Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ls' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ls' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1987)
ābēls
abigals
abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
ābols
âbuõls: nom. pl. âbuols (wohl aus *ābuolis, masc. g.) KatrE. n. FBR. Y1V, 125, AP., Erlaa, Sessw.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ābols
âbuõls (li. óbuolas), âbuolis (li. obuolỹs), Demin. âbuõliņš, âbuõlītis, âbuõltiņš BW. 14310,
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
1) der Apfel;
ābuoli oft das Obst; ābuola dārzs, Obstgarten; meža ā., mežābuols, Waldapfel; zemes ā., knollige Sonnenblume (Helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; putras ā. Smilt., putru ā., putrābuols, Kürbis RKr. II, 70; uozuola ā., Gallapfel U., Eichel St.; trakuma ā. Birsm., auch vilka od. ve̦lnābuols RKr. II, 70, Stechapfel (Datura stramonium); acu ā., Augapfel: es viņu sargāšu, kā savu acu ābuolu;
2) der Klee
BW. 13413, 14559, in dieser Bed. auch abuols; im Volksl. kommt häufig baltābuola kalniņš vor, der Hügel mit weissem Klee, z. B. BW 445. Sprw.: ābuols nekrīt tālu nuo ābeles. nuo meža ābeles gardus ābuoļus nesagaidīsi. arī sarkanam ābuolam tārps vidū. ve̦se̦ls kā ābuols;
3) ābuoli, Kartoffeln
Mar. RKr. XV, 104. [Zu âbele, pr. wobilis "Klee". âbuols "Klee" für dābuols (li. dóbilas) unter dem Einfluss von âbuols "Apfel"; abuols "Klee" mit -a vielleicht nach amuols, s. Pott KSB. VI, 118 und Bezzenberger GGA. 1896, S. 955.]
Avots: ME I, 235
abuls
abuls
ābuls
âbuls: auch Wessen n. FBR. XIII, 85, âbulis Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 73, 76, Pilda n. FBR. XIII, 39, 42, 48, Wainsel n. FBR. XIV, 88,
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
1) der Klee auch Putven, (âbuls 2 ) Frauenb., (âbuliņš) AP., Ramkau, (âbuliņš) Mahlup, (ābuliņš) Puhren n. FBR. XIV, 46, Grenzhof n. FBR. XII, 24, ābulis BW. 28717; 29371 var., loc. s. ābuļā BW. 10569, 9 var.; me̦lnais ābuliņš, trifolium spadiceum Ramkau;
2) der Apfel
- auch Azand. 101 und 109, (âbuls) Laitzen n. FBR. VIII, 27, Lesten, Sonnaxt (hier Demin. âbultiņš), (âbulis) Auleja, Kaltenbr. (hier Demin. âbultiņš), Oknist, (âbulis 2 ) Ladenhof n. FBR. XI, 73, acc. s. ābulīti BW. 21708, 1; ‡
3) gen. s. ābuls BWp. 281, 2 (aus Lettg.), der Apfelbaum:
nuo ābuļa sluotu griêztu; ābuļam ziedi bira BW. 4286, 4.
Avots: EH I, 191, 192
ābuls
âbuls Lis. [li. óbuls Lit. Mitt., Heft 31, S. CCXXV],
1) der Klee;
2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.
Avots: ME I, 234
1) der Klee;
2) Apfel
Golg.; Demin. âbuliņš ["Klee" Sunzel, PS., Treppenhof]. âbultiņš BW. 13777; s. âbuols.
Avots: ME I, 234
ābūls
‡ âbūls 2 Siuxt, gen. s. ābūla BW. 5791, 5 var., gen. s. ābūļa BW. 5791, 5, âbūliņš 2 Siuxt, der Klee; baltais od. cūku od. mauras od. pārskrejamais ābūliņš, eine auf Wiesen wachsende Kleeart mit hohem Stengel und graugelber Blüte Siuxt.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
acimirkls
aisekls
aizbalsa
aizbalsināt
‡ àizbal˜sinât, weissend schliessen, zumachen, verdecken: a. blakšu perekļus ar kaļķiem.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbalsot
‡ àizbàlsuôt,
1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;
2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.
Avots: EH I, 7
1) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) fortschaffen:
viņu aizbalsuoja uz Sibiriju;
2) abstimmend (mit Stimmenmehrheit) abschaffen, verbieten:
aizbalsuotuo gre̦dze̦nu dēļ Latvis No 3355.
Avots: EH I, 7
aizbalss
aizbalstīt
àizbalstît, tr., hinter etw. stecken, stopfen: kalpuone aizbalstīja palagu aiz gultas malas Smilt.
Avots: ME I, 18
Avots: ME I, 18
aizbilst
àizbilˆst, -stu, -du,
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
1) für jem. ein gutes Wort einlegen:
aizbilst vārdu par kādu Etn. III, 146;
2) über etwas zu reden anfangen, in der Rede berühren:
priekšme̦ts, kuo nule aizbildu, ir tik interesants...
Avots: ME I, 19
aizdalsāt
‡ àizdàlsât 2 Saikava (ohne einen bestimmten Grund) fortgehen: viņa atkal aiz dalsājusi.
Avots: EH I, 17
Avots: EH I, 17
aizekls
‡ àize̦kls 2 Warkl. n. FBR. XI, 120, verächtliche Bezeichnung für einen, der überlegen zu lächeln pflegt: kuo tu te aizies kai aize̦kls? Warkl.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelsāt
‡ àize̦l˜sât, keuchend sich entfernen, hingelangen: ievainuotais luops aize̦lsāja uz māju Bers. Refl. -tiês, atemlos werden, ausser Atem kommen: tas nu ņe̦mas aiz˙e̦lsājies Bauske.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizelsīgs
aizelsis
àizèlsis, àizèlsiês, àizèlšus, Part. resp. Adv. von aizelst, aizelsties, ausser Atem gekommen: Urķis stenēja aizelsis Sudr. E.; kungs skrēja, skrēja lielu laiku aizelsies LP. VI, 486. šis vilcis Pē̦rkuoņam tā pa krūtīm, ka tas aizelsies vien Etn. III, 144. ruok, ruok aize̦lsušies LP. V, 150. tu aizelšus lūdzies mani skatīt du flehst eratmend mich zu schauen Rain. - aize̦lsdamies, ausser Atem kommend.
Avots: ME I, 25
Avots: ME I, 25
aizguls
aizkalst
àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizklstīt
‡ àizkulstît, (Flachs) zu schwingen (reinigen) anfangen Golg., Sessw.: mums lini jau aizkulstīti.
Avots: EH I, 33
Avots: EH I, 33
aizkrekls
àizkre̦kls, aizkrekle, der Busen, der Raum zwischen dem Hemde und der Brust: e̦suot piebāzis pilnu aizkre̦klu ar naudu LP. VI, 780. Besonders gebr. der Lok. aizkre̦klā, aizkreklē = azuotē: muļķītis aizbāzis pāris saujas skudru aizkre̦klā LP. VI, 683. lai meitiņa paņe̦muot aizkreklē līdz uguns lietas un sveci LP. VI, 113.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkurls
aizmelst
aizmelst
aizšāvekls
aizsmilstēties
aiztelst
aizvalstīt
àizvalstît, ‡ Refl. -tiês, sich hin-, wegwälzen: bē̦rns nuo se̦gas tālu aizvalstījies.
Avots: EH I, 61
Avots: EH I, 61
aizvalstīt
aizvilstelēt
aizvilstīt
aķīls
aķīls: auch Bers., Vīt.: viņš jau kâ nagla tev katrā vietā ir aķīls - kâ pie uzstāšanās, tâ arī runā un darbuos. Mit ī zu lesen auch in den Zitaten aus A. und Ar.
Avots: EH I, 67
Avots: EH I, 67
aķīls
aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.
Avots: ME I, 66
Avots: ME I, 66
akls
akls, ‡
4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡
5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.
Avots: EH I, 66
4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡
5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.
Avots: EH I, 66
akls
akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
1) nicht sehend, blind;
a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!
b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;
2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;
3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.
Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;
Avots: ME I, 63
alsariņš
alseris
alsneniņš
alstarēties
alstaris
‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alstars
‡ al˜star(i)s Dond., der Teller: sviesta alstar(i)s, ein Butterteller Dond. Vgl. alcers.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
amals
āmals
āmgals
amols
amuols,
2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡
4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".
Avots: EH I, 69, 70
2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡
4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".
Avots: EH I, 69, 70
amols
amuols, amuls, āmuls, āmulis Konv. 2, āmals, Demin. -iņš, -tiņš (li. ãmalas, amalys, ẽmalas, apr. emelno "Mistel"),
1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;
2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;
3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].
Avots: ME I, 70, 71
1) Mistel (Viscum album
Mag. IV, 1, 28; RKr. II, 80), auch vēja sluota genannt;
2) der Klee, durch Vermischung mit
dābuoliņš, ābuoliņš. dunduŗu od. dunduramuols, Teufelsabbiss (Scabiosa succisa L.) RKr. II, 77; zaķu a., Sauerklee (Oxalis acetosella L.) II, 75; baltais, cūku, zirgu a., s. ābuoliņš;
3) Marienblümchen (Bellis perennis)
Dond., Dobl. RKr. III, 69. [In der Bedeutung "Mistel" weiterhin zu russ. омéла, poln. jemioła u. a. dass. Da die Mistel vorzugsweise in Südlettland vorkomme, dürfte die Länge des a- aus li. ãmalas stammen. Vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 297, Brückner KZ. XLV, 296, Berneker Wrtb. I, 425 f. In der Bedeutung "Klee" stammt die Länge des a- wohl aus dem synonymen âbuols. Wenigstens in der Bedeutung "Klee, Sauerklee" wohl weiterhin zu alb. ámεľε "süss", ai. amla-ḥ "sauer"; vgl. Bezzenberger GGA. 1896, 955, Fick Wrtb. III 4 16, Thomsen Ber. 156 und Ojansuu 46].
Avots: ME I, 70, 71
ampls
amuls
amūls
āmuls
āmuls
‡ II āmuls Selsau (aus mè̦mulis?) "jem., der wenig spricht und mit zoftigem Bart und Haar einhergeht''.
Avots: EH I, 193
Avots: EH I, 193
apakšgals
apakšgals
apakškrekls
apals
apals (unter apaļš): auch Pas. III, 125, Baltinov n. FBR. XI, 127, Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Sussei n. FBR. VII, 143, AP., Fest., Linden, Oknist, Ramkau, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine;
4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .
Avots: EH I, 71
4) auch in Ramkau: vēl apalas trīs nedēļas līdz . . .
Avots: EH I, 71
apbalsināt
‡ apbal˜sinât, ringsum weissen (tr., perfektiv), weiss anstreichen: a. ābeles ar kaļķiem.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apelst
apgabals
apgabals, auch apgabalis,
1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;
2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;
3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.
Avots: ME I, 85
1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;
2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;
3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.
Avots: ME I, 85
apgals
apgals
apkals
apkals (auch apkala oder apkalu) le̦dus (Marienburg), Glatteis, "glums le̦dus, kas sasalis bezvēja laikā, kad nav viļņu bijis."
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apkalst
apkàlst,
1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡
2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.
Avots: EH I, 89
1): kad paē̦d, trauki tūlīt jānuomazgā, citādi apkalst Siuxt; ‡
2) visi kārkli apkaltuši Segewold u. a., alle Bachweiden sind verdorrt.
Avots: EH I, 89
apkalst
apkalstīt
apkubekls
‡ apkube̦kls, ein Umlegetuch ("jetzt dafür: apkubeklis") Dunika: pajem tuo apkube̦klu un apkubinies, tai nesalīsti!
Avots: EH I, 94
Avots: EH I, 94
apkulstas
apkul˜stas (zu kul˜stît), Pl. t., die vollendete Reinigung des Flachses mit Hilfe des kul˜steklis Spr.
Avots: ME I, 96
Avots: ME I, 96
apmelst
apmilst
apmilst
apmulsā
apmulsināt
apmulsināt
apmùlsinât, apmùlšinât, fact. von apmùlst, betören, verwirren: ze̦lta taisīšana apmulsināja ļaužu prātus Kundz. māns gājējus apmulšina LP. VII, 942.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apmulst
apmùlst, dämlich, verwirrt werden: pats tā apmulsis kā migla LP. VI, 321. saule le̦c un ienaidnieki tādā spuožumā apmulst LP. IV, 65. viņa prāts apmulsa Kaudz. M. 24. viņa skats kā apmulsis Vēr. I, 898. apmulsums, die Verwirrung, Konfusion, Geistesbenebelung.
Avots: ME I, 109
Avots: ME I, 109
apols
apsmalstīt
apsmiekls
apsmiekls
apsmiêkls, auch apsmiêklis, der Hohn, der Spott: apsmieklā likt, verhöhnen, verspotten. palikt par ļaužu apsmieklu, den Menschen zur Zielscheibe des Spottes dienen. lai nekrīt mūsu literatūra apsmieklī Ar. gribi mana sieva būt, jeb diedelnieka apsmieklis LP. V, 2.
Avots: ME I, 124
Avots: ME I, 124
apulstīt
apkul˜stît, tr.,
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
1) beendigen den Flachs zu schwingen, zu reinigen.
Kļūdu labojums:
1) beendigen = beendigen
Avots: ME I, 96
apvalstīt
apvilstīt
apvilstīt
apzvalstīt
‡ apzvalˆstît Saikava, (mit alˆ 2 ) Salis, wiederholt (sch)wanken machend umstürzen: a. laivu apkārt.
Avots: EH I, 128
Avots: EH I, 128
ārgals
ârgals: loc. ārgalā U. "auf der Fläche ausserhalb des Waldes; nach dem äusseren Ende hin".
Avots: EH I, 194
Avots: EH I, 194
ārgals
ârgals, das äussere Ende: jāapgriež riteņi uotrādi, - rumbu ārgali uz iekšu LP. V, 13.
Avots: ME I, 242
Avots: ME I, 242
arkls
ar̂kls,
1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡
4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.
Avots: EH I, 129, 130
1) instr. s. arkļu BW. 28143 (aus Zirau), Demin. arklītis BW. 28003, 2, acc. s. arklīti 2314; kāju arklis Strasden "?"; spĩļu arklis auch Strasden; spĩgļu arkls Ramkau, = spīļu a.; stakļu a. Ramkau, = spīļu a.; še̦kuma a. Siuxt, = spīļu a.; ‡
4) auch mieta a., ein Teil des Flosses
Saikava: pluosta arklu sauc ij par mieta arklu, ij tâ˙pat par arklu. rīcāga viens gals pie pluosta pakaļas gala, uotrs pie arkla.
Avots: EH I, 129, 130
arkls
ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;
2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;
3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).
Avots: ME I, 141
arkls
[ãrkls Widdrisch, für sonstiges ar̂kls; zur Intonation vgl. ar̃t (für ar̂t) in Salis und Lemsal.]
Avots: ME I, 243
Avots: ME I, 243
ārkls
ārpilsēta
ārvalstinieks
ârvalstinieks, ârvalstnieks,
1) = ârpagastnieks;
2) in neuerer Zeit auch: der Ausländer
(= ārzemnieks).
Avots: ME I, 244
1) = ârpagastnieks;
2) in neuerer Zeit auch: der Ausländer
(= ārzemnieks).
Avots: ME I, 244
ārvalstnīca
ārvalstnieks
ārvalsts
ârvàlsts, -s,
1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;
2) der fremde Staat.
Avots: ME I, 244
1) die ausserhalb der Gemeinde liegende Gemeinde, die fremde Gemeinde:
viņš ienācis nuo ārvalsts;
2) der fremde Staat.
Avots: ME I, 244
ašķagals
‡ *ašķagals, in der verbind. ašķagala līgaviņa BW. 22018, 1, von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).
Avots: EH I, 132
Avots: EH I, 132
ašķugals
‡ *ašķugals, in der Verbind. ašķugala (ašķugalu. 22018, 1 var.) līgaviņa BW. 22018, 4 var., von einer minderwertigen Frau gesagt (vgl. astgals 3).
Avots: EH I, 132
Avots: EH I, 132
astgals
astgals
astgals, auch astagals, astagalis, astgalis, astĩgalis C., PS., astigalis,
1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;
2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);
3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)
Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6
Avots: ME I, 145, 146
1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;
2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);
3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)
Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6
Avots: ME I, 145, 146
atāls
atãls: auch AP., mit ā` 2 Borchow, Sonnaxt, Warkl. mit â Heidenfeld, Saikava mit â 2 Dunika, Grob., Frauenb., Kal., OB., Rutzau, Siuxt, Strasden: agri pļāvu tuo pļaviņu, lai atauga atāliņš BW. 28580, 1. pļaujat sienu atāliņu! 28688.
Avots: EH I, 133
Avots: EH I, 133
atāls
atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]
Avots: ME I, 149
Avots: ME I, 149
atbalsināties
atbalsīties
‡ atbalsîtiês, = atbalsinâtiês: luopi labi atbalsījušies U. (unter balsīties). guovis atbalsījušās (kļuvušas tre̦knākas un ar spīduošu spalvu) A. X, 2, 939.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbalsot
atbàlsuôt, auch atbàlsêt, gew. refl. atbàlsuôties, wiederhallen: tautiņās māsa dzied, bāliņuos atbalsēja (Var.: atskanēja) BW. p. 228. kā skaņi atbalsuojas mežs Purap.
Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
wiederhallen = widerhallen
BW. p. 228 = BWp. 228 1
Avots: ME I, 150
atbalss
atbalss
atbàlss, -s, oder -a (li. ãtbalsas), der Wiederhall, das Echo: pa tumšajiem mežiem atbalsis šņāks J. dz.
Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
Wiederhall = Widerhall
Avots: ME I, 150
atbalstīgi
‡ atbalˆstîgi,* Adv., (unter dem Arm, an der Fland) gestützt: Edes un Laķa atbalstīgi pavadīta Kaudz. Jaunie mērn. laiki lV, 66.
Avots: EH I, 134
Avots: EH I, 134
atbalstīt
atbalˆstît, r., stützen: pīlāri atbalstīja balkuonu Laps. galvu ruokā od. uz ruoku atbalstīt. Refl. -tiês, sich stützen: ar vienu ruoku uz galdu atbalstīdamās Vēr. II, 148.
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
r. = tr.
Avots: ME I, 150
atbalsts
atbilst
‡ atbilst,
1) = atbilˆdêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);
2) atbilˆst* E., -stu, -du, entsprechen.
Avots: EH I, 135
1) = atbilˆdêt: dē̦ls jam atbilda Pas. IX, 416 (ähnlich: IV, 80);
2) atbilˆst* E., -stu, -du, entsprechen.
Avots: EH I, 135
atelsa
atelsāties
atelsāties
ate̦lsâtiês, schluchzen, schnucken (freqn.).
Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen
Avots: ME I, 157
Kļūdu labojums:
schluchzen, schnucken (freqn.)= allmählich zu keuchen aufhören, zu Atem kommen
Avots: ME I, 157
atelst
atèlst, intr., Atem schöpfen: visur, kur es sē̦stuos atelst ceļmalā Rain. es atelst nācu Stari II, 339. Gew. refl. -tiês, Atem schöpfen, wieder zu Atem kommen: nevarēja labu brīdi atelsties Kaudz. M. pagasta vietnieki gaŗi atelsās.
Avots: ME I, 157
Avots: ME I, 157
atkakls
atkals
atkalst
atkalst
atķīls
atķīls, behend, geschwind Manz., gewandt Sessw., aufmerksam: lai ikkatrs cilvē̦ks atķīls ir dzirdēt Jak. 1, 19. atķīls kumeliņš (Var.: aķils) BW. 9699 Zirau. [Wohl eine Umdeutung des entlehnen (aus li. akýlas) aķīls.]
Avots: ME I, 170
Avots: ME I, 170
atkūls
atkulstīt
‡ atkulstît 2 ,
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
1) Flachs schwingend, reinigend abschlagen:
nevar liniem spalu a. Bauske, Bērzgale;
2) verprügeln:
sievu labi atkulstītu Pas. IX, 56;
3) "?": a. parādu Rutzau.
Avots: EH I, 151
atmals
atmelst
atmesls
atme̦sls, was weggeworfen wird, der Auswurf, das Verworfenste, Schund, das Verachtete: dzē̦rājiem, šiem plikiem pasaules atme̦sleim St.
Avots: ME I, 176
Avots: ME I, 176
atmulst
atmulst Duomas II, 310 und refl. atmulstiês, zu sich kommen: gars... atmulstas MWM. X, 68.
Avots: ME I, 179
Avots: ME I, 179
atols
atpals
atpals, die Tiefe, der Strudel; Pl. atpali, die zweite Überschwemmung, die Eintritt, bevor die erste aufgehört hat Lös. n. Etn. III, 146. Dat., instr. Pl. als Adv., im Überfluss, reichlich: ķēķī ūdens sane̦sts atpaliem. viņš pārticis atpaliem, tas samaksāts atpaliem Lasd. [Zu pali.]
Avots: ME I, 181
Avots: ME I, 181
atsals
atšķirgals
‡ *atšķirgals, in der Verbind. atšķirgala līgaviņa BW. 22018, 4 var., 7, von einer mindenvertigen Frau gesagt.
Avots: EH I, 174
Avots: EH I, 174
atsmalstīt
atspirgls
attāls
attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.
Avots: ME I, 204
Avots: ME I, 204
attāls
attãls, Grummet A. XIII, 923. So oft für attāls geschrieben: tur atauga attāliņš BW. 28580.
Avots: ME I, 204
Avots: ME I, 204
attēls
‡ attē̦ls,* die Abbildung: priekšme̦ta, cilve̦ka a. cilvē̦ku fōtografiski attē̦li Burtnieks 1934, S. 265.
Avots: EH I, 176
Avots: EH I, 176
atvals
atvāls
atvāls
atvalstīt
‡ atvalstît, (wiederholt) herwälzen: atvalstīju simtiem gludu akmeņu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 188. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend hergelangen.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
atvalsts
atvilstināt
atzals
atzals (unter atzala), ‡
4) Demin. atzaliņš, eine kleine, unreife Beere
Strasden: vai ta[d] tur bij kāda laba uoga - tik tādi atzaliņi vien bij; ‡
5) Plur. atzali, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
4) Demin. atzaliņš, eine kleine, unreife Beere
Strasden: vai ta[d] tur bij kāda laba uoga - tik tādi atzaliņi vien bij; ‡
5) Plur. atzali, die neben den reifen befindlichen unreifen Früchte in Schoten
Wellig 160.
Avots: EH I, 182
audakls
audekls
audekls
aûde̦kls C., aûdeklis Kand., aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.
Avots: ME I, 214, 215
Avots: ME I, 214, 215
augšgals
aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.
Avots: ME I, 219
Avots: ME I, 219
augšžokls
aumals
aumals, dial. f. amuols "Klee", Lems. n. Ltd. 4618. [-a kann in Lemsal aus -uo- entstanden sein.]
Avots: ME I, 224
Avots: ME I, 224
ausekls
āvakls
āzkols
azkrekls
babuls
babuls U., Wid., vabuolis [bab- für vab- wohl unter dem Einfluss des gleichbed. bambals].
Avots: ME I, 247
Avots: ME I, 247
baidēkls
bails
baîls, gew. baiļš (li. bailùs "furchtsam"), furchtsam, ängstlich, scheu: Sprw. bails od. baiļš pats nuo savas ē̦nas mūk. baiļš kumeļš BW. 9699; baiļa mana līgaviņa 19621. tas iedveš mīlestību baiļās krūtīs Lautb. Adv. baiļi, baili furchtsam, auch - furchtbar: lapas baiļi čab Saul. druoši bridu šauru upi, baili bridu Daugaviņu BW. 30960. vairs pē̦rkons nerūc baiļi Essenberg. (viņai baiļi kļūst, wird Bange Druva III, 717.
Avots: ME I, 251
Avots: ME I, 251
bals
bals, die Bleiche: man lini vēl uz bala Siuxt (baluojas). viņš paķer uz bala nuolikto aude̦klu Etn. II, 64. balā jeb uz bala izlikti lini P.
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
bāls
bãls PS., Kand., [Wolm., Ruj., Dond., Selg.] bā`ls C., [AP.], blass, bleich: bāls kā līķis, kā drēbe. es e̦smu pavisam bāls, ich bin ganz blass (vor Trauer), ich bin traurig Kav. [Zunächst zu li. bolúoti "weiss schimmern". Mehrdeutig ist das ā in ai. bhālam "Glanz", bhāti "leuchtet", bhānam "das Leuchten", av. bāmyō "glänzend" und air. bán "weiss", sowie das a in arm. bal "Blässe". Neben dem ā von bāls findet man altes ē in slav. bělъ "weiss" und in an. bāl "Flamme". Das a in le. balts führt Persson Beitr. 569 1 auf altes o zurück, was möglich (vgl. Stokes Wrtb. 164), aber nicht sicher ist, vgl. (mit mehrdeutigen a) gr. φαλός· λευχός Hes. u. a., kymr. bal "weissgesichtig", engl. dial. ball "Pferd mit einer Blässe" u. a. Man findet also neben einander bhā-, bhē- und bhel-. Vgl. dazu Fick BB. II, 200 und Wrtb. III 4 , 267, Scheftelowitz BB. XXIX, 37, Schönberg KZ. XX, 446 f. Berneker Wrtb. I, 56 unh 70, Boisaq Dict. 1013 f. Walde Wrtb. 2 271 und 324, Torbiörnsson Liqmet. I, 72 f., Trautmann Wrtb. 29 f. u. a.]
Avots: ME I, 272
Avots: ME I, 272
bāls
bāls
balsāne
balsaris
balse
balse
balsene
balsenīca
balsenīca
balsens
bal˜se̦ns C., dial. bal˜sans, weisslich: mati. tumsā parādās balsans gaišums R. Sk. II, 84 (Rain.)
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balsēties
bal˜sêtiês, auch -îtiês, glänzen, sich gütlich tun, gut fortkommen, Leibesfülle bekommen: viņš ar manu mantu balsējas Naud. A. X, 2, 439; besonders, häufig mit at- (wieder zur Leibesfülle kommen): luopi atbalsās Schlampen; atbalsījušies A. X, 2, 439; vgl. balstīties und bal˜sināties. [Die Bed. "glänzen" scheint nicht belegt, sondern von Mühlenbach auf grund von etymologischen Erwähgungen erschlossen zu sein. Die wirklich belegte Bed. aber scheint mit balts "weiss" nicht vereinbar, zu sein. Eher gehört balsēties zur Wurzel bhelg̑h- "schwellen", die wahrscheinlich auch in le. bàlzît (s. dies) vorliegt; wenn in balsēties nicht ein s-Suffix vorliegt, so könnte man allenfalls auch eine Wurzelform bhelk̑- neben bhelg̑h- voraussetzen, vgl. balss II neben balsts und bàlziens.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balsiem
balsīgs
bàlsîgs,
1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡
3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.
Avots: EH I, 201
1): b. kad aizdzied (zu singen anfängt),
baznīca trīc Auleja; ‡
3) laut:
zvani tik balsīgi rūce Pas. VII, 388.
Avots: EH I, 201
balsīgs
bàlsîgs [li. balsingas "tonbegabt"],
1) mit einer lauten, guten Stimme begabt
Spr.;
2) stimmhaft:
balsīgi līdzskaņi (in der leztern Bed. eine
Avots: ME I, 254
1) mit einer lauten, guten Stimme begabt
Spr.;
2) stimmhaft:
balsīgi līdzskaņi (in der leztern Bed. eine
Avots: ME I, 254
balsijs
balsināt
bal˜sinât, auch balsît, weiss, rein machen, weissen, bleichen: līdz šim savu bāleliņu kā gulbīti balsināju BW. 16004, 4. tad es tevi balsināšu linu šķiedru baltumiņu 10272. balsināt sienas. saule zarus balsināja (Var.: balināja) 2798. Refl. -ties, wird vom Gewehrputzen der Soldaten gebraucht: viņi vēl balsinājas, sind sie noch damit beschäftigt (Mag. III, 1, 107). Mit at-: luopi tagad atbalsinās, das Vieh kommt wieder zur Leibesfülle. [In der leztern Bed. gehöhrt es wohl zu balsêtiês.]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balsis
balsis
balsīt
balsīties
balsîtiês (unter balsêtiês): kaut dievs lietus devis, tad kāpuosti balsītuos ("würde gut fortkommen") Für. I. cālīši labāki balsīsies ebenda.
Avots: EH I, 201
Avots: EH I, 201
balsīties
balskans
bal˜skans Trik., weisslich (z. B. vom Roggen). [Vgl. balzgans dass. und rùskans "rostfarben".]
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
balsne
balsne
balsnējs
balsnẽjs: auch (mit al˜) AP., Ramkau, Wolmarshof, (mit àl 2 ) Erlaa und KatrE. n. FBR. XIV, 127.
Avots: EH I, 201
Avots: EH I, 201
balsnējs
balsnējs, weisslich, weissliche, zarte, gesunde Haufarbe habend: ģīmis. man balsnēja (Var.: skaista) līgaviņa BW. 27983. balsnēja seja nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību viscauri ādai Etn. III, 166. In Laudohn bedeute es (unter dem Einfluss von bàlss "Stimme") zugleich auch: eine klare, laute Stimme habend.
Avots: ME I, 255
Avots: ME I, 255
bālsnējs
balsnesis
balsnēt
balsnêt, weiss(lich) schimmern: sniegaiņajām kalnu virsuotnēm, kuras balsnēja pār mākuoņu mutuļiem Rīg. Av. [Auch balsnuoties: uz... durvīm... balsnuojās šāda zīme... balsnuojās ar krītu uzsista šāda zīme... Austriņš Māras zeme 21.]
Avots: ME I, 255
Avots: ME I, 255
balsnijs
balsnis
balsnīt
balsnît weiss(lich), schimmern: nuo pieres pāri galvai šķīruma vietā balsnīja plata ādas strīpa A. Up. Vārds 1913, 40; [rudzu tīrumi jau balsnī pusbriedā A. Up.]
Avots: ME I, 255
Avots: ME I, 255
balsns
balsns
balsonītis
balsot
bàlsuôt,
1) stimmen, die Stimme bei Wahlen abgeben;
2) (ein Instrument) stimmen:
kuokli A. XXI, 772.
Avots: ME I, 256
1) stimmen, die Stimme bei Wahlen abgeben;
2) (ein Instrument) stimmen:
kuokli A. XXI, 772.
Avots: ME I, 256
balss
I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl 2 ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ 2 ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl 2 ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ 2 ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,
1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡
5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.
Avots: EH I, 201
1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡
5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.
Avots: EH I, 201
balss
I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
balss
II balss, -a und balss, -s, balsts: arkls sastāv no divām ilksīm, kuras balss satur kuopā Etn. II, 157. viņš meklēja arkla balsu BW. 10605. Burtniekuos sauc arkla balsu par balsi; in Alt-Ottenhof sei balss, -s die Handhabe am alten Pflug. [Wohl zu bàlziens.]
Avots: ME I, 255
Avots: ME I, 255
balss
balstakāt
balstāķis
balstenīca
balstiņas
bal˜stiņas, eine Speise: savādus kāpuostus klaušu laikuos vārīja no balandām un vēja kaņepēm, sevišķi pavasaruos (Kuldīgas un Liepājas apgabalā nuo baltām balandām vēl tagad vāra); tādus kāpuostus Īlē u. c. sauc par balstiņām; zu balts.
Avots: ME I, 256
Avots: ME I, 256
balstīt
balˆstît PS., Kand., [bàlstît C.], -u, -īju, tr., stützen: dzīvību balstīt uz tiklības pamatiem Pur.. Refl. -ties,
1) sich stützen, sich gründen;
2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;
3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
1) sich stützen, sich gründen;
2) sich forthelfen, fortkommen:
gan balstās U., er hilft sich schon durch; luopi, kāpuosti balstās A. X, 2, 438, das Vieh, der Kohl gedeiht;
3) sich ballen:
sniegi balstās U. (mit?); cf. balsêties, [bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
balsts
I bàlsts: ("ein Bestandteil des Pfluges") auch (mit alˆ 2 ) AP., Grob., Siuxt, Strasden, gen. s. balsta BW. 3645, balstas 7290, acc. s. balstu 10605, 1;
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
2): auch Dond., (mit àl ) Ramkau, (mit àl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 201
balsts
[I bàlsts C.], balˆsts 2 Kand., auch balste L., St.,
1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;
2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];
3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;
4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;
5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;
2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];
3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;
4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;
5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]
Avots: ME I, 256
balsts
II balsts: auch (mit àl 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69: kliedz balstiem Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89.
Avots: EH I, 201
Avots: EH I, 201
balsts
II balsts Bers. dial. f. balss, die Stimme: dziediet skaņi, upes meitas, upē balsta nelaidiet Pūrs I, 110; BW. 220. vienā bàlstā 2 Bers. Soonaxt; vgl. vienā balsī], auch vienā balstā AP.], fortwährend: ienaidnieki vienā balstā apšaudījuši pili LP. VII, 1082. balsts und balss werden dial. promiscue gebraucht.
Avots: ME I, 256
Avots: ME I, 256
baltābols
baltābols
bal˜tâbuols, weisser Klee: pāri gāju baltābuolu, sarknuo me̦klē̦dama Ltd. 2355. baltābuola kalniņā BW. 21720, 2; baltābula (Var.: baltābuoļa) rasiņā 32455, 6.
Avots: ME I, 256
Avots: ME I, 256
baltābuls
baltābuls (unter bal˜tâbuols): auch baltābulis, baltābūls, baltābūlis: baltābuļa saiti viju BW. 29485 var. baltābūla pļavu bridu 5791 var. baltābūļa pļāvējiņi 5791, 2.
Avots: EH I, 201
Avots: EH I, 201
baltamols
baltamols
baltdābols
baltemols
bambals
bambals
bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.
Avots: ME I, 261
Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.
Avots: ME I, 261
bambalstruņķis
bambuls
bambuls
baronlielskungs
bēbels
beberkārkls
bedakls
bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bedekls
bērals
‡ bḕ̦rals 2 (li. bė˜ralas) Auleja, ungeworfeltes Getreide: bē̦rala maize. In Krāslava gebe es ein Adj. bē̦rals ("ungeworfelt" ?).
Avots: EH I, 216
Avots: EH I, 216
bezbalsīgs
bezbàlsîgs, stimmlos, sprachlos, stumm: kā jē̦rs bezbalsīgs ir pret savu cirpēju Ap. 8, 32.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezdals
bezdals
be̦zdals (li. bẽzdalas), eine still abgehende od. abgegangene Blähung; ein stinkender Schleicher; be̦zdalu maiss, Stänkerer, ein Schimpfwort; sf. be̦zde̦ls.
Avots: ME I, 282
Avots: ME I, 282
bezdels
be̦zde̦ls, ‡
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
2) ein kleines Quantum
Saikava; ‡
3) "ein allzu junger Mensch, der von einer eben besprochenen Sache wenig versteht"
Saikava.
Avots: EH I, 214
bezdels
bezdiels
bezsāls
biedākls
biedekls
biedēkls
bigls
bikls
bikls,
3): tik bikla (auch St.) ķēve kâ uguns Siuxf. b. cilvē̦ks visu tū˙līnās padarīs, kad tam kuo pateiks ebenda.
Avots: EH I, 218
3): tik bikla (auch St.) ķēve kâ uguns Siuxf. b. cilvē̦ks visu tū˙līnās padarīs, kad tam kuo pateiks ebenda.
Avots: EH I, 218
bikls
bikls, n. Mag. III, 1, 113 auch bīkls,
1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;
2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;
3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]
Avots: ME I, 294
1) scheu, schüchtern, ängstlich:
bikls skats; bikls kā zaķis. bikls zirgs nuo nieka bīstas un putina Mag. II, 3, 115. kâ man bij gaŗām jāt ar bikluo kumeliņu BW. 31250;
2) feige:
mēs nedrīkstam bikli bēgt Asp.;
3) flink:
paņēmis biklākuo zirgu JK. V, 135 [Nebst bigls wohl zu bîtiês.]
Avots: ME I, 294
bīkls
bikstakls
bilst
bilˆst,
1): kuo tu vari b. par tuo? Warkl. ‡ Subst. bildums, = bilˆdiens: viņa b. bija bez panākuma Ar.
Avots: EH I, 219
1): kuo tu vari b. par tuo? Warkl. ‡ Subst. bildums, = bilˆdiens: viņa b. bija bez panākuma Ar.
Avots: EH I, 219
bilst
bilˆst, -stu, -du,
1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam mācīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;
2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu mātes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]
Avots: ME I, 296
1) sagen, reden:
par tuo vēl jābilst daži vārdi Antr. III, 93. nee̦smu viņai par tuo vēl ne vārda bildis Kaudz. M. 58. un kuo mēs varam mācīties nuo visa nu˙pat bilstā Treum.;
2) werben, anhalten, =
bildinât: tādu bildu mātes meitu, kādu zinu nācējiņu BW. 14818 [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt "anreden"; s. dies.]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [doch gehört bildu hier eher wohl zu bildêt"anreden"; s. dies.]
Avots: ME I, 296
bimbals
bimbals
bim̃bals (li. bim̃balas), bimbars Ober-Bartau,
1) die Bremse;
2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;
3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]
Avots: ME I, 296
1) die Bremse;
2) auf Menschen übertragen:
viņš dancuo kâ bimbals. kuo tu, bimbals, šaujies starpā? was mischest, Bremse, du dich hinein? U.;
3) ein Kind, das immer weint
Behrshof. [Zu bimba.]
Avots: ME I, 296
birzgals
‡ birzgals, das Ende eines Birkenhains: endzeliešu birzgalā (Var.: birzmalā) BW. 12911, 1.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
bīstēkls
bĩstē̦kls (unter bĩstaklis),
1): auch (bìstê̦kls 2 ) Erlaa;
2): auch AP.;
3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!
Avots: EH I, 223
1): auch (bìstê̦kls 2 ) Erlaa;
2): auch AP.;
3): ein fauler Mensch od. ein solches Tier
AP.: tāds kâ b., nevar vien ne˙kur pakustēties!
Avots: EH I, 223
bīstīkls
bizuls
bizuls
bizuls, bizulis,
1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;
2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]
Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)
Avots: ME I, 302, 303
1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen
Etn. I, 45: es saduošu ar bizuli Bewr. paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel: der Besen ) Tr. III, 1179. ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;
2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [ bizuls Kreuzb., ein Besenstiel.
Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]
Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s. bizūne)
Avots: ME I, 302, 303
bogls
brasls
I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],
1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;
2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;
3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.
Avots: ME I, 324
1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;
2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;
3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.
Avots: ME I, 324
brasls
braucikls
‡ braũcikls Salis, eine Vorrichtung zum Reinigen des Flachses: b. ir tāds pats kâ brauktavs, tik ar tievāku galu, lai dabū mīstiklās iekšā.
Avots: EH I, 238
Avots: EH I, 238
brauls
brāzakls
bràzakls 2 (mit hochle. a aus e̦?) Lubn., Meiran, Saikava "?": iet kâ b. (von jem., der beim Gehen überall anstösst, sich reibt).
Avots: EH I, 239
Avots: EH I, 239
brendels
briedekls
briedēkls
bringuls
brīvpilsēta
brīvvalsts
brosls
bruôsls: auch Golg., (mit ùo 2 ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.
Avots: EH I, 247
Avots: EH I, 247
brosls
brucekls
brucekls
bruzels
bukarkls
buls
buls: saule taisās uz bulu Serbigal n. FBR. IV, 62. buli de̦g Alswig "re̦dzama sausuma dūmaka".
Avots: EH I, 251
Avots: EH I, 251
buls
bulstāgs
bulstakot
bulstaks
‡ bulstaks (mit hochle. a aus e̦?) Nautrēni, ein Stab, dessen éin Ende rundlich verdickt ist.
Avots: EH I, 251
Avots: EH I, 251
bulstāks
bulstarāgs
‡ bulstarāgs (auch in Pilda), bulstarāks (in hochle. Aussprache!) Warkl. "ein Knüttel zum Schlagen".
Avots: EH I, 251
Avots: EH I, 251
bultēkls
‡ bùltè̦kls 2 Auleja, eine Stange zum Scheuchen von Fischen ins Netz; vgl. dukuris 2.
Avots: EH I, 251
Avots: EH I, 251
bumbuls
bunčkuls
bunduls
bunduls (unter buñdulis),
1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡
9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡
10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡
11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`dulis 8; ‡
12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.
Avots: EH I, 253
1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡
9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡
10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡
11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`dulis 8; ‡
12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.
Avots: EH I, 253
bunguls
bunguls AP.,
1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";
2) [bùngulis 2 Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].
Avots: ME I, 352
1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";
2) [bùngulis 2 Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].
Avots: ME I, 352
burbekls
‡ I bur̂be̦kls Warkl., ein unschöner Mensch, der gleichsam mit aufgeblasenen Wangen einhergeht. Zur Wurzel von burbulis II.
Avots: EH I, 254
Avots: EH I, 254
burbekls
burvekls
burzakls
‡ bur̂zakls (mit hochle. a aus e̦?) Lubn. "piena putra ar ieburzītiem (ar karstu ūdeni aplietiem) rudzu vai miežu miltiem".
Avots: EH I, 255
Avots: EH I, 255
burzuls
burzuls
cabls
cabls, die Treppe [? vielleicht: Stelze]: cūka cablus [Var.: trepes] taisa, jākāpj zīļu uozuolā BW. p. 2420 [aus Lubn.; cabls dürfte die hochle. Form für *ce̦bls sein, vgl. etwa li. keblỹs "ходуля" und ce̦bules].
Avots: ME I, 363
Avots: ME I, 363
cabuls
cabuls
cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]
Avots: ME I, 363
Avots: ME I, 363
čakls
čakls, n. St. auch čaklîgs,
1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;
2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]
Avots: ME I, 401
1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;
2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]
Avots: ME I, 401
cals
cals [Michalowo, mit hochle. a aus e̦], ein viereckiges Brettchen mit je einem Loche in jeder Ecke zum Verfertigen von Gürteln, der calenes od. calu [Michalowo] BW. I, S. 875, No 1111 (aus Selburg) resp. cala juostas Illuxt. Dagegen BW. 3571 (aus Lubn.) heisst es: cala (= dzīpara) juosta"[?].
Avots: ME I, 363
Avots: ME I, 363
čapakls
‡ čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
čārbls
časals
‡ časals (> ostle. čosols) Warkl., ein beim Flechten der Bastschuhe gebrauchter Knochenpfriem.
Avots: EH I, 285
Avots: EH I, 285
časls
[časls,
1) trocken, dürr, leicht (an Gewicht):
časli lini C.;
2) spröde, zerbrechlich
Wid., Planhof.]
Avots: ME I, 405
1) trocken, dürr, leicht (an Gewicht):
časli lini C.;
2) spröde, zerbrechlich
Wid., Planhof.]
Avots: ME I, 405
cauls
čauls
caurkakls
cebls
cebls
ceikauls
ceikauls
čekls
če̦kls,
1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡
2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡
3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.
Avots: EH I, 288
1) auch Dunika, Zvirgzdine; ‡
2) hübsch, schön
NB.: nuomazgājušās un uzkuopušās če̦klas un spuodras Janš. Bandavā II, 14 (ähnlich Dzimtene V,461 und Mežv. ļ. I, 223); ‡
3) "?": kāpuosti če̦kli izauga Zvirgzdine.
Avots: EH I, 288
čekls
cekols
cekuls
ce̦kuls (unter ce̦kulis),
1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;
3): auch Dunika;
4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;
5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;
6): auch Salis, Seyershof.
Avots: EH I, 263
1): "das Haar"
Auleja: māt, sapin man ce̦kulu! meitas bij dze̦ltāniem ce̦kuliem;
3): auch Dunika;
4): zâle, puķes aug ce̦kuluos Seyershof. labība ce̦kuluos vien sanākusi ebenda;
5): auch Mahlup, Zaļmuiža; hinter klētiņas ce̦kulā ist BW. 28521 zu erganzen;
6): auch Salis, Seyershof.
Avots: EH I, 263
ceļgals
ceļgals, das Ende des Weges: kādu versti nuo ceļgala pabraucām gaŗām MWM. VIII, 569.
Avots: ME I, 370
Avots: ME I, 370
ceļkauls
ceļkauls
ceļkaũls od. ceļa od. ceļu kaũls, das Kniegelenk, das Knie: visi nuokrita uz ceļu kauliem LP. VII, 1225.
Kļūdu labojums:
1225 = 1295
Avots: ME I, 370
Kļūdu labojums:
1225 = 1295
Avots: ME I, 370
cells
cellsmīgs
celmgals
‡ ce̦lˆmgals, das untere Ende eines gefällten Stammes: es nuocirtu uozuoliņu... nuo ce̦lmgala bungas taisu BW. piel. 2 30189, 2. taisīta... nuo paša ķervainā ce̦lmgala Janš. Bandavā I, 119.
Avots: EH I, 263
Avots: EH I, 263
cels
I ce̦ls: auch Auleja, Kaltenbr., Demin. celiņš AP.: juo lielāks kamuols, juo lielāki ce̦li Kaltenbr.
Avots: EH I, 264
Avots: EH I, 264
cels
I ce̦ls, eine Schicht Garn, die auf einem um einen Knäuel gewickelt wird L., Lems., Salis.; in Sessw., Gr. - Jgfh. celiņš: calus [mit a aus e̦] tina BW. 4369,6. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423.]
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
cels
*II ce̦ls: ce̦la juosta BW. 23175. Vgl. dazu E. Paegle Latv. Saule v. J. 1929, S. 841 f.
Avots: EH I, 264
Avots: EH I, 264
cels
*II ce̦ls, s. cals; dazu der gen. s. ce̦la in ce̦la [od. ce̦lu BW. 17008] juosta, ein auf besondere, mühsame Art auf einem Brett gewebte Gurt U. [Vgl. Bielenstein Holzb. 423 f.]
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
cēls
cḕ̦ls,
1): cē̦la meita - auch AP. ce̦li pirkstainieki ebenda;
3): cē̦la maize - auch Sonnaxt, Warkl. cē̦la vilna Sonnaxt;
5): viņš nāk tâ cēli, kâ jau jauns Siuxt.
Avots: EH I, 267
1): cē̦la meita - auch AP. ce̦li pirkstainieki ebenda;
3): cē̦la maize - auch Sonnaxt, Warkl. cē̦la vilna Sonnaxt;
5): viņš nāk tâ cēli, kâ jau jauns Siuxt.
Avots: EH I, 267
cēls
cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),
1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;
2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;
3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;
4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?
5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.
Avots: ME I, 377
1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;
2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;
3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la 2 [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;
4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?
5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.
Avots: ME I, 377
cēlsirdība
cēlsirdis
celslauzis
ce̦lˆslaûzis, der Bahnbrecher: auglīga virziena ce̦lmlauzis. rakstu valuodas pirmais ce̦lmlauzis Plūd. Llv. II, 40.
Avots: ME I, 369
Avots: ME I, 369
cemuls
‡ ce̦muls Seyershof, ein Büschel: e̦buoliņš saaudzis ce̦muluos. sivē̦ni ē̦d ar ce̦muliem vien zâli. Zu ce̦murs.
Avots: EH I, 265
Avots: EH I, 265
čemuls
čepesls
čepēsls
cerbuls
cerbuls
[II ce̦rbuls, ein bei einem Spielchen aufgestellter Baum, den die Teilnehmer, mit Stöcken werfend, umzustürzen suchen Waldeg.
Avots: ME I, 374
Avots: ME I, 374
česuls
če̦suls,
1) ein kleines, spitzes Werkzeug, um Löcher zu bohren,
z. B. für Bastschuhe nfl. n. U.; [s. Bielenstein Holzb. 696;
2) če̦sulis, eine Uhr
Druw.].
Avots: ME I, 410
1) ein kleines, spitzes Werkzeug, um Löcher zu bohren,
z. B. für Bastschuhe nfl. n. U.; [s. Bielenstein Holzb. 696;
2) če̦sulis, eine Uhr
Druw.].
Avots: ME I, 410
čīčēkls
ciels
‡ ciels,
1) gross
(mit iẽ) NB.: ciela. smaila priede;
2) "kas ceļams ir; schwach, so zu heben ist"
Für. I: viņa bij ciela, sie konnte nicht aufstehen Für. I.
Avots: EH I, 277
1) gross
(mit iẽ) NB.: ciela. smaila priede;
2) "kas ceļams ir; schwach, so zu heben ist"
Für. I: viņa bij ciela, sie konnte nicht aufstehen Für. I.
Avots: EH I, 277
cils
cīls
cilsatas
cilsavas
cilsēt
cilsīt
cilsīties
cilsoņa
cobals
‡ cobals Dond., befiedert, mit Federn versehen: cobala vista, ein Huhn mit befiederten Füssen. Vgl. cablais.
Avots: EH I, 279
Avots: EH I, 279
čūčals
cūkamols
čukurgals
čumals
čumals Dond. "der obere Teil des Schädels": dabūsi pa čumalu, ja neklausīsi! man pats č. sāp.
Avots: EH I, 295
Avots: EH I, 295
čumuls
čumuls
čumuls,
1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;
2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.
Avots: ME I, 420
1) die Traube, der Büschel; das Häufchen:
brūklenes aug pa 3 - 4 vienā čumulā, bet zemenes tik pa vienai Janš.; mācekļu č. MWM. X, 233;
2) ein knäuelartig oder kraus zusammengezogenes Garn, ein Knäuel zusammengekrochener Bienen, ein rundes Häuflein Blätter
Seew. n. U.
Avots: ME I, 420
čurčuls
čurkstuls
čuruls
čuruls
čusls
dabls
dabls
dābls
dābols
dâbuols: auch Auleja, Kaltenbr., Lixna, Memelshof, Oknist, (mit â 2 ) A.- Rahden, nom. plur. dābuoli BW. 29938, Demin. dābuoltiņš auch BW. 28849, 4 var.; Plur. dabuoļi "ābuolīši, sējamā zâle, kuo luopi labprāt ē̦d" in einem handschriftl. Vokabular.
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
dābols
dâbuols, dâbuls [Warkhof, Kreuzb.], Demin. dābuoliņš, dābuoltiņš, dâbuliņš [Lennew., Nerft, Selb.] BW. 9065, der Klee (trifolium): dzīsim guovis dābuolā BW. 7201. brūnais cūku dābuliņš, brunella vulgaris Buschh., vilnainais d., Ackerklee (trifolium arvense) Buschh. dābuols ist wohl aus einer dem li. dóbilas "Klee" entsprechenden Form durch Kontamination mit âbuols hervorgegangen; ābuols, ābuoliņš hat aber die Bedeutung "Klee" in Anlehnung an eine dem li. dóbilas entsprechende Form, etwa dābils, bezogen.
Avots: ME I, 446
Avots: ME I, 446
dabūls
dābuls
dâbuls (unter dâbuols): auch Gr.-Busehh. n. FBR. XII, 73 PiIda n. PBR. XIII, 48, Zvirgzdine n. FBR. X, 28, Ascheraden, Linden, Sonnaxt, Demin, dābultiņš BW. 32696: še aug zâle, še d. BW. 29370 var. zaļā dābulā 31476.
Avots: EH I, 311
Avots: EH I, 311
dābūls
dagls
dagls
dails
dails (unter dàiļš),
1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài 2 ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡
2) gross
(mit ài 2 ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši; ‡
3) dàils 2 laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.
Avots: EH I, 302
1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài 2 ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡
2) gross
(mit ài 2 ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši; ‡
3) dàils 2 laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.
Avots: EH I, 302
dails
dailskanīgs
dakalst
dakšiņarkls
dalsāt
dalsāt
dandals
‡ dandals "ein Stück Holz, etwa arm dick, 4-8 Fuss lang, womit man sich zur Verteidigung bewaffnet" (in einem handschriftl. Vokabular).
Avots: EH I, 306
Avots: EH I, 306
dantals
dantals, grosser, armdicker Knüttel zür Verteidigung U. [Aus *dangtals? Vgl. danga V.]
Avots: ME I, 438
Avots: ME I, 438
daudzbalsīgs
dāvekls
debesgabals
debesgabals, eine schleimige Masse: uz laukiem, rugājiem brīžiem atruon puņķiem līdzīgas glemes; tauta duomā, ka tās e̦suot nuokrituši mākuoņu gabaliņi (debesgabali) Etn. II, 166.
Avots: ME I, 449
Avots: ME I, 449
degls
de̦gls [li. dẽglas "weiss- und schwarzfleckig"], brandfleckig, feuerfarbig: mans de̦glais veprītis LP.; [de̦gla cūka BW. 22828, 3 var.]. Vgl. dagls.
Avots: ME I, 451
Avots: ME I, 451
degls
deguls
[de̦guls Wandsen], de̦gulis, der Feuerschwamm Krem. [Vgl. li. degulỹs "почернѣвшее зерно в колосѣ".
Avots: ME I, 452
Avots: ME I, 452
dējals
dêjals 2 [Ruj., Salisb., dêjala und dêjals Trik.], dējale U.,
1) die Milch in der Mutterbrust; der Zuschuss von Milch
U.;
2) die Milch (der Fische)
V.; (zu dēt, saugen, [mit dem Suffix von zîdals]).
Avots: ME I, 461
1) die Milch in der Mutterbrust; der Zuschuss von Milch
U.;
2) die Milch (der Fische)
V.; (zu dēt, saugen, [mit dem Suffix von zîdals]).
Avots: ME I, 461
dējals
dēls
dēls
dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].
Avots: ME I, 463
Avots: ME I, 463
delst
dèlst 2 [Kalz., -šu, -su, auch delsêt], sprechen, erzählen: delš aiz˙raudamies; delš jau atkal niekus; [vgl. delzt].
Avots: ME I, 454
Avots: ME I, 454
delsu delsumis
didels
didels [für * didelis?], didele,
1) ein ungeduldiger, heftiger Mensch;
2) in der Kindersprache: Gesäss, Hintere Sessw.
n. U. [In der Bed. 1 jedenfalls zu didelêt 1.]
Avots: ME I, 466
1) ein ungeduldiger, heftiger Mensch;
2) in der Kindersprache: Gesäss, Hintere Sessw.
n. U. [In der Bed. 1 jedenfalls zu didelêt 1.]
Avots: ME I, 466
dievozols
‡ dìevuôzuols, eine göttliche Eicne (?): dievuozuolu (Var.: ze̦ltuozuolu) dēdināt BW. 33627, 5 var.
Avots: EH I, 328
Avots: EH I, 328
divbalsīgs
divžuburarkls
diždēls
diždê̦ls, ein hervorragender Sohn: tur, kur audzē diždēliņus baltakmeņu māmuļa Aus. I, 118. zemes diždē̦li Stari II, 932. kas mums vairs gar diždē̦lu laimi? Apsk. I, 400.
Avots: ME I, 474
Avots: ME I, 474
dižgabals
dižgabals, die Kanone; dižgabala šāviens, Kanonenschuss; dižgabala luode, die Stückkugel. [Üblicher ist dafür liẽlgabals.]
Avots: ME I, 475
Avots: ME I, 475
dižmīzels
dižozols
dižuôzuols,
1) eine grosse, herrliche Eiche:
kur tu augi, dižuozuols BW. 5437;
2) der Held:
tautas dižuozuoli, die Söhne, der Stolz des Volkes (oft ironisch) R. Sk. II, 9.
Avots: ME I, 476
1) eine grosse, herrliche Eiche:
kur tu augi, dižuozuols BW. 5437;
2) der Held:
tautas dižuozuoli, die Söhne, der Stolz des Volkes (oft ironisch) R. Sk. II, 9.
Avots: ME I, 476
drebekls
drepekls
‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".
Avots: EH I, 332
Avots: EH I, 332
drumsls
dubengals
dulls
dulls
dul˜ls, benommen, betäubt, toll: man šuodien galva tāda dulla. [Nebst li. dulas "малоумный" aus mnd. dul "unsinnig".]
Avots: ME I, 513
Avots: ME I, 513
duls
duls: "hellbraun" (von Pferden) Iw.; (be̦ku, ar) itin dulu virsu Janš. Līgava II, 438.
Avots: EH I, 341
Avots: EH I, 341
duls
duls, dunkelfarbig, dunkel, ins Bräunliche hineinspielend RKr. XVI, 67, [Nigr.], Hasenp.: duli zirgi BW. 15905, 9, dulas guovis 16471 var. dula mute BW. 12400. Oft in Verbindung mit bē̦rns; vgl. dulibē̦rs. [Die Schreibung od. Aussprache mit ll (dullu, bē̦ru kumeliņu BW. 1335) ist wohl durch dul˜ls hervorgerufen. Zu le. dūls (s. dies), li. dulas "темносѣдой" u. a., vgl. Persson Beitr. 32 u. 580 und Lidén Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25 ff.
Avots: ME I, 513
Avots: ME I, 513
dūls
dūls, = duls, dunkelfarbig: dūli zirgi, bē̦ri zirgi BW. 27476. 1; dūli bē̦ri kumeliņi 9690; dūli me̦lna kâ čigāne 20190.
Avots: ME I, 527
Avots: ME I, 527
dulss
dumals
dumals St., schwarzbraun. Dazu [dumala PS. od.] dumaļa, eine dunkelbraune Kuh. [Vgl. dumjš II und dūmals.]
Avots: ME I, 514
Avots: ME I, 514
dūmals
dūmals Krem., dũmaļš,
1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;
2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon
1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;
2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.
Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.
Avots: ME I, 527
1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;
2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon
1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;
2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.
Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.
Avots: ME I, 527
dunčkuls
‡ duñčkuls PS., Trik., etwas Knäuelförmiges: čūska, kas saritinājusies lielā dunčkulā Pas. IV, 395 (aus Serbigal). pār... sē̦tu pārvēlies melns dunčkuls III, 77. Vgl. dunkuris III 1 und zum Suffix - muskul(i)s I, sowie buñčkuls.
Avots: EH I, 342
Avots: EH I, 342
durevls
durkls
durkls,
1) dur̃kls Salis], ein spitzes Eisen, womit Löcher gemacht, gestochen werden
Krem.;
2) das Eisen, in welches der Lichtspan (Pergel) zum Brennen gesteckt wird
U., [s. Bielenstein Holzb. 247.]
Avots: ME I, 519
1) dur̃kls Salis], ein spitzes Eisen, womit Löcher gemacht, gestochen werden
Krem.;
2) das Eisen, in welches der Lichtspan (Pergel) zum Brennen gesteckt wird
U., [s. Bielenstein Holzb. 247.]
Avots: ME I, 519
durzakls
dvalstīties
[dvalstîtiês N. - Peb. "zvalstīties, sich schwerfällig hin und her bewegen"; dazu dvàlsts 2 Bers. "kas dvalstās".]
Avots: ME I, 536
Avots: ME I, 536
dvalsts
dzēls
‡ dzẽ̦ls A.-Ottenhof, Salisb., gelblich: dz. ābuols Salisb. dzē̦la drēbe ebenda. p,ēc krāsas šis akmens dzē̦li sarkans A. Melnalksnis Mazsalaca 42. Subst. dzẽ̦lums, eine gelbliche Stelle (?): sẽjumā iemeties dz. A.-Ottenhof.
Avots: EH I, 356
Avots: EH I, 356
dzelsāns
dzelsis
dzelsnējs
dzelst
[dzelst (li. gel˜sti). gelb werden]: dzeltis (vergilbtes) papīrs, salnas kuosta bē̦rza lapa vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863.
Avots: ME I, 541
Avots: ME I, 541
dzelstīt
dzelˆstît [Lis., Nigr.], -u, -īju, iter. zu dzelˆt, tr., wiederholt stechen, beissen, verletzen: lai dze̦lsta sirdi viņu (bē̦du) zuobi Niedra. dzelstīs tevi.,. ar smalkām nātrītēm BW. 32582, 2 var.
Avots: ME I, 541
Avots: ME I, 541
dzelzgals
dzenakls
‡ dze̦nakls Salis, die unteren Stangen des Gerüstes beim Heuschober ("kuoki zem siena kaudzes; kaudzes vieta").
