Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'bun' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'bun' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (109)

aizbungāt

‡ àizbuñgât,

1) trommelnd fort-, hingehen;

2) trommelnd betäuben, volltrommeln
(perfektiv): a. kam ausis;

3) trommelnd verscheuchen, verscheuchen überhaupt; forttreiben, fortschaffen
Ar.: a. zaķi. a. zivis (mit einer Stange) Dunika. vai nevarēji viņu a. pruojām? Ar.

Avots: EH I, 12

apbungāt

‡ apbuñgât, = apziņuôt 1: visu pagastu nevar a. Trik. Refl. -tiês Pas. VI, 476, euphemistisch für appir̂stiês.

Avots: EH I, 75

atbungas

[atbungas (um Libau) "ein Schmaus mit Tanz nach der Beendigung einer grossen Feldarbeit, zu der die Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen sind".]

Avots: ME I, 152

atbungāt

‡ atbungât,

1) trommelnd herkommen
Warkl.;

2) herbeitrommeln;
(fig.) mit Oberreden, Zwang, Skandal herbeiholen Ar.: vai tu nevarēji viņu a.?

3) durchprügeln
Warkl.

Avots: EH I, 137

bunce

bunce, eine runde, bauchige Flasche Alm.

Avots: ME I, 350

bunčiņš

‡ bunčiņš "?": runčiņ, bunčiņ mazgā kājas! rītu kaķei kāzas būs BW. 2268.

Avots: EH I, 252

buncis

buncis (li. bunkis "molinė butelka su didžiu pilvü Tiž. I, 355),

1): ein (hölzernes) Salzgefäss
(mit un̂ 2 ) Siuxt;

3): ein bauchiges Gefäss
Grünh.: bunča grāpī mē̦dz biezputru vārīt.

Avots: EH I, 252

buncis

buncis,

1) das Salzgefäss
Grühn., Naud.; [ eine Salzstampfe Bielenstein Holzb. 267];

2) ein bauchiges Salzgefäss
[bùncis Ermes, C., PS., Salis];

3) ein kleines hölzernes Gefäss;

4) eine Büchse
[Ronneb., Smilt.]: smē̦ru buncis A. XI, 166;

5) der Bauch
(= puncis; [bun̂cis 2 Grünwald, buñcis (dicker Bauch) Sessau]): apaļš vēderiņš kâ buncis Burtn.;

[6) ein dickbäuchiger Knabe
(bùncis Ronneb.). Vgl˙li. bunkis, низенькiй толстый человѣкъ; bunk - aus *bumk -?]

Avots: ME I, 350

bunčka

bunčka,

1) ein kleines Gefäss, eine Büchse
Serb. n. A. XI, 166: brandvīnu dzē̦ruši nuo vērša raga taisītā bunčkiņā Upīte, Medn. laiki 164;

2) eine kleine, mit Jauche Gefüllte Grube
Naud.

Avots: ME I, 350

bunčkiņa

‡ bunčkiņa "ein sehr kleines Vorhaus; ein kleiner Raum" (?) Frauenb.

Avots: EH I, 252

bunčkuls

buñčkuls, buñčkulis, ein Bündel; viss, kas kaut kâ kuopā sasiets PS.: aizvedu bunčkuli linu Smilt.

Avots: ME I, 350

bunčuks

buñčuks, ein kleines Gefäss, büchse Krem., Serb., Adsel.

Avots: ME I, 350

bundaga

bundaga, eine Blume mit gelben Blüten, die auf Heuschlägen wächst Lös. Etn. III, 161; Demin. bundedziņa (dial. mit Umlaut st. bundadziņa) A. XXI, 63; [das e in bundedziņa könnte auch alt, und das a in bundaga hochlettisch für e, eingetreten sein.]

Avots: ME I, 350

bundulis

buñdulis,

1): auch Iw., Liewen-Bersen;

4): zusammengewickelte Lappen
Meiran; ein in Lappen eingewickeltes kleines Kind Lubn.; ‡

9) = bum̃bulis 9: bij man vīra bundulīt[i]s (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 11 var.

Avots: EH I, 253

bundulis

buñdulis [Gr. -Essern, Wandsen],

1) [buñduls Neunburg], eine hölzererne Butterdose mit einem Aufschiebdeckel
Kurl.; in Livl. ciba;

2) [buñdulis C., ein rundes Lehmgefäss;] ein Gefäss für gekäste Milch, Grütze:
putras bundulis Mag. III, 1, 122. piena bundulītis BW. 29261;

3) [buñdulis Ruj., ein Klötzchen;] Flott -, Schwimmhölzer an Netzen
Konv. 2 2573;

4) ein Bündel
Ruj. n. U.;

5) ein Futteral;
adatu bundulis, Nadelkissen;

6) dziju bundulis, ein Haufe zusammengereihter Garnknäuel
U.;

7) bunduls, ein Lamm od. eine Kuh, die sich langsam entwickelt:
tāds bunduls vien ir Podsem; [buñdulis Wenden "etwas Kleines"(bes. von lebenden Wesen); bunduls Nerft, etwas, das ebenso lang wie dick ist;

8) buñdulis C., trollius europaeus. Entlehnt aus dem Germanischen, wenn von der Bed. "Bündel"(> etwas Rundes)
auszugehen ist.]

Kļūdu labojums:
viss 3. nozīmes nodalījums jāizmet. Die ganze Abteilung 3) ist zu streichen.
4) = 3)
5) = 4)
6) = 5)
7) = 6)
8) = 7)

Avots: ME I, 350, 351

bundulnieks

buñdulnieks, jem., der bunduļi verfertigt und verkauft.

Avots: ME I, 351

bunduls

bunduls (unter buñdulis),

1): (acc. s.) sviesta bunduliņu BW. 615; ‡

9) = krija 5 (mit ùn 2 ) Saussen; ‡

10) ein metallener Knopf zum Spielen (wobei ein solcher
buñduls gegen ein Brett geschlagen wird) Libau; acis kâ bunduli BW. 20312; ‡

11) sviesta bùnduls 2 Meiran, = bun`dulis 8; ‡

12) = bum̃bulis 9: bij man puiša bunduliņš (Var.: bumbuliņš) BW. 9397, 3 var.

Avots: EH I, 253

bundža

bundža, Demin. buñdžiņa, auch buñdziņa, verächtlich bundžele,

1) die Dose, Büchse:
adatu, smēres, spalvu bundža; sāls bundža, Salzbüchse;

2) der Bauch (in der Kindersprache):
bē̦rna pilna bundža. bē̦rnam sāp bundžiņa Sassm. [Aus dem Litauischen? vgl˙li. bundžė Jušk. "глиняная круглая бутыль для пива"

Avots: ME I, 351

bundžaklis

bundžaklis, ein Bündel Kleidungstücke Seew. n. U.

Avots: ME I, 351

bundzenes

buñdzenes, Stücke Ackerlandes, welche die Knechte benutzen U. [Aus *bundzemes? vgl˙li. bunda ostlitauisch für banda?) "полоса двороваго человѣка нна барской землѣ" Jušk.]

Avots: ME I, 351

bundzināt

‡ bundzināt, Trommel schlagen Für. I; "daudzināt" Grünwald: nevajag pašam par sevi daudz b.

Avots: EH I, 253

bundzinieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bundžiņš

buñdžiņš Dond., ein kleines, dickes Männchen.

Avots: ME I, 351

bundzis

I bundzis: ein kleiner See (mit uñ ) Trik.

Avots: EH I, 253

bundzis

I bundzis, ein See: par bundžiem nuosauc Taures purvā lieluos un mazuos e̦ze̦rus LP. VII, 1289.

Avots: ME I, 351

bundzis

II bundzis, ‡

3) ein Kosename für Stiere
(mit uñ ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. Būga Tiž. II, 462 f.

Avots: EH I, 253

bundzis

[II bundzis,

1) buñdzis, ein rundes Lehmgefäss
Ruj.;]

2) Schmerbauch
Kand.; [vgl. buncis].

Avots: ME I, 351

bundžīte

‡ bundžīte Janš. Bandavā I, 58, Deminutiv zu buñdža 1.

Avots: EH I, 253

bundznieks

bundz(i)nieks, der Trommel -, Paukenschläger, Trommler; debess bundznieks, der Donnerer (Pē̦rkuonis) LP. VII, 1149. meža zuosis, bundzinieces Plūd. Uz saul. tāli 62.

Avots: ME I, 351

bunga

buñga,

1): bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. kur jūsu bundziņas, kur stabulītes? 24155, 2; ‡

9) svara b., Gewicht an der Wanduhr
(wo?); ‡

10) ein Waschbleuel
(mit uñ ) Orellen; ‡

11) sviêsta bùnga 2 Kalz., Meiran, = bunduls ‡ 11; ‡

12) sē̦klu bundziņa, der Fruchtknoten.

Avots: EH I, 253

bunga

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

bungada

bùndaga 2 Saikava, bundaga Ramkau (mit uñ), Golg., Sinolen, = gunde̦ga (hieraus dissimiliert?), ranunculus acer.

Avots: EH I, 252

bungainītis

bungainītis: der Trommler [?] zu ersetzen durch - etwas (jem.), das (der) an bunga(s) erinnert. J. AI.

Avots: EH I, 253

bungainītis

bungainītis, der Trommler [?]: bingu, bungu, bungainīti BW. 2426, 4.

Avots: ME I, 351

bungains

buñgains, unuben: b. ģīmis, ruokas, krūtis Sassm.; [vgl. bunga 4].

Avots: ME I, 351

bungāt

I buñgât, - āju,

1) trommeln, pauken:
bungas bungāt; b. pie luoga, uz galda;

2) kollern:
bē̦rnam vēders stipri bungā Sassm.

Avots: ME I, 351

bungāt

II buñgât,

1): auth Orellen, Seyershof, (mit ùn 2 ) Saikava; ‡

3) wecken
(mit ùn 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 253

bungāt

[II bungât, - āju,

1) (Wäsche) klopfen
PS., Lis.;

2) bùngât 2 Kreuzb., U., Rippenstösse geben.
Refl. - tiês, klopfen: kāds bugājas pie durvīm Sassm. Nach Zupitza Germ. Gutt. 160 zu aschwed. bunka, mnd. bunken "schlagen".]

Avots: ME I, 351

bungot

buñguôt: (mit ùn 2 ) auch Oknist.

Avots: EH I, 253

bungotājs

bunguôtājs, der Trommler; debess bunguotājs der Donner LP. VII, 495.

Avots: ME I, 352

bungulis

[I buñgulis Altenburg "eine Beule vom Schlag" vgl. bunga 4.]

Avots: ME I, 351

bungulis

[II bùngulis 2 Lis., Bers., ein Knüppel; vgl. bunga 2.]

Avots: ME I, 351

bungulis

[III buñgulis Ruj., ein Klötzchen; vgl. buñdulis dass.]

Avots: ME I, 352

bunguls

bunguls AP.,

1) "ein Gewicht, das mit einer Schnur an die Weberhefteln angebunden wird, um sie zurückzuziehen";

2) [bùngulis 2 Warkhof], Bündel: linu b.; [vgl. bunga 2 - 4].

Avots: ME I, 352

bungvāle

bungvāle (unter buñga 8): Klöpfel der Böttcher Dickeln n. BielU.

Avots: EH I, 253

bunka

buñka [Ruj., bùnla PS., bunka Widdrisch, Bers.], ein Rippenstoss: pamāte bija ķē̦rusēs pie bunkām un sitieniem Duomas II, 194.

Avots: ME I, 352

bunka

bun̂ka 2 [Salisb.], ein [bauchiger] Krug [ohne Henkel], ein ölkrug Bergm.; [ vgl. buncis].

Avots: ME I, 352

bunkāt

buñkât [Ruj., bùnkât PS., Salisb., Wandsen], buņķêt [mit der Faust schlagen, zerklopfen, Rippenstösse geben. buņķêtiês kleistrig werden (vom Brot) Wid.]

Avots: ME I, 352

bunkšēt

‡ bunkšêt, dumpf schallen PV., Segew.: caura egle piesituot bunkš.

Avots: EH I, 253

bunkšināt

‡ bunkšinât, schlagend dumpf schallen machen PV.

Avots: EH I, 253

bunkšis

‡ bunkšis, ein dumpfer Schall (vom Anschlagen) PV.

Avots: EH I, 253

bunkšķināt

‡ bunkšķinât, dumpfe Laute von sich geben (erschallen machen) Autz: bunkšķis (ein gewisser Vogel) bunkšķina.

Avots: EH I, 253

bunkšķis

bunkšķis Bundel, etwas Zusammengebundenes: papīru b. A. XII, 182,805; auch ein Strohwisch

Avots: ME I, 352

bunkšķis

I bunkšķis: "savēlies, sapinkājies kušķis" Grünh.

Avots: EH I, 253

bunkšķis

‡ II bunkšķis,

1) ein dumpfer, hohler Ton (Schall)
Grünw., Lennew.;

2) ein Rippenstoss
(?): dabūt bunkšķi pa muguru Nikrazen;

3) ein gewisser Vogel (die Rohrdommel?)
Autz.

Avots: EH I, 253

bunkšoņa

‡ bunkšuoņa, ein dumpfes, hohles Geschalle PV.

Avots: EH I, 253

bunkulis

‡ bunkulis "?": darbnīcas ar ratiem, stikla un metalla bunkuļiem J. Veselis Daugava 1934, S. 419.

Avots: EH I, 253

buntains

‡ buntains,

1) maserig
Bers.: b. kuoks;

2) buñtaini ("luokaini") mati Serben n. A. XI, 166.

Avots: EH I, 253

buntavnieks

‡ buntavnieks, der Aufrührer: kungi sauca buntavnieku BW. 31544.

Avots: EH I, 253

bunte

bunte, ‡

2) das Bund, Bündel:
rīkšu b. BW. 5182, 1. pa buntei atslēdziņu 26062.

Avots: EH I, 253

bunte

bunte die Scheide (makstis) Mag.IV,2,112; mieži palika buntēs (= neizplauka).

Avots: ME I, 352

buntes

buntes kuoks Pantenius,= burtas kuoks, Kerbholz.

Avots: ME I, 352

bunts

‡ bunts,

1): das Bund, Bündel:
sien mazuos buntiņuos BW. 13011, 3. (act. s.) atslē̦gu buntu 24198;

2) = bars, die Schar (Menge) Dunika: katrā ļaužu buntā viens cilvē̦ks par uotru sāka juo stiprs un gudrs būt Brasche Latv. Av. 1861, 28. Aus d. Bund.

Avots: EH I, 253

iebungāt

ìebuñgât: kad bē̦rni neklausa, tad iebungā Seyershof.

Avots: EH I, 505

iebungāt

ìebuñgât, ein wenig durchprügeln; einen Rippenstoss versetzen.

Avots: ME II, 5

izbundzināt

‡ izbuñdzinât Grünw., ausposaunen: viņas gods jau ir izbundzināts pa visu pagastu.

Avots: EH I, 436

izbungāt

izbuñgât, ‡

2) = izvelêt: i. drēbes Orellen. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge trommeln, klopfen Jürg. u. a.: ilgi izbungājuos pie durīm, bet ne˙viens nenāca.

Avots: EH I, 436, 437

izbungāt

izbuñgât, izbuñguôt, tr., intr., ab-, austrommeln, ausmerzen: svešvārdus nuo latviešu valuodas B. Vēstn. bundziniek, pasludini pavēli - izbunguo (verkünde trommelnd) tuo U. b. 131, 45.

Avots: ME I, 719

izbungot

izbuñguôt (unter izbuñgât ), ‡

2) aufwecken:
gulē̦lājus izbunguoja nuo pirmā nuomidža Janš. Apsk. vom J. 1903, S. 82.

Avots: EH I, 437

izbuntēt

izbuntêt, tr.,

1) mit der Kehlhobel bearbeiten, auskehlen:
dēļus;

2) verzieren:
valkāja zīžu drānas, izbuntē̦tas kurpes āva BW. 13248.

Avots: ME I, 719

labunīte

labunĩte, ein Schmeichelwort für Personen weiblichen Geschlechts: Liebling Ar.; [labūnīte, ein Kuhname Sessau; aus labulīte?].

Avots: ME II, 398

nobungāt

nùobuñgât, ‡

3) mit dem Waschbleuel schlagen
(perfektiv) Seyershof: n. drēbes. pakulu dvielis ir smuks, kad viņš ir nuokults, nuobungāts.

Avots: EH II, 35

nobungāt

nùobuñgât, nùobuñguôt, tr., intr.,

1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;

2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.

Avots: ME II, 766

nobunkšēt

‡ nùobunkšêt,

1) = nùobunkšķêt Nötk. (mit un̂ ), Wessen: iesita pa muguru, ka nuobunkšēja vien Druw. vē̦de̦rs nuobunkšēja Gramsden, N.- Peb.;

2) = ‡ nùobul˜durêt Allend.

Avots: EH II, 35

nobunkšķēt

nùobunkšķêt: auch (mit uñ ) Grünh., Mesoten. Salgaln, Segew., (mit ùn 2 ) Tilža.

Avots: EH II, 35

nobunkšķēt

[nùobunkšķêt (mit uñ Siuxt, Dond., Nikrazen, Autz, Ringmundshof, mit un 2 Bauske, Stenden, Behnen, Hofzumberge, mit ùn Serben, Sermus), dumpf erschallen Gr. - Buschhof, Neu - Wohfahrt, Naud., Nötk., Grünwald: nuobunkšķēja vien, kad skābputras muciņa izspēra spundi Lennew. auns ar ragiem iezvēla vērsim pa ribām tâ, ka nuobunkšķēja vien Jürg. akmens iekrita akā, ka nuobunkšķēja vien N. - Peb. Ähnlich auch das reflexiv: bē̦rns nuokrita, ka nuobunkšķējās vien Vank.]

Avots: ME II, 766

pabungas

‡ pabuñgas Gramsden, die Beendigung einer Arbeit. Wohl aus li. pabangà in žem. Aussprache mit on (für an).

Avots: EH II, 122

pabungāt

pabuñgât (unter pabuñguôt): gribu tuos p. (= pamuodināt) Saikava.

Avots: EH II, 122

pabungot

pabuñguôt, pabuñgât, intr., ein wenig trommeln: viņš pabunguoja pirkstiem pa celi MWM. VIII, 744.

Avots: ME III, 10

piebungāt

pìebungât, anklopfen: piebungā ar nūju mājiņas durvīm LP. V, 239.

Avots: ME III, 240

sabungāt

sabuñgât, ‡

3) (Wäsche) mit einer
bunga (vàle) glattklopfen: s. veļu Orellen, Saikava.

Avots: EH II, 398

sabungāt

sabuñgât, sabuñguôt, tr.,

1) zusammentrommeln:
mūs sabunguoja nuo rīta agri kuopā Aps. VII, 13;

2) tüchtig durchprügeln.

Avots: ME III, 599

sabungot

sabuñguôt (unter sabuñgāt), ‡

3) = sabuñgât ‡ 3 Grawendahl.

Avots: EH II, 398

sabunkāt

sabunkât B. Vēstn., tr., tüchtig durchprügeln, mit Fäusten bearbeiten, Rippenstosse geben.

Avots: ME III, 599

sabuntēt

sabuñtêt, ‡

2) = sabuntuôt Wessen.

Avots: EH II, 398

sabuntēt

sabuñtêt; tr., (in Bündel) zusammenbinden, zusammentun Spr.: sabuntē̦ti matu gali BW. 20165.

Avots: ME III, 599

sabuntot

sabuntuôt, sabuntavuôt, tr., aufwiegeln, emporen Spr. Refl. -tiês, sich emporen, rebellieren Spr.

Avots: ME III, 599

skribuns

‡ skribuns Zvirgzdine, wer bei einer mē̦slu talka am Abend zuletzt mit Dünger auf den Acker fährt.

Avots: EH II, 509

stabune

stabune: eine Heuscheune (mit -ū- ) NB., Tadaiken.

Avots: EH II, 567

tībungs

tĩbungs Telssen, botaurus stellaris.

Avots: ME IV, 199

utubunga

utubuñga: in der Bed. 2 nach Sehwers Unters. 21 aus nd. lūsbung "Läusesack (ein Schimpfwort)", wobei der erste Bestandteil des Wortes übersetzt ist.

Avots: EH II, 716

utubunga

utubuñga,

1) der Daumen
Etn. II, 188, Dond., Ruhtern;

2) ein Lauseknicker, Schimpfwort
U.; ein aufdringlicher Mensch Salis: ak tu puika utubunga, tev nav lāga ce̦purītes BW. 12974. tu utubunga, tevi ar vienu pirkstu nuogāžu Dond. kuo šis, utubunga! A. v. J. 1902, 400;

3) Läusekraut (pedicularis palustris)
Fischer 258.

Avots: ME IV, 311

uzbundzuļot

uzbundzuļuôt "?": apakšdaļu uzbundzuļuojuot un sasedzuot kâ varēdamas, pie kam brunči nese̦kuo miesas formām A. VII, 477.

Avots: ME IV, 319

uzbungāt

uzbuñgât,

2): auch (mit ùn 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 719

uzbungāt

uzbuñgât, uzbuñguôt,

1) (auf etwas) trommeln, klopfen
(perfektiv): uzbungāt (ar pirkstiem) uz galda;

2) (trommelnd, stark klopfend) aufwecken
Wid.: uzbungāt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 319

uzbungot

uzbuñguôt (unter uzbuñgât), ‡

3) "?": saē̦dušies uzbunguoti tapuši Pēt. Av.

Avots: EH II, 719

Šķirkļa skaidrojumā (697)

abaža

‡ abaža (> ostle. obaža) "Hausgerät, Habund Gut" Gr. - Buschh. Aus r. обóз "Gepäck" . le. grabažas "alter Kram"?

Avots: EH I, 1

acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

actains

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

aitiņas

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

aizdzerības

‡ àizdzerības, die Verlobungsfeier: meitas aizdzerībās bij daudz gastu saprasīts Warkl.

Avots: EH I, 21

aizdzert

àizdzer̂t,

1) eig. trinkend entfernen, verloben, Verlobung feiern:
dzirdu tevi aizdzer,uot BW. 4976, 14;

2) früher vollauf trinken, früher feiern:
mēs pie jums jau nu e̦sam divējādu guodību aizdzē̦rušI; kad mums reiz būs guodības, tad jums jānāk pie mums atdzert JK.

3) kuo tur aizēdīsim, kuo aizdzersim Str.

Avots: ME I, 24

aizdziras

‡ àizdziras, die Verlobung Warkl.

Avots: EH I, 21

aizdzirnieks

‡ àizdzirnieks, wer sich zur Verlobung einfindet; der Bräutigam Warkl.

Avots: EH I, 21

aizgramzt

‡

I àizgramzt (?), einen brüllenden Laut von sich geben:
lācis nuogāja uz mežu, ka aizgramze (poln. zaryczał) Zbiór XVIII, 388. Dies ajzgramzia ist vielleicht fehierhaft für *ajzgriamzia aus *aizgremze (zu gremzt 2 ); vgl. übrigens auch Schreibungen wie III p. prt. pakora ebenda 390 aus pakāre, is iespēre.

Avots: EH I, 24

aizmauts

aîzmaûts 2 Ahs. "verstopft": man ne˙maz negribas ēst; e̦smu tâ kâ aizmauts Ahs. mute kâ àizmaûta (zugebunden) Trik. Nebst apmaûts (unter maut IV) zu maût I?

Avots: EH I, 38

aizsaistava

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

aizvazāt

àizvazât, ‡ Refl. -tiês, sich umhertreibend (vagabundierend) hin-, weggeraten: čigāni aizvazājušies uz citu vietu.

Avots: EH I, 61

ap

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apblandīt

‡ apblàndît, vagabundierend durchwändern (bereisen): a. visu pasauli. Refl. -tiês Spr., vagabundierend um etwas herumwandern.

Avots: EH I, 74

apdāvinātība

‡ apdãvinâtĩba,* die Begabung Latvis No 2467; Brīvā Zeme 1931, No 199 u. a.

Avots: EH I, 77

apdegums

apde̦gums, die Versengung, das Abund Eingebranntsein, die Brandwunde: apde̦gumus iedala trīs šķirās Konv. 2

Avots: ME I, 81

apdobens

apdùobe̦ns, bauchig, mit hervor- tretender Wölbung: abduobe̦ns puods Bers.

Avots: ME I, 83

apdūkt

apdūkt, -kstu, -ku und -cu,

1) sich bewölken:
debess apdūkst, der Himmel bewölkt sich P. Allunan; šuodien diena apdūkuse (Var.: apdūguse, apduguse) BW. 16045. dūka, dūka šī dieniņa, ar me̦lniem mākuoņiem; tā apdūka mans prātiņš, ar nelieti dzīvuojuot 26837;

2) benommen, betäubt werden:
Part. Prät. apdūcis, bewölkt, trübe, duselig, benommen, betäubt: tīri kā apdūkusi, nevar ne kliņķi atrast Alm. apdūcis gaiss, schwül, trübe beim Anzuge des Gewitters Ruhental, Platonen, Irmlau. apdūkums, der Dusel, die Betäubung, Benommenheit: apdūkumā tā nuokrita pie zemes Alm. - In Auermünde apdukt für apdūkt.

Avots: ME I, 82, 83

apdziras

apdziras, die Verlobung Infl. Konv.

Avots: ME I, 84

apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

apkārt

apkā`rt (apkãrt PS.; aus ap + kā`rta, zu li. apikarta, die Umgebung EPr. 29),

1) Adv., rings herum, umher, um:
apkārt staigāt, umhergehen, maldīties, umherirren; vandīt, griezt visas malas apkārt LP. III, 28, alles um und um wenden, kehren. apkārt laižu valuodiņas Ar. 489, ich sprenge überallhin Gerüchte aus. jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751, es kamen die Freier geritten, sie kehrten aber um. teci ap namu apkārt! oder teci namam apkārt! "Laufe um das Haus herum!". gan tē̦vs izrunājās, izbrēcās viņai apkārt LP. III, 69, wohl versuchte der Vater mit seinen Worten und Tränen sie zu rühren. es apvilku zīda tīklu apkārt tautu istabai BW. 13389. cilvē̦ks var dažreiz dienām un nedēļām apkārt ar sekmēm pārciest badu, Tage und Wochen lang A. XX, 570. Prädikativ: nu laiks, trīs gadi, piecas nedēļas apkārt LP. VII, 105; VI, 237, 658. viņai apkārt, sie hat ihre menses U;

2) Präp. mit Acc., in der Schriftsprache ungebräuchlich, hauptsächlich im Volksliede vorkommend st. ap um:
apkārt kalnu tautiet (i) s jāja BW. 13272. apkārt kalnu liepas auga 13272. apkārt sevi vien dziedāju, apkārt savu kumeliņu 8461.

Kļūdu labojums:
jāja BW. 13272 = jāja BW. 13326
8461 = 956, 1

Avots: ME I, 94

apkārtne

apkā`rtne, apkārtene Schrund., apkārne Sissegal, die Umgegend, Umgebung: vīrs aizgāja apkārtni aplūkuot LP. IV, 17. puotē̦tu vietu apkārtne pēc 3 - 4 dienām uzpampst SDP. VIII, 67. nuo savas tuvākās apkārtnes viņš varēja maz mācīties Paw.

Avots: ME I, 94

apkārtums

apkārtums, der Umfang, der Umkreis, die Umgebung: viss tas izrādās citāds nekā ikdienišķais apkārtums A. XII, 503. Umgew. der Umriss: miesas apkārtums MWM. X, 232.

Avots: ME I, 95

apmācība

apmâcĩba, die Lehre, Exerzierübung: man būs jāiet apmācībā Vēr. II, 1343.

Avots: ME I, 105

apraibināt

‡ apràibinât

1) bunt machen
(perfektiv): a. papīru;

2) verwirren, beirren:
a. acis.

Avots: EH I, 107

apraksts

apraksts,

1) Verzierung, Muster:
visi bija linu kre̦kli rakstītiem aprakstiem BW. 6651;

2) die Beschreibung, Schilderung:
dažādu slimību apraksti RKr. XII, 5; apraksti par Balkanu pussalas tautiņām Etn. IV, 140;

3) das Verzeichnis, die Aufnahme:
mantu apraksts.

Avots: ME I, 113

apskatīgs

apskatîgs, umsichtig, gründlich seine Umgebung in Augenschein nehmend: visur L. rīkuojās kā apskatīgs vagaris Janš.

Avots: ME I, 121

aptrust

aptrust, inch., durch Reibung kürzer werden: zirgam aste aptrususi Bers., Nerft.

Avots: ME I, 131

apvienība

‡ apviênĩba,* die Vereinigung, der Verein, Verband, Bund.

Avots: EH I, 127

apznaule

‡ *apznàule 2 (gesprochen mit -ļa) Bērzgale, der Strick, mit dem eine znàule 2 umbunden ist.

Avots: EH I, 128

ārtava

ãrtava, ãrtavs, ar̃tavs PS., Heller, eine alte Münze: tā meta divi ārtavus iekšā Mark. 12, 42; [bei Manzel dafür ārtaugs "Schilling" (= li. artaugas bei Szyrwid), von P. Schmidt RKr. XV, 46 nebst einem aruss. артугъ dass. zweifelnd aus einem schwed. örtug hergeleitet; in diesem Fall könnte das -au- aus ārtava stammen, das vielleicht (vgl. arthau, eine Münzsorte, in Bunges Urkundenbuch V, 1051) aus slav. artava "mensurae species" (> gr. ἀρτάβη s. Фасмеръ, Греко-слав. этюды III, 35) entlehnt ist].

Avots: ME I, 244

aste

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

atderēt

atderêt, einen Vertrag, eine Verlobung rückgängig machen (in dieser Bed. auch atderinâtiês), annullieren: saderēju, atderēju ar saviem bāliņiem; ar tautieti saderēju, nevar vaira atderēt BW. 15456.

Avots: ME I, 154

atderināt

‡ atderinât saderību Dünsb., eine Verlobung annullieren. Refl. -tiês, s. unter atderêt; ‡ Subst. atderinašanâs, das Annullieren einer Verlobung seitens des Verlobten resp. der Verlobten: atderināšanās nuo līgavas puses bija visai viegli izdarāma Janš. Dzimtene II, 316.

Avots: EH I, 138

atgaitīgs

atgaitîgs, mit einem Hindernis verbunden; hinderlich, behindert: atgaitīgi apstākļi B. Vēstn. atgaitīga sagre̦muošana Pūrs III, 22.

Avots: ME I, 157

atlaist

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. 2 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlaiža

atlaîža, Sündenvergebung, Ablass: tad gribu es iet uz Ruomu pēc atlaižas Dünsb.

Avots: ME I, 171

atmācība

atmâcĩba, Wiederholung des Gelernten: zemes sargus iesaukt atmācībā, die Landwehr zur Wiederholung der Übungen einberufen.

Avots: ME I, 176

atraitin

‡ atraîtin, atraîtiņ Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Adv., leicht lösbar (gebunden): a. (mit einer leicht lösbaren Schlinge) sasiet.

Avots: EH I, 160

atsaite

atsaĩte, die Nebenstränge, durch die die Enden der Vorderachse mit den Femern erbunden werden Gravental.

Avots: ME I, 187

atsiet

atsìet, ‡

3) "?": atsien atvāržus Janš. Mežv. ļ. II, 470; ‡

4) a. kuoku Segew. "einen Strick straff an einen zu fällenden Baum ziehen".
zirgu a. Segew.,

a) "ein auf der Weide angebundenes Pferd kürzeranbinden",

b) = a. zirgam galvu (unter 2); ‡

5) atsiet (labību) Siuxt, beim Binden des abgemähten Getreides hinter den Mähenden nicht zurückbleiben;
meitai vajadzēja a., uzcelt un piegrābt diviem pļavējiem. gaŗus rudzus viegli var a. diviem pļavējiem. Refl. -tiês,

1) = atràisitiês, sich (von selbst) losbinden: maisam gals atsējies. zirgs atsējies;

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss binden:
e̦smu visādi atsējies, bet vienmē̦r viņš ir atraisījies Vīt.

Avots: EH I, 165

atšķira

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atšķirība

atšķirĩba,

1) der Unterschied:
tā ir liela atšķirība Dond.;

2) Abgeschiedenheit, Abgeschlossenheit:
caur tādu lielu savmuļibu jeb atšķirību tur uzglabājušās daudz ierašas A. XVI, 472; cf. atšķirtība;

3) das Gedeihen, der Erfolg:
viņam laba atšķirība, es geht ihm alles von statten; scherzhaft wird die Peitsche im Goldingenschen n. Etn. III, 129 atšķirība genannt, also Personifikation des Erfolges:"Erfolggebend": še tev atšķirība, sagt man, die Peitsche reichend;

4) atšķirības, der Abschied:
šuodien dzeŗam atšķirības A. XIV, 1, 134. būs manam vīriņam nuo kruodziņa atšķirības BW. 26939;

5) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Fest:
aicināt viesus atšķirībās od. šķirībās Ar. 1329, BW. 2034. atšķirībās nere̦ti ielūdza īsteniekus un sievas, kuŗas bija līdzējušas bērniņu vākt JK. VI, 40.

Avots: ME I, 201, 202

atskurbt

atskurbt (unter atskur̃binât), sich von einer Betäubung erholen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 167

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

auts

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

balss

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bane

bane (s. auch unter banīte),

1): eine hohe, turmartige Kopfbedeckung aus dünnem, gestärktem Stoll, die früher von Frauen beim Kirchgang getragen wurde
Orellen; ‡

2) eine turmartige, mit dem Sclrornstein verbundene Höhlung über der Ofenöffnung, wo die mit dem Rauch hinausgetragenen Funken zum Ersticken kommen
Orellen.

Avots: EH I, 204

bankšķis

ban̂kšķis, ‡

2) ein hohler Ton
(heuer als ‡ bunkšķis) Grünw.

Avots: EH I, 205

bante

bañte (entlehnt), das Band; līdz bikšu bantei, bis zum Hosenbund, eine beliebte Massbezeicznung: brist ūdenī līdz bikšu bantei. ve̦lns iesita muļķi līdz b. bantei zemē LP. VI, 583. bantes, Bindebalken, die die Sparren zusammenhalten Biel. H. 27.

Avots: ME I, 263

bārstelēt

bā`rstelêt AP., (mit ãr ) Jürg., Lemburg, Wolm., (mit ā`r 2 ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Erlaa, Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., = bãrstît (mit deminutivischer Farbung).

Avots: EH I, 209

bārt

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. 2 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

bass

bass (li. bãsas, aksl. босъ, adh. bar "nackt"), barfüssig, barfuss: kas Laimiņu mīļi lūdza, tam Laimiņa basa te̦k Ar. 1828. dzīrās tautas agri jāt, dzīrās mani bas(u) atrast BW. 14079. Gew. mit kāja verbunden: nāc Laimiņa, kad es lūdzu, ir basām kājiņam. ar basiņām kājiņām BW. 33289. [vgl. Fick Wrtb. I 4 , 88 und Liden IF. XVIII, 416.]

Avots: ME I, 266

beigts

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

bet

bet (li. bèt). Konj.,

1) aber: bet es tuo nedarīšu. viņš negribējis teikt; bet kad nu brā[is viņu lūdza, viņš arī sāka pateikt;

2) (nach der Negation) sondern,
stets am Anfange des Satzes stehend: ne tu, bet viņš man palīdzēja. Mit neba verbunden: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vin dabūjuši izbrīnīties LP. I, 176. [Vgl. Le. Cr. § 592.]

Avots: ME I, 281

bezmērķa

bezmērķa, kein Ziel habend, ziellos, zwacklos: bezmērķa klīstuošie viļņi MWM. VIII, 696; bezmērķa vagabundi Vēr. II, 1065.

Avots: ME I, 285

biezs

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bildiens

bilˆdiens, die Anrede, Aufforderung, Bewerbung: ne nuo krē̦sla necēluos sliktu ļaužu bildienam BW. 14856, 3.

Avots: ME I, 296

bingu

bingu, Interj. zur Bezeichnung eines dumpfen Tones: bingu, bungu, bungainīti, kas bē̦rnam vē̦derā? BW. 2426,

Avots: ME I, 297

birbināt

birbinât "?": trīs sita bungas, trīs birbināja BW. 33703; [wohl identisch mit li. birbinti, einen summenden Ton hervorbringen; играть на свирѣли. - Zu li. bir̃bti summen, barbõžius, der Summer, sloven. brbotáti, murmeln u. a.; vgl. Berneker Wrtb. I, 107 f.]

Avots: ME I, 297

bite

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. 2 ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. 2 , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. 2 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

blandoņa

blànduoņa, comm., blànduonis (fem. -ne), auch blanduons, der Vagabund, Landstreicher, Herumtreiber.

Avots: ME I, 309

blandonība

blànduonība, das Vagabundentum, das Leben und Treiben eines Landstreichers: tas e̦suot saņe̦mts cieti blanduonības dēļ Vēr. I, 1174.

Avots: ME I, 309

blaukstiens

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310

blīkš

blĩkš, blĩks, ein onomatopoetisches Schallwort zur Bezeichnung eines mit einem Lärm verbundenen Schlages, Falles, Flintenschusses: blīks! drāžu (pīlēm ar bisi) virsū A. XX, 722. blīkš, blākš! vējš airauj smagās piedarba durvis JR. IV, 70.

