ME II, 887

skreĩdulis Karls., skreidulis U., Plur. skreiduļi Mag. IV, 2, 146, U., Rainfarrn (tanacetum vulgare); skreiduļa sē̦klas, Zittersamen Karls. Vgl. skreitals.

Avots: ME II, 890

skumdulis, ein Betrübter (?): F. būtu vienīgais skumdulis šinī jautr[aj]ā sabiedrībā Lautb. Luomi 186.

Avots: ME III, 903

smaĩdulis Arrasch, (mit aî) Gr.Buschhof, Warkl., f. -le, wer zu lächeln pflegt Memelshof, Plūd. Rakstn. II, 272.

Avots: ME III, 949

smē̦dule,

1) eine kleine Schmiede (geringschätzig)
Festen (mit è, ^2);

2) figürlich fürs Herz:
mazā smē̦dulīte it kâ iekustējās MWM. VIII, 653.

Avots: ME III, 960

smir̂dulis: auch Warkl.

Avots: EH II, 538

smir̂dulis C. (li. smirdulis "Gestank"), f. -le, ein Stänkerer U., V.: smirduļa maitas Lapsa-Kūm. 263. šī smirdule 259.

Avots: ME III, 966

snàudula ² , Schlummer, Schläfrigkeit Sussei; s. auch snaudulis.

Avots: ME III, 973

snaudulains, =snaudalaîns: miegulaiņa, snaudulaiņa... līgaviņa BW. 21974 var.

Avots: ME III, 973

snaudalaîns, schlafmützig: miegalaiņa, snaudalaiņa... tava līgaviņa BW. 21971.

Avots: ME III, 973

‡ snaũdulêt AP., = snaũduļuôt.

Avots: EH II, 542

snaudulĩba, schlafmütziges Wesen Klaust. 136: vē̦lē̦tāju snaudulība Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 973

snaudulîgs, verschlafen, schläfrig, schlafmützig Etn. III, 168, Konv. ² 2667, Jauns. Vēja ziedi 90.

Avots: ME III, 973

snaũdulis C. (li. snaudulys "unwillkürlicher Schlaf"),

1) f. snaũdule, snaudula, snauduļa BW. 16081, Prl. n. FBR. VI, 94, ein Verschlafener, eine Schlafm ütze:
snaudulīte, miegulīte mana uotra malējiņa BW. 8056, 1, snaudule dedzina... kuodeļu 6697 var. kas kait tauta snaudulei nesēdēt kamanās? 18407 var. pārveda snauduļu 21973, 2 var. mieguliņa, snauduliņa... līgaviņa 21974, apķeries (bāleliņ!) kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu (Var.: snaudulu)! 18586, 1. snaudulīte nakti maļ Br. sak. v. 1145. abi snauduļi trīcēja vien LP. VI, 466. mazajiem snauduļiem Apskats 1903, S. 568;

2) der Schlummer:
nuoduoties parastam snaudulim Alm. cīnīties ar uzmācīguo snauduli Alm. Rūd. 82. acu plakstiņus ar saldu snauduli sedza Dünsb. Od. 1, 12.

Avots: ME III, 973

spar̂dulis Warkl., spârdulis ² Dond., wer mit den Füssen auszuschlagen pflegt.

Avots: ME III, 985

spãrdulis Nigr. (li. spar̃dulis "ein Stoss"), wer um sich zu schlagen, zu zapppln liebt: Grieta... pievilka mazuo spārduli Pas. Lāpītājs 14.

Avots: ME III, 986

spīdulîgs (li. spindulingas "strahlend" Miežinis), glänzend, leuchtend: spīdulīgas gre̦znuma lietiņas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 33.

Avots: ME III, 1001

‡ spîdulis,

1): auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 552

spîdulis (li. spindulỹs "Glanz"),

1) was glänzt, leuchtet, schimmert, eine glänzende Sache
Dr., Wid.: pulksteņa ķēde ar . . . spīduļiem, kas tur klāt karājas Kaudz. M. 32. spīdulīši karājas ausīs Jaunie mērn. laiki I, 16. aiz pasaulīgu ruotu spīduļiem 24. apkārusies spîduļiem (mit glänzendem Tand) Jürg.; "ein angezündeter, in die Runde gedrehter Holzspan" Bauske;

2) spīduļi, noctiluca Konv. ² 2714.

Avots: ME III, 1001

spiedulis,* der Stecher am Gewehr Dr.: mēlītes jeb spieduļi Konv. ² 1149.

Avots: ME III, 1005

spiñdulis,

1) das Ohrensausen:
kad spindulis spindz ausīs, tad ve̦lns sūdz dievam šā cilvē̦ka grē̦kus Nötk.;

2) ein gewandtes, lebhaftes Wesen
Nötk.