Avots: EH I, 355
Avots: EH I, 355
dzenekls
dzenols
dzenols
dze̦nuols [Ronneb., Smilt., Lis., Selb.], dze̦nuolis,
1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;
2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;
3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. 2 724; 1421;
4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]
Avots: ME I, 545
1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;
2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;
3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. 2 724; 1421;
4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]
Avots: ME I, 545
dzenūgls
[dze̦nūgls (infl. nu b`it`eit`is` dzanyugļeņa BW. 28643, 2). dze̦nūls Warkh., dze̦nūls (bei Būga LM. IV, 425). der Stachel.]
Avots: ME I, 545
Avots: ME I, 545
dzenuls
dzenūls
dze̦nūls (unter dze̦nūgls): auch (mit û) Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbr., (mit ù 2 ) Oknist n. FBR. XV, 173, Warkl.
Avots: EH I, 355
Avots: EH I, 355
dzerlstele
dzilstiņa
džinguls
dzīparkārkls
dzirkls
dzirnals
dzirnikels
ebols
ebols
elsa
elsa
[è̦lsa 2 Kreuzb. "tiefes od. schweres Atmen"], e̦l˜sas [Nigr.], tiefe, schwere Atemzüge, das Keuchen, Schluchzen: dzird smagu, apspiestu e̦lpu un aizturē̦tas e̦lsas Vēr. I, 1313. spārni kâ e̦lsas tam trīc MWM. X, 868. ple̦ci raustījās sažņaugtās e̦lsās A. 1902, 16.
Avots: ME I, 569
Avots: ME I, 569
elsājiens
‡ e̦lsājiens, ein tiefer, schwerer Atemzug· dziļš e̦. ... tauzās uz augšu A. Brigadere Daugava 1928, S. 307.
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
elsāt
elsāt
e̦l˜sât, e̦l˜suôt, schnucken, schluchzen, keuchen U.: raud kâ bē̦rns e̦lsuodams LP. VI, 1,73.
Avots: ME I, 569
Avots: ME I, 569
elsīgs
elsināt
‡ èlsinât 2 Mahlup, Schnell und schwer atmen, keuchen: karstā laikā suns, vuškas elsina; "atmen" Warkl.
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
elsinēt
‡ èlsinêt 2 Auleja, schnell und schwer oder tief atmen: elsinē̦dams atbildēja puika Pas. X, 450 (aus Bewern); "atmen" Warkl.
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
elsonis
elst
èlst, ‡ Refl. -tiês, schwer pusten Für: I: zirgs elšas, das Pferd hat den Bauchschlag.
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
elst
èlst, - šu, - su,
1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;
2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]
Avots: ME I, 569
1) keuchen, engbrüstig sein, den Bauchschlag haben (von Pferden):
ve̦lns e̦lsdams, pūzdams klāt LP. V, 104. sešas saules aprija jūŗa, vēl pēc vairāk tā elš Stari I, 140. elš gaŗām, eilt vorüber MWM. XI, 179. ar krūtīm elst, kurzer Atem haben; schnarchen U. e̦lsu e̦lsumis MWM. X, 417, e̦lsu e̦lsdams Mērn. laiki 27, keuchend;
2) blasen:
pūt uguni, els uguni BW. 18592. - elšama zāle, neumannskraft (verbascum thapsus) U. [Zu li. alsúoti, elsuoti, "тяжело дышать", il˜sti "müde werden", alsà "Müdigkeit"; vgl. Leskien Abl. 329, Fortunatov BB. III, 63, Persson Beitr. 743.]
Avots: ME I, 569
elsu
‡ e̦lsu (instr. s.?), Adv. zur Verstärkung von èlst: skrien e̦. e̦lsdamš Kaudz. Izjurieši 85.
Avots: EH I, 369
Avots: EH I, 369
elsus
encekls
ērzekls
ezergals
gabals
gabals: Demin. gabaltiņš Kaltenbr., Sonnaxt, dat.-instr. Plur. gabaleņām Pas. IV, 314 (aus Welonen),
1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);
8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;
11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,
b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;
13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡
14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.
Avots: EH I, 375
1): nē, es saku, tas tik ir g. (= eine gute Idee?)!
Janš. Dzimtene III 2 , 337. gabals, der Körperteil, das Glied Seyershof. Liene e̦suot beigta ar visiem gabaliem (krank an allen Gliedern); lielais ūdens g. Janš. Bandavā II, 161, das Sakrament der Taufe (als Hauptstück des Katechismus);
8): auch Gramsden, Grob., Seyershof. šī gabalā Jāņu rudzus nesēj Grob.;
11): dzijas g.; eine Garnfitze
auch Dond., Frauenb.; gabals, ein Bündel Langstroh Orellen; gabaliņš,
b): auch Seyershof. - tâ jādara vienā gabalā (ununterbrochen)
Siuxt. tad bija gabalā (immerfort) tadi gāzieni lietus Heidenfeld. tī izkapts stavēja gabalā asa ebenda;
13): suņa g. "nelāga cilvē̦ks" Wessen; ‡
14) lielais g., = liẽlgabals, die Kanone
Kaltenbr., Ruhtern: rāve šaut ar lielajiem gabaliem Kaltenbr.
Avots: EH I, 375
gabals
gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
gabuls
gadsgals
gails
I gails, ‡
3) glühend, glimmend
(mit ài 2 ) Lettg.: gailas uogles; ‡
4) "?": g. mežs Lixna (vgl. gails I 2 und gails II). ‡ Subst. gàilums 2 Lettg., der Glanz.
Avots: EH I, 377
3) glühend, glimmend
(mit ài 2 ) Lettg.: gailas uogles; ‡
4) "?": g. mežs Lixna (vgl. gails I 2 und gails II). ‡ Subst. gàilums 2 Lettg., der Glanz.
Avots: EH I, 377
gails
I gails,
1) wollüstig
V.;
2) schlank, astlos.
biezā mežā ar˙vien ir gailāki kuoki nekâ re̦tā Dreeten. [Vgl. gailêt.]
Avots: ME I, 585
1) wollüstig
V.;
2) schlank, astlos.
biezā mežā ar˙vien ir gailāki kuoki nekâ re̦tā Dreeten. [Vgl. gailêt.]
Avots: ME I, 585
gails
gaisls
gaisls
gaisls, toll (von Hunden gesagt) LA. 1829; vgl. kaisls. [Aus *gaizsls? vgl. li. gaižùs "тоскливый"]
Avots: ME I, 586
Avots: ME I, 586
galdgabals
galdgals
‡ *galˆdgals 2 Salis; das Tischende: galdgale, (loc. s.) pasēdēt BW. 28812, 3 (aus Dond.).
Avots: EH I, 379
Avots: EH I, 379
gals
gals,
1) - 2): gada gali,
a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;
b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;
7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;
13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;
15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;
17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;
e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;
18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡
19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 380
1) - 2): gada gali,
a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;
b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;
7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;
13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;
15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;
17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;
e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;
18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡
19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 380
gals
gals (li. gãlas "Ende"),
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;
2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;
3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;
4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;
5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;
6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;
7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;
8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;
10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;
11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;
12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;
13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;
14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:
15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;
16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;
17) Lok.,
a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;
b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;
c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;
d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;
e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;
f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;
18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]
Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem
Avots: ME I, 592, 593, 594, 595
gāls
gā`ls 2 [Kr., Bers.], eisglatt St.: [gāls ceļš Bers.] katra tīri gluda, gāla lieta rādās gaismā spuoža. spuogulis ir gāla lieta Biezb. Zu gāle.
Avots: ME I, 617
Avots: ME I, 617
galserēties
galserīgs
galseris
galsis
galst
galsterēties
galsterêtiês "?": kuo nu galsterējies (reden albern od. unentschlossen?) pret mani! saki gaiši laukā Seibolt.
Avots: ME I, 595
Avots: ME I, 595
galsterība
galsteris
galvgabals
galˆvgabals, ein auswendig zu erlernendes Stück, das Hauptstück (im Katenchismus): viņš uzņēmās bē̦rnu ielauzīt galvgabaluos Neik.
Avots: ME I, 597
Avots: ME I, 597
galvgals
galˆvgals (unter galˆvgalis): pie galvgala (Var.: pagalvja) stāvē̦dams BW. 23712 var.
Avots: EH I, 381
Avots: EH I, 381
galvkauls
garaudekls
gaŗaude̦kls - zu ersetzen durch gaŗ- audeklis und gaŗaude̦kla (aus BW.) - durch gaŗaudekļa!
Avots: EH I, 385
Avots: EH I, 385
garaudekls
garkuls
gaugals
ģēls
ģēls
ģēls
ģendals
ģiemesls
ģilstags
ģilstags, Lärm, Skandal Grünh.; auch ģilstuogs [Wenden], A. VIII, 1, 407; ein Acc. ģilstuoku Plūd. LR. IV, 150, Hofzumberge. Hierher wohl auch ģilste̦gs Oppek. N. U., ein Spass.
Avots: ME I, 698
Avots: ME I, 698
ģilstēgs
gliemēsls
godpilsonis
gorls
grabals
grabals
[grabals Dunika, eine Holzlapper, die man Kühen auf der Weide um den Hals hängt, um sie im Gebüsch leichter finden zu können.]
Avots: ME I, 634
Avots: ME I, 634
grabekls
grabena kauls
[grabe̦na - kauls Lis. (gespr. mit hochle. a aus e, zwischen b und n), ein Knochen, an dem noch etwas zum Nagen da ist.]
Avots: ME I, 635
Avots: ME I, 635
gramasls
grels
grēls
grīsls
grītuls
‡ grîtuls Nautrēni, etwas radförmig Zusammengerolltes: satīt lûkus, virvi grītulā. suņa g. (ein zusammengerollter Hund) guļ skaidienī.
Avots: EH I, 407
Avots: EH I, 407
grīzekls
grĩze̦kls (unter grīzeklis): turē̦tas aiz grīze̦kliem un šāve̦kliem Janš. Līgava 1, 317.
Avots: EH I, 407
Avots: EH I, 407
grunduls
gruzls
guls
gulsāt
gulsēta
gulskapis
gulskapis, ein niedriger, langer Kasten zur Aufbewahrung von Kleidern Nölk. n. A. XIII, 492.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gulsnāt
gulsnis
gulsnīties
gul˜snîtiês [N. -Peb. od. gulsnêtiês Bers.], = gulstīties: celies agri, gulsnies vē̦lu! BW. 6689 var.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gulstavāt
gulstavāt
gulstavât, -ãju,
1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;
2) = gulstavuôt.
Avots: ME I, 678
1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;
2) = gulstavuôt.
Avots: ME I, 678
gulstavnīca
gulstavnieks
gulstavot
gulstavot
gulstavuôt, sich aus einem Bett ins andere legen, sich nicht wohl fühlen: bē̦rni gulstavuo jau vairākas dienas Plm.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gulstīt
gul˜stît, -u, -ĩju, tr., niederlegen. [luopus gul˜stît Salis, N. -Peb., das Vieh auf der Weide liegen lassen. ] Refl. -tiês, sich oft niederlegen, loddern, faulenzen U.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gulstrops
gulstuļot
gulstuļuôt, ‡
2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.
Avots: EH I, 417
2) sich wiederholt niederlegen und aufstehen (von kranken Tieren)
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 617.
Avots: EH I, 417
gulstuļot
gulstuļuôt, schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern: kas pa krūmmalēm gulstuļuo Dok. A.
Avots: ME I, 678
Avots: ME I, 678
gurls
gurls
gvalstīt
gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]
Avots: ME I, 693
Avots: ME I, 693
gvalstīties
gvalstît[iês,] -u[ôs], -ĩju[os], [schwatzen, Unsinn sprechen AP.]: muļķa bē̦rni gvalstās D. 116, 54. [In Dricēni bedeute gvalstīties: nach Hilfe schreien.]
Avots: ME I, 693
Avots: ME I, 693
gvelsīgs
gvelsis
gvelst
gvelst: auch (mit elˆ 2 ) Ramkau ("lügen, klatschen"), (mit èl 2 ), Lasd. u. a. n. FBR. IX, 147.
Avots: EH I, 425
Avots: EH I, 425
gvelst
gvelsts
ieapals
iebalsot
‡ ìebàlsuôt,
1) in die Rede fallen
AP., Golg., Ludsen, Schwanb.: "zināms!" Bezis iebalsuoja Deglavs Rīga II, 1, S. 195;
2) durch Abstimmung wählen
(perfektiv): ie. par pagasta ve̦cākuo. ie. kādu saeimā;
3) (ein Lied) zu singen anfangen od. den Ton angeben
Lettihn.
Avots: EH I, 503
1) in die Rede fallen
AP., Golg., Ludsen, Schwanb.: "zināms!" Bezis iebalsuoja Deglavs Rīga II, 1, S. 195;
2) durch Abstimmung wählen
(perfektiv): ie. par pagasta ve̦cākuo. ie. kādu saeimā;
3) (ein Lied) zu singen anfangen od. den Ton angeben
Lettihn.
Avots: EH I, 503
iebilst
ìebilˆst, ‡
3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,
1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;
2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;
3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;
4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.
Avots: EH I, 503, 504
3) einwenden.
‡ Refl. -tiês,
1) = ierunâtiês 1 (mit ilˆ 2 ) Frauenb., Ramkau, (mit il˜ ) Lemb., (mit ìl 2 ) Fest., Lettihn, Lis., Lös. Sessw.: ie. kādu vārdu Jürg., Lemb., Sessw. vai tu nevarēji agrāk ie. par savu brāli? Renzen, Smilt. šis vēl kuo gribēja ie., bet neļāva Frauenb., Laidsen. gribēju ie., ka nevaru atnākt Golg. (mit ilˆ ), Vipe;
2) "sich einbilden"
(aus einem handschr. Vokabular); "būt sevī le̦pnam" Druw., Korwenhof, N.-Laitzen: amatā ticis, viņš ir ļuoti iebilˆdies Golg.;
3) "eigensinnig sein"
Celm.; "iecirsties" (mit il˜ ) Lemb.: viņš varē̦tu ie. un tuo neizdarīt;
4) sich beleidigen, übel nehmen
(mit il˜ ) Mar.
Avots: EH I, 503, 504
iebilst
ìebilˆst,
1) anreden
U.;
2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebilˆdums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.
Avots: ME II, 3
1) anreden
U.;
2) Erwähnung tun, von einer Sache zu reden anfangen:
tikai pa˙re̦tam kādu vārdu iebildām MWM. VIII, 41. Subst. ìebilˆdums, der Einwand: Salmiņa iebildumi par ķieģeļu samaksu Saul. III, 110.
Avots: ME II, 3
iecalstalēt
iecalstīt
iecalstīt
iedalstīt
iedzalstīt
iedzelstīt
ieelsoties
ieelsties
iegulstīt
[ìegulstît,
1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;
2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]
Avots: ME II, 20
1) wiederholt sich hinlegend eindrücken:
neiegulsti gultu Lautb.;
2) nach mehrfachen Versuchen hineinbetten, - legen:
siju beidzuot iegulstīja īstajā vietā Arrasch. Refl. - tiês, nach mehrfachen Versuchen die bequemste Lage findend sich hineinlegen, - betten: viņš beidzuot iegulstījās gultā Ruj.]
Avots: ME II, 20
iekalst
ìekàlst, eintrocknen (intr.): varuon[i]s saslienas pret iekaltušu dzīvi MWM. VIII, 166.
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekalstīt
[ìekalstît, beschlagen zu werden gewöhnen: jaunais zirgs vēl nav iekalstīts Arrasch.]
Avots: ME II, 24
Avots: ME II, 24
iekšpilsēta
iekulstīt
ìekul˜stît linus, anfangen den Flachs zu schwingen und sich des ersten Ertrages von dieser Arbeit erfreuen.
Avots: ME II, 32
Avots: ME II, 32
iemalss
‡ ìemalss 2 Warkl., verächtl. Bezeichnung für einen ungehorsamen, störrischen Menschen.
Avots: EH I, 528
Avots: EH I, 528
iemelsins
iemelsis
‡ iemelsis,
1) "wer einem etwas aufsthwatzen will"
Wessen;
2) "einer, der immer auf den Hals kriecht"
(?) Celm.
Avots: EH I, 529
1) "wer einem etwas aufsthwatzen will"
Wessen;
2) "einer, der immer auf den Hals kriecht"
(?) Celm.
Avots: EH I, 529
iemelst
ìemèlst: melšas ieme̦lsušas, ka ... Tdz. 42147. Refl. -tiês, ‡
3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.
Avots: EH I, 529
3) unablässig nach etw. tragen, verlangen
Kaltenbr.: iemelsies, lai pārduod Kaltenbr. bē̦rns iemelsas, lai māte viņam izce̦p plāceņus Wessen; sich auf etw. Versteifen Nautrēni: iemelsies kai cūka rakumos Nautrēni. iemelsies ar mantu (auf seinen Reichtum pochend), neduod meitinei miera ebenda. viņš kâ iemelsies mūsu meitā, ar kūju tuo neaizdzīsi Saikava.
Avots: EH I, 529
iemelst
ìemèlst, einem etw. einflüstern, aufschwatzen, weissmachen, vorspiegeln: pēc kāda laika tie iemelš kungam LP. IV, 221. kaķis iemelsa žurkai, ka viņas māte mirstuot nuost LP. VI, 287. viņš grib man iemelst visādus niekus Ahs. Refl. - tiês,
1) sich einbilden
Karls.;
[2) zu
melst anfangen Lautb.].
Avots: ME II, 44
1) sich einbilden
Karls.;
[2) zu
melst anfangen Lautb.].
Avots: ME II, 44
iemelsties
iemesls
iẽme̦sls,
1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];
2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);
3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;
4) ein Traumbild
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 44
1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];
2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);
3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;
4) ein Traumbild
Ruj. n. U.
Avots: ME II, 44
iemēsls
iemetekls
ierzekls
ierzekls,
1) "venteŗa atskarbis (vgl. iedzirklis)" Edwahlen n. U.;
2) Verschlingung, die eine stark gedrehte Schnur macht
U. [Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht durch Metathesis aus * iezerkls > * iedzerkls; vgl. iedzerkle.]
Avots: ME II, 60
1) "venteŗa atskarbis (vgl. iedzirklis)" Edwahlen n. U.;
2) Verschlingung, die eine stark gedrehte Schnur macht
U. [Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht durch Metathesis aus * iezerkls > * iedzerkls; vgl. iedzerkle.]
Avots: ME II, 60
iesals
iesals
ìesals, das Malz: miežus izdiedzēja iesalā. skaidra it kâ iesalu piededzinājis. Zu salˆds "süss", li. sálti "süss werden".
Avots: ME II, 61
Avots: ME II, 61
iesūls
ievalstīt
[ìevalstît,
1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;
2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]
Avots: ME II, 86
1) hineinwälzen:
sìenu šķūnī Dond., Ruj.;
2) ein wenig hin- und herwälzend in Schwung bringen:
pa˙priekšu ievalsti mucu un tad grūd uz priekšu! Salis.]
Avots: ME II, 86
ievilstīt
ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]
Avots: ME II, 89
Avots: ME II, 89
iezaļzils
ikls
īls
īls
īls, stockfinster Neik. n. U. [Wohl zu slv. ilъ "Schlamm", gr. ἰλύς (mit langen Vokalen) "Schlamm", εἰλύ· μέλαν Hes.; s. Bezzenberger BB. XXVII, 164, Trautmann Wrtb. 103.]
Avots: ME I, 836
Avots: ME I, 836
īnals
irbals
irbals, ein (hölzener) Pflock: sudraba irbali A. Brig. [aizspraud ar irbalu Manz. G. III. tārps irbalā uzdurts Manz. Post. Vgl. irbul(i)s].
Avots: ME I, 708
Avots: ME I, 708
irbuls
irbuls (unter ir̃bulis ),
1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;
4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.
Avots: EH I, 431
1): citiem bij uogi ar ir̃buliem Frauenb.;
4): ein Stäbchen zum Befestigen der FIachsknocke
- auch Luttr.; ein dünnes, glattes Stäbchen, dessen ein od. beide Enden zugespitzt sind (mit ir̃ ) Siuxt: lai es drāžu irbuliņu (Var.: sprunguliņu ) BW. 2066, 1. bē̦rni irbulus (Var.: īle̦nus) drāza 20973.
Avots: EH I, 431
irkls
irkls
ir̃kls (li. ìrklas), [ir̃klis C., Arrasch, ìrklis 2 Lis., Bers., irklis Sventāja], irkla, irkle Spr.,
1) das Ruder:
daudz tu man irklu lauzi (Var.: irkles) BW. 30692, 1; irkles 30859, 1. lūza irkla (Var.: jirkla) 26495, 1; [
2) das Steuer
Bielenstein Holzb. 632]. Zu irt I.
Kļūdu labojums:
30692, 1 = 30692 var.
Avots: ME I, 710
1) das Ruder:
daudz tu man irklu lauzi (Var.: irkles) BW. 30692, 1; irkles 30859, 1. lūza irkla (Var.: jirkla) 26495, 1; [
2) das Steuer
Bielenstein Holzb. 632]. Zu irt I.
Kļūdu labojums:
30692, 1 = 30692 var.
Avots: ME I, 710
izbalsināt
izbalsinât,
1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;
2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.
Avots: ME I, 715
1) ausweissen:
sienas, griestus Aps., Adsel;
2) ausbleichen:
izbalsināta veļa Stari II, 897.
Avots: ME I, 715
izbalsot
izcēls
izcils
izcils
izcils, vorspringend, hervorstechend, hervorranend, erhaben: baznīca izcilā vietā Aps. izcilas rakstnieka īpašības A. XIII, 392. Adv. izcilu Kurs.: svētdiena stāv izcilu pār citām dienām Plūd.
Avots: ME I, 721
Avots: ME I, 721
izdalsāt
izelsāt
izelsties
izèlstiês, schwer atmen, keuchen längere Zeit: ķēve apstājas, izelšas labu laiku LP. IV, 60.
Avots: ME I, 734
Avots: ME I, 734
izkalst
izkalst
izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.
Avots: ME I, 747
Avots: ME I, 747
izkuls
izkuls, izkula LW. 1921, No 39, 3 2 der Ausdrusch: šuogad rudziem labs izkuls RKr. XV, 116. Fig.: pie mums šuogad slikts izkuls arī kramplaužiem B. Vēstn. Auch. izkũlums: izkūlums bijis labs Aps. Vgl. birums.
Avots: ME I, 756
Avots: ME I, 756
izkulstas
izkul˜stas, Abfall vom geschwungenen Flachs Ahs.: nuo izkulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud.
Avots: ME I, 756
Avots: ME I, 756
izkulstīt
izkul˜stīt, tr., schwingen: man liniņus izkulstīja tautu dē̦lu māmulīte BW. 28351. Refl. - tiês, sich abarbeiten, abmühen, sich müde laufen: kas visu dienu izkulstījies pie darba, tas vakarā piekusis Ahs.
Avots: ME I, 756
Avots: ME I, 756
izmelst
izmèlst, Refl. -tiês, ‡
2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡
3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.
Avots: EH I, 466
2) eine Zeitlang Vorschläge machen:
vācīši izmelsās, ka "pārduod...! cik gribi, maksāsim tev" Pas. XII, 209; ‡
3) sich durchlügen:
jārauga i., ka biju dziļā miegā Janš. Līgava I, 94.
Avots: EH I, 466
izmelst
izmèlst, ein Gerücht verbreiten, ausschwatzen: citas melšas izme̦lsušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. ļaužu izme̦lstām te̦nkām es nepiešķīru ne˙kādu vērību Asp. Refl. - tiês, sich ausschwatzen: viņš ienāca gan˙drīz bez maņas, izmelsās un ielikās gan+drīz gultā Saul.
Avots: ME I, 770
Avots: ME I, 770
izmesls
izmulsināt
I izmùlsinât, izmulšinât, tr., zum besten haben, konfus machen, anführen: viņš tuos izmulšinātu Alm., C., Smilt. [izmulsināt U., verwirren; im Reden undeutlich aussprechen.]
Avots: ME I, 774
Avots: ME I, 774
izmulsināt
izmulst
iznikuls
izsmalstīt
izsmalˆstît, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge (vergebens) schöpfen: izsmalstījuos, bet ne˙kā neiesmēlu Jürg. u. a.
Avots: EH I, 481
Avots: EH I, 481
izsmalstīt
izsmalˆstît, tr.,
1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;
2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.
Avots: ME I, 800
1) wiederholt ausschöpfen:
Andŗa tē̦vs rūpīgi izsmalsta trauku Aps. tikmē̦r smalstīja, kamē̦r izsmalstīja katlu tukšu C., Mar.;
2) verbleuen, ausschlagen:
es tev izsmalstīšu zuobus Aps.
Avots: ME I, 800
izsmiekls
izsmiêkls, auch izsmiklis, der Spott: savas mājas guodu izsmieklā likt Neik. būt ļaudīm par izsmieklu Vēr. I, 1246. ja tev nav kauna, tad dabūsi izsmieklu Etn. IV, 29. daži runāja par mērīšanu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem vien Kaudz. M.
Avots: ME I, 801
Avots: ME I, 801
izsvalstīties
izsvalˆstîtiês 2 [Nigr., Dond., Salis, Ruj.], sich hin und her wälzen: izsvalstījies gultā Austr.
Avots: ME I, 808
Avots: ME I, 808
iztelst
izvalstīt
[izvalˆstît C., Arrasch, Dond., = izvāļāt: izv. labību, (šķūnī) sienu.] Refl. -tiês, sich zur Genüge umherwälzen: izvalstās uz vienu pusi, uotru, ne˙maz aizmigt LP. V, 308.
Avots: ME I, 824
Avots: ME I, 824
izvilstināt
izvilstināties
izvilstīt
izzvalstīties
jadals
jāvals
jāvals
jāvekls
jedals
jedels
je̦de̦ls [Nogallen], U., jedelis, jadals Konv. 1 , Südwind. [Aus liv. jedāl "Süd"; s. Thomsen Beröringer 254.]
Avots: ME II, 109
Avots: ME II, 109
jēlčaumals
jēls
jê̦ls,
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
2)
c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡
d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;
3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;
5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;
6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;
7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡
8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.
Avots: EH I, 564
jēls
jēls
II jê̦ls,
1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;
2) in ursprünglichem Zustande,
a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;
b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;
c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];
3) enreif:
jē̦las uogas;
4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;
5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];
6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;
7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]
Avots: ME II, 113
1) wund, abgerieben:
sāni līdz kaulam jē̦li LP. IV, 162. zirgam krūtis jē̦las nuobe̦rztas. jē̦las kājas, ruokas, wunde Füsse, Hände;
2) in ursprünglichem Zustande,
a) roh, ungar, ungekocht, ungebraten, nicht gar gekocht, gebraten, gebackt:
jē̦la maize, gaļa. jē̦las zivis ēst LP. IV, 39. jē̦las uolas dzert;
b) frisch, süss:
jē̦ls piens St., C., Bers., Lub., Erlaa, Smilt. jē̦lu pienu brucināju Tr. IV, 638;
c) nicht gehörig getrocknet:
jē̦ls siens, jē̦la zeme, nasser Boden; rāceņi tīri jē̦li, die Kartoffeln sind verfault Nigr.; jē̦ls laiks, nasskaltes Wetter; [jē̦li ķieģeļi U., lufttrockene Ziegel];
3) enreif:
jē̦las uogas;
4) jē̦ls vē̦de̦rs, ein schlecht verdauender, loser Leib;
5) schlaff gedreht, gewunden:
jē̦ls striķis, jē̦la dzija Druw.; [jē̦li diegi U., loser Zwirn];
6) schlaff, schwächlich:
tam jē̦li nagi; viss krīt nuo ruokām ārā Kand. (vgl. jē̦nadzis). tu gan esi jē̦ls: līdz iziet ārā, tūliņ saaukstējas Kand. [ar jē̦lām ruokām strādāt U., die Arbeit nicht recht anfassen wollen. zirgam jē̦las kājas U., das Pferd geht unsicher. tad ir jē̦ls! wie ist der doch an harte Arbeit nicht gewöhnt U.] puišam palikuse jē̦la sirds, tuo skatuot, wurde schlecht zu Mut Etn. III, 79;
7) roh, unflätig, zotig:
katrs trīc zem jē̦liem un draudiem skatiem A. XVII, 583. jē̦la valuoda, zotige Rede. te atkal dažu reiz it jē̦li dziedāja BW. III, 1, 77. [Von Leskien Nom. 167, Bezzenberger KZ. XLIV, 328 f., Berneker Wrtb. I, 444, Trautmann Wrtb. 107 zu slav. jal(ov)ъ "unfruchtbar" gestellt. Sollte diese Zusammenstellung richtig, so wäre von einer ursprünglichen Bedeutung "unreif" auszugehen, die noch in klrss. яловля "junges Vieh, Kälber" vorliegen kann.]
Avots: ME II, 113
jēmekls
jimstekls
jirkls
josls
josls
juôsls, gestreift, mit einem gürtelartigen Streifen versehen: juosls sivē̦ns, kuŗam abi gali me̦lnā vai baltā, bet vidus baltā vai me̦lnā spalvā Katzd., Nerft.
Avots: ME II, 127
Avots: ME II, 127
judrprauls
judrprauls
jukls
jukls,
1): juklajā dejuotāju pūlī Janš. Mežv. ļ. II, 15. atskanēja... svilpšana... un čivināšana daždažādās skaņās un tik ... jukli cita par citu 466. prātam tikai jukli izpruotamu ... dziesmu Līgava I, 298;
2): jukla zeme Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 566
1): juklajā dejuotāju pūlī Janš. Mežv. ļ. II, 15. atskanēja... svilpšana... un čivināšana daždažādās skaņās un tik ... jukli cita par citu 466. prātam tikai jukli izpruotamu ... dziesmu Līgava I, 298;
2): jukla zeme Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 566
jukls
jukls, auch jūkls,
1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;
2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.
Avots: ME II, 116
1) verwirrt, chaotisch:
apkārt rūc un dīc viss, juklā tumsā rakts Plūd. juklais truoksnis nuorimst Kaudz. M. juklajā dzīves ņugā Janš. vē̦sture vairs neizlikās nejēdzīgu varas darbu jūkls juceklis Pūrs III, 93;
2) mürbe, lose, locker:
siens tik jukls, ka nevar viņu sakŗaut ve̦zumā - tīri kâ spaļi Dubena. jukla maize Buschh.
Avots: ME II, 116
jūkls
jumols
‡ jumuols* die Kuppel: lampu ar sārte̦nuo jumuolu Veselis Dienas krusts 152. de̦be̦su jumuolu Daugava 1934, S. 23.
Avots: EH I, 567
Avots: EH I, 567
kails
kaîls: kaîls 2 auch Orellen, Salisb., kails auch Schlehk n. FBR. VII, 36, Ahs., Zabeln; unbekannt auch in Alswig, Bērzgale, Dunika, Kalnemois, Kalupe, Pededze, Prl., Rutzau, Saikava, Sonnaxt; ‡
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
3) wässerig, wenig nahrhaft:
kaila zupa Salis. kauleņuogas tādas kailas, nav ne˙kāda satība klā[t] Orellen. jūras mē̦sls ir tāds k., pa ūdeni izmircis Salis.
Avots: EH I, 574
kails
kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls 2 Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],
1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;
2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,
a) kahle Menschen;
b) arme;
c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]
Avots: ME II, 133
1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;
2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,
a) kahle Menschen;
b) arme;
c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. 2 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]
Avots: ME II, 133
kailsala
kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.
Avots: ME II, 133
Avots: ME II, 133
kaisals
kaisekls
kàise̦kls 2 Mar. n. RKr. XV, 117 (hier mit hochle. a aus e̦), kaiseles Karls., die Streu.
Avots: ME II, 134
Avots: ME II, 134
kaisls
kàisls,
3): tas tâ jāj kâ k., ka vējš vien gar ausīm iet Siuxt. k. uz pluosīšanuos Dobl. n. BielU.
Avots: EH I, 575
3): tas tâ jāj kâ k., ka vējš vien gar ausīm iet Siuxt. k. uz pluosīšanuos Dobl. n. BielU.
Avots: EH I, 575
kaisls
kàisls [C., Trik.],
1) erhitzt, heiss:
kaisls gaiss Apsk. šīs kaislās cepļu liesmas tevi nuogurdina;
2) leidenschaftlich:
acis mirdzēja silti un kaisli Purap.;
3) wild in Lust und Freude, albern, leichtsinnig
Salis, Ruj. n. U.; geil, unsinnig U., kaisla bite, ein lustiger Vogel N. - Sessau; kaisls suns, ein toller Hund L., Salis, Spiess n. U.; kaislā zâle, Christophskraut (actaea spicata) n. Mag. IV, 2, 85; n. St., Birzm. symphytum officinale, n. L. symphytum petraeum. Zu kàist.
Avots: ME II, 135
1) erhitzt, heiss:
kaisls gaiss Apsk. šīs kaislās cepļu liesmas tevi nuogurdina;
2) leidenschaftlich:
acis mirdzēja silti un kaisli Purap.;
3) wild in Lust und Freude, albern, leichtsinnig
Salis, Ruj. n. U.; geil, unsinnig U., kaisla bite, ein lustiger Vogel N. - Sessau; kaisls suns, ein toller Hund L., Salis, Spiess n. U.; kaislā zâle, Christophskraut (actaea spicata) n. Mag. IV, 2, 85; n. St., Birzm. symphytum officinale, n. L. symphytum petraeum. Zu kàist.
Avots: ME II, 135
kaisls
kājarkls
kakalsnis
kakls
kakls
1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡
4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡
5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.
Avots: EH I, 576
1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡
4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡
5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.
Avots: EH I, 576
kakls
kakls (li. kãklas),
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
kalngals
kalpgals
kāls
kā`ls,
1): pieci kāli kaķēniņu BW. 19404 var; ‡
2) ein Komplekt:
piecas adāmas adatas ir kâls 2 Seyershof.
Avots: EH I, 600
1): pieci kāli kaķēniņu BW. 19404 var; ‡
2) ein Komplekt:
piecas adāmas adatas ir kâls 2 Seyershof.
Avots: EH I, 600
kāls
kā`ls, ein Band od. ein halbes Schock, d. i. 30 Stück: kāls reņģu, vēžu. [Aus liv. kåˉv dass; s. Thomsen Beröringer 256.]
Avots: ME II, 191
Avots: ME II, 191
ķalsa
‡ ķàlsa 2, Getreideabfälle Gr.-Buschh.; ein Haufen kleiner Gegenstände (Beeren, Kartoffeln) Sauken. Vgl. ķelsis.
Avots: EH I, 691
Avots: EH I, 691
kalsenība
kalsens
kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs 2 Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns 2 Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]
Avots: ME II, 144
Avots: ME II, 144
kalsiņš
kalsnējs
kalsnēt
‡ I kàlsnêt 2 Kalupe, Lubn., Meiran, Prl., Saikava, -ēju, quienen, (vergeblich) warten: zirgs visu dienu kalsnē pie kruoga.
Avots: EH I, 579
Avots: EH I, 579
kalsnēt
kalsnijs
kalsnis
kalsnums
kàlsnums, kàlse̦nums, die Magerkeit, Hagerkeit: šis iztecējums un izstīdzējums, šis jaunības kalse̦nums un sausums bija nuomanāms visā viņas augumā A. XII, 30.
Avots: ME II, 144
Avots: ME II, 144
kalss
kalss
kalst
kàlst,
1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡
3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.
Avots: EH I, 579
1): siens kalst (trocknet)
Heidenfeld. saulē drēbes drīži kalst Zvirgzdine, izmazgāja lupatu, izkāre, lai kalst Sonnaxt; ‡
3) dürsten:
tâ kalta dzert Frauenb. - ‡ Subst. kaltējs, ein Schwindsüchtiger Lettg.
Avots: EH I, 579
kalst
kàlst, - stu, - tu, intr.,
1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;
2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]
Avots: ME II, 144, 145
1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;
2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]
Avots: ME II, 144, 145
kalstināt
kalstīt
kal˜stît [li. kálstyti "ковать"], - u, - ĩju, freqn., tr., schmieden, beschlagen: saimnieks aizbrauca pie kalēja zirgus kalstīt C.
Avots: ME II, 145
Avots: ME II, 145
kamols
kamuõls: mit uô 2 Salisb., mit ùo 2 Lis., kamuolis auch Erlaa n. FBR. XI, 14, 17, Gr.Buschh. n. FBR. XII, 76, Salis, (mit uõ ) Ramkau, (mit ùo 2 ) Oknist n. FBR. XV, 175, (mit uô 2 ) Lesten n. FBR. XV, 23, Rutzau n. FBR. VII, 121, kamuols, -s FBR. IX, 140, dat.- instr. plur. kamuolēm BW.16555 var. (aus A.-Rahden).
Avots: EH I, 583
Avots: EH I, 583
kamols
kamuõls PS., C., [Jürg., kamuôls Arrasch, Trik., Wolm., kamuols Lis., N. - Peb., Bers., Ruj., Selg., Dunika, kamuôlis Kl., kamuôlis 2 Līn., Gr. - Essern, kamuolis Fest., Lautb., Dond., Wandsen], kamuõlis (kamuolỹs),
1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;
2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]
Avots: ME II, 153
1) der Knäuel:
es atradu ganīdama baltu diega kamuoliņu (Var.: kamuoltiņu, kamuolīti), tur satinu puiša duomas tanī diega kamuolā (kamuolī) BW. 29472. ezis saritinās kâ kamuols. dziedi, dziedi, māmulīte, tev dziesmiņu kamuoltiņš BW. 11. pie kāpuostiem atruodam sakni kamuolā saaugušu Peņģ.;
2) kamuolītis, ein Tanz
Etn. IV, 80. [Zu kams I; vgl. Persson Beitr. 160, Berneker Wrtb. I, 557.]
Avots: ME II, 153
kampals
kaņepkauls
kankals
kañkals [Dunika] (kañkalas), eine kleine Glocke für Kühe Rutzau. [Als ein Kuronismus zu kaļuôt (s. dies) und r. кóлоколъ "Glocke" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 547.]
Avots: ME II, 155
Avots: ME II, 155
kankals
kaņupkauls
kaņupkauls
kapils
kāpsls
kapuls
kārkls
kā`rkls: šķe̦tras kārkla neplēsiet! BW. 29168. caur smalkiem kārkliņiem 30520. purva kārkliņam 34039, 20 var.; blusu kārkliņš, androrneda polifolia Oknist; myrica gale Ar.; eine kleine, vueidenähnliche Moorpflanze Sonnaxt; jūŗas kārkliņš AP., eine Art Strauchweide in Sümpfen (mit feinen; silberweissen Blüttchen); puķu kārkliņš, spiraea salicifolia Oknist; vēja kārkls Seyershof, ein gewisser Strauch (in Wiesen und feuchten Wäldern).
Avots: EH I, 603
Avots: EH I, 603
kārkls
kā`rkls (li. kar̃klas), die Bachweide, Weidenstrauch (salix). baltie kārkliņi, Bertramsgarbe (achillea ptarmica) RKr. II, 64; be̦bru od. be̦bra kārkls, gew. kārkliņš, Bittersüss (solanum dulcamara) Mag. IV, 2, 31; dzīparu kārkls, salix acutifolia RKr. III, 72; judu (jeb budu) kārkliņi aug pļavās prāvuos pūlīšuos, kâ uogu mē̦tru krūmiņi JK. VI, 29; kaņepāju od. kuoču kārkls, Korbweide (salix viminalis) RKr. II, 77, Konv. 2 2106; Māŗas kārkls, Palmweide (salix caprea) Sassm.; Vāczemes kārkli, der Sirenenbaum, der Flieder L., PS., ve̦lna od. zal(k)šu kārkls, Seidelbast (daphne mezereum) RKr. II, 70, Konv. 1 389; viču kārkls, Mandel -, Krebsweide (salix trianda) RKr. II, 77; vilku kārkls, salix repens RKr. III, 72; [dieva kārkls, Neumannskraft U.; kārklu putniņš, der Rohrsperling U. - Da Weidenzweige häufig zum Flechten dienen, so gehört kā`rkls (in dem kl aus tl entstanden sein kann) wahrscheinlich zur Wurzel kert - "flechten" (s. unter kar̂kles), oder aber (s. Būga KSn. I, 139 1 ) Zu li. ker̃gi "anbinden", kar̃goti "flechten" (in diesem Fall ginge kl hier auf gtl zurück)].
Avots: ME II, 196
Avots: ME II, 196
kārsls
kā`rsls,
1) ein Gestell, wo Leinsaat zum Trocknen aufgesteckt wird
C.;
2) das Vorgebirge
Wid.; Dr. [Zu kãrt?]
Avots: ME II, 198
1) ein Gestell, wo Leinsaat zum Trocknen aufgesteckt wird
C.;
2) das Vorgebirge
Wid.; Dr. [Zu kãrt?]
Avots: ME II, 198
kasals
kasuls
katls
katls: Demin. verächtl. katlelis,
1): vara katliņā BW. 8758. putras katlu 3642. lai paņe̦muoties puodeli vai katleli līdza Janš. Atpūta № 372, S. 7.
Avots: EH I, 593
1): vara katliņā BW. 8758. putras katlu 3642. lai paņe̦muoties puodeli vai katleli līdza Janš. Atpūta № 372, S. 7.
Avots: EH I, 593
katls
katls,
1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;
2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. kãtilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]
Avots: ME II, 171
1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;
2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. kãtilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]
Avots: ME II, 171
katuls
kaukals
kaukals, ‡
2) "?": skrien kâ k., pflegt man von einem Tier (einem Hasen, Hund, einer Katze) zu sagen, das sehr schnell, aber ungeschickt und sich von Zeit zu Zeit überwerfend läuft
Saucken.
Avots: EH I, 593
2) "?": skrien kâ k., pflegt man von einem Tier (einem Hasen, Hund, einer Katze) zu sagen, das sehr schnell, aber ungeschickt und sich von Zeit zu Zeit überwerfend läuft
Saucken.
Avots: EH I, 593
kaukals
kaukals, ein trockner, leichter Gegenstand [?] (z. B. ein Stück Holz) Spr. [Vgl. kaukuolis II.]
Avots: ME II, 173
Avots: ME II, 173
kaukols
kaukols
kauls
kaũls,
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;
4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;
6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;
9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";
10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡
11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡
12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡
13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.
Avots: EH I, 594
kauls
kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;
2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;
3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;
4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;
5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;
6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;
7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. 2 1746);
8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;
9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. 2 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];
10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. 2 145, Boisacq Dict. 422 f.]
Avots: ME II, 175, 176
ķauls
kausuls
kavals
kazuls
‡ I kazuls,
1) der Ziegenbock
Zvirgzdine;
2) "lē̦ns dzīvnieks" Mērdzine. Wohl aus r. козёл "Ziegenbock".
Avots: EH I, 597
1) der Ziegenbock
Zvirgzdine;
2) "lē̦ns dzīvnieks" Mērdzine. Wohl aus r. козёл "Ziegenbock".
Avots: EH I, 597
kazuls
kazuls
ķebls
ķēls
ķēls
ķê̦ls 2, ķẽ̦ls Dond., schlaff, schwach: ķē̦ls cilvē̦ks, kē̦li nagi, ķē̦la dzija Dond. ķē̦ls trauks, ķē̦la drāna Erwahlen. ķē̦li izvē̦rpta dzija, fein, dünn gesponnen Tals.
Avots: ME II, 373
Avots: ME II, 373
ķelsāt
ķelsīgs
‡ ķelsîgs,
1) "klebrig;
nelabi savārījies" um AP.;
2) rechthaberisch, zänkisch
(mit èl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 694
1) "klebrig;
nelabi savārījies" um AP.;
2) rechthaberisch, zänkisch
(mit èl 2 ) Saikava.
Avots: EH I, 694
ķelsis
ķelsis,
1) der Schund, Jux:
pie linsē̦klām ir klāt visādas nezāles, ir tikai tāds ķelsis Tirs. ;
[2) ķèlsis 2 Bers. "ein Mischmasch von verschiedenen Speisen oder Stoffen"].
Avots: ME II, 363
1) der Schund, Jux:
pie linsē̦klām ir klāt visādas nezāles, ir tikai tāds ķelsis Tirs. ;
[2) ķèlsis 2 Bers. "ein Mischmasch von verschiedenen Speisen oder Stoffen"].
Avots: ME II, 363
ķencals
ķepals
ķe̦pals, ķe̦pala Lautb., Katzd.,
1) auf Kohlen gebratener Teig
L., Lautb., ein grosses Stück Brot: rau, kādu ķe̦palu tā iede̦vusi bē̦rnam Lautb.;
2) ķe̦pals, schlecht ausgebackenes, nicht aufgegangenes Brot
Gold.;
3) eine weiche Masse, z. B. Lehm, Teig:
[sniega ķe̦palas (= pikas) Janš.] paņem kādu ķe̦palu mālu mīklas Naud., Bers.; ein Kuhfladen L., Lautb.;
4) ķe̦pala zeme, klebriger Boden:
ķe̦pala zemē slikta rāceņu ņemšana Dond.;
5) ein körperlich Wohlgeratener, Korpulenter
Naud.: bē̦rns jau labs ķe̦pals paaudzies Etn. II, 177, Dobl., Wurzau. [In der Bed. 1 - 2 aus li. kẽpalas "Laib"; in der Bed. 3 vgl. ķe̦pa 2.]
Avots: ME II, 366
1) auf Kohlen gebratener Teig
L., Lautb., ein grosses Stück Brot: rau, kādu ķe̦palu tā iede̦vusi bē̦rnam Lautb.;
2) ķe̦pals, schlecht ausgebackenes, nicht aufgegangenes Brot
Gold.;
3) eine weiche Masse, z. B. Lehm, Teig:
[sniega ķe̦palas (= pikas) Janš.] paņem kādu ķe̦palu mālu mīklas Naud., Bers.; ein Kuhfladen L., Lautb.;
4) ķe̦pala zeme, klebriger Boden:
ķe̦pala zemē slikta rāceņu ņemšana Dond.;
5) ein körperlich Wohlgeratener, Korpulenter
Naud.: bē̦rns jau labs ķe̦pals paaudzies Etn. II, 177, Dobl., Wurzau. [In der Bed. 1 - 2 aus li. kẽpalas "Laib"; in der Bed. 3 vgl. ķe̦pa 2.]
Avots: ME II, 366
ķepasls
ķepesls
ķepesls
ķesals
ķesels
ķezākls
ķe̦zãkls,
1) der Schmutz, der Auswurf;
2) der Tölpel Oknist; ein Händelmacher
Lind. Mag. XIII, 2, 45; [ķe̦zâkls Kl. "ein Skandalist; ein Schmierfink"].
Avots: ME II, 372
1) der Schmutz, der Auswurf;
2) der Tölpel Oknist; ein Händelmacher
Lind. Mag. XIII, 2, 45; [ķe̦zâkls Kl. "ein Skandalist; ein Schmierfink"].
Avots: ME II, 372
ķezēkls
‡ ķe̦zē̦kls "jem., der mehr will als kann" Gr.-Buschh.; "kas sagādā ķe̦zu" Oknist; "cilvē̦ks ar netīru pagātni" Oknist.
Avots: EH I, 698
Avots: EH I, 698
ķibekls
ķiepals
ķimpuls
ķimpuls (unter ķimpulis),
1): "īsa kārts" (mit im̃ ) Blieden (neben tim̃puls dass.); ein zugespitztes Hölzchen
(mit im̃ ) Siuxt. - ķimp- dissimiliert aus pimp-? Vgl. pimpuris.
Avots: EH I, 703
1): "īsa kārts" (mit im̃ ) Blieden (neben tim̃puls dass.); ein zugespitztes Hölzchen
(mit im̃ ) Siuxt. - ķimp- dissimiliert aus pimp-? Vgl. pimpuris.
Avots: EH I, 703
ķingals
ķingals
ķinguls
‡ ķiñguls NB., ein Brettchen mit dem Namen des Besitzers auf Säcken oder Milchkannen.
Avots: EH I, 703
Avots: EH I, 703
ķirstakls
ķīzekls
klabekls
kļaustekls
knisls
knisls
knīsls
knosekls
kņubekls
kņubekls
kodls
kodols
kuôduõls,
1): auch (mit uôl 2 ) Doblen, Dunika, Frauenb., OB.; ‡
2) Köder (z. B. an der Angel)
Diet.
Avots: EH I, 686
1): auch (mit uôl 2 ) Doblen, Dunika, Frauenb., OB.; ‡
2) Köder (z. B. an der Angel)
Diet.
Avots: EH I, 686
kodols
kuôduõls (li. kánduolas) [C., Serbigal, PS., Wolm., kuôdals Preili, Nerft], bei U. auch kuoduolis [li. kanduolỹs], der Kern: uz manim zē̦ni krīt kâ uz rieksta kuoduoliņa BW. 11003. luodēm ir svina kuoduols A. XX, 56. serde un kuoduols, der rechte Inhalt, die Hauptsache, Stern und Kern. [Wohl eher eine Ableitung von kuôst "beissen", als (nach Fick Wrtb. I 4, 28 und Güntert Reimw. 116 f.) zu ai. kanda-h. "Wurzelknolle", gr. χόνδοι· χεραῖαι, ἀστράγαλος Hes., χόνδυλος "Faust (schlag)".]
Avots: ME II, 341
Avots: ME II, 341
koduls
koduls
II kuôduls: auch Kaltenbr., Oknist, Pilda, Zvirgzdine: rieksta kuoduliņu BW. 16565, 1 (aus Līvāni),
Avots: EH I, 686
Avots: EH I, 686
koduls
kodūls
kokgals
kùokgals, = kuoka gals, der Baumwipfel: puiši lielījās augstu kāpt kuokgalā Biel. 1600.
Avots: ME II, 342
Avots: ME II, 342
kols
kùopls 2 : auch Bērzgale, Nautrēni, Pilda : nejūdzi ve̦ca kuopla jaunajam kumeļam Tdz. 42674 var.; dieva k. auch Bērzgale, Kaunata, Nirza, Pilda, Rundāni, Zvirgzdine.
Avots: EH I, 687
Avots: EH I, 687
kols
I kuõls, tahm. aus kur̃ls, taub Ohseln bei Rönnen, Luttr., Walgahlen bei Zabeln, Ahs.
Avots: ME II, 343
Avots: ME II, 343
kols
II kuôls: auch Trik., (mit uô 2 ) Dunika, Kal., NB., Seyershof. Etwa durch Dissimilation aus *kuogls (< *kuodls)?
Avots: EH I, 687
Avots: EH I, 687
kols
kols
kolsters
kolsters, ein mageres Tier, auch ein solcher Mensch Allend.; ein schlechtes Pferd Oppek., Dickeln n. U.
Avots: ME II, 254
Avots: ME II, 254
kolstets
kolstets: kol˜steris Lems., Salis: k. ir tāds lieluos kauluos, izdilis un slikts (mager) Salis. apprecējusi tādu lielu kolsterl, kas ne pēc kuo neizskatās Lems. tuo kolsteri nav kuo jūgt ilksīs: tik un tâ viņš ve̦zumu nepavilks.
Avots: EH I, 638
Avots: EH I, 638
kopgabals
‡ kuõpgabats Ahs., ein Wegabschnitt, den mehrere Wirte zusammen in Ordnung halten müssen.
Avots: EH I, 687
Avots: EH I, 687
kopls
kùopls 2, [Nirza], das Krummholz Lettg. ; [dieva kuopls Raipol, Warkl., der Regenbogen. - Zu kampis
2?].
Avots: ME II, 346
2?].
Avots: ME II, 346
kopveikals
kosuls
kuosuls, ein Bienenstock von Bork Plm. n. U.: ar ratiem me̦du dzina nuo ve̦ciem kuosuliem BW. 30353, 2. Vgl. kuozuls.
Avots: ME II, 349
Avots: ME II, 349
kozals
kozols
kozuls
kuozuls (im Stiehwort k zu ersetzen dureh k !),
1): ein Bienenstock
- auch Lixna, (mit ùo 2 ) Marlenhausen, Nautrēni, Saikava, Warkl.: simtu bišu kuozuliņu BW. 32857 (aus Lös.); ein Käfig für Stare - auch Lixna; kur tu skriesi, vanadzeņ ...? skriešu... savu bē̦rnu apvē̦rtuos: cits sēdēja kuozulā ("?"), cits kuozula maleņā Tdz. 37389. - Die Bed.
3) ME. II, 350 ist ganz zu streichen.
Avots: EH I, 688
1): ein Bienenstock
- auch Lixna, (mit ùo 2 ) Marlenhausen, Nautrēni, Saikava, Warkl.: simtu bišu kuozuliņu BW. 32857 (aus Lös.); ein Käfig für Stare - auch Lixna; kur tu skriesi, vanadzeņ ...? skriešu... savu bē̦rnu apvē̦rtuos: cits sēdēja kuozulā ("?"), cits kuozula maleņā Tdz. 37389. - Die Bed.
3) ME. II, 350 ist ganz zu streichen.
Avots: EH I, 688
kozuls
ķozuls
ķuõzuls, ķuozulis L.,
1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;
2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;
[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]
Avots: ME II, 393
1) der Bienenstock aus einem Klotz
Smilt., Aps., Bers., Laud., Druw.: bites kvēpinājuši, lai nelien spietuodamas cita ķuozulā LP. VII, 365; ein Bienenstock, der an einem Baum aufgezogen ist (= aulis) Jumurdehn, [Sinolen, ķuozuls Kl.]: tur līkajā bē̦rzā saimniekpuikas tam ķuozulu uzvilkuši A. XXI, 418;
2) der Käfig:
strazdu ķuozuls od. ķuozuliņš Lös.;
[3) ķuozuls "ein alter Korb"
Nötk.]
Avots: ME II, 393
krāģarkls
krails
kramasls
‡ kramasls (> ostle. kromoslys) Pilda "Abfälle, ein Haufe unbrauchbarei Gegenstände".
Avots: EH I, 641
Avots: EH I, 641
kramesls
kramstekls
kraujels
krauls
krauls
‡ II kraûls AP. "?": krauli ir tādi mazi, smalki zari un visādi kritami, kas nav satrūdējuši. prauli var būt nuo liela kuoka, bet krauli ir tikat nuo maziem atkritumiem.
Avots: EH I, 643
Avots: EH I, 643
kreils
kreitals
krèitals 2, [(s)kreĩtãls Jürg., N.-Peb.], auch skrèitals 2 Erlaa, kreĩtuļi C., auch skreituļi, Frauenmantel (Blume). [Zu slav. kridlo "Flügel" bei Berneker Wrtb. I, 615 f.?]
Avots: ME II, 271
Avots: ME II, 271
krekls
kre̦kls: Demin. verächtl: kreklelis Frauenb., plur. t. kre̦kli Auleja, Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt; krekliņā, im Hemde, in Hemdsärmeln (ohne. Roek) Lis.: strādā nuome̦tušies krekliņā; plur. kre̦kli, die Wäsche überhaupt Frauenb., Puhren.
Avots: EH I, 647
Avots: EH I, 647
krekls
kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].
Avots: ME II, 271, 272
Avots: ME II, 271, 272
kremēsls
[kre̦mē̦sls od. kremēslis Warkl., jem., der sich in fremde Angelegenheiten mischt.]
Avots: ME II, 272
Avots: ME II, 272
krenkls
krēsls
krẽ̦sls,
1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;
2): auch Zvirgzdine; ‡
4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡
5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.
Avots: EH I, 651, 652
1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;
2): auch Zvirgzdine; ‡
4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡
5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.
Avots: EH I, 651, 652
krēsls
krẽ̦sls,
1): krē̦slā vakarā "spät Abends"
Baar in seinem Exemplar von U. kad nuoiet saule, tad ātri paliek krè̦sls 2 Linden in Kurl.;
2) (s. unter krẽ̦sla I): auch N.- Autz n. BielU.
Avots: EH I, 652
1): krē̦slā vakarā "spät Abends"
Baar in seinem Exemplar von U. kad nuoiet saule, tad ātri paliek krè̦sls 2 Linden in Kurl.;
2) (s. unter krẽ̦sla I): auch N.- Autz n. BielU.
Avots: EH I, 652
krēsls
krẽ̦sls, dämmerig, schummerig, dunkel: priekšme̦ti tuop krē̦sli Spr., MWM. VI, 600. pa citām krē̦slākām vietām A. XXI, 21, Mar. n. RKr. XV, 121. krē̦slajā istabā BW. V, S. 225, Etn. I, 117. [nuo... krē̦slās paslēptuves Ezeriņš Leijerk. II, 225.]
Avots: ME II, 276
Avots: ME II, 276
krēsls
krê̦sls (li. krė´slas), Demin. verächtl. krēslelis,
1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;
2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;
[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].
Avots: ME II, 276
1) der Stuhl:
laimes krēsls, der Glücksstuhl, das Glück: kādā laimas krē̦slā tad pilsētnieki iesēdušies, kad tik jautri? LP. VI, 724. guoda, guodības, valsts krē̦sls, der Thron; grēku sūdzamais krēsls, der Beichtstuhl; jumta kr., der Dachstuhl Krons-Würzau. Sprw.: visi nevar vienā krēslā sēdēt, alle können nicht gleiches Schicksal haben. nuosēsties ze̦majā krē̦slā, sich auf die Diele setzen (statt auf den Stuhl) Etn. IV, 76;
2) der Teil des Spinnrockens, in dem die Beine ruhen
Rutzau;
[3) ein hölzerner Rost
Bielenstein Holzb. 677. - Nebst kreslis zu apr. creslan, li. krãsė, slav. kŗslo "Stuhl"; vgl. Berneker Wrtb. I, 615 und 624, Reichelt KZ. XLVI, 330, Būga KSn. I, 136 ff.].
Avots: ME II, 276
kretals
kretals
‡ II kre̦tals Dond., Erwalen, Windau, unersättlich. stets hungrig: k. zirgs, bē̦rns.
Avots: EH I, 650
Avots: EH I, 650
kretels
kretels
kretuls
krietals
krimsls
krimstals
krisls
krisls: in Frauenb., angeblich nur das Demin. krisliņš gebräuchlich: zirgam nav ne k. atlicies redelēs, -visu izēdis: es tev e̦smu acu k. Für., ich bin dir ein Splitter im Auge.
Avots: EH I, 655
Avots: EH I, 655
krisls
krisls (li. krìslas), krislis, Demin. auch krisliņa Naud., Kronw., ein Brocken, Krümchen, ein bisschen: es šuorīt vēl nee̦sma ne krisliņa (ne krislīša LP. IV, 5, 76) ēdis Nigr. nuo vārdiem nuost ne krisla nevar ņemt Rainis. man vairs nav ne krisla salmu, siena. [acu krisls U., Sonnenstäubchen.] Zu krist.
Avots: ME II, 280
Avots: ME II, 280
kristdēls
‡ kristdê̦ls Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 69, Kaltenbr., Lubn., Sonnaxt, Tdz. 46362, = krustdê̦ls.
Avots: EH I, 655
Avots: EH I, 655
kropls
kruôpls, [krùopls 2 Kl.], krüppelig, krüppelhaft: kruopls cilvē̦ks, kruopla kāja, ruoka.
Avots: ME II, 295
Avots: ME II, 295
krumsls
krustdēls
krustdēls
kubals
kubls
kubls: auch Behnen, Ermes, Jürg., Kegeln, Lemb., Lems., Salis, Smilten, Wolm., Zögenhof; veļat kublus! BW. 24699 var.; raudzību k., eine schmackhafte Speise, die man beim Wöchnerinnenbesuch als Gabe mitbringt Salis.