Avots: ME I, 316

bomis

buõmis,

1) der Hebebaum:
ar buõmi ceļams, von schwachen Mensch und Tieren; ar buomi celt, izsvērt. Sprw.: iet kâ buomis, er geht wie ein Peitschenstiel, überall anstossend. tāds slinkais buomis (Faulenzer) viņš jau bijis nuo jaunām dienām Dok. A. trinas gar kājām, buomi (d. h. den Schwanz) izslējies (Rätsel: die Katze) Vīt. 38;

2) eine dicke, runde Stange, die über ein Heu - od. Strohfuder gebunden wird:
buomi liek pār siena vai labības ve̦zumu;

3) der Weberbaum:
krūšu buomis, der Weberbaum vor der Bank (aužuot stāv pie krūtīm); ceļu b., der Weberbaum vor den Knien des im Webstuhle sitzenden Webers; baķa b., der Weberbaum, um welchen sich das Gewebe wickelt; dziju od. pakaļas b., der Weberbaum, auf welchen die Kette aufgezogen ist;

4) buomītis, ein Teil des Spinnrades,
kuoks, kurš iestiprināts uz rāceņa un kuŗā stāv ruociņas A. XI, 83. [Nebst li. bómas "Hebebaum" und estn. pōm dass. aus mnd. bōm "Baum".]

Avots: ME I, 362

boncis

‡ bon̂cis 2 , ein kleiner Henkeltopf Lems.; ein Nachttopf Lems., Sallsb.; "ein längliches Glas- od. Lehmgefass" Seyershof. Vgl. buncis.

Avots: EH I, 235

brac

brac, brāc, ein schallnachahmendes Wort zur Bezeichnung eines mit einem schweren Falle verbunden Schalles: lācis nuo bailēm brāc nuo kuoka zemē LP. VI, 259

Avots: ME I, 321

bradāc

bra˙dãc, Interj. zur Beschreibung des Schalles beim plötzlischen Fallen eines schweren Gegenatandes: malkas kaudze sagāzās - bra˙dāc. puišelis skriedams pakrita plānā - bra˙dāc Sassm. - Auch bra˙daũks.

Avots: ME I, 321

braģis

‡ III braģis, ein liederlicher Mensch; ein Vagabund (r. бродяга) A. XI, 82.

Avots: EH I, 236

braku

braku, in Verbindung mit briku, Interj. zur Besczreibung eines knatternden, knisternden Schalles: briku braku man kurpītes sarkaniem dibe̦niem BW. 16958. iet kažuoki briku braku.

Avots: ME I, 323

brālis

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

brandvīns

brañdvīns, brañdavīns, brañd(a)viņš, brañdevīns, brañdeviņš, brandaviens, brandeviens, brandesniņš, brañdīns, branavs N. - Bartau BW. 11247, 11559, 14673; Etn. I, 26, brandens um Tuckum n. Lautb. und Mar. RKr. XV, 108, der Branntwein: brandvīnu tecināt od. dedzināt od. laist, Branntwein brennen. kad brūte bij nācēja un uz tam deva savu vārdu, tad tūlīt nuodzēra mazuo (od. pirmuo) brandvīnu, (d. h. man feierte Verlobung) un nuorunāja, kad dzers īste̦nās precības jeb lieluo (od. uotruo) brandavīnu BW. III, 1, 57. Sprw.: kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā. [Aus nd. brandewīn.]

Kļūdu labojums:
brandavīnu = brandvīnu

Avots: ME I, 323

braukšķis

braũkšķis der Schall (braukš!), der mit diesem Schall verbundene Schlag: duošu braukšķi mugurā BW. 20857.

Avots: ME I, 326

brāža

[bràža 2 Stelp.,

1) ein unordentlich zusamengeworfenen Reisighaufen:
ve̦se̦la brāža žagaru;

2) Schwall:
tur jau būs ve̦se̦la brāža (da wird ein sehr buntes Programm sein: viele Reden, Musik usw.) Zu brāzt.]

Avots: ME I, 329

brāzēklis

‡ brāzeklis "vīšķis: allerlei in Leiwand gebunden, ein Opfer für die Toten, dem Kirchhof eingescharrt" Lubn. n. BIeIU.

Avots: EH I, 240

brīc

brīc! bric! Interj. zur Bezeichnung eines mit dem Falle eines leichteren Gegenstandes verbundenen Schalles: brīc! luodziņš ārā LP. I, 119. Oft mit brāc verbunden: brīc brāc!

Avots: ME I, 333

brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332

brīvdiena

brĩvdiena, ein freier Tag, an welchem man der gewöhnlichen Arbeit entbunden ist; brĩvdienas, die Ferien.

Avots: ME I, 335

brūnganraibs

‡ brũnganràibs, braunlichbunt P. W. šis ar mani tiesāties? 19.

Avots: EH I, 246

buks

buks! auch buku! bũks! Interj. zur Bezeichnung des Tones, der mit einem Schlage od˙mit eiliger Flucht verbunden ist riju kuļu buku (buka) buks! sasit spārnus buks, buks, buks! RKr. VII, 104. čuks, buks - uozola zarā 809.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht

Avots: ME I, 346

bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347

buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348

bulents

‡ bulents (??) Grünhof "ein Vagabund".

Avots: EH I, 251

bulināt

I bulinât, blinzen, mit den Augen ein für die Umgebung unverständliches Zeichen geben: kuo tu bulini ar acīm? Dond.

Avots: ME I, 348

buņava

buņava = bungu vāle, kalta vāle Etn. III, 161.

Avots: ME I, 352

buņģieris

‡ I buņģieris, der Trommler: sit bungas, buņģieri! BW, piel. 2 18246 1 .

Avots: EH I, 253

buņģis

buņ̃ģis,

3): linu buņ̃ģis Karls.;

4): auch Bers. - In der Bed. 1 nach Zēvers IMM. 192811, 312 aus nd. bung(e) "eine grosse Dose von Blech".

Avots: EH I, 253

buņģis

buņ̃ģis,

1) eine Büchse
(= bunduls): vikses b.; [alus b., eine kleine Biertonne Bers.];

2) der Bienenstock
Stockm., Bers.: apaļš kâ buņģis;

3) ein Bündel:
linu buņģītis AP., [Bers.];

4) der Bauch, Schmerbauch
Dobl. (= bundzis);

5) der Inhaber eines solcher Bauches, ein junger Ochs, ein Junge, ein Mensch mit einem gehörigen Schmerbauch, der Vielfrass:
tad ta liels buņģis: piegāja pie putras un visu izbuņģīja Etn. II, 1, III, 161, IV, 65, A. XI, 166; vīra buņģis (Var.: bunga), ein Knirps BW. 9397, 26418, 3

[6) ein festvermummter Knabe, der einem Flachsbündel ähldich sieht
Bers.].

Avots: ME I, 352

buņķēt

buņķêt (unter buñkât): aus nd. bunken "schlagen, prügeln; pochen" nach Zēvers IMM. 1928 II, 312.

Avots: EH I, 253

buņķis

buņķis [Serben],

1) Büchse:
[sviesta buņķis Smilt.]; vikses buņķītis;

2) Bündel:
linu buņķis A. XI, 166;

3) sāls bunkāt]; Salzgefäss
A. IX, 2, 182;

4) Kleister im Brote
Mag. III, 1, 120, Wid.

Avots: ME I, 352

burt

bur̃t, - uŗu, - ũru (li. (bùrti), zaubern, hexen: burvis sācis pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. [burta od. burts sāls BW. 20783, behextes Salz.] burvim uznākusi buŗamā reize LP. VI, 19. ārā burt, naudas maku ārā buŗ. Refl. - tiês,

1) eifrig Zauberei treiben:
buŗas kâ burvis pa tumsu. vecene salika kārtis uz galda un būrās ilgu laiku ap tām MWM. VI, 101;

2) trödeln:
kuo tur pie nieka darba tik ilgi buries Drosth., Smilt., Ruj., Subst. bũrums, der Zauber: būrums nepielīp, der Zauber, die Zauberei wirkt nicht LP. VI, 14. [Fortunatov Sâmav. 104 78 hat es mit li. burnà "Mund" verbunden, indem er eine ältere Bed. "murmeln" voraussetzt. Aber man darf es wohl nicht trennen von burta, li. bùrta, bùrtas, slav. bъrtь "Waldbienenstock" (hierzu vgl. Berneker Wrtb. I, 109), woraus man etwas "kerben" als die ältere Bed. entnehmen kann; vgl. Potebnja РФВ. XI, 59 2 und Жив. Старина 1891, III, XXV, 375 ff., Boisacq Dict. 1015 f., Mikkola Jagić - Festschr. 362, Trautmann Wrtb. 40 und Būga KSn. I, 227.]

Avots: ME I, 354

burta

bur̂ta 2 (li. bùrta, Stück, Los [Psalter v. J. 1625, Ps. 16, 6], Zauberei), das Verzeichnis L., St., U., die Einkerbung Wid.; bur̃tas [Salis], burtu kuoks od. burtskuoks [woraus dial. buo(r)t(a)skuoks, buockuoks], der Kerbstock. [Vgl. burt.]

Avots: ME I, 354

būšana

bûšana, das Sein, Wesen, Stand: puosta b., Elende, Unglück; cūku b., Schweinerei; sasuodīta b., verdammte Geschichte. kas tā par būšanu? was ist das für eine Art und Weise? būšu, būšu; kâ tad nu bez būšanas! ich werde auf jeden Fall da sein; wie sollte ich da ausbleiben! būšanu (Instr.) viņš būs, er wird sicher erscheinen. kuo tur teikt? brāļu būšana, was soll man da sagen? wie schon unter Brüdern. savas māju būšanas viņš atradis pilnā kārtībā, sein Hauswesen habe er in voller Ordnung gefunden. [trim stūŗiem būšaniņa BW. 35105,2 var., eine Umschreibung für das weibliche Geschlechtsglied.]

Avots: ME I, 359

būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

cēlības

cêlības, [das Emporheben (auf einem Stuhl u. dgl.) eines Gefeierten bei einer Feier (Praulen) oder eines Gewählten (Bers.) und das damit verbundene Gelage; das Gelage nach einem talkus, nach der Beendigung des Dreschens oder einer anderen Feldareit resp. bei der Einweihung eines Hauses (Ruhental); "nu man būs cēlības (Finderlohn)", sagt man (in Saussen) beim Emprobene eines verlorenen Gegenstandes; daselbst nenne man cēlības auch die Belohnung für die Hilfe beim heben eines umgestürztes Wagens; auch das Herausheben der Sachen aus dem Wagen (am Georgitage) neuangekommener Einwohner und die damit verbundene Bewirtung]: kuŗš nav steidzies apsveicināt jaunuos ienācējus? kuŗš nav piedalījies pie cēlībām? Austriņ.

Avots: ME I, 376, 377

celmgals

‡ ce̦lˆmgals, das untere Ende eines gefällten Stammes: es nuocirtu uozuoliņu... nuo ce̦lmgala bungas taisu BW. piel. 2 30189, 2. taisīta... nuo paša ķervainā ce̦lmgala Janš. Bandavā I, 119.

Avots: EH I, 263

centiens

centiens, die Bestrebung: tautiskie centieni, die nationalen Bestrebungen.

Avots: ME I, 373

ceri

ce̦ri, ce̦ras, die Glutseine auf dem Gewöbte des Riegen - od. des Budstubenofens, die (in der Badstube) begossen werden: kâ uz karstiem ce̦riem; der Glutfang U. [Zu kar̂sts "heiss", li. ker̃štas "Zorn", klr. чéрень "Feuerherd", serb. čèrjen "Wölbung über dem Feuerherd mit einem Loch oben beim Rauchfang"; ahd. herd "Herd", an. hyrr "Feuer" u. a.; s. zupitza Germ. Gutt. 114, Fick Wrtb. III 4, 75, v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 318, Berneker Wrtb. I, 146, WAlde Wrtb. 2 130.]

Avots: ME I, 375

cerība

cerība,

1): schon
Lat. Kat. und (acc. s. cerībe) LLD. II, 17; ‡

2) cerības dzert, Verlobung feiern
Warkl.

Avots: EH I, 266

cērpa

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps 2 Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

ciens

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

ciest

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I 4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

cik

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

cīkars

[cĩkars "bunt (von Hühnern)": c. gailis, cīkara vista Sarnaten.]

Avots: ME I, 390

cīlavas

cīlavas, eine Vorrichtung zum Tragen von Heu, bestehend aus 2 langen Stangen, die durch Querhölzer verbunden sind Freisiņ; [ "eine schwache, wackelige Tür, Pforte od. Tragbahre" Burtn.; vgl. cilavas].

Avots: ME I, 391

cimbole

‡ I cim̃buole,

1) cim̃buole NB., Plur. cim̃buoles Frauenb., ein Musikinstrument (die Zimbel?):
laukā bungas, namā kuokles, istabā cimbuolītes BW. 1187, 7;

2) comm., wer häufig zu weinen pflegt
NB.

Avots: EH I, 271

čirka

I čirka! čirks! čirku! Interj. zur Bezeichnung des mit dem Melken verbundenen Geräusches, Lautes: guovis slaucu čirka [Var.: čirku] čirks BW. 10444.

Avots: ME I, 414

čirstaklis

čirstaklis,

1) Schnepper zum Aderlassen
Mag. XIII, 2, 40;

2) čir̃staklis, die am Kopfende nach oben verlängerten Füsse eines Bettes, die oben durch eine zum Aufhängen von Kleidern dienende Stange verbunden sind Stuhrhof.]

Avots: ME I, 415

čučēt

čučêt, -u, -ēju, intr., schlafen (von Kindern): apsēdies, māsiņa, lai vistiņas uolas dēj, lai bērniņi čuč. Oft mit gulēt verbunden: čuči, guli! [Vgl. li. čiučiúti "schlafen".]

Avots: ME I, 418

cui

cuĩ! [in Salis cuî! 2 ] Interj., beim Hetzen der Hunde gebraucht, oft mit pi! verbunden: cui! pi!

Avots: ME I, 397

čūlāt

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

daglains

daglaîns, dagls (li. dãglas "weiss- u. schwarzbunt"), weiss- und schwarzbunt, brandfarben mit schwarzen Flecken PS., gew. nur von Schweinen: daglais vepris, kuilis, sivē̦ns; dagla cūka [Serbigal, BW. 21225, 9]. daglais zvērēs divreiz dienā, tuomē̦r ies tupiņuos. Nach U. in Ruj. auch von der Farbe des Wolfes. Nach L. und St. auch: daglaina vista. Zu degt.

Avots: ME I, 430

daglis

daglis,

1) ein bunter Hund
Katzd.;

2) s. dagla.

Avots: ME I, 430

daglītis

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

daiga

I daiga, daigs,

1) eine lange, dünne Stange,
z. B. der Angelstiel; daigas = žeberklis ar divi žuburiem, kuo kūļus pacelt Lös. n. Etn. IV, 18; daîgi [Kr.], zwei an den Enden zusammengebundene Stangen zum Aufrishten eines schweren, grossen Gegenstandes, z. B. zum Aufrichten der Seitenstangen (air,i) einer grossen Schaukel Selb.; Pfähle, Stangen an Fischwehren [Bielenstein Holzb. 672], Warnungszeichen auf Heuschlägen L.;

2) daigas, daigi Druw., Zwirn, Garn zum Trakeln
Lös. n. Etn. IV, 148. Vgl. li. daigas, der Keim und le. diegt, dīgt.

Avots: ME I, 430

dārdiens

dãrdiens, dãrdi, dãrduoņa, das Knattern, Geröll: pē̦rkuona dārdiens, dārdi, dārduoņa. rīb bungu duobjie dārdieni A. XV, 425.

Avots: ME I, 447

darīt

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II 2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

dārķis

[dārķis, ein buntes Pferd Bers.]

Avots: ME I, 448

dārks

[dā`rks 2 Bers.], scheckig, bunt: dārks zirgs, dārka ķēve AP., Etn. IV, 5, Laud. [Wohl (mit einer ältern Bed. "fleckig" ) nach Leskien Abl. 361 und Nom. 174 und Reichelt KZ. XLVI, 322 f. zu li. der̃kti "mit Unflat besudeln, марать, пачкать", darkùs "garstig, нечистый") u. a.]

Avots: ME I, 448

dāvana

dâvana [Kl., Lis., Warkhof, Dond., Jürgensburg, Selg., Nigr., Wandsen, dãvana Ruj., Salis, dãvâna C., dàvana 2 Domopol] (li. dovanà), die Gabe, das Geschenk: dieva dāvanai nedari pāri. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griêžama, nevajaga le̦puoties Kaudz. M. Mit Mār,as dāvaniņa wird im VL. ein neugeborenes Kind bezeichnet. gara dāvana, geistige Fähigkeit, Begabung. [Vgl. (zum ā) dāsns und (zum suffixalen Teil) ai. dāvanē, gr. (kypr.) δοƑ-εναι "geben"; s. J. Schmidt KZ. XXVI, 335.]

Kļūdu labojums:
gara dāvana = gara dāvana(s)

Avots: ME I, 449

deguns

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

deidelnieks

dèidelnieks 2 Lettg., ein Vagabund, Faulpelz, verkommener Mensch: deidelnieks svāta maiss BW. 25723.

Avots: EH I, 314

derestība

derestība:

1) plur. derestības, die Wette
Iw., Salis; ‡

2) derestības turēt Iw., Verlobung feiern.

Avots: EH I, 316

derība

derība,

4) derības, die Verlobung auch
AP.; die Verlobungsfeier Linden in Kurl.; brālim kāzas, man d. BW. 32529, 1. alu dara ... meitiņas derībās 15497.

Avots: EH I, 316

derība

derĩba,

1) das Bündnis, der Bund:
redzi, es uzceļu derību ar jums un jūsu dzimumu I Mos. 9, 9. tas ar ve̦lnu slē̦dz derību LP. VII, 500. ve̦cā un jaunā derība, das alte un neue Testament;

2) die Verdingung, Abmachung:
kalpi tâ ar saimnieku derībā nuorunājuši JK.;

3) die Wette:
derību pamest od. pazaudēt, die Wette verlieren. Auch im Plur.: bijuši ļuoti stipri vīri, kas uz derībām daudz varējuši izturēt Etn. IV. 26;

4) der Pl. derības (li. derýbos), die Verlobung, [bei Manzel - Lettus - die Heirat]: derības dzert, Verlobung feiern, derībās braukt;

5) die Schliessung, der Schluss:
ķēniņš taisa uz miera derībām lielas dzīres LP. IV, 65;

[6) derība Wid., die Tauglichkeit].

Avots: ME I, 457

derībnieks

derĩbnieks, auch derinieks, derenieks, dernieks,

1) der einen Vertrag schliesst:
saimniekus - de̦rē̦tājus un dienestniekus - de̦ramuos sauc par derībniekiem Ruj., Kok.;

2) der sich Verlobende, der Verlobte:
bet, arī divati bez lieceniekiem sade̦ruot, abi derībnieki šķitās saistīti BW. III, 1, S. 510;

3) jem., der eine Verlobung zu bewerkstelligen sucht, der Braut-, Freiwerber, der Freiersmann:
sajāj tavi derenieki BW. 14129, 1. lai dziedu, kuo dziedu, dernieku nedziedu; tas manu māsiņu saderināja 20904;

4) der die Verlobungsrede vorliest:
tad derinieks vēl pamāca, kâ laulībā jādzīvuo un pārmaina brūtes un brūtgāna saktas BW. III, 1, S. 72;

5) die Gäste bei einem Verlobungsschmause
Krem.;

6) die Personen, welche den Bräutigam zum Pastor zur Verlobung und zum Aufgebot führen
Druw., Setzen;

7) der Wettende
Adsel.

Kļūdu labojums:
divati=divatā

Avots: ME I, 457, 458

derināt

I derinât [li. dẽrinti "zu versöhnen suchen", derìnti "рядить, нанимать"], tr.,

1) sich bemühen jem. zu überreden sich als Knecht (od. Magd) zu verdingen:
saimnieks derina kalpus Krem., Ruj.;

2) verloben:
darināms gre̦dze̦ns, Verlobungsring. derināmas saktes gaida BW. 15186;

3) dingend, werbend wohin auffordern:
līdz tautietis ruokas deva, tūliņ līdzi derināja 14903, 13;

4) mit abhäng. Inf. - dingend sich anheischig machen zu tun: viņš derināja tās nuo ve̦lna pirkt LP. VII, 1160;

[5) tauglich machen
L.;

6) einen zum Wetten bringen
St.] - derinātājs RKr. XVI, 100, = derībnieks 4: pēc nuodziedātas dziesmas derinātājs nuosacīja (nuolasīja) līdzību, salikdams abiem ruokas kuopā.

Kļūdu labojums:
ruokas deva...14903,13 = ruoku deva...1494,13 var.

Avots: ME I, 457

derinieks

derinieks, der die Verlobungsrede vorliest U., RKr. XVI, 100; s. derībnieks 4. [derinieki St. "Verlöbnisleute".]

Avots: ME I, 457

derža

II derža Wessen, eine mit Durchfall verbundene Pferdekrankheit ("Hodenbruch"): kuram zirgam ir d., tas ē̦d ātri. drīzi kārnījas un labi nebaŗuojas. Zu li. déržti "cacare", woneben le. dirst.

Avots: EH I, 316

dibens

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

dīdeklis

dĩdeklis [Schujen, Allendorf, Fest., dĩdêklis Jürgensburg, Segewold],

1) ein unruhiger, andere beunruhigender Mensch:
viņš tev kâ dīdeklis uz kakla Treiden, [Kokn.; auch ein Pferd, das angebunden nicht ruhig steht Oppek.;

2) dīdeklis Weinsch. "ein Gegenstand, mit dessen Hilfe man die Haustiere zu dressieren
(iedīdît) pflege"].

Avots: ME I, 476, 477

diet

diêt [C., Kl.], diêt 2 [Tr., Bl., dìet 2 Kr.], deju, intr., hüpfen, tanzen, auch singen Spr.: nakti jautri dzīvuoja un deja BW. III, 1, 13. tas le̦cams, tas dejams. pieņēma viņu ar kruoņiem, diešanām un bungām Jud. 3, 7. Wohl zu ai. dīyati "fliegt", [le. dĩdît, air. dian "schnell", gr. δῖνος "Wirbel", δινέω "drehe" u. a., s. Leskien Abl. 271, Fick Wrtb. I 4, 68 u. 459, Stokes Wrtb. 144, Solmsen PBrB. XXVII, 363, Boisacq Dict. 189.]

Avots: ME I, 483, 484

dievsunītis

dìevsunĩtis,

[1) dìeva sunītis C., Bers., Mar., eine haarige und buntfarbige, schwarzgelbe Raupe
(auch saules tārpiņš genannt) Weinsch., Nieder- Kurl., Schwanb., Nitau, Daiben, Kokn., Jürgensburg, Bers.;

2) ein kleiner, roter Käfer
Ruhental, Hasenpot].

Avots: ME I, 486, 487

dirsa

[I dir̂sa (Intonation erschlossen aus der Schreibung dyrsa) Kurmin 5, panicum silvestre; an der lit. Grenze in der Bed. "Trespe". Zu li. dìrsė "Trespe".]

Avots: ME I, 470

divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. dù (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. dà (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472

dižs

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475

dot

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dripināt

I dripinât, [beben machen Fest.; dröhnen oder klirren machen]: pats (sisenis) sev spārnu bungas stilbiem dripina.

Avots: ME I, 499

druvnice

‡ druvnice, = druvnesis (?): nedz ... sviesta bunduliņš, nedz ... d. viņam uz nedēļu tiek Klēfelda Padoms 1789, S. 101.

Avots: EH I, 337

dūda

I dũda,

1) eine Pfeife, ein musikalisches Instrument
(dùdas 2 Mar. n. RKr. XV, 112): laukā dūdas, namā bungas BW. 1187. jemsim dūdas, dūdāsim BW. 22621. Auch suomu stabule genannt. jaunie ļaudis dancuoja kristībās pēc dūdas (suomu stabules) muzikas dažādus dančus BW. I, S. 194. dūdas laist vaļā, anfangen zu weinen;

2) [vgl. wr. дудá ein Dummkopf, Tor, Einfaltspinsel:
meitas, dūdas, vīra grib, nemāk cimdus nuoadīt. es nebiju redzējusi tādu dūdu panāksnieku BW. 20784;

3) das Demin. dūdiņa [dūdas Zabeln], Harmonika
Mag. XIII, 2, 49, dūdiņas U.: nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1. Nebst li. dūdà aus dem Slavischen.

Kļūdu labojums:
nuopirka dūdiņu BW. 7055, 1 jāpārceļ pirmās nozīmes nodalījumā (gehört zur Bed. 1).

Avots: ME I, 523, 524

dūkoņa

dūkuoņa, bei Damberg Druva II, 1175 dūkuoņi, das Brausen, das Getöse: sacēla tumšu dūkuoņu A. XII, 575. bungu duobjā dūkuoņa Apsk. I, 614.

Avots: ME I, 526

duls

duls, dunkelfarbig, dunkel, ins Bräunliche hineinspielend RKr. XVI, 67, [Nigr.], Hasenp.: duli zirgi BW. 15905, 9, dulas guovis 16471 var. dula mute BW. 12400. Oft in Verbindung mit bē̦rns; vgl. dulibē̦rs. [Die Schreibung od. Aussprache mit ll (dullu, bē̦ru kumeliņu BW. 1335) ist wohl durch dul˜ls hervorgerufen. Zu le. dūls (s. dies), li. dulas "темносѣдой" u. a., vgl. Persson Beitr. 32 u. 580 und Lidén Stud. z. tochar. Sprachgesch. I, 25 ff.

Avots: ME I, 513

duncis

[III duncis U., ein hölzernes Geschirr zum Zerstossen des Salzes; vgl. buncis.]

Avots: ME I, 515

dundulis

[I duñdulis Ruj., = bundulis 3; eine kleine Ackerscholle.]

Avots: ME I, 516

dundulis

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516

dunkš

dunkš! Interj. zur Bezeichnung des mit einem Schlage verbundenen Geräusches (vgl. li. dunks, dunkst).

Avots: ME I, 517

dūsma

II dūsma,

1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm
Elv.: nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572. dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177. tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195. kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644. zvana dūsma plūda Duomas I, 377. krāces dūsma Apsk. I, 439. tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;

2) das Gedränge, Gewühl:
man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis. milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56. [Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]

Avots: ME I, 530

duža

duža (linu, salmu), Bund, Bündelchen U.: agrāki linus mīstīja pa 25 saujām, kur,ās, sasietas vienkuopus, sauca par dužām Dickeln. [Wohl zu ndl. dot "wirrer Knäuel", norw. dott "kleiner Haufen, Zotte" u. a., s. Persson Beitr. 45.]

Avots: ME I, 522

dzenamais

dze̦namais, Part. praes. pass. von dzīt,

1) etw., womit man treibt, ein Stock, eine Peitsche
u. a.; dze̦namais nazis. Rasiermesser. dze̦namās zâles, abführende Arzenei Mag. IV, 2. 140;

2) wer getrieben werden muss;

3) zur Hervorhebung des ununterbrochenen Treibens:
kungi dzina dze̦namuo BW. 18411.

Avots: ME I, 544

dzenis

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545

dzēse

dzēse, dzēsis Kurs., dzēsnis,

1) schwarzer Storch
RKr. VIII, 97; nach Mag. II, 3. 117 ist dzēsis bei den ventinieki der Storch überhaupt;

2) [dzêse 2 Dond., Līn., Wandsen], der Reiher.
[Die daneben bei Manz., ElV, u. L. vorkommende Schreibung dzese ist wohl fehlerhaft (für dzēse). Trotz apr. geasnis "Schnepfe" dürfte le. dzēse usw. wegen li. géršė "Reiher" nach Niedermann Kaegi-Festschrift 76 f. aus * dzērse usw. entstanden sein (zum r- Schwund s. Le. Gr.§ 103), wie auch apr. geeyse "Reiher" nach Trautmann Apr. Spr. 336 auf * geerse zurückgeht. li. géršė gehört wohl zu dzẽrve.]

Avots: ME I, 548

džindžeklis

džindžeklis, etwas Klirrendes, Tönendes: sunim piesien pie astes tukšu bundžu vai citu kādu džindžekli U. b. 109, 20.

Avots: ME I, 564

dzīparains

dzîparaîns, von buntem, gefärbtem Wollengarn verfertigt: dzīparaini cimdi Grünh.

Avots: ME I, 557

dzīpars

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dzīpurainis

‡ dzîpurainis (f. -ne), aus buntem Wollgarn (dzîpurs) angefertigt Auleja: dz. cimds. dzīparaine juosta.

Avots: EH I, 361

egle

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. 2 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

eldziņš

eldziņš, ein Schnürchen od. Riemen, mit welchem die Peitschenschnur an den Stiel gebunden wird Grünh. [Vgl. eldziņš.]

Avots: ME I, 567

gaiķis

‡ II gaîķis 2 , in der Verbindung gaîķa 2 zirgs Kalnazeem "ein, buntes (braun und grau geflecktes) Pferd"

Avots: EH I, 376

gaizs

gàizs 2 (li. gaižùs "ranzig, bitter") Lubn., Meiran, Warkl., unangenehm bitter (zwischen sars und rūgts): gaizi kartupeļi. Nebst li. gìžti "sauer werden (von der Milch)" zu westosset. änγezun "gären", alb. ģizε "gelabte Milch", arm. kcu "bitter, ranzig" u. a., s. Lidén KZ. LXI, 1 ff. - Die Schreibung gaîzs FBR. XIII; 163 beruht auf einer falschen Angabe.

Avots: EH I, 379

gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gāztīt

gâztît (richtiger wäre die Schreibung gâstît!), Refl. -tiês,

1): auch Weissensee: kad nāk citi kūļi klāt, tad guba vairs negāstās Linden in Kurl.; stürzen
(intr.) Linderi in Kurl.: le̦di gāstās ūdenī.

Avots: EH I, 391

ģeņģeris

ģeņģeris,

2): ein Vagabund;
dauzuoņa Seyershof; ‡

4) wer taumelnd geht
(mit èņ ) AP.

Avots: EH I, 426

ģerkle

[II ģer̂kle "mit Anschwellung verbundene Schmerzen im Arm" Kreuzb.]

Avots: ME I, 697

gleins

gleins od. glèinis 2 [Kreuzb.], mehrere zusammengebundene Balken - eine Abteilung des Holzflosses: gleinā ir apmē̦ram ap 50 baļķu kuopā siets, un visā pluostā mē̦dz būt pa 4 vai 5 līdz 6 gleini viens pie uotra galeniski savilkti Konv. 2 Etn. IV, 61, [Bielenstein Holzb. 624. Zu li. gleità "ряд, шеренга"

Kļūdu labojums:
Konv. 2 = Konv. 2 3217

Avots: ME I, 624

grābt

grâbt, -bju, -bu (li. gróbti), tr.,

1) greifen, fassen, raffen, packen :
grāb, kuo nagi ne̦s, nimm, soviel du vermagst, was nicht angebunden ist. puisis gājis uz klēti zirgiem miltu grābt LP. VII, 144. negrāb dievam acīs! BR. 271. In Verbindung mit ruokā, in die Hand, naguos, in die Finger, drückt es die imperfektive Handlung aus, sagrābt dagegen die perfektive : ja kādi pretī nāks, tad tie tevi grābs ruokā Lautb. kur tik tuo sastapa, tur tuo grāba ruokā Dok. A. grābiet tuos pluskas naguos LP. IV, 3 ;

2) erhaschen, hernehmen :
kur tādu kustuoni e̦suot grābis LP. V, 208. kur viņš tuo naudu grābis VII, 482 ;

3) harken
in Kurl., Adiamünde, [Salis], in Livl. meist kasīt : sienu ;

4) gaisu, vēju grābt, aus der Luft greifen, nach dem Winde haschen, Eitles unternehmen :
dažs labs vēl grābj gaisu MWM. VIII, 566. [Nebst grabât, grabas, li. grabùs "fingerfertig" u. a. zu serb. grà`biti "greifen, raffen", ai. grābhá-ḥ "Handvoll", engl. grab "packen" u. a.]

Avots: ME I, 643, 644

grebt

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

griezte

griezte, Demin. grieztīte und grieztiņa (von * griezta [oder * griezts, -s]), ein gedrehtes Bund, die Kocke: ve̦ci vien sanākuši; grieztēm bārzdas sagriezuši. pa grieztiņai linu RKr. XI, 77. Vgl. grīzte.

Avots: ME I, 663

grūts

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

guba

I guba,

1): žagaru, mē̦slu g. (= čupa) Warkl: sūdu g. Sonnaxt. rudzus liekās (anderswo statiņuos) Baldohn, Behrshof, Bixten, Burtn., Ekau, Erlaa, Essern, Fockenhof, Fossenberg, Garrosen, Hofzumberge, Kirchholm, Kremon, Kreuzb., Lemb:, Lieven-Bersen, Linden in Kurl., Marzenhof, Mesoten, Misshof, Mitau, Pampeln, N.-Peb., A.-Rahden, Ronneb., Sehönberg, Gr.-Sessau, Stelph., Stenden, Stuhrhof, Treiden, Wallhof, Weitenfeld, Wilzen, Windau, Wirginalen, Kr.-Würzau, Zeezern: sìena g. (= ķir̃pa I

1) Gramsden, Grob., Iw., Mahlup, Pussen; sìena, labības g. KatrE., Ramkau, Salis. sìena, zaru, akmiņu g. Kaltenbr. vasarātas gubiņu krauj nuo nesietām kuopiņām Salisb. ābuoliņa (dābula Sonnaxt): g. Heidenfeld. gubiņa AP., ein um vier oben zusammengebundene Halzstangen aufgehäufter Getreidehaufen.
sakraun mantas gubiņā Saikava. septiņas sē̦tas vienā gubā (nahe beisammen) Kaltenbr. abjuos galuos pāri līkstis, lai tilta griesti neskrien gubā, kad ar ve̦zumu brauc pāri Saikava. guovis mierīgi gubiņā ē̦d Sonnaxt. viņi jau gubā (prügeln sich) Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 64.

Avots: EH I, 415

gumt

gùmt [N. -Peb. gùmt 2 Kl., Kreuzb., gum̂t Warkh.], -stu, -mu,

1) sich biegen:
gumst plāns le̦dus, kad pa viņu iet, t. i. līkst, bet nelūst;

2) wulstig werden,
vienā vietā uz āru izvelties Etn. IV, 33;

3) überfallen, sich auf einen langsam senken,
ar visām miesām virsū gāzties un apkampt Kronw. n. U.;

4) greifen
Oppek. n. U. Refl. -tiês, sich biegen. [Zu li. gumuóti "итти, переваливаясь с ноги на ногу (vgl. le. gumām und gumstīties); нести большую тяжесть" und vielleicht (s. Persson Beirt. 78 ff.) zu ae. cumul "a glandular swelling", und weiterhin vielleicht auch zu an. kaun "Geschwulst", gr. γύαλον "Wölbung" u. a. bei Fick Wrtb. III 4 , 45 f.]

Avots: ME I, 681

gūžas

gūžas U., der Riemen, durch welchen das Kummet mit Krummholz und Femer verbunden wird. Vgl. gužas 2.

Avots: ME I, 688

ieberzēt

ìeber̂zêt, einreiben: ādas apģē̦rbus taukiem iebe̦rzē̦tu bē̦rna luoceklīšus LP. VI, 1, 173. ìeber̂zẽjums, Einreibung: lietuo ieberzējumiem sāpīgās vietās Konv. 2 659.

Avots: ME II, 3

iedaša

I iedaša St., MWM. VIII, 806, die Eingebung: kāda iedaša tai sievai bija, kad tā tuo ē̦ku iededzināja Elv. - Vgl. iedaža.

Avots: ME II, 8

iedaža

iedaža,

1) Eingebung, Einfall, Grille
L.: ļaunuo garu..., kas saceļ grē̦ku iedažas Dēmons 54;

2) iedaža, als Imbiss:
iekuod tā˙pat iedažām (pabruokasti), lai sliktās siekalas nuoiet Adsel. In Tirs., Golg. und Irmelau: maizi uz baznīju iedažām līdz paņemt, für alle Fälle mitnehmen;

[3) "Ursache, Grund"
Weinsch.;

4) iedaža "zuweilen"
Tirsen.]

Avots: ME II, 9

iedzīre

‡ iedzīre(s) Līvāni, die mit einem Gelage verbundene Einweihung eines Hauses.

Avots: EH I, 512

iedzīres

‡ iedzīre(s) Līvāni, die mit einem Gelage verbundene Einweihung eines Hauses.

Avots: EH I, 512

iekārtnes

[ìekãrtnes,

1) "zwei an der Oberlage der Dreschtenne befestigte Stangen, woran das Windsieb angebunden wird"
Lenzenhof;

2) "eine Schaukel"
Auermünde;]

3) Türhängen
[Neologismus?]: durvju iekārtņu skaļuo brīkšēšanu Vēr. II, 62.

