Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ross' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ross' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (5)

dross

drùoss: auch AP., Jürg., N.-Peb., Ramkau, Weissensee, (mit ùo 2 ) Adsel, Borchow, Erlaa, Gr.-Buschh., Jummardehn, Kallenbr., Linden (in Kurl.), Lös., Lubn., Mahlup, Meiran, Memelshof, N.- Rosen, Prl., Saikava, Sessw., Sonnaxt.

Avots: EH I, 338


dross

drùoss [Serbigal. Selburg], kühn, tapfer, beherzt, lokal. aber auch in der Schriftspr. für druošs gebr.: druosa tē̦va meita biju BW. 6635; 7971; MWM. IX, 356.

Avots: ME I, 507


pārdross

pā`rdrùoss 2 Oknist, = pãrdrùošs.

Avots: EH XIII, 198


ross

rùoss 2 : apduomīgi ruosa, mierīga ... zemkuopja ... dzīve Poruks Pērļu zvejnieks (1939), S. 110. ‡ Subst. ruosums, das Rührigsein: audzē, dievs, krusta dē̦lu jel manā ruosumā! Tdz. 36710.

Avots: EH II, 392


ross

rùoss 2 Gr.-Buschhof, auch ruošs St., Kronw., U., ruôšs 2 Bl., Adv. ruosi, ruoši, tätig, rührig: tam... bij apzīmēt ruosu darbu Konv. 2 145. ruosi strādāt. ķeŗaties pie jauna darba ruoši! Druva I, 799. Zu li. ruošus (mit š aus sk) "tätig", ruóšti "bereiten", ruošà "Bereitung" und (wenn mit uo aus ōu) rušus "tätig", rušėti "tätig sein", slav. ruxъ "Bewegung", čech. rychlý "eilig", schwed. rūsa "hervorstürmen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240 f., Būga LM. IV, 441, Zubatý BB. XVIII. 264 f., Persson BB. XIX, 274 f.

Avots: ME III, 582

Šķirkļa skaidrojumā (1486)

ābīderis

II ābĩderis - werde in Selsau (von Zigeunern) ein mageres Pferd, in Druw. ein grosses (besonders, wenn es zugleich etwas mager ist Pferd genannt. Vielleicht zum Vorigen.

Avots: EH I, 191


acs

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, 4 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9


adata

adata, [bei Lange auch addite, wohl = adīte], Demin. adatiņa und (in Rutzau) adatē̦na RKr. XVI, 197 (li. adatà; zu adît),

1) die Nadel;
adāmā a. Strick-, lāpāmā, auch lielā a. oder lieladata Stopf-, rakstāmā (BW. 7179), Häkel-, šujamā, Näh-, kniepadata, Steck-, kažuok- (U.), šķē̦p- St., BW. 21239, Pelz-, mais-, Sack-, silkšņu-, starpadata, Spicknadel (U.); ievērt adatu, diegu adatā, eine Nadel einfädeln; adata man izvērās.

2) Die Nadel erscheint in der Sprache wegen ihrer Winzigkeit als Repräsentantin des Unbedeutenden und wegen ihrer Spitze als Urheberin der Unruhe:
neduošu tam ne adatas (-u) bez acs Sprw., ich werde ihm garnichts geben. ar adatu jūr,u nesasildīsi Sprw,; ar adatu nevar kar,u apkaut, mit der Nadel kann man kein Heer besiegen. nuo adatas iesāk, pie zirga pēcgalā ķer,as Sprw., vom Diebe. kā adatu meklēt, etwas wie eine Nadel (eifrig) suchen, adatiņas meklēt BW. V, S. 196, ein Spielchen. mīdīties, stāvēt, sēdēt kā uz adatām, wie auf Nadeln (unruhig) stehen, sitzen. ta tad nu adatas kaļ, von grossem Geschwätz gesagt.

3) Die Nadel spielt im Leben eine grosse Rolle; sie dient als Muster der Tüchtigkeit un des Fleisses:
adatiņa, mazactiņa od. smalkactiņa. liela darba darītāja BW. 7149, 1, 2. adata maza, bet strādā lielu darbu. viņa iet kā adata od. adatiņa, sie geht hurtig, ist sehr fleissig; ar karstu adatu šūt, mit heisser Nadel (eilig, nachlässig) nähen.

4) Zur Bezeichnung der Schwierigkeit:
es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu BW. 9847.

5) Uneigentl.; eža adatas, die Stacheln des Igels.
adatiņa, der Aufräumer des Zündlochs (Mag. III, 1, 129). adatiņas, Weidenruten, mit denen die dünnen Stangen am Strohdach befestigt werden Bers., Schwnb.; a-ņa, ein Stäbchen, worauf man das Weberschiffchen steckt Wid.; adatām sniedziņš krīt tam uz galvas MWM. IX, 245; kristalizēties adatās Konv. 2 79. jūr,as-adata, Meernadel, Schlangennadel (Syngnathus ophidion, Nerophis ophidion RKr. VIII, 102, IX, 93). adatas zivs, Seenadel (Syngnathus) Konv. 2.

Avots: ME I, 10, 11


ādskalis

‡ *âdskalis (erschlossen aus ostle. âckels) Kaltenbr., ein abgeschnittenes (beim Zuschneiden übriggebliebenes, nicht grosses) Stück Fell (Pelzwerk).

Avots: EH I, 192


aile

aile, aila [in Meiran àila 2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. 1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13


aizallēt

àizal˜lêt Siuxt,

1) (in grossen Mengen, mit Schwung) fortwerfen:
kur kaŗa laikā bumbas me̦stas. izrautas dziļas bedres, zeme aizallē̦ta pa gabalu pruojām Siuxt;

2) mit Schwung zuwerfen, (in grossen Mengen) werfend anfüllen:
ziemā kādreiz tik neganta vē̦tra, - aizallē ceļu, ka ne˙kur nevar patikt Siuxt.

Avots: EH I, 6


aizdegt

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22


aizdilbāt

àizdilbât, mit langen, grossen Schritten fort-, hinlaufen Bauske.

Avots: EH I, 18


aizdimīt

àizdimît, (etwas Schweres) mit grosser Anstrengung fortschaffen, hinschaffen: smaguo akmeni līdz kapam tikkuo 4 vīri aizdimīja. pa izmirkušuo ceļu smaguo vezumu uz priekšu aizdimīja tikai 5 verstes Tirs.

Avots: ME I, 22


aizgore

àizguore,

1) der Raum hinter dem Ofen, der Raum zwischen der Wand und dem Ofen od. auch der Ofenbank
Druw., Lasd., [auch in Schujen];

2) der Vorderofen, der vordere Teil des grossen Ofens bis zur
aizuote Laud.;

3) Ofenröhre
(Sessw.);

4) ein Raum zwischen zwei Gebäuden
Lasd., Druw., A. X, 1, 416, AP. In den Bedeutungen 1 - 3 wohl zu gars; vgl. гарь "ausgebrannter Ort im Walde", klr. výhar "Brandstätte" un pr. goro "Herd", wo das o auf o' zurückgehen kann. Bedeutung 4 ist vielleicht aus 1 entstanden, als die Bedeutung von -guore nicht mehr klar war.]

Avots: ME I, 29


aizkamāt

àizkamât,

1) mit Mühe hinschaffen
Spr.

2) [eilig und schwerfällig mit grossen Schritten gehen
Druva I, 392].

3) (auch àizkamuot) anspannen:
aizkamuo man zirgu! Druva I, 910 [zu kamuôt].

Avots: ME I, 30


aizkaut

àizkaût: ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hingelangen Spr.: ar lielu grūtu a. līdz pilsē̦tai.

Avots: EH I, 29


aizlangāt

II àizlañgât C., ungewandt, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 35


aizlāpstāt

àlzlâpstât AP., Selsau, mit grossen Schritten (langsam, schwerfällig) sich hin-, wegbegeben Meselau: šie nu aizlāpstā... pa pašu rudzu vidu, pāri kalnam Kaudz. Izjurieši 217.

Avots: EH I, 36


aizmilzt

II àizmilˆzt Bers., Drosth., Warkl., eilig, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 39


aizodere

àizuõdere,

1) ein kleiner Raum, der von der grossen Gesindestube durch eine dünne Wand oder durch einen Vorhang aus Leinwand abgeteilt ist
Nigr.;

2) die Kaffkammer
(Windau); gew. pe̦lūde.

Avots: ME I, 58


aizorēt

àizuõrêt,

1) tr., in einem Fuhrwagen
(uore) wegführen, aber auch allgemein hinführen, fortschaffen, von einer grossen Anzahl Menschen gesagt: nu beidzuot visus aizuorēja pruojām Kand.; ja tu labi aizuorēsi, tiks tev labi aizmaksāts BW. 19248, 5. skaisti mani aizuorē baltā smilšu kalniņā BW. 27497;

2) intr., langsam sich entfernen:
gani aizuorēja ar luopiem pa uolnīcu T.

Avots: ME I, 58


aizsēklis

àizsẽklis,

1) die nachbehaltene Saat:
atstāt rudzus aizsēklim AP. neizduod tak visa; paturi man arī aizsēkļam, gib doch nicht alles weg; behalte auch für mich zur Saat übrig; auch von Ferkeln, Schafen u. s. w. gebraucht;

2) Nachkommenschaft, Fortpflanzung:
man ir liels aizsēklis, ich habe eine grosse Nachkommenschaft Infl. n. U.

Avots: ME I, 49


aizsile

àizsile, der Ort hinter einem grossen Walde Konv. 1

Avots: ME I, 49


aizskaitīt

àizskàitît: mazie tuo lieluo aizskaitīs, die Kleinen werden es dem Grossen da im Aufsagen der Lection (od. auch im Lesen) zuvortun U.; aizskaitīt līdz simtam, bis 100 zählen.

Avots: ME I, 50


aizslīkt

àizslìkt, durch allzu grosse Feuchtigkeit teilweise zugrunde gehen: labība aizslīkusi slapjā laikā Saikava.

Avots: EH I, 49


aizšļukāt

àizšļukât, die Füsse (in allzu grossen Pantoffeln) schleppend hin-, weggehen, -schlurren Rutzau: ve̦cā māte aizšļukāja uz ķēķi.

Avots: EH I, 56


aizspraust

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52


aizstibāt

àizstibât, schwerfällig hin-, wegwandern U. (unter stibât ), mit grossen Schritten hin-, weggehen Jürg.

Avots: EH I, 52


aizstibīt

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52


aizstibot

àizstibuôt Bauske, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


aizstilbot

àizstil˜buôt Bauske, Lemsal, mit grossen Schritten hin-, weggehen.

Avots: EH I, 52


aizverdēt

àizver̂dêt Druw. n. RKr. XVII, 86, sich massenweise und in grossem Gedränge hin-, wegbewegen: kaŗavīri jāšiem aizverdēja uz kaŗalauku.

Avots: EH I, 62


akmens

akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,

1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;

2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;

3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;

4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;

5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;

6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;

7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;

a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;

b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;

c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;

d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;

e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]

Avots: ME I, 64


akminājs

akminājs, ein Ort, wo viele grosse Steine sind Kaltenbr.

Avots: EH I, 66


ālogs

āluogs,

1) ein grosses Loch:
tādu āluogu izplēsis biksās; mute kā āluogs Naud., Auermünde;

2) Wuhne
Ziepelhof. [Vielleicht eine Kontamination von ãliņģis und aluogs, alags; vgl. auch li. oliūgà und elugas "Nethwuhne"].

Avots: ME I, 238


amzis

amzis "das Spassen; die Prügelei; ein grosser Wirrwarr" Prauenb.

Avots: EH I, 70


apdalīt

apdalît (li. apdalýti), tr., beschenken, unter eine grosse Menge verteilen: mūs māsiņa apdalīs BW. 25257. atjāj pieci vedējiņi, tuos apdala, vēl paliek 25468. māte apdala viesus cimdiem. apdala visiem brandavu RKr. XVI, 105.

Avots: ME I, 80


apdarīt

apdarît (li. apdarýti), tr.,

1) um etw. etw. machen:
es jums gribu palīdzēt ruozēm dārzu apdarīt BW. p. 296. apdarīju rudzu de̦su visapkārt galda galu BW. 19190; apdarīt pastalas = apbadīt, apbakstīt Stürzenh.;

2) einfriedigen, einfassen, ringsum einen Zaun ziehen:
caunītēm, lapsiņām es apdaru apluociņu BW. 30531;

3) zu machen beenden, beenden (in grossem Umfange):
viņa iziet apdarīt vakara darbu Aps.; būs visi darbi apdarīti Apsk. Refl. -tiês,

1) für sich etw. machen, beenden:
viņš teica, lai Juris beidz darbu un apdarās sev, kas vajadzīgs Vēr. II, 196;

2) sich bemachen, besudeln:
bē̦rns apdarījies;

3) verbrechen, sich versündigen:
kuo tie nabadziņi apdarījušies? A. XX, 550.

Avots: ME I, 80


apdedzināt

apdedzinât (li. apdẽginti), tr.,

1) etwas ringsumher anbrennen:
apdedzināta milna Etn. I, 102;

2) brennend vernichten (im grossen Umkreise), niederbrennen:
visus krūmus.

Avots: ME I, 81


apgabals

apgabals, auch apgabalis,

1) die Gegend, der Umkreis:
senāk šis apgabals e̦suot bijis ļuoti jauks LP. VII, 337;

2) = apgabana: siens aizvien stāvēja apgabaļuos Jauns. met grābekli apgabalī Nerft, Mar., apgabalā Buschh.;

3) der Bezirk:
apgabaltiesa, das Bezirksgericht. Adv. apgabalis (Instr.), apgabaliem, apgabaluos pārduot, pirkt, im Grossen, im Ganzen verkaufen, kaufen, ohne die einzelnen Gegenstände genau zu zählen und deren Wert einzeln abzutaxieren. apgabaļus, in grossem Umfang, in hohem Masse: ik zirgs kluncienu vilcis, ik ūdens apgabaļus placis LP. V, 407. viņam nuo tās dienas dzīvē apgabaļus vedies LP. V, 120. tam jau apgabaļus vien se̦kas LP. V, 341. zirgi apgabaļus sākuši baŗuoties LP. VI, 133.

Avots: ME I, 85


apguldzīt

apgulˆdzît Fest., Lemburg, in grossen Bissen herunterschlucken.

Avots: EH I, 85


apkāpt

apkâpt,

1) um etw. herumklettern
(Spr.), herumsteigen: a. dubļu pelcei apkārt Schwanb.;

2) (mit grossen Schritten) um etw. herumgehen
AP., Bauske;

3) = apcelt 1: viņš tuo ir apkāpis Nitau.

Avots: EH I, 90


apkopt

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97


apkrist

apkrist [li. apkrìsti], intr.,

1) umfallen:
bē̦rns apkrita;

2) ringsumher fallen in grosser Menge, sterben in grosser Menge:
visi ābuoli jau apkrituši Zb. XVIII, 346. tai gadā apkrita gandrīz visi māju luopi Kundz.;

3) nach U. umringend über jem. herfallen:
sle̦pkavas man apkrita Bers., Mar.

Avots: ME I, 96


apkult

apkul˜t [li. apkùlti], das Dreschen beendigen: pļāvējiņi nupļāvuši, kūlējiņi apkūluši Ar. 1406; auch mit dem Accusativ: apk. labību, rudzus. Refl. -tiês,

1) die Drescharbeit beendigen:
mēs jau e̦sam apkūlušies;

2) eine gute Ernte erzielen:
viņš labi apkūlies, er hat eine reiche Ernte gehabt Burtn.;

3) zunehmen, gedeihen:
bē̦rns jau labi apkūlies, das Kind ist recht gross un kräftig geworden. kāpuosti labi apkūlušies, der Kohl ist gut gewachsen A. X, 1, 308. zirgs labi apkūlies, das Pferd ist recht rund geworden U.;

4) sich etw. Unerwünschtes anlegen, sich damit belästigen:
viņš ar tādu sievu apkūlies, er hat sich solch eine Frau auf den Hals geladen; ebenso: ar tik daudz bē̦rniem apkulties A. X, I, 308; utīm apkulties;

5) sich begatten (vom Vieh.
Grünh.).

Kļūdu labojums:
3): un = und

Avots: ME I, 96


aplam

aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,

1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;

2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;

3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"

Avots: ME I, 99


aplāts

aplãts: ļaužu kai aplàtā 2 Auleja, von einer grossen Menschenmenge gesagt. BW. 12041 zu korrigieren in BW, 12041, 4.

Avots: EH I, 98


aplocīt

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103


aploks

aplùoks,

1) eine Biegung, Windung ringsherum, ein Kreis:
apluoku apvilkt, einen Kreis ziehen Kaudz. M.; suns ņēma ap viņu lielus apluokus un skrēja kā nepilnIgs. vajātāji bij sastājušies ciešā apluokā ap savu vārdzināmuo A. XX, 101; redzes aplùoks, der Gesichtskreis; debess apluoks, das Himmelsgewölbe JR. IV, 24. apluoku od. apluokainas valuodas, die Rede, die nicht geradeaus, sondern in andeutenden Windungen den Gegenstand berührt BW. 8840, cf. aplinkus;

2) der die Mütze umgebende, herunterbiegbare Rand:
priedes, egles saluocīju aiz ce̦pures apluociņa BW. 13190;

3) der von einem Zaun umgebene Rossgarten:
ieliec zirgus apluokā; C. (so auch in Smilt.) unterscheidet aplùoks, etwas Umgebogenes, von apluõks, der Rossgarten. [In der Bedeutung 1 und 2 jedenfalls zu apluocît, und wohl auch in der Bed. 3, wenn li. aplùokas dass. dem Lettischen entlehnt ist; vgl. betreffs der Bedeutung mnd. biwende "umzäunter Platz".]

Avots: ME I, 103


apmielot

apmiẽluôt, tr., bewirten (viele, im grossen Umfange): visus kaimiņus.

Avots: ME I, 108


apmirt

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107


appeisēt

[appèisêt 2 in Sauken, Bersohn u. a. oder] appèizêt 2, tr., (im grossen Umfange) schädigen, abschlagen: zē̦ns ar kāju appeizējis rudzu vārpas Laud., Lub., Erlaa.

Avots: ME I, 110


apraut

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. 2 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114


apsalt

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117


apšaut

apšaũt [li. apšáuti], tr., erschiessen (von einer prossen Masse): visus taču neapšauj Vēr. II, 201. Refl. -tiês,

1) sich erschiessen (von einer Vielheit);

2) recipr., einander erschiessen (von einer Vielheit);

3) sich beziehen:
viss bij apšāvies ar biezu miglu Vīt. 65;

4) sich schnell umwenden, den Kurs, die Meinung ändern:
vējš iegauduojās, apšaudamies ap mājas stūri Vēr. II, 662. viņš apšāvies pavisam uz uotru pusi, er redet jetzt ganz anders C.

Avots: ME I, 129


apslānīt

apslànît, tr., niedermetzeln, töten (eine grosse Masse): tā viņš īsā laikā apslānīja visus LP. V, 180.

Avots: ME I, 123


apslaukt

apslàukt,

1) visas guovis, das Melken (aller Kühe) beendigen;

2) beim Kartenspiel oder bei einem Geschäfte eine grosse Menge übervorteilen:
viņš visus apslauc, kas ar viņu ielaižas.

Avots: ME I, 123


apsludināt

apsludinât, tr., verkündigen (in grossem Umkreise).

Avots: ME I, 123


apspalēt

apspalêt, niederhauen (eine grosse Anzahl von Objekten) Stenden: a. visu mežu. Auch statt apspaļêt I, 124 muss apspalêt gelesen werden.

Avots: EH I, 115


apsprāgt

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125


apsprēgāt

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125


aptauzēt

aptàuzêt 2 , (ein grosses Quantum) aufessen Saikava, Selsau: a. visus kartupeļus.

Avots: EH I, 121


apteikt

aptèikt, tr., verkündigen (in einem grossen Umkreise): lai apteiktu visur Dünsb.

Avots: ME I, 130


aptempt

aptempt, (ein grosses Quantum) austrinken Bauske: a. visu pienu.

Avots: EH I, 121


aptraukt

aptraukt, Früchte (in grossem Umfange) von den Bäumen schlagen: augļus, ābuolus. rudens, mežam lapiņas aptrauci BW. 13790, Herbst, du hast den Wald der Blätter beraubt.

Avots: ME I, 131


apuris

apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124


apvadāt

apvadât, freqn., tr.,

1) herumführen:
svešinieku ap purvu;

2) herumführen, herumgeleiten (in grossem Umkreise):
zē̦ns apvadājis akluo ubagu pa visu nuovadu. Refl. -tiês, sich belaufen, begatten (von einer Kuh): guovis laikā apvadājušās LP. V, 12.

Avots: ME I, 133


apžņaugt

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139


ārdams

ārdams: viņš ir liels ārdams, er ist ein Grossprecher oder ein tüchtiger Arbeiter, kas visu kā ārdīt izārda.

Avots: ME I, 240



at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atāls

atãls, [ostle. otūls aus atuols in Bierži], atals [Bergfr.], (Kand.), [atala Wandsen], das Nachgras, das nach der ersten Mahd wieder wachsende Gras auf der Wiese oder der wiederwachsende Klee auf dem Felde, das Grummet. atãla od. atala zâle, Herzblatt (Parnassia palustris L.) RKr. II, 75. lai ar būtu nediže̦ns, kad nebūtu atāliņš, wenn er nur nicht der Sohn einer Wittwe aus der zweiten Ehe wäre BW. 21453. Auch attāls, attals geschrieben, und so wohl richtig, cf. li. ato`las, apr. attolis, la. tālea, Setzling, gr. τῆλις, Hülsengewächs nach Prellwitz Wrtb. 2 448. [So auch Fick Wrtb. I 4, 440 und III 4, 184, Walde Wrtb. 2 761 und Boisacq Dict. 939, die auch ai. tāla-ḥ "Weinpalme" u. a. heranziehen und eine Wurzel tāl- "spriessen, grünen" voraussetzen. Aber eine solche Wurzel mit dieser Bedeutung ist nicht sicher nachweisbar. La. tālea kann ein "Stäbchen" überhaupt bedeuten und zu la. taxillus "kleiner Klotz, kleines Stäbchen zum Losen" gehören; gr. τᾶλις "mannbares Mädchen" hat man auch an arm. ταλιϑα dass. angeknüpft, und gr. τηλεϑᾶν "gedeihen, strotzen, üppig sein" könnte dissimilatorisch aus * ϑηλεϑᾶν entstanden sein, vgl. das synonyme ϑαλέϑειν, sowie ϑηλεῖν "grünen"; und die Pflanzennamen gr. τἠλις, ai. tāla-ḥ u. a. beweisen nichts für eine W. tāl- "grünen". Thomsen Ber. 92 und 159 f., Bezzenberger BB. XXIII, 296 1 und Trautmann Apr. Spr. 305 sehen in balt. atāla- (und slav. otava "Grummet" ) eine Ableitung von atā-v (in li. ató-krytis = ãtkrytis u. a.); aber da gegen spricht le. atālêtiês 2, das der Bedeutung wegen nicht gut eine Ableitung von atāls "Grummet" sein kann. Eher gehören balt. atāla- und le. atālêtiês zu got. alan "wachsen", alƥeis "alt", gr. ἄλϑομαι "wachse, heile", ἄλμα "Schössling", la. alere "ernähren, grossziehen", alēscere "heranwachsen" u. a. bei Walde Wrtb. 2 28 und Feist Wb. 2 25.]

Avots: ME I, 149


atbungas

[atbungas (um Libau) "ein Schmaus mit Tanz nach der Beendigung einer grossen Feldarbeit, zu der die Arbeiter aus der Nachbarschaft geladen sind".]

Avots: ME I, 152


atcīnīt

atcìnît, ‡

2) (zurück)erobern:
kuo zari bija saulei atcīnījuši Veselis Saules kaps. 124. ‡ Refl. -tiês, mit grosser Mühe hergelangen: tikkuo varēju a. šurp.

Avots: EH I, 137


atcīnīt

atcīnît, atčīnît, mit grosser Mühe herbeischleppen Spr.; cf. cìnîtiês.

Avots: ME I, 153


atdimīt

atdimît, mit grosser Anstrengung herschleppen: a. smaguo maisu.

Avots: EH I, 139


atdoša

atduôša, gew. Pl.,

1) die Wiedergabe, Zurückerstattung, Gegengabe:
te tev atduoša, wie du mir, so ich dir Kand. dievs man deva bez atduošu BW. 31316. plītēsim bez atduošas Dünsb. atduošas duot, mit gleicher Münze zahlen. ieduod man pūru rudzu uz atduošām Ahs. [In Gross-Buschhof atduoši, etwas Geliehenes (Getreide, Brod u. a.), das man zurückerstatten muss];

2) die Vergütigung für die heimgeführte Frau durch die Vermählung der Schwester des jungen Mannes mit dem Schwager:
brālit(i)s jēma tautu meitu, mani deva atduošās; es neiešu atduošām: atduošām gŗūt' dzīvuot. mani gŗūti maldināja, teic: atduošu līgaviņa BW. 9412, 9413.

Avots: ME I, 155


atkātot

atkātuôt Trik., mit grossen Schritten (langen Beinen - kâti) herkommen Vīt.

Avots: EH I, 147


atklimpāt

atklim̃pât Lemburg, Trik., nachlassig, mit grossen Schritten herkommen.

Avots: EH I, 149


atklinkāt

atkliñkât, mit grossen Schritlen (Jürg.) oder hinkend (Meselau) herkommen.

Avots: EH I, 149


atmurdzināt

atmurdzinât, tr., mit grosser Mühe zur Besinnung bringen: tas viņu atmurdzināja un veda pie samaņas A. XII, 736.

Avots: ME I, 179


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atslupāt

atslupât, (in grossen Pantoffeln) herschlurren, die Füsse längs der Erde ziehend herkommen Kal.

Avots: EH I, 168


atvasāt

atvasât, ‡ Refl. -tiês, sprossen Stender Deutsch-lettisches Wrtb.

Avots: EH I, 178


atvasāt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atvasēt

atvasât, -êt [li. atvašė´ti], von neuem sprossen: tas kuoks gan neatvasās, der Baum wird wohl nicht grünen Elv. Refl. atvasêtiês, aussprossen.

Avots: ME I, 207


atzala

atzala (li. atžalà), atzals, atzale, gew. Plur., auch atze̦las, atzeles,

1) Wurzelsprössling, Schössling, Nachschuss, junges Bäumchen:
krūmi, meži, atzaliņas, atduodiet manu balsi BW. 401. atze̦las nuovelk kuokiem spē̦ku Step. izcērtiet ve̦cus kuokus nuo jaunām atzalēm BW. 13042;

2) nachgewachsenes Gras
(Dond.); nachgewachsene Getreidehalme, Spätling, Nachtrieb: auziņas atzaliņa BW. 32982. atzalu mieži = atzalaini mieži, atzalas vairs neietecēsies, die später aufgekommenen Nebenhalme werden nicht mehr reif werden; [in Trikaten heissen atzalas die um Getreidehaufen entsprossenen Getreidekeime];

3) der Neuwald.

Avots: ME I, 212


audzēt

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216


augļotājs

aûgļuôtãjs, Wucherer: augļuotāja naguos krist A. XIII, 530. aûgnis, der Schössling, Spross Vēr. II, 412.

Avots: ME I, 216


augstmanība

aûgstmanĩba, Vornehmheit, aristokratisches Wesen, Grosstuerei.

Avots: ME I, 217


augstmanīgs

aûgstmanîgs, augstmanisks, vornehm, aristokratisch, grosstuerisch: augstmanīgi uzskati, aristokratische Ansichten B. Vēstn; augstmaniski aizspriedumi B. Vēstn.

Avots: ME I, 217


augstmanis

aûgstmanis, der Vornehme, der Aristokrat, der Grosstuerische: viņš sasauc visus augstmaņus Etn. III, 95.

Avots: ME I, 217


augstnieks

augstnieks (unter aûgstnesis): der Grosse im Rat II. Kön. 10, 11.

Avots: EH I, 184


augstsirdīgs

aûgstsir̂gîgs, hochherzig, grossmütig: cilvē̦ks; augstsirdīgs prāts Ar. bet kā tu, tik augstsirdīgi nav neviens vēl strādājis Jan.

Avots: ME I, 218


augt

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. 2 unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


aulis

I aũlis [Weinsch., Zabeln], aũle [Wandsen], [a. s. aulu LP. IV, 110], avelis, avele (li. aulỹs, avilỹs, russ. улей), in aus Tannenrinde oder auch aus einem Klotze (dessen Mitte ausgefault ist) gemachter Bienenstock, um Bienen einzufangen. Ursprünglich haben die aũļi in der Klotzform nicht bloss zum Einfangen gedient. aũļegle, aũļpriede, die Tanne od. Kiefer, an welcher der aũlis befestigt ist Schlehk n. Bielenstein [Holzb. I, 219]. mute kā aulis, ein Mund wie ein Scheunentor Naud; aũļamute, aũļa rĩkle, Grossmaul Naud. [In diesen Redensarten hat aulis wohl die Bed. von aule od. auls "Stiefelschaft". ] Das Demin. auliņa, in der Bedeutung "Käfig" Konv. 2 518: putniem kuokuos ierīkuot auliņas. [Dieses aulis gehört nebst aũriņš wohl mit einer urspr. Bed. "röhrenförmige Höhlung" zu le. aule "Stieelschaft", čech. úl "Bienenkorb", sloven. ûlj "hohler Baum, Bienenstock", norw. dial. aul "Rohr", an. ióli dass. u. a., s. Fick Wrtb. III 4 6, Walde Wrtb. 2 30, Trautmann Wrtb. 18, Kretschner KZ. XXXI, 448, Thurneysen IF. XXI, 177, Persson Beitr. 542 und KZ. XLVIII, 128 1 , Boisacq Dict. 101 u. a.]

Avots: ME I, 223, 224


aumakām

aũmakām Burtn., Adv.

1) in grosser Menge
(lielā pulkā);

2) mit Gedränge, rasch
LD., [ mit Eile Ronneb., Kreuzb.]: dūmi aumakām nāk iekšā Naud. lietus gāzās aumakām, in Strömen Grünh. viens iet pa priekšu, citi nāk aumakām virsū, die Mäher hinter einander Biel. n. U. In der Bed. 2 zu le. aume "Ungestüm", umaka "ein sich mit Gewalt Aufdrängender", li. ùmaras "Sturm, Ungestürm", umarùs "hastig", úmas "schnell, plöhzlich", s. Bezzenberger BB. XXI, 316 1 (über das von ihm herangezogene an. ymja "schreien" s, vielmehr Falk-Torp unter jammer und ymte) und Būga Sn. I, 50 und 295. Wurzelverwandt wohl auch mit audaļa. In der Bed. 1 vielleicht durch das synonyme aumaļām beeinflusst, weshalb Bezzenbergers Zusammenstellung 1. c. mit got. iumjo' "Menge" unsicher bleibt.]

Avots: ME I, 224


aumaļām

aũmaļām Grünh., àumaļãm C., [bei Lange: aumalam], aumaļiem (Instr.), aumaļâs, aumaļuos (Lok.), verstärkt: aumaļu aumaļām, dial. aũmaļām, stromweise, in Strömen, im Überfluss, in grosser Menge: lietus gāza aumaļām. tam baltas asaras aumaļām plūda Lautb. V. XX, 90. asinis ve̦rd aumaļām LP. II, 74. sniegs nāca aumaļām nuo gaisa zemē LP. VI, 249. prieks, laime lai zied tev aumaļām Dünsb. zirgam auzas, suņam desas, pašam meitas aumaļām BW. zivju aumaļām JK. V, 120. Auch aumaļu gāzieni Asp. Ziedu kl. 92. (Aus au- + mala "der Rand": von den Rändern hinweg, herab, uferlos; s. Bezzenberger BB. XVIII, 267).

Kļūdu labojums:
BW. = BW. 26235

Avots: ME I, 224


aumaņas

[aumaņas Werssen, Nerft, grosse Eile; wohl zu aume.]

Avots: ME I, 224


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


ausainis

àusaînis,

1) der Inhaber grosser Ohren:
zirgus, cūkas sauc par ausaiņiem, kamē̦r guovis par ragaiņiem Vid.; [

2) ein Dummkopf
(Salis);

3) ein Mensch mit einer Mütze mit Ohrklappen
Spr., Warkl.].

Avots: ME I, 226


auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


auza

àuza, gew. Pl. auzas (li. avižà, ksl. ovьsъ, la. avēne "Hafer"; [vgl. Pedersen IF. V, 42 f., Walde Wrtb. 2 72, Trautmann Wrtb. 21]), [Dem. auželes Līn.], Hafer: auza glauda kumeliņu, der Hafer macht das Ross glatt, stattlich Ar. 1676, Ltd. 910. bij man tā māsiņas kā auziņas saaugašas Ltd. 1816. Sprw.: iestājās tāds klusums, ka lai auzas sēj. - tē̦vs baŗuo ar gaŗuo auzu (mit der Peitsche) zirgu dūšīgi vien Vīt. 77. Im Volkslied sijājuot auzas (Var.: ze̦lts) bira, niekājuot sidrabiņš BW. 8202 var. ist auzas anscheinend eine Entschtellung von *aus(a)s "Gold" [vgl. den Gesindenamen Aûskalēji 2 Lvv. I, 63 aus Olai]: li. áu(k)sas, pr. ausis, lat. aurum "Gold". skarainās jeb egļu auzas, Saathafer (Avena sativa patula) Konv. 2 ; vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 ; Rkr. II, 67; tukšas auzas, wilder, tauber Hafer E. auzu zāles, Kornrade (Githago segetum) RKr. III, 70. auzu rūsis, der Haferrost (Puccinia coronata) Ar. ēršķu a., hohes Süssgras, lāču a., Trespe, ve̦lna auzas, Rauhhafer, s. ēršķ-, lač-, ve̦lnauzas. bezakuotu zāļu auzas. Bromus inermis, ze̦lta auza Avena flavescens.

Kļūdu labojums:
vienpuses krēpjauzas, turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (Avena orientalis) Konv. 2 5; Rkr. II, 67 = vienpuses od. krēpauzas, avena sativa orientalis Schreb. Konv. 2 242; turku od. leišu auzas, türkischer Hafer (avena orientalis) RKr. II, 67
auzu zāles = auzu puķe
RKr. III, 70 = RKr. II, 70

Avots: ME I, 231


avotrīkle

avuotrĩkle, Grossmaul, Plappertasche (Ruhtern).

Avots: ME I, 233


bads

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I 4 , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248


bagare

bagare, ein nicht grosses Netz der Fischer, womit man kleinere Seefische fängt A. X, I, 328; Buttennetz [Bielenstein Holzb. 651], U. [Vielleicht auf Grund von bagarêt 1 gebildet; vgl. aber auch bogars.]

Avots: ME I, 249


bajārība

bajārĩba, in der Verbind. mutes b., die Grossmäuligkeit, Prahlerei: nezina mē̦ra savai mutes bajarībai Janš. Bandavā II, 232.

Avots: EH I, 199


bajārs

I bajãrs: bajârs 2 Dunika, Grob., OB., bajārīt[i]s BW. 25133, 1 (aus Setzen), dat. s. bajārim 5424, 4 var., Demin. gen. s. bajārīša 13291. - bajāra kumuosi, grosse Schneeflocken NB.: bajāra kumuosiem vien krīt. Ein mit dem Demin. bajāriņš anscheinend gleichbedeutendes bajardiš findet sich BW. 22209 var. (-iš kann hier auf -iņš zurückgehen). Zu bajârs s. auch P. Schmidt FBR. VII, 7 f.

Avots: EH I, 199


baka

II baka, ein grosses Stück, ein grosser Klumpen Frauenb.: siena, maizes b. cik, cik man neuzkrita virsū liela zemes b. Vgl. bakãm.

Avots: EH I, 199


bakacis

bakacis,

1) schlecht gebackenes Brot;
auch "trula, neizde̦vusēs lieta" Stockm. n. Etn. II, 137; ii, 129;

2) ein grosser Widder
AP. Vgl. bakāns.

Avots: ME I, 252


bakāns

bakāns C., AP., Bers.,

1) ein Tier od. eine Frucht von aussehnlicher Grösse;
tas vare̦ns bakāns AP. u. A. X, 2, 438 vīrs kā bakāns, ein stämmiger grosser Mann AP.; vgl. bakacis 2;

2) bak a ns sei in N. - Schwnb. ein untaugliches Holzstück;

3) bakāns Stockm. n. Etn. II, 137, III, 129,gleichbed. mit bak a cis 1. [Das aus dem Slavischen (r. бóхон) entlehnte II. li. bãkanas "Brotlaib"
stimmt in der bedeutung nicht; etwa zu li. bakamaušis "неловкiй, топорный, неуклюжiй"[?

Avots: ME I, 252


bakris

bakris Ahs., [Weinsch.], ein grosser Schafbock. [Eine Umbildung von d. Bock (> liv. bokā) nach le. vepris "Eber" ? Nach M. Siliņ in Weinsch. als ein fremdwort empfunden.]

Avots: ME I, 252


balamutība

balamutība, die Grossprecherei, das Geschwätz: uzbrucīga balamutība varuot Vācijā sacelt tikai lielāku neuzticību Balt. Vēst.

Avots: ME I, 253


balamutīgs

balamutîgs, grossprecherisch, schwatzhaft, spöttisch: viņa nevarēja tik galā ar balamutīgajiem puišiem LA.

Avots: ME I, 253


baļķene

baļ˜ķene Frauenb., ein grosser, klobiger Löffel, ein Schöpflöffel.

Avots: EH I, 203


baļļa

baļ˜ļa, die Balge, ein grosser Zuber: muld kā baļļā iekāpis Sprw.; dzē̦ruma baļļa, ein Trunkenbold Mag. XIII, 2, 47. [Nebst estn. pali "Wanne" aus mnd. balge "Wanne".]

Avots: ME I, 261


balle

bal˜le: lielas balles (plur. t.), grosser Tanzball BielU.

Avots: EH I, 200


balodis

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,


baltkājis

bal˜tkājis (li. baltkõjis), einen weissen Fuss od. weisse Füsse habend, der Weissfuss, ein beliebtes Epitheon des Rosses im VL.: kumeliņš, baltkājītis (baltkājiņš) BW. 14002, 15916.

Avots: ME I, 257


baltskarains

bal˜tskarains, bal˜tskarītis, weissgemähnt, Epith. des Rosses: labāk būtu vilks apēdis baltskarainu kumeliņu BW. 15850, 2. sirmi zirgi baltskarīši 12324. jūdzu baltskarīšu kumeliņu Ltd. 258.

Avots: ME I, 258


baltstaris

bal˜tsaris, auch baltseris, eine weisse Mähne habend, Weissmähne, beliebtes Epith. des Rosses: baltsarītis kumeliņš BW. 16925. kumeliņ, baltsariņ 29799.

Avots: ME I, 258


bambals

bam̃bals, bàmbaļa C., [bam̃balis Dond., Erw. [, bambale Kand., [bam̃bāle um Libau] (Dem. bambalītis, -e, bambālīte RKr. XVI, 227, BW. 10293), bambuls, [bam̃bule Jürgensburg], bam̃bulis [Lemsal], MWM. X, 52 (li. bambalė "жук"), der Käfer; sūdu b., Mist-Käfer, uozuola bambuls, der Maikäfer. Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2. [Wohl zu le. bambât "klopfen", bimbals "Bremse", li. bambė´ti "brummen", bim̃bilas "Rosskäfer, Bremse", poln. bęben "Trommel", gr. βόμβος "tiefer dumpfer Ton", βομβεῖν "dumpf tönen, summen", βόμβύλη "Bienenart" u. a., s. Leskien Abl. 320, Berneker Wrtb. I, 79, Uhlenbeck PBrB. XVIII, 238, Trautmann Wrtb. 26, Boisacq Dict. 126 u. a.]

Kļūdu labojums:
jāizmet teikums (zu steichen ist der Satz):Als Liebkosungswort: ak tu manu bambulīti BW. 27255, 2.

Avots: ME I, 261


baņa

II baņa, eine grosse Wintermütze mit banīte vermischt ) A. X, 2, 439. [Wohl auf Grund des entlehnten banīte gebildet.]

Avots: ME I, 263


bāņa

[bàņa 2 Bers. "eine grosse Menge"; vgl. bãnis 1.]