Avots: EH I, 666
Avots: EH I, 666
kubls
kubls [bei Kurmin 233 kubils (zu verlässig?)], kubuls Stom., [Demin. bei Wid. auch kublĩtis],
1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;
2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]
Avots: ME II, 297
1) der Kübel, Bottich:
alus, brāgas kubuls. Das Demin. kubliņš, kubuliņš, ein aus Holz verfertigtes Gefäss zur Aufbewahrung von Milch, Grütze: biezputras, piena kubliņš. ē̦duši nuo kubliņiem jeb kuokā izcirstiem duobumiem JU. galds kūp vien nuo gaļas kubliņiem BW. III, l, 22. kubliņus lietuo tikai piena iekāšanai A. 1X, 2, 591. Sprw.: kāds kubliņš, tāds vāciņš;
2) kubuliņi - kāda puķe pļavās ziliem ziediem, kuŗu augšējā mala platāka par dibe̦nu Mar, n. RKr. XV, 120. [Nebst li. kùbilas "Kübel"
wohl aus aruss. къбьлъ; vgl. Berneker Wrtb. I, 658 und Būga Zeitschr. f, slav. Phil.I, 43.]
Avots: ME II, 297
kubuls
kubuls (unter kubls),
1): auch Aahof, Adl., Alswig, AP., Bērzgale, Ekengraf, Erlaa, Fehgen, Garssen, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Kur-mene, Lös., Lubn., Mahlup, Memelshof, Meselau, Nogallen, N.- Peb., Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Ruhental, Saikava, Salwen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Weissensen, Zvirgzdine: pie kāpuostu kubuliņa BW. 35519. nuo drabiņu kubuliņa 21559;
2): Demin. kubuleņš Zvirgzdine, eine gewisse Blume mit blauen Blüten.
Avots: EH I, 666
1): auch Aahof, Adl., Alswig, AP., Bērzgale, Ekengraf, Erlaa, Fehgen, Garssen, Kalnemois, Kaltenbr., Kalupe, Kur-mene, Lös., Lubn., Mahlup, Memelshof, Meselau, Nogallen, N.- Peb., Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Ruhental, Saikava, Salwen, Schwanb., Sessw., Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Weissensen, Zvirgzdine: pie kāpuostu kubuliņa BW. 35519. nuo drabiņu kubuliņa 21559;
2): Demin. kubuleņš Zvirgzdine, eine gewisse Blume mit blauen Blüten.
Avots: EH I, 666
kudls
kudls
kukols
kūkols
kukulsnis
kukulsnis
kukùlsnis 2 Lub., Selb., [KI.), kukulznis [Grünwald], N.-Schwanb., [Wessen], der Erdklumpen, Erdkloss: puisis dze̦nā pa kukulšņiem trīs kaulainus zirgus Vēr. II, 54. šādi tādi sīki putni kukulznīšu sitējiņi BW. 2664.
Avots: ME II, 302
Avots: ME II, 302
kuls
I kuls,
1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;
2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡
3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.
Avots: EH I, 671
1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;
2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡
3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.
Avots: EH I, 671
kuls
I kuls,
1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;
2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.
Avots: ME II, 307
1) der Estrich:
viņš nuodrikšināja uogles pie kula Blaum. kalējs nuospļāva uz ķēķa kula Dok. A. saimniece izrušināja uogles vienlīdzīgi pa krāsns kulu Vīt.;
2) die Tenne
Nerft, Ronneb., [Alt-Ottenhof]: platas bija kula durvis. Gew. piedarbs. Wohl zu kul˜t.
Avots: ME II, 307
kuls
II kuls: žagaru k. Alswig, Kalnemois. meta brālīši, ne˙kā netika; ka[d] meta māsiņas, pacēlās kuliņš BW. 25623, 2. kula cūkas nebaŗājas (gemeinsame Arbeit geht nicht vonstatten) Mahlup.
Avots: EH I, 671
Avots: EH I, 671
kuls
kūls
kūls
ķuls
ķuls
kulsma
kul˜sma,
1): auch Iw.; piederēja kulsmiņai (Var.: piedarbā) pieci... kumeliņi BW. 8160; ‡
3): ve̦se̦las kul˜smas (als plur. t., "kārta, daudzums") muižļu plānā Dunika. ja, sìenu vai salmus ne̦suot, nuokaisa zemi ar biezu kārtu, tad saka, ka siens vai salmi kul˜smām palikuši NB.
Avots: EH I, 671
1): auch Iw.; piederēja kulsmiņai (Var.: piedarbā) pieci... kumeliņi BW. 8160; ‡
3): ve̦se̦las kul˜smas (als plur. t., "kārta, daudzums") muižļu plānā Dunika. ja, sìenu vai salmus ne̦suot, nuokaisa zemi ar biezu kārtu, tad saka, ka siens vai salmi kul˜smām palikuši NB.
Avots: EH I, 671
kulsma
kul˜sma,
1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;
2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.
Avots: ME II, 307
1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;
2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.
Avots: ME II, 307
kulsms
kulstamdēle
kulstamnieks
kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
kulstava
kulstava: linu k. Pas. II, 519, (mit ul˜ ) Ramkau; plur. kul˜stavas Strods Par. vōrdn.99 "?"
Avots: EH I, 671
Avots: EH I, 671
kulstava
kulstavnīca
kulstavnīca
kulstavnīca
kulstavnieks
kulstavnieks
kulstavniẽks, einer, der Flachs schwingt, reinigt: kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352.
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulstekle
kulstekle,
2): (die Flachsschwinge)
auch Lutr. (mit ul˜ ), Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt (mit ùl 2 ), Stelph.
Avots: EH I, 671
2): (die Flachsschwinge)
auch Lutr. (mit ul˜ ), Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt (mit ùl 2 ), Stelph.
Avots: EH I, 671
kulstekle
kulsteklis
kulsteklis
kulsteklis "das Holz, damit man Flachs ausschlägt" [Manz. Lettus. kulsteklītis, ein Brettchen der Weber Bielenstein Holzb. 419].
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulstekne
kulstelēt
‡ kulstelêt,
1) (nicht intensiv) Flachs schwingen (reinigen)
Bērzgale, Grünw:, Kalvene, Kurs., Renzen, Ringmundshof, Smilt.;
2) (mit dem Schwanz) wedeln
Renzen.
Avots: EH I, 672
1) (nicht intensiv) Flachs schwingen (reinigen)
Bērzgale, Grünw:, Kalvene, Kurs., Renzen, Ringmundshof, Smilt.;
2) (mit dem Schwanz) wedeln
Renzen.
Avots: EH I, 672
kulsteune
kulstevnīca
kulstiķis
kulstikla
kulstikla
[kùlstikla 2 Fianden, Alt-Laitzen, kulstikle "linu tīrījamais rīks" Druw., Sessw., Kaizenau, Sinolen, Wessen]; kulstiklis Mar., s. unter kulstamnieks.]
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulstīkla
kul˜stîkla: auch (= kulstamniẽks
1) N.-Wohlfahrt, (mehr als plur. t.) Siuxt; (die Flachsschwinge)
A.-Autz, A.-Bergfried, Auleja, Kal., Mitau, Naud., Nikrazen, Gr.-Sessau.
Avots: EH I, 672
1) N.-Wohlfahrt, (mehr als plur. t.) Siuxt; (die Flachsschwinge)
A.-Autz, A.-Bergfried, Auleja, Kal., Mitau, Naud., Nikrazen, Gr.-Sessau.
Avots: EH I, 672
kulstīkla
[kul˜stîkla, ein tolpelhaftes Weib Jürg.]; kul˜stīkla, ein sittenloses, liederliches Frauenzimmer [Grünwald], Naud.; s. auch unter kulstamnieks.
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulstīklis
kulstikne
kulstiņš
kulstīt
kul˜stît,
1): auch (kùlstēt 2 , prügeln)
Zvirgzdine;
2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,
2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.
Avots: EH I, 672
1): auch (kùlstēt 2 , prügeln)
Zvirgzdine;
2): auch (mit ul˜ ) AP., Iw., Ramkau, Salis, Siuxt, Wolm. u. a., (mit ùl 2 ) Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Warkl. u. a. Refl. -tiês,
2): k. nuo vienas puses uz uotru pusi Siuxt. apkārt k. Janš. Mežv. ļ. II, 36.
Avots: EH I, 672
kulstīt
kul˜stît [(li. kulstyti Lit. Mitt. II, 58 f.), kulˆstît 2 Līn.], -u, -ĩju, tr., freqn. zu kul˜t,
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
1) [kulstît Dunika u. a.], wiederholt schlagen:
kulstīja ar pātagu ežmali Seib.;
2) Flachs schwingen, reinigen:
pušu šķīru linu sauju, kulstīdama, mīstīdama BW. 21901. pē̦rnie lini nekulstīti, aizpē̦rnie kaņepāji BW. 15606. Refl. -tiês,
1) wiederholt schlagen, klopfen:
viņa kulstās ar kājām pa zemi Purap.;
2) sich umhertreiben:
diezin, kur mūsu puisis kulstās pa naktīm apkārt Ahs. Subst. kul˜stĩjums, der gereinigte Flachs, die Reinigung des Flachses: liniem jāpane̦s kulstījums LP. VI, 36; kulstîšana, das Schwingen, Reinigen des Flachses; kulstîtãjs, einer, der den Flachs schwingt.
Avots: ME II, 308
kulstītava
kulstītava
kulstivīca
‡ kùlstivîca 2 (wohl mit iv aus uv) "rīks, ar kuo kulsta linus" Oknist, ("?") Pilda n. FBR. XIII, 49.
Avots: EH I, 672
Avots: EH I, 672
kulstoņa
kul˜stuoņa, eine Umhertreiberin, ein liederliches Frauenzimmer: tu palaidnīga meita, kulstuoņa MWM. IX, 485.
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulsts
kulsts
kulstuve
kul˜stuve, ein liederliches Frauenzimmer: tā tāda kulstuve, kulstās ar visiem vīriešiem Naud.
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulsums
kumbāls
kunguls
kuņugals
kupls
kupls,
1): puķe saiet kuplajās, staudet
Auleja;
4): grūsnēja cūka me̦tas kupla Sonnaxt.
Avots: EH I, 677
1): puķe saiet kuplajās, staudet
Auleja;
4): grūsnēja cūka me̦tas kupla Sonnaxt.
Avots: EH I, 677
kupls
kupls (li. kuplus "dicht"),
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;
2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;
3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;
4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;
5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."
Avots: ME II, 318
kurdls
kurdls
kurls
kur̃ls: auch Behnen, Lemb., Pankelhof, Roop, Rosenbeck, Serben, Stenden, Strasden, (mit ùr ) N.-Wohlfahrt, (mit ur̂ 2 ) Kegeln, Orellen, Stolben, Zögenhof: ļaudim ir k. miegs septiņuos nuo rīta Daugava 1936, S. 216.
Avots: EH I, 678
Avots: EH I, 678
kurls
kur̃ls [auch Līn., Bl., Perkuhnen, Amboten, Ohseln, Salis, Dond., Wandsen, Arrasch, Jürg., Drosth., Bauske, Schujen, Dunika, Lautb., N. - Peb., AP., PS., Ruj., Tr., kùrls Wolm., Serbigal, Trik.] (li. kurlas), taub: viņš kurls uz ausīm. viņa liekas visiem šiem vārdiem kurla Aps. uotru varuot kurlu padarīt šitâ: kad kāds istabā vai citā kādā ē̦kā kuo runā un uotrs aiz durvīm klausās, tad jāņe̦muot jauns mālu puods un sviežuot pret durvim jāsakuot: kaut tu kurls paliktu Wid. [Nebst kursls und kurns, li. kur̃čias "taub", le. aizkurst, li. kur̃sti "taub werden" vielleicht (nach Būga KSn. I, 168 und 265 und Traut- mann Wrtb. 146) zu slav. kъrnъ "verstümmelt am Ohr", ai. karn˙á-h. "stutzohrig", av. karna- "taub".]
Avots: ME II, 323
Avots: ME II, 323
kurmols
kursls
kursls
kursuls
kursuls, ein aus Brettern verfertigter Korb zum Grandführen, nuo dēļiem grants vešanai taisīts kurvis Setzen n. Etn. IV, 99.
Avots: ME II, 326
Avots: ME II, 326
kurzuls
kūrzuls
kusls
kusls
kusls (li. kušlùs od. kùšlas "schwächlich"),
1) steif, ungeschickt
Stom.;
2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;
3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.
Avots: ME II, 328
1) steif, ungeschickt
Stom.;
2) klein, schwächlich, zart
Naud.: mums ir līdzcietība ar visiem nespēcīgiem un kusliem radījumiem Vēr. II, 406. kuslie asni iz zemes lien Asp. kusls dīglis, stāds. lai nenuobrīnē̦tu kuslu bē̦rnu, it ipaši, kamē̦r nekrustīts, neplāta un nerāda svešiem JK. VI, 28. lai tā sieva, kur tā sieva, kur tās kuslās dvēselītes BW. 20870, 7. dzīve bija pārāk kusla, nevarīga Vēr. I, 1447. kur kuslās ilgas nu? Vēr. I, 824;
3) lebenig, jähzornig, ungeduldig
Lös.: nu viņš paliek kusls. In den Bed. 1 u. 2 nebst apr. acc. s. kuslaisin "schwächste (n)" [wohl zu le. kust "müde werden" und vielleicht slav. късьнъ "säumig, langsam", s. Bezzenberger BB. XII, 77 f., Berneker Wrtb. I, 672;] dagegen in der Bed. 3 wohl zu le. kustêt.
Avots: ME II, 328
kūsls
kũsls: auch BW. 34521; 34638 u. a.; die mit Schamhaaren bewachsene Körpergegend (mit ù 2 ) Oknist. - "kūšu" ME. II; 338 durch "kũšu" zu ersetzen.
Avots: EH I, 684
Avots: EH I, 684
kūsls
kūsls, [müde, matt Bers.]: ne̦rvōzi krampji raustīja viņa dzelsējuo, kūsluo seju J. Ve̦cuozuols Duomas III, 1134.
Avots: ME II, 338
Avots: ME II, 338
kūsuls
kutls
kutls
kūzuls
kūzuls U. (mit ostle. ū aus uo? vgl. kuozuls), ein an einem Waldbaum gehängter Bienenstock.
Avots: ME II, 339
Avots: ME II, 339
kvēls
I kvē̦ls, s. kvè̦la ; [kvḕ̦ls Jürg., der Wiederschein von Licht od. Feuer (Ekau, Hofzumberge, Laud.), die Röte am Himmel (Arrasch): debess kvē̦ls jau dziest ; "die Hitze" Schrunden, Bauske, Sessw., Tirs.].
Avots: ME II, 354
Avots: ME II, 354
kvēls
II kvḕ̦ls 2 [Druw.], glühend, feurig, schimmernd: kvē̦lās krūtis Sil. dedzi un palieci vienmē̦r kvē̦la! Asp. kļūs truoksnis, krāsu raibums spilgtāks, kvē̦lāks Asp. tver, tās ruociņu un velk pie kvē̦lajām lūpām Egl. kvē̦lā vakarā V. Eglītis.
Avots: ME II, 354
Avots: ME II, 354
kvelst
labdabls
labdabls, gutgeartet: labdabli zirņi, Erbsen guter Art L. "labdabļi"saka nuo katra labi auguoša stāda un labības, kamē̦r tā vēl zaļā stāvuoklī Irm.
Avots: ME II, 394
Avots: ME II, 394
lancakls
lāpsals
làpsals 2 (unter làpsalis): lâpsalā 2 auž bikses, palagus AP. lāpsalā iznāk ciets aude̦kls ebenda: maisus ar làpsalus 2 (Adj.?) aude Erlaa.
Avots: EH I, 728
Avots: EH I, 728
laukābols
‡ laũkâbuol(i)s "?": māte mani, dārza puķi, ieduod lauka ābuolam; kauns manai māmiņai laukābuoli (Var.: laukābuolu) znuotu saukt BW. 17305.
Avots: EH I, 722
Avots: EH I, 722
laukgals
lecekls
lēdzeksls
lēkals
lels
lēls
ļemekls
[*I ļe̦me̦ks od. *ļe̦mē̦ks (oder *ļe̦maks resp. *ļe̦māks?), erschlossen aus
1) hochle. ļamaks (woneben ein gleichbed. ļamaka) Mar., ļamāks Bers., ein fettes, gut gemästetes Tier;
2) ļamāks Los. od. ļamaks Mar., Lis., Kalz., Laud., Golg., Sessw., Sinolen resp. ļamaka Tirs., Modohn, ein grosses, plumpes und schlaffes Lebewesen;
in Schrunden dafür ļemeksis.]
Avots: ME II, 536
1) hochle. ļamaks (woneben ein gleichbed. ļamaka) Mar., ļamāks Bers., ein fettes, gut gemästetes Tier;
2) ļamāks Los. od. ļamaks Mar., Lis., Kalz., Laud., Golg., Sessw., Sinolen resp. ļamaka Tirs., Modohn, ein grosses, plumpes und schlaffes Lebewesen;
in Schrunden dafür ļemeksis.]
Avots: ME II, 536
ļerekls
ļermals
liekkauls
lìekkaũls, stilba liekkauls, Überbein, Knochenauswuchs Preip.; vēzīša liekkauls, Ringbein Luopk. II, 57.
Avots: ME II, 495
Avots: ME II, 495
lielārkls
‡ liẽlar̂kls, = liẽlais arkls: dārzs ar lielarklu apaŗams Pas. V, 485 (aus Gr.-Autz).
Avots: EH I, 754
Avots: EH I, 754
lielgabals
lielgabals
lielkauls
liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]
Avots: ME II, 499
Avots: ME II, 499
lielkauls
lielpilsēta
liẽlpìlsẽ̦ta, die Grosstadt: Maskaviņu, lielpilsē̦tu, aiz ce̦pures aizsprauduos BW. 13186.
Avots: ME II, 500
Avots: ME II, 500
lielpilsētniecisks
lielpilsētnieks
liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.
Avots: ME II, 500
Avots: ME II, 500
lielpilsonis
liels
liêls,
1): suns viņam ieķērās lieluos Grünw. dabūsi ar kuoku pa lieliem ebenda. vācietim gaŗi lieli (Var.: gaŗas kājās) BW. 9552 var. pliki lieli, basas kājas 4614;
2): auch BW. 20291; biksu l. Janš. Dzimt. V, 283, das Hosenbein;
3): egles l. auch Iw., Ramkau, Seyershof.
Avots: EH I, 755
1): suns viņam ieķērās lieluos Grünw. dabūsi ar kuoku pa lieliem ebenda. vācietim gaŗi lieli (Var.: gaŗas kājās) BW. 9552 var. pliki lieli, basas kājas 4614;
2): auch BW. 20291; biksu l. Janš. Dzimt. V, 283, das Hosenbein;
3): egles l. auch Iw., Ramkau, Seyershof.
Avots: EH I, 755
liels
liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;
1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;
4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;
7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;
8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;
9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;
11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;
12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.
Avots: EH I, 755
1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;
4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;
7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;
8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;
9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;
11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;
12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.
Avots: EH I, 755
liels
liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),
1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];
2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;
3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;
4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;
5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;
6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;
7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;
8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];
9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,
a) grosser Kopf,
b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,
a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;
b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;
c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;
d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;
[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];
10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;
11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;
12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;
13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]
Avots: ME II, 500, 501, 502
1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];
2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;
3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;
4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;
5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;
6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;
7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;
8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];
9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,
a) grosser Kopf,
b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,
a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;
b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;
c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;
d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;
[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];
10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;
11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;
12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;
13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]
Avots: ME II, 500, 501, 502
liels
liêls,
1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;
2) zābaka liels, der Stiefelschaft;
3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].
Avots: ME II, 502
1) [bei Manz. Lettus lielis (li. lielis Miež.), lielas (?) kauls], das Schienbein, die Wade; der Fuss (pars pro toto):
liksim od. laidīsim lielus vaļā! wollen wir uns aus dem Staube machen;
2) zābaka liels, der Stiefelschaft;
3) [egles liêls "nesamērīgi liela izaugusi kuoksnes viena puse" Trik.; "egles stumburs" (?) Morizberg; egles liêls 2 "tā egles puse, kur gadskārtas lielākas, cietas, iesarkanas" Stenden, Wizenhof; "die der Sonne zugekehrte, härtere und rötliche Seite einer Fichte"
Wirginalen; "ja egle aug purvainā vietā nepareizi apgaismuota, tai saules pusē ruodas lielas un rupjas gadskārtas, bet pretējā pusē sīciņas; šādu, grūti zāģējamu, trauslu (egles vai priedes) augumu sauc liêlu" N. - Peb., Gudenieki]; die härtere Seite der Nadelbäume: skuju kuokiem, sevišķi eglēm, vis˙vairāk purvā augušām, vienuoss sānuos kuoks ir cietāks, pabrūns un biezākām augumu kārtām, pret pūšanu arī izturīgāks, tuo sauc par liêlu Druw. Etn. II, 161, Golg., AP., Etn. IV, 130; ["liêls kuoks Selsau, = lielains kuoks". - Wenigstens in den Bed. 1 u. 2 das substantivierte liẽls; zur Bed. vgl. li. leilas; vgl. auch Grünenthal Изв. XVIII, 4, 139 und AfslPh. XXXVIII, 138. Der Bed. 3 liegt wohl zunächst die Bed. "Wade" zugrunde].
Avots: ME II, 502
lielsādža
lielsaimniecība
lielsaimnieks
liẽlsàimniẽks, der Grosswirt, Grossbauer, der Besitzer eines grossen Gesindes MWM. VIII, 832.
Avots: ME II, 502
Avots: ME II, 502
lielsaišķis
lielsaišķis
liêlsàišķis [Janš. Dzimtene V, 168], lielsaitis, das Strumpfband, ein Band, womit man Strümpfe od. Hosen um die Waden bindet Altenwoga: lielsaišķi jeb lielsaiši bija tikai vilnāni RKr. VII, 39. deva katram pieaugušam vīriešam pa cimdu pārim, nepieaugušiem lielsaišķus un prievītes BW. III, 1, 26. viņa pina lielsaišus savam beidzamajam dē̦lam Niedra.
Avots: ME II, 502
Avots: ME II, 502
lielsakta
lielsceļš
lielsirdība
liẽlsir̂dĩba,
1) die Heftigkeit, Hartnäckigkeit:
savā lielsirdībā viņš izdara daudz aplamību;
2) die Grossmut
(ungew.): par jūsu lielsirdību pateicuos Alm. dievs viņu bija ar lielsirdību un gaišu prātu apbalvuojis Launitz Stāsti 67.
Avots: ME II, 502
1) die Heftigkeit, Hartnäckigkeit:
savā lielsirdībā viņš izdara daudz aplamību;
2) die Grossmut
(ungew.): par jūsu lielsirdību pateicuos Alm. dievs viņu bija ar lielsirdību un gaišu prātu apbalvuojis Launitz Stāsti 67.
Avots: ME II, 502
lielsirdīgs
liẽlsir̂dîgs, rechthaberisch, trotzig, helftig: nuo acīm vien pazinu lielsirdīgu tē̦va dē̦lu BW. 9824.
Avots: ME II, 502
Avots: ME II, 502
lielsirdis
liẽlsir̂dis,
1) der Eigensinnige, Heftige, Hochmütige:
lielsirdim jācieš suodība Spr. Sal. 19, 19. tautiešam, lielsiržam. lieli, gaŗi me̦lni mati BW. 21719, 4. tautu meita, lielsirdīte 21754;
[2) jem., der herftig zürnt
Trik.].
Avots: ME II, 502
1) der Eigensinnige, Heftige, Hochmütige:
lielsirdim jācieš suodība Spr. Sal. 19, 19. tautiešam, lielsiržam. lieli, gaŗi me̦lni mati BW. 21719, 4. tautu meita, lielsirdīte 21754;
[2) jem., der herftig zürnt
Trik.].
Avots: ME II, 502
lielsiržots
lielskare
lielskare
lielskare, die Langrispige (Epitheton des Hafers): auziņai baltskarei, tai lielie tīrumiņi BW. 28245 var.
Avots: ME II, 502
Avots: ME II, 502
lielskungs
lielskungs
lielspēcītis
lielvalsts
lielveikals
liepkauls
lils
ļumekls
magžēkls
maisaudekls
maizgabals
màizgabals od. maizes gatials, ein Stück Brot: sunim sviedu maizgabalu BW. 6385. màizgaruoza, die Brotrinde; sunim sviedu maizgaruozu BW. piel. 2 6385 var.
Avots: ME II, 553
Avots: ME II, 553
makls
makls [für *maklis?], ein Betrüger Kurl. n. U. [Entlehnt nebst li. makliuoti "im Handel betrügen"; vgl. wruss. махлевàць "плутовать" und Leskien Nom. 453.]
Avots: ME II, 554
Avots: ME II, 554
mākls
[mākls L. (li. moklas "Lehre") "ein erlernter, begriffener Lehrsatz": labuos mākluos audzināts, in allem Guten erzogen.]
Avots: ME II, 579
Avots: ME II, 579
māksls
mālābols
mals
māls
māls
mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mālus mĩt, den Lehm treten. ve̦lns e̦suot licis ar zirgu mālus mīt LP. V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūr,a un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ māliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūr,as māli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mālu trauks, Lehmgeschirr; mālu minējs, der Lehmtreter. Zu li. mólis dass. [und vielleicht (wenn mit altem ā!) zu slav. malina "Himbeere", s. Berneker Wrtb. II, 12, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380.]
Avots: ME II, 581
Avots: ME II, 581
māls
I mãls: mālus mĩt auch Siuxt hier auch: mālus mīdît) u. a. es duomāju cepli celt, ar tevim mālu vest BW. 21104, 5. puoda mālu 34821, 1. sarkanais m., zilais m., baltais m. Siuxt. tre̦kns (ziemlich rein) m. ebenda: kad m. ir tre̦kns, tad tam jāpiejauc grants, lai nesasprāgst. vājš (mit anderen Stoffen gemischt) m. ebenda. apšu m. Frauenb., ein ziemlich unfruchtbarer Boden. glūdu m. Dond., Mergelton, mergelhaltiger Lehmboden, Tonboden. kaļķu m. Sassm., kalkhaltiger Lehmboden, zirga m. AP., eine sehr zähe, fuchsrote Lehrnart. ātri ies pie māla (= mirs) Seibolt n. FBR. XVI, 165, Serbig. luops nuogājis pie māla (ist ganz heruntergekommen) AP.
Avots: EH I, 791
Avots: EH I, 791
māls
malsieta
malsīties
malspus
malsteklis
mal˜steklis, der Herumtreiber: kur tāds malsteklis kuļas pa nāktīm apkārt Ahs., Matkuln.
Avots: ME II, 559
Avots: ME II, 559
malstīkla
malstīt
malstīties
malstīties
mal˜stîtiês, -uôs, -ĩjuos, umherschlendern, faulenzen, sich müssig ergehen Gold., Los. n. Etn. IV, 145: mīstītāji vairāk malstījās rijas krāsns priekšā nekâ strādāja RA. cilvē̦ks, kas malstīties pa ielu atruod prieku... Janš. ļaudis malstījās MWM. IX,147. nevar jau visi malstīties sapņuos Ub. puiši malstās pa svētdienām apkārt Ahs. Zu mal˜t.
Avots: ME II, 559
Avots: ME II, 559
mālstrāķis
malsts
mastals
I mastals "?": kupla liepa mastaliem [vielleicht ein Lesefehler für hochle. masteitiem < mastītiem (s. mastît)] zariņiem BW. 11616, 3.
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
mastals
[II mastals (?) "ein Flechtwerk aus Reisig oder Ästen, das im Zaune die Stelle einer Pforte vertritt" Bauske.]
Avots: ME II, 565
Avots: ME II, 565
mastīkls
matgals
matgals
maukls
maukls
[maûkls Warkh. "spuostas" (eine Falle) Wessen: ietiki tādā mauklā, ka ārā vairs nevari tikt.]
Avots: ME II, 568
Avots: ME II, 568
mazdēls
mažģekls
[* mažģe̦kls, zu erschliessen als die grundform für ostle. magžakleņš "ein kleines Netz" Borchow. Zu mazgs.]
Avots: ME II, 575
Avots: ME II, 575
mazgls
mazgls (unter mazglis): auch Frauenb., Iw., Kaltenbr., Salis, Sermus, Sussikas: (drāna) ar lielu mazglu pakausī sasieta Janš. Apsk. 1903, S, 82, lai me̦t mazglu galiņā BW. 10090 var.
Avots: EH I, 787
Avots: EH I, 787
mazguls
mazguls (für * mazgulis?), [jem., der knotig, voller Knoten ist]: sarkans mazguls RKr. VII 1325 (gemeint ist im Rätsel damit der Krebs).
Avots: ME II, 572
Avots: ME II, 572
mazpilsēta
mazpilsētnieks
mazpilsonība
mazpilsonis
mazpilsonisks
mecekls
me̦ce̦kls: zu verbessern in "meceklis II", und "me̦ce̦kli" im Zitat aus Janš. (ME. II, 589) in "mecekļi".
Avots: EH I, 795
Avots: EH I, 795
mēgls
mēgls
mēgls
meils
meils "?": gunsbumba milzīgi liela, sarkana tur meiliem [Druckfehler für me̦lliem?] mākuļvaļņiem laužas Plūd.
Avots: ME II, 592
Avots: ME II, 592
melnzils
mels
‡ me̦ls (Sing. zu me̦li); die Lüge: vai nu katru me̦lu klausīsies? AP. darīt kuo pa me̦lam (zum Schein) Salis. es tev me̦la neme̦luošu BW. 12410 var.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melsākls
melsienis
melsīgs
melsīgs
mèlsîgs, schwatzhaft, klatschhaft, zum Schwinden, Unsinnreden geneigt: melsīgs cilvē̦ks Tals. ļaudis ir pārāk melsīgi A. XVIII, 126, C.
Avots: ME II, 599
Avots: ME II, 599
melsika
mel˜sika, comm., der Schwätzer, Aufschneider, die -in: tu tāds melsika Matkuln; mel˜siķis, f. -ķe, Kand.
Avots: ME II, 599
Avots: ME II, 599
melsinēt
‡ melsinêt "(wiederholt, dauernd) schwatzen, faseln Kalupe": kā tu melsinē, kā pļāpā un staigā ar mēlēm pa ļaudīm! "lügen" (?) Zvirgzdine: mèlsinē 2 (flunkert?) - pats nezina kuo.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melsinis
melsis
melsis
mèlsis [N. - Peb., mèlsis 2 Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]
Avots: ME II, 599
Avots: ME II, 599
melsoņa
melsonis
melsons
melspalvains
melst
[*I melst, zu erschliessen aus aizmelst Druva I, 392 "aizaugt, piesērēt"; vgl. (aiz)melzt.]
Avots: ME II, 599
Avots: ME II, 599
melst
II mèlst: meļš kâ ... laika grāmata Janš. Dzimtene III 2 , 310; phantasieren L. Refl. -tiês: auch (flunkern) Segew.: melsuos saviem biedriem ..., ka mani sagūstījuši Janš. Līgava II, 315. tie divi melšas tâ, ka ne˙kā nevar saprast Mežv. ļ. II, 16; hartnäckig auf etwas bestehen Kaltenbr.: mèlsies 2 , lai parāda pasi; "ķilduoties, aplinkus uzmākties" (mit èl 2 ) Saikava. ‡ Subst. mèlsējs 2 Auleja, ein Fasler.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melst
II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]
Avots: ME II, 599, 600
Avots: ME II, 599, 600
melst
[III mèlst 2, -šu, -su Warkh., Warkl. "mit Schwierigkeiten kämpfend (z. B. auf einem schlechten Weg) gehen."]
Avots: ME II, 600
Avots: ME II, 600
melstavis
melstens
‡ me̦lste̦ns "?": tāds iztīsis m. (schwärzlich, brünett?) pudželis Janš. Līgava I, 235.
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
melstiķis
melstrazds
melstrīpa
‡ me̦l˜[n]strĩpa Dunika, eine gewisse Feldmaus (gelbbraun mit einem dunkelbraunen Streifen auf dem Rücken und einem langen, kahlen Schwanz).
Avots: EH I, 799
Avots: EH I, 799
mēmkurls
memols
mentals
mērcekls
[mḕ̦rce̦kls,
1) "piemircis kuoks" Warkh.;
2) der grüne Schleim auf stehendem Wasser
Warkl., Warkh.]
Avots: ME II, 617
1) "piemircis kuoks" Warkh.;
2) der grüne Schleim auf stehendem Wasser
Warkl., Warkh.]
Avots: ME II, 617
mesls
mesls
me̦sls,
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
mēsls
mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,
1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;
2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;
4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡
5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.
Avots: EH I, 809
1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;
2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;
4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡
5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.
Avots: EH I, 809
mēsls
mê̦sls (li. mė´šlas "Dügner"),
1) der Dünger, Mist:
iekrist mē̦slā Lautb.; gew. der Plur. mê̦sli, mêšļi 2 Tals., Waldegahlen: kūts, aitu, cūku, guovju, luopu, zirgu mē̦sli;
2) das Fegsel, Kehricht, Schutt:
tāds nav ne mē̦sluos atruodams. nuo mē̦sliem paduoms jālasa;
3) jūr,as mē̦sli, der Seetang;
4) mēšļi in Selb. n. BW. III, 3, 875, das Stroh-, Heulager
(= cisas): mēšļi bija cisas, uz kur,ām mirējs gulējis, un istabas mē̦sli. Zu mêzt.
Avots: ME II, 621
1) der Dünger, Mist:
iekrist mē̦slā Lautb.; gew. der Plur. mê̦sli, mêšļi 2 Tals., Waldegahlen: kūts, aitu, cūku, guovju, luopu, zirgu mē̦sli;
2) das Fegsel, Kehricht, Schutt:
tāds nav ne mē̦sluos atruodams. nuo mē̦sliem paduoms jālasa;
3) jūr,as mē̦sli, der Seetang;
4) mēšļi in Selb. n. BW. III, 3, 875, das Stroh-, Heulager
(= cisas): mēšļi bija cisas, uz kur,ām mirējs gulējis, un istabas mē̦sli. Zu mêzt.
Avots: ME II, 621
metekls
me̦te̦kls (unter meteklis 6),
1): "kas tiek same̦sts aušanai" Lettg.; eine Docke
(?) Frauenb.: linu m.; ‡
2) jede einzelne Strähne beim Flechten od. Winden (Seilen)
Frauenb.: pāte̦ga ar vairāk me̦te̦kliem jāvij.
Avots: EH I, 803
1): "kas tiek same̦sts aušanai" Lettg.; eine Docke
(?) Frauenb.: linu m.; ‡
2) jede einzelne Strähne beim Flechten od. Winden (Seilen)
Frauenb.: pāte̦ga ar vairāk me̦te̦kliem jāvij.
Avots: EH I, 803
mežābols
mēzekls
‡ mẽ̦ze̦kls Stenden, ein Wenig, etwas Winziges: mazu gaļas mē̦ze̦kliņu ieliek. diegs tik smalks kâ m.
Avots: EH I, 810
Avots: EH I, 810
mezgls
me̦zgls (unter me̦zglaîns): auch A. Ottenhof, Puhren, Orellen, Roop, Salis, Seyershof, Wainsel: pāte̦ga deviņiem me̦zgliem BW. 21368; rīkles m. Salis, der Adamsapfel.
Avots: EH I, 804
Avots: EH I, 804
mīdekls
mĩde̦kls Frauenb., ein Lebewesen (Mensch od. Pferd), das auf éinet Stelle hin und her tritt.
Avots: EH I, 820
Avots: EH I, 820
miels
miels
*II mìels 2 : auch Tdz. 38140, 1; 45954, Warkl. n. PBR. XI, 720; es redzēju savu mielu aiz e̦ze̦ra ecējuot Tdz. 90831, 1. ‡ Subst. *mielums, = mĩļums 2: aiz mieluma nevarēju Tdz. 36269 (aus Lettg.).
Avots: EH I, 825
Avots: EH I, 825
miels
[*II mìels 2 (li. mielas), erschlossen aus hochle. mī`ls 2, lieb Kaunata, Raipol, Dagda, Zb. XV, 212, BW. 13646, 20. Zu mĩľš.]
Avots: ME II, 653
Avots: ME II, 653
mietpilsonība
mietpilsonis
mietpilsonisks
mikls
I mikls: auch Lng. (unter mitrs ), Dunika, Frauenb., Grob., Iw., Kand., Saikava, Siuxt: m. laiks Iw., Saikava, mikla zeme Iw. mūŗa istabas stāv miklas ebenda. m. šķūnis Siuxt. palgs vēl ir m. Frauenb. Mēmeles mikluo uošulāju smarža Veselis Daugava 1936, S. 934.
Avots: EH I, 813
Avots: EH I, 813
mikls
I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].
Avots: ME II, 625
Avots: ME II, 625
mikls
II mikls, biegsam: mikls kuoks - kas viegli liecas, nelūst neplīst Dond. Wohl zu li. miklùs "zähe" (vom Holz).]
Avots: ME II, 625
Avots: ME II, 625
mikls
mīkls
mīkstčauls
mîkstčauls Adj., [= mîkstčaulīgs: mīkstčaula uola Bers., N. - Peb.; zart Manz. Lettus]. mīkstčaula [gen. s.?] egle, die weisse Tanne U.
Avots: ME II, 642
Avots: ME II, 642
mils
I mils [für * mills?], eine Phantasie Bergm., Ruj. n. U.; mils nāk virsū, der Alp drückt U. [Von Potebńa РФВ. XIV, 23 zu r. dial. млиться "мниться, чудиться" gestellt, das aber dissimilatorisch aus dem gleichbed. мниться entstanden sein kann; eher daher nach Leskien Abl. 335 und Nom. 164 als * mills aufzufassen und zu mèlst zu stellen, oder auch als * milzs, und in diesem Fall zu milzt, dunkel werden.]
Avots: ME II, 627
Avots: ME II, 627
mils
II mils: dzirnav[a]s rūca, mili klaudz BW. 7988 (aus Alt-Sehren). smalk[a] iesala malējam bite mila galiņā 7999 var. (ähnlich: 8026).
Avots: EH I, 814
Avots: EH I, 814
mils
II mils, [wohl aus milns II]: gašķa skrien pa tīrumu, mils dirsā (Rätsel) RKr. VII, 1361.
Avots: ME II, 627
Avots: ME II, 627
mils
[III mils Mesoten u. a. "ein wollenes Gewebe"; "bieza, cieta, asa vadmala" Grünh.; vgl. mila
I.]
Avots: ME II, 627
I.]
Avots: ME II, 627
mīls
mīls: auch (mit ì 2 ) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 75, Warkl. n. FBR. Xl, 102: es redzēju savu mīlu aiz e̦ze̦ra ecējuot Tdz. 40831.
Avots: EH I, 822
Avots: EH I, 822
mīls
milsa
milsa
milst
‡ I milˆst, praet. milˆsa, "schwellen" Nautrēni: jai visi sãni sāk m. nuorunāt milˆsumu.
Avots: EH I, 814
Avots: EH I, 814
milst
milstenis
‡ *milstenis "?": saberž tās (= acis) ..., gribē̦dama aizdzìt acu priekšā vizuošuos apaļuos milsteņus Janš. Mežv. ļ. I, 16.
Avots: EH I, 814
Avots: EH I, 814
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (16)
apgvelzt
brozis
iemalis
izklustnīcas
kaklasaite
klibiķis
klibiķls,
1): (Drücker der Türklinke)
auch AP.;
2): auch Dunika, Kruhten, OB., PV.;
3): auch AP., A.-Ottenhof, Dunika, Frauenb., Kruhten, OB., PV., Wessen;
4): auch A.Ottenhof, PV.
Avots: EH I, 616
1): (Drücker der Türklinke)
auch AP.;
2): auch Dunika, Kruhten, OB., PV.;
3): auch AP., A.-Ottenhof, Dunika, Frauenb., Kruhten, OB., PV., Wessen;
4): auch A.Ottenhof, PV.
Avots: EH I, 616
nebalts
nomulšināt
nùomùlsinât, nùomulšinât Biel. n. U., tr., verblüffen, dumm machen, irreführen: tu gribi mani nuomul˜sināt Sassm. n. RKr. XVII, 42. Refl. - tiês, auf Abwege geraten: daudz mazturīgi bē̦rni nuomulsinās te Seib.
Avots: ME II, 822
Avots: ME II, 822
nopleknēt
‡ I Memelshof, Nerft, eine Zeitlang untätig sein: vakar visu dienu pie manis nuopleknēja.
Avots: EH II, 75
Avots: EH II, 75
palains
[palsaîns,
1) (mit l˜) "fleckig, schimmelfarbig";
p. zirgs Nitau, Salisb., Peb., Drosth., Druw., Schwanb., Bolwen, Laudohn, Mitau, Grünh., Alt-Rahden;
2) (mit àl 2 ) "trocken und locker"
Selsau: p. sniegs Serben, Sermus.]
Avots: ME III, 62
1) (mit l˜) "fleckig, schimmelfarbig";
p. zirgs Nitau, Salisb., Peb., Drosth., Druw., Schwanb., Bolwen, Laudohn, Mitau, Grünh., Alt-Rahden;
2) (mit àl 2 ) "trocken und locker"
Selsau: p. sniegs Serben, Sermus.]
Avots: ME III, 62
piemuldināt
sedola
se̦duols Gr.-Essern, Mag. IV, 2, 31; Konv.1 446, Wid., Nieder-Kurl., se̦duõls Kruhten, se̦duôls Līn., se̦duolis Amboten, se̦duole Kurl. n. U., der Spillbaum (evonymus europaeus). Nebst sedlināji wohl zu li. sedulà "cornus" (bei Būga KSn. I, 280 und Matulionis Žolynas II, 21 und 86), Demin. sedulė˜lė An. 79 und Jušk. SvD. 91,10.
Avots: ME III, 811
Avots: ME III, 811
šķaaudeklis
šķàude̦kls 2 ,
1) einer, der oftniest
Saikava;
2) das Ausgenieste
Gr. - Buschhof, Lubn.
Avots: ME IV, 21
1) einer, der oftniest
Saikava;
2) das Ausgenieste
Gr. - Buschhof, Lubn.
Avots: ME IV, 21
smeilis
smèils 2 : auch Oknist; vienu galu kuplu, uotru smeilu Brigadere Dievs, daba, darbs 174.
Avots: EH II, 535
Avots: EH II, 535
tīks
zēvelisks
Šķirkļa skaidrojumā (11515)
aba
aba,
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
1) eben:
aba tālab, tālab aba, tāpēc aba, eben deswegen; ap kalnu it kā dūmi kūpuļuoja, - aba tālab kalns dabūjis vārdu (zilais kalns) LP. VII, 1324. tas jau aba tas, kas samaitā mūsu krietnākuos nuoduomus. nu ab' tikai apjēdzuos, ka māmiņas man nevaid BW. 23832. [Wenn dies aba alt wäre, so könnte man das a- mit dem a- von ai. àha "gewiss, ja" vergleichen; nun ist aber z. B. tāpēc aba gleichbedeutend mit tā ba pēc z. B. bei Manzel, und aus tā-ba könnte, indem es als tā-aba aufgefasst wurde, dies aba entnommen sein].
2) bet aba [wohl aus slav. abo "etwa"]
nu kāda laba diena zem kunga pātagas dzīvuot? Purap.
3) jūs gan iesiet, es aba ne Wid. [Im letzten Satze geht aba über abar wohl auf d. aber zurück.]
Kļūdu labojums:
kūpuļuoja = kūpuļuo
Avots: ME I, 5
abai
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abaju
abaju > abai [auch in Grawendahl], SF. als Sammelzahlwort: [abaju vāģu "beide Wagen" N.-Schwnbg.]; abai slieču pārlūza, die Sohlen beider Schlitten gingen entzwei, abai skrituļu, die Räder beider Wagen BB. XIV, 144. - [Altes Neutrum, gleich apr. abbaien und aksl. oboje dass].
Avots: ME I, 5
Avots: ME I, 5
abeji
abeji C. [und in Saussen], abẽji PS. (li. abejí),
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
1) beiderlei:
tādēļ gājis ar abejiem ābuoļiem uz savu pilsē̦tu LP. VI, 602, mit beiderlei Äpfeln, d. h. mit den von beiden Apfelbäumen gepflückten Ä. - brālis nuorauj nuo abejiem augļiem LP. VI, 761; abeju dzimumu bē̦rni.
2) beide,
a) bei plur. t.: abeji rati jāaizjūdz, beide Wagen müssen angesspannt werden;
b) in manchen Gegenden Mittelkurlands und auch in Livland für abi, abas gesetzt: abejās ruokās, in beiden Händen;
šuo abeju krūmu uogas labas Grünh.
3) Nom., Akk. Dual.: [äbeju komanu (Bersohn)]. divej kre̦klu mugurā, abej me̦lnu nuovalkātu BW. 20630,5. cūku gani cūkas zīda, abej ausu turē̦dami 29350,1; mūs muižā divej' vārtu, abej ve̦lnu sargājami 31417,1. [Wohl, gleich li. abeja bei Bezzenberger BGLS. 186 f., altes Neutrum, wie abaju oben].
Avots: ME I, 5
ābele
âbele, auch âbels, -s (li. obelis) BW. 5590 var., 5591 var.], N. - Schwnb., Peb., Erlaa, [ābēls, -s Marzen], âbuole Serbigal, Neugut, Demin. âbelīte, âbeltiņa, âbeliņa BW. 4778, der Apfelbaum (Pirus malus L.); [ābels "Apfel" Zb. XV, 166]. meža - oder mežu ā., auch mežābele, Holzapfelbaum; suņu-ā., suņābele, gemeiner Wegedorn (Rhamnus cathartica L.), auch pabērze; vilku, vilka ā., vilkābele, Weissdorn (Crataegus oxiacantha L.), auch paērkšķis RKr. II, 70, 77; krusta ābele, tāds ābuols. zied kā ābeles balti ziedi. ābeļu dārzs, ābeļdārzs, Obstgarten. [Zu le. âbuols "Apfel", pr. wobalne "Apfelbaum", woble "Apfel", ksl. ablъko "Apfel", ablanь "Apfelbaum", air. aball, ahd. apful "Apfel", s. Trautmann Wrtb. 2, Berneker Wrtb. 22 f., Ebel KZ. VI, 216, Walde Wrtb. 2 3 f., Feist Wrtb. 2 40, Meillet Bull. XXII, 48, Bechtel KZ. XLIV, 129].
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
Kļūdu labojums:
âbe-ltiņa = âbel-tiņa
Avots: ME I, 234
ābelis
‡ âbelis,
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = ls">âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = ls">âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
1) âbelis Borchow, Warkl., acc. s. ābeli Pas. 111, 114: IX, 106, nom. pl. ābeļi Pas. VIII, 150, 206; IX, 539, acc. Pl. ābeļs Pas. VIII, 150; ābeļus VI, 173, = ls">âbuõls I, der Apfel: nuo vēja ābeļi apbira Warkl. ābelīši sarkst uz kuoku Pas. V, 149 (aus Welonen). ābeļu sẽkliņas VI, 114; 21 voc. s. ābelīt BW. 9065, 8 var., = ls">âbuõls 2, der Klee;
3) der Aprelbaum:
ar ābeļa ziediņiem BW. 6492. pa ābeļa lapiņām 8834, 6. par ābeļa (Var.: ābeļu) līdumiņu BWp. 1103, 1 var.
Avots: EH I, 191
ābeļkoks
ābelnīca
abi
abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.
Avots: ME I, 5, 6
Avots: ME I, 5, 6
ābīderis
‡ II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.
Avots: EH I, 191
Avots: EH I, 191
ābolens
ābolis
âbuolis (unter âbuõls),
1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡
4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.
Avots: EH I, 192
1): auch PIKur., Erlaa n. FBR. XI, 11, AP., Saikava, (mit â 2 ) Salis, Siuxt, Strasden; 2): loc. s. ābuolī BW. 7201 var., Demin. voc. s. ābuolīt BW. 9065, 6 var.; ‡
4) bikšu ābuolītis BW. 34429, der Hodensack.
Avots: EH I, 192
abrakasis
abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
abrkasis
abr (a) kasis, abrukasis, abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;
2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).
Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga
Avots: ME I, 6
ābulis
acains
acaînis, ‡
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
3) ein Übermütiger, Ausgelassener
Saikava; ‡
4) "īpatnējs sešnīšu aude̦kls" Dunika; ‡
5) acainītis, ein Stickmuster für Handschuhe:
acainīšam iemete pamatā pa actiņai nuo dzīpuriem. divas vai trīs kārtas nuoadīja gruntes un tad mete actiņas biežāk, rešāk, kâ gadījās AP.
Avots: EH I, 2
acains
aceknis
aceknis,
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
1) der Netzmagen
A. XVII, 379. Bers.
2) nach bestimmtem Muster gewebte Leinwand
Etn. III, 146, Golg. = acuots aude̦kls; auch aceklis BW. 9065. [zu acs].
Kļūdu labojums:
9065 = 7065
Avots: ME I, 7
ačgārnis
ačgãrnis,
1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;
2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.
Avots: ME I, 10
1) einer der verkehrt handelt:
tas ir liels ačgārnis, das ist ein verdrehter Mensch;
2) der rückwärts geht:
ačgārnis ūdenī, der Krebs RKr. VII, 129.
Avots: ME I, 10
acība
acĩba,
1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;
2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.
Avots: ME I, 7
1) die scharfe Sehkraft, Aufmerksamkeit
B. Vēstn. man jāstrādā ar vislielākuo acību Latv.;
2) die Schwammigkeit, Porosität.
Karls.
Avots: ME I, 7
ačka
ačka, ačkis (acs),
1) der Einäugige
L., St.
2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.
3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.
4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.
5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.
Avots: ME I, 10
1) der Einäugige
L., St.
2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.
3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.
4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.
5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.
Avots: ME I, 10
acots
acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
acs
acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;
2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;
3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;
4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;
7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;
8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;
10)
c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡
11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡
12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡
13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.
Avots: EH I, 2, 3
acs
acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
1) das Auge.
2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).
3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.
4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.
5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher
a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;
b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!
6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...
7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.
8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.
9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.
10) In Verbindung mit Verben:
a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;
b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,
a) die Augen senken
b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;
c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.
Kļūdu labojums:
6553=6853
Avots: ME I, 7, 8, 9
actains
actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.
Avots: ME I, 9
Avots: ME I, 9
actiņa
actiņa, Demin. von acs,
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
1) das Äuglein.
kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja Ar. 23;
2) als Zärtlichkeitsausdruck:
mana actiņa; mans ačiņš Kand.; māsiņai, actiņai, galvā ruožu vaiņadziņš BW. 6041, 1;
3) uneigentl.:
a) pasaules actiņa, die Sonne,
b) Zündloch eines Gewehrs,
c) Bienenzelle,
d) augu actiņas, die Zellen der Pflanzen,
Kronw.,
e) actiņu prauls, das faule Mark des Baumes,
Biel. H. 190,
f) biezputrā actiņu ielikt, im Brei eine Vertiefung machen und darin die Zukost tun,
g) bezdelīgas actiņa, die Mehlprimel (Primula farinosa),
h) mazā a., Wiesennelke (Dianthus deltoides U.),
mazactiņa RKr. II, 70.
Avots: ME I, 9
āda
âda (li. óda),
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
1) der Balg,
a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;
b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;
2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;
3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;
4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;
5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;
6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;
7) āda als die unzertrennliche
a) den Leib,
b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;
8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;
9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;
10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.
Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1
Avots: ME I, 235, 236
ādains
adata
adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.
2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.
3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.
4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.
5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.
Avots: ME I, 10, 11
adatnieks
adatniẽks, ‡
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
2) die Nadeldose
Vīt.; ein aus mehrfach zusammengebogenem Papier od. aus zusammengerollten Federn bestehender Nadelbehälter Ass. Kalt.: iespraud adatniekā adutas! ‡
3) ein dünnleibiger, hagerer Mensch:
viņa tievuma un kalsnējuma dēļ tuo devēja par adatnieku Aps. I,14; ‡
4) ein Spitzfindiger, ein Pfiffikus:
kuo tu tādam adatniekam padarīsi!
Avots: EH I, 3
adieviņi
adīklis
adîklis: ls">adīkls Bauske, Lautb., adīkla Für. I, gen. s. adikla BW. 1165, gen. pl. adiklu BW. 17997, adiklis Borchow n. FBR. XIII, 25, Oknist, Wessen, adiklis Mahlup, Ramkau, Ruj., Salis, adeklis auch BW. 6930; 6949 var., Stockm. n. FBR. VIII, 88, AP., Kaltenbrunn, Linden, Lös., Sassm., Warkl., Zvirgzdine, gen. s. adekliņa BW. 29448, 1, adèklis 2 Pilda n. FBR. XIII, 49.
Avots: EH I, 3
Avots: EH I, 3
ādinieks
ādogs
‡ ãduôgs 2 Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ādskalis
‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
ādums
ādums (in PK. n. Mag. III, 1, 82 ārdums), Rahsegel L.; die Stange zum Auspannen des Segels St. [vgl. li. ardamas "Segelstange"].
Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen
Avots: ME I, 236
Kļūdu labojums:
Auspannen = Ausspannen
Avots: ME I, 236
ādzele
āgeris
âgeris Gr.-Buschh. "ls%20cilv%C4%93%CC%A6ks">veikls cilvē̦ks, kas ātri tiek uz priekšü: tāds ā. kâ viņš visur pratīs dalīst. Vgl. āgaris.
Avots: EH I, 192
Avots: EH I, 192
agrējs
agrẽjs, ‡
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
2) der Abendmahlsgast:
agrējuos iet, zum Abendmahl gehen N. - und Ob. - Bartau n. Ar., Dunika, Rutzau. kādi desmit agrēju, kas... bija dievanamā iesteigušies Janš. Nīca 15 f. (die Abendmahlsgäste müssen früher als andere Leute in der Kirche dasein).
Avots: EH I, 4
agrinītiņ
agri˙nĩtiņ, sehr früh: rītu nuo rīta celsimies agrinītiņ Druw., Tirs., Kursiten. [In Bersohn u. a. agrenītiņ].
Avots: ME I, 11
Avots: ME I, 11
ai
aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].
Avots: ME I, 12
Avots: ME I, 12
aija
aile
aile,
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
1) aile auch Pas. III, 314, VII, 287, (mit ài 2 ) Kaltenbrunn, Pilda, Saikava, Warkh., Vidsmuiža, Zvirgzdine, àiļa 2 Ass. - Kalt., Auleja, Kaltenbrunn, Warkl., die Schicht
Kaltenbrunn, Warkl.: ubagi sēd ailē Warkl. zuosis skrien aileņā ebenda. visi prāve̦sti sēdēja aileņu Kaltenbrunn. vienu aili apadīju cimdam Zvirgzdine. nuo ailes, pēc ailes, pa ailei, der Reihe nach: visus nuo ailes cirst Pas. VIII, 295. dziedāsim pa ailei Pilda. lai nāk visi pēc ailes Vidsmuiža. muna aile vagu dzīt. tava aiļa bija pie ceplīša Kaltenbrunn. liela aiļa māla ebenda. nuolika biezu aiļu sūdu ebenda. bre̦nga mē̦slu aile izlikta Warkl. piebira prāva miežu aileņa ebenda;
2): pils galve̦nā ailē es gaidīšu Fr. Adamovičs Rudens ziedi 85; ‡
4) das Mal
(mit ài 2 ) Auleja, Skaista: vēl aili jābrauc. piecas ailēs pēc teve sagāju. tik vienu aileņu izbrauc (einmal täglich hin und zurück) Kaltenbrunn; ‡
5) der Anzug:
šuodien jauna aile mugarā Warkl.; ‡
6) àiļa 2 Kaltenbrunn, die Rasse:
kad papadās (aus r. попадаются ) tās aiļas guovis (Rassekühe), tad duod piena daudz Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 4
aile
airis
aĩris, aĩre J. R. V, 7, das Ruder. air,us drāzt Ar. 1797; mesties air,uos LP. VI, 167, sich auf die Ruder stürzen. [Wegen der auffälligen Übereinstimmung in der Benennung eines Werkzeuges wohl eher - vielleicht durch finnische Vermittelung (vgl. f. airo, estn. aer) - entlehnt aus dem Germanischen, so z. B. Wiedemann BB. XXVIII, 33, Leskien Nom. 187, Fick Wrtb. III 4, 3, als nach Lidén Stud. 64 f. verwandt mit an. und ae. ár "Ruder", gr. οἴαξ "Griff des Steuerruders", li. íena "Deichselstang", le. ailis 1 - 3 u. a.]
Avots: ME I, 13
Avots: ME I, 13
aisa
aisīt
àisît 2, -u, -ĩju, die Zähne zeigen, grinsen: suns aisīja zuobus uz kuošanu Tirs., Birsen. Refl. -tiês, albern, albern lachen: paliec tak prātīgs; beidz aisīties! Mar. RKr. XV, 104, Druw. [Zu li. áiškus "deutlich"? Oder zu atiezt (s. dieses), sei es mit alter Variation zwischen Tenuis und Media im Wurzelauslaut, oder indem -zt als altes st aufgefasst wurde?]
Avots: ME I, 14
Avots: ME I, 14
aita
àita (àite Marienburg, Golg. u. a.), wohl eine Bildung auf Grund des Demin. àitiņa, aus avitiņa, wie zuitiņa aus zuvitiņa, Fischlein (àite aus avĩte). [Adolphi Gramm. 17 gibt: avs "Schaf", Demin. avitiņa, auch aitiņa; die Lotavica grammatica: avs: aitiņa.].
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
1) als Gattungsbegriff des Schafes,
2) im Gegenzatz zum männlichen Schaf
(auns) u. Lamm (jē̦rs); so auch aitiņa oft: weibliches Lamm Etn. II, 120; kupla, vilnuota aita, wollig; sīkspruogu a., spruogaina, spruogainīte, krauswollig; gar,ause, langohrig; gar,aste, gar,astene, gar,astu-a., langschwänzig (ovis dolichura), strupause, strupaste BW. 1317, Konv. 2 (ovis brachyura); aitas turēt; cirpt; a. blēj, mēj, brē̦c, blöken Etn. II, 51. viena aita brē̦c, visas dabū Sprw.; aitas ķert, Schafe fangen (im Dunkeln), um die Zukunft zu erfahren. Das Schaf
1) oft ein Sinnbild der Gutmütigkeit, Sanftmut, Verträglichkeit:
lē̦ns kā aita. lē̦nas aitas vienā kūtī sade̦r. aitas vilka neplēš;
2) der Dummheit, selten der Nichtsnutzigkeit:
dzīvuo kā aita bez galvas. dulla aita! Dummkopf! aitas galva! labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt. liela aita, maz vilnas. aitas piere U., ein Schafskopf.
Avots: ME I, 14
aitenes
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
aiza
aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza 2 in Talsen],
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;
2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;
3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).
Avots: ME I, 17
aizars
aizaurēt
‡ àizaũrêt,
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
1) schreiend, rufend fortjagen:
vilku;
2) vollschreien
(perfektiv) Dunika, O. - Bartau: a. kam ausis;
3) "aurē̦dams aiziet" Dunika, O. - Bartau.
Avots: EH I, 7
aizause
àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,
1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.
2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.
Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.
Avots: ME I, 18
1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.
2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.
Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.
Avots: ME I, 18
aizauši
aizbalināt
‡ àizbalinât, anfangen zu bleichen (tr.); ein wenig bleichen, weiss machen: aude̦kls ir tikai aizbalināts. a. putru ar krējumu Mahlup, nee̦suot, ar kuo putras aizbalināt Warkl.
Avots: EH I, 7
Avots: EH I, 7
aizbars
àizbars,
3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.
Avots: EH I, 8
3) auch Alswig, Golg., Lubn. (hier n. BielU. Demin. aizbariņš ), Meiran, N. - Rosen, Ramkau: aizbaru putra auch Stom. rupu mālīt[i]... samalu, aizbariņa (Var.: putraimiņu) rupumā BW. 8178. iesalam, aizbaram tautu meita malējiņa 22496; 22497. de̦sa te̦k pa celiņu...; čigāns te̦k pakaļā, aizbariņus lasīdams 33407. de̦s[u] aizbaru (Var.: putraimiņus) sijājuot 19259.
