Paplašinātā meklēšana

ârgalietis, der Auswärtige Kaln.

Avots: ME I, 242

ârgalis, der Geck, einer, der sich nicht gut benimmt; f. ârgale: ir jau tāda ārgale, vai nu viņu kāds krietns puisis precēs Purap.

Avots: ME I, 242

asgalis, auch asgals, das spitze Ende.: makšķere pastāv nuo galvas, kāta un asgala Konv. ² 2600; asgala nazis, ein spitzes Messer U.

Kļūdu labojums:
makšķere = (makšķeres āķi)

Avots: ME I, 143

astagalis (unter astgals) - auch Saikava (in allen 3 Bedeutungen),

1): tāds a. vien bij palicis, kuo kast Saikava.

Avots: EH I, 131

‡ astesgali, = astgals 2, das Achterkorn Dickeln n. BielU.: mazās labības un astesgalu bija ... daudz Janš. Mežv. ļ. I, 310. nuo astesgaliem ...vārīt cūkai dziŗu 235.

Avots: EH I, 131

astīgalis (unter astgals),

2): plur. astîgaļi AP., astigaļi ² Golg.

Avots: EH I, 132

atgalis,

1) ein Kund, mit dem die Erwachsenen zu scherzen lieben
(bē̦rns, ar kuo pieaugušiem tīk nuogalēties Dond.);

2) ein gesprächiger Mensch
Ahs.

Avots: ME I, 158

‡ atsijgalis, der eiserne Haken, womit der Femerstrang an die Wagenachse befestigt wird Oknist.

Avots: EH I, 165

augšgalietis, der Oberländer.

Avots: ME I, 219

‡ badgalis (f. -e),

1) ein Hungerleider:
bads... liels, gaļas ... nee̦suot. dažs b. būs . . . ar kārām acīm nuoskatījies uz tavu tukluo augumu Janš. Mežv. ļ. I, 340 f.;

2) ein Nimmersatt, Geizhals:
kungi... nav tādi badgaļi un nenuovēlīgi pret gājējiem kâ saimnieki Janš. Bandavā I, 121. kuo es tai žīdenes badgalei nuope̦lnu 44 (ähnlich Mežv. ļ. II, 459).

Avots: EH I, 197

bar̂galiņa, bar̂guonis, -ne, bar̂gulītis, -te, die, der Strenge, Harte, Unfreundliche: tautu meita bārgaliņa (Var.: bārguliņa) BW. 12318. brālīt manu bargulīt BW. 11644. es viena bargulīte BW. p. ² 6640.

Kļūdu labojums:
aiz šķiramā vārda jāiesprauž (hinter dem Stichwort ist einzufügen) bar̂guliņa

Avots: ME I, 263

‡ begalis (li. beg~lis "Endloses") Warkl., be˙galis PlKur., = bezgalis 1.

Avots: EH I, 211

‡ bē̦rzgaliņš, der Wipfel einer Birke: labāk laužu alkšņa rīksti, nekā bē̦rza galuoksniņu: alkšņa rīkste man nekait, b. māmiņai BW. 34129.

Avots: EH I, 217

bezgalis,

3): Hundsnagel, Geschwür
Für.

Avots: EH I, 214

bezgalis, fem. -le,

1) ein Nimmersatt, Vielfrass:
bezgaļi, bezgaļi tie sveši ļaudis BW. 19445, 2. kā bezgalis rija, kamē̦r pa˙galam viss bija Dünsb.;

2) der Abgrund, unenrgründliche Tiefe;

3) sikalu bezgalis, Speichelfistel
Preip. 48; zuobu bezgalis, Zahnfistel 45.

Avots: ME I, 283

‡ I bìngalis ² Domopol "nuodedzis pagales gals jeb mieta gals, kas mē̦tājas pa pagalmü.

Avots: EH I, 220

‡ II bìngalis ² PV. "= ‡ bingaļä.

Avots: EH I, 220

‡ buõzgalis Dunika, OB., ein Knüttel.

Avots: EH I, 259

‡ buržgaliņa, das Wasserbläschen: te̦k upīte pret upīči, buržgaliņas mē̦tādama BW. 19122, 9 var.

Avots: EH I, 256

‡ čañgaļi AP., Abgesiebtes, Achterkorn Fest., "pe̦lavas nuo pakaļdūkas" N.-Peb. n. Latv. Saule S. 378: čangaļuos saiet visas ušņu puogas AP, kad ušņuota labība un čangaļuos nav graudu, tad čangaļus sagrūž pie pe̦lavām ebenda.

Avots: EH I, 285

‡ čañgalis AP. u. a., Schimpfname für einen Letten aus Latgale.

Avots: EH I, 285

caurgalis, der Nimmersatt: tāds caurgalis nav pieēdināms Lub.

Avots: ME I, 365

ceļgali, die Kniee, KNiescheiben: nuometies ceļgaluos, līdz zemei luocījās BW. 14921; ruokas ap ceļgaliem salikt. ve̦lns sadze̦n vīru līdz celļgaliem zemē.

Avots: ME I, 370

‡ cìrzgalis ² Sonnaxt, die Eidechse.

Avots: EH I, 275

‡ čìrzgalis ² Sonnaxt, die Eidechse.

Avots: EH I, 291

diengalis,

1): es, viens vienīgs ve̦cs d. Janš. Līgava II, 230 (ähnlich 262); ‡

2) ein Faulpelz
NB.

Avots: EH I, 327

diengalis, ein altes, durch zähes Leben sch auszeichnendes Wesen Nigr.; [auch von alten Gebäuden].

Avots: ME I, 483

duõngalis, das Brotende.

Avots: ME I, 534

dū`rgalis, dū`rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529

‡ dzelˆzgalis ² Dunika, ein kleines Stück alten Eisens: gans atradis dzelzgali.

Avots: EH I, 354

‡ dzèlžgalis ² Auleja, ein Stück alten Eisens.

Avots: EH I, 354

‡ dzîgalis ² Dunika, ein aus dem Gewebe hervorragendes Ende eines Fadens. Aus *dzijgalis?

Avots: EH I, 361

‡ dzivgalis Dunika, Kal., OB.; ein kleines (20-30 cm langes) Stück Garn.

Avots: EH I, 360

‡ gaigaline, = gaĩgala 1: gulu jūriņā gaigaliņu pulciņā, gaigalines pre̦cē̦dams ... bāliņam BW. 30989 (aus Plm.).

Avots: EH I, 376

‡ gaĩgaliņš Tals., ein kleiner, schwarzer Vogel mit weisser Brust, der sich in Tannenwälilern aufzuhalten pflegt.

Avots: EH I, 376

‡ galˆgalis Erlaa n. FBR. XI, 16, Linden in Kurl., = galˆvgalis.

Avots: EH I, 380

‡ galgaliski, schliesslich, endlich Seyershof.

Avots: EH I, 380

gali, Pl. von gals,

1) = ašķu gali, das Achterkorn
N. - Bartau;

2) Überbleibsel von der Kette, von dem Aufzuge:
paņe̦m (dziju) galus un piesien vardes pie ķeselēm. dzīparu gali, gefärbtes wollenes Garns uz krustceļiem meta sarkanus dzīparu galus BW. III, 1, 53.

Kļūdu labojums:
gefärbtes wollenes Garns = Stückchen gefärbten wollenen Garns

Avots: ME I, 591

‡ galieši Zaravič "uotras mājas ļaudis".

Avots: EH I, 380

‡ galijais Stockm. n. FBR. VIII, 88, Oknist n. FBR. XV, 174, = galējais.

Avots: EH I, 380

galinât: auch AP. ("töten"). ‡ Refl. -tiês,

1) sich töten
Seyershof: cilvē̦ki kārušies un slīkušies un vis˙visādi galinājušies; "sich tot arbeiten" Sackenhausen n. BielU.;

2) = galuôtiês, niẽkuôtiês: bē̦rns galinās vien Dond. tas nav darbs, bet galināšanās ebenda.