Avots: ME II, 27

iekšām

ìekšām, Adverb, = iekšā, mit Verben der Bewegung verbunden: lika kaŗavīrus iekšām tiem I Mak. 9, 51. Dafür jetzt iekšā.

Avots: ME II, 31

ieloks

iẽlùoks,

1): ieluoki an der
villāne, Fransen von buntem Wollengarn BielU.; ielùoki 2 tādi šūti bij ap malām vilnānēm: tādām puķēm bij, tādiem rakstiem Sonnaxt; ar ze̦lta apmetinājumiem ap ce̦pures ieluoku Janš. Dzimtene I2, 21; "eine Falte" Warkl.

Avots: EH I, 528

iemesls

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 3 ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

iemiet

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46

ieraibs

iẽràibs [PS., Nigr., ìeraibs Arrasch, iêraibs 2 Ruj., Salis, Bauske, iẽraibe̦ns Drosth., iêraibe̦ns 2 Ruj.], ins Bunte spielend.

Avots: ME II, 55

ieraibums

iẽràibums, eine ins Bunte fallende Farbe.

Avots: ME II, 55

ieruna

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna 2 Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59

iet

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

ievalks

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

ievingrināt

ìevingrinât, tr., einüben, üben: aci, ruokas. mēs savas rīkles e̦sam Ēģiptē ievingrinājuši Rainis. Refl. - tiês, sich einüben: mākslā, dzejā. netraucē̦ts varē̦tu ievingrināties bungas sist LP. VII, 513.

Avots: ME II, 89

ik

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

īvere

ĩvere PS., Streit, Zwist, Reibung, Ärger: kas tev ar viņu par īveri Nigr., Frauenb. Aus dem Mnd. (yuer " Eifer " bei Russow).

Avots: ME I, 838

izderības

izderĩbas, das durch die Verlobung (derības) bedingte Geleite der Jungen Frau aus dem elterlichen hause: brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi, sauca par izderību namu BW. III, 1, 74.

Avots: ME I, 726

iziet

iziet,

1): izgāja iz meitas, heiratete sich (als Schwiegersohn) in den Besitz eines Bauernhofes ein
Kaltenbr. jī izgājuse, sie hat geheiratet Auleja. slimība izgāja, die Krankheit verging, war zu Ende ebenda;

2): izgājis pagastskuolu, hat die Gemeindeschule absolviert
Ar.; ‡

9) = izkal˜puôt 2: mācēju saimniekam i. uz mata Seyershof; ‡

10) zum Vorschein kommen:
izgāja nuo skrīņas ... pilsē̦ta Pas. V, 291; ‡

11) = iznākt 2: iziet trīs kubikas (Kubikfaden) malkas Pas. IX, 321. kad ar ak viņiem (= akmeņiem) sutina (sc.: iesalu), stiprāks al[u]s iziet Auleja; ‡

12) i. di˛ajuos oder i. skaluos Dunika, prahlend in arge (absurde) Übertreibungen geraten.
Refl. -tiês,

2): gan iziešuoties sapuvušais siens ar Ramkau; ‡

3) reis werden
AP.: labība izietas. - Subst. iziêšana: kāda ir i.? wie ist der Stuhlgang? Ar.

Avots: EH I, 451

izklaustīties

‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.

Avots: EH I, 457

izpeldēt

izpelˆdêt, intr.,

1) herausschwinden:
nuo jūriņas izpeldēja divi dze̦lte̦ni kumeliņi;

[2) sich herausschieben (z. B. von einem Sacke od. anderen, auf ein Fuder gebundenen Dingen gesagt, die aus den Stricken herausquellen, sich verschieben) U. Refl.
- tiês, zur Genüge schwimmen].

Avots: ME I, 779

izplīt

‡ izplīt Bauske, = izkaũlêt: izpliju mammai kādu pārīti nuogaršuot Dziļleja Bundiņš 32.

Avots: EH I, 473

izraibināt

izràibinât, izràibuôt, izraibêt, izraibât U., tr., bunt machen, sprenkeln: guotiņ, mana raibaliņa, kas tevi raibu izraibēja (Var: izraibuoja) BW. 29167, 2 [aus Iggen]. viņa ģē̦rbs ir asinīm izraibuots Vēr. II, 391. viņa uzkrūts bija izraibināta A. XIII, 799.

Kļūdu labojums:
izràibuôt, izraibêt, izraibât U. = izràibuôt, U. izraibêt, izraibât

Avots: ME I, 788

izraisīt

izràisît, tr., etwas Eingebundenes lösen und herausnehmen, losmachen: pēc appļāvībām Lejnieks izraisa līkuo vienruoci JR. IV, 72. izraisa šauruo bantīti nuo matiem Vēr. II, 1408. viņa izraisīja kurpju sasienamuos MWM. IX, 893. [ar lieluo pipelīti (mani) kâ raisīt izraisīja ("?") BW. 35344.] Refl. - tiês, sich lösen, sich abheben: mati cenšas izraisīties nuo zilās bantītes Saul. iz miglas vāliem izraisās kāds milzīgs tē̦ls Asp. degšanas procesā izraisās kurināmā materiālā uzkrātā saules enerģija U. b. 118, 3.

Avots: ME I, 788, 789

izrakt

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

iztirpināt

iztìrpinât, tr., fakt. zu iztìrpt, von Vertaubung befreien, die Vertaubung beseitigen: iesim te iekšā iztirpināt kājas LP. I, 144.

Avots: ME I, 819

izvingrināt

izviñgrinât, durch Übung rege erhalten: izvingrini luocekļus! MWM. X, 326. lai visus savus spē̦kus izvingrinātu JR. IV, 14.

Avots: ME I, 829

jāču

jãču,

2): j. man ar būs pulka laimes Pas. XI, 159. j. tas zināšuot 217. j. ... princese a[t]kal atbraukšuot VI, 86. j. tie zinās, kâ pāri tikt VII, 471 (ähnlich: VIII, 59 und 366). jājat, brāļi, manu sē̦tu, j. māte mani duos! Tdz. 43053. Nach PS. wird jāč(u) nur mit dem Futurum verbunden, wobei das Verbum etwas dem Sprechenden oder Angeredeten Angenehmes und Erwünschtes ausdrückt.

Avots: EH I, 561

jātnieks

jâtniẽks, ‡

4) ein Dachreiter
AP.; ‡

5) ein dachartiges Gerüst (2 Paar kreuzweise in die Erde eingetriebene Holzstangen, die durch Seitenstangen verbunden werden) zum Trocknen des gemähten Getreides auf dem Felde
AP.

Avots: EH I, 562

jàu

jau (li. jaũ ["schon", apr˙iau "je" aksl. ju "schon"]), [jaû Kl.], jav Kand.,

1) temporal - schon:
es jau sen tuo zinu. viņš jau sen kamē̦r pārnācis. tas jau tâ˙pat sapruotams, das ist so schon (ohne jegliche Erklärung, von selbst) verständich;

2) einräumend - wohl, (sich mit
gan berührend und mit ihm zuweilen verbunden): jau redzēju šķūņa jumtu, paša šķūņa neredzēju; jau redzēju tautu dē̦lu, paduomiņa nezināju BW. 10644. gan jau viegli es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. kas jau (Var.: gan, jel, tad) tevi nepazina? 20868. vai tu tuo darīji? tâ jau gan bija LP. III, 29;

3) auf etwas Bekanntes hinweisend - ja:
tã jau pa˙visam cita lieta. ķēniņa dē̦ls, kâ jau bē̦rns, tūliņ atslē̦gai pakaļ LP. V, 236. laukā bijuši izsviesti kauli, zivs, ķidas, kas nekas, kâ jau dzīŗās LP. IV, 89; mit nu verstärkt: ķēniņš uzņe̦m tuos laipni kâ jau nu ķēniņš dē̦lus LP. II, 50;

4) verstärkend - ja:
kakliņ, manu jau kakliņ, kâ nuo viena alva lietu BW. 398. [Zu jū, ju got. ju "schon"; s. Le. Gr. 479, PErson IF. II, 248, Berneker Wrtb. I, 457 und Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 96, 97

jaukt

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jezga

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111

joslains

juôslaîns, gestreift, buntgestreift, mit gürtelartigen Streifen versehen, getigert: juoslains vepris Bers., Serb., Nötk., A. - Rahden, Gaw.

Avots: ME II, 127

jožus

juožus, jem., der auf eine drollige und lächerliche Weise (z. B. zu hoch oder zu niedrig) den Gurt um den Pelz gebunden hat: tad nu ir juožus! Mag. XIII, 3, 54.

Avots: ME II, 128

jucisks

‡ jucisks, verworren Segew.: diezgan juciski gāja, es ging recht bunt her Segew.

Avots: EH I, 566

jūgs

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. 2 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

juka

juka,

1) der Wirrwarr, die Mischung:
viss gaiss vārījās un kūsāja nevaldāmu spē̦ku jukā R. Sk. II, 248. Gew. Pl.:

a) der Wirrwarr, die Verwirrung, das Misverständnis:
izcēlās jukas un traucekļi Apsk. nu smējās līdz visi, kas sāka jukas saprast Lautb. - [jukā Fianden oder] juku jukām, bunt, durcheinander, in Unordnung, Verwirrung: guovis un aitas gāja juku jukām. annēnieši, kuosēnieši jauku jukām sajukuši BW. 20949;

b) = jukaini Mar. n. RKr. XV, 117;

c) juku labība, das Mengkorn
Frauenb.; gew. mistrs;

[2) jem., der Wirrwarr stiftend sich ein- mischt:
iet kâ juka Bers., Warkl. Zu jukt].

Avots: ME II, 116

jukurēt

I jukurêt, - ẽju, durcheinandermischen, eine bunte Reihe machen L.

Avots: ME II, 117

jukuris

I jukuris,

1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;

2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.

Avots: ME II, 117

jumis

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I 4 , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kacerēt

kacerêt, - ẽju, gew. kacêt Dond., Durben, [Wandsen, Dunika; Tahm. n. U.], - u od. - ẽju, ẽ˙ju (li. kakė´ti "reichen" ), tr., intr.,

1) nach etw. greifen, zu erreichen suchen, erreichen:
tik upē nenuoslīku, pēc riekstiņa kacē̦dama BW. 10841. kaci, kaci (Var.: kacē), tautu meita, pašā pūra dibe̦nā 25195, 3. kacerêt kacerēja tautu meita pūriņā. trepes kac tik līdz pažuobelei Nigr. jau var ar bungvāli dibinu kacēt LP. VI, 518. ze̦mu, ze̦mu saule te̦k, tik ar ruoku nekacēju BW. 10667;

[2) reichen:
devīgas meitas: caur sienu kacēja (Var.: padeva) panākšņu puišiem BW. 34528 (aus Gold.).] Refl. - tiês, nach etw. greifen, etw. zu erreichen suchen: [kamdēļ tâ kacējies? vari uz kuo uzkāpt Dond.] pēc villānes kacē̦damās Janš. jaunība dažreiz augstāki kacas, ne˙kâ viņu izglītība atļauj Rol. kacêtiês, zergen, necken, reizen Wenden.

Avots: ME II, 130

kākarains

kãkaraîns,

1) zottig, struppig, zerlumpt
Bers.: pilni krūmi sīku kazu, viens pats āzis kākarains (Rätsel: Sterne, Mond);

2) dünn, klar:
kākarains aude̦kls, kākaraina drēbe Serb. n. A. XV, 2, 326;

3) gesprenkelt, mit Buntwerk versehen:
adu cimdus kākarainus (Var.: kankarainus) BW. 7223.

Avots: ME II, 190

kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kalums

kalums,

1) die vollendete Tätigkeit des Schmiedens, das Geschmiedete:
bungvāle nuo pirmā kaluma necieta LP. VI, 518. nesamaksājis manam vīram ratu kalumu Seib.;

2) die Prägung, das Gepräge:
nauda, kam tik kalums duod vērību Rainis. ze̦lta kalumi, goldenes Geschmiede: bet par visām skaistāka bij viņa paša sirds karaliene... zīdā un pērlēs un ze̦lta kalumuos Niedra.

Avots: ME II, 146

kama

[IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]

Avots: ME II, 148

kamēr

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r 2 Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r 2 Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t 2 Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt 2 Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kampucis

‡ kàmpucis 2 Auleja, ein rundes, an eine Besemerwaage angebundenes Hölzchen, woran beim Wiegen die Waage gehalten wird.

Avots: EH I, 583

kārsis

I kārsis Naud., [kā`rsis Trik.], kàsis, der Haken: daļģe kārsī, die Sense ist in spitzem Winkel an den Stiel gebunden Grünh. Vgl. kàsis.

Avots: ME II, 198

karšķi

karšķi [Warkh. Kolup, Wessen], Ketten Aknīste; eine Kette, mit der das Vieh im Stalle angebunden wird Selb., Schub.

Avots: ME II, 165

kas

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kazuri

kazuri, kreuzweise verbundene Hölzchen auf dem Dachfirst Biel. H. 86. [Ausr. козырь?]

Avots: ME II, 184

ķence

ķeñce, [ķen̂ce 2 Gr. - Essern], eine dicke, breiartige unreine Masse, ein Mischmasch, die Schmiere Kamd., Grünh.: ielej tik pīlēm kaut kādu ķenci! redzēsi, kâ izēdīs Naud. kāds puika namā apcēlis saimniecei bundulī tādu ķenci LP. V, 5. kādam vīram bij puodiņā tāda ķence: ja aptraipa kriesuo aci, tad jau nuo tāluma sare̦dz, kur paslē̦pta manta glabājas LP. V, 231.

Avots: ME II, 364, 365

ķepa

ķe̦pa,

1) ein klebriges, altes Kleid:
atkal apvilcis savas ķe̦pas LP. VI, 663;

2) der Klumpen, Ballen, Flocke:
sniega ķe̦pa; guovs ķe̦pa, der Kuhflanden: ielicis sviesta bundulī guovs ķe̦pas LP. IV, 144; V, 134;

3) die Tatze, nametl. die Bärentatze:
lācīšam liela ķe̦pa (Var.: ķe̦lva) BW. 2686. kaķis uzkrita pelei visām ķe̦pām Serb. Übertr. auf die menschliche Hand: kad tu manas ķe̦pas baudīsi, tad trīs dienas snaudīsi Serb. tas nuovilka ar sievu abi divi drēbes un tad metās abi divi uz četri ķe̦pi (Dual) gar zemi LP. VI, 266; [ Faustgelenk Bergm. n. U.];

4) dieva, ve̦lna ķe̦pa, orchis maculata RKr. III, 71. lauvas ķepiņa, Edelweiss
Wid. Zu ķept [in der Bed. 1 - 2; in der Bed. 3 - 4 aus liv. käpā resp. estn. käpp "Pfote, Klaue, Hand", s. Thomsen Beröringer 259].

Avots: ME II, 366

ķimpa

ķim̃pa,

1): auch Salisb.;

4): eine Handvoll Gras
Seyershof; ‡

5) atslē̦gu ķ. Salisb., ein Schlüsselbund.

Avots: EH I, 703

ķimpa

ķim̃pa,

1) das Malheur, Pech, Unglück, der Streit
Serb.: labāk nepīksti ne vārda, ka netieci ķimpā A. XVIII, 125, Stockm., Etn. II, 129, IV, 66;

2) ein Klumpen [?]:
celies, gūba, gaiba nāk, ņem tuo ķimpu, liec uz kampu Biel. R. 346;

3) Heufuder
Allend. n. U.;

4) eine Handvoll Ruten
Ruj. [Aus liv. kimp "Lärm, Unruhe; Bündel" resp. estn. witsa - kimp "Rutenbund", kimp "Verwickelung, Verlegenheit, Be-drängnis", s. Thomson Beröringer 261.]

Avots: ME II, 381

ķīpa

ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389

ķirināt

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

ķiris

ķiris, ein schwarzes Ochskalb mit weissem Streifer über den Rücken Ruj. n. U., Mag. XX, 3, 129. [Beruht auf estn. kiri resp. liv. ķiri "bunte Färbung", s. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 384

klaidoņa

klaîduõņa, [klaîduônis Kl.], klaîduõnis (fem. klaiduone), der Vagabund, Herumstreicher: laukā, tu klaiduoņa, iz manas mājas! Kaudz. M. saradīsies šādi, tādi klaiduoņi LP. V, 343. ubadzes un klaiduones dē̦ls Apsk. Zuweilen mit dem voranstehenden Genit. von pasaule: pasaules klaid.

Avots: ME II, 209

klaidonība

klaîduõnĩba, das Vagabundenleben, das Vagabundentum: klaiduonības dēļ tas bija ietupināts cietumā B. Vēstn.

Avots: ME II, 209

klaidonīgs

klaîduõnîgs, umherschweifend, vagabundierend: klaiduonīgs cilvē̦ks Saul.

Avots: ME II, 209

klamburis

‡ II klamburis,

1) = klamburs II Bewershof;

2) ein Brettchen, das bösartigen Stieren vor die Stirn (an die Hörner) gebunden wird, damit sie andere nicht sehen
Kreuzb.

Avots: EH I, 609

klamesteris

‡ klamesteris "ein Vagabund" Saikava; klamesteŗi "grabažas" Saikava. Vgl. ‡ klamasteris.

Avots: EH I, 609

kleidonis

kleiduonis, der Umhertreiber, Vagabund. Unb.

Avots: ME II, 220

kleja

kleja Naud., Nigr., Ruj., klejuoņa Grünh., comm., klejuonis, der Herumtreiber, Vagabund: tavs dē̦ls ir tapis par īstu klejuoni Vēr. II, 943. [kleja U., ein schlechter Mensch. - Zu klīt, klajš (s. dies); vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 395.]

Avots: ME II, 221

klejot

klejuôt, intr., herumschlendern, umherirren, umherziehen: viņš klejuoja pa lauku Vēr. I, 829. un skats klejuo tam tālumā B. Vēstn. Subst. klejuôšana, das Umherirren; klejuôtãjs, der Herumtreiber, Vagabund, der Nomade. [Vgl. li. klejóti "блуждать".]

Avots: ME II, 221

klenderis

kleñderis, klènderis Smilt., der Herumtreiber, Vagabund: vai bij manas jaunas dienas, manu koušu augumiņu paņemt tādam klender,am, kruogu, tirgu skrējējam? BW. 21911.

Avots: ME II, 222

kleris

kleris, kļeris Lub., der Schwätzer, Müssiggänger, Trödler, Vagabund Gründ., Gr. - Sessau.

Avots: ME II, 223

klerot

[II kle̦ruôt,

1) trödeln, müssig dastehen, frierend auf etw. lange warten, quienen Gold. n. Etn. I, 138, Grünh.: kuo tu te atkal kle̦ruo? Brig.;

2) sich umhertreiben, vagabundieren
Gr. - Sessau, [kļe̦ruôt Grawendahl].

Avots: ME II, 223

kliega

kliega Ar., = klaĩga 1: kur gaviles un kliegas Fürecker, Bunka.

Avots: EH I, 620

klimbins

klimbins,

1): auch (mit ìm 2 ) Bers.; ‡

2) ein gewisses Holzstück (mit je einem Loch an beiden Enden), das beim Anbinden vom Hausvieh auf der Weide benutzt wird;
‡

3) ein Tölpel
Pilda; ‡

4) ein Hölzchen, woran Schlüssel angebunden werden, damit sie nicht verloren gehen
(mit ìm 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 617

kluburs

II kluburs, ein lahmer, ein schwächlicher, unbeholfener Mensch Lind. Mag. XIII, 2, 70; kluburu kluburiem iet, watscheln, unbeholfen gehen Lub. [Nebst li. klùbti" klùpti", klùbunduoti" klìbinduoti" zu got. hlaupan "laufen", wenn got. h - hier auf velarmen k beruht; s. Zupitza Germ. Gutt. 118 und Hoffmann Γέρας 51.]

Avots: ME II, 233

klūga

II klũga, Demin. klũdziņa, verächtl. klũģere,

1) ein aus Strauch -, Weiden -, Birken -, Gränenzweigen gewundenes Band:
[drāztas klūgas, geschnitzte Bänder Bielenstein Holzb. 363.] klūdziņas de̦r jumtu jumšanai un mietu sasiešanai Kand., [Nigr., Golg.], Naud.;

2) klūdziņas, kleine, feine, nicht gewundene Zweige, Weidenruten zum Korbflechten
Konv. 2 3185; daher klūdziņu kurvis LP. III, 81; klūga auch ein grösserer, nicht gewundener Zweig: puodnieks nezinādams nuogriezis nuo svē̦tās liepas klūgu LP. V, 117;

3) ein Stück Holz, welches um den Hals eines Hundes gehängt wird Mar. oder mit welchem ein Füder Strauchwerk zusammengebunden wird
Stürzenh.;

4) die an den oberen Enden gewundenen Seitenstangen der Schaukeln
Kand.;

5) verächtliche Bezeichnung eines Frauenzimmers:
kur tā klūga palikuse BW. 23362, 1. [Auch von einer Kuh: guovs gatava klūga: zuogas vienmē̦r pruom Golg. Vgl. li. kliúga "вица". Wegen des ľ scheint es ein Lehnwort zu sein.]

Avots: ME II, 238

klumzaks

klum̃zaks, klum̃zaka,

1) der Klumpsack, bestehend aus einem zusammengedrehten Handtuch oder aus irgend einem anderen längeren Tuche;
klumzakuos iet, das Spiel mit dem Klumpsack spielen Etn. III, 186;

2) etw. Zusammengebundenes (Kleider), ein Klumpen, Stück: caurums bij aizbāzts ar klumzaku, = ar drēbju kušķi Wain. miklu, paslapju labību laiž klumzakiem vien mašīnā Ahs. duod man klumzaku gaļas Römershof;

3) ein hölzerner Pantoffel;

[4) klumzaka, Prügel
Erlaa: nu, nu, dabūsi gan atkal kādu klumzaku (zu einem Ungehorsamen)];

5) ein Plumpsack
Wid.

Avots: ME II, 235

knauķis

II knauķis,

1) das Querholz am langen Sensenstiel
U.; [ der obere Asthaken des Stiels der kurzen Sense Bielenstein Holz. 496];

2) knaûķis 2 , ein derbes Stück Brot
Ahs. [vgl. knaucis];

3) ein zum Strohtragen ins Ende eines Seiles hineingebundenes Holzstück
Grünhof.

Avots: ME II, 243

knēpe

knẽpe,

1) die Taille
[aus mnd. knepe dass.] St., [Bielenstein LSpr. I, 59;

2) knẽpes [Nigr.], zwei verbundene Knöpfchen, um Hemdärmel u. dgl. zusammenzuhalten
U. [Aus einem mnd. Plur. knöˉpe "Knörfe"?]

Avots: ME II, 245

knupis

knupis,

1) ein zusammengebundenes Tuch, in dem etwas getragen wir; ein kleiner Packen
U., Grünh.: viena kārta mugurā, uotra knup'itī Degl.;

2) der Zulp für Säulinge
U., Gr. - Sess.: meta baltu maizi un cukuru, kuo bērniņam likt knupī BW. I, S. 181. [Aus nd. knupp "Knupf, Knüpfel, Bündelchen" bei von Gutzeit II, 66.]

Avots: ME II, 250

kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

kosas

kuosas, in asu kuosas, Hornhauttrübung, Hornhautflecken (maculae corneae) Preip. 36.

Avots: ME II, 348

kraģis

I kraģis,

1): "ein Stuhl"
NB.; bē̦rns apkravājis galdu un kraģus visādiem klumbākiem Dunika; eine Beschreibung eines solchen k. bei Janš. Līgava I, 105; ‡

2) eine Art Garnwinde Sonnaxt: pirma mešanas dzijs nuo gabaliem jāsatin uz kraģiem Oknist; ‡

3) "knaģis" Heniņš; ‡

4) "eine Pfeife mit geradem Stiel"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ‡

5) kraģi, Dachreiter
Durben n. BielU.; ‡

6) kraģi (sing. kraģis Kruhten), ein Stangengerüst auf dem Felde, worauf Heu (Klee, Erbsen u. a. Kruhten) getrocknet wird
Kl.-Gramsden.

Avots: EH I, 640

krante

krañte (unter krañts),

2): šautavai ir k. priekšā, lai seiet caur Iw. uz dēlēm uzlika salmus vai cisu maisu; aizsita ārmalā kranti priekšā, lai cisas nenāk ārā, un tad uzklāja palagu (Beschreibung einer Bettstelle)
ebenda. piesē̦zdama uz gultas kranti Janš. Līgava II, 454 (ähnlich in Bērzgale).

Avots: EH I, 642

kribas

kribas U., kribes, zusammengebundene Stäbe, welche den Boden des Bauerschlittens bilden L. [Eine Abbildung bei Bielenstein Holzb. 549. Vgl. krubas.]

Avots: ME II, 277

krieviņš

‡ kriêviņš 2 , ein kleiner Haferhaufe auf dem Felde (2-3 zusammengebundene und aufrecht gestellte Garben) Frauenb., Iw.; ein kleiner Heuhaufe Alschw.; ein kleiner Heuhaufe auf zwei belaubten Ästen Nabben; ein Heuhaufe mit drei oben zusammengebundenen ästigen Stangen in der Mitt Drosth., Gotthardsberg; "ein Getreide haufe mit vier ästigen Stangen in de Mitte" Ramkau.

Avots: EH I, 658

krizuļaina

[krizuļaina drẽbe Irmelau "ein bunter, verschiedenartig geschmückter Gewandstoff".]

Avots: ME II, 282

kučkoties

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

kudi

ku˙dĩ (aus r. куды), wohin: ku˙dī iesi? Kand. In der Volkssprache oft zur Hervorhebung eines Begriffes: viņš ku˙dī labāks par tevi. mans dē̦ls ku˙dī - šitāds manā lielumā A. XV, 2, 340. zīmēju, zīmēju, bet ku˙dī dieviņ! kâ gribu kanceles vietu apmēŗuot, ve̦lns neļauj LP. VI, 425. (Vgl. das ebenfalls entlehnte li. kudiž "гораздо, далеко".]

Avots: ME II, 299

kudža

kudža [so ist die Schreibung kudže bei U. zu lesen], eine Weiberdecke: zaļa kudža, eine günwollene Weiberdecke Bergm. n. U. - Vgl. kuča 2.

Avots: ME II, 299

kūķītis

III kūķītis U.,

1) ein Zwerg ;

2) der Zaunkönig ;

[3)"?": mazs bē̦rns satīts kũķītī (vom Kopf bis zu den Füssen in Windeln gebunden)
Burtn.].

Avots: ME II, 333

kulcenis

[II kulcenis

1) kulˆcenis Bers., ein Holzklotz, der beim Balkenführen auf die
ragus gebunden wird; auch als Schimpfwort für einen kleinen, ungeschickten Menschen;

2) in Baltinov = gulinis oder auch ein Starhäuschen aus einem Holzklotz. - Zu slovak. klč, poln. dial. kielcz "Stock, Klotz" bei Berneker Wrtb. I, 659.]

Avots: ME II, 305

kūlis

I kùlis,

1) ein Bund, Bündel:
linus plūcējas sasien mazuos kūlīšuos Plutte ; kūlis skalu LP. VII, 1036. mūsu kuģnieku žagaru ķuļi, kuo mē̦dz likt starp kuģa malu un uostas bulverķi Antrōp. pupu kūlis, ein Bündel Bohnen: mazs mans arājiņš kâ pupu kūlītis (Var.: kuopiņa) BW. 21449. zaķis apvēlās kâ pupu kūlis Lub. pupu kūļus mest, Purzelbäume schlagen Mag. XIII, 2, 55. pupu kūlis als Schimpfwort: tē̦vu dē̦li pupu kūļi BW. 12949 ;

2) die Garbe, ein Strohbund
[Altenburg]: mēs sējām kūļus laukā I Mos. 37, 7. puišus viņš kâ salmu kūļus izvazā Apsk. ;

3) der nach dem Dreschen zusammengestossene Haufen von Spreu und Getreide
(kûlis 2 Kand.) ; ein Haufen: miežu kūlis Gr. - Sesau ;

4) der Purzelbaum:
kūli mest (li. kũli, ver̃sti "ein Rad schlagen") ; kūļu vāļu, kopfüber Gr. - Sessau ;

5) ein Klotz auf dem Schlitten, darauf das dicke Ende des Balkens gesetzt wird ;

6) ein Klotz, mit dem man die Lubben auf den Lubbendächern befestigt
Mag. IV, 2, 123 ;

7) ein Stück Fleisch
Grosdohn n. Etn. II, 113. [In den Bed. 1 und 2 wohl nebst li. kũlỹs gen. kũlio) "ein Bund Stroh"aus dem Slavischen (vgl. wruss. куль "Bund wovon", klr. куль "ausgedroschene Garbe" ), wohl auch in der Bed. 4 (vgl. wruss. кýльма mit dem Kopf vornüber"; s. Berneker Wrtb. I, 642 f.) ; dagegen in der Bed. 3 wohl zu kul˜t.

Avots: ME II, 335

kuplums

kuplums, die Fülle, dichte Belaubung: lai izauga mūs[u] pādīte zemes bē̦rza kuplumiņu (Var.: kuplumā) BW. 2023. pūriņš auga augstumā, vilnainīte kuplumā 8779. ceļu savu vainadziņu kuplumā, augstumā 8473. lauki stāvējuši kuplumu kuplie LP. V, 82. dievi dzīvuojuot bē̦rzu kuplumuos LP. VII, 357.

Avots: ME II, 318

kurliks

kùrliks 2 [Mar., Alswig], Lachmöve (larus ridibundus) Natur. XXXII, 255 ; mazais kurliks, Zwergmöve (larus minutus) XXXVII, 254.

Avots: ME II, 323

kurpe

kur̃pe, [kur̂pe 2 (?) Bl.] (li. kùrpè, apr. kurpe),

1) der Schuh: kurpes apaut, nuoaut. kurpe spiež, nuomukusi. Im VL.: es apaušu kurpītēm (statt des gew. kurpes) BW. 14778. rīta kurpes, Morgenschuhe ; sniega k., Schneeschuhe. zābakiem jaunas kurpes piešūt, vorschuhen ;

2) das dicke Ende der Femerstange, das so angefertigt ist, dass es an die vorderste Stütze der Schlittensohle angebunden wird
Dond., [Ronneb.] ;

3) dze̦guzes kurpes, Frauenschuh (cypripedilum calceolus)
RKr. II, 70 ; dze̦lte̦nā kurpīte, Eisenhut (aconitum lycoctonum) Birsm., RKr. II, 64. rudzu kurpītes, Rittersporn (delphinium consolida) Kav. ; zilās kurpītes, aconitum napelleus Birsm. ve̦cumā nevar redzēt, ja ē̦d me̦du, kuŗu bites savākušas nuo kurpītēm (aconitum napellus) RKr. XII, 15. [Zu p. dial. kiérpce "Art Schuhe", serb. dial. krplje "Schneeschuhe" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 670, Mikkola BB. XXI, 120 f., Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Walde Wrtb. 2 134, Boisacq Dict. 515 f., Pedersen Vergl. kelt. Gramm. I, 94, Trautmann Wrtb. 146.]

Avots: ME II, 325

kurš

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

ķūtains

ķūtaîns, streifig (vom Vieh) Ruj. n. U.; bunt Karls.: caur tuo debess (dekorācijā) uz tik mazas skatuves izskatās ķūtaina kâ nuo šauriem dēlīšiem salikts parkets Dz. Vēstn. [Beruht auf estn. küüt "streifig."]

Avots: ME II, 393

labi

labi [li. labaĩ "sehr", apr. labbai "wohl"], Adv.,

1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);

2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;

3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?

4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;

5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.

Avots: ME II, 395

labprāt

labpràt, gern: kas labprāt dancuo, tam labprāt spēlē. tuo es labprāt nemāku sacīt, das vermag ich beim besten Willen nicht zu sagen U., Smilt., Sessw., Lub. Zur Hervorhebung der Bereitwilligkeit wird der Akzent auf die zweite Silbe gerückt: es lab˙prāt tuo daru.

Avots: ME II, 396

lādzgrūde

‡ làdzgrūde 2 (mit dz aus c ?) Bērzgale "ein Strauch mit nicht dickem, ein wenig buntem Stamm": eglīte, priedīte aug kalniņa galiņā; lādzgrūdīte, paeglīte, tās - kalniņa maliņā.

Avots: EH I, 726

lakatainis

‡ lakatainis "wer sich ein Tuch umgebunden hat" C.: puisi, lakataini ("?")! Tdz. 41159, (ähnlich 51658).

Avots: EH I, 716

lamatas

lamatas, die Falle: peļu žurku, lapsu lamatas [eine Beschreibung davon bei Bielenstein Holzb. 593]. Der Sing. lamata E., LD., L., U. [Nach Prellwitz Wrtb. 2 258 u. a. zu li. lemoti usw. (s. lamât), während Būga KSn. I, 258, ohne dies zu begründen, es zu slav. lomiti "brechen" stellt.]

Avots: ME II, 417

lāse

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse 2 Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse 2 Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse 2 Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. 2 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

lāsēt

[lãsêt Ruj., bunt machen.] lāsē̦ts, punktiert, gesprenkelt: šis jē̦rs vēl nuo Lābana lāsē̦tiem JU.

Avots: ME II, 441

lektes

lektes Kaudz. M., = [?] leceklis. [In N. - Peb sei lekte in einem Holzrahmen gebundenes Stroh zum Bedecken eines leceklis.]

Avots: ME II, 448

lemperis

[lem̃peris Ruj.], lèmperis 2, der Lümmel, Taugenichts, die Schlafmütze Mar.; [lemperis "ein oberflächlicher und unordentlicher Mensch" Golg., Sessw., Laud., N. - Schwanb. Aus estn. lõmper "Stümper; Vagabund", s. Thomsen Beröringer 265.]

Avots: ME II, 449

lēseins

[lēseins (?) Für. I, bunt (von Hühnern); vgl. lāsains I.]

Avots: ME II, 462

lēveris

[lẽveris "ein Vagabund" Salis., Ruj.]

Avots: ME II, 464

līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

liederis

lìederis 2, der Windbeutel, Vagabund Lub. [Aus mnd. loder(er) "ein unstät umherziehender Taugenichts "?"]

Avots: ME II, 492

liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

liesma

lìesma [Serbigal, C., PS., liêsma 2 Ruj., Līn., Popen, Rutzau, Tr., liẽsma Salis, Bl.], lìesme 2 Mar. n. RKr. XVII, 139, [liêsme 2

I wanden], die Flamme:
Sprw. salmi drīz liesmas ķeŗ. liesma šaudās, die Flamme flackert; liesmās celties, ņemties, in Flammen ausbrechen. liesmās stāvēt Etn. I, 12. māja deg zilās liesmās LP. V. 83. mīlestības liesma, die Liebesflamme. [Zur Not könnte es im Hinblick auf li. liepsnà dass. auf * liepsma zurückgeführt und mit le. lipt

5 verbunden werden (woran z. B. Būga Aist. Stud. 74 und Petersson Balt. - slav. Worstud. 13 gedacht haben). Nun weist aber Ojansuu Lisiäsuomalais - balttilaisiin kosketuksiin 53 für liv. liesm dass. (das an und für sich aus dem Le. entlehnt sein könnte) Entsprechungen in andern finnischen Sprachen nach, weshalb seine Ansicht, dass le. liesma aus dem Livischen entlehnt sei, wahrscheinlicher ist.]

Avots: ME II, 504

lietonis

lìetuonis, [lietuons Manz. Lettus], lìetuons Salisb., der Alp Mar., Spr., Schwanb., [infl. lituńc"zmora" Zb. XV, 191, 248]: lietuon[i]s [Warkl.] jāja līgaviņu BW. 12915, 7. ragaiņām guovīm vis˙labāk lietuoņa jeb lietuvē̦na krustu vilkt uz ragiem ar naža galu Etri. IV, 46. [Nach Brückner AfslPh. XX, 516 und KZ. L, 188 entlehnt aus poln.-klruss. litun "eine Art Teufel", was wegen der Lautformdieses anscheinend gemeinlettischen Wortes sehr zweifelhaft ist. Eher daher verwandt damit (wenn nicht klruss. lit- hier aus lět- "fliegen" entstanden ist; aus Brückners Schreibung ist das nicht zu ersehen) und mit li. III prs. liečia "drücken" Daukša Post. 136, 31, 34, 363, 7, III prt. lietė "bedrückten" 24, 9.]

Avots: ME II, 508

līgo

lĩguõ C., lĩgõ PS., auch lĩgã! Mat., der Jubelruf in den Johannisliedern, wohl der Inperativ von lĩguot: sit, Jānīti, vaŗa bungas, līguo, līguo! [Vgl. dazu die Literatur bei Doebner Mag. XX, 4, 75 ff., sowie ligo, ligo! (als Ausruf) bērniņš! in Elgers Cantiones S. 23 und li. lingo! Niemi 71, bitutė, lingo! (öfters) Лит. нар. пѣсни И. А. Юшкевича (СП. 1867) № 10 und auch Потебня РФВ. VII, 226 und Wolter AfslPh. VII, 629 ff.]