Avots: EH I, 8
aizbars
àizbars,
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
1) die Verkürzung der Schwade im Mähen:
tu man aizbaru pataisījis, du hast zu tief in meine Schwade gehauen und sie mir dadurch verkürzt Hr.; neu begonnene Schwade: bars ir pie labības pļaušanas spaile; jaunuo, iesāktuo baru sauc par aizbaru Len. n. A. X, 1, 307;
2) das Mehl, das auf den aufgegangenen Teig geschüttet wird, bevor das Brot in den Ofen geschoben wird
Wolm. (dies also zu bẽrt);
3) Grütze, Grützkorn:
aizbara oder aizbaru putra, putraimu p. Lasd., Lös., Sessw., Tirs., AP.;
4) āzbars, dial. für aizbars, eine Speise von abgestossener, von Hülsen befreiter Gerste
= grūdenis N. - Bartau. Etn. I, 3;
5) vom Hagelregen:
sniegs bira kā aizbars Tirs.
Avots: ME I, 18
aizbāzeknis
àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;
2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;
3) d. Pl. aizbāzi,
a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,
b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.
Avots: ME I, 18
aizbēdzināt
àizbêdzinât, fakt. zu àizbêgt, fliehen machen, weg-, hinjagen: lielgruntnieku spaidi bija aizbēdzinājuši zemniekus un amatniekus lielā vairumā pilsē̦tās Pūrs III, 52.
Avots: ME I, 19
Avots: ME I, 19
aizbere
aizbērt
àizbẽrt,
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,
1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;
2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.
Avots: EH I, 9
aizbļaustīt
‡ àizbļaûstît,
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
1) wiederholt vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Bauske;
2) wiederholt schreiend verscheuchen:
a. vilkus.
Avots: EH I, 11
aizbļaut
àizbļaût,
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
2) auch von Menschen gesagt
("nevēlēt labu"): tâ ar˙vien saka - tāds ve̦cs cilvē̦ks tikai aizbļauj Strasden; ‡
3) vollschreien
(perfektiv): a. kam ausis Ass. - Kalt., Golg. u. a. Refl. -tiês auch Zvirgzdine: guovs nelabā balsā aizbļāvēs. visā galvā aizbļāvēs puika nuo suņa.
Avots: EH I, 11
aizbļaut
àizbļaût,
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
1) überschreien: tam tāda rīkle, ka visus tas aizbļauj;
2) von der bösen Vorbedeutung des Vogelschreies:
kad sikspārnis aizbļauj, tad paliek kurls JK. II, 73. - Refl. - tiês, aufschreien zu schreien anfangen: viņš aizbļāvās Dok. A.
Avots: ME I, 20
aizblāvēt
aizbojāt
àizbuõjât: ‡ Refl. -tiês, anfangen zu verderben (intr.), zu faulen: ābuols aizbuojājies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizbraukt
àizbràukt, wegfahren, hinfahren: dē̦ls aizbrauc uz e̦ze̦ru LP. IV, 2; aizbr. gaŗām, vorbei-, vorüberfahren: mēs visiem aizbraucām gar,ām, wir überholten alle im Fahren; kapsē̦tai aizbraukt gar,ām LP. VII, 148.
Avots: ME I, 20
Avots: ME I, 20
aizbrēkāt
aizbrēkt
aizbrukt
aizbučot
aizbuldurēt
‡ àizbul˜durêt,
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
1) fort-, hintaumein:
a. uz māju Ekau, Salis, Selg., Trik., Wandsen;
2) vollschwatzen
(perfekfiv): a. kam ausis Dunika. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang undeutlich sprechen: piedzē̦rušais vēl aizbuldurējās (sagte etwas) un tad aizmiga.
Avots: EH I, 12
aizbumbāt
aizburgāt
aizčakarēt
‡ àizčakarêt,
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
1) stochernd, wühlend, schürend entfernen, forttreiben:
a. ar kruķi uogles krāsnī uz dibe̦nu Lems. a. vēžus uz uotru malu Trik. aizčakarējis īle̦nu aiz skapja;
2) stochernd, wühlend, schürend zustopfen, verstopfen:
a. caurumu Stenden. ar kārti pa dīķi čakarē̦dams aizčakarējis pumpi C.;
3) anfangen zu stochern:
a. luopam vīveles Bauske;
4) fassen, ergreifen:
ar kruķi aizčakarē (krāsnī) kāpuostu puodu un izvelc laukā! Memelshof. ar kārti aizčakarē ābuolu un nuorauj ebenda;
5) stecken bleiben:
puisis nezin kur aizčakarējis.
Avots: EH I, 15
aizcept
‡ àizcept, anfangen zu braten, backen (tr.): viņš gaļu aizcepis, bet pats aizgājis pruojām Gr. - Buschh. šī gaļa nav izce̦pta, bet tikai aizce̦pta (d. h. unvollkommen gebraten). Refl. -tiês, anfangen zu braten, backen (intr.): gaļas gabalam viens gals tikai aizcepies.
Avots: EH I, 13
Avots: EH I, 13
aizcerēt
àizcerêt, tr.,
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
1) sparen, ersparen
(naudu) Alschw.;
2) im Auge haben, werben wollen:
es tuo meitu pats sev aizcerēju Mar.; ēd, Madīte, rij, Madīte, aizcerē manu tiesu; tad es tevi aizcerēšu sava brāļa pē̦lūdē BW. 19252.
Kļūdu labojums:
pē̦lūdē = pe̦lūdē
Avots: ME I, 20
aizčerkstēt
‡ àizčer̂kstêt Golg., PS., Sessw., (mit er̃ ) AP., Jürg., heiser werden: putām mutē un galīgi aizčerkstējušu balsi viņš izgrūda... vārdus Daugava v. J. 1928, S. 996.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčibēt
‡ àizčibêt, sich aus den Augen verlietend hingeraten: kur tas gans aizčibējis? Bauske, Memelshof.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
aizčibināt
‡ àizčibinât,
1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;
2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15
1) fort-, hintrippeln
(in Bauske, Erlaa, Fockenhof, Lubn., Memelshof, Trik. nur von kleinen Kindern gesagt): ve̦cmāmiņa aizčibināja maziem suolīšiem uz uotru istabu Schwanb.;
2) langsam forttreiben, fortscheuchen:
a. cāļus Trik.
Avots: EH I, 15
aizcilpāties
‡ àizcilpâtiês,
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
1) sich zuziehen (von einer Schlinge):
zirga astrs tâ januoliek, lai tas viegli aizcilpājas Jürg.;
2) man aizcilpājies tālāk nekâ vēlējuos C., versehentlich bin ich weiter hingegangen, als ich wollte.
Avots: EH I, 14
aizcirst
àizcìrst, tr.,
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
1) bis zum einer gewissen Stelle hauen:
nebij kuokam aizcirtis ne līdz pusei, te sāka nuo kuoka duobuma nauda birt LP. V, 311;
2) etwas anhaube:
līkstes... drusku aizcirta, lai vieglāk būtu pārlaužamas BW. I, S. 181. tē̦vs ļuodzījies uz krē̦sla kā aizcirsts kuoks Purap. kā ar cirvi aizcē̦rt Bers. Etn. IV, 4, im Zorn reden;
3) zuschlagen, zumachen
(luogu, durvis), mit u. ohne den Zusatz cieti, fest;
4) hauend ein Hindernis bereiten:
aizcirst ceļu, den Weg verlegen, versperren: viņš man aizcirta kāju priekšā, er stellte mir ein Bein;
5) intr., sich eilig begeben:
aizcirtīšuot vēl uz ātru ruoku uz kruogu Alm. Refl. -tiês,
1) zufallen:
durvis aizcirtušās, die Tür sei (jäh) zugefallen LP. VI, 768; te lamatas aizcē̦rtas Wagner, viņš teica ar aizcirtuošuos balsi;
2) an einem Gegenstande Hemmnis erfahren:
pātaga aizcirtās aiz zara.
Avots: ME I, 21
aizdangāt
‡ àizdañgât,
1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;
2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.
Avots: EH I, 17
1) (durcheinesumpfige Stelle) fort-, hinstapfen
Gr. - Buschh., Memelshof;
2) volltreten, vollstampfen:
guovis grāvi aizdangājušas AP., Gr. - Buschh., KatrE., Memelshof, Ronneb., Trik.
Avots: EH I, 17
aizdars
àizdars (li. ùždaras), Zukost, als Fleisch, Fett, Butter, Milch, Häringe, besonders als Zutat zur Grütze und zum Kohl: pie darba ejuot, paņem maizi un dzērienu līdz, aizdaru un siltu ēdienu viņiem aizne̦s uz maltītes laiku Etn. III, 156. maltītē bijis tāds ēdiens, kur,am piens aizdaram Etn. III, 173. aizdars bedeutet in Kandau geschmolzene Butter oder das Fett, als Zukost zur Dickgrütze. Sprw.: kāds aizdars, tāda ēstgtriba. meita bez tikuma, kā putra bez aizdara.
Avots: ME I, 22
Avots: ME I, 22
aizdāstīt
‡ àizdāstît, (leichtsinnig) fortgeben, fortschenken: vai tik tu lakatu neesi kam aizdāstījusi? Selsau.
Avots: EH I, 18
Avots: EH I, 18
aizdauzīt
‡ àizdaũzît,
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
1) (wiederholt) schlagend platzen machen:
a. māla trauku Dunika. aizdauzīt krūzai uosu Siuxt;
2) verprügeln:
ka tevi neaizdauza! Gr. - Buschh., Memelshof;
3) vom Lärm wiederholten Schlagenszufallen machen, betäuben:
a. kam ausis KatrE.;
4) klopfend zubekommen (zumachen)
Senden: ar āmuŗu a. caurumu.
Avots: EH I, 17, 18
aizdegt
àizdegt,
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;
2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.
Avots: ME I, 22
aizdiebt
àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].
Avots: ME I, 23
Avots: ME I, 23
aizdīkt
‡ àizdìkt, brüllend betäuben, vollbrüllen, vollsummen, vollheulen: bē̦rns man aizdīca visas ausis. Refl. -tiês, (plötzlich, für eine kurze Zeitlang) anfangen leise zu brüllen, leise aufbrüllen: guovs aizdīcās C., Gr. - Buschh.
Avots: EH I, 19
Avots: EH I, 19
aizdobīt
‡ àizduobît,
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
1) a. (?) zemi, mittels kleiner Gruben eine Grenze ziehen
Bauske, N. - Peb.;
2) (ein Loch) zumauern:
sametām mālus, aizduobijām, un redzi, sēdēšana tagad silta Azand. 177.
Avots: EH I, 21
aizdomāt
àizduõmât, ‡
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
2) unablässig zu denken anfangen:
kad aizduomuo, net naktīs miegs neiet Ass. - Kalt.; ‡
3) = àizcerêt 2 Festen, Sessw.: kur aizduomāta e̦suot Pēterburgas Avīzes II, 28. Refl. -tiês, sich in Gedanken vertiefen Ass. - Kalt.; einen Gedanken fassen (?): dē̦ls aizduomājas, ka jam būs uzvarēt Pas. IV, 152.
Avots: EH I, 21
aizdraicīt
aizdraišķīt
aizdrazgāt
aizdrīģēt
aizdūlēt
‡ àizdũlêt,
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
1) (mit einem
dūlãjs) räuchernd vertreiben: a. bites Wandsen;
2) beim Fischfang das Pergelfeuer anzünden:
zvejnieki jau aizdūlēja Lubn.;
3) bei Pergelfeuer fischend od. krebsend sich entfernen, bis zu einer gewissen Stelle gelangen:
a. gar krastu uz augšu Memelshof, Sessw.
Avots: EH I, 21
aizduļķēt
‡ àizduļķêt, àizduļkuôt, trüben (perfektiv): a. stiklu. a. kam skatu. Refl. -tiês, sich trüben (perfektiv); versanden: stikls aizduļķējies. avuots aizduļķuojies Schnehpeln. grāvis aizduļķuojies Trik.
Avots: EH I, 20
Avots: EH I, 20
aizdūmināt
‡ àizdũminât,
1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;
2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.
Avots: EH I, 21
1) hinter eine Rauchwolke geraten lassen, mit einer Rauchwolke verdecken:
a. mežmali Memelshof;
2) (etwas stark Rauchendes) anzünden:
a. spaļus, lai kūp Bauske.
Avots: EH I, 21
aizdusa
aizdvesties
àizdvesties, intr., ersticken: kas tagad slēps, lai kaunā neaizdvešuos? Rainis, Induls un Arija 17: man likās, es aizdvešuos žē̦labās U. b. 8, 23.
Avots: ME I, 24
Avots: ME I, 24
aizdzirdēt
aizdzīt
àizdzìt, ‡
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡
4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,
1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡
2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 22
aizdzīt
àizdzìt, tr.,
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;
2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.
Avots: ME I, 24
aizelcies
‡ àizelcies Bers., àizeldzies Jürg. (Part. praet. act.), = lsis">àizèlsis, atemlos, ausser Atem.
Avots: EH I, 22
Avots: EH I, 22
aizgandis
àizgañdis, verhungert: ē̦d aizgandis, it kā trīs dienas nebūtu ēdienu redzējis Naud., Siuxt. [Als Lehnwort aus dem Litauischen oder Kurischen zu aksl. žędati "dürsten"? Zur Bedeutung von aiz- vgl. aizcieties unter àizcìest].
Avots: ME I, 26
Avots: ME I, 26
aizgaņģis
àizgaņģis,
1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;
2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;
3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;
4) die Einöde, Wüste.
Avots: ME I, 26
1) der Abtritt, geheimer Ort.
Aps.;
2) ein länglicher Raum hinter einem gegenstande, z. B. eine längliche Wiese hinter einem Walde:
gar,e̦ns pļavas gabals aiz meža stūr,a vai ar zemes strēmeli atdalīts gar,e̦ns ūdenskrājums Lauva. gadījās kāduos aizgaņģuos arī pa līdakai noķert Jaunsudr.;
3) der Raum zwischen zwei Gebäuden
JK.;
4) die Einöde, Wüste.
Avots: ME I, 26
aizgavilēties
aizgāzt
‡ àizgâzt,
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
1) hinter etwas stürzen
(tr.), giessen: a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vor etwas stürzen
(tr.) Spr.: a. kuokus ceļam priekšā. šķūnī salmus nuo augšas gāžuot zemē, var a. sienam priekšā;
3) vollstürzen:
a. bedri. Refl. -tiês,
1) fortstürzen
(intr.); fortströmen: nu jau strauts rāmāki te̦k, lielums ūdens jau aizgāzies Siuxt;
2) vor etwas hinstürzen
(intr.): kuoks aizgāzies ceļam priekšā;
3) zustürzen, vollstürzen
Spr.: grants bedres aizgāzušās ciet Siuxt;
4) (schnell) fort-, hingehen, -fahren (verächtlich gesagt):
laikam jau atkal uz kruogu aizgāzās Siuxt. vinš aizgāzās pruom.
Avots: EH I, 24
aizgore
àizguore,
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];
2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;
3) Ofenröhre
(Sessw.);
4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]
Avots: ME I, 29
aizgribēt
àizgribêt,
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
1) irgendwohin weggehen wollen:
māte gan negribēja dē̦lam ļaut iegātņuos, bet dē̦ls pats turp aizgribēja. Refl., von einer Begierde, Lust angewandelt werden, von einem Verlangen befallen werden: aizgribējās zivu Zb. XVIII, 278.
Avots: ME I, 27
aizgult
àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgūt
àizgũt,
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
1) erraffen, ergreifen:
tas visu vē̦las aizgūt Dond. gluži aizgūts viņš sēdēja A. IX, 309. dažs tā aizgūts (verwirrt), ka pat ce̦puri aizmirst nuoņemt A. XII, 205;
2) entlehnen:
attīstību tie aizguvuši nuo citām tautām Apsk. I, 170. savas dzejas formu dažkārt aizguvis nuo tautas dziesmām Vēr. I, 1322. Refl. -tiês,
1) für sich erraffen:
viņš sev vien kuo aizgujas, ka uotram nekas nepaliek U.;
2) sich überstürzen, versagen:
viņa balss palika arvienu klusāka, valuoda juo vairāk sāka aizgūties, tad tas apklusa pavisam A. XI, 252. Besonders beliebt und gebräuchlich ist das Part. aizgūdamies zur Bezeichnung der eifrigen, energischen, wetteifernden, schnellen Handlung: zirgs ē̦d ābuoliņu aizgūdamies Nigr. viņa drāza vaļā aizgūdamās, sie lief spornstreichs Apsk. I, 1079. viņa vārdi nāca aizgūdamies A. XII, 251. viņš aizguvies runāja Dok. A. 40. tuo viņas dara, kā aizgūdamās (wie im Wetteifer), viena aiz uotras A. XII, 6.
Avots: ME I, 28
aizgūtne
àizgũtne,
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
1) der Eifer, Wetteifer, die eifrige Ausnutzung der Mussestunden:
un cik viņš varējis rakstīt, tas arī vairāk tikai aizgūtnes darbs A. XX, 75;
2) der Vorrat:
tam vēl rudzi aizgūtnē. tam jau naudas aizgūtnēm, in Hülle und Fülle AP., JK.;
3) besonders häufig der Dat. - Instr. Pl. aizgūtnēm,
a) im Wetteifer, eifrig, schnell:
ar barbaru tautām aizgūtnēm cīnīties Kronw. strādājam aizgūtnēm Apsk. pļāvēji, aizgūtnēm pļaudami, stipri sacensās, lai nebūtu pēdējais bars jāpļauj Pūrs III, 65. žagata aizgūtnēm iemetās eglē LP. V, 181;
b) nebenbei, gelegentlich, wenn die Verhältnisse es dem Eifer erlaubten:
saimnieka dē̦ls iet pie mājas darbiem, bet aizgūtnēm viņš strādā arī galdnieka darbu Tirs., JK., Etn. IV, 162.
Avots: ME I, 28
aizgūtnis
àizgũtnis, ein gar gefrässiges Tier oder ein solcher Mensch (Hasenpot), Geizhals, ein Gieriger, Hastiger: tē̦vuocis cietsirdīgs un aizgūtnis Dünsb.
Avots: ME I, 28
Avots: ME I, 28
aizgvelzt
‡ àizgvelzt,
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
1) vollschwatzen, -faseln:
a. kam ausis Gr. - Buschh., Warkh.;
2) im Schwatzen, Faseln übertreffen
Saikava. Refl. -tiês "sākt gvelzt, nekārtīgi runāt" Bauske.
Avots: EH I, 26
aiziet
àiziêt,
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
1) weggehen, hingehen, (von der Zeit) verstreichen:
plūcējies aizgājuši savu ceļu LP. III, 90. vienam dē̦lam tē̦vs kar,ā bij aizgājis LP. IV, 48. aiziet pie oder uz brāļa, zum Bruder hingehen. aiziet kā pēc nāves. vilkacis aizgājis kā dieva dūmi Etn. II, 86. vilks aiziet kā putenis LP. IV, 42. aizgāja, kur ne gailis nedzied LP. briedene aizgājusi pa mežu, ka viens kuoks dzirdējis, uotrs redzējis JU. kur aizgāja, tur palika Sprw., von einem faulen, saumseligen Menschen. aiziet iegātņuos jeb uzkuruos, durch Heirat ein Gesinde erwerben (vom Manne); vom Mädchen gesagt, wird aiziet, heiraten, mit der Präp. pie konstruiert: gāju, gāju, neaizgāju pie netikla tē̦va dē̦la BW. 10197. aiziet labs laiks LP. IV, 136. dievam diena aizgājusi, ar Laimīti runājuot BW 1212; aizgājušais gads, gadu simtenis, das verflossene Jahr, Jahrhundert;
2) das Sterben wird als eine Abreise gefasst, deutsch = dahingehen:
tē̦vs aizgāja mātei pakaļ Līb. 19; auch vom Vieh: labākā guosniņa šuonakt aizgājuse LP. VI, 2, aizgāja zirgs LP. IV, 80. Vielfach mit einem näher bestimmenden Zusatz: aiziet Dieva priekšā. dažs aizgāja pie Dieviņa, ir mūžiņu nepabeidzis BW. 20036. nemira tautiņas labdaris, glābējs, bet tik aizgāja citā saulē Lautb. N. 341. sen sirmais cilvē̦ks aizgājis mierā A. XIII, 2, 225;
3) zu Grunde gehen:
aiziet puostā, buojā, niekuos. aiziet badā, verhungern. vējā aiziet, verloren gehen: aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim Kaudz. M. ar uguni aiziet, vom Feuer verzehrt werden: tavs pakrēslis aiziet ar uguni Dok. A.;
4) zugehen, sich schliessen:
acis aiziet cieti Aps. V, 35. Ref. -tiês,
1) zu schmerzen anfangen:
viņam ruoka aizgājās Mar.;
2) stottern:
viņam valuoda aizgājās Mar. A. XV, 104. Subst. aiziešana, das Weggehen, das Sterben: saimniekam bijis ve̦cs, ve̦cs tē̦vs, kas jau vārguojis uz aiziešanu Etn. IV, 45.
Kļūdu labojums:
pie oder uz brāļa = pie brāļa oder uz brāli
durch Heirat ein Gesinde erwerben = heiratend in die Wirtschaft seiner Frau oder ihrer Eltern übersiedeln
Avots: ME I, 29, 30
aiziet
àiz˙iêt, Interj. des Jubels, auf! vorwärts! fort! uzgavilē, ka viss mežs nuošalc: aiziet! Purap. Kkt. 83, JR. V, 168, Saul. I, 115, 186.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizīt
‡ àizît 2 (= li. aižýti "enthülsen?) zuobus Warkl., die Zähne zeigen, grinsen. Refl. -tiês, ironisch, herausfordernd lächeln: nezinu, kā jis tiê aizījās Warkl. n. FBR. XI, 120. Vgl. auch aisît.
Avots: EH I, 27
Avots: EH I, 27
aizjāt
àizjât,
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
1) a. kam priekšā,
a) jem. im Reiten überflügeln (zuvorkommen),
b) vor
(lokal) jem. hinreiten, ihm dadurch den Weg sperrend; ‡
2) hin-, wegfahren
(tr.), -führen Memelshof: kad tu jāsi uz sē̦tu, aizjāj manu bābu ar! ‡
3) "unerlaubterweise fortlaufen":
aizjāj atkan guovs par pļavu! Ass. - Kalt.; ‡
4) fortwerfen (so, dass das Fortgeworfene schwer aufzufinden ist):
nezin kur tie bē̦rni nazi aizjājuši! Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês,
1) = ‡ àizjādelêtiês;
2) a. citiem priekšā, unschicklich oder sinnlos andere im Reiten überholen;
3) man aizjājies par tālu, ich bin unversehens zu weit geritten.
Avots: EH I, 27
aizjemt
àizjemt,
1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);
2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.
Avots: EH I, 27
1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);
2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.
Avots: EH I, 27
aizjostīt
‡ àizjuostît juostas galus aiz juostas oder àizjuôstîtiês Bauske, (sich) die Enden des Gürtels hinter den Gürtel stecken.
Avots: EH I, 28
Avots: EH I, 28
aizjundīt
aizkakle
àizkakle, der Raum zwischen dem Hemde und dem Halse, gewöhnlich im Lokativ aizkaklē, hinter dem od. den Kragen: miega zāles sulainis aizlējis aizkaklē LP. IV, 228. Gew.: azuote.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkalēties
àizkalêtiês,
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
1) lange Zeit nicht essen, hungern:
bij gan aizkalējies, bet nu ar tāpēc rij Lasd.;
2) angebrütet sein:
uola bij jau aizkalējusies Ruhental [wenigstens in der ersten Bedeutung, wohl zu kàlst; vgl. mnd. hellich "durstig, lechzend" und mndl. hael "ausgetrocknet, dürr"].
Avots: ME I, 30
aizkaltēt
àizkàltêt, fact. von kàlst "trocknen", - aufhören zu melken (= aizlaist): netīruo laikā saimniecēm nebijis brīv guovis aizkaltēt LP. VII, 306.
Avots: ME I, 30
Avots: ME I, 30
aizkangot
aizkart
àizkar̂t, -kar,u, -kâru PS., oft aizskart geschrieben, tr., anrühren, berühren, antasten: vīrs dabūja aizkart Elīzas kaulus 2. Kön. 13, 21. kājas viņai nemaz neaizkāra zemi Degl. ne matu gals zaķim nav aizkarts tur Dünsb.; übertr.: beleidigen (kādu cilvē̦ku vārdiem), verletzen (guodu). Refl. -tiês, sich beleidigt, verletzt fühlen: tā viņš nuoteica aizkardamies par savas lietas patiesību Kundz. Kr. 259 [zu ķer̂t].
Avots: ME I, 31
Avots: ME I, 31
aizkaustīt
àizkaûstît,
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
1) : auch Ass. - Kalt., Oknist.; ‡
2) a. zirgu, ein Pferd so (falsch) beschlagen, dass es hinkt
Kaltenbrunn.
Avots: EH I, 29
aizkaut
àizkaût: ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hingelangen Spr.: ar lielu grūtu a. līdz pilsē̦tai.
Avots: EH I, 29
Avots: EH I, 29
aizķibināt
àizķibinât,
1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡
2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.
Avots: EH I, 35
1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡
2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.
Avots: EH I, 35
aizklabināt
‡ àizklabinât,
1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;
2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;
3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.
Avots: EH I, 30
1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;
2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;
3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.
Avots: EH I, 30
aizklaigāt
‡ àizklaĩgât,
1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;
2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;
3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.
Avots: EH I, 30
1) schreiend betäuben, vollschreien:
zuosis man aizklaigāja ausis;
2) schreiend verscheuchen:
gani aizklaigājuši vilku;
3) schreiend sich entfernen:
dzērves jau aizklaigāja.
Avots: EH I, 30
aizklāt
àizklât, tr., bedecken, verdecken. Muozus aizklāja savu vaigu 2 Mos. 3,6. aizklāt acis (ar) abām ruokām Kaudz. migla aizklājuse visu Vēr. I, 1166. aizklāta balsu nuoduošana Konv. 2, 290. Refl. -tiês, sich bedecken.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
aizklausīt
àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizkledzināt
aizknābt
àizknàbt kam gaŗām, an etwas vorbeipicken, pickend nicht treffen, verfehlen Lemsal (in Stenden so auch von einem Fehlschuss): vista aizknāba graudam gaŗām.
Avots: EH I, 32
Avots: EH I, 32
aizknaukšķēties
àizknaũkšķêtiês, -šêtiês, anfangen zu knacken beim Brechen eines Gegenstandes: krē̦sls, viņam nuosēžuoties, drusku aizknaukšķējās Doku A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkode
aizkrākt
aizkrimst
àizkrimst, tr., annagen, anbeissen: tuomē̦r pats kuoduols viņā bija palicis neaizkrimsts A.
Avots: ME I, 33
Avots: ME I, 33
aizkrist
àizkrist,
1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;
2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.
Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren
Avots: ME I, 33
1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;
2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.
Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren
Avots: ME I, 33
aizkrustīt
àizkrustît, -uôt,
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
1) durch Aufrichten eines Kreuzes einen Weg als verboten bezeichnen:
ceļu Aps. III, 37;
2) durch ein Kreuz oder durch abgebrochene, in die Erde gesteckte Zweige andeuten, dass das Weiderecht aufgehört hat:
aizkrustuot pļavas. sieva plūca (zāli), kuo nagi ne̦s, nebē̦dādamies aizkrustuojuma Aps.;
3) übertr. versperren:
viņa aizkrustuoja ceļu A. XIII, 2, 132. aizkr. nākuotni Pūrs III, 96.
Kļūdu labojums:
jāizmet pirmā nozīme (zu streichen die Bedeutung 1)
nebē̦dādamies aizkrustuojuma = nebē̦dādama par aizkrustuojumu
Avots: ME I, 34
aizkūdīt
‡ àizkūdît, antreibend, hetzend hin-, wegbekommen, -gehen machen: a. kalpu nuo saimnieka, nuo laukiem uz pilsē̦tu.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūkot
‡ àizkūkuôt kùo Ar., schreiend ein Unglück über jem. heraufbeschwören (Subjekt dazu ist der Kuckuck): dze̦guze būs tev prātu aizkūkuojusi Azand. 82. ja rītuos neē̦dušu aizkūkuo dze̦guze, tai vasarā šāds cilvē̦ks it kâ kalst... bet ja šādā gadījumā kabatā ir kāda druska maizes..., aizkūkuošana tad var nākt pat par labu Fil. Mat. 170.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizkūpēt
àizkûpêt, ‡
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡
3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.
Avots: EH I, 34
aizkūpis
àizkûpis: ‡ sich mit Rauch bezogen habend: visa tā puse aizzilējuse un aizkūpuse Janš. Bandavā I, 378. āzkūpusi pils Pas. II, 180.
Avots: EH I, 34
Avots: EH I, 34
aizlaist
àizlaîst,
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;
2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;
3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;
4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.
Avots: ME I, 36
aizlāpstāt
‡ àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.
Avots: EH I, 36
Avots: EH I, 36
aizlaupīt
aizlauzt
àizlaûzt, tr.,
1) anbrechen, im Gegensatz zum vollständigen Abbrechen
(nuolauzt): aizl. zarus;
2) unterbrechen:
dze̦guze aizlauž saucienu un jau tālā mežā tik izme̦t uotru pusi - kū! Plūd. LP. IV, 148.
Avots: ME I, 36
1) anbrechen, im Gegensatz zum vollständigen Abbrechen
(nuolauzt): aizl. zarus;
2) unterbrechen:
dze̦guze aizlauž saucienu un jau tālā mežā tik izme̦t uotru pusi - kū! Plūd. LP. IV, 148.
Avots: ME I, 36
aizlīdzināt
àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. 2 408.
Avots: ME I, 37
Avots: ME I, 37
aizliecināt
‡ àizlìecinât,
1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;
2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".
Avots: EH I, 37
1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;
2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".
Avots: EH I, 37
aizliegt
àizliêgt,
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
1) versagen, verbieten:
viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.: Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.: es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103. auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen:
tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl. -tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik. aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv. 2
Avots: ME I, 37
aizlikt
àizlikt,
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
2) : a. ruoku aiz acīm Dunika, Stenden, mit der Hand die Augen verdecken;
3) (s. IV, 876): ziemeļiem zu verbessern in Ziemeļiem, s. J. Allunāns IMM. I933, II. 225;
4) es jiem aizlikšu ceļu Pas. VIII, 482; zumachen:
māte vēl nevarēja aizlikt acu Azand. 104;
6) : aizlikām kâ divi deviņi Saikava. Marts aizlikās bez stupelēm Seyershof; ‡
7) verdecken:
aizliec sevi ar tutinu! Pas. IX, 111 (aus Lettg.). satvēre puôda vāku, aizlika puôdu IV, 20 (aus Lettg.); ‡
8) hinstellen, -legen (bestimmen) vor (für):
darbu aizliek (gibt auf) ragana Pas. VI, 182 (aus Lettg.; ähnlich VII, 405). strāpi, aizliktu laupītājam Pas. IX, 540 (aus Lettg.); ‡
9) a. vārdu kam par labu, ein gutes Wort für jem. einlegen:
mācītāja... viņam par labu aizliktais vārds Deglavs Latv. attlstības solis 46.
Avots: EH I, 36
aizlūzt
àizlûzt, intr., etwas anbrechen, im Gegensatz zu nuolūzt abbrechen: kam aizlūza liepas zars BW. 9588. viņš teica mīkstā, kā aizlūzušā balsī Vēr. I, 1042; JR. V, 67.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaitāt
àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmānīt
aizmanīties
àizmanîtiês, zur rechten Zeit heimlich entfliehen, sich entfernen: pats viņš tūliņ aizmanījies LP. V, 97. dē̦ls aizmanījies ar zāļu trauciņu LP. V, 276.
Avots: ME I, 38
Avots: ME I, 38
aizmaurāt
‡ I àizmaũŗât,
1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;
2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.
Avots: EH I, 38
1) brüllend betäuben
Dunika, Kal.: a. kam ausis;
2) brüllend aufwühlen resp. vollscharren
Dunika: bullis aizmauŗājis duru priekšu, gŗāvi.
Avots: EH I, 38
aizmeldēt
‡ àizmèldêt 2 Selsau, ein gutes Wort für jem. einlegen AP., Festen, Spr.; entschuldigen N. - Peb., Stomersee, Tirsen u. a.: aizmeldē skuoluotājam manu kavējumu! Zur Wurzel von samaldît III?
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmeldināt
‡ àizmeldinât, = ‡ àizmeldêt Spr.; = àizbilˆdinàt Laud., Lös., Rutzau, Sessw. u. a.: aizmèldini 2 mani pie mācītāja! Selsau.
Avots: EH I, 38
Avots: EH I, 38
aizmest
àizmest, tr.,
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;
2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;
3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);
4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.
1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:
viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;
2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;
3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);
4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.
Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)
Avots: ME I, 40
aizmiģēle
aizmigt
àizmigt (li. užmìgti),
1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;
2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.
Avots: ME I, 40
1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;
2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.
Avots: ME I, 40
aizmilzt
àizmilˆzt, intr.,
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;
2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;
3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].
Avots: ME I, 40
aizmilzums
àizmilˆzums,
1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;
2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.
Avots: ME I, 40
1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;
2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.
Avots: ME I, 40
aizmirst
àizmìrst, -stu, -su (li. užmir̂šti), tr., vergessen, mit dem Acc.: tie viņu pavisam aizmirsuši LP. VII, 356. Refl. -tiês, dem Gedächtnis entfallen: kungs, man aizmirsās LP. VI, 77. man nazis bij aizmirsies Vēr. I, 520. kad sakām"aizmirsās dziesmiņa", tad jau puslīdz ir teikts tik daudz, ka dziesmiņa tika aizmirsta Etn. III, 149. Mit folgendem Inf. oder präd. Part., wobei der Inf. u. das Part. so wohl negiert, als unnegiert gebraucht werden ann: aizmirsās, aizmirsās man mātei ruoku duot BW. 3059, 1. Var.: mātei ruoku neieduot. aizmirsās, aizmirsās mātei ruoka nebučuota; kuŗu dienu māt' aizmirsa, man klēpī neņē̦musi? BW. 3059. kā māmiņa neaizmirsa, šūpuodama, auklē̦dama BW. 3059, 2? Wie vergass das Mütterchen nicht (mich) zu wiegen und zu warten? [Ausser li. (už) mir̃šti "vergessen" vgl. noch ai. mŗš,yatē "vergisst" und arm. mor̀anam "vergesse"].
Avots: ME I, 41
Avots: ME I, 41
aizmizot
‡ àizmizuôt,
1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar kārti aizmizuot (lai kalst);
2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.
Avots: EH I, 39
1) an éiner Seite der Länge nach die Rinde abschälen
Stenden: vēl vienu reizi gar kārti aizmizuot (lai kalst);
2) (gehend oder fahrend) schnell hin-, wegeilen
C., Mahlup: a. ātri kam gaŗām.
Avots: EH I, 39
aizmūdīties
àizmūdîtiês, sich langsam hin- oder wegbegeben: viņš aizmūdījās valsts mājai gaŗām Zalkt. bijām jau aizmūdījušies līdz muižai Vīt. 45.
Avots: ME I, 42
Avots: ME I, 42
aizmuļļāt
‡ àizmuļ˜ļât,
1) verschmieren
Kal.: a. luogu;
2) nachlässig zuflicken
Dunika;
3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.
Avots: EH I, 40
1) verschmieren
Kal.: a. luogu;
2) nachlässig zuflicken
Dunika;
3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.
Avots: EH I, 40
aizņemt
àizņemt,
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
1) wegnehmend wohin bringen, versetzen:
lielskungs aizņēma manu tē̦vu uz muižu par virsvagari Rol.;
2) nehmen mit der Bedingung der Zurückerstattung, leihen:
naudu aizņemt, gew. refl. aizņemties naudu;
3) früher, im voraus nehmen, einnehmen, besetzen:
aizņem mums arī vietu stadulā Kaudz. M. māte lielu rūmi aizņē̦musi BW. 33015. polovci aizņēma kņazam ceļu;
4) ein wenig nehmen,
a) berühren einen Ort,
b) in der Rede etwas berühren, erwähnen,
c) vielfach im üblen Sinne, beleidigen:
a) uz Rīgu braukdams aizņēmu arī Krimuldu B. Vēstn.;
b) aizņēmu par dēļiem Aps. II, 13. rakstā aizņe̦mtās lietas ir plašas Vēr. I, 860. tuos visus te aizņemt, tas būtu par daudz Dünsb.;
c) svešu ļaužu neaizņēmu BW. 956 (Bd. 1, S. 864); aizņe̦mtais vīra guods R.;
5) einnehmen:
milzu tīkli aizņe̦m un izsmeļ ve̦se̦lu jūŗas līci Antr. II, 33;
6) in Anspruch nehmen:
kaŗš un jūŗa aizņēma lībiešu laiku B. Vēstn. viņš bija tā aizņe̦mts savā darbā JR. V, 2;
7)
a) fassen, erreichen, ergreifen, überraschen (vom Wind, Unwetter, Regen):
čūsku uzliek staba galā, lai visi vēji aizņe̦m LP. VII, 566. lietus, negaiss mani aizņēma;
b) ergreifen, befallen von Leidenschaften, Krankheiten und anderen Übeln:
par katru mazākuo nieku viņu aizņe̦m dusmas Degl. P. 3. Mit umgekehrten Subj. u. Obj.: dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707. drebēšana tuos tur aizņēma Ps. 48, 7. daži ir jau nuo šās sē̦rgas aizņe̦mti Kaudz. M. 213. tumsība un nāves ē̦na lai viņu aizņe̦m Hiob. 3, 5. nāves aukstums viņus aizņēmis Aps. V, 38;
8) die freie Function des Körpers hemmen, benehmen, verdecken:
sē̦tsvidū tai aizņēma kāds acis Stari II, 584. viņa aizņēma abām ruokām seju Jaunsudr. gribējis bļaut pēc palīga, bet balss bijuse aizņe̦mta LP. IV, 231; oft mit dem Zusatz cieti: balss bijuse aizņe̦mta cieti LP. VII, 426. krūtis aizņēmis smags tvaiks Aps. V, 36. krūtīm dvašu aizņemt Aps. V, 24. tu skūpstīji, dvašu aizņe̦mdams MWM. 335. man aizņēma pavisam e̦lpu. aizņemt dziesmu, eig. das Lied wegnehmen, die Stimme zum Stocken bringen, abquälen. Refl. -tiês,
1) etwas von jem. für sich nehmen,
a) leihen:
zemnieks aizņēmies nuo velna naudu LP. VII, 455. ķēniņš sūta pie tevis maizes aizņemties LP. V, 89;
b) entlehnen:
tie aizņē̦mušies dažus kultūras vārdus Etn. III, 101;
2) in der Rede berühren, weitschweifig sein, weit ausholen
(s. 4): viņš vienmē̦r aizņēmās par bruņinieku pilīm. nesāc tik atkal aizņemties diezin par kuo Alm. kuo tur tik gaŗi aizņemties Alm.;
3) in Anspruch genommen werden, vergehen, von der Zeit
(s. 5): kas tas par lielu laiku aizņe̦mas, kamē̦r tādus sīkumus sagraiza vien LP. VI, 346;
4) beginnen, anfangen:
un tiklīdz pusnakts pāri, jau diena aizņemties sāk Rain. Subst. aizņēmējs, der Schuldner; aizņē̦mums, die Anleihe.
Kļūdu labojums:
7 b: jāizmet teikums (zu streichen der Satz)Mit umgekehrten Subj. u. Obj.:dzirkalis beidzuot aizņems dusmas LP. VII, 707.
Avots: ME I, 42, 43
aizpakšis
àizpakšis Festen, Lub., ein als Abtritt benutzter Ort hinter der Norke: kâ sivē̦nam uz aizpakši P. W. Šis ar mani tiesāties 4.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpaust
‡ àizpaust, als Gerücht hingelangen lassen: šī ziņa aizpausta (auch reflexiv: aizpaudusies) jau līdz Rīgai.
Avots: EH I, 41
Avots: EH I, 41
aizpelnīt
àizpèlnît,
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
1) tu par mani nekuo vairāk neaizpelni, du verdienst nicht mehr als ich
Biel. (U.);
2) vorausarbeiten
RKr. II, 54, durch vorhergegangene Arbeit etw. verdienen: rūmes vieta jau pie saimnieka aizpelnīta Tirs. ej, aizpelni! tad varēsi ēst Polangen;
3) in Neugut = atpelnīt, eine schon bezahlte Arbeit verrichten.
Avots: ME I, 43
aizpērnais
àizpẽ̦rnais, vorvorjährig: pē̦rnuo gadu, aizpē̦rnuo cita melša same̦lsusi, ka es rupju dziju vērpju.
Avots: ME I, 43
Avots: ME I, 43
aizpestīt
‡ àizpestît,
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
1) mit List hin-, wegschaffen
Dunika, Schnehpeln: a. kuo nuo mājas;
2) losbindend hin-, weggehen lassen
Erlaa, Kl., Laud., Saikava, Selsau, Sessw.: a. kumeļu uz māju.
Avots: EH I, 42
aizpīpināt
‡ II àizpīpinât Etn. III, 9, Grawendahl, Grünw., Sessw.: kuo pīpens aizpīpina, tas paliek dze̦ltāns, wer (am Morgen, ohne gegessen zu haben) das Geschrei eines pīpens (eines gewissen Vogels) zu hören bekommt, bekommt die Gelbsucht.
Avots: EH I, 42
Avots: EH I, 42
aizplaisāt
àizplaîsât, intr., mehrmals ein wenig bersten, Risse zu bekommen anfangen Grünh. bluķis, saulē gulē̦dams, aizplaisājis Tirs.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpļaut
àizpļaũt,
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
1) bis zu einer gewissen Stelle māhen:
viņi sāka pļaut un aizpļāva jau gaŗus barus MWM. VIII, 835. gaŗām aizpļ., im Mähen übertreffen, überholen: dievs aizpļauj ve̦lnam gaŗām LP. V, 105;
2) mit der Sense anschneiden, knicken, im Gegensatz von abmähen
(nuopļaut): viņa sašļuka krē̦slā, kā aizpļauts svikla laksts Purap.;
3) zu mähen anfangen:
aizpļauj manu cirtieniņu! BW. 28, 629. Refl. -tiês, sich eiligst wohin begeben: viņš jau aizpļāvās uz pilsē̦tu Wolm.
Kļūdu labojums:
BW. 28, 629. = BW. 28629.
Avots: ME I, 44
aizplēsties
àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizpludināt
àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
aizplūkt
‡ àizplùkt,
1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;
2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;
3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).
Avots: EH I, 43
1) a. linu gabalu līdz pusei Golg., Flachs raufend bis zur Hälfte des Feldes gelangen;
2) a. linus Saikava, Flachs zu raufen anfangen:
aizplūkts linu gabals;
3) a. (linus) kam gaŗām Mahlup, Flachs raufend an jem. vorbeigelangen (schneller raufend).
Avots: EH I, 43
aizprasīt
àizprasît, tr.,
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
1) vorfragen
(ce̦nu) AP., Bers.;
2) durch Fragen hinderlich sein, hemmen, ein böses Omen sein:
tur tecēju, kur vaj'dzēja; kam celiņu aizprasīju aizprasīji tecēju vietā = tecēja BW. 1104;
4) vorher fragen, früher bitten:
kad kāds prasa, kuo jau kāds cits izprasījis, tad atbild: tas jau aizprasīts Brandenburg;
4) einladen
[als Slavismus, vgl. sl. zaprositi] (viesus) Zb. XVIII, 410, gew. ieaicināt.
Kļūdu labojums:
tecēju = tecēja
aizprasīju = aizprasīji
4) vorher fragen = 3) vorherfragen
Avots: ME I, 44
aizpurvs
àizpùrvs, àizpur (v) e PS., der Ort jenseit des Morastes: ak tu manu skaņu balsi, aizpurvā nuoskanēja. vai tādēļ aizpurvieši nuoņems manu vainadziņu BW. 376, S. 825.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpušķot
àizpušķuôt, tr., schmücken, wobei der Schmuck als hinter einen Teil des zu schmückenden Gegenstandes gesteckt vorschwebt, wie z. B. Blumen hinter den vorn an der Mütze befindlichen Riemen: es ce̦puri aizpušķuoju BW. 9435. aizpuškuoju vainadziņu, ar uozuola lapiņām BW. 5865. aizpušķuots uozuoliņš BW. 12257. istabas durvis aizpuškuotas ar meijām Jaunsudr.
Avots: ME I, 45
Avots: ME I, 45
aizpūt
‡ àizpũt, anfaulen, faul werden: aizpuvis kuoks, ābuols. daudz kas aizpuvis pie mums Deglavs Rīga II, 1, 381.
Avots: EH I, 44
Avots: EH I, 44
aizrādīt
àizrãdît, tr., hinweisen: aizrādāmie vietnieku-vārdi aizrāda uz kādu tuvākā vai tāļākā atstatumā e̦suošu priekšme̦tu; àizrãdĩjums, Hinweis: Vītuols par tādiem aizrādījumiem nuosmīnēja Vēr. I, 1029.
Avots: ME I, 46
Avots: ME I, 46
aizraut
àizraût,
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
1) kad tevi kāds ve̦lns aizrautu! BielU.;
2) viņš runu aizrāva "viņam balss aptrūka (nevarēja parunāt)" C., Golg., Lös., Nitau, Sessw. valuodu (garu) tūlīt aizrāva BielU., er wurde sogleich sprachlos (bewusstlos, als er einen Hufschlag bekam).
Refl. -tiês,
3) jis aizrāvās aiz... kuoka Pas. VIII, 293;
4) : kad ve̦zms būs smags, zirgs aizrausies un vairs nevilks Siuxt; ‡
5) guovis aizraujas, die Kühe hören auf zu milchen
Vank.
Avots: EH I, 45
aizraut
àizraût, tr.,
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
1) mit Gewalt hinreissen, hinziehen, hinschleppen, dahinraffen, wegschleppen:
saimnieks aizrāvis cūku akmeņa tuvumā LP. V, 93. dievs aizrāvis manus ienaidniekus caur manu ruoku Chron. 15, 11. kaķītis apmana, kur viņa kungs aizrauts LP. IV, 87;
2) reissend, mit Ungestüm zumachen, schliessen:
luogu, durvis; benehmen: e̦lpu, dvašu: tiklīdz kā gaisa trūkst, sakām, ka mums aizrauj dvašu, jeb mēs aizslāpstam Pūrs II, 170. guovis aizrauj pienu, die Kühe geben mehr nicht Milch. Refl. -tiês,
1) sich hinreissen, sich hinreissen lassen:
viņa aizraujas mīlestībā JR. IV, 109;
2) sich schliessen:
gaiss vienā vietā tā kā aizrautuos cieti LP. IV, 194;
3) hinter etwas gehen, sich verbergen:
mēnesis aizrāvās aiz mākuoņiem Stari II, 347;
4) benommen werden, stocken:
Andŗa mātei balss tā kā aizrāvās Aps. II, 14. nuo prieka viņai dvaša aizrāvās Vēr. I, 661. Das Part. aizraudamies, auch aizrāvies, wird zur Bezeichung einer eifrigen, eiligen, bis zur Atemlosigkeit gesteigerten Tätigkeit gebraucht: viņš rakstīja aizraudamies Vēr. I, 668. suns rēja aizraudamies Apsk. I, 316. viņa runāja aizrāvusies Apsk. I, 584. [aizrauties L. "in Rauch ersticken wollen"].
Kļūdu labojums:
geben nicht mehr Milch = fangen an, weniger Milch zu geben
Avots: ME I, 46
aizrēkt
‡ àizrèkt, brüllend betäuben, vollschreien: a. kam ausis. Refl. -tiês: auch Pas. VII, 48.
Avots: EH I, 45
Avots: EH I, 45
aizriest
àizrìest,
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;
3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡
4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡
5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡
6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;
2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;
3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;
4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).
Avots: EH I, 46
aizriezt
‡ àizriezt,
1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;
2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.
Avots: EH I, 46
1) emporheben, ausbiegen
Sakstagals: a. galvu;
2) wegbiegen
(àizliekt) Warkl.: a. zaru nuo šejienes.
Avots: EH I, 46
aizrunāt
àizrunât,
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;
2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;
3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;
4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;
5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)
Avots: ME I, 47
aizrūsēt
àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.
Avots: ME I, 48
Avots: ME I, 48
aizsaldēt
àizsalˆdêt,
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;
2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.
Avots: ME I, 48
aizsargs
àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;
2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;
3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.
Avots: ME I, 48
aizsaukt
àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsēklis
àizsẽklis,
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;
2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.
Avots: ME I, 49
aizsērt
àizsẽrt, tr., mit Erde, Sand, Schlamm, auch Steinen ein Wasser anfüllen, abdämmen; in den lettischen Märchen die Arbeit des Teufels: ve̦lns vienreiz apņēmies Daugavu aizsērt LP. V, 383. citā reizē ve̦lns aizsēris Ķe̦gumu ib.
Avots: ME I, 49
Avots: ME I, 49
aizsiens
aizsiet
àizsìet, anbinden: a. zirgu ar virvi Segewold. ‡ Refl. -tiês,
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
1) a. priekšā, sich vorbinden:
aizsējies sev priekšā ve̦cu maisu Janš. Dzimtene V, 282;
2) sich
(acc.) von selbst zubinden, unversehens geknüpft werden: me̦zgls man aizsējies tâ, ka nevar atraisīt.
Avots: EH I, 48
aizšķaudīt
àizšķaũdît, auch -êt, bezeichnet das ominöse Niesen, durch Niesen die Vorbedeutung, dass etwas Gehofftes oder Gefürchtetes geschehen werde, das Erwartete gleichsam verniesen Mag. III, 1, 85. Im Kandauschen u. Tukumschen
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
1) die Erfüllung einer im gegebenen Augenblick ausgesprochenen Hoffnung wegniesen:
viņš aizšķaudēja, tas nepiepildīsies;
2) eine Behauptung als unwahr bezeichnen:
viņš aizšķaudēja; tas nav tiesa, kuo tu sacīji, also das Gegenteil von dem deutschen: er hat beniest; also muss es wahr sein. In Nurmhusen bedeutet das Niesen eines am Tage geborenen Menschen die Erfüllung der augenblicklichen Hoffnung, das Niesen eines in der Nacht geborenen Menschen die Nichterfüllung. In Siuxt hat das Niesen an jedem Tage seine besondere Bedeutung: das Niesen am Montag weist auf die Ankunft von Gästen hin, am Dienstag auf Tränen, am Mittwoch auf Liebe, am Donnerstag auf Ruhm, am Freitag auf Freude, am Sonnabend auf Anfeindung und Neid A. X, 1, 211; durch Niesen ein böses Omen wegschaffen (U.). Refl. -tiês, plötzlich kurz niesen.
Avots: ME I, 54
aizšķetināt
‡ àizšķetinât, abwickelnd (losreffelnd) wegrollen machen: a. kamuolu pruojām. Refl. -tiês, sich abwickelnd wegrollen (intr.) Lemburg: nezin kur mans kamuols aizšķetinājies.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizšķindēt
‡ àizšķindêt, klingend (klirrend) sich entfernen: zvani vien aizšķindēja Bers. ar kāju paspe̦rtais bleķa gabals aizšķindēja pa bruģi pruojām Dunika, Kal.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizskrāpēt
‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.
Avots: EH I, 48
Avots: EH I, 48
aizskrubināt
aizšķūtēt
‡ àizšķũtêt, ("mit Schiessen, Vorspann" oder irgendwie) hin-, wegbefördern, -schaffen Spr., Wid. u. a.: a. jaunkareivjus uz pilsē̦tu. a. visu kuo pruojām saviem radiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren: a. līdz stacijai.
Avots: EH I, 55
Avots: EH I, 55
aizslacīt
‡ àizslacît,
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
1) hin-, wegspritzen, -sprengen:
a. ūdeni tālu;
2) hinter etwas spritzen
(tr.): a. kam ūdeni aiz kakla;
3) vollspritzen:
a. kam acis.
Avots: EH I, 48
aizšļakstēt
aizšļakstīt
‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.
Avots: EH I, 56
Avots: EH I, 56
aizšļākt
àizšļàkt, tr.,
1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;
2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.
Avots: ME I, 55
1) weg-, hinspritzen:
e̦smu izgudruojis mašīnu, kuŗa iespēj ūdeni milziskā tāļumā aizšļākt A. XII, 73;
2) intr., sich wohin begeben:
vecis aizšļāc uz pilsē̦tu Brig.
Avots: ME I, 55
aizšļaukt
‡ àizšļàukt,
1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;
2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).
Avots: EH I, 56
1) die Füsse schleppend hin-, weggehen; hin-, wegrutschen;
2) hinter etwas, hin-, weggiessen, -spritzen (mit Wucht, in der Form eines starken Strahls)
AP. (= àizšļàkt 1).
Avots: EH I, 56
aizsliet
àizslìet, tr., lehnend versperren, vorlegen: ieeja bij neliels caurums, kam aizsliets priekšā liels klints gabals Māliņš.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmacēt
‡ àizsmacêt, ersticken (tr.): sīvi dūmi aizsmacē balsi, e̦lpu, rīkli Golg., Siuxt, a. kvē̦luojuošas uogles.
Avots: EH I, 49
Avots: EH I, 49
aizsmakt
àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmakums
àizsmakums, die Heiserkeit: par aizsmakumu nuosauc balss pārvēršanuos tādā kārtā, ka tā vairs neskan tīri Konv. 2
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizsmelt
‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizšņākt
àizšņàkt,
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
1) tr., im Schnarchen übertreffen;
2) schnarchend, tobend dahinjagen:
jātnieki sarkanuos zirguos aizšņāca tāļumā Vēr. I, 929. Refl. -tiês, anfangen zu schnarchen, zu brausen, aufbrausen: ve̦cais uozuols aizšņācās Aps.
Avots: ME I, 55
aizspaidīt
‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.
Avots: EH I, 50
Avots: EH I, 50
aizspieds
àizspieds, ein bestimmtes Fischernetz: mazs e̦ze̦ra tīkls, ar kuŗu zivis dze̦n murdā Perkuhnen n. Jan.
Avots: ME I, 51
Avots: ME I, 51
aizspļaudīt
aizšpļaut
aizsprādzināt
aizspraust
àizspraûst, ‡
2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡
3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.
Avots: EH I, 51
2) a. ķimpulu durīm priekšā Siuxt, mit einem vorgesteckten
ķimpuls eine Tür absperren; ‡
3) abstecken:
a. kapa vietu Segewold. Unter àizspraûstiês ist aizspraudīsies in aizspriedīsies zu korrigieren und der ganze Satz unter àizspriêstiês zu versetzen.
Avots: EH I, 51
aizspraust
àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
aizspriedība
‡ àizspriêdĩba* Wid., das vorurteilsvollsein, die Voreingenommenheit, Parteilichkeit.
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizspriedīgs
aizspriedumains
aizspringt
‡ àizspriñgt Dunika, Rutzau, (im Halse) stecken bleiben: man aizspringa (ē̦duot lielu, sausu kumāsu),
Avots: EH I, 51
Avots: EH I, 51
aizsteigties
àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.
Avots: ME I, 53
Avots: ME I, 53
aizstīdīt
aizstrādāt
àizstràdât,
1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;
2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;
3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.
Avots: ME I, 53
1) in der Arbeit überholen:
vai viens cilvē̦ks var divi trīs cilvē̦kus aizstrādāt Ruhental. Oppek., Bers., Smilt.;
2) den Anfang einer Arbeit machen:
skruodelis mūsu mājā gan aizstrādājis, bet nav pabeidzis Aps.;
3) vorausarbeiten:
kaimiņš man deva zirgu uz pilsē̦tu braukt, bet ne par velti; juo biju viņam par tuo aizstrādājis JK.
Avots: ME I, 53
aizstrēbt
‡ àizstrèbt, (gerade soviel als nötig) schlürfen (löffeln) Bauske, Golg., Kalz., Kaltenbr., Oknist: aizstrēbu putras un aizsteidzuos pie darba. Refl. -tiês: kâ tev arvien tâ aizstrebjas? Stenden, wie kommt es, dass dir immer beim Sprechen der Atem wiederholt einwärts gezogen wird?
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizstuknīt
‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.
Avots: EH I, 53
Avots: EH I, 53
aizsutināt
‡ àizsutinât, zu bähen (brühen) anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt): aizsutināts spieķis, gaļas gabals Kl.
Avots: EH I, 54
Avots: EH I, 54
aizsvilt
àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.
Avots: ME I, 54
Avots: ME I, 54
aiztecināt
‡ àiztecinât,
1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;
3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;
4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;
5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.
Avots: EH I, 57
1) hinter etwas, hin-, wegfliessen machen:
a. kam ūdeni aiz kakla;
2) vollfliessen machen und dadurch schliessen
Erlaa: a. caurumu ar sve̦kiem;
3) anzapfen:
aiztecināta muca. laikus a. alu Warkl.;
4) in kleinem Trab hin-, wegfahren:
a. uz pilsē̦tu Lemsal, Trik.;
5) schleifend stumpf machen
Warkl.: a. cirvim zuobus.
Avots: EH I, 57
aizterkšķēt
‡ àizterkšķêt, vollschwatzen, schwatzend betäuben: a. kam ausis. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu rasseln (klappern) anfangen: pļaujamā mašīna aizterkšķējās.
Avots: EH I, 57
Avots: EH I, 57
aiztērpe
àiztḕrpe, àiztḕ̦rps, Zukost PS., A. X, 1, 211. Cf. aizģērbt putru: also aiztē̦rps eig. der Schmuck.
Avots: ME I, 56
Avots: ME I, 56
aiztikums
àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.
Avots: ME I, 56, 57
Avots: ME I, 56, 57
aiztricināt
‡ àiztricinât,
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
1) erschüttern
Bauske: pienu nevajag aiztricināt;
2) erschütternd (schüttelnd) hin-, wegschaffen, -führen
Saikava: a. kuo uz pilsē̦tu. Refl. -tiês, erzittern: zvaniņš nejauši aiztricinājās.
Avots: EH I, 59
aiztrūkt
àiztrũkt, intr.,
1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;
2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.
Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena
Avots: ME I, 57
1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;
2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.
Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena
Avots: ME I, 57
aiztrunēt
‡ àiztrunêt,
1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;
2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).
Avots: EH I, 59
1) zu modern (zu faulen) anfangen:
aiztrunējis kuoks;
2) faulend hingelangen
Oknist: man kājas kauls trunēja, trunēja, kamē̦r aiztrunēja da ceļam (bis zum Knie).
Avots: EH I, 59
aiztūkt
àiztûkt, auch àiztukt, verchwellen: ģīmis aiztūcis. vista aiztukusi, die Henne ist zu fell geworden, als dass sie noch Eier legen könnte U.
Avots: ME I, 57
Avots: ME I, 57
aizvaiņot
àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.
Avots: ME I, 58
Avots: ME I, 58
aizvelt
àizvelˆt, tr., hinter etw. wälzen, hin-, weg-, vorwälzen: velšus viņš tevi aizvels ar tādu velšanu kā luodi uz zemi Jes. 22, 18. durvīm bijis aizve̦lts briesmīgi liels akmens priekšā LP. IV, 166. Refl. -tiês,
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59
1) sich fortwälzen, hin-, wegrollen
LP. VII, 125;
2) sich wälzend schliessen:
ve̦lē̦nām aizvēlās mute un dzirde MWM. IX, 601.
Avots: ME I, 59
aizvērt
àizvẽrt, tr.,
1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;
2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.