Avots: EH I, 380

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

galinieks ,* Amtmann Manz.; der an der Spitze ist, ein Vorgesetzter.

Avots: ME I, 592

‡ galiņš, in der Verbindung aunu g. "Rotesalbekraut" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

galiski: izkapti iesèjis g. kātā Janš. Mežv. ļ. I, 43. g. sist Segew., auf die Endfläche schlagen; malku g. (in vertikaler Stellung) skaldīt ebenda. turēt dunci g. (ar galu uz zemi) Gramsden n. FBR. IX, 106.

Avots: EH I, 380

galiski Hasenp., Ahs., = galeniski.

Avots: ME I, 592

galˆvgalis, galˆvgals, galvgālis JK. VI, 30, das Kopfende: vajaguot zārka galvgalā ielikt naudu LP. VII, 120. kad pavilku galvgalī (paladziņu), tad pietrūka kājgalī BW. 24837. galvgalī, galvgalā, zu Häupten: tad redzēja tā divi eņģeļus... sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12.

Avots: ME I, 597

‡ gargalis Strods Par. vōrdn. 76 "?"

Avots: EH I, 384

gaûgalis,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 101, Skaista n. FBR, XV, 40, AP., Pas. VI, 185.

Avots: EH I, 387

gaûgalis [Wolm., PS., Serbig.], lokal aus galvgalis,

1) das Kopfende am Bette
A. XII, 948;

2) der Kopf an Flachs - und Hanfbünden
L.: linus gaugaļuos siet, den Flachs in Köpfe binden L.; die vom Flachs abgehenden Knoten Bergm.;

3) das schwere Afterkorn
U.

Avots: ME I, 611

griêzgali, das Schnittende der Getreidegarben Aps.

Avots: ME I, 661

‡ gũžgali Salis, die Wolle an den Lenden und Beinen eines Schafes.

Avots: EH I, 423

iegalis, ‡

2) das Stielloch, die Tülle (einer . Axt oder Schaufel)
Lettihn, Ludsen; ‡

3) iegaļi "apde̦guši malkas gali" Baltinow.

Avots: EH I, 513

iegalis Karls., = iegalvis I 6.

Avots: ME II, 15

‡ izgalinât Frauenb., vertilgen; umbringen: i. visus prūšus.

Avots: EH I, 447

izgalinâtiês, sehr hungrig werden: strādnieki bij jau gan izgalinājušies, kamē̦r atnesa launagu Bers., n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 736

‡ izir̂galis ² NB. "palaidnieks".

Avots: EH I, 451

kāgaliņi, dicke Schnüre: vada gali piesieti ar rupjākām auklām jeb kāgaliņiem pie apaļiem kuokiem Etn. II, 105. [Wohl aus * kājgaliņi, zu kãja. - ähnlich kãgaļi Ruj. aus kãjgaļi, Ackterkorn.]

Avots: ME II, 186

kãgalis (unter kājgalis): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Warkl. n. FBR. XI, 108.

Avots: EH I, 598

kaĩgalis: auch Blieden n. FBR. XVI, 99, Orellen n. FBR. Xl, 40, Ahs., Salisb., Seyershof, Trik., kaĩgals Puhren n. FBR. XIV, 46.

Avots: EH I, 573

kaĩgalis [Wolm., Wandsen], kaîgals ² Kand., auch kaigāle Spiess n. U., statt kãjgals, kãjgalis, das Fussende BW. 1575; 23278, 1.

Avots: ME II, 132

‡ kãjgâlis Iw., = kãjgalis.

Avots: EH I, 599

kãjgalis [li. kójagalis], kãjgals, [kãgalis PS., Jürg.], kãjgale Frauenb., das Fussende: saule lēca kājgalī BW. 6735. kad uzklāju (īsu paladziņu) galvgalam, tad pietrūka kājgalam BW. 24837. tad redzēja tā divi eņģeļus ar baltām drēbēm sēžam, vienu galvgalī (galvgalā), uotru kājgalī Joh. 20, 12. viņš pataisīja pakaļdurvtiņas līdz kājgalam vaļā A. XVIII, 396.

Avots: ME II, 188, 189

kalˆngaliẽtis, der Bergbewohner: kalngaliešu bāleliņi, vediet mani atpakaļ; nu jau man apniikuse lejsgaliešu laba dzīve BW. 26308, 1.

Avots: ME II, 142

kā`rgalis ^2: auch Kaltenbr., Pilda.

Avots: EH I, 602

[kā`rgalis ² Warh., = kãjgalis.]

Avots: ME II, 195

[ķiñgalis "ein Stuck": ķ. gaļas Gaweesen, Wirginalen]; ķiñgalĩtis, [wohl identisch mit ķiñgãlis Wolmarshof, die Keule (am Tierkörper)]: te nebija cāļa gaļas, ne suvē̦na ķingalīša RKr. XVI, 182 [aus Rutzau]; BW. 19334, 2. [Wohl = cingulis II.]

Avots: ME II, 382

ķiñgalis: Demin. gen, s. ķingalē̦na BW. 19334, 2.

Avots: EH I, 703

knibgalis: maizes knibgalīši BW. 7670 var.

Avots: EH I, 630

knibgalis, das Ende des Brotlaibes: sāc griezt un duod man knibgali Nigr. [Vgl. knibeklis 2 und knibis.]

Avots: ME II, 245

knībgalis, = knibgalis, knīblis I: maizes knībgalīši BW. 7670, 5.

Avots: ME II, 247

‡ knīpgalis, = knibgalis: maizes knīpgalīši BW. 7670, 5.

Avots: EH I, 632

‡ kùodgalis ² Auleja, der Rest einer kùodaļa: nuosprē̦dušas, - kuodgalītis vien palika.

Avots: EH I, 685

[kre̦galis Burtn., aus * kre̦klgalis, der untere Teil vom Hemde; kre̦gãlis Wolmarshof, = kre̦kls.]

Avots: ME II, 270

lakstugalis BWp. 382, 2, für lakstīgala.

Avots: ME II, 416

latgalis,* latgaliẽtis*, ein Bewohner von Latgale.

Avots: ME II, 425

laukgalis (unter laũkgals ): auch (mit aũ ) Blieden n. FBR. XVI, 99.

Avots: EH I, 722

lejgaliẽtis, auch lejgalietis, der Bewohner der Niederung: nu jau man apnikuse lejsgaliešu laba dzīve BW. 26308, 1.

Avots: ME II, 447

lejgalis od. lejas gals, das untere Ende.

Avots: ME II, 447

mangalis,

1): meklē tādu uoša rulli, kam deviņi mangalīši! BW. 34043, 3.

Avots: EH I, 782

mangalis,

1) [ein Waschbliiuel; das Krispelholz
Wid.;] mangals, das Rollholz (mañgalis Dunika) der Kleiderrolle U.: kuo tu ar tuo šķieta mañgali te dauzies? Janš. Dzimtene V, 406];

2) "?": baļķi nesa vienkārši uz ruokām vai pieveda uz mangaļiem Konv. 1605.

Avots: ME II, 560

mḕlgalis (f. -le), der Zungendrescher, Spötter: dažreiz tik puiši, mēlgaļi, par tuo zuobuojas Aps. mēlgaļi viņu zuobuoja un gānīja Dok. A. tuo jau šī pate mēlgale ir jums same̦luojuse Purap.

Avots: ME II, 614

‡ I mê̦rgalis ² Ruj., "panīcis dzīvnieks" N.- Peb.: (fem.) mê̦rgale ² cūka Bauske.

Avots: EH I, 808

‡ II mḕ̦rgalis C., Jürg., mḕrgalis Planhof, = mḕlgalis.