Avots: ME II, 484

līgšus

[līgšus, Adverb zur Hervorhebung von līgt: gans līgšus jālīgst Janš. Bārenīte 21.]

Avots: ME II, 483

līgt

[lĩgt Bl., Iwanden (li. lýgti "gleich werden")], lìgt, -gstu, -gu PS., [Serbigal], lîgt C., [AP., lîgt 2 Salis, Ruj., lìkt Smilt., lĩkt, -kstu, -ku Kand., Etn. III, 103,

1) (lĩgt Wandsen, lìgt Drosth., Trik., Arrasch, Jürg., N. - Peb., lìgt 2 Kl., Lis.], intr., tr., dingen, sich vereinbaren, übereinzukommen, handelseins zu werden suchen
[vgl. li. lygtis"derėtis"Dirva - žinynas 1903, № 8, S. 175]: viņi līka, līka, bet nesalīka Kand. līgt pie saimnieka (par kalpu), sich als Knecht verdingen. līgstama diena, der Verdingungstag. līgst[i], māsiņa, par galdiņu, par tē̦rauda zuobeniņu, verlobe dich, Schwesterlein! šķir pušām līgtus cimdus, teile die Verlobungshandschuhe! BW. 26867, 5. līgstamais siers, kukulis, der Traukäse, Trau- od. Hochzeitskuchen RKr. XVI, 101. tie var..būt līgst manu zārku AU.;

2) mit lìkt vermischt, sich biegen, einsinken:
līgtin līga (Var.: līktin līka) tā maliņa, kur aug ciema zeltenītes BW. 431. Zu lĩdz.

Avots: ME II, 483

līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488

lipt

lipt,

1) prs. lìpu od. lìpstu Lautb., prt. lipu (li. limpù, lipaũ, lìpti), kleben, kleben bleiben:
cik gulbjiem ūdens lipa, tik man ļaužu valuodiņas BW. 8457. man kājas līp pie zemes klāt A. XXI, 645. acis līp cieti od. kuopā, die Augen schliessen sich. skaidri sirds līp kuopā, cik garda (putra) LP. V, 195. Sprw.: kur lika, tur lipa, jeder Hieb sass. viņam uotra labums pie nagiem līp, von einem diebischen Menschen;

2) fig., anhangen, sich anscmiegen, sich anschmeissen, verpicht sein:
kuo nāk de̦ramais laiks, tad ir pats, ir pate līp kâ liepu lapas Duomas III, 313. [pie mātes lipt U.] tas līp man kâ piķis klāt. lai meitai, lielai pieaugušai, līp puiši kâ mušas uz me̦du BW. 11003;

3) [prs. lipu, prt. lipu] (li. lipù, lipaũ, lìpti "steigen"), klettern, steigen
Kalleten, [Rutzau]: jaunākā lipa uozuolā Rutzau, Ober - u. Nieder - Bertau, LP. VI, 28; 26;

4) glänzen, flimmern:
kas tur līp, kas tur viz? BW. 5944;

[5) anzünden:
lip jel uguni! Janš. Čāp. 30. - In der Bed. 1 and 2 jedenfalls nebst le. laipns zu aksl. pri - lьpěti "kleben bleiben", slav. lěpiti "kleben", ai. lìmpáti (part. prt. lipta-ḥ) "beschmiert", lēpa-ḥ "Salbe", gr. λίπος "Fett", la. lippus "triefend", got. af - lifnan "übrig bleiben" u. a., s. Berneker Wrtb. 712 u. 754 f., Trautmann Wrtb. 161 f., Walde Wrtb. 2 434 f., Boisacq Dict. 583 f., Osthoff MU. IV, 4, Strachan BB. XVII, 302, Meringer WuS. V, 149. Aus der Bed. 1 scheint auch die Bed. 3 entwickelt zu sein, vgl. die semasiologischen Parallelen dazu bei Brugmann Grdr. II 2, 3, 288, sowie Pedersen KZ. XXXIX, 251 und gr. αἰγίλιψ steil" (s. Prellwitz Wrtb. 2 12 und Bechtel Lexil. 17). In der Bed. 5 dagegen wohl zu li. lìpst "brennt" und liepsnà "Flamme", sowie an. leiptr "Blitz", Gutt. 42. Zur Bed. 4 stimmt nsorb. lipotaś "flimmern" (von Loewenthal AfslPh. XXXVII, 393 mit lip - 5 verbunden). Man beachte, dass auch die ai. Verbalwurzel lip - in der Bed. "entzünden" vorkommt.]

Avots: ME II, 474, 475

loicka

‡ loĩcka,

1) eine grosse (und schmächtige), ungewandte weibliche Person
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Lems.;

2) eine schlecht gebundene Sense
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84: tā jau nav izkapts, bet l˙!

Avots: EH I, 758

losains

lùosaîns,

1) bunt, gesprenkelt:
luosaini sivē̦ni Mat.;

2) = luoss U.: [luõsains zirgs Wandsen; luõsaina guovs Bauske].

Avots: ME II, 528

lūgt

lùgt, -dzu

1) bitten, flehen, beten:
nācu daudz lūgt, maz dabūt (scherzhaft). Die gebetene Person

a) im Akk.: lūdz, tautieti, mani mīļi! Ltd. 1242. kas Māriņu mīļi lūdza, tam Māriņa basa te̦k BW. 1098. lūgsim dievu, lasset uns beten;

b) im Gen.: stārastiņa dieva lūdza, ellē kājas karājās; kāda dieva tad tu lūdzi, kad tu kūli darbeniekus? BW. 31513;

c) im Dat. - nur in der Bedeutung bitten, nicht beten:
bāliņam (Var.: bāleliņu) mīļi lūdzu: sēj pie luoga kaņepītes! BW. 13402, 2. viņš lūdzis tādēļ dievam, lai tas viņam izņe̦muot kuņģi, er habe Gott gebeten; dagegen: viņš lūdzis dievu, er habe zu Gott gebetet JK. V, 64. Die erbetene Sache steht

a) im Gen.: viens lūdz ziemas, uotrs vasaras RKr. VII, 904, 2;

b) im Akk.: viens lūdz dienu, uotrs nakti Tr. III, 411. Mit dem Dat. der Pers. od. nuo mit d. Gen. u. dem Akk. od. Gen. der Sache:
dievam lūdzu veselību, Laimai labu arājiņu JK. II, 143. nabags lūdz saimniekam (od. nuo saimnieka) naktsmājas od. naktsmāju. Mit dem Dat. und Akk. der Pers.: āzītis man dievu lūdza, das Böcklein betete für mich zu Gott BW. 6942. Das Erbetene wird auch durch einen abhängigen Satz mit lai ausgedrückt, im VL. häufiger asyndetisch ohne dieses lai: [viņš lūdz, lai (od. ka) jūs viņam aizduotu (resp. gribē̦tu aizduot) pūru rudzu U.]. lūgšus lūdzu bāliņam, lai sēj agri kaņepītes BW. 13403, 9; in den vielen Varianten jedoch ohne lai: l. l. brālītim: sēj pie luoga kaņupītes! 10. Mit abhäng. Infinitiv: man bāliņš lūgtin lūdza nevīt apšu vainadziņu BW. 5837, 5;

2) bitten, einladen:
radus kāzās, krustībās, talkā; lūgti, nelūgti viesi, gebetene, ungebetene Gäste. kungus pie galda lūgt, die Herrschaften zu Tisch bitten. Refl. -tiês, flehen, dringend bitten: lūgties brīv, vai duod, vai neduod. Die Konstruktion ist dieselbe wie bei lūgt: bet mulķītis asarās lūdzies tē̦vu, lai laižuot jele viņu arī pasaulē LP. IV, 201. lūdzies mīļi, tautu dē̦ls, manas ve̦cas māmuliņas! BW. 14911, 3. tik˙pat dē̦lu māmiņai meiču mātes jālūdzas. lūdzies tam, lai parāduot ceļu LP. III, 86. lāču dīdītājs lūdzas nuo saimnieka naktsmājas JK. V, 36. Zur besonderen Hervorhebung der Intensivität der durch lūgt, lūgties ausgedrückten Handlung dienen die Adverbien mīļi, gauži, ļuoti, žē̦li, dze̦dri, sīvi, lūdzin, lūgšus, lūgtin: kas lūdz sīvi, kas lūdz dze̦dri, patapdama kājas aun BW. 1098. saimnieks žē̦li lūdz, lai... LP. IV, 154. ve̦lns nejauki lūdzies V. 151. [Nebst li. lūgoti "bitten" wohl zu an. lokka "locken", got. liugan, slav. lъgati "lügen", got. laugnjan "leugnen", ir. fol-lugaim "verberge" usw., s. KZ. LII, 114 ff.]

Avots: ME II, 517, 518

ļūļa

II ļũļa, comm., ļũļaks, der Tolpel, Dummkopf, Trodler Mat., [ļūļa "ein Vagabund, der die Arbeit meidet" Bers., ļũļaks "ein unzuverlässiger Mensch" Bauske]: ļūļa, ļūļa (Var.: auša, muļķis, tūļa) mans vīriņš BW. 27084. ļūļa (Var.: lūļa) sēd kalniņā 14447. ļūļaks tāds! Vēr. II, 546. ļūļa ē̦d pusgadu ilgāk kruoņa maizi Niedra. [Vgl. li. liulys "Tolpel".]

Avots: ME II, 545

lundzaks

[luñdzaks Dond., ein zum Schlagen zusammengebundenes Tuch oder Handtuch: ja sasien lakatu vai dvieli, kuo sist, tad iznāk lundzaks.]

Avots: ME II, 513

ļurza

[ļur̃za Ruj., ein geschwätziger Mensch; ļurza "ein Vagabund" Warkl.)

Avots: ME II, 545

lūsis

lũsis (Dond., Bauske, Dunika, Wandsen, Lautb., Kl., Lis., N.-Peb., Bers., Warkl.) (li. lúšis [gen. s. lúšies)), der Luchs. (lũši, Pelzkragen Bauske]. Im Volksliede werden die lūšu kažuociņi, Luchspelze gerühmt. Lũša spalvas zirgs, luchsbuntes Pferd Elv. [zu aha. luhs, arm. nom. pl. lusanunk u. a., oder (wenn mit ū aus un) zu gr. λύγξ dass.; vgl. Hübschmann Arm. Gr. 454, Walde Wrtb.2 442, Bugge KZ. XX, 10, Trautmann Wrtb. 164.]

Avots: ME II, 520

lusīties

lusîtiês, -uôs, -ĩjuôs, besond. in der Zstz. mit iz-, schwänzen, einer schwereren Arbeit zu entgehen suchen: tu ar˙vienu lūkuo (iz)lusīties, kad kāds grūtāks darbs padarāms Druw. [Zu an. losna "los werden", lauss "lose, ungebunden, frei, unstet" usw.?]

Avots: ME II, 516

mācēt

mâcêt (li. mokė´ti "können"), -ku, -cẽju,

1) intr., können, vermögen:
cik lieli tie šuogad, tuo īsti nemāku teikt, das vermag ich nicht zu bestimmen LP. III, 100. jājis pruojām, kuo tik mācējis, was er vermocht habe. Oft mit spēt verbunden: krauji, kuo spēji un māki! LP. II, 52;

2) verstehen:
Sprw. viss labs, kuo māk. kas māk, tam nāk. ak cik labi, kad cilvē̦ks kuo māk daudz dziesmas nuo galvas. bē̦rns jau māk grāmatu lasīt, das Kind versteht schon zu lesen. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa BW. 6903. zinu ceļu, māku mēli, bin zungenfertig 13911. Subst. mâcêšana. das Können, Verstehen; mâcẽjums, was gelernt worden ist: pē̦rnās ziemas mācējums zē̦nam pa ganiem izbiris; mâcê̦tãjs, der etwas versteht. [Zu apr. mukint "lehren".]

Avots: ME II, 575

maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

maišu

maĩšu, Adv., gemischt: bē̦rzs aug birzēs vai maišu ar citiem kuokiem Konv. 2 336. maišu maišām, bunt durcheinander; maĩšu labība, das Mengkorn C. maišu meži, die Mischwälder Konv. 2 2409; maišu tauta, das Mischvolk; maišu valuoda, die Mischsprache, ein Kauderwelsch U.

Avots: ME II, 552

marga

II marga,

1) auch margs, Flitter: margu viju vainadziņu BW. 515, 3. krustiņiem, mardziņiem tautu meitas vainadziņš 24249, 3 var.;

2) "?": egle ēvelējuot atstāj maz margu Konv. 1 411;

3) Schimmer
U.;

4) [mar̂ga 2 Bauske, N.-Bartau, eine Stickerei]:
es saspriedu linu sauju pa vienai šķiesniņai, ka varēju svešus ļaudis ar margām apmarguot (Var.: ar migliņu apmigluot) BW. 25236, 1. [Wenigstens in den Bed. 1 und 3-4 nebst mirdzêt (s. dies), li. márgas "bunt", mar̃guoti "bunt schimmern"vielleicht (nach Froehde BB. VII, 331) zu got. maúrgins "Morgen" (wozu Feist Wrtb. 2 264 f. zu vergleichen ist) oder (nach Lidén Srud. 78 1, Fick Wrtb. III 4, 313) zu an. myrkr "dunkel" u. a.; vgl. auch Stokes Wrtb. 220 und Prellwitz Wrtb. 2 31.]

Avots: ME II, 563

margot

I marguôt [li. mar̃guoti "bunt schimmern"],

1) intr., = mirdzēt, schimmern, leuchten [mar̃guôt Kursiten, mārguôt Schrunden]: visu nakti, līdz saule sāk marguot Vēr. I, 1162. marguodama saule lēca BW. 27869. kuoku lapās vēl marguoja ze̦lta stari Vēr. II, 445. [e̦ze̦rs mar̂guo AP., der See schimmert (kleine Wellen schlagend).] lai brauc mana ļaudaviņa, kâ saulīte marguodama (Var.: mirdzē̦dama, vizē̦dama) BW. 15960 var. marguo mans augumiņš 14387. pūriņš marguot marguoja, saulei le̦cuot vizēt vizēja 13282, 3. maigi marguojuošs tuonis glezniecībā Duomas III, 115;

2) [ausnähen
Bauske; verzieren; bunt machen?]: jaunas meitas marguo savus vainadziņus BW. 13879. līst[i], lietiņ, marguodams, marguo manas vilnānīties! man nebija māmuliņas, vilnānīšu marguotājas 4582. marguoti raksti Konv. 2 2561. nelūkuoju augstu ļaužu, ne marguotu (Var.: rakstītu) klēšu durvu BW. 25911, 2. mīksts sniedziņš gaisu marguo Stari II, 44;

3) "?": uozuoliņš, marguotiem [mehrfach gekrümmt, hin und her gebogen?]
zariņiem Skuolas druva 38;

[4) "?": trīs vasaras vienu zeķi kâ marguot nuomarguoju BW. 10447, 2. Subst. marguõjums, Verzierung, Ornament].

Avots: ME II, 563, 564

mārkains

[mārkains "bunt, gestreift": m. suns, zirgs Warkl.]

Avots: ME II, 584

maronas

maruonas, ‡

2) "?": ar raibims marronedeckims "mit bunten Teppichen"
Getzel Spr. Salom. VII.

Avots: EH I, 784

mārsns

mãrsns [Wolm.], ein Bündel; eine Tracht, so viel, als man auf einmal in ein Laken gebunden wegtragen kann U. - In Bilsteinshof nach Etn. I, 137 mārsniņš = ciema kukulis: [lūk kur iet sieviete ar pīrāgiem un sieru uz kāzām... viņa nuometīs savu mārsniņu zemē Pas. I, 357 (aus Dünab.). Nebst li. márška "простыня (in Dusetos); dichtes Fischernetz", márkškonas "von Leinen gemacht" wohl zu einer Wurzel mer- "binden, flechten", s. Lidén bei Setälä FUF. XII, 269 2 und Petersson IF. XXIII, 389.]

Avots: ME II, 584, 585

mazgs

mazgs: auch Fest. n. FBR. XVII, 79, AP., Kaltenbr., Lubn., Linden in Kurl., Lng., N.-Laitzen, Oknist, Ramkau, Sonnaxt; cūkas m., ein gewisser (schwer zu lösender) Knoten Dunika, Kal., OB., Rutzau; siera m., die Mitte eines (während der Zubereitung in ein Tuch gebundenen) runden Käses: duod ... visa siera, siera mazga vien neduod! lai palika siera m. pašai siera risējai VL. aus Gr.-Salwen.

Avots: EH I, 787

melnainis

me̦lˆnaînis, der Schwarze: ai krauklīti, me̦lnainīti! kam tu skaņi bungas siti? BW. 13615.

Avots: ME II, 596

mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mietināt

[II mìetinât 2 "an einem miets angebunden halten": viņš tur savu guosniņu var tikai mietināt Bers.]

Avots: ME II, 656

mistrains

mistraîns: bunt, vielfarbig AP.: kad šķērē mistrainas strīpas; mistrans (Salis; "jaukts, raibs") od. mistre̦ns (Seyershof). adīklis "tāds adīklis, kur vienu aci nuo vienas dzijas ada, uotru - nuo uotras dzijas, kas ir citādā krāsā": m. a. ir tāds vienāds un skaidrs Seyershof.

Avots: EH I, 819

mistrains

mistraîns, gemischt, bunt Spr.: mistraina labība, das Mengkorn; mistrains aude̦kls Aps., C.

Avots: ME II, 637

mistrīt

mistrît, -ĩju,

[1) mischen (verschiedene Getreidearten)
Mar., Oppek., Sinolen, Mahlup, Baltinov, Dricē̦ni; durcheinander mengen Fest.; verwirren Nötk.;

2) bunt stricken od. bunt sticken
Bers.; bunt weben: aude̦klu Bauske];

3) "flink und gewandt beim Laufen die Füsse heben":
kumeļš mistrī [?] Blaum. [Vgl. mitrît.]

Avots: ME II, 637

mitenieks

mitenieks, mit(i)nieks,

1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;

2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.

Avots: ME II, 638

mītiņi

mītiņi U., mīt (n) is [nom. pl.?] Stud., Buntwerk, Zacken: mîtiņiem 2 [Bauske] izluocītu (kre̦klu) BW. 7390 var.

Avots: ME II, 649

modēties

muõdêtiês, muôdinât [auch Wolm., Bl.], wecken: manis māte nevarēja nuo miedziņa muodināt BW. 6812. jūŗas gaiļi agri dzied, agri mani muodināja 13250, 24. Mit augšā verbunden, zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: ne˙kā darīt - muodinās šuo augšā LP. IV, 9. Zu muost(ies).

Avots: ME II, 682

mudžēt

mudžêt, -u, -ẽju, sich regen, wimmeln, kribbeln: [upe ar vardēm mudžēt mudžēs Glück II Mos. 8, 3.] tur mudžēt mudž visādi zvē̦ri Psalm 104, 25. adījuse tik mudīgi, ka pirksti vien mudžējuši LP. IV, 179. ielas mudžēja nuo izģē̦rbtuo ļaužu drūzmas A. XVII, 587. Oft verbunden mit čumêt, kustêt, ņudzêt: tārpi čum un mudž. bites kust un mudž citas caur citu A. XI, 464. purvs ņudzēja un mudžēja nuo... čūskām LP. VII, 1263; mudžêšana, das Wimmeln. Vgl. mudzêt.

Avots: ME II, 660

munsturis

munsturis, muñsturs

1) Musterung, Exerzitium, militärische Übung:
munstuŗu mācība jau iesākusies B. Vēstn.;

2) das Muster
L., St., U., Modell St., U.

Avots: ME II, 667

mūsains

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679

nagozains

naguozaîns [bunt, fleckig, scheckig: naguozaina guovs Apšciems.

Avots: ME II, 689

naskums

naskums, die Hurtigkeit, Regsamkeit: kur tas man nu palika, citkārtējs naskumiņš? BW. 23968, 1. duoma dziļums saskaņā ar darba naskumu Kronw. - nasku, naskumis, bunt, lebhaft durcheinander: pa gatuvi gāja šuodien nasku naskumis Kleinb.

Avots: ME II, 694

nauda

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

neb

neb, neba [Nigr., Mesoten (li. neba "Neque")],

1) kausale und advesative Konjunktion) doch nicht, ja nicht, denn nicht:
atduot, māte, manu tiesu, neba daudz man vajaga! BW. 16403. neraud[i] gauži, ne es (Var.: neb, nel, neba, nib) tevi tālu devu! 18128. neba (Var.: nele, ne jau, nevis) lielas lustes dēļ es dziesmiņu padziedāju BW. 126, 7. vai, kuplais uozuoliņ, neb es tavu ve̦cumiņu! 30640. neba dižas vainas dēļ nuoņe̦m manu vainadziņu 24443. Sprw.: neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. [neba es par tuo zinu U., weiss ich denn etwa darum?] Zur besonderen Hervorhebung der adversativen Bedeutung wird zuweilen bet "aber" hinzugesetzt: bet neba ļaudis par pils nuogrimšanu vien dabūjuši izbrīnuoties LP. I, 176;

2) von Glück wird bedeutung "mitnichten": irag netaisnība pie dieva? neba (jetzt: ne˙būt ne) Römer 9, 14.

Avots: ME II, 708

netikļot

netikļuôt, intr., faulenzen, vagabundieren Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 737

ņirkstēt

ņir̂kstêt: paspaiduot ņir̂kst vieta, kur džerkste Vaive. kakis nuoēda peli, ka ņirkstēja vien Ą.-Schwanb. tiem (zābakiem) zuoles jautri ņirkstēja Dziļleja Bundiņa ganu dienas 56 (ähnlich AP., Bauske mit ir̂ 2 , Trik. mir ir̂). kuo tie bē̦rni (resp. sivē̦ni) ņir̃kst (quarren)? Trik.

Avots: EH II, 114

nobaukšķināt

‡ nuobaûkšķinât 2 Frauenb., erdröhnen machen: beigās dejai vēl bungas vien nuobaukšķināja.

Avots: EH II, 31

noberzēt

nùober̂zêt, [nuobērzīt Glück Ezechiel 19, 18], nùber̂t, tr., abreiben, abscheuern: galdu. es būt[u] savus gaŗus matus ar uoglēm nuobe̦rzuse BW. 9987. Refl. - tiês, sich areiben: ar slapju dvieli. [man kāja nuobe̦rzusies Wolm.] Subst. nùobe̦r̂zê̦tãjs, nùober̂zẽjs, wer abreibt; nùober̂zêšana, nùober̂šana, das Abreiben; nùober̂zêsanâs, das Sichabreiben; nùobe̦r̂zums, das Abgeriebene, eine abgeriebene Stelle, die Abreibung: pret izsitumiem, nuobe̦rzumiem lietuo ratu smēri Etn. IV, 1.

Avots: ME II, 761

nodrindzēt

‡ nuodrin̂dzêt 2 Iw., ein Schallverbum: kur - ar stampu bunguojuot - apakšā ir tāds vaļīgs, ir ūdens, tur nuodrindz, nuorūc.

Avots: EH II, 41

noraibināt

nùoràibinât, ‡ Refl. -tiês Saikava, sich bunt machen: lauks var n. dažādām puķēm.

Avots: EH II, 79

noraibināt

nùoràibinât Sassm., nùoràibît, nùoràibuôt Ahs., tr., bunt machen, sprenkeln: guotiņ, mana raibaliņa, kas tev[i] raibu nuoraibuoja (Var.: nuoraibīja)? BW. 29167, 2. kas tuo pļavu nuoraibuoja ar tiem kuoka papēžiem? RKr. XVI, 237.

Avots: ME II, 836

norakstīt

nùorakstît,

1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;

2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;

3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;

4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.

Avots: ME II, 836, 837

noša

‡ nuoša, die Lebenskraft Ar.; bez nuošas, kraftlos, wie in Betäubung Kronw. n. Ar. Vgl. nuoža 1.

Avots: EH II, 94

nosiet

nùosìet, tr., festbinden, bebinden, abbinden: nuosien galu tâ˙pat kâ bijis LP. IV, 81. pūrs bija nuosiets visādām puķēm BW. III, 1, 16. dzirksti nuosiet, die Gicht bannen, indem man um das schmerzhafte Glied einen roten Faden bindet Etn. II, 148. [Refl. -tiês,

1) sich festbinden:
jūrnieki nuosējās uz pluosta Wandsen. viņa tâ nuosējusies, ka nevar ne pae̦lpuot C.;

2) zu fest gebunden sich erwürgen:
pieraugi, ka guovs nenuosienas! Sessw.;

3) eine Zeitlang bindend müde werden:
linu nuosējies Warkl.;

4) unabsichtlich gebunden werden:
juosta nuosējusies pārāk ze̦mu C.;

5) sich losbinden:
guovs nuosējusies Jürg., Schujen.]

Avots: ME II, 846

notars

nuotars [Wenden], nuote̦rs U., nuotara Mag. IV, 2, 162, U., ein Rasenplatz [nuotars Hūg.], ein mit Gebüsch bewachsener Weideplatz, ein unbearbeitetes Stück Land A. VIII, 1, 266, Tals.; [nuõtara Janš. "atmatä]; nuotars = nuora Dünsb.; cūku nuotars cūku apluoks Dünsb. atjāj tautu nuotarā RKr. XVI, 222. pieci bē̦ri kumeliņi nuotarā spēlējas BW. 1385. šis lielais nuotars tik˙pat bešā stāv: ne tu pats plēsi, ne citam atduodi LP. III, 17; (der grtine Platz vor dem Bauergehöfte; die Viehhürde beim Gesinde Kawall n. U. - Etwa zu la. terō "reibe", sloven. to`r "Reibung" usw. (vgl. le. tirdît)? doch vgl. auch nuõtur(i)s.]

Avots: ME II, 872

notirpt

nùotirpt [li. nutir̃pti], intr., ab-, vertauben, absterben, erstarren: nuotirpst kāja, ruoka, visas miesas, sirds. abām kājam lielie pirksti nuotirpa A. XX, 45. sirds aiz prieka vai tīri nuotirpa MWM. XI, 199. Subst. nùotirpšana, das Vertauben; nùotirpums, die Vertaubung.

Avots: ME II, 875

ņuga

I ņuga, [ņugla Lis.], ņuguoņa Etn. IV, 161, das Gewühl, Gedränge, Gewimmel, der Wirrwarr Lub.: [tirgū cilvē̦ku kâ ņugla Lis.] pa krastiem čum un ielām biezas ņugas MWM. XI, 260. vēl mīkia man šī raibā zemes bē̦rnu ņuga Duomas I, 1172, pa galvu man dauzījās tik pārmērīgi raiba un liela iespaidu ņuguoņa Latv. [sirdis, kas juklajā dzīves ņugā bija laimīgi atradušās Janš. Bārenīte 64.] Der Plur. ņugas, Abfall von Flachs und Hede. ņugu ņugām,

a) bunt durcheinander:
viss pūlis gāja ņugu ņugām A. XVIII, 126;

b) in grosser Menge:
pašas guovij piens, kreims ņugām, uotrai ne˙kā LP. I, 5.

Avots: ME II, 905

pabruzdināt

‡ pabruzdinât Dunika "pabunguot": pie durēm kaut kas pabruzdināja.

Avots: EH II, 122

pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

padārdināt

[padārdinât, eine Weile dārdêt machen: p. bungas Warkl.]

Avots: ME III, 15

padauza

padaũza (li. padaužà "Vagabund") [auch Grünh., Warkh., Wessen], padauze Etn. l, 138, C., Bers., Lub., U., comm., padaũzis [Zaravič, De̦glavs Rīga II, 2, 777, padauzs U.], auch padauža Nerft, comm., der Lärmmacher, Springinsfeld, Bummler, ein unrahiges, unstätes Wesen: padauza - nepastāvīgs rādījums: suns, kas visur dzīvuo, kur tik tuo uzņe̦m, jauneklis, kas lakstuodamies iet nuo vienas jaunavas pie uotras Etn. II, 50. ne guoda tam, ne kauruz, padauza! Druva I, 280. nu padauzi, kur vakar biji un kur nauda? Etn. III, 175. lai skrien pa pasauli pasaules padauži! Plūd. viņš tūlīt drazās pulkā un griezās kâ padauža Jauns.

Avots: ME III, 15

padome

paduõme,* der Rat, die Ratversammlung; kaŗa paduome, der Kriegsrat; valsts paduome, der Reichsrat; sabiedruotuo valstu paduome, der Bundesrat.

Avots: ME III, 20

padruve

[padruve, die tiefer liegende Umgebung von Äckern: (pļavās) āriskas vien un taisni te pāt pa padruvēm Janš. Dzimtene 2 III, 126.]

Avots: ME III, 18

pagalvenis

pagalˆvenis [PS.], pagalvene, = pagalˆvis: [paliec vēl kuo pagalvenī! Wolm.] žagaru bunte bij jānuosviež atpakaļ uz gultas pagalvenes MWM. VIII, 243.

Avots: ME III, 27

paisu paisumies

paîsu 2 paîsumies 2 , bunt durcheinander Kav.; vgl. paîsinât 2 .

Avots: ME III, 35

pakara

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

palaidība

palaîdība: auch Seyershof (mit aî 2 ): viņš tuo naudu ņems palaidībai; die Ungebundenheit L.

Avots: EH II, 147

pamala

pamala, pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. 2 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65

pangains

pañgaîns,

[1) "gefleckt, bunt"
Talsen]: ripaiņš, pangaiņš mans kumeliņš (vgl. BW. 13898);

[2) voller Blasen Pabbasch:
maizei pañgaina virsa Jürg., Lennew., Schujen. pan gainas lapas; applaucęta miesa kļūst pangaina Lös., Peb., Meselau, Salisb., Nötk.]

Avots: ME III, 77

paņķauklas

‡ pàņķàuklas 2 Saikava, Stricke, mit denen die paņķas an die apīžas gebunden werden.

Avots: EH XIII, 161

parādzīme

[parãdzīme, ein Schuldbrief, ein Schuldschein, eine Schuldverschreibung, die Obligation.]

Avots: ME III, 89

paraibināt

[paraibinât, (ein beschränktes Quantum) bunt färben: p. uolas uz lieldienām.]

Avots: ME III, 86

paraibot

[paràibuôt, ein wenig bunt färben: p. siênu N.-Peb.]

Avots: ME III, 86

pārcelt

pãrcelˆt, tr.,

1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;

2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;

3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,

1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;

2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;

3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],

a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;

b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.

Avots: ME III, 151

parībināt

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91

parist

[parist (li. parìšti "unterbinden"), sich ein wenig lösen (von Genähtem, Gestricktem od. Gebundenem): juostai gals parisis Bauske. drēbei vìle pari susi N.-Peb.]

Avots: ME III, 90

pārkāsas

[pārkāsas,

1) "das mit Seihen verbundene Giessen des abgekochten Bieres in Fässer"
Lettg.: kad dzeŗ kāšamuo alu, mē̦dz sacīt, ka dzeŗ šim alum pārkāsas jeb dzeŗ alu pārkāsām Wessen (in Warkh. wird die Prozedur der pārkāsas gefeiert);

2) "?": kad rudeni nuoliek me̦du ziemas vajadzībām, saka, lai glabājas me̦dus pārkāsām Kārsava.]

Avots: ME III, 160

pārmērība

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167

pārradu

pãrradu meitas, die Mädchen (eig, wohl: entfernter verwandte, überflüssige [?] Mädchen); welche das Vieh der jungen Frau zum Gesinde des jungen Ehemannes trieben: luopiem nuo brūtes puses gāja līdz divas meitas tâ sauktuos pārraduos. guovis brūtgāna mājās aizvadījušas un jaunā vietā piesējušas, pārradu meitas uzlika kūtī uz vadža cimdus BW. III, I, S. 43. [Wohl falsche Schreibung für pãr(v)adu.]

Avots: ME III, 171

pārraidība

pãrraĩdĩba,* die Übertragung, Vererbung: tube̦rkulōzes pārraidība uz uotru Druva I, 121.

Avots: ME III, 171

pārspīlēt

pãrspîlêt, tr., über die Massen zwicken, spannen, überspannen, übertreiben: tu lietu pārspīlē Rainis. tev manis nav jātur par tik pārspīlē̦tu Asp. ir varbūt pārspīlē̦ta mana vēlēšanās Por. Subst. pãrspîlẽjums, die Übertreibung: teiki tik nepieciešami lietišķuo bez kādiem pārspīlējumiem Ar.; pãrspîlêšana, das Übertreiben; pãrspîlê̦tãjs, wer übertreibt.

Avots: ME III, 177

pārvazāt

[pãrvazât, hinüberschleppen: p. slimību. Refl. -tiês, vagabundierend hinüberziehen (intr.): čigāni pārvazājas nuo vienas vietas uz uotru Warkl.]

Avots: ME III, 186

pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95

pašiedomība

pašìeduõmĩba* der Eigendünkel, die Selbstüberhebung Stari II, 963.

Avots: ME III, 112

pašmaklis

pašmaklis,

1) die untere Schnur an der Halfter;

2) die Schnur, mit welcher die Peitsche an den Peitschenstiel gebunden wird
Nerft.

Avots: ME III, 115

pastrups

pastrups, etwas kurz abgestutzt, kurzangebunden: viņa pastrupi atbildēja Blaum.

Avots: ME III, 109

paupenes

paupenes "bungas" IMM. 1932 I, 142.

Avots: EH XIII, 185

paupināt

‡ paupinât "bungāt" IMM. 1932 I, 142.

Avots: EH XIII, 185

pausme

‡ pausme,* die Kundgebung: situācija personīga gara pausmei izdevīga RKr. XXII, 137.

Avots: EH XIII, 185

paverkši

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135

paverkšķi

paverkš(ķ)i, diejenigen Schnüre der pastala, die kreuzweise über das Blatt des Fusses gebunden werden Salisb. Wohl zu vẽrt.

Avots: ME III, 135

pēda

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. 2 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da 2 (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. 1 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. 1 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. 1 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I 4 , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

peinīgs

peinîgs, verwickelt, mit Mühe und Sorgen verbunden Ar.

Avots: ME III, 192

piekāpt

pìekâpt Spr.,

1) von Einsteigenden gefüllt werden:
laiva piekāpa pilna ar ļaudīm Salis;

2) hinzusteigen.
Refl. -tiês ,

1) zu Kreuze kriechen
U.;

2) nachgeben, ablassen von Anforderungen:
miera labad viņa bij gatava piekāpties tik tāļu A. XX, 127. kad viņš nuoģida, ka sieva sāk skaisties - tas tūliņ piekāpās Jaunā Raža IV, 47;

3) Vergebung, Versöhnung suchen
U.;

4) Ehrfurcht haben
U.

Avots: ME III, 256

piekrāsa

piekrāsa, die Färbung: romantisma piekrāsa A. v. J. 1898, S. 76.

Avots: ME III, 259

piekraste

piẽkraste Drosth., Nigr., Bauske, piekraste Arrasch, piēkraste 2 Adiamünde, das Ufer samt der nächsten Umgebung, das Ufergebiet: vīnuogas, kuru dzimtene ir Kaspijas jūras dienvidus piekraste A. v. J. 1899, S. 68. smilšainajā Baltijas piekrastē Jaunā Raža IV, 11. viņš atruodas piekrastes malā A. v. J. 1898, S. 349. viņi nāca tuvāk un tuvak piekrastei Vēr. v. J. 1904, S. 646.

Avots: ME III, 259

piesta

pìesta (li. piestá, acc. s. piẽstą, ein Stampffass), auch piests (ostli. piẽstas "Mörserkeule" ) St., U.,

1) ein Geschirr, darin gestampft wird, ein hölzerner Mörser
(piests) Nigr., (piêstiņš 2 ) Bauske, izcirsts (duobjš) bluķis, kur miežus nuogrūž ķūķēm LP. VI, 1, 5, Ronneb., Selb., Friedrichswald; nu viņam ir aste apakš piestas, er ist jetzt seiner Freiheit beraubt, gebunden (z. B. durch eine Heirat) Mag. XIII, 2, 68;

2) die Mörserkeule, Stampfe
U.: jebšu tu ģeķi ar piestu (mit dem Stempel) kâ putraimus sagrūstu... Glück Spr. Sal. 27, 22;

3) von dicken Menschen, insbesondere von dicken Frauen und Mädchen gesagt:
(meita) re̦sna kâ piesta Ronneb. tev pašai meitas auga, visas piestas izskatā BW. piel. 2 4833, 4. - vaŗa piesta, ein vierschrötiger Mensch U. Nebst slav, pěsta od. pěstъ "Schlägel" zu paisīt.

Avots: ME III, 296

piķītis

‡ piķītis "?": piķīt[i]s sēd liepiņā, pe̦lē̦kām austiņām; sit, piķīti, vaŗa bungas, lai skan visa pasaulīte! Tdz. 53970. Zuverlässig?

Avots: EH XIII, 231

pīkstis

pĩkstis, ‡

2) eine Art Gepiepe
Mekons Zelta mājas grm. 3 309 (wo die mit einem p. verbundene Erscheinung folgendermassen beschrieben wird: siltu, mīkstu maizi un neatdzisušu kartupeļu biezputru ē̦duot. vistām nāsis aizķep ...: tām nu dvaša jāve̦lk caur muti ar svilpuošanu, pīkstēšanu, pie kam mēle tiek apme̦sta ar cietu ādu).