Avots: ME I, 272


bandinieks

bañdinieks, -enieks (f. -niece), ein Knecht, dem der Wirt ein Stück Land als lohn abgegeben hat. bandinieki sind nach den VL. als gut situiert zu denken: labāk laba bandiniece, nekā kāda saimeniece BW. 22342. 8; besonders werden ihre Rosse gerühmt: bandinieku zirgi.

Avots: ME I, 262


banga

bañga (li. bangà "Woge; Regenguss; Masse"),

1) die Welle;
gew. Pl., grosse Wellen: bangas šķeļas, šķīst, uzkāru šūpulīti triju bangu starpiņā BW. P. 30740. Fig.: tad dzīves jūŗā banga rimst ik˙viena Rain. bangām, stossweise Autz n. U.;

2) der Guss:
mākuoņi un lietus bangas kā ar spaņņiem gāza Popen;

3) Masse:
sniegputeņi bangām nāca un gāja. ar bangu od. bangām veļas sniegs nuo kalna Popen [Entlehnt aus dem Kurischen od. Litauischen. Zu le. buogs "dichte Menge̦"Schar" (urspr. etwa "Flut"?), li. bangùs "проливной", bangtas "ungestüm", beñgti beenden (urspr. etwa "abbrechen" ?), apr. pobanginnons "bewegt", at. bhaŋgá-ḥ "Bruch, Welle", bnanàjmi "breche", air. comboing"confringit" u. a., s. Leskien Abl. 320, Siokes Wrtb. 177, Fick Wrtb. I 4 , 90 und III 4 , 259, Trautmann Apr. Spr. 402 und Wrtb. 26 u. a.).

Kļūdu labojums:
BW. p. 304440 = BW. piel. 2 30740 1

Avots: ME I, 262


banga

III bànga 2 Zvirgzdine, eine grosse Fliege: karstā laikā bangas dižan kuodī luopus.

Avots: EH I, 204


bangot

buñguôt (unter bañgât),

2) (in die Getreidescheune oder aufs Fuder Getreide) eilig und in grossen Quantitäten hinaufreichend (den Entgegennehmenden) überwältigen (so dass er nicht mehr imstande ist, alles recht zeitig zu empfangen)
Grenzhof n. Fil. mat. 62: viņu banguo nuost. Refl. -tiês,

2) sich bewölken:
debess banguojas Iw. n. PBR. VI, 48.

Avots: EH I, 204, 205


bargotīgs

[bar̂guotîgs Ronneb., grossartig gewachsen: barguotīga labība.]

Avots: ME I, 264


bargs

bar̂gs: auch Erlaa, Kaltenbr., Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Prl., Ramkau, Saikava, Serben, Sessw., Sonnaxt, Trik., Warkl., (mit ar̂ 2 ) Orellen, bā`rgs auch AP., Arrasch, Jürg., N.-Peb., (mit âr 2 ) Dunika, Lemburg, Lieven-Bersen, Pan-kelhof, Salis, Salisb., (mit ā`r 2 ) Aahof n. FBR. IV, 43, Pilda n. FBR. Xlll, 39, Zvirgzdine,

1): bargs negaiss Friedrichshof. barga vē̦tra ebenda. sausie debeši ir bargi Orellen. bargs gads ļaudīm Zvirgzdine;

2) (grossartig):
kaimiņam šuogad bargas auzas Lenzenhof (hier angeblich neben bârgs 2 "streng"). bārgi zirgi Grob. bārgs vaiņags ebenda. senāk cilvē̦ki nebij tik bārgi (lebten nicht so grossartig) ebenda. kuokālis - cik viņš lr bārgs! cik viņam nav tuo sē̦klu! ebenda. tāds bargs aizjūgs, ka saulē kvitēt kvit Janš. Bandavā II, 28. pataisīt dārgu un bargu gē̦rbu 381.

Avots: EH I, 205


bargs

bar̂gs [Wolm., PS., C., Lis., Mar., AP., Feht., Bächof, Dand. u. a.] dial. bā`rgs Ermes, bar̂gs 2 [Ruj., Roop, Lemsal, Memelshof, Dond. u. a.] [bā`rgs 2 Warkhof], be̦rgs [Bauske und] BW. 5496, streng, barsch, hart, heftig, unfreundlich, zornig: bargi kungi ilgi nevalda. barga valuoda, daba Ar. 448, 451. tava vaina māmulīte, kad man bārga valuodiņa BW. 1679. bļāva vēl bārgākā balsī Dīcm. I. 28. bargs liktenis, schweres Schiksal; bargs laiks, pē̦rkuonis, schweres Gewitter: uznācis od. sacēlies bārgs laiks od. pē̦rkuonis LP. V. 96; VII. 497. bargi laiki, schwere, grausame Zeiten. bargi apieties ar kuo, unfreundlich mit jem. umgehen. [bargi mieži Ronneb., grossartig gewachsene Gerste. Am ehesten nach Persson Beitr. 22 2 zu schwed. dial bark "unfreundlicher Mensch", barkun "rauh, barsch" und vielleicht auch nach Bezzenberger BB. XXVI, 167 und Fick Wrtb. III 4 , 568 f. zu li. burgė´ti "ворчать", ae. beorcan "bellen". Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 109 vergleicht auch air. borb "töricht" nir. borb "barsch" und (so auch Scheftelowitz BB. XXVIII, 307 und XXIX, 37) arm. bark "heftig, zornig, herb, scharf"; das arm. Wort jedoch kann nach Liden Arm. Stud. 58 aus * bhagros entstanden sein.]

Avots: ME I, 263, 264


bars

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. 2 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra i m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 283 f. und 311, Fick Wrtb. I 4 , 491 F., Prellwitz Wrtb. 2 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265


barsonis

barsuonis Palzmar, ein grosser, dicker Holzhammer der Zimmerleute zum Anschlagen der Balken.

Avots: ME I, 265


bauguve

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267


bebrs

be̦brs [Feht., Bers., Dond., BW. 30456; bebris Mar., AP., Stockm., Lös., Wenden, Ruj., Ermes, Nabben, Bächhof, Rahden], der Biber. Zu li. bēbras od. bebrùs apr. bebrus, bulg. бебер r. бобръ (altr. бебрянъ "aus Biberpelz" ), ae. beofor, korn. befer, aw. bawrō "Biber", ai. babhrú-ḥ "braun; grosse Ichneumonart" u. a.; [s. Berneker Wrtb. I, 47, Trautmann Wrtb. 28 f., Walde Wrtb. 2 287 u. a.].

Avots: ME I, 276


bēda

bè̦da (li. bėdà, acc. s. bė˜da, "Not"), sehr oft im Plur., [bei Manzel, z. B. Post. I, 33 u. 91 auch bē̦di], die Sorge, der Kummer, das Leid, Ungemach: (im Nom.) Sprw. kam bē̦da, tam spilve̦ns ciets. sava bē̦da nabagam, sava bagātam. kam bē̦rni, tam bē̦das. tā ir maza bē̦da, das hat nichts zu sagen. dzīvuo kā rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. bē̦da bē̦das galiņā, kas tās visas izbē̦dāja BW. 106. es gulēju šūpulī, bē̦da kāju galiņā, 9193. ruden bija sievas bē̦da (Heiratsorge), pavasari maizes bē̦da (Sorge ums Brot) 12915. tik liela zivs, ka bē̦das LP. V, 97. man bē̦das uznāk, befallen mich. - (Im Akkus.) Sprw. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. bē̦das darīt, verursachen; bē̦das klusināt, remdēt, stillen; bē̦das redzēt, piedzīvuot, erleben, erleiden; bē̦du uz akmiņa likt, ar kāju ūdenī spert, mīt kājām, die Sorge beseitigen (im VL.). - (Im Dat. - Instr.) Sprw. pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. kas bez bikšu tas bez bē̦dām; kas ar biksēm, tas ar bē̦dām. viņa pa+visam beidzas nuo bē̦dām. Der Instr. Sing. bē̦du, verkürzt bē̦d, wird in vielen Gegenden Livlands (so in Kok.) als Präposition gebraucht: kur jūs mani glabāsiet, meitu bē̦du nuomirušu, wo werdet ihr mich begraben, menn ich aus Kummer, den mir die Mädchen bereiten, d. i. der Mädchen wegen, gestorben bin BW. 3250; namentlich so manu bē̦du, häufiger manu od. manis bē̦d, meinetwegen: manis bē̦d lielkundziņš karstu pirti kurināja BW. 31343. manu bē̦du, (Var.: manu bē̦d) ze̦mu acis nenesiet BW. 65672. Zuweilen auch schon in der Schriftsprache: izmisēšanās brāļa bē̦d, die Verzweiflung wegen des Bruders A. XII, 332. - (Im Lok.) bē̦dās nemirsi, ja sirds ve̦se̦la Sprw. - viņš tagad lielās bē̦dās. bē̦dās remdēties, in seinem Kummer Trost, Erleichterung finden. - (Im Gen.) Sprw.: kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? kas man bē̦das (was kümmert es mich)? lai darās, kā pats grib. kas man bē̦das par citiem? Statt des Gen. par kas par bē̦du, kad maize ir? Srpw. - kas kungam par bē̦dām? LP. IV, 220. bē̦du dienas, Tage der Not, des Kummers: nāk meitām bē̦du dienas BW. 13787, 19. bē̦du dvēsele, traurige Existenz, ein kummervoller Mensch. e̦smu nuopūlējies tīri pie bē̦du gala, ich habe mich äusserst angestrengt, abgequält. bē̦du laiki, kummervolle, traurige Zeiten; bē̦du liktenis, trauriges Schicksal; bē̦du maize, Tränenbrot; bē̦du mati, das graue Haar junger Leute (Caunīte). ak tu bē̦du nelaimīte, ach du grosses Missgeschick BW. 18402. bē̦du uzvalks, Trauerkleid LP. IV, 26, gew. sē̦ru uzv.; bē̦du zeme, das Tränental. [Wohl zu slav. bĕdá "Not" (während aksl. бѣдити "zwingen" wohl zu got. baidjan "zwingen" gehört); s. Fick Wrtb. I 4 , 89 und III 4 , 271 und Büga KSn. I, 138.]

Kļūdu labojums:
3250 = 13250, 38

Avots: ME I, 287, 288


beizars

beizars, ein grosser Stock zum Peitschen der Pferde Selb., Erlaa.

Avots: ME I, 278



bēniņš

bẽniņš, bẽniņģis Ahs., biẽniņš Dond., anderswo bẽliņģis, der Bodenraum, der Boden: Rīgā rudzi bē[iņģī BW. 2904. bēniņa sieks, ein grosses Külwit, wie es die Bauern im Hause haben Agel. N. U. [Nebst li. bėningis und estn. pö(ō)ning aus mnd. böninge "Decke eines Stockwerks".]

Avots: ME I, 289, 290


bērs

bē̦rs (li. bė´ras), braun (meist von Pferden); bē̦rais, ein grosses braunes Pferd; Demin. bēriņš, ein kleines braunes Pferd (cf. bẽrĩtis, bẽris). Statt der adjektivischen Verwenvung tritt bē̦rs zuweilen scheinbar substantivisch im appositionalen Gen. auf: kalpiņam tīra maize, ražans bēra (gew. bē̦rs) kumeliņš BW. 9402; abiem bēru (gew. bē̦ri) kumeliņi 21088, 6. In Wirklichkeit steht hier bēra, bēru für bēŗa, bēŗu (Gen. von bēris). Selten von anderen Gegenständen: bē̦rais alutiņš, braunes Bier Sil. ķēniņš, tuo dzirdē̦dams, paliek tīri bē̦rs LP. IV, 41. [Gewöhnlich zu ahd. bero "Bär" u. a. gestellt; s. Froehde BB. X, 295, Walde Wrtb. 2 288, Fick Wrtb. III 4 , 263 u. a.]

Avots: ME I, 291


bestrs

be̦strs, be̦sts,

1) gewandt [?], stattlich:
be̦strs vīrs Etn. III, 130. be̦stri (brave, tüchtige) puiši, be̦stri (prächtig, vortrefflich) rudzi Westkurland. nuolasa pagastā visas be̦stākās meitas MWM. VII, 34, Lems., Treiden; [

2) be̦sts, gross, dick
Nabben. be̦strs zirgs Salis. Zu ai. bhastrā "Blasebalg"?].

Avots: ME I, 281


biemis

[bìemis 2 Adsel, eine Schlafmütze (als Schimpfwort); damit wohl identisch ist] biems, ein grosser Faulenzer Selb. n. Etn. [IV], 65.

Avots: ME I, 306


birklis

birklis, ein grosses Kornsieb (režģis) Fehteln (?).

Avots: EH I, 220


bladācis

bladācis "?": atvarā viņš ievēlās kâ b. (von einem ungeschickten, tappischen Menschen gesagt) Austriņš Vērpetē 34. cik... smilts... vai malkas šitāds b. var uzņemt (von einem Grossboot) Daugava 1934, S. 583.

Avots: EH I, 225


blanka

blànka [C., PS.], die Planke, dickes, grosses Brett Erlaa, N. - Schwanb.: biezas uozuola blankas. [Nach U. bedeute es in Allendorf eine dicke Zaunstange. Aus mnd. blanke "Planke, Bohle", woher auch estn. plank]

Avots: ME I, 309


blankšķīgs

blankšķîgs "grossmaulig; unpassend; nicht scharfsinnig" Druw.: blankšķīgiem juokiem Kaudz. Izjurieši 42.

Avots: EH I, 226


blauza

II blàuza 2 Druw., ein dickes, schlaffes Weib; eine Sau mit grossem Hängebanch.

Avots: EH I, 226


blāva

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva 2 Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312


blāva

III blãva C. "ein dickes und grosses Tier".

Avots: ME I, 312


blese

II blese,

1) "ein grosses, breit gebautes Weib"
Morizberg;

2) "liela pē̦dä Morizberg.

Avots: EH I, 228



bliukada

bliũkada! Frauenb., Interjektion, bezeichnend einen Schlag mit einem grossen Gegenstand.

Avots: EH I, 230


blīzāns

blîzā`ns 2 Oknist, ein gross gewachsener Mensch.

Avots: EH I, 230


blīžģins

blìžģins 2 Lubn. (mit ī aus ie?) "eine grosse liederliche Mannsperson".

Avots: EH I, 231


blīzums

blîzums Wessen, in der Verbind. liels kâ b., ein gross gewachsener Mensch.

Avots: EH I, 230


bloze

bluoze, bluôza [Bers. u. a.], das Gedränge, ein grosser Haufen]: ja braucuot saiet vairāk pluostu kuopā, tad izceļas bluoza Etn. IV, 61, 64. tur e̦suot tāda bluoza silvē̦ku salasījusies, ka pilnas mājas Ekgr. Vgl. bliêst.

Avots: ME I, 319


blozms

bluôzms 2 Grünw., etwas Grosses und Schweres: vai es tevi, tādu bluozmu, varu klēpī nuoturēt?

Avots: EH I, 232


blozs

bluôzs Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, ein Faulpelz von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 232


blozums

bluôzums 2 Okte, etwas sehr Grosses.

Avots: EH I, 233


bluķa

bluķa, hässliches, grosses Gesicht: bluķa kâ mēnesis Selg. n. Etn. III, 130.

Avots: ME I, 317


bluķis

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318


bogars

bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]

Avots: ME I, 321


bradenis

bradenis [Kreuzb.], Sessw., bradiņš, [bradinis Warhof] (bradinỹs), ein Watenetz, ein kleines Netz (n. Plutte 103 ein grosses Netz); [vgl. Bielenstein Holzb. 668]; von undicht gewebter Leinland: kre̦kls kâ bradenis Selb., Lasd. Vgl. bridenis. [Nach U. auch ein tritt mit dem Fusse].

Avots: ME I, 321, 322


braiksna

braĩksna, ein grosser Baum: skat, kādu braiksnu mēs nuogāzām. meita, kâ braiksna Nigr. n. Janš.

Avots: ME I, 322


brakstu

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332


brammanība

bram̃manība, Grosstuerei, Grosssprecherei, Maulheldentum: vai ar biedriem brammanībā dižuos spē̦kus putināt? Janš. tad zudīs mūsu snaudulība un tukšā brammanība.

Avots: ME I, 323


brammanīgs

bram̃manīgs, grossprecherich, prahlerisch, polternd: puisis atsaucās brammanīgi Purap.

Avots: ME I, 323


brangs

[brañgs AP., Bächhof, Grünwald], brangs 2 [Bl., Selg., Dond., Talsen, Pl. 104, Libau, Līn., Alt - Rahden], dial. Bre̦ñgs [Salis, Serbigal, Ruj., C., PS., Salisb., Ermes, Wolmar, Roop, Lemsal > Hochle. bràngs 2 Kreuzb., Warkhof, Bers., Sonnaxt] brangùs od. brángus], teuer), in Livl. im allg. prächtig, herrlich, vortrefflich, fett, korpulent, in Kurland aber ziemlich gut, angehend: bragns zirgs, ein prächtiges, stattliches Ross, in Kurl. ein recht gutes Pferd. cilvē̦ks vai kustuonis ir brangs jeb tre̦kns; brangi liels, recht gross, brangi silts, recht warm. kruogā bija brangi vīri; samīs mani kājiņām BW. 31204. uzņemiet ve̦cas pē̦das, tur nebij brangas pē̦das St. [Als Lehnwort aus dem Kurischen od. Litauischen wohl zu d. Prunk resp˙mhd. prangen "sich zieren, prahlen"; vgl. Uhlenbeck PBrB XX, 327 und Johansson KZ. XXXVI, 344.]

Avots: ME I, 323, 324


brāt

brât Auleja, brâju, in grossen Mengen führen, tragen, schleppen: kad iet lītus: vajaga b. (sc.: labību nuo tīruma], kaî drīžāk.

Avots: EH I, 239


brāze

brâze [Kr., Nerft], grosses Menschengedrange. Zu brāzt.

Avots: ME I, 329


brāzt

brãzt: auch (mit â) Kaltenbr., (mit â 2 ) Salis. Refl. -tiês,

2) zanken schelten, mit Worten angreifen
(mit â 2 ) Dunika: viņš brāžas uz mani kâ negudrs;

3) sich reiben, scheuern
Kaltenbr.: brāžas cits ap citu (in einem grossen Menschengedränge).

Avots: EH I, 240


brenčka

breñčka, eine grosse Pfütze Gr. - Sess., Grünwald: iegāž lāci brenčkā Vēr. I, 918.

Avots: ME I, 330


bridiens

bridiêns,

1) das einmalige Waten:
grūtais bridiens tuo tâ bij nuokausējis Aps. [tas bija labs bridiens U., da hatten wir tüchtig zu waten];

2) eine grosse Menge:
advokātu mums Rīgā vai bridiens. [zaķu tur e̦suot bridiens Seibolt.] duomu bija bridiens Seibolt. mūsu pļavās bridiens uogu Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 331


briežauka

briêžauka Lasd., grosser Wind, Sturm (vom 15. Aug. - 8. Sept.) während der Brunstzeit der Elentiere.

Avots: ME I, 338


briģis

briģis, ein Vielfass, ein grosser Esser U.

Avots: ME I, 331


brikstu

brikstu brakstu, Interj., mit grossem Lärm U.

Avots: ME I, 332



britans

britans [Bächhof britāns Salisb., Laud., Bers.],

1) ein grosser Hund, ein groses, fettes Schwein od. ein anderes Tier
Grünh. Etn. III, 130;

2) übertr. auf Menschen u. andere Dinge, bezeichnet das Wort etwas Grosses:
tāds zē̦ns kâ britans Alm. tu redzi, ka viens tādu britanu (auf ein grosses Holzstück bezogen) nevar piegalēt Alm. Nebst li. britõnas "ein grosser Bauerhund" aus wruss. британ "собака британской породы; толстяк".

Avots: ME I, 333


brizdāt

brizdât, - āju, tr., rasieren N. - Bartau n. LP. VI, 29 (eig. wohl: mit grossem Geräusch den Bart abkranzen; vgl. brizdât, brizdu brazdu [und auch li. brìzinti "тереть" РФВ. LXV, 312]).

Avots: ME I, 333


brūzāšanās

[brũzâšanâs Stuhrhof "ein grosses Gewühl, Gedränge".]

Avots: ME I, 342


brūžgu brūzgām

brùžgu 2 brùžgām 2 Gr.- Buscnn. n. FBR. XII, 89, mit grossem Lärm.

Avots: EH I, 247


budzis

budzis,

1) der Furunkel, der Hundsnagel, die Beule:
āda apme̦tas ar budžiem. bē̦rns krizdams dabūjis lielu budzi AP.;

2) unreife Beere, unreifes Obst:
katru uodziņu jau budžuos tev nuoēdīs Duomas III, 201;

3) auch budze, = bubulis

II, budēlis Konv. 1, Burtn.;

[4) ein kleiner Anbau an einem grossen Gebäude, ein alter, entkräfteter Mensch, etwas Unnötiges, Unnützes überhaupt:
kuo tu vairs vari darīt, tāds budzis Nigr. Nach Persson Beitr. 258 3 budzis 1 u. 2 zu buga und bauga "ein Klötzchen".]

Avots: ME I, 345


būķis

I bũķis,

1) die Bäuche
[auch: būķe Wid.], das Einweichen, das Waschen der Wäsche in Lauge;

[2) ein grosses Fass, das zum Wäschewaschen dient
Selgerb.];

3) so viel Wäsche. Leinwand, Garn, wieviel zusammen eingeweicht wird;
būķa baļļa, das Bäuch -, Wasch-fass; auch zur Bezeichnung von Personen: kas tā tāda būķa baļļa ve̦lkas brāļa klētiņā BW. 22732; būķa katls, der Waschkessel.

Avots: ME I, 358


buks

II buks,

1): ein Schafbock mit grossen Hörnern
Leitan: b. ar kazu BW. 6732, 2;

2): c) - auch Sackenhausen n. BielU.;

g) auch Dunika, OB.

Avots: EH I, 250


būksna

II būksna ("mit û ") Sessw. "einungewandter Mensch von grossem Wuchs".

Avots: EH I, 257


bula

bula Dond., gew. buls, [Dunstkreis um die Sonne Bl.], dunstige, schwüle Luft, Höhenrauch, Dürre Serb., Adsel: bulas [Glück V Mos. 28,22, auch bulu (Jes. 58, 11)], gew. bula [Glück Jerem. 14,1] laiks, schwüle Witterung, Dürre: smagi zem rudeņa bulas viss mieg Skalbe. [caur bulu (dies geschient in einer Winternacht!) spīguo apkārtējo māju ugunis Austriņš Mār. z. 80.] buls nāk pār viņas ūdeņiem Jer. 50,38. tâ zibens šaudījās iz tvaiku bula Asp. es uzsūtīšu lielu karstumu, īstu bulu LP. VI, 509. vienu dienu atsitās bula gaiss. gaiss aplaidies ar bulu AP. bula gaiss ir zilgans, dūmakains, pietvīcis gaiss vasarā. [bula gaiss, dunstige Luft bei heisem Wetter Mittelkurl.] bula gads, ein Notjahr Serbig. būs visi bulā (in der Not) Serbig. bula bites, Wespen, Bremsen u. andere Insekten, die im Sommer bei heisem Wetter in der Luft umherfliegen PS. ["bula bites dzied", saka, kad vasarā sausā laikā ap diviem pēc pusdienas dzirdami klusi elektriski dūcieni, kas atgādina bišu dūkšanu Ronneb. bula mākuoņa Wid., Federwolke; bulu gaisi U., Lämmerwolken.] bulu vasara, ein heiser, dürrer, unfrucntbarer Sommer Mar. [buli, grosse Hitze Korwenhof. Wenn die Urbedeutung etwa "pietvīcis gaiss" ist, kann man mit Persson Beitr. 254 dies Wort etwa zu got. ufbauljan "aufschwellen machen", air. bolach "Beule" u. a. stellen. während Bezzerberger es bei Stokes Wrtb. 180 mit ir. bolad "Geruch" verbunden hat (vergleichen könnte man damit semasiologisch li. tvañkas "Schwüle, Hitze"; tvans "Gestank" RKr. XVII, 60). Dagegen nach Petersson Etymol. Miszellen 34 zu arm. bal "caligo".]

Avots: ME I, 347


bulants

bulants, ein übermässig grosser, unförmlich, unvernünftig Gegenstand: tāds cirvis kâ bulants; ruokas jau piekūst tuo cilājuot Naud. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 347


buldriķis

bul˜driķis Dond., ein ziemlich hoher zwischen Gebäuden befindlicher guļžuogs mit grossen Pfählen. Aus mnd. bolle "Bohle" + rick "lange Stange" ?

Avots: EH I, 250


bullene

*bullene (geschr. bulene) LKVv., grosse Butterblume.

Avots: ME I, 348


buņģis

buņ̃ģis,

3): linu buņ̃ģis Karls.;

4): auch Bers. - In der Bed. 1 nach Zēvers IMM. 192811, 312 aus nd. bung(e) "eine grosse Dose von Blech".

Avots: EH I, 253


burka

II burka, ein grosses Loch im Eise zum Hineinbringen der Netze Mag. III, 1, 127.

Avots: ME I, 353


burtulis

burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255


čaba

I čaba,

1) etwas, was raschelt
(čab), so

a) Pl., schlechtes Kleinkorn
Dond., Ahs.: es izsijāju labi daudz čabu uoderēm Apsk. I, 531;

b) grosse, roh nearbeitete Stiefel,
volksetymologisch aus čabata verkürzt;

c) das Demin. čabiņa, auch čabiņš [vgl. cabītis], als Liebkosungswort, Schwätzerin, Närrchen:
kuo tu, čabiņa, čabini? [ohne Zärtlichkeit: čaba um Talsen];

2) das Rascheln, =
čabēšana: ne˙kur ne lapu čabas MWM. XI, 261.

Avots: ME I, 399


čabāns

čabāns,

1) "wer zu grosse Stiefel anhat"
PV.: kur tu, čabān, iesi ar tik lieliem zābakiem!

2) "ein langsamer, täppischer, dick angekleideter Mensch"
Fest.

Avots: EH I, 281


čābāns

čābāns, etwas Grosses: vēži kâ čābāni lieli.

Avots: ME I, 407


cabuls

cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]

Avots: ME I, 363


čaika

čaĩka Salis, eine grosse Menge: ar dzelzi nuocē̦rt čaiku zivis.

Avots: EH I, 282


čakāns

čakāns (unter čakãrns),

2): ein nicht gross gewachsener, vor Alter od. Krankheit dürr gewordener, zusammengezogener Mann
Druw.;

4) eine eiserne, zweizinkige Mistgabel
(> čokōns) Warkl.;

5) ein hölzerner Hammer, womit trockene Erdschotlen zerkleinert werden
(čakâns) Zvirgzdine.

Avots: EH I, 283


čakārns

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401


čalba

čal˜ba Orellen, ein grosser, breiter Fuss mit plumper (und durchnässter) Fussbekleidung.

Avots: EH I, 284


čalbāt

čal˜bât Orellen, -ãju, ungeschickt (mit grossen, plump bekleideten Füssen) treten, waten: kur nu čalbāsi ar savām čalbām!

Avots: EH I, 284


čančis

čančis, ein Kornsieb mit grossen Löchern zum Scheiden des strohigen Kaffs vom Korn Appricken n. BielU.

Avots: EH I, 284


čapakls

čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).

Avots: EH I, 285


capans

III capans "ein grosses, feistes Lebewesen" Adl., Selsau, Stomersee.

Avots: EH I, 260


capāns

[capāns C., Nigr. "ein grosses Exemplar eines Tiers od. einer Pflanze."]

Avots: ME I, 363


cebules

ce̦bules, ce̦buļi, ce̦buli, ce̦bulas Mar. [hier mit a gesprochen], Schneeschuhe St., Hasenpot n. U.; n. Hr. auch grosse, roh gearbeitete Stiefel. [cabuļi, cabļi dass. bei L., St., U. dürfen wohl hochle. Aussprache sein mit a für e̦; desgleichen cabuļi "Stiefel"(?) in: kur, vilciņ, tu tecēji ar tiem dzelža cabuļiem? BW. 12565 (aus Lettin); vgl. *ce̦bls.]

Avots: ME I, 367


ceļš

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. 2 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371


cēlsirdība

cē̦lsirdība, die Grossmütigkeit Plūd., Llv. II, 285.

Avots: ME I, 377


cēlsirdis

cē̦lsirdis,* der Grossmütige Od. V, 94.

Avots: ME I, 377


celt

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370


cencers

II cencers, ein harter Erdklumpen Kronw. n. U.; [vgl. dazu etwa cinkulis. In Gramsden bedeute cenceris einen grossen Brotschnitt: nu es nuorietu sev labu cenceri].

Avots: ME I, 372


ceras

ce̦ras, auch ceres,

1) die Andacht, Ehrfurcht, Inbrust:
svē̦tām cerēt pildīts. ar lielām cerēm dziedāt Elv. [ar lielām ce̦rām runāt L. "in grossem Affekt reden"; ar lielam ce̦rām dievu lūgt L. "mit Inbrust und Zuversicht beten"]. par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkopim baigas viesās krūtīs un ce̦ras Pūrs I, 111. buolī velnišķās acis dusmu ce̦rās, wälze die Teuflichen Augen ingrimmig im Kopf herum Rainis; [anscheinend zu ce̦ri "Glutsteine, Gluftang];

2) = cerîbas, die Hoffnungen *:
ve̦ltas ceres, eitle Hoffnungen Blau.

Avots: ME I, 374


ciels

ciels,

1) gross
(mit iẽ) NB.: ciela. smaila priede;

2) "kas ceļams ir; schwach, so zu heben ist"
Für. I: viņa bij ciela, sie konnte nicht aufstehen Für. I.

Avots: EH I, 277


cigiņš

cigiņš, auch ciga Konv. 1 211, cigus Ahs., das Füllen, das Ross.

Avots: ME I, 379


čīgotne

čīguotne, grosse Fetthenne (sedum vulgare) RKr. II, 78.

Avots: ME I, 415


čīkstene

čīkstene,

1) [čìkstene 2 Lis., Bers.], grosse Fetthenne (sedum vulgare)
RKr. II, 78;

2) čĩkstene, ein essbarer Pilz
Dond. Vgl. cīkstenes.

Avots: ME I, 416


cilas

cilas, grosse Erdklumpen, wie sie beim Aufpflügen des Brachfeldes auf dem Felde zu sehen sind; cilas art, das Brachfeld aufpflügen: ar āzīti cilas ara BW. 25872; cilas ecēt, das aufgepflügte Brachfeld eggen: kad pirmuo reizi ecē uzartu zemi, tad ecē cilas; (zu celt).

Avots: ME I, 381


cilīgs

cilîgs, elastisch, schnellend: cilīga kviešu karašiņa; [gewandt, geschiskt: cilīgs saimnieks Trik.; "arbeitsam"Planhof;"gross, stattlich, kar"ftig" Rujen -Tornei (c. teļš, c. vīrs); "ganz gut" Ruj. wohl zu celt.]

Avots: ME I, 381


cilpot

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382


cilpotājs

cilpuotājs, ein weisser Schmetterling mit gelben und schwarzen Flecken (abraxas grossulariata L.)

Avots: ME I, 382


cilvecene

cìlvecene 2 Mar. n. RKr. XVII, 136, ein Mensch von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 271


cilvēks

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383


cimbaks

cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67 ein Pflanzenstengel; ein nicht grosses Holzstück; das Bein ("stilbs, stilba kauls").

Avots: EH I, 271


cimenis

[II cimenis "ein grosses Stück Fleich" um Grobin.]

Avots: ME I, 383


cimslis

cimslis, Ober - und Unterschenkel, auch die grosse Sehne in der Kniebedeutung Allend. n. U. (unter čimslis); [cim̃slis, die Sehne Neuermühlen, Salis].

Avots: ME I, 383, 384


cirksnis

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis 2 ], cirksnis Karls., cìrsnis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne 2 Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši 2) behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385


cirksnis

III cirksnis, cirkslis, grosse Wespe U. [nebst li. čirkšlỹs dass. wohl eine Umbildung von *sirksnis resp. *sir(k)slis (li. (širšlỹs); etwa nach cirkstêt (li. čirška "ein Kreischer")?!

Avots: ME I, 385



cirvis

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. 2 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388


ciska

ciska, cisks N. - Bartau n. RKr. VII, 84, Demin. cisciņa [BW. 34748 var.],

1) die Lande, Hüfte, das Hüftblatt, der Schenkel (grosse Muskel am Oberschenkel U.):
viņš klibuoja (bija klibs) ar savu cisku I Mos. 32,31. jāsaduod nerātnim labi pa ciskām Kand. cisku mīža, ein schlimmem Schimpfwort auf ein Frauenzimmer U.;

2) ein Teil des Spinnrades:
beņķa ze̦majā galā ietaisītas divi ciskas (cisciņas) ar riteni starpā RKr. XVII, 38; [cisciņa - auch ein Stäbchen am Webstuhl Bielenstein Holz. 406.] Zu li. kiškà "Kniekehle; бедро, ляжка", ndl. hijs dass (s. Lidén MO. V, 195 und būga KSn. I, 251) und (?) ai. kiṣ̌ku - "Oberarm" (Lewy PBrB. XXXII, 140 2 ); mit k - statt c - unter dem Einfluss von Formen wie kakṣ̌ā "Achselgrube"?]

Avots: ME I, 388, 389


čučkoks

čučkuoks (unter čuča-),

1): auch Lemsal;

2) "ein grosser Splitter"
Sussikas.

Avots: EH I, 294


cūka

cũka,

1): sirma (Var.: me̦lna, dagla) c. BW. 22832. lauka c. Frauenb., Sassm., = ârtecis;

2): meža cūkas sivēniņi BW. 11827; jūŗas cūciņa, das Meerschweinchen;

3): Schimpfname für einen Säufer;


8) in genitivischen Verbindungen: cūkas luops, ein Schwein:
redzēsi, kādi cūkas luopi Janš. Dzimtene III 2 , 127; cūku ce̦pure (s. unter cũkce̦pure) Janš. Bandavā II, 388, Schimpfname; cūkas laime Frauenb., unverdientes, grosses Glück; cūku priede Lennew., eine abgesondert wachsende und daher von unten an ästige Kiefer;

9) cũka N.-Peb., sìena c. Golthardsberg,
cũciņa Grenzhof, N.-Peb., Ramkau, Siuxt, = ķir̃pa I, ein kleiner Heuhaufe (votzugsweise zum Trocknen nassen Heus): cūciņās liek sienu, ja tas nav pietiekuoši sauss Ramkau. kad sìenu saliek cūciņās, tād tas nuote̦k Siuxt. Zur Etymologie s. auch M. Niedermann Tiž. II, 443 und P. Kretschmer Glotta XIII, 134.

Avots: EH I, 280


čuma

I čuma, ein Haufe belebter Gegenstände (Ungeziefer, Schlangen): čumu čumām, in grosser Menge: tur iet čumu čumām Kand.

Avots: ME I, 419


čupra

čupra: iekrīt cits citam čuprās Janš. Līgava II, 329; grosses Haar Grenzhof.

Avots: EH I, 296


čurains

[čurains, mit Sommersprossen bedeckt: č. ģīmis Lis.]

Avots: ME I, 422


čuras

III čuras Tirs., Sommersprossen: ģīmī me̦tas č.

Avots: EH I, 296


čūrāt

II čũrât Frauenb. "unablässig und unverdrossen arbeiten".

Avots: EH I, 299


čuris

čuris, ein Trossbube Stender Gramm. 1 167, Belläufer, der im Geschlepp ist Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Beiläufer").

Avots: EH I, 296


dabļš

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428


daiga

I daiga, daigs,

1) eine lange, dünne Stange,
z. B. der Angelstiel; daigas = žeberklis ar divi žuburiem, kuo kūļus pacelt Lös. n. Etn. IV, 18; daîgi [Kr.], zwei an den Enden zusammengebundene Stangen zum Aufrishten eines schweren, grossen Gegenstandes, z. B. zum Aufrichten der Seitenstangen (air,i) einer grossen Schaukel Selb.; Pfähle, Stangen an Fischwehren [Bielenstein Holzb. 672], Warnungszeichen auf Heuschlägen L.;

2) daigas, daigi Druw., Zwirn, Garn zum Trakeln
Lös. n. Etn. IV, 148. Vgl. li. daigas, der Keim und le. diegt, dīgt.

Avots: ME I, 430


dails

dails (unter dàiļš),

1): auch (mit aĩ) Gramsden n. FBR. IX, 102, (mit ài 2 ) Sussei n. FBR. VII, 143, Lös., (mit aî) Erlaa n. FBR. XI, 11; ‡

2) gross
(mit ài 2 ) Zvirgzdine: sivē̦ni jau daili izauguši;

3) dàils 2 laiks, lange Zeit
Bērzgale, Cibla. Subst. dailums (unter daiļums): maguones dailumā BW. 10030 var. kas nuo meitas dailumiņa 6657 var.

Avots: EH I, 302


daires

III dairas, grosse Holzsplitter Bers. [Zu dairīties "sich spalten"].

Avots: ME I, 432


daldarains

dal˜darainis AP., ein grossgemustertes Tuch.

Avots: EH I, 304



damāka

damaška "eine grosse gestrickte od. gewirkte Gurte" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 305


damaksnējs

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436


dantals

dantals, grosser, armdicker Knüttel zür Verteidigung U. [Aus *dangtals? Vgl. danga V.]

Avots: ME I, 438


dārzs

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III 4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. 2 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449


daudz

daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 443


dazums

dazums,

1) eine grosse Menge:
dazums naudas Kokn. n. Etn. IV, 33;

2) der Bestandteil:
manai pīpei viens dazums pazudis Kokn.;

3) Ersparnis
Kokn. n. Etn. II, 97. [In der Bed. "Menge" jedenfalls zu dažs.]

Avots: ME I, 445


de

II deidars: deĩdars Seyershof, ein grosser und ungelenker Mensch od. ein solches Tier: zirgs nav ne˙kāds lāgs: tāds d. ir.

Avots: EH I, 314


degsnis

degsnis: ein grosser Nadelvald Fest.; ein kleiner Nadelwald Sonnaxt; ein Fichtenwald Oknist n. Fil. mat. 33; "duobe pļavā" Heidenfeld: meklē pa dūņām degšņuos; par degsnīti te̦cē̦dama BW. 27027.

Avots: EH I, 314


dējala

dẽjala, dẽjele, acc. s. dējuolīti BW. 30403,

1) ein für Bienen ausgehöhlter oder auszuhöhlender Baum
[dẽjala Serbigal, Ronneb., Trik., Smilt.]: edz kur jauka dējaliņa, kaut manā tiesiņā BW. 11105;

2) das Eisen, womit diese Höhlung bewerkstelligt wird.
Zu dēt. [dẽjala PS., Wolm., ein grosser Baum (der zu einem Bienenstock taugen könnte).]

Avots: ME I, 461


dēnēt

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. 2 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461


derža

derža,

1) der Frohndienst:
klaušu laikuos zemniekiem vajadzēja braukt ar savu zirgu kunga darbuos; šādu gaitu sauca par deržu, deržām Lasd., Bers. deržās iet, sich zum Frohndienst einstellen Etn. II, 49;

2) schwere Arbeit, schwerer Dienst:
ir gan nu reiz ticis deržā Lasd., Bers.;23

3) der Frohnarbeiter, der Arbeiter auf einem Herrengute, dann auch jeder, der schwere Arbeiten zu verrichten hat
[der̃ža N. - Peb.]: viņš aiziet uz muižu par deržu Schujen;

4) der Standhafte
Krem.;

5) der Alberne, Ungezogene
Alt-Rahden;

6) eine kurze Peitsche, deren Stiel aus einem Ziegen- oder Hasenfusse besteht
Setzen; eine grosse Peitsche, eine Zigeunerpeitsche Selb. [urspr. Riemen- oder Lederpeitsche?];

7) das Band der Schürze
Lubahn n. Etn. II, 34, [einer Decke Bers. - deržās iet bedeutete urspr. vielleicht - unter die Frohnarbeiter gehen, und deržā tikt - zu einem Frohnarbeiter werden. In diesem Fall hätte man etwa von der Bed. 4 auszugehen, und derža gehörte zu li. dir̃žti "zäh und hart werden", diržùs "тягучiй, неломкiй", dir̃žas "Riemen", apr. nom. pl. dyrsos (wenn -s- hier = z ist) "fromme (= tüchtige)", aksl. дръзъ "kühn", r. дéрзкiй "frech" (vgl. le. derža "der Ungezogene" ), ai. dṛhyati "ist fest", av. dǝrǝzi- "stark", dǝrǝz- "Bande, Fessel", alat. forctus "bonus" u. a., vgl. Walde Wrtb. 2 310 unter fortis, Berneker Wrtb. I, 257 und 258 und Trautmann Wrtb. 56].