Avots: EH I, 808

mežgaliẽtis, mežgalnieks Matkuln, der Wälder, Waldbewohner, der in einer Waldgegend od. am Walde Wohnende: tuo aizveda mežgalieši paša meža dibe̦nā BW. 7876, 3. Kalnegles bij vairāk mežgaliešuos, un man atkal nuometne bija tâ sauktuos upmaliešuos Asp.

Avots: ME II, 610

mietsgalis Bērzgale "mieta gals; neliels miets".

Avots: EH I, 826

muĩžgaliẽši, die in der Nähe des gutes Wohnenden Peb.

Avots: ME II, 662

negalis, der Nimmersatt [Fest., Ruj.], der Unmässige, Abscheuliche, der Taugenichts: viņš tāds negalis Paul. ne˙viens šādus nevar glābt MWM. VI, 23.

Avots: ME II, 712

nīcgaliẽtis Spr., der Bewohner eines nīcgals.

Avots: ME II, 746

nùogal˜inât,

1): "vecis visus zvē̦rus" ME. II, 783 zu verbessern in "vecis ... visus šuos (= zvē̦rus)"; ‡

2) "nùovilcinât": viņi mani visu nedēļu nuogalināja, ka duošuot darbu, bet pēdīgi ne˙kā nedeva Seyershof.

Avots: EH II, 45

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

nuõgalis: auch Schnehpeln n. FBR. XVIII, 20,

3): auch Frauenb.;

5): "sē̦nalainas miltu atliekas, kas ruodas, nuo miežiem pagatavuojuot putraimus" Seyershof: tie milti tādi putre̦mu nuogaļi vie[n] ir.

Avots: EH II, 45

nuõgalis,

1) das Ende, die Spitze:
divu pirkstu nuogaļus un sirdi lai pārne̦suot viņam par zīmi;

2) das Toppende eines Balkens;

3) [nuõgalis Dunika], der kleine Finger
Bers.: nuogalis (nuogalītis) apzīmē mazuo pirkstu RKr. XVII, 32; etwas Unbedeutendes Naud.: vai es kāds nuogalis, ka mani ne˙maz neievēruo? Naud.;

5) nuogaļi Salisb., Ruj. n. U., für ašķugali; nuogali, Hacheln der Gerste
Ruj. n. U.; nuõgaļi [Ruj.], Kleinkorn Karls.; [die ausgedroschenen Flachssamenkapseln Ruj.].

Avots: ME II, 783

‡ pagalinât, verlieren: nepagalini, pa āru staigādama, dzintara sakti! Janš. Bandavā I, 77 (ähnlich Līgava I, 358).

Avots: EH II, 132

pagalinâtiês Dond. "paniekuoties".]

Avots: ME III, 27

‡ pê̦dgalis "beigas" Auleja: iz (für uz) pē̦dgaļa, zuletzt.

Avots: EH XIII, 227

pìrkstgali, die Fingerspitzen: nuoņēma pilīti un pirkstgaluos izberzēja Baltpurviņš.

Avots: ME III, 223

puõgalis (unter puõgaļa): es, nabaga sērdienīte, puogalīšu purvu bridu; izbried[u] purva maliņā, - man puogaļu ("?") villainīte BW. 4525.

Avots: EH II, 345

puõstgalis, einer, der alles vernichtet, zerstört, der Zerstöter Nigr.: pienācis pie puostgaļa kāds ve̦cs ubags un prasījis, kamdēļ tas visu puostuot zemē Nigr. n. Etn. I, 119. viņš sakņu dārzu iztīrījis nuo šiem puostgaļiem D. 207. 16. tur radušies kādi atriebīgi puostgaļi, kas baruona mantu grib visādi puostīt Janš. Dzimtene V, 353.

Avots: ME III, 459

‡ pupugali Janš. Līgava I, 85, ein gewisses Strickmuster ("tie ... ir baltas vilnas ar tumšsarkaniem apaļiem plankumiņiem").

Avots: EH II, 327

ragaliņš, Pflugsterze LKVv.

Avots: ME III, 464

ragalis Kurl., auch ragale Bielenstein Holzb. 473, ragals Konv. ¹ 121, bei Seibolt raggalis, raggals, der Handgriff am Pfluge: ar šituo arklu nevar lāga art: ļuoti negluds ragalis Selb,; infl. rogols "(poln.) laska (am Pfluge)" Zb. XV, 200.

Avots: ME III, 464

raggal(i)s, s. ragalis.

Avots: ME III, 465

‡ rañgalis NB., etwas Rundes: kaķis nuoēdies kâ r.

Avots: EH II, 354

re̦sgalis, re̦sgalvis, s. re̦zgalis.

Avots: ME III, 513

re̦zgalis Dr., re̦zgals, re̦sgalis U., Ronneb., re̦sgals Karls., das dicke Ende U.; das Stammende Bielenstein Holzb. 364 (re̦sgalis); der Kolben an der Flinte Dr.: liek... (salmu) ruogu galus uz augšu un re̦zgaļus uz apakšu Konv. ¹ 763. viņa izpurina [linu] re̦zgalīšus Plutte 32. meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi, kâ de̦vusi LP. VI, 828. re̦zgala baļķi Mag. II, 3, 120. ar bises re̦zgalu LP. VI, 360. licis plintes re̦zgalu pie zemes VII, 1126.

Avots: ME III, 515

I re̦zgalis,

1): auch AP., Dunika, Kal., Kaltenbn, OB., Oknist, Orellen, Ramkau, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl.; "labības kūļa vai linu pē̦das apakšējais gals" Siuxt: labība piedarbā nuolikta smuki: kur re̦zgaļi, tur re̦zgaļi; kur vārpas, tur vārpas Grob.; ‡

2) re̦zgaļi AP. "labie, rupjie labības graudi, kas, vētījuot labību ar režģi, krīt pie durvīm".

Avots: EH II, 367

II re̦zgalis: auch AP., Dunika, Kal., OB., Orellen, Rutzau, Saikava, Salis, Warkl. tievgali aizvedu, r. palika. neraudi, rezgali! gan tevi vedīs BW. 18335 (vgl. auch 18336). tev pašai dē̦li auga; cits bij rumba, cits - r. 4833, 9.

Avots: EH II, 367

II re̦zgalis Karls., re̦zgals Wessen, re̦sgalis U., Ronneb., Dond., re̦sgalvis Mar. n. RKr. XVII, 137, U., re̦zgalvis Wid. (f. auch re̦zgaliene, re̦zgalnīca, re̦zgalnīce), ein Dickkopf, ein Eigensinniger, Hartnäckiger U., Ronneb., ein ungehorsamer Knabe Dond., ein Ausgelassener Wessen, ein Grobin U. (auch als Schimpfwort gebraucht): tas tik ir re̦zgalis! ai, re̦zgaļi tādi! Alm. Kaislību varā 61. kur tas puika tāds re̦sgalis radies? Dond. sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte (Var.: re̦zgalvīte, re̦zgalnīce, re̦zgalnīca, re̦zgaliene)! BW. 4833. Formell identisch mit re̦zgalis I.

Avots: ME III, 515, 516

re̦zgaliskis, Adv., mit dem dlcken Ende voran : apsi nuocē̦rt un pārve̦lk adžgānis (spiciskis, ne re̦zgaliskis) mājās JK. VI, 50.

Avots: ME III, 516

rùocgaliski ² : aizsvieda r. ("pa ruoku galam") A.-Schwanb.

Avots: EH II, 390

rùocgaliski ² Mar. n. RKr. XV, 133, Adv., auf gut Glück: svied ruocgaliski! unvorsichtig: puika, sviezdams ruocgaliski akmeni, izsita luogam rūti Mar.

Avots: ME III, 576

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1

sausgalis, ein grüner Baum mit abgestorbenem, trocknem Gipfel: sausgaļus deva skaidu malkai Neugut, Stelp., Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 775

šiẽgalieši Segew., AP., die an diesem Ende des Gebietes Wohnenden.