Avots: EH XIII, 240

pīle

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. 2 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. 2 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. 2 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232

pimčekļi

pimčekļi, allerlei Zusammengebundenes, das jem., um ihm durch Hezerei zu schaden, hingelegt wird Biel n. U.; vgl. pinčekļi.

Avots: ME III, 218

pinceklis

pinceklis "ein liederlich gebundenes Bündelchen" N.-Peb.

Avots: ME III, 218

piuka

piuka, scherzweise für Schafsbock Lems. n. U.; in Burtn. und Wolmar der Piezker U.; piũka "ein kleiner, bunter Fisch" Lems., ein kleines Fischlein überhaupt Adiamünde.

Avots: ME III, 229

planīce

planîce Bielenstein Holzb. 624, mehrere zusammengebundene Balken, die ein Floss bilden. Vgl. plenica.

Avots: ME III, 319

plankains

plañkains C., N.-Peb., plan̂ke̦ns 2 (sic!) Arrasch, bunt: plankaina guovs; plankaini (mit lichten Stellen) rudzi C., N.-Peb.

Avots: ME III, 319

planks

plan̂ks 2 "bunt": planka guovs Dunika.

Avots: ME III, 319

plaukains

plaûkaĩns C.,

1) mit plaukas versehen, fasericht, flockig:
liniem sakņu gali kâ lielkaulu kaņepājiem ir plaukaini, t. i. sakņu galuos plaukas Fest.;

2) gefleckt, bunt:
(buciņš) me̦lls ar plaukainiem sāniem Etn. III, 185.

Avots: ME III, 324

plaušas

plàušas Wolm., Jürg., Kreuzb., Neuenb., plaûšas 2 Bauske, Behnen, plàuši (li. plaũčiai) C., Serbigal, plàuši 2 Kl., Golg., Neu-Rosen, plaûši 2 Līn., Salis, Ruj., Selg., AP., Dond., die Lungen; plaušu diluonis, die Lungenschwindsucht; plaušu iekaisums, die Lungenentzündung; plaušu lēveris, Lungenlappen Wid. - plaušu zâles, Quellen-Ehrenpreis (veronica beccabunga L.) RKr. II, 80. pret diluoni jāvāra un jādzer plaušu sūnu sula Erlaa n. Etn. IV, 53. Nebst apr. plauti, aksl. (n. pl.) plušta, aruss. (n. pl.) плюча, gr. πλεύμων dass. zur unerweiterten Wurzelform von le. plaust ("die Lunge schwimmt auf dem Wasser"), s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 f., Boisacq Dict. 793, Liden Arm. Stud. 115.

Avots: ME III, 327

plāvs

II plāvs, ein Vagabund Zaļmuiža, Warkl.; dafür plāvē̦ns Kreuzb. (mit à 2 ), Meiran.

Avots: ME III, 332

plemperis

I plèmperis 2 "ein Vagabund" Schwanb.

Avots: ME III, 335

plene

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

plenica

plenica Spr., plenice U., plenīce Bielenstein Holzb. 624,.

1) plenîca Lis., plenīce Kreuzb., plenica Riga, Saikava, Golg:, pleņica Zeif. III, 2, 261, mehrere zusammengebundene Balken, die Abteilung eines Düna-Holzflosses, das aus 3-4 Plennizen zu bestehen pflegt
U.: īsākus kuokus sien lūviņās jeb plenicās Etn. IV; 61. pluosts liels - septiņām plenicām, kuŗas - cita aiz citas - viegli staigā uz... ūdens un reizām sagrūžas savā starpā Latv.;

2) plenice, eine flache Lederpeltsche, Plette
Seew. n. U.; plenīca Gr.-Buschhof, plenica Neuenb., Selg.;

3) "?": vienu linu pleniciņu (Var.: trīs... plenecītes) pār pupiem pārstiepusi BW. 20658 var. Aus r. плени́ца "плот лѣсу, плотик; плетеница, плетешок".

Avots: ME III, 336

pļeņica

II pļeņica "zusammengebundenes Holz." Vgl. plenica.

Avots: ME III, 369

plenteris

plenteris,

1) ein Schwätzer, eine Plappertasche
Wid.;

2) plènteris 2 "ein Vagabund"
Warkl.

Avots: ME III, 336

plēve

plêve (li. plėvė˜ "dünne Haut") Serbigal, Preili, Nerft, PS., C., Lis., Kreuzb., Jürg., Gr.-Buschhof, Kr., Saikava, plève Wolm.,. N.-Peb., Neuenb., plêve 2 Lautb., Kandau, Selg., Bauske, Gr.-Essern; Dond., Wandsen, Dunika, Zögenhof, Widdrisch, Ruj., Līn., Bl., plẽve (?) AP., plève 2 KL, Heidenfeld, Bers., Sessw., Selsau, auch plē̦vs U.,

1) plêve 2 Salis, ein dünnes Häutchen (z. B. über der Milch, am Fleische)
U.: nu Annelei kâ plēve nuovēlās nuo acīm JK. bungu plēve, das Trommelfell Dr.;

2) dünnes, durchsichtiges Zeug
Seew. n. U.;

3) eine Narbe
Depkin n. U.;

4) Flockasche
U.; plẽve, ein Feuerfunke in der Luft Salis. In der Bed. 4 wohl zu plēne 1; sonst wohl zu slav. plěva "Häutchen" und le. plēne 3 (s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 59), während Būga KSn. I, 276 (s. auch Persson Beitr. 226 f. und 750) balt. plēvē nebst gr. ἐπίπλοος "Netz über den Gedärmen" als "das Schwimmende" zu le. plevinât usw. stellt.

Kļūdu labojums:
plẽve (?) AP. = plēve AP.

Avots: ME III, 342

plūksna

II plûksna(s) 2 Kalten, Nogallen, Adiamünde, Zögenhof, plūksni U., die an der Leine des oberen Netzrandes angebundenen Flotthölzer od. Schwimmer aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung): kluotiņi ir iegare̦ni egļu kluģīši un plūksnas - korķa gabali tādā pat izskatā Etn. II, 105. buojas, kuoka pludiņi jeb plūksni pie tīkla apvērtnes Konv. 2 399. Zu li. plaũkti "schwimmen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 95)?

Avots: ME III, 361

plūksnas

II plûksna(s) 2 Kalten, Nogallen, Adiamünde, Zögenhof, plūksni U., die an der Leine des oberen Netzrandes angebundenen Flotthölzer od. Schwimmer aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung): kluotiņi ir iegare̦ni egļu kluģīši un plūksnas - korķa gabali tādā pat izskatā Etn. II, 105. buojas, kuoka pludiņi jeb plūksni pie tīkla apvērtnes Konv. 2 399. Zu li. plaũkti "schwimmen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 95)?

Avots: ME III, 361

pluts

II pluts (f. plute), ein Vagabund U.; ein listiger, ein unsolider, ausgelassener Mensch Lubn. n. Etn. III, I, Tirs.; "ein Säufet" Golg. Aus r. плутъ "Schelm".

Avots: ME III, 359

prece

prece (li. prekė "?" Daukša Post. 51, 34 ),

1) die Ware:
Sprw. kāda nauda, tāda prece. katrs savu preci slavē: preces kŗaut, pirkt, pārduot, Waren stapeln, kaufen, verkaufen; preču nuoliktava, die Warenniederlage, der Speicher;

2) die Freierei
Biel. n. U., die Heirat: meita preces gaduos Duomas IV, 355. gājuši, brūtējušies, kažuoku, kurpes vis iedāvinājis. duomājušas, kad tādas veltes duod, tad jau prece druoša Janš. Dzimtene V, 91. Pēteris par preci vēt vārdiņa nebija bildis MWM. VIII, 410. nuo preces tagad nevar būt ne runas; preču māte Ezeriņš Leijerkaste II, 30, die Brautwerberin, Kupplerin. preces dzert, die Verlobung feiern Ar., Friedrichswald: Nebst li. prekia "Kaufpreis" wohl zu pìrkt.

Avots: ME III, 384

prieslis

prieslis U., die Wölbung, das Gewölbe, namentl. das Ofengewölbe. Dissimilatorisch aus sprieslis? Doch vgl. auch poln. przeslo "Brückenjoch".

Avots: ME III, 398

prievīte

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts 2 Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits 2 Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts 2 Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts 2 Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte 2 Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis 2 Salis, prìevis 2 Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte 2 Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. 2 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

puķe

puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,

1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,

a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;

b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;

c) anemone nemorosa
Salisb.;

d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,

a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;

b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;

c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;

d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;

e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,

a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;

b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,

a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,

a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;

b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;

2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;

3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;

4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;

5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.

Avots: ME III, 405, 406

pundurs

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls">bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413

pungulis

pungulis, ‡

2) ein kleines Bündel
OB., ein in ein Tuch gebundenes Bündel Dunika: sasēju drānas puñgulī.

Avots: EH II, 325

punkšēt

‡ pun̂kšêt "skanēt smalkā, tievā, nuorautā skaņā" PV., auch vom crepitus ventris PV., Wessen: vē̦de̦rs uzpūsts kâ bungas; kad uzsit ar knipu, - punkš vien PV.

Avots: EH II, 325

pūpaliņa

pūpaliņa,

1) "?": asariņas, pūpaliņas, da zemei nekrītiet! BW. 8681, 2;

2) Kosename für Kühe (bunte
Grundsahl, Treppenhof) N.-Peb., Ascheraden;

3) pũpaliņa "ein noch in der Wiege liegendes Mädchen"
MSil.

Avots: ME III, 448

pureklis

‡ II pureklis Neugut, Stelph. "vice; zu einem Besen zusammengebundene Birkenzweige zum Fegen des Hofraumes": senāk ar purekli arī vicuojuši piedarbuos nuokultuo klājienu nuo ruogām un pe̦lavām.

Avots: EH II, 327

pusgodam

pusgùodam, Adv., halbwegs anständig, rühmlich, der Ehre gemäss: tai dienā pusguodam pārgājis bez pēriena LP. IV, 222. šuoreiz palaiduši pusguodam nuo bunduļa laukā VI, 980.

Avots: ME III, 427

pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

rabas

I rabas Lasd. "eine Einrichtung zur Verkürzung des Segels bei kleinen Fischerböten". Vgl. li. rabañtas "ein Strick, womit das Segel kleiner gebunden wird".

Avots: ME III, 460

racene(s)

racene(s), ‡

2) racenes, eine Art primitiver Schlitten, der nur aus den Schlittensohlen besteht, die miteinander durch Querhölzer verbunden sind
Saikava: ar racenēm labi ziem akmeņus vest.

Avots: EH II, 348

ragate

ragate, ein. od. mehrete zusammengebundene Balken, welche man quer über den Fluss zieht, um so die zu flössenden Hölzer aufzuhalten bezw. vom Durcheinanderschwimmen zu bewahren Tirs. n. RKr. XVII, 75, um die Kurische Aa. Wohl auf r. рогáтка beruhend.

Avots: ME III, 465

raibacis

ràibacis (f. -ce),

1) wer bunte Augen hat; wer ein buntes Gesicht hat
Biel. n. U.: tautu meitas raibacītes BW. 25418 var.;

2) ein Pferd mit einem Maale auf dem Auge
U.

Avots: ME III, 467

raibaļa

raibaļa,

1): mit aĩ - auch Salis; ‡

3) comm., ein buntes Pferd:
r. tik˙pat gauss kâ viņa saimnieks pats A. Upītis Sm. lapa 105.

Avots: EH II, 350

raibaļa

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa 2 Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa 2 Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

raibaudekls

ràibaûde̦kls, buntes Gewebe, bunte Leinwand: mans brāliņs gan gribēja nuo Vidzemes sievu ņemt, es māsiņa negribēju: nemācēja raibaude̦kla BW. 12051.

Avots: ME III, 467

raibe

raîbe 2 Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe 2 Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

raibeklis

ràibeklis 2 Gr.-Buschhof, etwas Buntes, z. B. bunte Flitter, bunte Schrift: ikdienišķas dzīves vizuļi un raibekļi ir dažādām krāsām Alm. šāda raibekļa salasīšana gan grūti duomājama MWM. v. J. 1896, S. 228.

Avots: ME III, 467

raibele

raĩbele Dond., eine bunte Kuh.

Avots: ME III, 468

raibene

raîbene 2 ,

1) ein buntes Tuch
Nigr.;

2) eine bunte Kuh
Ruj., Lautb.

Avots: ME III, 468

raibēni

raĩbē̦ni, Adv., bunt gekleidet: viņš raibē̦ni vien staigāja Wirginalen.

Avots: ME III, 468

raibēns

raibē̦ns,

1) "?" : Jāņa tē̦vs zābakuos. Jāņa māte raibē̦nuos BW. 32710;

2) (mit "aĩ") ein buntes, junges Kalb
Neuenb.. Gr.-Autz.

Avots: ME III, 468

raibgosniņa

raibguosniņa, eine bunte Kuh: guosniņ, mana raibguosniņa! VL.

Avots: ME III, 468

raibiķis

‡ raibiķis Janš. Līgava II, 200, wer bunt ist: divi (sc.: sivē̦ni) kuoši balti, divi - balts ar me̦lnu raibiķi Janš. Mežv. ļ. I, 235; "cilvē̦ks ar raibām, ielāpainām drēbēm" Janš.

Avots: EH II, 350

raibināt

I ràibinât C., PS., bunt machen: guotiņ, mana raibulīte, kas tev[i] raibu raibināja (Var.: izraibuoja, nuoraibuoja, saraibuoja, izrakstīja u. a.)? BW. 29167, 2 var. karuogus raibināt Aus. I, 3.

Avots: ME III, 468

raibins

‡ ràibins 2 Fest. n. FBR. XVII, 85, ein wenig bunt, "neskaidri raibs" Kalz. n. Fil. mat. 29: i[r] tāds kâ r., kâ nē ...

Avots: EH II, 350

raibīt

II raibît, -ĩju, Buntwerk machen U.

Avots: ME III, 468

raiblaits

raiblaits, ein Ort, da mancherlei bunte Kräuter wachsen, welche zu Johannis gelesen werden Für. 1.

Avots: ME III, 468

raiboliņa

‡ raibuoliņa, eine bunte Kuh: (voc. s.) guoüņ mana, raibuoliņ 28902, 3 var.

Avots: EH II, 350

raibot

ràibuôt,

1): sīpuolnīcās vārīta un skudru pūznī raibuota uola Brigadere Dievs, daba, darbs 281. pie raibuotā pīlara Dünsb. Od. 209. es nedevu nuomizuotus kartiņus; raibuoju vie[n] drusku tuos me̦lnumus ārā (d. h. machte die Kartoffel bunt, indem ich die schlechten Stellen herausschnitt)
Seyershof;

2): gar acīm raibuoja, ausīs nuodunēja A. Upītis Pirmā nakts 470. cauri kuoku galuotnēm raibuojās ... pilsē̦tas nameļi 57.

Avots: EH II, 351

raibots

ràibuôt (li. raibuoti Miež.),

1) tr., bunt machen
U.: pupiņai raibi ziedi, man raibāka villainīte. kas, pupiņa, tev[i] raibuoja? man[i] raibuoja māmuliņa BW. 5718;

2) auch refl. -tiês, bunt sein, scheinen, schimmern:
pa labai raibuoja vārnactiņas MWM. X, 13. vietvietam tikai raibuojās dze̦lte̦nsārti nuoejuošās saules staru gre̦dze̦ni Niedra Zemn. dē̦ls 50. - Part. râibuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: kam, Laimīte, man vēlēji tik raibuotu mūža ceļu? BW. 9201. tai eglē, kur raibuotais lācis raibumus žāvaja LP. V, 181. raibuotie trauki Kundziņš Smiltene 20.

Avots: ME III, 469

raibs

ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,

1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;

2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;

3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.

Avots: ME III, 468, 469

raibulis

raibulis, etwas Buntes, ein bunter Fleck: viņš... skatījās uz pare̦snuo saimnieci ar raibuļiem apklātuo ģīmi A. v. J. 1902, S. 197.

Avots: ME III, 469

raibumens

raîbume̦ns 2 Seyershof, bunt (mit andersfarbigen Flecken od. Mustern versehen).

Avots: EH II, 350

raibumots

ràibumuôts, bunt, mit Buntwerk versehen: zili raibumuoti ziediņi Konv. 2 3609.

Avots: ME III, 469

raiča

‡ raĩča Wainsel n. FBR. XIV, 89, eine bunte Kuh.

Avots: EH II, 351

raice

raĩce "eine bunte Henne" Bixten; zu ahd. rēh. ae. ráha "Reh"?

Avots: ME III, 469

raicka

raĩcka, eine bunte Kuh Sussikas.

Avots: ME III, 469

rainis

rainis,

1) "ein kleiner Ochs"
Lettin:

2) in der Verbindung sveķu rainis, der Wald arbeiter, der Holzfäller
Aahof. Zu li. raĩnas "graubunt gestreift"?

Avots: ME III, 470

rains

raĩns "bunt gestreift" (li. raĩnas "graubunt gestreift"): r. kaķis O.-Bartau, Kalleten, Wilzen. Die Intonation spricht für Entlehnung aus dem Li.

Avots: ME III, 470

raiseklis

raiseklis,

1) raĩseklis, ein Knoten
Mitau, Wenden;

2) die Lösung:
likteņa saistekļi un raisekļi Stari I 373;

3) ein Bund Jürg. (mit ài); "ein Haufen Garn"
(?);

4) "ein ungewandter Mensch":
tāds kâ ràiseklis 2 Adsel, Treppenhof;

5) "mudžeklis" Mar.;

6) "das Ende eines Strickes zum BInden"
Serben;

7) "?": ve̦se̦la čupa dziju; būs liels raiseklis Karkel.

Avots: ME III, 470

rampalains

rampalaîns, bunt - weiss, schwarz und brandfleckig: rampalaiņš kaķis, sivē̦ns, teļš Etn. II, 97.

Avots: ME III, 476

rankains

rankaîns,

1): "ruobains" (mit añ) Rothof n. FBR. VIII, 111; r. (mit añ) kuoks (k. ar rankām) Schnehpeln. rañkaiņas (rievainas) vangales Siuxt. rankaiņi (Var.: ruobaini) zuobi Tdz. 57092 (aus Gudenieki);

2): auch OB.; "bunt":
r. (mit añ) kaķis NB.

Avots: EH II, 354

ranklains

‡ rañklaîns Dunika, bunt gestreift.

Avots: EH II, 354

rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

raušķis

‡ raûšķis 2 Salis,

1) ein Strauchmesser (etwa von der Länge eines Bleistifts, an einen Holzstiel gebunden, zum Ausschneiden von Gesträuch);

2) die Sichel.

Avots: EH II, 359

reibs

II reibs BW. 14798 var. (aus Kreuzb.) und 16730, 3 var. (aus Gr.-Buschhof, hier mit èi 2 ), rèibs AP., = râibs, bunt.

Avots: ME III, 505

reibulīte

reibulĩte, Beiname einer bunten Kuh: guotiņ mana, reibulīte (Var.: raibaliņa, raibulīte) BW. 16434, 1 (aus Dubena). guotiņas reibulītes (Var.: raibuliņas, raibaliņas) 33102 var. (aus Dubena).

Avots: ME III, 505

rezgals

I re̦zgals (unter re̦zgalis I): nuo re̦zgala bungas taisu BW. 30189, 1 var.

Avots: EH II, 368

ribināt

I ribinât Schibbenhof, = ribinât 2 (vom Donner); bungas ribinât (= ribinât

1) Dunika.

Avots: ME III, 522

rībināt

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534

ribu

ribu, auch in der Verbindung mit rabu, rubu, Interjeklion zur Bezeichnung eines polternden, dröhnenden Schalles: ribu, ribu (Var.: rību, rību) mans pūriņš atpakal bāliņuos BW. 23061. ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām; tâ rībēja (aužu mēles, par manirn runādamas 8831. bungas rīb ribu, rubu Rainis.

Avots: ME III, 522

ricāgs

rìcãgs 2 (unter rīcags),

1): ein dickes Tau
Kalz.; ein Tau zum Anbinden eines Flosses (daran wird auch der "arkls" [eine Art Anker] zum Anhalten des Flosses gebunden) Saikava (rìcāgs 2 ); ‡

2) "nemākuļa vē̦rpts linu pavediens" Lubn., N.-Schwanb.: bē̦rni atkal sagrìezuši rīcāgu.

Avots: EH II, 375

rist

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu 2 Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu 2 Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst 2 Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

ritināt

ritinât (li. rìtinti "rollen"), auch ritinêt (li. ritinė˜ti "Kleinigkeiten umherrollen"),

1) freqn., intr., rollen
(gew. ritinâtiês): mēnesnīca ritināja RKr. VIII, 45. saulīte pa zemi ritina Schorstädt. kam, saulīte, spuoži lēci, kam tik tumši ritināji (Var.: kad tik spuoži netecēji)? BW. 6556, 4 var. trim kārtām liepas auga, vidū saule ritināja 11532;

2) fakt., tr., rollen, wälzen; (rund herum) wickeln
Wessen (ritinêt); (mit einem Wagen) fahren (tr.); (ein Feld) mit der Walze bearbeiten: es ritināšu riteni zemē LP. IV, 23. desmit spuoju ritināju (Var.: tecināju) BW. 7013, 1. es savu līku pirkstu ap ķērnīti ritināšu 31038, 6. Jānīt[i]s vāģus kaldināja, ... ar kuo miežus, ar kuo rudzus klētiņā ritināt 32571. vienu pūru ārā veda, uotru iekšā ritināja (Var.: vizināja) 16700. lai e̦ze̦ri izsusē̦tu, lai var (zeltenītes) pāri ritināt 13467, 1 var. meitu ritināt, ein Mädchen wegführen, freien U. - duodu kumeliņu, ruožu dārzu ritinât ("?") Biel. 2390. iešu druviņā baltābuolu ritināt BW. 28680, 1. viens (sc.: kumeliņš) bij labs mežā braukt, uotrs laukus ritināt 29584, 1. ritinât Kand. "auzas pēc pļaujas savelt mazās kuopiņās". dzirnas, māli ritināt, mit der Handmühle mahlen: labāk gāju rijas kult, ne mālīša ritināt BW. 28766. cita (malējiņa) lē̦ni (sc.: dzirnaviņas) ritināja 7978, 1. tīri rudzi, grūtas dzirnas, lai patapu rite̦nāja (für ritināja) 6687. (māsiņa) ik rītiņus ritināja pa pūram tīru rudzu, ... pa siēkam lācauziņu 13646, 29. sēj, brāliņ, driķus vien, driķus viegli ritināt, maza tava līgaviņa, nespēj rudzus ritināt! 21340 var. - asaras ritināt, Tränen vergiessen (eig.: rollen lassen): dze̦dra sieva cauru mūžu tev asaras ritinās BW. 11594. gan tu savas asariņas dzīvuodama ritināsi 17507. - danci ritināt, einen Rundtanz aufführen: māku diet, māku lēkt, māku dančus ritināt (Var.: danci vest) BW. 24125, 2. saule danci ritināja (Var.: danci veda, grieza) 265, 4. Refl. -tiês, rollen (intr.): ieraudzījis bundulu pakaļ ritinuoties LP. VI, 121.Subst. ritinâšana, das Rollen, Wälzen; ritinâšanâs, das Rollen (intr.); ritinãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Rollens, Wälzens; ritinâtãjs, wer rollt, wälzt.

Avots: ME III, 533

roza

ruôza: eine Granddüne (mit uo) BielU.; eine Erhöhung in einem Sumpf od. Wald Saikava; ein Stück Land, das höher ist als die Umgebung (mit uô 2 ) Siuxt; "duobums" AP.; weitere Angaben darüber und Belege bei Plāķis RKr. XXII, 121 ff. und Plvv. I, 192.

Avots: EH II, 393

rubu

rubu, Interjektion,

a) zur Bezeichnung des Koilerns, Falzens der Birkhähne:
rubu, rubu, teterīti, papardītes krūmiņā! BW. 30504;

b) in der Verbindung mit ribu, zur Bezeichnung des Trommelschlags:
bungas rīb ribu, rabu Rainis.

Avots: ME III, 552

rumeles

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

šā

IV šâ, Adv.,

1) auf diese Weise, so;
gewöhnlich mit folgendem tâ "so, auf die (jene) Weise"verbunden: šâ un tâ od. šâ vai tâ, so und so, auf die eine und andere Art, auf verschiedene Weise; šâ un tâ tuo var darīt U. šâ, tâ spriežuot Etn. II, 175. šâ nuotika, tâ nuotika man jaunam dzīvuojuot BW. 12917, 5. gals nu būs šâ kâ tâ (auf jeden Fall) Dīcm. pas. v. I, 55. vai nu šâ nāve, vai tâ LP. VII, 511;

2) šâ 2 runāt, lettisch sprechen
Nigr.;

3) als šā ist vermutlich auch ša L., šà St. "so vor die lange Weile"
aufzufassen. Zu šis.

Avots: ME IV, 12

sabiedrība

sabìedrĩba,* der Bund (fig.); die Gesellschaft; die Offentlichkeit: viņš slēdza sabiedrību ar nelabuo LP. VII, 500. krievu... sabiedrība... tuo vēlējās Konv. 2 409. labā sabiedrībā, in guter Gesellschaft. akciju sabiedrība, die Aktiengesellschaft.

Avots: ME III, 594

sabiedrot

sabìedruôt, sabìedrinât, tr., verbünden. Refl. sabiedruôtiês, sich verbünden, einen Bund schliessen.

Avots: ME III, 594

sabraucīt

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596

saderēt

saderêt,

1) intr., passen, zusammenpassen, übereinstimmen; sich vertragen:
Sprw.: divi suņi pie viena kaula nesade̦r. daudz zvirbuļu vienā pereklī nesade̦r. divi gaiļi uz vienas sūdu čupas nesade̦r. tev, tautieti, ātra daba, tu ar mani nesaderi BW. 21706 var. sade̦ram mēs, tautieti, luopi mūsu nesade̦r: tavi zirgi, manas guovis kājiņām mīdījās 23063. ja dziesmiņa saderēja (Var.: saskarcēja), tad sade̦r dzīvuojuot 306. īstajām māsiņām valuodiņa nesade̦r (Var.: nesadien) 307. valuodas šķiltin šķiļas, derēt sade̦r LP. I, 155. viņš nabags, tu nabags - jūs labi kuopā saderiet IV, 36. izskats nesaderēja ne˙kādi Kaudz. M. 104. palūkuo, vai saderēs ar mē̦riem (ob die Masse stimmen) Krišs Laksts 63. - brāļi nesaderēja: tie tīkuoja viens uotru nuonavēt Launitz Stāsti 8;

2) intr., tr., einen Vertrag schliessen, übereinkommen, akkordieren
U.; sich verloben: saimnieks sade̦r puisi LP. VI, 411. meita saderējusi pie cita saimnieka Etn. IV, 170. uz gadu bij saderējis LP. VI, 648. kungs izbijies, ka tādu stiprinieku saderējis VII, 781. bende, kas sade̦rē̦ts kādu nuožņaugt R. Sk. II, 246. saderēt mieru, Frieden schliessen: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs (Pack schlägt sich, Pack verträgt sich). labi - abi sade̦r mieru LP. IV, 87: vilks ar kazu saderēja mieru visu vasariņu BW. V, S. 239. (ie)naidu saderēt, einen Streit beilegen: visu laiku tas NN ar māsiņu ienaidā; nu tuos naidus saderēja, kūmiņās lauzdamies BW. 1611, 1. drīz sacēla ienaidiņu, nevar drīzi saderēt 34187. ar tautieti saderēju Biel. 1164. sīvas tautas, lē̦nas tautas jāja mani lakuoties. sīvajām atsacīju, ar lē̦nām saderēju BW. 10589. abi, ruokas saduodamies, saderēja, pie kam brūtgāns iespieda brūtei ruokā naudu BW. III, 1, 26. abi jaunie sadevās ruokas un nuoskūpstījās, saderēja ebenda S. 99;

3) intr., wetten, eine Wette schliessen:
saderim, vagarīte, kuŗš meitiņu dabūsim! BW. 1l417. dievs un ve̦lns reiz saderējuši, kuŗu cilvē̦ks piesauks LP. VII, 1189;

4) tr., verloben
U.: žē̦li raud pieguļiņa, dzirdēj[a] mani sade̦rē̦tu BW. 760, 1. man brāliņi saderēja nuo Vāczemes arājiņu 10637, 1. jau manā galviņā sade̦rē̦ts vainadziņš (der Brautkranz) 9055. tāļu mana līgaviņa dārgu naudu sade̦rē̦ta 15924. tautas manu . . māsu . . . saderēja ("saprecināja") VL. aus O.-Bartau. Refl. -tiês,

1) zusammenpassen, übereinstimmen:
Sprw. labs ar labu sade̦ras;

2) eine Vereinbarung treffen, ein Bündnis schliessen; sich (zu einer Arbeit) verdingen; sich verloben; sich miteinander vertragen, aussöhnen
U.: tie saderējās pret viņu (sie machten einen Bund wider ihn) II Chron. 24, 21. - dē̦ls saderējas muižā pie lielkunga par puisi LP. VII, 789. nuo. Jurģiem saderējuos pie Lapiņa kunga Seibolt.

Avots: ME II, 609, 610

sadura

sadura,

1): ielu sadurās Jauns. Raksti VIII, 34. žepeŗu sadurā (zirņu kaudzes augšdaļā) IV, 289. (aduot) sviķeli iesāk tur, kur tās saduras pie uzmešanas Linden in Kurl.;

2): "plaisa maizes kukuļa sānuos" Ramkau; tētis kukuļam visas saduras aplauza AP.; saduras "cumpurs" NB.; ‡

3) plur. saduras, Reibung, Streit
Diet.

Avots: EH XVI, 405

sadures

sadures, ‡

2) Reibung, Streit
Diet.

Avots: EH XVI, 405

sadursme

sadur̃sme,* sadur̂sme Wohlfahrt, der Aneinanderstoss, die Berührung, die Reibung (hauptsächl. fig.): iznāca sadursme ar prūšiem A. v. J. 1905, S. 230. patriotisms nuove̦d pie kaŗa un sadursmēm tautu starpā Vēr. I, 1290. tā nāca pirmā sadursmē ar dzīvi Asp.

Avots: ME III, 617

saiksnis

saiksnis,

1) die Binde, der Verband:
viņš valkāja ap pieri apsietu priesteŗa saiksni MWM. VI, 149;

2) atslē̦gu saiksnis A. v. J. 1902, S. 416, der Schlüsselbund;

3) "?": es tev devu zīda diegus saikšņu [?] lapu kre̦klu šūt BW. 22609 var.

Avots: ME II, 635

sainis

sàinis PS., Jürg., Ermes, Arrasch, saînis 2 Ruj., saĩnis Wohlfahrt, C., Widdrisch, Dond., Wandsen, Selg., Siuxt, Behnen, Salis, sàinis 2 Golg., Heidenfeld, etwas Zusammengebundenes; ein Bündel, Packen: gultas drēbju sainis A. XVII, 385. aizne̦s saini ar cisām BW. III, 3, 863. kareivji ne̦s kādus saiņus Asp. Vaideluote 6. sēdēt uz linu saiņa Etn. I, 103. uzsien ādu saini mugurā LP. V, 342. paņe̦m savu maizes saini IV, 156. viņš zaga tiem nuo maizes saiņiem gaļu laukā VII, 264. pagales satinusi sainī V, 59. sadreijājis nuo kauliem pilnu saini skrubulīšu IV, 158. viens mantas sainis aizmirsies ve̦lna dzīvuoklī VI, 549. Fricis pēdējuo saini uz ve̦zuma uzmetis A. v. J. 1897, S. 455. vedējs nuokārtuoja saiņus ratu priekšā R. Sk: II, 237.

Avots: ME II, 636

saistība

saistĩba, die Verbundenheit; die Verpflichtung, Verschreibung.

Avots: ME II, 637

saitne

saĩtne Siuxt, in der Verbindung atslē̦gu saitne, der Schlüsselbund B. Vēstn.

Avots: ME II, 637

saklūgāt

saklūgât Wid., Golg., saklũguôt, mit einer klũga befestigen, zusammenbinden: saklūgât pluosta baļķus Golg. saklūgāti mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten gebunden sind Bielenstein Holzb. divus mietus mē̦dz ar klūgām saklūgāt Ahs. saplīsušu ratu riteni saklūguot LP. V. saklūguoju ķēvi Etn. IV, 160. ve̦cu veda pūra lādi, ar klūgām saklūgātu BW. 16785 var. zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67.

Avots: ME II, 651

sakult

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

salīdzināt

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

salms

sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. 2 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675

samargot

I samarguôt, tr.,

1) verzieren, bunt machen
(perfektiv): cik tur dīvaini un cieti likās saauguši sakrustuotie zari un lapas! un Jancim... iegribējās mesties uz šī samarguotā auduma Valdis Stabur. b. 154, avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem, kuri atkal bija sasaistīti un samarguoti dažādām aukliņām ebenda 187;

2) "?": augstu zied kļava ziedi, nevar margu samarguot (Var.: salasīt; nevar ziedu piemarguot) BW. 5869 var.

Avots: ME II, 680, 681

samugāt

samugât Etn. IV, 147; tr.,

1) verwirren, verwühlen:
s. linus; matus Hirschenhof. zirgi... staigādami daudz buntes (sc.: linu) samugājuši Latv. ruokas sacirtusi samugātajuos matuos A. v. J. 1896, S. 646;

2) tüehtig quetschen; drücken:
puiši, samugājiet meitas! N. -Bartau.

Avots: ME II, 689

saņudzēt

saņudzêt,

1) sich verwickeln, sich verwirren:
saņudzējušu, iesirmu vaigu bārzdu Turg. Muižn. per. 77. dzijas saņudz Serbigal, Salgaln, Neuenb., Koddiack;

2) "pajukt, sakustēties" Vank.: bites saņudz Lettin, Bewern, Nötk. sīkas zivtiņas saņudzēja Fehsen;

3) zu flimmern anfangen, bunt werden (vor den Augen):
lasuot burti saņudzēja Schibbenhof;

4) "verwirren, verwühlen"
Nötk.: lini, mieži vē̦tras saņudzē̦ti; Neuhausen. Refl. -tiês, sich verwirren Neuenb.

Avots: ME II, 695, 696

sapīt

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

saraibināt

saraibinât, färbend bunt machen: s. daudz uolu Widdrisch; durch abgehende Farbe beflecken: s. veļu (mazgājuot) Salis; "kritzelnd und mit kleiner Schrift aufschreiben: s. vē̦stuli Nigr.; verwickeln: s. kādu lietu Bers., Jürg.

Avots: ME II, 711

saraibīt

saraibît, bunt machen; zerschnitzeln: s. kuoku Bers.

Avots: ME II, 711

saraibot

saràibuôt, saraibît Saul., tr., ganz bunt machen: raibas vien man telītes, kas tās raîbas saraibuoja (Var.: izraibuoja, nuoraibuoja, raibināja, izrakstīja, nuorakstīja)? BW. 29167, 4 var. lauki izskatījās raibuos gabaliņuos saraibuoti MWM. VI, 339. lai korrektūra nebūtu pārāk jāsaraibuo Jaunie mērn. laiki IV, S. XI.

Avots: ME II, 711

sarkanastis

sar̂kanastis, eine Art Schmetterling (dasychira pudibunda L.); sar̂kanastiņš 2 , das Garten - Rotschwänzchen (lusciola phoenicurus L.) Sassm.

Avots: ME II, 719

sarkanraibs

sar̂kanràibs, rotgefleckt, -gemustert, rotbunt: sarkanraibs mutesauts Aps. III, 34. sarkanraiba guotiņa MWM. VI, 841.

Avots: ME III, 721

sarūdēt

‡ sarũdêt (III p. prs. sarũd) Gramsden, (in feuchter Umgebung) rotbraune Flecken bekommen (von Kartoffeln): šuogad rāceņi jau uz lauka būs sarūdējuši.

Avots: EH XVI, 444

sasaistīt

sasaistît,

1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡

2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.

Avots: EH XVI, 445

sasist

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH XVI, 446

sastulbt

sastulbt, ‡ Subst. sastulbums, Betäubung, Verblüfftsein: neuztraucās par manu, sastulbumu A. Upītis Sm. lapa 114.

Avots: EH XVI, 452

sāta

III sāta (unter sāts IV): "Zaun und Pfosten, die durch Stangen od. Planken verbunden sind" Livl. n. BielU. Vgl. auch Pẽteŗ-sāt u. a. in Edw. n. Plvv. I, 265.

Avots: EH XVI, 473

savaržāt

savaržât,

1): savaržājis (irgendwie angebunden)
ve̦lnam ruokas ... pie lāviņas Pas. XI, 173;

3): auch Bers., Erlaa, Kalz., Lubn.