Avots: ME I, 458


deviņdancis

deviņdañcis, der Neuntanz, Epitheton des Rosses: ein Ross, das neun Tänze tanzt BW. 1690: man nuojūdza meža sargs deviņdanci kumeliņu BW. 30536.

Avots: ME I, 460


didelis

[II didelis um Grobin "ein grosser und dummer Mensch"; vgl. dideļš.]

Avots: ME I, 466


dideļš

dideļš (li. dìdelis), gross Rutzau n. Etn. II, 34.

Avots: ME I, 466


dievredzis

dìevredzis, ‡

2) ein grosser Betbruder, der wirklich fromm erscheint
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 328


dīķis

dĩķis der Teich; grosse Pfütze auf dem Wege Salis; ein viel fressender und saufender Mensch U. [Nebst estn. tīk aus mnd. dīk "Teich".]

Avots: ME I, 478


dikts

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466


dilbt

[II dilbt Bers., Fest., schnell laufen: skrien vien! es ar dilbšu līdz; in Kurl. bedeute dilbt, -stu, -bu - "mit grossen Schritten und entblössten Beinen (dilbi) gehen"; "tâ skriet, ka kājas vien paspīd" AP. - In Naud. sage man von einem von der Stelle entlassenen Menschen ohne Unterkunft: viņam nav kur dil˜bt (prs. -bju, prt. -bu)].

Avots: ME I, 467


dirdelīgs

dirselīgs PV.,

1) leicht, auch über Geringfügiges zornig werdend;

2) Grosses unternehmend, aber dabei sch1iesslich sich ruinierend.

Avots: EH I, 322


divdeviņi

divdeviņi, 2 x 9, zur Bezeichnung einer grossen Menge, sehr viel: puisītim - divdeviņas valuodiņas BW. 12415. divdeviņi zuobini Br. 389.

Avots: ME I, 471


dižāmars

dižãmars Pas. II, 240, der grosse Hammer.

Avots: EH I, 324


dižans

dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]

Avots: ME I, 474


dižaudzis

dižaûdzis, gross, hoch gewachsen: kâ es tevi nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776; dižaudzīte, Epitheton des Hanfes im VL.: kaņepīte, dižaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 474


dižcekule

dižce̦kule, die einen grossen Schopf hat: irbes meita, dižce̦kule RKr. XVI, 136.

Avots: ME I, 474


dižcepura

dižce̦puŗa tē̦va dē̦ls, der Freier mit der grossen, schönen Mütze BW. 12123 var.

Avots: ME I, 474


diždarbs

diždar̂bs, Grosstat, hervorragendes Werk.

Avots: ME I, 474


dižens

diže̦ns: ziemlich gross Salisb. (wo daneben kein dižs, sondern nur liẽls); gross Sonnaxt; "brašs" Sonnaxt; schön Siuxt, Sonnaxt; "slave̦ns, cilde̦ns" Warkl. Adv. diže̦ni, schön Siuxt: tik d. viņš iet, ka viņam ne pauts nuo galvas nenuokrīt.

Avots: EH I, 324


dižezers

diže̦ze̦rs, ein grosser See: diže̦zera raudavīte BW. 11746, 1.

Avots: EH I, 324


dižgalvis

dižgalˆvis, der Grosskopf, Starrkopf: dižgalve saulgrieze Janš.

Avots: ME I, 475


dižgans

dižgans, der grosse (ältere) Hirt, Oberhirt Janš. Bandavā I, 377, II, 339.

Avots: EH I, 324


dižgulta

dižgulta, das grosse Familienbett, in welchem das Ehepar mit den kleinern Kindern schlief Plutte 93.

Avots: ME I, 475


dižināt

dižinât [li. dìdinti], fakt., gross machen, erheben, preisen, rühmen: māte mani mazināja, ciema puisi dižināja (Var.: tautas dižu dižināja) BW. 10229.

Avots: ME I, 475


dižins

dižins, dial. für diže̦ns, gross, herrlich: par tuo trešuo nuopirkuos sev dižinu arājiņu BW. 10290 var.

Avots: ME I, 475


dižistaba

dižistaba, die grosse Gesindestube Kurl.

Avots: ME I, 475


dižķonis

dižķuonis* Janš. Mežv. ļ. II, 124, ein Grosssarst.

Avots: EH I, 324


dižkrogus

dižkruõgus, das grosse Zimmer im Kruge Sassm.

Avots: ME I, 475



dižlaivnieks

dižlaĩvnieks, der Besitzer eines Grossbootes; der auf einem Grossboote fährt.

Avots: ME I, 475


dižmakšķeris

[dižmakšķeris, grosse Angel, Stellangel Bielenstein Holzb. 679.]

Avots: ME I, 475


dižmežs

dižmežs, der grosse Wald, der Urwald: viņš izjāj dižmežā JK. V, 131.

Avots: ME I, 475


dižmīzels

dižmīzels, der Dreck, eig. der grosse Urin Windau.

Avots: ME I, 475


dižmutīgs

dižmutîgs, grossmäulisch: kalpuone palikusi dižmutīga Sassm.

Avots: ME I, 475


dižmutis

dižmutis, ein Grossmaul Dond.: kas dižmuti var aizrunāt! Sassm.

Avots: ME I, 475


dižonis

dižuonis,

1) [" kas dižuojas" 1 Kokn., Schrunden, Postenden, Jürgensburg, Annenburg;

2) "ein grosser, starker Mensch"
Gr. - Essern;

3) "kas dīžājas" 1 Schujen, Daiben, Grawendahl].

Avots: ME I, 476


dižoties

I dižuôtiês (li. didžiúotis), dižîtiês RKr. XVI, 228, sich gross tun, sich rühmen, prahlen, prunken: tu ne˙maz tâ man te nedižuojies! nuo šīs vai tās upes dzimuši dižuojās [Rutzau] grieķu varuoņi Pūrs I, 99.

Avots: ME I, 476


dižozols

dižuôzuols,

1) eine grosse, herrliche Eiche:
kur tu augi, dižuozuols BW. 5437;

2) der Held:
tautas dižuozuoli, die Söhne, der Stolz des Volkes (oft ironisch) R. Sk. II, 9.

Avots: ME I, 476


dižs

dižs (li. dìdis),

1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;

2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju

3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]

Avots: ME I, 475


dižsagts

dižsagts, -s, dižsagte, eine grosse Spange Plutte 88.

Avots: ME I, 475


dižsaimniece

dižsàimniece Druva III, 596, die Wirtin eines grossen Gesindes.

Avots: ME I, 475



dižsirdīgs

dižsir̂dîgs, grossherzig: mazs bē̦rns, bet dižsirdīgs Sassm.

Avots: ME I, 476




dižtirgotājs

dižtirguôtājs Janš. Bandavā II, 219, ein Grosskaufmann.

Avots: EH I, 324


dižūdens

dižûdens, -s, -ņa, grosses Wasser, Gewässer: dižūdeņa līdaciņa BW. 14881.

Avots: ME I, 476




doķis

duoķis,

1) ein grosses Netz
Krem. ; ein starkes Netz zum Lachsfangen ; duoķi, Stücke zu den Lachsnetzen L. ; Stücke von Strömlingszugnetzen U. ;

2) ein altes Flussbett, die Tiefe Krem. ;

3) ein Salzgefäss, [Salzstampfe
Bielenstein Holzb. 267]: sāls duôķis 2 od. buoķis Kand. ;

4) die weibliche Scham
Salisb.

Avots: ME I, 532


domāt

duõmât;

1): tādas pumpas; ka jāduomā, sehr grosse Auswtichse
Sonnaxt;

5): d., ka (es scheint, dass)
putna spārni būtu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): šī duomājas nez cik liela e̦sam AP. šie duomājušies pļavu vēl šuovakar sakasīt Heidenfeld; ‡

2) beabsichtigen
Kaltenbr.: es vis duomājuos tur aiziet.

Avots: EH I, 350


dramblis

dram̃blis, Vielfrass, Grossesser Gr. - Sess. [Zu li. dramblỹs "Dickbauch", dremblỹs dass.]

Avots: ME I, 489


drasēt

drasêt: Sehwers hält es Zeitschr. für slav. Phil. VI, 333 für entlehnt aus nd. drossen "viel gehen, laufen".

Avots: EH I, 330


drēberis

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497


drēbulis

[drē̦bulis "Schlackenwetter", drē̦buļi "grosse, feuchte Schneeflocken" Domopol, Zaļmuiža.]

Avots: ME I, 498


druņķis

druņķis.

1) = drunka;

2) ein Grützspann:
druņķī vīram jāaizne̦s ēst uz pļavu Gross-Essern n. Etn. II, 17.

Avots: ME I, 504


drūsma

II drūsma, das Gedränge: baznīcā bija liela drūsma Nigr., Kand. drūsmā vingrums rasies Lautb. Ind. un Arija 24. drūsmām, in grossen Scharen Mag. IV, 3, 113. Vgl. drūzma.

Avots: ME I, 506


drūzma

drũzma, drusma Alt-Rahden, grosses Gedränge, grosser Menschenhaufe: ļaudis drūzmām staigā pa ielām Vēr. I, 1155. nuo šķērsielām plūda ārā ļaužu drūzmas II, 297. sanākt drūzmu drūzmām. in sehr grosser Anzahl, mit grossem Gedränge. ļaudis nuo baznīcas gāzās ar drūzmu ārā.

Avots: ME I, 507


dūdrags

[dũdrags (auch dižtaure Gr. - Essern), ein Blasinstrument: "âža rags, kam tievgalā ieliek zuoss spīgu (spalvu) un sānuos ietaisa 4 caurumiņus; dūdragu pūtuši gani" Telssen; vgl. li. dudaragine "grosse Sackpfeife" bei Bezzenberger BGLS. 356.]

Avots: ME I, 524


dukšķis

dukšķis, ein von Lumpen oder Hede zusammengewickelter, grosser Pfropfen Bankin n. U.

Avots: ME I, 512


dūksts

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526


dūlājs

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis 2 ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. 2 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526


dumaka

dumaka AP., grosser Nebel; regnerisches Wetter.

Avots: ME I, 514


dumbra

[dùmbra 2,

1) eine grosse Pfütze
Grawendahl;

2) eine morastige Wiesse
Bers.]

Avots: ME I, 514


dumpēties

dum̃pêtiês, -ējuos [Nigr., PS.], grossen Lärm machen, sich empören; bes. mit sa-.

Avots: ME I, 515


dumpot

dumpuôt U., Lärm machen, Aufruhr beginnen. Refl. -tiês, sich empören; grossen Lärm machen [-p- aus -pj-?].

Avots: ME I, 515


dunkuris

I dunkuris, = dumpuris, ein nicht gross gewachsener Mensch: augu liela, neizaugu, atmetuos dunkurī BW. piel. 2 5331.

Avots: ME I, 517


dūre

I dùre, dûris 2 Kand.,

1) die Faust:
akmens tik liels kâ dūre. saņemt ruoku dūrē, die Faust ballen. ruokas negribuot save̦lkas dūrēs. dūri pacelt tik˙pat kâ iesist. sist ar dūri vēju. vergeblich sich abmühen. sēdi uz dūri, uz īksti atspiedies! sagt man scherzend, wenn es an einem Platz zum Sitzen fehlt;

2) eine Eisaxt.
rīks ar dzelzs asmeni un kuoka kātu zvejniekiem ziemas laikā āliņģu taisīšanai Pernigel; [dũre Daiben], die Brechstange Krem.;

3) ein grosser Hohlmeissel, um einen Bienenstock auszuhöhlen;

4) ein flaches Stemmeisen
U. [Zu durt "stossen, stechen ", dūriens St. "Fauststoss, Faustschlag ", osorb. dyric` "einen Schlag versetzen" (vgl. auch la. pugnus "Faust" neben pungere "stechen" und dazu Walde Wrtb. 2 622), s. Leskien Nom. 279; vielleicht auch nach Stokes KZ. XXXIII, 70 und Wrtb. 148 zu kymr. dwrn und ir. dorn "Faust ".]

Avots: ME I, 529


durtenes

dur̂tenes N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, eine grosse Tür.

Avots: EH I, 344


dužs

dužs, [breitschultrig, stattlich Warkh.]: duža (Var.: dūža, prāva, diža) biju dužumā (Var.: dūžumā, prāvumā, dižumā) BW. 21433, 1 var. [Wohl aus resp. poln. dužy "gross, stark".]

Avots: ME I, 522, 523


dzenis

I dzenis (li. genỹs), der Specht (gewöhnlich die kleineren Arten; vgl. dzilna), bišu dzenis. der Bienenfresser (merops apiaster); cūku dz., mittlerer Buntspecht (picus medius) RKr. VIII, 88, n. Natur. XXXVII, 40 weissrückiger Buntspecht od. Weisspecht (picus leuconotus); dižraibais dz., grosser Buntspecht (picus maior); zivju dz., Eisvogel. dzenis kaļ, der Specht pickt. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ dzenis. dzenis izkaļ pats savus bē̦rnus. [Nebst apr. aytegenis "der kleine Specht" und genix "Specht" zu dzenêt.]

Avots: ME I, 545


dziedātājs

dziêdâtãjs li. [giedótojis], der Sänger. nakts dziedātājs, Sprosser RKr. VIII, 93; n. Natur. XXXVII, 114 Sumpfrohrsänger (salicaria palustris); dziedātāju putns, der Singvogel LP. I, 94; dziedātāju meitas, singende Mädchen RKr. VI, 88. es meitiņu labs puisītis, es pa˙priekšu dziedātājs Ltd. 322.

Avots: ME I, 561


dzilna

dzilˆna [li. gilna Miež. "Wachholderdrossel"], dzilnis, der Specht [nur die grösseren Spechtarten; die kleineren - dzenis]; me̦lnā dzilna, Schwarzspecht (picus martius); pe̦lē̦kā dz., Grauspecht (picus viridis); zilā dz., Blauspecht; zilais dzilnītis, Spechtmeise; krievu dzilnītis, östliche Spechtmeise (sitta uralensis). [Nebst r. желнá "Schwarzspecht" wohl zu dze̦lts "gelb"; vgl. Trautmann Wrtb. 88. Būga РФВ. LXXV, 156, Zubatý AfslPh. XVI, 425. Hirt BB. XXIV, 57.]

Avots: ME I, 550


dzīmis

dzīmis, eine grosse, unzählige Menge, grosser Haufe Mag. IV, 2. 114. Dond.: dzīmis ļaužu, knišļu Mag. II, 3, 118. dzīmu dzīmiem tie pa gaisu liduojas apkārt Dünsb.

Avots: ME I, 556


dzirklis

I dzir̃klis, Grosstuer, Prahlhans (zu dzir̃ties) Grob. n. Etn. III, 66; [vgl. li. girklus "ruhmredig"],

Avots: ME I, 553


dzirkste

[III dzìrkste Drsth., Jürg., ein grosser Funke.]

Avots: ME I, 554


dzīve

II dzîve: dzīva BW. 4039 (aus Alt-Sehren), 33623, 1 (aus Mesoten); iekšā gulēja un priekšā bij tā. dz. (vorn war der Wohnraum Orellen. jūs dzīvi (eine Wirtschaft, einen Bauernhof) turiet un ziniet, kâ strādāt Siuxt, bīstuošies jemt tādu lielu dzīvi (sie fürchten sich, einen so grossen Bauernhof zu arrendieren) Kalterlbr. visa dz. (Hab und Gut) te ir: čūči, luopi Frauenb. - dzīves cūka, ein Zuchtschwein (im Gegensatz zurn Mastschwein) AP. turēt kaķi (gaili) dzīvēm ("pašu vajadzībām") ebenda: kur ... vedīs tuo guovs bē̦rnu (teļu), vai kur dzīvēm? P. W. Šis ar mani tiesāties? 3.

Avots: EH I, 362


džūkste

[džùkste C., um Bauske, eine sumpfige einschiessende Stelle; "eine grosse Pfütze" Bers.]

Avots: ME I, 565


džura

džura, eine grosse, schlammige Pfütze Gr. - Sess.; vgl. čura II.

Avots: ME I, 565


eire

II eire PV. "ein allzu gross angefertigter Gegenstand" : kur tu tādu eiri liksi?

Avots: EH I, 367


erms

e̦r̃ms: Schnetz stelltes AfslPh. XL, 75 3 nach dem Vorgang Brückners zu aksl. raměnъ "gewaltig" und germ. *ermana- "gross, ungeheuer", und Lidén IF. XL1V, 191 das von le. e̦r̂ms nicht zu trennende li. ermis "Monstrum" zum germ. *ermana- und arm. arman "Wunder". Falls aber le. e̦r̃ms ein Erbwort wäre, kännte es nur mit ģr- gesprochen werden.

Avots: EH I, 370


ēršķis

ẽršķis BW. 4566, ẽrkšis PS., Mag. XIII, 3, 67, BW. 23980, 24632, 2 ẽrkšķis Manz., BW. 23168, ẽrši Manz., Elger, [ērkšājs Wid.], ērkšķēji U., gen. pl. ērkšēju BW. 29552, der Volk. (von einem Demin.) ērksīt bei Rainis Vēja n. 1. 33, der Dornstrauch, der Dorn, der Stachel: ērkšu ceļu tecināju BW. 24632, 2. ērkšu auzas, hohes süssgras (glyceria spectabilis) RKr. II, 72 ērkšķu ruozes, Hundsrose (rosa canina L.) RKr. II, 77; ērkšu uoga Mag. XIII, 3, 67, ērkšķuoga Vēr. I, 1230, die Stachelbeere (ribes grossularia L.); ērkšķuogāji RKr. II, 77 oder ērkšuogulāji, die Stachelbeerenpflanzen. [Vgl. ērkšis. - Nebst ēršķēži (s. dies) wohl zu ērcis (s. dies), ai. ṛkṣ̌ara - ḥ "Dorn", ṛṣ̌áti "sticht, stösst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4, 119, Persson Beitr. 841 u. 964, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 392.]

Avots: ME I, 576


ērzelis

ḕrzelis, Demin. - ītis, ē̦rze̦lē̦ns, ēržuks Stelp., der Hengst: ķēve iet ērzeļuos, die Stute ist rossig U. [Zu li. er̃žilas dass˙arm. orjik c, av. ǝrǝzi (du.) "Hoden", gr. ὄρχις "Hode", ir. u i rge "membrum virile", (nach Būga Изв. XVII, 1, 19) li. aržùs "страстный" u. a.; s. auch Fick Wrtb. I 4, 17, Pedersen KZ. XXXVI, 335, Hübschmann Arm. Gramm. 483, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 391, Trautmann Wrtb. 71.]

Avots: ME I, 577


ērzelnīca

ērzelnīca,

1) eine rossige Stute
Lub.;

2) "rē̦c un zviedz kâ ērzelnīca", sagt man von einem grieflachenden, sittenlosen Mädchen
Lub.

Avots: ME I, 577


gabalaine

gabalaine, ein aufgepflügter Acker mit grossen, gefrorenen Erdschollen Lettg.

Avots: EH I, 374


gads

gads: gen. gad[u]s auch Heidenfeld; nuo gads uz gadu (von Jahr zu Jahr) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 79, Oknist n. FBR. XV, 177. uz cita gads (im nächsten Jahr) Pas. V, 199 (aus Preili): meitu līka uz visa gads Sonnaxt. nuo katra gads ebenda. gads ve̦ca Wessen n. FBR. XIII, 88. šie viena gads e̦suot (in gleichem Alter) Kaltenbr. gads tirgus, der Jahrmarkt AP. - kâ pie šī gada, mittelmässig, entsprechend der Wüterung dieses Jahres (von der Ernte gesagt) BielU. pa lāmām gadiem (manches Jahr) labu sìenu veda mājās, bet gadiem viņš bij knapāks Siuxt. gadus, seit lange, jahrlang Diet. laika gadi od. gada laiki; die grossen Festtage Baldohn n. BielU.

Avots: EH I, 375


gāgans

II gãgans [Buaske, gàgāns 2 Hirschenhof], Gänserich; [gãgāns "Hahn" Telssen; Gans (auch der Stroch od. Truthahn) Wenden, Schujen; vgl. li. gogonas "Gänserich"]. Hierher wohl auch (ein Rätsel): gāgans uz vienas kājas RKr. VII, 472. [gãgānu PS., C., Trik. od.] gãganu [in Kalnemois, Nigr., Golg. und Selg. mit kurzem a in der zweiten Silbe] kaŗš "grosser Lärm, Gezänk" LP. V, 202. [Vgl. r. гагáнить "schnattern".]

Avots: ME I, 616


gaima

gaima, eine grosse Menge: liela gaima zuosu Selb. [Vgl. dzīmis.]

Avots: ME I, 585


gaiss

I gàiss,

1-3): das Himmelsgewölbe
Rutzau (hier debesis unbekannt; gaisā spīdēja daug zvaigžņu). kāvi sitas augšā līdz pus gais[u] Salis; "neblige Wolken" Heidenfeld: viņš jau vienmē̦r cēlēs g.; Plur. gàisi 2 "Wolken und Wolkennetze KatrE.: sniega g. pē̦rkuoņa g. līt[u]s g. "weiche Wolkennetze od. niedrig gehende weiche Wolken". sausuma g.,

a) "cieti, sausi, augsti mākuoņi",

b) von Höhenrauch erfüllte Luft.
- nuo spārnuotām skudrām uz ve̦zuma nevar glābties viņas iet gaisuos ("?") Grob. man krīt visi gaisi virsū, der Himmel fällt über mir zusammen Kalz. n. BielU. galsuos lēkt, sehr leichtsinnig sein Dond. iet gaisu gaisiem ("?") Salis n. FBR. XV, 74. tāds gaisa gabals! Ar. u. a., ein so grosses Stück Weges (zurückzulegen)!

4): auch Preiļi (Kur. Nehr.).

Avots: EH I, 378


galds

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


galvenīce

galvenīce,

1) der Wipfel
U., BW. 13250, 53;

2) eine grosse Wintermütze
Bers. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 597


gams

[gams (?), der Knoten, der Knollen (an Pflanzen): gamu augi, Knollenpflanzen Wid. - Vgl. gums. - In Biržgalis sei gams (?) ein grosser, ungeschickter Mensch, dessen Aussehen und Bewegungen etwas komisch seien.]

Avots: ME I, 598


gards

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. 2 unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602


garkabata

gaŗkabata, jemand, der eine grosse Tasche hat BW. 20542 var.

Kļūdu labojums:
20542 = 20549

Avots: ME I, 606


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


gārša

II gãrša,

1) grosser (trockener
N.- Schwnb.) Wald, namentlich Fichtenwald, aber auch Laubwald [Ronneb.]: māsiņa mana nuogājuse sausu gāršu maliņā BW. 25926. redzēju sila gāršu trim reizēm nuolīžuojam 27301. rudzi kâ gārša Etn. II, 188;

2) Gebröch
L.;

3) gārša zeme, gārši, nasses, morastiges Land
Hr. n. U. - [Wohl zu dziŗa "Wald" und vielleicht (nach Fick Wrtb. III 4 , 40) an. kjarr "Gebüsch"; s. Lindén Stud. 8 3 , Sommer Balt. 127, Būga Aist. St. 100.]

Avots: ME I, 619


gaura

II gaura,

1) der Taucher
Manz., Elv. lielā gaura, grosser Sägetaucher Natur. XXXVII, 245;

2) Bezeichnung eines bösen Menschen:
nuoskaities kâ gaura Naud. [Nebst gauris III, gūra "Sägetaucher" zu apr. geauris "Wasserrabe"; vgl. Berneker IF. X, 148.]

Avots: ME I, 611


gaužs

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 1 var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614


gāzt

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620


ģinta

II ģinta, ģinte, [in Warkh. und] bei Rainis auch ģints, -s,

1) die Familie Elv. ar puķēm nuo augstāi ģintēm MWM. VII, 246;

2) die Sippschaft, Verwandtschaft, Anhang:
[viņam liela ģinta U., er hat grossen Anhang.] ģintes [ģintinieki Warkh.] - radinieki vai citi, kuŗiem kaut kas kuopā riede̦r, p. bites Buschh. [man ar kaimiņu bites ir ģintīm Warkh., mein Nachbar besitzt mit mir gemeinschaftlich Bienen.] ģintu sastāda visas tās ģimenes, kuŗas savā starpā rada Plūd. viņu (namu) sarga jauna darba ģints Rainis. Zu ģente.

Avots: ME I, 699


glumza

glumza, ein dummes, ungeschicktes Frauenzimmer Erlaa n. Etn. IV, 65; [glum̃za Nigr., glùmza C.], ein ungeschickter Mensch A. - Rahden n. A. XIII, 252; [in Jürg. glum̃za von einem grossen Hund. Um Ruj. auch: glumzaks. Zu li. glùmti "глупѣть"?]

Avots: ME I, 630


goba

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688


gomele

guõmele [Dond.], guomeļa,

1) eine Art grosser Erdbienen
L., St., U., Hummel, raiba, liela zemes bišu suga Dond. A. XIII, 252; MWM. IX, 638: par mušām ne˙maz nerunājuot, jāpiemin tikai guomeles un spindzeles XV, 491;

2) der Name einer Kuh
Lems. n. U.

Avots: ME I, 692


gotene

guõtene,

1): auch Frauenb., ("?") Lesten n. FBR. XV, 22; ‡

3) eine ungewöhnlich grosse Kuh
(mit ùo 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 136.

Avots: EH I, 424


grandīt

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît 2 Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît 2 Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. 2 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638


grasis

grasis,

1): ze̦lta grasi BW. piel. 2 33143, 4. pieci graši nemaksāja BW. 988, 9. same̦tam pa grašam 2228. Nach Zēvers IMM. 1928 II, 305 aus nd. grosse.

Avots: EH I, 398


greizs

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. 2 1539

Avots: ME I, 647, 648


grīzulis

grīzulis,

1) der Wirbel, Strudel:
apgriež laivu ūdens grīzulī Antrop. III, 47;

2) [grĩzulis Nigr.], die Laune, Caprice:
kas tev par grīzuli megājis galvā? Janš. kad tai kāds grīzulis uziet, tad viņai ne ve̦lns nevar iztapt Janš.; [

3) grĩzuļi die Drehkrankheit:
aitām grĩzuļi Nigr. Vgl. li. grįžulỹs " der Wagen im Sternbild des grossen Bären"].

Kļūdu labojums:
apgriež = apgāž

Avots: ME I, 659


grozgalvis

gruozgalˆvis,

1) der Wendehals;

2) ein Eigensinniger:
kuo tu nāci gruozgalvīte, pie tā mana bāleliņa? BW. 21234;

3) beliebtes Epitheton des Hopfens und des Rosses:
apenītis, gruozgalvītis (der den Kopf hin und her dreht), kuokā kāpj uolu dēt BW. 765. kumeliņ, gruozgalvīti! 14000, 3.

Kļūdu labojums:
14000, 3 = 14000, 13 var.
jāizmet (zu streichen) 2. nozīme (die Bed. 2).

Avots: ME I, 671


grozs

grùozs: acc. s. gruozi BW. 1197 var.,

1): auch (mit ùo 2 ) Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit 2 ) Siuxt, Strasden; ein grosser, aus dünnen Kieferspänen geflochtener Korb mit quadratförmigem Boden und steilen Seiten
(mit 2 ) Dunika; ein aus Lindenborke verfertigtes, mit einem Deckel versehenes Behältnis für Kleider, Wolle, Getreide od. Mehl Ramkau; bišu g, ein geflochtener, runder Bienenkorb Dond.; pilni gruozi (Var.: ķuoči ) BW. 6917 var. vilnas gruozu 1197, 1 var.; ‡

2) "?": sudmalās gaņģim apkārt g. Frauenb. kre̦tulam apkārtējais lùoks gar malām ir g. ebenda; ‡

3) ŗaušu g. "eine Einrichtung im Hause des Bräutigams, die aus einem Tisch und daraufgelegten Kuchen besteht"
Ar.

Avots: EH I, 414


grūts

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I 4 409, Walde Wrtb. 2 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670


grūžām

grũžām, grũžņām, (Instr. Pl.), in grosser Menge: šuogad sēnes aug grūžņām vien Nigr. ābuoļi tâ sabiruši, ka grūžņām vien var grūst Nigr.

Avots: ME I, 670


gruzis

I gruzis, grùzis PS., grûzis AP.,

1) ein Stäubchen, Körnchen, Hälmchen, Spänchen, das in das Auge gerät:
gruzis (gruzis) grauž acī. gruzi (grūzi) nuo acs izlaizīt. vēžu dzirnutiņas iebāž acī, kad gruzis iebiris Etn. III, 8;

2) grùzis [Schujen, N. -peb.], Wasserschafthalm (equisetum limosum)
RKr. II, 70, Etn. I, 138: Jānītis tavus kumeliņus grūžu zâli (Var.: gružu rasu) ēdināja (vgl. li. gružis (i- Stamm) "Schachtelhalm");

3) der Pl. gruži, grûži od. grùži, auch gružas [Taurup], grūžas, allerlei Abfälle, Schutt, Graus, Geröll:
darīs visus akmiņus par izkaisītiem gružiem (gruvekļiem) Jes. 27, 9. kur žagari, tur gruži. kur ar kuo strādā, tur gruži nuokrīt. tīra te̦k Daugaviņa, daži gruži (Var.: grūži, grūžas) dibe̦nā BW. 21376; 30767, 3. kur, skuķīti, grūžus (Var.: gružus) liki? 24114. gružas gulēja gadu desmitiem MWM. II, 2. Jāņ māte, grūžu (Var.: gružu) cūka BW. 32585. siena gruži, feine, zerbröckelte Heuüberbleibsel;

4) zur Bezeichnung einer grossen Menge:
tur ļaužu kâ gružu. [Inder Bed. 1 und 3 - 4 wohl eher (s. Froedhe BB. XVII, 313) entlehnt nebst poln. gruz "Trümmer" aus ndd. grūs, als (nach Leskien Abl. 297 und Nom. 293 und v. d. Osten-Sacken IF. XXIV, 245) nebst li. gráužas "Kies" und gružótas "holperig" zu graûzt.]

Kļūdu labojums:
grūžas) dibe̦nā = gružas dibe̦nā

Avots: ME I, 666, 667


guba

guba (li. gubà "копна"), [Demin. gubē̦na Rutzau],

1) der Haufe:
baļķu g. LP. VI, 541; kāpuostdalviņu g. A. XX, 45; mē̦slu g. (gew. čupa); rudzu g. Etn. I, 153, [Wolm. Salis], gew. statiņš; smilšu, zemes g. Spr.; žagaru, zaru g. (gew. čupa); gruozās kâ gailis uz mē̦slu gubas. sacē̦rtam zaru zarus, saliekam gubiņā BW. 30559. Am bekanntesten siena guba,

a) kompakt und ordentlich zum Schutz vor dem Regen aufgehäuftes Heu;

b) = kaudze Ligat;

c) in manchen Gegenden wird mit guba ein grösserer und mit
tupezis ein kleinerer Heuhaufen bezeichnet: sienu vakaruos sakŗauj tupešuos (tupežuos, = mazākās čupiņās), kad siens maz kuo pažuvis, vai gubās (lielākās), kad gatavs uz mājās vešanu Turlau Etn. III, 103. gubu gubām, haufenweise, in grosser Menge: te circeņu gubu gubām. un laime atnākusi ar gubu Upīte Medn. laiki 67. Der Lok. gubā, zusammen: lai šis tām aitām ejuot apkārt un grìžuot gubā LP. VI, 625. ubags sakrita gubā A. XXI, 32;

2) in Vergleichen zur Bezeichnung der Körperfülle:
guba, guba māsiņa, kas tuo gubu kustinās? BW. 17080. ir jau ar mātīte kâ siena guba JR. IV, 76. Wohl zu gubt.

Avots: ME I, 673



gugāns

gugāns: auch Kal.; etwas ungewöhnlich Grosses NB.: zaķis kâ g.: auch ein ungewöhnlich grosses Kind NB.

Avots: EH I, 416


gugāns

gugāns, ein ungewöhnlich grosses junges Tier [Dunika], Selg. n. Etn. IV, 33. [Etma zu gudzulms?]

Avots: ME I, 675


guldzīt

guldzît, -u, - ĩju, schnell essen, grosse Bissen schlucken Plm. Refl. guldzîtiês, gulˆguôs, gulˆdzĩjuos sich würgen, rülpsen: gulnās vien, laikam vems PS. Vgl. gulgāties. [Nebst slovak. glg "Schluck" entweder zu d. dial. kolken, Kolk (s. Bezzenberger BB. XVIII, 268, Zupitza Germ. Gutt. 148, Berneker Wrtb. I, 367), oder zu norw. gulka "aufstossen", schwed. dial. gylka "schlucken, sich erbrechen".]

Avots: ME I, 677


gulēt

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678


guliņa

guliņa, das Ganze; uz guliņu, ein gros, im Grossen, im Ganzen: cik gribi uz guliņu? t. i. cik gribi tu par precēm, cik viņu tev ir Ogershof. Gebildet nach dem r. огу́ль "Ganzes", огу́льно "im Ganzen". Vgl. auch guļņa II.

Avots: ME I, 678


gulku gulkām

gulku gulkām, eilig, nastig Erlaa: g. g. rīt, mit grossen Bissen (Schlucken) essen (trinken) Erlaa. visi ņe̦mas g. g. un ē̦d ... Blaum. Pēt. Av. 1902, S. 552.

Avots: EH I, 417


gumzāt

gum̃zât,

2): "grossartig essen"
Fehteln. Refl. -tiês,

1): "langsam und ungeschickt gehen oder arbeiten"
(mit um̂ 2 ) Siuxt;

3): "sich krümmen (biegen)"
(mit ùm 2 ) Erlaa: stingrs valgs, plācenis var g.; gruozus pinuot, skali gumzājas uz vienu pusi, uz uotru.

Avots: EH I, 419


gumzīt

gùmzît,

1): auch (mit um̂ 2 ) Dunika, Seyershof;

2): drücken, schlagen, quälen
(mit um̂ 2 ; prs. -īju) Salis;

3): auch (mit um̃ ) Serbigal; plump, mit grossen Bissen essen
Seyershof (mit um̂ 2 ), Wessen; mit Heisshunger essen Segew.; ‡

5) "pievākt" Seyershof: puika, kad kuo dabūjis, visu gum̂zījis 2 pie sevim. Refl. -tiês,

1): izkapts sāk gum̂zīties AP.; sich in Schmerzen hin und her wälzen
(mit um̂ 2 ) Seyershof: g. pa gultu;

3): sich ungeschickt bewegen
Ramkau; "gruozīties, vīkstīties" (mit um̂ ) AP., (mit um̂ 2 ) Seyershof: kuo te nu tik daudz gumzies? ej ātrāk pruom! AP.;

4): auch (mit um̂ 2 ) Dunika; ‡

7) verstohlen essen
(mit um̂ 2 ) Seyershof.

Avots: EH I, 419


guņģis

gùņģis 2 [Nerft],

1) Krümmung
Kurl. n. U.: guņģu guņģiem = līkumu līkumiem Nerft. liela zivs meta guņģi Nerft. ieskrēja vardīte, apmeta guņģi BW. 19232;

2) von ungleich gesponnenen Garn:
tā dzija guņģu guņģiem;

3) ein kleines Nebengebäude an einem grosseren Gebäude:
mums pie rijas ir piebūvē̦ti visādi guņģi Druw.;

4) der Bauch
A. XIII, 493. Wohl ein Lituanismus; vgl. li. gùnga "горбина".

Avots: ME I, 683


gūrums

gũrums, die Menge, der aufgespeicherte Vorrat: Krancis savāka visu gūrumu apakš galda LP. VI, 254. tur neizsmeļams graudu gūrums LP., Siuxt, Lieven-Behrsen. liels gūrums luopu Bers. [gūrums mantas Tuckum. Wohl zu gūrât (s. dies); vgl. semasiologisch le. guzma "Hocker; grosse Menge."]

Avots: ME I, 686


gūstīt

gũstĩt, -u, ĩju, iter. zu gũt,

1) haschen, fangen, zu ergreifen, zu erlangen suchen:
tā nuoslīka Daugavā, ūdrus, be̦brus gūstīdama BW. 30516, 3. upe te̦k, ze̦lta zirni gūstīdama 13476, 1. panāksniekiem bija karuogs, kuŗu gūstīja kāzenieki BW. III, 1, 63. tie gūsta savu labuau pat nuo cita nelaimes Kaudz. M.;

2) fesseln:
kas tuo gūstīja ar savu psiholoģiju Kaudz. Refl. -tiês, in grosser Hast, im Übereifer etw. tun; das Part. gūstīdamies, eilig, hastig: viņa vārdi nāca gūstīdamies (stammelnd) A. XII, 569. nav aplam jāgūstās pēc tā Jēča raksta Druva II, 523.

Kļūdu labojums:
13476, 1 = 13446, 1

Avots: ME I, 686, 687


guzēns

* guzē̦ns, guzans, Bezeichnung grosser Tiere: tad ta ir guzans A. XIII, 493. skuķi auga kâ guzāni V. Egl. MWM. X, 203 [mit hochle. ā aus ē̦].

Avots: ME I, 685


guzma

guzma, gūzma AP.,

1) eine grosse Menge, masse, eine Haufe:
liela guzma ļaužu, mantas Gr. -Sessw. piparksnītis pie piparksnīša - liela guzma sale̦cas Naud. tur būs vardes guzmām Kleinb. ierauga priekšā cilvē̦ku gūzmu Kaudz. M. varam redzēt arī virsuotni -miglainu gūzmu starp citiem augstumiem Kaudz. me̦lnu viļņu gūzma Duomas III, 648. krūmāji zem sniega gūzmas U. b. 110, 36;

2) guzma, = guza 1, der Kropf
Kand.; [

3) guzma U., ein Höcker.
Zu guza].

Avots: ME I, 685


ieaudzēt

ìeaûdzêt, tr., einwachsen od. WUrzel fassen machen, aufziehen: saknāji ievietuojami siltā leceklī ieaudzēšanai Konv. 2 507. luopu sugas ieaudzēšana MWM. VI, 125. Refl. - tiês,

1) aufziehend, wachsen lassend zu etwas gelangen:
luopiņuos ieaudzējies Lasd. viņš ir ieaudzējies bārdā, er hat sich einen grossen Bart wachsen lassen Adsel;

2) von dem Milschendwerden der Kühe, dem Sicheinfinden der Milch in den Eutern gebraucht
U.: nu jau duos drīz pienu; ir jau krietni ieaudzējusies Kokn.

Avots: ME II, 2


ieblākšķināt

ìeblàkšķinât 2 Saikava, mit grossem Lärm herein-, hineinfahren: ar redeļu vāģiem ieblākšķināja šķūnī.

Avots: EH I, 504


iedimzāt

ìedimzât: mit grossen, dröhnenden Schritten hereinkommen resp. hineingehen (mit im̃ ) Gramsden.

Avots: EH I, 509


iedrenēt

III ìedrenêt, mit grosser Mühe jem. etwas beibringen, einpauken (tr.) Meselau.

Avots: EH I, 510


iegumzāt

[ìegumzât,

1) = iegumzît 1 Jürg.;

2) "heimlich einwickeln"
Karkel;

3) schwerfällig und mit grossen Schritten hineingehen
N. - Bartau.]

Avots: ME II, 20


iekaut

ìekaût,

1): kuo kungs par daudz iekavis (= piekāvis), tas likts ārstēt Dunika, Frauenb. Refl. -tiês,

1 ): viena daļa grivas iekaujas ("ieskaluojas") pumpja kanniņā Seyershof; mit grosser Mühe hineingelangen
Seyershof: kamē̦r te iekaujas pa mūsu (sc.: staignuo, sliktuo) ceļu iekšā nuo lielceļa...;

2) sich zu schlagen (prügeln) anfangen; sich ans Schlagen (Prügeln) gewöhnen
Siuxt: kad ērzelis iekaujas ar māju zirgiem, tad viņš ir nejauks; kad neiekaujas, tad ir labs.