Avots: ME IV, 20

‡ šķagalis Tdz. 57579 und 58129 (aus Lettg.), ein Stutzer. Aus r. щеголь dass.

Avots: EH II, 628

skangalis (unter skàngals): auch BW. 21172 (aus Fehteln).

Avots: EH II, 500

šķirzgalis, šķirzgata, s. šķirzaka.

Avots: ME IV, 47

‡ smailgalis, ein mit einem spitzen Ende versehener Gegenstand: s. nazis Sārts Druvas san 178.

Avots: EH II, 532

šmurgaliņa, = šmur̃ga: es bi[ju] pilna dzē̦rājīna. kas bi[j] kāda šmurgalīna, līdz pusei nuošmurgāja RKr. XIX, 138 (aus Plm.); FBR. VII, 72 (aus Serbigal).

Avots: ME IV, 87

smurgalis L., ein Sudler.

Avots: ME III, 970

šņar̂galis Fest., šņar̂gaļa ebenda, comm., = šņarga.

Avots: ME IV, 91

‡ šņe̦rgalis,

1) "kas šņe̦rgājas" PV.; ein Schimpfname
N.-Peb.;

2) Plur. šņe̦r̂gaļi Nötk., Nasenrotz.

Avots: EH II, 652

šnūgali Man. lett.-germ. unter de̦guns, Nasenrotz: de̦guns pilns ar šnūgaliem. Vgl. šnugalas.

Avots: ME IV, 90

šņũrgalis Bauske, Gr.-Sessau, das Ende der (mit einer Schnur zusammengeschnürte) Strunk einer Wurst: duod man arī kādu šnūrgali! Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 99

šuogalietis,

1): auch Nötk., Stolben, (mit ùo ² ) Holmhof, Sessw.; ‡

2) ein Angehöriger einer andern in demselben Hause wohnenden Familie
Odensee.

Avots: EH II, 660

šuogalietis Ar., ein an diesem Ende Wohnender.

Avots: ME IV, 112

spā`rngali, die Spitzen der Flügel: vārnas aizne̦sušas (uguni) spārngaluos BW. 30164 var. vanadziņu . . . zeltītiem spārngaliem 30611, 2 var. vanadziņ, sudrabuotiem spār[n]galiem! 33627, 9.

Avots: ME III, 987

‡ spicgalis Siuxt, = tievgalis.

Avots: EH II, 550

‡ sprãgalis AP., das untere Ende eines abgemähten Roggenhalmes; das untere Ende eines Flachs- od. Hanfstengels. Aus *sprãklgalis.

Avots: EH II, 557

‡ spurgalis, = spurgalvis 2: apinītis, spurgalītis Tdz. 56077, 2.

Avots: EH II, 564

‡ strigalis, = strigulis II: ierauga ceļā ve̦cu strigali Pas. X, 231 (aus OB.; ebenda auch der nom. strigalis).

Avots: EH II, 588

štugalis, ein grosses Stück Brot N.-Bartau.

Avots: ME IV, 103

‡ stūrgalis, eine Ecke (?): atmetās uz kāda stūrgaļa un palika sēduot Ciema spīg. 291.

Avots: EH II, 597

‡ tiẽgalieši Segew., die an jenem Ende des Gebiets Wohnenden.

Avots: EH II, 687

‡ tiêgalis Kaltenbr., = tiêvgalis.

Avots: EH II, 687

tiêvgalis: tievgali aizvedu BW. 18336.

Avots: EH II, 688

tiêvgalis Etn. II, 36, tiêvgals, das dünne, spitze Ende, das Toppende: tievgala baļķi Mag. II, 3, 120. baļķu tievgaliem Latv. paņēmis tievgalā un vilcis LP. VI, 389.

Avots: ME IV, 215

‡ tivgalis Strods Par. 177 "?".

Avots: EH II, 684

uzgali, endlich Bezzenberger Spr. d. pr. L. 163.

Avots: ME IV, 331

vangalis,

1): vañgaļi (pl. t.) Salgaln;

3): uozuola v. kājstarpī BW. 34805 var.

Avots: EH II, 756

vangalis, s. vangale.

Avots: ME IV, 471

‡ viêngalis A.-Schwanb., Saikava, = ‡ viêngale.

Avots: EH II, 795

viņgalietis: auch BW. 14056, 14.

Avots: EH II, 786

viņgalietis Bers., Holmhof, viņgalnieks, wer in einiger Entfernung ("an jenem Ende") wohnt: viņgalnieki . . . nuozaguši mūs[u] māsiņu BW. 20549 var.

Avots: ME IV, 600

vìrsgalis V., virsgals C., Kl., das obere Ende; der Gipfel, Wipfel: akmeņa virsgals LP. VI, 204; VII, 356. vainaga virsgalā BW. III, 1, S. 72. kalna virsgalā (virsuotnē) atradās pils Dīcm. pas. v. I, 69. uz tuo kalnu virsgaļiem Glück Richter 9, 25. - virsgalis, das Kopfende des Bettes AP.

Avots: ME IV, 612

zãrgalis (> zãrge̦ls) Dond., ein alberner Mensch: tūlit var redzēt, kas nav zārgalis Dond.

Avots: ME IV, 700

žãrgalis Ahs., ein alberner Mensch: kur tādu žārgali var likt! Ahs. n. RKr. XVII, 66. tas puika ir liels žārgalis Ahs. Vgl. zārgalis.

Avots: ME IV, 797

zemgalietis,

1) jem., der
zemes galā wohnt: tuo aizvede zemgalieši pašā zemes galiņā BW. 7876, 3;

2) = ze̦mgalis 2 St.

Avots: ME IV, 710

ze̦mgalis: vgl. den Bauernhofnamen Ze̦m̂gaļi ² in Zirau Lvv. II, 11.

Avots: EH II, 804

ze̦mgalis,

1) das untere Ende
V.;

2) ein Semgalle.

Avots: ME IV, 710

zùobgalis, zuobugals St., U., ein Eulenspiegel, Spassvogel, Spötter U.

Avots: ME IV, 756

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

‡ atse̦kls Pilda, = galis">zùobgalis. Zu aisît(ies).

Avots: EH I, 5

àizaudi: aizaudi ir ar vienkāršāku dziju un ar citu krāsu Bauske, Golg., Sessw., Trik.; "diegu gali, kuo aps,ien ap buomi aude̦kla sākumā" Bers.; "dzija, ar kuo iesāk aust" Golg. Zu streichen I 17 der Satz "hierzu auch das folgende Wort?".

Avots: EH I, 6

‡ àizblàkšķinât ² Saikava, sich mit Geklapper entfernen: ve̦zums ar dēļu galiem aizblākšķināja pruom pa ceļu Saikava.

Avots: EH I, 10

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

‡ àizregžt, zuflechten, verflechten: abi gali (ratiem) aizregžti auktām Kaudz. Vecpiebalga 41.

Avots: EH I, 45

‡ àizse̦dluôt,

1) = àizse̦gluôt

2) seine Stelle (seinen Posten) wechselnd anderswohin hin-, wegziehen
(intr.) Bers.: a. (= pãriet darbā) uz Latgali.

Avots: EH I, 47

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");

1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;

2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;

3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. ¹ ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;

4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;

5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);

6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. ² unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb ^2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III ^4, 7 mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65, 66

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

‡ apdeķêt, ringsum (eine Decke) aufdecken (uzsegt): apdeķēju (zirgam) zīda deķi līdz pat kāju galiņam BW. 29725.

Avots: EH I, 77

‡ apgrùoza Ramkau "eine Wegkrümmung": ceļam ir pulka apgruozu. zirgi apgruozā saskrēja kuopā un nuodūra viens uotru ar ilkšu galiem.