Avots: ME I, 59, 60
1) zumachen, schliessen:
miegs aizvēris acis LP. VI, 225. viņa aizveŗ aiz sevis durvis Vēr. I, 1091. aizver vārtus Ltd. 1098. aizvērt adatu, die Nadel, nachdem sie durch die Oberläche des Knäuels so gesteckt ist, dass ihre beiden Enden hervorragen, in der 8 mit dem Faden umschlingen Hug. Mag. III, 1, 86;
2) [schnell weglaufen. Rujen].
Refl. -tiês, sich zumachen, schliessen: acis, durvis, vārti. tavs kaps uz mūžu aizvērsies Pav. pirtiņā ieiedama, durtiņām aizvēruos BW. 1095, 1.
Avots: ME I, 59, 60
aizvēzēties
‡ àizvẽzêtiês, zum Schlagen (nicht vollständig) ausholen: viņš aizvēzējās gan, bet nesita vis.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizvilt
‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.
Avots: EH I, 63
Avots: EH I, 63
aizzāģēt
aizzilēt
àizzilêt, intr., trübe (eign. blau, zils) werden: acis aizzilējušas, kā samieguojušās, raugās uz priekšu A. XIV, 32; aizzilējušām acīm Vēr. I, 261. būdiņa ar aizzilējušiem luodziņiem Purap. gurdām acīm viņa raudzījās pa mazuo aizzilējušuo luodziņu A. XV, 261.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizzmaugt
àizzmaûgt, zuschnüren, erwürgen Kursiten, JK.: ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli Blaum. Refl. -tiês, ersticken, sich den Hals zuschnüren: guovs valgā aizzmaudzās Bers.
Avots: ME I, 61
Avots: ME I, 61
aizžņaugt
àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen
Avots: ME I, 61
akacis
akacis [Aahof, Adsel], Laud., Mar. (s. RKr. XV, 104), akace [Wallhof], gew. akate AP., akata, akacs, -s Bers. (li. eketė˜, Wuhne),
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
1) eine mit Wasser gefüllte Grube im Morast,vielfach mit Moss bewachsen:
uguns izdedzinājusi purvā dziļas duobes, kuŗas vē̦lāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm LP. VI, 199, 231, 232;
2) akace Lasd., akata AP., kleine Löcher, die sich im Eise bilden od. die von den Fischern im Eise ausgehauen werden, um die Fischerstange von einer
akace od. akata bis zur anderen und zuletzt bis zum āliņģis, Eiswuhne, zu treiben, wo das Netz aus dem Wasser hervorgezogen wird;
3) im Flusse od. im See befindliche Vertiefungen:
upes vieta ar dažām vēl neaizaugušām akatām Kaudz. M., Neugut [zu aka. Wenn akacis, akace und akacs nur im Hochlettischen und Tahmischen vorkommen, wo für akacis in der Wirklichkeit ein akacs gesprochen wird, so hat man wohl anzunehmen, dass das gesprochene akacs ein etymologisches akat (i) s bedeutet, vgl. li. eketỹs "Wuhne" und hochle. cepecs "Braten" KZ. L, 27 für cepetis. Als i-Stamm kann akacs unter dem Einfluss gleichbedeutenden acs dekliniert werden, und akace mag durch Kontamination von akate und akacs entstanden sein].
Avots: ME I, 62
akatains
akataîns, akatîņš, mit Wassergruben (akatas) versehen: zeme ir neliels, akataiņš puriņš LP. VI, 231.
Avots: ME I, 62
Avots: ME I, 62
akis
āķis
ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],
1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;
2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;
3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.
Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad
Avots: ME I, 237
1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;
2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;
3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.
Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad
Avots: ME I, 237
aklacis
aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].
Avots: ME I, 62
Avots: ME I, 62
aklenīte
aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.
Avots: ME I, 62
Avots: ME I, 62
akles
akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].
Avots: ME I, 62
Avots: ME I, 62
akmenčakstis
akmenčakstis Karls., akmeņ- oder akminčaukstis, od. -čaukstiņš, auch -čaukste, der Steinschmätzer (Saxiola oenanthe).
Avots: ME I, 63
Avots: ME I, 63
akmeņogle
akmens
akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
akortiņš
akotnieks
akuõtniẽks, der Pfifficus, Klügling: viņš blēdis, liels akuotnieks. - U. und Etn. II, 113 dafür akutnieks.
Avots: ME I, 65
Avots: ME I, 65
akrims
akrims: auch Lemsal, Wesselshof, BW. 26028, 9 var. (aus Ranzen); 224, 3 var.; 8694 var.; 19151; 301-14, 9, Demin. akrimtiņš BW. 7931 var. Als terminus technicus: Findling, erratischer Block.
Avots: EH I, 66
Avots: EH I, 66
aks
aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig
a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,
b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:
a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;
b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?
Avots: ME I, 65
a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,
b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:
a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;
b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?
Avots: ME I, 65
ākstīt
âkstît, -u, -ĩju, narrieren: mazs vīriņš ākstījis, juokuojis ganus LP. VII, 478. Refl. -tiês, auch âkstuôtiês Sessw., âkšķuôtiês, âkšuôtiês B.,
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
1) Possen treiben, Dummheiten machen, sich närrisch gebärden:
tam panāksnieki mauca zirgu sakas kaklā un vēl dažādi ākstījās BW. III, 1, 55. vai ņemsi? kuo āksties? zagts jau nav LP. IV, 107;
2) radebrechen, falsches Deutsch sprechen
Rol.;
3) würgen beim Erbrechen
Sissegal: kuo tu āksties? Subst. âkstîšanâs, albernes, geckenhaftes Benehmen: citādi dzīves smalkumi ir tikai pērtiķa ākstīšanās Kaudz. M.
Avots: ME I, 237
ākstoņa
‡ âkstuôņa Kalz., Meiran u, a., jem., der etwas geckenhaft (ungehörig) tut Domopol (âkstuonńe̦), N.-Peb., Selsau, (mit â 2 ) Schibbenhof.
Avots: EH I, 193
Avots: EH I, 193
āksts
âksts,
1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;
2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]
Avots: ME I, 237
1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;
2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]
Avots: ME I, 237
āla
ālava
‡ II àlava 2 Oknist, eine Art Zimmerblume, die auch medizinlsch verwertet wird. Wohl aus d. Aloe.
Avots: EH I, 193
Avots: EH I, 193
albaris
‡ al˜baris Ahs., Frauenb., ein alberner Mensch; ein unruhiger, unbändiger Mensch od. ein solches Tier: kur tu tāds albaris esi cēlies! Ahs. guovs liels albaris: dauzās, spārdās, raustās ebenda.
Avots: EH I, 67
Avots: EH I, 67
alcers
alcers, Butterteller Etn. III, 129 (aus Nurmhusen). [in Wandsen und Erwahlen dafür al˜ste̦rs, in Nurmhusen auch - al˜sars. Aus mnd. halster "halber Scheffel"?].
Avots: ME I, 66
Avots: ME I, 66
ālēt
ali
ali, Interj. der Freude, beim Acc. exclam.: ali manu skaņu balsu (BW. 371; cf. aile, aili).
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
alīgs
āļiņš
alkacīgs
alkata
alkata, auch wohl alkatis Latv., ein ungenügsamer, unersättlicher, gefrässiger, schlechter Mensch, Nimmersatt, Geizhals Etn. IV, 49: tas jau ir pēdējais alkata Purap. vai tu, alkata, nevarēji paņemt naudu līdz A. XVIII, 33; [unruhiger Mensch, Erlaa].
Avots: ME I, 67
Avots: ME I, 67
alksnis
àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ 2 ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl 2 ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alksnis
àlksnis, èlksnis, Demin. -ītis, Erle, Erlenbaum, me̦lnmeža alksnis od. me̦lnalksnis, Schwarzerle (Alnus glutinosa), pe̦lē̦kais a., graue Erle (A. incana) RKr. II, 66. [Li. al˜ksnis, alksnỹs, alìksnis, el˜ksnis, ksl. ельха, russ. ольха, ольша, ёлха, елоха ad. elira, aisl. alr, ǫlr, ae. al (o) r, la. alnus. Hierher wohl auch die Ortsnamen: pr. Alxwangen oder Alexwange und kur. Aliswangis oder Alswanghen, jetzt Al˜sunga, v. Bielenstein Grenzen 284. Vgl. dazu Būga Изв. XVII, 1, 16 und 50 und Kalba ir senovè I, 251, Berneker Wrtb. 453 f., Walde Wrtb 2 27 f., Persson Beitr. 893 f., Fick Wrtb. III 4 26, von der Osten-Sacken IF. XXXIII, 192 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 68
Avots: ME I, 68
alots
aluots: auch Baltinov n. FBR. XI, 130, Oknist n. Fil. mat. 31, Warkl. n. FBR. XI, 101, Memelshof, Zaļm., (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 71, Kaltenbrunn, (mit ùo 2 ) Pilda n. FBR. XIII, 45, Auleja, Warkl., Zvirgzdine. Vgl. auch den Wiesennamen Aluotenes Lvv. I, 78.
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alots
aļuots "?": zīļuota, aļuota (Var.: zaļuota) saulīte lēca BW. 24254, Alschwangen [Aus liv. aļļ "grün"?].
Avots: ME I, 69
Avots: ME I, 69
alpa
àlpa 2 (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. 1 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.
Avots: ME I, 68, 69
Avots: ME I, 68, 69
alusviris
‡ *alusviris (?) BW. 19513 var. (Var.: alus vīri, a. vīrs), = aldaris (?). Falls das i vor r wirklich kurz ist, wohl zu virt "kochen".
Avots: EH I, 68
Avots: EH I, 68
alva
alˆva, alˆvs (> tahm. âls), das Zinn (li. alvas "Zinn", apr. alwis "Blei", [slav. olovo "Zinn"; gegen die von Brückner Lit. - slav. Stud. I, 67 und 167 behauptete Entlehnung des balt. Worts aus dem Slavischen spricht der Stosston der lettischen Form, vgl. auch Uhlenbeck PBrB. XXII, 537, Lidèn Stud. 60 und 94, Persson Beitr. 302 f.]).
Avots: ME I, 69
Avots: ME I, 69
amats
amats,
1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;
3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;
5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.
Avots: EH I, 69
1) : Pē̦rkuonam pieci dē̦li, visi pieci amatuos: divi grauda, divi spēra, piektais gāja zibsnīdams BW. 33704, 6; 2): čigāns mani iemācīja savu lē̦tu amatiņu: zirgus zagt, ļaudis krāpt BW. 33525;
3) : līgaviņa vēl dze̦n meitu amatiņu (Var.: ieradumu) BW. 27175, 1 var, tev bij suņa amatiņš 12530. tev tāds nelabs amats - vienmē̦r spārdies ar kājām Dond.;
5) der Meister (als Gegensatz zum Gesellen)
Siuxt n. BielU.; der Handwerker (im Gegensatz zum gewöhnlichen Landarbeiter) Dobl. n. BielU.
Avots: EH I, 69
amats
amats [gleich li. ãmatas "Handwerk" und estn. ammet aus mnd. ammet],
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
1) das Amt, der Beruf:
baznīcas a., Kirchen-, draudzes a., Gemeinde-, mācītāja a., Pfarr-, skuoluotāju a., Lehr-, valsts a., Reichsamt; amata biedrs, Kollege, Zunftgenosse; amata brālis, Amtsbruder; amata vīrs od. amatvīrs, der Beamte (nach U. Handwerksmann); valdīt amatu, das Amt verwalten, genuin lett. amatu kuopt, izpildīt;
2) das Handwerk:
kurpnieka, kaleja u. s. w. a. Sprw.: amats nav (od. netiek, netuop) lamāts. deviņi amati, desmitais bads. daudz amatu, daudz nelaimes. katram amatam savi augļi;
3) die Gewohnheit, der Gebrauch, vielfach im üblen Sinne:
neguoda amats me̦luot. zirgam tāds a., das Pferd hat leider solche Nücken (böse Gewohnheiten). zirgs... ir ar amatiem, neiet ne nuo vietas Plud. LR. III, 60. kāda saimniece kuopusi vilkates amatu LP. III, 27;
4) der Kniff, Pfiff:
vīram bij amats ruokā LP. V, 233, der Mann hat den Kniff fest; pie tā darba nevajaga amata, bei dieser Arbeit braucht man keinen zünftigen Handwerker;
5) uotrs amats, der Gesell
U. viņam piemetās ruoze, un amati viņu nuo tās kaites izglāba, die Besprecher heilten ihn von dieser Krankheit Etn. I, 45. Dial. amads RKr. XVI, 23.
Kļūdu labojums:
Reichsamt = Staatsamt
Avots: ME I, 70
amis
amis, Demin. -ĩtìs (von am!), das Hündchen: sunīti, amīti, tec tu LP. IV, 170. [Eher wohl aus franz. ami "Freund", als Hundename gebraucht].
Avots: ME I, 70
Avots: ME I, 70
ampis
am̃pis Keisen Trik., eine Stelle im Flusse, die breiter und tiefer als das normale Flussbett ist (namentlich in Krümmungen) Renzen.
Avots: EH I, 69
Avots: EH I, 69
āmriks
amstariņš
‡ am̂stariņš 2 Sassm., Talsen, die Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus Pall.). Aus d. Hamster?
Avots: EH I, 69
Avots: EH I, 69
āmulene
amuzītis
an
an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
anka
añka NB. (li. ánka "die Schlinge, in der die Segelstange hängt") "die Schnüre, womit die Segel am Mast befestigt werden". Wohl ein Kuronismus. Zur Etymologie s. Walde Vergl. Wrtb. I, 61.
Avots: EH I, 70
Avots: EH I, 70
ap
ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.
In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,
1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;
2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;
3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;
4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;
5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;
6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.
Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa
Avots: ME I, 72
ap
I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;
2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;
3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].
Avots: ME I, 71
apakaļ
apakla
apakļāk
apakle
apakle: auch AP., Auleja, Borchow, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Grenzhof, Kaltenbr., KatrE., Laud., Memelshof, Oknist, Pilda, Saikava, Schrunden, Seyershof, Skaista, Warkl., Wolmarshof, Zaļm., Pas. I, 140, ace. s. apakli BW. 13080, Demin. apaklīte BW. 6683; 7164; 7374 var.; 9349, 1.
Avots: EH I, 70
Avots: EH I, 70
apakš
apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,
1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;
2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;
3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.
Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte
Avots: ME I, 72, 73
1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;
2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;
3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.
Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte
Avots: ME I, 72, 73
apakša
apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.
Avots: ME I, 73
apaļpolis
‡ apaļpuolis "?": iešu apaļpùoļu 2 zemītē; ni man sievas, ni bērniņa, apals puisis baŗavuos BW. 5266,2. zābaciņi apaļpuoļu šūdināti 31732.
Avots: EH I, 71
Avots: EH I, 71
apaļš
apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. 2 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 1]),
1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;
2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;
3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;
4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;
5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.
Avots: ME I, 74, 75
1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;
2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;
3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;
4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;
5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.
Avots: ME I, 74, 75
apars
apars, apara, apare, auch apurs (Lubahn), -iņš, -iņa,
1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;
2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;
3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];
4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;
5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].
Avots: ME I, 75
1) der Rain zwischen zwei Feldern, Feldanger
Ar.;
2) apara = nuora, atmata, kas le̦mta apstrādāšanai Mar. RKr. XV, 105;
3) ein in Feldern niedrig gelegenes, mit Gras bewachsenes, zur Regenzeit vom Wasser bedecktes Stück Land, das nicht gepflügt, um das aber gepflügt
(apart) wird Buschh., Sessw. [in dieser Bed. apare in Talsen, Altenburg, Perbohnen u. a.];
4) solches Stück Land auch in Wiesen und Wäldern
LP. II, 4, Selburg, [Trikaten, Fehgen u. a.]: ganīdama izganīju visus tautu apariņus (Var.: apariņas) BW. 739;
5) apars [in dieser Bed. wohl aus apvars] soll in Kalzenau, Sesswegen gleich atvars auch Tiefe, Abgrund bedeuten
JK. IV, 6; [in Borchow in der Bed. von ndd. Quebbe].
Avots: ME I, 75
apauši
apaûši (dial. apaûkši Etn. III, 75, LP. VI, 15, 148, PS., apauži Walk u. a., apaũši C. Dem. apaušiņi, apausīši BW. 12856; aus ap + àuss), Die Halfter, ein Strickzaum ohne Eisenbestandteile. Sprw.: jāt bez apaušiem, ohne Überlegung handeln, genasführt werden. Auch als Singular: apausis, der obere Teil der Halfter. A. XI, 251.
Avots: ME I, 75, 76
Avots: ME I, 75, 76
apbaidīt
‡ apbaidît,
1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;
2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.
Avots: EH I, 72
1) einschüchtern, schrekkend scheu machen
Bauske, Memelshof: apbaidīts kaķis;
2) schreckend unter etwas fliehen machen
Lemsal, Salis, Stenden, Wandsen: a. kaķi apakš klēts.
Avots: EH I, 72
apbāzt
‡ apbâzt,
1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;
2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;
3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;
4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.
Avots: EH I, 73
1) "завалить, заложить (сѣном)" Spr., (mehrere Räume) vollstopfen
Dunika: a. ar sienu visas staļļaugšas;
2) rings um etwas stopfen
(perfektiv): a. sienu ap pudeli oder pudelei apkārt;
3) unter etwas stopfen, stecken
(perfektiv) : a. lādi apakš gultas Memelshof, Salis; ringsum unter etwas stopfen, stecken (perfektiv): a. se̦gu ap gultas malu;
4) schichtend (stopfend) verdecken
Memelshof: a. sienu ar dābuolu.
Avots: EH I, 73
apbēdas
apbē̦das [> hochle. a (p) bādas in Nerft, Sauken, Lubahn, Laudohn u. a. und o (p) bādas in Bersohn u. a.; auch im Singular], ein Mahl (bestehend aus Schweinefleisch und Kohl) nach beendigtem Schweineschlachten, zu dem, wenigstens lokal und früher, auch die Nachbarn geladen werden: ceps vepŗu apbē̦dâs asiņu maizi Duomas II, 293 [s. auch abāda. Anderswo dafür cūku bēres. Wohl zu apbest "begraben"; also eigentlich: Bestattung, Leichenbegängnis. Zur Länge des e vgl. Le. Gr.§ 62 c und uzvāra neben varêt].
Avots: ME I, 76, 77
Avots: ME I, 76, 77
apberzēt
‡ apber̂zêt, ringsum (nicht sehr energisch) reiben (perfektiv) Saikava u. a.: a. ausis, lai nenuosalst.
Avots: EH I, 73
Avots: EH I, 73
apbokāt
‡ apbuõkât, (Gerste) überdreschen, um die Hülsen und Hacheln zu entfernen Erlaa u. a.
Avots: EH I, 75
Avots: EH I, 75
apbruncētas drānas
apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].
Avots: ME I, 78
Avots: ME I, 78
apburt
apbur̃t [li. apibùrti], tr.,
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;
2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.
Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242
Avots: ME I, 78
apcelt
apcelˆt [li. apkélti herumheben um], tr.,
1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;
2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;
3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;
4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.
Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte
Avots: ME I, 78
1) jem. umstimmen, für sich gewinnen:
krāpnieks pūlējās publiku apcelt B. Vēstn. tagad šī Rīdzeniece apcē̦lusi kādu bagātu veci Alm.;
2) aufspüren, auffinden, einkreisen:
suņi apcē̦luši zaķi. reiz brālis aiziet medībās un apceļ ze̦lta putnu LP. IV, 24; neizbēga apce̦lta zeltenīte BW. 13389, 10. māte bij apcē̦luse savai meitai brūtgānu LP. V, 108. kas tas par gre̦dze̦nu? kur tādu apcēli LP. V, 364. tas neteica savai sievai, kādu laimi apcēlis LP. IV, 25.;
3) hinter etw. kommen, bemerken - mit einem abhängigen Satz:
beidzuot apceļ, kas šī tāda LP. IV, 112. bet reiz ķēniņš apceļ, ka ze̦lta ābelei katru nakti sāk viens ze̦lta âbuols zust LP. IV, 149. kaimiņa kunga meitas apcēla, kur šis tuo lieluo naudu sadabūjis LP. VI, 590;
4) sich bemächtigen:
kā tad viņš (ve̦lns) tevi apcēlis LP. VI, 552. tuo lietuvē̦ns bij apcēlis sev par jājamuo zirgu.
Kļūdu labojums:
apce̦lta zeltenīte = apce̦ltā zeltenīte
Avots: ME I, 78
apcietēt
apcietināt
apciêtinât, apciêtêt, tr.,
1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;
2) befestigen:
pili;
3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt
Avots: ME I, 80
1) verhärten:
viņš apcietināja savu sirdi II Mos. 8, 15. apcietināts vē̦de̦rs, verstopfter Leib;
2) befestigen:
pili;
3) arretieren, einkerkern:
zagļus, sle̦pkavas, nemierniekus. Refl. -ties, sich befestigen: reiz kaŗa laikā salā apcietinājās viens kaŗa vaduonis LP. VII, 1305. Subst. apciêtinājums, die Befestigung, das Befestigungswerk: pils ar saviem apcietinājumiem RKr. X, 9.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist) = apciêtêt
Avots: ME I, 80
apcirst
apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;
2) hauend vernichten:
visus mežus;
3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;
4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,
1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;
2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;
3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.
Avots: ME I, 79
apcirtiens
apcìrtiêns, - starp izkapts laidieniem nenuopļauta zāle, also das übrig gebliebene Gras in der Schwade Buschh., Bauske.
Avots: ME I, 80
Avots: ME I, 80
apčupt
‡ apčupt,
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
1) sich jem. um den Hals klammern
(perfektiv) Welonen;
2) vom Kohlendunst ohnmächtig werden
Kārsava;
3) "im Heu oder Stroh umhertastend auffinden"
Bolwen, Dricēni, (prs. -čūpu) Warkh.; berühren, (einmal) betasten Wessen betasten; umhertastend auffinden, suchend auffinden; zur Einsicht kommen (bemerken) Gr.-Buschh.: apčupu galvā lielu punu. apčupu: nav vairs labi. apčupēm, ka e̦sam apzagti;
4) (um eine Kleinigkeit) bestehlen
Oknist. Auf li. apčiùpti "betasten" beruhend?
Avots: EH I, 76
apčužināt
‡ apčužinât, einhüllen Ahs.: kad stipri salst, tad mē̦dz ausis a. ar drānu, lai nenuosalst.
Avots: EH I, 76
Avots: EH I, 76
apdakstīt
apdārzs
apdā`rzs, apdārzis Str.,
1) der Kreis:
ap Lienu bij apstājies ve̦se̦ls apdārzs sievišķu Kaudz. M. lūk, es re̦dzu tavu seju tumšu matu apdārzā, sieh, ich sehe dein Antlitz in der Umwallung des dunklen Haars Kaudz.;
2) der Hof um den Mond:
ap mēnesi ir liels apdārzs Etn. III, 145; s. EPr. 29.
Avots: ME I, 81
1) der Kreis:
ap Lienu bij apstājies ve̦se̦ls apdārzs sievišķu Kaudz. M. lūk, es re̦dzu tavu seju tumšu matu apdārzā, sieh, ich sehe dein Antlitz in der Umwallung des dunklen Haars Kaudz.;
2) der Hof um den Mond:
ap mēnesi ir liels apdārzs Etn. III, 145; s. EPr. 29.
Avots: ME I, 81
apdastīt
‡ apdastît, allzu reichlich beschenken C., Golg., Selsau: a. visus ar dažādām mantām.
Avots: EH I, 77
Avots: EH I, 77
apdimīt
apdrāvēt
apdrāvêt Bers., tr., berufen, vermahnen: māte apdrāvēja Ieviņu, lai liekuot tē̦vam mieru Līb. viņa gribēja kraukli karināt par savu saulsargu, bet vaduonis apdrāvēja A. XII, 577.
Avots: ME I, 81
Avots: ME I, 81
apdrāztīt
apdriksēt
apdriksêt (Setzen), apdriskât, tr., abreissen, ablumpen (aber nicht vollständig): drēbes, biksas, lindruoku stērbeles. Refl. -tiês, sich ablumpen, sich die Kleider abreissen: apdriksējušās lindruoku stērbeles, der abgefetzte Saum des Frauenrockes. viņš iet tāds apdriskājies, er geht in schäbigen Kleidern.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdroksts
apdruoksts, der abgefetzte Saum des Frauenrockes (Adsel, Setzen) [Bersohn, hier alsi-Stamm]; nach L. u. St. der Querdel (oder Gürtel St.) am Weiberrock [Wenigstens in der ersten Bedeutung, wenn -druokst- aus -drōskt-, wohl zu draskât, bulg. dràskam "kratze", čech. drasta "Fetzen", poln. drasna,c` "streifen, ritzen"].
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdrošināt
apdrùošinât,
1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);
2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,
1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;
2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.
Avots: ME I, 82
1) tr., mutig, keckmachen, verstocken
(bibl.): dievs apcietināja viņa prātu un apdruošināja viņa sirdi V Mos. 2, 30, Gott verhärtete seinen Sinn und verstockte ihm sein Herz (verfehlt ist die Korrektur der neuesten Ausgabe: druosināja st. apdr.);
2) sicher stellen, versichern, verassekurieren:
savu dzīvību, savas ē̦kas, savu mantību. Refl. -tiês,
1) sich Mut fassen:
apdruošinājies tas teica LP. VI, 272,, nachdem er sich Mut gefasst hatte, sagte er;
2) sich versichern.
apdruošināšana: die Ermunterung, die Versicherung; apdruošināšanas oder apdruošināmā biedrība, Feuerversicherungsgesellschaff; kuģa apdruošināšanas biedrība; apdruošināšanas līgums, der Versicherungsvertrag; apdruošinātājs, der Versicherer; apdruošināmais, apdruošinātais, der Versicherte.
Avots: ME I, 82
apdrukāt
‡ apdrukât, bedrucken: pergamenta gabals bija apdrukāts visādām . . . zīmēm LP. VII, 1146.
Avots: EH I, 78
Avots: EH I, 78
apdrumstalot
apdudzis
apdullināt
apdul˜linât, tr., verwirren, dumm machen, betäuben: sitiens pa ģīmi tuo apdullināja MWM. IX, 455. viņš uzklausījās šuos vārdus it kā apmulsis un apdullināts MWM. II, 778. Refl. -tiês, sich betäuben, berauschen: cilvē̦ki apdullinājās ar sīvuo Etn.
Avots: ME I, 82
Avots: ME I, 82
apdult
apdul˜t: nuo šāviena man apdulla ausis Rutzau. dvingā var a. Dond. n. FBR. VI, 67. Ostle. apduls "apdullis" auch Sussei n. FBR. VII, 134.
Avots: EH I, 78
Avots: EH I, 78
apdumēt
apdūrains
apdzenāt
apdzimt
apdzìmt (li. apgim̃ti), intr.: tu apdzimta nelaime! du leibhaftiges Unheil MWM. X, 424. Refl. -tiês (li. apsigim̃ti), als ein Krüppel, als Missgeburt zur Welt kommen, missraten: viņš slikti apdzimies Alm. viņš jau ar tuo slimību apdzimies Kursiten.
Avots: ME I, 84
Avots: ME I, 84
apeirienis
apēnot
apẽ̦nuôt, tr.,
1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;
2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;
3) betrügen
(Rujen nach U.).
Avots: ME I, 85
1) beschatten:
kuoki apē̦nuo druvas. zē̦na jaukuo pieri apē̦nuo kupli brūni mati Lautb. mākuoņa saulīti apē̦nuoja BW. 21474;
2) in Schatten stellen:
apē̦nuo un pārspēj ve̦cuo galvas pilsē̦tu Doku A.;
3) betrügen
(Rujen nach U.).
Avots: ME I, 85
apērmot
apē̦rmuôt, tr.,
1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;
2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.
Avots: ME I, 85
1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;
2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.
Avots: ME I, 85
apēst
apêst [li. apė´sti], tr.,
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
1) aufessen, auffressen, verzehren, verschlingen:
Sprw. kad tevi deviņi vilki apē̦stu. kad vilks zirgu apēdis, lai ē̦d ir ragavas. tu zini tik tuo apēst un citu prasīt. viņi viens uotru ar acīm apē̦d. mani grib tīri dzīvu apēst, man hat auf meine völlige Vernichtung abgesehen;
2) etwas beim Brotmangel verzehren, einbüssen, rauben:
duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu, lai es savu nē̦zdaudziņu maizītē neapē̦du Ltd. 1410, damit ich mein Schnupftuch nicht verkaufen muss, um Brot zu kaufen. vai es biju sav' prātiņu maizītē apē̦dusi Ar. 744. tu savu guodu un kaunu esi maizē apē̦dusi LA. Ohne den Zusatz maizē: tu grib' manu guod' apēst BW. 6562, Var.: g. ņemt, du willst meine Ehre rauben. apēst savu guodu kā cūka sivē̦nus. gan man bija graznu dziesmu, tās apēdu vasarā; šim dziesmiņa, tam dziesmiņa par maizītes gabaliņu Ar. 122. savus paša vārdus apēst, seine Worte zurücknehmen, sich selbst widersprechen. Refl. -tiês,
1) sich selbst aufessen:
tieva, gaŗa Līzīte, citam kalpuo, pate sevi apē̦das RKr. VII, 109 (Rätsel);
2) sich satt, voll essen
mit d. Gen. (gew. pieēsties): aveniņu apēdies BW. 19194, 2. guovs būs ar kuo apē̦dusies, die Kuh wird sich womit vergiftet haben (Kurl., Infl. nach U.). - apêšana, das Aufessen, Verzehren: ēdiet, radiņi, nekaunaties: guodam likts, ne apēšanai Etn. II, 45, auch ēšanai, das Essen ist zum Staat, nicht zum Essen hingelegt, - so fordert der Lette scherzend seine Gäste zum Essen auf.
Avots: ME I, 85
apgabalis
apgabalis,
1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡
2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).
Avots: EH I, 80
1) Subst. (s. apgabals): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76: (sienu) apgabaļiem sakaš oder dzanā apgabaļuos Kaltenbr.; ‡
2) Adv., stellenweise:
apgabalis sāka gaiss jau nuoskaidruoties Janš. Atpūta No 373, S. 5. viņas gultne ir apgabalis šaura Janš. Nīca 8 (ähnlich Mežv. ļ. II, 341).
Avots: EH I, 80
apgabaļš
apgāda
apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. kāzu apgāds bij bagāts JU.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
apgaismot
apgàismuôt,
1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;
2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,
1) die Beleuchtung:
ielu apg.,
2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.
Avots: ME I, 86
1) erleuchten, beleuchten:
ielas, pilsē̦tu, baznīcu, istabu. veļi dzied apgaismuotā baznīcā LP. VII, 24;
2) übertr., erleuchten, aufklären:
apgaismuo tavu kalpu ar tavu vaigu Psalm 31, 17. mīlestība apgaismuo pasaules dzīvi Aps. III, 44; apgaismuots prāts Etn. III, 116. Refl. -tiês, sich aufklären, erscheinen: pašnāvību jautājums Francijā mums apgaismuojas nuo citas puses Vēr. I, 1384. Subst. apgàismuojums, die Beleuchtung: gŗūtības atspuoguļuojas dažādā apgaismuojumā Vēr. II, 885. apgaismuošana,
1) die Beleuchtung:
ielu apg.,
2) die Erleuchtung:
prāta apg., die Aufklärung; tautas apg., die Volksaufklärung; tautas apgaismuošanas ministrija, das Ministerium der Volksaufklärung; apgaismuošanas oder apgaismuotais laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung.
Avots: ME I, 86
apgālis
‡ apgàlis 2 Nautrēni, Glatteis Warkl., "kuoku aple̦duojums" (apgāls) Lubn.: apgālis lij Nautrēni, es glatteiset.
Avots: EH I, 81
Avots: EH I, 81
apganīt
‡ apganît (li. apganýti),
1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;
2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.
Avots: EH I, 81
1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;
2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.
Avots: EH I, 81
apgarēt
‡ I apgarêt
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
1) =apgarîtiês Mar.;
2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,
1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;
2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;
3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;
4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;
5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);
6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.
Avots: EH I, 81
apgāzt
apgâzt,
1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;
2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;
3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.
Avots: ME I, 87
1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;
2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;
3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.
Avots: ME I, 87
apģērbt
apglābināt
‡ apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.
Avots: EH I, 82
Avots: EH I, 82
apgodināt
apgùodinât, ehren, mit Ehrbezeigungen überschütten: kungs deva apguodinātu valstību I Chron. 30, 25, gab ein löbliches Königreich.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgrābt
‡ apgrâbt,
1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;
2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;
3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;
4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.
Avots: EH I, 83
1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;
2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;
3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;
4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.
Avots: EH I, 83
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgraulēt
apgrimt
apgrozība
apgruõzĩba, die Umwandlung, Umdrehung; mēness apgruozības, die Mondphasen, gew. m. gruozības PS. neīsta nauda tagad e̦suot dzīvā apgruozībā, falsches Geld sei jetzt in regem Umlauf B. Vēstn.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgrozīt
apgruõzît, frequ. zu grìezt,
1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;
2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.
Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt
Avots: ME I, 89
1) oft umkehren, umwenden:
kalpiem bijis jāapgruoza iesals LP. VII, 273;
2) in Umlauf setzen (vom Gelde), austauschen (von Briefen):
viņš bija ieradis naudu apgruozīt Apsk. I, 548. Austro - Ungarijā apgruozīja ar ārzemēm 290. 217. 070 vē̦stuļu. naudas apgruozījums, Geldumsatz: mūsu kasei šuogad bijuši mazi apgruozījumi.
Kļūdu labojums:
griezt = apgriezt
Avots: ME I, 89
apgrozs
apgudrot
‡ apgudruôt, allseitig überlegen, erwägen: lietu pa˙priekšu a. un tad darīt. apgudruasim, kâ tuo lietu labāk darīt Fest.
Avots: EH I, 85
Avots: EH I, 85
apģuģināt
‡ apģuģinât umwickeln, (ringsum) einwickeln, einhüllen: apģuģini bē̦rnu labāki. lai nenuosalst! Kal. Refl. -tiês, sich (ringsum) einwickeln (einhüllen): vecā māte apgraginājusēs trim lakatiem Perkuhnen. apģuģinājusies meitene Dunika, Kal.
Avots: EH I, 86
Avots: EH I, 86
apgulēt
‡ apgulêt,
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
1) (eine Anzahl von Objekten) schlafend beschädigen, erdrücken:
vajaga cūku atšķirt, citadi viņa apgulēs visus sivē̦nus Mahlup. tas puisis kâ prātu apgulējis (wie unsinnig) Bauske;
2) "?" pie māsiņas sērst atnācu, šuo naksniņu negulēšu: vai atnācu . . . māsiņu ar miedziņu apgulēt? VL. aus Schnehpeln od. Turlau;
3) = apgùlt 1 Stenden. Refl. -tiês,
1) = apgùltiês Schnehpeln, Stenden;
2) einschlafen
Lems., Salis;
3) guovis apgulējušās, die Kühe haben sich beim Liegen mit Mist besudelt
Fest., Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 85
apgult
apgùlt, auch apgulêt BW. 2744 [li. apgulė´ti "ringsum daliegen"],
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
1) sich niederlegen, sich hinlegen:
tē̦vs, māmiņa apguluši BW. 4082. (tur) abi varam apgult LP. VII, 262. meitas... atmiedziņu apgulušas, die Mädchen haben sich zu einem Nachschlähchen hingelegt. vējš apgula, der Wind legte sich Aps.
2) sich hinlegend einen Raum einnehmen, besetzen, belagern
(wie li. apgul˜ti): tautas ceļu apgulušas BW. 13475. Refl. -tiês, sich niederlegen: četri taisa vietu, divi rāda uguni, viens pats apgulstas (Rätsel). suns apgūlās, gew. apgulās Apsk. I, 295. viņš papriekšu apgūlās BW. 15705, 2.
Avots: ME I, 89
apgultne
apgultne, Niederung, wo das Wasser keinen Abfluss hat L., St., U. apgultne - tā vieta, kur ūdens apgulstas Kronw.: apgult.
Avots: ME I, 89
Avots: ME I, 89
apgumzāt
apgūt
apgũt,
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
1) (eine Portion, einen Speisevorrat) ganz verzehren; sich einer Sache vollständig bemächtigen; (eine Masse) vollständig unterbringen
Segew.; ‡
2) berücken (bestricken):
tas mās[a] tīr[i] kâ nuo ļaun[a] apgūts Pas. III, 363 (aus Dond.).
Avots: EH I, 86
apija
apija (aus apvija, cf. dies), die Femern am alten Pfluge, um die die Stränge umgewunden wird. Bei U. appija, weil er es als aus ap + pît zusammengesetzt betrachtet.
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apīņi
apîņi [BW. 4476], Bers., Laudohn, apiņi, apeņi [BE. 11375 var.] (li. apyniaĩ, apvyniaĩ, aus ap + vît), gew. im Pl., selten d. Sing. apinis, nach U. auch apvīnis; Demin. apinītis, gew. Pl. apinĩši, apenĩši, apienĩši, apentiņi, der Hopfen (Humulus lupulus); kazu apiņi oder kazapiņi, tauber Hopfen (Polygonum convolvulus) RKr. III, 72; die Winde (convolvulus) RKr. II, 70; laũku apiņi, Ackerwinde (Ruhental u. a.); dārza a., der Gartenhopfen; meža a., der wildwachsende H. Mag. IV, 2, 66; vilka ap. BW. 25348, 4 auch wohl der wildwachsende Hopfen; zemes ap., echter Ehrenpreis (Veronica officinalis) RKr. II, 80. apiņus šķīt, H. pflücken. Im Volksliede apinis für das gehopfte Bier: apin [i] s tē̦vu dancināja. [Dies li.- le. Wort wird von Bezzenberger Lit. Mitt. I, 46 u. a. als aus d. H o p f e n entlehnt und umgebildet angesehen. Da aber der Hopfen schon im lettischen Volkslied oft erwähnt wird, so könnte der Entlehnung nicht nhd. H o p f e n, sondern nur mnd. h o p p e zugrunde liegen, das aber wahrscheinlich nur ein a p e ergeben hätte. Auch wäre die vollständige Übereinstimmung der lettischen Form mit der litauischen sehr auffällig im Falle einer Entlehnung und Umbildung. Eher ist also dies Wort echt baltisch, wofür es auch Schrader bei Hehn, Kulturpflanzen und Haust. 8, S. 487 hält.]
Avots: ME I, 90
Avots: ME I, 90
apjoms
apjuoms: rīta blāzma bija pa daļai jau pārņē̦musi de̦be̦su apjuomu (das Himmelsgewölbe?) Janš. Dzimtene V, 222.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apjozt
apjuôzt [li. apjùosti], freqn. apjuozīt,
1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;
2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.
Avots: ME I, 92
1) umgürten, umwickeln, umhüllen:
juostu, zuobinu, dvieli ap viduci BW. III, 1, 40. pūrs apjuozts baltu juostu BW. III, 1, 16. un palags me̦lns tiem apjuož gurnus Aus. I, 104. neliels zemnieciņš īsi apjuozts RKr. VII, 111, eng, fest umgürtet. Übertr., umgürten, ausrüsten: krūtis apjuož siltums A. XVII, 304. tu mani apjuozīsi ar spē̦ku Psalm. 18, 40;
2) intr., um etw. laufen:
trīsreiz viņš apjuoza ap istabu. Refl. -tiês, sich umgürten: apjuožuos zuobentiņu BW. 13301.
Avots: ME I, 92
apjūkt
apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
apjums
apjums, Umdachung, Überdachung, ein mit einem Dache versehrnes Gebäude: pie man stāv sē̦tas, apjumi uz gadu gadiem ve̦se̦li St.; debess apjums, Himmelsgewölbe: ve̦ctē̦vs de̦be̦su apjumā rājas Lautb. cik jauki mirdz auseklis pie tumšzilā debess-apjuma J. Dr. III, 301, Mag. III, 1, 89.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
apkakle
apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,
1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;
2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164
Avots: ME I, 92
1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;
2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164
Avots: ME I, 92
apkala
apkala: kas tur par lītu,- tik tāda apkala krīt (es glatteiset) Kaltenbr. ragavām silkši apsaļ ar apkalu ebenda. kad laiks atlaižas mīksts, kuokuos sniegs izkūst un drusku līst un tad spēji paliek salts, tad viss ūdens sasalst un pie zariem ir lieli gabali tuo sauc par apkalu. kad laiks sāk laisties, tad apkala krīt nuo kuokiem nuost AP.
Avots: EH I, 89
Avots: EH I, 89
apkaltēt
apkavāt
apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.
Avots: ME I, 93
Avots: ME I, 93
apklibāt
apkubeklis
apkubeklis
apkula
apkulkstīt
apkult
apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,
1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;
2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;
3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;
4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;
5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).
Kļūdu labojums:
3): un = und
Avots: ME I, 96
1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;
2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;
3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;
4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;
5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).
Kļūdu labojums:
3): un = und
Avots: ME I, 96
apkunu
apkūpināt
apkûpinât, ‡ Refl. -tiês "(sich beräuchernd) zaubern" (?): kad cita nebij, tad ņēme pats savas lincē̦klas, trejdeviņas reizes izlaide caur šķietu un apkūpinājās; tad palika ve̦se̦ls Saikava.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkūsāt
‡ apkũsât Jürg., (mit ũ 2 ) Bauske, Kal., OB., beim Sieden, Überwallen ringsum besudelt werden: katls apkūsājis Bauske, Jürg. grāpja malas apkūsājušas 2 Kal., OB. apkūsājuse plīts ebenda.
Avots: EH I, 95
Avots: EH I, 95
apkužināt
‡ apkužinât,
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
1) ein wenig kitzeln
Baltinov;
2) "?": apkužini nu bērniņu, zirdziņu! N.-Peb.;
3) ringsum autlockern
Domopol: tēvs apkužinājis zemi ap ābelēm Warkl. a. (= aprušināt) puķes Ludsen. a. grūtu Dunika, Kal.; ‡
4) "apčužināt, apkuopt (slimnieku, mazu bē̦rnu), it sevišķi sakārtuojuot guļas vietu un drēbes" Alswig, Ludsen. Refl. -tiês "paaugt" Warkl.: bē̦rns apkužinājies krietni vien.
Avots: EH I, 95
aplādēt
aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].
Avots: ME I, 100
Avots: ME I, 100
aplam
aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
aplāms
‡ aplā`ms 2 Linden, ein umgrenzter Platz, Bezirk: uguns mežā bij apņēmis ve̦se̦lu aplāmu Ledmannshof n. Latv. Saule v. J. 1924, S. 169. uzgāju vienu aplāmu, kur bij mellenes Linden. In Renzen sei aplāms eine mit niedergestürztem Getreide oder mit niedergestürzten Bäumen bedeckte Stelle: ve̦se̦ls aplāms rudzu gar zemi.
Avots: EH I, 98
Avots: EH I, 98
aplēkt
aplèkt [li. aplė˜kti], tr.,
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen
Avots: ME I, 101
1) umspringen:
apdeju, aple̦cu māmiņas pē̦das A. XII, 375;
2) einen Vorsprung vor jem. haben: springend überholen
jaunākā māsa ve̦cākuo aplē̦kusi, die jüngere Schwester hat früher geheiratet als die ältere Lasd.;
[3) bespringen, begatten:
aplec manu kazu kūti BW. 34407]. Refl. -tiês, sich begatten (namentl. von der Stute): ķēve aplē̦kusies Kreuzb.
Kļūdu labojums:
einen Vorsprung vor jem. haben = springen überholen
Avots: ME I, 101
apļepēt
aplidināt
aplidinât oder apliduôt, umflattern, umschwärmen: tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. viņu apliduoja ve̦se̦ls bars karstu pielūdzēju. liegs sārtums apliduoja Emmas apaļuos vaidziņus Laps. 90; B. Vēstn. apliduotājs, der Verehrer, Anbeter, Courmacher: viņai bija daudz apliduotāju A. XVII, 709.
Avots: ME I, 101
Avots: ME I, 101
aplīgt
‡ aplīgt, verdingen, über etw. handelseins werden (von einer ganzen Anzahl von Subjekten gesagt oder auf eine ganze Anzahl von Objekten bezogen): ābula sē̦klas ir jau aplĩguši žīdi visā mūsu nuovadā Frauenb. Refl. -tiês,
1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);
2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.
Avots: EH I, 99
1) māsu kaimiņi jau aplīgušies Bauske, unsere Nachbarn haben sich schon alle (ihnen nötigen) Knechte gedungen
(perfektiv);
2) beim Dingen zu einer unvorteilhaften Vereinbarung kommen:
abas puses aplīgušās Frauenb.
Avots: EH I, 99
aplīpināt
aplĩpinât, mit Schmeichelei und Bestechung für gewinnen: tuos kungus vajaga mācēt aplīpināt Tals.
Avots: ME I, 102
Avots: ME I, 102
aplipt
aplipt (li. aplìpti),
1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;
2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.
Avots: ME I, 101, 102
1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;
2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.
Avots: ME I, 101, 102
aploks
aplùoks,
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;
2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;
3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]
Avots: ME I, 103
apmākt
apmàkt, tr.,
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
1) sich bemächtigen, in seine Gewalt bekommen, Besitz ergreifen von etw., überwältigen, befallen:
bijis tīri kā apmākts nuo nere̦dzē̦tiem brīnumiem LP. IV, 233. lampas gaisma caur mēneša stariem it kā apmākta Aps. rijas bijušas nuo spuogiem kā apmāktas LP. III, 107. nu viņš sapratis, ka burvji viņu apmākuši LP. V, 3. miedziņš mani apmāca BW. 9243. zilu debess velves maliņu tie (padebeši) nespēj apmākt Liew. 6, den blauen Rand des Himmelsgewölbes vermögen die Wolken nicht in ihre Gewalt zu bekommen, d. h. bedecken, bewölken. Part. apmācis, gew. apmācies, bewölkt, trübe: šuodien diena apmākuse BW. 16045. Refl. -tiês (dial. apmâcîtiês 2 Kand.), von Wolken überzogen werden, sich bewölken: debess sāk apmākties; auch laiks apmācas, das Wetter wird trübe; apmācies (apmâcijies Laut. L. 42) laiks, trübes Wetter bei bewölktem Himmel. tē̦va vaigs apmācas Baltpur.
Avots: ME I, 105
apmākulis
apmàkulis, trübes Wetter, bewölkter Himmel: pēc ilga apmākuļa reiz saules rīts MWM. XI, 188. šuodien tāds apmākulis, lāgā nekalst siens J. Kaln.
Avots: ME I, 105
Avots: ME I, 105
apmalt
apmal˜t [li. apmálti], refl. apmal˜tiês, das Mahlen beendigen: neduod, dievs, tuo redzēt, kad apmals malējiņi Ar. 1406, Gott, verhüte das zu erleben, dass die Mahlenden ihre Arbeit (für immer) beendigen, mit der Arbeit zu kurz kommen. apmalās (Var.: apsamala) dzirnaviņas ir ar mazu malējiņu BW. 7566, die Handmühle hat auch trotz (bei) der kleinen Müllerin ihre Arbeit vollbracht. Auch in übertragener Bedeutung: es apmalu ("durchwanderte") jau visu tirgu Druva I, 278.
Avots: ME I, 104
Avots: ME I, 104
apmargot
apmarguôt, apme̦rguôt C.,
1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;
2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.
Avots: ME I, 104
1) mit einem Geländer, einer Brüstung versehen:
pīlāri atbalstīja apme̦rguotu balkuonu Laps. 28. apmarguojums, die Brüstung: viņa ar ceļiem uzmetās uz sarkanā apmarguojuma B. Vēstn. pie altāŗa apmarguojuma nuome̦tusies ceļuos Jan.;
2) fein ausspinnen, zu Ende spinnen:
smalki vērpu kunga linus; pa vienai šķiedriņai kā marguot apmarguoju BW. 6964.
Avots: ME I, 104
apmelot
apme̦luôt [li. apmelúoti], tr., verleumden: par tuo brāļi muļķīti kunga priekšā (pie kunga LP. IV, 77) apme̦luo LP. I, 88. citas meitas apme̦luoja, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402. Refl. -tiês, flunkern, die Unwahrheit erzählen, sich eine Unwahrheit zu Schulden kommen lassen, vielfach ohne Absicht, milder als me̦luot, lügen: pie pusdienas galda mājskuoluotājs stipri apme̦luojās A. XV, 174. apme̦luotãjs, f. -ãja, der Verleumder, die -in.
Avots: ME I, 106
Avots: ME I, 106
apmērs
apmẽ̦rs, der Umfang, Bereich, die Grösse: vārds savā apmē̦rā vai nu paplašinājas, vai arī paliek šaurāks RKr. VIII, 73; izmērīt līnijas un apmē̦rus Etn. III, 118. gubernātuors nuolēmis paplašināt sarkanā krusta apmē̦ru B. Vēstn.; nuode̦vu klaušu apmē̦rs Apsk. I, 135, 399. Der Dat. apmē̦ram, seltener der Lok. apmē̦rā als Adv., annähernd, approximativ, ungefähr: apmē̦ram divi verstes, ungefähr 2 Werst Etn. IV, 13. nuo tam apmē̦ram nuoskārstams, daraus kann man einigermassen ersehen A. XV, 69.
Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,
Avots: ME I, 107
Kļūdu labojums:
sarkanā = Sarkanā
nuode̦vu = nuode̦vu,
Avots: ME I, 107
apmesli
apme̦sli, Werft, Kette 3. Mos. 13, 49; L.; dafür gew. me̦ti, ve̦lki. [Vgl. Bielenstein Holzb. 393]. apme̦sls, Umwurf, Umschlag, Jacke, Kittel, eine Art Kleidung L., St., Druva II, 1150.
Avots: ME I, 106
Avots: ME I, 106
apmest
apmest (li. apmèsti), tr.,
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
1) bewerfen:
citi apme̦t sienu kaļķiem Hes. 13, 10; zemēm apme̦sta būda JR. IV, 81;
2) ringsum um etw. werfen, aufwerfen:
muļķītis apme̦t tauvu ap mežu LP. IV, 62;
3) ringsherum aufwerfen:
latviešu virsaiši apmeta pilij vaļņus Pump. tad apme̦t metiena izšķīdušās malas Etn. III, 103, die in der Dreschtenne befindliche Schicht gedroschenen Korns von den Seiten zur Mitte werfen; apmest lēģeri LP. VI, 258, Lager aufschlagen. zibins apmeta turpat ap acīm Kaudz. M., der Blitz zuckte daselbst vor den Augen;
4) apmest aude̦klu, das Grundgewebe, die Kette auf den Webstuhl aufziehen (eig. um die Welle des Webstuhls werfen):
puodu vilnas dienā vērpu, vēl apmetu audekliņu BW. 6858. zvejnieks apme̦t mastu JK. V, 129, der Fischer wirft die Netze aus, macht einen Fischzug;
5) apmest līkumu, riņķi LP. IV, 48, 62, einen Umweg machen, einen Abstecher machen:
gan tautiņas taisni jāj, gan apmeta līkumiņu BW. 9908;
6) pūravietu apmest, eine Lofstelle abmessen;
7) mieru apmest, aufhören etwas zu tun
A. XX, 82. Refl. -tiês,
1) sich niederlassen, sich ansiedeln, sich lagern, vielfach mit dem Zusatz
uz dzīvi, seinen Wohnort wählen: viņi apmetās tur pa nakti LP. VII, 264, sie nahmen dort Nachtquartier. apkārtnē vairāk e̦ze̦ru apme̦tušiês LP. VII, 1223, in der Umgegend hätten sich mehrere Seen niedergelassen (aus der Luft);
2) sich umwerfen, sich rasch umdrehen:
apm. uz papēdi kā pimberis Laps.;
3) sich umwerfen, umwandeln, ändern:
laiks bij apmeties auksts Aps. tad ta spēriens, zaļš vien ap acīm apmetās PS. māsa apme̦tusēs slima LP. VI, 768, die Schwester sei (zum Schein) krank geworden, habe Krankheit simuliert, auch apm. par slimu LP. IV, 162;
4) für sich das Kettengarn auf den Webstuhl aufziehen:
apmetuos audekliņu BW. 7320;
5) apmesties pūlī, dickbäuchig werden, aber ohne sonst an Körperfülle zuzunehmen
Lasd. apme̦tums, der Bewurf: kur ir tas apme̦tums, kuo jūs esiet apme̦tuši Hes. 13, 12.
Kļūdu labojums:
1223 = 1293
Avots: ME I, 106
apmiekšķēt
‡ apmiekšķêt,
1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:
2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.
Avots: EH I, 102
1) unvollständig erweichen
Bauske: graudi tikai apmiekšķē̦ti:
2) aufessen
(pejorativ) KatrF.: viens pats visu apmiêkšķējis.
Avots: EH I, 102
apmiet
apmilzt
I apmilˆzt 2, intr., dunkel, neblig, trübe werden (von Augen): man acis apmilst asarās (Siuxt).
Avots: ME I, 107
Avots: ME I, 107
apmilzt
apmurdzis
apnaglot
‡ apnagluôt, Nägel ringsum (hin)einschlagen Wid.; zirgs klibuo: apnagluota kāja Golg. (in den Huf sind Nägel falsch hineingeschlagen worden).
Avots: EH I, 103
Avots: EH I, 103
apņemt
apņemt, auch apnemt, apjemt, tr.,
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
1) umnehmen:
drānu ap ple̦ciem; apņemi zirgam pinekli divreiz ap kāju;
2) umfassen, umschliessen, umgeben, umhüllen:
salīcis, sakucis apņe̦m visu tīrumu RKr. VII, 108. ieleja bij apņe̦mta ar kuplu mežu Kaudz. M. elles saitas mani apņēma II Sam. 22, 6; it kā migla apnē̦muse acis un prātu Aps. silta vakara krē̦sla apnē̦muse pilsē̦tu Vēr. I, 1155;
3) umfassend ergreifen, umstellen:
svelme šuo jau apņē̦muse LP. VI, 286; ļaudis apņē̦muši manu skaistu augumiņu BW. 8900;
4) umfassend die Besinnung rauben, berauschen, betäuben:
stiprs alus, dvinga apņe̦m galvu Etn. II, 56;
5) ein Weib nehmen, heiraten:
apņems mani ciema puiši BW. 9915; häufig mit dem Zusatz par sievu: kungs baltvaidzīti apņe̦m par sievu LP. IV, 31. Refl. -tiês,
1) sich etw. umnehmen:
apņemies vaŗa ķēdes BW. 15227;
2) einen Plan fassen, beabsichtigen, sich vornehmen, sich anheischig machen:
lācis ieraudzīja arāju un apņēmās tuo ar visu zirgu apēst Etn. III, 14. druosenieks apņēmās aitas vaktēt LP. VI, 291;
3) sich vornehmend geloben:
priekš dieviņa apņēmuos, nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. es nupat tuo sevī e̦smu apņē̦musēs Vēr. I, 1092;
4) die Rolle jem. übernehmen, sich verdingen als
(par): Sprw. kad par zirgu esi apņēmies, tad ej, kamē̦r sprāgsti;
5) sich verheiraten;
apņemšanās, apņē̦mums, der Vorsatz, der Entschluss: neatlaisties nuo savas apņemšanās; viņa pie sava apņē̦muma cieti turas Etn. III, 16; apņē̦mumuos neizpildīt Etn. III, 96.
Avots: ME I, 110
apnītīt
apocens
apuocens, Wasser, ein kleiner See an sumpfigen Stellen: apuocens purvainās vietās dūņaina ūdeņa krājums (mazs ezeriņš), kuŗam apkārtējā zeme, ja tai virsū iet, līguojas Etn. III, 1. [In Kalzenau apuodzē̦ns "ein kleiner, bewachsener See", - anscheinend ein Deminutiv zu apuogs. Wenn dz hier hinter uo älter ist als c, gehört das Wort zu apaûgt, indem uo für au eingetreten ist, vgl. unten apuoži und Le. Gr. § 213.]
Avots: ME I, 132, 133
Avots: ME I, 132, 133
apoglīt
apolē
apuõlē (loc. s.) AP., = pùoliski, buoliski: a. apsiet lakatu galvā AP. Wohl zu apuols.
Avots: EH I, 124
Avots: EH I, 124
appērt
appḕrt, tr., mit dem Badequast sanft schlagend abbaden: dē̦ls mudīgi appeŗ acis garā LP. IV, 43. vai bij mani māmulīte liepu sluotu appē̦rusi BW. 9013.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
appincot
appiñcuôt,
1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;
2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.
Avots: ME I, 111
1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;
2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.
Avots: ME I, 111
appīst
appìst 2, intr., sich ein wenig fasern, trennen: pātagai gals appīsis Bers., [Saussen, Kalzenau].
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
applaukot
applūskāt
apputāt
aprada
‡ aprada, comm., ein entfernter Verwandter: man ciemiņu Jēcis tāds aprada ir Druva l, 910 (aus dem Hasenpolschen Kreise).
Avots: EH I, 107
Avots: EH I, 107
apraga
‡ apsaga, ein weites, am oberen Ende in Falten gelegtes und am Halse zuzubindendes bzw. zuzuhakendes Kleidungsstück (ein Umhang?), das bei kaltem oder regnerischem Wetter von Hirten getragen wurde Siuxt n. Fil. mat. 66: apsagas bij platas, kâ lindraki nuokŗunkāti; ganiem bij mazākas - piecu stāvu, sievām . . . ganu dienā... sešu stāvu Siuxt n. Fil. mat.66.
Avots: EH I, 111
Avots: EH I, 111
apraudzīt
apraũdzît, tr.,
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. 2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;
2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;
3) auf andere Sinne übertragen,
a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,
b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;
4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.
Avots: ME I, 113, 114
apraust
apràust: a. kartupeļus (wie a. kāpuostus). Refl. -tiês, ‡ 2): tais mājās jau var dzīvuot ap˙raûsies 2 (wohlbehalten, behaglicht, bequem, im Wohlstand) Ziepelhof.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apraut
apraût, tr.,
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;
2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;
3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;
4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;
5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;
6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,
1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;
2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;
3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;
4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;
5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.
Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln
Avots: ME I, 114
aprecēt
aprept
aprept, auch aprepêt und aprẽpêt C., AP.,
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
1) (auch aprẽpêt) zur Heilung bewachsen, benarben:
vāts jau aprepējusi PS. kaula lauzums, brūce sāk aprept. ābelei iegriezums jau aprepis A. X, 1, 417. kad asinis apstājas un sakalst, tad saka: asinis aprep Dobl.;
2) schmutzig sein, vor Schmutz bersten:
bē̦rnam kājas, ruokas nuo melnumiem apre̦pušas JKaln., A. X, 1, 417. kājas jau gluži aprepējušas, i. i. netīrumi, me̦lnumi jau ieauguši ādā C.;
3) tr., verstocken (Glück):
aprepē šuo ļaužu sirdi Jes. 6, 10. Refl. -tiês, verstockt werden: tie citi ir aprepējušies Röm. 11, 7.
Avots: ME I, 115
aprikt
aprimdināt
‡ aprimdinât Selsau, (mit im̃) Bauske, Trik., Wolm., (mit im̂ 2 ) Siuxt, lauwarm machen: a. ūdeni.
Avots: EH I, 109
Avots: EH I, 109
aprindas
apriñdas, der Kreis, die Sphäre: augstākās aprindās, in den höheren Gesellschaftskreisen; plašas cilvēces aprindas A. XV, 311; vāciešu valduošās aprindas.
Avots: ME I, 115
Avots: ME I, 115
apriņķis
apriņ̃ķis,
1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;
2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.
Avots: ME I, 115
1) der Kreis:
nu lika tiem abiem tikai apriņķī iet Dünsb. L. 273;
2) der Kreis, Bezirk, Distrikt:
Talsu apriņķī; apriņķa ārsts, priekšnieks, der Kreisarzt, -chef.