Avots: ME III, 997, 998

‡ spraudulis IMM. 1932 I, 142 (aus dem 17. Jahrh.), der Riegel.

Avots: EH II, 557

sprudulis PIKur. "= sprūds"; vgl. li. sprudulas "Knebel" bei Geitler Lit. Stud. 111.

Avots: ME III, 1023

sprē̦dule,

1) die Spindel
U.;

2) ein Gesellschaftsspiel
U.: iesim sprē̦dulē! U., Aufforderung dazu.

Avots: ME III, 1017

staduls (unter stadals): auch AP., Golg.; acc. stadulu (od. zu stadula?) BW. 19970 var., loc. stadulā (od. zu stadula?) Tdz. 56412; 58992; 59326. "stadula pie kruoga" ME. III, 1037 zu verbessem in "staduls pie kruoga".

Avots: EH II, 567

‡ stradulẽ̦ns AP., ein Starjunges.

Avots: EH II, 584

‡ strazdulē̦ns Tdz. 57136, ein Starjunges.

Avots: EH II, 585

strizdulis JK. V, 117, eine Mistgabel.

Avots: ME IV, 1091

svaidulis, wer unbeständig, wankelmütig, flatterhaft ist Duomas II, 462.

Avots: ME III, 1141

‡ svīdulis, krankhaftes Schwitzen (?): māti muoca s. un murgi Mekons Debess vaļā (1873) 13.

Avots: EH II, 619

tadũl, ‡

2) dann:
t. tik var valdīt AP., N.-Peb. t. tikai viņš vēl nāca Nötk.; ‡

3) dann erst:
iemet vēl riekšavu miltu! t. pietiks AP. jākust visu dienu, - t. (od. mit der Bed. 2 ?) var kuo pastrādāt Ramkau. tadūļ (fehlerhaft für tadūl?) atcerējuos, ka ... Austrinš Raksti IV, 509.

Avots: EH II, 663

trūdulĩte BW. 27551, 2, = trūdaļa 2.

Avots: ME IV, 251

tundulis,

1) ein Bündel, etwas Zusammengewlckeltes
(mit uñ ) Ruj., (mit ùn ² ) Domopol, Meiran; ein in Windein gewickelies Kind Lubn.;

2) ein ungeschickter, tölpethafter Mensch
(mit uñ) Nauksch.: vai, mana māsiņa, man tevis žē̦l, pie tāda tundula piesēdinēja BW. 21401, l. Aus tuntulis . bundulis?

Avots: ME IV, 264

uzdulburêt, strauchelnd, taumelnd auf etw. gelangen: dzē̦rājs uzdulburēja uz ceļa.

Avots: ME IV, 326

vadulis U., *vaduls od. *vadula Manz., ein Gängelband U., vaduls L., ein Leitband: katri jūs ve̦lna vadulā un virvēs gājāt Manz. Post. I, 57.

Avots: ME IV, 431

vàidulis ² : Demin. vaìdulītis BW. 34357; īsts v. un nelaimes pareģis A. Upītis Laikmetu griežos II, 124.

Avots: EH II, 748

vàidulis ² Golg., Schwanb., wer viel seufzt.

Avots: ME IV, 434

vaiduls "?": tāds vaiduls, . . mātes un visas pasaules atstāts bērniņš Stenders Auz. Ern. 26.

Avots: ME IV, 434

vandulis Wid., Plur, vanduļi U., Konv. ² 4057, vanduli L., U., Schellkraut (chelidonium majus); ein Kraut zu Grünkohl U.; vanduls "Schwalbenkraut" LKVv.

Avots: ME IV, 470

‡ var̂dulāji C., (mit ar̂ ² ) Kegeln, kriechender Hahnenfuss.

Avots: EH II, 757

vârdulaša ² Segew., wer von jem. geäusserte einzelne Worte seinerseits anwendet.

Avots: ME IV, 502

var̂dulē̦ns: auch AP.

Avots: EH II, 757

var̂dulẽ̦ns C., Deminutivform zu var̂de I, ein junger, kleiner Frosch L., U.: pa peļķēm staigādami, vardulē̦nus lasīdami BW. 12797.

Avots: ME IV, 477

var̂dulis,

1): ein junger, kleiner Frosch
Daudsewas.

Avots: EH II, 757

var̂dulis,

1) var̂dulis AP., Plur. var̂duļi Bers., Golg., Kalzenau, Kokn., Kreuzb., Lubn., Vīt., Kaulquappe(n);
var̂duļi, Froschlaich Erlaa, Odensee; junge Frösche Nötk. (scherzw.), Erlaa, Seltingshof;

2) var̂duļi C., (mit ar̂ ² ) N.-Salis, varduļi L., St., U., Schöllkraut (chelidonium majus
L.).