Avots: EH XVI, 463

savicot

savicuôt, tr.,

1) savicêt Ahs., mit Weidenruten zusammenbinden, befestigen:
pūra lāde ar vicām savicuota (Var.: apvicuota; ar klūgām saklūguots) BW. 16813. ar vicēm mē̦dz žuoga, aizgaldas mietus savicēt Ahs. savicuoti sē̦tas mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten zusammengebunden sind Biel.;

2) mit der Rute verprügeln:
māte savicuoja (savicēja Dunika) puišeli krietni ar vici pa pakaļu Ahs.;

3) eine gewisse Zeit hindurch saufen, zechen:
savicuoja (Widdrisch) od. savicēja (Gr. - Buschhof) visu nakti. Refl. -tiês, sich tüchtig besaufea Segew.: kāds naktsklejuoņa - labi savicuojies un nezin vairs mājas Alm.

Avots: ME III, 786

segli

se̦gli: auch AP., Auleja, Blieden, Kaltenbr., Kegeln, Kokn., Lemb., Lesten, Lubn., Luttr., N.-Peb., Pankelhof, Sessw., Seyershof, Sonnaxt, Trik., Wallhof, Demin. instr. 5. seglīt[i] BW. 2521 var.; die bunten Hahnenfedern Seyershof: šis gailis ir ar vis˙smukākiem se̦gliem.

Avots: EH XVI, 475

seķains

seķaîns, bunt Riga; zu seķis II.

Avots: ME III, 815

seķis

II seķis: ein buntes Pferd - auch Iw., Kaltenbr., Oknist, (braun u. weiss) Linden in Kurl., "iepe̦lē̦ki-iedze̦ltāns zirgs vai auns" Kurmene.

Avots: EH XVI, 476

seķis

II seķis "ein buntes Pferd" Kurl., ein braunes Pferd mit heller Brust u. hellem Schwanz Ekau: vīrs ara ar sarkanu seķi LP. V, 181. ņem, Jānīti, seķa zirgu . . .! BW. 32560, 7. Zunächst aus liv. śek "Schecke".

Avots: ME III, 815

sēms

*sḕ̦ms 2 (erschlossen aus hochle. sā`ms 2 ), bunt: putni ir sē̦mi (schwarz u. weiss bunt) Warkl. sē̦ma (braungeflecki) guovs Gr.-Buschh., Welonen, Borchow. S. die Notiz zu sẽ̦mala.

Avots: ME III, 826

septiņi

septiņi Wolm., Deg. u. a., septīņi N.-Bartau, Kabillen, Kreuzb., Frauenb., septîņi Eversmuiža n. FBR. VI, 40, septiņi 2 Līn., Nigr., sieben; vīrs pārnāca septiņuos (kam um 7 Uhr nach Hause) CTR. I, 13; septiņi "7 Faden tiefes Wasser (in der Fischersprache)": septiņuos nuonākušiem zvejnieks taisījies mest LP. VI, 167. Zu li. septynì, al. saptá, arm. evťn, gr. ε'πτά, lat. septem, air. secht n-, got. sibun "sieben", apr. septmas "slebenter" u. a., s. Le. Gr. 362 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 818, 819

septītais

septît(ai)s (li. septiñtas, ai. saptátha-ḥ), der siebente; septītām kārtām, siebentens Brasche. Vrgl. auch ahd. sibunto "siebenter" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 819

septīts

septît(ai)s (li. septiñtas, ai. saptátha-ḥ), der siebente; septītām kārtām, siebentens Brasche. Vrgl. auch ahd. sibunto "siebenter" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.

Avots: ME III, 819

sevaļīgi

sevaļîgi, Adv., frei, ungebunden: s. dzīvuot Kalleten.

Avots: ME III, 822

sieksta

siêksta PS., Kl., Prl., Lös., C., Lis., Schwanb., Arrasch, Bers., Golg., Warkl., Gr.-Buschhof, sieksta U., Bauske, siêksta 2 Pl., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr.Essern, Ruj., siêkste 2 Iw., Jürg., Memelshof, siêksts Kr., siêksts 2 Tr. (li. šíekštas "entwurzelter Baumstamm, ein Block für Gefangene"; i. pl. šiekštomis An. 99),

1) siêksta 2 Karls., sieksta Spr., Wessen, siekste Freiziņ, sieksts Nerft, ein Stück Lagerholz, ein liegender Block im Walde, ein Stück eines umgefallenen Baumes
U.; ein Block überhaupt U.; sieksta Lasd., sieksts Bielenstein Holzb. 668, ein im Flussbett versunkener Baum: aizgājusi mežā pie līkas, ve̦cas siekstes LP. VII, 886. te̦ka rijas caur siekstēm meža tumsībā Apsk. v. J. 1903, S. 194. mežā gulēja pa zemi siekstas krustām, šķērsām 175. krustim ceļa sieksti (Var.: siekstu ) liecu BW. 10289. upē bija . . . pilna siekstām Aps. VI, 7. ķuoniņnieki savas meitas upītē samē̦rkuši; pāri jāja raņķenieki, bē̦rza siekstes dē̦vē̦dami RKr. XVI, 237. kâ var sieksta siēkstu (Var.: siekste sieksti ) velt? abas guļ ūdenī BW. 8491. viņš siekstēs gul, vēžu saē̦sts R. Sk. II, 139. paķēru brangu slekstas galu un sāku vēzēties Libek Pūķis 21;

2) sieksta, ein umgestürzter Wald
Allend. n. U.;

3) siekste, Morasttiefe im Walde
Döbner n. U.;

4) sieksts Manz., Freiziņ, der Block od. Stock, in den die Füsse eines Delinquenien geschlossen werden
U.: siekstā likt, in den Stock schliessen U. liec manas kājas siekstā (du hast meinen Fuss in den Stock geleget) Glück Hiob 13, 27. kājas iemiedze siekstās, ka ne kustēt nevarēja JK.;

5) sieksta Bielenstein Holzb: 501, siêkstiņa Gr.-Buschhof, Saikava, Memelshof, Selb., Nerft, siekste Bielenstein I. c., Etn. IV, 163, siêksts Nerft, Bielenstein 1. c., die Querleiste an der Harke, in welcher die Zinken sitzen
Bielenstein Holzb. 501 (vgl. die Abb. ebenda);

6) siekstas, sieksti, wagerechte Hölzer, so miteinander verbunden und verkeilt sind, dass sie einen fast würfelförmigen Raum umschliessen, in welchem die Webeeinrichtung angebracht und der Stoff gewebt wird
Bielenstein Holzb. 398 f.: . . . kuoks, ap kuŗu tin aužamuo audē̦klu, un kuŗa gali turas siekstās A. XI, 84;

7) siekste, ein Teil des Spinnrockens (= beņķis) hochle. n. Bielenstein Holzb. 385. Die Verbindung mit r. шестъ "Stange" (bei Jagić AfsIPh. II, 397 und Pedersen IF. V, 76; vgl. dazu Būga KSn. I, 289) wäre denkbar, wenn russ. e hier auf s , und wenn russ. und li. š - hier auf ks - zurückgingen. Falls li. š - hier assimilatorisch aus s - entstanden ist, etwa zu li. sỹkis "Hieb", klr. сич (wenn mit altem i ! ) der nach dem Abbrechen des Astes hinterbleibende Teil des Stammes", ae. ságol "Stock", lat. sīca "Dolch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 475 f.).

Avots: ME III, 857, 858

sielains

sielains U., Bielenstein Holzb. 625, (mit ìe 2 ) Kr., sìelajs 2 Kreuzb., sìelajs 2 ("Fähre") Nerft, sielajs Kokn. n. U., sielaviņš Kroppenhof bei Kokn., sielējs Warkl., Borchow, sìelejs 2 Saikava, sielejs Sessw., Laud., Lubn., Stockm., sieleija Lubn., sielis (li. sielis ) Schujen, Ramkau (in R. mit iẽ ), (mit iẽ ) AP., Fehgen, Fehteln, ein kleines Floss; sielains, ein Holzfloss, darauf Weiber waschen Salwen n. Mag. IV, 2, 143, U.; sielājs, sielējs, die Gesamtheit der miteinander verbundenen Flösser (plenīcas) Bielenstein Holzb. 625: iet ar sielejiem Saikava, sielejus laist Laud., flössen. slīd bez air,iem egļu sielis U. b. 85, 74. siẽl(īt)is, ein kleiner Prahm AP., N.-Peb. Nach Leskien Nom. 275 zu siet "binden".

Avots: ME III, 858

siers

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. 2 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

siet

sìet (li. siẽti "binden"), sìenu, sèju, tr., binden, knüpfen U.: mezgliņus siet LP. III, 26. sluotas siet, Besen machen, binden Etn. II, 30; LP. IV, 118. sieru siet, Käse bereiten, indem man die Masse in ein Tuch bindet. dzirkstis siet, die Gicht binden, eine abergläubische Kur, wobei ein roter Faden um die schmerzenden Gelenke gebunden wird U. - sìenamais, etwas zum Binden, ein Band, eine Schnur U.: vēl nav apmērcējis maisu ne labi, jau atknibina drusku sienamuo un glūn LP. V, 180. Refl. -tiês, sich binden, sich anbinden; sich verwickeln Spr.: skats ar˙vien sējās pie luoga MWM. XI, 185. labi sieties L. "sich wohl bespicken; (sich) gut auf die Beine helfen" (?). - Subst. sìešana, das Binden, Knüpfen; sìešanâs, das Sichbinden; sèjums,

1) das (einmalige) Binden, Gebundenhaben:
tavs sējums ne˙kam neģęld, dein Binden, Gebundenhaben taugt zu nichts U. kumeliņi mietus krimta vakarēju sējumiņu (die Pferde nagen an den Pfählen, wo sie noch gestern angebunden wurden) BW. 19970 var.;

2) der Band (eines Buches);
sèjẽjs, wer bindet: sluošu sējējs LP. IV, 103. grāmatu sējējs, der Buchbinder. Nebst saiklis, saite, saistît, li. ãtsaja "Seitenband an der Femerstange", apr. largasaytan "Steigleder" u. a. zu slav. sidlo "Schlinge", sětь "Netz", sita "Binse", ai. sināti "bindet", sētu-, and. sīmo "Band", ahd. seil od. seid "Strick", isl. seimr "Tau", gr. 'μάς "Riemen", av. haētu- "Damm", ir. sim "Kette" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 463 f., Trautmann Wrtb. 253, Boisacq Dict. 374 f., Güntert Reimw. 30.

Avots: ME III, 860

siets

I siêts (li. síetas "ein feines Sieb"),

1) das Sieb:
kratāmais s., grosses Riegensieb Bielenstein Holzb. 506; ašķu s., Rosshaarsieb; Marke des Imkers Bielenstein Holzb. vētījamais siets A. v. J. 1898, S. 11. Sprw.: caurs kâ siets;

2) der Weberkamm
St.;

3) Demin. siêtiņš 2 "= ķesele" Barbern;

4) Demin. siêtiņš, das Siebengestirn
(li. dangaus sietas), der Orion U.: sietiņa zvaigznājs MWM. VI, 234. meitas sēd vakarā, sietiņā raudzīdamas. jau sietiņš pusnaktī, vēl meitiņas negulēja BW. 67821. sietiņš jau rādīja pāri pusnakiij Niedra;

5) siêtiņš, die mit Schellen versehene Handtrommel
U., das Tamburin Bielenstein Holzb. 735: bungas jeb sietiņš Antrop. II, 108. netrūka arī mūzikantu ar pijuolēm, sietiņu un klarneti BW. III, 1, 95. pūsti ragi, sistas bungas, trīcināti sietiņi Pas. IV, 483 (aus Selg.);

6) sieliņuos iet U., Etn. III, 188 od. sietiņus dzīt Etn. II, 70, ein Kinderspiel mit dem Plumpsack
U. sietiņu tecināt St., Sieb laufen lassen (ein abergläubisches Mittel, um Verborgenes zu entdecken). Nebst slav. sito (serb. sȉto) "Sieb" wohl zu sijāt, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 459, Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Trautmann Wrtb. 254, Būga KSn. I, 261.

Avots: ME III, 861

sīkraibs

sîkràibs, kleinbunt: sīkraibais ķauķis Konv. 2 2319.

Avots: ME III, 852

sipa

‡ *sipa Salis "ein ganz kleiner, kommaförmiger bunter Fleck": ve̦cs zirgs paliek kâ pupu zieds: sīki, mazi sipiņi. Aus r. сыпь " Ausschlag"?

Avots: EH II, 487

sirobs

siruobs,

1) eine Einkerbung am Ende eines Balkens:
sìens šķūnī piebāzts tikai da siruôba Buschh.;

2) siruobs Lubn. n. Etn. II, 97, Warkl., Memelshof, Selb., Wessen, Nerft, ein Balken der Brunneneinfassung; der Brunnenkasten
Oberl. n. U., Kreuzb., Bielenstein Holzb. 122, Laud. (Plur. siruobji [?]); [siruobi Nerft] ein Brückenkasten Oberl. n. U., Bielenstein Holzb. 716 (vgl. die Abb. ebenda); ein Kornkasten Bielenstein Holzb. 122;

3) ein Kahn aus einem Klotze
U., Blockboot Bielenstein Holzb. 621;

4) ein Prahm Kronw. n. Ü. Wohl aus aruss. cъpy6ъ; siruobs für *suruobs, wie infl. ḱimūss aus kumuoss u. a. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 848

sisis

sisis,

1) ein Mörder, Räuber
U., Warkl.; Plur. siši, Marodeure Alswig; Parteigänger Bergm. n. U.; Letten, die im angrenzenden Litauen wohnen St., Bergm. n. U.: siši brē̦cuot zemē brūk Rainis; "verächtliche Leute" Golg.;

2) "ein kleines Kind":
nu būs mazajam sišam prieka vai ar urjavām Austr. In der Bed. 1 direkt (s. Markov PФB. LXXIII, 102) oder (s. Brückner AfslPh. XX, 516) durch r. шиш "Vagabund, Franctlreur" aus estn. siśś "Räuber".

Avots: ME III, 849

sist

sist,

1): kad jumtus juma, tad sita (= kūla) gaŗus salmus (= kūla tâ, lai salmi nesalūst) Frauenb. nei tās grima ūdenī, nei sit vilnis maliņā Zemzare Lejasc. 126. man iekrita kuopā sistā (pļautā) vāle (d. h., ein Doppelschwaden)
ārdīt Linden in Kurl. sit ce̦puri padusē! BW. 18996. dažs ratenis sit (bildet beim Spinnen) gruodu dziju Sonnaxt. vīri paši sita (= taisīja) un vija virves Siuxt. kluonu s. "taisīt kluona grīdu" ebenda. sienas s. "ē̦kas liet" ebenda. es duomāju cepli s., ar Pieteri mālu vest Tdz. 58789. (krītuot) pilieni ... sit (bringen hervor) burbuļus Apsk. 1903, S. 485. sitis pēdējs gals (die letzte Stunde hat geschlagen) Virza Kar. Nameitis (1939), S. 47. kāpuosti bij jāsit (piespiežuot jāapbīda ar smiltīm), kad lietiņš bij vai slapjš Seyershof. kad kāpuostus sit, tad nuoravē ar viņus Iw. tie kuoki sit (treiben) atvases Linden in Kurl., Siuxt;

5): auch Siuxt; ‡

7) migla sita BW. 6694, 4, Nebel bildete sich (erhob sich);
‡

8) ziepes s. "ziepēt": ganu kulēm ne˙maz ziepes nesita Ramkau, Siuxt, Sonnaxt; ‡

9) vējš sit iekšā (bläst hinein)
liêtu Seyershof. kad (ziepes vāruot) pieliek zâles, tad tūliņ sit smaku (fängt an zu stinken) ebenda. smārds sit (dringt) nāsīs Auleja. krūmuos nesit (dringt nicht) vējš ebenda. dūmi (krāsnij kuŗuoties) sit (strömt) ustaba ebenda. kviešu šalka sit (der Weizen rauscht) Skalbe Raksti I (1938), 308; ‡

10) atkala sit Schwanb., es glatteist.
Refl. -tiês,

1): "kauties, plêsties" Salis: laiž aunus, lai sitas; "badīties" Seyershof: aitas sitas. kur kājiņa nesitās ce̦lmainā līdumā? BW. 8562, 5 var. kad vanags virsū sitas ("strauji uzbrūk ar sitieniem"), tad cālis beigts Seyershof. vakarā sitas ("strauji steidzas") lejā uz tīrumu ebenda. ap ugunskuru sitās jauni spāri un liduoja kuopā ar dzirkstelēm gaisā Anna Dzilna 74. vai tā bija Kristīnas balss vai pūces brēcieni, kas laikiem sitās ap viņu Stērste A. Z. 64. dziedāja tik skaņi, ka atbalss priedēs sitās Jauns. R., dz. un j. 161. kad ātri steidzas, tad mē̦dz teikt: "iet, kâ (= ka?) sitas" Strasden;

2): tavs gars pie mums laid sitas (= piestājas) Manz. Spred. 4 378. kuiļi sitas ("ātri apgriežas") sunim pretī Siuxt. viņam vajadzēja tikai ... s. klātu un iepazīties Jauns. Raksti III, 332. s. citādās duomās, auf andere Gedanken kommen
Diet. nav kur s. (= dēties) Meselau;

3): kab sistuos ap zemi, pašiem labāk būtu Auleja. tagad viņš sitas viens Kaltenbr. saimnieks smagi sitas ar pienu (visādi mēģinādams iejemt vairāk naudas) Kaltenbr. ar badu sitas Daudsewas n. FBR. XVII, 159; ‡

7) ausschlagen
(intr.), sich bilden: mazam bē̦rnam pēc dažam nedēļām sāk s. tādas mazas pūtelītes Sonnaxt. mātei bresme citūr nesitās kâ ģīmī Siuxt; ‡

8) fallend od. geschlagen entzweigehen
Seyershof: galuodiņas sitas (= sasitas), kad krīt uz kuo cietu. Subst. sitējs: bundziņas sitējiņš BW. 2686, 7. pārveda ... mātei pliķu sitējiņu 23325.

Avots: EH II, 490

skābulis

skâbulis, ‡

3) "pūtēlis" Kaltenbr.; eine gewisse Speise Kalupe n. Ceļi VIII, 226 (mit Beschreibung).

Avots: EH II, 503

skalbis

II skalˆbis, ein schleitenartig gebundener, leicht zu lösender Knoten Lasd.

Avots: ME III, 868

šķērsinis

‡ šķḕrsinis 2 Warkl., ein dreieckiges, von jungen Mädchen im Sommer um den Kopf gebundenes Tuch. Gleich li. skersìnis "querliegend"?

Avots: EH II, 634

šķesterains

šķesterains "bunt, gestreift (von Geweben)" N. - Peb.; ebenda angeblich auch als Attribut von lini (Flachs) in der Bed. "šķiedrains".

Avots: ME IV, 29

šķindiens

šķindiêns, das einmalige Klingen, Kürren: bungu šķīvja šķindiens Vēr. II, 350.

Avots: ME IV, 42

šķirenieks

šķireniẽks,* eine durch Zensurverhältnisse gebotene Umschreibung; für einen Sozialdemokraten: rakstnieks piekrita nevis šķireniekiem, bet tiem, kas viņu aplūkuoja nuo citādāka redzes stāvuokļa Zalktis II, 161. tâ mē̦dz dažureiz teikt arī paši lielākie šķirenieki Apsk. v. J. 1902, S. 4.

Avots: ME IV, 43

sklaidīgs

sklaîdîgs 2 "vagabundierend, liederlich" Deg.: s. cilvē̦ks.

Avots: ME II, 881

skrasts

I skrasts,

1): auch A.- Oltenhof, AP., Gr.-Buschh., Lasd., Lubn., N.- Peb., Oppekaln, Orellen, Roap, Trik.; ‡

2) eine Schicht od. Abteilung eines Getreide- od. Flachshaufens
AP.: labību kraujuot blāķī, krauj pa daļām ("skrastiem"), lai nesablīvē̦tuos. šie lielie skrasti labības, - kas tur būs graudu! kad lini izmalti, tuos saliek atkal desmitēs, sasien buntēs un saliek skrastā.

Avots: EH II, 507

skrīve

skrīve,

1) das Schreiben
U.;

2) die Anschreibung, Umschreibung, Seelenrevision
U.

Avots: ME III, 896

skrullastiņš

skrul˜lastiņš, einkleiner,gelbbunter Vogel mit rotem Schwanz Tals. n. RKr. XVII, 52.

Avots: ME III, 899

slāģis

‡ slāģis,

1) ein hölzerner Hammer zum Eintreiben von Stecken (an die Pferde angebunden werden)
Kurs., Pampeln (mit ã );

2) ein Schlägel zum Festschlagen des Estrichs
(mit à 2 ) Saikava. Aus mnd. slage "Schlägel".

Avots: EH II, 522

slaunains

slaûnaîns 2 : auch (mit aũ ) Lems.; bunt (mit weissen Seiten, anderswo braun od. schwarz; von Kühen) Salis (slaũnans).

Avots: EH II, 521

šļaune

šļaune,

1) šļàune, eine an Hüften od. Schenkeln bunte Kuh
Ronneb. n. RKr. XVI, 42, Jürg., Nötk., Schujen; ein Kuhname (mit àu) C., Peb.; "guovs, kam šļauni I ragi" (mit àu 2 ) Kl.;

2) "?": guli, guli, šļaunes [?] Līze, līdz lielam bruokastam! BW. 14394;

3) ein liederliches
Weib. In der Bed. 1 zu šļauns II.

Avots: ME IV, 67

slaunis

slaũnis: eine Kuh mit buntem Bauch und bunten Seiten Lems.

Avots: EH II, 522

slauns

I slauns, an Hüften od. Schenkeln bunt, scheckicht L.: slàuna guovs Ronneb. n. RKr. XVI, 42, (mit aũ) Salis. līki ragi, slauni (Var.: šļauni) sāni BW. 28923 var. guosniņa slauniem sāniem 28956. W. Schulze steilt es Berl. Sitzungsber. 1910, S. 794 nebst slaure zweifelnd zu mhd. slier "Lehm, Schlamm" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 709).

Avots: ME III, 920

šļecēns

šļe̦cē̦ns: ein Holzklotz, der sich in feuchter Umgebung befunden hat Laud.

Avots: EH II, 645

slederēt

slederêt,

1) "?": Krišs vēl slederēja, slederēja, tad pakrita Krišs Laksts 85;

2) "slîdêt (uz le̦dus)" Warkl., Jürg., Bets.;

3) sich wie ein Vagabund umhertreiben
Nötk., Ronneb., Saikava, Stenden, Selburg, Neugut;

4) achtlos (eine Flüssigkeit) tragen, so dass dieselbe überspritzt Stockm.

Avots: ME III, 924

slīdi

slìdi 2 Fest., zwei mit der Wurzel ausgegrabene Bäume, die durch darüber angebrachte Querhölzer mit einander verbunden sind und zum Steineführen dienen, wobei die Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden. Vgl. slīdes.

Avots: ME III, 935

sloķis

sluoķis,

1) n. U., = slieka; dafür sluoķa Ringen n. Mag. XX, 3, 180;

2) "kas slaistās, ein Faulpelz"
AP., (mit uô 2 ) Bauske; "kas sluokās" Grünwald; "ein bettelnder Vagabund" (mit ùo 2 ) Bers. - Anscheinend Umbildung eines *sluoka (= li. slanka) "Schleicher".

Avots: ME III, 945

slunderis

slunderis,

1) "ein Ungewandter"
Wandsen (mit uñ ); 2) "ein Vagabund" Meiran.

Avots: ME III, 942

slūpe

slūpe,

1) slūpe Grob., eine einer grossen Schaufel ähnliche, von Pferden gezogene Vorrichtung zum Führen von Erde
(slũpe Nikrazen), Ebnen von Hümpeln oder Anführen von Heu zur Scheune Tadaiken: ar slūpi atdze̦n nuo grāvmalām izraktuo zemi Grob.;

2) plur. slũpes Wandsen, zwei durch Querhölzer mit einander verbundene, mit den Wurzeln ausgegrabene Pfähle zum Führen von Steinen, wobei die hakenartigen Wurzelenden auf die Vorderachse gelegt werden;

3) *slūpe od. *slūpis "?": smaguos priekšme̦tus vieglāk uzšļūcināt pa līdze̦nu jeb slīpu nekâ pa nelīdze̦nu un stāvu slūpi Antrop. II, 18.

Avots: ME III, 943

šmīgas

‡ šmīgas "?": spēlēja dūkas, šmīgas un bungas sita Jürgens Mana vect. nost. 73.

Avots: EH II, 649

smurkšis

I smùrkšis Ermes, Serbigal, smur̃kšis Karls., smurkša, smurkšu kauliņi Bielenstein Holzb. 718, ein Spielzeug aus Ferkelfüssen, mit einer Schnur verbunden U., Serbigal, ein Brummer Karls., Schnurrer (Kinderspielzeug) Bielenstein Holzb. 718 (mit Abbild.).

Avots: ME III, 970

snātne

snãtne Serbigal, snàtne 2 Kl., Golg., = snāte(nē); eine leinene Decke (besonders für Hirten) AP., Lös., Lub., (mit à 2 ) Erlaa, Saikava, ein leinenes Tuch zum Bedecken der Schultern beim Regen (für Hirten und Arbeiter) Meselau (mit à 2 ), ein etwa 3 Ellen langes, leinenes Tuch, das über den Schultern vorn verbunden wird Laud., Bers., "lielais lakats, vilnaine, seģene" Golg., eine vilnainīte, die man zum Besuch oder in die Kirche gehend sich umdeckt A. XX,144, "vadmalas lakats", auf dem Rücken getragen (die sagša auf den Schultern), oben mit zurückgebogenem Rande, worunter ein Band zum Umbinden um den Hals Grundsahl (hier sage man von einem Entenjungen mit schwarzem Rücken und weisser Brust: tam me̦lna snātne); ein abgetragener, nicht mehr wärmender Weiberrock Laud.: snātnīt[i] audu, villainīti BW. 7459. snātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. snātnīte vien pazina (ka es raudājusi), kur slaucīju asariņas 4156 var. kas man deva bāriņam dārgu drēbju ga˙baliņu? lab[a] snātnīte, vilnainīte, asarām nuopelnīta 4558. linu snātni galdu klāt 16525. devu, devu teicējam, vairāk devu pē̦kājam: teicējam snātni devu, pē̦lājam vilnānīti 25521 var. ganu snātne mugurā 29231 var. ne snātnīte balināta 32364. vilnainu snātni MWM. VI, 638.

Avots: ME III, 975, 976

spaņģains

spaņ̃ģaîns, kunterbunt Gr.-Sessau, gestreift (wie ein Tiger) Kav.

Avots: ME III, 985

spara

‡ II spara "?": kas tuo teica, tas me̦luoja, ka Dundagā lieli puiši: cits kâ s. (Var.: sparas, spār), cits kâ bunga, cits kâ ... bunduliņš Tdz. 57317.

Avots: EH II, 546

spīdzene

spīdzene,

1) die Federpose
Wid.; eine Federpose mit abgeschnittenen Enden, durch die kranken Tieren Medizin ins Auge geblasen wird Alksnis-Zundulis; spìdzene 2 Golg., ein kleiner Strohhalm: bē̦rni dunduram ielikuši spīdzeni; eine aus einem Strohhalm (Naud., Katzd.) od. einer Federpose (Wahnen, mit - ĩ -) gemachte kleine Flöte;

2) spīdzenītes, kleine, glänzende Schmucksachen aus Stroh, Buntpapier usw.
(U.) oder Ketten aus Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- od. Zeugläppchen (Biel.), die bei festlichen Gelegenheiten als Schmuck zwischen die Bretter u. Streckbalken der Oberlage gesteckt wurden Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.);

3) spìdzene 2 Golg., eine Art Pflanzen,
spīdzenes, spīdze̦nāji Maiblumen (convallaria majalis) Mag. IV, 2, 81, U.; zweiblättrige Schattenblume (mit -î- ) Serbigal; mazi spīdze̦nāji, convallaria bifolia U.: saldi smaršuo baltās spīdzenes Tirzm. 43. In der Bed. 1 (und 2

7) zu spīga; in der Bed. 3 (und 2

7) wohl zur Wurzel von spīgulis (vgl. zur Bed. spīdele).

Avots: ME III, 1001, 1002

spilkši

spilˆkši Warkl., Adv., schrill: juo tās bungas duobji rūca, spilkši spiedza stabulīte Konv. 2 474. Kann anstatt mit k auch mit g geschrieben werden; vgl. spilgti unter spilgts und spilgši.

Avots: ME III, 995

spilkts

spilˆkts C., spil˜kts Karls., eine andere Schreibung für spilgts.

Avots: ME III, 996

spirksts

spìrksts, -s Mar. n. RKr. XV, 137 = dzirksts; Plur. spìrkstis 2 N.-Rosen n. FBR. VIII, 41, N.-Laitzen, glühende Kohlen unter der Asche U., heisse Asche: gaļu cepinājuši ugunskura karstuos pe̦lnuos (spirkstīs) Konv. 2 3098. raganas vēmekļi . . . ierušināmi spirkstīs LP. VII, 583. es vairs negribu savus nagus spirkstīs bāzt Duburs Ērglis un Šperbers 66. Phonetische Schreibung mit -h- für etymol. -g-; s. spirgsti und vgl. pirkstis.

Avots: ME III, 1000

špītīgs

špĩtîgs: auch Dunika, (mit ì 2 ) Meiran, (angeblich mit "humoristischer" Färbung neben gewöhnlichem spītīgs) Neugut; "ieduomīgs" (mit ì 2 ) Lubn.

Avots: EH II, 655

spraislis

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spraudīt

spraûdît C., Kr., Golg., Wolm., Saikava, Selsau, Jürg., Arrasch, spraûdît 2 Ruj., Dunika, Bauske, Iw., -u, -ĩju, tr., freqn. zu spraûst, stecken, bestecken: ceļš . . . eglītēm . . . spraudīts Vēr. II, 175. Refl. -tiês, = spraûstiês. Vgl. li. spriáudyti "fortgesetzt durch Einschiebung gewaltsam einklemmen".

Avots: ME III, 1011

sprendzbuks

spreñdzbuks, eine Vorrichtung im Stall, bestehend aus zwei eingetriebenen Pfählen, deren obere Enden zusammengebunden sind und zwischen die man den Kopf des Schafes einzwängt, wenn es nicht säugen will Wain.: aita būs jāliek sprendzbukā, citādi viņa jē̦ram ne˙maz neļauj zīst Wain. es tevi ielikšu sprendzbukā, ja tu nestāvēsi mierā! ebenda. te man tāda knapa rūme, ka es e̦smu kâ sprendzbukā ebenda. Aus dem Deutschen (mit sekundärem s - zu mnd. premtze "Maulholz, Bremse" und buck "Bock")?

Avots: ME III, 1016

sprieslis

sprieslis U., spriêsls 2 Karls., Plur. spriešļi, spriêsli C., Smilt., Trik.,

1) spriesls Bielenstein Holzb. 375, 473, Wid., die Wölbung, das Gewölbe
U.; sprieslis Ruj., Bielenstein Holzb. 100, spriêsli Ronneb., Drosth., spriesli Naud., das Ofengewölbe U. (namentl. des Riegen- und Badstubenofens), der Gewölbebogen aus Ziegelstein am Riegenofen Bielenstein Holzb. 100; sprieslis "ein breiter Stein, auf den man in Riegen und Badstuben kleinere Steine legt" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617; spriêslis Bers., spriêslis 2 Gr.-Sessau, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht; sprieslis Biel. n. U., spriêsls Ronneb., spriesla (U.) od. sprieslu (Freiziņ) akmins, der Gewölbstein;

2) "?": putni aiz dzelzs spriesliem (Gitter?)
Druva II, 583. Kaum sicher zu entscheiden, ob (mit ie aus en) zu spriêst 1, sprîdis, spranda u. a. (so nach Leskien Abl. 346 und Trautmann Wrtb. 278; vgl, poln. przęsło "Brückenjoch"), oder aber (mit ie aus ei) zu spraislis 3.

Avots: ME III, 1022

sprukt

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku 2 Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku 2 Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

spudiņš

II spudiņš "mazs salmu buntiņš, kad iesāk jumtu jumt nuo apakšas" Katzd. Etwa, wenn urspr. "Zusammengedrücktes", zu li. spáusti drücken u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 659)??

Avots: ME III, 1028

spuliņģis

spuliņģis, ein Holzpflöckchen in einer Schnur zum bequemeren Tragen Schujen; ein kurzer Hotzknüppel (der an den Hafs gebunden den Hittenhund am Laufen hindert Schujen); ein rundlicher, lebhafter Knabe Bers., Adsel, Nötk.: nu jums būs nuo skuoluotāja..., saliks kâ spuliņģus kaktā Austriņš Nuopūtas vējā 59. Vgl. spuluņģis und spuleņģis.

Avots: ME III, 1028, 1029

spurdzaiņi

‡ spur̃dzaiņi Perkunen n. FBR. XVIII, 127 "bunte Handschuhe".

Avots: EH II, 564

stabane

stabane "?": citiem ausis kâ stabunes, citiem astes kâ bazūnes BW. 2381, 2 var.

Avots: ME III, 1037

stākle

stākle,

1) ceļa stãkle Trik. od. stâkle N. - Wohlfahrt, ceļu stâkle 2 Karls., = c. stakle, der Scheideweg; stâkle Nötk., N. - Wohlfahrt, = stakle, Gabelung; kuoka stākle;

2) "?": par tiesas stākli (Tribunal)
pārvē̦rsts skats Aus. I, 107;

3) stãkles, der Ort, wo 2 Flüsse zusammenfliessen
Trik.;

4) bada stãkle (lis) Nigr., = badastakle, -lis. In der Bed. 1 und 3 zu stakle.

Avots: ME III, 1050, 1051

staks

I staks: auch Lauternsee n. FBR. XVII, 97 (mit einer Beschreibung), Auleja, Erlaa, Gr.-Buschh., Linden in Kurl., Līvāni, Lubn., Memelshof, Morizberg, Saikava, Warkl. (das Rezept dazu aus Warkl. Ceļi VIII, 224); staka ciba Tdz. 47440.

Avots: EH II, 569

steķis

I steķis, Plur. steķi U., Salis, steķes U., eine Unterlage, ein Gerüst Spr.; ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt Bers., Lasd.; die Sägeböcke, auf denen die Sägebalken ruhen U., Selb., Selsau; Klötze unter Tonnen U.; Stützgerüste unter Brücken U., Bielenstein Holzb. 715; ein Steg, eine Anlegebrücke Salis, Pernigel; Baugerüste U.; der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen U.; "ein dickes Brett auf 4 Beinen" Freiziņ; kreuzweise miteinander verbundene Stangen od. Bretter, die durch ein horizontales Holz verbunden sind Konv. 2 4010; der Steg an der Violine Dr.; Uosis atsē̦stas uz malkas zāgējamā steķa JR. IV, 87. uzliktu... muciņu uz steķiem MWM. VII, 86. glābšanas laiva, kas atruodas uz ratiem līdzīgiem steķiem Jaunības Draugs 1902, S. 334. nuo steķēm nuolaist, vom Stapel lassen U. laiva atstāja nuo steķa Purap. raisīja kuģi nuo steķa Dūnsb. vai diegu nebalēja steķēs Plūd. Rakstn. I, 64. garām kajām, - tāds kâ steķis! Selb. piedzēries kâ steķis, steif getrunken U. Aus mnd. stech (steck) "Steg".

Avots: ME III, 1059

stelles

stel˜les Karls.,

1) das Gestell
Bielenstein Holzb. 391;

2) der Webstuhl
U., Bielenstein Holzb. 391, 397, 407, Spr., Salis; s. die Abbild. bei Bielenstein l. c. 398; ruokā turamās stellītes, das in der Hand Zu haltende Webstühlchen zum Bänderweben Bielenstein I. c. 417; nīšu stellītes, ein Gestell, welches zur Verfestigung der Weberhefteln dient Bielenstein I. c. 405 (mit Abb.);

3) runde Hölzer, woran die Flügelenden des Setznetzes angebunden werden
Bielenstein Holzb. 649; vada gali piesieti ar rupjākām auklām... pie apaļiem kuokiem, kuŗus nuosauc par stellēm Etn. II, 105. Nebst. estn. tel˜l˜ "Webstuhl" aus mnd. stel(le) "Webergestell".

Avots: ME III, 1060

stenkties

stenkties, streben Lng., Für. I: dieva prātam nebūs mums pretin stenkties Für. I. Wohl phonetische Schreibung für *stengties (li. sténgtis "sich widersetzen"); zu ste̦ngrs.

Avots: ME IV, 1062

stīgot

stîguôt,

1): tas bē̦rzs lāgā neaug, bet tikai stîguo 2 (= stīdzē 2 ) Seyershof;

4): ar stīgām stīguodami, ar bungām bunguodami BW. 2221, 15; ‡

6) "gewandt, flink gehen"
Lubn.: s. pa stigu; ‡

7) Schleim aussondem
Meselau: guovs stīguo (nach der Begattung).

Avots: EH II, 582

stoklājs

‡ stuôklājs Aiviekste,

1) "eine feuchte Wiese";

2) "ein Platz mit einer im Winter nicht zufrierenden Quelle und mit einer quebbigen Umgebung".