Avots: ME I, 115
apripināt
‡ apripinât, herumrollen (um, tr.) Jürg.: a. ripu ap māju. Refl. -tiês Salis, unter etwas rollen (intr., perfektiv): naudas gabals apripinājās zem skapja.
Avots: EH I, 109
Avots: EH I, 109
apritēt
aprocaiņš
aproce
aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),
1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;
2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;
3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;
4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.
Avots: ME I, 117
1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;
2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;
3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. 1;
4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.
Avots: ME I, 117
aprotīt
‡ apruotît,
1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;
2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.
Avots: EH I, 111
1) nach innen zurückstreifen, -biegen
Bauske: a. piedurknes, palaga malu;
2) bekanten
Selsau, Warkl.: a. piedurknes galu.
Avots: EH I, 111
aprumbāties
aprumbâtiês,
1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;
2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.
Avots: ME I, 116
1) verwachsen, heilen, vernarben:
pārlūzušais kauls aprumbājies;
2) sich bewickeln, sich plump mit Kleidungsstücken behängen, umbinden;
ziediņi aprumbājušies, die Blüten schlagen nicht aus. puisis negrib augt, viņš aprumbājies, der Junge bleibt so lang als dick U.
Avots: ME I, 116
apruna
apsaļ
apsaļ, sehr, ungeheuer: nu jau apsaļ salst, es friert jetzt ungemein stark Mag. XIII, 3, 56.
Avots: ME I, 117
Avots: ME I, 117
apsalt
apsalt
apsalˆt [li. apšálti],
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;
2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.
Avots: ME I, 117
apšaudīt
apšaũdît [li. apšáudyti], tr., freqn.,
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
1) beschiessen:
pilsē̦tu;
2) einen nach dem andern erschiessen:
jaunais brālis bisenieks, viņš tuos putnus apšaudīs BW. 30987, 2. Refl. -tiês, einander beschiessen: kaimiņi arvienu apšaudījušies LP. V, 344.
Avots: ME I, 129
apšaulis
apsausēt
apsērt
apsḕrst, tr., besuchen: māsu LP. IV, 186; apakšzemi LP. VII, 1; Dundagu VII, 1091. Refl. -tiês, als Gast wo verweilen: nāc pie manim apsērsties RKr. VIII, 4. apsḕrsiêns, der Besuch.
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
Kļūdu labojums:
manim = manis
Avots: ME I, 119
apsietne
[apsietne in Kalzenau oder apsietnis in Bersohn, eine Kopfbinde. Daraus infl. apsītnis A. XX, 150 und Plutte 64, wo für ī falsch i geschrieben ist; daneben auch infl. apsītinis A. XX, 790 und izsītnis (für schriftle. uzsietnis) Plutte 64 (aus Warkland.)]
Avots: ME I, 120
Avots: ME I, 120
apsikt
apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,
1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;
2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.
Avots: ME I, 119
1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;
2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.
Avots: ME I, 119
apsist
apsist,
1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;
3): visus a., alle totschlagen;
‡
5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡
6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).
Avots: EH I, 112
1): a. kāpuostus Siuxt, die Kohlstrünke ringsum mit Erde beschüten, dass sie nicht zu sehr in die Höhe wachsen;
3): visus a., alle totschlagen;
‡
5) rūsa apsit linus U. (unter rusa), der Meltau schädigt den Flachs;
‡
6) schnell unter etwas stecken
(perfektiv): cik gribēju (mazajai līgavai) mutes duot, tik apsitu (tuo) padusē Latv. Saule, S. 727 (aus Kegeln).
Avots: EH I, 112
apskalot
II apskaluôt (zu skals), mit Pergeln beschlagen: jaunbūvei sienas jau apskaluotas Dubbeln.
Avots: ME I, 121
Avots: ME I, 121
apskatīt
apskatît, tr., besehen, beschauen, in Augenschein nehmen, besichtigen: dažādas zemes un pilsē̦tas JR. IV, 3. jaunu ceļu apskatīja lietpratēju komisija JR. IV, 97 Refl., tr. und intr., -tiês, sich ansehen, beaufsichtigen, besehen, umherschauen: reiz dē̦ls ieduomājies pasauli apskatīties LP. IV, 4. ķēniņš licis cieši apskatīties viņa māsas LP. III, 84. apskatāties, kā mēs iedzīvuojušies Alm. meistars vedis savu sievu pastaigāt pa mūŗa virsu, lai tā tur apskatītuos LP. VII, 372. apskatīties ist sehr beliebt zur Bezeichnung des plötzlichen, unerwarteten Eintretens einer Handlung: ve̦lns nedabūjis ne apskatīties, zaķis jau gabalā LP. VI, 387, ehe der Teufel sich's versah, hatte der Hase schon einen bedeutenden Vorsprung. tas nebij ne apskatījies, saimnieks ar sievu pazudis LP. IV, 7. nebij kuo apskatīties, tad viņš ar naudu atkal klāt JK. V, 59. suņi apkuoduši tuos vienpadsmit, ka nebijis kuo apskatīties LP. VI, 722.
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
Kļūdu labojums:
JR. IV, 97 = JR. IV, 94
Avots: ME I, 121
apskretis
apskuris
apskuris: auch Adl., Erlaa, KatrE., Laud., Memelshof, Schnehpeln, Selsau, Sessw., Stenden.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apslaistīt
‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.
Avots: EH I, 114
Avots: EH I, 114
apslīkt
apslìkt, intr., untergehen im Wasser,ertrinken: siens apslīka Kaudz. M. 158. labība apslīkst Alm. visa valsts apslīkšuot LP. V, 43. mājas apslīka ugunī, niederbrennen Mag. IV, 2, 108.
Avots: ME I, 123
Avots: ME I, 123
apslokāt
‡ apsluokât Bauske (mit uõ ), Bers., Selsau, bummelnd (schlendernd) besuchen: a. savus kaimiņus.
Avots: EH I, 115
Avots: EH I, 115
apsmirst
apsmir̂st, mit Gestank umgeben werden, rings umher stinken: atne̦suši kazas cisku, buku smaku apsmirduši BW. 15533. mē̦slu laikā apsmirda viss apgabals Grünhof, AP. nuo tā apsmirda visa pasaule Aps.
Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku
Avots: ME I, 124
Kļūdu labojums:
buku smaku = buka smaku
Avots: ME I, 124
apšņākt
‡ apšņâkt, durch Zischen unterbrechen oder zum Stillschweigen nötigen: kad pārdruošnieki bija apšņākti..., tie bija spiesti apklust Latvis № 3443, S. 5.
Avots: EH I, 120
Avots: EH I, 120
apsnapstēt
apsnāt
apsnāt,
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
1) auch Bers., Golg. ("umnehmen");
‡
2) = apstaĩgât 2, apskriet 1, apiet 2 ("bez īstas vajadzī bas"): apsnàt 2 visu pagastu Bers., Festen, KatrE., Selsau; "ar steigu apiet" Bauske (mit ã ); ‡
3) (ringsum) oberflächlich abschneiden, abmähen
Ozolnieki: bietēm apsnāj bārkšķus (sīkas saknītes). a. labību; unordenflich behauen: apsnât 2 (nelādzīgi aptēst) kārtis Schibbenhof; unnötig beschneiden Wolgunt (mit ã); hier und da abfressen (?): luopi apsnãj zâli, labību Mežmuiža; ‡
4) "unordentlich, uneben aufschichten"
(?): apsnãt ve̦zumu, siena kaudzi Mežmuiža.
Avots: EH I, 115
apspiest
apspiêst, tr.,
1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;
2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.
Avots: ME I, 124
1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;
2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.
Avots: ME I, 124
apspodrināt
‡ apspuôdrinât,
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
1) bescheinen, beleuchīen:
gaisme . . . apspuodrinava viņus Evang. 1753, S. 6;
2) blank (glänzend) machen
(perfektiv) Warkl.: a. dzelzi. Refl. -tiês Warkl., blank (glänzend) werden (perfektiv): naudas gabals kabatā apspuodrinājies.
Avots: EH I, 116
apspraudīt
apspraûdît (li. apspriáudyti), tr., freqn., bestecken: ceļš bij ar eglītēm apspraudīts Balss.
Avots: ME I, 125
Avots: ME I, 125
apstādināt
apstādinât, caus.,
1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;
2) umherstellen, umringen lassen
U.
Avots: ME I, 125
1) zum Stehen bringen:
zirgu C. čūsku var apstādināt RKr. XII, 30. viņu apstādināja kāda savāda balss A. XVI, 861;
2) umherstellen, umringen lassen
U.
Avots: ME I, 125
apstādīt
apstãdît, tr.,
1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;
2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;
3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;
4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.
Avots: ME I, 125
1) bepflanzen:
ve̦se̦lu lauku jau apstādījām rāceņiem;
2) herumpflanzen:
kuokus gar gatvu;
3) das Pflanzen beendigen:
kāpuostus;
4) zum Stehen bringen, anhalten:
zirgus A. XVI, 929. es apstādīju viņus, lai neaŗ, ich liess sie mit dem Pflügen inne halten Mag. XIII, 1, 12. pilsē̦tas apstādījumi, die Anpflanzungen in der Stadt.
Avots: ME I, 125
apstāklis
apstâklis, der Umstand: citāduos apstākļuos A. XX, 660. apstākļi ir cilvē̦ka vaduoņi SDP. VIII, 7; apstākļu vārds, teikums Adverbium, Adverbialsatz.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstāsts
apstâsts, die Erzählung: visiem tīri kā par apstāstiem, allen dient er als Gegenstand des Gespräches, alle machen sich (über ihn) lustig. JU.
Avots: ME I, 126
Avots: ME I, 126
apstuidīt
apstuĩdît, tr., berufen (Gold., Dond); verblüffen, samulsināt, ar savādu atbildi neļaut brīvi izrunāties Siuxt; besänftigen (U.).
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apstūkņīties
apstūkņîtiês,
1) sich vermummen, einwickeln
(Peņg.), cf. stũķis;
2) le̦dus tā apstūkņījies (zusammengepresst),
ka viss ūdens gāžas par malām A. X, 1, 417;
3) sich verblüfft als ein kleines Kind anstellen
L.
Avots: ME I, 127
1) sich vermummen, einwickeln
(Peņg.), cf. stũķis;
2) le̦dus tā apstūkņījies (zusammengepresst),
ka viss ūdens gāžas par malām A. X, 1, 417;
3) sich verblüfft als ein kleines Kind anstellen
L.
Avots: ME I, 127
apsutināt
apsutinât [li. apšùtinti], tr., ringsum bähen, ein wenig bähen: dē̦ls apriņķa skuolā apsutināts, von der Kreisschulbilduug beleckt Purap. P.
Avots: ME I, 127
Avots: ME I, 127
apsvaidīgs
apsvaidîgs,
1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;
2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.
Avots: ME I, 128
1) gewandt:
viegls un apsvaidîgs vīrelis Purap. P. mūsu saimnieks apsvaidīgs uz visām pusēm J. Kaln.;
2) veränderlich:
šuoruden ļuoti apsvaidīgs laiks J. Kaln.
Avots: ME I, 128
apsvaidīt
apsvaidît: apsvaîdît 2 (= apmẽ̦tât
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît 2 (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡
2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡
3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.
Avots: EH I, 118
apsvētīt
apsvètît, tr.,
1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;
2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.
Avots: ME I, 128
1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;
2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.
Avots: ME I, 128
apsvīst
apsvîst, intr., ringsum beschlagen (von Fenstern): kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis Etn. IV, 1; apsvīdis stikls Skalbe.
Avots: ME I, 128
Avots: ME I, 128
aptaisīt
aptaustīt
aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.
Avots: ME I, 130
Avots: ME I, 130
aptauzēt
aptikt
aptikt, ‡
2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡
3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡
4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".
Avots: EH I, 121
2) = aplaîstiês Dunika, Kal., Rutzau: a. ar utīm, ar kašķi; ‡
3) = apcelˆt 2 Memelshof: par nakti aptika (= atrada) juos vilki Pas. I, 248; ‡
4) = apcelˆt 3 Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90: zē̦ni aptika, ka ve̦cuo var apmānīt Stelpenhof, nesējs aptika, ka gruozā ir sviests Stelpenhof. vajag aptikt, kur se̦ski dzīvuo; tad var uzlikt slazdu ebenda. ‡ Refl. -tiês, herumlangen, -reichen (intr.) um: vai juosta aptiksies tev apkārt? Bauske, Saikava. Zur Bed. 3 und 4 vgl. Ii. aptìkti "antreffen, finden; herausfinden, erkennen".
Avots: EH I, 121
aptramdīt
‡ aptramdît,
1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;
2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).
Avots: EH I, 122
1) herumjagen um:
suns aptramdīja jē̦rus ap dārzu Bauske;
2) schüttelnd durchsuchen:
puika aptramda ābeli (vai tur nav vēl patveries kāds ābuols).
Avots: EH I, 122
aptukt
aptukt (li. aptùkti), -tùku, -tuku J. Kaln., und aptûkt, intr., ringsum Fett ansetzen, anschwellen: putni bija aptūkuši Skalbe. brangs un aptucis kā miesnieks J. Kaln. vai bijāt (vistas) aptukušas, ka laktā nelēcāt BW. 25124. ilga guļa pabalsta cilvē̦ka aptūkšanu A. XI, 725. [aptukt (prs. aptukstu) bedeute in Tittelmünde "müde geworden eine Arbeit abbrechen", z. B. aptuki gan! es jau tuo duomāju, ka tu aptuksi.]
Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat
Avots: ME I, 131
Kļūdu labojums:
nelēcāt = nelē̦cat
Avots: ME I, 131
aptuvumis
aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. 2 3117.
Avots: ME I, 132
Avots: ME I, 132
apvadze
apvaldīt
apvàldît [li. apvaldýti], tr., besänftigen, bändigen: apvaldītās raudas Druva I, 566; apvaldītā balsā in ruhigem Ton Vēr. II, 782. Refl. -tiês sich beherrschen.
Avots: ME I, 133
Avots: ME I, 133
apvāras
apvārdot
apvā`rduôt, ‡
2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.
Avots: EH I, 125
2) im Wortwechsel bewältigend zum Stillschweigen nötigen
(perfektiv) Oknist: es juo (= viņu) tâ apvārdavu, ka jis i[r] mutes neplēte.
Avots: EH I, 125
apvārdot
apvā`rduôt (li. apvardúoti, behexen), tr., besprechen, beschwören, besprechend Heilkraft verleihen, heilen: ūdeni Etn. II, 142, zāles LP. VII, 1256; tā nedzird vārduotāja balsi, kas labi māk apvārduot Psalm. 58, 6. skuķim zuobus apvārduot Seibolt.
Kļūdu labojums:
zāles = sāli
Avots: ME I, 134
Kļūdu labojums:
zāles = sāli
Avots: ME I, 134
apvārtīt
apvā`rtît (li. apvartýti), tr., freqn. zu apvḕrst, fortgesetzt wenden, kehren, wälzen, hin und her wendend beschmutzen: apvārtīts taukuma gabals. viņš mani pe̦lnuos apvārtījis Jer. III, 16. suns jau ar neapvārtītu neē̦d, sagt man zu einem, der etw. Essbares auf die Erde fallen lässt PS. Refl. -tiês, sich wiederholt umwenden, wälzen, sich wälzend, wendend beschmutzen: maize smiltīs apvārtījusies.
Avots: ME I, 134
Avots: ME I, 134
apvelt
apvelˆt, ‡
2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡
3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).
Avots: EH I, 125
2) ein wenig walken
Golg.: a. vadmalu; ‡
3) (das ganze Quantum von
vadmala) fertigwalken Siuxt: rudeņuos, kamē̦r vēl nesalst, tīkāja vadmalu a. (izaustu vilnas drānu karsta ūdenī velt, kamē̦r tā tuop bieza).
Avots: EH I, 125
apvelt
apvelˆt [li. apvélti], tr., umwälzen: akmeni. Refl. -tiês,
1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;
2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.
Avots: ME I, 135
1) sich umwälzen, umfallen:
es tev duošu, ka tu apvelsies;
2) gedeihen, sich körperlich gut entwickeln (von Kindern und jungen Tieren):
bē̦rni, jē̦ri, cāļi jau labi apvē̦lušies Kand., Sessw., Naud. kādi tie visi apvē̦lušies. suns sāka aptūkt un apvelties.
Avots: ME I, 135
apvilkt
apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;
2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,
1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;
2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.
Avots: ME I, 136
apvillāt
‡ apvil˜lât, (die Ränder des offenen Endes einer Patronenhülse) ringsum nach innen einbiegen (tr.) Kal.: kad patruonu piepilda ar pulveri un skruotēm, tad galu vajag a., lai ne˙kas neizbirst.
Avots: EH I, 126
Avots: EH I, 126
apzadzināt
apzadzinât, auch apzādzināt, tr.,
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
1) jem. durch gedungene Diebe bestehlen lassen;
2) jem. des Diebstahls beschuldigen
A. X, 1, 417: vācu draugi apzādzināja latviešus, teikdami, ka tie taisuoties pie pilsē̦tu naudas lādēm Apsk. 1, 189.
Avots: ME I, 136
apzagļavot
apzagļavuôt, tr., jem. einen Dieb nennen, des Diebstahls zeihen. Etn. III, 66 (Grobin, Hasenp.).
Avots: ME I, 136
Avots: ME I, 136
apzarna
‡ apzar̂na, der Dickdarm (der zuweilen - als Wurst - mit Fleisch gefüllt wird) Salis, Seyershof.
Avots: EH I, 127
Avots: EH I, 127
apžaugties
‡ apžaugtiês,
1) wachsend (einen andern Baum) umwinden
N.-Bergfried: kuoks apžaudzies;
2) a. kam ap kaklu, sich jemandem um den Hals winden
(mit aũ).
Avots: EH I, 128
1) wachsend (einen andern Baum) umwinden
N.-Bergfried: kuoks apžaudzies;
2) a. kam ap kaklu, sich jemandem um den Hals winden
(mit aũ).
Avots: EH I, 128
apžeba
apžēlot
apžẽ̦luôt, tr.,
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
1) begnadigen, Barmherzigkeit üben an jem.:
apžē̦luot viņš tuos nedrīkstēja JK.; apžē̦luots grēcinieks Kaudz. M. viņš apžē̦luots karaļa varā un stāvēs Dünsb.;
2) beklagen, bereuen:
grē̦kus U., gew. nuožē̦luot. Refl. -tiês par, sich erbarmen: tad ķēniņa meita apžē̦luojās par Muozu II Mos. 2, 6. Dazu ap˙žẽl als Verkürzung des Imper. ap˙žẽ̦luojies "erbarme dich!": bet - ap˙žēl! tas jau maksās tīru baltu naudu A. XX, 85.
Avots: ME I, 139
apzīdīt
apzîdît [li. apžìndyti], caus. zu apzîst "besaugen" (li. apží,sti): apzīdīts [bei Glück dafür: apzīdis] jē̦rs, ein Lamm, das man als ziemlich fett schon von der Mutter (vom Saugen) trennen kann U., eig. ein ziemlich gesäugtes Lamm. [apzīdīts ist nach Zb. XV, 207 ein Kind, das, schon entwöhnt, noch an der Brust zu saugen und dadurch"unglückliche Augen"bekommen hat.]
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apziest
apzìest, tr., beschmieren Spr., Buschh., Zb. XVIII, 383: dē̦ls ar māliem strādādams apziedis savas ruokas ar māliem Buschh., J. Kaln.
Avots: ME I, 138
Avots: ME I, 138
apzilbēt
apžilbināt
apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
apzilbt
‡ apzilbt Adl., Selsau (mit ìl 2 ), Wessen, durch einen grellen Schein für eine kurze Zeit geblendet werden: acis apzilbušas Trik.
Avots: EH I, 127
Avots: EH I, 127
apzīmēt
apzìmêt [li. apžymė´ti], tr., mit einem Kennzeichen, mit einer Signatur versehen, bezeichnen: es nezinu, kā lai tuo apzīmēju Vēr. par cīņu starp pilsē̦tu un lauku kultūru mēs viņu varē̦tu apzīmēt A. XXI, 227. apzīmē̦ta vieta, lieta, ein näher bezeichneter Ort, Gegenstand. Gramm. tuvāki apzīmēt, näher bezeichnen, bestimmen; apzìmẽjums, apzìmê̦tãjs, das Attribut.
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist).Gram.
Avots: ME I, 138
apžmaugt
‡ apžmaugt,
1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;
2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.
Avots: EH I, 129
1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;
2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.
Avots: EH I, 129
apzvelt
ar
ar,
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;
2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;
3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:
a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;
b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;
c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]
Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7
Avots: ME I, 139, 140
ār
âr, auch ârā, Präp. mit dem Gen., ausserhalb: ār nama, ausserhalb des Hauses Hesselberg Sprachl. § 299; ārā pils, ausserhalb des Schlosses Adolphi; es neiešu ārā tirgus BW. 19647; ārā duru es neiešu 26208.
Avots: ME I, 239
Avots: ME I, 239
āra
âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā
drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;
2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;
3) ārā
drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;
4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. 2 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I 45 5 und 358.]
Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.
Avots: ME I, 239, 240
arājs
arãjs, arẽjs,
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
1) der Pflüger:
arājs apstājas vagas galā JK. V, 31;
2) der Landmann, der Bauer, im Volksliede oft durch
zemes näher bestimmt BW. 7168. Sprw.: arājam gŗūts darbs, bet salda dusa. kas duos arāja mētelim zīda uoderi;
3) das Dem. arājiņš dient im Volksliede als Bezeichnung des Verlobten, des Versorgers, des Ehemannes:
šuodien veda sērdienīti pie maizītes arājiņa Ar. 303. ikkuŗai meitiņai Laima šķīra arājiņu Ar. 1879. arējs ist der Pflüger, der im gegebenen Moment pflügt, arājs dagegen der Landmann, dessen Lebensberuf der Ackerbau ist. arāji u. arãjnieki heissen in Pabbasch die landeinwärts lebenden Bauern im Gegensatz zu den Fischern. [Zur Form von arājs s. Le. Gr., S. 206.]
Avots: ME I, 140
āran
āran (li. orañ), draussen, hinaus, Manz., Glück, durch ârā verdrängt. [In den Texten des 16. und 17. Jahrh. auch als Präpos. im Sinne von "aus".]
Avots: ME I, 240
Avots: ME I, 240
ārbīlis
ārdams
ārdams: viņš ir liels ārdams, er ist ein Grossprecher oder ein tüchtiger Arbeiter, kas visu kā ārdīt izārda.
Avots: ME I, 240
Avots: ME I, 240
ārdonis
ā`rduonis,
1) ein Maulheld;
2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.
Avots: ME I, 242
1) ein Maulheld;
2) ein eifriger Arbeiter:
viņš ir liels ārduonis = liels mutelnieks, vai arī tāds strādnieks, kas visu ārdīt izārda Lös. n. Wid. Auch ārduoņa: kuo tu tur ārdies kā ārduoņa Duomas IV, 235.
Avots: ME I, 242
ārenieks
ârenieks BW. V, S. 197, ârinieks, ârnieks, auch ârenietis, der Auswärtige, Externe, Fernstehende: biedrības ārinieku biedri, die auswärtigen Mitglieder der Gessellschaft B. Vēstn.; * vai satiksme ar tē̦vu viņam bija labuojusies, nevarēja ārenieki izšķirt A. XXI, 44; der externe Schüler A. XII, 671; XIII, 78; XV, 24, 91.
Avots: ME I, 242
Avots: ME I, 242
arī
arî C., ari [eine Erweiterung von ar, s. dieses und arīg], Konj., auch, gew. nach dem angeknüpften Satzteil, z. B.: dzer, puisīti, duod man arī; häufig jedoch auch vor demselben, in diesem Falle unbetont: arī šis kuoks taisījās krist. arī verbindet sich, wie das deutsche auch, mit kopulativen, adversativen und kausalen Konjunktionen: un arī, und auch, bet arī, aber auch, juo arī, denn auch, ne tikai - bet arī, nicht nur, sondern auch. arī hebt, wie das deutsche auch, einen Satzteil hervor, der an einen anderen angeschlossen und von diesem nicht verschieden ist: tuo ikviens sapruot, arī bē̦rns. In dieser Bedeutung tritt zur Verstärkung von arī nicht selten pat, sogar arī pat tad, sogar, selbst dann. In Konzessivsätzen: kad arī, lai arī, jebšu arī, wennauch, arī kad, auch wenn. In Vorwürfen: bet tu arī vienmē̦r aplam rīkuojies, du handelst aberauch immer unvernünftig.
Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch
Avots: ME I, 141
Kļūdu labojums:
wennauch = wenn auch
Avots: ME I, 141
ariens
ārisks
ârisks, ârišķs, wie ârējs, ârîgs 4, im Freien befindlich, gut, schön: ārisks dābuliņš BW. 3522, bē̦rzs 3907 Jauns. B. gr.; gan pazinu sila priedi, āriskuo (āriškuo) uozoliņu BW. 9907; 8895; 10189, 27552; ārisks siens im Gegen satz zu p_u_r_v_a siens RKr. VII, 130; āriskākas pļavas, die mehr im Freien liegenden Wiesen Kaln. āriska vieta, ein freier, offener, hochgelegener, schöner Ort: ak tu mana brāļa sē̦ta, āriskā vietiņā; pagalmā stāvē̦dama, re̦dzu tautu tīrumiņus BW. 3677; 1671; 3708; āriska dzīvuošana Mag. XX, 3, 96. es duomāju sila zemi par ārisku (Var.: āriņu) padarīt BW. 27993. dzied purviski, dzied āriski: BW. 600. [In Werssen bedeute āriski: hell, schön, gut]. âriski runāt,
1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;
2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]
Avots: ME I, 242
1) verkehrt, falsch sprechen, wie die Auswärtigen
Seppkull;
2) unsinnig reden
Lub., Smilt., Bers. [ârisks nuotikums Spr. Kalz., ein ausserordentliches, ungewöhnliches Ereignis.]
Avots: ME I, 242
ārķis
ãrķis, arķis,
1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;
2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;
3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;
4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;
5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]
Avots: ME I, 243
1) ein Pflock, eine gegabelte Stange, woran man das Netz beim Stricken befestigt
N.-Bartau Etn. II, 129;
2) eine Stange, an welche das Gaffelsegel befestigt wird
Konv 1. 671;
3) eine Gabel (in der Riege)
Dond. LP. VII, 1205;
4) Teil des Webstuhles, wodurch vermittelst der
ripa der Weberbaum gedrehtwird Autz n. U.;
5) Gabel:
ar ārķīti (Var.: ar dakšām) gultu taisa BW. 22580; RKr. XVI, 194. [Aus liv. aŕk oder estn. haŕk "Gabel", s. Thomsen Ber. 253.]
Avots: ME I, 243
arnakāja
‡ ar̂nakàja 2 Sonnaxt, eine auf trockenen Wiesen wachsende langstielige Pflanze mit gelben Blüten, als Heilmittel gebraucht. Vielleicht aus d. Arnika.
Avots: EH I, 130
Avots: EH I, 130
arods
aruôds,
1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.
Avots: EH I, 130
1): auch (aruods) Memelshof, Pilda, Zaļmuiža, (mit ùo 2 ) Auleja, Saikava, Zvirgzdine, (mit uô ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Kaltenbrunn, Sussei: klēti cirta deviniem aruodiem (Var.: apcirkņiem ) BW. 28128. zeme pilda maizes pilnu aruodeņu 28137. tīru rudzu aruoda 21294. aruodiņa dibe̦nā 28532.
Avots: EH I, 130
ārsēš
ārsēš,
1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;
2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]
Avots: ME I, 244
1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;
2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]
Avots: ME I, 244
asara
asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:
1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);
2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;
3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;
4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;
5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;
6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;
7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;
8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]
Avots: ME I, 142, 143
1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);
2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;
3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;
4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;
5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;
6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;
7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;
8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. 2 - Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. 2 104, Walde Wrtb. 2 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]
Avots: ME I, 142, 143
asaris
asaris [BW. 2717, in Neuenburg], PS., LP. 619, asars, aseris (li. ašerỹs und ešerỹs), Demin. asarītis, asariņš, [asarē̦ns BW. 34707],
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
1) Flussbarsch (Perca fluviatilis)
RKr. VIII, 105; IX, 94 [Zu ass "scharf", wie an. o,gr "Perca marina" (s. Lidèn Festskrift tillegnad K. F. Johansson 105 ff. und Göteborgs Högskolas? XXVI, 91 und Falk-Torp 1326 unter Uer), poln. jesiora "Fischgräte" (s. Pogodin 152) und altschwed. aghborre "Barsch" (s. Möller KZ. XXIV, 466 2 und auch Agrell, Baltoslav. Lautstudien 49)]. Sprw.: trinas kā asaris pa uolām, von einem zänkischen Menschen;
2) asari, ein Instrument, ein rundes Klötzchen, mit dessen Hilfe die die Rücklehne der Rohrstühle zusammenhaltenden Querhölzer gebogen werden
A. XXI, 441. - asarītis te̦k pa ceļu, bezeichnet in der Rätselsprache das Pferd, an li. ašvà, die Stute, ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne erinnernd, von Bielenstein (1000 lett. Rätsel 677) mit "scharfmähnig" wiedergegeben, RKr. VII, 73.
Avots: ME I, 143
asenzabas
ase̦nzabas Dond., wohl f. * asnuzabas, das Band, welches die hölzerne Gabel der Pflugschar mit der Femerstange zusammenhält; zu -zabas vgl. li. žabángas, Fallstrick [und le. aizzabinât] und zu ase̦n-, wenn dies aus * asnu-, le. astrs. [Dies wäre möglich, wenn * asnu aus * astnu entstanden, und wenn dieses Band wirklich urspr. aus Pferdehaaren gemacht wäre; vgl. unten astni.]
Avots: ME I, 143
Avots: ME I, 143
asgalis
asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. 2 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.
Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)
Avots: ME I, 143
Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)
Avots: ME I, 143
asins
asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. 2 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),
1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;
2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];
3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;
4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;
5) als Sitz
a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;
b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;
6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.
Avots: ME I, 143, 144
1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;
2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];
3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;
4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;
5) als Sitz
a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;
b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;
6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. 2 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.
Avots: ME I, 143, 144
asmens
asmens, m., gen. s. asmens oder asmeņa, Pl. asmenis und asmeņi; auch asmins, gen. s. asmins, asmiņa oder asmina, auch asms: trim asmiem zuobentiņš BW. 13195, A. I, 39 (li. ašmuõ),
1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;
2) Spitze der Ähre
St.;
3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]
Avots: ME I, 144
1) Schärfe, Schneide der Klinge, die Klinge des Messers, des Schwertes, der scharfe, eiserne Teil der Schaufel:
viņš kaldina zuobinu asminis Vēr. I, 484. pats sausās dusmās nuotiesā ar zuobina asminu LP. V, 316, nach dem bibl. ar zuobina asmini izdeldēt, mit der Schärfe des Schwertes ausrotten; šķipeles asmins Purap.;
2) Spitze der Ähre
St.;
3) Zacke am Holze
Bergm. In Platohn unterscheidet man asmins, -a, die Schneide, Klinge, von asmenis, -ņa, die Spitze, das Ende begrannter Ähren. [Zu ass "scharf", ai. ašman- "Felsstück, av. und apers. asman- "Stein", gr. ἄχμων "Amboss".]
Avots: ME I, 144
asmīte
asmĩte, ein Raummass, 1/8 Haken (arkls); asmīte zemes, ungefähr 20 Taler Land Ar., Bielenstein Holzb. 147, 148. Dūksti bij ce̦turkšņa māja un nevis kaut kāda asmīte Vīt. 7.
Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass
Avots: ME I, 144
Kļūdu labojums:
Raummass = Flächenmass
Avots: ME I, 144
ass
ass: asa grants, Grand, der zum grösseren Teil aus Kieselsteinen, zum geringeren Teil aus Sand besteht Siuxt. a. sniegs Siuxt: de̦sas nomazgā tīras un nuoberž asā sniegā vai sālī.
Avots: EH I, 131
Avots: EH I, 131
astagalis
astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),
1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.
Avots: EH I, 131
1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.
Avots: EH I, 131
aste
aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;
2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,
1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);
2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]
Kļūdu labojums:
sodass = so das
Avots: ME I, 145
astesgali
astīgalis
at
at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
atālēties
atart
atasnieki
‡ atasnieki Warkh. (gesprochen: atosnìki 2 ), Warkl. "Eisenstücke, die auf Wagenachsen aufgestülpl werden, um daran die "Femerstrange" (Deichselstangenstrange) zu befestigen". Beruht auf r. "веревка от конца переднеи́ оси к концу оглобли, для оборота передка".
Avots: EH I, 133
Avots: EH I, 133
atasta
ataudi
ataûdi (li. ataudaĩ),
1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];
2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;
3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 148
1) der Einschlag des Gewebes,
s. ataûst 1 [und Bielenstein Holzb. 402];
2) das übriggebliebene Ende der Kette nach Beendigung des Gewebes
N. - Bartau;
3) ein Stück des Gewebes, das einen anderen Einschlag hat als das übrige Gewebe
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 148
atberes
atberes, Wiedergabe des aus dem Gemeindemagazin geliehenen Getreides; das Getreide, das bei der Wiedergabe gleichsam als Prozent mehr abgegeben wird Konv. 2 349.
Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349
Avots: ME I, 150
Kļūdu labojums:
wird Konv. 2 349 =wird [atberi] Konv. 2 349
Avots: ME I, 150
atbildība
atbilˆdĩba, die Verantwortung, Verantwortlichkeit, Rechenschaft: tāds jau saucams pie atbildības Sudr. E. liels cilvē̦ks neuzkŗaus atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17.
Avots: ME I, 151
Avots: ME I, 151
atbods
atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,
1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;
2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];
3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;
[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]
Avots: ME I, 152
1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;
2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];
3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;
[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]
Avots: ME I, 152
atburt
atbur̃t [li. atbùrti], tr.,
1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;
2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;
3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.
Avots: ME I, 152
1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;
2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;
3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.
Avots: ME I, 152
atceļš
atceļš, der Rückweg: e̦smu atceļā nuo kāda slimnieka Kaln., Lautb.; der Lok. Pl. atcelês als Adv.: atcelēs nuo teātŗa A. XIV, 436.
Avots: ME I, 152
Avots: ME I, 152
atciči
‡ atciči Druw. "unechte Zitzen an der hintern Seite des Euters einer Kuh, die kleiner als die eigentlichen Zitzen sind".
Avots: EH I, 137
Avots: EH I, 137
atcirtiens
‡ atcìrtiêns,
1) eine schroffe Antwort
Frauenb.;
2) a. Bers., Erlaa, KL, Laud., Lubn., Sessw., atcirtiena vāls Frauenb., ein Doppelschwaden (entsteht beim Zusammengeraten von zwei Schwaden).
Avots: EH I, 137
1) eine schroffe Antwort
Frauenb.;
2) a. Bers., Erlaa, KL, Laud., Lubn., Sessw., atcirtiena vāls Frauenb., ein Doppelschwaden (entsteht beim Zusammengeraten von zwei Schwaden).
Avots: EH I, 137
atčurināt
‡ atčurinât "atcept, apdedzināt; anbrennen (tr., an heissem Eisen)": esi gan atčurinājis ādu Kalz. und Lubn. n. Fil, mat. 25. Refl. -tiês "anbrennen (intr.)" ebenda: saulē atčurinājies ruokai ve̦se̦ls gabals ādas.
Avots: EH I, 138
Avots: EH I, 138
atdabūt
atdabût, tr.,
1) zurückbekommen:
gre̦dze̦nu LP. IV, 87, savu spē̦ku VII, 31, valsti IV, 68. valuoda atdabūta, abi bē̦rni atdabūti IV, 105. ķēniņš atdabū ausis LP. VI, 951, der König bekommt wieder sein Gehör. par cilvē̦kiem tuos varuot atdabūt LP. VII, 908, in Menschen kann man sie wieder zurückverwandeln;
2) wegbekommen:
mēģinājis tuo nuo sevim atdabūt Etn. I, 7, er habe sich von ihm befreien wollen.
Avots: ME I, 153
1) zurückbekommen:
gre̦dze̦nu LP. IV, 87, savu spē̦ku VII, 31, valsti IV, 68. valuoda atdabūta, abi bē̦rni atdabūti IV, 105. ķēniņš atdabū ausis LP. VI, 951, der König bekommt wieder sein Gehör. par cilvē̦kiem tuos varuot atdabūt LP. VII, 908, in Menschen kann man sie wieder zurückverwandeln;
2) wegbekommen:
mēģinājis tuo nuo sevim atdabūt Etn. I, 7, er habe sich von ihm befreien wollen.
Avots: ME I, 153
atdeviem
atdot
atduôt,
3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡
4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡
5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.
Avots: EH I, 140
3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡
4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡
5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.
Avots: EH I, 140
atdrimt
atdurt
atdur̃t [li. atidùrti], tr.,
1) abstechen:
ve̦lē̦nu;
2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,
1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;
2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;
3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;
4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.
Avots: ME I, 154, 155
1) abstechen:
ve̦lē̦nu;
2) stumpf stechen, stumpf machen:
īle̦ns atdurts. Refl. -tiês,
1) an etwas stossen:
purns atdūrās man pie krūtīm R. Sk. II, 246;
2) auf etwas geraten, auf etwas stossen:
bēga, bēga, beidzuot atdūrās pret dziļu upi LP. IV, 222; hingeraten: aitas pa tam bij jau atdūrušās mājās Jauns. Druva III, 376;
3) auf etwas stossend stecken bleiben:
atluobis līdz mežam, atdūries kā pret sienu LP. IV, 66; lai skauģītis atdurŗas... dadzītī BW. 32472, 11; maize kaklā atduŗas, das Brot bleibt im Halse stecken, sagt man von einem unangenehmen Dienst. Sprw.: kā vējš skrien, kā miets atduŗas. meita nevarējuse darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83, überall habe es gehapert. viņam jau atdūries, er hat soviel gegessen, dass ihm der Bissen in der Kehle steckengeblieben ist und er nicht mehr essen kann;
4) auf etw. Unerwartetes stossend überrascht werden:
saimniece atduŗas, kur šai tik maz aitu RKr. VIII, 78, der Wirtin fällt es auf, dass sie so wenig Schafe hat.
Avots: ME I, 154, 155
atdzēriens
atdzêriẽns,
1) der Labetrunk
Mag. IV, 2, 108;
2) ein Trunk als Gegenmittel gegen einen Zaubertrank
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 156
1) der Labetrunk
Mag. IV, 2, 108;
2) ein Trunk als Gegenmittel gegen einen Zaubertrank
A. X, 1, 529.
Avots: ME I, 156
atdzimt
atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;
2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.
Avots: ME I, 156
āte
atēna
atẽ̦na, der Schatten (matu atē̦nā seja neizskatījās tik kalse̦na Duomas III, 517), die Wiederspiegelung, das Abbild Zalkt.
Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung
Avots: ME I, 157
Kļūdu labojums:
Wiedrespiegelung = Widerspiegelung
Avots: ME I, 157
atgāzene
atgâzene, auch atgâzne,
1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];
2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]
Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel
Avots: ME I, 158, 159
1) die durch Umkippen oder Zurücklehnen bewirkte Lage oder ein umgedrehter Gegenstand:
atgāzene labu dara, rückwärts gelegt ist's wohltätig Biel. R. 24. [atgāzene und atgāziene auch von einer Frau: atgāziene, atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772; pārvedu atgāzeni, apakšā gulē̦tāju BW. 35773];
2) ein Gegenstand, an den man sich zurücklehnen kann, die Lehne des Lehnstuhles, der Lehnstuhlsessel:
viņš atkal atlaidās pret krē̦sla atgāzni A. XI, 564. tad atgāzenē atkritusi Apsk. I, 341. atgāzeņu krē̦sls, der Lehnstuhl, Sessel Jan. [Nach Seew. bei U. atgāznes auch = pagāznes.]
Kļūdu labojums:
Lehnstuhlsessel = Lehnstuhl
Sessel = Lehnsessel
Avots: ME I, 158, 159
atgāzt
atgâzt, tr.,
1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;
2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;
3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;
3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]
Avots: ME I, 159
1) zurückstossen:
viņš atgāza vīru augšpē̦du;
2) zurückstossen, ungestüm öffnen:
atg. luogus, durvis līdz galam vaļā;
3) zurückwerfen:
galvu Etn. IV, 154; aber auch krūtis, vē̦de̦ru; krūtis, vē̦de̦ru atgāzis staigāt, stolz einhergehen;
3) ungestüm, schnell zurückgiessen:
ūdeni kubulā. Refl. -tiês, sich zurücklehnen, zurückgeworfen, sich brüstend, seelenvergnügt sitzen: vai tu redzi, kā tā ir atgāzusies, siehst du, wie sie stolz da zurückgeworfen sitzt. ķēniņš sēž atgāzies krē̦slā sveiks un ve̦se̦ls LP. VI, 505. [atgāzies! negaid (i) tevi atgāžam! BW. 35772.]
Avots: ME I, 159
atģeibt
atģèibt,
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
1) wieder zur Besinnung kommen
Spr.: viņš nou vakarējā dzē̦ruma vēl nav labi atģeibis C.;
2) wieder zum Wohlstand kommen:
viņš atģeibs Druw. A. XIV, 73.
Avots: ME I, 161
atģist
atģist, inch.,
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
1) erkennen, begreifen:
nu tikai vīrs atģidis, ka vilkus nevar vis lamāt LP. V, 190;
2) sich erinnern, auf einem Gedanken kommen, auf etw. vervallen:
kungs tīri paģībis, bet atģidis pie durvīm piķi nuolikt JK. V, 75;
3) verstehen, wissen, vermögen:
vadātāji apmulsinuot prātus, tā ka vairs neatģieduot laukā tikt Etn. I, 88. Refl. -tiês,
1) bemerken, sich bewusst werden, begreifen:
nule tik suņpurņi atģid's, ka māte nav vis ciemā JK. III, 7;
2) zur Besinnung kommen:
atģidies nuo pārsteigumiem JR. V, 3; nepaguvu atģisties Vēr. I, 515;
3) sich erinnern:
viņas vārdus lasuot, viņš spēji atģidās savu aizmirstuo mīļākuo Seibolt.
Kļūdu labojums:
auf einem = auf einen
Avots: ME I, 161
atgleijāt
‡ atgleijât
1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;
2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.
Avots: EH I, 142
1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;
2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.
Avots: EH I, 142
atgrandīt
atgult
atgùlt, ‡
3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡
4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.
Avots: EH I, 143
3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers; ‡
4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.
Avots: EH I, 143
atgult
atgùlt [li. atgul˜ti],
1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;
2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.
Avots: ME I, 160
1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;
2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.
Avots: ME I, 160
atgultne
atgulu
atjāt
atjât, ‡
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡
3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡
2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.
Avots: EH I, 144
atjaunot
atjaûnuôt, bei Glück u. a. atjaunāt, atjauninât (li. atjáuninti), tr., wieder jung machen, erneuern: atjaunāsim tur ķēniņa valstību I Sam. 11, 14. kā viņš manu sirdi atjaunuoja A. XVII, 211. Refl. -tiês, verjüngt, erneuert werden, von neuen entstehen, entflammen: tu atjaunuojies kā ērglis Psalm 103, 5.; mīlestība atjaunuojas Etn. II, 168; ticības atjaunuošana Kundz.
Avots: ME I, 162
Avots: ME I, 162
atjūkt
atjûkt [li. atjùnkti], sich entwöhnen, entfremden: īstā māte pamazām atjūkst nuo bē̦rna [Nerft, Bers., Lis.]. Kontamination,
1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;
2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].
Avots: ME I, 163
1) mit jūgt: dē̦ls nuo manis atjūdzis
U., [Selb., Warkl., Saussen]; kaŗaspēks nuo... kalpības atjūdzis U. b. 93, 48;
2) mit jukt: nuo visa tā viņš bija gluži atjucis A. XVIII, 250 [Selg., Wandsen].
Avots: ME I, 163
atkaklis
atkal
atkal bei Glück auch atkaļ], (li. atkalei, umgekehrt, dagegen bei Leskien Nom. 252 und ãtkalas "обратный", wohl zu kal˜tis "reclinari"und dies zu an. hallr "geneigt", got. wiljahalƥei "Neigung" u. a., s. Trautmann Wrtb. 114]);
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
1) (betont) wiederum, abermals:
es atkal iešu od. es iešu atkal, ich werde wiederumgehen; atkal un atkal, aber und abermals: bēris labību atkal un atkal siekā LP. VI, 64;
2) enklitisch
a) als adversative Konjuktion, an zweiter Stelle des Satzes: es atkal iešu, ich werde aber gehen, im Gegensatz zu einer Aufforderung zu bleiben;
b) in der zweiten Prämisse des Syllogismus, nun: visi cilvē̦ki ir mirstīgi; Jānis atkal ir cilvē̦ks; tāpēc viņš mirstīgs;
c) zur Bezeichnung, dass wnter den gegebenen Umständen eine bestimmte Handlung selbstverständlich ist, besonders häufig in Fragen neben
tad, denn, nun: zināms, kuo tad atkal gaidīt? LP. V, 356, natürlich, worauf sollte er denn wohl warten? kamdēļ tad atkal ne? warum denn auch nicht? gan jau gailītis salasīsies pa zirgu silēm; cik tad tādam vēderiņam atkal vajaga? wieviel hat denn ein so kleiner Magen auch nötig? - Dial. auch atkalāt Dr.
Avots: ME I, 163
atkala
atkala: auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 77, GoIg.,Kokn., Memelshof, Nötk., Saikava, Wolm., (atkals) Salis.
Avots: EH I, 145
Avots: EH I, 145
atkaliņ
atkaliņ AP., A. XX, 410, atkalît Mar., RSk. II, 8, wiederum, abermals (erweitertes atkal).
Avots: ME I, 164
Avots: ME I, 164
atkalniski
atkalˆniski izdurt ar adatu caur drēbēm, nicht mit der Nadelspitze, sondern mit dem Nadelöhr die Kletder durchstechen Etn. II, 19.
Avots: ME I, 164
Avots: ME I, 164
atkan
atkan [hauptsächlich im hochlettischen Gebiet, aber auch in Sunzel und Üxkül], mundartlich auch at[t]kan, atkaniņ Sessw., atkanāt Baers., atkanāties JK. IV, 9, hochle. auch otkonīs und (in Sonnaxt) otkin, wieder, abermals: te sautīte rītā te̦k, te atkan vakarā; atkan mana māmuļiņa ikdieniņas ve̦cumā BW. 3252. [Eher wohl entlehnt aus dem Russischen (s. russ. конъ "Anfang" und dazu Berneker Wrtb. 560 F. und Trautmann Wrtb. 134), als altererbt.]
Avots: ME I, 164
Avots: ME I, 164
atkapāt
atkapât [li. atkapóti], tr., freqn.,
1) ab-, weghacken:
le̦du nuo durvim,
2) hackend stumpf machen:
dzelzi das Hackeisen, mit dem man Blätter zur Nahrung für die Schweine zerhackt;
3) n. U. aufhacken, Mühlsteine schärfen.
Refl. -tiês:
1) beim Hacken stumpf werden;
2) zum Überdruss hacken.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 164
1) ab-, weghacken:
le̦du nuo durvim,
2) hackend stumpf machen:
dzelzi das Hackeisen, mit dem man Blätter zur Nahrung für die Schweine zerhackt;
3) n. U. aufhacken, Mühlsteine schärfen.
Refl. -tiês:
1) beim Hacken stumpf werden;
2) zum Überdruss hacken.
Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss
Avots: ME I, 164
atkaru
atkaru (s. unter atkara) Kalz., Lubn. und Meiran n. Fil. mat. 25, Heidenfeld, Ramkau u. a., Adv.,
1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡
2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.
Avots: EH I, 146
1) in stumpfem Winkel befestigt:
izkapts ir a., kad viņas gals stāv par daudz tālu nuo kāta un izkapts labi nekuož zâli Fil. mat. 25; ‡
2) ar atkaru ("?") kauliem tur nevar strādāt Janš. Dzimtene V, 389 (ähnlich Mežv. ļ. II, 342). tas jā dara ne˙vis lē̦ni kâ ar atkaru kauliem, Līgava ll, 29.
Avots: EH I, 146
atkāsēt
atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.
Avots: ME I, 166
Avots: ME I, 166
atķīlēt
‡ atķĩlêt,
1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;
2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.
Avots: EH I, 152
1) von den eingetriebenen Keilen befreien:
a. stelles;
2) mit Hilfe eines Keils ab-, losschlagen:
kuokam mizu.
Avots: EH I, 152
atķīpāt
‡ atķĩpât Siuxt, mit Müne lasen (perfektiv): me̦zgls tâ nuovilcies, - kâ nu lai atķīpāju vaļā!
Avots: EH I, 152
Avots: EH I, 152
atklepot
atkle̦puôt, intr., aushusten, hustend auswerfen. Refl. -tiês, sich ausräuspern: viņš atkle̦puojās, lai dabūtu balsij cik necik skaidrību Aps.
Avots: ME I, 167
Avots: ME I, 167
atkliedēt
atkost
atkuôst, [li. atkásti] tr.,
1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;
2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;
3) durch einen Gegenbiss
a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,
b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,
1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;
2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;
3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].
Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.
Avots: ME I, 169, 170
1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;
2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;
3) durch einen Gegenbiss
a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,
b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,
1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;
2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;
3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].
Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.
Avots: ME I, 169, 170
atkramt
atkrist
atkrist (li. atkrìsti), intr.,
1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;
2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;
3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;
4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;
5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.
Avots: ME I, 168
1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;
2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;
3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;
4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;
5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.
Avots: ME I, 168
atkritalas
atkukulis
atkukulis, das Gastgeschenk (Brot, Fleisch), das die abfahrenden Hochzeitsgäste als Gegenschenk für die von ihnen in das Hochzeitshaus mitgebrachten Viktuatien erhalten.
Avots: ME I, 168
Avots: ME I, 168
atkult
‡ atkul˜t (li. atkùlti),
1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;
2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡
4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.
Avots: EH I, 151
1) ab-, fertigdreschen:
a. savu tiesu Dunika,Rutzau. suolīdamies rijā tikai tad pārvākties, kad būs jau atkults Janš. Mežv. ļ. I, 196. pasteidzāmies jau a. rudzus Līgava I, 494. vienu daļu rudzu viņi jau atkūluši;
2) seinerseits (als Vergeltung) dreschen:
jāiet pie kaimiņa a. Wolmarshof. Refl. -tiês, ‡
4) weggehen, zur Seite gehen:
šī atkulusēs (sic! wohl mit -ūl- zu lesen) nuost Janš. Paipala 49.
Avots: EH I, 151
atlabināt
atlabinât, tr.,
1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;
2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.
Avots: ME I, 170
1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;
2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.
Avots: ME I, 170
atlaidiens
atlaîdiens (unter atlaîst 1): auch Seyershof; "ls">saausts gabals, kuo nuolaiž aužuot" N.-Peb.
Avots: EH I, 152
Avots: EH I, 152
atlaidināt
atlaîdinât, fact.,
1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;
2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);
3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.
Avots: ME I, 170
1) machen, dass etw. nachlässt, erkalten lassen Lind. Mag. XIII, 2, 66; atlaidināt dzelzi, Eisen härten;
2) mākulītis atlaidināja, der feine Nebel bewirkte als Umschlagen des Wetters
(Erlaa n. Biel. II, 401);
3) atlaidināt muguru, dem (müden) Rücken ein wenig Erholung gönnen.
Avots: ME I, 170
atlaist
atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,
1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;
2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;
3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;
4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;
5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;
6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;
7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;
8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;
9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;
10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,
1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;
2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;
3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;
4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;
5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.
Avots: ME I, 170, 171
1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;
2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;
3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;
4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;
5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;
6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;
7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;
8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;
9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;
10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.
Refl. -tiês,
1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;
2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;
3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;
4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;
5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.
Avots: ME I, 170, 171
atlampot
atlam̃puôt, heranschlendern: atlampuoja tautu dē̦ls leinajām kājiņām BW. 14477; C.
Kļūdu labojums:
atlam`puôt = atlam̃pât
atlampuoja = atlampāja
Avots: ME I, 172
Kļūdu labojums:
atlam`puôt = atlam̃pât
atlampuoja = atlampāja
Avots: ME I, 172
atlase
atlaucēt
atlàucêt 2 Erlaa, [Lisohn], atlàucît 2 [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,
1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;
2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]
Avots: ME I, 172
1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;
2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]
Avots: ME I, 172
atlauzt
atlaûzt ‡ Refl. -tiês, versehentlich abgebrochen werden: nuo plāceņa atlauzās lielāks gabals, nekâ gribēju Jürg. u. a.
Avots: EH I, 153
Avots: EH I, 153
atlīgt
‡ atlīgt (atpakaļ),
1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;
2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.
Avots: EH I, 154
1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;
2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.
Avots: EH I, 154
atlikt
atlikt, ‡
3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡
4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡
5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡
2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.
Avots: EH I, 153, 154
3) ausrichten, erledigen, beenden (mehrere Arbeiten, Geschäfte)
Dunika, Kal., Rutzau: kad biju pilsātā atlicis visu, kas bij jādara, braucu uz mājām; ‡
4) eilig herkommen
Saikava: pašā vakarā šis ar atlika; ‡
5) sich aufregen
(?): jis par tuo ni˙kā neatliek Pas. IX, 260. Refl. -tiês, ‡
2) = atgultiês, sich (zur Erholung) hinlegen Bers. u. a.: a. un atpūsties, kamē̦r zirgi paē̦d.
Avots: EH I, 153, 154
atlikt
atlikt (li. atlìkti),
1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;
2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.
Avots: ME I, 173
1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;
2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.
Avots: ME I, 173
atlīst
atlìst [li. atlį̃sti], intr., heran-, zurückkriechen, heran-, zurückschleichen: uz reizi atlīdis liels luops LP. III, 30.
Avots: ME I, 174
Avots: ME I, 174
atmēdīt
atmẽdît, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge spottend nachäffen Dunika: vai neesi vēl atmēdījies? ‡ Subst. atmẽdîšanâs, spottendes Nachäffen als Revanche: bija dzirdama . . . mēdīšanās un atmēdīšanâs Janš. Mežv. ļ. II, 354,
Avots: EH I, 155
Avots: EH I, 155
atmērot
‡ atmẽruôt, als Vergeltung messend zuweisen: ar kādu mē̦ru tu mēruosi, ar tādu taps atmēruots Birk. Sakamv. 81. Vgl. atmẽŗuôt (unter atmērît).
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atmest
atmest,
1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;
5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡
6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,
1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);
4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡
8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.
Avots: EH I, 155
1) a. nuo acīm, aus den Augen verlieren:
tuos ne˙vienu acumirkli nuo acīm neatmē̦zdams ... apvaktēja (= apsargāja) Pet. Av. I, 166;
5) a. ķevenes Siuxt, sterben;
‡
6) = atrakt, losgraben Siuxt: a. rāceņu čupu. Refl. -tiês,
1): meitiņa . . . atme̦tas ceļuos (wirit sich auf die Kniee nieder)
Pas. V, 330 (ähnlich IV, 382);
4) zu streichen ist "wieder" vor "warm" J. Al.; atmetēs lītavas Warkl. n. FBR. XI, 107; ‡
8) geraten nach Ewers:
dē̦ls gluži pēc tē̦va (auch Salis) oder tē̦vā (Prl., Sessw.) atmeties.
Avots: EH I, 155
atmest
atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;
2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;
3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;
4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;
5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.
Refl. -tiês,
1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;
2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;
3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;
4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;
5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;
6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);
7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.
Avots: ME I, 176
atmetināt
atmigs
atmīkstens
atmiņa
atmiņa
1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;
2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;
3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.
Avots: ME I, 177
1) das Gedächtnis, das Erinnerungsvermögen:
ļauna diena, tā paliek atmiņā BW. 9266. nuo atmiņas izzust, aus dem Gedächtnis schwinden LP. VII, 365; atmiņā saukt, ins Gedächtnis zurückrufen;
2) die Erinnerung,
auch Pl.: jaukas atmiņas, schöne Erinnerungen. man atcere atmiņas raisa, das Erinnerungsvermögen löst mir die Erinnerungen Plūduonis;
3) die in dem Gedächtnis haftendenden Erinnerungen als Überlieferung, die Überlieferung, Tradition,
im Pl.: bē̦ŗu parašas un māņi, kuŗus te uzzīmēju, uzglabājušies tik atmiņās Etn. IV, 171; tādu atmiņu te nav LP. VI, 116, solch eine Überlieferung existiert hier nicht.
Avots: ME I, 177
atminēt
atminêt, tr.,
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?
2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,
1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;
2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.
Avots: ME I, 177
atmīt
[atmĩt (li. atmìnti), tr., viel auftretend zurückbiegen oder schmerzen machen: laucenieks pa pilsē̦tas ielām iedams ātri atmin kājas Ahs.; aitas nagus atminušas Wandsen, Selb. - Refl. -tiês, von vielem Auftreten sich zurückbiegen; kājai papēdis atminies C.] Auch wund werden, schmerzen von vielem Auftreten, Gehen: man kājas atmīsies Sudr. E. in Plūd. LR. III, 7.
Avots: ME I, 178
Avots: ME I, 178
atmost
atmuôst ‡
2) kad es atmuodu pasauli BielU., als ich Bewusstsein in der Welt bekam; in früher Kindheit kennen lernen
Siuxt: tādu es tuo akmeņu valli e̦su atmuodis, un tādu es tuo pametīšu: ‡
3) atmuodis miegu, vom Schlafe auferwacht
Deglavs Rīga II, 1, 164.
Avots: EH I, 157
2) kad es atmuodu pasauli BielU., als ich Bewusstsein in der Welt bekam; in früher Kindheit kennen lernen
Siuxt: tādu es tuo akmeņu valli e̦su atmuodis, un tādu es tuo pametīšu: ‡
3) atmuodis miegu, vom Schlafe auferwacht
Deglavs Rīga II, 1, 164.
Avots: EH I, 157
atmuldināt
‡ atmùldinât Trik., (durch falsche Auskünfte über den Weg) herirren machen: kas tevi šurp atmuldinājis?
Avots: EH I, 156
Avots: EH I, 156
atnost
‡ atnuost, Adv., abseits Memelshof: tikai dažas pēdas a. Veselis Netic. Toma mīlest. 85. Dazu ein Komparativ atnuostāk, etwas weiter weg Bērzgale, Memelshof.
Avots: EH I, 157
Avots: EH I, 157
atpakaļ
atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),
1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡
4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.
Avots: EH I, 157
1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.: ‡
4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.
Avots: EH I, 157
atpēdnis
atpenterēt
‡ atpeñterêt,
1) entwirren
Memelshof, Wolm. u, a.: a. dzijas;
2) mühsam, ungelenk oder strauchelnd herkommen
Oppek.;
3) wirre Antworten geben
Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 158
1) entwirren
Memelshof, Wolm. u, a.: a. dzijas;
2) mühsam, ungelenk oder strauchelnd herkommen
Oppek.;
3) wirre Antworten geben
Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 158
atperēties
‡ atperêtiês,
1) bis zum eigenen Überdruss brüten:
vista atperējusies (vairs negrib perêt) Memelshof u. a.;
2) lange brütend abmagern und schwach werden
Memelshof.
Avots: EH I, 158
1) bis zum eigenen Überdruss brüten:
vista atperējusies (vairs negrib perêt) Memelshof u. a.;
2) lange brütend abmagern und schwach werden
Memelshof.
Avots: EH I, 158
atpildīt
‡ atpildît (li. atpìldyti),
1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;
2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;
3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.