Avots: ME IV, 477

veiduls "?": ne veiduls: gauduls nabags grēcinieks U. b. 126, 27.

Avots: ME IV, 522

vidulājs, das Innere des Waldes Saikava.

Avots: ME IV, 580

I vindulis,

1) s. viñdelis I;

2) ein Draht in der Falle, wo der Köder angebracht wird
(mit iñ ) Nötk.

Avots: ME IV, 599

II vindulis, s. viñdele I.

Avots: ME IV, 599

III vindulis, = vingulis, geläuterter Honig L., Depkin n. U. (n. U. "scheint in Livl. unbekannt").

Avots: ME IV, 599

viñduls (unter viñdelis I): vinduliņs Lng.

Avots: EH II, 785

zeĩdulis RKr. XVI, 259 (aus Rutzau), = pižulis, dünnes, schwaches Bier.

Avots: ME IV, 703

zīdulĩtis Janš. Tie, kas uz ūdens 40, der Säugling.

Avots: ME IV, 732

‡ *spraudula "?" : spraudu sprauduliņu (Var.: sprēdu sprēdaļiņu) Ziemassvētku vakarā; kuo darīji nespraudusi šādu ziemas gabaliņu? Tdz. 54357, 2.

Avots: EH II, 557

spur̃dulis, f. -le, ein unruhiges, sich widersetzendes Wesen: ve̦ci vīri tādas jaunas spurdules pruot vis˙labāki valdīt Janš. Dzimtene V, 100. Wohl zu spurdeklis.

Avots: ME III, 1030

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

agruôt, -uõju, früh machen (L., Krem. n. Mag. III, 1, 83); früh aufstehen: kaimiņi agruo kā dulli (Auermünde). Refl. -tiês, sich früh aufmachen; zeitigen, frühreif werden (L., U.).

Kļūdu labojums:
frühreif = früh reif

Avots: ME I, 12

àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].

1) als Gattungsbegriff des Schafes,

2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. ² (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf

1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;

2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.

Avots: ME I, 14

àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.

Avots: ME I, 24

àizkùrkšķêtiês, anfangen zu quaken: kāds vardulē̦ns aizkurkšķējās Apsk.

Avots: ME I, 34

àizņemt,

1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;

2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;

3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;

4) ein wenig nehmen,

a) berühren einen Ort,

b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,

c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:

a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;

b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;

c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;

5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;

6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;

7)

a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;

b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;

8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,

1) etwas von jem. für sich nehmen,

a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;

b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;

2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;

3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;

4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.

Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.

Avots: ME I, 42, 43

alksnene, alksnĩte, alksnĩtis,

1) eine Art grauer Pilze, die gern unter Erlen wachsen
St.; Erlenpilz Dr.; süsslicher Milchling, Agaricus subdulcis RKr. II, 65;

2) Stockrose, Malve
II, 74;

3) Waldmalve (Malva silvestris)
III, 71, Konv. ² 1689.

Avots: ME I, 68

alˆnis: auch Selb.: staltais, dulais aļņu tēviņš Janš. Mežv. ļ. II, 429. Zur Etymologie s. auch G. Il'jinskij Slavia II, 253 f.

Avots: EH I, 68

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

‡ apbezdêt, fistend bestänkern Dunika, Kal. u. a.: se̦sks mē̦dz vistu kūtī a. vistas, gribē̦dams tās apdullināt.

Avots: EH I, 73

‡ apzveibt NB., (mit eĩ ) Dunika, Kal., = dult">apdult, aprèibt: staigāja kâ apzveibis.

Avots: EH I, 128

‡ balšņa "?": ve̦cā māte balšņā lika mirstamuos paladziņus Alksnis-Zundulis.

Avots: EH I, 201

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

baravīka od. barvīka, auch bervīka BW. 19380,

1) der Steinpilz (Boletus edulis)
RKr. II, 68;

2) ein untauglicher, schlechter Pilz:
visi lauza labas sēnes, kas tās lauza, baravīkas BW. 10965. Nebst li. baravykas aus dem Slavischen (r. боровикъ resp. poln. borowik).

Avots: ME I, 263

bâža, com., ein Lustigmacher, ein Frauenzimmer, das immer Zerstreung sucht und unverschweift Mag. III, 1, 106: bāža ir skraidule, kas allaž puišiem pie astes Hug. MAG. II, 3, 114. [Nach Leskien Nom. 313 zu bāzt].