Avots: EH I, 519


ieklambāt

I ieklambât plump hereinkommen Kurl. n. U. (unter klambāt), schwerfällig, mit grossen Schritten und schwerem Schuhwerk (Holzpantoffeln) hineingehen Ermes, Golg., Lettihn, Līvāni, Meselau, N.-Peb., PrL, Selsau, Sessw-., Wessen, (mit am̃ ) Gramsden, (mit aliz) Saussen: ie. istabā ar dubļainiem zābakiem Saussen. ieklambājis ar visām tupelēm N.-Peb.; plump herein-,hineinfahren Golg.: žīds ieklambāja pagalmā.

Avots: EH I, 519


ielāpāt

ìelāpât, plump (mit grossen, schweren Schritten, mit nassem Schuhzeug) hereinkommen, hineingehen AP., Druw., NB., N.-Peb., (ielāpât) Golg., Lis , Lös., Schvenb., Selsau, Sessw., (mit â 2 ) Ramkau: ie. istabā ar dubļainām pastalām AP., Lubn., Schwittn. ielāpāja, ka pē̦das vie[n] palika N. Peb.; "langsam (mit kleinen Schritten) hereinkommen, hineingehen" (mit -ât ) Warkh.

Avots: EH I, 526


iemērot

ìemẽŗuôt, = iemẽrît; ie. mērā, nach dem richtigen Mass (nicht zu gross) messen Frauenb.

Avots: EH I, 530


iemikāt

ìemikât,

1) einbröckeln
Bers.: ie. maizi pienā;

2) etwas Weiches mit grossen Bissen essend zu sich nehmen
Prl., Wessen;

3) "saņurdzīt; saduot ar dūrēm" Ramkau;

4) (hin)eintreten
(tr.) Frauenb.: ie. salmus dubļuos;

5) wühlend hineingeraten lassen (in Fetzen u. ähnl.)
Meselau.

Avots: EH I, 530


iezmaugt

ìezmaugt, ein -, hineinzwängen, einklemmen: starp kastītes vākiem bij papiross iezmaugts Blaum.

Avots: ME II, 92


īgarnis

īgarnis: ĩgârnis 2 Dunika, Rutzau. Nach Zevers IMM. 1928 II, 313 aus d. Hütgarn "grosses Netz, in welchem Ftsche lebend aufbewahrt werden".

Avots: EH I, 500


ilknis

il˜knis C., il˜kts, -s, L., A. XIV,I, 409. il˜kss, -s, [PS., Trik.], Frauenb., dial. ilkse LP. VII, 141, ilkši (Plur.) Vēr. I, 224, ilksne Kand. (durch Kontamination mit dem ähnlich lautenden ilkss, die Femerstange),

1) der Hauzahn des Ebers, der Fangezahn:
kuiļa ilkses LP. VII, 141;

2) ilkses, Backen- od. Schechtzähne junger Pferde
L., St., U.,

3) der Zahn eines Elephanten
Vēr. I, 224;

4) auch von grossen Zähnen der Menschen: baltie ilkņi vien caur ūsām pazibēja MWM. VI, 409. Nebst ilts zu li. ìltis, -ies "Hauzahn";
[le. ilknis vielleichi = li. iltinis "клыковый", woraus nach Schwund des i zwischen t und n le. ilknis entstehen konnte, und aus ilknis könnte das k von ilkts (für ilts = li. ìltis) bezogen sein; da ilkšu gen. pl. zu ilkts "Hauzahn" und ilkss "Femerstange" ist und an letzteres auch ilkši (wo š aus tj entstanden sein kann) erinnerte, konnte ilkss- (für ilkt-) in der Bed. von "Hauzahn" aufkommen. Anders darüber Būga KSn. I, 168. der li. ìltis aus * ìlktis herleitet und mit le. ilkss "Femerstange" verbindet].

Avots: ME I, 706


it

it (li. it "весьма, совершенно; словно"), recht, ganz, in gehörigen Masse, - zur Verstärkung,

a) eines Adjektivs od. Adverbs: it labs, it liels, recht gut, recht gross,
it agri, recht früh, it blakām, dicht nebeneinander, it visi, alle ohne Ausnahme, it ne˙viens, total niemand, it ne˙kas, durchaus nichts, it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. [it tagad "erst jetzt" Manz. Lettus. es it tūdaliņ e̦smu sūtījis Glück Apost. 10, 33];

b) selten zur Verstärkung anderer Redeteile: ja it vajaga, tad..., wenn es gerade nötig ist
JK. VI, 37. it asaras man spiedās acīs Lautb. it izmisums jau būtu tīri klātu, ja cerība vēl neruosītu prātu Lautb. Marģeris 54. it ja viņš viens pats apkauj visus ienaidniekus, tad vari arī pieduot, wenn er gerade... LP. it pašā laikā viņš atnāca, zur rechten Zeit. kalnā kāpu, juo (Var.: it) kalnā, paša kalna galiņā BW. 22947. [it tâ U., eben so]. it kâ, gleich als ob, als wenn: te izdzird it kâ tālumā LP. IV, 182. izlicies it kâ sistu III, 103. [Vgl. ai. iti, la. ita "so" u. a.]

Avots: ME I, 711


izdīžāties

izdĩžâtiês, izdĩžuôtiês, sich hin - und herdrehen, sich grosstun, prunken: viņš meitu priekšā visādi izdīžuojās.

Avots: ME I, 728


izdižīties

izdižîtiês, sich gross tun, prahlen: ieskurbušā prātā dažs labs mē̦dz sevi izdižīties Sassm.

Avots: ME I, 728


izgnēzēt

izgnẽzêt Frauenb., Wandsen, eine grosse gnẽze (Kohlstengel) bildend auswachsen: kā puosti izgnēzējuši.

Avots: EH I, 448


izlielīt

izliẽlît, tr., gewaltig preisen, ausposauen: tuo izlielīja par lielu bagātnieku. Refl. - tiês, sich gross tun, prahlen: saimnieks izlielījās, ka uzkāpšuot debesīs LP. V, 288. burvis izlielījies ir šuo nuoburt LP. V, 415.

Avots: ME I, 765


izlodēties

izluodêtiês, sich herausmachen, gross und stark werden; andern an Gesundheit nicht nachstehen Spr.

Avots: ME I, 767


izļūļāt

izļũļât, mit grossen Schlücken austrinken: tu viens pats izļūļā visu alu Dond.

Avots: ME I, 767


izmest

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,


izprāvīties

izprāvîtiês, prahlen, sich gross tun: iz-sa liela lielījuos, iz-sa prāva prāvījuos BW. 3496.

Avots: ME I, 785


izrestēt

izrestêt, tr., mit dem grossen Riegensiebe (reste) sieben: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104. izrestēju rudzu salmus pa vienam salmiņam BW. 27136, 3.

Avots: ME I, 791


izstēdzēt

izstēdzêt St. Matthiä, intr., ins Kraut schiessen, in grossen Ranken ausschiessen, lang auswachsen: ja liksi puķi tumsā, viņa izstēdzēs, t. i. izlaidīs gaŗas, nevarīgas stīgas. Vgl. stē̦ga.

Avots: ME I, 805


izstiedzēt

izstiêdzêt, intr., ins Kraut schiessen: lang und dünn auswachsen, in grossen Ranken ausschiessen: izstiedzējusi labība, kas izaugusi tieva un gaŗa. kartupeļu asni izstiedzējuši pagrabā. puķe izstiedz pakrēslī C., Smilt. tie īsti pagraba asni, bāli un izstiedzējuši A. XI, 470. sīkie bērziņi bij izstiedzējuši A. XVIII, 134. skuoluotājam tik jāstiepjas gaŗumā un tievumā, juo maizes kurvis stāv augsti un pēc tā stiepjuoties un staipuoties izstiedzē un izžūst kâ stāds, kam nav derīgas zemes DL.

Avots: ME I, 806


izstiegt

izstiegt Segew., in grossen Ranken ausschiessen.

Avots: EH I, 483


izstiknīt

izstiknît, tr., mit Mühe herausziehen (aus einer feuchten, zähen Masse): guovs nevarēja izstiknīt kāju nuo muklāja Bers. Refl. - tiês, sich mit grosser Mühe herauszuhelfen versuchen: tie izcēlās, izstiknījās, bet velti MWM. VIII, 247.

Avots: ME I, 805


izšūpot

izšũpuôt (unter izšũpinât,

2) wiegend, schaukelnd beseitigen:
ja tu manas bailes un bažas neizšūpuosi... birzienā Janš. Paipala 24; ‡

3) schaukelnd, wiegend grossziehen:
izšūpuoji, izauklēji svešai mātei vieglu dienu Tdz. 37069. nuovadu, kas izšūpuojis un izaudzējis dē̦lus A. Melnalksnis Mazsalaca 58.

Avots: EH I, 487


iztauņāt

II iztauņât, herauswickeln, von grossen, dicken Kleidungsstücken befreien Widdrisch: jāiztauņā nuo paunām laukā.

Avots: EH I, 488


iztempt

iztempt,

1): puisis viens pats iztem̂pa 2 ("izkļāva, izļūļāja") bleķi ar alu Dond. n. RKr. XVII, 58. vare̦ns iztempējs, ein grosser Trinker
AP.; ‡

2) ausrecken, ausspannen:
i. ādu (mit em̃ ) Gramsden.

Avots: EH I, 489


izvadāt

izvadât, freqn., tr.,

1) herumführen, führen durch mehrere Räumlichkeiten od. durch einen grossen Raum, um etw. zu zeigen:
tē̦vs nu gan laikam jūs izvadāja pa visiem lauku laukiem Apsk., pa dzīvokli, pa mājām, pa mežu. tē̦vs... meitu... izvadāja puolī (von einem Tanz) RKr. XVI, 164;

2) irre führen, gängeln:
raganas apņēmās tuo krietni izvadāt! LP. VII, 640; 961;

3) auszuführen pflegen, exportieren:
talkiem mē̦slus izvadāja BW. 28412, 2. izmirkušuos linus izve̦lk un izvadā pa tīrumu Etn. III, 72. savus ražuojumus viņi izvadā uz visiem Baltijas tirgiem Dz. Vēstn.;

4) zu geleiten, zu schicken pflegen:
Annuža dzīvuoja ar˙vienu savā pirtiņā, iz kuŗas bij izvadājusi Anniņu jau vienu ziemu skuolā Kaudz. M. Refl. - tiês, einen Umzug halten: pa Jurģiem izvadāsimies nuo šejienes.

Avots: ME I, 823


jama

III jama,

1) [Dreck, mit Schlamm und Wasser vermischt: pie kūts durvīm tāda jama, ka nevar ne izbrist Nötk.];

2) liela jama "eine grosse Menge, Masse (auf etwas Weiches bezogen)"
Bers. n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95


jāms

jâms 2 NB., eine grosse Schar: j. cilvē̦ku, aitu.

Avots: EH I, 561


jaunplauku

jaûnplaûku [C.], vor kurzem entsprossen: duod līdz man ar tavus nadziņus, asus kâ jaunplauku dzelknīšus Asp.

Avots: ME II, 101


jazda

jazda, etwas Grosses, Plumpes: meita, guovs, gulta liela kâ jazda Bers., Laud. [Mit hochle. a aus e̦? (so jedenfalls in Druw.) Vgl. je̦zda "Menge". In Fianden soll jozda (mit o aus a) ein Taugenichts od. Bummler sein. jazda AP. "eine klienere Versammlung unter sich streitender Personen".]

Avots: ME II, 105


jesti

[je̦sti, Adv., schlecht: man izgāja je̦sti Garossen, Trik., Mitau.]

Avots: ME II, 110


jezga

je̦zga,

[1) das Gelaufe, Gerenne; der Lärm
Wid.; ein Gewühl, buntes Treiben: nu ir gan je̦zga; nezini, kuo ķert, kuo grābt Burtn. istabā tāda je̦zga ("liela nekārtība, savienuota ar kliegšanu, smiešanuos, grūstīšanuos, krê̦slu apgāšanu u. t. t."), ka var par gabalu dzirdēt Kokn. viss vienā je̦zgā (= juceklis) Planhof];

2) dime Menge:
rau kur tie ve̦séla je̦zga Bers. aizdzina ve̦se̦lu je̦zgu luopu Serb. vēl šis netiks ar visu je̦zgu pruojām A. XVIII, 130. iet je̦zgu je̦zgnām, in grosser Menge Nötk. n. A. XV.

Avots: ME II, 111


jo

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125


jukuris

I jukuris,

1) eine bunte Reihe
L.; jukuŗu dancis, der Grossvatertanz L.;

2) ein alberner, konfuser Tanz
Wellig n. U.

Avots: ME II, 117


jūra

jũŗa: auch Lesten n. FBR. XV, 20, Schrunden n. FBR. XIII, 102, Degahlen, Dunika, Kal., OB., Peterskapelle, Rutzau, Demin, jūriņš BW. 30862, 1 (aus Angermünde),

1): ik dieniņas j. krāca BW. 23289. j. viņu nepanesa 33625. staigāja pa jūras krastu Pas. X, 455 (aus Jāsmuiža). kad es skrēju par jūreņas BW. 33612, 1. pārbrauču par jūrūm Pas. X, 224 (aus Bikava). iesviede juo jūrās 415 (aus Welonen). jūru putni 4088, 1 (aus Andrupine). palaist jūrās (ins Meer)
Pas. IX, 110 (aus Lettg.); 3): ļaužu j., eine grosse Menschenmenge.

Avots: EH I, 569


kabūze

kabûze 2 Lesten n. FBR. XV, 22, ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 572


kāgans

kãgans,

1) [kàgans 2 Lis.], = gāgans II; kāganu kaŗš [Dond.], = gāganu k. Kand.;

2) ein Grosser, plumper Mensch
Etn. II, 97.

Avots: ME II, 186


kāgāns

kāgāns,

1) "ein viel zu gehen oder taufen vermögendes oder pflegendes Lebewesen"
Zügenhof (mit ã; gehört in Bezug auf Kühe); "ein hagerer, langbeiniger und ein wenig gebückter Mensch" (kàgāns 2 ) Bers.;

2) "ein grosser, raufsüchtiger Hahn"
Nötk., N.-Peb.; auch als Schimpfname gebraucht N.Peb.;

3) "eine viel schnatternde Gans oder Ente"
Renzen;

4) ein geschwätziger Mensch
Renzen. Vgl. kãgans.

Avots: EH I, 598


kāgaris

kāgaris, etwas Grosses (von einem grossen Hahn gesagt) Lasd.

Avots: ME II, 186


kaile

I kaĩle, ein 120 Faden langer Strick zum Ziehen des grossen Zugnetzes: kam pietrūka zveju virves, tas tur kailes darināja; simtu gadu tās kailītes nuo liepiņas darinātas BW. 30918 Dubbeln; ein dem Flossholz vorgezogenes Tau Annenburg. [Zu ceinis, li. káinioti "plątać"?]

Avots: ME II, 133


kakacis

I kakacis "ein grosses Pferd"[?] Gold.

Avots: ME II, 137


kākans

kākans, ein grosser, plumper und schwacher Mensch oder ein solches Tier: iet kâ kākans Lub.

Avots: ME II, 189


kākars

kākars,

1) [kàkars 2 Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190


kākaulis

[kãkaulis Wandsen, kãkauliņš Salis "eine grosse Möweranrt". Vgl. kakauliņš.]

Avots: ME II, 190


kaklauts

kaklàuts: ein grosses Schultertuch mit Fransen AP.

Avots: EH I, 576


kalbieris

kàlbieris 2 , ein grosses Pferd Mar., Lub.; [ein grosses und ganz mageres Tier Bers.].

Avots: ME II, 140


kaldaune

kaldaune, eine grosse, magere Kuh Lasd. [Vgl. kalst.]

Avots: ME II, 140


kalmaka

kalmaka, kàlmaks 2 Mar., kalmuks, etwas Grosses Mar., [kalmaks Serben " ein grosses Stück "], ein grosses, mageres Tier [kalmaka Erlaa, N. - Peb.] oder ein solcher Mensch Stockm., Frauenb., Etn. I, 121, A. XVI, 284; [kàlmaks 2 Mar., kalˆmaks 2 Appricken, Schnönberg, Treiden, kàlmāks 2 Bers. "ein grosser, korpulenter und ungewandter Mensch od. ein solches Tier "; kal˜māks "ein schwer begreifender Mensch" Stuhrhof; kalmāks 2 od. kàlmāka 2 Fest. "ein grober, gewalttätiger, gefrässiger Mensch"; kalmaka od. kalmaks Serben, Schujen, kal˜maks Drobbusch, Sermus, kal˜maka Nötk., AP., kal˜muks Neuenb., Autz, ein gefrässiger Mensch od. Hund; kalmaka "nelāga kuoka gabals" Ruj. - Nach einer brieflichen Mitteilung des Herrn J. Ozoliņ aus N. - Peb. gebe es dort eine Volkstradition, dass zur Zeit des nordischen Krieges in Lösern fremde Leute, genannt kalmaki od. kalmakas (= kalmücken?), gehaust und frische Menschenleichen gegessen hätten.]

Avots: ME II, 142


kalmaks

kalmaks (unter kalmaka): ein grosser, korpulenter, ungewandter Mensch resp. ein solches Tier Adsel; "ein ungeschickter Hund" Welonen.

Avots: EH I, 578


kalns

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143


kaltenīca

kaltenĩca, eine grosse Pfeife: tē̦vam labi piede̦rē̦tu tāda liela kaltenīca, kādu smēķēja viņa krustte̦vs A. XVIII, 134.

Avots: ME II, 145


kama

III kama, eine Scholle U.; kamas L., frische Schollen. [Wohl zu kams I, wenn mit m (und nicht mm); sonst hätte man an Entlehnung aus estn. kammal "grosses Stück", jǟkammal "Eisscholle" zu denken.]

Avots: ME II, 148


kamans

kamans Biel., Aps., kamãns, das dicke Ende des Balkens: liels kâ kamāns AP. tādus kamānus (grosse Krebse) izvilkām ārā. Zu kamana (s. dies).

Avots: ME II, 148


kamot

I kamuôt [kamúoti "угнетать, мучить"],

1) mit Mühe eine Strecke zurücklegen:
piecas dienas sešas jūdzes kâ kamuot nuokamuoju Katzd., BW. 29768, 1; 31818, 1;

2) ein sauer Stück Arbeit auflegen, marachen L., abstrapazieren [Kreuzb.], quälen Lubn.,
Etn. III, 1: nekamuo zirga! tu redzi, ka viņš nevar pavilkt Schwanb., [Oberl. n. U. grūtu duomu kamuojams, Juris nemanīja, ka iebrauca mežiņā Latg. 1921, No 52, 2; 3

3) grosse Stücke mit vollgestopftem Munde kauen, essen:
viņš kamuo, ka žuokļi vien cilāja s. kamuo vienā kamuošanā Bers. Refl. - tiês, sich balgen, sich abstrapazieren [Nerft], Bers. n. A. XVI, 377. [Vgl. auch aizkamuot. Wohl zu аn. hemia, mhd. hemmen "hemmen" (s. Zupitza Germ. Gutt. 108) und vielleicht (s. Petersson Balt. - slav. Wortst. 36) zu ar. ḱamel "to press".]

Avots: ME II, 153


kampa

kàmpa 2 [Bers.], kamps Grünw., [kam̃ps Garrosen, kampiņš U.], ein grosses Stück Tirs., A. - Rahden, Mag. XIII, 2, 55; viņš tādu lielu kampu (maizes) nuogriezis Erlaa. siera kampu izdalīju BW. 26484; 26402. iedevis gan tādu kampiņu (maizes) LP. IV, 37. [kam̃pa (= klēpis) sìena Wandsen. - Der Bedeutung wegen wohl kaum zu kàmpt; eher vielleicht nebst estn. kamp "Klumpen" aus dem Germanischen; vgl. etwa nd. kampen "tüchtigem Stück Brot" (dies von Schröder Ablautstudien 23 f. zu schwed. kampa "abhauen" gestellt) und dazu als ein Reimwort ostfries. hampe "Stück, Schnitt (z. B. Brot)".]

Avots: ME II, 151


kampāns

II kam̃pāns, irgend was Grosses: ta tad kampāni [C.] (von grossen Kartoffeln). [Wohl zu kampa.]

Avots: ME II, 151


kamsāns

kàmsā`ns 2 Oknist "liels, dūšīgs, neveikls cilvē̦ks"; kam̃sāns N.-Peb. "?": tāds kâ k. (sagt man von einem grossen, ungewandten Menschen).

Avots: EH I, 583


kanaraugs

[kanaraugs, der Rossartz Wid. - Scheint aus r. коновалъ dass. umgebildet zu sein.]

Avots: ME II, 153


kandava

I kañdava [Nötk., eine feuchte, ausgefahrene od. ausgetretene Stelle, die schwer zu passieren ist Jürg.], eine grosse Pfütze (bes. auf dem WEge) Wenden, Kmph.: ceļš kâ kañdava, [iet kâ pa kandavām], von ausgefahrenem, kotigem Wege [Nitau, Trik., Wenden, Schujen, Serben, Ronneb.] braucām kâ uz Kandavu, wir fuhren gleich wie nach Kandau (auf schlechtem Wege) Serb. A. XVI, 377. kārtu kārtām kandavu kalniņš (Rätsel: Kohlkopf) Tr. III, 542. [Auch kandavs), angeblich gleichbedeutend mit lakts (Ambos?) U.; ein sehr grosses Bett (im Scjerz) Ruj. n. U.; ej uz kandavu, geh zum Henker! Kronw. n. U.]

Avots: ME II, 154


kandava

[II kandava "eine grosse magere Kuh" N. - Peb., AP., Wizenhof: katru pavasari viņam guovis kâ kandavas. kas tādas kandavas var piebaruot?]

Avots: ME II, 154


kanka

I kanka, = kancis Lasd. [Neugebildet zu kancis (vgl. etwa Jancis neben Janka)? Oder aus kanik "grosses Stück Brot"?]

Avots: ME II, 154


kankāns

kankāns,

[1) kañkāns "etwas Grosses, Schweres, Weiches":
sivē̦ns kâ kankāns Nötk.;]

2) kànkāns [Serben, Ramelshof,
kañkāns Trik.], ein magerer, grosser, hinkender Mensch; [kañkāns C.], ein grosses, mageres Pferd [in Fest.: [zirgs kâ kankāns; kur nu tam spē̦ks būs! AP.; " ein hagerer, gebückter und in Lumpen gehüllter Mensch; auch ein Knabe, der in unachtsam zerfetzten Kleidern herumgeht " Bers. Vgl. kankans und kankāt].

Avots: ME II, 156


kankāt

kankât, mit grossen, müden Schritten gehen, traben Lub., Fest.; [in Warkl. werde dafür kamkât gebraucht].

Avots: ME II, 156


kāpa

II kâpa, die Stufe, Sprosse: redelei viena kāpa izlūzusi Wid. Zu kâpt "steigen".

Avots: ME II, 191


kāpiens

kãpiẽns,

1) das einmalige Steigen, der Tritt:
piepēži kāpiens samisējās LP. V, 343; [das Besteigen: Jānītis nuo manis kāpiena prasīja BW. 35126;

2) der Grad, die Stufe:
viņas spē̦ki bij augstākuo kāpienu (gew. pakāpienu) sasnieguši Rol.;

3) die Sprosse:
uz debesīm veda kāpienes, ik kāpiens ze̦ltā mirdzēja. divi kāpieni redelei izlūzuši Kand.

Avots: ME II, 193


kāpjamais

kâpjamaĩs, Part. pass. von kâpt, was zu besteigen ist, die Stufe, Sprosse: lai kāpjuot prātīgi; kāpjamie e̦suot tādi pagļē̦vi LP. VII, 620.

Avots: ME II, 193


ķapsis

[ķapsis,

1) "eine Pfeife mit einem grossen Kopf"
Planhof ;

2) "?": bē̦rns sēd jau kâ ķapsis (d. h., fest, sicher)
Planhof ;

3) Schimpfwort für einen Hund, der etwas ausgefressen hat
N. - Peb.]

Avots: ME II, 356


kāpsliens

kâpsliẽns, die Sprosse: lūst viens kāpsliens,... lūst uotrs kāpsliens LP. VII, 215, [Arrasch, Lenzenhof]. Zu kâpt.

Avots: ME II, 193


kārbata

kārbata,

1) eine grosse Düte aus Erlenrinde
Bers., Serb.;

2) ein Schimpfwort, auf magere, grosse Frauenzimmer od. Kühe bezogen:
kur nu skriesiet, ve̦cas kārbatas A. XV, 2, 237.

Avots: ME II, 194, 195


kārms

kārms, das Gebäude Lettg. [Entlehnt aus einem urruss. хормъ (wozu aksl. храмъ "Haus" und r. хорóмы "grosses Gebäude".]

Avots: ME II, 197


kastenis

[kastenis Lennewarden "eine in einem Kasten grossgezogene Pflanze (?)]

Avots: ME II, 169


kaudze

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele 2 Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III 4 , 91.]

Avots: ME II, 172, 173


kaušelis

kaûšelis (Demin. von kauss),

1) ein grosser Löffel mit kurzem Stiel zum Wasserschöpfen
C., Bers., Dickeln, Nigr.;

2) ene Schaufel der Fischer, mit welcher man das Wasser aus dem Boot schöpft
Lasd.

Avots: ME II, 179


kaušinīca

kaûšinīca Warkl. "ein grosser Löffel, den man mit beiden Händen heben muss" (?).

Avots: EH I, 596


kavalka

kavàlka 2 Erlaa, ein grosses Stück (z. B. ein Stück Brot). Wohl auf poln. kawalek oder wruss. кавалок "Stück" beruhend.

Avots: EH I, 596


kazācene

kazãcene, ‡

2) eine altertümliche grosse Pistole
(mit â 2 ) Frauenb.

Avots: EH I, 597


kazarma

[kazar̂ma Wolm.], kazar̃ma Kand., [Salis], kazàrmis PS.,

1) die Kaserne;

2) ein grosses Etablissement für Knechte
U. Zunächst aus r. казáрма.

Avots: ME II, 183


kazulis

II kazulis, ein ziemlich grosser und schwerer Knüttel Stom.

Avots: EH I, 597


ķeksīt

ķeksît (unter keksêt),

2): essend (die Zukost) in grossen Portionen nehmen
Salis: nu gan bē̦rni ķeksī tuo sviestu!

Avots: EH I, 694


ķelpa

II ķe̦l˜pa Lems. "ein grosser Fuss".

Avots: EH I, 694


ķelpāt

ķel˜pât (um Autz gehört), mit grossen Schritten gehen: cik ilgi es vairs spēšu gaŗus ceļus ķe̦l˜pāt ("cilpuot") Stenden.

Avots: EH I, 694


ķelvainis

ķè̦lvainis 2, jem., der grosse, starke Hände hat Lub.

Avots: ME II, 363


ķemeris

ķemeris [Wid. und] in Naukschen, ķemers Ruj. n. U., [ķemere Salisb. n. Bezzenberger Lett. Di. - St. 171], der grosse Radbohrer. [Nach Thomsen Beröringer 259 aus estn. keamer "grosser Bohrer".]

Avots: ME II, 363


ķemzāt

ķe̦mzât 2, -ãju, ķemzêt Bers., heisshungrig essen: tad ta nu viņš ķe̦mzā Bers., A. XVI, 377; [ķe̦m̃zât C., Wolmarshof, sich den Mund mit grossen Bissen vollstopfend essen; in Ruj. dafür ķem̃zêt.].

Avots: ME II, 364


ķepals

ķe̦pals, ķe̦pala Lautb., Katzd.,

1) auf Kohlen gebratener Teig
L., Lautb., ein grosses Stück Brot: rau, kādu ķe̦palu tā iede̦vusi bē̦rnam Lautb.;

2) ķe̦pals, schlecht ausgebackenes, nicht aufgegangenes Brot
Gold.;

3) eine weiche Masse, z. B. Lehm, Teig:
[sniega ķe̦palas (= pikas) Janš.] paņem kādu ķe̦palu mālu mīklas Naud., Bers.; ein Kuhfladen L., Lautb.;

4) ķe̦pala zeme, klebriger Boden:
ķe̦pala zemē slikta rāceņu ņemšana Dond.;

5) ein körperlich Wohlgeratener, Korpulenter
Naud.: bē̦rns jau labs ķe̦pals paaudzies Etn. II, 177, Dobl., Wurzau. [In der Bed. 1 - 2 aus li. kẽpalas "Laib"; in der Bed. 3 vgl. ķe̦pa 2.]

Avots: ME II, 366


ķepauši

ķe̦pauši Frauenb. "unnormal grosse Gegenstande (z. B. Kartoffeln)".

Avots: EH I, 696


ķepzobis

ķe̦pzuôbis 2, ein Mensch mit grossen, undichten Zähnen: ē̦d kâ ķe̦pzuobis gausi, neveikli Sassm.

Avots: ME II, 367, 368


ķerainis

ķe̦rainis Lemb., ein (grosser) Krebs: tāduos vakaruos ķe̦raiņi ve̦se̦lām ķeķēm lienuot nuo savām pacerēm Veselis Daugava 1934, S. .596.

Avots: EH I, 696


ķert

ķer̂t, ķeŗu, ķêru, tr.,

1) greifen:
Sprw. kas ātri ķeŗ, tam pirksti de̦g od. tas sadedzina pirkstus. ķeŗ, kuo redzi, tik zagt vien neeji. neķer bļuodas dibe̦nā BW. 19251. par daudz ķeŗ pliku, es zieht zu zehr an (vom kahlen Winterwege) Stuhrhof. ķeŗamā kāre, die Lust zu greifen LP. VII, 865 ;

2) haschen, fangen:
Sprw. ķer nu čigānu krūmuos! ķer mani ruokā, sit mani kuokā! so fordert der eine den andern auf, ihn zu fangen Etn. IV, 41. tas bijis vēl tanīs laukuos, kad rekrūšus ķēra Etn. III, 93. vīrs ietaisījis ķeŗamuo bedri LP. V, 176. putnus, zvē̦rus, vēžus, zivis, peles ķert. zaķi ķert, fallen (von Kindern). lūšus, pelītes, zagli ķert, lettische Spielchen ; vistiņas ķert, blinde Kuh spielen ; aitas, aunus ķert, ein Orakel zu Weihnachten, um zu erfahren, welches Mädchen im kommenden Jahre heiraten wird ;

3) erreichen, ereilen, treffen:
braukuši ar līkumu, lai neķe̦rtu vidu LP. III, 68. jūsu pusi krusa ķe̦'rusi Aps. lietus gan ķers šuoreiz arī mūsu galu. kalniņā miežus sēju, lai salniņa tuos neķeŗ BW. 28009. akmens, pātagas gals, šāviens ķēris meitu. viņu ķēra trieka ;

[4) liesmas ķeŗ pa aizkuru U., die Flamme schlägt zum Ofenloche hinaus. ]
Refl. -tiês,

1) einander greifen, fangen:
viens acumirklis ķeŗas uotrā Vēr. II, 26. [acīs ķerties U., in die Augen fahren, zanken.] viņi ķērās matuos, sie fuhren sich in die Haare ;

2) sich anfassen, sich woran halten, sich klemmen, stocken, hapern:
suns ķēries šim pie kājām LP. VII, 984. kur kājiņa neķērās ce̦lmainā līdumā? zaģis ķeŗas. labam runātājam vārdi neķeŗas, bet sliktam neķeŗas SDP. VIII, 30. meita nevarējusi darba pabeigt: visur ķēries, visur atdūries LP. III, 83. Sprw.: juo steidz, juo ķeŗas ;

3) in seinem Interesse greifen, sich woran machen, woran gehen, zulangen, seine Zuflucht nehmen:
viņš tai ķērās ap kaklu, er umhalste sie. [ar maukām ķerties U., sich mit Huren abgeben.] slīcējs ķeŗas pie salmiņa. saimnieks ķērās pie darba LP. VII, 346. pie ielauztas karašas visi ķeŗas. palīgiem bij jāķeŗas pie gudrības LP. III, 77 ;

4) sich anbeissen, an die Angel beissen:
makšķerē, kuŗas šķina zagta, zivis labi ķeŗuoties Etn. III, 95. vienreiz zvejnieks izzvejuojas cauru dienu, - neķeŗas ne˙kā LP. IV, 136. Übertragen - in grosser Menge gefangen od. geschossen werden: šuovakar vēži labi ķeŗas. viņš gājis medīt, bet ne˙kā neķēries LP. IV, 223. putni neķeŗuoties LP. VII, 237 ;

5) greifen, dringen:
kad ecēšas diezgan dziļi neķeŗas zemē... Konv. 2 880. tie vārdi bagātajam ķē̦rušies pie dūšas (gew.: pie sirds), gingen zu Herzen LP. V, 260. tas ķērās dze̦guzei pie guoda, das war ehrenrührig Adam. tas ķeŗas pie kauliem, das durchdringt Mark und Bein. [Wohl aus * kar̂t (in aizkar̂t) unter dem Einfluss von tver̂t (vgl. kvê̦rt). Vgl. kãrt, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142 f. und v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316.]

Avots: ME II, 369, 370


ķibis

II ķibis, grosser Leiterwagen: ķibis - lieli redeļu rati, kur ve̦d nuo muižu rijām pe̦lavas uz laidariem Etn. I, 59. Vgl. ķibica.

Avots: ME II, 378


ķilens

ķilens, Mantelmöve, grosse Fischmöve (larus maximus) RKr. VIII, 100, L.

Avots: ME II, 380


ķīne

[II ķĩne od. ķiñna "ein grosses Holzgefäss, das unten breiter ist" Preekuln.]

Avots: ME II, 388


ķīpa

ķĩpa,

2): ein netzartiger Sack
auch Oknist; ein grosser Sack Frauenb.; ein Bettsack AP.; ein netzartiger Sack voll Heu, den man bei einer Fahrt im Wagen mitnimmt Orellen; gultas ķ. (maiss) Ramkau. braucamā ķ. ebenda; nuo (ratu) ķīpas nuolēcis P. W. Šis ar mani tiesāties? 1" sabāzis visus ķīpā un vedis ... slīcināt Pas. XV, 318.

Avots: EH I, 706


ķīpa

ķipa, ķīpe U., ķĩpis N. - Bartau, Rutzau, Grob.,

1) ein grosses Fass
Spr.;

2) ein netzartiger Sack für Heu, Klee
[ķīpa Wessen], ein Futtersack Serb., Lös., Setzen, Oppek., Autz, Frauenb.: vīri steigšus lika uz tiem siena ķīpas Saul.; līdz ar mani ratuos atradās divi tukši ķīpas maisi Lautb.; ein grosser Sack überhaupt Etn. I, 32, 58; ein Hopfensack St.; ein Sack zum Schlafen, = cisu maiss;

3) der Bund, Haufe:
pupu kūlis jeb ķīpa mugurā, t. i. pupas ar visiem pupājiem (stiebriem), sasietas salmu kūļa veidā Ruhental n. Etn. I, 58.;

4) ein grosser, korpulenter Mensch
Ar. Nebst li. kypas "grosser Korb" und kypa "куча" aus mnd. kipe "Kiepe" resp. kip "ein Bündel".]

Avots: ME II, 389


ķipzobis

ķipzùobis, der Grosszähnige, wer solche Zähne hat, wie ein Schöpfgefäss (ķipa) [?]: precinieks ķipzuobis skalgana mēli izvīla māmiņai daiļuo meitiņu BW. 15640.

Avots: ME II, 383


ķirmins

ķirmins,

1) = ķirmis;

2) die Schlange
N. - Bartau n. Etn. I, 154. Aus li. kir̃minas "ein grosser Wurm; eine grosse Schlange".

Avots: ME II, 384


ķirna

I ķirna, ein verkommenes Tier, besond. ein grosses, mageres Schwein Smilt., [Gr. - Sessau (hier in der Bed. von sivēnīce), Lub., Fest., Stelp., ķir̃na Bauske]: guovs neē̦d; tīri kâ ķirna paliek Naud.; meža ķirna Mekons Münchh. 17.

Avots: ME II, 385


ķirnenis

ķirnenis, ķirme̦ns Serb. [ķirmins Wid.], der Wurm: ķirme̦ni izē̦duši šuogad ābuolus Serb.; gew. der Holzwurm: ķirmeņi saē̦duši sienu Frauenb. [ķìemeņi 2 Kl., die Bienenbrut; ķirmenis Rutzau, die Schlange. -] Aus li. kir̃minas "ein (grosser) Wurm".

Avots: ME II, 384


ķivālis

ķivãlis NB. "?": liels kâ ķ. (von einem grossen, dicken Gegenstand).

Avots: EH I, 705


ķīvenis

ķivenis, ķīve̦ns, ķīvis U., Küwen, Kufe, ein grosses Geschirr zum Bierbrauen: atskrej bite, strēlniece, sasit alus ķīvenīti BW. 2643. spurdzes mirka ķīvenī 19480; 19673. ielē̦c alus ķīve̦nā 19544. [Aus mnd. kuven.]

Avots: ME II, 389, 390


klagāta

klagāta Frauenb., ein grosser Raum (te̦lpa): uzcēlis tādu lielu klagātu; kuo tur nu liks iekšā?

Avots: EH I, 608


klāgata

[klãgata Frauenb. " ein grosses, vernachlässigtes Gesinde".]

Avots: ME II, 217


klagāte

[klagāte MSil. "eine grosse Wirtschaft": kas tādu klagāti var apkuopt?]

Avots: ME II, 208


klaidums

[klaîdums Warkl. "eine grosse, freie Fläche, plašs klajums".]

Avots: ME II, 209


klaips

klàips,

1) ein Brotlaib, = kukulis;

2) ein grosses, vom Liebe abgeschnittenes Stück Brot
Selb. Aus dem Germanischen (vgl. etwa got. hlaifs) entlehnt.

Avots: ME II, 209


klajans

klajans, eine grosse Möwe Neik. n. U.; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99; [klajāns, ein Vogel Erlaa. - Zu klajât?].

Avots: ME II, 210


klamēns

[klamāns,

1) ein gross ausgewachsener, ungelenker Mensch od. ein solches Tier;

2) ein Vielfrass
Lub., Fest. - Zur Bed. 1 vgl. kle̦me̦nts und li. klemėžúoti "идти неуклюже".]

Avots: ME II, 211


klampa

klam̃pa,

1) ein am Rande des Bootes befestigtes Holz, in dem die Dollen ruhen
[Bielenstein Holzb. 610]: pie kartiņām piestiprinātas klampas, kuŗās ieliek duļļus Etn. II, 107;

2) ein Stück:
es atradu siera klampu BW. 33083. maizes klampa, ein grosses Stück Brot U.;

3) ein liederliches Frauenzimmer
Lems., Smilt., Lub.;

4) [klam̃pa Jürg., N. - Peb., Varkl., " ein altes, steifes Pferd"]; ein lahmes Pferd
Stürzenhof. [Wenigstens in der Bed. 1 u. 2 wohl aus dem Deutschen; vgl.

1) mnd. klampe " Klammer, Krampe; ein zahn - oder hornförmiges Holz zur Befestigung grösserer Holzeile"
und

2) d. klampe " Klumpen, grosses Stück".]

Avots: ME II, 212


klampāns

klam̂pãns 2 NB., ein grosses, schwerfälliges Lebewesen: ar citādiem vīriem, nekâ jūs tie klampāni ("?") e̦sat Kaudz. Izjurieši 175.

Avots: EH I, 609


klamsaks

klamsaks Kurmene "ein grosser Bissen".

Avots: EH I, 610


klamzaks

klam̃zaks, ein grosses, mageres Tier: liels kâ klamzaks! Smilt., Naud.; [klamzaka Nötk., ein Gefrässiger].

Avots: ME II, 212


klamzēt

III klàmzât 2 Mar., eilig und mit grossen Bissen essen, schlingen Alswig, Schwanb.

Avots: EH I, 610


klaņģis

klaņģis, ein grosses, abgemagertes Pferd; auch ein plumper, taumelnder Mensch Frauenb.: tik steidzamās darīšanās jūs sūtāt tādu klaņģi Stenden. Vgl. kleņģis.

Avots: ME II, 214


klaņķis

klaņķis,

1): auch (ein langer-Plumpsack)
Dunika (hier such von einem allzu grossen Pferde), NB., OB.; kāds gaŗš k. Janš. Līgava II, 320;

2) klaņ̂ķis 2 Kal., eine Art Habicht
(vanags).