Avots: EH I, 158
1) (eine Flüssigkeit) aus dinem Gefäss in ein anderes überführen:
alu atpilda pudelēs Memelshof;
2) restaurieren; ersetzen:
zuduse miesas ... daļa ... dzīvniekiem atkal jaatpilda caur ieņe̦mtu barību Pet. Av. I, 123. tas (ābuols, Klee) . . . vāju . . . ganību atpild[a] Stobe 1798 IV, 32;
3) (eine Lücke) ausfüllen:
tad . . . pavalga trūkums labl atpildīts tuop Stobe 1798 IV, 33.
Avots: EH I, 158
atplāt
atplaukt
atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.
Avots: ME I, 182
Avots: ME I, 182
atplīst
atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.
Avots: ME I, 182
Avots: ME I, 182
atplūdīt
‡ atplūdît, allzu reichlich versorgen ("überschwemmen") mit Gr.-Buschh.: a. ar pienu visu pilsē̦tu.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atprecēt
‡ atprecêt, heiratend (als Frau) heimführen: kungs atprecē uotru sievu Pas. IX, 198. māte, atpre̦cē̦ta nuo citurienes Austriņš Nopūtas vējā 5.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atprecināt
‡ atprecinât dē̦lam sievu nuo cita pagasta, für den Sohn ein Mädchen aus einem andern pagasts (Gebiet, Gemeinde) als Frau heimführen.
Avots: EH I, 159
Avots: EH I, 159
atpuišot
atpūlēt
‡ atpũlêt, mühsam herschaffen Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês.
1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;
2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.
Avots: EH I, 160
1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;
2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.
Avots: EH I, 160
atrādīt
atrãdît,
1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡
2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,
1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;
2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).
Avots: EH I, 161
1): vorweisen, nachweisen
Segew.: ja neve̦se̦ls, lai atrāda! ‡
2) "= atdarīt, vergelten" Segew. ‡ Refl. -tiês,
1) Ausweis über seine Person geben, nachweisen
Segew.: kam zudis, tam jāatrādās ebenda. ieradās arī Ve̦rnulis un atrādījās..., ka guodam cīnījies Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 146. tās atrādījās viegli un tika laistas pruojām 153; sich ausweisen: a. par laba kunga ļaudīm Kaudz. Vecpiebalga 43;
2) von neuem erscheinen, noch einmal ankommen
(?) Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 86 (hier zu korrigieren in: atvadîtiês?).
Avots: EH I, 161
atraidīgs
‡ atraidîgs, ablehnend, zurückweisend: atbildēja atraidīgā balsī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25, strauji un atraidīgi atteicās ņemt ebenda IV, 158.
Avots: EH I, 160
Avots: EH I, 160
atraidīt
atraĩdît,
1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.
Avots: EH I, 160
1) entlassen
Ahs.: a. savu kalpuoni; herschicken Ahs.: a. kam puisi palīgā linu plūkt. ‡ Refl. -tiês, ablehnen (intr.): Cieba atraidās Janš. Līgava I, 370. svešnieks teica tīri bēdīgā balsī un it kâ atraidīdamies Mežv. ļ. I, 18.
Avots: EH I, 160
atraitnis
atraĩtnis, atraĩknis 2 Kand., auch atraĩtis [Tr.], atraits, atraikts, atreitis, fem. atraîkne 2 Kand. atraĩkne, atraĩtne C., PS., atriekne U., atraite Kruhten, atraitene BW. 27849, s. auch BW. 3952, 9509, 9712, 9738, 9778, 11626, 14927, [15383], Witwer, Witwe: atraitņam smaga ruoka, divreiz mīti gredzentiņi BW. 9509. pats agri palicis atraitnī U. b. 113, 27. Sprw.: atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. [atraiknis entweder nach Le. Gr. § 118 b rein phonetisch aus atraitnis oder durch die Wurzel reik- in li. riẽkti "schneiden" beeinflusst. Dass atraitnis älter ist als atraiknis, dafür spricht atraitis; dies wohl zur Wurzel reit- in le. riest "abfallen, sich trennen".]
Avots: ME I, 184
Avots: ME I, 184
atrakstīt
atrakstît ‡
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
3) "?": vai viņš varē̦tu būt tiešām druošs ..., ka Turpiņš naudu atdevis? kādēļ tad zīme bij dzīva tâpat, kādēļ nebij ne˙kas atrakstīts (schriftlich abgezogen?),
ja būtu atduots? Kaudz. Izjurieši 109; ‡
4) herschreiben:
tautiet[i]s man atrakstīja ... grāmatiņu BW. 15036 var. viņam ar dē̦ls atrakstījis nuo ārzemēm.
Avots: EH I, 161
atrast
atrast, Refl. -tiês,
3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡
4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡
5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡
6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.
Avots: EH I, 161
3): tūliņ atruonas (entsteht)
liels kalns Pas. III, 135; ‡
4) wiedergefunden werden, wieder auftauchen, sich wieder einfinden
Segew.: kâ gājis, tâ nav atradies Segew. atkal atruodas pilī Pas. VIII, 59; ‡
5) a., ka, zufällig die Erfahrung machen (bemerken), dass ...
Segew.: viņa atradās, ka kurpes nav Pas. VI, 89. viņš atradies Segew. "er ist des ihm gestohlenen Gutes gewahr geworden"; ‡
6) sich erweisen:
(galdiņš) atruonas pilns visaidu edieņu Pas. VIII, 103. sāka vien maks plānāks mesties un pats mierīgāks tapt ..., kamē̦r atradās (oder mit der Bed. 5?) vien, ka bij izplēnējis gluži Kaudz. Izjurieši 106.
Avots: EH I, 161
atrast
atrast [li. atràsti],
1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;
2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,
1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;
2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;
3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.
Avots: ME I, 184
1) tr., wieder auffinden, wiederfinden,
jetzt meist für das wenig gebräuchliche Simplex rast, finden: gan gāja meklēt, bet nekur atrast LP. VII, 41. es atradu atradnīti, ich fand ein Fund. Ar. 1834. atrast mieru LP. IV, 22, paduomu I, 88, žē̦lastību Sprw.: atradu gardu, apēdu pats. atruon kā dūci makstī, es war leicht zu finden;
2) intr., sich entwöhnen:
nuo darba; zirgi atraduši pucēšanu, verlernt, sich putzen zu lassen; mit abhäng. Inf.: viņš atradis strādāt. Refl. -tiês,
1) sich finden:
abi viens uotru atradušies BW. III, I, 42;
2) sich befinden:
ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. VII, 106;
3) sich einfinden, geboren werden:
sievai atruodas dē̦ls, ķēvei kumeļš.
Avots: ME I, 184
atraugas
atraûgas, Pl. t., der Rülps, das Aufstossen: man nāk atraugas, es stösst mir auf. viņš līdz atraugām bij atēdies šādu prieku, A. XVI, 389. [Der instr. atraugām, auch atrūgām, als Adv.: im Überfluss Werssen, Kreuzb.]
Avots: ME I, 184
Avots: ME I, 184
atremināt
‡ atreminât,
1) "?": cenšas tuos (= sastingušuos luocekļus) a., sasilsīt, atdzīvināt Janš. Līgava II, 65;
2) "= atremdināt (karstu ūdeni)" Vīt.
Avots: EH I, 161
1) "?": cenšas tuos (= sastingušuos luocekļus) a., sasilsīt, atdzīvināt Janš. Līgava II, 65;
2) "= atremdināt (karstu ūdeni)" Vīt.
Avots: EH I, 161
atriebt
atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,
1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;
2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.
Avots: ME I, 186
1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;
2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.
Avots: ME I, 186
ātrīgs
atsalt
atsalˆt [li. atšáli], intr., inch.,
1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;
2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;
3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.
Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi
Avots: ME I, 188
1) wieder kalt werden, frieren:
kad atsals, būs labs ceļš;
2) abfrieren:
šuorīt mūs māsi atsala ausis BW. 24803, 4;
3) kuhl, gleichgiltig werden:
viņi pamazām nuo viņas atsala Blaum. Ruozītis visu nedēļu bija pret Paulīni kā atsalis A. XVIII, 301. Emmiņa man skuolā iedama tīri atsaluse nuo darba Etn. I, 45. Subst. atsalums, die Abkühlung, Gleichgiltigkeit: viņa nevarēja saprast savu atsalumu pret Jāni A. XVII, 492.
Kļūdu labojums:
mūs māsi = mūs[u] māsi
Avots: ME I, 188
atsargam
atsar̂gam, Adv., als Vorrat, im, zum Vorrat: ar divi aiŗiem vien nekad nedrīkst braukt jūŗā; uotri pāŗi jāņe̦m līdz atsargam. mēs kaudzes sienu pārdevām, bet tuo, kas pūnī, paturējām atsargam Jan. ja neiznāk ar vienu, vai uotru (precinieku), paliek trešs un ce̦turts atsargam Apsk. I, 150.
Avots: ME I, 188
Avots: ME I, 188
atsarka
atsarka, rötlicher Wiederschein: sils nuo saules atsarkas tvīka MWM. VI, 834.
Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein
Avots: ME I, 188
Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein
Avots: ME I, 188
atsēja
atsẽja,
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
1) auch Frauenb., (mit è 2 ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;
2) auch Grob., (mit è 2 ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡
3) die Beendigung des Säens
(mit è 2 ) Pilda; ‡
4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è 2 ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.
Avots: EH I, 164
atsēja
atsẽja (li. ãtsėja),
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
1) Wiedersaat, die Nichtbeobachtung des Wechsels bei der Aussaat des Getreides
2) das zweimalige Besäen das Ackers in einem und demselben Jahre:
kad pavasarī iesēj vīķus luopu barībai un rudenī atkal rudzus, tad saka: rudzus sēj atsējā Ar.
Avots: ME I, 189
atsēst
‡ atsêst (li. atsė´sti),
1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);
2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡
2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡
3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.
Avots: EH I, 164, 165
1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);
2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡
2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡
3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.
Avots: EH I, 164, 165
atsēt
atsẽt [li. atsė´ti], wieder säen, in der Reihenfolge als zweites Säen. Es wird dies Wort in besonderem Verstande gebraucht, was auf einem Aberglauben beruht. Um sich eine bessere Ernte zu beschaffen, als sie der Nachbar zu erwarten hat, fängt man erst dann zu säen an, wenn der Nachbar zu säen angefangen, d. h. dann atsēt. Man lässt aber ein Stück Feld unbesäet, bis der Nachbar seine Saat been det hat. Das Besäen dieses letzten Stückes heisst dann uzsēt. Mag. III, 1, 98, U. [atsējums L., die späte Saat.]
Avots: ME I, 189, 190
Avots: ME I, 189, 190
atsiet
atsìet, ‡
3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡
4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,
a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",
b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡
5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,
1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.
Avots: EH I, 165
3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡
4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,
a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",
b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡
5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,
1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;
2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.
Avots: EH I, 165
atsilt
atsil˜t, 1): auch Kerklingen n. BielU.: kad ūdeni lej nuo akas jeb nuo avuota, tad tas jāielej silēs, lai tur kādu stundu . . . stāvē̦dams drusku atsilst Pet. Av. III, pielik. 55.
Avots: EH I, 165
Avots: EH I, 165
atsilt
atsil˜t (li. atšìlti), intr., inch.,
1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;
2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.
Avots: ME I, 190
1) wieder warm werden:
lai atsiltu, viņa sāka ātri iet;
2) kühl werden:
[lai piens atsilst U.]; auch übertr.: brūtgāns atsilis, kāzas izputēs Grünh.
Avots: ME I, 190
atsišķis
atsist
atsist, tr.,
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;
2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;
3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;
4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,
1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;
2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;
3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];
4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;
5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;
6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.
Avots: ME I, 190
atsitināt
atsitinât, ‡
2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).
Avots: EH I, 165
2) loswickeln
Dunika, Telssen: sastapusi... guovi, kas bijusi ķēdē satinusies, guovs lūgusi: "... atsitini mani!" Pas. V, 316 (aus N.Bartau).
Avots: EH I, 165
atšķaidīt
atšķaîdît, tr., freqn., aufweichen, lösen, verdünnen: smidzināja smalks lietutiņš, atšķaidīdams lauku celiņus A. XVI, 868; atšķaidīts ceļš A. XVII, 293. taukus ar ēteŗa palīdzību atšķaidīt Luopk. III, 19; atšķaidīta sē̦rskābe Konv. 2 60. atšķaidījums, die Aufweichung, die Auflösung, die Lösung: vārāmās sāls atšķaidījums Vēr. II, 42.
Avots: ME I, 201
Avots: ME I, 201
atskaldīt
atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.
Avots: EH I, 166
Avots: EH I, 166
atskamenis
atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].
Avots: ME I, 191, 192
Avots: ME I, 191, 192
atskārst
atskārst
atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst 2 in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]
Avots: ME I, 192
Avots: ME I, 192
atskatīties
atskatîtiês,
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
2): nespēja Annele visu tuo a., kad jau... A. Brigadere Dievs, daba, darbs 228;
3): auch Frauenb.; ‡
4) verweilen:
diezin, kur tas tagad atskatās! ... laikam vēl ir ... pilsē̦tā Janš. Bandavā I, 241.
Avots: EH I, 166
atšķilt
‡ atšķilt,
1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;
2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,
1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;
2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.
Avots: EH I, 174
1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;
2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,
1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;
2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.
Avots: EH I, 174
atšķirība
atšķirĩba,
1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;
2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;
3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;
4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;
5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.
Avots: ME I, 201, 202
1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;
2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;
3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;
4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;
5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.
Avots: ME I, 201, 202
atslābt
atslãbt, intr., inch.:
1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [
2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].
Avots: ME I, 193
1) schlaff, schwach werden, erschlaffen, abnehmen:
viņa spēki atslāba A. XII, 357; kājas pumpa sāk atslābt Dond.; balsīm likt pieaugt, likt atslābt Vēr. II, 879; pret lugas beigām darbības atslābst MWM. X, 455; [
2) verschalen:
dzēriens atslābis Ronneb. und Salis].
Avots: ME I, 193
atslāpstīties
‡ atslāpstîtiês Trik. (mit â), Kegeln, Salis, Wilsenhof (mit â 2 ), = ‡ atslapstîtiês.
Avots: EH I, 167
Avots: EH I, 167
atslēga
atslê̦ga,
1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡
2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡
3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡
4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.
Avots: EH I, 167
1): atslē̦gas zuobi, der Bart des Schlüssels
Siuxt u. a.; ‡
2) die äussere Reihe des auf dem Felde ausgebreiteten Flachses
Ramkau: kad linus klāj, tad vienu rindu klāj vis˙riņķī; tuo sauc par atslē̦gu. tad var zināt, ka zagļi ņe̦m linus; ‡
3) "iegriezumi abuos kuoka stīpas galuos, kuo, saliekuot kuopā, apsien ar linu šķiedru, lai stiprāk stāvē̦tü Warkl.; ‡
4) Pēteŗa a., primula officinalis Jacq. Oknist.
Avots: EH I, 167
atslēga
atslê̦ga, Demin. atslêdziņa, das Schloss, der Schlüssel; atslē̦gas māte, auch -kūts, das Schloss; atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel; atslē̦gas spals, der Griff des Schlüssels; atslē̦gas caurums, Schlüsselloch; aizkaŗamā od. pakaŗamā atslē̦ga Etn. II, 100, Vorlege-, Vornängeschloss, caurslē̦dzamā atslē̦ga, Einlegeschloss, zagļu atslē̦ga, ein Muhkschlüssel Mag. IV, 2, 108. Übertr.: man nuolūza atslēdziņa pašai dziesmu vācelei Ar. 125, so singt ein Mädchen, das keine lieder mehr zur Hand hat. ieslē̦dz mani apakš zemes, pazūd zemes atslēdziņa Ar. 1353 (nach dem Tode). ņem prāta atslēdziņu, atslēdz tē̦vau tē̦vu paduomiņu Tr. (Rätsel: die Sense ). Sprw.: kā klēts bez atslē̦gas, tā māja bez saimnieces. aŗ un sēj gan; bet atslē̦gas netur labi, - viss velti. atslē̦gu duot, vexieren L.
Avots: ME I, 193
Avots: ME I, 193
atšļuka
atsluncēties
atspaidīt
atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,
1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;
2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;
3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.
Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]
Avots: ME I, 194
1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;
2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;
3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.
Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]
Avots: ME I, 194
atspārdinis
atspārdīt
atspãrdît, ‡
2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.
Avots: EH I, 168
2) atspârdīts 2 Dunika, mit einem gewissen Webmuster versehen: a. aude̦kls, dvielis.
Avots: EH I, 168
atspīdēt
atspîdêt (li. atspindė´ti), intr., erglänzen, abstrahlen, entgegenleuchten: visa pils atspīdējuse nuo dimanxa zirga LP. III, 33.
Avots: ME I, 195
Avots: ME I, 195
atspīdināt
‡ atspîdinât,
1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;
2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.
Avots: EH I, 169
1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;
2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.
Avots: EH I, 169
atspīļu
atspirgt
atspir̃gt, intr., inch., wieder frisch, gesund werden, sich erholen: varbūt viņš atspirgs vēl Rain. lini atspirga un izauga līdz krūtīm LP. V, 138. Refl. -tiês, sich erholen, sich daben in höherem Grade als bei atspirgt: še dvēsele atspirgstas Līg. sirds katram atspirgstas St.
Avots: ME I, 195
Avots: ME I, 195
atspole
atsprēkliņ
atsprēkliņ (unter atsprãklu): auch Memelshof, (mit è 2 ) Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 23, Oknist, atsprēklin - auch Zaļmuiža, (mit è 2 ) Kaltenbr., atsprèkliń 2 Warkl., atsprēkleņ Pas. VI, 365, Bērzgale, (mit è 2 ) Zvirgzdine n. FBR. X, 32, Pilda n. FBR. XIII, 53, Kaltenbr.
Avots: EH I, 170
Avots: EH I, 170
atspurēt
atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].
Avots: ME I, 196
Avots: ME I, 196
atstātne
atstâtne,
1) ein Stück Land, das früher als Asker benutzt worden ist
Ar.;
2) ein abgelegener
Ort Ar.
Avots: ME I, 197
1) ein Stück Land, das früher als Asker benutzt worden ist
Ar.;
2) ein abgelegener
Ort Ar.
Avots: ME I, 197
atstats
atstats [Neuermühlen] (cf. li. statùs "steil"), [abstotonc Lubahn, atstatinc Fehteln], abgelegen, entfernt, fern: atstatā mežā LP. VI, 554. labi atstatā pagātnē Kaudz. M. nuo drusku atstatāka valsts stūŗa Kaudz. M.
Avots: ME I, 197
Avots: ME I, 197
atstepenis
atstepenis "?": bē̦rza atstepenis (Var.: atstibens, atstilbens) BW. 14517, 6, als Schimpfwort.
Avots: ME I, 198
Avots: ME I, 198
atstopele
atstuopele"?", atstuopnieks "?": bē̦rza atstuopele BW. 14517, 11, lauku atstuopnieks 14517, 8, als Schimpfwörter. Vgl. atstuope.
Avots: ME I, 198
Avots: ME I, 198
atstrīpāt
‡ atstrĩpât, anstreichen, einen Strich als Zeichen ziehen Stenden: a., kur jānuozāģē.
Avots: EH I, 172
Avots: EH I, 172
atstrupēt
atsvars
atsvars, 1): ein Stein am Ende des Brunnenschwengels Lettihn, Selsau, Warkl.; ‡
2) ein abgewogenes Quantum
(r. развѣс); ‡
3) ein Gewichtstück ("svaru bumbä) Selsau u. a.
Avots: EH I, 173
2) ein abgewogenes Quantum
(r. развѣс); ‡
3) ein Gewichtstück ("svaru bumbä) Selsau u. a.
Avots: EH I, 173
atsvēreklis
atsvēreklis, das Gegengewicht: sēdi virsū par atsvērekli, setze dich drauf als Gegengewicht (nämlich auf das Ende des Hebebaumes) Hug. Mag. II, 1, 72.
Avots: ME I, 199
Avots: ME I, 199
atsviest
attaisīt
attaisît (li. atitaisýti),
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
3): auch Kalz. n. BielU.; ‡
4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,
1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;
2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;
3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;
4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.
Avots: EH I, 175
attāli
attapība
attapĩba, der Scharfsinn, Witz, die Fähigkeit, sich in die Lage zu finden, od. eine treffende Antwort auf eine schwierige Frage zu geben: viņš visiem laiku pakavēja ar savu attapību LP. I, 164. ķēniņa dē̦ls ar savu attapību izglāba savas māsas Dīcm. I, 72.
Avots: ME I, 203
Avots: ME I, 203
attecēt
attecêt, Refl. -tiês,
3): ej uz mūriņa, tad tu drīzāk attecēsies (= sasilsi?)! Azand. 176.
Avots: EH I, 175
3): ej uz mūriņa, tad tu drīzāk attecēsies (= sasilsi?)! Azand. 176.
Avots: EH I, 175
attikt
attikt,
2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡
4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;
5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡
6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡
7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡
6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.
Avots: EH I, 176
2): ceļu a. ("atjaust") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡
4) zuteil werden:
vai tad nuo viņas (= juostas) tik druoši attiek (bē̦rna)? A. Niedra;
5) passen:
kam kurpīte attiks Pas. VI, 84; ‡
6) begreifen:
nevar a., uz kuru pusi ceļš Druva I, 392; ‡
7) "anbelangen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb. Retl. -tiês, ‡
6) recht sein, passen:
bārinītei kurpīte taišņi attikās Pas. VI, 113. (kauls) tam attikās III, 102.
Avots: EH I, 176
attikt
attikt [li. atitìkti], -ìeku, -iku,
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
1) intr., her-, wegkommen:
kā tas te atticis? LP. IV, 167;
2) tr., finden, auf etw. wieder kommen:
lai celiņa neattika;
3) ungeschehen gemacht werden:
kas nuoticis, nevar attikt; kādas vīzes apvilcis, tādas jāvalkā. Refl. -tiês, (li. atsitìkti "случиться"),
1) ankommen, zufällig irgendwo sein:
dakteris tur atticies, der Doktor sei gerade dort gewesen Hug.;
2) sich ereigen, sich erfüllen:
atticies ķēniņam iet uz svešām zemēm LP. VI, 1015; man sapnis attikās, ging in Erfüllung Caun.; [jaunā dzīves vietā pirmuo nakti re̦dzē̦ts sapnis attiekas Erlaa, geht in Erfüllung];
3) genug sein, genügen, sich sättigen:
lai tās izņe̦mas arī labi krietni, tā ka reiz attiekas A. VII, 20. ja guovs ikkatru mēnesi meklē vēršus un nuo pirmās reizes neattiekas Etn. II, 120, nicht empfängt;
4) besser werden:
nuo dakteŗa zālēm man ir atticies, die Medizin des Doktors hat mir geholfen Mag. III, 1, 102; [slimums attiekas, paliek ve̦se̦ls Trikaten; ja vārduojamuos vārdus dzird citi, tad tai reizā nuo apvārduošanas neattiekas Erlaa;
5) sich erinnern, sich besinnen, sich zurecht finden:
nevarē̦dams attikties, kur viņš ir LP. VI, 84. tāļāki viņš nekā nevarēja attikties A. XVIII, 253.
Avots: ME I, 204, 205
attīt
attît: seju nuo grumbam attīdama Ezeriņš Leijerk. I, 153. ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst) loswickeln: sietava attinusies vaļā. kamuols attinies.
Avots: EH I, 176
Avots: EH I, 176
atvadīt
atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.
Avots: ME I, 206
Avots: ME I, 206
atvagāt
atvairīgs
‡ atvairîgs, abwehrend, ausweichend: ar atvairīgu pieskaņu balsī Veselis Tīr. ļaudis.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
atvāla
atvars
II atvars, die Öffnung, das Loch: centrifugā ierīkuoti īpaši atvari (Neubildung?) - caurumiņi Konv. 2 1987; zu vẽrt. Aber atvars I gehört doch wohl zu li. atãvaras "окно въ болотѣ; вадья" bei Būga РФВ. LXXV, 153, das seinerseits nicht gut von le. atvars II und poln. otwór "отверстiе" getrennt werden kann. Auch wäre bei der Herleitung des atvars I von vir̂t die Bedeutung von -at hier unklar. Urspr. Bedeutung also wohl: Öffnung; daraus "Abgrund, Tiefe" unh endlich der Strudel, der sich an der Oberfläche einer Flusstiefe bildet.]
Avots: ME I, 207
Avots: ME I, 207
atvāršas
atvãršas Aps., atvaršas LD., atvārkši AP., atvārži BW. III, 1. 90, der Besuch, die Fahrt der eben verheirateten Frau in Begleitung des jungen Ehemannes und einiger Hochzeitsgäste aus der Zahl der panāksnieki nach dem Elternhause der jungen Frau, wo die Hochzeit endgiltig zu Ende gefeiert wird. Die Begleiter der jungen Frau, die panāksnieki, kas atvāršās brauc, hiessen atvārši, atvāršnieki od. atvāržnieki. Diese mussten die zur Mitgift bestimmten Kühe aus dem Hause der jungen Frau nach dem Hause des jungen Ehemannes treiben A. X, 2, 66: atvāržnieki aizveduši vislabās mūs telītes BW. 16494. brālīši, brālīši, atvāršās! kā saule atvirta pēc vasariņas BW. 26417. Also zu atvirst. [So auch Leskien Nom. 316; vgl. auch russ. воротиться "zurückkehren" u. a.]
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
atvasa
atvasa
atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]
Avots: ME I, 207
Avots: ME I, 207
atvasis
atvasis (unter atvasa): auch Kand., Salis: uozuols auga bez atvaša BW. 5270 var. atauga atvasīši 1998 var. tē̦va zerne atvašiem (Var.: atvasēm) apaugusi 22631 var.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
atvastu
atvastu (unter atvasu): auch FBR. IX, 1.59, Borclnow n. FBR. X1II, 30, Kaltenbr., Saikava, Komparativform atvastâk FBR. IX, 137, Erlaa, Prl., Saikava, Sessw.: kuls nuo ustubas atvastu Kaltenbr. aizskrien labi atvastu ebenda. pabrauc atvastāk! Prl. n. FBR. VI, 113. nāc atvastāk nuo galda! Erlaa n. FBR. XI, 21.
Avots: EH I, 178
Avots: EH I, 178
atvedīgs
‡ atvedîgs,
1) geschickt, gewandt
Golg.: meita ... tik gudra, tik atvedīga valuoda Pas. VII, 226;
2) atvedīgas guovis "guovis, kas ātri nuotīrās pēc atnešanās" Alschw.
Avots: EH I, 179
1) geschickt, gewandt
Golg.: meita ... tik gudra, tik atvedīga valuoda Pas. VII, 226;
2) atvedīgas guovis "guovis, kas ātri nuotīrās pēc atnešanās" Alschw.
Avots: EH I, 179
atveķēt
‡ atveķêt,
1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;
2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.
Avots: EH I, 179
1) zurückschlagen
Vīt.: kad man sita, tad atveķēju dūšīgi pretim;
2) wiederholt schlagend, hauend stumpt machen
Vīt.: a. cirvi, lāpstu, grūstevi. cirvim zuobi atveķē̦ti. Refl. -tiês, von wiederholtem Schlagen, Hauen slumpf werden Vīt.: lāpstai gals atveķējies, pa akmeņiem ruokuot.
Avots: EH I, 179
atvelt
atvelˆt, tr., her-, zurück-, werwälzen: vecene atveļ akment nuo vārtiem LP. IV, 90. Refl. -tiês, her-, weg-, zurückrollen: kas akmeni veļ, uz tuo tas atvelsies Spr. Sal. 26, 27.
Avots: ME I, 208
Avots: ME I, 208
atvērt
atvẽrt (li. atvérti), tr.,
1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;
2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.
2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.
Avots: ME I, 209
1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;
2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.
2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.
Avots: ME I, 209
atvērtne
atvẽrtne,
1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;
2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);
3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.
Avots: ME I, 209
1) der Schlitz:
sieviešu lindruoku atvērtne naud.;
2) die obere Hälfte einer Tür, die man ehemals geöffnet habe, um den Rauch aus dem Zimmer hinauszulassen (Altenwoga);
3) in Sudden gleichbed. mit tĩne.
Avots: ME I, 209
atveru
atve̦ru, [atvē̦ru Glück], atvē̦rā, atviru, Adv., offen: viņas acis, viņas lūpas un viņas vaigi bija viņa lūpām aizsniedzami un atviru A. XII, 731. [tavas acis atvē̦ru iraid Glück Nehem. 1, 6; ar... atvē̦ru puķēm I Kön. 6, 29.] visa tā zeme būs atvē̦rā priekš jums I Mos. 34, 10. tie pameta pilsē̦tu atvē̦rā Jos. 8, 17. sarakstītājam stāvēja atvē̦rā viss dzīvais valuodu krājums Etn. III, 67.
Avots: ME I, 209
Avots: ME I, 209
atvēsināt
atvilceniski
atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.
Avots: ME I, 210
Avots: ME I, 210
atvilkt
atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,
1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;
2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;
3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;
5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;
6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,
1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;
2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;
3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;
4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;
5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;
5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.
Avots: ME I, 210, 211
1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;
2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;
3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;
5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;
6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,
1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;
2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;
3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;
4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;
5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;
5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.
Avots: ME I, 210, 211
atvilt
atvilˆt, tr.,
1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;
2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;
3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?
Avots: ME I, 211
1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;
2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;
3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?
Avots: ME I, 211
atvirzīt
atvirzît Smilt., atvirzt, tr.,
1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;
2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. 2 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.
Avots: ME I, 211
1) losbinden, lösen:
nu atvirza tīklu lē̦ni juo lē̦ni, lai nesajūk mudžeklī LP. V, 365;
2) her-, wegrücken, entfernen, divergieren:
ieliektās lē̦cas atvirza starus Konv. 2 442. lai atvirzītu kļūmīguo krizi Vēr. II, 50; in dieser Bedeutung auch atvirzinât. Refl. -tiês, sich abwenden, sich entfernen, sich zurückziehen: meitene atviržas nuost LP. V, 340. Pāvuls atvirzījās uz gultas pusi Kaudz. M. Anniņas balss atvirzās nuo ve̦cās mātes balss dažuos paņēmienuos.
Avots: ME I, 211
atzala
atzala (li. atžalà), ls">atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,
1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;
2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];
3) der Neuwald.
Avots: ME I, 212
1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;
2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];
3) der Neuwald.
Avots: ME I, 212
atzaļas
‡ atzaļas, Wurzelschösslinge, Sprösslinge Trik.: kuokam nāk a. būs jau a., laidīs guovis virsū (sc.: uz ābuoliņa tīrumu).
Avots: EH I, 182
Avots: EH I, 182
atzars
atziede
atzveltene
atzvelˆtene, atzvelˆtne, auch atzvelˆktne A. XVIII, 415, die Rücklehne, Lehne: sēdekļa atzveltne Eldgasts. atzveltenes, atzveltnes krē̦sls, der Lehnstuhl A. XVIII, 119; suola atzveltne JR. IV, 115; vāģi ar atzveltni Kaudz. M. 19.
Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis
Avots: ME I, 213
Kļūdu labojums:
aiz atzvelˆtne jāiesprauž: atzvelˆtnis. -Hinter atzvelˆtne ist einzufügen atzvelˆtnis
Avots: ME I, 213
aucu
audeklis
audi
aûdi, [bei Bielenstein Holzb. 402 auch ein Singular "aud(i)s"(?)],
1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;
2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;
3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.
Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
1) der Einschlag des Gewebes:
suņu vilna ve̦lkuos vilkta, kazas vilna auduos austa BW. 25309. smalku audu vilnainīte 15017, 1. putu audi Ar. 1788, der Schaum poetisch als Einschlag gefasst;
2) das Gewebe:
es ruokā ņe̦mtu zīdu audu Step. zeme vēl vietu vietām ietē̦rpta sniegu jau iepe̦lē̦kuos audos Vēr. I, 1286;
3) das Gewebe eines Organismus:
muskuļu, ne̦rvu audi, das Muskel-, Nervengewebe.
Kļūdu labojums:
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
audināt
aûdinât, fact. zu aûst, also weben lassen: gaŗus dvieļus audināju, šķituos tālu nuolīguot BW. 22402. Wird aber im VL. sehr oft für aûst "weben" gebraucht: vēver(i)s kre̦klus audināja BW. 9631; 3096; 5723; 11526; so kann auch BW. 22402 gefasst werden.
Kļūdu labojums:
3096 = 12335, 2
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
Kļūdu labojums:
3096 = 12335, 2
gefasst = aufgefasst
Avots: ME I, 215
audzēt
aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,
1) das Grossgezogene,
2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.
Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3
Avots: ME I, 215, 216
1) das Grossgezogene,
2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.
Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3
Avots: ME I, 215, 216
audzināt
aûdzinât (unter aûdzêt), ‡
2) keimen lassen (um sich über die Keimkraft der Saat zu vergewissern)
Seyershof: neaudzināta sē̦kla ir druošāka, tā nesalst. Refl. -tiês: kad guovs aizlaista, tad vai[r] desmina nav; tad viņš pazūd, līdz sāk a. atkal Frauenb., Sassm.
Avots: EH I, 184
2) keimen lassen (um sich über die Keimkraft der Saat zu vergewissern)
Seyershof: neaudzināta sē̦kla ir druošāka, tā nesalst. Refl. -tiês: kad guovs aizlaista, tad vai[r] desmina nav; tad viņš pazūd, līdz sāk a. atkal Frauenb., Sassm.
Avots: EH I, 184
audžu
aûdžu,- in audžubē̦rns, Pflegekind; audžudē̦ls, Pflegesohn, audžumeita, Pflegetochter; audžumāte, Pflegemutter; audžutē̦vs, Pflegevater; meist getrennt geschrieben: audžu bē̦rns u. s. w.; audžu der Gen. Pl. von audzis resp. audze.
Avots: ME I, 216
Avots: ME I, 216
auglis
aûglis [vgl. li. auglis Miež. "урожай", auglius "Gewächs" AfslPh. XIII, 570 und bei Bezzenberger BGLS. 274],
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
1) die Frucht im allgemeinem, namentlich Baumfrucht:
kāds kuoks, tāds auglis. augļu dārzs, Obstgarten; augļu kuoks, Obstbaum, augļu vīns Obstwein;
2) die Leibesfrucht:
lai atšķiŗas (tas) auglis nuo mātes miesām Tr.; augļu māte, die Mutter der Leibesfrucht, die bei der Geburt angerufen wird Tr., S. 217; dievs jaunus augļus devis. Gott hat mit einer Leibesfrucht gesegnet U.;
3) die Frucht, das Erzeugnis:
tauta atdzimst savā spē̦kā, baudīdama pilnas brīvības augļus Kundz. Kr. 207; ruoku augļi Spr. netaisns grasis augļus nene̦s. gada augļi, Jahresrente; naudu uz augļiem, augļu augļiem duot, Geld auf Zinsen, Zinszins geben. vai tad tas nu augļuos ies? wird denn das Segen bringen? JU.
Avots: ME I, 216
augonis
aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.
Avots: EH I, 186
Avots: EH I, 186
augs
augš
aûgš,
1) für aûgšā: es kāpu augš in Iw., Alschw., Edw., Felixberg, Golg.;
2) f. aûgsti Rositten n. BW. 10503; cf. aûgši, aûgšs ("auf")
kalniņa (Var.: kalniņā) BW. 10286, 1.
Avots: ME I, 218
1) für aûgšā: es kāpu augš in Iw., Alschw., Edw., Felixberg, Golg.;
2) f. aûgsti Rositten n. BW. 10503; cf. aûgši, aûgšs ("auf")
kalniņa (Var.: kalniņā) BW. 10286, 1.
Avots: ME I, 218
augšnams
aûgšnams ,* das Oberhaus (in England) Vēr. II, 1018. aûgšpē̦du, aûgšpē̦dus, aû(g)špêdin Mar., aûgšpē̦d Dünsb., aûgšupê̦du PS., aûgšupê̦dus JK. V, 59, 63, augšiņpē̦du Kaul., aušinpē̦du BW. 33017, 3 var., aûgšņpē̦du Lös. n. Etn. III, 146, aûšņupē̦d RKr. XV, 106, auf dem Rücken liegend, das Oberste zu unterst gekehrt: uzgulsties augšupē̦dus LP. VI, 970. dē̦ls apgriezis ķēniņa pili augšpē̦du LP. III, 83. krita sieva augšupē̦d BW. 34485.]
Avots: ME I, 219
Avots: ME I, 219
augšstāvs
aûgšstāvs, das obere Stockwerk, Obergeschoss: man pašam tāda pils, ka var augšstāvā dzirdēt eņģeļus dziedam LP. III, 652.
Avots: ME I, 219
Avots: ME I, 219
augstskanīgs
augt
aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):
1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;
2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.
Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll
Avots: ME I, 219, 220
1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;
2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.
Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll
Avots: ME I, 219, 220
augulis
aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.
Avots: ME I, 220
Avots: ME I, 220
auklis
auklis,
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡
2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.
Avots: EH I, 186
auksts
aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I 4 , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. 2 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]
Avots: ME I, 222, 223
Avots: ME I, 222, 223
aukt
aule
aulis
aulis
I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]
Avots: ME I, 223, 224
Avots: ME I, 223, 224
aumaļa
aumaļām
aũmaļām [auch N.-Wohlfahrt, (mit àu 2 ) Saikava]: katls kūs a. Saikava. BW. zu ersetzen durch BW. 26235.
Avots: EH I, 187
Avots: EH I, 187
aumanis
aumanis, unsinnig, rasend; einer, der albert A. X, 2, 66; aumanis "rasend, aberwitzig" von Adolphi 229 als Adv. angeführt (aus au- + maņa; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).
Avots: ME I, 224
Avots: ME I, 224
aumelis
aumež
aumež, àumeš 2 Mar., Adv., gar arg, gar viel, zu viel, zu sehr (vom Schimpfen, Schlagen, Saufen u. s. w. Oppek. Mag. XIII, I, 26): uz tirgus bija aumež pulka ļaužu Adsel A. X, 2, 66. Nach Bezzenberger BB. XVIII, 267 aus au- + med- cf. deutsch messen, lat. modus "Mass", [gr. μέδιμνος "Scheffel", air. med "Wege", got. mitan "messen" u. a.], also aumež "masslos".)
Avots: ME I, 225
Avots: ME I, 225
auns
àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,
1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;
2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;
3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).
Avots: ME I, 225
1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;
2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;
3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).
Avots: ME I, 225
aupēties
aupētiês [in Nerft àupêtiês 2 ,] sich Mühe geben, sich abarbeiten, sorgen, sparen, wirtschaften U.: kuo tu te aupējies? Was schaffst du hier, so eifrig arbeitend A. X, 2, 66. Nach Prellwitz BB. XXII, 124 aus au- + apēties gr. πῆμα "Leid", lat. pēnūria "Mangel" u. a.), also urspr. "sich abquälen." [Aber das Verhältnis von le. audaļa zu aũdrums (s. diese) erlaubt uns aupēties mit aũpucis zu verbinden; und in diesem Fall kann man weiterhin mit Būga KSn. I, 296 le. aupēties zu li. ũpas "rabies, furia; Begeisterung, Gier, Unart" stellen.]
Avots: ME I, 225
Avots: ME I, 225
aupuš
àupuš,2 àupušām, Adv., zu, von beiden Seiten: ņemt maisu aupušām, den Sack von beiden Seiten ergreifen AP. aupuš upei aug alkšņi (Druw.) A. X, 2, 66. kājas aupuš baļķam nuokāris Dr. Wohl aus au- + pušu (puse, die Seite ). [Nun ist aber aupuš gleichbed. mit abpuš, und au- hat nicht die Bed. "beide"; daher aupuš eher vielleicht aus abpuš > avpuš, wie um Talsen gesprochen werde; vgl. auch das gleichbed. āpuš.]
Avots: ME I, 225
Avots: ME I, 225
aurēt
aũrêt, [aûrêt Kr.], aũruôt, aũr'ât Jan., intr., u. tr.,
1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;
2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;
3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;
4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,
1) heftig heulen:
vējš aurējas;
2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;
3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]
Avots: ME I, 225, 226
1) das Jagdhorn blasen; jagen
(zaķus), eine Klapperjagd halten Mag. III, 1, 103, Salisb. n. U. und in N. - Schwaneb.;
2) heulen, rufen, zurufen:
vējš auro pa skursteni. vilks (LP. IV, 229), pūce (IV, 120), vē̦tra un putenis aurē Vēr. II, 1050. dē̦ls aurējis tē̦vu palīgā LP. V, 343. aurējams rags, das Jagdhorn Ruj. n. U. dejuotāji uzsāk deju ar klaburiem, dziesmām un auruošanu Antr. II, 111;
3) aũruot, einander inder Brunstzeit anlocken, sich begatten (von Tieren, auch von Menschen):
nu būs laba auruošana BW. 3336, 3;
4) tändeln, scherzen, lärmen:
puiši ar meitām auruo Lös. Etn. III, 146. Refl. -tiês,
1) heftig heulen:
vējš aurējas;
2) einander zurufen:
tad kuopā aurēsimies;
3) heulend, schreiend, miauend in der Brunstzeit einander anlocken, sich begatten:
[saimnieki aurējās BW. 35195, 2; stallī (bija panāksni) auruoties 34904]; kaķi aurējas (Lasd.); kaķi, suņi, zaķi auruojas AP., Lös. Etn. III, 146. aurētājs, einer, der ein Jagdhorn bläst, heult, ruft LP. I, 163. [Zu aura.]
Avots: ME I, 225, 226
aurot
ausā
aũsã, Interj. des Iubels: ausā, māmiņa, redz, kur dēliņš! BW. 14703. Auch BW. 32705 und Band. V, S. 476 (№ 2293 1 ).
Avots: ME I, 226
Avots: ME I, 226
aušāt
auseklis
aušķenes
auss
àuss (gen. pl. aušu auch BW. 24975; 27449 1),
3)
d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;
h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡
j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.
Avots: EH I, 188
3)
d): kad kuoku kuokā laiž iekšā, tad baļķē ietaisa nusi Ramkau, ausis iecē̦rt stabu galuos, uz kuriem jāatbalstās baļķim, arī durvju un luogu stenderēs, kuŗās ielaiž būves baļķu galus ebenda. pakšķam, kad nuo resnām balkām būvē, tad ausis nuoteš, lai nav tik plats; re̦zgalī vairāk teš, tur lielākas ausis Saikava;
h): auch AP., Ramkau, Saikava, Warkl.; ‡
j) (sirds) auss Frauenb., Salis, aûstiņa 2 Siuxt, die Herzklappe.
Avots: EH I, 188
auss
àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,
1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;
2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;
3) ohrförmige Gegenstände:
a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;
b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;
c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);
d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;
e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;
f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;
g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [
h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;
i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];
4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;
5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;
6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;
7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;
8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;
9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.
Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku
Avots: ME I, 227, 228
1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;
2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;
3) ohrförmige Gegenstände:
a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;
b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;
c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);
d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;
e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;
f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;
g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [
h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;
i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];
4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;
5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;
6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;
7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;
8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;
9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.
Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku
Avots: ME I, 227, 228
austiņa
àustiņa,
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
1) Demin. von auss: atskanēja mana balss neveiklīša austiņās BW. 375;
2) der gekrauste Rand des Tabaksbeutels:
atvilcis tabakas maku pie austiņām vaļā Kaudz. M.;
3) Spitze, Schwänzchen:
dažiem kamzuoļiem ir sarkani uode̦rē̦tas austiņas A. XX, 378;
4) die Stiefelstrippe
Stari III, 221;
5) eine Art von Spangen;
6) uz austiņām mît, ohne Zugabe tauschen:
tā teteris piemuldējis tetrim galvu, un samijuši ar dziesmām, kā sacīt, - uz austiņām (bez pielikšanas) A. XX, 145. mīsim zirgus uz austiņām Sessw. viņi samija nažus uz austiņām, sie tauschten ihre Messer, wobei sie nur die oberen Enden besahen, nicht das ganze Messer Sessw. Von dieser Art des Messeraustausches rührt die ganze Phrase mît uz austiņām her.
Avots: ME I, 229
austrs
* austrs, aufgehend, östlich. Nicht gebr. [Auf * austrs beruht wohl austrums, und austra vējš "Ostwind" findet sich bei Dietz. Eher wohl za àust, als mit Leskien Nom. 436 zu li. áušti "kühl werden".]
Avots: ME I, 229
Avots: ME I, 229
austuve
aušulība
aušulĩba, Albernheit, Ausgelassenheit, Unartigkeit: pilsē̦tas skuolā valda izlutinātu bē̦rnu lepnība un aušulība RKr. XII, 72.
Avots: ME I, 230
Avots: ME I, 230
auts
àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],
1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];
2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.
Avots: ME I, 231
1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];
2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.
Avots: ME I, 231
autskalis
auzaite
àuzaite (unter àuzājs): auch Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl.; vgl. den Wiesen- od. Weidenamen Auzaite Lvv. II, 61 (aus Memelshof).
Avots: EH I, 189
Avots: EH I, 189
āveklis
āveklis
avilis
avots
avuõts, [bei Glück und] dial. avuotis A. XIII, 652, XVII, 715, der Quell: avuots izve̦rd nuo zemes, burbuļuo; sāls avuots, Salzquell; veselības av., Heil- od. Mineralquell. Übertr., dzīvības, gudrības, zinātņu avuots, Quell des Lebens, der Weisheit, der Wissenschaften Aus. I, 20, 57; peļņas avuots, Erwerbsquelle. nuo viņas svē̦tajiem acu avuotiņiem es dzēru spirgtumu Vēr. II, 941. man viņas kļuvušas par visa prieka, spē̦ka un miera avuošiem Kaudz. M. 56. avuošu krieši, Brunnen- od. Wasserkresse (Sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 87); avuota zieds, Lemna (Mag. IV, 2, 64). zu ai. avatá-ḥ "Brunnen"; [-uo- aus urbalt. -an- nach Būga Tiž. I, 14 (der den li. Flussnamen Avantà heranzieht), Johansson IF. II, 62 2 u. VIII, 166, Bartholomae IF III, 179, Lidén IF. XIX, 320 f. (der auch ai. aváni-ḥ "Flussbett" u. a. vergleicht), Persson IF. XXXV, 200, Trautmann Wrtb. 20, oder aber aus altem ō nach Fick Wrtb. 1 4, ; zum ō vgl. den li. Flussnamen Aluotà neben le. aluots "Quelle" Le. Gr. 146].
Avots: ME I, 233
Avots: ME I, 233
az
az, Präp. für àiz in Amboten, Wensau, Pilten, Hasau, Grösen, Wibigen, N. - Bartau, Kruhten, Kalleten, Nigr., Tadaiken, Turlau, Suhrs, Popen, Dond. In den meisten der genannten Gegenden lautet das entsprechende Präfix âz- 2 ; az-
als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].
Avots: ME I, 233
als Präfix nur in wenigen Gebieten, z. B. in Suhrs, Popen Endzelin Predl. I, 11 [und Le. Gr. § 497].
Avots: ME I, 233
aždagales
āzis
âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
āzkārpe
‡ âzkãrpe 2 Iw., derjenige Teil des Dachziegels, womit derselbe an die Latte angehangt wird.
Avots: EH I, 196
Avots: EH I, 196
bābiete
bābiņa
bãbiņa, Dem. v. bãba,
1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];
2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;
3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;
4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];
5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.
Avots: ME I, 270
1) der Abendstern
Etn. II, 187, A. XIV, 242; MWM. XI, 192; [vgl. russ. бáбы "Plejaden"];
2) ein wertikales Brett zum Schwingen des Flasches,
stāvus kājā ielikts aptē̦sts dēlis, uz kuŗa linus kulsta Konv. 1 172;
3) ein Haarschopf, wie ihn die Frauen, wenn sie aus der Badstube kommen, auf der Stirn drehen
Selg. n. Etn. III, 161;
4) bābiņā(s) lakatu apsiet U., das Tuch glatt, rund um den Kopf binden];
5) nach Etn. IV, 129 auch gleichbed. mit lākturis.
Avots: ME I, 270
badains
badaîns,
1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;
2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.
Avots: ME I, 247
1) gefrässig, hungrig
Burtn., Mar.: vērsis, nuo rīta badains, ieraudzījis siena vīšķi kabatā LP. VI, 598;
2) hungerleidend, hungrig, arm:
badains apgabals Lub.; es visu dienu nebiju ēdis: biju vakarā badains kā vilks RKr. XV, 106 (Mar.). badains (Var.: badîgs, badu) Jānīts nāca, badaināks (Var.: badīgāks) Pēterīts BW. 33031 var.
Avots: ME I, 247
badgalis
‡ badgalis (f. -e),
1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;
2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).
Avots: EH I, 197
1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;
2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).
Avots: EH I, 197
badināt
I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.
Avots: ME I, 247
Avots: ME I, 247
badmira
badmira
badmira, auch badmiris (li. badmirỹs) U., der Hungerleidende; ein Nimmersatt (badmiras, badmiras tie ļaudis) Bers., Aps., Erlaa, C., Smilt. badmiris als Partizip: kuo nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
badmiris
badmiris (unter badmira), ‡
3) der Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107: nuo badmiŗa ni groša nedabāsi Warkl.
Avots: EH I, 198
3) der Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107: nuo badmiŗa ni groša nedabāsi Warkl.
Avots: EH I, 198
bads
bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
badskariņa
badskariņa, stechende (badīt) Rispen (skara) habend, Beinahme des Hafers: ai auziņ, badskariņ, tavu asu sē̦naliņu BW. 3908. [Zusammensetzungen mit einem Verbum im ersten Teil sind aber im Lettischen sehr selten, und Haferrispen sind ja weniger "stechend" als Ähren der Gerste oder des Roggens. Eher also gehört bad- hier wohl zu bads "Hunger": in Hungerjahren hat man Haferbrot gegessen].
Avots: ME I, 248
Avots: ME I, 248
badsstakle
‡ badsstakle, comm.,
1) ein Nimmersatt:
vedēji badsstakles, tie gaļu apēde BW. 19183;
2) ein Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107.
Avots: EH I, 198
1) ein Nimmersatt:
vedēji badsstakles, tie gaļu apēde BW. 19183;
2) ein Geizhals
Warkl. n. FBR. XI, 107.
Avots: EH I, 198
bāga
baideklis
[baĩdeklis Kalz., Bers., Serbigal], baĩdêklis [PS., baidē̦kls Preili, baîdaklis (ak kann hier ein ek vertreten) Nerft], baĩdīklis BW. 26178, 7 (li. baidỹklė "Scheuche"),
1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.
a) die Vogelscheuche,
b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;
2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;
3) die Ohreule; der Wiedehopf.
Avots: ME I, 249, 250
1) das Schreckmittel, Schreckbild:
lai viņš tev ir par baidekli Hug.; šīs bailes ir visniknākais baideklis Kaudz. M.; putnu baideklis.
a) die Vogelscheuche,
b) ein der Vogelscheuche änlicher Mensch;
2) das Gespenst:
spuoks, baideklis, ķē̦ms netiek izšķirti katrs par sevi, bet tik lietuoti juku jukām Etn. IV, 84. visus spuokus ue baidekļus turēja par nuomirušuo gariem LP. VII, 96;
3) die Ohreule; der Wiedehopf.
Avots: ME I, 249, 250
baidīgs
baĩdîgs,
1) furchterregend, furchtbar:
zīme Spr.; viņa balsī bij kaut kas tumsš un baidīgs Saul.;
2) furchtsam, scheu:
baidīgs zirgs, bē̦rns AP., Burtn.
Avots: ME I, 250
1) furchterregend, furchtbar:
zīme Spr.; viņa balsī bij kaut kas tumsš un baidīgs Saul.;
2) furchtsam, scheu:
baidīgs zirgs, bē̦rns AP., Burtn.
Avots: ME I, 250
baidīklis
baiga
baiga,
1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;
2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.
Avots: ME I, 250
1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;
2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.
Avots: ME I, 250
bail
baîl, angst: kauns man ļaužu, bail māmiņas BW. 9328 (bails 9329). man paliek(as), (sa)metas bail, mir graut es, ich werde von Furch ergriffen. tāds milzis, ka t iri bail. Sprw.: kam bail nuo ienaidnieka, tas nav drauga pelnījis. Mit abhängigen Infin. od. ka: bē̦rnam bail tumšā istabā iet. man bail, ka tik viņš mani nepiekrāpj. [Wohl aus * bailu = li. bailù "страшно", Neutralform zu bailùs "furchtsam".]
Avots: ME I, 250
Avots: ME I, 250
bailīgs
baîlîgs,
2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.
Avots: EH I, 199
2): b. jis izskatās Kaltenbr. bailīgi laiki Orellen. aviesenes ir bailīgi ēst: viņas ir tārpainas ebenda. ar basām kājām tāds b. iet (ist es gefährlich zu gehen)
Heidenfeld. tik bailīgu tārpu (von einer Schlange gesagt) Pas. VIII, 107. - Adv. bailīgi, sehr, ungeheuer: atāls bij b. saņēmies Ramkau. man tas b. patīk AP. šitās sēnis b. jānuovāra, citādi nelaba slimība sitas ebenda.
Avots: EH I, 199
baiļš
bakāt
bakât, -āju, unordentlich stopfen Bers., Spr., Kold.: dažs jaucuot bakā kārtis Ahs.; (auch bakalēt) stampfen. [Nebst li. bãkoti "паковать" als eine Nebenform von pakât "packen" wohl aus dem Germanischen.]
Avots: ME I, 252
Avots: ME I, 252
bakris
bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]
Avots: ME I, 252
Avots: ME I, 252
baks
‡ I baks, eine kleine Bretterbrücke, die als Verbindung zwischen einer Pähre und dem Ufer dient NB. Wohl aus d. Bock.
Avots: EH I, 200
Avots: EH I, 200
baktaļa
baktaļa, Streit, Zank: kas tad nu liels nuoticis? kruogā drusku sabaktaļējušies; pāries skurbums, gan baktaļas aizmirsīs Annenhof (Kurl.); wohl aus d. Bagatelle. [Dazu stimmt nicht die Bedeutung; eher zu bakstīt und zur li. Interjektion bàkt, die einen schnellen, unerwarteten Schlag bezeichnet, wovon auch li. bakterėti "клюнуть".]
Avots: ME I, 253
Avots: ME I, 253
bala
balamute
bālēns
bàlē̦ns 2 [Lös.], Bers., AP., bàlene 2 Erlaa,
1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;
2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.
Avots: ME I, 271
1) ein verwelktes, gelb (eig. blass) gewordenes, falbes Blatt einer Pflanze, namentlich des Kohls:
iesim dārzā bālē̦nu lasīt Sessw.; dievam bij par varu skaisti rāceņi, ve̦lnam tikai izdēdējuši laksti un sapuvuši bālē̦ni LP, VII, 1176;
2) ein basser Mensch
Lasd., AP.: mans Antuoniņš neē̦d ne˙kā, - tīri kā bālē̦ns Kaudz. M. 99.
Avots: ME I, 271
balgot
balguôt, weiss(lich) glänzen: jau maigi balguo de̦be̦su spīdums Rainis, Gals un sākums 168 [Neubildung?].
Avots: ME I, 254
Avots: ME I, 254
bālin
bāliņš
bãliņš kūlīšu,
1) eine Mandel Garben
Mag. IV, 2, 109: rudzus sacelt bāliņuos N. -Bartau, Talsen, Tadaiken;
2) die Garbe
Preekuln, Wrigen.
Avots: ME I, 271
1) eine Mandel Garben
Mag. IV, 2, 109: rudzus sacelt bāliņuos N. -Bartau, Talsen, Tadaiken;
2) die Garbe
Preekuln, Wrigen.
Avots: ME I, 271
bāliņš
baļķis
baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]
Avots: ME I, 261
Avots: ME I, 261
balksne
balksne,
1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;
2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".
Avots: ME I, 254
1) eine aus einer Baumrinde gemachte Trompete
Nigr.; die Trompete Sir. 50, 18;
2) nach Manz. Lettus balksne, der Schall;
balksne, auch balksnis, die Stimme Manz., Glück; [so auch in den Texten des 16. Jahrh., wo balksnis als nom. s. fem. und masc. gen. vorkommt]. Vgl. balsns "Stimme".
Avots: ME I, 254
balksts
balodis
baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]
Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083
Avots: ME I,
Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083
Avots: ME I,
balši
balštele
balt
balt
* balt (li. bálti), intr., bleichen: mati ar gadiem... bala Vēr. II, 858; vgl. bals und bāls.
Avots: ME I, 256
Avots: ME I, 256
bālt
*bālt, -lstu, -lu, intr., inch., bleich, blass werden: aiz kuo mani vaigi bāla? BW. 9340. puisītis bālst līdz nāvei MWM. II, 414.
Avots: ME I, 272
Avots: ME I, 272
baltenis
bal˜tenis,
1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;
2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).
Avots: ME I, 257
1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;
2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).
Avots: ME I, 257
baltiņš
bal˜tiņš:
1): auch AP., Ramkau, Segew. (neben baltinis) Wessen; ‡
2) eine Art Fisch (kleiner als die Rotaugen)
Segew.; ‡
3) bàlteņš 2 Auleja. Adj., Deminutivform zu bal˜ts, weiss.
Avots: EH I, 202
1): auch AP., Ramkau, Segew. (neben baltinis) Wessen; ‡
2) eine Art Fisch (kleiner als die Rotaugen)
Segew.; ‡
3) bàlteņš 2 Auleja. Adj., Deminutivform zu bal˜ts, weiss.
Avots: EH I, 202
baltkaklis
baltpiens
bal˜tpiens, auch bal˜tais od. bìezais piẽns, gekochte, gegorene Milch, in Livland als Zukost gebraucht: rūgušuo pienu ielej kaltā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. mērcējums nuo baltpiena un kreima II, 136. baltpiena putra MWM. VIII, 595.