Avots: ME I, 276

I bāža,

1): auch (in der Bed. "dul%C3%AB">skraidulë) N.- Bergfried; ‡

2) comm., wer stopit, sleckt:
kuo tu tur tik ilgi bāz vienu maisu kâ b˙! PV.; ‡

3) comm., ein autdringlicher Mensch:
viņš ar savu mīlestību uzbāžas kâ mūžīgais b. PV.

Avots: EH I, 210

‡ be̦be̦rkârkls ² (wohl mit e̦r aus rº) Ahs., Dunika, = be̦bra kā`rkls, solanum dulcamara.

Avots: EH I, 210

be̦brs,

1): be̦brs auch Golg., bebris auch FBR. IX, 139, Dunika, Gr.-Buschh.: üdeņa bebrītis BW. 988, 4;

2) solanum dulcamara Oknist n. Fil. mat. 32.

Avots: EH I, 211

bèdelis, f. -le, der (die) Bekümmerte, ein Kreuzträger: ej, bēdeli (Var.: bē̦duli) sila malu BW. 15583.

Avots: ME I, 288

‡ beizîklis N.-Peb.,

1) = bĩstaklis 1;

2) ein unruhiger, unduldsamer Mensch.

Avots: EH I, 211

be̦ka,

1): auch Saussen, Wolm., Zaļm.; kazu b. und sūnu b. Linden, gewisse Pilzarten; ein Pilz
(sēne) überhaupt Muremois, Sonnaxt; ein (für Menschen) unessbarer Pilz Ramkau, Salisb. (in Salisb. nur ironisch auch von essbaren Pilzen: atkal tās pašas be̦kas galdā!); der obere Teil eines Pilzes Linden. Agaricus cinnamomus zu ersetzen (s. J. Alunans IMM. 1933 II, 227) durch boletus bovines resp. boletus edulis.

Avots: EH I, 211, 212

bibļât, -āju, ungeduldig sein Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 293

‡ bibļuôtiês "sich ungeduldig bewegen" Golg. Zu biblis.

Avots: EH I, 217

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

‡ bil˜lene Plm.,

1) ein betäubtes Schaf;

2) "dulna%20sieviet%C3%AB">dulna sievietë.

Avots: EH I, 219

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323

buñga,

1): bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. kur jūsu bundziņas, kur stabulītes? 24155, 2; ‡

9) svara b., Gewicht an der Wanduhr
(wo?); ‡

10) ein Waschbleuel
(mit uñ ) Orellen; ‡

11) sviêsta bùnga ² Kalz., Meiran, = duls">bunduls ‡ 11; ‡

12) sē̦klu bundziņa, der Fruchtknoten.

Avots: EH I, 253

buņ̃ģis,

1) eine Büchse
(= bunduls): vikses b.; [alus b., eine kleine Biertonne Bers.];

2) der Bienenstock
Stockm., Bers.: apaļš kâ buņģis;

3) ein Bündel:
linu buņģītis AP., [Bers.];

4) der Bauch, Schmerbauch
Dobl. (= bundzis);

5) der Inhaber eines solcher Bauches, ein junger Ochs, ein Junge, ein Mensch mit einem gehörigen Schmerbauch, der Vielfrass:
tad ta liels buņģis: piegāja pie putras un visu izbuņģīja Etn. II, 1, III, 161, IV, 65, A. XI, 166; vīra buņģis (Var.: bunga), ein Knirps BW. 9397, 26418, 3

[6) ein festvermummter Knabe, der einem Flachsbündel ähldich sieht
Bers.].

Avots: ME I, 352

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352

burgzdala, burgzdula, burgzduliņš BW. 29720 var., die Wasserblase: kad lietus spēcīgi līst, tad nuo pilieniem ceļas burgzdalas Etn. III, 162. lietus piles, pielijušās pančkās krizdamas, meta burgzdulas Vīt. 14.

Avots: ME I, 353

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

cìetējs, der Dulder, jem., der Missgeschick erträgt und ertragen kann und will: nuo tevis ziemas cietēja nebūs.

Avots: ME I, 396

ciêtene, boletus edulis RKr. III, 69. aitu be̦kas jeb aunenes ir parastās iepe̦lē̦kās mīkstās be̦kas; brūnganās sauc par cietenēm PS.

Avots: ME I, 396

II cìetîgs, = pacietīgs, gedulgid Lems., Salisb. n. U.

Avots: ME I, 396

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397

‡ čīkstîgs,

1) weinerlich, ungeduldig
AP. (mit ĩ ), PV.;

2) zu feilschen liebend, geizig
Ar., PV.

Avots: EH I, 292

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ čùlaga ² PV.,

1) = čūksta;

2) = dulis">raûdulis.

Avots: EH I, 298

čunčiņš, der Weidenzeisig (ficedula sibilatria) RKr. VIII, 93.