Avots: EH II, 598

stostīt

stuôstît 2 Bl., -u, -ĩju, stossen Neik. n. U.; stottern Für. I: runu stuostīt Memelshof, (mit uô) Lubn., Warkh. viņš stuostīdams, raustīdams runā Für. I. Refl. stuôstîtiês Jürg., Arrasch, Kl., Saikava, C., Kr., Bers., Sessw., Gr. - Buschh., stuôstîtiês 2 Karls., Kurs., Bershof, Siuxt, Wandsen, Selg., = stuomîtiês Lems. und Gr. - Jungfernh. n. U., Brasche, Bielenstein Holzb. 220, Ronneb., Salis, nach Worten suchen, Gesprochenes zurücknehmen Kl.: mēle stuostās, vārdu nav Rainis. Krišs nevarēja ne˙kā lāga atteikt, tik stuostījās Krišs Laksts 35. kāja klūp un stuostās Poruk. kuo te stuosties (= vazājies) pa malām? Elv. Subst. stuostītājs, ein Stotterer L.; zemes stuostītājs, ein Vagabund, Landstreicher St. Dürfte zur Wurzel von stuom̂ities gehören (wenn das m hier suffixal ist), vgl. Būga LM. IV, 431 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1113

stringoties

‡ striñguôtiês Seyershof, durch Turnübungen stramm zu werden suchen.

Avots: EH II, 588

strupība

strupĩba U., die Kürze; das Kurzangebundensein.

Avots: ME IV, 1095

strupjš

strupjš PS., Schujen, Widdrisch, Salis, L., strups BL, U., Schwanb., Golg., Kl., Bauske, Sessau, Siuxt, Bershof, Wandsen, Selg., Dond., Dunika, Wessen, Ermes, Adv. strupji, strupi U.,

1) kurz abgestutzt
U.; kurz: nuoskanēja... sitiens uz izkapts, un linu sauja kluva strupa Druva I, 1209. strupu lindraciņu BW. 29132, 1. strupja pipelīte 34721, strupie burkāni, Karotten Peņģ. Sakņu dārzs 33. kad par ļaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. I, 54;

2) fig., kurz angebunden
U., einsilbig; barsch: strupji atteikt Kaudz. M. 113. ķēniņš nuosaka īsi un strupi LP. IV, 64. jālietuo briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstim De̦glavs Rīga II, 1, 241. - Subst. strupjums, strupums U., Dr.,

1) das Gestutztsein
U., die Kürze;

2) das Kurzangebundensein
U., die Einsilbigkeit Dr.: strupums valuodā Dr. Dies stru-p- (wozu vielleicht - wenn mit b aus ide. p - nl. dial. strobbe "Stumpf, Strunk", sowie mnd. strûf "rauh; kurz angebunden" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 635 und Persson Beitr. 446) neben stru-b- (in strube u. a.) und stru-k- (in strucis u. a.).

Avots: ME IV, 1095, 1096

stulbums

stulbums, die Blindheit; die Betäubung, Verblendung U.

Avots: ME III, 1103

suinīt

suînît 2

1) reiben
Kawall n. U., Uokte, scheuern Windau, V.: viņš suina muguru pie krāsns mūriņa Bauske, Nigr., Dond. und Dunika (mit uî 2 suinī savu pakaļiņu! BW. 35651, 1;

2) "?": braukdams vari suinīt Vīt. 83. ābuoļus izdalījis, sāk arī pats suinīt Vīt. 92;

3) schelten
(mit uî 2 ) Salis, (mit ùi 2 ) Adl., Bers.;

4) "= guorīt, gruozīt nuo vienas puses" (?) Naud. Refl. suînîtiês 2 Iw.,

1) sich reiben (durch die Bewegung des eigenen Körpers in der Bekleidung), sich scheuern, sich schuppen
PlKur., Kandau, Selg., Siuxt (mit uî 2 ), U., Postenden, Līn.: cūkas tā suînījās 2 pie žuoga, ka žuogs gan˙drīz apkrita Nigr., Dond., Dunika, Wandsen, Ipiķi. kuo te suînies 2 kâ utu bunga? Kurs. ve̦lns... suinīdamies deva kājām ziņu LP. VI, 410. kuo nu vēl suinīties? V, 343. vārpas berzē tai vietā, kur cūka suinījusies Etn. IV, 116;

2) "= guorīties": kuo suinies pa gultu, ka necelies augšā? Grobin. Subst. suinîšanâs "Sauerei" V.

Avots: ME III, 1116

suklacis

suklacis Saikava (als ein Schimpfname), ein Nichtiger, Winziger, Untauglicher Drosth.: mazajā suklaču zemītē Seibolt Bar. Bund.

Avots: ME III, 1117

sutēt

sutêt, -ẽju, sutinât (li. šùtinti "schmoren, brühen"), bähen, brühen Bielenstein Holzb. 451, 491; in heisser Asche wärmen (sutināt) Bielenstein Holzb. 721: ausīs sutē, es schmerzt, das zu hören U. padures sutināt, Stiche durch Bähungen heilen U.; gebrüht, gebäht werden (sutēt) Spr.; prügeln Mag. IV, 2, 149: vīšu pīcku trim starām, ar tuo... vīra bungu... sutināšu BW. 21721; saufen U. Refl. sutinâtiês, sich wärmen Sassm. n. RKr. XVII, 54: bē̦rni sutinās pie uguns. Zu sust I.

Avots: ME III, 1127, 1128

svabadība

svabadĩba, die Schlaffheit (von Stricken), Ungebundenheit, Losgebundenheit; Freiheit U.: šīs visas būs vaļas un svabadības dienas Glück 1 Makk. 10, 34.

Avots: ME III, 1139

svabads

svabads, schlaff, müde, los, ungebunden, unbefestigt, frei (= brĩvs) Mag. V, 2, (Synon.) 176, U.: man gan kauli svabadi; es pagulēšuos Saul. R. I, 8. saules karstumā sienu pļaudams, viņš palicis gluži svabads (müde) Saikava. zirgs nebūdams ve̦se̦ls iet tīri svabads Saikava. zirgs iet tā svabadi (nesteigdamies) Kav. Je̦ruzaleme būs svē̦ta un svabada Glück Makkab. 10, 31. Adv. svabadi oder (in Saikava) svabaži: tik svabaži (lose) sluotu sasējis! Saikava. Ob entlehnt (nebst estn. wabat "frei") aus slav. svobodь "frei" (zu apr. sups, acc. s. subban "selbst", s. Trautmann Wrtb. 291), oder verwandt damit, kann nicht sicher entschieden werden; für die letztere Möglichkeit spräche (at)svabinât, wenn diese Ableitung (schon bei Glück!) alt wäre.

Avots: ME III, 1139

svaidīt

II svaĩdît Tr., svaîdît 2 Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. 2 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

svereklis

svereklis Konv. 2 429,

1) der Hebel
Vīt., MSil., Dr.; "was am Ende des Brunnenschwengels angebunden wird" C., Jürg.: vindas ierīkuojums pastāv nuo stāvu zemē ierakta staba, kura... virsgalā svārstās ap tapu divstilbīgs svereklis Konv. 49. viņas vare̦nie sverekļi pacēla ve̦cuo pasauli MWM. VI, 379; "svīris" Schibbenhof;

2) ein Lot Schibbenhof; ein altmodischer, hölzerner Besemer
Odensee. Zu svḕrt.

Avots: ME III, 1151

svinēt

svinêt, -u, -ẽju, tr., feiern: kāzas (BW. III, 1, S. 7; LP. IV, 54), svē̦tkus (Kurl. n. U.), svētdienu. Jānīt[i]s svin svē̦tu dienu (Var.: vakariņu) BW. 33053. ne tā svin svē̦tu dienu, ne ar piektu vakariņu 6844. Zur Wurzel von li. šveñtas, pr. swenta- (in Ortsnamen, z. B. Swentegarben), slav. svętъ (> serb. svêt), av. spǝnta- "heilig", av. spanah- "Heiligkeit", s. Trautmann Wrtb. 311. In Nötk., Lis., Sessw. dafür svinnêt, in Drosth. zvinnêt, was auf der ehemaligen Schreibung swinneht (= svinêt) berüht, indem dort dies Wort erst aus der Schriftsprache bekannt geworden ist.

Avots: ME III, 1160

t

t (gekürzt aus ta), Partikel ("denn") zur Hervorhebung eines vorhergehenden Frageworts: kas-t šis kliedze? Kl. kuo-t šis citu darīs? Jauna Raža IV, 46 (ähnlich Vēr. II, 31). kur-t es tuo ņēmu? Baltp. I, 23 (ähnlich A. 1900, S. 1062). prasu, va-t (ob denn) Kursā būs labāki ceļi A. 1900, S. 928. va-t ciemā jau tik agri vai? A. XX, 124. Vgl. auch Le. Gr. § 592.

Avots: ME IV, 120

takmala

takmala, takmale Janš. Dzimtene 2 II, 69, der Rand, die Umgebung eines Pfades: liepa uzauguse pašā Saules takmalā BW. 33827, 3.

Avots: ME IV, 126

taujāt

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu 2) Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. 2 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III 4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

tempelis

I tempelis,

1) = ķem̃pelis, ein auf den Schlitten gebundener, mit einer konkaven Kerbe versehener Klotz, worauf das Fussende des zuführenden Balkens gebunden wird Bielenstein Holzb. 558, Wid., Lieven-Behrsen, (mit em̃) Frauenb., Gaiken, Kurs., Matkuln, Ronnen: man braucuot nuokritis tempelis Kurs.;

2) Plur. tempeļi, die Sparrenstützen am Lubbendach
Bielenstein Holzb. 28 (s. die Abbild. S. 25). Nebst ķempelis dissimiliert aus *pempelis "Klotz" (womit pempelis "dicker Mensch" identisch sein könnte)?

Kļūdu labojums:
zuführenden = zu führenden

Avots: ME IV, 162

teterains

I te̦te̦raîns AP. (?), Wolmarshof, teteŗaîns Schwanb., Tirs., bunt: t-ni cimdi Tirs. u. a.; teteŗains Golg., Notk., te̦te̦rains Geistershof, teterains U., sammersprossig. Vgl. tetera raibumi.

Avots: ME IV, 169

ticin

‡ ticin PV., Adv. zur Hervorhebung eines nachfolgenden (iz)tikt "auskommen": "vai tu duomā iztikt ar pavalgu līdz pavasarim?" "ticin jau iztiksim, ja nenāks ē̦dāji klāt."

Avots: EH II, 679

tiekt

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe 2 ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê 2 ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

tik

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene 2 III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

timba

II timba,

1) Ungliick, Pech, Malheur
(mit im) Funkenhof, Nigr.: nu tik es e̦smu timbā!

2) das Gefängnis
(mit im̃) Nigr. dabūsit iet timbā pie ūdens un maizes Janš. Dzimtene 2 I, 55. jūs kâ buntavniekus ar varu . . . iesluodzīs timbā II, 297. Vgl. dimba und zur Bed. 2 auch timpa III.

Avots: ME IV, 190

tirpaa

II tirpa Wid., (mit ìr 2 ) Bers., Plur. tìrpas 2 Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr 2 ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ 2 ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196

tirponis

tìrpuonis 2 Adsel-Schwarzhof, Gr.Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., (mit ir̂ 2 ) Bauske, tirpuonis U., tirpuons Mag. IV, 2, 151, tìrpuoņa 2 Saikava, die Vertaubung, Erstarrung; tìrpuoņa C., Smilt., (mit ìr 2 ) Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Odsen, Saikava, Schwanb., Sessw., Plur. tìrpuoņi 2 Meiran, tirpuoņas der Schauder: tirpuoņa mani bieži muoka Saikava. viņš sajūt svešādas tirpuoņas Pūrs III, 100. viņu... pārņēma tādas siltas tirpuoņas Vēr. 1, 1305. tirpuoņi pārņe̦m viņa luocekļus Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 534.

Avots: ME IV, 197

tirpt

I tìrpt (li. tirpti "erstarren") Neuenb., Serbigal, Wolm., tir̃pt Rutzau n. FBR. VII, 116, (mit ìr 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl., (mit ir̂ 2 ) AP., Karls., Līn., Ruj., Salis, -pstu od. -pju (L., U.), -pu, vertauben, starr werden U.: kājas tirpst nuo ilgas stāvēšanas Dunika. sūdzējās, ka klibā kāja tirpstuot Neik. 7. vijuolnieks izbailēs tirpis vien LP. VII, 621. - Subst. tìrpšana, das Vertauben, Erstarren; tìrpums, die Vertaubung, Erstarrung L., U.: šas zâles Lietuo pret ruoku tirpumu Etn. IV, I. lai pāriet galvas tirpums MWM. X, 885; Plur. tìrpumi, = tirpas: tirpumi vien pa kauliem izskrējuši JK. VI, 2 (ähnlich: Purap. 120). Zu sloven. otrpínm "erstarre", poln. cierpnąć, r. тéрпнуть "erstarren", r. терпѣть "leiden", klr. торóпити "schrecken", lat. torpēre "erstarrt sein" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 631, Trautmann Wrtb. 325, Meringer IF. XVIII, 226, Zupitza Germ. Gutt. 32, Boisacq Dict. 911, li. Schröder IF. XVIIf, 526, Perssan Beitr. 437, Zubaty Sborn, fil. VI, 32 f.

Avots: ME IV, 197

tīseklis

tīsteklis

1) tīsteklis Aahof, Fehsen, Gr.-Salwen, Meselau, N.-Schwanb., (mit î) AP., Domopol, Erlaa, (mit î 2 ) Rönnen, (mit ĩ) Wain., tîstuôklis Adl., Selsau, tīstuoklis Ar., W id., etwas Zusammengebundenes, Zusammengerolltes, ein Bündel, Wickel, eine Rolle:
viņš paņēma tīstekli padusē Meselau. rakstu tīstuokļi Rainis Uguns un nakts 35. mākuoņu tīsteklis Apsk. v. J. 1903, S. 615;

2) der Wirrwarr (von verworrenem Garn u. dergl.) Kalzenau, Ramkau (mit î);

3) einer, der sich warm ankleidet
(mit î) Meiran; "kas ilgi tīstās" (mit î) Kalzenau; ein Tölpel Schönberg, (mit î) Adsel, Wrangclshof; ein Trödler (mit î) Meiran, Ramkau; "glē̦vs cilvē̦ks" (tĩstẽklis) N.-Bartau: tas tīstēklis šuo darbu nepadarīs N.-Bartau;

4) ein Teil des Webstuhls
(mit ĩ) Schibbenhof;

5) "?": rugāji pārvilkli sīkiem, bieziem tīstekļiem (= tīmekļiem 1?) Līgotnis Stāsti II, 32.

Avots: ME IV, 204

tīšņis

tīšņis, = tīsnis, ein zusammen festgebundenes Packlein L. Wahrscheinlich mit šņ für sn nach dem gen. tīšņa u. a.

Avots: ME IV, 205

trešinieks

trešiniẽks, der Dritte im Bunde: dievs ir mtzsu trešinieks, bei uns beiden der Dritte Biel. n. U. viņš bij mums trešinieks Sessw., Warkl.

Avots: ME IV, 232

trīdeksnis

trīdeksnis

II trīdeksnis U., Kl.-Salwen, Üxküll, (mit î 2 ) Amboten, trīdēkslis, (Alschw.) trīdēksnis, =strĩdêkslis, ein Hackbrett U., Mag. XX, 3, 185: sit, bāba, baube̦nu ar bē̦rna kāju! kam vīrs nepirka sudraba trīdeksni (Var.: trīdēksli, tridekšņus, trīzdeksni, strīzdekli) BW. 21056 var. pie galda dzieduot lietuoja trīdeksni BW. III; 1, 85. trīdeksnis bijis skārda, un barvede talkās ar tuo uz galda situsi Mesoten. Entweder zu trīdêt "ein Tanzstückchen singen", oder dissimiliert aus *strīdeksnis; die Schreibung trijdeksnis BW. 21056 beruht wahrscheinlich auf falschem Anschluss an trîs "drei", wozu auch trīdeksnis I veranlassen konnte.

Avots: ME IV, 240

trijdeksnis

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234

tūkšis

tûkšis Adsel, C., PS., Schujen, Wolmarshof, (mit û 2 ) Jürg., tûkšs Gr.-Buschh., Pilda, Warkh., tūkšis LP. VII, 1255, (mit û ) Zvirgzdine, die Geschwulst: fermerîs izskaidruoja tūkši ar uodzes kuodumu Latv. - tūkša zâle, veronica beccabunga I,. Nitau n. Etn. I, 84.

Avots: ME IV, 279

tūkt

tûkt Kl., Serbigal, Wolm., Zvirgzdine, tūkt Neuenb., tûkt 2 AP., Līn., Ruj., Salis, -kstu, -ku, schwellen (eig. und fig.); fettwerden U.: iesāka tūkt kāja MWM. X, 925. krūts tai asinīs un drusku tūkusi Rainis Ant. un Kl: 123. sākšu taukuos tūkt Asp. VII, 32. straume tūkst tūkumā un krastus grauj MWM. IX, 245. tīnes nuo pilnuma tūkst VII, 440. - Subst. tūkšana, das Schwellen; tūkums, das einmalige, vollendete Schwellen; die Geschwulst U.: ja balts tūkums ir ādā III Mos. 13, 10. tūkums rīklē, St., die Bräune im Halse. - tūkuma zâle Mag. IV, 2, 29, Scharbockskraut (ranunculus ficaria L.) Fischer 250; RKr. II, 76; Bachbungenkraut St.; empfindliches Springkraut (impatiens noli tangere L.) RKr. II, 72, (tûkumzâle 2 ) Kand.; sīkziedainā tūkumzâle, impatiens parviflora Druva III, 734, Edwalen. Zu tâuks, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 711, Boisacq Dict. 990.

Avots: ME IV, 280

tūku

tūku zâles. Bachbungen, Wassersalat, Quellenehrenpreis (veronica beccabunga L.) Fischer 180; RKr. II, 80, Brasche.

Avots: ME IV, 280

tumss

tùmss 2 ,

1): auch Lng. (unter gaišs), Fehteln, (nicht beleuchtet, woneben
tùmšs 2 da nur von der Färbung gebraucht werde) Linden in Kurl., (mit um) Weissensee; t. (od. Subst?) laukā BW. 33698; Subst. tumsums: auch (mit um̂ 2 ) Pussen, Salis; ‡

2) Subst., = tùmsa: tumsuos (im Dunkel)
veda sērdienīti BW. 5028, 1.

Avots: EH II, 702

tumšs

tùmšs: auch (mit ùm 2 ) Linden in Kurl. (hier nur von der Färbung), Sinolen, (mit um̂ 2 ) Lesten. Subst. tùmšums: naksniņas tumšumiņš BW. 33909, 11 var.

Avots: EH II, 703

tundulis

tundulis,

1) ein Bündel, etwas Zusammengewlckeltes
(mit uñ ) Ruj., (mit ùn 2 ) Domopol, Meiran; ein in Windein gewickelies Kind Lubn.;

2) ein ungeschickter, tölpethafter Mensch
(mit uñ) Nauksch.: vai, mana māsiņa, man tevis žē̦l, pie tāda tundula piesēdinēja BW. 21401, l. Aus tuntulis . bundulis?

Avots: ME IV, 264

turelis

turelis,

1) turelis Pe̦nkule, turēlis Lubn., = tureklis: izkaptīm, arkliem, lāpstām ir tureļi Pe̦nkule. spīdekli, kas nuo kakta leņķa ar izliektu tureli liecās pār galdu A. Brigader Daugava 1. 569. turelis nuomaukts un lākturis pagultē Vizb. 70. sāls buncim ir turelītis Siuxt;

2) (f. -ele) "ein Kind, das gern, um Erwachsenen zu helfen, etwas ha1ten (reichen) will"
Laud.: ej nu pruojām, turelis tāds! Laud.

Avots: ME IV, 268

turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

tūska

I tûska: "Bachbunger" ME. IV, 283 zu verbessern in "Bachbunge".

Avots: EH II, 708

tūska

I tûska A.-Laitzen, (mit û 2 ) Bauske, Pe̦nkule, Sessau, Widdrisch, tûsks Bers., Kl., Kr., Sessw., die Geschwulst (tūska) U., (tūsks) L., St., Altenwoga, (tûskis) Golg., (tûskis) Kalzenau, (tūskis) Spr., (tùsks 2 ) Meiran, (tûskus 2 ) Siuxt; Wassersucht (tūska 2 ) Behnen, (tūska) Wid., MWM. Xl, 318, (tûskis) Lub., Nerft, Sonnaxt, (tūskis) Seew. n. U., (tûskus 2 ) Gr.-Behrsen: pret tūsku de̦r uošu lapas Etn. IV, 115. ar tûsku nuomdra Sunzel. plaušu tūska Konv. 2 200. tesmeņa tūska, Euterentzündung (mastitis) Preip. 56. nuosiešu... pē̦du, tūskis kad būs laidies Juris Brasa 351. tūska vārdi Br. p. p. 11. - tūsku lapas,

a) Huflattich (tussi- lago farfara
L.) St., U., RKr. II, 80;

b) asclepias vincetouicum Wid.;

c) chelidonium majus Wid.;

d) cochlearia Wid.; tūsku (tūska L.) zâles,

a) Bachbunger (veronica beccabunga)
St., U.;

b) Braunwurz (scrofularia)
Mag. IV, 2, 87;

c) Schellkraut (chelidonium majus)
Etn. III 6; Konv. 2 4057. Vielleicht aus *tūkska; jedenfalls zur Wurzel von tûkt: s. Persson Beitr. 980. f.

Avots: ME IV, 282, 283

uguns

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

upmala

upmala Wid., upmale Kaltenbrunn, Nigr., upmalis Grobin, upmālis Le. Gr. 100, Flussufer, Umgebung eines Flusses: meitas upmalē... gavilē BW. 514. ziediņi upmalā 894. guovis ēda upmalē 29318, 1. es dzievāju upmalē 28933. te̦ku gar upmali Etn. III, 8.

Avots: ME IV, 301

urva

I urva,

1) "vīvaļa" (mit ur̂ 2 ) Rutzau n. FBR. VIII, 141, "kuņiņa" (mit ur̂ 2 ) N.-Bartau;

2) ur̂va 2 Nigr., urve, eine Vorrichtung zum Anbinden von Kühen - ein hölzerner Pflock, dessen ein durchlochtes Ende vermittels einer Weidenrute an einen Pfahl gebunden wird, während am andern die Fessel, die der Kuh um den Hals gelegt wird, angebracht ist: guovis . . . piesietas nevis virves saitēs, ... bet ... ar urvām Janš. Dzimtene 2 III, 127.

Avots: ME IV, 308

uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzdārdināt

uzdārdinât, poltern, dröhnen machen (perfektiv): uzdārdināt bungas (die Trommel schlagen) Golg.

Avots: ME IV, 324

ūzderības

‡ ūzderības Lng. (unter derības), Verlobung, Vermählung.

Avots: EH II, 742

uzdundināt

uzdundinât, dröhnen, tönen machen (perfektiv): bungas uzdundināt KatrE.

Avots: ME IV, 326

uzdzīres

‡ uzdzīres Balt. Zemk. piel. 1884, S. 398, das Zutrinken zur Verlobung.

Avots: EH II, 722

uzkņikstināt

uzkņikstinât, kleine (mit einem feinen Ton verbundene) Schläge versetzen: uzkņîkstîni vēl kādu reizi! Stenden.

Avots: ME IV, 343

uzraibināt

uzraibinât, bunt färben: u. lieldienu uolas.

Avots: ME IV, 370

uzrībināt

uzrìbinât,

1) dröhnend aufwecken:
u. kuo nuo miega;

2) für eine nicht lange Zeit dröhnen machen:
u. bungas.

Avots: ME IV, 373

uzsiet

uzsìet,

1) (hin)aufbinden
U. (unter siet), LKVv.: kur tu jāsi,... ķēvei asti neuzsējis? BW. 14434 (ähnlich 14435 - 9; 18554; 19062 var.). u. lakatu uz galvas, u. tomātus pie mieta;

2) festbinden, anbinden auf, an:
u. zirgu labākā zâlē. u. zeķi ar prievīti;

3) u. pātagu, am Peitschenstiel die Schnur bindend befestigen.
Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) (hin)aufbinden: uzsējusēs tuo (nastiņu) sev uz muguras Janš. Mežv. ļaudis I, 28;

2) man lakats uzsējies greizi, ich habe mir unversehens das Tuch schief aufgebunden.

Avots: ME IV, 377

uzstiept

uzstìept,

1) aufspannen
Dr.: u. ādu bungām;

2) hinaufschleppen:
u. maisu pa trepēm augšā. Refl. -tiês, sich ausstrecken auf Spr.: u. uz mūrīša.

Avots: ME IV, 385

uzsvars

uzsvars,

1) das Übergewicht
U., LKVv.;

2) Hervorhebung, Betonung, Nachdruck, Akzent:
Urķis runāja ar sevišķu uzsvaru Puriņš Nauda 43. ar uzsvaru (Nachdruck) sacīt Purap. J. str. 76. ar sevišķu uzsvaru aizrāda Jansons Domas 4. ar zīmīgu uzsvaru pieliek A. Up. J. l. 6. runai piešķir pareizu uzsvaru Konv. 2 566. vārdu akcents jeb uzsvars Antrop. II, 204.

Avots: ME IV, 387

vācele

I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele 2 Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),

1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â 2 ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â 2 ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â 2 ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â 2 ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â 2 ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;

2) ein Getreidemass ( 1 / 3 Lof) Zvirgzdine (mit â );

3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;

4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â 2 );

5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus -į oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.

Avots: ME IV, 490, 491

vadmala

vadmala Adiamünde, Arrasch, Bauske, Doblen, Dond., Drosth., Dunika, Erlaa, Fest., Frauenb., Golg., Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Mahlup, Meiran, Memelshof, Nigr., Ogershof, Peb., Ramelshof, Ronneb., Saikava, Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Sessw., Sonnaxt, Stenden, Widdrisch, vadmãla Pankelhof, Siuxt, Wolm., vadmals L., U., Bielenstein Holzb. 6851, PlKur., Salis, Wainsel, vadmalna Bers., Fest., Kl., grobes, eigengewebtes Tuch; Tuch zu Kleidern überhaupt U.: dārgs vadmals ir viņa drēbes Manz. Spr. Sal. 31, 21. lāpa ve̦cās drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu Glück Matth. 9, 16. Aus mnd. watmal, wobei das Le. ein kurzes a in der ersten Silbe (vgl. die Schreibung wattman bei Schiller und Lübben unter wâtmâl voraussetzt (vgl. in dieser Hinsicht auch estn. wadmal und schwed. vadmal); zum dm aus tm s. Streitberg-Festgabe 45. Le. vadmalna wohl aus vadmala und * vadmana (nebst estn. watman aus mnd. wattman) kontaminiert.

Avots: ME IV, 430

vailums

II vailums,

1) bunt Wollenzeug L., Bergm. n. U.;

2) ein Filzstiefel
(?) Pērse (vgl. russ. войлок "Filz").

Avots: ME IV, 437

vairot

II vairuôt,

1) bemerken, beachten, bedenken
U.;

2) "ссылаться, указывать" Spr. Wenn etwa urspr. "sehen (machen)",
etwa zu li. vairója "glitzert", vaĩros "flimmernde Giuthitze" Lit. Mitt. I, 71, vairus "bunt" V, 273 ?

Avots: ME IV, 443

vaķans

I vaķans (wohl aus *vaķe̦ns) "etwas Grosses, Schweres"; "ein (nicht grosses Korwenhof, aber) gut aufgemästetes Lebewesen" A.Schwanb., Korwenhof; "ein dickes, kleines Kind" Kroppenhof (bei Schwanb.); "ein kleines, feistes, weiches Katzen- oder Hundejunges; ein sehr dicht (in viele Kleider) gekleideter Mensch" Aahof, Kalnemois, Stomersee: bē̦rns jeb teļš kâ vaķans Alswig (hier werde ein junges, feistes, weiches Lebewesen mit einem vakans vergüchen). Wenn vom Begrift "Welches" auszugehen ist, vielleicht nebst vaķē̦ns I, vakāns und vaķis III auf mnd. wocke "der eingebundene Flachs am Rocken" (le. kuodeļa) beruhend; vgl. die Bed. von vaķe I 1 LKVv.

Avots: ME IV, 449

vaļa

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

vaļatība

vaļatĩba U., Lubn., vaļatnĩba U., die Freiheit, Ungebundenheit Lubn.; grosse Freiheit, Ungezügelheit U. Beruht wohl auf einem *vaļata.

Avots: ME IV, 464

valdzenis

I valdzenis,

1) ein Strick, womit das Kleinvieh angebunden wird
Bers:, Kalzenau; ein Strick, mit dem eine Kuh um den Hals angebunden wird (mit àl 2 ) Erlaa;

2) = valdziņš (s. valgs I 3), die Masche beim Strickzeug Setzen (mit àl 2 ).

Avots: ME IV, 452

vāle

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à 2 ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â 2 ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à 2 ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â 2 ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle 2 ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â 2 ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à 2 ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) 2 Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) 2 Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi 2 Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. 2 1144, vilku vàle Jürg., (mit à 2 ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â 2 ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte 2 Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. 2 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) 2 Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes 2 , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

vaļi

vaļi, Adv., frei, los, offen, öffentlich LKVv., ungebunden (fig.): nu esi vaļi izdzīvuojies Sessw. viņš tâ vaļi ("svabadi, ē̦rti") iet Bers., Luhn.

Avots: ME IV, 464, 465

vaļinieks

vaļiniẽks, vaļenieks Erlaa, Ogershof, Prl., f. v.-ce,

1) einer, wer freie Zeit hat, ein Müssiger:
vai es kāda vaļiniece jūsu bē̦rnu auklē̦dama ? BWp. 1407, 2;

2) vaļinieks St., U., Spr., Kabillen, Lubn., vaļenieks Bielenstein Holzb. 77, 110, 465, Golg., Mar., vaļˆnieks 2 Salis, vaļ˜nieks Suhrs n. FBR. VII, 37, Pilten, Stenden, ein nicht fest Angestellter, nicht bestimmt Beschäftigter; der Gesindeseinwohner, der keinen Jahresdienst bei dem Wirten hat; ein Lostreiber; ein Freistehender:
lai tas ir kalps, lai vaļinieks (er sei ein Knecht oder ein Freier) Glück Epheser 6, 8, Andra māte, kas dzīvuoja par vaļinieci Aps. Bag. radi 6;

3) vaļinieks Dunika, Kl., vaļenieks C., Frauenb.; Saikava, Sessw., ein zu züchtendes Kalb im ersten Lebensjahr, das unangebunden gehalten wird;
Plur. vaļinieki, Jungvieh, das im Stall nicht angebunden wird (im Gegensatz zu lieli luopi) Biel. n. U.; vaļinieki Mahlup, vaļenieki Erlaa, Mar., junge Kühe, die noch nicht gemolken werden: cik guovju un cik vaļenieku Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 120;

4) vaļenieks L., ein freier Mensch.

Avots: ME IV, 465

vaļķāties

vaļˆķâtiês 2 Nigr., -ãjuôs, sich herumtreiben, vagabundieren: čigāni vai citi zagļi, pa mežiem vaļķādamies Janš. Dzimtene IV, 171. kas... darba laikā vaļķājas pa tādām vietām Bandavā I, 39. kur vaļkājies visu cauru nedēļu? Nigr. Aus li. válkiotis.

Avots: ME IV, 466

vancka

I vancka,

1) ein Lappen
Warkl., (vanska) Fehteln; "nuoplīsis drēbes gabals" (vàncka 2) Sessw.; Plur. vànckas 2 Kaltenbrunn, (mit an̂ 2 ) Wandsen, Fetzen;

2) eine Frau, die in zerfetzten Kleidern umhergeht
Memelshof, (mit àn 2 ) Sessw., (mit an̂ 2 ) Segew., Wandsen; eine Herumtreiberin, Vagabundin (vañska) Adiamünde; eine Dirne (mit àn 2 ) Bers., Golg.: visas vanskas vīra grib BW. 7317, 4 var.

Avots: ME IV, 468

vanduļi

vànduļi 2 Ramdam "vagabundierende Leute, die leichte Arbeit und hohen Lohn suchen".

Avots: ME IV, 470

vante

I vante,

1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes 2 die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;

2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".

Avots: ME IV, 473

vārkšļi

vārkšļi, Aneinander-, Aufgereihtes Wid.; Zimmerschmuck, Ketten aus Ströhringen od. Strohstückchen od. Federposen und bunten Papier- und Zeugläppchen Bielenstein Holzb. 739.

Avots: ME IV, 506

vārsta

vārsta,

1) = vārpsta 2, die Spindel, das Treibhoiz an der Handmühle U.;

2) das Hölzchen, daran die Stricke der Pfluggabel gebunden werden
St., U.

Avots: ME IV, 509

verlops

verluops,

1) die Schöpfschaufel (auf Wasserfahrzeugen)
Wid.;

2) zvejnieku v., eine gabelförmige Stange zum Einführen des Netzes unter das Eis
Wid.;

3) eine Bastleine, mit der die Flügel des Zugnetzes angebunden werden (an der Dünamündung)
n. Bielenstein Holzb. 665. Zur Bed. 1 vgl. virluops.

Avots: ME IV, 541

verzaka

ve̦rzaka,

1) eine verworrene Garnsträhne
(mit e̦r̃ ) Trik., eine verworrene Strähne von einem Strick Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617;

2) ein langer, unordentlich zusammengebundener Packen
ebenda; "ne̦samais par ple̦ciem" MSil.

Avots: ME IV, 543

vērzaka

vē̦rzaka,

1) der Quersack
Peb. n. U., Erlaa, (vē̦rzaks) Postenden, Ventiņi, mit ẽ̦r ) Dond., Frauenb., Stenden; ein Bettelsack Salisb. n. U.; ein Sack, den man um den Hals hängt (mit ẽ̦r ) Schibbenhof; ein mit einem Strick umgebundener Schossvoll Viehfutter (Heu, Klee od. Gras), den man auf dem Rücken fortträgt (mit ẽ̦r ) Ruj.;

2) der Hodensack
Frauenb. Vielleicht aus entlehntem *kvē̦rzaka dissimitiert oder in livischem Munde (vgl. auch vē̦rbaļķis) entstanden; vgl. aber auch mnd. merssadel "Quersattel" und werspipe "Querpfeife" und estn. wō"rkoff "Quersack".

Avots: ME IV, 569

vez

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

vezum

‡ ve̦zum (aus dem gen. pl. ve̦zumu), eine Form zur Hervorhebung der Pluralität von ve̦zmi: dabūjis naudu un v. ve̦zmiem pievedies Pas. XV, 58.

Avots: EH II, 773

vica

I vica,

1) die Weidenrute, Spitzrute
L. (vice), U., Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Adiamünde, Arrasch, Bauske, C., Dond., Karls., Kl., Kurmene, PS., Saikava, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Trik., Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zögenhof; (vice) Wid., Amboten, AP., Dond., Dunika, Golg., Iw., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Selb., Sessw.; ein Zweig zum Zu sammenbinden der Zaunstaken Dond.; eine Art Besen zum Fegen des Riegenestrichs beim Windigen (eine kleine Birke, deren untere Aste abgehauen sind, während die oberen zu einem Besen zusammengebunden sind) Laud. (vice); die Rute beim Dachdecken KatrE. u. Etn. I, 91 (viciņa); das Stroh- od. Reisigbündel, das an einer langen Stange auf einem Grenzmal aufgesteckt wird (vice) Druw. n. RKr. XVII, 86; Plur. vices, Ruten (zum Prügeln) Dunika: bē̦rza vice Br. 114. alkšņa vicu (Var.: rīksti, stibu) nelauzīšu BW. 9778, 1 var. (pūru) ar vicīti savicēj[a] 4874. ar vicīti ruokā pieskubinādama zirgu Janš. Mežv. ļ. I, 267. ar vicām senāk klājienu slaucīja nuo salmiem Saikava. nuopin viču ķuoci Pas. II, 164 (aus Kalleten). bez viču kurvja Antrop. II, 90. vicē auguši, sagt man von im Morast wachsenden, sehr krummen Bäumen Frauenb. viču kārkls, die Mandelweide V., salix vimin. Karls.;

2) eine Strieme, die nach dem Prügeln auf der Haut sichtbar ist
Siuxt;

3) viciņa "diega nuošuvums drēbē, lai drēbe tai vietā stingrāki turē̦tuos" Siuxt; "cimda vai zeķes adījuma sākums" (= valnis 4?) Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst estn. wits "Rute"
und li. vycas "Weidenrute" aus r. ви́ца "Rute".