Avots: ME I, 257
Avots: ME I, 257
baltpuķīte
balts
bal˜ts (li. báltas),
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
1) weiss:
baltais ābuoliņš, der Weissklee (Trifolium repens). Baltā jūŗa, das Baltische Meer. baltie braki od. ziedi, weisser Fluss. vēl mute balta ar mātes pienu BW. 16317. vēl jau tev balts aiz lūpas, du bist noch ein Milchbart. balti mati, weisses, blondes Haar, aber auch greises H. (= sirmi): mati balti kā ābeļu ziedi Aps. II, 46. baltā svētdiena, "weisser"Sonntag, der erste nach Ostern. balts drīz nuovazājas. kur me̦lnas namdurvis, tur baltas meitas! ne balts ne me̦lns, ne ce̦pts ne vārīts. nesacīja ne balta, ne melna. viņam nuoskrēja balts gar acīm, es ihm grün und blau vor den Augen. baltām acīm glūnēt, skatīties, mit grimmigen Blicken lauern, sehen, sodass das Weisse des Auges zu sehen ist: ar baltām acīm mēs drāzāmies tālāk Vēr. II, 72. baltu vien spļauj, er ist in grösster, schäumender Wut. viņš vai baltu spļāva MWM. VII, 884. baltais, Gott: atsacīties nuo baltā un palikt visu mūžu pie me̦lnā (beim Teufel) Etn. I, 107. baltie, die Weissen, d. h. Menschen kaukasischer Rasse. Vergleiche: balts kā drēbe, kā vilnas ē̦rkulis, kā kauls, kā piena puika, kā jūras putns, kā sniegs, kā muižnieks od. vācietis: nu bij balta kā muižniece (Var.: vāciete) BW. 13297, 7. sniega baltas villainītes 18516. Ironisch: balts kā speltes iekšpuse;
2) weiss, sauber, rein:
apvilkt baltu kreklu. nuomazgāt baltu muti. balta gāju sienu kastu, balta ganu pavadītu Ltd. 1223;
3) rein, frei von fremd artiger Beimischung, lauter, bloss:
tīri balti me̦li, lauter Lüge; skriet par baltu velti, ganz umsonst; un tīri kā par baltu brīnumu bija gadījies Aps. VII, 4;
4) hell, heiter, wolkenlos:
vakar bija balta diena BW. 2691. saulīt(e) balta te̦cē̦dama Ltd. 1939; saulīt(e) balta nuoiedama BW. 4384; šai baltā saulītē, in dieser Welt 12798; 27565. Fig.: baltas dienas, von Unglück nicht getrübte, glückliche Tage. vēl šuo baltu dienu, noch heutigen Tages; līdz šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag; cauru, baltu dienu, nakti strādāt, den ganzen Tag, die ganze Nacht arbeiten AP.; cauru baltu gabalu brēkt, ohne Aufhören schreien Mag. III, 1, 108, U.;
5) lieb, gut, wert
[änlich gebraucht man auch li. báltas und bulg. u. russ. бѣлъ, s. Lit. Mitt. III, 515]: ai baltā māmuliņa! mani balti bāleliņni aiz kalniņa klausījās BW. 463. vai, māsiņa, mīļa, balta. pasaulīte mīļa, balta; ai, saulīte, mīļa, balta Ar. 221;
6) blank,
a) vom Silbergelde:
neduošu pūriņu bez balta dāldeŗa BW. 16657. tē̦vs man deva baltu naudu 12392. sudraba rubuļi saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;
b) (vom Metall überhaupt) hell, glänzend, blank:
baltus piešus Ltd. 2372; balts zuobe̦ns, blankes, gezücktes Schwert;
7) blass, falb:
jau bē̦rziem baltas lapas BW. 14137; nuo kāpuostiem baltās lapas lasīt, die falben, verwelkten Blätter vom Kohl ablesen Etn. VI, 75; balta gaisma aust BW. 816;
8) weissglühend:
balta dzelzs, glühendes Eisen; nuodedzināt dzelzi baltu; auch: balts ķieģelis, ein eben nur rötlicher Ziegel U.;
9) weiss zufolge der Menge, der Fülle, reichlich:
baltas asaras raudāt, helle Tränen weinen. tam baltas asaras aumaļām plūda Laut. balts ūdens vien nāk zemē, es kommt ganz weiss vom Himmel herab, es regnet in Strömen. [Altes Verbaladjektiv zu *balt; vgl. bāls.]
Kļūdu labojums:
7): 14137 = 14137 1
Avots: ME I, 258
baltums
bal˜tums [li. baltùmas],
1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;
2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.
Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.
Avots: ME I, 259
1) das Weisse, ein weisser Gegenstand:
acu, uolas baltums, das Weisse des Auges, das Eiweiss; ieraudzījis baltumu uz ceļa LP. IV, 230; padarīt darbu pa dienas baltumu, während des Tages; lidināties debess baltumā LP. VII, 1296; kre̦kls sniega baltumā, das Hemd ist schneeweiss;
2) der weisse Fluss:
sievas, kuŗām baltumi iet, dzeŗ baltuo nātŗu un baltā ābuoliņa savārījumu RKr. VI, 12.
Kļūdu labojums:
RKr. = Jk.
Avots: ME I, 259
balus
balzāms
balziens
bàlziêns,
1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡
3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡
4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡
5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,
Avots: EH I, 203
1): auch AP., (mit àl 2 ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis 2 ), (mit alˆ 2 ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis 2 ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡
3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ 2 ) Siuxt; ‡
4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis 2 ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡
5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ 2 ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,
Avots: EH I, 203
balziens
bàlziêns PS., [bal`zienis 2 Gr. - Buschhof],
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
1) das Gebinde, welches die gegenüberstehenden
mietnes der beiden Schlittensohlen verbindet, [s. Bielenstein Holzb. 556];
2) Stützenverband am Pfluge.
[Einerseits zu bàltît, bàlsts, andrerseits zu belzt "stützen", balˆstît; der Unterschied in der Intonation scheint auf der Vermischung von zwei Wurzeln zu beruhen, die sich jetzt nicht mehr klar trennen lassen. Weiterhin wohl zu le. balsêties, balss 2, li. balženas od. balžiena "ein längebalken an der Egge", apr. balsinis "Kissen", pobalso "Pfühl", slowen. blazina "Querbaum des Schlittens, Rungstock, Dachbalken, Kissen", r. бóлозень "Beule", ai. upabàrhan+am und av. barǝziš "Polster", an. bolgenn "aufgeschwollen", got. balgs "Schlauch", ir. bolg "Sack", bolgaim "schwelle", u. a., s. Berneker Wrtb. I, 70 f., Torbiörnsson Liqmet. I, 73, Trautmann Apr. Spr. 310 und Wrtb. 25 f., Zupitza Germ. Gutt. 196, Fick Wrtb. III 4 , 268, Feist Wrtb, 2 57, Persson Beitr. 267, 799 2 und 849 1 .]
Avots: ME I, 260
bambale
bambale (unter bam̃bals),
1): me̦lna kâ b. BW. piel. 2 9423, 2; die Hummel
(mit am̃) Grenzhof; ‡
2) scherzhaft auf ein Mädchen bezogen:
mazā b. Janš. Bandavā II, 406.
Avots: EH I, 203
1): me̦lna kâ b. BW. piel. 2 9423, 2; die Hummel
(mit am̃) Grenzhof; ‡
2) scherzhaft auf ein Mädchen bezogen:
mazā b. Janš. Bandavā II, 406.
Avots: EH I, 203
bambāle
bambalis
bambalis (unter bam̃bals): bambaļi tur dūktu Pas. VI, 154. tautiet[i]s me̦lns kâ b. BW. 21347, d.
Avots: EH I, 204
Avots: EH I, 204
bambāt
bambât, -ãju [poln. bąbač "schlagen"], auch bambêt (li. bambė´ti "brummen" ) Biel. I, 385, klopfen, poltern Elv., L., St., U., [Wid.] [S. bam̃bals.]
Avots: ME I, 261
Avots: ME I, 261
bambele
bambule
bam̃bule (unter bam̃bals): maza bambulīte (Var.: bambalīte) BW. 2718 var. me̦lna bambulīte 27130 var.
Avots: EH I, 204
Avots: EH I, 204
baņa
I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].
Avots: ME I, 263
Avots: ME I, 263
banda
I bañda, auch bañds, gew. Pl. bañdas Baldohn u. a.,
1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;
2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];
3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]
Kļūdu labojums:
31009 = 31109
Avots: ME I, 261, 262
1) das dem Knechte vom Wirte als Lohn zugeteilte Stück Feld oder die Aussaat darauf
[vgl. dazu Bielenstein Holzb. 465 f.]: vīram bijuši trīs pūgu vietas bandas lauki LP. VI, 361. sẽja tam bandu linus lîdumā Druva II, 521. es dziedāju, gavilēju, savas bandas e̦cē̦dams BW. 995. es puišiem bandu devu 31009. bandas puisis, ein solcher Lohn-Knecht 14425. vaicājiet bāleliņi, kur tautieša bandu nauda Ltd. 765;
2) das Nebengewerbe, Nebenverdienst
L., ST.; bandas od. bandu bē̦rns, uneheliches Kind; bērniņi, kuo bandām (Var.: bandās) dabūjusi, unehelich BW. 34587];
3) Gewinn, geschäft, Profit:
ar tautību dzīt bandas. [Entlehnt aus dem Litauischen oder Kurischen. Vgl. li. bandà Vermögen, Profit, Vieh, Rinderherde; присѣвокъ; "bernui pasėti javai kaipo priedas prie metinės algos" (bei Büga T. i. ž. I, 410), bandininkas "служитель деревенскiй, получающiй свое жалованiе присѣвомъ или другимъ плодомъ", bandoties зарабатывать aus dem Litauischen auch wruss. выслуженная бонда "ein ausgedientes Stück Land." Dies li. Wort gehört zu apr. en-bāndan "zum Nutzen", vgl. Bezzenberger KSB. VIII, 365 f. und Trautmann Apr. Spr. 384. Būga meint nun 1. c., dass dies baltisches Wort ursprünglich "Rindvieh" bedeutet habe und stellt em (gleich v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Abt. VIII, S. 43) zur Wurzel bhendh- "binden" (in le. biedrs u. a.); dafür dass aus der Bed. "Rindvieh" sich die Bed. "Nutzen" entwickeln könne, spreche das Verhältnis von aisl. naut "Stück Vieh" zu li. naudà "Nutzen". Diese Formen werden jedoch sonst allgemein mit Recht zu aisl. njóta "benutzen, geniessen" u. a. gestellt, weshalb die Bed. von li. naudà ältert ist als die von aisl. naut. Eher gehört balt * li. bandā mit einer ursprünglicher Bed. "Nutzniessung, Nutzung"(>"Nutzen, Habe, Vermögen, Vieh") zu li. bandýti "versuchen, probieren" und apr. perbānda "versucht"; vgl. semasiologisch got. kiusan "prüfen, erproben", gr. γεύεσϑαι "kosten, versuchen, essen" und la. gustāre "kosten, geniessen". S. auch Izgl. min. mēn. 1921, S. 194 f.]
Kļūdu labojums:
31009 = 31109
Avots: ME I, 261, 262
bandēt
bandêt, -ēju (Als Lehnwort zu li. bandýti, versuchen), suchen: bites priedi bandē, die Bienen wollen eine Kiefer zu ihrem Eigentum, zu ihrer neuen Siedelstätte gewinnen Biel. H. 190.
Avots: ME I, 262
Avots: ME I, 262
bandinieks
bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.
Avots: ME I, 262
Avots: ME I, 262
banga
‡ II bañga Frauenb. "ein Musikorchester": zaļumuos spēlēja skruoderis ar savu bangu. b. mūzikantu Deglavs Vecais pilskungs, Schibbenhof. Zu bañga I 3?
Avots: EH I, 204
Avots: EH I, 204
bangulis
bānis
I bãnis: ein Zugvögelschwarm BielU.; bānī "(die Leute) haufenweise zusammen" Bartau. pāri skrēja bišu b. BW. 2796, 2. lietus ar bāņiem (schauerweise) nāk aus einem alten Manuskript. es labu bāni (eine gute Weile) gaidīju Für. I.
Avots: EH I, 209
Avots: EH I, 209
bānis
I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. 2 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]
Avots: ME I, 272
Avots: ME I, 272
bankš
bankš, ein onomatopoethisches Wort zur Bezeichnung des dumpfen Geräusches beim Fall eines schweren Genstandes: nuokrīt ābuols dārzā - bankš Austriņ.
Avots: ME I, 263
Avots: ME I, 263
bankšķis
banlains
banstaklis
bañstaklis, bañsteklis [Wandsen],
1) das Zwickeisen der Böttcher;
2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]
Avots: ME I, 263
1) das Zwickeisen der Böttcher;
2) ein Stock mit einem viereckigen Loch, vermittelst dessen der Weberbaum gedreht und der Aufzug um den Weberbaum gewunden wird Tals.
[Eine Umbildung von d. Bandstock oder mnd. bantstaken?]
Avots: ME I, 263
barāt
bārda
bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r 2 ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr 2 ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,
1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;
2): ‡
e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡
f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.
Avots: EH I, 209
1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;
2): ‡
e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡
f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.
Avots: EH I, 209
bārda
bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda 2 Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda 2 Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde 2 Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,
1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,
A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);
b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;
2) etwas Bartgleiches:
a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;
b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;
c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;
d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]
Avots: ME I, 273
1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,
A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);
b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;
2) etwas Bartgleiches:
a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;
b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;
c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;
d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. 2 83.]
Avots: ME I, 273
bardzīgs
bargs
bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]
Avots: ME I, 263, 264
Avots: ME I, 263, 264
barkšis
barkšis (unter bar̃kšķis I), ‡
2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.
Avots: EH I, 205
2) das (einmalige) Dröhnen
Vīt.: liels pē̦rkuoņa b. bij dzirdams; Gepolter, rollendes Getöse; Zänkerei (mit ar̃) Segew.
Avots: EH I, 205
barkšķis
I bar̃kšķis, ‡
2) heftiger streft ("ātra, asa saķilduošanās") Plm : viņai ar ve̦de̦klu bija liels b.; ‡
3) Lärm (z. B. vom Fall eines Biechgefasses)
N.-Peb.
Avots: EH I, 205
2) heftiger streft ("ātra, asa saķilduošanās") Plm : viņai ar ve̦de̦klu bija liels b.; ‡
3) Lärm (z. B. vom Fall eines Biechgefasses)
N.-Peb.
Avots: EH I, 205
barot
[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. 2 271 F. und Feist Wrtb. 2 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]
Avots: ME I, 265
Avots: ME I, 265
bars
bars,
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "ls%20gabals">tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
1): auch Golg. (nur vom Getreide), Salis, Seyershof: baru bariem... pārgāju par bāliņa tīrumiņu BW. 11658; ein bestimmter Strich Feldes bei der Getreidemahd
Kaltenbr.: bara platums nuoteikts ar druvā izdzìtām vagām; nuo vagas da vagai bija b.; ein zu mähen angefangenes Roggenfeld, "ls%20gabals">tik llels gabals, cik pļavēji spēj nuopļaut vienā virzienā" Warkl.; rudzu b., ein ungefähr 5 Schritte breiter Streifen im Roggenfeld, den ein Mäuer mäht Linden;
2): auch Ramkau, Warkl.: būs veldrē linu b. BW. 33180;
4): zuosu b. BW. 17605, 8, meitu bariņa 20430, 6;
6) (= atberes): saimnieks nuoveda uz magaziņu barus Golg.
Avots: EH I, 205
bārstelēt
bārstli
[bãrstli Prawingen, Stelp. "allerlei Abfälle, die man den Hühnern als Futter ausstreut"].
Avots: ME I, 274
Avots: ME I, 274
bārt
bãrt: Präteritum mundartlich (Le. Gr. 606, FBR. VI, 106. VIII, 18 und XIII, 96) auch baru (als ā- Stamm).
Avots: EH I, 209
Avots: EH I, 209
barvedis
barvedis (f. -de) bara vedējs (li. barvedỹs), der erste Mäher, der Volks-, Rädelsführer, Tonangeber. barvede, die Hauptsängerin in früheren Zeiten: viena nuo dziedātājām, kas daudz dziesmu zināja un prata viņas pēc vajadzības piemērīgi izlietāt, bija bara vedēja BW. III, S. 8. tad barvede teica tālāk uotru pusi, un kuoris nuodziedāja ibid. guodājiet barvedi BW. 12686; ruotaļu barvedis, Spielleiter.
Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8
Avots: ME I, 265
Kļūdu labojums:
BW. III, S. 8 = BW. III,1, S. 8
Avots: ME I, 265
bārzda
bārzda (unter bā`rda): auch (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 69, Baldohn, Kaltenbr., Krāslava, Linden, Lixna, Memelshof, Oknist, Pilskalne, Skaista, (mit âr 2 ) Rojen n. FBR. XIII, 73, Puhren n. FBR. XIV, 47, Dunika, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Stenden,
1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.
Avots: EH I, 210
1): sirma b. BW. 29147, 3. kupla b. 33507 var. ar me̦lnu bārzdeli Janš. Līgava II, 30.
Avots: EH I, 210
bārzde
basāt
basât, basâties, ein gewissenes bäurischesGesellschaftsspiel spielen (bei den Wenteneeken), wobei einer dem andern zurufe: parādi man savu basu! Hug. Mag. IV, 1, 109.
Avots: ME I, 265
Avots: ME I, 265
bass
bass,
1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡
2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡
3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 206
1): atradu viņu vēl basu Sessw. atnācis kāds b. puišelis Dunika; ‡
2) weiss (von den Füssen eines Pferdes oder Hundes)
Dunika, Grob., Stenden: b. (weissfüssig) suns Stenden. (zirgs) tumši bē̦rs, . . . kājas basas Janš. Dzimtene II 2 , 56; ‡
3) "pliks" N.-Laitzen: tas ir gluži pliks un b. Oknist. viņš nuoplīsis pa˙visam b. Memelshof, Prl.
Avots: EH I, 206
bauda
bauda, der Genuss: tai priekšpusdienas miegs bij visu saldā bauda MWM. VIII, 86. nuoguruši nuo sājas baudas Vēr. I, 663. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis JR. V, 102. baudu kāre, Genussucht. St. gibt als seine Neubildung an (zu baudīt).
Avots: ME I, 266
Avots: ME I, 266
baudīt
bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,
1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;
2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s
1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;
2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]
Avots: ME I, 266, 267
1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;
2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s
1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;
2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]
Avots: ME I, 266, 267
baule
baule, das Bündel: sienu pārduod baulēm, ve̦zumiem, vaguoņiem Balss. [Wenn nicht entlehnt (etwa aus r. бау́лъ "Reisesekoffer" wohl zu poln. bula "Klumpern", ahd. paula "Blatter", got. ufbauljan "aufschwellen machen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 100 und Flick Wrtb. III 4 , 276.]
Avots: ME I, 267
Avots: ME I, 267
baurot
baũŗuot, baũruôt, baũrât [Weinsch.], RKr. XVI, 129, [bàurât 2 Bers., baûruôt Kr.],
1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;
2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]
Avots: ME I, 267, 268
1) brüllen (von Ochsen):
šķitu vērsi bauŗuojam lielajā ve̦cumā;
2) schreien, brüllen wie ein Ochs, namentlich von kleinen Kindern:
dēliņš sāka pilnā balsī bauŗuot. kuo tu bauŗuo kā vērsis? Refl. -ties, furchterlich brüllen, schreien, im Schreien, Brüllen wetteifern: es aizgāju jūriņā ar ziemeli bauŗuoties BW. 30873, 1. [Zu slav. bur̀a "Sturm", norw. būra "brüllen"(vom Stiere), air. bùriud "das Brüllen", bùrach "das Aufwühlen der Erde" u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXVI, 187 f., Zubatý Sborn. fil. I, 98. Berneker Wrtb. I, 103, Thurneysen Festschrift f. E. Kuhn 80 F., Trautmann Wrtb. 28. Bezzenberger und Berneker stellen hierher auch le. baurât "mit Hunden jagen".]
Avots: ME I, 267, 268
bauska
bauska,
1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);
2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;
3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;
4) baũska [Jürgensburg, bàuska 2 Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III 4 , 276)?]
Avots: ME I, 268
1) [baũska Salisb.] eine schlechte Wiese:
nav vis mūSu bauskas, kur jāņem ar zuobiem, ja grib sadabūt kādu zālīti MWM. X, 585. [In Lemsal nenne man baũska verkommenes, verdorrtes Gras ]; (cf. pauska);
2) ein baufälliges, schlechtes Häuschen
[vgl. bauka] N. - Schwnb., Golg.;
3) bauskas Schwangb., unausgedroschene, in den Hülsen unter der Spreu gebliebene Kleesamen;
4) baũska [Jürgensburg, bàuska 2 Marzen], Stomersee, ein geschwätziger Mensch:
bauskā ("schwatzt") vien kā bauska. [baũska 4 jedenfalls zu bauzt "zen" bauska 1 und 2 zu ahd. bõsi "wertlos, gering" und bauskas 3 zu norw. bos "Abfall, Spreu" (bei Fick Wrtb. III 4 , 276)?]
Avots: ME I, 268
bauslis
baũslis, [bei Glück öfters auch bausls, gen. S. bausla], (li. bauslỹs "Befehl"),
1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;
2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;
3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]
Avots: ME I, 268
1) der Befehl:
[bauslis... izgāja Manzel Post. I, 47]. ka bauslis duots taptu Est. 8, 13, dafür jetzt: pavēle;
2) das Gebot
(bibl.): baušļus skaitīt, die Gebote aufsagen;
3) der Schwätzer
Nerft. [bauslis 1 nebst bàudît zu bust u. a. (wozu auch ae. bod "Gebot" u. a.), vgl. Leskien Abl. 294, Trautmann Apr. Spr. 314 und v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 200 f.; bauslis 3 zu bauzt.]
Avots: ME I, 268
bauslot
bauze
bauzēt
bauzêt,
2): auch Pankelhof (mit aũ), Memelshof (pejorativ); viel (auch zur Unzeit) sprechen
Memelshof; ‡
3) "lügen, Schlechtes sprechen"
Wessen.
Avots: EH I, 207
2): auch Pankelhof (mit aũ), Memelshof (pejorativ); viel (auch zur Unzeit) sprechen
Memelshof; ‡
3) "lügen, Schlechtes sprechen"
Wessen.
Avots: EH I, 207
baža
I baža, die Habe: visa mana baža Nerft n. U. mans gans, mana baža Alm. Demin. bažiņas, Spielsachen Hasenpot. [Nach Leskien Abl. 372 und Sommer Balt. 124 zu bâzt und li. bãžmas "Menge, Masse.".]
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
bāzaklis
baznīcdiena
baznīcdiena od. baznīcas diena, der Kirchtag, der Sonntag, an welchem man zur Kommunoion geht: uz baznīcdienu (tā sauc to svētdienu, kuŗā iet pie dievgalda Tals.) sanāk ielūgtie viesi un viešņas.
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
baznīckungs
baznîckùngs: auch BW. 16038; 31361. baznîckunga zivs Lubn., ein gratiger Fisch mit scharfem Rücken, der ehemals den Pfarrern als Abgabe geliefert sei. - Übersetzung des mnd. kerkhere "Pfarrer".
Avots: EH I, 207
Avots: EH I, 207
bazūne
bazũne, die Posaune: dzirdēju pakaļ man stipru balsi kā bazūni Joh. Off. I, 10. [Nebst estn. pazun] aus mnd. basune.
Avots: ME I, 269
Avots: ME I, 269
be
III be (li. be-) bezeichnet in N. -Bartau [und Gramsden] als Vorsilbe vor einer Verbalform die Fortdauer der Handlung: jau palika berakstuot BW. 13988, 1. [vai ve̦ci gadus be-zinās? Gramsden].
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bebelis
bebrenājs
bēda
bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38
Avots: ME I, 287, 288
bedaklis
bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.
Avots: ME I, 276
Avots: ME I, 276
bēdīgs
bēdzelība
bēdzelība, die Sucht zu fliehen: lielpilsētnieku bēdzelība nuo pilsē̦tas Druva I, 1521.
Avots: ME I, 289
Avots: ME I, 289
bēgulis
bê̦gulis, fem. -le, der Flüchtling: briesmīgā diena padarīja mani par te̦kuli un bē̦guli virs zemes Kaudz. [bê̦gule auch als Kuhname gebraucht.]
Avots: ME I, 289
Avots: ME I, 289
beidzmiskis
beidzot
bèidzuõt, Part. act. von bēigt, als Adv. gebraucht, endlich, schliesslich: samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70.
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beigtin
[beigtin, Adv., beendigend: jūs beigtin neizstaigāsiet... pilsātus, tiekams cilvē̦ka dē̦ls nāks Glück Matth. 10, 23.]
Avots: ME I, 277
Avots: ME I, 277
beizīte
‡ beizîte Lubn., N.-Schwanb. "jem., der von einem Gesinde zum andern geht, um dort Flachs zu schwingen (kulstīt)".
Avots: EH I, 211
Avots: EH I, 211
bengulis
bērala
bērala
bẽ̦rala, Spreubrot, rupja rudzu maize, kas tuop cepta nuo graudiem līdz ar visām pe̦lavām un zālēm Konv. 1 ; cf. bẽ̦rulis und li. bė˜ralas "ungeworfeltes (also noch mit Spreu gemengtes) Getreide; Brotkorn; зерна, осыпавшiяся при уборкѣ хлѣба с поля." Wohl zu bẽrt.
Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 172
Avots: ME I, 290
Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 1 172
Avots: ME I, 290
bēre
bēre
bērnāks
‡ bḕ̦rnàks 2 Oknist, eine Deminutivform zu bḕ̦rns Memelshof. Zum Suffix s. FBR. XIII, 158.
Avots: EH I, 216
Avots: EH I, 216
bērniņš
bḕrniņš, Demin. von bē̦rns,
1) das Kindchen;
2) das Kindel (Kindelbildung als Kartoffelkrankheit)
RKr. III, 1287;
3) mazais bērniņš, der kleine Finger
Etn. II, 188.
Kļūdu labojums:
1287 = 128
Avots: ME I, 290
1) das Kindchen;
2) das Kindel (Kindelbildung als Kartoffelkrankheit)
RKr. III, 1287;
3) mazais bērniņš, der kleine Finger
Etn. II, 188.
Kļūdu labojums:
1287 = 128
Avots: ME I, 290
bērns
bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,
1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;
2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;
3) im erweiterten Sinne,
a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?
b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;
c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;
4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;
5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;
6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]
Avots: ME I, 290, 291
1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;
2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;
3) im erweiterten Sinne,
a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?
b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;
c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;
4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;
5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;
6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]
Avots: ME I, 290, 291
berukaza
berukaza, die Pfuhlschneppe (Siuxt n. LP. V, 99). [Eine Umbildung von r. бекасъ "Schnepfe"? Vgl. le. merkaza dass.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
bērulis
bērzs
bẽ̦rzs, [be̦r̂zs 2 Bielenstein LSpr. I, 58, bẽ̦rza Nabben, Neu-Salis, Mag. IV 2, 159, Lng., Elvers Liber mem. Lett. 102], bẽrze Rkr. XVI, 225, [Dond., Wandsen Mag. III, 1, 112 ("in ganz Kurland"; gemeint ist wohl Westkurland), BW. 23932, 11 var. und 30651 var.] Demin. bẽrziņš, bẽrztiņš, bẽrztuliņš, bẽrzulis BW. 34039, 21 var., bẽrzuliņš, BW. 740, 2762, 5771, verächtlich - bẽrželis, die Birke: smuidrs, kupls, nuolīčis, ē̦nains, vientulīgs bẽ̦rzs; baltais bē̦rzs betula alba. Im VL. werden unterschieden purva bē̦rzi, Sumpfbirken, von āra, āru od. lauka od. zemes be̦'rzi, im freien Felde wachsenden Birken, Maserbirken: purva bē̦rza rīksti griezu āru (āra, lauka) bē̦rze starpiņā BW. 15449; 1271. audz bērziņi (Var.: bērztiņi), nelapuo 11055. viņš trīcēja kâ bē̦rzu (gew. apšu) lapa. izdēd kâ bē̦rzu lapa. bē̦rzu uoglē ilgāki uguns stāv. tev brūtgans od. brūte vēl bē̦rza galā od. bē̦rzgalā, sagt man zu Mädchen und Knaben, die zu früzeitig vom Heiraten reden. diezgan viņs ir bē̦rza siera ēdis, er hat genug Prügel bekommen Latv. bē̦rza piens RKr. XV, 107, Ruten (mit Knospen). bē̦rzu sulas, Birkwasser. Zu li. bęl;ržas (plur. béržai). apr. berse, r. берёз sloven brèz, ae. beorc, osset. bärz "Birke", ai. bhūrja-ḥ "Art Birke", [alb. barϑ "weiss" li. beršta "wird weiss" u. a.; vgl. Wiedemann IF. I, 512, Berneker Wrtb. I, 52, Walde Wrtb. 2 314 u. a.]
Avots: ME I, 292
Avots: ME I, 292
berzt
ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. 2 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]
Avots: ME I, 280
Avots: ME I, 280
best
best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]
Avots: ME I, 280, 281
Avots: ME I, 280, 281
bēst
bēst [Lng.], Adolphi, L., ST., U., vielleicht: bēst viņš tuo nav runājis Manz. [var gan bēst būt Manz. Post. I, 279. tad bēst varētu kas būt I, 324.] citureiz viena pils bēst bijusi Manz. Vgl. die li. Fragenpartikel bė˜s [und dazu E. Fraenkel Baltoslavica 68.]
Avots: ME I, 292
Avots: ME I, 292
bestrs
bet
bet (li. bèt). Konj.,
1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;
2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]
Avots: ME I, 281
1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;
2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]
Avots: ME I, 281
bez
bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;
2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;
3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;
4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]
Kļūdu labojums:
S.99 = S.96
Avots: ME I, 281, 282
bezbēdis
bezceļa
‡ bezceļa (gen. s.), weglos: b. mežā A. Niedra Nemiera ceļi IV, 429. b. ceļam gals Janš. Mežv. ļ. II, 360.
Avots: EH I, 213
Avots: EH I, 213
bezdēt
bezdêt, -u, -ēju (li. bezdė´ti), fisten. [Dazu als Nomen actionis bezdējiens BW. 35328, 1 od. bezdiens: laida gaŗu bezdieniņu (Var.: bezdējienu) BW. 34394. Dies baltische Werbum ist am ehesten eine Vermischung von pezd- (in la. pēdere und klruss. пездiти "furzen") und der Wurzel von ai. bhastrā "Blasebalg", bhasad- "After"; vgl. Bechtel Probl. 110, Güntert Reimw. 199 und Persson Beitr. 269 f. und 600.]
Avots: ME I, 283
Avots: ME I, 283
bezlaika
bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bezmargas
beznaģība
‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.
Avots: EH I, 215
Avots: EH I, 215
bezsirdis
bēzt
beztiesis
bezviltība
bezzarnis
bezzar̂nis, wer kein Eigenweide hat, Bezeichnung des Windes in der Rätselsprache (cf. bezruocis, bezsaris): bezzarnis caur sē̦tu lien RKr. VII, 1308.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bezzobis
bezzùobis, fem. -be, der (die) Zahnlose: sieviņu bezzuobes RKr. XVI, 244; in der Rätselsprache zur Bezeichnung des Windes RKr. VII, 1308; euphemistisch auch zur Bezeichnung der Schlange Tr. IV, 414.
Avots: ME I, 287
Avots: ME I, 287
bībis
bička
bička, auch bičus Naud., ein Tanz Ramelshof: ve̦cie lēca bičku un krusta danci... starp uolām tik veikli, ka kāja ne˙kur nepiedūrās BW. I, 181. [Aus russ. бычёк, ein russischer Nationaltanz.]
Avots: ME I, 293
Avots: ME I, 293
bidžīt
bidžît, antreiben, ermuntern: "tas ir liels sliņķis: tuo ar˙vien ir jābidžī", - sagt man zu einem, den man zur Arbeit antreiben muss Līniņ, Wain. [Umbildung von bidzît.]
Avots: ME I, 293
Avots: ME I, 293
biedēklis
biêdêklis C., [biêdē̦kls Līn.], biêdeklis [Autz], biedāklis K., das Schreckmittel, das Schreckbild, der Popanz, das Gespenst: putnu, vārnu b., Vogelscheuche. ap biedekļu stundu Sudr. E.
Avots: ME I, 305
Avots: ME I, 305
biedināt
biêdinât, caus., bange machen, warnen, drohen: nerunā, suns biedinājis LP. IV, 229. "ja suni nepārduosi, tad apgāzīšu tavu kruogu!"dē̦ls biedina IV, 48. ar nāvi biedināt, mit dem Tode bedrohen. Subst. biedinājums, die Warnung.
Avots: ME I, 305
Avots: ME I, 305
biedns
biedrība
bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.
Avots: ME I, 305
Avots: ME I, 305
biedrināt
biedrinât, ‡ Refl. -tiês "sich vergesellschaften" St., sich als Gesellschafter anschliessen Stender Deulsch-lett. Wrtb, unter anschliessen.
Avots: EH I, 224
Avots: EH I, 224
biedrs
bìedrs (li. beñdras, Teilhaber ), [auch bìedris], der Gefährte, Genosse, Kamerad: kas nāca biedram līdz? (U.) iet līdzi biedruos [ od. biedram Manz.], mitgehen als Gefärte. So auch: aicināt, duot, paņemt, pasaukt, palikt kam biedruos: ķēniņš iedevis biedruos divus kaŗa-vīrus LP. IV, 4. naktī mēnesis man biedruos uzle̦c A. XI, 152. biedruos ēst, von gemeinschatlichem Vorrate zehren U. darba, amata b., der Fachgenosse. mūža biedrs, der Lebensgefährte, skuolas b., der Schulkamerad; biedra gabali, Streuländereien L., wohl: Gemeinland; cf. biedru tīkls, ein gemeinsames, allen gehoriges Netz BW. 2706. Weiterhin zu gr. πενϑερός "Vater der Frau", ai. bándhu-h. Verwandtschaft, Verwandter", bandhati "bindet", got. bindan "binden", [la. offendimentum "Kinnband an der Priestermütze" u. a., s. Walde Wrtb. 2 537 f. und Feist. Wrtb. 2 68].
Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706
Avots: ME I, 305, 306
Kļūdu labojums:
BW. 2706 = BWp.2706
Avots: ME I, 305, 306
bieds
bieds, das Scheusal, Vogelscheuche: es izmirušuo mūžu aklais bieds Virza. [Neologismus?]
Avots: ME I, 306
Avots: ME I, 306
biemis
[bìemis 2 Adsel, eine Schlafmütze (als Schimpfwort); damit wohl identisch ist] biems, ein grosser Faulenzer Selb. n. Etn. [IV], 65.
Avots: ME I, 306
Avots: ME I, 306
biete
biẽte, die Bete, rote Rübe: nuorakt bietes, die Beten ausgraben. sarkans, ve̦se̦ls kâ biete. [Nebts estn pēt' aus mnd. bēte.]
Avots: ME I, 306
Avots: ME I, 306
biezs
bìezs,
1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;
2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]
Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch
Avots: ME I, 306, 307
1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;
2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]
Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch
Avots: ME I, 306, 307
biga
biga, eine Speise: Džūkstē un Lestenē ēdienu no sadrupinātas, uzvārītas maizes, pie kuŗas pieliek taukus un sāli, sauc par bigu. tādu pašu bigu taisa arī nuo miltiem: savāra miltus ar pienu par biezu bigu un ē̦d pie gaļas, vai miltus ar ūdeni un taukmem, kuo ē̦d pie rāceņiem (kartupeļiem) Etn. I, 2; vgl. biguze [wohl hieraus entnommen, indem biguze als ein Deminutiv aufgefasst wurde.]
Avots: ME I, 293
Avots: ME I, 293
biķis
‡ biķis,
1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;
2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.
Avots: EH I, 219
1) ein hammerartiges Werkzeug zam Aushämmern der Mühlsteine:
ar biķi kapina dzirnas Iw. sudmaļiem ir biķi ar tādu platu galu, lai var rievas iekalt dzirnām Grob; ein Werkzeug zum Zerhacken gefrorener Erdklumpen Grob.;
2) eine Stampfe (eine hötzerne od. steinerne Scheibe am Stiel
Mahlupl, womit man den Kohl im Kübel slampft Schwanb. Aus d. Bicke.
Avots: EH I, 219
biknīt
bil
bil ("im Oberland"),
1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;
2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]
Avots: ME I, 295
1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;
2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 2 .]
Avots: ME I, 295
biļ
bildēt
bilˆdêt, -du, -ēju (gew. in Zuss., z. B. atbildêt),
1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [
2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]
Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um
Avots: ME I, 295
1) sprechen, sagen:
duod duodama māte, meitu, vai atbildi bildē̦dama BW. 14710, 3. vai viņa drīkstēs savie ve̦cākiem bildēt, ka viņa šuo mīl Laut. L. 29.; [
2) anreden
Lng.: trejas tautas mani bild BW. 15166; vgl. bilst 2. Zu bilst, bàlss (s. dies.), li. bildė´ti "einen hohlen Schall von sich geben", r. болтáть "schwatzen", mnd. bulderen "poltern" u. a.; vgl. Johansson IF. VIII, 185, Lewy KZ. XL, 421, Buck AJPh. XXXVI, 10 f., Berneker Wrtb. I, 118 und Trautmann Wrtb. 25.]
Kļūdu labojums:
Zuss. = Zstz.
Lng. = Lng.; feien, (werben) um
Avots: ME I, 295
bilināt
bilinât, intr., blasen, brausen, pfeifen (vom Winde): vējš bilina, būs mīksts laiks. [Wohl nebst ahd. bullōn "heulen"(vom Winde) und an. bylja "dröhnen" zur Wurzel von bàlss und bilˆdêt.]
Avots: ME I, 296
Avots: ME I, 296
biļļa
biļ˜ļa [Pernigel],
1) das Weinen:
biļļas vaļā;
2) ein weinendes Kind.
[Wenn altererbt, wohl aus * biļņa, und in dem Fall zu bàlss (s. dies.), an. belja "brüllen", schwed. dial. bjäla "jammern, weinen" u. a., s. Persson Beitr. 802 1 , Fick Wrtb. III 4 , 266 und Prellwitz Wrtb. 2 491.]
Avots: ME I, 296
1) das Weinen:
biļļas vaļā;
2) ein weinendes Kind.
[Wenn altererbt, wohl aus * biļņa, und in dem Fall zu bàlss (s. dies.), an. belja "brüllen", schwed. dial. bjäla "jammern, weinen" u. a., s. Persson Beitr. 802 1 , Fick Wrtb. III 4 , 266 und Prellwitz Wrtb. 2 491.]
Avots: ME I, 296
bimba
II bimba, bimbaļa Naud.,
1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;
2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. 2 360.]
Avots: ME I, 296
1) das Weinen:
viņš save̦lk lūpas uz bimbām Naud. tas drīz laidīs vaļā bimbas, lacht man ein weinerliches Kind aus Grünh. viņš sāka laist bimbu vaļā Līniņ, Wai.;
2) jem., der immer weint
[bim̃ba Roop], namentlich ein weinerliches Kind. [Nebst bim̃bals "Bremse" zu "bam̃bals" (s. dies.), li. bimbti "гудѣть" u. a.; vgl. Prellwitz Wrtb. 2 360.]
Avots: ME I, 296
bimbāle
bimbalis
bimbilis
bimbulis
bingalis
‡ I bìngalis 2 Domopol "ls%20jeb%20mieta%20gals">nuodedzis pagales gals jeb mieta gals, kas mē̦tājas pa pagalmü.
Avots: EH I, 220
Avots: EH I, 220
bingulis
bingulis, der Stock: viņš nuolauzis labu binguli un skrējis mājā raganu slānīt LP. VII, 196. [Vielleicht als ein Lehnwort aus dem Kur. od. Lit. zu engl. bang, an. banga "schlagen", mhd. bengel "Prügel".]
Avots: ME I, 297
Avots: ME I, 297
birde
birga
bir̂ga [PS., Wolm., bir̂gs Lis.],
1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;
2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].
Avots: ME I, 297, 298
1) der Dunst, Kohlendampf, Qualm:
kad krāsni par agru dzisina, tad izceļas birga. ķēķī nuo grīdas līdz griestiem bija birga nuo zuošu, pīļu un daudz citiem cepešiem Sudr. E. pārkausēties kâ pe̦lnu birgā ze̦lts Duomas III, 1250;
2) fig. der Rausch, Dusel:
viņš bija bāls nuo vakarējās birgas. sāpju un muoku laimes birgā JR. VII, 172; krietnu birgu samest, saufen. Wohl zu apr. birgakarkis, Kelle, aubirgo, Garkoch, [alat. ferctum, eine Art Opferkuchen; vgl. Trautmann Apr. Spr. 312, Walde Wrtb. 2 285, J. Schmidt Vok. II, 338 f., Reichelt KZ. XXXIX, 35, Persson Beitr. 860 u. a.].
Avots: ME I, 297, 298
birgums
birkavnieks
birkavnieks, -niece, ein Gegenstand, der ein Schiffpfund wiegt: dē̦ls paņēmis savu birkavnieci (kūju) LP. VI, 524; 476.
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birkšķis
I birkšķis, jem., der immer die Kohle von dem brennenden Pregel abstösst: tu tik esi tāds birkšķis, saka uz skala turē̦tāju, kas vienmēr nuobirkšķina uogli, ka skals nevar labi iedegties Dond.
Avots: ME I, 298
Avots: ME I, 298
birkstele
birkstele,
1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;
2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]
Avots: ME I, 298
1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;
2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]
Avots: ME I, 298
birums
birums,
1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;
2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;
3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.
Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās
Avots: ME I, 298, 299
1) die vollendete Handlung des Streuens, Rieselns, das Ausgestreutsein:
pazīst meitu bē̦gumiņu, vizulīšu birumiņu BW. 13481. pakaļ tautas dzinušies pa vizuļu birumiem BW. 13325, 1;
2) der durch das Ausstreuen od. Fallen entstandene Haufe:
lapu liels birums jau bija;
3) der Ertrag, die Ausgiebigkeit:
rudzi gan briedumā, gan birumā šuogad diezgan labi.
Kļūdu labojums:
dzinušies = dzinušās
Avots: ME I, 298, 299
birzēt
birzêt L., St., [birzuot Wid., birstît Werssen], birzît [PS.], AP. (li. bìržyti), gew. biržuot (von birze), Saatfurchen ziehen: viņš bez birzīšanas meta pa vējam pirmuo sauju MWM. VIII, 414. saimnieks biržuo zemi. Liepkalns rudenī Juŗam bij licis rudzus sēt, kamē̦r pats bij birzeījis Druva II, 785. var arī birzžuot, ar salmiem apzīmējuot birzes platumu Plute 99; biržuojamais arkls, der Pflug, mit dem man die Saatfurchen zieht Grünh.; bir̂zē̦tājs 2 Ahs., biržuotājs, jem., der die Saatfurchen zieht: pie lielākiem sējas darbiem sievietes piedalās tikai kâ biržuotājas Etn. III, 1.
Avots: ME I, 299
Avots: ME I, 299
birzokle
birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.
Avots: ME I, 300
Avots: ME I, 300
birzs
bir̃zs, -s, [li. bìržis], auch birze, [bir̂ze 2 Bielenstein LSpr. I, 62], birzis BW. 2762, 25933 (li. biržỹs), Demin. birzīte, birziņa, birzniņa, birzetiņa, birztiņa, birztīte, birztele, birztelīte, birztaļa, birztala, birztaliņa, birztalīte (birztuliņš) BW. 2762, 6152, 10958, 17706, 20487, 14, der Birkenhain, das Birkengehege, ein Hain, ein Laubwäldchen überhaupt: es redzēju tautu dē̦lu birzī zirgu se̦dluojuot BW. 15681, 2. zaļas birzis pakrēslī BW. 33959. zaļu birztalīti BW. 25937, 1. skani, skani, bē̦rzu birzs BW. 428. iemu brāļa birztalā BW. 29568, 2. birzi luocīt, sich durch den dichten Hain hindurcharbeiten Ltd. 1187. Sprw.: es vis tavā birzē neiešu, bet tu gan nāksi manā sēņu lauzt, sagen die Alten zu den Jungen. [apšu bir̃ze VL., ein Espenhain]. Zu bē̦rzs.
Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.
Avots: ME I, 299, 300
Kļūdu labojums:
29568,2 = 29561,2 var.
Avots: ME I, 299, 300
birzt
bir̂zt: auch AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Zvirgzdine, (mit ir̂ 2 ) Orellen (unbek. in Dunika, Selg., Stenden): siens bij tâ pārkaltis, ka viss birza kuopā AP. dābuols ve̦duot birzīs Kaltenbr. nevarēs rudzus pa pusdienu pļaut, sāk jau b. (d. h. die Körner fallen von selbst aus den Ähren heraus) Orellen.
Avots: EH I, 221
Avots: EH I, 221
birzums
II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,
1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;
2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;
3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];
4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;
5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017
Avots: ME I, 300
1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;
2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;
3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];
4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;
5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017
Avots: ME I, 300
bisiņi
bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas mātes bezeichnet BW. 2834.
Avots: ME I, 300
Avots: ME I, 300
bīstaklis
bĩstaklis, auch [bĩstāklis Līn.], bìstākļis 2 [Bers.], LP. VII, 651, [bĩstē̦kls AP., bìstāgs 2 Bers., Sonnaxt], bĩsteklis LP. III, 40, [Bächhof], bĩstīklis Bächhof], auch bīkstaklis, bīstākls K.,
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
1) ein Stock zum Umrühren des Ofens, Ofenkrücke, Kohleneisen:
cits ar kruķi, cits ar me̦lnu bīkstaklīti BW. 16239. cits ar lizi, sits ar kruķi, cits ar pirtes bīstāklīti Rkr. XVI, 114;
2) eine Stange, ein Stock zum Schlagen od. Stossen
Katzd.;
3) ein Mensch, der nichts aus eigener Initiative tut, ein Saumseliger:
mani jau bīstakli visur stuida Naud., Ap. [Verwandt mit bīdît.]
Avots: ME I, 304
bīstāklis
bīstāklis (unter bĩstaklis),
1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis 2 ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis 2 ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì 2 ) Erlaa;
2): auch (bĩstâklis 2 ) Dunika; ‡
4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis 2 ) Dunika.
Avots: EH I, 223
1): auch Assiten, Durben, (bĩstāklis 2 ) tw., Kal., OB., Wirginalen, (bistâklis 2 ) Erlaa, bīstākls - auch (mit ì 2 ) Erlaa;
2): auch (bĩstâklis 2 ) Dunika; ‡
4) ein Mensch von hohem Wuchs
(bīstāklis 2 ) Dunika.
Avots: EH I, 223
bīt
bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]
Avots: ME I, 304
Avots: ME I, 304
bite
bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;
2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;
3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;
4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,
a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,
b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,
a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;
b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]
Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053
Avots: ME I, 300, 301
biuvas
biuvas
bīžavāt
‡ bìžavât 2 Zvirgzdine, -ãju "nežē̦luot, negādāt, nerūpēties": mazākuo bē̦rnu ve̦cākie bē̦rni bīžavā. dē̦ls savu tē̦vu dižan bīžavā.
Avots: EH I, 223
Avots: EH I, 223
bize
bize
1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.
Avots: EH I, 222
1): matu b. BW. 5500. gara b. 31893 var. lūciņ[u] pinu bizītē (Var.: matpinā) 16921 var. Māras b., ein Weichselzopf am Halse eines Pferdes
Siuxt.
Avots: EH I, 222
bizenes
bizenes laiks: auch Frauenb.; (fig.) sākās . . . kalpuonēm īstais bizenes laiks . . . vajadzēja vārīt un cept, mazgāt un gludināt Austriņš Daugava 1928, S. 977. Das Stichwort bizenes I, 302 ist als gen. s. (abhängig von laiks) aufzufassen.
Avots: EH I, 222
Avots: EH I, 222
bizins
II bizins, byzans Ekgr., ein zum Werfen geeignetes Stück Holz, sviežamais, kuoka gabals, kas jau ilgāku laiku zemē gulējis un ietrunējis: šai ciemā sirdīgi suņi: ņem līdz kādu bizinu Lubahn n. Etn. I, 32. [bizins Warkhof, Kreuzb., bizenis Kalzenau, eine Gerte, ein Stock. Wohl eine Umbildung von russ. бизу́н "хлыст, прут, хворостина".]
Avots: ME I, 302
Avots: ME I, 302
bizulis
bizulis,
1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;
2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]
Avots: ME I, 302
1) biesendes Vieh, umherschwärmender Mensch
Sessw., Tirs., Setzen A. X, 2, 536. [Hierher auch der Kuhname bizule;
2) bizulis Sunzel, bizuls Saussen, die Sucht zu biesen:
guovīm bizuls uznācis.]
Avots: ME I, 302
blacains
blacains, viele "blaces" habend: kad aužuot dažas dzijas pārtrūkst un tās nesasien, tad aude̦kls ir blacains Dond.
Avots: ME I, 307
Avots: ME I, 307
blace
blace (li. blãke), ein Fehler im Gewebe (Dond.); gew. blaka. [Mit blace identisch (als Lituanismus) scheint blaķe zu sein: ja kur ievē̦rta bij blaķe Jaunsudr. Balt. gr. I, 130.]
Avots: ME I, 307
Avots: ME I, 307
blādēt
blãdêt, -u, -ēju, [mit â Dond., Wandsen], Unsinn schwatzen, faseln: kuo saimnieks tur blād? LP. VII, 797. ne˙maz tâ nee̦suot, kâ iesākumā blādējis. Refl. -tiês, faseln, plappern: kuo tu blādies Tals. [Zu blāst "schwatzen" und gr. φληδῶντα· ληροῦντα Hes., wenn φληδ- hier aus bhlād-; s. Persson Beitr. 879 u. 930 und Pokorny KZ. XLVI, 152.]
Avots: ME I, 311
Avots: ME I, 311
blāgs
blaizums
‡ blaĩzums Wainsel "?": bij nuotaisīts sniegs liels b, pē̦du pie pē̦du Wainsel n. FBR. XIV, 97.
Avots: EH I, 225
Avots: EH I, 225
blaķis
blāķis
blãķis,
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
blaks
I blaks, das Meer bei Windstille Sackenhausen n. U. [Auch noch als Adjektiv: blaks "eben" Nieder-Bart., blaks e̦zars, blaka jūŗa Mag. V, 1, 149, der (die) ruhende, als Ebene erscheinende See. Dazu le. blaka, blakts, blakām. li. blãkis "Bressem" u. a.]
Avots: ME I, 308
Avots: ME I, 308
blākša
blākšķis
blanda
blanda [Sonnaxt, blañda Karls., blañda 2 Roop], comm., blands Mag. XIII, 3, 68, ein Tagedieb, Herumtreiber, ein blöder Mensch; jem., dem das böse Gewissen keinen offene Blick gestattet. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluoda, bluods.]
Avots: ME I, 309
Avots: ME I, 309
blandīties
blàndîties, [blañdîties Karls.], -uôs, -ījuôs, intr.,
1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]
2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).
Avots: ME I, 309
1) umherschweifen, sich umhertreiben:
pa pasauli, pa mežu. mirušuo dvēseles blanduoties līdz dvēseļu dienai apkārt Etn. IV, 174. [Aus dem Kurischen oder Litauischen für echt le. bluodīties.]
2) = plandīties, plātīties, sich breit machen:
pūt, vējiņi, maguonēs, lai lapiņas blandījās (Var.: plandījās, plātījās) BW. 13490. ne tā mana līgaviņa, kas priekšā blandījās BW. 11341; 13126 (Var.: plandījās).
Avots: ME I, 309
blantēt
blantêt, schlagen, prügeln: saimnieks sācis visas (raganas) pēc kārtas blantēt Etn. III, 93. [Als ein Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen zu blietêt "schlagen".]
Avots: ME I, 309
Avots: ME I, 309
blarkšēt
‡ blarkšêt Segew.,
1) schallen (beim Fallen oder Zusammenschlagen von Brettern oder vom Geschirr);
2) kauderwelschen.
Avots: EH I, 226
1) schallen (beim Fallen oder Zusammenschlagen von Brettern oder vom Geschirr);
2) kauderwelschen.
Avots: EH I, 226
blārkšis
‡ blãrkšis Dunika, KaL, OB., der Lärm, der belm Einstürzen von etw. entsteht: malkas skūnā bija dzirdams liels b.
Avots: EH I, 227
Avots: EH I, 227
blaugzna
blàugzna [C., PS., AP., Arrasch, Lös., Erlaa, Mar. u. a.], blaugzne,
1) der Schinn, Schelfer:
galva pilna blaugznu;
2) das Häutchen, die Hülse des Korns
Grünh., Hofzb., Autz U.;
3) der Schäwen am Flachs,
linu spaļi, kas tīruot neiet laukā Serb.;
4) das farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser
Golg. blaugznu od. blaugznes zāle, Wald-Ruhrkraut (gnaphalium silvatikum) RKr. II, 72. S. blauzga, blauzna.
Avots: ME I, 309
1) der Schinn, Schelfer:
galva pilna blaugznu;
2) das Häutchen, die Hülse des Korns
Grünh., Hofzb., Autz U.;
3) der Schäwen am Flachs,
linu spaļi, kas tīruot neiet laukā Serb.;
4) das farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser
Golg. blaugznu od. blaugznes zāle, Wald-Ruhrkraut (gnaphalium silvatikum) RKr. II, 72. S. blauzga, blauzna.
Avots: ME I, 309
blaugznains
bļauka
bļauka [Lubahn, Pebalg, Kokn., Mitau, Kursiten; mit aû Kreuzb., Warkhof], comm., der Schreihals, ein unruhiges Kind Burtn.: šaušalīgs bļauka MWM. VI, 413. Zu bļaut.
Avots: ME I, 319
Avots: ME I, 319
blaukstiens
blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.
Avots: ME I, 310
Avots: ME I, 310
bļaure
bļaûre [Nerft], auch bļaura, comm., bļaũris [C., Bauske], fem. -re, der Schreihals, der Marktschreier, Maulheld AP.: tad slavēs tuos, kas sēja, dzina vagas, bet ne˙vis dīkuoņus un bļauŗus Mieriņ. [bļaũris Roop, Ruj., Nabben, ein weinerliches Kind.] Zu bļaût.
Avots: ME I, 319
Avots: ME I, 319
bļauris
bļauris, f. -re, der Boshafte, Fürchterliche, Schreckliche: mans vīrs ir liels bļauris LP. V, 264. šis velns bija īsts bļauris VI, 484.
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
bļauris
blauska
blauska, comm.,
1) ein Faselhans, ein Schwätzer
Serb.;
2) [blaũska Roop, Trik., C., Bers., einer, der lärmt]; der Schreihals
Lub., Laud. [Wohl mit Ablaut zu bļaut.]
Avots: ME I, 310
1) ein Faselhans, ein Schwätzer
Serb.;
2) [blaũska Roop, Trik., C., Bers., einer, der lärmt]; der Schreihals
Lub., Laud. [Wohl mit Ablaut zu bļaut.]
Avots: ME I, 310
bļausnis
bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
bļaustavnieks
bļaustīgs
‡ bļaustîgs, schreiend, sehr laut: skaļas, lielīgi bļaustīgas (balsis) A. Brigadere Skarbos vējos 139. bļaustīgās taures Dievs, daba, darbs 213.
Avots: EH I, 233
Avots: EH I, 233
bļaustīklis
bļaustonis
bļausts
bļaustuve
bļaut
bļaût, -aûju, od. -aûnu, -âvu, (li. bliáuti), blöcken, schreien: buks, pūce bļauj; cilvē̦ks bļauj pilnā kaklā, nelabā balsā; bļauj kâ aizkauts od. plēšams. bļauj kâ pats nelabais. bļauj vienā bļaušanā. nelaime nenāk bļaudama Sprw. Mit dem Gen. od. pēc, schreien nach: telīt, vai tu bļāvi pilnas siles BW. 16519. Subst. bļâvējs, der Schreier, Schreihals; bļāviens, das Geschrei: citi zagļi nuo tāda ērmīga bļāviena vēl vairāk sabijās LP. V, 38. bļaujamais, der Mund: ja kuo saka saimniece, duod pa pašu bļaujamuo BW. 28877. [Zu li. bliúti "in Brüllen ausbrechen" und weiterhin vielleicht (von Persson Beitr. 802 1 bezweifelt) zu aksl. blujo, "speie", gr. φλέω "sprudle, schwatze", φύω "quelle über; schwatze viel"; vgl. Fick BB. II, 187, Berneker Wrtb. I, 64, Trautmann Wrtb. 35 und (hier zu mhd. blüegen "brüllen" ) Germ. Lautg. 21. Vgl. auch bļūga.]
Avots: ME I, 320
Avots: ME I, 320
blauzgas
blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas 2 Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]
Avots: ME I, 310
Avots: ME I, 310
blaužģēt
blaužģêt, -žģu, -ēju,
1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;
2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]
Avots: ME I, 310
1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;
2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]
Avots: ME I, 310
blauzneji
blauzneji [wohl mit ē], blauzneju zâle, Ruhrkraut (gnaphalium silvaticum) Peņģ. [Als der Name einer Pflanze mit trockenhäutigen Hüllblättern wohl zu blau(g)znas.
Avots: ME I, 310
Avots: ME I, 310
Šķirkļa labojumos (7)
aizripot
àizripuôt, intr., wegrollen, sich schnell entfernen: apaļas sudraba vai ze̦lta ripiņas drīz aizripuos Apsk. I, 174. kamuolis aizripuo uz gatves galu LP. VII, 125.
Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols
Avots: ME I, 46
Kļūdu labojums:
kamuolis = kamols
Avots: ME I, 46
čipslis
čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.
Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)
Avots: ME I, 414
Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)
Avots: ME I, 414
dātali
dãtali [li. dotalas], Geschenke: šie, dabūjuši dātalus, sameta naudu N. - Bartau RKr. XVI, 214. [Vgl. dāsns.]
Kļūdu labojums:
dātali [li. dotalas], Geschenke = dātals [li. dotalas]. Geschenk
Avots: ME I, 449
Kļūdu labojums:
dātali [li. dotalas], Geschenke = dātals [li. dotalas]. Geschenk
Avots: ME I, 449
izgribis
izgribis, f. - be, ein Nimmersatt, der immer von Heisshunger gequält wird: nav brīv ēst pie skapja; bē̦rns tad izgribis vien būs JK. VI, 9.
Kļūdu labojums:
ein Nimmersatt = ein Nimmersatt (oder vielmehr als ein part. prt. act. = izgribējies?)
Avots: ME I, 740
Kļūdu labojums:
ein Nimmersatt = ein Nimmersatt (oder vielmehr als ein part. prt. act. = izgribējies?)
Avots: ME I, 740
izmelot
izme̦luôt [li. išmelúoti], tr.,
1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;
2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,
1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;
2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)
Avots: ME I, 770
1) durch Lug herauslocken:
tas izme̦luos dzīvu un ve̦se̦lu ārā Kaudz. M.;
2) ausplaudern
Spr. Refl. - tiês,
1) sich durchlügen:
runcis šâ, tâ izme̦luojies LP. VI, 454. muļķītis mātei izme̦luojies VI, 672;
2) zur Genüge lügen:
nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus Kaudz. M.
Kļūdu labojums:
jāizmet fraze no Kaudz. M. (zu streichen die falsch zitierte Phrase aus Kaudz. M.)
Avots: ME I, 770
neaiztiekamība
neàiztìekamĩba ,* die Unangreifbarkeit, Unantastbarkeit.
Kļūdu labojums:
[*) Bei der Anführung der negierten Formen ist im Folgenden Vollständigkeit nicht beabsichtigt, da sie weder gut möglich, noch notwendig ist.]
Avots: ME II, 706
Kļūdu labojums:
[*) Bei der Anführung der negierten Formen ist im Folgenden Vollständigkeit nicht beabsichtigt, da sie weder gut möglich, noch notwendig ist.]
Avots: ME II, 706
riksis
riksis, gew. der Plur. rikši, der Trab: iet pilnuos rikšuos Kaudz. M. 33, in vollem Trabe gehen. uzšāvis zirgam un pilnuos rikšuos latdis pruom JK. III, 6. kas kūtram rikšus deve, kas le̦pnam valuodiņu? BW. 832, 2, mele tautu meita, saka bēri nete̦kuot; . .. bēris rikšus darināja 29844. sīki rikši *) bēŗi te̦k 18490. bēris te̦k vienādā riksītī (in gleichmässigem Trabe) pa ceļu Kleinb. zirgs sāk tecēt riksītī Apsk. v. J. I903, S. 690. sirmītis tecēja gausu riksīti uz ...mājas pusi Niedra. melnis te̦k slaikuos rikšuos Purap. suņa (suņu) rikši, kurzer Hundetrab: pamāte skrēja suņa rikšiem Seibolt MWM. VI, 637. zirgi skrēja tâ sauktuos sunu rikšus A. v. J. 1899, S. 677. Der nom. s. riksis ist wohl eine späte Neubildung; rikš- aus rikstj-, einer Kontamination von ristj- (vgl. li. riščià "im Trabe", ristas "schnell, hurtig" LChr. 490, aksl. ristati "laufen", poln. rześcią "im Trabe") und riskj- (vgl. riksnis <*risknis und ksl. riskanije "cursus" und [?] mhd. risch "schnell"), vgl. Persson Beitr. 838 und Trautmann Wrtb. 242. Vgl. auch riestiês.
Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.
Avots: ME III, 524, 525
Kļūdu labojums:
*) Dies Lied stammt aus Windau, wo die kurzen Endvokale geschwunden sind und also nur *sīk *rikš gesprochen sein kann, richtiger also wohl: sīku rikšu (instr. s.); vgl. nelielu rikšu unter rikšus.
Avots: ME III, 524, 525