Avots: EH I, 84

‡ apgruzdêt (li. apgruzdė´ti) Bers., Dunika, Kal., Rutzau, Siuxt, = apgrust: gaļa apgruzdējusi. baļķu gali apgruzdējuši. cimdi pie krāsns apgruzdējuši.

Avots: EH I, 84

‡ apkurtêt, ringsum od. leichthin (an der Oberfläche) holzig, schwammig werden: rutki nuo galiem apkurtējuši Saikava.

Avots: EH I, 95

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103

apmiêgt, tr.,

1) ringsum drücken
Spr.; [bedrücken, unterdrücken: latgaliešus apmigt Latg. Wōrds 1922, Nr. 9; ähnl. ibid. 1921, Nr. 40];

2) um etw. laufen, herumlaufen:
viņš apmiedza ap kalnu C.

Avots: ME I, 108

‡ apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104

apstât (li. apstóti), intr.,

1) ringsum treten:
bē̦rni apstājuši visi ap maisu LP. VII, 381;

2) anhalten, stehen bleiben:
jājiet, tautas, apstājiet šā kalniņa galiņā BW. 14089. meitām apstāja ratiņi Lautb. viesnīca, kur Brūns bij apstājis Lautb.;

3) mit abhängigem Inf. - aufhören:
apstāt dzirdēt Kundz. St. 68. Grietiņa, patlaban vērpt apstādama Lautb.;

4) tr., umringen, einkreisen, belagern:
apstāj mani sveši ļaudis BW. 14351; ve̦zumus LP. VII, 775. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. tā ir ve̦lna apstāta (besessen) LP. VI, 336. apstâts, verstopft (Bergm.), besessen. Refl. -tiês,

1) sich um etw. stellen:
visi apstājās ap uguni;

2) stehen bleiben:
tie nedrīkst nekur apstāties BW. III, 1, 21. saruņa apstājās Purap.;

3) mit abhängigem Inf., aufhören:
asintiņas apstājās tecēt LP. II, 36, aber viņš apstājās iepīpēt, er blieb stehen, um anzurauchen A. XX, 4. apstāties ar malšanu JK. V, 130, aufhören zu mahlen. apstâšana, das Umringen, Belagern V Mos. 28, 53; apstâšanâs, die Stockung, das Stehenbleiben; auch der Wohnort, das Obdach: viņiem apstāšanās un pārtika duota LA.

Avots: ME I, 126

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

apzèltît, auch apze̦ltuôt, tr., vergolden: un viņš namu, baļķus, stabus un... durvis apzè̦ltīja II Chron. 3, 7. dzīves šausmas apzeltīt ar dzeju Asp. uozuoliņa laivu taisa, abi gali apze̦ltuoti BW. 30684, 4.

Avots: ME I, 137

ârgals, das äussere Ende: jāapgriež riteņi uotrādi, - rumbu ārgali uz iekšu LP. V, 13.

Avots: ME I, 242

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

asaraîns, -aiņš, asaruôts, voller Tränen: asaraina (Var.: asaruota, asariņu) upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen BW. 3952. vaigu gali asaruoti 3461.

Avots: ME I, 143

ašči, gali">aščugali in Plahnen, f. ašķi, ašķu gali mit č für ķ unter litauischem Einflusse.

Avots: ME I, 146

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

astgals,

2): plur. astgali auch Seyershof: kriķam astgalus sēj.

Avots: EH I, 132

astgals, auch astagals, galis">astagalis, galis">astgalis, galis">astĩgalis C., PS., astigalis,

1) das Schwanzende, ein kleiner Teil:
tie tak nebija visi, kas mums aizšāva gaŗām. kas nu visus deva! tas jau bij tikai tas astīgals A. XIV, 9;

2) das leichte, beim Worfeln hinten (gleichsam als
aste) bleibende, minderwertige Getreide, Achter-, Hinterkorn BW. 8720. gew. Pl., auch astugali, astes, astītes, astīšu gali Etn. I, 94, ašķi, s. dieses, astigalas (Serb.) genannt: tā ir tikai astīgalu labība A. - Peb.; astu (Var.: ašķu) galu alutiņš BW. 19722; aštu gali 21348, 6 (Kontaminationsprodukt aus ašķu u. astu gali);

3) minderwertig, von der Frau; eig. die letzte ihrem Werte nach:
es citkārt, jauns būdams, meitas laidu vējiņā; man pašam gadījās astagala līgaviņa Ar. 924. (Var.: astagaļa, astigaļa, astigaļu, astigales, astesgala, aščugalu (ašču unter dem Einfluss des Litauischen) līgaviņa BW. 22018.)

Kļūdu labojums:
21348, 6 = 21318, 6

Avots: ME I, 145, 146

‡ atknĩpêt Stenden, mit Hilfe von untergeschobenen Pfählen wiederholl hebend weg-, herschaffen: ar lielām muokām a. baļķi nuo ceļa nuost. atknīpēsim re̦sgali šurp!

Avots: EH I, 149

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atlupt (li. atlùpti), intr., sich abschälen, ab-, loslösen: gaļa atlupa nuo kauliem A. XX, 290. mizuo nabadziņu, lai āda atlūp LP. IV, 155; atlupis cigārs, eine Zigarre, deren Oberblatt sich losgelöst hat Alm. kas tā tāda mičuotāja, atlupuši nagu gali BW. 24662, 1.

Avots: ME I, 174

atsar̂kt, intr., inch., sich wieder röten: vaigu gali sāk atsarkt A. VIII, 143. rīti atsarkst, vakari atsarkst, vom Erscheinen der Morgen- und Abendröte U.; atsarkuši mākuoņi MWM. V, 354. atsar̂kums, rötlicher Wiederschein: bet vieglais atsarkums nuo stikla nīka Apsk. I, 390.

Kļūdu labojums:
Wiederschein = Widerschein

Avots: ME I, 188

atskarbelêt (unter atskarbinât), ‡ Refl. -tiês AP., = ‡ atskarâtiês: bikšu gali atskarbelējušies.

Avots: EH I, 166

atšķira, der Unterschied Bers., Druw.; Plur. atšķiras [nach U.: atšķiŗas],*

1) das Abgesonderte, Abgängsel, nametlich das vom guten Getreide Ausgesiebte
(izsijas) Zb. XVIII, 479; das Achterkorn (= astgali) Mag. V, 1, 187: vistas var ēdināt ar maziem miežiem, astgaliem jeb atšķirām nuo zirņiem G. I.; [

2) die Entwöhnung von der Mutterbrust und die damit verbundene Feier
Saussen, Warkland].

Avots: ME I, 201

atspurêt, -ât(iês), auch atspurgulât Bers. und atspurg(al)âties, sich zurückbiegend faserig, struppig, zottig werden: kārkla vica, atspurājušiem, apdauzītiem galiem Niedra. augsti pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atspurg(al)ājies (Rätsel. Nuss) [BW. VI, S. 160].

Avots: ME I, 196

atstũkât C.,

1) ein spitzes Eiseninstrument stumpf, dick machen:
kuo ar tik spicu darīsi, aiznesi pie kalēja, lai atstūkā Naud. Etn. II, 97. kad kādu tievu dzelzs priekšme̦tu grib padarīt re̦snāku, tad viņu atstūkā, t. i. sarkani nuodedzinātu priekšme̦tu sit galiski uz laktu un tā viņu padara īsāku Hasenp.;

2) etwas fest Gestopftes durch Wegnahme loser, lockerer machen:
piestūkātuo atstūkāt Aps.

Avots: ME I, 198

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

[aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

aûgšgals, das obere Ende: spāru augšgali LP. VII, 463; upes augšgals, der Oberlauf des Flusses LP. VII, 709. Kurzemes augšgals, Oberkurland.