Avots: ME IV, 575, 576

vīdrieksne

vīdrieksne, vīdrēksne, vīdrīksne, vīdrikste U., vīderksne, Plur. vĩdriêksi 2 Wain., vìdriêkši 2 Linden, vìdrêkšņi 2 Kaltenbrunn, vīdrikšņi Wid., Marienhausen, vīdrikšņas, vĩdriži Ladenhof n. FBR. XI, 72, Widdrisch, vĩdir̂kšņi 2 Gramsden, vīdirkšņi U., gen. pl. demin. vīdreksnīšu BW. 32714, = vīgrieze U.; vīdriekši RKr. II, 78; Mežos un ārēs II, 39, Wassermerk (sium latifolium L.); vīdriekšņi, Mittwurz, Mägdekraut Für. I: šuogad pilnā pļava vīdriekšiem Linden. trakumam... labs līdzeklis ìr vīdrēkšņi Etn. IV, 106. vīdrēksnīšu (vīdreksnīšu 33011) krūmiņā BW. 32976, 2. nuorāvuos vīdrieksnīti (Var.: vīreksnīti, vīrekstiņu, vīrakstiņu) 21871 4 var. nuoķēruos vīdrīksne 21871, 3. kuŗa pirmā Jāņu zâle? bundurjānis, vīdrēksnītes ... 32393, 7. vīderksnīti, papardīti 32393, 1. lācis... auzas ēda vīdrikšņās (Var.: vidrikstēs) stāvē̦dams 2290, 2. Zu li. vendrýkštis "spiraea", s. Būga KSn. 1, 301. Da man daneben eln gleichbed. le. vīgrieze, li. vengrýkštis (bei Būga I. c. 300) hat, so dürfte das d in le. vīdrēk-, li. vendrīk- aus g (vor k ) dissimiliert sein.

Avots: ME IV, 635

vietraudzis

vìetraudzis AP., *vietraudza (?), wer (vor der Verlobung) den künftigen Wohnort der Braut besichtigt, prüft: vietraudzīši brāleliņi, kâ vietiņas raudzījāt? BW. 25854 var. aizsūtīja uz turieni (= brūtgāna dzīvuokli) nuo brūtes puses īpašus vietraudžus BW. III, l, S. 5. sūti svaini vietraudžuos (Var.: vietraudzuos) BW. 15361, 1 var. tevi sūtu vietraudžuos (Var.: vietraudžam) 15360. brāļi gāja vietraudžuos 25879. vietraudžuos iet nuo sieviškas puses brālis Zaravič. man eimuot vietraudzās (= vietraugās?) BW. 16132, 1 var.

Avots: ME IV, 674

vijgriezne

vijgriezne A. v. J. 1898, s. 162, vijgriežņi Konv . 2 2321, die Spierstaude: purvā auga vijgrieznīte BW. 15143, 5. strautiņš . . . sūcas starp vijgrieznēm Ed. Virza. lapainās vijgrieznes R. Kam. 95. vij- ist wohl nur falsche Schreibung (durch vija veranlasst) für vī-, s. vīgrieži. vīgrieznis: auch wird in gewissen hochle. Mundarten ì 2 rein phonetisch zu ij.

Avots: ME IV, 583

vīkšis

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis 2 ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î 2 ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î 2 ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis 2 ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

virbulis

I vir̂bulis 2 : vīrbuļus drāza BW. 20973 (aus Bunthof).

Avots: EH II, 787

virga

IV vir̃ga AP., (mit ìr 2 ) Golg., mit Lärm verbundenes Gewühl, Gedränge: viens pret... tirga raibuo virgu es stāvu druošs MWM. X, 68; suņi (cilvē̦ki) aizgāja virgu vir̃gām (sich raufend) AP.

Avots: ME IV, 604

virģele

virģele,

1) eine grosse Menge
(mit ir̃ ) Frauenb., ein Haufe, eine Reihe: ābuoļi saauguši uz zariem virģelēm vien Frauenb. suņi skrejuot pa divdesmit līdz trīsdesmit vienā virģelē Janš. Mežv. ļ. I, 347;

2) auf einen Faden aufgereihte Stroh- und bunte Papierstückchen, die als Schmuck an der Zimmerdecke angebracht werden
(mit ir̃ ) Iw.; eine Art Strohkette: nuo garsaimiem pina gre̦dze̦nus - riņģīti riņkītī, līdz iznāca gara vir̃ģele, kuru izvazāja un izlīkumuoja gar sienām un dziedriem Ranken n. RKr. XVI, 108;

3) "?": diža, gara virģele tā tautu meita BW. 16738. In den Bedd. 1-2 als ein Lituanismus zu virdze.

Avots: ME IV, 605

virs

vìrs (li. virš Tiž. I, 331, III, 324 und bei Skardžius Kalba I, 25f.), Präp., auf, über, oberhalb, gewöhnl. mit dem Genitiv (nach U. auf die Frage "wo?"), seltener mit dem Acc.-Instr. (nach U. auf die Frage "wohin?"),

1) die Stellung od. Bewegung auf der Oberfläche eines Gegenstandes bezeichnend:
guļu virs (Var.: uz) akmiņa (ich liege auf einem Stein) BW. 10107. atradu virs (Var.: uz) celiņa (Var.: celiņu; ich fand auf dem Weg...) 9623, 5. virs jumta, über dem Dach U. ne es dziedu, ne runāju, virs vējiņa stāvē̦dama (so stehend, dass der Wind meine Stimme der dē̦lu māte zuführen kann): apakš vēja dē̦lu māte manu balsi klausījās BW. 501;

2) bezeichnend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen" u. ähnl.:
lika tuo virs ... altāri Glück I Mos. 22, 9. liku virs (Var.: uz cum. gen.) akmeni ... gredzeniņu BW. 10015, I. virs (Var.: uz) kumeļa ziedi bira 10980 var. cērt ruoku virs ruoku! schlage Hand in Hand! U.;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen: virs manim . . . raud (weint, sich über mich beklagend) Mag. VIII, № 952. runā . . . virs (Var.: uz, ap, apkārt, gar, par) tuo manu augumiņu (sprechen über mich) BW. 8818 var. Vgl. Le. Gr. §§ 581-2 und E. Fraenkel Syntax d. lit. Postpos. u. Präp. 285.

Avots: ME IV, 610

vīšķis

vīšķis,

1) vîšķis A.-Ottenhof, Gr.Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kalzenau, Kl., Salisb., Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt, Trik., Wolmarshof, vîšķis 2 Dunika, Karls., Ruj., Salis, vīšķis Gold. und Kokn. n. Etn. I, 121, Memelshof, Selb., vîškis Prl., ein Wisch; ein Wischlappen
PS., Salisb.; ein Strohwisch zum Scheuern; ein Stroh- od. Heuwisch überhaupt Trik.; ein Strohbündel zum Dachdecken U.; in ein Läppchen gebundene Dinge Mag. XX, 3, 196; ein Bündel: matu vīšķi (Var.: kušķi) BW. 23616 var. ašu vīšķi 26U06, 11 var. sāls vīšķītis 22410. vīšķi bāzu azuotē: tautiņās galdi, trauki aizpē̦rnaju mazgājumu 26006, 3. salmu, zirnāju vīšķis, eine Handvoll Stroh od. Erbsenstengel, womit man Löcher zustopft od. Geschirr abscheuert Kalzenau. vīšķis ir pa˙galam, būs jātaisa jauns: nav ar kuo traukus berzt Selb. nuobe̦rzuši ar vīšķi CTR. I, 26. siena vīšķis LP. VII, 452. vilnas vīšķis 306. zâļu vīšķītis VI, 149. ar kliņģeru vīšķi padusē V. Eglītis Zilā cietumā 120. izve̦lk nuo azuotes naudas vīšķīti Rainis Zelta zirgs 9. vīšķītī bija naudas Kra. Vīt. 23. puišis meitu juokuodams sasèjis drānu vīšķī Dunika. katru rītu kūtī atradušies dažādi pesteļi un vīšķi Etn. II1, 16. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. ar čemodāniem, kurvjiem, vīšķiem V.Eglītis Zilā cietumā 32. siens sagulies šķūnī vîšķu vîšķiem (klumpenweise) Saikava;

2) = kukulis 2: ņe̦m līdzā plāceņus, gaļu u. c., kuo visu kuopā nuosauc par vīšķi Etn. II, 18. Entweder zu an. visk "Strohbündel', ahd. wisc "Wisch" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 243), oder aber eher mit šķ aus stj zu vīstīt.

Avots: ME IV, 644, 645

vīsteklis

vīsteklis,

1) ein Windelband
St., U.;

2) etwas Zusammengebundenes, Zusamcnengedrehtes, ein Bündel
Meiran, Vīt., (mit ì ) C., Stockm., Modohn, (mit ì 2 ) Bauske, Ruj.-Thorney, Salis, Wandsen, vîstêklis Nötk.;

3) auch vīste̦kls, eine Ranke, Guirlande: zaļi vīstekļi Lautb. kupli vīste̦klu augi Lautb. Lomi 112;

4) einer, der mit der Arbeit nicht vorwärtskommt, ein Nuscheler
U., Bers., Kalzenau, Vīt., (mit î ) Lenzenhof, Meiran, (vîste̦kls) Gr.-Buschh.: kuo tu tur vīsties tik ilgi kā gatavais vīsteklis! Vīt.;

5) "ein Knabe, der andern hinderlich ist"
(mit î ) Saikava. zu vîstît(iês).

Avots: ME IV, 643

vīstoklis

vîstuôklis Schwanb., Wolmarshof, vistuôklis 2 Selg., vīstuoklis Wid., Bers., Kalzenau, vîstuôlis Gr.-Buschh., vīs-tuolis Wid., vîstuõls Arrasch, PS., vīstuols Spiess n. U., Demin. vīstuoliņš U.,vīstuolītis U., Zusammengebundenes (Kleider u. dergl.) U;. ein Wickel V.; ein Knuppchen U.; (vīstuolis) ein Strohbündel zum Dachdecken L.: lupatu vīstuolu Kaudz. M. 73. ar drēbīšu vīstuolīti (Var.: vīkstuolīti) BW. 25161 var. sāls vīstuolītis, ein Bündelchen mit Salz U. konfekšu un apfelsīnu vīstuols Domas I, 15. vīstuolīti tauku aizdaram Pas. III, 171 (aus Ruj.). nuolika... naudas vīstuoli Kaln. Ozolk. m. 80. taisījuši vaļā vīstuoli LP. VI, 83. izņemt miruonim nuo pagalvja vīstuoli VII, 146. iznāca ar mazu vīstuolu - klēpja bē̦rnu B.Vēstn. bē̦rnu, vīstuola lakatiņiem (Windeln) satītu BW. I, S. 181. vīstuoļu drēbītes (Windeln) BW. 26163.

Avots: ME IV, 644

vīsts

I vîsts (li. vystas "eine Schnürbrust") Gr.-Buschh., etwas Zusammengebundenes, ein Bündel U.: ņem šūo vīstiņu! būs tev uz ceļa Jaunības dzeja 88.

Avots: ME IV, 644

vītols

vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis 2 Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î 2 ) AP., vîtuls 2 Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. 1 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.

Avots: ME IV, 648

zaķis

zaķis,

1): atskrēja zaķītis BW. 2521, 1. sila z. Frauenb. "ein weisser Hase, der sich in Morästen aufhält";
‡

4) zaķītis Grob., ein Flachs- od. Haferbündel:
kad lini diezgan balināti, tuos ar grābekli uzje̦m un saceļ zaķīšuos, līdzīguos mdzu bāliņam, bet mazuos, kuo var apjemt abām ruokām; zaķītī salikti 3-4 buntiņi; arī auzas dažreiz saceļ zaķīšuos (nuo nesietiem buntiem).

Avots: EH II, 800

zakuts

zakuts "?": tevi aizvest juo tālu nuo šī zakuta (auf einen jungen Mann bezogen) Janš. Līgava I, 207. Etwa aus wruss, захóд "Landstreicher, Vagabund"?

Avots: ME IV, 682

zāle

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. 1 643, hypericum; atāla zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. 2 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. 1 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. 1 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. 1 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. 2 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. 2 358; graizes zāle Konv. 2 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. 2 3644; griežamā zāle "?" Konv. 2 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. 2 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. 1 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. 1 861; Konv. 2 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. 2 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. 2 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. 2 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. 1 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. 2 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. 2 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. 2 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. 2 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. 2 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. 2 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

zālīt

zâlît, -ĩju,

1) kräftig grünen (vom jungen Roggen gesagt)
Gilsen;

2) "?": izkapts zālī, sagt man, wenn beim Mähen mit einer falsch gebundenen Sense Grasbüschel übrigbleiben
AP.;

3) kurieren
Gr.-Buschh., Nötk., Warkh.;

4) würzen
L.

Avots: ME IV, 698

zārds

zãrds (li. žárdas "ein Gerüst auf dem Felde zum Getreidetrocknen", r. зорóдъ "Schober") A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Iw., Jürg., N.-Salis, PS., Salis, Schnehpeln, Trik., Widdrisch, Wolm., zā`rds 2 Bers., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kl., Pilda, Sessw., Sonnaxt, Stockm., zārds Memelshof, Plur. zãrdi Dunika, Selg., Siuxt,

1) zārds U., Lasd., Lems., Loddiger, Posendorf, (mit ãr ) Frauenb., Karls., Nötk., (mit ā`r 2 ) Sussei n. FBR. VII, 135, Domopol, Kaltenbrunn, Kalzenau, zārde U., (mit ãr ) Adiamünde, Assiten, Nauksch., Neuhausen, Ruj., Rutzau, Plur. zãrdi N. Salis, zārdi Nigr., Schujen, zārdes St., Adsel, ein Gestell, worauf Erbsen, Leinsamen u. s. w. zum Trocknen resp. Nachreifen aufgesteckt werden
(Abbild. s, Bielenstein Holzb. 519); zārdi, Stangengerüste zum Getreidetrocknen Bielenstein Holzb. 107; zãrds, ein mit Erbsenstroh, Klee u. s. w. gefülltes Gestell Frauenb.; zārds "treppenartig an Birken angebundene Stangen, worauf Erbsen gelegt werden" Selb.; zārde Laud., zârdi 2 Doblen, die Dörrbalken in der Heizriege; zā`rds 2 Lubn. "ierīce, kuo uzliek rijā uz ārdīm un žāvē tur iesalu, labību u. t. t. "; zãrde Fockenhof "vieta žāvē̦tavā, kur uzber graudus žāvēšanai": linu zārde Adiamünde, Ruj. linsē̦klas stāvēja zārdā Jauns. linsē̦klu zārda aizvējā Druva I,1209. saimnieks sukājis pie linu zārda linus LP. VII, 702. zirņu zārdeņu BWp. 2064. divi zārdi rutku lapu BW. 25961, 7, zārdā ādu pakāruši 12911 var. labību vajaga salikt zārdā, lai nepūst uz tīruma Domopol. saimniekam bij liels zārds zirņu Selb. vējš apgāze zārdu Kaltenbrunn. sìena zãrdiņš Homelshof, Pernigel, ein Heuhaufe (= ķir̃pa I). - Fig.: zārdu sliet PS., einen Streit beginnen. aizkrāmē̦ts ar nevajadzīgu vārdu zārdiem Stari III, 100. pasaule būtu vis˙lielākais garlaicības zārds Dz. V.;

2) zārds U., (mit ā`r 2 ) Sessw., zārde U., Plur. zārdi, zārdes Bielenstein Holzb. 452, die Holzschicht beim Küttisbrennen;
zãrds, eine Holzschicht Degahlen; zārds (?) U., zārde U., = sārts, ein Scheiterhaufen;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
tīrais zãrds! AP., C. Zu li. žar̃dis "Rossgarten", apr. sardis "Zaun" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 366, Walde Vrgl. Wrtb, I, 609.

Avots: ME IV, 699, 700

žāva

I žāva,

1): dzar žāvas muižu Ceļi III, 120 (aus Sonnaxt);

2): wer viel gähnt
(mit ã) Ruba;

3): auch (mit ã) Bunka.

Avots: EH II, 818

žāvains

‡ žāvains, mit häufigem Gahnen verbunden: vakari ... kļūst nepanesami gaŗi un žāvaini Arnis Tauriņu kauja II, 184.

Avots: EH II, 818

zebre

zebre PlKur., Janš. Nīca 25, Bezzenberger Spr, d. pr. L. 159, zebris Konv. 2 4613, = vimba, die Wemgalle (Zärte) Mag. XVII, 1, 90 (aus der kur. Nerung). Die Zärte ist (s. Brehm Tierleben III4, 187) in der Laichzeit orangegelb an den Lippen, Bauchkanten und Flossen und an der Kehle und Brust, anderswo tiefschwarz; vielleicht also zu li. žẽbras "buntköpfig", žebrė "eine buntköpfige Kuh".

Avots: ME IV, 701

žebrs

že̦brs, buntköpfig L. Aus li. žẽbras dass.

Avots: ME IV, 800

zelme

I zelˆme, eingegrastes, grünendes Getreide od. Gras Schibbenhof (mit êl ); kräftiger, üppiger Wuchs: zelmenis rudziem ir, bet zelˆme nav laba Ermes; unter der Oberfläche des Wassers wachsende Pflanzen (Algen?) Ermes; zelˆmes Ramdam, Stellen im Getreide, wo die Getreidehalme höher sind als in der Umgebung.

Avots: ME IV, 704

zemetaks

zemetaks "vagabundus" Elger Diction.107.

Avots: ME IV, 710

ziedains

ziêdaîns,

1) blumig, voll Blüte
St., U., Sp., blütenreich: pie ziedaiņas (Var.: zieduošas) ābelītes BW. 29727 var. uzliku ziedaiņuo vaiņadziņu 33574. ziedainā zâlē Stari I, 301. eju pļavā ziedainā R. Kam. 146. zariem ziedaiņiem MWM. VI, 323. par ziedainu ezeriņu BW. 13611, 3;

2) bunt
U., Erlaa; bunt gestickt U.; "laukumains" Iw.: (telīte) ziedainām (Var.: zieduojām, zieduotām) kājiņām BW. 29028; 29029. bitīte... ziedainām kājiņām 18708. uzvilku... ziedainuo kre̦klu 13645, 3. ziedainu sagšu 33585. ziedaiņa mute, ein Gesicht mit Sommersprossen U.;

3) mit ziedi (s. zieds 9) versehen:
putra ir ziedaiņa, in der Grütze sind kleine Stücke saurer Milch U.

Avots: ME IV, 737, 738

ziedala

ziêdala AP., C., Nötk., Trik., Wolm., ziêdala 2 Ruj., ziêdaļa AP., Vers., Golg., Jürg., Kl., Lubn., Saikava, ziêdaļa 2 Frauenb., Nigr., Siuxt, ziedaļa U., Spr., Etn. III, 117, Dond., ziêdele Kaltenbrunn, Oknist, voc. s. ziedeliņ BW. 29030, 6 var. ziêduļa Prl., ziedaliņa (eine getigerte Kuh) Mag. IV, 2, 143, Name einer bunten Kuh: kuo... vārdu liksi... telītēm?... kuŗa raiba - ziedaliņa BW. 32422, 3. telīt mana, ziedaliņa (Var.: ziedaļiņa)! 29028 var.; 16434 var. guosniņ manu, ziedaliņu! 28902, 1 var. aizve̦duši... telītes: rītuliņu, zieduliņu 16494. ganīja guovis (raibaļas, ziedaļas...) LP. V, 238. ziedala... pilnu muti zâļu rauj Seibolt MWM. VII, 29.

Avots: ME IV, 738

ziedaliņš

ziedaliņš,

1) ein Blütchen
Mag. IV, 2, 143;

2) ein Bunter
U.

Avots: ME IV, 738

ziedēt

ziêdêt (li. žiedèti "blühen"), -du od. -žu (z. B. in Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 77), -dẽju,

1) blühen, Blüten treiben:
Sprw. zied kâ puķe, aug kâ ruoze RKr. VI, 634. kauls, bet tuomē̦r zied VII, 741 (Rätsel). zied ābele baltis ziedis BW. 4287, 1. ieviņ [a] ziež (Var.: zied) kalniņā 25885, 6. puķīti, kas ziež (Var.: zied) vidū e̦ze̦rā 7668. zied, puķīte! šī dieniņa ziežamā 17691. ruozes ziež (Var.: zied) 6467 var. balta zied laukmalē, vai bij ieva, vai ābele? 5590. kâ liepiņa ziedē̦dama Br. 465. nuplē̦suši... ziedamu maganeņu 18354, 1. rudzi zied...; tie ziedēja ze̦lta ziedis (Var.: ziedus; baltiem ziediem) 27945. siliņi (Heide), kas ziedēja baltus ziedus 4199. kas ziedēja baltus ziedus (Var.: ar baltiem ziediem zied) 3613 var. e̦ze̦rs zied mēļu ziedus (Var.: ziliem ziediem) 3668, 3 var. ruozes šuovasar daiļus ziedus neziedēja 6449, 4. trīs puķītes, ze̦lta ruozes, ziež man vaigu galiņā 10858. tad, kad pūcei aste ziedēs (d. h. niemals) MWM. VII, 885. ūdens zied, sagt man, wenn sich im Wasser Anabaena flos agnae in grossen Mengen vorfindet Konv. 76. (fig.) zieduošie vaigi Vēr. II, 982. galva zied balti kâ ābele Janš.;

2) bunt sein, bunt schimmern, leuchten:
raibi cimdi zied tautieša ruociņā BW. 15555. mazam bērnam zied visas miesas Frauenb. pirkstu nagi zied ar baltiem raibumiem ebenda. (telīte) zieduošām (Var.: zieduotām) kājiņām BW. 29030 var.;

3) schimmeln
St., U.;

4) anbrechen, tagen:
sāk ziedēt jau gaisma Janš. Dzimtene 2 I, 268. gaisma jau zied austrumu pusē Mežv. ļ. I, 72. blāzma jau zied debess malā Bandavā II, 101. - Subst. ziêdêšana, das Blühen: puķīt, tavu ziedēšanu! BW. 21694; 23840; 23999. cedriņi ziedēja vēl pilnu ziedēšanu Janš.; ziêdẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Blühens: nuo šās dienas ziedējuma vīst ziediņi vīstamuo BW. 17691. Nebst li. pražýsti "aufblühen" wohl zu got. keinan "keimen", and. kīmo, ae. cīd "Keim", ahd. frumkīdi "Erstlingsfrucht", arm. cił "Halm" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 544, Fick Wrtb. III 4, 42 f.

Avots: ME IV, 738, 739

ziedināt

ziêdinât (li. žiedinti "держать до расцвѣта" Miežinis),

1) (auf)blühen machen, lassen
Bers., C., Dond., Golg., Nötk., Serbigal: puķi, stādu;

2) (mit einem Pinsel) Farbflecken auf eine Wand spritzen
Seltingshof;

3) bunt färben:
uolas ziedināt Bauske;

4) = vèltît 1, beschenken, (mit Brautgeschenken) ausstatten: pat upi, kuŗai pāri brauca, ziedināja Pūrs I, 109. kuo es Ve̦ntu ziedināj[u]? BW. 18448, 1. re̦ta bija mātes meita, kas zemīti neziedina; man bij dē̦li, man bij meitas, es zemīti ziedināju VL. aus Durben;

5) altbacken werden lassen:
maizi Frauenb.

Avots: ME IV, 739

ziedots

ziêduôts (li. žieduotas "ziedains" Miežinis), bunt, scheckig: cielaviņa... zieduotām kājiņām BW. 18803 var. telīt[e]... zieduotām (Var.: ziedainām, zieduojām) kājiņām 29028 var.; 29030, 2.

Avots: ME IV, 741

zieds

I ziêds,

1): Jāņa z. AP., Ramkau, melampyrum nemorosum, mārka ziedi Ramkau, lemna.
vienā malā ieraka dievkuociņu; tas bija Annas mīļākais sē̦tu z. Sieva 155. bite savu ziedu nesa BW. 18095. bite, ziedu lasīdama 28657, 3;

2): silta ... diena, kas dabu viļināja uz ziedu Stērste A. Z. 148. zieda laiks Kaltenbr. pašā ziedā salna ķēre ebenda. rudzi jēme dze̦ltani palikt da ziedam Višķi n. Ceļi IX, 394. tagad ievām labs z. AP., Mahlup, Ramkau;

4): brūte visiem deve ziedu AP., Frauenb. ziediņš Baldohn n. BielU., Taufgeld der Paten.
ziêds 2 Orellen, ein kleines Entgelt für das Gewähren eines Ebers od. Bullen. ziêda 2 negliņa Salis, ein Nagel, der dort eingeschlagen wird, wo eine Leiche gewaschen ist, damit das dort vergossene Wasser nichts Schlimmes verursache. dieva zieduos aiziet (scherzweise) Heniņš, krepieren;

9): ziêdiņi 2 Mežamuiža n. Ceļi VIII, 2,32, Quark mit süsser Milch.
ziêdi Erlaa "nemīcīts biezpìens; biezpiena atliekas, kas sastājas sūkalām virsū, kad sasildītā biezpiena vairums jau nuoņe̦mts". ziêdiņš Linden in Kurl. "sildīta piena drumstala". pie katla ziedus strēbt Austriņš Raksti VII, 268;

10): cimdā ieme̦t pa ziedam (= raibumam) AP. naga z. Karls.; ‡

14) die Färbung:
viņas mati bija tumša ze̦lta ziedā Jauns. Kapri 16.

Avots: EH II, 810

zieds

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. 2 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. 2 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

zīlīte

zīlĩte,

1) ein kleineŗ bunter Käfer, der durch sein Auffliegen von der Hand den Mädchen prophezeien soll, nach welcher Gegend hin sie werden geführt werden
U.;

2) ein Glückskind
L. Zur Bed. 1 vgl. zīlêt 1.

Avots: ME IV, 733

žilma

žil˜ma Karls., comm., ein Halbblinder U.; einer, der wie ein Blinder umhergeht, auf die Umgebung nicht achtet (mit il˜ ) Dickeln; ein Schimpfname ("ačka") Allend. und Ruj. n. U. Hängt wohl irgendwie mit žilbt zusammen, s. Leskien Nom. 427.

Avots: ME IV, 810

žļadzināt

žļadzinât,

4): "nachlässig (Wäsche) waschen"
Bunka, Luttr.; "4) mit" ME. IV, 814 und "5)" ebenda zu verbessern in "5) mit" resp. "6)";

6): leeres Zeug schwatzen
Alschw.; kuo žagatas žļadzināja? VL. aus Schnehpeln FBR. XVIII, 30; "kladzināt" Selb.

Avots: EH II, 819

žļankstēt

žļankstêt, -u, -ẽju,

1) = zlankšêt 1 Grawendahl, Kalz., Lennew., Sessw., Vīt., (mit añ ) C., (mit an̂ ) Drosth., Serben: skaluojuot ūdens mucā žļankst Sessw. šķidrums traukā žļankst Serben. putra žļankst vē̦de̦rā Drosth.;

2) platschen, plätschern, klatschen
(mit añ ) Arrasch, Bauske, (mit an̂ ) Adl., Jürg., (mit an̂ 2 ) Schnehpeln, (mit àn ) A. - Ottenhof, (mit àn 2 ) Lubn., Mahlup: brauc pa dubļiem, ka žļankst vien;

3) = zlankšêt 2 (mit añ) Dunika: atslē̦gu bunts žļankst;

4) = zlankšêt 3 Kalz.: kuo nu žļanksti! Vgl. šļankstêt.

Avots: ME IV, 815

žļankstināt

žļankstinât,

1) = zlankšinât 1 Grawendahl, Lennew., (mit añ ) Gotthardsberg, Marzenhof, Sermus, (mit an̂ ) Drosth., Vīt.;

2) freqn. zu žļankstêt 3, wiederholt klimpern, klingeln
(mit añ ) Dunika: žļankstināt ar atslē̦gu buntu Dunika. Vgl. šļankstinât.

Avots: ME IV, 815

žļebens

‡ žļebe̦ns AP., lose, locker: cik tev žļe̦be̦ni turas pie kājas tie jaunumi! Dziļleja, Bundiņš 34.

Avots: EH II, 820

žmauga

žmauga,

1) = šmauga 1, die Enge; eine eingepresste, enge Stelle, eine Rille Grawendahl, (mit aû ) Adl., AP., Arrasch, C., Heidenfeld, Jürg., Lennew., Selsau, Serben, Sessw., Stockm., Warkh., (mit aû 2 ) Frauenb., (mit aũ ) Gotthardsberg, Smilt., Trik., Wesselshof: ūdens krākšanu caur tačaiņām žmaugām Kaln. Ozolk. māc. 31. kad cilvē̦ks stingri save̦lk juostu, ruodas žmauga Stockm. bē̦rnam ap ruoku liela žmauga Heidenfeld, Selsau; schmale Verbindung von zwei Äckern oder Wäldern Segew.;

2) Plur. žmaûgas Meiran, Saikava Sessw., die Schlinge:
tik īstās žmaugās Meiran;

3) die Kummetschnur
(mit aũ ) Lems.;

4) vē̦de̦ra žmaugas, Magendrücken
Serben;

5) ein dünner, lang aufgeschossener Baum
(mit aũ ) Lenzenhof;

6) comm., wer sich zu verstecken, zu drücken pflegt (bei der Ausübung einer Pflicht)
Grawendahl: tas jau tāds žmauga! Zu žmaugt I.

Avots: ME IV, 821

žmukstulis

žmukstulis, etwas Zusammengebundenes, ein Wickel N. - Peb.: viņš atrada naudas žmukstuli Mar. n. RKr. XV, 146.

Avots: ME IV, 822

žogs

I žuogs: mit uô 2 Grob., Iw., NB., OB., Popen, Pussen, Rothof, Wirginalen (s. auch die Angaben Būgas Liet. k. žod. CXVII; unbek. in Breslau, Dobl., Ermes, Lemb., Lubn., Marienhausen, Morizberg, Wolm.); caur žuoga puosmu BW. 1563 (aus Krohten, Bunthof, Paddera). aiz žuodziņa 503, 2 (aus Schnehpeln); "nekārtīga sē̦ta" (mit uô) AP.

Avots: EH II, 823

žube

I žube,

1) žube L., U., RKr. VIII, 89, AP., Bers., Frauenb., Golg., Heidenfeld, Kalz., Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., PS., Prl., Saikava, Sessw., Setzen, Stockm., Tirs., Zvirgzdine, Demin. žubīte L., U., RKr. VIII, 89; Konv. 2 2319, Adl., C., Jürg., Lubn., Mahlup. Meiran, Memelshof, Naud., PS., Siuxt, Wandsen, žuba U., RKr. VIII, 89, der Fink, Buchfink (fringilla coelebs)
L. (žubīte), U.; der Ortolan L. (žube), die Fettammer (emberiza hortulana L.) St., RKr. VIII, 89; das Meischen, Feldmeischen U.; (žube) ein gewisser Vogel Adsel, Gramsden, Schwarden: žube žubina Etn. II, 51. zīle dzied, žube (Var.: žuba) vilka, lakstīgala vizināja BW. 2697. zīlītei, žubītei pabe̦ram linsēkliņu 5738. zīle, žube aicināja kaņepēs šūpuoties 2524 var. zīle žubi (Var.: žūbi)... pievīla ar uozuola kuoduoliņ[u] 15019. kad žube saka: spīd, spīd, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. ziemas žube Konv 2 2319, der Bergfink (fringilla montifringilla L.) Natur. XXXVII, 76;

2) ein kleines Frauenzimmer
St.; žubīte, Liebkosungswort U.: vai vakariņas gatavas, žubīte? (zur Ehefrau gesagt) Stāsti Kraukļu kr. 94. citā reizē, manu žubīt! Saul. III, 20. Nach Būga Aist. Stud. 106 f. (als etwas Funkelndes, Buntes) zu li. žiuburỹs "etwas Leuchtendes", le. žuburis II. Ob li. šiubė "Fink" (bei Kurschat in Klammern) in žiubè zu ändern ist?

Avots: ME IV, 827

žūksnis

žûksnis Adl., C., Fehteln, Heidenfeld, KatrE., Kegeln, Kl., Lennew., Lubn., Plm., Ronneb., Sessw., Stom., Trik., Warkh., Wolmarshof, Zirsten, (mit û 2 ) Adiamünde, AP., Arrasch, Bauske, Ekau, Fockenhof, Jürg., Ruj., Segew., ein Bund, Bündel, Wickel Bers., Dr., Wid., Friedrichstadt, Kalz., Lubn., Meiran, N. - Peb., Odensee, Sessau, Vīt., (mit û ) Burtn., Drosth., Erlaa, Mar., Planhof, Sermus, Serben, (mit û 2 ) Grünw., Luttr., Roop, Schrunden; ein Bündel, das man auf dem Rücken trägt Plm.; ein kleines Bündel, eine Handvoll (mit û ) Nötk., Smilten; soviel man mit den Armen fassen kann Wid.; ein unordentlich durcheinandergeworfener Haufe von (langen und kleinen oder dünnen) Gegenständen (mit û 2 ) Kosenhof, Schibbenhof; ein Haufe, eine grosse Menge Altmoken, Autz, Druw., Kokn., Mežmuiža, Ruba, Sunzel: naudas, sìena, salmu, linu, žagaru, drēbju žūksnis Fehsen, Lettihn, Meselau, A. - Laitzen, N. - Schwanb., Ramkau, Odsen, Setzen, Tirsen (mit û ) U. a. papīra žūksnis Mar. n. RKr. XV, 146, Druw. tas turēja papīŗu žūksni ruokā A. v. J. 1896, S. 182. zīmuļu, burtnīcu žūksnis Druw. labs žūksnis tabākas Grünw. tāds žūksnis zāļu Drosth. linu žūkšņus JR. IV, 49. ve̦cu avīžu žūkšņus A. Upītis Ragana 5. vē̦stuļu žūksnis Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 593. kārtīgiem žūkšņiem sarinduoti gulēja žurnāla gada gājumi Upītis Sieviete 9. saules staru žūksnis Baltpurviņš I, 135. ne̦rvu žūksnis Konv. 2 2697.

Avots: ME IV, 835, 836

žunte

žuñte AP., Kosenhof, (mit ùn 2 ) Erlaa, das Bündel, Bund, eine Handvoll: ve̦se̦la žunte rīkšu Erlaa. kaņupāju, linu, žagaru, sīpuolu, diegu žunte Odensee. izcēla atslē̦gu žunti iz kabatas A. v. J. 1896, S. 187.

Avots: ME IV, 832

žūra

I žūra,

1): mit ũ Schwarden;

4): auch OB.; "skābs auzu miltu ķīselis" mit ũ Ahsw., Gramsden; uogas bija vienā žũrā (Brei?)
sakritušas un saspiedušās Kaugurciems;

7): "ar ūdeni nuolaistījies cilvē̦ks" (mit ũ) Bunka.

Avots: EH II, 823

zvēdra

zvē̦dra, Plur. zvē̦dras U., = svē̦dra, die Maser (im Holz); Streifen (mit ẽ, ) C., Nötk., (mit è, 2 ) Golg., (mit ẽ, ) Gr. - Buschh.; "raibs, lāsains mirdzums" (mit ẽ, ) Nötk.; zvē̦dras Segew., Buntfarbigkeit, Farbenspiel, Schillern: kaķim spalvā tumšas zvē̦dras Golg.

Avots: ME IV, 771

zvēdrains

zvẽ̦drains C., PS., zvè̦draîns Smilt., = svē̦draîns, geädert V.; maserig U., (mit ê, ) Arrasch, (mit è, 2 ) A. - Laitzen, Bers., Golg.; streifig, gestreift N. - Peb. (nur von Katzen gesagt), (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Segewold, Wesselshof; bunt (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Wesselshof; "zvaigžņaini mirdzuošs" Nötk.; "īpašas lāsainas krāsas apzīmējums" Irmlau, Neuenb.: zvē̦draina spalva Segewold. zvē̦draina debess Smilt. zvē̦draina (gemustert, geblümt, bunt) drēbe Nötk., Segew. lapiņa zvē̦draiņi izrakstīta Kronw. n. Seifert Chrest. III, 145. zvē̦draiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe U. pe̦lē̦kie zirņi ir zvē̦draini PS. zvē̦draina (schillernd) čūska, se̦skāda Segew. zvē̦draina (buntfarbig) puķe, uguns Segew. zvē̦draina (gesprenkelt) vista Segew. zvē̦drains lūsis Segew. zvē̦draina (die sich bunt herausgeputzt hat) meita Segew. zvē̦draini (rosig schimmernd, im Farbenschmelz schillernd) mākuoņi Segew. zvē̦draina (mit hell funkelnden Schuppen) zivs Segew.

Avots: ME IV, 771, 772

zvīgznains

zvīgznaîns,

1) shuppig
Spr.: zvīgznaina zivs N. - Peb.;

2) voller Schäwen
Memelshof, (mit ĩ ) A. Ottenhof, (mit ì 2 ) Bers., Saikava, Selsau, Sessw.: zvīgznaini lini;

3) gestreift
(mit ì ) C., Nötk.; bunt Nötk.

Avots: ME IV, 779

zvīļains

zvīļaîns,

1) "?": atspīd ziemeļblāzma zvīļaina Asp. IV, 27. ugunīgās ripas zvīļainuos gre̦dze̦nuos izplētās Stari II, 102. uzplūda zvīļaini plūdi V. Eglītis Eleģijas 64. (vēji) nuo smilgām rauj zvīļainuo plē̦ku Domas I, 914;

2) "buntfarbig schillernd":
zvīļains ūdens; "gleissend": zvĩļains ze̦lts Schwitten.

Avots: ME IV, 780