Avots: ME I, 420

‡ dacìest, bis zu einem gewissen Zeitpunkt leiden, dulden, edragen: dacietīšu da gala Zvirgzdine. uz galu (zum Schluss) nezināju, kaî būs d. ebenda.

Avots: EH I, 301

didels [für * didelis?], didele,

1) ein ungeduldiger, heftiger Mensch;

2) in der Kindersprache: Gesäss, Hintere Sessw.
n. U. [In der Bed. 1 jedenfalls zu didelêt 1.]

Avots: ME I, 466

‡ dìkaļa ² PV. "kas dīkaļā jeb dīc; raudulis".

Avots: EH I, 325

‡ dīkuļa,

1) comm., "raudulis" PV.;

2) eine Kuh, die leise brüllt:
telīt, mana dīkuļiņa, kuo tu dīci vakarā? BW. 28902, 20 var.

Avots: EH I, 326

‡ dīkulîgs PV. "= dul%C4%ABgs">raudulīgs".

Avots: EH I, 326

‡ dìkulis ² PV. "dīcējs, dulis">raudulis".

Avots: EH I, 326

diñkšķêt, diñkstêt Sassm., -u, -ēju:

1) dröhnen:
mašīna iet, ka dinkst vien Sassm.; [ausis dinkst Mar.];

2) ungeduldig warten
[dinkšêt Wid.]: pateica, ka mazuo vedīs līdzi uz ciemu, nu dinkš vien Blieden n. Etn. I, 122.

Avots: ME I, 469

dirbinât,

1) zittern, zucken:
velce dirbināja Apsk. I, 613;

2) in A. - Schwanb. dir̂binât, kleinen Schrittes laufen, traben:
zirdziņš braucējam dirbināja gluži savā nuodabā Mar., Peb., Fest.;

3) trampeln;

4) fein regnen:
lietutiņš dirbināja dienasvidus saulītē BW. 4109. Refl. -tiês, ungeduldig eilen Mar.

Avots: ME I, 469

dirbinêt: auch (mit ir̂ ) Bērzgale, Pilda; ungeduldig sein Pilda.

Avots: EH I, 321

dir̃ša, comm., n. U. auch diršis, der Scheisser; ein Schimpfwort (" Scheisskerl"): kuo tas ve̦cais dirša tur pļurkš Mag. XIII, 53. pakšu diršis, stāvu dirša, Schimpfwörter U. [gatavs (bikšu) dirša U., Schujen, Daiben, ein ungeduldiger, der nichts schnell genug haben kann, und dazu wichtigtuender Mensch; einer, der alles verlangt und selbst die Hand nicht anlegen will.]

Avots: ME I, 470

[II duõnis, = dulis">bundulis, ein hölzernes Buttergefäss Wandsen, Selgerben, Kolzen.]

Avots: ME I, 534

druķis, ein kurzer, gedrungener Klepper, ein kleiner, stämmiger Kerl Mag. II, 3, 117. Līniņ Wain.: meitas mani dullu sauca, druķi manu kumeliņu BW. 20017, 1; 11308. [Zu drukns.]

Avots: ME I, 503

II drušķis. ein kleiner, stämmiger Mensch, auch ein solches Pferd Dond.: meitas mani dullu sauca, drušķi- manu kumeliņu BW. 20017, 1. [Aus * drukšķis? vgl. drukns.]

Avots: ME I, 505

‡ druvnice, = druvnesis (?): nedz ... sviesta bunduliņš, nedz ... d. viņam uz nedēļu tiek Klēfelda Padoms 1789, S. 101.

Avots: EH I, 337

duduris,

1) der Stösser (in der Rätselsprache)
Tr. III, 469. [Zu durt?;

2) "jem., der
dudinādams hin und her geht" (auch dudulis) Welonen u. a.]

Avots: ME I, 510

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

duļât N. - Autz n. U., -āju, mit der Hand od. Faust schlagen. [Vgl. dullis.]

Avots: ME I, 513

‡ duļi,

1) = dul%CC%A7">duļ˜ļi 1 Matthiae: aiŗus... ielika... duļuos Janš. Tie, kas uz ūdens 12;

2) die hinteren
(?) Stützen, die am Bauernwagen die Seitenbretter halten Lennew. n. BielU.

Avots: EH I, 341

I duļ˜ķis (unter duļ˜ķe),

2): duļˆķis ² Salis, Plur. duļ˜ķi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 341

duļ˜ļi [Salis], dulles,

1) die Bolzen zum Rudereinlegen, Ruderpflöcke, zwischen welchen die Ruder liegen;

2) ["hervorragende Zapfen am Bauerwagen"
St.]; die Seitenstützen des Wagens in der Überachse Lubn., Bers., Selb. [dulles] Lös. n. Etn. IV, 18. [Wenigstens in der Bed. 1 nebst li. dùlai und estn. tul`l` aus mnd. dulle "Ruderpflock".]