Avots: EH I, 610


klauģis

klaũģis, klaũģa,

1) [klauģis U.], ein Grossmaul, ein Schwätzer, Räsonneur
Burtn., Bers., Ekengraf, Lind., Ruj., Oppek.;

2) [klauģis U.], ein Stück Holz, ein kegelförmiges Stück Holz, der Kegel
Aps.: ve̦ca klauga! U.;

3) [klauģis U.], ein grosses Stück Brot
Neik. n. U.

Avots: ME II, 215


klements

kle̦me̦nts, ein grosser, starker, ungewandter Mensch Katzd.; [klemente dass.: tas pats gaŗais klemente Janš. Dzimtene 2 II, 363. - Vgl. klamāns].

Avots: ME II, 221


klempt

II klem̂pt: mit grossen, schlaffen Schritten gehen Kal.; "auf kotigem Wege gehen" (mit èm 2 ) Saikava.

Avots: EH I, 614


klempt

II klem̂pt, - pju, - pu, eine grössere Strecke erfolglos zurücklegen, mit grossen, schlaffen Schritten gehen: klempi nu tādu gabalu Lasd., Druw., Tirs. [Zu klampāt.]

Avots: ME II, 222


klencis

I klen̂cis 2 : ein ziemlich grosses Stück Brot (mit èn 2 ) Erlaa; "ein im Sonnenschein getrocknetes Lehmstück zum Bauen" (mit en̂ ) N.-Wohlfahrt.

Avots: EH I, 614


klencis

[I klen̂cis 2 Ruj., klèncis 2 Warkl., ein grosses Stück; klencis" kumuoss" Ipiķi. - Zu poln. dial. kłek "Stück Ast", čech. kluč "unförmiges Stück Holz" (bei Berneker Wrtb. I, 524)?]

Avots: ME II, 222


klēpjiem

klēpjiem (instr. pl.) iet "mit grossen Schritten, sich in die Höhe streckend und die Kniee nach vorn beugend gehen" Druw.; "eilig, mit grossen Schritten, sich hin und her drehend und mit den Armen fuchtelnd gehen" (mit è 2 ) Sonnaxt; zirdziņš savādiem klēp[j]iem ("?") lēca uz leju Kaudz. Izjurieši 77.

Avots: EH I, 616


klēpjot

I klèpjuôt 2 : mit grossen Schritten gehen Druw.

Avots: EH I, 616


klēpot

III klẽ̦puôt Serbigal, mit grossen Flocken, aber undicht schneien.

Avots: EH I, 616


klešņa

klešņa, ein grosser, verkrüppelter Fuss Selb. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 224


klija

klija, klīja, roter Milan, Gabelweihe (milvus regalis) Natur XXXVII, 16; RKr. VIII, 87; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99. me̦lnā klīja, schwarzen Milan (milvus niger) Natur. XXXVII, 17; eine grosse Möwe L.; ein junger Habicht Bergm.; der Goldregenpfeifer: putni nuosprieduši, ka vāluodzei un klijai nav brīv dzert nuo upes LP. VI, 194. Reimwort zu lija. [Nach Petersson Etymol. Miszellen 34 f. klija "Möwe" zu klienis "Regenvogel". Die Nebenform klīja ist wohl nur dialektisch aus klija entstanden (s. Le. Gr. § 63); oder umgekehrt klija aus klīja (vgl. klijas "Kleie")?]

Avots: ME II, 226


kļimāns

kļimāns, ein grosser, plumper, gefrässiger Mensch od. Hund Grosdohn Etn. I, 137.

Avots: ME II, 240


klimbests

klimbe̦sts, ein ungewandter Mensch von hohem Wuchs Prl., Warkl.; ein grosses, aber schwaches Pferd Warkl.

Avots: EH I, 617


klimbucis

klìmbucis, 2 ein nicht grosses Stück Fleisch Mar. n. RKr. XV, 119. [Zu klamburs II?]

Avots: ME II, 227


kļimka

kļimka, ein grosser, gefrässiger Hund; ein grosser, plumper Mensch Etn. I, 106.

Avots: ME II, 240


klinkāt

kliñkât [auch Drosth.], - ãju, intr., hinkend mit grossen Schritten gehen, auf einem Fuss springen: tur jau klinkā gaŗais klinka (klinkāns, klinkata) Lub., Lös. klimpiņu spēlē tam jāklinkā, kas paspēlējis, t. i. jāle̦c uz vienas kājas tik tālu, cik uotrs klinku jeb klimpiņu aizsitis nuo "Rīgas" pruom Lub., Etn. IV, 66. [Zu klencêt I.]

Avots: ME II, 228, 229


kliškas

I kliškas NB. "grosse Holzpantoffeln".

Avots: EH I, 619


kliškāt

kliškât NB. "mit grossen Holzpantoffeln gehen".

Avots: EH I, 619


klodzans

klodzans, ein grosses, weiches Stück Wrot Dond. [Aus kludziens?]

Avots: ME II, 232


klomsis

klom̂sis 2 Salis, ein grosser Bissen: k. maizes.

Avots: EH I, 620


kloncis

klon̂cis 2 , ein grosser Klumpen, ein grosses Stück Seyershof, "ein grösseres Stück von etwas Essbarem" Wainsel: k. maizes, sviesta Seyershof.

Avots: EH I, 620


kloņķis

kloņķis,

1) ein grosses, dickes Stück
Seyershof: k. maizes;

2) = "lempis" (mit oņ̃) Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: EH I, 620


kložas

kložas, alte, abgetragene, schief getretene Pantoffeln oder Schuhe Dond., Pilten, Windau; Holzschuhe Laidsen; allzu grosse Pantoffeln Nogallen; Pantoffeln Strasden.

Avots: EH I, 621


klozēt

[klozêt Dond. "mit grossen Pantoffeln, die Füsse schleppend gehen".]

Avots: ME II, 232


kluči

kluči Frauenb. "grosse, schwere Holzschuhe". Zu klucis 1 ?

Avots: EH I, 621


kludzīt

kludzît: vistas kludzī (ē̦d lielām klugām) rāceņus NB.; mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621


kluga

I kluga: ein grosser Bissen, Schluck NB.

Avots: EH I, 621


klugāt

I klugât: mit grossen Schlücken trinken NB.

Avots: EH I, 621


kluinis

I kluĩnis [Kandau], ein Schiefbeiniger, Säbelbeiniger Kand.; kluiņi,

a) Schiefbeinige;

b) schiefe, krumme, kranke Beine;
c) schiefgetretene, grosse, plumpe Stiefel Kand.

Avots: ME II, 233, 234


klumbučot

klùmbučuôt Smilt., stolpernd oder mit grossen Schritten gehen: Jurene klumbučuoja uz priekšu Zeibolts Ūdens burbuļi 76.

Avots: EH I, 622


klumburis

klùmburis, ein Herumtreiber; ein Stolpernder: iet kâ klumburis klupdams, krizdams C.; klumburi, grosse, plumpe Stiefel Grünh.; iet klumburu klumburiem, stolpernd gehen Grünh. [Wohl zu li. klumbuoti "auf einem Beine hinken, humpeln".]

Avots: ME II, 234


klumpāns

klum̂pãns 2 NB., wer grosse Holzpantoffeln anhat.

Avots: EH I, 622


klumpata

klùmpata 2 Erlaa,

1) ein ungewandter Mensch;

2) ein grosser Bissen:
viņu kâ klumpatu uz dibe̦nu rija Blaum. Latv. lit. p. 1906, S. 256.

Avots: EH I, 622


klumzaks

klum̃zaks,

2) aizbīdīt klum̃zaku (Wisch)
tabaka aiz lūpas Dond.; ein schlecht angefertigter, schwerer Gegenstand Frauenb.; ein grosser Bissen Dond.: ēst maizi lieliem klum̃zakiem.

Avots: EH I, 623


klumzāks

klum̂zãks 2 ,

1) ein grösserer Klotz; ein grosses, hartes Stück, ein solcher Klumpen
Dunika;

2) ein ungewandter Mensch
Kruhten.

Avots: EH I, 623


kluncis

klùncis: kluñcis Dunika, ein kleinerer Klotz, ein Holzstück; klun̂cis 2 Seyershof, ein Klumpen (pika): k. svîesta; mālu klunči Pas. IV, 92; ein niet1oses Messer Segew.; kluñči Frauenb., grosse Holzpantoffeln. In der Bed. "ein Mensch wie ein Klotz" n. Sehwers Unters. 52 aus nd. kluntse "ein plumper, unbeholfener Mensch".

Avots: EH I, 623


klurga

klùrga, 2

1) [klur̃ga Trik., Jürg., Serbigal], der Kranich
Lub. [vgl. dazu klūrêt];

2) eine brütende Glucke, Henne
Bers.;

3) ein Humpelnder, Hinkender von grossem Wuchse,
[klur̃ga C., Schujen, Arrasch], ein Schimpfwort Stom.: tādiem lieliem suoļiem kâ klurga nāk, ka zeme vien dun A. X, 722. viņš ar savām gaŗajām kājām cilpās kâ klurga pa mauriņu A. XX, 764. kas šitai klurgai te pa mūsu māju meklēt Niedra;

4) klurgas, die Stelzen
Karls.

Avots: ME II, 236


kņadoņa

kņaduoņa, ein grosser Wirrwarr verschiedener Stimmen, grosses Gekeife, Gekreisch, grosser Lärm: kaut kuo līdzīgu šai kņaduoņai viņš e̦suot dzirdējis tikai Maskavas zvērnīcā Vēr. I, 1150.

Avots: ME II, 252


kņāva

[I kņāva "eine ziemlich grosse Quantität von einer Speise" Walk.]

Avots: ME II, 252


knēvelis

knẽvelis, knèvelis C., [ "ein kleiner,aber gewandter Knabe" Dunika]; ein Bube (Knäblein), ein Knirps; [in Bers. dazu auch ein fem. knèvele 2 ]; ein Schimpfwort überhaupt: 7 gadu knēvelis MWM. VI, 310. man ve̦cam knēveļam atve̦d jaunu līgaviņu BW. 22040, 2; jem., der ohne gross und stark zu sein, sich doch ein solcher zu sein einbildet Etn. IV, 97. [Aus (m)nd. knevel "Knebel" (vgl. mhd. knebel "Bengel").]

Avots: ME II, 245


knikucis

knikucis "ein grosses Stück (Fleisch od. Brot)" Frauenb.

Avots: EH I, 630


knozele

knodzele, ein grosser Knoten: saitei aizme̦sta liela knodzele galā Dond., [Wandsen].

Avots: ME II, 249


kņūpu

kņùpu 2 [Kr.], Adv.,

1) gekrümmt, gebückt:
kņūpu iet, gebückt gehen U.;

2) auf dem Munde liegend
U.;

3) in grossen Scharen:
kņūpu stāvēt, im Gedränge zusammenstehen U. bites, sivē̦ni guļ kņūpu, in einen Klumpen zusammengedrängt U.;

4) kņūpu liet, stürzend giessen
U.

Avots: ME II, 253


kobiķis

kõbiķis Dond. n. FBR. V, 127, ein grosser, ungelenker Mensch.

Avots: EH I, 640


koiba

koiba,

1): das von den Beinen eines Tieres abgezogene Fell
(mit ) Salis n. FBR. XV, 59: ap kājām tie gabali ir tie koibi (für tās koibas) Salis. kad ve̦salu ādu pirk, tie koibi (für tās koibas) nāk pa[r] brīvu klātā ebenda. kas tie koibi (für tās koibas) bij tādi lielāki, tur taisīja bē̦[r]niem pastalas ebenda n. FBR. XV, 75;

2) der Fuss (das Bein) eines Menschen od. Tieres
(pejorativ). Salis u. FBR. XV, 59, Lems., Seyershof (mit ,oĩ): es ar abām koibām stīvs Seyershof. nebāz tās savas koibas man te virsū! Lems. ir gan k˙! (von einem sehr grossen Fuss) Salis;

3) ein Schimpfname
(mit ) Ladenhof, Lems.: ak tu k., kuo viņš te man atkal ir padarījis! Lems. Vgl. kuĩba,

Avots: EH I, 637


koļčars

koļ˜čars Seyershof, ein Mensch von grossem Wuchs.

Avots: EH I, 638


kolka

II kol˜ka, eine grosse Gruft auf dem Wege Nigr., Kand. [Aus mnd. kolk "eine mit Wasser gefüllte Vertiefung". ] Vgl. kul˜ka.

Avots: ME II, 254


ķoplat

ķoplat Stenden, klumpenweise nehmen, werfen usw.: puikas me̦du ķopla kaŗuotēm. ķ. mālus šķirbā; in grossen (feuchten) Flocken schneien: sniegs ķopla.

Avots: EH I, 707


korra

kor̃ra, ein grosses, mageres Schwein Dond.

Avots: ME II, 255


krābants

krãbañts,

1) ein grosser Krebs:
ta tad krābantus nuoķē̦ruši;

2) ein grosses, hässliches, abgemagertes, altes Pferd:
tādu krābantu nuopircis, ka tikkuo galvu var atsniegt Naud., Kand., Etn. I, 89.

Avots: ME II, 264


kramāns

kramāns, etwas Grosses: (ābuolus) lielus un skaistus kâ kramānus Vīt. 92. [vēzis liels kâ kramāns N. - Peb., Arrasch.]

Avots: ME II, 257


krāpāns

krãpãns NB.,

1) ein grosser Krebs;

2) ein alter Mensch.

Avots: EH I, 645


krāsmata

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268


krateklis

krateklis, kratîklis,

1) der Schüttelnde
(auch: der sich schüttelt Tirs.): krati, krati krateklīti, tu jau manis nedabūsi BW. 10064;

2) das grosse Riegensieb:
drebina kâ uz kratekļa Kaln. Uo.;

3) eine grosse Harke, mit der man schüttelnd das Korn vom gedroschenen Stroh trennt.
[Vgl. li. kratỹklė od. kratìklis "ein Stock zum Schütteln von Werg."]

Avots: ME II, 261


kraume

kraume, kŗàume, eine grosse Menge: šinī ļaužu kraumē Zeif. III, 2, 259; ar kraumi, haufenweise Bers.; rieksti, uogas kraumju traumēm Smilt. Zu kŗaũt.

Avots: ME II, 263


krauņi

kraûņi 2 , in der Verbind. le̦dus k. Sussikas, grosse Eishaufen im Meer.

Avots: EH I, 643


krētains

krẽ̦tains, lang-, starkmähnig: krē̦tainā smilga, grosse Ackerschmiele (agrostis spica venti) RKr. II, 65. [krē̦tât"mē̦tāties; brünstig sein (von Kühen)": guovs krē̦tā Wessen. - Wohl zu krēst.]

Avots: ME II, 277


kreve

kreve [Fest.], krevele, krevelis [PS., Wolm.],

1) geronnenes Blut, Schorf, Borke auf Wunden, die sich beim Verheilen bildende Kruste:
kreve - sakaltušas asinis uz kāda ievainuojuma vai auguoņa Naud. iz ādas ievainuojama izsūcas asinis, kuŗas gaisā sare̦c krevelī B. Vēstn. krevele jau me̦tas, es bildet sich schon Schorf auf der Wunde. [krevelis Prawingen, krevele Stenden, Gr.-Sessau "nelīdze̦nums"];

2) etwas Geronnenes, eine quablige Masse, Kruste:
lai gļuotas nesabiezē krevelē SDP. VIII, 59. slapjums, kuŗš sakalst par krevelēm Konv. 2 766. puņķu, sūdu krevele Nand. miza, kas sastāv nuo trauslas kreves Konv. l 916. [krevele U., eine grosse Masse, Menge];

3) krevele [Nötk.], krevelis, Morchel;

4) kreveles, kre̦vuļi, Schleimauswurf, Speichel
Selg. n. Etn. IV, 98. [Zu li. kraũjas, apr. krawian, apoln. kry, aksl. krъvь, la. cruor, ir. crú, ai. kravya-m "Blut", gr. χρέας "Fleisch", li. krùvinas "blutig" av. xrū- "blutiges, rohes Fleisch", u. a., s. Trautmann Wrtb. 142 f. und Ernout Bull. XXIII, 23 ff.]

Avots: ME II, 274, 275


kriets

kriets: auch (mit ìe 2 ) Prl. n. FBR. VI, 96, Daudzese, Heidenfeld; Linden in Kurl., Saikava: teļš bij labi k. (ziemlich gross) Saikava. šuovasar krietas zâles nebūs Linden in Kurl.

Avots: EH I, 658


krīzdogs

krĩzduôgs: galvā ganiņam bij nātna k.

Siuxt; ein grosses Schultertuch für Frauen
(mit ) Frauenb.; "ein Tuch, wenn es umgelegt auf dem Rücken ein Dreieck bildet" Frauenb.: kad tâ apse̦dz (sc.: lakatu) uz stūŗiem, tad ir k. liela bij zīdene, ka varēja likt krīzduogā; lielais k. Lesten n. FBR. XV, 31, ein Umlegetuch; krĩzduôdziņš 2 ebenda "ein Tüchlein".

Avots: EH I, 657


krīzdrāna

krĩzdrāna [od. krīždrāna U.], ein grosses Frauentuch Kurl. n. U. [Vgl. krĩzduôgs.]

Avots: ME II, 283


krukņa

krukņa, comm., kruknis, ein Mensch, der mit grosser Ausdauer an einer Arbeit hockt Mar., Smilt.

Avots: ME II, 286


kubucis

[II kubucis "eine grosse ciba II" Lievenbersen; "ein hotzemes Trinkgefäss" Kārsava, Ragāji; "ein mit einem Deckel versehenes Gefäss aus Birkenrinde, worin man Beeten sammelt od. Tabak bewahrt" Welonen.]

Avots: ME II, 297


kuja

kuja, ein grosser Heu- oder Kornhaufen, der Feim. Wohl aus liv. kū'i "Schober", [s. Thomsen Beroringer 262].

Avots: ME II, 301


kukainis

kukaînis,

1) das Insekt:
drudža kukainis, ein schwarzer Käfer Sassm. labības k., anisoplia austriaca Konv. 2 2124; maizes k., sidotrepa panicea; miltu k., tribolium confusum A. XIII, 621; Māŗas jeb Laimas kukainītis, Marienkäfer (coccinella) Konv. 2 2588; mizu kukainis, Borkenkäfer (hylophaga); slâpsnu kukainis, oniskus murarius Sassm.;

2) das Haustier
N.-Schwanb., AP.: vilki nuokuodīs visus mūsu mājas kukainīšus JU.; [kukaiņi Wend. n. U., gross und klein Vieh];

3) auf einen Menschen übertragen - das Wesen:
kāds tu savāds kukainis. ļaudis sāka aplūkuot Drekberģi kâ kādu brīnuma kukaini Kaudz. M. Aus liv. kukki "Käfer"; [vgl. Thomsen Beroringer 263].

Avots: ME II, 301


kukulksnis

kukùlksnis, ein grossef Erdklumpen, besond. Lehmklumpen auf gepflügtem Felde Kokn. n. Etn. IV, 98, Grünw.: gani tevi šautriem svieda, arājiņi kukulkšņiem Bilst. BW. 2447, Lub.

Avots: ME II, 302


kulksnis

kulksnis (li. kulkšnìs "Knöchel, Sprunggelenk"),

1) das Sprunggelenk (bei Pferden, Kühen, Schweinen), das Gelenkstück, die Keule
Mesoten: kamanas sitas zirgām pie kulkšņiem Naud. zirgam aste līdz kulkšņiem LA. paņemi nuo guovs divus pakaļas kulkšņus LP. I, 103. (pe̦lnu dienas) vakaru jāē̦d cūkas kulkšņi ar biezputru RKr. VI, 33;

2) ein grosser Knochen, an dem wenig Fleisch dran ist
Naud.: ē̦duši tādus kulkšņus kâ vilka kājas LP. V, 47;

3) der Fuss, das Bein:
zē̦n, tu nuosaldēsi kulkšņus Popen;

4) ein kleiner Knabe mit hervorstehendem Bauch;

5) kulˆksnis 2, ein kleines Kissen auf der weichen Unterlage des Kummets, um eine am Halse des Pferdes wundgeriebene Stelle vor weiterem Abreiben zu schützen
Gr.-Sessau. [Wenigstens in den Bed. 1-3 vgl. kulcinât (s. dies).]

Avots: ME II, 307


kulmaks

kul˜maks Stenden, ein grosses, plumpes Lebewesen. Aus kalmuks (unter kalmaka)?

Avots: EH I, 671


kulmaks

[kũlmaks "eine grosse Ratte" Tals., Stenden ; als Schimpfwort in Stelp.]

Avots: ME II, 336


ķuļņi

ķuļ˜ņi Frauenb. "grosse, dicke Arme und Beine".

Avots: EH I, 708


kult

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309


kumāss

kumâss: auch Alswig, AP., Behnen, Ermes, Frauenb., Gold., Gramsden, Iw:, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Lesten, Linden in Kurl., Luhde, Nikrazen, N.- Peb., OB., Orellen, Pankelhof, Ramkau, Rutzau, Salisb., Schnehpeln, Seyershtif, Siuxt, Smilten, Zögenhof: ne maizītes kumasiņa BW. piel. 2 18475, 1. tas malciņš, kumasiņš 1650, 2. dabūsi panakstu kumasu 19221. par dze̦guzes vai nabaga, kumāsu sauc maizes gabaliņu, kas ēduot pāri paliek RKr. XIX, 105. ubaga kumāsi (in Riga gehört), grosse, eben herunterfallende Schneeflocken.

Avots: EH I, 673


kumele

[II kumele Lautb., ein grosseres Füllen weiblichen Geschlechts.]

Avots: ME II, 311


kumeliņš

kumeliņš, Demin. von kumeļš,

1) ein kleines Füllen:
kumeliņā viņš tuo bij pircis Saul.;

2) das Ross, ein stattliches Pferd
im VL.: nuo dieviņa izlūdzuos... jāt man labu kumeliņu Ar. 372. saule savus kumeliņus jūriņā peldināja 1908;

3) kumeliņi, ein Spiel, bei welchem das Lied gesungen wird:
kumeliņ, kumeliņ, tu man kaunu padarīji;

4) laimes kumeliņš, Marienkäfer (coscinella) Etn. I, 113;

5) kumeliņi, Kamillen:
kumeliņu tēju sievieši dzer, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV,118; zirga kumeliņi, weisse Ackerkamille (anthemis arvensis) Ahs.

Avots: ME II, 311


kumeļš

kumeļš, [kumelis Dond., kumēlis Warkl.] (li. kumelỹs), [kumēļš],

1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;

2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;

3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]

Avots: ME II, 311


kumpis

I kumpis [li. kum̃pis "ein geräucherter Schweineschinken"], Demin. verächtlich kumpelis,

1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;

2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;

3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;

4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;

[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].

Avots: ME II, 312


kūre

I kûre: "ein gewisser (nicht grosser) Fisch" (mit ù 2 ) Warkl.

Avots: EH I, 684


ķūsis

I ķūsis [?], ein grosser Knüppel latv. [Vielleicht mit -z- zu lesen, vgl. ķūze.]

Avots: ME II, 393


kustēt

kustêt, -u, -ẽju, sich rühren: es skatuos, es rauguos, kas kustēja. vilks ne pakustēt nekust LP. VII, 875. zirgs nekust nuo pē̦dām, lai nuositi VII, 473. kust kâ gliemezis, von einem, der langsam geht. viņam stāstuot od. nuo me̦liem ausis kust, von einem Aufschneider. bites kust un mudž od. čum un kust, wimmwln. Refl. -ties, sich hin- und herbewegen, sich bewegen: Sprw. kustas (od. kust) kâ ūdens zâle. kâ tu pruoti veikli kustēties Seib. Subst. kustê̦tãji, klein und gross Vieh (nur mundartlich) U. - Zu li. kušė´ti "sich regen", [sukùšo "kam in Bewegung", le. kušņât, r. кишá "Gewimmel" und vielleicht altčech. ksenec "Junge von Amphibien und Fischen", s. Potebnja РФВ, III, 103, Zubatý Sborn. fil. I, 124, Berneker Wrtb. I, 672. Das -t- in kustêt war ursprünglich wohl nur präsentisch, s. Le. Gr. § 619].

Avots: ME II, 328, 329


kvacine

kvacine Dunika, ein (grosser) Frosch.

Avots: EH I, 689


kvancis

kvan̂cis, kvencis Frauenb., kvaņ̂ķis 2 Katzd.,

1) eine grosse, aus Tüchern gemachte Puppe
Gr. - Behrsen ; [kvan̂cis 2, ein eingehülltes Kind Bauske, Gr. - Sessau ;]

2) ein Gernegross
Naud., Bauske: kur tu augi, puiša kvenci BW. 12806 ;

[3) kvan̂cis "mazulis, te̦kātnītis": tādi mazi bē̦rni kâ kvanči. mazs, mīksts kuce̦ns kâ kvancis Burtn. ;

4) kvan̂cis 2 "ein grosses Stück Brot"
(vgl. kancis) Bauske].

Avots: ME II, 351


kvanka

kvan̂ka 2 NB.,

1) der Laubfrosch;

2) ein grosser, sehr schwerer Pantoffel.

Avots: EH I, 689


kvauka

kvaûka 2 ,

1) eine grosse Tabakspfeife
Dunika, NB.;

2) "ein grosser, schwerer, unbequemer, unschöner Schlittschuh"
Dunika.

Avots: EH I, 689


kvauķene

kvaûķene 2 NB., eine grosse Pfeife (besonders von Zigeunerpfeifen).

Avots: EH I, 689


kvekšķis

kvekšķis: kauca kvekšķi (Jagdhunde) Brigadere Skarbos vējos 210. ve̦lns ... palika par kvekšķi Pas. III, 397; ein nicht grosser, beständig bellender Hund Sonnaxt.

Avots: EH I, 689


kvempa

kve̦m̂pa 2 NB. "ein grosses, dickes Tier" (z. B. von einer Kuh).

Avots: EH I, 690


labs

labs,

4): l. (ziemlich gross)
ļaužu pulks BielU.;

6): nee̦smu... ne˙kāda vājiniece, sajūtuos ve̦se̦la un laba kâ arvien Anna Dzilna 176;

10): labuo aci adīt Seyershof. labais mazgs; ein Kreuzknoten (im Gegensatz zu
cūkas mazgs) Dunika, Rutzau;

11): tur palika viss muns l. Gr.-Buschh. kamē̦r pašas labu nuodzīvuos ebenda. nu vairs nav laba (= labi) Janš. Dzimtene III2, 14. kâ Ulgai laba klājas? FBR. XVI, 101; 12): "LP. XVIII, 245 [falschl]" ME. II, 398, Z. 21 v. o. zu ersetzen durch "Austr. XVIII, 249". lîst ar labuo Kreuzb. n. BielU., es regnet in einem fort,
pīpe viņam ar labuo vēl zuobuos Saul. Daugava I, 55. bē̦rns jālabina uz labu Seyershof; ‡

14) durch Assimilation fürs Adverb labi (s. dazu Fraenkel ZsIPh. XIII, 209 f.): l. liels dē̦ls viņiem ir Sonnaxt. labu karstu ūdeni Pas. XI, 20. kūru labu lielu guni...; ņēmu labu druošu sirdi BW. 14744. Hierher gehört auch das Zitat ME. II, 397 (unter 4) aus BW. 14806.

Avots: EH I, 710


laicīgs

laĩcîgs,

1) zeitlich:
laicīgās mantas; laicīga nāve; laicīguo gaitu beigt, das Zeitliche segen;

2) passend, gewöhnlich:
kad jūs laicīgus suoļus vien me̦tuši, tad duobe nebūtu tik gaŗa, hätter ihr eben gewöhnliche Schritte, nicht allzugrosse gemacht Mag. V, 224, Smilt.;

[3) reif:
uoguas nāk jau laĩcîgas (vgl. oberd. zeitig "reif") Neuenb.].

Avots: ME II, 401


laidars

laĩdars (li. laĩdaras "Verschlag für das Vieh") [Gr. - Essern, Bauske, Wandsen, Selg., Dond., Lautb., Ruj., Arrasch, Jürg.] laidaris [(li. laidarỹs) Bers.], laĩde̦rs [C.], laĩderis (li. laideris "Mistgrube am Stall") [N. - Peb., làideris 2 Kl., Bers.], Lub., in einigen Gegenden, z. B. in Ruj., [Posendorf LP. VII, 544], volksetymologisch an dā`rzs, Garten angeschlossen - laidārzs,

1) ein eingefriedigter Platz vor dem Viehstalle, wo das Vieh hineingelassen wird
Bers., Lub., Lös., Sessw., C.; eine Hürde fürs Vieh auf dem Felde: lauk- od. lauka laidars Manz., Kand.; die Düngerstätte innerhalb des Stallkarrees Beuningen. kūtis cēla pakavu veidā: trīs puses apbūvē̦tas, priekšpusi ar aizžuoguojumu un klajuo vidu sauca par laidaru Tals., LP. VI, 131. guotiņ,... vai tu māvi ze̦lta stalli, vai sudraba laidarīti (Var.: laidariņu, laidārziņu) BW. 28902, 3. es būt[u] tādu (sievu) pasmē̦lusi savā guovu laidarā (Var.: laidarī, laide̦rā, laiderī) BW. 21260. Sprw.: tukšs kâ laidars vasarā. tam mute kâ laidars, von einem Grossmaul;

2) der Viehstall, der Viehstall nebst dem Viehhof
Biel. H. 134; Kand., [Salis]. Zu laîst.

Avots: ME II, 402


laidene

III laĩdene (wo?) "ein grosser, langer Hobel".

Avots: EH I, 711


laidiņš

laidiņš,

1) "ein 8X20 cm. grosser Leinwandstreifen, der unter die Hemdschulter genäht wird"
Nerft, Perk.

Avots: ME II, 403


laima

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409


laimiņš

laĩmiņš, grosse Fetthenne (sedum vulgare od. acre) Mag. IV, 2, 46, rKr. II, 78. [Zu laĩmĩte und laĩmpuķe; vgl. RKr. II, 71.]

Avots: ME II, 409


laiva

laĩva: gen. s. laives BW. 30784, 1 var., Demin. laiviņš (Kahn) bei Stobe Latv. g. gr. lV, 21; acc. s. laivīt[i] BW. 11052 var.,

2): lielā l. - auch Linden in Kurl.; (debess) l. = auch Salis; kad ūdens laivas gaisā iet nuo ziemeļiem uz dienvidiem, tad tas uz sausu, bet, kad nuo vakariem uz rītiem, tad tas uz lietu AP.; ‡

5) fig., ein grosses Lebewesen (Mensch oder Tier)
Seyershof: bij jau nu l., nebij` ne˙kāds mazais! Ein li. laiva belegt Skardžius Arch. Phil. III, 51 aus Daukša. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 442 und Toivonen FUF. XX, 143 aus dem Finnischen entlehnt.

Avots: EH I, 715


lakats

lakats: lakatelis auch Brig. Dievs, daba; darbs 170, Grenzh. n. FBR: XII, 16,

1): austais l., ein grosses Umlegetuch
Siuxt. lielais l. Salisb. u. a., ein grosses Tuch, das um die Schultern genommen wird. mutes l. Seyershof, ein Schnupftuch;

2) ein Lappen, Lumpen
(lupata) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Lappen"), BielU., Auleja, Pilskalne, Višķi: pajem lakatu, nuoslauki galdu! Auleja; "trauku lupats" Lesten n. FBR. XV, 31; rīku l. "Küchenlumpen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Küche"); Plur. lakati, alte, schlechte Kleider Auleja; ‡

3) Demin. lakatiņš, die Windel
AP.: ne tam (= bērniņam) krekliņa, ne lakatiņa BW. 1166; ‡

4) die Wamme (einer Kuh)
Seyershof. S. auch*lakata 2.

Avots: EH I, 716


laksts

laksts (li. lãkštas "ein grosses Blatt"), gew. Pl., Blätter, namentl. von Wurzelwerk, Ranken, Stengel von Pflanzen: tas tagad bruņenieks it kâ lakstus kapājuot Pump. kartupeļu laksti. rutks zemē, laksti gaisā (Rätsel). sīpuols ar gaŗiem lakstiem LP. VI, 139. [Zu Etymologie vgl. allenfalls Petersson Ar. u. arm. Stud. 91 f.]

Avots: ME II, 416


lamāka

[lamāka od. lamāns,

1) ein grosser Hund;

2) ein grosser, fauler und plumper Mensch
Nötk.]

Avots: ME II, 417


ļamāns

ļamāns, ein grosser, plumper, gefrässiger Mensch od. Hund Bers., Lub.: [zirgs tāds kâ lamāns N.-Peb. (etwas Plumpes und Träges). Vgl. auch lamāns].

Avots: ME II, 530


lāmis

I lāmis,

1) [lãmis Ruj.], zum Trocknen ausgebreitetes Heu
A. X, 1, 308;

2) [lãmis, eine breite und dicke Masse
Ruj.]: pa gaisu skriedams, viņš (pūķis) izskatās kâ uguns lāmis ar gaŗu dzirksteļu asti LP. VI, 94; VII, 715; [lietus līst lām[j]iem Ruj., es ergiesst sich ein Pfütze Bauske, Wandsen;

3) ein grosser und unregelmässiger Fleck auf Kleidern (infolge von Befleckung) oder im Saatfeld (eine vom Wasser ausgelegene Stelle)
Seher. - Wohl aus estn. lām "Verbreitetes, grosses, breites Stück", tule - lām "entwickelte Flamme"]

Avots: ME II, 438


lāmis

[II làmis od. làmesteris (?)"ein grosseŗ ungeschickteŗ unschön gekleideter Mensch" Planhof; lāmis " ein schläfriger, unregsamer Mensch" Laud.; lãmis, ein Lümmel Schrunden.]

Avots: ME II, 438


lamma

lam̃ma Seyershof (ehemals), ein grosses, melkbares Schaf. Aus estn. lammas "Schaf" ?

Avots: EH I, 718


lampačot

[lam̃pačuôt, in grossen Stiefeln schleppend gehen Grünh., Roop, Laud.; mit schmutzigen Füssen gehen Stuhrhof; mit Stiefeln in Kote waten Ruhental; làmpačuôt 2 Sessw. N. - Schwanb., = lāčuot I: (lapsa) lampačuokuot (von einer schwerfälligen Bewegung Loddiger, N. - Peb.) nu pati laukā Pas. I, 328, Mar.; hüpfend laufen Gold.]

Avots: ME II, 418


lampāns

lam̃pãns,

1): ein ungeschiekter Mensch
(mit àm 2 ) Gr.-Buschh., Oknist; ein grosses, ungeschicktes Lebewesen (mit àm 2 ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 718


lampata

lam̃pata,

1): auch AP., (mit àm 2 ) Auleja: maziem bē̦rniem nuo kaut kādas lampatiņas savēre kreklu AP.; ‡

4) ein grosser, plumper Mensch
Lems.

Avots: EH I, 718


lāms

II lāms,

1) eine grosse, ganz ebene (ohne Gesträuch und Hümpel) Wiese
Mar.: zila guovs lāmu laiza (Rätsel) Mitau; [vgl. lãma pļavas Lvv. II, 87];

2) eine Strecke:
rudzi lāmiem vien izē̦sti Mag. XIII, 3, 52; vgl. auch lāma 2. [Wohl aus estn. lām "ausgedehnte Fläche".]

Avots: ME II, 438


lamsis

làmsis 2, [ein grosser und fauler Hund oder Mensch Mar.]: vai re kāds lamsis! [lam̂sis 2 "ein nachlässiger Mensch" Grünh.]

Avots: ME II, 419


lamžas

[làmžas 2 Mar.,

1) "grosse, nicht passende, oder alte und ausgetretene Schuhe"; lamžas "Bastschuhe"
Laud.; "grosse Holzschuhe" Nerft;

2) die Lippen (verächtlich), das Maul:
turi nu lamžas 1 (in der Bed. 1 u. 2 auch in Oppek.; lam̃žas "lieli, adīti kamzuoļi gaŗām ruokām" Nitau.]

Avots: ME II, 419


lancīt

làncît, - ĩju,

1) ["(aus) lichten"
Lng.;] das Netz aus dem Wasser hervorheben, die Fische daraus herausnehmen und das Netz wieder ins Wasser auswerfen Lasd.;

2) eine grosse Strecke mit Mühe zurücklegen
Smilt. Refl. - tiês,

[1) ausweichen:
nav varējuse ne˙kur nedz bēgt, nedz lan̂cīties 2 Janš.];

2) taumeln, wanken, wackelnd gehen
Etn. IV, 129. [Als ein Kuronismus zu li. lankýti "besuchen", le. lùocît "beugen"?]

Avots: ME II, 419


langot

[lañguôt "ein Netz eilig, mit grossen Machen ausflicken" Kalten. S. auch langât.]

Avots: ME II, 420


lānis

lãnis, lãns,

1) lãns [Naukschen], Salisb., ein grosser, undurchdringlicher Wald
Karls.: es redzēju Sāra lānu trim reizām nuocē̦rtam BW. 27301 (Sāra lāns, Wald an der estnischen Grenze). vai tādēļ nemācēju lielu lānu (Var.: dižu mežu) trīcināt Neu Ottenhof BW. 22352. kur palikuši jūs, prūšu sirmie lāņi Sudr. E. tur tālāk aiz kalnāju lāņiem Sudr. E. tur cēla pilsē̦tu, kas sēž starp lāņu dumbriem MWM. Sudr. E. slimnieci tu guldi mitrā lānā uz saltas zemes K. Kaln.;

2) die Pfütze
U.;

3) labība lāniem (stellenweise) [für
lāmiem?] izgulē̦ta Str.;

4) lāns, eine feuchte Wiese
Aahof - Wohl aus estn. lāń "dichter Laubwald auf feuchtem Boden; ausgedehnte Fläche"; [s. Ojansuu Lisiä suomalais - balttilaisiin koskatuksiin 52. In der Bed. 4 vielleicht mit hoche. ā aus ē, (vgl. lê̦na 2)].

Avots: ME II, 438, 439


lanka

I lañka: eine ebene, niedrige Wiese am Fluss Dunika, Rothof; eine kleine Wiese im Wald Hasenp.; der tiefe Teil des Haffs PlKur.; lañkas Ahs., Frauenb., die grossen Äcker eines Guts; kunga l: (Acker) BW. 28191. nepiede̦r kunga l. bez kuplaju uozuoliņu 655. baltābuola lanku (Var.: pļavu) bridu 5791 var.

Avots: EH I, 719


lanka

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420


lāns

lãns,

1): ein grosser, dichter gemischter Wald
Salis (mit feuchtem Untergrund), Seyershof.

Avots: EH I, 728


lapa

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. 1 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. 1 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421


lapārnīca

[lapārnīca "ein grosser Schöpflöffel" Warkl]

Avots: ME II, 422


lapausis

lapausis, ‡

2) ein Tier (bes. ein Perkel) mit grossen Ohren
Schwanb.

Avots: EH I, 720


lapreņģe

lapreņ̃ģe, Alse (clupea alosa) Natur. XXXVII, 55; lapreņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau, U., Tals.

Avots: ME II, 422


lāpstāt

lâpstât,

1) schaufeln, gleichsam mit einer Sehaufel (d. h. ein grosses Quantum) nehmen
AP., Bers., C., Erlaa, Golg., Selsau, Trik.: tâ nu viņš lāpstā šuodien sviestu;

2) mit grossen Schritten und Spuren hinterlassend gehen
Selsau: kur jau kuram jums galvu pieve̦lk, tur lāpstājat ar tūliņ iekšā, lai kāda plančka Kaudz. Izjurieši 137.

Avots: EH I, 729


lāsains

I lãsaîns, làsaîns 2 Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. 2 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.

Avots: ME II, 441


lāsēt

lãsêt, ‡

2) fleckig, sommersprossig werden:
man seja lâsē 2 Zögenhof.

Avots: EH I, 729


lāsma

lāsma: "blāzma" Frauenb.; eine grosse Flamme (lãsms) Salis.

Avots: EH I, 729


lasmenis

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424


lāte

làte 2 Fest., grosse Flamme: [uguns lātēm vien stiepjas (von einem grossen Feuer) Erlaa. aus lākte?].

Avots: ME II, 442


lātīt

làtît 2, - u od. - ĩju, - ĩju, intr., hell glänzen, mit grosser, heller Flamme brennen Etn. IV, 129: debess lāta vienās ugunīs Lub. Zu làte 2.

Avots: ME II, 442


lāts

II làts 2 , -s Warkl. (= li. lotìs "Brunst der Wölfe"?) "ein grosser Lärm" (z. B. vom Hundegebell beim Verfolgen von Hasen): suņi lāti (skrauju) dze̦n Wessen.