Avots: ME I, 219

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bãlêt, [bàlêt C.], -u od. -ēju, -ēju, intr., inch., bleich, blass, fahl werden: bē̦rzu birze kalniņā vairāk bāl, ne zaļuo BW. 23687. vaigi bāl asarām BW. 3932. māsai bāl vaigu gali 21384, 4 zilajā tālē baltas dūjiņas bālē ("schimmern blass") Vēr. II, 51. sērdienītes vainaciņš nebālēja saulītē, cf. BW. 4831. Refl. -tiês, fahl, grau erscheinen, grauen, anbrechen (vom Tage): gaisma bālējas, der Tag graut Mag. XX, 3, 68.

Avots: ME I, 271

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

baļ˜ķis, dial. auch baļķe Jauns., balks Schrund., der Balken: ar pieci baļķi istabu cē̦rt (Rätsel). baļķus dzīt, Balken ausführen, anführen; b. laist, B. fällen, flössen. - Dazu als Demin. baļ˜ķē̦ns, ein kleiner Balken: nuo baļķē̦nu galiem sace̦ltas klētis Duomas II, 37. [Nebst li. bálkis und estn. pal'k aus mnd. balke "Balken".]

Avots: ME I, 261

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

‡ bārgaļa, = gali%C5%86a">bar̂galiņa (?): ai, māršī, bārgaļī! BW. 26597, 1.

Avots: EH I, 209

barguliņa, Dem., die Strenge, Heftige: māte mani tālu deva, barguliņu dē̦vē̦dama BW. 18116; vgl. bargaliņa.

Kļūdu labojums:
jāizmet barguliņa. - Zu streichen ist der ganze Artikel barguliņa

Avots: ME I, 264

bā`rkstaîns,

1) mit Fransen versehen:
dvielis, galdauts;

2) faserig, zottig:
bārkstatnie smilgas gali liecas un lūst JR. IV, 44. bārkstainās sūnas Etn. IV, 106; bārkstaini taustekļi JR. VII, 3. [bārkstains (auch bār(k)sķains) zieds Mar.]

Avots: ME I, 274

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bauska,

1): auch (mit aũ ) Kegeln. Zum Stadtnamen Baũska vgl. Lietgalietis Lalv. Saule 1929, S. 752 und Gerullis APr. ON. 18.

Avots: EH I, 207

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I ⁴ , 89 und III ⁴ , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288

bẽrze (unter bẽ̦rzs): kupli auga zemes b., vēl juo kupli purva b. BW. 4572, 1. zaļas bērzes galiņā 2552 var.

Avots: EH I, 217

bešā, bešū Dickeln, bešu, bešus, auch beš Mag. III, 1, 112, ohne, wenn kein Nomen folgt: vai man būs bešā jāpaliek? soll ich ohne irgend etwas bleiben? bešā nebijis ne zara galiņš. tā laikam bešu MWM. VIII, 242. es paliku bêšu (?) Buschh. EPr. I, 62.

Avots: ME I, 281

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

bil ("im Oberland"),

1) wenn nur:
[es par kungu nebē̦dāju, bil es muižu ieraudzīju Mag. VIII, № 2343 (aus Nerft)]. es par pūru nebē̦dāju, bil kurpītes kājiņā BW. 16956. ūdens nav salts, bil tik zivis bijušas Gr. -Buschh. es neraugu visas juostas, bil man kupli juostas gali BW. 22913;

2) bil-bil, sowohl - als auch Liev. R. 8. [Direkt oder durch Vermittelung vol li. bilè aus poln. byle "wenn nur";
s. Bezzenberger BB. XXVI, 175 ² .]

Avots: ME I, 295

birze, [bir̃ze Tr., bir̂ze Neuenb.], birza Wid.], auch birzs, -s, n. Biel. II, 48 u. birzis, birzene,

1) die Furche:
ik birzītes galiņā dusin savu kumeliņu BW. 10202; gaŗas birzes dzīt Ar. 1770;

2) die Saatfurche:
ej, taisi birzes, ka var redzēt, kur jāsēj;

3) der durch Saaturchen umgrenzte Streifen, dessen Breite der Säer mit einem Wurf besät:
birzes platums (starp divām vagām) bija ap 7 - 10 pē̦das Konv. ² 3205;

4) der einem Pflüger zugemessene, zu pflügende Streifen Landes:
Spricis iesāka jaunu birzi un apstādināja zirgu vagas galā MWM. VI, 637, Nötkenshof;

5) ungleich besäte Streifen im Saatfelde:
jūs sējumā ne mazākuo birzīti neredzēsiet L. A.; birzēs, birzim nuosēt, ungleich besäen Bers. labību ar ruoku sējuot, dažreiz nevienādi nuosēj: vietām re̦tāki, vietām biežāki; šādu nevienādu nuosējumu sauc par"birzim nuosē̦tu" Laud. birzim (streifenweise) auga baltas puķes bāleliņa pagalmā BW. 14246. Zu li. [bir̃žė KZ. LI, 126], biržis (-žio), r. бороздá "Furche", [s. Trautmann KZ. LI, 127 ¹ , und weiterhin zu ber̂zt (s. dies)].

Avots: ME I, 299

II birzums, Dem. birzumiņš birzieniņš, biržumiņš,

1) die Furche:
ik birzuma galiņā dusin savu kumeliņu Rutz.;

2) Saatfurche:
nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt gaŗu birzumiņu Etn. III, 87. jūgsim labus kumeliņus, dzīsim gaŗus birzumiņus BW. 2604;

3) der einem Pflüger zugeteilte, zu pflügende Strich
A. X, 2, 536; [ "was im Laufe eines "cêliens" aufgepflügt ist" Werssen];

4) der Strich zwischen den Saatfurchen:
sēj dieviņ manu tiesu, sēj jel vienu birzumiņu;

5) ein Stück Feldweges, Stadium:
kas 240 birzumu tāļumā nuo turienes bija II Mak. 12 9; [nuomirsi... uz ceļu, vienu zemes birzumu nuo Ievratas Glück I Mos. 48, 7; viņs nuo tā kādu zemes birzumu (in der neusten Auflage dafür: kādu ceļa gabalu) bij nuogājis II Kön. 5, 20. Als ein Feldmass: desmits vīnadārza birzumi Jes. 5, 10. [Zur Wurzel von birze "Furche" und wohl von einer Verbalwurzel birz- abgeleitet].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):birzieniņš, biržumiņš,
piemērs"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87"jāpārvieto 1) nozīmes nodalījumā. - Das Beispiel"nuo kumeļa pavaicāju, vai dzīt garu birzumiņu Etn.III,87" ist unter 1) zu versetzen.
2604 = 28017

Avots: ME I, 300

braĩksna: egles - tādas braiksnas, ka trīs vīri re̦sgali necels uz slēpēm virsū Janš. Mežv. ļ. II, 41.

Avots: EH I, 236

I bruôdiņš (unter bruôdenis),

1): auch KatrE.; Sussei, Wessen, (bruôdeņš) Kaltenbr., (brùodiņš ² ) Sonnaxt; bruodiņi, die dreieckigen Löcher für den Rauchabzug in den schornsteinlosen alten Häusern unter dem Firstende Lubn. n. BielU.; bruôdeņš Auleja, = ‡ bruôdnieks;

2): auch (bruôdeņš) Warkl.: cisu jumtam bruodeņu nuoklaj ar sūnām Warkl. zĩle dzied... staļļu bruodiņā (Var.: staļla spāres (jumta) galiņā) BW. 13949, 3 var.; ‡

3) die obere Tür einer Heuscheune
Saikava.

Avots: EH I, 247

II bruôds [Warkhof], auch bruods, - s, = bruodenis: raganas pa jumta bruodu aizlaidušās LP. VII, 602. ve̦ca puiša dvēselīte rijas bruodi lidināja BW. 13141. rijas bruoda galiņā BW. 3158, 1.