Avots: ME I, 513

* duļš od. * dulis">dulis "?": kad krẽ̦slu laikā strādāja, tad kustuoņus taisa duļus, ka neēda Mag. XX, 3, 61 aus Salis.

Avots: ME I, 513

dūls, = duls, dunkelfarbig: dūli zirgi, bē̦ri zirgi BW. 27476. 1; dūli bē̦ri kumeliņi 9690; dūli me̦lna kâ čigāne 20190.

Avots: ME I, 527

I dum̃brs,

1) [dum̃brs Wainoden], moorig, einschiessend:
vis˙dumbrākais grāvis derēs manam ļaunam darbam Rainis;

2) dumbra [oder ist es ein gen. s. von dumbrs II?] zeme, schwarzes, mooriges, fruchtbares Land;

3) derb, stark
U.: augat, mani dumbri (Var.: dumbra, duli, bē̦ri, me̦lni, dumi) zirgi, dumbra purva bridējiņi! BW. 15905, 10;

4) dumbra galva, ein finsterer, schwer zu unterrichtender Kopf
U. [Vgl. li. dumbrus "влажный" und dumlas, dumblas. Wohl nach Prellwitz KZ. XLII, 387 und W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 791 zu dums "dunkelbraun" und dumūksnis "einschüssiger Sumpf"; dumbr- somit aus * dumr-.]

Avots: ME I, 514

I dum̃pis,

1): Lärm
- auch Iw. (z. B, vom Donner): kad es dzirdu kādu dumpi, tad es nevaru gulēt Strasden; Streit: dzirdēju ... lielu dumpi strīdējam BW. 15067, I. dumpi nedarāt! 23611, 1 var. es šķitu, tur d., kur suņi rēja: Ķīsene... meitu pirtī pēra 20805; ‡

2) "?": meitas mani dumpi (Var.: dullu, ģeķi u. a.) sauca... alus mani dumpi taisa BW. 20017, 1 var.

Avots: EH I, 342

dzerkstele. = dzergzde. [Nach Būga Aist. St. 175 f. zu li. gar̃galas "узел на веревкѣ" vgl. auch li. garánkštis "скрутина" und gurgždulė˜ dass.; zu dzerkstele stellt Petersson Vgl. slaV, Wortstud. 11 f. auch ksl. sъgrъčiti, "contrahi", serb. gr"č "Krampf", sloven. gr̀ča "Knoten im Holz" und arm. ker̀ "gekrümmt; Krümmung, Haken".]

Avots: ME I, 546

I dzirdeklis, dzirdekslis [BW. VI, S. 162], dzirduklis, dzirdulis, [acc. s. dzirduokli BW. VI, S. 161], das Ohr (in der Rätselsprache): susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli (Var.: dzirdukli. dzirduli) RKr. VII, 1175, [BW. VI, S. 161. dzìrdeklis ^2, das Gehör Warkh.]

Avots: ME I, 552

I dzirduklis, dzirdulis, s. dzirdeklis,

Avots: ME I, 553

elksnene,

2) eine Art Pilz
AP., Linden in Kurl., Lubn., Sonnaxt (mit èl ² ), lactarius subdulcis Ramkau (mit elˆ ² ).

Avots: EH I, 368

elksnene,

1) die Malve (malva silvestris L.)
Konv. ² 1689, RKr. III, 71;

2) süsslicher Milchling (agaricus subdulcis)
RKr. II, 65 [elˆksnene ² Salis, èlksnene ² Lis., Bers., èlksnine ² Warkland].

Avots: ME I, 567

gaũduôt [Gr. - Essern, Līn., Bauske, Salis, gàuduôt C.], intr.,

1) jammern, wehklagen:
nedzirdēja lielu vē̦tru, ne bērniņus gauduojam;

2) heulen:
suns, vilks, vējš gauduo Etn. II, 51. ja vējš gauduo un pluosās briesmīgi vējputņi, tad allaž laidīsies Etn. II, 71. Refl. - tiês, jammen, klagen: kuo gaudulis gauduojas? BW. 4076.

Avots: ME I, 611

graûst ² [Tr.], graũst [Bl., Dunika, gràust ² Warkh., Kreuzb., Borchow], - žu, - du, poltern, donnern: (pē̦rkuons) grauž, es donnert. graudi, pē̦rkuonīti! BW. 32149, 1. pē̦rkuoņa negaiss nāca grauzdams un spe̦rdams LP. V, 95. trīs grauda, trīs spēra, trīs zibināja BW. 33704, 2 Refl. - itês, über jem. mit Worten herfallen Infl. n. U. [Zu grūst, graûds, li. griáusti "donnern", gr(i)audulis "Donner", apr. engraudīwings "barmherzig", ahd. griozan "klein zerreiben" u. a., s. Leskien Abl. 297, Trautmann Apr. Spr. 328.]