Avots: EH I, 730


ļatums

ļatums (mit hochle. a aus e̦?) Wessen "ein übermässig grosser Mensch".

Avots: EH I, 768


lauzna

[laûzna, eine grosse Menge: ve̦se̦la lauzna uogu Arrasch.]

Avots: ME II, 432


leicums

leicums "ein grosser Mensch": šitam lielajam leicumam darbu vien gan nevarēšu pieduot JU.; [in Drosth. sei lèicums ein grosser, fauler Lümmel].

Avots: ME II, 445


leitāns

[leĩtãns, ein langebeiniger Mann; ein (grosser, grauer) Hase Jürg., Arrasch]; leitans, der Hase: liels leitans MWM. VI, 118; pe̦lē̦kais zaķis, leitans (lepus timidus) Konv. 2 3533.

Avots: ME II, 446


leitēns

leĩtẽ̦ns,

1) [lḕite̦ns 2 Mar.], ein kleiner, junger Litauer:
krievēniņus, leitēniņus same̦tam Daugavā BWp. 1371;

[2) lèite̦ns 2, jem., der sich wie ein Litauer benimmt oder kleidet
Mar.];

3) ein grosser Knabe, der noch ohne Hosen umhergeht
Stockm. n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 446, 447


lejons

lejons Lems. "ein grosser, fauler Mensch".

Avots: EH I, 732


lekāns

[* le̦kāns, erschlossen aus hochle. lakāns Golg., Tirs., ein grosses und plumpes Lebewesen.]

Avots: ME II, 448


lekausis

le̦kausis, s. ļe̦kausis; [le̦kausis "ein grosser Hase" N. - Peb.]

Avots: ME II, 448


lēkt

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. 2 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I 4, 539 und III 4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459


lēkužas

lê̦kužas 2, eine grosse, feuchte Wiese Strasd. [Vgl. lē̦kna.]

Avots: ME II, 459


ļemekls

[*I ļe̦me̦ks od. *ļe̦mē̦ks (oder *ļe̦maks resp. *ļe̦māks?), erschlossen aus

1) hochle. ļamaks (woneben ein gleichbed. ļamaka) Mar., ļamāks Bers., ein fettes, gut gemästetes Tier;

2) ļamāks Los. od. ļamaks Mar., Lis., Kalz., Laud., Golg., Sessw., Sinolen resp. ļamaka Tirs., Modohn, ein grosses, plumpes und schlaffes Lebewesen;
in Schrunden dafür ļemeksis.]

Avots: ME II, 536


ļepa

I ļe̦pa,

1) das Ohrläppchen
(Preekuln, Ordangen]: man grābj nuo tiesas pie austiņu ļe̦pâm Dünsb.;

2) die Schnauze, Fresse
(Morizberg, Mitau, Notk.]: es tev duošu, kŗaušu, likšu, gāzīšu pa ļe̦pu, ich werde dir eine Ohrfeige geben C., Sassm., Smilt., (Grünh., Laud., AP., Schrunden], Lub., Etn. IV, 130. [dabūsi pa ļe̦pu Mar., Wenden, Roop, Ronneb., Ruj., Siuxt, Nitau, Schujen, Stenden, Gold., Dond., Gramsden, Jürg., N.-Peb.;

3) "ein grosser Fuss"Gramsden; die Pfote
MSil., Wid., Notk. - Wohl zu lapa (s. dies), li. lepetà "Tatze" (s. Būga PФB. LXVI, 243), r. лéпестъ "Lappen", лóпасть "широкiй и плоскiй конецъ; ступня, лапа", ahd. lafa "Flachhand" u. a.]

Avots: ME II, 537


ļēpains

[ļē̦paîns, grosse Flocken bildend: ļ. sniegs Dresth., N.-Peb.]

Avots: ME II, 539


ļēpāt

ļê̦pât [auch PS.], -ãju, ļe̦pât, ļê̦puot (Denom. von ļê̦pa, ļe̦pa),

1) [ļê̦pât 2 MSil., Salis, lê̦pât od. (auch PS., Trik.) ļẽ̦pât Mar.], mit schmutzigen Füssen plump gehen, kriechen
C.: [tārps ļē̦pā (rāpjas) pa kuoku Mar.] ļe̦pāt = slapjām, dublaiņām kājām iet, ļe̦pas atstāt Nigr.;

2) [ļê̦pât, langsam gehen
Neu-Wohlfahrt];

3) ļe̦pât, in grossen Flocken, Klumpen schneien
Etn. IV, 130: mīksts sniedziņš lē̦nām ļē̦pāja Niedra, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 539, 540


lepauši

[* le̦pauši (gespr. lapauši) "eine Pflanze mit grossen Blättern an feuchten Stellen, die als Schweinefutter dient" Marienhausen, Dricē̦ni. - Vgl. auch lapauši.]

Avots: ME II, 452


ļepēt

I ļepêt, in weichen, grossen Flocken sehneien Spr. [Vgl. ļe̦pa II.]

Avots: ME II, 538


lepšuks

lepšuks,

1) ein grosser, alter Pilz
[wohl ein Lituanismus; vgl. lẽpšiai (ein Pilz) An. 44 und 62, Dusetos];

2) der Plimpsack
Oknist.

Avots: ME II, 453


lērums

lẽ̦rums,

1): mājā lieli lē̦rumiņi: sievai dzima jauni dē̦li, ķēvei brūni kumeliņi BW. 1146, 4;

3): auch (mit è̦ 2 ), Oknist; ein wirrer Haufen
Websen; lē̦ruma kartupeļi Kalnazeem "frühreife Kartoffeln";

4) ein grosser, ungeschickter Mensch
(mit è̦ 2 ) Oknist.

Avots: EH I, 738


lērums

lẽ̦rums, [lē̦rms St.],

1) der Lärm
(hieraus entlehnt), Skandal: pruojām iešu, neaiziešu, ja lē̦ruma nedarīšu BW. 2611, 9. nāk pusnakts, - lē̦rums kājās LP. I, 124;

2) das Unglück, Malheur
Spr.: tad jau nu gan briesmīgs līrums, lē̦rums jums uzbrucis LP. VI, 522;

3) eine grosse Menge:
viņu gaida mājās sieva un ve̦se̦ls lē̦rums bē̦rnu Latv. [kāzām sacepa ve̦se̦lu lē̦rumu maizes Dunika.] uz viņa galda atradā liels lē̦rums grāmatu A. XVII, 39; lē̦ruma rāciņi, ergiebige Kartoffeln.

Avots: ME II, 461, 462


lesis

lesis, etwas Grosses, Fettes, Ausgezeichnetes in seiner Art: vare̦ns lesis, ein schönes, fettes Ferkel, auch ein solcher Fisch Burtn.

Avots: ME II, 453


leskāt

le̦skât, - ãju,

[1) tr., verschleppen, vertragen (Kleider)
LKVv.];

2) intr., ungeschickt, mit grossen Schritten gehen
C.; bei schmutzigem Smilt., U. Refl. - tiês, sich herumtreiben LKVv.

Avots: ME II, 453


leškāt

lêkšât, - ãju, intr., im grossen Flocken schneien: redziet, kâ sniegs lêkšā Wolm.

Avots: ME II, 458


lestiķis

lestiķis, ein grosses Stück: paņēmu labu lestiķi gaļas, maizes uz ceļa līdz Naud.

Avots: ME II, 454


lēvenis

lèvenis,

1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;

3): ein grosses Quantum
(mit ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis 2 (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī 2 Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê 2 ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê 2 ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.

Avots: EH I, 739


lēverīgi

lèverîgi iet, intr., mit grossen Schritten gehen, dass die Kleider flattern C.

Avots: ME II, 464


līcas

līcas, grosse Eisschollen Garrosen n. U. [aus einem li. * lyčios? vgl. le. līte, lytis "Eisscholle".]

Avots: ME II, 476


līdz

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. 2 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479


lieģis

I lieģis, grosse, ebene Wiese, wo üppiges Gras wächst Etn. II, 17; [liẽģi "Wiesen" (als Eigenname?) Wolmarshof]. Zu liêgt. [Vielmehr aus dem Germanischen? vgl. mnd. lege "niedrig", legede "Wiese".]

Avots: ME II, 494


liekacis

lìekacis (nom. pl.), lìekači,

1) die überflüssigen Karten, von der Zwei bis zur Sechs, die bei den dem Volke bekannten Spielen nicht gebraucht werden:
atņem liekačus nuost;

2) grosse Maschen, Eingarn (beim Netze)
L.: vimbukšu linuman pa virsu ir austas liekacis jeb rūtacis, kuŗas daudz lielākas par vienkāršām tīkla acīm LP. II, 106; [liekači U., ein grossäugiges Netz; s. auch Bielenstein Holzb. 653 u. 670 und Mag. III, 1, 127].

Avots: ME II, 494


liekna

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa 2 Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne 2 Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne 2 Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne 2 - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa 2 Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne 2 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. 2 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495


liekne

liẽkne: "grosse Wiesen" Iw.; Tal um Jakobstadt, Nautrēni (mit Auleja, Pilda, Skaista (mit ìe 2 ); "ein Ebene an einem Berg" Zvirgzdine (mit ìe 2 ); "ein Wald mit guten, geraden Bäumen", "ein brökicht Busch" Für.; in ON. auch Plvv. I, 46, 152, 155, (mit 2 ) 257, 273, (mit iẽ ) 262, 263, 268, 277, 284, 299.

Avots: EH I, 752, 753


liekns

II liẽkns (unter liẽkna): ein sumpfiger Wald; eine sumpfige Stelle, wo Bäume nicht recht gedeihen (mit 2 ) Dunika; braukuši pa ze̦miem, līdze̦niem liekniem un mīkstām ... līkņām Janš. Mežv. ļ II, 359 (ähnlich Nīca 9); eine grosse Wiese (mit iẽ ) Frauenb.; lìekns "?" Blieden n. FBR. XVI, 95.

Avots: EH I, 753


liekša

I lìekša 2 ,

1): auch (mit iẽ ) Frauenb.; viņam kājas kâ liẽkšas (von grossen Füssen)
ebenda.

Avots: EH I, 753


lielacains

liẽlacaîns, grossmaschig: lielacains tīkls. [pie lielacainās vakara zvaigznes Valdis Stabur. b. 87.]

Avots: ME II, 497


lielacis

liẽlacis, f. -ce, lielactiņa, der (die) Grossäugige: kumelīte, lielactiņa VL.

Avots: ME II, 497


lielains

liêlaîns, mit grossen Jahresringen versehen [?]: lielains kuoks [Selsau], Golg. Etn. IV, 129, Lub. [lielaina egle, priede"egle, priede, kam ir liêls 3"N. - Peb. - Zu liêls 3.]

Avots: ME II, 497


lielans

lielans od. liele̦ns, woraus ostle. lilans Maar. n. RKr. XVII, 135, [lielans Bers., ziemlich gross: audz liẽlans (gross)! Nötk., N. - Peb. paceļuot kājās bē̦rnu, kas vēl rāpuo, tam saka: stāvi lielans! Nötk.].

Avots: ME II, 497


lielausis

liẽlàusis, der Grossohrige: nuo lielaušiem minams gaŗausainais sikspārnis Konv. 2 2318.

Avots: ME II, 497


lielbārzdis

liẽlbā`rzdis, auch liẽlbārzdu vīrs, der Gross-, Starkbärtige LP. VI, 26.

Avots: ME II, 497


lielcekule

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497


lielcilvēks

liẽlcìlvẽ̦ks, ein erwachsener, grossjähriger Mensch: meitene nu jau pieauguse lielcilvē̦ku kārtā LP. IV, 180.

Avots: ME II, 498



lieldegunis

liẽlde̦gunis, der Grossnasige, Hochmütige.

Avots: ME II, 498


lielens

[liele̦ns Kosenhof, ziemlich gross: labi liele̦ns jē̦rs. S. auch lielans.]

Avots: ME II, 498


lielērkulis

liẽlẽ̦rkulis, ein grosser ẽ̦rkulis 3: ietinu pakulas lielē̦rkulī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 754


lielgabalnieks

liẽlgabalniẽks,

1) einstarkes, grosses Pferd
Bers.;

2) der Kanonier.

Avots: ME II, 498


lielgrūdām

liẽlgrūdām Behnen, nur in groben Umrissen (Linien): darīt neuzvedīgi, neveikli, tâ sakuot l. PV.; in grossen Massen Behnen, Prl.: negrūd tuo sìenu l˙!

Avots: EH I, 754


lielgruntniecība

liẽlgruñtiẽcĩba ,* das Grossgrundbesitzwesen: lielgruntniecība lauksaimniecības kultūras izplaukšanas ziņā vilkusi ievē̦rojamu luomu. Konv. 2.

Avots: ME II, 498



lielgurne

liẽlgurne, die Grosshüftige (als Frauenname Pas. V, 478).

Avots: EH I, 754


lielguzains

liẽlguzaîns, mit einem grossen Kropf versehen: vai redzi tuo lielguzainuo dūju? Aps.

Avots: ME II, 498



lielība

liẽlĩba,

1) die Prahlerei, Grosssprecherei:
Sprw. lielība naudu nemaksā. ak tu tavu saltu lielību! Kaudz. M. kuo lielību tu lielies? Bw. 20460. uz lielības(-u) skriet, um die Wette laufen;

2) die Grösse, Stärke:
zuobe̦ņā, zābakā, tur tautieša lielībiņa BW. 29967; 13734, 1. kad lielība ģe̦ldē̦tu, guovs zaķi nuoskrietu;

3) lielība, lielības gailis, kaza, pakaļa, der Prahlhans:
kuo es ar tevi, tukšu lielību, ķē̦muošuos! LP. VI, 382. tīrais lielībiņa! spē̦ka mums nebūs mazāk kâ tiem lielībām JR. IV, 87.

Avots: ME II, 498, 499


lielībnieks

liẽlĩbniẽks Ahs., [Pas. I, 188], der Prahler, Grossprecher.

Avots: ME II, 499


lielīgs

liẽlîgs, prahlerisch, grosstuerisch, grossmäulig: ve̦cais, juo ticis siltāks, juo palicis lielīgāks JU. brauca lielīgi pa lieluo ielu Adam.

Avots: ME II, 499


lielilkņi

liẽlilkņi ,* die grossen Zähne der Elephanten Konv. 2 2658.

Avots: ME II, 498


lielināt

I liẽlinât,

tr., grossmachen, rühmen:
sen tuo lielu lielināja BW. 16770, 1. ciema puiši (mani) lielināja 10229.

Avots: ME II, 498


lieliņš

liẽliņš, Demin. von liẽls, gross: audzi drīz lieliņa! stāvi lieliņš, bērniņ, stehe aufrecht, Kindchen!

Avots: ME II, 498



lieliski

liẽliski, liẽlišķi Bers., liẽliskam, liẽlišķām [Saikava], lieliskâm Mar. n. RKr. XVII, 146,

1) ausserordentlich, grossartig:
lieliski bagāta sieva. viens lieliskam pārgudrs LP. V, 346. tu man lieliskam izlīdzēji VII, 482. ve̦lns lieliskam sadeva darbus. viņš runāja, dziedāja lieliski, grossartig, wunderschön. brāļu draudze nedaudzuos gaduos lielišķi izplatījās A. [lieliskam dzīvuot U., auf grossem Fusse leben;

2) ungefähr, en gros
U.; lieliskam rēķināt.]

Avots: ME II, 498


lielišķība

liẽlišķība, die Grossartigkeit: pils ... izrādīja vēl daudz nuo agrākās lielišķības Pumpura raksti II,199.

Avots: EH I, 754


lielisks

liẽlisks,

1): gross (vom Wuchs)
Kaltenbr. (mit ìe 2 ); ‡

3) der Grösse wegen ungewandt od. unbequem
Oknist: jis ir cieši l.: jā (= viņa)nevar pie tāda darba laist.

Avots: EH I, 754


lielisks

liẽlisks,

1) grossartig, sehr gross
[Erlaa]: lieliski kuoki, pieminekļi; lieliskais ideāls A. XX, 228;

[2) grosstuerisch
U.].

Avots: ME II, 498


lieliskums

liẽliskums, die Grösse, Pracht, Grossartigkeit, das Grossartige: dabas, izstādes lieliskums A. XI, 591, 627. viņam tuop tâ grūti tādā lieliskumā Vēr. I, 265. katrs cēla savu maziskumu un pēla uotra lieliskumu Seibolt.

Avots: ME II, 498


lielistaba

liẽlistaba, die grosse Gesindestube.

Avots: ME II, 498


lielīt

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499


lielkāja

liẽlkãja, [liẽlkãjis], der Grossfuss, der Grossfüssige, euphemistisches Epitheton des Bären LP. VII, 380.

Avots: ME II, 499


lielkārtains

liẽlkā`rtaîns, mit grossen Jahresringen versehen: lielkārtains kuoks - kuoks, kas ātri audzis, kam lielas kārtas C., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 499


lielkauls

liẽlkaũls U. "starkknochig; grosser, starker Mensch [* liẽlkaũlis?], grosses, starkes Pferd"Erlaa; lielkauli (?) lini, [lìelkàuļu 2 lini Sessw., Fest., Kalz.], grobfaseriger Flachs, ="rupji auguši (grobstengelig?) lini Lub., Aps. [liẽlkaũlis, jem. von grossem Wuchs; eine grobfaserige Pflanze: sarkanais ābuoliņš ir lielkaulis od., (N. - Peb.) liẽlkaũlains Neu - Wohlfahrt; "Klee, den man zu spät gemäht hat, und der deshalb zu hart ist" Mar.]

Avots: ME II, 499


lielknābis

liẽlknãbis, wer einen grossen Schnabel hat.

Avots: ME II, 499


lielkņazs

liẽlkņazs, der Grossfürst (russ. великiй князь); f. liẽlkņaze(ne), die Grossfürstin.

Avots: ME II, 499





liellaiva

liẽllaĩva, das Grossboot: staigāja gar klusuo, ar liellaivām pilnuo Lielupi Lautb.

Avots: ME II, 500


liellapains

liẽllapaîns, grossblätterig: liellapaini kuoki, ķirši, stādi; liellapainas puķes MWM. VI, 464.

Avots: ME II, 500


liellops

liẽlluõps, das Rindvieh, im Gegensatz zu mazluopi, MWM. VI, 908. Sprw.: tik daudz kâ lielluopu sūdu, von einer grossen Menge.

Avots: ME II, 500


liellūpis

liẽllũpis, der Grosslippige L., Kand., [Lng.].

Avots: ME II, 500


lielmežs

liẽlmežs, der grosse Wald, Urwald: vilki šejenes lielmežuos bijuši pa˙pilnam LP. VII, 1292.

Avots: ME II, 500


lielmutība

liẽlmutĩba, die Grossmäuligkeit, Grossprecherei: es mierīgs sēžuot palikuos, uz lielmutībām klausījuos MWM. III, 252.

Avots: ME II, 500


lielmutīgs

liẽlmutîgs, grossmäulig; lielmutīgi juoki K. Egle; geschwätzig AP.: lielmutīgi runātāji Kaudz. Izjurieši 20.

Avots: EH I, 755


lielmutis

liẽlmutis, (comm.) liẽlmute, ein Grossprecher, Schwätzer, Grossmaul: viņas pravieši ir lielmutes Plūd. Let. 2, 91. žagata - leilmute LP. VII, 1172.

Avots: ME II, 500


lielnaudiņš

liẽlnaûdiņš, liẽlnaûdĩtis, Beiname der Rosses, des viel Geld kostende Ross: kumeliņ, lielnaudiņ! BW. 29799. kumeliņ, lielnaudīti, nelauz manu iemaviņu! BW. 21754.

Avots: ME II, 500


lielpārslains

liẽlpārslaîns, in grossen Flocken fallend: mīkstu, lielpārslainu sniegu Jauns. Raksti VIII, 119.

Avots: EH I, 755


lielpautis

liẽlpautis Frauenb., jem. mit grossen Hoden (als Schimpfname).

Avots: EH I, 755


lielpēdis

liẽlpêdis, jem. mit grossen Fusssohlen A. XV, 464.

Avots: ME II, 500


lielpilsēta

liẽlpìlsẽ̦ta, die Grosstadt: Maskaviņu, lielpilsē̦tu, aiz ce̦pures aizsprauduos BW. 13186.

Avots: ME II, 500



lielpilsētnieks

liẽlpìlsẽtniẽks, der Grosstädter: mūsu laucinieki runā skaidrāku latviešu valuodu nekâ pilsētnieki, sevišķi lielpilsētnieki RKr. VIII, 19.

Avots: ME II, 500



lielprātība

liẽlpràtĩba, das Hochhinauswollen, das Denken auf grosse Dinge U.

Avots: ME II, 500


lielprātīgs

liẽlpràtîgs, auf Grosses denkend, nach Grossem strebend U.

Avots: ME II, 500


lielpupe

liẽlpupe BW. V, S. 486, (als Frauenname) Pas.. V, 478, die Grossbrüstige: meitiņas lielpupītes BW. piel. 2 2962, 1.

Avots: EH I, 755


lielpūre

liẽlpũre Tdz. 40048, die eine grosse Aussteuer Habende.

Avots: EH I, 755


lielragainis

liẽlragaînis, ein Tier mit grossen Hörnern, das Rind Konv. 2 2571.

Avots: ME II, 500






lielrūtains

liẽlrũtaîns, grosstreifig, grosse Streifen aufweiesend, gross karriert: lielrūtains galdauts A. XX, 506.

Avots: ME II, 500


liels

liẽls: auch Kurs., Lesten, Neuenb., Puhren;

1): šuogad būs lielāka gaļa: kaus ve̦cāku cūku Frauenb. kad mazs bē̦rns kuo atne̦s lielam cilvē̦kam, tad pateicuoties saka: l˙! l˙! ebenda. ja ir lielāka maize izce̦pta, tā sāk pelēt Linden in Kurl. lielu sìenu grūti izārdīt ebenda;

4): nuo tā laika jau pagājuši lieli gadi Grenzhof n. FBR. XII, 23, Kand. nuomidzis lielā miegā Ciema spīg. 42. liela mārceņa, ein reichliches Pfund
Auleja. ašķi ir liela (sehr nützlich, gut) zâle (Arznei) Frauenb.;

7): lielu ļaužu. bē̦rns AP: lielais tiesas vīrs Blieden n. BielU., der Vorsitzende des Gemeindegerichts;

8): saimnieks bij liels (stolz);
ka pie viņa dzīvuo Seyershof. vinš ir l. (stolz, hochmūtig) savā dabā Kand.;

9): palikt lielu galvu (eigensinnig, übermütig werden)
Fest. n. FBR. XVII, 95, AP.; C.; Ermes, Jürg., Kegeln, Meselau, N:-Peb., Prl., Schwitten, Sessw., Trik. viņi ir (Lesten) od. sagājuši (Grenzhof n. FBR. XII, 23) lielajā, sie haben sich verzankt. viņi jau lielajā Gr.-Buschh. n. Fil. mat. 62, sie streiten od. prügeln sich. sviests sagājā lielajā, die Sahne butterte nicht (vor Wärme) Gr.-Buschh., Salis, Stelph.;

11): iz liela nesties Kaltenbr., grosstun.
viņš darbu jau lielajā beidzis P. Allunan, er ist mit der Arbeit bereits aus dem Groben heraus;

12): lielāki iet, schneller gellen
Kl.-Gramsden. lielai (= lieli) jimt, mit grossen Stichen nähen Auleja. Das Adverb hat sich dem nachfolgenden Adjektiv assimiliert: gŗūti lielam (= lieli, ļuoti) ve̦cam Stenden.

Avots: EH I, 755


liels

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I 4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502


lielsādža

liẽlsãdža ,* ein grosses Dorf Konv. 2 1371; 1452.

Avots: ME II, 502



lielsaimnieks

liẽlsàimniẽks, der Grosswirt, Grossbauer, der Besitzer eines grossen Gesindes MWM. VIII, 832.

Avots: ME II, 502


lielsakta

liẽlsakta, eine Art Spange; eine grosse Spange Wirginalen.

Avots: ME II, 502


lielsirdība

liẽlsir̂dĩba,

1) die Heftigkeit, Hartnäckigkeit:
savā lielsirdībā viņš izdara daudz aplamību;

2) die Grossmut
(ungew.): par jūsu lielsirdību pateicuos Alm. dievs viņu bija ar lielsirdību un gaišu prātu apbalvuojis Launitz Stāsti 67.

Avots: ME II, 502



lieltirgonis

liẽltìrguonis ,* liẽltìrguôtãjs *, der Grosshändler.

Avots: ME II, 502


lielum

liẽlum, auch lielumu, wohl der Instr. Sing. von lielums, zur Verstärkung von liels: lielum liels, sehr gross: lielumu lielā daļa lapu bija nuobirušas Kleinb.

Avots: ME II, 502


lielums

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata;

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756


lielums

liẽlums,

1) die Grösse:
mēs bijām divi māsiņas, abas vienu lielumiņu BW. 14035. paši brāļi sav[u] māsiņu celtin cēla lielumā: augstas šūdināja, platu pina vaiņadziņu BW. piel. 2 5700. vē̦de̦rs šķūņa lielumā 20297. katra lieta, kuŗai ir lielums, ir dalāma SDP. VIII, 9. liẽlumâ, im grossen, en gros: lielumā pirkt, pārduot. sēj auziņas lielumā BW. 28133, 2;

2) der grösste Teil, die meisten:
tad lielums bij padarīts MWM. XI, 175. lielums upju MWM. VCIII, 893; lielums nuo naudas Kaudz. M.; lielums, Intr. Plur. (aus lielumis), grossenteils: lielums paši vainīgi A. XII, 751. arī tas e̦suot lielums dē̦la nuope̦lns ib. 755.

Avots: ME II, 502, 503


lielupe

liẽlupe,

1) der grosse Fluss, Strom:
meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k;

2) Liẽlupe, die (kurische) Aa, [und einige andere Flüsse und Bäche in Lettland.]

Avots: ME II, 503



lielvara

liẽlvara ,* die Grossmacht MWM. VII, 272.

Avots: ME II, 503



lielvēderis

liẽlvêderis,

1) der Grossbäuchige:
lielvēderis tīrumā aris LP. V, 338. atnāks māsa, lielvēdere BW. 15979;

2) ein Fresser
U.

Avots: ME II, 503



lielziedains

liẽlziêdaîns, liẽlziêdîgs Konv. 2 986, lielziedu, grossblütig: lielziedainas maguones Konv. 2 2571. lielziedu driģene Duomas III, 217.

Avots: ME II, 503


lielzivju

liẽlzivju vadus Kaugurciems, ein Zugnetz für grosse Fische.

Avots: EH I, 756


lielzobis

liẽlzuobis M. 178, jemand mit grossen Zähnen.

Avots: EH I, 756


liemenis

I liemenis,

1): "kājas stilbs" (mit 2 ) NB.; ‡

4) der Baumstamm:
ieruočus ... pieslējušl pie liepas liemeņa Janš. Mežv. ļ. I, 55 (ähnlich 204 und Līgava I, 368). liels kâ l. (von einern grossen Menschen) Wessen. Hierher gehört wohl auch l. III.

Avots: EH I, 756


liens

I liens, für liels, gross: lienas pīles Unbek.

Avots: ME II, 503


lieša

liẽša N.-Salis, ein Netz zum Fangen von grossen Seefischen.

Avots: EH I, 757


līkstavas

lìkstavas [als ein Eigenname ], moorige, grosse Wiesen C. [Wohl zu līguôt (iês). ]

Avots: ME II, 486


likt

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469


līkums

lìkums,

1) die Krümmung, Biegung:
līkumu, līkumu sētiņu daru BW. 1558. līkumu līkumiem (līkumu līkumis RKr. VII, 612) apluoku taisu 1558, 2. upe te̦k līkumu līkumiem. līkumu mest, apmest, auch ņemt A. XII, 204,

a) Kreise, Schlangenwindungen machen, einen Abstecher machen:
nu ap mani jauni puiši līkumu meta BW. 13051;

b) einen Umweg machen:
es būtu metis vai desmit verstīm līkumu LP. VII, 623. tec [i ], upīte, gana strauja, nemet lielu līkumiņu! BW. 3998. apkārt liels līkumiņš, herum ist ein grosser Umweg. apkārt jāja ar līkumu BW. 8324. ar līkumu mārša te̦k 15585. zaķis me̦t līkumu, macht einen Haken. [līkumi U., Umschweife, Ränke ]; ar līkumu runāt, mit Umschweif reden;

2) konkret - das Krummholz zur Erweiterung des Schlittens, = līkāns 3 Etn. IV, 98: kad ziemā malku ve̦d, tad liek līkumus (divus) uz ragavām Ahs. līkums - kuoks, kuo klučus ve̦duot liek krustim pār ragūm Gold.;

3) ein 10 - 11 Ellen langes Stück Leinwand
Mar. n. RKr. XV, 124;

4) de̦sas līkums, eine an bieden Enden zusammengebundene, krumme Wurst, auch ein Stück von einer solchen Wurst: es biju piena kambarī pie piena kunguliem un de̦sas līkumiem BWp. 2958;

5) upes līkums,

a) die Flusskrümmung,

b) die Wiese an der Flusskrümmung:
kas jel tavus (upes) līkumiņus svē̦tu rītu trīcinās BW. 381, 10; jūŗas līkums, der Meerbusen;

6) līkumiņi, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33;

[7) Windung, Kreis eines Strickes
Mag. XVII, 1, 85 ].

Avots: ME II, 488


lils

lils N.-Schwanb. u. a., wo ie zu ī geworden ist, = liẽls, gross; [s. Le. Gr. 98].

Avots: ME II, 470


limba

lim̃ba,

1) der Kreis, Sprung, Seitensprung;
limbu apmest, umkreisen, um etw. herumgehen, besehen: ve̦lns reižu reizēm paslepšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176, Lös. n. Etn. IV, 130, [Fest.]. zivs me̦t limbu Lub.;

[2) lim̃ba Nötk. "ein grosser, plumper und fauler Mensch"
(?)].

Avots: ME II, 470


lingāns

lingāns: ein grosser Mensch (mit ) AP.

Avots: EH I, 743


lingāns

[lingāns "neveiklis, neiznesīgais" (Substantiv?): tāds kâ lingāns aizlinguo Kosenhof; in Morizberg sei lingāns ein langbeiniger Mensch, der grosse Schritte macht; "ein langbeiniges Lebewesen, das wackelnd geht" Sessw., Sinolen, N.-Schwanb.; liñgāns "jem. mit langen Beinen und Armen" Arrasch, Nötk.]

Avots: ME II, 471


lingāt

II liñgât, -ãju, linguôt, intr.,

1) sich wiegen, schweben
Biel. I, 293: linguo, Grietiņa, linguo! fliege, Marienkäferchen, fliege! Konv. 2 2588;

2) mit grossen Schritten gehen
Mar.: šķitu lāci lampājuot (Var.: lingājuot) BW. 21476;

3) wackeln:
rats sāk lingāt, lingāties AP., Smilt., C., Lub. Refl. -tiês, schaukeln: krampis linguodamies skanēja Duomas I, 128. [Entweder aus dem Kurischen, oder aus li. lingoti "sich fliegend wiegen"; vgl. das echt le. lĩguôt.]

Avots: ME II, 472



linums

linums, das aus Flachs oder Hanfgarn verfertigte Netz zwischen den Flosshölzern und den Senksteinen Adsel, Fest., Stelp.: vada galve̦nā daļa - audums - tiek saukta par linumu, kas austs nuo liniem vai kaņepēm. linums ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākas Etn. II, 105. zvejnieks sasējis reņģes linumā LP. VI, 168; ein grosses Netz L.

Avots: ME II, 473


linūzis

linũzis AP., jemand, der grosse (lange) Kleider trägt.

Avots: EH I, 743


litkans

litkans, ein grosse, plumper Mensch Dahlen n. Etn. IV, 130. [Ableitung von liktas "stilbi" Saikava (< russ. лытки "Beine") ?]

Avots: ME II, 475


līvenis

lĩvenis,

1) eine moorige, schwankende Stelle, mooriger, schwankender Seerand
Burtn.;

2) eine grosse Menge:
ve̦se̦ls līvenis ļaužu Burtn.

Avots: ME II, 491


lizums

lizums, ein Mensch von grossem Wuchs Erlaa n. Etn. IV, 130; ein Schimpfwort.

Avots: ME II, 476


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


loicka

loĩcka,

1) eine grosse (und schmächtige), ungewandte weibliche Person
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84, Lems.;

2) eine schlecht gebundene Sense
A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 84: tā jau nav izkapts, bet l˙!

Avots: EH I, 758


loizaks

loĩzaks Lems., ein grosser und plumper Mensch.

Avots: EH I, 758


lojums

luojums, ein Grossmaul, Prahlhans Selg n. Etn. IV, 130.

Avots: ME II, 524


lomzaks

lom̃zaks Lems., ein grosser und liederlicher Lümmel, der der Arbeit ausweicht und sich herumtreibt.

Avots: EH I, 758


lopmanis

lopmanis Seyershof "ein grosses, breites und ungewandtes Lebewesen".

Avots: EH I, 758


lopsīt

lopsît, -īju, gierig essen Salis, mit grossen Bissen essen Seyershof.

Avots: EH I, 758


lorķis

lor̂ķis 2 Lems., Wainsel "eine grosse, hässliche, selbsthergestellte Pfeife": ielicis tādu lielu lorķi mutē. - Vgl. lur̂ķis 2 .

Avots: EH I, 759


losms

I luosms,

1) ein langer, grosser Mensch
Tirs., Druw., [luôsms 2 Segewold) der Faulpelz, Herumtreiber: tas luosmis blandās tik ap stūriem Smilt. izlicies kâ luosms gar mūriņu A. XV, 165. skraidāt vēl kâ luosmi apkārt Kleinb.; [gul kâ luôsms PS.];

2) die Hohlung unter dem Hufe des Pferdes
L. Zu luõdât, lìst?

Avots: ME II, 528


losnis

luosnis

1) ein Langer, Grosser:
staigā apkārt kâ lielais luosnis Druw. n. Etn. 1V, 130;

[2) luosnis 2 Preekuln "eine grosse, alte Ratte"].

Avots: ME II, 528


lotega

luote̦ga, eine Peitsche Pas. VIII, 298; eine Rute, ein Stock (mit ùo 2 ) Bērzgale; eine grosse Rute (mit ùo 2 ) Auleja.

Avots: EH I, 768


lotis

luõtis, ein Setznetz für grossere Fische [Nogallen], Rojen, RKr. XI, 101: ar luošiem ķer pa lielākai dalai vimbas, me̦ncas, lestes... Etn. I, 107.

Avots: ME II, 529


ļudras

ļudras (so zu lesen statt ļudzas ME. II, 543): allzu grosse Hosen NB.

Avots: EH I, 773


luģinieks

luģinieks, der Führer einer Lodje, eines grossen Transportbootes U.

Avots: ME II, 510


luģis

luģis, eine Lodje, ein grosses Transportboot. - [Aus r. лодья dass˙l S. auch luga I.

Avots: ME II, 510


luiga

luĩga Lems., ein grosser, hagerer Mensch, ein derartiges Ferkel.

Avots: EH I, 760


luija

luĩja NB. "ein grosser Gegenstand" (?): liels kâ l.

Avots: EH I, 760


luits

luîts 2 NB. (li. luĩtas "Stück"), ein grosses Stück Brot.

Avots: EH I, 760


luize

luĩze NB. "ein grosser und schmächtiger Mensch (meist von weiblichen Personen)": meitene kâ l.

Avots: EH I, 760


luksts

II luksts,

1): auch Skaista; eine am Fluss gelegene Wiese
Oknist; luksti Kaltenbr., grosse, unter mehrere Bauernhöfe zerteilte Wiesen;

2) = ‡ kur̂sts 2 Salis: kurstiņuos un lukstiņuos zaķus ķert.

Avots: EH I, 760


ļumdēt

ļum̂dêt 2 Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,

1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;

2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,

1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;

[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;

3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;

4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].

Avots: ME II, 543


ļurums

ļurums, eine grosse Menge: ļurums luopu Freis.

Avots: ME II, 545


ļūtums

[ļūtums "ein grosser, unge wandter Mensch" Wessen; mit ostle, ū aus uo?]

Avots: ME II, 545



mačniņš

mačniņš [?] RKr. VIII, 92, die Misteldrossel. Beruht auf d. Matz (Kosename für Vögel u. a.).

Avots: ME II, 546


Mačus

Mačus, ‡

2) Liebkosungswort für einen Vogel (vorzugsweise für einen Hahn)
Grenzhof (Mežamuiža), Grünh.; "ein grosser Hahn" Grenzhof.

Avots: EH I, 776


māgužiņa

māgužiņa, die Hebamme; [màgužiņa 2 Sessw., Laud., N.-Schwanb.], ein Frauenzimmer, das sich grosse Kleider angezogen hat Kaugershof; ["eine gutherzige Alte kleinen Wuchses" Nötk.].

Avots: ME II, 577


maika

IV maika, in der Verbind. zirgu m., ein Rosstäuscher Siuxt n. BielU.

Avots: EH I, 777


mainenieks

maĩneniẽks, maĩņeniẽks, maĩn(i)niẽks (li. maininiñkas), der Tauscher, Wechsler; zirgu m., der Rosstauscher: mainnieciņa (Var.: mainenieka) līgaviņa ik naksniņas gauži raud BW. 30236. (piecas pirtis kurināju mainenieku ("mitenieku") pirināt Etn. IV, 145.]

Avots: ME II, 550


mainis

mainis: zirgu m., ein Rosstäuscher Diet.

Avots: EH I, 778


maiss

màiss (li. maĩšas "grosser Sack"), Demin. verächtl. maĩšelis [Līn., Tr.], maišuks Spr., der Sack. be̦zde̦lu maiss, der Stänkerer. atstāj nuost, lāstu maiss, hebe dich weg, Verfluchter! Tr. IV, 60; 510, miega maiss, die Schlafmütze; niķu maiss, der Spassvogel; pasaku maiss, der Fasler, Schwätzer: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pe̦lu od. pe̦lavu maiss, der Spreusack, übertragen zur Bezeichnung von etw. Leichtem, Minderwertigem: es tev saku, pe̦lu maiss, tu jau manis nedabūsi BW. 15153. nuosvieda me̦lnuo vīru kâ pe̦lavu maisu LP. VII, 972. grē̦ku maiss, arger Sünder, Missetäter. atgre̦muotāju dzīvnieku kuņģa pirmuo un vis+lielākuo daļu sauc par maisu Konv. caurais maiss, der Nimmersatt: tu, caurais maiss, vēl tu neesi pierijies. Sprw.: kas cauru maisu piepildīs, dzeni pieēdinās? ber kâ caurā maisā. abi labi, bāz maisā, greif nur zu, die Devise eines Habsüchtigen. vienā maisā bāzt, über einen Kamm scheren: tad būtu dibināts ieme̦sls mūs latviešus bāzt vienā maisā ar vāciešiem A. XX, 233. tas pats, tik nuo cita maisa, dieselbe Suppe, nur aufgewiirmt. pats jau maisā, bet cita maisā grābstās. kas beidzamais maisā, tas pirmais nuo maisa ārā. vai (nu) maisā, vai gaisā! entweder nichts oder alles! divi kaķi vienā maisā nesatiek. sivē̦nu maisā pirkt, die Katze im Sack kauferi. [Nebst li.(in Dusetos) máišė "Heunetz" (mit š wohl aus sk̑) wohl zu apr. moasis "Blasebalg", serb. mȉjeh "Schlauch, Blasebalg", ai. mēṣ̌a-ḥ "Widder", mēṣ̌ī- "Schaffell", an. meiss "Korb" u. a., s. Bugge KZ. XX, I, Bemeker Wrtb. II, 47, Trautmann Wrtb. 165.]

Avots: ME II, 551


mājene

màjene 2 Mar. n. RKr. XVII, 136, ein grosses Haus.

Avots: EH I, 789


makāns

makãns AP., Smilt., makans Mar., Lub.,

1) etw. Grosses, Schweres, Fettes, ein Mensch von grossem Wuchs, [ein grosser Krebs
Austriņš Nuopūtas vējā 83]: bē̦rni, sivē̦ni kâ makāni AP. [kuoks kâ makans uzgāzās viņam virsā Mar. n. RKr. XV, 125. makans tu esi liels, un tev vajadzē̦tu gan saprast (zu einem Kinde) Ezeriņš Leijerkaste I, 271.] suņi tādi kâ makāni MWM. VI, 31. vinš tīrais makāns Selsau. tas jau kâ makāns ne+maz nevīžuo strādāt Adsel;

2) das Aas, Luder
Mar.