Avots: ME I, 342

I bucene,

1) Brombeere
Dond.;

2) Beere der Eberesche Edwahlen;

3) Eberesche:
kuo līdz gaŗa bucenīte, kad nav uogu galiņā BW. 11916. [buceņu nūja BW. 21230, 2.] kalpu sieva uogas ēda, bucenē sē̦dē̦dama BW. 31080. [Wohl von buks "Bock" abgeleitet.]

Kļūdu labojums:
bucenēs = bucenē

Avots: ME I, 344

bùds ² [Warkhof, Kolup], die Wange Lettg.: tvīks tavi būdu gali BW. 21780. tavus skaistus būdus! 20099. [sarkaniem bũdiņiem 11414. Auch in Borchow; = li. bũdas "Antlitz".]

Avots: ME I, 357

burzgulis, burzgula, burzgule BW. 24518,

1) die Wasserblase
[bùrzgulis ² Laud., Bers., bur̂zgulis ² Ruj., bur̂zgula Kreuzb.]: mīlestība ir kâ ziepju burzgulis Lautb. L. 100. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. iet laiviņa pret laiviņu, burzguliņas (Var.: burzgaliņas, burzdaliņas, burskaliņas) mē̦tādamas BW. 19121, 1. kumeliņu kâ ūdeņa burzgulīti BW. 29981;

2) ein aufgeblasener, roher, grober Mensch:
viņš jau tāds burzgulis bija Niedra. Als Liebkosungswort: māsiņ, zelta burzgaliņa BW. 13611, 4;

[3) burzgulis Bers., ein Kind, das eine flüssige Speise nicht essen will und sie auspeit.
Vgl. etwa li. burzgė´ti "бренчать"].

Kļūdu labojums:
19121,1 = 19122,1 var.

Avots: ME I, 355, 356

[cāla (wohl mit hochle. ā aus ē̦) juosta"?": cāla juostas galiņā BW. 1111; dafür calu (s. cals) resp. cē̦lā (BW. I, S. 875) und ceļa juostas galiņā BW. 1111, 1 var.]

Avots: ME I, 366, 367

čalk, Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: kurpes gāja kripu krapu, juostas gali čilka čalk BW. 5726.

Avots: ME I, 402

čalu, Interj., gew. in Verbindung mit čilu: nu iet čilu, čalu, jetzt wird gehörig durcheinandergeschwatzt, jetzt geht das Geschwätz los. knipu, knapu kurpes gāja, čilu, čalu juostas gali BW. 5726, 4.

Avots: ME I, 402

celis (li. kelỹs, auch kẽlias), gew. Pl., das Knie: ceļi luokās, ļuodzās, trīc, die Kniee wanken, zittern; ceļus apkampt, die K. umfassen; ceļuos mesties, auf die Kniee fallen; ceļuos lūgties, kniefällig bitten; pie ceļiem krist, zu den Füssen fallen. līdz ceļiem od. ceļa galiem, bis zu den K., eine beliebte Massbezeichnung: līdz ceļiem od. ceļu mē̦rā dubļus bridu. [Weiterhin zu li. kelė´nas "Knie(scheibe)", aksl. колѣно "Knie" und wohl auch (vgl. le. ceļu riteni od. skriemelis "Kniescheibe", ahd. knierado und span. rodilla) zu le. duceles "zweirädrige Wagen", apr. kelan "Rad", aksl. коло, an. huel "Rad" u. a., s. Zupitza Germ. Gutt. 567.]

Avots: ME I, 368

ce̦lla [?] juosta"?": ce̦lla juostas galiņā BW. 17009,1 var.; vgl. cals.

Avots: ME I, 369

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

‡ I cẽ̦ruôt Frauenb. "langsam gehen": utis cē̦ruo pa matu galiem. Viellelcht aus *cē̦rvuôt und in diesem Fall zu li. kervóti "sich langsam, ungeschickt bewegen".

Avots: EH I, 268

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

čikstît, -u, -īju, tr., schüren: kâ pagali čiksta, biksta BW. 12964, Mar. n. RKr. XV, 110. Vgl. cikstīt.

Avots: ME I, 412

čiñgulis [Essern], čingalis LKVv., Knochenende vom Hintervierte Biel. n. U.; die Keule, das Knie od. Gelenkstück von einem Schwein Etn. II, 17. [Vgl. cingulis 2.]

Avots: ME I, 413

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

I čuore,

1): rijas čuores (Var.: jumta, bruoda, šķuores) galiņā BW. 31587, 4.

Avots: EH I, 300

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga ² Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas ² ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419

čunkurs,

1): salīkusi čunkurā Pas. VIII, 415. kāja sarauta čunkurā Segew.; ‡

3) "me̦zgls, kurā savienuojas vairāku kaulu gali"
(mit uñ ) Seyershof.

Avots: EH I, 296

dakts, -s, dakte [C., Ruj., Sissegal], der Docht; dakts galiņš, die Schnuppe. [Nebst estn. taht aus mnd. dacht.]

Avots: ME I, 434

II darbuokslis (s. unter darbakslis): būs ... darbuokšļi ... skaliem Janš. Dzimtene I ² , 471, darbuokšļi nee̦suot vēl žāvē̦ti II ² , 324. neliela darbuokšļa mangali Līgava I, 430.

Avots: EH I, 308

dar̂vakslis, darvākslis Plūd. LR. III, 15, [darvāksnis Erlaa], dar̂vekslis [LP. IV, 6], dar̂veksnis, [darvīksis Alt- Ottenhof],

1) das Kienholz zum Teerbrande;

2) [darvākslis Erlaa, um Libau, dārvaksis Popen], Pergelholz, Pergelscheit,
[darvēksnis Burtn., darveksnis Salisb.]: skalu plēšuot, nevar darveksli nuo abiem galiem plēst LP. VII, 801;

3) darvakslis L., darvaklis, die Teergrube.
[Vgl. li. darvokšnė "Fackel".]

Kļūdu labojums:
skalu plēšuot... 801 = skalus plēšuot... 601

Avots: ME I, 442

dèstît [PS., C., dẽstît Bl., Wolmar, Walk, Jürg.], -stu, -ĩju [li. dėstyti "складывать" -],

1) pflanzen:
kas nu cūkai duos kartupeļus dēstīt!

2) einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum höhlend zum Bienenstock herrichten:
tuo priedīti es dēstīju, kam sarkani skuju gali BW. 2036, 11479. Gew. gebraucht man hier das einfache dēt: priedi, uozuolu dēt.

Avots: ME I, 464

‡ diengale (li. diengalė "eine Alte"), das Femininum zu diengalis 1: būda ... bijusi ... jau pēdējā d. Janš. Bandavā I, 11 (s. auch ebenda 9). rija ... ve̦ca diengale jau ir Dzimtene III ² , 241,

Avots: EH I, 327

divgala maiss, ein Quersack Etn. III, 173; divgalis struops A. XX, 229, ein Bienenstock für zwei Schwärme.

Avots: ME I, 472

draugala, draugaļa BW. 24969, draugale BW. 20604, draugalene RKr. XVI, 259, draugula, drauguļa 22973, 2, die Freundin, die Buhle: es pazinu tuo puisīti, kam draugaļa maliņā BW. 15407. kur puisītis, jauns būdams, daudzi tur draugaliņu (Var.: drauguliņu) 11986. Vgl. li. draugala "cudzołožnica; Brautjungfer, Gespielin, Gefährtin".

Kļūdu labojums:
kur puisītis = kuŗš puisītis

Avots: ME I, 491

[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

dundzuotāji [?] Zehrxten "Brautgefolge; Spielleute beim Heimführen der Braut": sešu jūdžu galiņā stāv deviņi dundzuotāji.