Avots: ME I, 639

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,

1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;

2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;

3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;

4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,

1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;

2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;

3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.

Avots: ME I, 672

‡ grudums Bērzgale, Warkl., = ‡ I dulis">grudulis.

Avots: EH I, 410

‡ II grùņgis N.- Peb., (mit ùņ ² ) Prl., Safkava, = dulis">gruñdulis 1: zem tām (radzēm)... slēpās vai nu gruņģi, vai vēži Valdis Stabur. b. (v. d. 1925) S. 110.

Avots: EH I, 411

[II gruzis Taurup, der Gründling (grundulis). Zu li. grùžas dass.].

Avots: ME I, 667

gùmt [N. -Peb. gùmt ² Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III ⁴ , 45 f.]

Avots: ME I, 681

gūzmuôtiês, gūzmâtiês, -ãjuos, undeutlich, nur im Umriss erscheinen: skaties, kâ gūzmuojas krūmi Dulbe.

Avots: ME I, 687

izgrûst,

1): meitai nuo krišanas izgrūde ("= izmežģīja, izsita") ruoku Sonnaxt. kad tik dabūn meitu i. (verheiraten),
kaut ir pie kalpa dē̦la! Janš. Bandavā I, 24. izgrūsts ceļš, ausgetretener Weg Stender Deutsch-lett. Wörtb. (unter "austreten");

4) "aussprechen"
Kand.: vinš var i. diez kādus vārdus. viņš savā dullumā nezin kuo izgrūž; ‡

5) reibend auswaschen
Strasden: i. veļu.

Avots: EH I, 450

izgulêt,

1) intr., eine bestimmte Zeit schlafen, sein Schlafbedürfnis vollständig befriedigen, sich ausschlafen:
kâ jau zaldāts, - kur krīt, tur izguļ Vēr. II, 1036. nāks rudens, gaŗās naktis, nevar viens izgulēt (Var.: pār -, sagulēt) BW. 11092. bajāri lielījās cietu ziemu izgulēj[u]ši (Var.: izcietuši, izmituši) BW. 27957, 6;

2) mit fakt. Obj., zu Ende schlafen:
miegu (auch: visu miegu izgulēt), diendusu. ai miedziņ, nevar tevi izgulēt 6693. miegu gulu, tuo izgulu 9243. miedziņš izgulē̦ts 15705, 6. abas acis izgulēt, sich gut ausschlafen: dzē̦rumu, dullumu. Sprw.: piedzēris izgul dullumu, muļķis ne˙kad. saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25;

4) durchmachen, überstehen:
slimību, asinis sē̦rgu. vēju bakas viegli izgulamas;

5) schlafend od. liegend etw. unordentlich machen, abnutzen:
gulta izgulē̦ta BW. 9508. villainītes tautu dē̦la izgulē̦tas 15711;

6) durchliegen:
slimnieks izgulējis ādu cauri od. cauru, jē̦lu;

7) ausliegen:
sniegs izgulējis labību. ūdens labību izgulējis Konv. ² 4067. Refl. - tiês,

1) sich ausschlafen:
lai tad arī gul, kamē̦r izgulas LP. V, 358. viņš e̦suot izgulējies nuo tāla ceļa, nuo ve̦lna cīniņiem, viņa vien nevaruot izgulēties LP. IV, 58. Oft in der Verbindung mit labi, krietni, brangi. Mit dem temporalen u. faktitiven Akk.: bē̦rns dienu izgulējies, pa nakti brē̦cuot Etn. I, 90. nee̦suot taču nākuši kāzās miegu izgulēties;

2) die Nacht über schlafen, übernachten:
tur ne˙viens nevaruot izgulēties LP. VII, 457.

Kļūdu labojums:
15706, 6 = 15705, 6 var.

Avots: ME I, 741

izkvêpt, intr.,

1) unter dem Qualm leiden, dulden:
nebūs vis jāizvē̦pst visas rijas putekļi A. XXI, 267;

2) verkommen, zu Grunde gehen:
dzīvuoja un kvēpa, kamē̦r beidzuot pa˙visam izkvēpa J. Kaln.

Avots: ME I, 759

izlùocît, tr.,

1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;

2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;

3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;

4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,

1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;

2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.