Avots: ME II, 554


makmutis

makmutis, ein Grossmaul, Prahler: vai tu zini, kuo tas makmutis man atteic? Alm.

Avots: ME II, 554


maktīgs

maktîgs,

1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;

2) "čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?

Avots: EH I, 779


makucis

makucis, ein grosses Stück Ramkau. Vgl. makãns.

Avots: ME II, 555


mākulis

mãkulis [auch Serbigal, C., Lipsthusen, Gr. - Essern], Smilt., mākuļa Manz., [màkulis 2 Stelp., Kl., Nerft, Preili], Setzen die Wolke: sajukuse saule lēca caur tumšiem mākuļiem BW. 21902. iznīksti kâ lietus mākulis! Tr. IV, 31. dūmu mākulis, die Rauchwolke Vēr. II, 320, putekļu mākulis, die Staubwolke. laužu kâ me̦lns mākulis Manz., mākuļas Spr. Sal. [mãkulis PS., Jürg., N. - Peb., Wolmarshof, Ruj., màkulis 2 Lis., Bers., Warkl., eine kleine Wolke im Gegensatz zu mākuonis, eine grosse Wolke.] Zu màkties

2.

Avots: ME II, 580


maļaks

[II maļaks "ein grosses und plumpes Lebewesen" Sessw., N.-Schwanb., Kerstenbehm; "ein träger Lümmel" Losern].

Avots: ME II, 560


mangūzis

mangūzis, ein grosser, plumper Mensch: iet kâ mangūzis, ka vai visa grīda līguojas Laud.

Avots: ME II, 561


manta

II mañta,

1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;

2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;

3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;

[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]

Avots: ME II, 561, 562


mantinieks

mañtiniẽks,

2): liels m., ein grosser Prahler mit seinem Gut
(in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 782


mārcis

I mārcis, ein grosser Hammer aus Holz Allend. n. U. [Der Anklang an la. marcus "grosser Schmiedehammer" (worüber Walde Wrtb. 2 464) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 583


mardavainis

mar̃davainis AP., ein fabrikgewebtes grosses wollenes, grossgemustertes Schultertuch mit Fransen.

Avots: EH I, 783


maronas

[maruonas "kleine Pflanzen mit gelben Blüten, die im Frühjahr in grosser Menge auf ungepflügten Äckern blühen" Wirginalen.]

Avots: ME II, 564


masala

masala [ostli. mãšala] Buschh., St., Manz. Lettus, masals (li. mašalaĩ "kleine Mücken od. Fliegen"), auch ein Demin. masalĩtis, die Rossfliege n. Heniņ masaliņš, kleine Staubfliege): mazās masalas le̦c acīs ar lēcienu Plūd. LR. IV, 334. [uodiņš pisa masaliņu BW. 35198.] visi uodi, masaliņas (Var.: masaliņi, knikulīši) BW. 26335, 4. ai uodiņi masalīši, neēdiet ravē̦tāju! 28193. [Zu ai. maš̍áka-ḥ "Stechflige, Mücke" (s. Bezzeberger BB. XVI, 120 und Zubatý AfslPh. XVI, 400) und vielleicht (s. Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 10) arm. masn "Bissen".]

Avots: ME II, 564


mastīt

II mastît "energisch, mit grossen Schritten gehen" Grob. n. Etn. IV. 146.

Avots: ME II, 565


māte

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. 2 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. 2 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589


mazdēls

mazdê̦ls,* der Grosssöhn.

Avots: EH I, 787


mazmeita

mazmeîta,* mazmeîtiņa*, die Grosstochter.

Avots: EH I, 788


mazs

mazs (li. mãžas), klein, gering: Sprw. lai mazs, kad tik labs. mazs, bet gudrs. dižas slava, mazs tikums. sievietes jau nuo mazas gaismiņas (von der Morgendämmerung an) kurina krāsni Upītis. viņam e̦suot gluži maza balss A. XX, 145. tad palika nuo bāriena mazs Apsīšu Jē̦kabs III, 39. - nuo mazām dienām, von klein auf, von Jugend auf. mazi ļaudis, geringe Leute mazākam palikt, unterliegen, nachgeben U. Subst. mazums, das Wenige, Geringe, die Wenigkeit, Kleinheit, kleine Anzahl: Sprw. kas mazumu nesmādē, dabū daudz. viņi bij priecīgi pie mazākā mazuma Kaudz. M. dižu radu mūs[u] māsiņa, neej tautu mazumā! kur tu savu dižu pūru mazumā izdalīsi? BW. 14880. ne mazumu, nicht wenige: Kače, kas arī ne mazumu bija nuoskumusi Janš - mazumā iet bedeutet gewöhnilch: weniger werden, sich verringern: meitu pulks gājis mazumā BW. III, 1, S. 14. [Zu apr. massais "weniger"; woher stammt μαζίον· ὀλίγον Hes.? Anscheinend dieselbe Wurzel zeigt auch die entgegengesetzte Bedeutung (alb. maδi "der grosse", gr. μέγας, got. miklis, arm. mec "gross", ai. majman-, av. mazo' "Grösse" u. a.), vgl. die Wurzelform kel- "warm; kalt" und Wundt Völkerpsych. I 2, I, 359 ("so bedeutet im Ewe ein Adjektiv mit Tiefton und mit verlängertem Vokal gesprochen einen grossen, im Hochton und mit verkürztem Vokal einen kleinen Gegenstand").]

Avots: ME II, 574


meitene

meîtene, meîte̦ns Salisb., meîtẽ̦ns, [meîtenis 2 Salis], meîtine Ober - Bartau, BW. 7461, Demin. auch meîteņuks Lub., Peb., Erlaa, das Mädchen: kas kaitēja meitiņām (Var.: meitenēm) raibu cimdu neadīt? BW. 7282. muļķa meitē̦ns tāds! kad bē̦rnu, ja tas meitē̦ns, pirmuo reizi ne̦suši pirtī pērt... BW. I, S. 178; meitene, ein grosses Mädchen Mar. n. RKr. XVII, 138.

Avots: ME II, 593


meitietis

meîtiẽtis: auch (eine weibliche Person) AP., Heidenfeld, Kaltenbr.; KatrE., Lubn., Oknist, Sonnaxt; eine grosse, kräftige weibliche Person (zuweilen pejorativ) A.-Otfenhof n. FBR. XVI, 88.

Avots: EH I, 797


mēle

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. 2 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. 2 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I 3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614


melmeņi

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes 2 Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I 4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III 4, 314, Walde Wrtb. 2 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596




mērs

mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,

1):

bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;

2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡

4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡

5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.

Avots: EH I, 809


mēs

mẽs, wir [s. Le. Gr. § 349]. In Livl. nicht selten vom Volke für es, ich, gebraucht: mēs nākam pie jums ar lielu lūgšanu, ich komme zu Ihnen mit einer grossen Bitte.

Avots: ME II, 620, 621


meslīns

meslĩns: ein grosser und plumper Mensch N.-Peb.

Avots: EH I, 801


mest

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606


metinis

metinis, ein grosses Netz zum Fischfange L., [um Libau n. U.].

Avots: ME II, 607


mets

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608


mežs

mežs [li. mẽdžias "Wald, Baum", apr. median "Wald"],

1) der Wald, das Gehölz:
Sprw. mežā būdams meža meklē. kâ lai re̦dz mežu, kad kuoki priekšā? mežs bijis, mežs būs. mežam ausis, laukam acis. gan mežs izmācīs. mežu līst, nuolīst, den Wald roden. ve̦cākais brālis gāja pa mežu mežiem, durch grosse, weite Wälder Dīcm. pas. v. I, 52. gavilē viena meža meita (Bewohnerin des Waldes, eig. Waldmädchen), visi meži nuoskanēja BW. 386, 9. - mežā braukt, gew. (in den Wald) nach Holz fahren. kungs mežu neduod, der Herr gibt uns kein Holz, gestattet uns keine Hölzung U. - mežā iet, seine Notdurft verrichten U.;

2) von einem dichten, dem Waldesdickicht ähnlichen Gewimmel, Gedränge:
pie pils sapulcējušies ļaudis kâ mežs apkārt LP. VI, 792;

3) in genitivischen Verbindungen mit Tier-, Vogel- und Pflanzennamen bezeichnet mežs alles, was im Deutschen mit "wild" im Gegensatz zum Zahmen bezeichnet wird, z. B. meža pĩle, cũka, zùoss, zirgs; meža gailis, der Auerhahn,
meža suns, der Wolf (eig.: der wilde Hund) Br. 438. meža vērsis, der Auerochs. Sprw.: skrien kâ meža zvē̦rs, wie ein wildes Tier;

4) in andern genitivischen Verbindungen: meža ceļš, der Holzweg
U.; meža gaitas, Wildprett St.; meža uzraugs od. meža vagaris, der Waldaufseher Sassm.; meža vīrs, eigentl. ein Waldmensch, bedeutet aber gewöhnlich den Wolf, wie denn überhaupt, da sein eigentlicher Name aus Aberglauben nicht genannt wird, noch manche ähnl. Bezeichnungen für ihn bestehen, z. B. meža putns, m. kungs, [m. dievs L.], m. luņķis u. s. w. U.; meža zaglis, der Wilddieb Dond. [Vgl. auch den Ortsnamen Vidmede (ein Wald) Lvv. II, 10. - Zu r. межà "Grenze; Wäldchen", serb. mèđa "Grenze; Gebüsch", slowen. méja "Grenze; Geholz", ai. mádhya-ḥ, gr. μέσ(σ)os, la. "medium" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 32, Wiedemann BB. XXVIII, 79, Torp PBrB. XXI, 428, Walde Wrtb. 2 472, Trautmann Wrtb. 173.]

Avots: ME II, 611


mieles

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas 2 [Ekau, Lautb.],

1) [miêles 2 Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653


mieti

miêti [Kr.], U., miêtus PS., C., [Serbigal],

1) der Tausch:
zirgu mietus, ein Rosstauschen U.;

2) der Wechsel, die Veränderung der Dienstboten:
dažu reizi cits citam dāvinājis vai ar pie kāda mietus pielicis tik un tik jaunu meitu Upīte Medn. laiki 164. mietus laiks, die Zeit des Wechsels der Knechte U., [mietus diena, der Tag, wo die gesindedienstboten ihre Stellen verlassen Welig 177;

3) brālis un māsa izgāja mietuos N. - Peb., Bruder und Schwester heirateten Schwester und Bruder (einer andern Familie)].
Zu mît, mits.

Avots: ME II, 656


mietnieks

miêtniẽks C., [Serbigal], der Rosstäuscher U.: [zirgu mietnieks Janš. Dzimtene IV, 187.] mietnieks savu kumeliņu ruokā veda lielīdams BW. 30237.

Avots: ME II, 656


mikāt

[III mikât "mit grossen Bissen etwas Weiches essen" Laudohn.]

Avots: ME II, 625


milava

I milava [für * millava < * milnava?] ein grosser Stock Salisb. n. U.; [vgl. milns, Stange].

Avots: ME II, 626


milka

I milka, ein stämmiges, ungelenkes Weib Prl.: tā gan ir m˙! milka Heidenfeld, Meselau, ein grosser Hund.

Avots: EH I, 813


milkāns

mil˜kāns [N. - Peb., mìlkāns 2 Bers.], (als Schimpfwort) ein grossknochiger Hund N. - Peb.: [iet kâ milkāns. milˆkāns (als ein Schimpfwort) "izkāmējis luops, sevišķi suns" Fehgen; milˆkāns od. milˆka Bers., ein grosses (aber schwächliches) Lebewesen" Festen, N. - Schwanb., Sessw., Kalz.: čigāna zirgs ir liels, kaulains milkāns Fest.]

Avots: ME II, 626


miltīt

I miltît,

1): auch Nötk.;

3): mit grossen Bissen schnell essen (mit
il˜ ) AP.: ta ta miltīja tuo ēdienu!

4) "fig., pārvērst miltuos (pār cilvē̦kiem)" Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84 (mit ìl 2 ).

Avots: EH I, 814


milzāns

[mil˜zāns Nigr., ein grosser Riese.]

Avots: ME II, 628


milze

milze,

1) milza C. "daudzums", ein Haufe:
[milze kuoku Warkl.]. tur laba milze cilvē̦ku, da steht ein grosser Haufe beisammen Ruj. n. U.;

2) ein vornehmes Geschlecht
Ruj. n. U.;

[3) mil˜ze, = milzums

II: viņam pirkstā milze ieme̦tusies Warkl. - Wohl zu milzt I].

Avots: ME II, 628


milzen

milˆze̦n 2 , Frauenb. "?" : te bij m. mežs (ein sehr grosser Wald).

Avots: EH I, 815


milzenis

milˆzenis C., [milˆzenis 2 Salis, Bauske], ein Riese, etwas Grosses.

Avots: ME II, 628


milzēns

milzē̦ns (wo?), ein grosser Mensch, ein Riese.

Avots: EH I, 815


milzīgs

milˆzîgs, sehr gross, riesig, riesenhaft [Arrasch, Domopol: m. mežs, kuoks, kalns Salis, Bauske u. a.].

Avots: ME II, 629


milzis

I milˆzis: auch BW. 2959, 1; milza liels, sehr gross Erlaa, Fest. milzu labs, sehr gut Lubn.

Avots: EH I, 815


milzis

I milˆzis [auch Kl., Wolm., PS., Lis., Drosth., Jürg., Serbigal, AP., Nerft, milˆzis 2 Līn., Salis, Ruj., Dond., Bauske, mil˜zis Bl., Nigr., bei Glück dat. pl. milziem V Mos. 2, 11; Josuus 13, 12], auch milzu vīrs U., f. milzine LP. VI, 1, 28 (aus Ober - Bartau), der Riese (bibl. auch: der Tyrann): re̦sni kuoku milži JR. IV, 29. - der Gen. milža zur Bezeichnung von etwas sehr Grossem, Riesigem: milža ķēve LP. I, 89. kaķis nuoturējis vilku par milža peli III, 98. [Auf einem nom. s. milzs (s. auch Le. Gr. 51) deuten auch Verbindungen wie milˆza mežs Jürg., Arrasch, milˆzu kuoki PS. (neben daudz milˆžu!), milzu priede LP. V, 412, milzu čūska und der Name Milˆzu kalns (auch nach Lautb. nom. milˆzis, gen. milˆza). Nebst li. mil˜žinas "eine Riese" wohl zu le. milzt "schwellen" (s. dies und Wiedemann BB. XIII, 305); vgl. auch milns I.]

Avots: ME II, 628


milzisks

milˆzisks, riesig: viņš salasīja kustuoņus milziskā ādas maisā LP. VII, 1168. milzisks sliņķis MWM. VI, 871. milziskie uzde̦vumi A. XI, 393. - Subst. milˆziskums, die Riesenhaftigkeit, Grossartigkeit: ēģiptiešu būvniecību raksturo viņas milziskums Konv. 2 761.

Avots: ME II, 628, 629


milzoņa

[milzuoņa "grosse Menge" Warkl.]

Avots: ME II, 629


milzums

I milˆzums C., ein sehr grosser Haufe, eine grosse Menge; sehr viel Kremon n. U.

Avots: ME II, 629


mitenieks

mitenieks, mit(i)nieks,

1) der Rossetauscher:
mūs[u] māsiņas precinieki sirmu zirgu mitenieki BW. 14249. tādam zirgu mitniekam (Var.: mītniekam, mietniekam 15211) 13253. mūs[u] brālīši, mitenieki, sajājuši kalniņā; mituoj[a] bē̦rus, mituoj[a] raudus, suola māsu piede̦vām 14448, 4;

2) mitenieki, durch doppelte Verschwägerung Verbundene:
kad divējiem ve̦cākiem ir katram dē̦ls un meita, kuŗi krustiski appre̦cas, tad tādus radus sauc par miteniekiem. Vgl. mite I.

Avots: ME II, 638


mitraks

mitraks Apšciems,

1) das Mütterchen der Schraube
LKVv.;

2) ein grosser, stämmiger Mensch oder ein solches Tier
Selg. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 638


mizaks

mizaks, ein grosser, strammer Mensch Selb. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 639


mocīt

muõcît, -cu od. -ku (auch: -cĩju BW. 31412 [und bei Glücl]), -cĩju tr., quälen, plagen, martern: muocīt uz puosta, līdz beidzamam, pie beigām, nuost, bis aufs äusserste, zu Tode quälen: ve̦lns... muoca šuo tīri nuost LP. II, 24. gaŗš laiks muoca IV, 199. mazākus bē̦rnus, kas vēl nestāv skuolas ve̦cumā, vasarā muoka ar cūkām Etn. III, 75. kuo pats vari padarīt, ar tuo nemuoci citus! vai pietrūka muocāmuo (Var.: muokāmuo)? BW. 31412. Refl. -tiês, sich quälen, plagen: viņš muocās ar tevi kâ ar zuobu sāpēm NIek. muocās kâ ve̦lns ar krupi, von grosser Plackerei U., Peb. muocījušies ilgu laiku gar akmeni LP. IV, 166. Subst. muõcîšana, das Quälen, Plagen, Martern; muõcîtãjs, der Quäler. [Nebst li. mũčyti aus aruss. мучити dass.

Avots: ME II, 681


moka

muõka,

1) die Qual, Pein, Marter:
tad tāda muoka man jācieš nebūtu pie jūsu luoga Latv. Gew. der Plur. muõkas: linu muokas ir tās muokas, kas liniem jāizcieš LP. VI, 36. ar muokām, - muokām, lielām muokām, mit Mühe, mit grosser Mühe, Anstrengung, kaum: viņš muokām tikai paticis uz priekšu LP. VI, 621;

2) muokas, das Achseljoch
Duhren; gew. ne̦stavas, nēši;

[3) muoka, Kruzifix
Zaļmuiža. Nebst li. mūkà "Marter" aus aruss. myka dass.]

Avots: ME II, 682, 683


morga

I mor̂ga 2 ,

1): eine grosse, stämmige Person
Stenden;

3) wer nachts nicht schläft, sondern lärmt (gew. von einem Besoffenen)
Stenden.

Avots: EH I, 827


motka

motka Stenden, ein grosses und dickes Lebewesen.

Avots: EH I, 827


mūdīns

mūdīns Lös. n. Etn. IV, 147, ausgedehnt, sich weit eratreckend, umfangriech, gross: mūdīni kapi, meži grosse Kirchhöfe, Wälder III, 167.

Avots: ME II, 677


muiža

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662


mūla

mũla,

1) das Maul (vom Rindvieh)
Siuxt;

2) "ein grosser Kopf od. Mund"
Autz. Den Plur. mũlas s. ME. II, 678.

Avots: EH I, 838


mūsa

mũsa,

1): auch BW. 14958 (aus Hoppenhof), Allendorf, Ertnes, Gr.-Roop, Jürg., Orellen, Ramkau, (mit ù 2 ) Borchow, Heidenfeld, N. Laitzen, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Warkl., Zvirgzdine, Azand. 44;

2) mũsas AP., die Sommersprossen.

Avots: EH I, 839


mūsains

mũsaîns, gefleckt, tüpfelig, bunt, sommersprossig: vai, kādi tagad mūsaini luogi! mūsaina drēbe, mūsaina seja, mūsains ģīmis Smilt., Mat., Paul. Zu mũsa; vgl. mušaîns.

Avots: ME II, 679



mūsēts

mũsē̦ts AP., sommersprossig: mēsē̦ta seja.

Avots: EH I, 839


mutavnieks

mutavniẽks, ein Grossmaul, Räsonneur Lös. n. Etn. IV, 147: tas ir liels mutavnieks Lub.

Avots: ME II, 674


mute

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. 2 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I 3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675


mužgums

mužgums Frauenb.,

1) "liels, nekārtīgs dzijas nuobrukums nuo vērpjamās spuoles; dzijas vīkšķis";

2) eine grosse Menschenmasse.

Avots: EH I, 837


mūžīgs

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680


naikars

naĩkars (?) Frauenb., Schimpfname für einen grossen Menschen.

Avots: EH II, 3


nams

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. 2 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! 4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693


nāra

nãra, die Nixe, Wassernymphe, eine von den lett. Romantikern auf Grund der Etymologie (nirt, untertauchen, li. nérti) erdichtete Gottheit, die sich jetzt grosser Verbreitung und Beliebtheit erfreut, sowiet bekannt, zum ersten Mal bei Auseklis I, 127 und (ūdens meitas (nāras) peldējās skaidrajuos viļņuos) II, 11 vorkummend: es e̦smu ūdens meita - nāra LP. VI, 199. medinieks nuoprata, ka tās ir nāras VII, 515. šī vieta taisni nārām de̦r par mitekli: upe un apkārt ē̦nains mežs Saul. balta nāra pa jūŗu pe̦ld Tr. III, 1551 (Rätsel: die Gans). Tr. übersetzt in diesem Rätsel nāra durch das russische Wort русалка "Nixe", setzt aber mit Recht zu dieser Übersetzung: "denn, wenn das Rätsel echt ist, kann nāra nur die Tauchende bezeichnen".

Avots: ME II, 700


nātre

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre 2 Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra 2 Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. 2 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703


negants

negañts, [unbändig, zügellos; frevelhaft U.], abscheulich, ruchlos, schrecklich, schändlich; [hässlich Manz. Lettus], boshaft: negants cilvē̦ks, darbs. vienam ķēniņam bij neganta meita LP. VI, 219. ve̦lns sūtīja briesmīgākuos un negantākuos garus JK. V, 69. Das Adverb neganti,

[1) schrecklich, schändlich:
viņš darīja ļuoti neganti, staigādams e̦lka dieviem līdz Glück I Kön. 21, 26];

2) ungemin, unmässig:
neganti liels, ungemein gross; neganti bļaut, fürchterlich schreien. [Vgl. das unter negantîgs Gesagte; oder auf li. nẽgand(a)s (s. negañdelis) beruhend (indem * negands als negants aufgefasst wurde)?]

Avots: ME II, 712, 713


neliels

neliẽls, nicht gross,klein: neliels, cilvē, ks zirgs, mežs.

Avots: ME II, 721


nemērs

nemē̦rs das Unmass, eine übermässige Menge: šuogad nemē̦rs (od. nemē̦ŗ daudz) mušu Mar. par nemē̦ru, nemē̦ŗ übermässig: par nemē̦ru liels, übermässig gross; par nemē̦ru pikta sieva Tr.

Avots: ME II, 723


nepiekasīgs

nepìekasîgs, unverdrossen Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 727


nesaule

nesaũle, wohl nur im Genitiv vorkommend: nesaules diena, ein sonnenloser Tag Alm.; nesaules zeme, ein Land, wo die Sonne nicht scheint Saul. brauc nu pašu nesaules gabalu, eine sehr grosse Strecke Purap.

Avots: ME II, 731


nevēstē

nevēstē (loc. s.), ins Ungewisse(?): tas nuove̦d nevēstē. ceļš, kas tuo var nuovest nevēstē Krūza. kaut viņš ar nuove̦stu nevēstē MWM. X, 927. nevē̦sta oder nevēstē Peb. (nevēstī) liels, unerhört, ungemein gross Mag. IV, 2, 130. materiālā ziņā mēs pazaudējuši nevē̦sta daudz. šā nasta e̦suot neve̦sti (ungemein) smaga LP. VI, 74. [beruht wohl auf r. невѣсть"невѣдомо", vgl. z. B. r. невѣсть ("viel") что войска протло!]

Avots: ME II, 739


nezlis

nezlis, ein grosser Bauch, Wanst: kas tev par lielu nezli! Matk.

Avots: ME II, 742


nieskāt

niẽskât, -āju Seyershof "viel od. mit grossen Bissen essen": n. putru. Zur Bed. vgl. auchiznieskât I und II.

Avots: EH II, 28


nīte

nĩte, nites,

1) s. nĩts;

2) Sprossen an einer Leiter
U.;

3) Heuraufe;

4) s. nîts.

Avots: ME II, 747


nobakstīt

nùobakstît, tr.,

1) voll -, verstopfen (in grossem Umfang):
sienas nuobakstīju ar sūnām;

[2) n. pastalas, die
pastalas mit den Schnurlöchern versehen Jürg. - Refl. - tiês "sich herumklopfen" Erwahlen n. Mag. III, 1. 117].

Avots: ME II, 759


nocietas

I nuocietas: mit nuõ- Nötk. ("?"),

2) ein grosses, dringendes Bedürfnis
(um Wenden): tām nuociẽtām šuoreiz naudas pietiks.

Avots: EH II, 36


nogumzīt

nùogumzît

1) (einen grossen Bissen) mühsam verschlingen
Frauenb.: tikkuo varēju n.;

2) "nuoliekt" Frauenb.: pakritu un nuogum̂zīju 2 sīpuolus;

3) totschiessen
Saikava (mit ùm 2 ): n. labu tiesu zaķu.

Avots: EH II, 48


ņoka

[ņoka, ein grosser Klumpen Neu-Wohifahrt; vgl. ņuka.]

Avots: ME II, 904


nokarcināt

nùokar̂cinât [auch Lis.], tr., abzappeln, in grossem Schmerz, namentlich aber in der Agonie die Gliedmassen schütteln, mit den Füssen die letzten krampfhaften, zuckenden Bewegungen machen: sivē̦ns kājas vien nuokarcināja, kad tam iedeva ar šautru A. XVII, 186. kaujamais luops kājas vien nuokarcināja Lasd. kungs jau kājas nuokarcināja, un tad bija pa˙galam LP. VI, 393.

Avots: ME II, 794


noklimpāt

nùoklimpât,

[1) ohne Arbeit die Zeit verbringen
Plm., N. - Peb.]: viņš laikam visu mūžu jau te nuoklimpājis? Dz. V.;

[2) (mit "im̃") "mit grossen Schritten dahingehen; bissenweise verschlingen; ungeschickt tun"
Serben, Sermus, Peb.; mühsam hingehen Ermes; "langsam mit grossen Pantoffeln (und gebückt) hingehen" Gramsden; "auffressen" Ipiķi. - Refl. - tiês, ohne rechte Arbeit trödeln (mit im̃) Neu - Wohlfahrt.].

Avots: ME II, 798


nolielīt

nùoliẽlît, tr., verherrlichen, rühmend hervorheben: aizstāvji nevar viņu nuolielīt Blaum. Refl. - tiês, sich grosssprecherisch erklären, sich brüsten: abi dē̦li nuolielās un aiziet LP. V, 265. viņš nuolielījies, ka viss palikšuot pa ve̦cam Neik.

Avots: ME II, 812, 813


nomuļīt

[nùomuļît, - ĩju,

1) ohne Zähne aufessen:
n. gaļu Salis;

2) erwürgen, erdrosseln:
laupītāji ceļavīru nuomuļījuši Jürg.; "uzveikt" Kalz.; "nuogalināt" Vīt., Lös.;

3) "besudeln"
Gramsden, Dickeln, Neu - Wohlfahrt;

4) "mit stumpfem Messer abschneiden"
Dickeln, Kalz.; s. auch nùomuļât.]

Avots: ME II, 822


nopukņīt

nùopukņît Druw. n. Etn. IV, 166, (in grossen Klumpen) hinunterstossen: jumtu jaucuot salmus nuopukņīja lieliem klēpjiem.

Avots: EH II, 78


norieši

nuõrìeši,

1) was sich leicht absondern lässt, was man beim Sieben mit der Hand oben abnehmen kann
Hr.;

2) [sedum soboliferum Burtn.; nuõriẽši "sempervivum soboliferum" Wolmarshof, Kalnazeem, Jürg.]; Hauslauch (sempervivum tectorum); sprossende Hauswurz RKr. II, 78: acis kad sakarsušas, tad jāņe̦m nuorieši Etn. IV, 114. nuorieši jeb saulrieteņi Konv. 2 2322. Zu riest, sich trennen.

Avots: ME II, 840


norudēt

nùorudêt: nuorudējusi mute, Sommersprossen, Sommerflecken im Gesicht Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Refl. -tiês, Herbstfarbe bekommen, wie falbes Laub Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82


noširot

nuoširuôt (?) Frauenb.,

1) "(alle Pilze) absuchen";

2) "(eine grosse Strecke Weges) zurücklegen".

Avots: EH II, 94


nosprēgāt

nùosprẽ̦gât,

2): auch Frauenb. (in grossen Tropfen regnen).

Avots: EH II, 89


novads

nuõvads, nuovada BWp. 459,

1) der Ort, der Landbesitz, wohin die Tochter als junge Frau hingeleitet wird
(nuovadīt, nuovest): gaismiņas vien gaidu izaustam, tad iešu māsiņai nuovadu raudzīt, vai būs pūriņš, vai puspūriņš BW. 25774;

2) der Landbesitz, erbliches Grundstück, gewöhnlich vom Vater auf die Söhne übergehend:
kādas bē̦das tai mātei, kam aug meitas, kam aug dē̦li? meitas prasa pilnu pūru, dē̦li lielu nuovadu BW. 1986. tē̦vam mazs nrtovadiņš: es aplaidu svē̦tu rītu vis˙apkārt ganīdama BW. 3702. es apvilku ze̦lta stīgas apkārt savu nuovadiņu 26358. brāļam mana pūra žē̦l, - vai līdzēji darināt? kâ, brālīti, man nav žē̦l visa tē̦va nuovadiņa? 16582, 16583. tu suolīji bez gaismiņas apjāt tautu nuovadiņu, es apgāju kājiņām, pēdiņām mērīdama BW. 25773. cits nelietis mani grib. kur tu mani ievedīsi? ne tev nama, ne istabas, ne tev tē̦va nuovadiņa 11007. uz svešu nuovadu lauzties, einen freventlichen Einfall tun St.; nuovadu vadīt, die Wirtschaft auf dem Grundbesitz führen: nabadziņš mans vīriņš, pārduod savu nuovadiņu; es paliku juo nabags, nuovadinu vadīdams BW. 3822, 1. Auch ein käuflich erstandenes Grundeigentum wird im VL, nuovads genannt: par tuo vienu (ābuolu) zirgu pirku, par tuo uotru nuovadiņu (Var.: mazu zemes gabaliņu), par tuo trešuo es nuopirku sev maizītes arājiņu JK. I, 103. Auch der grosse Grundbesitz der Adligen, das Gut mit allen zugehörigen Gesinden, die Gutsgemeinde, auch Kronsgemeinde, heisst nuovads, jetzt die geläufigste Bedeutung, prorniscue mit pagasts gebraucht: puķīt[e], mana maguonīte, caur žuodziņu iztecējuse; tâ es pate iztecēšu cita kunga nuovadā BW. 6427, 13;

3) die Grenze des
nuovads [Lautb., Wandsen]: atjāj tautas pār nuovadu, nuoņe̦m manu vainadziņu BW. 1675;

4) auch ein Stück Land, für das Abgaben, Kornschüttung von dem Ertrage des benutzten Ackers an den Eigentümer des Landes zu leisten war, ist wohl
nuovads genannt, darauf scheint nuovada grāmata, Liquidation der öffentlichen Abgaben, hinzudeuten L., St.;

5) ein Stück Ackerland, welches ein Arbeiter an einem Tage aufpflügen muss
St., U., (promiscue mit rieža gebraucht) Bigauņciems;

6) [Hilfsleistung (andern Wirten) bei der Arbeit
Nigr˙j: ne tie jē̦dz rijā kult, ne tie zin nuovaduos braukt Alm.;

[7) ūdens nuovads, Wasserableitung].

Avots: ME II, 881


nu

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753


ņuga

I ņuga, [ņugla Lis.], ņuguoņa Etn. IV, 161, das Gewühl, Gedränge, Gewimmel, der Wirrwarr Lub.: [tirgū cilvē̦ku kâ ņugla Lis.] pa krastiem čum un ielām biezas ņugas MWM. XI, 260. vēl mīkia man šī raibā zemes bē̦rnu ņuga Duomas I, 1172, pa galvu man dauzījās tik pārmērīgi raiba un liela iespaidu ņuguoņa Latv. [sirdis, kas juklajā dzīves ņugā bija laimīgi atradušās Janš. Bārenīte 64.] Der Plur. ņugas, Abfall von Flachs und Hede. ņugu ņugām,

a) bunt durcheinander:
viss pūlis gāja ņugu ņugām A. XVIII, 126;

b) in grosser Menge:
pašas guovij piens, kreims ņugām, uotrai ne˙kā LP. I, 5.

Avots: ME II, 905


nuka

nuka, ņuka, nuks [Dond.], ņuks,

1) ein grosses, keilförmiges Stück Brot
[ņuka Grünh., Mitau, ņuks Serbigal, Nötk., Matk.]: ganuos gāju, nuku (Var.: ņukus) ēdu BW. 9915; auch ein Stück Käse, Butter: Jāņa mātes kambarī sieva nukas darināja BW. 321111; sviesta ņuka Tr. III, 966; [ein Klumpen: suns iet pa tīrumu nukus mezdams (Rätsel - der Pflug) BW. VI, 155];

2) ņuka, ein unordentlich zusammengelegtes, zerknültes Stück Papier:
viņš izvilka nuo kabatas lielu ņuku naudas Lin. tē̦vs var duot labu nuķi (sic!) pūrā Latv.;

3) nuka = biguze Etn. I, 20;

4) die Falte:
drēbes saņukātas, sagulē̦tas, sasē̦dē̦tas vienās ņukās Ahs.;

5) [ņuka Stelp., ņuks Lös. n. IV, 161], die zum Stossen geballte Faust
ņuka Wolmarshof], der mit der Faust augseführte Hieb: sapīcis tam iegrūda ņuku sānuos A. XII, 752, 829. viņš man deva ar nuku sānuos, nuku rādīt, parādīt, eine Feige zeigen: druoši gāju kaimiņuos puišiem ņukas Var.: knipas) rādīdama BW. 6635. kad meitiņa ruociņā, knipu uz knipas (Var.: ņuku uz ņuku, ņuku uz ņuka) parādīju 18327;

6) nuka, der Stock
Kokn. n. Etn. IV, 161;

7) etw. Ungeheuerliches, Wunderliches:
eita, bē̦rni, verieties, kādi ņuki aizkrāsnē! BWp. 2723;

8) nuku grāmata Etn. II, 142 = labi pabieza grāmata ar šaurām, gaŗām lapām Sassm. uotrs mazākais (dziesmu krājums), kuo par "nukām" sauc, ar gada skaitli 1743 Neuland Dziesmu grām. 12. [In der ersten Bed. aus liv. nukā "dickes Stück Brot" nach Thomsen Beröringer 271; doch wie verhält sich dazu li. niukas "niuch" (poln.) ломоть (russ.)"?]

Avots: ME II, 753


ņuka

ņuka,

1): ein grosses Stück (Brot)
A.-Schwanb., Mesoten, Nötk., Rutzau, Seyershof; vē̦tra linus samē̦tājusi ņuku ņukām (šâ tâ, juku jukām) Frauenb.;

3) (oder zu einem nom. ņuk(u)s?): Bruknas apgabalā nuo ūdens, maizes un cukura pagatavuotu biguzi sauc arī par ņuku Etn. I, 20 (das ME. II, 753 unter nuka 3 Gegebene ist somit zu streichen!).

Avots: EH II, 115


ņūklis

I ņūklis (Bers., ņūkla Druw., eine grosse, wirre Menge]: ja nu visi bē̦rni sanāca kuopā, tad bija labs ņūklis Saul. ņūklis juoņuo darba gaîtās Egl.; [uodu ņùklis 2 Sessw., Lös. cirtumā liels ņûklis zaru Gr.-Buschhof].

Avots: ME II, 907


ņurlas

ņurlas, grosse Lippen: es tev duošu pa ņurlām Plm. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 907


ojaga

[ojaga "ein grosser Haufe (von Lebewesen)" Hinzenberg.]

Avots: ME II, 907


olekts

uolekts, -s,

1) uôlekts, -s (li. uolektìs [acc. úolektį] bei Būga KSn. I, 156 "die Elle"
) AP., Kl., Lis., Lös., Prl., Serbigal, Warkl., Wolm., ùolekts (?), -s Neuenb., uolekts, -s U., uôlekte Linden, (mit 2 ) Iw., Līn., uôle̦kts Nerft, uôlikte 2 Dunika, Stenden, Strasden, uôlikts 2 Dond., Demin. uolektiņa BW. 27564, 2, uolektīte 27564, 2 var., uoleksnīte Nötk. (mit uô), Odensee, Schwanb., die Elle: Sprw. riktīgs zīds, riktīga uolekts. desmits uolektis Glück Ezech. 40, 11. viņš mēŗuoja . . . mūri pie . . . četriem uolektiem Offenb. 21, 17. sprīdis vīrā, uolekts bārzdā, ein eine Spanne grosser Mann, ein eine Elle langer Bart (Rätsel);

2) auch ruokas uolekts Etn. IV, 151, der Unterarm
Bergm. n. U.: deva ar visu uôlekti, schlug mit dem Unterarm Golg. par ruokas uolekti sauc tuo gaŗumu nuo īkšķa gala līdz e̦lkuonim Etn. IV, 151. ar visu savu ruokas uolekti (mit dem Rockärmel?) Kaudz. Izjurieši 105. Nebst apr. woaltis "Elle", woltis "Unterarm" zu è̦lkuons (s. dies, sowie Bechtel KZ. XLIV, 128 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 156 ff.).

Avots: ME IV, 417


olis

uolis, Plur. uoļi, Kalkstein(e) Lennew. und (mit ) Wenden n. U., (mit ùo) C., Kaugershof, PS., Smilt., Trik., (mit ) Adiamünde, AP., Iw., Jürg., Salis, Wolmarshof, (mit ùo 2 ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Prl., Saikava (unbek. in Dond., Kaltenbrunn, Memelshof, Ruj., Selg., Siuxt, stenden); "grosse Steine" Bers., Kokn., Sessw.; ùolis 2 Warkl. "ein runder Sandstein von der Grösse eines Kohlkopfs"; uolis U. od. uoļa akmins U., der Kieselstein: baltiem Gaujas uoļiem bij celiņš nuokaisīts Sudr. E. straume krāca pār nuoskaluotiem uoļiem MWM. VIII, 327. jūŗas viļņu banguošana pār gludajiem uoļiem IX, 327. druoši bridu tuo upīti, kur guļ uoļi (Var.: uolas) dibe̦nā BW. 11093. upītē uoļus (Var.: uolu) sviedu; upe uoļu nepanesa 8929, 3 var. uoļu zeme, a) kalkhaltige Erde C., Smilt.; b) kiesichter, kieselreicher Boden U.: apkal manu kumeliņu! zvirgzdu zeme, uoļu zeme, kur māsiņu iedevām BW. 15935. Zu uõla.

Avots: ME IV, 417


ornāji

uornāji Bielenstein Holzb. 648, uornaji U., uornagi L., die Flügel an grossen Netzen.

Avots: ME IV, 420


ozolot

uozuoluôt, steigen (von grossen, klumpenartigen Wolken gesagt) N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME IV, 427


pa

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3


pabraukt

pabràukt [li. pabraũkti "fortstreichen"], intr.,

1) eine nicht grosse Strecke zurücklegen, ein wenig fahren:
gabalu pabraukuši, lapsa saka zaķim LP. VI, 280. pabraucams zirgs, ein Pferd, mit dem man nicht arbeitet, mit dem man aber zuweilen ausfährt; dieviņš deva pabraucamu (Var.: izbraucamu) kumeliņu BW. 29745, 2;

2) fahren können:
vairs ne˙kur nav varējis pabraukt Ein. III, 92. [Refl. -tiês, ein wenig (zu seinem Behagen) fahren (intr.)].

Avots: ME III, 9


pačanks

pačañks, ein grosses Stück Brot in der Milch Kav.

Avots: ME III, 13



paegle

paegle,

1): auch A.-Autz, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Nautrēni, Pernigel, Roop, Ruhental, Schwitten, Sissegal: nuo paegles zariņiem BW. 5789 var.;

2): auch Ermes;

5): auch (paegle!) Dunika; ‡

7) paeglīte Siuxt, eine kleine Fichte
(egle), die unter grossen Fichten wächst.