Avots: ME I, 516

durklis,

1): auch: (mit ur̃ ) Salis;

2): guovs mēlei tādi asumi ir virsū, tādi durklīši ar tieviem galiem Seyershof; das Bajonett*.

Avots: EH I, 344

dvilinski, gebogen. sodass die beiden Enden zusammenkommen: salikt spilve̦nu dvilinski. t. i., tâ ka abi gali nāk kuopā Usingen.[Aus * dvilincki > * dvilincski?]

Avots: ME I, 538

dzebŗu [Var.: cebru. cadra] juosta BW. 13195"?" [="audums. kuŗa audi ar ārā atstātiem galiem kâ pušķiem".]

Avots: ME I, 539

dze̦ltãns PS., [AP., Kl., Drsth., Bers.], Wolm. (li. geltónas), dze̦ltains BW. 11479, 4, dze̦lˆtẽ̦ns [Nigr.], Neuenburg. dze̦lte̦ns Kand., gelb: meža druva dze̦ltainām vārpiņām BW. 10227. lai tā man neizbē̦g, gūstāmā dze̦ltainā (Goldmädchen) 13389. dze̦ltaina bārzda Por. dze̦ltāns mans kumeliņš BW. 11502. dze̦ltāni (Var.: dze̦ltaini. dze̦ltē̦ni) matu gali 11479. dze̦ltānā kaite. vaina od. slimība, die Gelbsucht. dze̦lte̦ns mans sviests kâ vasks Tr. IV, 455 od. kâ dze̦ltē̦nā puķe 488. vēl jau dze̦lte̦ns aiz ausīm, von einem jungen, vorwitzigen Menschen.

Kļūdu labojums:
meža druva= miežu druva
gūstāmā dze̦ltainā = dze̦ltainā cielaviņa

Avots: ME I, 542

*III  dzenis, der Kutscher [?"der Treiber" Bers.]: sirmi zirgi vērzelēs, dzen[i]s kamanu galiņā BW. 3433. ["kamanām, ragavām un ratiem par dzeņiem sauc kāšiem līdzīgus dzelžus, aiz kuŗiem ve̦zumu sienuot aizme̦t virvi" Laud.]

Avots: ME I, 545

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

e̦ñkurnieks,

1): lai vada ... e̦nkurnieki līdz ... salas galiņam BW. 30827.

Avots: EH I, 369

[gaĩgala N. - Bartau, Markgrafen, gàigala C., AP., gaîgala Kreuzb., gàigala ² Kl.], gaigale [Edw., Ekau n. Izgl. min. Mēn. 1923, 1379], gaigalis [Manz. Lettus], gaîgals ² [Tr., gaigula Golg., gaigule Edw. n. Izgl. Min. Mēn. 1923, 1379], gaigulis BW. 28399,

1) der Taucher
n. Manz., Bürgereisters Möwe (larus glaucus): jūŗas putni, gaigalīši (Var.: gaigaliņas, gaigaliņi), traucēja manu kumeliņu BW. 11204. jau ciemā gaiļi dzied, gaigalīte (Var.: gaigaliņa) e̦ze̦rā 26229. aiz upītes me̦lni alkšņi pilni baltu gaigalīšu (Var.: gaigaliņu) 13323, sargies, meita, vairies meita! gaigals egles galiņā 13512. e̦ze̦ra gaigalītis 18512;

2) [gaigalītes], Schlüsselblume (primula officinalis)
Konv. ² 986; [gaigaliņi], mehlige Primel (primula farinosa) RKr. III, 72, [gaigales], Seerose (nymphaea alba) RKr. II, 74;

3) gaĩgala, ein rasch laufender Mensch od. ein solches Tier:
tava guovs ir tāda gaigala, ganuos ne˙maz nevar panākt Dond. [Vgl. li. gaĩgalas "Enterich" gagalas "Storch", giegals "Taucher", apr. gegalis "kleiner Taucher", r. гóголь "Quäkente", poln. gogoł "clangula glaucion". Wohl eher nach Bezzenberger BB. I, 253, Meillet MSL. XII, 217 ^1, Berneker Wrtb. I, 318, Trautmann Wrtb. 74 reduplizierte Bildungen von der Wurzel von aksl. glagolъ "Wort", гологóлить "plappern" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 321) als nach Niedermann (Festgabe A. Kaegi 90 ¹ zu li. gagė´ti "schnattern" gehörig (indem ein gagal - als eine reduplizierte Bildung aufgefasst und nach dem Muster anderer Formen im Le. zu gaigal - umgebildet sei).]

Kļūdu labojums:
ciema gaiļi = ciemā gaiļi
11234 = 11204

Avots: ME I, 583, 584

galuokne Ahs., galuoksne, galuoksnis Mag. II, 3, 120, galuone RKr. XVI, 123, Rutzau, galūne (li. galùnė) Lis. n. RKr. XVII, 88, galuotne (die gebräuchlichste Form), galuotnis, galuokniņa BW. 9588, 10105, wie von einem * galuokņa, galuoksniņa 10105,

1) der äusserste Teil, das dünne Ende des Baumes, der Wipfel, Gpifel:
galuoksnis ir tas, kas nuo kuoka tievgala atliek, kad vienu vai divi baļķus nuo ve̦se̦la ce̦lma izdabū Mag. II, 3, 120. pats priedīti nuodze̦nāju, pats nuocirtu galuoknīti BW. 8790. vēl ve̦damas kamaniņas līguo bē̦rzu galuoksnē 14464. vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galuonē (Var.: galiņā) 13796, 2; 7516; LP. VI, 26. lē̦ni liecu tuo lazdiņu, kam riekstiņi galuotnī BW. 14748;

2) galuotne, die Spitze eines Berges, der Gipfel:
viņš uzkāpis kalna galuotnē B. Vēstn.;

3) galuotne (Gramm.), die Endung:
tāmnieki atme̦t vārdu galuotnes.

Kļūdu labojums:
14464 = 10464, 4

Avots: ME I, 595

gals,

1) - 2): gada gali,

a) Ende der Dienstzeit, des Dienstjahres
Siuxt n. BielU.;

b) Geburtstag
Siuxt n. BielU. gali "aude̦kla me̦tu dzija, kas paliek nesaausta aude̦klu nuobeidzuot" Auleja. gala vārds, die Entscheidung VL. n. BielU.: das Schlusswort (z. B. in einem Buch). - (fig.) nu piegāju pie puosta gala, jetzt bin ich ins äusserste Verderben geraten Peb. n. BielU. nu būs salšanas g., gewaltiges Frieren C., Jürg., PS, viņam tik gŗūti klājas taisni žē̦luma g˙! Schnehpeln;

7): ar tām utīm ir g., tās nevar aizdzìt Strasden. mātei g. ir ar bē̦rniem (d. h. viel Sorge, Mühe, Arbeit) Salis. jāvāra atkal pusdiena, - ar tuo ēdienu vien˙mē̦r ir g. ebenda;

13): maisa g. (Schimpfwort für Menschen und Tiere)
AP.;

15): ne˙viena galiņa nevaru kustēt, ich kann mich gar nicht bewegen
Fest.;

17) b): beigu galā (schliesslich, zuletzt)
guovi nuopē̦rk Siuxt;

e) galā nākt, fertig werden
Kand.: tuo vēl nezin, kad tā māja nāks galā;

18): kâ sāka dzert, tâ dzeŗ ar tuogalu (seitdem ununterbrochen, in einem fort)
Bers., Jürg. zuvis ar tuogalu ("?") bij nākušas Heidenfeld. siena neizbeigs ar tuogalu ("?") ebenda, Schwitten. lai bez gala (sehr) mani neizsmej BielU. pie gala (zu Ende) viņam tā gudrība ebenda. lâd pie dzīva gala, flucht ohne Ende ebenda. ēst pa zuobu galam (ungern) Salisb.; ‡

19) tiesas gals, gerichtliches Endurteil
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 380

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595