Avots: ME I, 766

[izrakât, izrakņât, tr., aufwühlen: cūku izrakņāts maurs Aps. priedulājs, kuŗa zeme krietni izrakņāta LP. VII, 957. katrs savu izrakņājumu apsējis Etn. II, 117. Refl. - tiês, herumwühlen, vergeblich suchen: atvilka galda atvilkni un izrakņājās pa tuo A. XX, 223.

Avots: ME I, 789

izskata, izskate, das Aussehen, das Äussere, die Aussicht: viņai pazuda gaudulīga izskata LA. tur tiem ir laba izskate Dünsb. bij branga izskate uz turieni Sil. (Gew. izskats).

Avots: ME I, 798

[II iztilinât "izluocīt, modulieren": ar stabulīti skaisti iztilina dziesmiņu Tadaiken.]

Avots: ME I, 818

[iztilt, aushalten: nevar iztilt Zb. XVIII, 370. Zu got. ƥulan "ertragen", gr. τάλᾱς "dudeln", arm. ťołum "duldu" u. a. bei Walde Wrtb. ² unter tollō.]

Avots: ME I, 818

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

jūteklîgs ,* sinnlich: viņa laimīgu sirdi kuopj slimuo Āriju, kuŗu Indulis arī jūteklīgi mīlē Druva I, 247.

Avots: ME II, 123

kadaļât, abhaken (ein Schlepptau) Spr. [Zu li. kedénti "zupfen", kàdulėti "запутывать"?]

Avots: ME II, 131

kā`rkls (li. kar̃klas), die Bachweide, Weidenstrauch (salix). baltie kārkliņi, Bertramsgarbe (achillea ptarmica) RKr. II, 64; be̦bru od. be̦bra kārkls, gew. kārkliņš, Bittersüss (solanum dulcamara) Mag. IV, 2, 31; dzīparu kārkls, salix acutifolia RKr. III, 72; judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvuos pūlīšuos, kâ uogu mē̦tru krūmiņi JK. VI, 29; kaņepāju od. kuoču kārkls, Korbweide (salix viminalis) RKr. II, 77, Konv. <sup>2</sup> 2106; Māŗas kārkls, Palmweide (salix caprea) Sassm.; Vāczemes kārkli, der Sirenenbaum, der Flieder L., PS., ve̦lna od. zal(k)šu kārkls, Seidelbast (daphne mezereum) RKr. II, 70, Konv. <sup>1</sup> 389; viču kārkls, Mandel -, Krebsweide (salix trianda) RKr. II, 77; vilku kārkls, salix repens RKr. III, 72; [dieva kārkls, Neumannskraft U.; kārklu putniņš, der Rohrsperling U. - Da Weidenzweige häufig zum Flechten dienen, so gehört kā`rkls (in dem kl aus tl entstanden sein kann) wahrscheinlich zur Wurzel kert - "flechten" (s. unter kar̂kles), oder aber (s. Būga KSn. I, 139 ¹ ) Zu li. ker̃gi "anbinden", kar̃goti "flechten" (in diesem Fall ginge kl hier auf gtl zurück)].

Avots: ME II, 196

II ķauķis,

1) die Kröte
E., Lautb., Aps., Wend., [Serbigal], RKr. VIII, 101 ;

2) der Mönch, Schwarzkopf (sylvia atricapilla) ;
dārza ķaûķis ² [Sessau], Gartengrasmücke (sylvia hortensis) Nat. XXXVII, 135 ; ce̦ru od. dūņu ķ., Schilfsänger (sylvia phragmitis) 118 ; iedze̦lte̦nais ķ., Gartenlaubsänger, Spottvogel (ficedula hypolais) 128 ; kārklu ķ., der Buschrohrsänger (sylvia locustella) Ar. ; krūmu ķ., die Zaungrasmücke (sylvia curruca) Nat. XXXVII, 132 ; meža od. pe̦lē̦kais k., Dorngrasmücke (sylvia cinerea) 134 ; niedr,u ķ., Sumpfrohrsänger (sylvia palustris) Ar. ; sīkraibais ķ., Sperbergrasmücke (sylvia nisoria) Nat. XXXVII, 136 ; upes ķ., Flussrohrsänger (salicaria fluviatilis) ; ziedu ķ., Waldlaubvogel, Weidenzeisig (ficedula sibilatrix) ;

3) ein wohlgenährtes Kind:
tas ir tâ nuozīdies, nuoēdies kâ viens ķauķis Frauenb. ;

4) "jem., der wenig gesehen hat und wenig weiss":
kuo nu prasi tam ķauķim paduomu Wenden ; der Pfuscher ;

5) verächtliche Bezeichnung eines Gegenstandes:
tā kar,uote tāda kâ ķauķis Bers., verächtliche Bezeichnung für den Kopf.

Avots: ME II, 357