Avots: EH II, 130


paegle

paegle [Raipol, Andrepno, Warkl., Sunzel, Lemburg, Kreuzb., Fossenberg, Garssen, Dweeten, Schlossberg,Bewern], paeglis [(li. paeglis) auch Serbigal, Adsel, Plm., Neu- und Alt-Laitzen, Homelshof, Gotthardsberg, Adsel-Schwarzhof, A.-Schwanb., Kroppenhof, Grundsahl, Sermus, Kalzenau, Bers., Lubn., Laud., Fehsen, Mar., A1swig, Mahlup, Selsau, Odsen, Lös., Nötk., Friedrichswald, Hochrosen, Posendorf; Smilt., Trik., Ronneb., Drosth., Serben, N.-Peb., Grosdohn, Annenhof, Wihzemshof; AP., Treiden, Zirsten, Ruj., Salisb., Burtn., Daugeln, Dickeln, Puikeln, Schujen, Weissmannshof, Karkel, Renzen, Stackeln, Pabbasch, Salis, Jürg., Selb., Holmhof, Kokn., Kl., Fehteln, Lixna, Kreuzb., Sauken, N: Bergfried, Behnen, Bixten, Wallhof; Neugut, Behrshof, Fockenhof, Gr.-Sessau, Mesoten, Misshof, Wilzen, Essern, ElIei, Kr.-Würzau, Hofzumberge, Kurs., Lieven-Behrsen, Gr.-Autz, Prawingen, Remten, Samiten, Wolgunt, Tuckum, Altmoken, Thomsdorf, Senten, Lubessern, Dünhof, Marzenhof, Neu-Wohlfahrt, Stirniene, Rubinen, Salgaln, Gr.-Memelshof, Kurmene, pàglis N.- Peb., Lis.], pāglis Druw., LP. VI, 384, [Meselau], pàiglis PS., [Salisb., Mehrhof, Widdrisch, Treiden, Salis, Adsel-Schwarzhof, paîgle 2 Zögenhof, paĩgļi Angern, pajeglis Nauksch., paēgle L., paēglis Wolm., Wohlfahrt, Alt-Wrangelshof; Neu-Wohlfahrt, Erkul, (auch in Gesindenamen Lvv. I, 102, 109), paẽglis Trik., Kremohn], paḕrglis Wolm., [Burtn., Daugeln, A.-Wrangelshof, Neu-Wohlfahrt und n. Lvv. I, 25 in einem Gesindenamen aus Preekuln (Kr. Wenden)], BW. 15687, 8, [paẽrglis Trik.] (unter dem Einfluss von ḕrglis, der Adler),

1) der Wachholder (juniperus communis):
priede, egle kalniņā, paeglīte (Var.: paeglītis) lejiņa BW. 4172;

2) paegle, der Platz unter einer Tanne;

3) paegles, [paēgles L.], eine Art grosser Pilze
U.;

4) paeglīte "kāds putns˙žagatas lielumā, sarkanu sekstīti, zaļganām spalvām" Tals. n. RKr. XVII, 44;

[5) paeglis, die Eibe
Rutzau, N.-Battau;

6) paegļi, spergula arvensis Ar.]

Avots: ME III, 23, 24


paizums

paizums,

1) die Flut, Brandung; Woge, Ūberschwemmung:
visi tavi paizumi (bangas) un viļņi iet pār manu galvu Psalm 42, 8. paizums (viļņi) pārplūst pār manim 69, 3; 16; 124, 5; paizuma vējš, Wind aus der See;

2) die Flut, eine grosse Menge, etwas Grosses, in einen Haufen zusammengeworfene Dinge
Etn. I, 46: ir gan pàzums 2 , sagt man von einem Menschen von grossem Wuchs Mar. n. RKr. XV, 128; [3) Wolkenbruch (Wasserhose); Sturm, Orkan U. Beruht auf liv. ved paizømi "Flut, Überschwemmung"].

Avots: ME III, 35


pakāpe

pakâpe, pakâps,

1) [pakāps U.], die Stufe, Sprosse:
krē̦slam bij sešas pakāpes [pakāpji II Chron. 9, 18] Glück I Kön. 10, 19. [kas savas pakāpes debesīs dara Amos 9, 6]. viņš uzkāpa uz viņu pakāpēm Ez. 40, 6. redelei viens paķāps izlūzis Gold. migla tinas ap kalna pakāpēm Vēr. II, 388. latviešu tauta ir jau nuo seniem laikiem savā zemnieku kārtā bijusi šķirta pa pakāpēm PS. attīstības pakāpe, die Kulturstufe Etn. III, 101. mēs re̦dzam daž˙dažādus pārejas pakāpus Pūrs III, 86. īstnieku attālumu savā starpā aprēķina pakāpēm Konv. 2 1290;

2) eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter; Treppe, Bank
Elv.: sākuot kāpt pa tādām kuoka pakāpēm LP. VII, 620. pielikuos pakāpīti, palīdzēju māmiņai BW. 8010. tautu dē̦ls gauži raud man pakāpu taisīdams 21499. bez pakāpa nevarēja 12866. ar pakāpu dzirnas griezu 5330;

3) saules pakāpi, acc. s. pakāpu, der Sonnenuntergang:
kas nesvin saules pakāpus, tam nuomirušam jānākuot vērpt uz kapiem LP. VII, 646. kas par saules, pakāpu svilpuo, tas ve̦lnu sauc VII, 417. kad saule pat˙laban nuoiet, tad ir saules pakāpi JK. VI, 21.

Avots: ME III, 43


pakāpienis

pakāpienis, die Stufe, Sprosse Oknist.

Avots: EH II, 142


pakāpiens

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43


pakāpslis

pakâpslis, die Sprosse, die Stufe, der Tritt: ce̦pure palika uz trepju pakāpšļa karājuoties Purap. viena nuo jaunajām meitām atruodas vēl uz vaguona pakāpšļa B.Vēstn. [es atkal par vienu pakāpsli būšu augstāk Zaravič.] zemnieks ir paklausīgs pakāpslis pie viņa zirga sāniem.

Avots: ME III, 43


palecekle

[palecekle,

1) dasuntereinem
leceklis I Gelegene C.;

2) "ein kleines Mistbeet neben einem grossen"
N.-Peb.]

Avots: ME III, 58


palepoties

pale̦puôtiês, sich ein wenig gross tun, stolzieren: lai būtu ar kuo palępuoties A. XXI, 20.

Avots: ME III, 58


palielīgs

paliẽlîgs Orellen, etwas grosstuerisch (prahlerisch): p. cilvē̦ks.

Avots: EH II, 152


palielīt

[paliẽlît, ein wenig rühmen: viņš grib palielījams Lis.] Refl. -tiês,

1) sich ein wenig grosstun, prahlen:
viņiem gribas palielīties Vēr. II, 1357;

2) sich ungeheuer brüsten:
lielās meitas, palielās duot puišiem paduomiņu BW. 12009.

Avots: ME III, 62


paliels

paliẽls, [*palielans od. *pal˜iele̦ns, erschtossen aus ostle. pālilans Mar.], ziemlich gross: paliels cilvē̦ks, zirgs, siltums.

Avots: ME III, 62


paltraks

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63


pamatīgs

pamatîgs, gehörig, gewaltig, gross, gründlich: pāmatīgas naglas bijušas iesistas LP. VII, 126. viņš šuo jautājumu aplūkuojis juo pamatīgi Latv.

Avots: ME III, 66


pampāns

pam̃pãns, etwas Grosses, Korpulentes: "kas par pampāniem!"saka par lieliem kartupeļiem, ābuoliem, rāceņiem C. tādu lielu pampānu zirgs nevar panest Lub. Zu pàmpt.

Avots: ME III, 73


papirkstot

papir̂kstuôt 2 rācēņus Siuxt, unter noch wachsenden Kartoffelpflanzen (den Boden behutsam aufscharrend) einige Kartoffeln (die schon ziemlich gross sind) herauslesen: meitas papirkstuoja rācēņus vakaram.

Avots: EH XIII, 163


paprāvs

papràvs, ziemlich gross, ansehnlich: paprāvs cilvē̦ks.

Avots: ME III, 83


pārbailes

pãrbaîles, allzu grosser Schreck, Panik: nuo pārbailēm viņa jau tagad nuogurusi JR. IV, 4.

Avots: ME III, 150


pārbīlis

pãrbīlis, allzu grosse Furcht, Panik Peb.: izcēlās pārbīlis B. Vēstn. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. U.

Avots: ME III, 150


pārliecīgs

pãrlìecîgs,

1) übermässig, ausserordentlich, übergross:
vēl nebij sācies pārliecīgais lietus Sil. jaunuo ļaužu pārliecīguo laimi re̦dzē̦dams... LP. I, 42. griesti pārliecīgi augsti I, 59;

[2) überzählig
U.]

Avots: ME III, 164


pārliels

pãrliẽls, übergross: grē̦ks šķietas būt pārliels Laun. aizliegts matus saspruoguot pārlieluos pūļuos B. Vestn.

Avots: ME III, 165


pārskriet

pãrskrìet,

1) intr., hinüberlaufen:
kad tik zaķis pār ceļu nepārskries;

2) überlaufen:
ve̦cai mātei, tuo dzirduot, pārskrien dre̦buļi (auch auksts) pār (par) kauliem, es überläuft die Grossmutter kalt LP. I, 138;

3) vergehen, aufhören:
Jānim pārskrēja dusmas, un viņš sāka pilnā kaklā smieties Dok. A.;

4) tr., übermässig abjagen, überjagen:
ne es ļaušu kruogā dzert, ne pārskriet kumeliņu BW. 21778, 1;

5) tr., im Laufen überholen
U., E. Refl, -tiês, sich überjagen: kas ātri skrej, tas pārskrejas. vilks nuosprāgst, tâpēc ka pārskrējies LP. IV, 42.

Avots: ME III, 175


pārslāt

pā`rslât 2 , -āju, in grossen, undichten Flocken schneien [Fest., Stelp.]

Avots: ME III, 176


pārsvars

pãrsvars: ātram zirgam nevar pārsvara ve̦zumu (eine überschwere Fuhre) likt Segew. kad mazam zirgam nāk pārsvaru (wenn die Last die Kraft übersteigt), tad viņš vairs neiet Segew. kad nāk pārsvaru (wenn zu grosse Anforderungen gestellt werden, wenn eines Menschen Geduld zu viel in Anspruch genommen wird, wenn zu viel Unglück über einen hereinbricht), nevar ebenda. pārsvaru aus pār svaru?

Avots: EH XIII, 212


pasaule

pasaũle,

1): nuo pasaulēm (aus grosser Ferne)
bija jādze̦n kuŗamie mājā Siuxt. pa pasaulēm (sehr weit) bij jābrauc mežuos ebenda. daži aizgāja pa pasaulēm uz citām pusēm ebenda;

2): kuo dar[a] p. neradīdama? BW. 2093. vai, ļautiņi, redzējāt šīs pasaules kalējiņu? 35673. gudrāka jaunā p. (Generation) Kaltenbr.;

5): darba ir p. (sehr viel)
Frauenb. p. te tuo mušu Grenzhof n. FBR. XII, 18. ķiršiem pasaules (sehr viel) uogu Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH XIII, 170


pasaule

pasaũle [li. pasaulė "Welt" Lit. Mitt. II, 171 ], infl. pasaulis Zb. XVIII, 302, [Pas. I, 185, II, 134 aus Rositten] (li. pasáulis "der Raum unter der Sonne"),

1) die Welt, die Erde:
pasaule par māju, debess par jumtu, von einem Vagabunden, pasaules staigulis gesagt. vienreiz tik pasaulē dzīvuo! kur vēl tâ iet kâ pasaulē un gultā? (scherzhaft). kuo tur pasaules galā izdarīsi? was wirst du da am Ende der Welt (sehr weit) ausrichten? sūtīsim ce̦lmu iauzēju nuo pasaules ārā, raidīsim viņu pie mēneša LP. III, 48. gribēja Ansi izdeldēt nuo pasaules, aus der Welt schaffen VI, 420. sācis tē̦vam virsū plīties, lai laižuot viņu pasaulē III, 22. nav darba ne uz pasaules, es gibt ganz und gar keine Arbeit Kav. pasaule oft mit dem Pronomen šis näher bestimmt: šī pasaule, diese Welt, die Erde im Gegensatz zu viņa pasaule, der Himmel, das Jenseits LP. III, 99. cita pasaule, die Unterwelt: apakšzeme latviešu teikās nuosaukta par citu pasauli Konv. 2 131;

2) die Welt, die die Welt bewohnenden Menschen :
kuo nu mācīt! lai māca pasaule! gan tevi pasaule izmācīs! pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. tā jau pasaules alga: labam ļauna atmaksa. kas nu var visu pasauli pieēdināt? jauna, ve̦ca pasaule, die junge, alte Welt Zeib.; grē̦ku pasaule, die sündige Welt, Menschheit;

3) die Welt (die Richtung, Lebensart):
viena zeme, viena saule, nāv vienāda pasaulīte BWp 2 . 3902. ve̦cas pasaules cilvē̦ks, ein altmodischer Mensch Mag. XIII, 3, 65; so namentlich im bibl. Sinne: pa saules bē̦rns, das Weltkind, pasaules prieki, die Weltlust;

4) die Welt, das Weltall:
dievs radījis pasauli. cik reiz nepasprūk dusmās kāds vārds, - vai tamdēļ tūliņ pasaule sagāzīsies? LP. V, I52;

5) alles, eine grosse Menge, Masse:
vīrs paliek par lauvu un rūkdams, trakuodams gāž pasauli ārā LP. I, 98. tur sanāk visa pasaule veselības Tr. IV, 80. ar mazu nieciņu jau nepieēdināsi tuo pasauli ļaužu Degl.; so namentlich in verkürzter Form pasaul wgl. liv. īlma, estn. ilm "Welt; sehr, viel"], auch pasauls, [pasaulĩt Serbigal] (ein erstarrter Nom. Sing.): pasaul od. pasauls daudz, tāļi, liels, ungemein viel, weit, gross, [te ir pasaul ābuoļu. tev jau pasaul laika Dond.] kur liksim, neliksim tik pasauls panāksnieku? BW. 19133. sanāca pasauls ļaužu LP. IV, 65. viņš saaicinājis pasauls viesu III, 83. nu dzinuši nuo tiem staļļiem pasaules (ungew., st. pasauls) mantu: ze̦ltu, sudrabu, dimantu LP. VI, 658. pāsauls pasauļu pilnības aiz viņa vārtiem atvērās Vēr. I, 681. [pasaulīt pulka cilvē̦ku Serbigal.] pasauļa kalns Nigr., ein sehr hoher Berg;

6) pasaulīte, im Vok., o du liebe Zeit, o Himmel:
pacēlis pirmam puodam vāku - vai pasaulīte! - viņa paša kungs tvīkst karstumā sakumpis LP. V, 132. kuo tu, pasaulīte, neduomā! VI, 315.

Avots: ME III, 94, 95


pasaulīgs

pasaũlîgs,

1): schon Lat. kat. (Güntner Altle. Sprachd. I, 300);

2) ungemein gross:
p. brīnums Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74. Adv. pasaulīgi: p. daudz precinieku Pas. X, 476 (aus Serbig.). p. raibi cimdi Salis. uogu bij tik p. (viel), ka ... ebenda.

Avots: EH XIII, 170


pasilija

pasilija, pasaliņa Mag. XIII, 2, 55 (nach dem russ. поселенiе, wobei die Endung -ija durch den dem Redenden vorschwebenden Verschickungsort Sibirija, Sibirien, zu erklären ist, weshalb auch manche Pasilija mit grossem Anfangsbuchstaben schreiben, z. B. MWM. VI, 29), die Verschickung, Verbannung: bet Indriķi ve̦cais pilskungs būšuot aizdzīt uz pasiliju Degl. tevi aizsūtīs uz pasiliju Zeib.

Avots: ME III, 98


paskutenis

paskutenis, eine grosse Menge abgeschnittenen Haares Nigr. Zu skust.

Avots: ME III, 101


pastars

pastars,

1): jam pastarā ("?") malka Lubn. p. (=pēdējs) gals Kaltenbr. māte pūra man nedeva, pastarai (scil.: meitai) taupīdama BW. 7854. pastarai (Var.: pedelītēi) daudzi svaiņi BW. 15028, 1. pastarie (sehr gut)
lini Heidenfeld, Saikava. strādā vien uz pastarā ("?") A.-Schwanb. uz tuo pastaruo "aufs beste" Heidenfeld;

2): pastara (sehr gross)
darbi AP., N.-Peb.; ‡

3) pastari, die letzte Stunde, der Tod (?):
tu Pēterim pašu pirmuo iemācīji pastaru dziesmu. var˙būt arī tālab viņa p. tik drīzi pienāca Janš. Dzimtene IV, 204.

Avots: EH XIII, 176


patelzt

[patèlzt 2 Lis., Warkl., eine Weile in grossen Zügen trinken: p. ūdeni.]

Avots: ME III, 120


paunekls

paũne̦kls, ‡

2) "wer sich dick (warm) angezogen hat"
Seyershof: es tinuos tâ kâ p.; salstu nuô;

3) "izdēdējis, slims cilvē̦ks vai kustuonis, kas ē̦duot nevar uzbaruoties" (? eigentl.: ein Grossbäuchiger?):
tam ir tādi paune̦kli tie teļi: lieliem vē̦de̦riem, slikti tâ kâ klamburi Seyershof.

Avots: EH XIII, 185


pautturis

pautturis Treiden "ein nicht kastderter Stier", pauturs Ubbenorm, pàuturs Wenden, ein schwächlicher Schafsbock mit grossen Hoden.

Avots: ME III, 130


peigoņa

peîguoņa "peiksts, nīkuonis, ne̦lga" Vīt. Zu ae. ficol "unzuverlässig", an. feikn "Verderben", ahd. feihhan "Arglist", la. piger "verdrossen, träg", piget "es verdriesst"?

Avots: ME III, 192


peipkanna

peipkanna: n. Sehwers Unters. 87 aus balt.- d. Pfeifkanne "eine grosse Bierkanne mit einer Röhre zum Eingiessen".

Avots: EH XIII, 218


peķēt

peķêt,

1): "pavirši sasviest" Peb.; schlecht mauern
PV.: viņš jau nepruot mūrēt, - peķē, kâ iegadās:

2) in grossen Flocken schneien (?):
sniegs peķējis zemē, un bijis auksts vējš Pas. X, 334 (aus Serbig.). Refl. -tiês: = peķuôtiês 2 PV; "knakstīties, pa juokam mēļuot, pārgriezt vārdus un duomas" PV. - Zur Bed. vgl. auch sapeķêt.

Avots: EH XIII, 219


pelavnieks

pe̦lavniẽks,

1): auch AP., Grawendahl, Heidenfeld, Kaltenbr., Lubn., Prl., Sessw.: tur naksneņu pārgulēju: ... aiz ve̦ca pe̦lavnieka Tdz. 41525. krista tē̦vs kai lielais p. 36791; ‡

2) ein grosses Tuch
(palags), worin Kaff getragen wird Gr.-Buschh.: pajem pe̦lavnieku un atnes pe̦lavas! viņa apvilkuse tīri tādu kâ pe̦lavnieku.

Avots: EH XIII, 220


pempelēties

pempelêtiês: nach Sehwers Unters. 87 aus nd. pömpeln "aus übergrosser Verzärtelung gegen Witterungsverhältnisse empfindlich sein".

Avots: EH XIII, 222


picināt

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211


picināties

I picinât(iês) "in grossen Flocken schneien": sniegs picina od. picinās (= krīt pikām) Koddiak.

Avots: ME III, 211


piebrūzēt

pìebrūzêt,

1) "нанести, поразвести много воды" Spr.; "vollgiessen"
Autz, Matkul; "nevīžīgi strādājuot pielaistīt (grīdu) ar šķidrumu" Vank.;

2) "(reines Wasser) verunreinigen"
Bers., Sessw., Romershof, Fehsen;

3) "ein so grosses Quantum von einer Speise zubeieiten, dass man nicht alles aufessen kann"
Zirsten; reichlich zubereiten N.-Peb.

Avots: ME III, 240


pieduzt

pieduzt,

1) in grosser Menge entzwei gehen:
te daudz stikla pieduzis Warkh.;

2) sich mit Entzweigehendem anfüllen:
grīda pieduzusi ar trauku drupanām Warkl.

Avots: ME III, 247


piegūstīt

pìegūstît,

1) in grosser Mengefangen:
p. tauriņus;

2) haschend erlangen:
kuo nu vairs piegūstīsi? vakars klāt!

Avots: ME III, 253


piegūt

pìegūt, vollfangen mit etw.: pieguvis pilnu ve̦zumu zivu Pas. I, 141 (Niedrumuiža); in einer grossen Menge fangen: pats pieguva zivu III, 286.

Avots: ME III, 253


piekaldināt

pìekal˜dinât,

1) anschmieden:
p. lemesim dē̦klu;

2) in grosser Menge fertigschmieden:
p. daudz pakavu.

Avots: ME III, 255


piekaltēt

pìekàltêt,

1) ein grosses Quantum trocknen
(tr.): p. daudz ābuolu;

2) trocknend ankleben
(intr.) lassen: p. mīklu pie ruokas.

Avots: ME III, 255


piekapāt

pìekapât,

1) ein grosses Quantum zerhacken
od. klein hauen: p. klēpi žagaru; cūkām ēdamuo;

2) zur Genüge hacken:
nevar vien piekapāt.

Avots: ME III, 255


piekārnīt

pìekārnît,

1) in grosser Menge ausschütten :
guovs piekārnījusi sienu pasilē;

2) wühlend verunreinigen und füllen:
cūka piekārnījusi sili (ar mē̦sliem).

Avots: ME III, 256


piekretelēt

pìekretelêt,

1) = piebirinât: p. mē̦slus Warkl.;

2) durch ein Riegensieb ein grosses Quantum sieben:
p. ve̦se̦lu blāķi pe̦lavu N.-Peb.

Avots: ME III, 259


pieliet

pìeliêt,

1) zu-, hinzugiessen;

2) vollgiesseri:
acu plakstiņi kâ svina pielieti LP. VII, 525;

3) in einer grossen Menge ausgiessen :
piens bijis zemē pieliets LP. VII, 1, 560.

Avots: ME III, 269


piepūdēt

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281


piesprāgt

pìesprâgt,

1) in einer grossen Anzahl krepieren:
dīķī piesprāga daudz zivu;

2) sich momentan anfüllen:
acis piesprāga ar asarām Behnen. acis piesprāga ar dubļiem Dond. Refl. -tiês, sich zum Platzen vollessen, sich überladen U.

Avots: ME III, 295


pikācis

pikācis, ein grosser Klumpen einer weichen Masse: tāds kâ pikācis (von einem korpulenten Kind)! Saul.; auch von einer Wolke Saul. I, 96.

Avots: ME III, 213


piks

I piks: auch AP., Auleja, Ekau, Garssen, Kaipen, Kaltenbr., Kurmene, Linden in Kurl., Lubn., Memelshof, Meselau, Nerft, Neugut, N.-Peb., Oknist, Prl., Ramkau, Ringmundshof, Saikava, Salwen, Sehlenhof, Sessw., Silajāņi, Sissegal, Skaistkalne, Sonnaxt, Wahrenbrock, Warkl., Zvirgzdine; nuojēmēm (nītis nuo veldinēm) pa pikam Kaltenbr. ar zirgu neve̦stu tā pika (von einem grossen Quantum!) ebenda. sutņu p. Bers. linus pikuos (in Packen) sasiet ebenda; piki (eine Speise) - auch AP., Lis., Saikava, Sessw., (gekochte und zerstossene Erbsen mit zerstossenem Hanf, in runde Klumpen zusammengerollt und mit Milch gegessen) Ramkau (hier auch tupiņu piki, wo Erbsen durch Kartoffeln ersetzt sind). kaņep[ju] p. BW. 34728 var.

Avots: EH XIII, 231


piļama

piļama (?) "ein grosser und dicker Mensch" Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 217


pirstenes

pirstenes 2 N.-Rosen n. FBR. VIII, 42, grosse, unschöne Finger.

Avots: EH XIII, 238


pīsa

pìsa 2 Kr., pīse,

1) ein grundloser Morast (wo nur kleine Birken und Fichten wachsen)
U. (als Sumpfname auch Lvv. II, 171, "pīsas purvs" AP., vgl. auch pīsāji als Name einer Wiese Lvv. I, 64 und pīsums 90 (eine Wiese) und 50 [ein Acker));

2) ein undurchdringlicher Wald
(pīse), ein dichtes Gebüsch (pīse) U. (pīsa Lvv. II, 171, pìse 2 177, pīsas kalns 76, Wälder, vgl. auch I, 72 und II, 64): pīsās iet, ins Gebüsch kriechen U.; pisa 2 "jauns, biezs lapu kuoku mežs" Kl.; pìsä Kreuzb., Heidenfeld "ein Stiick Wald von unbestimmter Grosse": "ira tāda pīsä, antwortet man auf die Frage, wieviel man Wald habe Mar. n. RKr. XV, 130;

3) pīsas priedes un egles = "kas augušas lieliem gada augumu riņķiem un nav tik šmaugas, kā sila priedes" Plm. n. RKr. XVII, 73. Am nachsten nebst pīss (wenn mit s aus k) wohl zu mnd. vī(g) od. vīhe "Sumpf, Bruch, Strauchwald"
(wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 75); dagegen nach Būga RSI. VI, 16 "vielleicht" zu gr. πίˉσεα "feuchte Orte, Wiesen".

Avots: ME III, 233, 234


pīss

pīss,

1) pìss 2 Lubn., Saikava, ein sumpfiger Morast:
šuoziem visi pīsi vaļā, neaìzsaluši Lubn.; pĩsa zeme, sumpfiger Boden N.-Peb.;

2) pìss 2 , ein feuchter, grosser Wald
Vank., Warkh., Warkl., ein Wald Inft. n. U., Lvv. II, 188: priežu, egļu pīss U. starp diviem apšu pīsiem Druva II, 788. aizgāja uz pīsu dzērvenēs. In Meselau (mit ì 2 ) und Los. bezeichnet pīss einen Laubwald; vgl. auch die Ortsnamen pīsa dīķis Lvv. II, 142, pisa 2 e̦ze̦rs 188, pīsamala 146. Zu pisa 2 ; wohl mit altem ĩ, vgl. die Gesindenamen Pĩsenieki Lvv. II, 103 und 106, Pĩsnieki 38 (und Pìsinieki 2 189).

Avots: ME III, 234


pīsuļu

pĩsuļu egles, Fichten aus einem grossen Wald mit glatter Rinde und feinen Jahresringen Stenden.

Avots: ME III, 234


placains

placaîns, fleckig, mit grossen Flecken: placaiņi rudzi, placaiņš ābuoliņš Berķene n. RKr. XVII, 46. Zu placis II.

Avots: ME III, 314


plāķis

II plãķis, ein grosser Fleck auf der Diele oder Erde u. a. Dunika.

Avots: ME III, 329


plammains

plam̃maîns, flammig, voll grosser Flecken : slimajam nuo lielā karstuma plammains ģīmis Sassm.

Avots: ME III, 318


planga

plañga Salis, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, eine Blatter U.; eine Blase (wie von Spanisch-Fliegen-Pflaster oder wie am abgeriebenen Fusse) U.; ein roter Ausschlag mit grossen Flecken U.; der Pl. plangas, ein nasser Ausschlag Harder n. U. Reimwort zu panga; von Persson BB. XIX, 2593 und Zupitza KZ. XXXVI, 59 nebst ple̦nga zu d. flunkern, flinken "flimmem", d. bayer. flank, flunke "Funke" u, a. gestellt; wenn mit Recht, muss dies le. Wort ein Kuronismus od. Lituanismus sein.

Avots: ME III, 319


plaškas

plaškas,

1) die Siebensachen (?).
viņš neattuop savas plaškas paņemt LP. VII, 432;

2) "grosse, schief abgetretene od. ungeschickt angefertigte
pastalas" Suhrs, Pilten;

3) "dünne, abgesplitterte Stein- od. Eisstücke"
Hofzumberge.

Avots: ME III, 320


platacains

platacaîns, mit grossen, weit geöffneten Augen: platacaina briesma Zalktis I, 91.

Avots: ME III, 321


platacis

platacis, f. platace, Demin. auch platāctiņa, einer (eine), der (die) grosse, weit geöffnete Augen hat: rudači, platači uz mani skatās RKr. XVI, 215. ķēvīt, mana platacīte! BW. 27152, 1 var. līdaciņa, platactiņa 30807 var.

Avots: ME III, 321


plātīt

plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,

1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;

2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;

2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;

3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".

Avots: ME III, 331


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


plaudis

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324


plauksta

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta 2 Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325


plaukt

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt 2 Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326


plāvāt

plâvât C., plâvât 2 Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332


plēslis

plēslis, der grosse Magen bei einem Tier Infl. n. U.; zu plèst?

Avots: ME III, 340


plēst

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341



plētne

I plētne,

1) auch plētene U., ein grosses Areal U.;

2) die Flussmündung, wo sie am breitesten ist
Peb.: izgājis gan sūnekli, gan plētni e̦ze̦ra galā Plüd. LR. IV, 559;

3) die Fläche (?):
auga zaļajam lapu kātiņam tik˙pat vajaga gaismas, kâ lapu plētnei Vēr. II, 718.

Avots: ME III, 342


plice

II plice, ein grosser Humpen der Ligger in Riga zum Willkommentrunk Depkin, Bergm. n. U.

Avots: ME III, 343


pliva

pliva, die Schuppe (?): zvīņas vai plivas Konv. 2 473; der Funke, eine grosse Feuerflocke: uguns plivas (pēc ugunsgrē̦ka) bij tālu aizne̦stas N.-Peb., Jürg. Vgl. pliviņa.

Avots: ME III, 346


plukšķis

I plukšķis,

1) auch plukšis (f. plukše), ein Schwätzer
U., PS.: cita plukše izplukšēj[u]si, ka es re̦snu dziju vērpju BW. 8402 var. tu esi kâ plukšķis: kuo esi dzirdējis vai redzējis, tuo tūlīt izstāsti citiem Selb. bij tad tādu plukšķi par taisnu turēt (muss denn ein Wäscher immer Recht haben)? Glück Hiob 11, 2;

2) der graue Star
Dr.; die Weindrossel (turdus iliacus L.) Natur. XXXVII, 107.

Avots: ME III, 356


pļukšķis

pļukšķis,

1) auch pļukšis, ein Schwätzer, Plapperer Wid.;

2) Weindrossel
Ar., eine Art Vogel Konv. 2 2319. Vgl. plukš(ķ)is.

Avots: ME III, 372


plūkt

II plûkt PS., Wolmarshof, Wenden, Arrasch, Warkl,, Kr., plûkt 2 Salis, Zögenhof, -kstu, -ku, = plaûkt, ausschlagen, spriessen, sprossen U.: ruoze plūkst āra LP: VI, 968. - viņam tā valuoda neplūkst, er spricht undeutlich U. Vgl. plaûkt I.

Avots: ME III, 362


pondzele

poñdzele Dond., ein ziemlich grosser Knoten: diegam aizme̦t pondzeli galā.

Avots: ME III, 375


prātvēders

pràtvē̦de̦rs, prātvē̦dars, prātavē̦de̦rs, prātavē̦dars U., ein Gescheiter, ein Klügling (also in gutem und bösem Sinne, letzteres mehr) U.: gan dažs prātavē̦de̦rs kratīja par Matīsa apsākumu galvu Janš: prātvē̦de̦ra izgudruojums Druva I, 938. briesmīgs prātavē̦dars, ein unverschämtes Grossmaul Biel. n. U.

Avots: ME III, 383


prāvs

pràvs C., PS., Neuenb., prâvs 2 Līn., Bl., pràvs 2 Kl., recht gross, ansehnlich U.: prāvas siena grīstes BW. III, 1; 23. puika diezgan prāvs, var pats jau maizi pelnīt Laud. - prāvs, hurtig, fürnehmlich, fürtrefflich Für. I; tas ir prāvs vīrs, das ist ein hurtiger Kerl. - prâva 2 ("braša, le̦pna") dziesma Nigr.: nuo rīta dziedāju prāvaju dziesmu nuo uošu, nuo liepu, nuo uozuoliņu VL. prāvāki, die Vordersten, Fürnehmsten Für. I; prāvs, erfahren L. Subst. prizvums, die Grösse, Ansehnlichkeit; grosser Wuchs U. Etwa zu and. frao, ahd. frō "Herr" (wozu Walde Vergl. Wrtb. II, 37)? In der Bed. "hurtig" etwa (vgl. Mahlow AEO 33) zu ahd. frao, frō "strenuus, alacer" (wozu Walde i c. II, 88)? In beiden Fällen aber macht das le. à Schwierigkeiten. Eher daher vielleicht entlehnt (etwa in der Bed. von le. krietns) aus slav. pravъ "recht". In Oppek., wo altes ā zu uo geworden ist, spricht man z. B. von einer pràva 2 (= krietna, spēcīga) rùka (< ruoka).

Avots: ME III, 384


preisis

preisis, die Schwarzdrossel, Amsel Jürg. Wahrscheinlich aus d. Preusse: das Volk nenne den Sperling - latvietis "Lette" und den Star - vãcietis "Deutscher".

Avots: ME III, 385


prieks

priêks, ungew. priêka BW. 30679, 4 u. a., Demin. verächtl. prieķelis Stari II, 282, oft der Plur. gebraucht, die Freude: liels, mazs, sirsnīgs, kluss, vē̦trains prieks (od. lieli, mazi usw. prieki), grosse, geringe, herz1iche, stille, stürmische Freude. lielu lielais prieks Brīvz. pas. I, 34. diže̦ni liels prieks ebenda 36. Sprw.: pēc bē̦dām atnāk prieka brīdis. prieki bija arājam, priek[i] arāja līgavai, redzēj[a] savu rudzu lauku kâ ūdeni līguojam BW. 28101. liela prieka, maza bē̦da, kad nenāca tautu meita 15267. tev mājā liela prieka 20773. zirdziņā, dēliņā, tur māmiņai visa prieka: nuo zirdziņa īsi ceļi, nuo dēliņa arājiņš 3371 6 nuo prieka, aiz prieka raudāt, smiet(ies), vor Freude weinen, lachen. raudāt prieka asaras Dīcm. pas. v. I, 70, Freudentränen weinen. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. savuos priekuos ņezin kuo darīt LP. N, 24. priekuos nuoģībt II, 17. šķērž naudu un dzīvuo vienuos priekuos (lebt in lauter Freuden, in lauter Lust) VI, 1, 237. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki (alle Lust) uz karašām III, 94. - prieka vēsts, die frohe Botschaft, wird wohl auch für Evangelium gebraucht U. Zur Wurzel von slav. prijati, got. frijōn "lieben", ai priya-ḥ "lieb, wert", prēman- "Liebe", prītá-ḥ befriedigt, freundlich, fröhlich", prīņāti "erfreut", av. frīna- "erfreut, froh" u. a. bei Walde Vergl. Wrtb. II, 86 f.

Avots: ME III, 393


priekšnieks

prìekšniẽks,

1) der Vorgänger
U.; der Vorderste: priekšnieks sāk mukt, pakaļnieks ķeŗ ruokā Etn. II; 187;

2) der Vorgesetzte, das Haupt, der Vorsteher, Präsident; der Vertreter
U.: tiesas, skuolas, biedrības priekšnieks. vīrs ir sievas priekšnieks, der Mann ist des Weibes Haupt, aber auch: er ist ihr Vertreter U.;

3) priekšnieki, die Anfangsbuchstaben
U., die grossen Buchstaben St., Konv. 2 2179.

Avots: ME III, 396


priekšsaimnieks

prìekšsàimniẽks, der Vorwirt, Vorknecht, Grossknecht, der in kleinen Wirtschaften die Stelle des Waggers, Aufsehers vertritt, aber eben nicht bloss die Aufsicht über die andern Knechte und die Arbeiten führt, sondern auch mitarbeitet Doblen n. U.; "der Vicewirt" Bielenstein Holzb.

Avots: ME III, 397


priekštīkls

prìekštìkls, das Vornetz, ein einfaches, längliches Netz, welches - um das Entweichen der Fische zu verhindern - in der Nāhe der grossen Endwuhne mit einem Pfahl an jedem Encle im See festgesteckt ist Bielenstein Holzb. 666.

Avots: ME III, 398


pukot

pukuôt (unter pukât): pilnā rīklē p., grosses Maul haben Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Maul"). Refl. -tiês: auch Salis ("dusmuoties"), (3. prs. pukje̦s) Rudden n. FBR. XIII, 67; uz kādu lietu p. jeb liels būt "sich auf etwas wie der Bock auf seine Hörner verlassen" Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bock").

Avots: EH II, 322


pulcene

pul˜cene Frauenb. "ein grosses Schultertuch".

Avots: EH II, 323


pulcīgi

pulcîgi, Adv., in grosser Anzahl, reichlich viel: uz apsveicināšanu bij ieradušies it sevišķi pulcīgi Insbrukas studenti A. XI, 692. huzāru te juo pulcīgi Kaudz. pulcīgi daudz, sehr viel Bers.

Avots: ME III, 406


pūlis

I pùlis Wolm., Serbigal, AP., pùlis 2 Kl., Nerft, pûlis 2 Salis, Ruj., Dond., Lautb., Kand., Selg., Dunika, pũlis Tr., Wandsen, Līn., Iw., auch pūle,

1) der Haufe; die Menge:
skudru pūlis, der Ameisenhaufe. lai virtuos man telītes kâ skudrītes pūlītī! BW. 18179, 2. cik skudriņu pūlīte (Var.: pūznītē), tik aitiņu pādītei 1326, 1. kâ skudrīte pūlī vilka visas uogu mē̦tariņas 27105. kas skudrei pūli vilka, kad tā pate nesavilka? 7671. kâ skudrītes siliņā lielu pūli (Var.: pūzni) savilkušas 34218. nākat, kūmiņas, pūlītēs! 1485. mana dziesmu vācelīte sīkā nātru pūlītē 206, 9. tie nu stipri uzliesmuoja, . . . dzirksteļu pūļus . . . raidīdami augšup J. R. IV, 154. - pūļiem (pūlēm) od. pūļu pūļiem, in grossen Haufen, Mengen: pūļiem (Var.: pūlēm 14246,

7) auga baltas ruozes BW. 6469, 1. ļaudis aiz ziņkārības devās pūļiem līdz De̦glavs Ve̦cais pilskungs 68. bites sanāk pūļu pūļiem LP. IV, 78;

2) die Herde; die Kette (von Jungwild)
U.: pirtnieks turējis sev krietnu pūlīti aitu Etn. II, 86;

3) das Nest:
peles pūli (Var.: migu) pataisīj[u]šas pašā matu galiņā BW. 20236 var.;

4) der Strichregen
U.: viens pūlis lietus nuonācis, es hat einen Strich abgeregnet U.; Plur. pūļi, Regenwolken U.: pūļi tuop dzīti, kleine Regenwolken werden getrieben U.; auch im Sing.: me̦lns pùlis 2 nāk Golg., Warkl. - pùļa C. od. pūļu vējš, Regenwind: tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. 11, 74. īsti vakarziemeļu pūļu vēji lieli jumtu puostītāji Vīt. 2. Wohl zu pauna (s. dies) und (nach Petersson KZ. XLVII, 276) arm. hoylḱ "assembly, troop, company" und r. пуля " Kugel ".

Avots: ME III, 446, 447


puļīt

puļît, -ĩju "(etwas Leichtes) von oben (in grossen Mengen) hinabwerfen": kalps puļīja nuo šķūņa augšas sienu zemē Druw.

Avots: ME III, 409


pulpučam

pulpučam "in grossen Flocken": sniegs nāk pulpučam zemē Alksnis-Zundulis.

Avots: ME III, 408


pupa

pups, die Weiberbrust, Mutterbrust; die Zitze: nuo radziņiem pupiņuos, nuo pupiņiem manā slaucenē Etn. IV, 69. pupa gals, die Brustwarze U. pupa bē̦rns, der Sāugling U. pupa lellis Salisb., ein unselbständiger Mensch. ķēvju pupi U., grosse, spitze Morcheln. Wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 415


pupīgs

pupîgs, volle Brüste od. ein grosses Euter habend Salisb.: pupīga meiča; pupīga guovs.

Avots: ME III, 414


pūrgalvis

pũrgalvis Trik. "ein ganz kleiner Fisch mit grossem Kopf (in der Gauja unter Steinen)".

Avots: EH II, 343

Šķirkļa labojumos (1)

aunene

àunene, eine Pilzart PS., wohl = àunagalva, Sparoosia crispa Peņģ.

Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)

Avots: ME I, 225